Manī runā arī emocijas

Žurnāls Domuzīme, 2025, nr. 3

Mans zelta standarts vēstures rakstīšanā ir profesora Aivara Strangas grāmata LSDSP un 1934. gada 15. maija apvērsums Latvijā. Demokrātijas likteņi Latvijā, kas izdota 1994. gadā. Manuprāt, hrestomātisks darbs. Intelektuālas sajūsmas avots. Tāpēc šīs tūkstošgades sākumā, lūkojot maģistra darba zinātnisko vadītāju, man prātā bija tikai viena doma. Tā bija privilēģija arī disertāciju pie viņa rakstīt. Pēdējos gados, attālinājies no lekciju lasīšanas vēsturniekiem, profesors laiž klajā vienu grāmatu pēc otras.

Kopš 90. gadiem viņš ir rakstījis arī par Latvijas ārpolitiku un starptautisko stāvokli, ārējiem ekonomiskajiem sakariem. Iespaidīgo jau izdoto darbu sarakstu šovasar vainagos profesora jaunākā monogrāfija Latvija: liktenīgo lēmumu laiks. Okupācija. 1939—1940. Tik intensīva strādāšana prasa savu, profesors medijiem ir reti pieejams. Mums izdevās trāpīt pauzē, kad kārtējā grāmata uzrakstīta, bet nākamā vēl nav iecerēta.

Ineta Lipša. Jūsu jaunākās grāmatas apjoms ir vienkārši monumentāls. Šķiet, ka uz lasītāju runā gadu desmitiem krāts kultūras slānis. Izskatās pēc mūža darba, jo pāris gadu laikā, kas pagājuši kopš iepriekšējās monogrāfijas izdošanas, tādu izpētīt un uzrakstīt nav iespējams.

Aivars Stranga. Sāku faktiski 1988. gada vasarā. Pirmo rakstu kopā ar vēsturniekiem Mārtiņu Virsi un Inesi Feldmani uzrakstījām Padomju Jaunatnē, un tas bija vērsts pret domu, ka Kārlis Ulmanis ir fašists. Raksts bija veltīts jautājumam, kas tā ir par diktatūru. Es secināju, ka tā ir konservatīvā diktatūra. Šodien es teiktu, ka tajā bija elementi no fašisma.

Tobrīd, 80. gadu otrajā pusē, es ļoti daudz strādāju arhīvā. Arhīvi kļuva brīvāki, vairs nebija specfonda, savācu ļoti daudz materiālu un daudz publicējos presē kopā ar Mārtiņu Virsi, Inesi Feldmani. Lauku Avīzes galvenais redaktors Voldemārs Krustiņš mūs ļoti atbalstīja — viņam bija tāds nacionālista komunista skats, viņam nepatika partijas vēsturnieks Drīzulis. Līdz ar to gadu laikā savācās ļoti daudz materiālu. 

1992. gadā iznāca mana pirmā grāmata kopā ar vēsturnieci Ilgu Kreitusi, tobrīd Gori. Vienu dienu lasot atradu brīnišķīgu Arveda Švābes izteicienu no 1948. gada. «Attiecīgu speciālistu pienākums ir ne vien sniegt sakarīgu tēlojumu, kā tika iznīcināta Latvijas neatkarība, bet arī visās dzīves nozarēs rādīt, kāda īstenībā bija tā kultūra, ko okupanti uzspieda mūsu tautai. Kā antīkā pasaulē «visi ceļi ved uz Romu», tā latviešiem mūsu neatkarības laikmets ir tā politiskā un garīgā metropole, kurp vienmēr vērsīsies skats kā uz latviešu nācijas zelta laikmetu. Šādā skatījumā kā krievu, tā vācu okupācijas laiki mūsu apziņā nemaz citādi nevar tēloties kā barbaru iebrukums Romā.» Līdz ar to šī mana palielā grāmata, no vienas puses, zināmā mērā ir iepriekšējo pētījumu apkopojums.

Man ļoti patīk strādāt arhīvā. Mana mīļākā bibliotēka ir Misiņi. Iedomājieties, ienāc, tur valda pilnīgs klusums, strādā pāris cilvēku — nopietni pētnieki, piemēram, izcilais muzikologs Arnolds Klotiņš. 

