Kategorijas: Personības

No citas pasaules

Literātes Agnese un Madara Rutkēvičas iejūtas 20. gadsimta dzejnieču lomās Alvja Hermaņa jaunajā izrādē Atnāc mani vēl satikt un stāsta, kā izcilības literatūrā ietekmējušas latviešu, arī māsu pašu, dzīves uztveri

Neviena pilsētas centra kafejnīca intervijai neder. Nedēļu pēc pirmizrādes māsas Rutkēvičas vēlas runāt tieši Raiņa un Aspazijas muzejā Baznīcas ielā Rīgā. Viņu ierašanās darbdienas pēcpusdienā abu dižgaru memoriālajā dzīvoklī, šķiet, samulsina pat darbiniekus. Slaidas, ēteriskiem sejas pantiem, senlaicīgi elegantās melnās drēbēs, viņas parādās uz sliekšņa ne tikai kā skaists Aspazijas iemiesojums dubultā, bet kā aizgājušo laiku atmosfēra — dzīva latviešu dzejas vēsture, vai jūs domātu par Austru Skujiņu, Mirdzu Ķempi, Āriju Elksni, Vizmu Belševicu, Velgu Krili vai citām dzejniecēm.

Māsu apcerīgi dziedošais balss tembrs ienes tādā kā liturģiskā atmosfērā. Viņas pacietīgi uzklausa muzeja darbinieces norādījumus, ka uz viesistabā izvietotā (īstā Raiņa un Aspazijas) paklāja nedrīkst kāpt, uz atpūtas krēsliem (īstajiem Raiņa un Aspazijas) nedrīkst sēdēt. Toties ēdamistabā, pie galda ar krāšņiem ziedu rakstiem rotātu servīzi, drīkst — abas tur atstāj savus viedtālruņus un piezīmju blociņus, cēli atslīgstot uz koka krēsliem. Pēcāk klusēdamas ielūkojas Raiņa darbistabā ar kušetīti, kur dzejniekam labpaticis rakstīt. «Tās dzejnieku gultiņas muzejos vienmēr tik īsas,» saka 1,75 cm garā Agnese. «Interesanti, vai viņš rakstīja saliektiem ceļiem vai taisnām kājām,» tā 1,74 cm garā Madara. Uz jautājumu, kas viņām vispirms nāk prātā, uzlūkojot abu dzejnieku apartamentus, viena no māsām — ja godīgi jāsaka, nespēju izšķirt, kura — atbild: «Kā šeit pie loga Aspazija viena stāvēja.» Viņa nodzīvoja 14 gadus ilgāk nekā Rainis.

Vēlāk māsas, runājot par līdzībām un atšķirībām, lūgs uzmanīgi apskatīt katras sejas ovālu — Agnesei tas esot mazliet smalkāks. Un raksturs! Madara ir iekšēji rāmāka. Ilgu laiku klausoties abu šķietami identiskajās balsīs, to var arī sadzirdēt. Viņu savstarpējais dialogs šķiet kā bezgalīgs jūgendstila ziedu raksts, ko velk neredzama mākslinieka roka, vijīgi skaistu un teiksmainu: vienas pasacīto turpina otra; ja gadās ieteikties vienlaikus, pieklust, saskatās un ar graciozu žestu ļauj turpināt otrai.

Cēsīs dzimušās māsas Rutkēvičas uz Latvijas kultūras dzīves skatuves uznāca pirms desmit gadiem, kad viņu dzejas un prozas darbus sāka publicēt kultūras mediji. Pēc Ķeguma komercnovirziena skolas, valodu novirziena klases pabeigšanas abas bija mēģinājušas iestāties gan aktieros, gan dramaturgos. Tika uzņemtas vienā no kārotajām programmām — sāka studēt TV, kino un teātra dramaturģiju Latvijas Kultūras akadēmijā.

Harismātiskās māsas ātri tika pamanītas. Tika pie nelielām lomām neatkarīgos teātru projektos un seriālos. Madara pat nofilmējās Viestura Kairiša vēsturiskajā drāmā Melānijas hronika. 2012. gadā Agnesei iznāca pirmais dzejas krājums Jaunā Vāgnera klusēšana. Madara tajā pašā gadā kļuva par Jauno dramaturgu lugu konkursa laureāti ar darbu Melnais/Resnais. Pēcāk Madara pievērsās dramaturģijas darbam dažādos Latvijas teātros, bet Agneses vārds 2013. gadā izskanēja Spēlmaņu naktī — viņas nesaudzīgi atklātā ģimenes attiecību luga Dukši, ko iestudēja Jaunajā Rīgas teātrī, tika izvirzīta balvai kā sezonas labākais oriģināldramaturģijas darbs.

Jau pēc gada Dukši tika iztulkoti vāciski un izrādīti Vīsbādenē, festivālā Jaunās lugas no Eiropas — un saņēma festivāla galveno balvu.

