Jura Poškus jaunākā filma Saule spīd 24 stundas — esības jēgas meklējumi ziemeļos
Ir viss, bet tajā pašā laikā nav nekā — šādas pārdomas kā nelāgs lietuvēns moka Jura Poškus jaunākās filmas Saule spīd 24 stundas galveno varoni Mārtiņu, kuru spēlē Andris Keišs. Ikdiena viņu garlaiko, sadzīve ar draudzeni un viņas ģimeni — kaitina. Kāpēc? To īsti nezinām, iespējams, pusmūža krīze, cilvēciska atziņa par savu nenozīmību vai ikdienas prozaisma absurds. Viens otru, protams, neizslēdz.
Mazrunīgais Mārtiņš savu rezignētību šķaida viskijā un kaļ plānus par došanos uz ziemeļpolu (viņaprāt, īpašu vietu, kur satiekas visi meridiāni; pēc ziemeļnieku domām — tukša vieta, kur ir tikai sniegs un sasalums). Vērojot vīrieša bezspēcību paša dzīves apnikuma priekšā, prātā nāk Annas Karinas varones klaigas Žana Lika Godāra filmā Trakais Pjero (Pierrot le fou, 1965): «Ko, lai es iesāku? Es nezinu, ko darīt!» Taču eksistenciālisms savas netveramības dēļ režisoram ir sarežģīta matērija. Mārtiņš tomēr nav nekāds Pjero.
Pietura aizmirstībā
Stāsta galvenā līnija par došanos uz ziemeļpolu aizgūta no dzīves — režisoru iedvesmojis latviešu ceļotāja Harija Sila pieredzētais. Arī Sils, tāpat kā Keiša spēlētais Mārtiņš, savu ceļu uz turieni mērojis caur Krieviju.
Filmā redzam Sahas Republikas pilsēteli Tiksi ziemeļaustrumos, kuru vietējos iedzīvotājus spēlējošie varoņi sauc lakoniski — par «caurumu». Aizmirstības un pamestības izdēdēti nami ar cēliem lozungiem vai laika zoba saēstām liecībām par sociālisma pagātni šo vietu padara par skumju pieturu, kurā ik pa laikam ieplūst ziemeļpolu redzēt tīkojoši tūristi. Te operē tūristu gidi, kas reizē gan samierinājušies ar bezcerīgo ikdienu, gan tomēr lolo sapņus par izraušanos — vienā no lomām arī dokumentālā kino producents Vlads Ketkovičs, ilggadējs Krievijas režīma kritiķis.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.