Ilustrācija — Asnāte Heliodora Valbaka
Romāna fragmenti
Žurnāls Domuzīme, 2026, nr. 4
Tādi notikumi parasti sākas ikdienišķi, pat nemanāmi. Ar mammu sēžam pļavā netālu no atpūtas nama Cīrulīši. Dzīvojam tur par tētim darbā piešķirto ceļazīmi sievai un bērnam. Man mugurā ir mammas draudzenes no ārzemēm atvestā kleita. Mamma saka, ka tik krāsainas nevienai citai meitenei bērnudārzā nav. Un jau kuro reizi piemin to savu vienīgo kleitu, kuru vilkusi jaunībā, un tenisa čībiņas, kuras pucējusi ar zobu pulveri, lai ietu uz ballēm. Vienmēr bijusi pirmā uzlūgtā meitene. Jauna, lecīga, jūra līdz ceļiem, iemācījusies kost, mazāk laizīt. Tāda interesanta, patikusi zēniem.
Mans tētis, kā ieraudzījis mammu, tā bijis uz vietas beigts. Divas naktis gulējis pie viņas istabas durvīm kā pieklīdis suns. Kupliem, tumšiem matiem, karstu skatienu, mugurā slēpošanas treniņtērps, līdzi strīpains termoss tīkliņā. Ne ēdis, ne dzēris. Mamma beidzot ielaidusi iekšā, palicis kauns no kaimiņiem. Viņa saka, ka «tā ir mīlestība uz mūžu». Mēdz arī teikt, ka zemeslode ir apaļa un nekad nebūs plakana.
