Ko latvieši spēj un nespēj. Saruna ar ekonomistu Pēteri Strautiņu

Populārais priekšstats par Latvijas ekonomiku triepts tumšos toņos. Kolīdz par tautsaimniecību runā politiķi, dzirdam par krīzi, stagnāciju vai atpalicību. Bet vai tiešām stāvoklis ir tik drūms? 

Lai pirms vēlēšanām gūtu objektīvāku ieskatu mūsu tautsaimniecībā un tās perspektīvā, kā arī ieteikumus, ko valdība var un ko tai nevajadzētu darīt mūsu dzīves līmeņa uzlabošanai, Ir devās intervēt Luminor bankas galveno ekonomistu Pēteri Strautiņu.

Vai Latvijas ekonomikā ir krīze?

Latvijā ir nepārtraukts morālās panikas stāvoklis ļoti daudzās jomās, bet ekonomika šogad attīstās diezgan sekmīgi. Šogad varētu būt ap 3% IKP pieaugums. Mēreni aug patēriņš, apmēram tik, cik IKP. Ieguldījumi pamatlīdzekļos aug straujāk, eksports attīstās diezgan labi. Intelektuālie pakalpojumi dod diezgan daudz ienākumu Rīgā, pārējā Latvijā eksporta specializācija ir preces. Latvijā pašlaik ir divas ekonomikas, taču nav runa par ienākumiem. Absolūti kā ar nazi nogriezta ir zona, kas sākas dažus kilometrus no Rīgas robežas, — aiz tās ir preču pasaule, bet iekšpusē ir pakalpojumu pasaule. Preču pasaulē ir ļoti labi rezultāti metālapstrādē, mašīnbūvē, elektronikā, kas ir daļēji saistīti ar Eiropas pārapbruņošanos, daļēji ar [ekonomisko] ciklu, daļēji ar to, ka vienkārši čakli pastrādāts un radīti jauni produkti. Parasti nepietiek ar vienu faktoru, lai gūtu panākumus.

Kas Latvijas ekonomikā pašlaik ir labi, kas varētu būt labāk un kas ir slikti?

Mājokļu tirgus ir absolūti ideāls. Runāsim par Rīgu un tās tuvāko apkārtni. Citur ir cita pasaule, tur ļoti maz notiek. Bet Rīgas reģionā cenas ir tādas, lai gan pircēji var nopirkt, gan arī būtu vērts būvēt. Būvniecība aug, apgrozījums aug, kreditēšana aug. Tas viss mēreni labvēlīgā tempā silda ekonomiku. Galvenais — nemēģināt šajā jomā kaut ko dramatiski mainīt.

Labi iet eksportam. Tāpat ar investīcijām ir labi — Latvijā pamatkapitāla veidošana attiecībā pret IKP ilgstoši ir bijusi virs Eiropas vidējā. Rūpniecībā ir gan Latvijas uzņēmumu investīcijas, gan tīri labas no citām valstīm. Vispirms Lietuvas un Igaunijas uzņēmumi pārņēma Latvijas mājokļu un biroju attīstības tirgu. Tagad viņi aktīvi nāk iekšā rūpniecībā, kas ir ļoti labi.

Daži apšauba, vai tas ir labi. Kārumu mums nozaguši!

Bet kurš Latvijas uzņēmums varētu būvēt koksnes pārstrādes rūpnīcu par 700 miljoniem, kā to taisās darīt igauņu Fibenol? Labi, tā rūpnīca vēl nav uzbūvēta, bet investors Rauls Kirjanens ir pasaules granulu karalis, kuram Latvijā ir ļoti liela pieredze. Nebūs tā, ka viņš vienā brīdī jutīsies pārsteigts — šeit ir nodokļi, šeit ir birokrātija?!

Kas ir švakāk? Patēriņš aug mēreni, bet ir apmēram tāds, kādam vajadzētu būt. Bet kas ir slikti? Mums jau ļoti ilgi bijusi slikta ekonomiskā ģeogrāfija. Ir ienākumu kontrasti. Skatoties galējības, algu līmeņa starpība starp stiprākajām un vājākajām pašvaldībām ir vismaz divas reizes. Darbavietu skaits uz 100 pašvaldības iedzīvotājiem sākas no mazāk nekā 30 un beidzas ar 90 Mārupē. Rīgā ir 70. Ir milzīgs kontrasts, bet tas mazinās. Rīgā bezdarbs 4% — tā jau ir klasika. Bet pirmo reizi pagājušajā gadā Latvijā visur, izņemot Latgali, bija zem 5%. Vidzemē reģistrētais bezdarbs 4,4% — tas ir skaitlis, kas pievērš uzmanību.

