Žurnāla rubrika: Cilvēki

Juris Rubenis un Uldis Pīlēns kopā ar dzīvesbiedrēm veido pirmo integrālās izglītības institūtu Baltijā – lai palīdzētu kļūt redzīgākiem pasaulē, kas kļūst arvien sarežģītāka

Uzcelt baznīcai torni! Tik liela un skaista, bet 80. gadu padomju Latvijā pilnīgi dulla ideja pirms 35 gadiem pirmo reizi saveda kopā Juri Rubeni un Uldi Pīlēnu. Liepājā. Toreiz Juris bija visjaunākais mācītājs Latvijā, Uldis – jaunākais pilsētas galvenais arhitekts visā PSRS. Baznīcas tornis palika neuzcelts, taču kopējā ideju vilkme ir bijusi tik spēcīga, lai pēc vairākām desmitgadēm radītu jaunu projektu, kura īstenošanā vīri šoreiz liks spēkus kopā ar sievām.

Četrotne – Inga un Juris Rubeņi, Ilze un Uldis Pīlēni – ir nodibinājuši Integrālās izglītības institūtu I3 un pirmo reizi Baltijā nopietni piesaka izglītības virzienu, kas jaunajā tūkstošgadē pieņemas spēkā dažādās valstīs. Tā pamatā ir pārliecība, ka cilvēks un pasaule attīstītos daudz harmoniskāk, ja savu personību, attiecības ar citiem un jebkuru dzīves soli – ģimenē, biznesā vai politikā – mēs iemācītos uztvert kā daļu no vienota, savstarpēji saistīta veseluma, nevis saskaldītu pretrunu lauskās.

Redzīguma treniņš, pamošanās – šādiem vārdiem viņi raksturo integrālās izglītības procesu. «Redzīgums ir būtiski svarīgs Latvijas valsts izdzīvošanā. Jautājumi, kas mums būs jārisina tuvākajos 20 gados, būs vēl simtreiz sarežģītāki nekā pašreizējie, ar kuriem grūti tiekam galā. Institūts ir mūsu pienesums, ko savu spēku ietvaros varam konstruktīvi darīt,» Juris Rubenis iezīmē plāna mērogu.

Ideja par inovatīvu izglītības centru, kas piedāvātu dažādas personības pilnveides programmas, Uldim Pīlēnam radās tieši pēc gadumijas, Indijas okeāna krastā lasot Jura Rubeņa ieteiktu grāmatu. Tā bija ekonomista Oto Šarmera sarakstītā U teorija. Viņš analizē modernās sabiedrības plaisas, kas ved uz katastrofu – ekoloģisku, sociālu un garīgu -, jo patlaban pasaulē kolektīvi tiek radīts rezultāts, kuru neviens individuāli nevēlas.

Lai gan neviens no rīta nemostas ar domu, ka šodien vajadzētu iznīcināt vēl kādu sugu vai iegrūst nabadzībā vēl 100 000 cilvēku, diemžēl tieši tas notiek. Kā to mainīt? Šarmers piedāvā jaunu rīcības modeli – no «ego sistēmas» pāriet uz «eko sistēmu» jeb dažādu jomu līderiem attīstīt prasmi lēmumus pieņemt nevis no šauri savtīga skatpunkta, bet jebkuru problēmu uzreiz aplūkot plašākā kontekstā, kā daļu no veseluma. Burts «U» simbolizē šo pārmaiņu ceļu, jo cilvēkam vispirms no vecajiem priekšstatiem «jānolaižas» pie dziļākas izpratnes par sevi un savu darbu, kas dzimst no atvērtas, iekļaujošas uztveres. Tad iespējams atkal «uznirt» – uztvert nākotnes impulsus, pārbaudīt tos mazos projektos un īstenot dzīvē.

Šarmers ir tikai viens no autoriem, kura iekļaujošās idejas pēdējās desmitgadēs gūst ievērību pasaulē. Cits ietekmīgs domātājs ir Kens Vilbers, ko uzskata par integrālās teorijas pamatlicēju. Viņš visu cilvēka individuālo un kolektīvo pieredzi aplūko kā savstarpēji saistītu veselumu, kura aprakstīšanai un personības attīstības ceļa iezīmēšanai radījis īpašu karti.

