Viedoklis

Strīdēties ar medijiem, portāliem, televīziju, radio var šķist bezjēdzīgi. Vai tad žurnālisti un redaktori ieklausīsies savas auditorijas paustajā kritikā vai bažās par pašu veidoto materiālu kvalitāti? Tikpat bezjēdzīgi varētu šķist strīdēties ar tiesnešiem, skursteņslauķiem, celtniekiem, arhitektiem, pārdevējiem, mediķiem – teju ar ikvienas profesijas pārstāvjiem par viņu darba lietderību, izvēlēm, profesionālajiem standartiem. Turklāt uz medijiem attiecas vārda un izteiksmes brīvības principi. Vai kritizēt un apšaubīt mediju nenozīmē vērsties pret šiem principiem un ierobežot preses brīvību?

Pasaules augstākās izglītības karte mainās ātrāk, nekā daudzi to spēj ieraudzīt. Kamēr daudzas valstis cīnās ar demogrāfisko kritumu un pieaugošu spiedienu uz budžetu, citas prasmīgi izmanto globālo pieprasījumu pēc kvalitatīvas izglītības, lai piesaistītu talantus un investīcijas. Šobrīd pasaulē darbojas aptuveni 50 000 augstskolu. Tās ir kā smadzeņu centri, kas rada, uzkrāj un izplata zināšanas, taču vēl pirms gadsimta šie centri bija stingri piesaistīti savas valsts teritorijai, kur studenti nāca kā uz zināšanu avotu.

Domājot par mākslīgā intelekta (MI) ietekmi darba tirgū, bieži diskutējam par to, kā tas ietekmēs darbiniekus, vai un kuras profesijas tiks aizstātas, taču vienlīdz svarīgi ir analizēt arī MI ietekmi uz vadītāju lomu, iespējām un izaicinājumiem. Lai gan MI neaizstās vadītājus, tas būtiski maina un nākotnē vēl vairāk mainīs veidu, kā vadīt organizācijas un komandas. Vadītājiem ir jāidentificē lietas, ko algoritmi nevar nodrošināt, un jāmeklē veidi, kā stiprināt šos aspektus savā ikdienā, piemēram, kritisko domāšanu, spēju mazināt bažas un sniegt cilvēcisku atbalstu. Mūsdienās vadītājam jākļūst par tiltu starp cilvēkiem un MI.