Kādas ir Šlesera biznesa intereses Rīgā

Pacelsim Rīgu un Latviju! Tā vēsta Aināra Šlesera partijas vēlēšanu programma, un viņš pats sevi piesaka kā saimnieku ar vīziju. Šleseram vīziju netrūkst, taču jautājums — cik tās ir nesavtīgas? Ir nolēma apkopot viņa biznesa intereses Rīgā, kur Šlesers cer pārņemt varu.

Ielūkojoties Uzņēmumu reģistra datubāzē, izrādās, ka pašam Šleseram gandrīz nekas nepieder. Tikai viens uzņēmums — Avadel. Tā ir necila firma ar pusotru hektāru zemes Aglonā, kas 2024. gadā apgrozījusi septiņus tūkstošus eiro un strādājusi ar zaudējumiem. Vēl Šlesers darbojas biedrībā Jūrmalas Dzintars. Kopā ar raibu kompāniju — miljonāru Jūliju Krūmiņu, savulaik izspiešanā apsūdzēto finansistu Jorenu Raitumu, par piesavināšanos Skonto stadiona lietā apsūdzēto uzņēmēju Ivaru Rudzīti un krievu miljonāru Aleksandru Šenkmanu, agrāko festivāla Jaunais vilnis organizētāju Jūrmalā. Savukārt Šlesera radiem ir paveicies. Sievai Inesei, dēlam Edvardam un sievasmātei Vēsmai pieder vesels tīkls ar firmām, kas nodarbojas ar ostu biznesu, loģistiku, nekustamo īpašumu attīstīšanu un finanšu konsultācijām. Šiem uzņēmumiem pieder desmitiem hektāru zemes pašā Rīgas sirdī — Andrejsalā un Skanstē, bet ostā darbojas loģistikas kompānijas.

 

Andrejsalas iekarošana

Andrejsala ir viens no Rīgas gardākajiem nekustamā īpašuma kumosiem, no kura gadu gaitā arvien lielāku daļu nokoduši ar oligarhiem saistīti uzņēmumi. Tagad aptuveni 23 hektāri zemes Andrejsalā pieder uzņēmumam Riga Port City, kas te apņēmies izbūvēt «ziemeļu Dubaiju». 

Īpašnieku ķēde caur vairākām firmām aizved līdz divām ietekmīgām Latvijas ģimenēm — Šleseriem un Šķēlēm — un Rietumu bankas saimnieka Leonīda Esterkina. Viens no Latvijas miljonāru topa līderiem šajā biznesā iesaistījās pērn martā, aptuveni vienā laikā ar arābu miljardiera Alabbara pieslēgšanos ambiciozajam Riga Waterfront projektam. 

Vēl padsmit hektāru Andrejsalā pieder diviem uzņēmumiem, kuru īpašnieki ir Alabbars un Riga Port City, — aptuveni 10 hektāru uzņēmumam Riga Waterfront Development un pāris hektāru RW Infra.

Taču skandalozais arābu investors ir tikai jaunākā lappuse Andrejsalas stāstā. Vēsture ir sena. Jau 2010. gadā KNAB slepeni ierakstītajās un vēlāk Ir publicētajās oligarhu sarunās viesnīcā Rīdzene Šlesers lielījās, kā tur slēpti nopircis vēlāk par loģistikas milzi izaudzēto Rīgas Tirdzniecības ostu. 

«Mēs reāli izpirkām dafiga kompānijas privātas. Vajadzēja pirkt vēl, vēl un vēl, un gala rezultātā tika nopirktas kompānijas, kas nodarbojas arī ar transporta biznesu. (..) Tā kā es satiksmes sektorā sēdēju, būtu ļoti dīvaini, ja es nesaprastu, kur tur ir perspektīvas,» stāstīja Šlesers.

Un īpašumu pārņemšana joprojām turpinās. Piemēram, pēdējos gados oligarhiem pastarpināti piederošs uzņēmums Eksportostas īpašumi pārņēmis dažādas būves Andrejsalā gandrīz 10 hektāru platībā. Tās atrodas uz valstij piederošas zemes.

Tikmēr «ziemeļu Dubaija» Andrejsalā lēnām top. Attīstītāji saņēmuši trīs būvatļaujas. Apartamentu viesnīcas celtniecībai, dzīvojamajai un biroju ēkai. Būvdarbi sākti tikai pirmajā. Pēdējā gada laikā notikušas daudzas un pamatīgas konsultācijas par transporta pieslēgumiem Andrejsalai.

