Ilustratīvs attēls. LETA
Tuvojoties vēlēšanām, aizvien biežāk dzirdam politiķus runājam sabiedrības vārdā, vienlaikus solot atjaunot taisnīgumu, kritizējot varas neizdarību un atsvešinātību no sabiedrības. Gan publiskajā, gan akadēmiskajā telpā, šādu pretnostatīšanu starp tautu un eliti, skaidro jēdziens populisms. Publiskajā atelpā arvien biežāk sastopamies ar šo ideju, tomēr tai bieži tiek pievienotas pretrunīgas un neprecīzas nozīmes. Tādējādi populisms var kļūt par politisku instrumentu.
Plaši skatoties, populisms attēlo sabiedrību kā sadalītu divos pretējos spārnos: “tīrie” cilvēki un korumpētā “elite”. Populistiskie politiķi apgalvo, ka runā tautas vārdā un izaicina tos, kuri to ir ignorējuši vai nodevuši. Donalds Tramps šo sadalījumu izteica savā 2017. gada inaugurācijas runā, kad solīja nodot varu no Vašingtonas atpakaļ “jums, tautai”. No kreisā spārna puses Bernijs Sanders ir aprakstījis plaisu starp “tautu” un “miljardieriem”.
Šie piemēri liecina, ka populisms nav saistīts ar vienu konkrētu politisko ideoloģiju. Kāss Mude (Cas Mudde) populismu raksturo kā “plāna kodola” ideoloģiju, kas pati par sevi nav pilnīga ideoloģija, bet veido saikni ar plašāku ideoloģisko ietvaru. Populismu var apvienot ar nacionālismu, konservatīvismu vai sociālismu, un atbilstoši tam mainās gan “tautas”, gan “elites” identitāte. Tas ir arī saziņas veids: politiķi attēlo daudzveidīgu sabiedrību tā, it kā tai būtu viena kopīga griba, vienlaikus nosakot robežu, kas pieder pie tās. Visā Eiropā tādas politiskās kustības kā Marinas Lepēnas "Nacionālā apvienība" (Rassemblement National) Francijā un Viktora Orbāna "Fidesz" Ungārijā ir guvušas atbalstu to cilvēku vidū, kuri jūtas atstumti vai uzskata, ka nacionālās tradīcijas ir apdraudētas. Kreisajā politiskajā spektrā tādas
partijas kā Podemos Spānijā, SYRIZA Grieķijā un La France insoumise Francijā ir uzrunājušas vēlētājus, kuri piedzīvojuši ekonomisko nedrošību, dzīves līmeņa pasliktināšanos un neapmierinātību ar pastāvošajām politiskajām institūcijām. Mums aktuāls ir jautājums par to, kā šie dažādie priekšstati par "tautu" izpaužas Latvijas politikā.
Kā populisma pētniecības grupa Rīgas Stradiņa universitātē, vērojot priekšvēlēšanu procesus un politiskās diskusijas, vēlamies paraudzīties uz šo jēdzienu tuvāk. Nevis kā uz birku, ko pielikt kādam politiķim, bet kā uz lietderīgu instrumentu ar kuru izprast un pamanīt politiskās retorikas mehānismus, proti, kas tiek nosaukts par “mums”, kas par “viņiem” un kāpēc šāds dalījums tiek veidots.
Populisma idejai ir sena vēsture – tās pirmsākumi meklējami līdz ar lauksaimnieku kustību ASV 19. gadsimta beigās. Pēdējā laikā publiskajās diskusijās populisms bieži tiek saistīts ar konservatīvu vai labēju politiku. Tomēr, kā liecina Trampa un Sandersa piemēri, šādu retoriku par "tautu" var izmantot politiķi no dažādām politiskā spektra pusēm. Arī Latvijas politiskā vēsture apliecina, cik lietderīgi ir raudzīties tālāk par partijai vai indivīdam piešķirto birku un analizēt, kādā veidā tā pauž šos apgalvojumus.
Sekojot šai artikulācijai, profesors Daunis Auers ir plaši apskatījis politisko partiju darbību Latvijā pēc Padomju Savienības sabrukuma un kā populistiskas identificējis partijas visā politiskajā spektrā. Sākot ar Joahimu Zīgeristu, kurš savulaik gan iestājās par “Latviju latviešiem”, gan vērstās pret korumpētu un no realitātes atrautu eliti. Arī Jaunais Laiks kategorizējams kā populistiska partija, kas būvēja savu politisko kapitālu adresējot augstu politisko korupciju. Līdzīgu retoriku saistībā ar korupciju izmantoja arī Zatlera Reformu partija, bet, savukārt, Zaļo un Zemnieku partijas pārstāvji, tostarp Aivara Lemberga izteikumos parādījās pretestība pret Eiropas Savienības un Rietumu ietekmi Latvijā. Pēc 2008. gada ekonomiskās krīzes parādījās arī jauni spēki, piemēram, “Kam pieder valsts?”, kas asi kritizēja valdošo politisko eliti.