No otras puses, uz vecumu es arvien izteiktāk izjūtu tādu emocionālu stāvokli par to, cik skaista bija Latvija, pirms viņa aizgāja bojā. Protams, bija diktatūra. Mums bija savas problēmas. Bet tā bija nacionāla, skaista, tīra, sakopta, kārtīga. Nebija nekā tāda, ar ko ienāca šausmīgais okupācijas laiks.

Šīs emocijas gribas kaut kā izteikt, piemēram, cik dabiska bija Latvija nacionālā ziņā. Tas, ka viņa šodien tāda nav, man visvairāk sāp. Mēs bijām daudzveidīga, bet dabiska sabiedrība. Okupācija atnesa šo neiedomājamo migrantu masu simtos tūkstošu, kuriem nebija nekādas vēlēšanās iemācīties latviešu valodu, vietējo iedzīvotāju vēsturi, kuri atnesa savu šausmīgo sadzīves tradīciju. Manī uz vecumu runā arī emocijas. Es vēlējos pastāstīt, cik skaisti mēs bijām, pirms aizgājām bojā.

Esmu no Rēzeknes un grāmatā rakstu par katoļu baznīcu, kuru mariāņu mūki uzbūvēja Rēzeknē 1939. gadā. Šī skaistā baznīca stāv vēl tagad. Neilgi pirms tās atklāšanas tika atklāts piemineklis Latgales Mārai. Mums bija problēmas, bet visām valstīm ir problēmas, it īpaši kara gados. Tā ka šī grāmata ir zināmā mērā nobeigums. Šaubos, vai vēl kādu uzrakstīšu. Nav arī mākslīgi jāspiež sevi rakstīt. Man nevar kāds plāns likt uzrakstīt monogrāfiju, jo projektam vajag. Paldies Dievam, neesmu projektu gūstā, kas ir šodienas lielā nelaime un posts.

I. L. Jau ar pirmo rakstu 1988. gadā pret apgalvojumu, ka Ulmaņa režīms ir fašistiska diktatūra, esat piedalījies, faktiski veidojis mūsdienu historiogrāfiju. Kā šo gadu laikā ir attīstījušies priekšstati, zināšanas par Ulmaņa autoritāro režīmu? Kā tie ir mainījušies jūsu dzīves laikā? Kad pirmoreiz uzzinājāt par Ulmani?

A. S. Padomju laikā, kad biju aspirants un pasniedzējs fakultātē, varēja iegūt atļauju darbam specfondā, un man tāda bija; es nebiju disidents. Specfondā glabājās tāds izcils darbs kā Edgara Dunsdorfa Kārļa Ulmaņa dzīve. Mans pirmais iespaids par Ulmani ir lielā mērā Dunsdorfa darba vadīts. Līdz šim brīdim uzskatu, ka Dunsdorfa darbs ir nepārejoša vērtība — principu un godīguma ziņā. Viņš bija ļoti godīgs, demokrātisks vēsturnieks. Nacionāli, patriotiski noskaņots, bet demokrātisks. Iedomājieties, trimdā izdotam darbam nodaļas nosaukums Diktators, nevis kā mēs pat šodien varbūt cenšamies to mīkstināt. Līdz ar to pirmais iespaids par Ulmani radās no šīs grāmatas. 

Otra grāmata, kas mani ietekmē visu mūžu, ir Edgara Andersona Latvijas ārpolitikas vēsture divos sējumos. Dunsdorfu es neesmu saticis, bet ar Andersonu man bija iespēja. 1988. gada rudenī pirms Tautas frontes kongresa Andersons apmeklēja Latviju. Ļoti labs mans kolēģis profesors Pēteris Krupņikovs rīkoja Andersonam veltītas vakariņas un uzaicināja arī mani. Man izdevās pāris vārdus aprunāties, sēžot viņam pretim pie vakariņu galda. Atstāju uz viņu šķietami labu iespaidu — tā viņš vēlāk teicis dažiem kolēģiem. Viņš uz mani atstāja milzīgu iespaidu. Vakariņas bija piektdienas vakarā. Viņš teica: lūdzu, izsauciet man taksometru, jo mēs varētu bišķi «iesēsties», bet rīt ir sestdiena, un sestdienās es strādāju. Taksometrs viņu aizveda laikam uz viesnīcu Latvija. Lūk, Andersona milzīgais divsējumu darbs par ārpolitiku — klasika! — atstāja uz mani milzīgu iespaidu.