Sekojot šīm idejām, daudzviet Eiropā un ASV top integrālās izglītības programmas kā papildinājums akadēmiskās izglītības sistēmai. I3 iekļausies šajā plūsmā.

Taču atgriezīsimies Indijas okeāna krastā pie Pīlēna. Šarmera rakstītais sabalsojās ar viņa paša atziņām, pie kurām nonācis, 20 gadu laikā būvējot biznesa koncernu UPB, kas sekmīgi darbojas starptautiski un sasniedzis daudzu desmitu miljonu apgrozījumu. Atstājis tā operatīvo vadību, Pīlēns pašlaik raksta grāmatu par biznesa pieredzi, taču ideja veidot Latvijā pastāvīgu izglītības «laboratoriju» šķita vēl jaudīgāka.

Pārējie tai noticēja! Un procesa gaitā saprata, ka visi četri kā līdzvērtīgi partneri vēlas dibināt jauno uzņēmumu. «Latvijā ir pierasts, ka vīrieši taisa nopietnās lietas un sievas ir aizmugure, kas palīdz viņiem labāk mirdzēt un pienes tēju. Šis mums ir dzīves otrās daļas projekts – kaut ko jau esam mācījušies, tāpēc šķita ļoti svarīgi, lai vīrišķais un sievišķais tiek šajā procesā līdzsvarots,» saka Rubenis.

Katram ir sava loma. Juris, kas jau nepilnus desmit gadus Lūžņas mežos kopā ar Ingu vada kristīgās meditācijas centru Elijas nams, atbild par institūta programmu izstrādi. Semināri, lekcijas, meditācija – institūts eksperimentēs ar formātiem un tēmām, piesaistot gan vietējos, gan ārvalstu pasniedzējus. Inga vadīs nodarbības kā diplomēta kontemplācijas skolotāja. Savukārt Ilze liks lietā UPB un Vīna studijas veidošanā uzkrāto mārketinga pieredzi, lai ikdienā vadītu I3, kā arī attīstīs ap to laikmetīgās mākslas un kultūras projektus. Uldis nodrošinās projektam finansējumu («ir tā veiksmīgā situācija, kad dzīvē kaut kas jau ir izdarīts, lai šo projektu varētu atļauties pilnībā privātu, bez ārēja finansējuma») un vadīs nodarbības. Viņš arī strādā pie vizuālās skices modernai institūta mājvietai, kas taps Ķīpsalā. Projektēšana pilnīgi jāpabeidz līdz nākamajam pavasarim, un ap Latvijas simtgades svinību laiku ēkai jābūt zem jumta. Bet, kamēr zemes pleķī, ko sargā staltu liepu rinda, vēl kuplo zāle, institūts jau ir sācis darbu – pirmos eksperimentālos seminārus -, un tā veidotāji piekrita Ir pastāstīt par savām iecerēm.

Ar ko integrālā izglītība atšķiras no tradicionālās?
Juris Rubenis. Integrālā pieeja mēģina redzēt pasauli un cilvēku, neko neizslēdzot. Un tas ir liels izaicinājums. Nevis vulgārā nozīmē visu milzīgo pasaules dažādību nolikt uz viena plauktiņa, bet iekļaut kopējā bildē.

Pati uzskatāmākā integrālā bilde ir Kena Vilbera četri kvadranti – mana iekšējā pasaule, mans ķermenis, manas attiecības un sabiedriskās sistēmas, kuru ietvarā es atrodos. Integrālā pieeja mēģina neizslēgt nevienu no šīm daļām.

Vienpusējas pieejas rada daudz pārpratumu un problēmu. Sevišķi bīstama ir izkopta vienpusība, jo tu nespēj to atpazīt. Bieži sastopamies ar šādu izkoptu vienpusību, kas šķiet lieliska – kamēr neesi izaudzis līdz punktam, kad sāc pamanīt, ko šī pieeja izslēdz.

Piemēram, es pats kādā dzīves daļā esmu iemācījies noteiktus konceptus, un tie ir man svarīgi. Tikai ar laiku pamani, ka ir daudz vienkāršāk kaut ko runāt uz āru, bet ļoti sarežģīti ir īstenot pārmaiņas sevī.