2014. gada sezonu Latvijas Nacionālais teātris vēlējās sākt ar Agneses lugas Mans nabaga tēvs iestudējumu, kas gan neguva tik lielus panākumus.

Patlaban Agnese strādā pie sava otrā dzejas krājuma, bet Madara jau ceturto gadu ir Valmieras Drāmas teātra literārās daļas vadītāja. Patlaban māsas, JRT mēģinājumu un izrāžu gaisotnes pārņemtas, runā par Rīgu kā pilsētu, kurā gribētu turpmāk dzīvot.

Iespējams, jūs ievērojāt — viņas ļoti daudz laika pavada kopā un dzīves nozīmīgākos  lēmumus pieņem kopā. Turklāt pamanoties viena otrai nekad nekrist uz nerviem. Uz skatuves izrādē Atnāc mani vēl satikt viņas strīdas, dzīvē arī, bet pat šī strīdēšanās izklausās pēc… dzejas.

Bija 2017. gada rudens, kad režisors Alvis Hermanis, talantīgo dvīņu iedvesmots, nolēma veidot izrādi par 20. gadsimta latviešu dzejniecēm. Šeit jāatgādina, ka lielas personības dzejā Hermanis jau pētījis izrādēs Ziedonis un Visums, kā arī Oņegins. Komentāri.

Par jauno iestudējumu Hermanis saka: «Bez māsām šīs izrādes nebūtu bijis. Viņas nav aktrises, nav literatūrzinātnieces, bet abām piemīt unikāla spēja maģiskā veidā pieskarties latviešu literatūras vēsturei.» Kad Hermanis ar dvīnēm iepazinies — tas noticis jau pirms daudziem gadiem —, viņam šķitis, ka sarunājas ar grāfu Kaliostro. «Viņas dzīvo pilnīgi citā dimensijā. Šķiet, izgudrojušas laika mašīnu, ar kuras palīdzību ceļot pagātnē, spoku pasaulē. Viņām nepiemīt nekas no mūsdienu jaunajiem māksliniekiem raksturīgās tieksmes uz pragmatismu — projektu plānošanu, karjeru.» Šajā izrādē, kas asprātīgi veidota kā atmiņu stāstu un baumu par 20. gadsimta izcilajām latviešu dzejniecēm savienojums, māsas iejūtas leģendu tēlos.

Māsas jaunajā JRT izrādē Atnāc mani vēl satikt

Vai varat iedomāties, ka, līdzīgi kā Rainim un Aspazijai, arī jums pēc gadiem simts ir savs muzejs — tajā atrodami jūsu klēpjdatori, viedtālruņi…
Madara: Cik briesmīgi tas izklausās!

Agnese (saviebjas): Kaut kā baisi…

M: Uzreiz uznāk skumjas, par to domājot. Mamma krāj mūsu intervijas, liek savā skapī.

A: Omītei vedam visu, kas presē rakstīts. Aizvedām arī milzīgo izrādes plakātu. Viņa dzīvo Secē, viena. Opaps mums nomira.

M: Es viņu saucu par mīļomi. Ļoti gribēju, lai atbrauc uz izrādi, bet viņa neizturētu ceļu līdz Rīgai.

Vecāki bija uz pirmizrādi, vai ne?
M: Viņi bija arī uz pirmizrādes banketu.

A: Sēdēja atsevišķi, iedomājies? Jo tēvs nebija paņēmis līdzi brilles, viņu apsēdinājām otrajā rindā. Neļāvu viņam ņemt līdzi tās brilles — izrādē tomēr ir tuvplāni ar pārģērbšanos. Mamma sēdēja tālākā rindā.

M: Mums tas tēva arhetips ļoti stiprs.

Ko vecāki teica par izrādi?
A: Bija ļoti apmulsuši no publikas.

M: Tēvs mums ir rīcības cilvēks, daudz nerunā. Viņš visu pasaka ar skatienu.

A: Viņš sēdēja banketā, pārrunāja lietas ar Jāni Skuteli. Mēs tēvu iepazīstinājām ar Alvi. Viņš pastāstīja Alvim, ka abi ar mammu spēlē amatierteātrī.

Tēvs pirmizrādes banketā atrada kopīgas tēmas ar Jāni Skuteli?
A: Sēdējām, pīpējām, un arī Skutelis tur sēdēja, Sandriņa [Kļaviņa]. Tēvs sāka stāstīt anekdotes. Visi klausījās atvērtu muti. Tēvs nešķiro cilvēkus, viņam visi vienlīdzīgi. Nav nekādas hierarhijas. Mammai mazliet savādāk.

No kā jums abām tā «iegremdēšanās» valodā, organiskā dzīvošanās literatūras un teātra pasaulē?
A: Zini, kā ir? Mēs trīsdesmit gadus abas visu laiku sarunājamies. Iedomājies, ka tev blakus ir kāds tāds pats un viņš visu laiku sarunājas.