Drīzumā varētu pieprasīt arī būvatļauju bijušās TEC ēkas pārbūvei par tirdzniecības centru. Pirms 20 gadiem, kad pie varas valstī bija Šķēles partija, te bija iecerēts būvēt modernās mākslas muzeju pēc pasaulslavenā arhitekta Rema Kolhāsa projekta, taču sapņiem svītru pārvilka dižķibele. Savukārt pirms pandēmijas Andrejsalas īpašnieki bija gatavi atdāvināt valstij zemi, lai šeit būvētu akustisko koncertzāli, taču arī šī vīzija izrādījās pārāk dārga un oligarhu ietekme valdībā — nepietiekama, lai dabūtu to cauri.

Tāpēc investora Alabbara parādīšanās ir jaunā cerība. Alabbars ienāca Rīgā ar pompu. 2024. gada sākumā mērs Vilnis Ķirsis (JV) parakstīja sadarbības memorandu, tomēr drīz vien kļuva neapmierināts. Publiski vēstīja, ka investora prezentētā Andrejsalas attīstības vīzija neatbilst tai, ar ko pašvaldība iepazīstināta pirms memoranda parakstīšanas, turklāt šķietami neatbilst arī pilsētas teritorijas plānojumam. Problēma ir gan ar apbūves blīvumu, gan augstumu. Plānojums pašā Daugavas krastā neļauj būvēt ēkas augstāk par diviem stāviem, bet kopumā teritorijā — līdz sešiem. Salas vidusdaļā ir atļauti estētiski akcenti līdz 42 metru augstumam, pašā ziemeļu spicē — 56 metri. Taču augstās ēkas jārada arhitektūras konkursa rezultātā. Šā iemesla dēļ dzīvojamajai ēkai Andrejostas ielā 35, kam jau saņemta būvatļauja, pašlaik izsludināts konkurss. Tā nolikuma apstiprināšana prasījusi pamatīgu darbu, atzīst Pilsētas attīstības departamenta Arhitektūras pārvaldes vadītāja Elīna Rožulapa. «Diezgan ilgi strādājam pie tā, lai maksimāli nodrošinātu, ka konkursa dalībniekiem nevis tiek iedots jau pasūtītājam vēlamais arhitektoniskais veidols un viņi nodarbojas tikai ar paaugstinājumu, bet, tieši otrādi, lai ēkas arhitektonisko veidolu iegūtu tieši šī konkursa rezultātā,» viņa saka.

Vai apbūves augstumu var mainīt? Jā, ja pilsēta mainītu lokālplānojumu, atbild Rožulapa. Bet šādām izmaiņām pilsētas vēsturiskajā centrā nepieciešams UNESCO atzinums, jo Andrejsala ir Pasaules mantojuma aizsardzības zonā. Attīstītāji jau pauduši interesi par šādām izmaiņām. Vai pārmaiņas varētu notikt vieglāk, ja Šlesers tiktu pie varas domē? Rožulapa krata galvu — UNESCO uzklausīšot vienīgi mantojuma ekspertus, bet izmaiņu ieviešana bez UNESCO atzinuma nozīmētu, ka pilsēta zaudēs savu Pasaules mantojuma statusu. Bet ja nu Šleseru tas nekavē? «Ja personas pieņem lēmumus, kurus vispār nav tiesīgas pieņemt, pēc tam notiek tiesāšanās. Gribētos ticēt, ka pie mums tā nenotiek un nenotiks, jo katrs pieņem lēmumus pēc savas kompetences,» atbild Rožulapa. 

Tomēr līdzšinējie investora Alabbara projekti citviet pasaulē liek bažīties, vai vietējo likumu ievērošana miljardierim ir prioritāte. Piemēram, Belgrade Waterfront projektā Serbijā investors darbojies pilnīgi patvaļīgi, Ir agrāk stāstīja neatkarīga eksperte. Savukārt Horvātijā «Zagrebas Manhetenas» projekts tika pārtraukts, uzklausot vietējo aktīvistu un arhitektu bažas. Arī Indijā pret Alabbara uzņēmumiem 2011. gadā tika sākti tiesu darbi par organizēto noziedzību, sazvērestību un krāpšanu. Bet 2025. gada aprīlī Melnkalnes opozicionāri cēla trauksmi par to, ka parlaments steidzami ratificējis sadarbības līgumus ar Apvienotajiem Arābu Emirātiem — ir bažas, ka tas saistīts ar valdības plāniem uz 99 gadiem iznomāt Alabbara uzņēmumam slavenu piekrastes pērli Velika Plaža.

Ostas biznesi

Rīgas ostas teritorija ir oligarhu karaļvalsts, kur viņu uzņēmumiem pieder virkne biznesu. Piemēram, uzņēmumam Riga Port Group, kas pastarpināti pieder Šlesera un Šķēles ģimenēm, ir astoņi ostas uzņēmumi. Tiesa, biznesa apgriezieni tajos tagad ir necili, daudzi piedzīvojuši zaudējumus. Piemēram, dzelzceļa kravu pārvadātājs Baltijas Tranzīta serviss 2024. gadā zaudējis gandrīz septiņus miljonus eiro. 