Integrālā pieeja nopietni attiecas pret visām svarīgākajām mūsu komponentēm. Vilbers iezīmē četrus pamatblokus – ķermenis, prāts, gars un ēna. Ēnu varam dažādi tulkot – darbs ar tavām problēmām, ar grēku kristīgajā tradīcijā. Tas ir stāsts, cik lielā mērā spējam redzēt cēloņus tam, kā mēs rīkojamies – savas dvēseles un dzīves neatrisinātās daļas, un cik mums ir drosme ķerties tām kāt.

Esam iecerējuši dažādas programmas, kas var palīdzēt paplašināt cilvēka redzējumu. Nevis aizvietot akadēmisko izglītību, bet palīdzēt vispirms atklāt baltos plankumus – jo vienā dzīves posmā liekas, ka mums nav balto plankumu! – un tad tos aizpildīt.

Kādus redzat būtiskākos robus Latvijas izglītības piedāvājumā, kurus vajadzētu aizpildīt?
Uldis Pīlēns. Tā ir spēja salikt lego klucīšus kopā. Kad saproti, ko ar šiem klucīšiem var darīt, rodas pilnīgi jauna horizonta izjūta. Nekas nav slikts šeit Latvijā, taču tie nav griesti!

J. R. Galvenais trūkums ir apstāšanās – sajūta, ka es visu zinu. Šiem cilvēkiem pašiem ir ļoti grūti, un ar šiem cilvēkiem citiem ir grūti. No integrālās perspektīvas, cilvēka galvenais ētiskais uzdevums ir nepārtraukti augt. Domāju, ka institūta programmas būs interesantas cilvēkiem, kuri kādā dzīves punktā, visticamāk, ne gluži 18, bet drīzāk 30 vai 40 gados, būs sajutuši, ka sāk smakt pašpietiekamībā. Lūk, kad sāc sajust – liekas, esmu sasniedzis griestus, bet kāpēc nejūtos laimīgs? -, tieši tad sākas produktīvākais dzīves posms. Kad vienā jomā esi ieguvis labu izglītību, bet piepeši ar to vairs nepietiek, un kaut ko svarīgu var pateikt joma, kurai iepriekš neesi pievērsis uzmanību. Piemēram, cilvēkiem, kuriem bijusi izslēgta garīgā dimensija, parādīt, cik ļoti tā ir svarīga. Un cilvēkiem, kam ir sliktas attiecības ar praktisko dimensiju – parādīt, ka pasaule nav ļaunuma iemiesojums. Tas patiešām ir svarīgi – paskatīties plašāk par savu lauciņu.

Darbojoties Elijas namā, esmu domājis, cik slikti, ka garīgās prakses bieži vien ir norobežotas no tā sauktās praktiskās ikdienas dzīves. Lai gan patiesībā tas nav iespējams. Tava dzīve ir viens integrāls lielums – vai nu viss tevī ir savienots, vai tā ir tāda šizofrēniska sašķeltība.

Man liekas svarīgi, ka varētu apvienoties cilvēki no dažādām jomām un parādīt, kā šīs lietas ir lieliski savienojamas. Vēl vairāk, ka pragmatiskā dzīve un tavi iekšējie garīgie meklējumi patiesībā ilgojas cits pēc cita. Parādīt, ka garīga prakse ir svarīga ne tikai tiem cilvēkiem, kuriem interesē reliģiskas lietas, bet tas kaut kādā mērā ir nervs, kas saistās ar visu, ko saucam par dzīvi.

Šādas integrālas programmas beidzamajos 15 gados Eiropā un Amerikā tiek piedāvātas daudz. Mēs iekļaujamies meklētāju un eksperimentētāju plūsmā, kas vēlas veidot tiltus totāli sadalītajā pasaulē, kur cilvēki cieš no šīs sadalītības.

Piemēram, ja man jautātu, kas ir viens no svarīgākajiem kristietības uzdevumiem, es teiktu – veidot tiltus, nevis sašķelt un sanaidot. Protams, vienkāršāk to ir pasacīt, nekā izdarīt. Palīdzēt arī konkrēti mūsu sabiedrībā labāk saprasties – tas ir viens no svarīgiem mūsu uzdevumiem.

