Viesturs Kairišs. Foto — Reinis Hofmanis
Režisors Viesturs Kairišs par filmu Uļa, Latgali un Latvijas kultūras nozīmi laikā, kad sabiedrībā un politikā valda haoss
Dailes teātra foajē ir pilnīgi kluss — kāpjot uz otro stāvu, var dzirdēt tikai savus soļus. Pa logu paveras skats uz teātra izrāžu reklāmām, no kurām viena vēsta arī par Viestura Kairiša muzikālās drāmas Stereophonic gaidāmo pirmizrādi nākamgad janvārī. Pavasarī uz Jaunās skatuves nonāks arī viņa iestudētā Kejas Tempestas luga Paradīze, bet pašlaik repertuārā ir Pirmavots, kas pēc sezonas pārtraukuma atkal jāatjauno mēģinājumos. Paralēli notiek intensīva gatavošanās Rozes kavaliera pirmizrādei Nacionālajā operā, bet dažādos izstrādes posmos ir arī filmas Rekonstrukcija, Tukšums un Cilvēki laivās.
Tālumā dzirdami soļi, kas pamazām kļūst arvien skaļāki, līdz skatam paveras Viestura Kairiša stāvs. Steidzoties augšā pa trepēm, viņš saka: «Cik neveiksmīgi sanācis — esmu mazliet noguris.» Tikai pirms dažām dienām viņš no idilliskas lauku dzīves Latgalē atgriezies Rīgā, un visi radošie projekti, mākslinieciskā vadītāja pienākumi teātrī un darbs ar jauno aktieru kursu atsācies pilnā sparā. Dažas dienas paiešot, līdz pie slodzes atkal pieradīs, taču liela rosība viņam patīkot. «Citādi jau es visu to nedarītu — tas viss uzlādē. Turklāt man reizēm šķiet, ka projekti rodas neatkarīgi no manis. Tie ierodas ideju formā, un man nekas cits neatliek, kā tiem palīdzēt realizēties.»