Vēl 2018. gadā uzņēmums apgrozīja 50 miljonus un nopelnīja pusotru. Vadība skaidro, ka iemesli saistīti ar karu Ukrainā un sankcijām. 

No Šlesera un Šķēles ģimeņu pārvaldītajiem šīs grupas uzņēmumiem vislabāk veicies Riga Port Management, kas pērn apgrozījis gandrīz miljonu un nopelnījis 236 tūkstošus eiro, bet, piemēram, Rīgas Centrālais termināls, Rīgas Beramkravu termināls un Riga Overseas Terminal 2025. gadu pabeidza ar zaudējumiem.

Savukārt vērienīgā Riga Fertilizer Terminal darbība ir iesaldēta, jo oligarhu biznesa partneris šajā projektā ir Krievijas minerālmēslu karalis Dmitrijs Mazepins, kas pakļauts sankcijām. «Šis ir tas projekts, par kuru Putins teica, ka šis ir ļoti svarīgs projekts,» par Kundziņsalas termināli savulaik oligarhu sarunās Šlesers saviem padotajiem skaidroja, kāpēc visām atļaujām jātiek ātri saskaņotām, kaut asins pa degunu tecētu.

Bizness patiesi bija plaukstošs. No 2013. līdz 2021. gadam Riga Fertilizer Terminal īpašniekiem atnesa gandrīz 48 miljonu eiro peļņu. Taču naudas plūsma apstājās, kad stājās spēkā sankcijas Mazepinam. Latvijā tobrīd atradās aptuveni 200 tūkstoši tonnu viņam piederošu minerālmēslu, liela daļa Riga Fertilizer Terminal. Vislielākās bažas radās par sprādzienbīstamajām amonija nitrāta kravām. Bija plānots šo vielu izsolīt, taču galu galā Finanšu izlūkošanas dienests 2025. gada martā deva atļauju minerālmēslus pārdot Latvijā reģistrētam komersantam Wo Trading, kas nav pakļauts sankcijām. Darījuma summa bija pusotrs miljons eiro, un šī nauda nekavējoties iesaldēta.

Savukārt Rīgas Pasažieru osta, kas pieder kompānijai Riga Port City, pērn apgrozījusi 2,3 miljonus eiro un nopelnījusi nedaudz vairāk kā miljonu. Ostas teritorijā darbojas vēl virkne uzņēmumu, kas saistīti ar oligarhiem, bet tie strādājuši ar pieticīgu peļņu vai pat zaudējumiem.

Skanstes zeme

Ievērojams 10 hektāru zemes pleķis Skanstē Šleseru ģimenei kopā ar Šķēlēm pastarpināti pieder caur uzņēmumu Ganību parks. Lielākajā daļā šīs zemes ir spēkā Skanstes lokālplānojums, kur atļauta deviņu un pat 13 stāvu apbūve.

Lielāko daļu Ganību parka īpašuma veido zemesgabals, ko par 285 tūkstošiem eiro 2017. gadā uzņēmums nopirka no Satiksmes ministrijas, ko tobrīd vadīja Uldis Augulis (ZZS). Spriežot pēc publiskajiem datiem Būvniecības informācijas sistēmā, ar šo zemesgabalu tagad netiek nekas darīts, taču pirkšanas laikā situācija bija krasi atšķirīga. Tolaik domi vadīja agrākais Šlesera partneris Nils Ušakovs ar vicemēru Andri Ameriku un šajā galvaspilsētas rajonā bija iecerēts būvēt Skanstes tramvaja līniju. Tā bija plānota caur Lielajiem kapiem, tāpēc iedzīvotāju protestos iemantoja «kapu tramvaja» iesauku. Eiropas Komisija apstiprināja šo izbūves projektu tieši 2017. gadā — par 97 miljoniem eiro bija iecerēts izbūvēt 3,5 kilometrus. Tomēr 2019. gadā Centrālā finanšu un līgumu aģentūra lēma izbeigt līgumu ar pašvaldības kapitālsabiedrību Rīgas Satiksme par šī projekta īstenošanu. Iemesls bija korupcijas riski, neiekļaušanās termiņos, finanšu kapacitāte, kā arī sliktā uzņēmuma reputācija un pārvaldība. Nila Ušakova laiks domē bija beidzies, un 2020. gadā notika ārkārtas vēlēšanas, taču vēlāk Rīgas Satiksmes vadība atzina, ka neīstenotais tramvaja projekts uzņēmumam izmaksājis aptuveni miljonu.