Vasiļs Stuss pēc pirmā aresta 1972. gadā. Foto no Ukrainas PSR VDK krimināllietas materiāliem, kas pieejami Ukrainas atbrīvošanas kustības elektroniskajā arhīvā https://avr.org.ua/
Žurnāls Domuzīme, 2026, nr. 4
Kijiva, 1989. gada 19. novembris, mīnus 25 grādi tās ziemas aukstākajā dienā. Ap Tarasa Ševčenko pieminekli ļaužu jūrā slīd trīs cinka zārki: no nāvesvietas īpaši stingra režīma lēģerī ВС-389/36 dzimtenē atgriežas dzejnieks Vasiļs Stuss (Васи́ль Стус, 1938—1985) un viņa likteņbiedri — skolotājs Oleksa Tihijs un dzejnieks Jurijs Litvins.
Likteņbiedri
Šis stāsts būs par Stusu, tādēļ par abiem pārējiem — tagad un uzreiz.
Jurijs Litvins (Юрій Літвін, 1934—1984), kopsummā notiesāts uz 41 gadu ieslodzījumā, no 50 mūža gadiem 22 gadus sabija cietumos un lēģeros — par nepakļaušanos sovjetu varai, par tās «nomelnošanu», par «pretpadomju aģitāciju un propagandu». Ieslodzījumā viņš rakstīja dzejoļus, kurus konfiscēja; uz brīvām kājām būdams, rakstījis sabiedriski politiska rakstura tekstus, no kuriem zinu divus: Cīnītājiem par Čehoslovākijas brīvību un neatkarību (krieviski) un Cilvēktiesību kustība Ukrainā, tās pamati un perspektīvas (ukrainiski). Otrajā ir vārdi: «Cilvēka tiesību un brīvību aizstāvēšana ir bez pamata, ja tai apakšā nav nācijas tiesību un brīvību aizstāvēšanas.» Ieslodzījuma vietās sistemātiski un neatlaidīgi terorizēts, atkārtotu badastreiku novārdzināts, smagi slims ar kuņģa čūlu — cietumā divreiz operēts —, vairs nespēdams staigāt un gandrīz akls, Litvins sev pārgrieza vēderu. Vēl dzīvu viņu atrada kameras biedrs Gunārs Astra. «Zobus atnesāt?» Litvins pusnemaņā jautāja.
