Normunds Šlitke
Tiesas uzdevums ir piemērot un interpretēt likumu, taču kurā brīdī interpretācija kļūst par jauna regulējuma radīšanu? Šo jautājumu aktualizē Senāta Civillietu departamenta 2026. gada 11. marta spriedums lietā Nr. SKC-154/2026. Lai gan lieta ir par konkrētu strīdu, kam maz sakara ar mantošanu, tajā skartais jautājums ir daudz plašāks – cik tālu tiesa drīkst iet, interpretējot tiesību normas, un vai kasācijas instance drīkst veidot argumentāciju, kas nonāk pretrunā ar šajā pašā lietā jau konstatētiem faktiem?
Nav jau tā, ka tiesa nevar un nedrīkst spriest pretēji likumam – tieši tāpēc tam pat tiek lietots termins latīniski – contra legem. Dažkārt tas tiesai ir jādara – pat nevēršoties Satversmes tiesā, ja likuma formulējums ir acīmredzami kļūdains vai likumā ir cita viegli novēršama nepilnība. Taču ikreiz, kad tiesa to dara, netieši atkāpjoties no varas dalīšanas principa, tai ir jālīdzsvaro Satversmes 1., 83., 90., 91., 92., 105. un citi panti ar vispārējiem tiesību principiem un tiesiskuma un taisnīguma prasībām. Tas pats attiecas uz t. s. “tiesnešu tiesībām”, ar kurām saprot tiesību jaunradi jeb normas, kas rodas no tiesu nolēmumiem – likumu interpretācijas un tiesību tālākveidošanas rezultātā, pretstatā rakstītam likumam. Tā kā Latvija pieder pie kontinentālās jeb likumdevēja rakstīto tiesību sistēmas, tiesnesis nevar brīvi “radīt likumu” likumdevēja vietā. Taču tiesa var interpretēt likuma normas un aizpildīt tās konstatētās nepilnības, taču tas nedrīkst nonākt pretrunā ar Satversmi, likumu sistēmu un vispārējiem tiesību principiem. Tiesību jaunrade, kas neatbilst likumu sistēmai, ir tiesu patvaļa, nevis tiesnešu tiesības. Šajā gadījumā tiesa ir spriedusi contra legem nevietā un nepamatoti.
Konkrētais strīds saistīts ar aptuveni 100 kvadrātmetru lielu dzīvokli Rīgā, kas savulaik ietilpa zvērinātas advokātes Gitas Teivānes mantojuma masā. Viņas bērni cēla prasību arī pret bijušo mantojuma aizgādni, Teivānes bijušo vīru Juri Dreļevski, prasot atzīt īres līgumu par spēkā neesošu un piedzīt radītos zaudējumus. Rīgas pilsētas tiesa līgumu atzina par spēkā neesošu, un šī sprieduma daļa stājās spēkā. Tiesa konstatēja, ka līgums faktiski parakstīts laikā, kad bijušais mantojuma aizgādnis šo statusu jau bija zaudējis, tomēr, lietu skatot kasācijas instancē, Senāts savu argumentāciju veidoja, analizējot līguma faktiskā viltotāja kā mantojuma aizgādņa pienākumus. Te arī rodas viena no būtiskākajām pretrunām – ja ar spēkā stājušos spriedumu jau konstatēts, ka līguma faktiskās noslēgšanas laikā mantojuma aizgādņa statuss vairs nepastāvēja, vai kasācijas instance savu argumentāciju drīkstēja balstīt uz pretēju pieņēmumu? Senāts vienuviet norāda, ka līgums noslēgts mantojuma masas vārdā, tā parakstītājam rīkojoties kā mantojuma aizgādnim, bet citviet atzīst, ka tas noticis jau pēc aizgādnības izbeigšanās un viņa atbrīvošanas no aizgādņa pienākumiem. Abi apgalvojumi vienlaikus nevar būt patiesi!
Vēl viens būtisks jautājums ir saistīts ar 2025. gada mantojuma tiesību reformu. No 2025. gada 1. janvāra mantojuma aizgādņa regulējums būtiski mainījās – aizgādnim tika piešķirta lielāka autonomija un Civillikumā skaidri noteikts, ka, pārvaldot mantojumu, jāņem vērā mantojuma atstājēja griba, ja tāda ir zināma. Senāts spriedumā atzinis, ka laikā, kad tika pildīti aizgādņa pienākumi, šāda prasība likumā tieši noteikta nebija, tomēr secinājis, ka 2025. gada grozījumi vien esot precizējuši jau sen pastāvējušo tiesību principu. Tieši tur ir saskatāma nopietna problēma – līdz 2024. gada beigām mantojuma aizgādņa darbību kontrolēja bāriņtiesa, un nekustamā īpašuma nomas līguma projekts bija iesniedzams bāriņtiesai apstiprināšanai. Savukārt pēc šīs reformas mantojuma aizgādņiem tika dota lielāka patstāvība un atbildība. Ja no jaunā regulējuma pārņem aizgādņa autonomiju un pienākumu “respektēt mantojuma atstājēja gribu”, bet ignorē vecajā nolikumā paredzēto obligāto bāriņtiesas kontroli, rodas savdabīgs tiesību “Frankenšteins” – regulējums, kāds patiesībā nekad nav bijis spēkā un kuru likumdevējs šādā kombinācijā nekad nav paredzējis.