Vēlāk, kad es sāku detalizēti pētīt Ulmani, mani iespaidoja Ulmaņa personiskais fonds Latvijas Valsts vēstures arhīvā. 5969. fondā ir Ulmaņa zīmītes, Ulmaņa pieraksti. Tas, ko Ulmanis lasīja, izgriezumi no avīzēm. Pēc tiem es nācu pie secinājuma, kas jau bija lasīts literatūrā, ka Ulmanis domājis par vienas, tādas valsts partijas izveidi. Viņš daudz rakstu izgriezis no Eiropas preses par to, kur autoritāros režīmos veidojas valsts partijas, ko vada diktators, kas faktiski ir kabatas partijas, bet kuras dod režīmam masu atbalstu. Un, kas ir interesanti, šajos pierakstos ir arī izgriezumi no Padomju Savienības laikraksta Pravda. Viņš pētīja visus režīmus. 

Nākamais, kas atstāja uz mani ļoti lielu iespaidu, bija divu sociāldemokrātu Friča Mendera un Klāva Lorenca fondi. Vēl pirms 1991. gadā nāca klajā Mendera Domas, darbi un dzīve, es to jau zināju, jo biju lasījis viņa fondos arhīvos. Man bija tas gods nedaudz pazīt Klāva Lorenca dēlu Viktoru. Viņš daudz stāstīja par sociāldemokrātiem. Man bija iespēja pazīt arī Bruno Kalniņa sekretāri un tikties ar Bruno Kalniņu Stokholmā 1989. gadā. Līdz ar to viņu priekšstati par Ulmaņa režīmu atstāja uz mani iespaidu. Viņi bija ļoti naidīgi pret Ulmani. Ja Višinskis uzticētu valdību veidot sociāldemokrātiem (to viņi vēlējās), tad viņi veidotu Latviju kā tā sauktās tautas demokrātijas Polija, Čehoslovākija, Ungārija, kur lauksaimniecība bija privāta, būtu robežas, nebūtu migrantu pūļu. Domāju, ka sociāldemokrāti Ulmani tiesātu par apvērsumu un gan Ulmani, gan vēl vienu otru iebāztu cietumā, tomēr masu terora nebūtu.

Arī es toreiz biju negatīvāk noskaņots pret Ulmani, nekā esmu tagad, kas vecumā ir dabiski. Kā [franču politiķis Žoržs] Klemanso ir teicis: tas, kurš jaunībā nav radikāls, tam nav sirds; kurš uz vecumu nekļūst konservatīvs, tam nav prāta. Tā ka mani uzskati par Ulmani ir mainījušies, kļuvuši ne tik radikāli. Bet diktators viņš bija — par to šaubu nav.

Protams, Ulmanis nav atbildīgs par valsts bojāeju. Vēsturnieks Rihards Treijs savā darbā par Latvijas prezidentiem raksta, ka Ulmaņa kļūdas noveda pie valsts bojāejas. Tā nebija. Bojāeju veicināja tikai Staļins. Staļins nogalināja Latviju, nevis Ulmanis. Mēs nevaram nosaukt nevienu Ulmaņa kļūdu, kuras dēļ Latvija aizgāja bojā. Bet, protams, Ulmanis ir atbildīgs par diktatūru, neaprakstāmi šķebinošo personības kultu, par to, ka cilvēkus sāka atradināt patstāvīgi domāt, par to, ka sniedza ļoti maz brīdinošas informācijas.

Piemēram, Lietuvu mocīja jau 1940. gada maija beigās, bet Latvijas ārlietu ministrs Munters, spriežot pēc tā, ko viņš runāja ar ārzemju diplomātiem, vēl ap 15. jūniju, kad tūlīt būs Lietuvas okupācija, uzskata, ka Lietuva laikam ir vainīga, ka laikam viņa tur kaut ko ir sastrādājusi. Tā ir pilnīgi neaprakstāma tuvredzība. Un, būsim godīgi, viņš nedod nekādus rīkojumus sūtnim Lielbritānijā Kārlim Zariņam iedarbināt ārkārtas pilnvaras. Nekad tāds rīkojums netika dots — ne tad, kad Lietuvu mocīja, ne tad, kad Latviju okupēja, ne tad, kad izveidoja Augusta Kirhenšteina valdību. Munters galu galā varēja aiziet uz centrālo pastu tepat šajā ēkā [Aspazijas bulvārī 5], kur notiek mūsu intervija, un dot rīkojumu. Viņš to nedarīja.

