Protesta demonstrācija pagājušā gada 6. novembrī Doma laukumā. Foto — Pauls Raudseps
Kad Saeimas opozīcijas partijas pērn rudenī kopā ar koalīcijā esošo ZZS nobalsoja par Latvijas izstāšanos no Stambulas konvencijas, lēmums saniknoja daudzus vēlētājus. 6. novembra vakarā Doma laukumā tam skaļu «nē» teica aptuveni 10 tūkstoši cilvēku, protests bija lielākais daudzu gadu laikā. Cilvēki izgāja ielās, pat neraugoties uz to, ka Valsts prezidents dažas dienas iepriekš bija atdevis likumu otrreizējai caurlūkošanai parlamentā un deputāti, ieklausoties aicinājumā «deeskalēt» karsto retoriku, izlēma jautājumu nodot nākamajai Saeimai.
Tādējādi lēmums par izstāšanos no šī starptautiskā līguma, kas uzliek pienākumu Latvijas valstij izveidot sistēmu, lai nodrošinātu vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu, atstāts jaunās Saeimas dienaskārtībā. Priekšlikumus par likumprojektu var iesniegt līdz 1. novembrim, bet jaunievēlētā Saeima uz pirmo sēdi sanāks 3. novembrī, kad arī beigsies pašreizējo deputātu pilnvaras. Patlaban vienīgo priekšlikumu — izslēgt likumprojekta 1. pantu, kas paredz denonsēt konvenciju, 22. septembrī iesnieguši divi Jaunās Vienotības deputāti Edmunds Jurēvics un Agnese Krasta.
JV un Progresīvie ir divas partijas, kas pirms vēlēšanām skaidri paudušas atbalstu konvencijas saglabāšanai. Savukārt konvencijas denonsēšanu atbalsta Suverēnā vara / Apvienība Jaunlatvieši un Latvija pirmajā vietā, taču aptaujas neļauj prognozēt tām vairākumu jaunajā Saeimā. Tas nozīmē, ka izšķiroša loma atkal būs tām partijām, kas pērn pievienojās LPV iniciatīvai denonsēt konvenciju — Apvienotajam sarakstam, Nacionālajai apvienībai un ZZS. Pašlaik visu trīs partiju pārstāvji Ir saka — konvencija nav to prioritāte. Ko tas īsti nozīmē?
«Šobrīd neaiztiekam»
«Tas nav mūsu top trīs, pat varbūt top desmit jautājums šobrīd,» par Stambulas konvenciju saka Apvienotā saraksta pārstāvis, viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrs Edgars Tavars. «Iesaldēts jautājums, tā tam šobrīd būtu jāpaliek,» vēl tiešāks ir viņa kolēģis, tieslietu ministrs Edvards Smiltēns. Tas nozīmējot, ka konvencija «paliek tajā statusā, kur šobrīd ir» — tātad turpina darboties. Šādu nostāju AS ieņēmis, lai neaiztiktu sabiedrību šķeļošus jautājumus, kas esot spēles laukums Kremlim.
Kāpēc tad pirms gada AS kopā ar NA pievienojās LPV iniciatīvai un nobalsoja par izstāšanos? Smiltēns mazliet saminstinās un bilst, ka AS šajā jautājumā nav izteiktas pozīcijas. «Mums ir ekonomikas, drošības bloks, un vispār AS tika dibināts kā atbilde uz Krievijas kara sākumu Ukrainā,» ministrs novirzās no atbildes. Stambulas konvencija esot tāds jautājums, kurā no vienas puses Ainārs Šlesers un Jūlija Stepaņenko «dedzina un taisa milzīgu ugunskuru» un otrā pusē to pašu darot Progresīvie un daļa JV. Tādēļ konvencijas jautājumu «šobrīd neaiztiekam», vēlreiz atkārto Smiltēns. Cik ilgi? «Kamēr būsim stabilizējuši situāciju valstī un nodrošinājuši to, ka mēs esam droši,» atbild ministrs.
Savukārt deputāte Aiva Vīksna, kura kopā ar Lindu Matisoni bija tās divas AS deputātes, kas pērn rudenī kopā ar LPV un NA deputātiem parakstīja priekšlikumu iekļaut Saeimas darba kārtībā likumprojektu par izstāšanos no konvencijas, atbild — ja atkal nonāks līdz lemšanai, AS būs brīvais balsojums. Uzreiz gan piebilst, ka patlaban svarīgākais jautājums ir valsts ekonomika, nevis Stambulas konvencija.