Diemžēl izglītības sistēma Latvijā atražo nevienlīdzību – plaisa starp labākajiem un vājākajiem aug. Jautāšu provocējoši – vai arī jūsu piedāvājums, kas vērsts uz aktīviem cilvēkiem, neturpina šo segregācijas vagu? Kā tas varētu mainīt kopējo vidi Latvijā?
Mēs varam uzrunāt tikai tos cilvēkus, kas ir gatavi. Astoņus gadus darbojoties Elijas namā, kur programmas arī ir skaitliski ierobežotas un interesentu ir daudz vairāk nekā vietu, mana pieredze rāda – ja notiek labs klikšķis ikvienā no šiem cilvēkiem un viņi kļūst vērīgāki, uzmanīgāki, dziļāki, mīlošāki, patiesāki, tad starojums no viņiem vienmēr aiziet tālāk. Tas var multiplicēties neaptveramā veidā, kā jau agrāk noticis pasaules vēsturē, kad mazas lietas spējušas būtiski ietekmēt veselu sabiedrību. Stāsts ir par kvalitāti, kuru vēlamies piedāvāt – programmas, kas var palīdzēt cilvēkam raudzīties plašāk. Pamosties, kļūt apzinātākam. Ja vairāk cilvēku Latvijā būs redzīgāki, no tā iegūs pilnīgi visi.

U. P. Vadītāju tēma nav mazsvarīga. No tā, kādi ir vadītāji biznesā, politikā, publiskajā sektorā, ir atkarīgi spēles nosacījumi visiem. No vadītāja egoisma, platākas vai šaurākas domāšanas ir atkarīgs kopējais ietvars, kas tiek uzlikts sabiedrībai. No tās pašas Indijas ir labs piemērs – runājot ar personālu, kas švaki prot angliski, tu sāc runāt arvien sliktāk, jo gribi, lai tevi saprot. Ja sabiedrībā iekšējais potenciāls ir ievērojami lielāks nekā tā brīža vadītājiem visos sektoros, tad šis potenciāls nevar atplaukt.

Vadītājiem nav, kur iegūt kvalifikāciju. Viņi ir savos šaurajos koridoros – piemēram, ja esi labs dakteris, tad liekas, ka vari vadīt veselības jomu. Vadīt divus, septiņus, simt, tūkstoš cilvēku, vadīt nāciju – tam ir vajadzīgas pavisam citas kvalifikācijas, nekā māca fiziķim vai ārstam. Tas ir dziļš iekšējās inteliģences atbrīvošanas ceļš, lai tu varētu uzņemties atbildību un vadīt to posmu, kur vēsture tevi ir ielikusi, lai tu vadītu pēc labākās apziņas, plati ietveroši.

Presē lasām, ka jaunajā sabiedrības modelī veiksmīgs būs uz inženiertehniskajām zinātnēm orientēts jaunietis. Patiesībā viņam izglītības procesā tiek doti instrumenti, kas nepalīdz izdzīvot. Sabiedrībā arvien pieaug asimetrija, ko producējam caur specializāciju, caur dogmatizētu izglītības sistēmu. Tas pats ir uzņēmējdarbībā – ja lietas tver šauri un galvenais tev ir pelnīt naudu. Sabiedrībai kļūstot sarežģītākai, kad jāspēj dzīves laikā no jauna pārmācīties sešas septiņas reizes, vairākums to latiņu neizturēs. Tāpēc ir svarīgs šis iekļaujošais virziens izglītībā.

Vai šobrīd vadītāji Latvijā bremzē sabiedrības potenciālu?
Mums jābūt kritiskiem, bet ne iznīcinošiem, jo šī problēma ir visā pasaulē. Ja tādā demokrātiskā valstī kā ASV ir šāds vēlēšanu iznākums, tad sistēma ir nonākusi līdz kritiskai robežai – slūžas netur un laiž cauri ko tādu, kas sistēmu daļēji pašiznīcina. Jaunās informācijas tehnoloģijas satuvina cilvēkus daudz ciešāk un rada situācijas, kad vecie 18. un 19. gadsimta pārvaldes modeļi sabremzē sabiedrību. Pat nevis vadītāji, bet sistēmas. Un tas nozīmē – mums vajadzīga prāta un dvēseles atvērtība, lai izprastu situāciju. Esam pilni ar primitīvām ekspertīzēm par sarežgītiem jautājumiem. Vajadzīga paradigmas maiņa – jāprot uzdot pareizos jautājumus, nevis jāmeklē pareizās atbildes.