Tu saki, ka 3% izaugsme ir laba, bet citi teiks, ka tas ir nepietiekami — ar tādu izaugsmi mēs nekad neapdzīsim kaimiņus, nepanāksim Eiropas vidējo līmeni.

Par kaimiņiem runājot — vai tad tik slikti, ka Igaunija un Lietuva attīstās? Sporta mentalitāte un metaforas mūsu dzīvē ļoti dominē, bet ekonomikā nav tā — ja viens uzvar, tad otrs zaudē. Ja Igaunija un Lietuva strauji attīstās, tas nozīmē, piemēram, lielāku Baltijas kopējo aizsardzības budžetu. Latvijā nāk investīcijas, uzlabojas Baltijas kopējā reputācija. Ir klasteru jeb puduru efekti, it īpaši metālapstrādē, mašīnbūvē. Kaimiņu apdzīšana nevar būt prioritāte. Paši izdarīsim savus mājasdarbus, un lai kaimiņi dara savus.

Runājot par Eiropu, protams, ir jāiedzen. 3% nav sapņu kalngals, skaitlis var kļūt lielāks. Ir eksporta nozares, kas ilgstoši augušas, tas var kopējo tempu vilkt uz augšu. Kokapstrādē notiek lielas pārmaiņas. Strauji attīstās, piemēram, plātņu ražošana. Kokapstrādes daļa paliek milzīga — ap 25%, kas ir desmit reižu vairāk nekā Eiropā vidēji, bet nozare jau ir cita, nekā bija brīdī, kad pievienojāmies Eiropas Savienībai. Eksporta struktūras maiņa var būt viens no ceļiem uz straujāku izaugsmi. Pavisam noteikti par straujāku izaugsmi tālākā perspektīvā nevar runāt bez imigrācijas. Nevis atsevišķu speciālistu, bet tādas, kas kaut vai stabilizē Latvijas iedzīvotāju skaitu.

Tas nav vienīgais faktors, bet Lietuva ekonomisko izaugsmi noteikti veicināja imigrācija, viņiem dzimstība nebūt nav labāka kā mums.

Tas tiešām ir spilgts piemērs. Parāda arī to, ka tas nav ceļš bez mīnusiem. Lietuvā parādījās iedzīvotāju kopienas, kas nerunā lietuviski, un viņi pie tā nav pieraduši. Tas radīja zināmu stresu. Augsti apmaksāto baltkrievu, krievu imigrācija ir veicinājusi mājokļu tirgus pārkaršanu Viļņā. Bet tas noteikti ir veicinājis attīstību. Viņi nebūtu panākuši tādu intelektuālo pakalpojumu eksporta pieaugumu bez imigrācijas.

Tu brīdini pret sporta metaforām, bet cilvēkiem patīk salīdzināties ar kaimiņiem. Mūsu IKP uz cilvēku ir sliktāks nekā Igaunijā un Lietuvā, un dabiski rodas jautājums — kāpēc? Ja jau visi sākām vienā līmenī, kā daudzi uzskata. Bet vai tā ir?

Tā varētu arī nebūt. Salīdzināšanai visbiežāk izmanto Eurostat, kur datu rinda «IKP uz iedzīvotāju» sākas 1995. gadā. Pasaules Banka piedāvā vismaz no 1990. gada un saka, ka Lietuvā un Igaunijā IKP uz iedzīvotāju 1990. gadā bija apmēram par desmito daļu augstāks nekā Latvijā. Jāņem vērā arī tas, ka Latvijas rūpniecība 1990. gadā bija daudz gatavāka sabrukumam nekā Lietuvā un Igaunijā. Tā bija tehnoloģiski vislabāk attīstīta, kas bija tās nelaime. Tādus vienkāršus produktus kā degviela, minerālmēsli, pārtika un mēbeles varēja mēģināt pārdot Rietumos, bet padomju militāro elektroniku nekādi ne, arī patēriņa elektronikai nepieciešamais kvalitātes un funkciju lēciens bija pārāk liels.

Vai attīstība pēc tam ir bijusi līdzīga, vai arī viņi ir vēl vairāk mūs apsteiguši?

