Viedoklis

Jaunākie raksti

Tīna Lūse/LETA
Ilgars Ali. Publicitātes foto.

Tuvredzības epidēmija. Kur mēs esam un kurp virzāmies?

Šobrīd apmēram 30-35% no pasaules iedzīvotajiem ir tuvredzība (miopija). Tiek prognozēts, ka uz 2050. gadu šis skaitlis sasniegs apmēram 50%. Mūsdienās apmēram 35-36% bērnu un pusaudžu ir miopija; uz 1990. gadu šis īpatsvars sastādīja ap 24%. Atsevišķas Austrumāzijas pilsētās tuvredzība ir sastopama līdz pat 80-90% vidusskolas absolventu un universitāšu vecuma jauniešu.

Ilgars Ali
Noklusējuma ilustrācija: cilvēks ar datoru

Zaļā transporta loģika ir klusa un skaista

Ekonomisko un tehnoloģisko procesu un to mijiedarbības vērošana reti kad sagādā tādu intelektuālu un pat estētisku baudu kā pašlaik. Šeit runāju par harmonisko attīstību enerģijas ražošanas un patēriņa virzībā pretī jaunai, par līdzšinējo daudz saprātīgākai kārtībai. Diemžēl nevar teikt, ka pasaulē kopumā valdītu miers un harmonija. Disharmonijas elementu pasaulē lielā mērā ir radījuši sen pieņemti lēmumi par transporta un enerģētikas stratēģisko attīstību. Pasaules transportu darbina galvenokārt dzinēji, kuriem nepieciešamās degvielas ieguve un tās sadedzināšana rada piesārņojumu naftas ieguves, pārstrāde

Pēteris Strautiņš, Luminor bankas ekonomists
Diāna Novicka. Publicitātes attēls.

Paldies nav pietiekami – kādēļ Latvijas māksliniekiem vajag vairāk nekā tikai aplausus

Izstādes atklāšanas vakars Rīgā. Galerijas telpa ir pilna, glāzēs dzirkst dzērieni, cilvēki nesteidzīgi pārvietojas no viena mākslas darba pie otra. Izskan komplimenti, sociālajos medijos parādās fotogrāfijas līdz vakars ir beidzies. Apmeklētāji dodas mājās. Mākslinieks paliek. Pēc dažām dienām būs jānovāc darbi, jāsamaksā par materiāliem, transportu, telpu īri. Nākamajā rītā viņš dosies uz savu “īsto ikdienas darbu”, lai vispār varētu atļauties radīt mākslu arī turpmāk. Tā nav reta situācija. Tā ir norma.

Diāna Novicka
Andris K. Bērziņš.
Foto — Reinis Hofmanis

Otra masveida imigrācija latviešu tautu iznīcinātu

Mūsu vēsturiskā pieredze un šodienas Eiropas realitāte rāda, ka šodien mums jābūt ļoti piesardzīgiem ar imigrāciju, jo stāvam uz naža asmeņa.

Andris K. Bērziņš
Liene Voroņenko. Publicitātes foto.

Mācību grāmatas jeb kāpēc bērni Latvijā nav vienlīdzīgi?

Tūlīt noslēgsies mācību gads, un sāksim vērtēt bērnu sasniegumus – gada vērtējumus un centralizēto eksāmenu rezultātus. Valsts kontrole pirms pāris mēnešiem norādīja uz būtiskām atšķirībām tajā, cik stundas katrā mācību priekšmetā bērnam tiek nodrošinātas, un uz šo atšķirību ietekmi uz bērna iespējām “labi” pabeigt skolu. Otrs jautājums, kas katru gadu izskan, bet katru reizi tiek atlikts – vai bērnam ir pieejami visi mācību līdzekļi, tostarp grāmatas, lai apgūtu mācību priekšmetus. Par šo jautājumu pastāv divi būtiski mīti. Pirmais: vecākiem šķiet, ka ikviena skola ir nodrošinājusi nepieciešamo mācību grāmatu komplektu. Otrais: skolotājiem šķiet, ka daudzu grāmatu nav. Savukārt Izglītības un zinātnes ministrijas dati liecina, ka, neraugoties uz grāmatu esamību un valsts finansējumu to izvērtēšanai un apstiprināšanai, tās līdz skolām nav nonākušas.

Liene Voroņenko