J. R. Sen zināms, ka Latvijā naftu nepumpējam un zeltu neatrodam – mums šeit ir vienīgi cilvēki, turklāt niecīgs skaits. Tikai mūsu dziļums, mūsu autentiskums un redzīgums ir galvenais instruments, ar kuru varam izdzīvot. Tik neliels cilvēku skaits var atļauties tādu greznību kā savu valsti! Tāpēc redzīgums ir būtiski svarīgs Latvijas valsts izdzīvošanā. Jautājumi, kas mums būs jārisina tuvākajos 20 gados, būs simtreiz sarežģītāki nekā pašreizējie, ar kuriem grūti tiekam galā. Mums jāstiprina sava eksistenciālā konkurētspēja ļoti sarežģītā pasaulē. Nepretendējam uz to, ka šī būs pati ģeniālākā vieta, kas to spēs izdarīt, bet institūts ir mūsu pienesums, ko savu spēku ietvaros varam konstruktīvi darīt. Esmu pārliecināts – katram cilvēkam viņa iespēju un zināšanu ietvarā ir kas konstruktīvs, ko var darīt. Šis ir mūsu veids. Tāda integrāla domu un prakses laboratorija ir ļoti vajadzīga.

U. P. Visu četru vārdā varu teikt, ka mums ir sajūta – mēs to nemaz nevaram nedarīt. Paldies Dievam, neesam ne no viena atkarīgi, neviens mūs nespiež, bet tā ir iekšēja vajadzība.

J. R. Un mēs arī esam sev formulējuši, ka te nav runa par «gataviem» cilvēkiem, kuri tagad savu «gatavību» mācīs citiem. Mēs paši esam atvērti pārmaiņām. 

Nesen domāju par savu dzīvi – vai 55 gados man ir kāds mērķis? Un noformulēju to vienā teikumā: es vēlētos kļūt patiesāks un mīlošāks cilvēks. Tas ir galvenais. Un tas saistās ar to, ko darīsim šajā institūtā. Ja varēsim kaut nedaudz palīdzēt kādiem cilvēkiem kļūt patiesākiem un mīlošākiem, tas var globāli mainīt lietas. Tās ir divas ļoti svarīgas atslēgas, kuras nevar aizvietot ne ar ko citu. Un šīs divas atslēgas kā kompasa adatiņa rāda īstajā virzienā.

Jūsu apņēmība ir iedvesmojoša situācijā, kad apkārt tik ļoti sabiezējuši draudi – Krievijas agresija, karš Ukrainā. Analītiķi tagad spriež, ko rietumvalstīm darīt, ja Krievija pēc militārajām mācībām šoruden neizvāksies no Baltkrievijas. Vai jūs šie riski neuztrauc?
J. R. Draudi ir vienmēr. Varētu jautāt – vai ir vērts piedzimt pasaulē, kurā jārēķinās ar tik daudzām sāpēm? Mēs pieņemam dzīvi, kāda tā ir. Pieņemam likteni tajā laikā un vietā, kur esam, un cenšamies darīt labāko, ko spējam. Mēs nevaram paredzēt situācijas attīstību, bet līdzīgi neviens cilvēks nezina, cik garš būs mūžs – vai nodzīvosi līdz 90 gadiem, vai varbūt tev ir atlikušas vēl trīs dienas.

U. P. Nav jēgas sevi sabaidīt ar lietām, ko nevaram ietekmēt. Vai mēs dzīvosim tikai saulainā laikā? Iespējams, mums pat ir vajadzīgs melanholisms, lai uzplauktu atkal pavasarī. Garīgajā dimensijā mēs nemaināmies atkarībā no ārējiem apstākļiem – no klimatiskajiem vai šajā gadījumā no ģeoklimatiskiem apstākļiem. Tas nav pamats, lai apturētu sava sapņa realizāciju.