Patlaban Latvijai atšķirība ar Igauniju ir vismazākā, kāda ir bijusi kopš 1995. gada, starpība pēdējā desmitgadē strauji samazinājusies. Ar Lietuvu pēdējā desmitgadē tā strauji pieaugusi.

Tas ir intelektuālo pakalpojumu eksporta dēļ?

Jā. Arī tas, ka viņiem bija imigrācija un aktīvāka politika šīs nozares attīstīšanā. 2010. gadā viņi saprata, ka šīs [intelektuālo pakalpojumu] nozares gandrīz nav. Viņi bija daudz vājāki par Latviju. Igaunija vispār bija citā pasaulē. Spēcīgāks rūpniecības sektors Lietuvā ir bijis visu laiku, lielie uzņēmumi izdzīvoja pēcpadomju laikā — ilgstoši nīkuļoja, bet izķepurojās un sāka attīstīties. Lietuvas biznesā saglabājās liela mēroga stratēģiskā domāšana. No tā mācījās pārējā biznesa pasaule. Tas ietekmēja politiku un, pieļauju, arī biznesa lobiju. Latvijas biznesa lobijs ir katastrofāli cietis no piparbodnieku domāšanas. Labs izņēmums bija kokrūpnieki, kuri nebija vienkārši žēlabu megafons. Viņi bija kā audzinātāji nozares iekšienē, mudināja: augstāk, tālāk! Ļoti bieži viena partija tiek saukta kā atbildīgā par visu, kas noticis pēdējos 17 gados. Tā, protams, nav taisnība. Mums ilgstoši Saeimā bija nevis valdība un opozīcija, bet uz attīstību vērstās partijas un pagātnes partijas. Tajās pagātnes domāšanas partijās bija gan latvieši, gan krievi, un tās bloķējās un bremzēja reformas.

Vēl viena latviešu mitoloģija — ka par visu atbild centrālā valdība. Man ir pseidozinātniska tēze, ka tas radies tāpēc, ka Latviju ilgstoši pārvaldīja ārēji spēki un vietējās varas struktūras bija tādas, ar kurām kaut ko varēja sarunāt. Tātad vietējā vara ir dabiski leģitīma — pat ja neko nedara, pat ja zog un dalās. Centrālā vara ir aksiomātiski neleģitīma, tas neprasa pierādījumus. No tā redzam, ka vietējai varai izdodas bloķēt visādas reformas, kas visiem ir vajadzīgs, bet katram atsevišķi nepatīkams. Redzam šos idiotiskos rituālus kā savu algu iesaldēšana. Tā politiķis pasaka, ka viņš dara kaut kādu neleģitīmu, kauna darbu. Tev visu laiku sevi jāsoda, jāpazemojas. Būtībā tu pasaki, ka visa valsts ir drusku neizdevusies. Tev ir jāsolidarizējas ar krīzi, kuras nav.

Par ko tieši var atbildēt valdība? Ko tā var izdarīt labu vai varbūt sliktu? Un ko tā nevar izdarīt mūsu ekonomiskajai attīstībai?

Viens būtu panākt, lai divas lielās sabiedriskā sektora nozares — izglītība un veselības un sociālā aprūpe — maksimāli precīzi darbotos savu mērķu sasniegšanai, nevis kā reģiona darbavietu un kvadrātmetru uzturētājas. Skolai nevar būt labi rezultāti, ja tās pastāvēšanas galvenais mērķis nav laba izglītība, bet tā daudz kur Latvijā ir. Slimnīcā nevar būt kvalitatīvi pakalpojumi, ja tās pastāvēšanas galvenais mērķis nav labi pakalpojumi. Valsts kontrolieris Korčagina kungs nesen teica, ka revīzijas laikā ir atklātas slimnīcas, uz kurām pacientus labāk pat nevest. Manai radiniecei nesen bija pieredze vienā no šīm slimnīcām, varu to pilnībā apstiprināt. Starp citu, diezgan netālu no Rīgas. Tā ir absolūti fundamentāla lieta. Ja Saeimā saglabājas pagātnes vairākums, tad mums arī saglabāsies pagātne nozaru politikā.

Bieži dzirdam, ka valdībai svarīgākais ir samazināt nodokļus.