I. L. Grāmatā tiešām jūtamas jūsu emocijas, konstatējot avotos sava laika protagonistu verdzisku gatavību pakļauties. Piemēram, secinājumā par to, ka Ulmanis nav vainojams par Latvijas okupāciju, tomēr pakļaušanās nebūtu iztapīga, ja Latvijā būtu parlaments. Jūs rakstāt, ka, visticamāk, esošais Ministru kabinets atkāptos, izveidotu jaunu, kas jau būtu zīme iedzīvotājiem, ka kaut kas nav kārtībā. Iepazīstinot ar jauno valdību, uzrunā varētu izteikt kādu brīdinājumu. Nebūtu Muntera rīkojuma neizsniegt ārzemju pases. Prese nebūtu pakļauta un apklusināta, tāpēc nebūtu nevienas neapstrīdētās šķebīgās, iedzīvotājus dezorientējošās PSRS slavināšanas presē pēc 1939. gada 5. oktobra, kas raksturoja arī Muntera un Ulmaņa runas. Parlamentā kāda frakcija analizētu Polijas traģēdijas un cīņas piemēru Latvijas kontekstā. Vārdu sakot, iespējams, parlamentārajā demokrātijā Latvijas politiķi nebūtu zaudējuši godu.

A. S. Vēlreiz — galvenā un vienīgā atbildība par valsts bojāeju ir uzliekama Staļinam. Par to šaubu nav. Viņi mūs nogalināja. Pretīgā, brutālā veidā. Tomēr tas veids, kā mēs aizgājām bojā, tas varēja būt — negribas Ulmani kritizēt, jo viņš aizgāja bojā kā moceklis —, bet tas varēja būt pašcieņas pilnāks. Taču Ulmanim patika, ka Andrejs Višinskis [PSRS ārlietu tautas komisāra 1. vietnieks, viens no galvenajiem Latvijas okupācijas procesa ideoloģiskajiem vadītājiem 1940. gadā] viņam glaimoja. Višinskis teica: jūs esat izcils politiķis, esat rūpējies par jaunatni un tā tālāk. Višinskis, kurš bija aizsūtījis nāvē simtiem tūkstošu cilvēku, teica, ka viss būs labi.

Ir tik sāpīgi, domājot, ka Ulmanis pakļāvās šiem glaimiem, šai iedomai, ka viss būs labi. Var jau teikt — ko gan Ulmanis varēja darīt. Varēja būt bišķīt vairāk pašcieņas. Es uzmanīgi esmu izlasījis avīzē Jaunākās Ziņas publicēto Lietuvas Ministru prezidenta Antana Merķa runu radio. Tajā ir ļoti aizkustinoši vārdi — Merķis saka, ka Lietuvas dižā senatne nekad nebūs izdzēšama no mūsu vēstures. Viņš nepasaka neko tādu kā «palieciet savās vietās». Ulmanis saka īpatnēji — atjaunotās Latvijas skaistie gadi lai paliek mūsu atmiņā. Ne katram 15. maija Latvijas gadi bija skaisti. 

Tātad varēja būt vairāk pašcieņas un politiska — diplomātiska, morāla — pretošanās. Galu galā, Ulmanis taču varēja pateikt, ka viņš nekādu jaunu valdību neveidos. Tieciet, krievi, paši tagad galā! Atbrauca Višinskis — tiec galā pats! Krievi taču vēlējās, lai ārēji viss notiktu demokrātijas formā, mēreni, pakāpeniski, nevainojami, loģiski un likumīgi. Tādu iespēju nevajadzēja viņiem dot. Bet Ulmanis pieņēma Višinska sastādīto kabinetu un iepazīstināja ar to kā ar paša izveidotu. 1940. gads ir mums smaga morāla trauma.

I. L. Atgriežoties pie starpposma no 5. oktobra līdz 17. jūnijam — jūs vairākkārt konstatējat, ka valdība bezjēdzīgi iepērk ieročus un pat 1940. gada aprīlī samazina budžetu uz aizsardzības rēķina. Kā to izskaidrot?

