Ruta Paidere. Publicitātes attēls.
Kultūras sākotnējā definīcija ir elementāra un apzīmē pavisam konkrētu darbu cilvēka eksistences uzturēšanai: lauka apsaimniekošanu. Kopš 18. gadsimta kultūras jēdziens ir piedzīvojis plašu sazarošanos, līdz kļuvis grūti pārredzams. Kultūra tostarp ir arī politisks instruments mūsdienās, zaudējot savu sākotnējo dabu un nevainību līdz pat absurdajai situācijai, kad tā tiek likta lietā kā ierocis. Katrā gadījumā kultūras, tai skaitā mākslas, dziļākā nozīme tālu pārsniedz tā saukto radošo industriju ekonomisko pienesumu valsts kasēm vai arī virspusējo politiski stratēģisko funkciju demonstrēt piederību noteiktai nācijai.
Tas arī ir svarīgi. Bet nav un nevar būt viss! Kultūra un māksla, izcilu radošu personību un individualitāšu pienesums šajā laukā ir pamats sabiedrības humānai izaugsmei. Un tas, kāda augsne tiek sagatavota un tiks atstāta nākamajām paaudzēm, noteiks Latvijas reālo cilvēkvidi nāktonē. No šī skatupunkta raugoties un ar zināmu izbrīnu par jau gadu desmitiem neskaidrajām un nemainīgajām prioritātēm Latvijas kultūrpolitikā, neatkarīgi no valdošajām partijām, pievērsos visu Latvijas četrpadsmit partiju programmām un tajās formulētajām tēzēm attiecībā uz tēmu "kultūra". Ir taču pirmsvēlēšanu laiks.
Kulturālo vērtību piesaukšana un uzsvēršana ir kļuvusi teju vai par standartu Latvijas politiķu portfolio, tā vēloties uzsvērt to pašu labāko, kas raksturo mūsu valsti un mazliet arī pašam vai pašai pagozēties zem šīs siltās saules. Toties acīmredzami apziņas fonā tiek aizbīdīts fakts, ka amatierkultūra un profesionāla māksla nav viens un tas pats un ka to uzstādījumi ir radikāli atsķirīgi.
Amatiermāksla ir vērsta uz plašām cilvēku grupām ar mērķi kopā ar līdzīgi domājošajiem rast personīgu prieku, darbojoties vienā vai otrā kultūras žanrā, kamēr profesionālās mākslas centrā ir individuāla izcilība, individuālu personību vēlme un spēja uz sevišķu, neikdienišķu rezultātu. Lai izcilība vispār būtu iespējama, ir jāpastāv sabiedriskam pieprasījumam pēc tās, kā arī politiskai gribai to veicināt pēc būtības, nevis lozungu formātā kā līdz šim. “Pēc būtības” šeit nozīmētu neslēpt galvu smiltīs un akceptēt faktu, ka kultūra nav visu aptveroša abstrakta joma, kura notiek pati no sevis. Ka ir nepieciešams diferencēt un apzināties dažādos kultūras laukus un uzdevumus, argumentēti iestāties par prioritātēm vai arī to maiņu, īsi sakot, veidot kultūras politiku, kura ved Latviju nākotnē, nevis par galveno vērtību izvirza pagātnes reproducēšanu. Ir pienācis pēdējais brīdis pievērst uzmanību Latvijas profesionālajai mākslai un tās izglītības augstākajām institūcijām, un kritiski pārvērtēt līdzšinējo! Uz brīdi pārstāt runāt par Latviju kā kultūras lielvalsti - jo tajā, minot vienu no ļoti daudzajiem piemēriem Latvijas profesionālās mūzikas arēnā, pasaulē atzīta unikāla profesionālu mūziķu ansambļa, kāds ir Latvijas Radio koris, dziedātāji par pilnas slodzes un visaugstākās mākslinieciskās kvalitātes darbu nesaņemtu 1200 eiro mēnesī pēc nodokļu nomaksas, kas ir divsimt eiro mazāk, nekā vidējā alga par pārdevēja darbu tirdzniecībā. Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas docents ar divdesmit gadu stāžu, izcils un Eiropā atzīts komponists, par trīsdesmit kontaktstundām, intensīvi strādājot ar Latvijas jaunajiem talantiem un tajos ieguldot visas savas zināšanas un meistarību, kultūras lielvalstī nesaņemtu 1400 eiro mēnesī pēc nodokļu nomaksas, turklāt jājautā, uz kā rēķina šajos apstākļos vēl iespējams radošs darbs. Profesora asistents netiktu atalgots ar 934 eiro bruto, un pieaicinātajiem docentiem, arī izciliem Latvijas mūziķiem, netiktu pārskaitīti 10,50 eiro pēc nodokļu nomaksas par lekcijas vadīšanu! Unikāli Latvijas mūziķi kā bijušie „Kremerata Baltica” līderi kultūras lielvalstī netiktu atalgoti ar 650 eiro mēnesī brutto par četru specialitātes studentu un vairāku stīgu kvartetu apmācīšanu! Šai ekonomiskajai situācijai klāt nāk arī sagaidāmā nestabilitāte, jo pat profesoriem nav garantēta stabila slodze, un pasniedzēju situāciju konkrēti apdraud ik pa sešiem gadiem notiekošās pārvēlēšanas, kurās gandrīz jebkurš var zaudēt darbu. Arī tā ir kultūras lielvalsts realitāte. Šī jau sen nepārskatītā un nereformētā kultūrpolitikas un kultūrizglītības pašgaitas sistēma nevis veicina, bet nogalina izcilību un rada vidi, kurā jauni un izcili mūziķi un mākslinieki agrāk vai vēlāk dodas dzīvot un strādāt uz ārzemēm. Un, kad atgriežoties pa laikam Latvijā, sniedz koncertus, rodas fatamorgāna, ka Latvijā taču ar kultūru viss ir kārtībā. Mums taču IR! Profesionāla mūzika bez izcilības nav iedomājama un nepastāvēs – gan tā, kuras ietvaros tiek uzturēta un kopta tradīcija, atskaņojot Bēthovena sonātes un Baha fūgas, gan tā, kas ielaižas personīgos riskos, radot jaunu mākslu. Izsakoties vienkāršoti, ja katra paaudze Bēthovenu spēlēs arvien sliktāk, tad pēc neilga laika neviens to arī vairs neklausīsies, un Bēthovens vismaz Latvijā patiešām būs miris.
Izlasot visu četrpadsmit partiju vēlēšanu programmas, jāsecina, ka vislielākā daļa no tām kultūru plāno kā uzticamu vai pakalpīgu valsts darbinieku ar viennozīmīgu uzdevumu: uzturēt vai noturēt nacionālo pašapziņu un audzināt pilsoņu patriotismu, moderni sauktu par identitāti. Taču mākslas vai kultūras uzdevums automātiski nav izpildīt funkciju un stāvēt sardzē par nacionālo pašapziņu vai nest atbildību par grupu identitāti. Protams, ka tas notiek un ir skaisti, ja visi laiku pa laikam šajā idejā vienojas tā, kā tas notiek Dziesmusvētkos. Taču tas nav un nevar būt brīvas profesionālās mākslas pienākums, uzdevums vai mērķis – tā attīstīta sarunu, padziļina domāšanu un jūtas, atraisa idejas, īsi sakot, māksla ir par brīvību! Mīlēt savu zemi ir pašu pilsoņu izvēle un arī atbildība. Taču ideja, ka daudzveidīgi kulturāli izglītots, laikmetīgajai mākslai atvērts empātisks pilsonis ar kritisku domāšanu un plašu horizontu, nemanipulējams un ar integritāti, pats par sevi būtu demokrātiskas sabiedrības pamatvērtība, un kāda kulturālpolitika no tā varētu izrietēt, netiek formulēta nevienas partijas programmā. Lai gan tas nudien ir Latvijas interesēs noturēt un piesaistīt savai zemei izcilus māksliniekus un mūziķus, un radīt vidi, kurā neikdienišķas spējas un sasniegumi tiek saredzēti un novērtēti.
Daži, kā Latvija Pirmajā vietā, pārsteidzoši solās būvēt pat laikmetīgās mākslas muzeju – lai pievilinātu tūrisma plūsmu, kā formulēts programmā, kura ienestu peļņu Latvijas valsts kasē. Tas gan izdevies tikai dažiem pašiem izcilākajiem pasaules modernās mākslas muzejiem, taču atstāsim šīs karstasinīgās partijas biedru ziņā, kāds tieši ir viņu plāns un cik liela interese un zināšanas par laikmetīgās mākslas specifiku aiz tā slēpjas.