Tikpat diskutabls ir jautājums, ko vispār saprotam ar aizgājējas “gribu” – lietā nav testamenta, mantojuma līguma vai cita saistoša rīkojuma, kurā viņa būtu noteikusi konkrētā dzīvokļa turpmāku izīrēšanu konkrētajai personai vai fiksējusi nākotnes īres maksu, tomēr Senāts, analizējot 2013. un 2014. gada dokumentus un maksājumus, izvirzīja hipotēzi par iespējamu mantojuma atstājējas gribas izteikumu izīrēt telpas tieši šai īrniecei. Tas rada pavisam praktisku jautājumu – ja īpašnieks savas dzīves laikā kādam ļāvis izmantot savu īpašumu ar noteiktiem nosacījumiem, vai tas nozīmē, ka šādi nosacījumi jāsaglabā arī pēc viņa nāves un īpašuma pārejas citām personām? Ja jā, cik ilgi? Un cik lielā mērā šāda dokumentos nefiksēta “griba” var ierobežot jauno īpašnieku tiesības?
Te rodas arī jautājums par pašas kasācijas instances kompetences robežām. Senāta uzdevums nav lietu izskatīt vēlreiz pēc būtības un no jauna vērtēt pierādījumus. Ja kasācijas instance pati analizē konkrētus dokumentus un uz to pamata izvirza jaunu hipotēzi par mirušās personas gribu un pēc tam nosaka, kam šīs hipotēzes esība vai neesība jāpierāda, ir pamats jautāt – vai tā vēl ir apelācijas instances sprieduma tiesiskuma pārbaude vai jau jaunas lietas versijas veidošana kasācijas instancē?
Tieši tādēļ šis spriedums rada jautājumus arī par to, kā Senātā top nolēmumi un kā tiek nodrošināta to argumentācijas kvalitāte. Sākotnēji nebija pamata šaubīties par senatores Kristīnes Zīles kompetenci mantojuma tiesībās, arī kolēģu un studentu vērtējums par viņas zināšanām šajā jomā ir bijis augsts, taču tieši tāpēc spriedumā redzamās pretrunas liek jautāt, kā tās varēja nonākt līdz Senāta gala nolēmumam un vēlāk – arī judikatūrā. Šajā kontekstā īpaši aktuāls ir arī bijušās Satversmes tiesas priekšsēdētājas Sanitas Osipovas savulaik aktualizētais jautājums par tiesu varas robežām. Savā rakstā “Tiesiska valsts vai ‘tiesnešu valsts’” viņa aicināja advokātus nepieļaut “tiesnešu zinātniskus eksperimentus” ar likumiem. Tieši robeža starp tiesību interpretēšanu un faktisku jaunu tiesību radīšanu ir viens no centrālajiem jautājumiem arī šajā lietā.
Tiesu neatkarība nenozīmē tiesu nekļūdīgumu, un tā nevar nozīmēt aizsardzību pret profesionālu kritiku. Sabiedrība, lasot Senāta nolēmumu, redz senatoru vārdus un pamatoti sagaida, ka sprieduma argumentācija atspoguļo augstāko iespējamo juridiskās kompetences standartu. Ja spriedumā redzamas pretrunas starp jau konstatētiem faktiem un tālāko argumentāciju, kā arī tiek savienoti dažādos laikos pastāvējušu tiesisko režīmu elementi, par to ir ne tikai tiesības, bet arī nepieciešamība profesionāli diskutēt.
Tāpēc jautājums šajā lietā ir daudz plašāks par vienu mantojuma strīdu: kur beidzas likuma interpretācija un sākas tāda regulējuma radīšana, kuru likumdevējs pats nekad nav pieņēmis? Un kā tik būtiskas juridiskās pretrunas var nonākt Senāta spriedumā, kas pēc tam pat tiek iekļauts Augstākās tiesas judikatūrā? Un kāpēc tas tur ir iekļauts…
Autors ir zvērināts advokāts.