Pasaulē redzam paradoksu – problēmas kļūst arvien komplicētākas, un to risināšanai nepieciešama iedziļināšanās, taču daudzi vēlētāji pieprasa ātrus, vienkāršus risinājumus. Kā tik galā?
J. R. Laba politiķa meistarība ir spējā šo plašo bildi saprotami komunicēt. Protams, var degradēt sevi un kļūt par pilnīgu populistu, bet labais risinājums – jaudīgi, interesanti, precīzi komunicēt lielās lietas. Tas ir sarežģīti, bet politiķiem tas jāiemācās. Ja neesi politiķis, vari sēdēt un slīpēt savas smalkās lietiņas, bet politiķim ir jāatrod veids, kā runāt ar cilvēkiem, un viņš nedrīkst apvainoties, ka stulbā plebeju cilts neko nesaprot.

U. P. Eiropas harismātiskās politikas laiks bija pēckara gadi. Kā izdegušā zemē pirmie asni, kas šaujas augšā un spēj paraut visu pārējo līdzi. Šobrīd vēlētā politiskā vide ir pārkvalificējusies uz politiķi – trešās paaudzes ierēdni. Vajag citu tipu, lai harismātiski runātu par sarežģītām tēmām, kuras turklāt prasa šodienas rīcībā ielikt nākotnes kodus – nevis risināt jautājumu, vai rīt labāk braukt ar tramvaju par velti… Taču labā ziņa, ka krīzes vienmēr rada šo jauno cilvēku tipu, arī vadītāja tipu. Tāpēc no krīzēm nav jābaidās, tās atnāks, bet mūsu atbildība – dot savu labāko iespējamo pienesumu.

Vai krīzes Latvijā tiešām ir radījušas jauno vadītāju tipu?
Mūsu bēda, ka jau agrīnajā stadijā, kad notika privatizācija, pārāk egoistiski piegājām īpašuma pārdalei. Vaučerizācija, kas nāca pāri Austrumeiropai, ir daļējs iemesls tam, kāpēc šobrīd ir izveidojusies divu ātrumu Eiropa. Un IKP sprauga aug, mēs nevaram ar esošo pieeju tai pārlekt. Tas nozīmē, ka jābūvē pēc būtības cita paradigma.

Kāda?
Ne tik egoistiska, daudz ietverošāka. Sabiedrība ar tik augstu Džini indeksu nevar būt laimīga, jo producē spriegumu. Tā prasa citādi pārdalīt arī lieko peļņu, kas nav virzīta uz attīstību. Tā prasa solidārāku pieeju. Un, jo vairāk tas kavējas, jo lielāku spriegumu rada. Šis nav veselīgākais sabiedrības modelis – to nevar neredzēt.

Bet lielā atšķirība starp uzņēmējdarbību un politiku ir tā, ka biznesā ātri var redzēt vadības kļūdas – tās parādās bilancē, peļņas zaudējumā, darbavietu zaudējumā. Politikā ir grūtāk fiksēt kļūdu cēloņus un diezgan ilgi var manevrēt ar puspatiesībām vai apzinātām nepatiesībām. Bet uzņēmējdarbības vide ir pirmie indikatori, kas parāda pozitīvo virzību pēc krīzes. Šobrīd ekonomikā priekšplānā izvirzās uzņēmumi ar augstu eksporta potenciālu, kā Mikrotīkls un citi.

Tas, ko esmu sapratis, attīstot UPB – vadītājam ir jāatrod iespēja paskatīties uz procesiem no malas, jāatbrīvo smadzenes no operatīvajām lietām un jāpievēršas strukturālām pārmaiņām. Ir jāizlec ārā no tā vilciena, lai pēc tam iekāptu atpakaļ ar jaunu jaudu. Bet tradicionālajā pārvaldības praksē tas ir retums. 

Minēšu piemēru. Kādam milzīgas bankas līderim ASV jautāja – vai jūs tiksit galā ar nākotnes problēmām? Viņš teica – ja problēmas nāks viena, pēc tam otra un tad trešā, tad tiksim galā, bet ja visas vienlaikus, tad netiksim. Lai pieņemtu lēmumus sarežģītā pasaulē, ir jāmaina domāšanas metode. Šis ir lauciņš, kas mani interesē – kibernētiskā metode. No tā sauktās lineārās domāšanas, kad gājieni notiek secīgi kā šahā, jāpārslēdzas uz citu domāšanu, kas ļauj risināt vienlaicīgi esošas problēmas. Kā Šarmers saka, ir jāpārslēdzas uz sirds domāšanu, kas ļauj intuitīvos impulsus savienot ar pragmatiskiem un analītiskiem. Ar pagātnes metodēm nākotni neuzbūvēsi. Tas ir tas, kur mēs šobrīd buksējam.