M: Visu laiku ir dialogs. Mēs jau nezinām, kā ir būt vienam. Tas arī nav jāzina.

A: Smējos, ka izrādē mūs izšķir Sandra [Kļaviņa] ar Elitu [Kļaviņu].

M: Izrādē esam pa vienai — es uz skatuves izveidotajā istabiņā esmu ar Sandru, Agnese — ar Elitu. Alvis tā precīzi iedalīja.

A: Alvis visu būvējis uz sinhronitāti, spoguļošanas principu. Tur Mirdza Ķempe, ko spēlēju, nāk ar mētelīti un skatās spogulī — tajā brīdī es uz Madaru skatos.

Šķiet, ka psihoterapijas process cilvēkam ir tāds kā imaginārs paša attēls, uz kuru raugoties var labāk saprast sevi. Jūs viena otrai esat tāds reālistisks attēls. Tas palīdz vai traucē dzīvot?
M: Nē. Es redzu Agnesi kā Agnesi. Kā māsu, pilnīgi atšķirīgu cilvēku. Mums arī psiholoģiskās traumas ir katrai citādākas. Iekšējais zīmējums ļoti atšķirīgs. Pirmā mīlestības pieredze katrai ir ļoti atšķirīga. Bet to nevar stāstīt.

Jūs taču audzināja vienādi?
A: Es vairāk tēva meita, viņa — mammas.

M: Man liekas, ka māsai raksturs ir ļoti no mammas. Viņai reizēm ir tāda uzvedība, ka man liekas — mamma ir blakus.

A: Nu redzi, viņa saka pretējo!

M: Jā, man liekas, ka ir pretēji.

A: Tu tā domā?

Abas esat audzinātas ar lielu mīlestību — to jūs intervijās vienmēr tieši vai netieši pieminat.
M: Ar kaislībām. Mums ir ļoti jauni vecāki. Izaugām starp viņu kaislībām.

A: Baigām kaislībām.

Jūsu vecumā viņiem jau bija desmitgadnieces —  dvīņu meitenes?
A: Tā sanāk. Mammai palika 30 gadu, un mums palika 10.

M: Mums ir arī brālis Raimonds, mazliet vecāks.

A: Brālis ir ļoti atšķirīgs. Vectēvā atsities — kluss, ļoti gudrs. IT jomā strādā.

Kad raugāties savas dzimtas stāstos, vai redzat svarīgas atbildes par sevi?
M: Tūlīt tev parādīšu vecvecmāmiņu (meklē somā).

A: No mammas puses mūsu vectēvs bija inženieris, ļoti gudrs cilvēks — rasēja un zīmēja. Viņa mamma bija aktrise Ērika Lāzere, spēlēja Lielvārdes tautas teātrī. Pīpēja, iedzēra, bija tāda stipra personība.

M: Mēs esam pilnīgi atdzimušas viņā! (Rāda foto.)

A: Pirms pirmizrādes vectētiņš, tas inženieris, bija atnācis sapnī. Vienmēr nāk, kad kaut kas liels notiek. Sargā mūs ar māsu.

M: No tēva puses mums ir lietuvieši. Rutkevičus. Kā tēvs ar humoru saka, kalpi ar pašcieņu.

Kurā brīdī jūs, katra atsevišķi, uzķērāt, ka spējat labi rakstīt?
M: Es pirmā uzrakstīju stāstu, Agnese pēc tam.

A: Negribas par tām Bārbijām runāt, bet tā bija — Bārbijām rakstījām dzejoļus. Mums katrai bija divdesmit divas Bārbijas. Sinhronais moments bija tajā, ka abas sēdējām pie galda un katra Bārbija nāca, lai rakstītu dzejoli, — mēs rakstījām viņu vietā.

M: Jā, mums bija mikroskopiskas kladītes un mēs rakstījām tur dzejoļus. Tos it kā Bārbijas rakstīja.

A: Tad mums bija padsmit gadu. Ilgi spēlējāmies ar lellēm.

Vai mēģinājāt skatīties, ko otra tām savām Bārbijām raksta?
M: Nē. Katra kaut ko savu rakstījām.

A: Tām lellēm bija raksturi. Katrai sava intonācija. Viena Bārbija uzrakstīja četrrindīti, citai atkal bija verlibrs — brīvais pants.

Tātad jūs kopā ar Bārbijām bijāt 46 meitenes, kuras visu laiku savā starpā sarunājas?
A: Jā, visas Bārbijas bija māsas.

M: Bija arī Kens — vienai. Tādai zelta kurpītēs, kuru mums nopirka Cēsīs.

A: Viņa bija valdniece tām pārējām.

M: Man liekas, mēs ļoti projicējām — kā vecāki dzīvo, to likām lellēs. Kad mums nebija tēva uz pusgadu, arī Kens pazuda. Tēvs uz brītiņu bija aizgājis no ģimenes, kad bijām mazas.

