Aina no izrādes Parks, soliņš un kaka. Publicitātes foto
Izrāde liek domāt — Leļļu teātris vienlīdz ir gan bērniem, gan bērnam katrā no mums
Zilganzaļš soliņš ar cauršautu sirdi. Ziedošs ķiršu koks. Un visapkārt neskaitāmas neražas, kuras trīspadsmit tēli komiski izdzīvo piecu aktieru izpildījumā. Lielbritānijas masku meistars un režisors Rasels Dīns (Russell Dean) Latvijas Leļļu teātrī piedāvā krāšņu masku traģikomēdiju Parks, soliņš un kaka. Izrāde neizstāstīs neko (jo vārdi netiek izmantoti), bet liks saprast visu. Tomēr, cik daudz no izrādes mēs gribētu, lai bērni saprot? Un vai bērni ir izrādes galvenā mērķauditorija?
Lelles kā cilvēki
Māksliniece Pamela Butāne radījusi vienkāršu un romantisku parku, kurā uzturēties kolorītajiem varoņiem. Parkā strādā punktuāls uzraugs. Iepazīstas un sadraudzējas palaidnīgi jaunieši. Sporto ar dzīvi neapmierināts skrējējs. Un pats svarīgākais — kāds vīrietis grasās bildināt mīļoto. Katra varoņa individuālo ieceri ietekmē apkārtējie cilvēki un viņu traucējošais raksturs. Viņi neviļus, bet visai noteikti apdraud mīlētāja bildināšanas plānus. Uz šīm mizanscēnām arī balstās izrādes saturs. Savukārt notikumu ritmu un ainu pārejas rada komponista Edgara Mākena skaņu partitūra, kurai izdodas gan izgaismot tēlu īpatnības (vējš tukšā pudelē, kad darbojas klaidonis), gan notikumu raksturu (skaļa mūzika, jauniešiem klausoties radio). Darbības noskaņu palīdz radīt arī Luīzes Annijas Rumpes gaismu noformējums, kas zenītu sasniedz tikai izrādes otrajā daļā. Tajā paralēli vienkāršākām nokrāsu maiņām gaismas kļūst par iedarbīgu sižeta līdzvēstītāju (negaisa tumšais fatālisms vai zēnu piedzīvotās halucinācijas).