Bez entuziasma
Kamēr ZZS premjerministra kandidāts Viktors Valainis sola, ka partija turpinās cīnīties pret konvencijas strīdīgajiem punktiem — «sociālā dzimuma» termina interpretāciju un tā iespējamo piemērošanu izglītības sistēmā —, viņa kolēģis deputāts Augusts Brigmanis pragmatiski atzīst, ka konvencijas jautājums ir slēgts. Ja kāds vēlas to aktualizēt, lai to darot. Viņš pats gan atkal balsotu par izstāšanos, ja jautājums nonāktu darba kārtībā, bet uzskata to par maz ticamu. «Domāju, ka neviens neizstāsies no tās Stambulas konvencijas. Pieņemu, ka AS un Kulbergs, cik esmu dzirdējis no viņa, par to jautājumu ir ne nu gluži ieslēguši atpakaļgaitu, bet kaut kā savādāk. Jebkurā gadījumā es nedomāju, ka viņi balsos par izstāšanos,» saka Brigmanis.
Atturīgu nostāju ieņem arī Nacionālā apvienība. «Mēs no savas puses nerosināsim, lai šis jautājums atgrieztos darba kārtībā,» saka deputāts Artūrs Butāns. «Vismaz šobrīd uzskatām, ka jautājums ļoti polarizēja sabiedrību, un diskusija faktiski bija mazāk par tā saturu, vairāk par formu,» viņš pamato. «Mums tas jautājums nekad nav bijis augstas prioritātes,» secina arī iekšlietu ministrs Jānis Dombrava. Dokuments neko nedodot, esot pašiem jāstrādā pie drošības uzlabošanas valstī. Līdzīgi domā arī kolēģis Edvīns Šnore, kurš gan joprojām gatavs atbalstīt izstāšanos no konvencijas, ja jautājums nonāks Saeimas darba kārtībā.
Par likumprojekta virzību jālemj pašai Saeimai. Kāda ir juridiskā procedūra, īsi skaidro Juridiskās komisijas priekšsēdētājs Andrejs Judins (JV): vispirms jaunajai Saeimai jālemj, vai vispār pārņemt šo iepriekšējās Saeimas likumprojektu un turpināt tā izskatīšanu. Ja lēmums būs turpināt, tad Saeimai jālemj, kurai no komisijām uzticēt likumprojekta virzību. Tālāk jau atbildīgajai komisijai būs jāizskata iesniegtie priekšlikumi, bet pēc tam jāpieņem lēmums, vai virzīt likumprojektu izskatīšanai Saeimas sēdē. Katrā no šiem posmiem likumprojekta tālākā gaita var aprauties.
Jānoskaidro tautas griba?
Premjerministrs Andris Kulbergs paudis, ka jautājums par Stambulas konvenciju jānodod referendumam, jo tik šķeļošu jautājumu nedrīkstot izšķirt politiķi. Smiltēns skaidro, ka pati Saeima varētu iniciēt šādu referendumu. «Pieņemsim, 60% vai konstitucionālais vairākums no parlamenta vienojas par to, ka mēs šo jautājumu nododam tautas nobalsošanā un tas ir kā konsultatīvs referendums,» saka ministrs. «Ja mums ir situācija, ka sabiedrības vairākums domā diametrāli pretēji un tiek virzīti lēmumi, tas nozīmē, ka tajā brīdī tu uzspridzini sabiedrību. Radi milzu vilšanās un aizvainojumus,» Smiltēns skaidro. Tāpēc būtu pareizi Saeimai noskaidrot tautas gribu — «vai šis jautājums ir pietiekami nobriedis, lai to varētu virzīt, vai prasa diskusiju, skaidrojumus, labojumus, grozījumus, pierādīšanu, vēl kaut ko». Pagaidām gan ar Saeimas Juridisko biroju priekšlikums līdz galam neesot izdiskutēts, «esmu runājis, tur vēl konstitucionālo tiesību juristi bišķiņ strīdas par šo», atzīst Smiltēns.
Jau pērn rudenī Ir interesējās par referenduma iespēju, un toreiz tiesību ekspertiem atšķīrās domas, vai referendums vispār var notikt, jo Satversme aizliedz nodot tautas nobalsošanai ārvalstu līgumus. Bijusī Satversmes tiesas priekšsēdētāja Ineta Ziemele uzskatīja, ka referendums būtu iespējams, jo precedenta šādam gadījumam nav, tas būtu jāizšķir Satversmes tiesai. Savukārt starptautisko tiesību eksperts Māris Lejnieks domāja — ja līgumu ratificēšanu nevar nodot referendumam, tas attiecas arī uz denonsēšanu.
Jāpiebilst, ka sabiedrības viedoklis par konvenciju nebūt nav tik polarizēts, kā iztēlo politiķi. Šā gada sākumā veikta reprezentatīva Kantar aptauja rāda, ka Stambulas konvencijas saglabāšanu atbalsta puse aptaujāto — 34% tam piekrīt un 16% drīzāk piekrīt. Kategoriski vai daļēji iebilst 26%, savukārt 13% ir neitrāla nostāja, un atlikušie 11% nespēja atbildēt.