Tomēr pēdējās desmitgades laikā, sekojot globālās politikas pavērsieniem, publiskajā telpā populisms arvien biežāk tiek uztverts kā labējās un konservatīvās politikas fenomens. Arī Latvijā šo apzīmējumu bieži redzam diskusijās par konservatīviem politiskajiem spēkiem. Piemēram, Edmunds Jurēvics ZZS priekšlikumu likvidēt Sabiedrības integrācijas fondu nosaucis par “bīstamu populismu”, Andris Šuvājevs par populistu dēvējis Aināru Šleseru. Savukārt, konservatīvo politisko pārstāvju vidū izskanējusi kritika, ka populisma birka pārāk bieži tiek izmantota kā sinonīms konservatīvai politikai.
Tomēr populisms nav tikai konservatīvo politiķu politiskais instruments. Populisms nav arī tikai ideoloģija, kas nošķir tautu no elites, tas ir arī komunikācijas stils. Jans Jāgers (Jan Jagers) un Stefāns Valgrāve (Stefaan Walgrave) definējot populismu kā komunikācijas stilu izšķir trīs kategorijas, kuras tas ietver. Pirmkārt, izmantotās atsauces uz tautu, uzrunājot un identificējoties ar to. Otrkārt, nostājā pret eliti un pastāvošo varu. Un treškārt, iezīmējot tautu kā vienotu grupu, kuras iekšienē nepastāv atšķirības, vienlaikus izslēdzot noteiktas sabiedrības grupas. No šādas perspektīvas iespējams paskatīties uz politiķu teikto, domājot par veidu, kā tiek būvēts politiskais pretstatījums – kas tiek pasludināts par “tautu”, kas tai tiek pretstatīts un kurš sevi piesaka kā šīs tautas patiesās gribas pārstāvi.
2025. gada diskusijas ap Stambulas konvencijas denonsēšanu, jo sevišķi spilgti parādīja politisko retoriku, kas izskanēja no dažādām politiskajām pozīcijām. Kamēr Ainārs Šlesers un Latvija Pirmajā Vietā, savu vēstījumu veidoja, uzrunājot konservatīvi noskaņotu sabiedrības daļu, pretstatot un aktīvi izslēdzot liberālo pārstāvju argumentāciju par konvencijas nepieciešamību, saistot to ar “izvirtību, visatļautību, genderismu”. Turklāt vēršoties pret valdošo politisko eliti un tai pakārotajām institūcijām, kas sniegusi atbalstu šīm idejām, nostādot tās pretī “tautas” vērtībām.
No otras puses, ar līdzīgu retoriku nodarbojās Progresīvās partijas pārstāvji, kas atkārtoti izmantoja kariķējošas vizualizācijas par Šleseru un tā atbalstītājiem, uzsverot savu pretestību Šleseram kā korumpētam politiķim un oligarham, ironizējot par tradicionālām vērtībām, kas ietver vardarbību pret sievietēm. Šajā gadījumā auditorija bija liberāli domājoši cilvēki, izslēdzot konservatīvo sabiedrības daļu, vēršoties pret vēsturisku politisko eliti, kas tika saistīta ar koruptīviem skandāliem. Auditorija šeit bija cita, taču politiskais pretstatījums bija līdzīgs: mēs pret viņiem. Diskusijā par Stambulas konvenciju sarežģīts jautājums par vardarbības pret sievietēm novēršanu, dzimumu līdztiesību, tradicionālajām vērtībām un valsts starptautiskajām saistībām tika vienkāršots: nevis kā domstarpības starp dažādām interesēm, vērtībām un politikas risinājumiem, bet kā cīņa starp “mums” un “viņiem”.
Šāda politiskā konflikta veidošana ir cieši saistīta ar tā dēvētajiem kultūras kariem – politiskām sadursmēm, kurās jautājumi par vērtībām, identitāti un sabiedrības normām tiek pasniegti kā principiāla cīņa starp pretējām morālajām un politiskajām nometnēm. Stambulas konvencijas gadījumā pretstatījumā nonāca tradicionālais un liberālais, konservatīvais un progresīvais, kā arī atšķirīgi priekšstati par dzimumu līdztiesību un sabiedrības vērtībām, kuru pamatmērķis un uzdevums ir cīņa par varu. Tādējādi ekonomiskās elites pārstāvis vienlaikus var vērsties pie konservatīvās auditorijas, vēršoties pret politiskās elites ar liberāliem uzskatiem, kamēr politiskā elite, var uzrunāt savu liberālo elektorātu, uzsverot konservatīvo spēku draudus un izceļot to vēsturiskos ekonomiskos pārkāpumus.
