Gvido Princis. Publicitātes foto
Lēmumi, kas maina pilsētas seju, nevar būt impulsīvi vai vienkārši. Tie ietekmē pilsētvides attīstību, balstās uz savstarpēju mijiedarbību un notiek secīgi – pa posmiem.
Katrā no tiem iesaistītās puses nes savu atbildību – par pārmaiņu pamatojumu, to ietekmi un sagaidāmo kvalitāti. Mana profesionālā pieredze, arī kā Rīgas pilsētas arhitektam, pierāda: ilgtspējīgas pārmaiņas iespējamas tikai tad, ja rezultāts balstīts uz argumentētu dialogu, nevis ultimātiem.
Būvniecības process ietver sabiedrības iesaisti, taču nevienai pusei nav absolūta patiesība. Ieinteresētās puses aizstāv savas argumentus, bet vienlaikus – spēj sarunāties, ieklausīties un lēmums tiek pieņemts plašākas sabiedrības interesēs un, var arī visiem nepatikt. Neoliberālā sabiedrībā attīstība nozīmē vairākuma vienošanos par to, kā dzīvosim. Vides kvalitāti veido pieprasījums un ambīcijas (vai to trūkums) attiecībā uz pilsētas iespējām, vajadzībām un vērtībām.
Par arhitektūru var un drīkst spriest visi, bet arhitektūra nav tikai ēkas forma vai tehniskie parametri. Par tās kvalitāti atbild gan pasūtītājs, gan autors, gan lēmējinstitūcijas, tāpēc dialogs un diskusija ir būtiski elementi, ko nedrīkst izlaist. Bet gala lēmumam ir jābūt profesionālam.
Vēsturiskās “Vannu mājas” atjaunošana Liepājā par veselības veicināšanas centru jau paspējusi piesaistīt plašu uzmanību gan Latvijā, gan ārpus mūsu valsts robežām. Latvijas Arhitektu savienība (LAS) ir sekojusi projekta attīstībai jau kopš konkursa sagatavošanas, sniedzot ieteikumus saskaņā ar labās prakses vadlīnijām. Un, lai virzītos uz sākotnējā konkursa idejas īstenošanu, 2025. gada sākumā LAS aicināja uzticēties profesionālajai konkursa žūrijai, kas izvērtēja, vai Liepājas būvvaldē saskaņotais projekts loģiski turpina konkursa ieceri un atbilst augstai arhitektūras kvalitātei. Žūrija savu darbu ir paveikusi – ceru, ka tas kļūs par pietiekamu pamatu, lai projektu beidzot virzītu uz priekšu.
Tomēr debates ap šo projektu izgaismo vairākus jautājumus: cik reižu ieceres jāpārspriež, lai kliedētu šaubas? Vai pārskatāma konkursa norise un sabiedrības pozitīvā attieksme ir pietiekami priekšnoteikumi projekta virzībai? Un pats svarīgākais – vai spējam pieņemt, ka kvalitāte arhitektūrā nozīmē viedokļu dažādību, pat profesionāļu vidū?
Kā profesionālim ar vairāk nekā 20 gadu pieredzi arhitektūrā un plānošanā, kā arī desmit gadiem Rīgas pilsētas arhitekta amatā, jāsecina: Liepājas “Vannu mājas” gadījums aktualizē jautājumu par būvniecības procesa izpratni Latvijā. Cik (ne)loģisks un (ne)saprotams tas patiesībā ir?
Būvniecība sākas ar ideju – bieži iegūta arhitektūras konkursā, kas ir solis pirms ieceres iesniegšanas būvvaldē. Arhitektūras konkurss ir spēcīgs instruments – demokrātisks, profesionāls un vērsts uz kvalitatīvāko risinājumu atlasi. Labā prakse apliecina: ideja piesaista resursus un apvieno atbalstītājus. Idejas izvērtē profesionāla un starpinstitucionāla žūrija. Tad sākas darbs – inženieri un attīstītājs strādā pie risinājuma, pielāgojot to funkcionālajām, kvalitātes un finanšu prasībām.
Arhitektūras ideja nav gatavs būvprojekts: sagaidīt tehnisku identiskumu nozīmē neizprast pašu projektēšanas būtību.
Ir jāapzinās, ka būvniecība ir laikietilpīgs un dārgs process. Katrs atlikts gads un nenoteiktība nozīmē mantojuma degradāciju, augstākas izmaksas, neizmantotas iespējas, negūtu peļņu un neiekasētus nodokļus. Turklāt arī investoru pacietībai ir savas robežas. Mūsdienu investīciju konkurencē mums jāspēj nodrošināt “zaļo koridoru” arhitektūras konkursa uzvarētājam – no idejas līdz būvatļaujai, jo paļaujamies uz profesionāļu izvērtējumu un žūrijas atbildību.
Procesa aizkavēšana, balstoties uz subjektīvu skatījumu, rada precedentu un grauj uzticēšanos procesam. Jāatzīst: arhitektūra nav absolūta un viedokļu dažādība ir dabiska. Arī “mode” mainās – bet vērtības ir jāattīsta, pielāgojot aktuālām pilsētas vajadzībām. “Vannu māja” ar savu vēsturi un potenciālu var kļūt par nozīmīgu Liepājas attīstības dzinējspēku. Un tādēļ ir jāuzdod sev godīgs jautājums: ja vēl ir iespējams glābt vēsturisku objektu, vienlaikus stiprinot pilsētai būtisku funkciju, vai varam atļauties šo iespēju neizmantot?
Autors ir arhitekts un plānotājs, SIA UrbanComm valdes priekšsēdētājs, Latvijas Arhitektu savienības valdes loceklis, Rīgas pilsētas arhitekts (2010–2022)