Būsim reāli, nodokļi attiecībā pret IKP ilgākā laikā augs. Tur nevajag celt paniku. Ar laiku, izzūdot dažādiem domāšanas atavismiem, paaugstināsies pakalpojumu kvalitāte, uzticēšanās valstij un spēja iekasēt nodokļus. Savstarpējā solidaritāte, atbildības sajūta — tas viss, kaut pamazām, tomēr virzās uz labo pusi.

Bet uzņēmēju organizācijas uzskata, ka budžetā jāsamazina izdevumi par 850 miljoniem.

Teiciens, ka valstī naudas ir vairāk nekā jebkad, joprojām ir patiess. Tas bija patiess pagājušajā gadā, tas ir patiesi šajā gadā un ar ārkārtīgi lielu varbūtību būs patiess arī nākamgad. Ir runa nevis par izdevumu samazināšanu, bet plānu apcirpšanu, kas varbūt būs jādara. Ja divās lielākajās sabiedriskā sektora nozarēs politika tiks fokusēta tiešām uz mērķu sasniegšanu, tas notiks praktiski automātiski. Ja objektu aizver, tā uzturēšanai vairs netiek tērēta nauda.

Otrs kaujas sauklis ir birokrātijas izravēšana.

Birokrātija nepārtraukti jāravē. To var ļoti labi redzēt arī privātajā sektorā. Sabiedriskā sektora birokrātiem visu laiku jājūtas vainīgiem, ka viņi ēd nodokļu maksātāju naudu. Privātā sektora birokrātiem ir visādi fancy* amata nosaukumi, viņi ir labāk apmaksāti, visādi procesi tiek pieaudzēti, netiek likvidēti. Tātad birokrātija ir nepārtraukti jāsamazina kaut vai tāpēc, ka mainās tehnoloģijas un tas, kas bija nepieciešams agrāk, vairs nav nepieciešams. Bet puse vai vairāk no valsts pārvaldes ir pakalpojumu sniedzēji. Cilvēki, kas pārsvarā nesēž pie rakstāmgaldiem — drošības pakalpojumu sniedzēji, armija, policija, citi operatīvie dienesti. Pat ja kaut ko samazinās pārvaldē, drošības pakalpojumu puse strauji augs. Noteikti būs samazinājums izglītībā. Bērnu, studentu būs mazāk.

Bet vēl par nodokļiem. To samazināšana tiek uzskatīta par konkurētspējas un ekonomiskās attīstības galveno motoru.

Tā pļava ir ļoti nobradāta. Ir bijuši ievērojami samazinājumi lielajos nodokļos. Iedzīvotāju ienākuma nodoklis, uzņēmumu ienākuma nodoklis, PVN saistībā ar pārtiku — šajos trīs supernodokļos efektīvās likmes ir gājušas lejā. Iet augšā akcīze — svarīgi, bet apjomos mazāki nodokļi. IIN efektīvās likmes samazināšana palielināja algu kāpumu par 2%. Tas ir nopietni. Praktiski nav nekādu iespēju [samazināt nodokļus], kas būtu gan fiskāli ietilpīgas, gan saprātīgas.

Arguments mēdz būt tāds, ka nodokļu samazināšana veicina ekonomisko aktivitāti.

Ja nodokļu sākotnējā likme ir 100 procenti, tad jā. No tā esam ārkārtīgi tālu.

Savā jaunākajā apskatā par Latvijas un Baltijas ekonomiku raksti, ka Latvijai ir salīdzinoši zema tehnoloģiju ekonomika. Ko var darīt, lai šo situāciju uzlabotu?

Runa ir par eksportu, jo tas ir ekonomikas lokomotīve. Bieži min skaitļus par eksporta attiecībām pret IKP — 60% vai 80%, lai gan būtībā tas nav tik svarīgi. Eksporta pievienotās vērtības daļa visur ir apmēram trešā daļa. Lietuvā un Igaunijā varbūt drusku vairāk, bet starpība nav milzīga. Vietējais pieprasījums visur ir ļoti līdzīgs, cilvēku vajadzības ir līdzīgas. Nopirkt pārtiku, aiziet pie friziera. Eksportā pavisam noteikti ir tehnoloģiju atšķirības. Igaunijā ar milzīgu atrāvienu. Lietuvā intelektuālo pakalpojumu eksports uz iedzīvotāju ir lielāks. Mašīnbūve, elektronika, ķīmija — šīs trīs nozares Igaunijā un Lietuvā uz vienu iedzīvotāju ir lielākas. Pārtikas ražošana Lietuvā ir kapitālintensīva, tā ir milzīga industrija. Tāpēc mums ir tās ienākumu atšķirības.