Tomēr, būtiski izcelt arī Ernesta Laclau (Ernesto Laclau) un Šantalas Mufas (Chantal Mouffe) skatījums, kas populismā saskata demokrātisku potenciālu. Laklau uzskata, ka cilvēki ar dažādām problēmām var apvienoties brīdī, kad jūt – vara viņus ignorē. Mufa tajā redz demokrātisku vērtību, jo īpaši tad, ja tas ļauj paust viedokli cilvēkiem, kuri iepriekš tikuši atstāti novārtā. Tas palīdz izskaidrot, kāpēc populistiski vēstījumi spēj uzrunāt vēlētājus: tie bieži vien skar reālas problēmas, kuras dažādiem sabiedrības pārstāvjiem var būt ļoti atšķirīgas. Tostarp, ekonomisku nedrošību, sajūtu, ka politiķi neklausās, bažām par ģimenes vērtībām, atšķirīgām dzīves iespējām laukos un pilsētās vai jauniešu un senioru pieredzi.
Populisma idejas dekonstruēšana palīdz ieraudzīt mehānismus un politiskās vajadzības, kas rada plaisas starp dažādām sabiedrības grupām. Politiķiem iestājoties par sava elektorāta un interešu grupas vajadzībām un sāpēm, izmantojot populistisku retoriku, neviļus tiek mazināta spēja izprast un uzklausīt cilvēkus ar atšķirīgām dzīves pieredzēm un līdz ar to bieži arī interesēm. Šāds pretstatījums palīdz mobilizēt, taču vienlaikus var padarīt kompromisu gandrīz neiespējamu. Demokrātijā mēs neesam viena “īstā tauta”. Mēs esam cilvēki ar atšķirīgām vērtībām, interesēm un dzīves pieredzēm, kuriem tomēr jāatrod veids, kā dzīvot kopā.
Priekšvēlēšanu kampaņā politiķi var gūt atbalstu, atzīstot daudziem cilvēkiem aktuālas problēmas un solot tās pārstāvēt. Taču šīs bažas var pārvērsties saukļos, novēršot uzmanību no sarežģītā jautājuma par to, kas patiesībā būtu jādara. Vēstījums var vienot cilvēkus, nepiedāvājot skaidru risinājumu viņu problēmām.
Šķietami viegli vajadzētu būt spēt pamanīt tradicionālās sabiedrības bažas par ģimenes vērtībām, un nedrošību saskaroties ar citādo, kā arī kosmopolītu sabiedrības grupu vēlmi dzīvot daudzveidīgā un atvērtā sabiedrībā. Vajadzētu spēt pamanīt ekonomisko nedrošību kuru izjūt jaunieši un pensionāri, un izprast dzīves pieredžu atšķirības lauku un pilsētu iedzīvotājiem. Tomēr šī savstarpējā izpratne un spēja ieraudzīt un sadzirdēt vienam otru ir prasme, kuru populisma retorikā iebūvētā pretstatīšana un norobežošanās, mazina.
Priekšvēlēšanu laikā, kurā notiek aktīvas cīņas par varu un reprezentāciju, labākajā gadījumā nākošo 4 gadu garumā. Atpazīt populismu nenozīmē ignorēt sabiedrības sāpes, kuras tas artikulē. Gluži pretēji, tas nozīmē šīs sāpes uztvert pietiekami nopietni, lai atšķirtu reālu problēmu no politiskā stāsta, kas tai tiek uzbūvēts apkārt. Tāpēc priekšvēlēšanu laikā varbūt ir vērts uzdot ne tikai jautājumu: “Vai es piekrītu tam, ko šis politiķis saka?” Ir vērts jautāt arī: “Kas šajā stāstā ir mēs? Kas ir viņi? Kurš tiek atstāts ārpus tautas? Un kāds konkrēts risinājums tiek piedāvāts?” Tāpēc populisma idejas izpratne var būt noderīga nevis kā vēl viena politiska birka, bet kā prasme pamanīt, kā tiek veidots stāsts par mums pašiem, un tā vietā, lai meklētu vainīgos kritiski izvērtēt, kā noteiktas pozīcijas palīdz, vai traucē sabiedrībai, kas sastāv no ļoti dažādiem cilvēkiem, kopā virzīties uz priekšu, lai veicinātu ekonomisko izaugsmi, risinātu sarežģītos demogrāfijas jautājumus, uzlabotu izglītību, drošību, dzīves kvalitāti un pašapziņu.
Autori ir RSU Sociālo zinātņu pētniecības centra zinātnieki.