A. S. To ir grūti interpretēt. Ieroču iepirkšana varbūt liecina, ka tomēr pastāvējusi kaut kāda cerība, ka kādu dienu kaut kas mainīsies un tad mēs ieročus izmantosim. Ulmanis piezīmēs ir rakstījis, ka, ja Vācija 1940. gada 17. jūnijā būtu piedāvājusi palīdzību, viņš no tās neatteiktos. Tas ir tik īpatnēji — Vācija ir noslēgusi līgumu ar Padomju Savienību, dara visu, lai apgādātu krievus ar moderniem ieročiem, krievi savukārt apgādā Vāciju ar izejvielām. Igaunijas gadījumā prezidents Konstantīns Petss ticēja, ka varētu būt vācu-krievu karš un ka šajā karā Igaunija kaut kā tiktu vaļā no krieviem. Iespējams, kam tādam ticēja arī Ulmanis. Tik liela ieroču iepirkšana apstākļos, kad nav gatavības pretoties, ir pilnīgi iracionāla. Gandrīz neizskaidrojams jautājums.

I. L. No malas šķistu, tā varēja būt starptautiskās situācijas neizpratne.

A. S. Daļēji kļūdas starptautiskās politikas vērtējumā tika pieļautas. Pāris dienas pirms 23. augusta Munters tiekas ar Polijas sūtni Ježiju Klopotovski, un Munters saka — tikai idiots var domāt, ka būs krievu un vācu vienošanās. Tie ir Muntera vārdi, kuros runā vīzdegunība, iedomīgums. Bet 23. augustā vienošanās notiek. Tad sāk domāt, ka varbūt nemaz tik slikta tā nav — Vācija neuzbruks Krievijai, PSRS neuzbruks Vācijai, mums ir neuzbrukšanas līgums ar Vāciju un ar PSRS. Visi viens otram neuzbruks. Tā ka vienai ilūzijai seko nākamā.

Taču, no otras puses, es neņemos tik briesmīgi to nosodīt, jo, pat ja Munters, pienākot 23. augustam, secina, es esmu idiots, — ko darītu jūs? Ir noslēgta vienošanās jums aiz muguras. Jūs esat nonācis krievu ietekmes sfērā. Kā raksta Dunsdorfs, ja jūs agrāk nebijāt nevienas ietekmes sfērā, tad tagad tas nozīmē kaut ko ļoti ļaunu. Ko tagad darīt?! Dunsdorfs raksta — kliegt. Ja laupītājs iebrūk jūsu mājā, jūs vismaz kliedzat. Bet ko tā kliegšana būtu devusi? Tā ka dažreiz, lai aprakstītu to šausmīgo stāvokli, kurā mēs nonācām, der tāds vārds kā «bezizeja», pilnīga bezizeja. Ko jūs varat izdarīt, ja divas lielvalstis par jums vienojas, Anglija un Francija ir tālu. Ko darīt? Ko līdzētu kliegšana — krievi pateiktu, ka tas viss ir izdomājums.

Tāpēc, jo vecāks kļūstu, jo spēcīgākas manī ir pārdzīvojuma sajūtas par to, kādā bezizejā Latvija atradās. Latvija, kura bija mierīga, kārtīga, sakopta valsts, kura nevienam ar pirkstu nebija pāri nodarījusi un par to pat nedomāja. Visiem centās pielāgoties, cik tik varēja, — par Krieviju neko ļaunu nerakstīja, Jaunākās Ziņas rakstīja tikai pozitīvo. 1939. gadā Polija iet bojā, bet Jaunākajās Ziņās Kirhenšteins raksta par kolhozu sistēmas panākumiem PSRS. 

Bet aizgājām bojā. Būtu kļūdaini krist otrā galējībā, plosot sevi. Neko nevarēja izdarīt. Varēja karot, bet tas beigtos ar lielu traģēdiju. Grāmatā es īpaši uzsveru deportāciju plānu, ko jau 90. gados atklāja krievu vēsturniece Natālija Ļebedeva. Plāns bija izstrādāts pirms 1940. gada 17. jūnija. Ja Latvija, Igaunija, Lietuva pretotos, ap 60—70 tūkstošiem karavīru deportētu. Terors sāktos nevis 1941. gada jūnijā, bet uzreiz 1940. gada jūnijā.

I. L. Atgriežoties pie priekšstatiem par Ulmani — vai ir kāds fakts, kas gadu gaitā jums lika savu viedokli mainīt?

A. S. Principiāli nekas nemainījās — diktatūra bija neattaisnojama, apvērsums nebija attaisnojams ne ar ko. Mainījies ir tas, ka arvien vairāk es domāju par to Latviju, kura dzīvoja savu dzīvi neatkarīgi no tā, ka pastāvēja diktatūra. Par to, cik šī Latvija bija skaista, sakopta.

