Juris Alberts Ulmanis. Publicitātes foto.
Zemākā vēlētāju aktivitāte kopš neatkarības atjaunošanas. Šis apzīmējums neizdzēšami paliks vēsturē 15. Saeimas vēlēšanu kontekstā. Vismaz līdz nākamajām vēlēšanām, kad varētu tikt uzstādīts nākamais antirekords.
Ja paraugāmies trešdaļgadsimtu ilgajā vēstures nogrieznī, šādu iespēju nevar izslēgt. No 89,9% apmeklējuma 1993. gadā esam «noripojuši» līdz nepilniem 52% šogad. Un, visticamāk, riposim vēl zemāk, kamēr vien turpināsies augstprātīgā politiskās elites attieksme pret vēlētājiem, uzskatot, ka cilvēkos jāieklausās vien īsajā priekšvēlēšanu periodā. Vēlēšanu naktī sociālajos tīklos pat cirkulēja kāds ļoti trāpīgs, ironisks grafiks, kurā lejupvērstā līnija parādīta, ka, turpinot līdzšinējo tendenci, 34. Saeimas vēlēšanās vairs nepiedalīsies neviens balsotājs. Protams, pārspīlēti, taču šobrīd novērojamā sabiedrības «atsaistīšanās» no valsts veidošanas, intereses zudums ir ļoti satraucošs signāls. Un, lai mēs aptvertu, ka cilvēku attālināšanās no politikas patiešām var novest pie nevēlēšanās doties balsot, pietiek paskatīties uz vēlētāju aktivitāti ārzemēs, kur Latvijas politiķu pieņemto lēmumu ietekmi izjūt krietni vājāk nekā dzimtenē. Iecirkņos aiz Latvijas robežām šogad nobalsoja mazāk nekā 12 % no visiem balsstiesīgajiem pilsoņiem. Ir par ko aizdomāties, vai ne?
Varētu jau teikt: nu un. Lai tie, kurus interesē politika, balso, bet pārējos liek mierā. Taču jāņem vērā, ka pie mazāka vēlētāju kopskaita, augsti mobilizētām, radikālām grupām ir vieglāk iegūt nesamērīgi lielu pārstāvniecību parlamentā. To ļoti spilgti parāda Rietumeiropas labējo un kreiso radikāļu nesenie panākumi dažāda līmeņa vēlēšanās, prasmīgi izmantojot vispārējo sabiedrības apātiju. Visiem radikāļiem aizejot un nobalsojot par savu vienoto favorītu, to pārstāvju skaits parlamentā ir krietni lielāks nekā reālais atbalstītāju skaits sabiedrībā. Par šo fenomenu nevajadzētu aizmirst.
Politologi un citi eksperti jau nākuši klajā ar vēlētāju kūtruma skaidrojumiem, vainojot politisko partiju neizteiksmīgo piedāvājumu, spilgtu populistu trūkumu, kas «saceltu kājās» neizlēmīgo elektorāta daļu, kā arī deputāta amata kandidātu neveiksmi mēģinājumus izgaismot tieši šo vēlēšanu svarīgumu Latvijas vēsturē.
Es šoreiz vēlētos pievērsties diviem citiem aspektiem, kas tieši ietekmējuši vēlētāju attieksmi pret vēlēšanām un attiecīgi arī to rezultātus.
Par pirmo jau daudz esmu runājis neskaitāmos iepriekšējos rakstos. Valdošās politiskās elites neizlēmības dēļ mēs vairāk nekā 35 gadus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas pirmsvēlēšanu debatēs joprojām runājam par etniskajiem jautājumiem. Tā vietā, lai visa sabiedrība kopīgu domātu par ekonomisko attīstību, labklājību, izglītību, demogrāfiju, politiskās partijas fokusējas vai nu uz latviešu vai krievvalodīgo iedzīvotāju balsu «zvejošanu». Tā rezultātā parlamentā atkal gandrīz trešā daļa deputātu būs tādi, kas ieguva vietu Saeimā atklāti solot parūpēties par krievvalodīgo tiesībām.