A: Es to traumu labi atceros, mamma mūs lietū veda mašīnā pie omītes. Palikām tur uz mēnesi. Atceros, kā stāvēju pie loga un bija ļoti skumji. Liekas, tās skumjas vēl tagad iekšā palikušas.

M: Mums jau neteica neko, bet jutām, kas noticis.

A: Tagad vecāki ļoti cieši ir kopā, jau ilgu laiku. Liela mīlestība tur ir, bet nekad mums ģimenē nav bijušas tādas īpašas mīļuma izpausmes — mēs neapskaujamies.

Jūs savstarpēji kaut kā ļoti silti…
A: Mums tēvs tāds ir. Mamma ietur distanci. Mamma vispār ir ļoti greizsirdīgs cilvēks. Es arī.

M: Nu tad beidzot to atzini!

A: Alvis man pirmajai parasti zvana, kad mums abām kaut ko grib teikt. Tagad pēkšņi bija piezvanījis Madarai pirmajai. Parunājies ar viņu, saka — iedod māsu! Paņemu telefonu — Alvi, es jau greizsirdīga paliku! Viņš ļoti smējās.

M: Viņam ir smieklīgi ar mums.

Kā jūs trijatā nonācāt pie idejas taisīt izrādi par latviešu dzejniecēm?
A: Man liekas, Alvis bija novērojis, kā ar māsu sarunājamies. Viņam tas ļoti patīk, vienmēr smejas. Tas viņam laikam zemapziņā nosēdās, un kādā brīdī radās ideja par izrādi. Viņš jau zināja, ka rakstām dzeju. Tā viss saslēdzās kopā.

M: Kādu dienu viņš teica — jums būs jāuzraksta luga. Sākām pētīt dzejnieces.

Interesanti, ka augstas raudzes dzejniecēm līdzās jums lugā ir arī Kornēlija Apškrūma.
A: To mēs izdomājām, ka Kornēlijai jābūt izrādē. Viņai ir tiešām labi dzejoļi, gan ne visi.

M: Liāna Langa mums pēc pirmizrādes teica, ka esam noņēmušas virspusējo priekšstatu par Kornēliju.

A: Tagad brauksim pie Kornēlijas ciemos. Viņa pansionātā dzīvo.

M: Mēs atlasījām dzejnieces, kuras kaut kas vieno. Māru Zālīti arī gribējām, bet viņai pilnīgi cits personības kods. Šīs visas, kas izrādē, kaut kas vieno.

Madara sev līdzi somā nēsā vecvecmāmiņas, Lielvārdes tautas teātra aktrises Ērikas
Lāzeres ģīmetni. «Mēs esam pilnīgi atdzimušas viņā!»

Kas ir tas vienojošais?
A: Traģiskā dzīves izjūta. Destrukcija. Māra Zālīte tāda nav — pēc personības koda viņa neiepinās mums lugas rakstā. Gribējām arī Ievu Rozi, bet nobijāmies. (Jaunā dzejniece 1991. gadā 20 gadu vecumā izdarīja pašnāvību — red.)

M: Ar Alvi sēdējām pie galda un svītrojām — kas izrādē būs un kas nebūs. Tad pētījām izvēlētās dzejnieces. Alvim sūtījām materiālu, simtiem lappušu.

A: Mēs šo darbu nerakstījām kā lugu, bet kā atmiņu stāstījumu — kolēģu, draugu, no avīzēm. Centāmies ņemt viņu dzīves viscilvēcīgākos momentus.

M: Viņas raksta dzeju, bet, kad aizver aiz sevis mājas durvis, — kas tur ir? Par to mūsu izrāde ir. Sagādājām materiālus, bet Alvis dramaturģiski visu salika kopā.

Vai šo dzejnieču dzīves izjūtā varam atrast atbildi par nācijas dzīves uztveri — māksla jau to ļoti iespaido, kā jums šķiet?
A: Iespaido — sieviešu raksturus tieši. Man Vizma Belševica ir vismīļākā.

M: Vizmu apcirpām, Alvis jau labāk redz, kas izrādei vajadzīgs. Materiāla mums bija daudz vairāk, nekā ir izrādē. Tu uzdevi labu jautājumu par nācijas dzīves uztveri. Man liekas, ka latviešu sievietes ir ļoti stipras. Mātes un sievietes vispār.

A: Latviešu nācija ir matriarhāts. Es gan negribu apvainot vīriešus, bet latviešu sievietes daudz ko vēsturē ietekmējušas. Kāpēc sākām ar Elzu Rozenbergu — tieši tāpēc, ka viņai bijusi liela loma nācijas pašapziņas veidošanā. Līdz ar viņu — Ivandei Kaijai, kura bija studējusi filozofiju Vācijā, pēc tam Sorbonnā.

M: Ivandes mums izrādē nav.