Piemēram, Rēzekne, kur esmu dzimis. Šodien iepriekšējās briesmīgās valdīšanas dēļ Rēzekne ir nonākusi briesmīgā finansiālā bedrē, jo korumpētie vadītāji bija iedomājušies — ja tur būvēs spa, tad Rēzekne būs spa paradīze. Nezin kāpēc cilvēki brauks nevis uz Nicu un Kannām, bet uz Rēzekni. Bet 1940. gadā Rēzeknē budžets tika izpildīts ar pārpalikumu. Rēzekne bija saimnieciski ļoti labi pārvaldīta. Un tādas bija arī citas pilsētas. Tās varbūt nebija greznas, bet kārtīgi pārvaldītas.

I. L. Tas nozīmētu, ka kultūras un izglītības infrastruktūras būvēšanas ziņā autoritārais režīms vērtējams pozitīvi, jo demokrātijā tas nebija iespējams.

A. S. Jā. Piemēram, 1940. gadā uzbūvēja piecas viesnīcas. Kas lai zina, vai demokrātijā tas būtu noticis, jo tā iedoma bija valsts finansēta. 1940. gadā bija paredzētas olimpiskās spēles Somijā. Spēles nenotika — Somijā iebruka krievi. Bet bija domāts, ka caur Latviju dosies tūristi uz Somiju.

Vai Vienības nams Daugavpilī. Brīnišķīga funkcionālisma stila ēka. Tāda Daugavpilī pēdējos 80 gados nav uzbūvēta. Tiesa, daugavpiliešiem nepatika peldēt. Vienības namā bija peldbaseins, bet daugavpilieši uz turieni negāja. Humors. Bet ēka bija brīnišķīga. Protams, ar autoritāru dvesmu — Vienības nams. Tādu varbūt arī demokrātijā neuzbūvētu. Tāpēc vēlreiz — nemainot manu priekšstatu par Ulmani kā diktatoru, sadzīves ziņā tik brīnišķīga tomēr bija Latvija. Savā vecumā es uz to skatos ar zināmu nostalģijas devu.

I. L. Ārkārtīgi interesanta monogrāfijā ir jūsu iesaistīšanās sarunā ar padomju historiogrāfiju, presi un padomju laikā pierakstītajām atmiņām. Jūs tām ļaujat runāt un pēc tam, teiksim tā, dekonstruējat, pierādot, ka tas vai cits apgalvojums ir pilnīgs izdomājums, savukārt šis būtu vēl jāpēta. Analizēto avotu apjoms ir iespaidīgs. Kā tā bagāža ir krājusies?

A. S. Tā krājusies no laika, kad lasīju dokumentus partijas arhīvā, kas atradās Latvijas Komunistiskās partijas vēstures institūtā Raiņa bulvārī blakus [kādreizējai un tagadējai] Vācijas vēstniecībai. Toreiz arhīvos lasītājiem vajadzēja savus izrakstus atrādīt lasītavu vadītājiem. Man ir klades, kurās ir izgriezumi, proti, lasītavas vadītāja izgrieza to, ko viņa uzskatīja par man nevajadzīgu. Arī mans kolēģis Juris Goldmanis piedzīvoja ne tikai tādu izgriešanu, bet pat zināmas nepatikšanas, jo partijas arhīvā no dokumenta bija izrakstījis tādu faktu kā partijas nacionālais sastāvs pēc Otrā pasaules kara. Protams, tas pierādīja, ka latvieši kompartijā pēckara laikā bija absolūtā mazākumā. Strostēšanā iesaistījās pat partijas komiteja.

Mana interese par partijas vēsturi sākās 70.—80. gados, lasot dokumentus partijas vēstures arhīvā. Tagad, rakstot grāmatu, pārskatīju dažus savus pierakstus. Esmu daudz ko izrakstījis, tas ir ļoti bagāts arhīvs. Galvenais secinājums ir šāds — Latvijas komunistus Krievijā vajāja 1936.—1937. gadā, apmēram 15 tūkstoši cilvēku aizgāja bojā, bet tie, kas paglābās un atbrauca uz Latviju, bija pārliecināti staļinisti. Viņi atbalstīja teroru, medīja šeit tā sauktos trockistus, kuru te nekad nebija bijis.

