Komponista Andra Dzenīša grāmata spēj piesaistīt visplašāko lasītāju loku
Andra Dzenīša eseju krājums Es esmu, manis nav portretē intelektuāļa un mākslinieka asociācijas par svarīgiem dzīves jēdzieniem. Apvainošanos, iedomību, sirsnību, arī tinderi. Bet nedomājiet, ka termins «intelektuāls» atspoguļo kaut ko neaizsniedzamu, citādu, no «vienkāršā» cilvēka savrupu. Dzenītis ir gan akadēmiskās mūzikas virtuozs, gan vājībās negaidīti atklāts vēstītājs. Un, iespējams, tieši tas ir viens no iemesliem, kāpēc viņa grāmatas mērķauditorija ir gandrīz neierobežota.
Krājumā izmantota esejas žanra pamatlicēja Mišela de Monteņa 16. gadsimtā ieviestā «autora balss», kas lasītājam sniedz sarunāšanas sajūtu. Filozofiskas pārdomas un kultūrvēsturiskas atmiņas, piemēram, par bohēmisko kultūrvietu M6, kalpo par šīs sarunas monologa daļu. Taču šo fundamentu papildina veids, kā tiek uzdoti retoriskie jautājumi. Autors spēj pajautāt tā, lai pašrefleksija transformētos lasītāja refleksijā. Kas ir intelektuāla bauda, kā to definēt? Kas mums liek apšaubīt vienkāršības mākslinieciskumu? Maize ir bagātības vai tomēr nabadzības simbols? Šie ir tikai daži jautājumi, pie kuriem nākas apstāties.
