Žurnāls Ir | Svarīgākais politikā, ekonomikā un kultūrā

Mākslīgā intelekta straujā ienākšana dažādās nozarēs būtiski palielina pieprasījumu pēc speciālistiem, kuri spēj analizēt datus, izstrādāt digitālus produktus, stiprināt kiberdrošību, ieviest finanšu tehnoloģiju risinājumus un automatizēt uzņēmumu procesus. Šīs prasmes visbiežāk saistītas ar STEM jomām - zinātni, tehnoloģijām, inženierzinātnēm un matemātiku. Saskaņā ar Eurostat 2025. gada datiem sievietes Latvijā veido 25,9 % no informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT) speciālistiem, kas ir par 6,4 procentpunktiem vairāk nekā Eiropas Savienības vidējais rādītājs. Tomēr aptuveni trīs ceturtdaļas IKT speciālistu Latvijā joprojām ir vīrieši. Nelielā darba tirgū šī disproporcija tieši ietekmē valsts spēju attīstīt tehnoloģiju uzņēmumus, piesaistīt investīcijas un saglabāt konkurētspēju.

Būvniecības nozares ģenerālvienošanās paredz, ka nozarē saglabājas minimālā mēnešalga 1050 eiro apmērā un minimālā stundas likme 6,29 eiro apmērā. Šāda atlīdzība būs jāmaksā visiem būvniecībā nodarbinātajiem. Tas ir nozīmīgs signāls gan darbiniekiem, gan uzņēmējiem, gan pasūtītājiem par to, ka nozare turpina virzīties uz caurspīdīgāku, sociāli atbildīgāku un godīgāku uzņēmējdarbības vidi. Vienlaikus ir svarīgi saprast, ka 1050 eiro būvniecībā nav alga, par kuru iespējams ilgtermiņā piesaistīt pieredzējušus speciālistus. Patiesībā tas ir atalgojuma līmenis, kas vairāk atbilst būvnieka palīgam vai darbiniekam bez iepriekšējas pieredzes.

Mūsdienās daudz runājam par to, kādas zināšanas un prasmes bērniem būs nepieciešamas nākotnē - diskutējam par tehnoloģijām, mākslīgo intelektu un izglītības reformām, taču daudz retāk aizdomājamies par to, kas patiesībā veido cilvēku. Vissvarīgākais nav tas, cik daudz bērns iemācās noteiktā vecumā, bet gan tas, vai viņš aug vidē, kur jūtas drošs, pamanīts un pieņemts. Tieši no šīs sajūtas rodas vēlme mācīties, uzdrošināties mēģināt un nepadoties pēc pirmās neveiksmes.

2025. gadā “CleanR Grupa” uzņēmumi apsaimniekoja vairāk nekā 730 tūkstošus tonnu atkritumu, no kuriem 96 % tika pārstrādāti vai atgriezti apritē. Ja Latvijas atkritumu apsaimniekošana kopumā strādātu ar šādu rezultātu, valsts 2035. gada mērķis par ne vairāk kā 10 % atkritumu noglabāšanu poligonos būtu izpildīts jau pērn.

Tie, kas ilgstoši neinvestē radošumā, pakāpeniski zaudē spēju radīt augstu pievienoto vērtību un kļūst par svešu ideju patērētājiem

Nesen kā notikušajā sarunu festivālā “Lampa” izskanēja diskusija “Apdrošināšana – vai personisko drošību var uzlikt par pienākumu?” Diskusijas dalībnieki pieskārās arī tādai tēmai kā “nepamatoto optimistu OCTA” - jeb kādēļ cilvēki aizvien dzīvo ar domu, ka “ar mani tas nekad nenotiks”. Šķiet, ka šī ir viena no “dārgākajām” frāzēm Latvijas ceļu satiksmē.

Braucot gar Polijas laukiem, viena no lietām, ko var pamanīt, ir ievērojami mazāks nezāļu daudzums tajos. Šķietami vienkāršākais skaidrojums būtu poļu prasme, taču patiesais iemesls slēpjas citur – augu aizsardzības līdzekļu reģistrācijā. Eiropas Savienībā šie noteikumi nav vienoti, un Polijas lauksaimniekam pieejams plašāks darbīgo vielu klāsts nekā mums, kas nebūt nav mazsvarīga detaļa, jo tieši reģistrēto vielu daudzveidība nosaka, cik ilgi lauks paliek tīrs un cik ātri var izveidoties rezistentas nezāles. Šī atšķirība Latvijai maksā vairāk, nekā sākotnēji šķiet.

Mēs Latvijā par OCTA runājam kā par laikapstākļiem – gandrīz vienmēr par dārgu un gandrīz vienmēr neatbilstoši gaidām. Bet reti kurš uzdod sev neērto jautājumu, vai mēs paši darām visu, lai tā būtu lētāka?

Vēl pirms dažiem gadiem diskusijas par dronu radītajiem apdraudējumiem šķita attālas un vairāk saistījās ar karadarbību citviet pasaulē, taču pēdējo mēnešu notikumi Latvijā apliecina, ka bezpilota lidaparātu ielidojumi Rēzeknē, Krāslavā, Ludzā un kopumā valsts teritorijā vairs nav hipotētisks scenārijs. Tie ir signāls, ka līdztekus energoefektivitātei, ilgtspējai un funkcionalitātei infrastruktūras projektēšanā jādomā arī par noturību pret apdraudējumiem. Skaidrs, ka šādi riski var kļūt par būtisku problēmu Latvijas ikdienas procesos, tomēr rodas sekojošs jautājums, vai infrastruktūra, kas tiek projektēta šodien, spēs nodrošināt nepārtrauktu darbību arī krīzes situācijās.