Trešdaļgadsimtu pēc neatkarības atgūšanas sabiedrībai vairs nevajadzētu tik izteikti sadalīties pēc etniskā principa, taču tas diemžēl notiek. Un cēloņi ir meklējami mūsu pašu politiskās elites nespējā veidot vienotu sabiedrību. Mēs trīs desmitgades par sabiedrības naudu esam uzturējuši krievu skolas, krievu teātrus un krievu informatīvo vidi. Visu šo laiku etniskie krievi būtībā ir dzīvojuši savā kultūrtelpā, kurā viņiem pat nav īstas vajadzības pēc latviešu valodas, jo veikalos viņiem atbild krieviski un pat valsts iestādēs ilgstoši visu informāciju varēja iegūt viņiem ērtajā dzimtajā valodā. Tas krievvalodīgo vidē tikai stiprināja pārliecību, ka neatkarīgā Latvija ir tikai tāds «īslaicīgs pārpratums», kas jāpārcieš, pirms dzīve atgriežas PSRS laikos ierastajās sliedēs. Un mēs paši par savu naudu esam «barojuši» šo pārliecību. Uz šī fona labējo partiju pārmetumi Jūlijai Stepaņenko par viņa tēva saistību ar Putina karu ir atklāta muļķība, jo drīzāk palīdzēja mobilizēt krievvalodīgo elektorātu aiziet un nobalsot par viņas partiju, nekā atbaidīja latviešus no tās.
Ja kopš 1990. gadiem visi bērni būtu mācījušies latviešu skolās un gājuši uz latviešu teātriem, šobrīd jau būtu izaugusi vesela paaudze lojālu, integrētu pilsoņu, kuriem būtu vienlīdz daudz draugu kā latviešu, tā krievvalodīgo vidē. Protams, mājās viņi sarunātos krievu valodā, gluži tāpat kā latviešu bēgļu ģimenes pēc Otrā pasaules kara savos ASV mājokļos komunicēja latviski, taču lojalitāte pret valsti būtu daudz augstāka un prasības pēc etniskās kultūras uzturēšanas par valsts naudu – zemākas. Mūsu sabiedrība šobrīd jau būtu daudz viendabīgāka un nemeklētu partijas, kas aizstāv etniskās intereses, bet gan vairāk koncentrētos uz sociālekonomiskiem jautājumiem priekšvēlēšanu programmās.
Otra lieta gadiem ilgi sistemātiski veidotais «bezcerības kults». Nezinu, vai tā ir apzināta, mērķtiecīga politiskās elites rīcība, taču ar acīmredzamo naudas izsaimniekošanu šaubīgos projektos, neslēpti kretīniskiem lēmumiem, piemēram, palielināt ministru atalgojumu, kamēr pārējā sabiedrība skarbi izjūtu ekonomiskās lejupslīdes vai augstas inflācijas ietekmi, un attaisnoties ar nespēju neko ietekmēt, jo, redz, iepriekšējā Saeima šādu likumu bija pieņēmusi, likumdevēji lielā daļā vēlētāju ir iznīdējuši pēdējo cerību, ka ar biļetena iemešana vēlēšanu urnā var kaut ko ietekmēt. To uzskatāmi parāda kritiens no 89,9% grūtajos laikos 1993. gadā, kad cilvēkus spārnoja cerība kopīgi uzbūvēt turīgu valsti, līdz nepilniem 52% tagad, kad vairumam vēlētāju finansiālā situācija ir krietni labāka, taču vairs nav ticības, ka politiskās elites skatījums uz kopīgās naudas izlietojumu sakrīt ar sabiedrības domām.
Kamēr šīs divas lietas netiks fundamentāli mainītas, mēs turpināsim muļļāties šajā savstarpējās neuzticēšanās purvā, politiskajai elitei reizi četros gados cenšoties sagrābstīt vai nu latviešu, vai krievvalodīgo balsis, bet vēlētājiem ar vēlēšanu ignorēšanu cenšoties parādīt, ka viņi vairs netic šai demokrātijas «rotaļai».
Autors ir zemessargs, profesors, alpīnists.