Ko var darīt? Vai mums ir vajadzīgi gudrāki uzņēmēji? Valdība, kas vairāk nodarbojas ar augstākās izglītības un zinātnes attīstību?

Panākumi netop viena faktora dēļ. Vajadzīgs viss, ko nosauci, un vēl. Viens svarīgs elements ir pēdējās jūdzes infrastruktūra. Latvijā ir par Eiropas naudu atjaunoti ceļi. Ļoti labi, paldies. Bet šiem ceļiem reizēm pietrūkst pēdējās jūdzes līdz iespējamai rūpnīcas vietai. Iela, vadi, caurules. Tajās vietās Latvijā, kur šīs lietas ir izdarītas, rūpniecība attīstās. Liepājā tiek būvēts vesels jauns pilsētas rajons, kur investori jau piesakās uz konkrētām vietām. Liepāja ir pievilcīga vieta ražošanai. Tur pietiek parādīt vietu pļavā, kur no zemes lien ārā caurules un vadi. Citur Latvijā droši vien ir jāiet vēl tālāk. Tiek būvētas ražošanas ēkas, kuras pēc tam ar lielām ciešanām par smieklu naudu tiek izīrētas. Process nav skaists un ideāls, bet vietām [citādi] nevar panākt rezultātu. Tādos novados kā Preiļi un Līvāni gadu desmitiem gandrīz nekas jauns un liels eksportā nav nācis klāt. Tagad parādās ziņas, ka šīs ražošanas ēku būvniecības programmas rezultātā kaut kas notiek. Bet citās vietās pat nemēģini to darīt, tu vienkārši kropļosi konkurenci. Kuldīgā man skaidri un gaiši pateica: mums tas nav vajadzīgs, mums ir dzīvīgs privātais tirgus.

Kā vērtē Rail Baltica projektu?

Ja skatāmies, kas ir mūsu politiskās elites lielie kauni neatkarības periodā, tad viens ir absolūti neprātīgais makroekonomiskais cikls pēc pievienošanās Eiropas Savienībai, kas nodarīja milzīgu kaitējumu. Gāze grīdā un pēc tam — bladāc! Otrs ir absolūti katastrofālā muļļāšanās ar nozaru politikām. Pirmkārt, izglītību un veselību, kas ir izmantotas nevis nacionālo, bet lokālo mērķu sasniegšanai un faktiski kaitējot arī vietējiem iedzīvotājiem. Rail Baltica šajā kauna galerijā arī ir augstā vietā. Ir kauns runāt ar igauņiem par šo tēmu. Viņiem drīz būs vilciens Tallina—Ikla, lieliskas iespējas iepazīt Ziemeļlatviju. Tas viss galu galā maksās dārgāk, un ekonomiskais ieguvums būs mazāks, jo vienkārši daudz vēlāk uzbūvēs.

Bet jābūvē ir.

Kur liksies? Citas valstis ļoti daudz ieguldījušas, ir arī atbildība pret Eiropu. Nevar tā — piedodiet, mēs vairs negribam. Aizmirstiet par to visu naudu, ko mums pārskaitījāt. Tā nebūs.

Minēji, ka pirmo reizi Latvijā ārpus Latgales bezdarbs ir zem 5%. Bet Latgale turpina būt sāpju bērns. Ko var darīt Latgales labā?

Latgalē notiks divas lietas. Bezdarbs turpinās samazināties, ienākumi augs. Iemesli būs labi un slikti. Labie iemesli — kaut kāda ražošana Latgalē attīstās, kaut kāda nāks no pārējās Latvijas kaut vai tāpēc, ka tā ir zemu izmaksu zona. Ekonomiskie stimuli var būt apbrīnojami iedarbīgi. Latgalē būs augsta nodarbinātība valsts pārvaldē tajā daļā, ko detalizēti neatšifrē, jo tā ir austrumu pierobeža. Latvijā būs plaši apvidi, kur tipiskākais iedzīvotājs būs vai nu Latvijas karavīrs, vai kādas citas NATO valsts karavīrs. Ne tikai Latgalē, arī Sēlijā. Tie ir labie iemesli, kāpēc Latgalē dzīve kļūs labāka. Sliktais iemesls ir tas, ka arvien vairāk cilvēkiem no Latgales aizbraucot uz pārējo Latviju, palikušajiem darbavietas un ienākumi uz iedzīvotāju sadalīsies vienam cilvēkam draudzīgākā veidā.

