Politiķi nedrīkst pieļaut prokremlisku partiju valdībā pēc vēlēšanām
Vēlēšanas 3. oktobrī būs, kā parasti, pirmām kārtām par to, kurā Rietumu un Austrumu robežas pusē vēlamies atrasties. Šis lielais jautājums ir bijis svarīgs katrās vēlēšanās kopš valsts atjaunošanas un būs tikmēr, kamēr ievērojama daļa pilsoņu balsos par draudzēšanos ar Krieviju. Taču viņu pārstāvjiem nekad nebija izdevies iekļūt Latvijas valdībā. Šogad tas var pirmo reizi notikt. Jo iespējamie nākamās valdības veidotāji to pieļauj kā pēcvēlēšanu izkārtojumu.
Vēlēšanas vienmēr ir par daudzām svarīgām lietām. Taču Eiropā plosās karš, Krievija mēģina iznīcināt Ukrainu un pastiprina draudus Baltijas valstīm. Ja Latvijas valdība izlemtu piekāpties agresoram, neviens cits temats vairs nebūtu svarīgāks. Tāpēc atbilde uz jautājumu «par ko balsot?» varētu šķist pašsaprotama — par tiem, kuriem jūs uzticētu savu drošību arī krīzes vai kara laikā. Par tiem, kuri neliek šaubīties, ka neielaidīsies darījumos ar Krieviju un no tās atkarīgiem politiķiem.
Aptaujas rāda, ka Saeimā būs sešas vai septiņas partijas. No «valstiskajām» būs Apvienotais saraksts, Progresīvie, Nacionālā apvienība un droši vien arī Jaunā Vienotība; izredzes ir arī ZZS. Bet prokremlisko elektorātu pārstāvēs Suverēnā vara / Apvienība Jaunlatvieši un Latvija pirmajā vietā. (Par Jūliju Stepaņenko balsos tie, kuri bija balsojuši par Tatjanu Ždanoku, par Aināru Šleseru — viņa bijušā partnera Nila Ušakova Saskaņas centra vēlētāji un arī «latviešu vate».)
Stepaņenko nekādā variantā nebūs valdībā, sadarbību ar viņu noraida pat nesenais ciešais partneris Šlesers, kurš toties jau ir pieteicies taisīt nākamo valdību kopā ar premjerministru Andri Kulbergu. Attieksme pret koalīciju ar Šleseru ir viens no svarīgākajiem kritērijiem varas pretendentu vērtēšanai.
Diemžēl tikai Pro un JV ir skaidri un nepārprotami pateikušas, ka nekad un nekādos apstākļos neiesaistīsies koalīcijā ar LPV. Pro to kategoriski paziņoja jau savā kongresā aprīlī. Bet JV premjerministra amata kandidāts Arvils Ašeradens raksturo to kā «Latvijai eksistenciālu izvēli» un sola nākamajā Saeimā bloķēt jebkādus mēģinājumus izveidot koalīciju ar LPV. Šīs «sarkanās līnijas» ir abpusējas — Šlesers ir tikpat kategoriski paziņojis, ka nesadarbošoties ar JV un Pro.
Toties premjerministra Kulberga AS un Ilzes Indriksones NA dedzīgi sola, ka neiešot kopā ar Stepaņenko un Rosļikovu (kurš vispār netiks Saeimā), taču apņēmīgi izvairās nosaukt pie prokremliskajām Šlesera astoto partiju, kura draud aizstāvēt krievu valodu un, līdzko Putina karš pret Ukrainu kaut kā beigtos, atjaunot sadarbību ar Krieviju kā Latvijai «uz mūžīgiem laikiem» nolemtu kaimiņu. Šlesers pat īpašā video krievu valodā aicina SV vēlētājus balsot par viņu, jo viņš, nevis Stepaņenko, būšot valdībā un aizstāvēšot viņu intereses.
Tomēr Indriksone nav spējusi pateikt, ka NA neveidos koalīciju ar Šlesera kremliniem: «Mēs neesam izskatījuši šādu iespēju šobrīd», «neesam šobrīd nekādus tādus lēmumus pieņēmuši». Bet NA deputāts Eiropas Parlamentā Roberts Zīle pat mierina, ka Šleseram gan esot «saiknes ar Krieviju», tomēr «nebūs vairākuma valdībā».
Kulbergs vismaz vārdos nupat kļuvis stingrāks. Līdz pat pašam pēdējam laikam dusmojās, kad viņam vaicāja par sadarbību ar LPV, tomēr pirms nedēļas izspieda, ka «neredzu iespēju», tiesa, ar piebildi, ka «šobrīd» un «ar šādu sastāvu». Bet otrdien jau bez «šobrīd» teica, ka «nē». Tomēr varam tikai cerēt, ka videoblogera stingrība nav tikai «šobrīd», kad vajag vēlētāju balsis. Pēc tam Kulbergam un «nacionālistiem» atkal svarīgāka var kļūt Dubaijas ārzonas nauda Šlesera un Šķēles Andrejsalā, un daudz naudas, ne tikai porcelāns un minerālmēsli, ir arī Putina oligarhiem Avenam un Mazepinam.
Otrs svarīgs kritērijs ir partiju attieksme pret Stambulas konvenciju. Kulbergs ir vienisprātis ar Šleseru, ka par to esot jārīko referendums. Savukārt NA pagājušoruden, kad notika plaši protesti pret izstāšanos no konvencijas, piespēlēja Šleseram un balsoja par tās denonsēšanu, bet pašlaik izvairās pateikt, kas ar to būtu jādara.
(Patiesībā «nacionālisti» un kremlini vienmēr ir bijuši vienoti par «vērtībām»; Edgars Rinkēvičs jau 2015. gadā, būdams ārlietu ministrs, par «tikumības» grozījumiem likumā izteicās tviterī ļoti skarbi: «Mani neizbrīna SC & NA kopošanās par tikumību, jo viņu mērķis nav brīva LV, bet totalitāra valsts, kuru pēc tam var nodot Kremlim.»)
Vēl viens rādītājs, ka būtu ar mieru apkampties ar kremliniem, tikai negrib to teikt pirms vēlēšanām, ir NA un AS atrunāšanās, ka par nākamo valdības koalīciju izlemšot «vēlētājs». Tā ir izvairīšanās skaidri pateikt vēlētājiem, ko darīs, taču taisnība vien ir. Visiem ērtākais risinājums būtu kā pēc pašvaldību vēlēšanām Rīgā pagājušogad, kad drošs JV, Pro un NA vairākums izbeidza neķītros «plānus B» par Šlesera iekļaušanu koalīcijā. Drošs latvisku un eiropeisku partiju vairākums nākamajā Saeimā varētu būt arguments pat pret Krievijas naudu.
Diemžēl bīstamība, ka varam dabūt valdību, kura kara laikā un par Kremļa naudu sadarbotos ar Krieviju, ir reāla un neļauj bez bažām noraudzīties, kas var notikt, ja neiesim balsot. Vēlētājiem ir atbildība pateikt politiķiem, ka Latvijā tādas valdības nebūs.
Komentārs 140 zīmēs
- Eksperts. Smagā reibumā braucam pieķertais ministrs Uzulnieks (ZZS) sola ievēlēšanas gadījumā cīnīties pret atkarībām.
- Vai kāds ir izbrīnīts? Ungārijā divi bijušie Orbāna valdības ministri aizturēti par korupciju.
- Varēs sadarboties ar NATO un atbalstīt Ukrainu. Referendumā Šveicē noraidīta «mūžīgas» neitralitātes nostiprināšana konstitūcijā.