Tām, kuras ir, visām bijusi sarežģīta jūtu dzīve. Vai tas viņas vieno?
A: Man liekas, gandrīz visām nav bijis tēva vai bijis problemātisks tēvs un ārkārtīgi liela pieķeršanās mātei.

M: Neesošā tēva figūra ļoti ietekmēja viņu jūtu dzīvi.

Kas ir jocīgākais komentārs, ko par izrādi esat dzirdējušas?
A: Ka dzeju lasām kā Brodskis.

M: Viena paziņa teica, ka viņai tas skan kā baznīcā — Svēto Rakstu lasījumi. Atbildēju, ka ļoti precīzi uztvērusi, jo dzejnieces, gandrīz visas mūsu izrādē, ir mirušas — viņas var tikai no sakrālās realitātes uzrunāt skatītāju. Apškrūma ir dzīva, viņas dzeju kā dzīvu izrādē runā Elita un Sandra.

A: Vienā mēģinājumā Alvis teica: Madara, tu taču izskaties pēc  Klāva Elsberga! Un vēl — tur taču sēž Vizma ar dēlu!

M: Kad uzlieku brilles, esmu ārkārtīgi līdzīga Klāvam Elsbergam.

Kā jums bija strādāt ar Hermani, kura izrādēs lielākoties spēlē izcilie JRT aktieri?
M: Pie Alvja ir ļoti daudz jāstrādā.

A: Viņš maz runā. Pašām viss bija jādara, jāpiedāvā no sevis.

M: Uz mēģinājumiem jānāk ar lielu enerģiju. Jums nav enerģijas, jums nav enerģijas, Alvis teica. Deva kolu dzert.

Ar kuru no dzejniecēm izjūtat lielu līdzību?
A: Man ir sajūta, ka man ir Austras Skujiņas reinkarnācijas līnija. Jaunībā biju samīlējusies Valda Grēviņa mazdēlā Tomā Grēviņā. Paralēli man bija attiecības — vienīgās manā mūžā, ļoti īsas. Kad izšķīros, zvanīju Tomam, aizgāju pie viņa. Viņš man cepa gaļu un mierināja: «Agnese, viss būs labi!» Austra Skujiņa Valda Grēviņa dēļ noslīcinājās, bet, kad man bija slikti, Toms Grēviņš mani izglāba — vai nav jocīgas sakarības? Tajā laikā daudz arī Austru Skujiņu lasīju.

M: Man laikam tuvākā ir Vizma Belševica vai Regīna Ezera. Jāpadomā. Ezera man ļoti mīļa literāte. Mājās man ir Regīnas Ezeras plaukts un Ingas Ābeles plaukts. Viņas nav plānas autores, ar viņu darbiem ļoti ilgi esmu dzīvojusies. Viņu darbos ir tās — atkal jau! — mātes un meitas attiecības. Psiholoģiski šīs divas autores man šķiet visaugstvērtīgākās, kas latviešu literatūrā ir.

Grāmatas jums apkārt ir vienmēr, zinu, ka lasāt līdz trijiem naktī.
(Abas sāk rakāties katra savā somiņā, kur ir grāmatas.)

A: Man [Aivars] Madris ļoti patīk, nesen iznāca viņa dzejas krājums Zonas.

M: Man — Nora Kalna. Zini viņu? Brīnišķīgi dzejoļi. Tūlīt tev parādīšu vienu! No jaunākās paaudzes man ļoti patīk, ko dzejprozā dara Raimonds Ķirķis, pirms viņa tajā virzienā dziļi jau racis Artis Ostups.

Māsas pašas intervijas vietai izvēlas Raiņa un Aspazijas muzeju Rīgā

Vai pirmās izlasāt viena otras darbus?
A: Viņa man lasa savus stāstus, un es saku, kas man liekas labi.

M: Es savus stāstus viņai nelasu. Tie nav viņas gaumē — domāju, tieši drūmums. Viņas stāsti gan ir manā gaumē.

A: Tas pat nav drūmums, bet izteiksmes veids, kas nav manā gaumē.

M: Pēdējais mans stāsts Uguns māsai gan patika — tas tika publicēts Latvju Tekstu speciālizlaidumā. Gribas rakstīt vēl.

Kāds ir jocīgākais ģimenes stāsts par jūsu, dvīņu, piedzimšanu?
A: Mammai, vēl pirms tēva, bija čalis ar ģitāru un gariem matiem. Reiz viņš teicis — Diāna, tu kā tāda aktrise! Un mamma bija atbildējusi — nē, man būs meitas aktrises.

M: Kad mamma to mums stāstīja, viņa teica — nesaprotu, kāpēc toreiz teicu daudzskaitlī.

Jūsu pirmās atmiņas vienai par otru?
M: Neatceros Agnesi maziņu. Bija tik pierasts, ka viņa visu laiku ir blakus. Man liekas, es viņu neatdalīju no sevis.

A: Ļoti labs jautājums. Es par to domāšu tagad.