Latvijas Komunistiskā partija bija pilnībā staļinistiska. Uzsveru to tāpēc, ka pēc partijas XX kongresa 1956. gadā šeit 60. gados dominēja viedoklis, ka latviešu komunisti ir upuri. Viņi bija upuri, par to šaubu nav, bet viņi paši līdz tam bija absolūti staļinisti. Viņi paši apmeloja cits citu, viņi stučīja un denuncēja viens otru, meklēja trockistus, ja nevarēja atrast, izdomāja. Roberts Eihe bija viens no briesmīgākajiem terora īstenotājiem Rietumsibīrijā. Un tie, kas tika atsūtīti uz Latviju, te īstenoja staļinistiskas tīrīšanas.

1940. gada 17. jūnijā lielākā daļa LKP biedru sēdēja Rīgas centrālcietumā, pārējie kaut kur pa kaktiem šiverējās. Bez krievu iebrukuma viņi neko nevarēja izdarīt. Komunistiskā partija ir nožēlojama lappuse mūsu vēsturē. Nožēlojama un briesmīga.

I. L. Jūs rakstāt, kā padomju politiskā izlūkdienesta rezidenti no padomju sūtniecības sadarbojās ar LKP un ka nākotnē kompartijas vēsture vēl būtu jāpēta. Varbūt tā ir nākamā tēma?

A. S. 1953. gadā no Vācijas Demokrātiskās Republikas uz Latvijas arhīvu atsūtīja divas apjomīgas lietas. Tie bija gestapo dokumenti par Latviju, kas liecina arī par to, kā PSRS sūtniecība finansēja komunistus. Parasti starpnieks bija TASS korespondents. Bija tāds Vītiņš. Bet 1937. gadā viņu atsauca un nošāva. 1939. gadā vairums Latvijas komunistu, arī Jānis Kalnbērziņš un Žanis Spure atradās cietumā. Ar ko lai padomju sūtniecībā esošie rezidenti kontaktētos? Sūtniecības darbinieks taču nevar uz ielas jebkuru uzrunāt, meklējot komunistus.

1940. gada jūnijā, kad ienāca krievi, sūtniecībai sakaru ar komunistiem, iespējams, pat nebija. Arī nekāda nauda negrozījās, jo — kam to naudu dot? Visi sēž cietumā. 1939. gadā nauda vēl varēja būt, jo, kad apcietināja Kalnbērziņu, viņam kabatā atrada 600 latu. Katrs cilvēks ar tādu naudu kabatā Rīgā vis nestaigāja. Agrā rītā viņš sēž Miera dārzā ar 600 latiem kabatā. Viņu aiztur, jautā: kur jūs dzīvojat? Viņš saka, ka parasti pārguļ zem klajas debess. Ar 600 latiem kabatā. Es apzināti grāmatā iekļāvu komunistu darbības, jo, kopš miris Ojārs Niedre, par komunistiem faktiski nav pētījumu. Varbūt patiešām varētu vēl papētīt komunistu arhīvu Skandu ielā. Paldies par labu mājienu.

I. L. Tās arhīva dokumentu izrakstu klades esat saglabājis?

A. S. Jā, joprojām izmantojamas.

I. L. Paldies par sarunu!

 

Aivars Stranga (1954) ir latviešu vēsturnieks, habilitēts vēstures doktors, Latvijas Universitātes profesors, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis. Galvenie pētniecības virzieni — Latvijas 20. gadsimta vēsture un ārpolitika, ebreju vēsture Baltijā. Daudzu zinātnisku rakstu un grāmatu autors. Pēdējos gados klajā laista Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma saimnieciskā politika (2017, papild. 2020), sekoja Latvija: neatkarības pēdējais cēliens 1939. gada 23. augusts—1940. gada 17. jūnijs (2022), Latvijas un Padomju Krievijas miera līgums 1920. gada 11. augustā: Latvijas—Padomju Krievijas (PSRS) attiecības 1919.—1925. gadā (2000, papild. 2020) un Latvijas ebreji revolūciju un Neatkarības kara laikā (2023). 

Ineta Lipša (1970) ir vēstures doktore, interesējas un raksta par sociālo vēsturi 20. gadsimtā. Jaunākā grāmata Viena. Grozāmo sarakstu slazdā: sieviešu politiskā vēsture Latvijā, 1922—1934 iznāca 2022. gadā.