Viedoklis

Pēc Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) ierosinājuma aktualizēts jautājums par stratēģiskā valsts pasūtījuma noteikšanu augstskolām, ciešāk sasaistot to ar tautsaimniecības vajadzībām. LTRK norāda, ka valsts finansēto studiju vietu sadale šobrīd nav pietiekami sasaistīta ar darba tirgus pieprasījumu. Tomēr diskusiju nevajadzētu reducēt tikai uz jautājumu, cik budžeta vietu piešķirt vienai vai otrai studiju programmai, daudz svarīgāk ir vienoties, kādas prasmes un kompetences Latvijai būs nepieciešamas nākotnē un kā ar publisko finansējumu veidot cilvēkkapitālu, kas spēj pielāgoties mainīgam darba tirgum.

Daudzās darbavietās sākas atgriešanās ierastajā darba ritmā. Šogad to pavada arī plašāka diskusija par to, kur mums būtu jāstrādā. Ministru prezidents Andris Kulbergs publiski rosinājis pārskatīt attālinātā darba praksi valsts pārvaldē, norādot, ka netic attālinātā darba efektivitātei un ka tikai neliela daļa cilvēku spēj būt pietiekami pašdisciplinēti, strādājot no mājām.

Septembrī Izglītības un zinātnes ministrija (IZM), atbildot Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamerai par mācību līdzekļu finansēšanu, atzina divas būtiskas lietas - ministrijai ir zināmas mācību grāmatu un darba burtnīcu tirgus cenas un aptuvenās izmaksas uz vienu skolēnu un ministrija pašlaik neplāno izstrādāt ne oficiālu mācību līdzekļu izmaksu grozu, ne daudzgadu finansēšanas modeli, ne atsevišķu monitoringa sistēmu. Šīs abas atziņas kopā rada ļoti vienkāršu jautājumu: ja valsts zina, cik izmaksā mācību līdzekļi, kas nepieciešami tās pašas noteiktā izglītības satura īstenošanai, kāpēc mēs joprojām nevaram skaidri pateikt, kādu daļu no šīs vajadzības valsts faktiski finansē?