Atklājēji

Slavenā kvantu datorzinātnieka Andra Ambaiņa komandas pētnieki ir atklājuši jaunus algoritmus un līdz ar to pietuvinājuši brīdi, kad pasaulē varētu darbināt pirmos jaudīgos kvantu datorus. Ir jautā viņiem, kā tas ir: darīt to, ko neviens līdz šim nav darījis?

Kvantu datori, kuru skaitļošanas jauda daudzkārt pārspēj visgudrākos parastos datorus, ir vēl nākotne. Tomēr tehnoloģiju kompānijas IMB, Intel un Google ir izveidojušas pirmos prototipus eksperimentiem. Tos izmantojot, varētu nonākt pie secinājumiem, kādu uzdevumu risināšanai tad īstie kvantu datori nākotnē noderēs. Jaunu zāļu izstrādei? «Mākslīgā intelekta» jeb mašīnmācīšanās jomā? Pagaidām tie ir minējumi, un svarīgākais uzdevums ir izstrādāt kvantu algoritmus, kas spētu strādāt ātrāk nekā algoritmi klasiskajos datoros.

Latvijas Universitātes zinātnieki profesora Andra Ambaiņa vadībā koordinē lielus Eiropas pētniecības projektus kvantu skaitļošanā, un, pateicoties viņu darbam, Rīga ir viens no trim galvenajiem šīs zinātnes nozares centriem visā Eiropā līdzās Parīzei un Amsterdamai. Profesors īpaši izceļ trīs jaunos kolēģus, kuri jau pieteikuši sevi pasaules līmenī: Aleksandrs Belovs, Mārtiņš Kokainis un Jevgēnijs Vihrovs. Interesanti, ka neviens no šiem LU Kvantu datorzinātnes centra pētniekiem nav nācis no matemātiķu kalves — Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas.

Aleksandrs ir izdomājis metodi, kā grafiski aprakstīt informācijas izmaiņas kvantu datorā. «Tā metode pārsteidza pasauli. Tā bija oriģinālākā lieta kvantu algoritmu jomā gada vai divu laikā,» lepojās Ambainis. Savukārt Mārtiņš ir pilnveidojis jaunu kvantu algoritmu, kas, izskatās, derēs daudziem uzdevumiem. Jaunu algoritmu izstrādājis arī Jevgēnijs, kurš sarunā brīnišķīgi noformulē, ar ko tad īsti nodarbojas, — dara to, ko līdz šim neviens nav darījis.

Kad interesē neatbildētie jautājumi

Aleksandrs Belovs (35), profesora asistents
Galvenā pētījumu tēma — rīki kvantu algoritmu skaitļošanas mērījumiem un kvantu algoritmu ierobežojumi.
Aizraušanās: literatūra, kino, mūzika, riteņbraukšana, peldēšana, pastaigas.

Aleksandra darba telpa ir LU galvenās ēkas trešajā stāvā līdzās profesora Ambaiņa kabinetam. Pie tā ir neliels plakāts, kas vēsta, ka aiz šīm durvīm notiek pēcdoktorantūras pētniecība par kvantu klejošanu lieliem paātrinājumiem un kvantu algoritmu ierobežojumiem. Kabinets gan ne vienmēr ir vaļā — Aleksandrs ir biežs viesis Singapūras Nacionālās universitātes Kvantu tehnoloģiju centrā, vairākas reizes bijis arī Voterlū Universitātes Kvantu skaitļošanas institūtā Kanādā. Būdams tikai trīsdesmitgadnieks, viņš jau ir izveidojis vairākus jaunus kvantu algoritmus, izstrādājis rīku to sarežģītības mērījumam un metodes jaunu algoritmu radīšanai. Viņa zinātniskie darbi ir ierindoti starp nozīmīgākajiem kvantu algoritmu pētījumiem.

Bet, satikts savā kabinetā, Aleksandrs ir pati vienkāršība. Ģērbies tumši brūnā džemperī, viļņainie mati mazliet izspūruši. Izpalīdzīgs, bet runā ātri un klusi, bez liekām emocijām. Pastāsta, ka ar matemātiku aizrāvies jau skolas gados. Likumsakarīgi, jo tētis Mihails Belovs bija LU Fizikas un matemātikas fakultātes profesors, bet mamma Ludmila Stoļarova — RTU docente. Pēc Rīgas 22. vidusskolas absolvēšanas bija tikai nelielas pārdomas — studēt matemātiķos vai datoriķos? Daudzi paziņas deva priekšroku LU Datorikas nodaļai, tāpēc arī viņš 2002. gadā sāka studēt datorzinātni.