J. R. Mēs vēlamies katalizēt pārmaiņas cilvēkos, nevis iedot jaunu slengu. Ja lietosim tādus vārdus kā «inovācija» un vēl 20 citus, tāpēc vien nekļūsim inovatīvi. Svarīgas ir pārmaiņas cilvēkā, jo ir skaidrs – tu nevari pārmainīt pasauli, ja pats neesi pārmainījies.

Gatavība mainīties prasa iekšēju pārliecību par sevi – ka nepazudīsi šajās pārmaiņās. Tāpēc daudzi, kas nejūtas droši, vēlas dzirdēt solījumu, ka varēs nemainīties.
Bet nevarēs nemainīties. Viens no labākajiem ieteikumiem, ko cilvēkam var dot, – nebaidies! Bailes ir galvenā lieta, kas visu nobremzē. Jo mūsu sabiedrībā bieži ir tā – jo mazāk darīsi, jo mierīgāka būs tava dzīve.

U. P. Ļoti garlaicīga dzīve.

Cilvēks jau negrib būt speciāli garlaicīgs. Vienkārši baidās noticēt sev.
Te ir nepieciešama prakse. Ja esi kādreiz gājis nezināmajā, tad vēlreiz un trešo reizi, tu jau iemācies tajā nezināmajā kustēties. Sāk veidoties metode, kā pieņemt lēmumus. Teiksim, kurš bērnībā tumsā ir gājis caur kapiem? Kad pajautā to auditorijā, kādi divi paceļ rokas. Tā ir prakse pārvarēt bailes un aprast ar sajūtu, ka vari kustēties tumsā, vari kustēties nenoteiktībā.

J. R. Džozefs Kempbels, kas ir pētījas iniciācijas tradīcijas pasaulē, saka – transformācija cilvēka dzīvē vienmēr notiek tā, kā to labi apraksta klasiskie mīti. «Un tad, vajājot zvēru, ķēniņš nonāca meža daļā, kurā vēl nekad nebija bijis» vai «meitene, kurai iekrita lakatiņš avotiņā, nonāca vietā, kur vēl nekad nebija bijusi». Transformācija notiek, kad tu nonāc nezināmajā meža daļā. Un principā galvenā lieta dzīvē ir tā, kā tevi dabūt tajā vēl nepazīstamajā meža daļā, jo mēs normāli gribam tur nekad neieiet.

U. P. Parasti liekas – tur, kur beidzas pazīstamā daļa, beidzas arī pasaule. Ja neesi bijis otrā pusē, tad nemaz nezini, ka tur arī ir pasaule. Lēkt nezināmajā – šis temats iet no bibliskās tradīcijas līdz pat modernās mūzikas tekstiem. Tikai lecot iegūsti to izjūtu. Mēs zinām, ka Sprīdītis aizgāja pasaulē laimi meklēt. Neizejot pasaulē, tu neko nevari atnest mājās.

J. R. Izejot tu vienmēr atstāj mājas – vietu, ko pazīsti un daudzmaz jūties, ka to kontrolē. Taču pārmaiņas nekad nenotiek, ja cilvēks neatstāj mājas. Skaistākās pārmaiņas mūsu visu dzīvēs ir notikušas, kad esam uzdrīkstējušies ieiet pilnīgi svešās teritorijās. Varbūt pat ne uzdrīkstējušies, bet nonākuši negribot. Tas, ko izglītības programmas var dot – asistēt tiem, kas ir gatavi doties biedējošajā pārmaiņu ceļā. Sacīt: zini, nebaidies, tas ir normāls ceļš, kuru vienmēr šajā pasaulē cilvēki ir gājuši, kas viņus ir veidojis un darījis plašākus. Tas būtu viens no mūsu uzdevumiem – iedrošinoši asistēt, dodoties pilnīgi jaunos ceļos.