Progresīvie, savukārt, dara zināmu, ka kultūra ir stratēģisks instruments ārpolitikas un eksporta mērķu sasniegšanai un uzsver kultūrtelpas pieejamību kā svarīgu kritēriju. Kas ar “pieejamību” ir domāts, nekļūst skaidrs. Vai tā būtu kultūras ģeogrāfiska pieejamība tautai reģionos? Vai estētiska pieejamība, gatavojoties, piemēram, priorizēt popmūziku latviešu valodā? .... Tomēr Progresīvie kā vienīgie vismaz atzīst, ka kultūra stiprina demokrātiju un ka mākslinieciska brīvība ir vērtība.
Diemžēl neviena (!) partija nav aizdomājusies par soļiem, kā veicināt izcilību pastāvēšanu šajā zemē - tai pat laikā to uzstāšanās reģionos un „tuvāk tautai” tiek formulēta bezmaz vai kā tautas pamattiesības, politisks solījums, kuru mākslinieks nedrīkst ignorēt, ja ir patriots. Jaunā Vienotība gan piemin vēlmi pēc izcilas, daudzveidīgas laikmetīgās kultūras un gatavību investēt nacionālu talantu attīstības sistēmā, taču bez jebkādas konkrētas idejas, kas šim uzstādījumam sekotu realitātē.
Izpratne vai interese par reālajām un dramatiskajām Latvijas kultūras, mākslas un mūzikas augstskolu strukturālajām problēmām neraksturo pilnīgi nevienu no programmām. Varbūt tādēļ, ka tam sekotu nepatīkamā atziņa, ka ilūzija par Latvijas kultūras skatuvi kā pašsaprotamu un neapstrīdamu vietu, uz kuras brīvi un pašapzinīgi izpaužas valsts kultivētās labākās tautas īpašības, ir nepatiesa. Tāpat kā paradums uzturēt ideju par to, ka mūsu amatiermākslai tik tuvā kultūrpolitika ir bez alternatīvas, kulturāls zīmogs, kura vērtība nav pat apspriežama, jo tas tā vienmēr ir bijis. Un tāpēc, ka tā vienmēr ir bijis, tā arī vienmēr būs. Un tādēļ, ka tas tā ir, tas ir arī labi. Lūk, nav apspriežams, ka mākslai un kultūrai ir jāizpilda valstiskais pamatuzdevums mums atgādināt, ka esam latvieši, jo bez šī pastāvīgā atgādinājuma bezatbildīgie pilsoņi to aizmirstu. Šobrīd misija ir izpildīta, un patrioti klusē.
Latvijai ir nepieciešama pilnīgi jauna diskusija par kultūrpolitiku! Alianses starp mākslas augstskolām, skaļas un drosmīgas politiskas akcijas, mācībspēku streiki, lai beidzot tiktu pamanīts, kāda ir mūsu izcilo mūziķu, mākslinieku, rakstnieku un aktieru ikdiena. Ka māksla nav pašgājējs traktors! Latvijai ir vajadzīgs Kultūras ministrs vai Kultūras ministre, kas personīgi izjūt tēmas neatliekamību, pēc būtībasieklausās Latvijas māksliniekos un viņu tēmās. Un kuram/-ai termins “kultūras lielvalsts” nav tikai patmīlīgs un tukšs apgalvojums, kuru izvilkt no portfeļa tad, kad ar kaut ko gribas palielīties ārpus Latvijas robežām. Pietiekoši ilgi ir turpināta status quo uzturoša kultūras politika, kura gadu desmitiem ir un paliek centrēta uz amatierkultūru, bet konsekventi ignorē izcilu Latvijas mākslas institūciju dramatisko situāciju, neatbildīgi paļaujoties uz Latvijas mākslinieku un mūziķu ideālismu, bezizeju vai patriotismu, ja tas vēl ir saglabājies.
Latvijai, protams, ir jāturpina apzināties savas saknes. Bet beidzot aktīvi ir jāsāk veidot arī kulturāla nākotne mūsu zemei, kurā cilvēkiem ar izcilām spējām ir iespēja gan dzīvot, gan realizēt savu mākslu, gan nodot šo pieredzi nākamajām paaudzēm, saņemot par to atbilstošu, cieņpilnu attieksmi.
Nopietnai kultūras politikai ir jārada apstākļi izcilībai, brīvībai, riskam, izglītībai un individuālai mākslinieciskajai attīstībai!
Līdz šim tas nav noticis.
Autore ir komponiste un kompozīcijas un mūzikas teorijas profesore Hamburgas Mūzikas un Teātra augstskolā.