Kvantu algoritmiem Aleksandrs pievērsās doktorantūras laikā, kad sastrādājās ar Andri Ambaini. Pēc profesora vārdiem, Aleksandrs tolaik, 2009. gadā, bija viens no spējīgākajiem studentiem. «Redzot, ko viņš izdarīja maģistra darbā, man bija skaidrs — viņš var atrisināt ļoti nopietnus zinātniskus jautājumus,» atceras profesors un paskaidro, ka Aleksandrs spēj izdomāt sarežģītas un oriģinālas matemātikas konstrukcijas. Doktora darbu viņš rakstīja par jaunu veidu, kā aprakstīt kvantu algoritmu sarežģītību. Aleksandra izstrādātais rīks esot kā optimizācijas programma — līdzīgi kā šāda programma palīdz pārplānot satiksmi pilsētā, tā matemātiska optimizācija ļaujot pavisam citādi uzlūkot algoritmus. Tā palīdz aprēķināt, kādos gadījumos algoritms ar uzdevumu tiks galā sekundes laikā un kad tam vajadzēs gadus.

«Kvantu algoritmi noder problēmām, kas saistītas ar algebru un kriptogrāfiju. Bet interesanti, ka dažas algebriskas problēmas mēs ar kvantu algoritmiem protam atrisināt, dažas — ne. Pagaidām nezinām, vai eksistē efektīvs algoritms, kas ar visu tiek galā, bet mēs arī nevaram pierādīt, ka tas neeksistē,» Aleksandrs atklāj, ka šī problēma visvairāk nodarbina viņa prātu.

Kvantu skaitļošanā pēdējos gados kļuvuši populāri arī pētījumi par mašīnmācīšanos — kā lielā datubāzē atrast likumsakarības. «Viens algoritms, kas tika uztaisīts pirms gadiem diviem, ir līdzīgs YouTube rekomendāciju sistēmai. Jums atliek noskatīties dažus YouTube video, lai programma piedāvātu līdzīga satura video, tā arī šis algoritms spēj saprast, kuri no vairāku simtu miljonu datiem varētu būt interesantāki.»

Ir teorētisks pieņēmums, ka kvantu algoritmi spēs uzlauzt banku un valstu drošības dienestu programmas. Lai gan precedenta nav bijis, visiem skaidrs — kvantu datori rada drošības riskus. «Visām internetbankām ir tā dēvētie atvērtās atslēgas protokoli. Ar klasisko datoru tos teorētiski var uzlauzt, praktiski — ne. Nevienam to nav izdevies izdarīt. Bet ar kvantu datoriem šādas kriptogrāfiskās sistēmas varētu uzlauzt. Tāpēc ir vajadzīga kvantu algoritmu ierobežošana, kas ir matemātiska problēma,» Aleksandrs izskaidro vēl vienu pētījumu lauku — postkvantu kriptogrāfiju. «Tā mēģina apjaust, kuras problēmas nevarēs atrisināt ar kvantu datoru un vai, balstoties šajā informācijā, var radīt kriptogrāfiskas sistēmas, kas būtu drošas pret iespējamiem uzbrukumiem no kvantu datoriem.»

Aleksandrs vairākkārt uzsver, ka nodarbojas ar fundamentālo zinātni un viņa piedāvātajiem teorētiskajiem risinājumiem praktisko pielietojumu atradīs kādi citi zinātnieki. Tāpēc arī viņš izvairās no lielā jautājuma, kad un kā mēs liksim lietā kvantu datorus. Taču apstiprina pieļāvumu, ka tie, visticamāk, noderēs ķīmijas un fizikas problēmu risināšanai: «Fizika un ķīmija, kas grib saprast, kā molekulas mijiedarbojas atomu līmenī, darbojas pēc kvantu fizikas likumiem. Lai šos procesus simulētu klasiskajā datorā, vajag daudz resursu. Kvantu sistēmu vieglāk simulēt ar kvantu datoru.» Taču kvantu skaitļošanas zinātnē pašu Aleksandru interesē nevis simulācijas problēmas, bet gan algoritmi — viņu interesē tikai neatbildētie jautājumi, pat ja uz daudziem atbildi tā arī neizdosies atrast.

Smadzenes, kurām dators netur līdzi

Mārtiņš Kokainis.
Foto — Ieva Salmane

Mārtiņš Kokainis (29 gadi), docents
Galvenā pētījumu tēma — kvantu skaitļošana, Būla funkciju (tās lieto datora procesu aprakstam datos) izpēte.
Aizraušanās: matemātika. «Kad atnāku no darba, turpinu domāt par tām idejām, kas iešāvušās prātā darbā. Izmēģinu, vai un kas man sanāk. Tā arī pavadu savus vakarus.»

Mazliet kautrīgais vīrietis, pēc skata vēl zēns gaiši pelēkiem matiem, ir daudzu apbrīnots jaunais zinātnieks. No deviņām starptautiskās datubāzēs ievietotām publikācijām, kuru izstrādē viņš ir piedalījies, vairākas atzīmētas kā bieži citētas.