Tev bija ieraksts X, kurā kritizēji valdības vēlmi samazināt degvielas cenas. Kāpēc tas ir slikti?

Tā ir vēlētāju naudas pārlikšana no vienas kabatas otrā ar lielu pompu. Kaut kur citur naudas būs mazāk, vai arī būs lielāki nodokļi, vai arī būs lielāks parāds. Kad pieaug importa cenas, neko īsti nevar atrisināt, Latvijas ietvaros pārliekot naudu no vienas kabatas otrā. Ja ir sociālā krīze, ja cilvēki vispār nevar nopirkt, tad ir leģitīms iemesls iejaukties, bet tā gluži nav. Tas ir arī nepareizs signāls. Cilvēkiem tiek radīta ilūzija, ka ir droši pirkt degvielas auto. Ir vienkārši jārēķina, [lai saprastu elektroauto priekšrocības]. Ja ir iespēja uzlādēt mājās, tad vispār nav jautājumu. Jums būs lētāka mobilitāte turpmākos desmit gadus, iegādājoties modernu transportlīdzekli. Būs klusa, patīkama braukšana. Es ceru, ka cilvēkiem ir svarīgi, kā viņi ietekmē pārējo pasauli. Ir mazāks troksnis, ķīmiskais piesārņojums un klimata izmaiņas. Degviela ir gandrīz pilnībā imports, elektrība ir pārsvarā vietējā un atjaunojama. Cenu kāpums ir nepatīkams, bet cenas parāda, kas notiek pasaulē. Cenas kā monitors rāda, kas notiek un notiks, un ko tev darīt. Jā mēģini monitoru aizklāt, tas neko stratēģiski neatrisina.

Ja mums uz galvas neuzgāžas kādas jaunas, negaidītas krīzes, kas mūs gaida nākamajos četros gados?

Mēreni patīkama attīstība. 3% izaugsmi vajadzētu mēģināt noturēt. Nav neiespējami arī vairāk ar labvēlīgu apstākļu sakritību, ja turpinās strukturālās pārmaiņas eksportā, ja mājokļu tirgus turpina attīstīties bez pārkaršanas. Apjomi var augt. [Rīga ir] pilsēta, kas ir apmēram ES [vidējā līmenī] pēc pirktspējas paritātes, bet 70% cilvēku dzīvo padomju laikā būvētās mājās. Tā ir situācija, kas ir labā nozīmē ilgtnespējīga. Tas process var radīt ļoti daudz pievienotās vērtības. Dažus gadus mēs varam iztikt bez liela mēroga imigrācijas, vienkārši vēl labāk izmantojot resursus Latvijas ietvaros. Nākamajā ciklā pēc šogad vēlējamās Saeimas tas pavisam noteikti kļūs pilnīgi neapejams jautājums. Nedomāju, ka imigranti kādu aizvietos. Raugoties pasaules vēsturē, imigranti aizvieto citus, ja milzīgas, tehnoloģiski pārākas ļaužu ordas iegāžas kādā mazapgūtā teritorijā, kā tas notika Amerikā. Latvijā diez vai tas draud. Latvijā latvieši var ilgākā laikā saplūst ar imigrantiem, bet latvieši nespēj saplūst ar drupām un pelējumu. Jautājums ļoti vienkāršs: vai nu būs imigranti, vai lielā daļā teritorijas būs drupas un pelējums. No visām pusēm šī drupu zona tuvosies Rīgai un vēl dažām pilsētām. Var runāt par dzimstības veicināšanu, bet tas [nevienai valstij] nav izdevies, un aizvien vairāk neizdodas.

 

CV

• Dzimis 1975. gadā Rīgā
• 1997 Bakalaura grāds politoloģijā Latvijas Universitātē
• 1999 Maģistra grāds politoloģijā Latvijas Universitātē
• 2004 MBA Riga Business School
• 1998—2003 Speciālists Latvijas Bankas Starptautisko attiecību departamentā
• 2003—2007 Komentētājs laikrakstā Diena
• 2007—2009 Swedbank socioekonomisko jautājumu speciālists
• No 2009 Luminor bankas galvenais ekonomists