Viņam vienmēr bijuši labi sasniegumi, it īpaši matemātikā. Skolas gados matemātikas olimpiādēs Latvijā sākumā pārstāvējis dzimto Viesīti, pēcāk — Latviju pasaules mēroga sacensībās. Vienmēr atgriezās ar medaļām kā labākais no labākajiem. Pirms pieciem gadiem nodēvēts par izcilāko Vītolu fonda stipendiātu, jo matemātikas bakalaura studiju gala pārbaudījumos bija saņēmis tikai un vienīgi desmitniekus. «Tagad jau deviņos gados,» Mārtiņš piesarcis precizē, ka arī maģistra un doktora studijās visi darbi novērtēti kā izcili vai teicami. «Tas man tāds neliels klikšķis — gribu visu izdarīt simtprocentīgi. Ja nav perfekti izdarīts, man gremž.»

Profesora Ambaiņa komandai Mārtiņš pievienojās pirms pāris gadiem. Tajā viņš ir viens no nedaudzajiem, kas nav studējis Datorikas fakultātē un nav klausījies profesora lekcijas. «Toties lineāro algebru man mācīja Mihails Belovs, kolēģa Aleksandra Belova tēvs. Ļoti vērtīgas lekcijas,» saka Mārtiņš. Un Andra Ambaiņa lekcijas par matemātikas nozari kombina-toriku klausījies 2012. gadā, kad vēl kā Viesītes vidusskolas 10. klases skolēns gatavojās starptautiskajai matemātikas olimpiādei Vjetnamā.

Par matemātikas olimpiādēm gan viņam ir daudz stāstāmā. Mārtiņš uzskata, ka tās viņam devušas visu. Vispirms parādīja, cik daudzveidīga un dažāda var būt matemātika, vēlāk pavēra durvis uz Neklātienes matemātikas skolu Rīgā, matemātikas studijām un pētniecību. «Mana karjera ir izveidojusies, pateicoties matemātikas olimpiāžu sistēmai Latvijā,» saka Mārtiņš. Kas citiem bērniem bija futbols, teātra pulciņš vai dauzīšanās pagalmā, Mārtiņam — matemātika. «Olimpiāžu uzdevumi man bija kā spēle ar sevi. Katrs uzdevums bija izaicinājums, vai es to spēju,» stāsta jaunais zinātnieks. «Olimpiādēs nekad nebija standartuzdevumi, tāpēc diezgan agri sapratu, kas ir pierādījumi un kāpēc tie vajadzīgi.»

Mārtiņš ir matemātiķis, tāpēc līdz pat nesenai pagātnei viņa pētījumi nebija saistīti ar kvantu skaitļošanu. Taču pirms gadiem pieciem profesors Ambainis uzaicināja Mārtiņu uz tikšanos. «Par Mārtiņu Kokaini biju daudz dzirdējis no profesora Agņa Andžāna, kurš organizēja matemātikas olimpiādes un strādāja ar spējīgākajiem skolniekiem. Zināju, ka viņš veiksmīgi turpina studijas,» atminas Ambainis. Kad abi satikušies, viņš uzaicinājis studentu palīdzēt atrisināt matemātiskas problēmas kvantu skaitļošanā. «Godīgi sakot, neatceros, kādi bija pirmie uzdevumi,» atzīst Mārtiņš. Taču atklājās, ka viņa spējas ir noderīgas kvantu datorzinātnē.

Tagad ir daudzi zinātniskie raksti, kuros Andris Ambainis ir bijis vadošais pētnieks, bet Mārtiņš — viens no līdzautoriem. Ambainis viņu pērn intervijā Ir cildināja par jauna kvantu algoritma atklāšanu. «Es būtu daudz pieticīgāks. Tas algoritms ir fantastiska ideja, tiešām inovatīva, ar kuru nāca klajā cits Latvijas matemātiķis — Māris Ozols. Bet izrādījās, ka algoritms diemžēl nestrādā,» Mārtiņš precizē. Viņš palīdzēja šo kvantu algoritmu pilnveidot tā, ka tas solās būt universāls. Gūti pierādījumi, ka tas strādās vienmēr. «Tas bija tas, kā mums visu laiku pietrūka, — kvantu algoritma, kas der visām situācijām,» saka Mārtiņš. Vēl novembrī gan Ambainis teica, ka nav atrasts izskaid-rojums, kāpēc algoritms strādā. Bet nu šī problēma ir atrisināta, saka Mārtiņš, — atrasti visi vajadzīgie pierādījumi, un zinātnieki gatavo publikāciju par savu atklājumu.

Darbs Kvantu datorzinātnes centrā Mārtiņu novedis pie brīnišķīgas atklāsmes — pat tad, ja būs patiešām radīti kvantu datori ar lielu atmiņu, matemātisku problēmu risināšanai vienmēr būs vaja-dzīgs cilvēka prāts. «Ar datora palīdzību var pārbaudīt daudzas hipotēzes, bet, ja vajag pilnīgi oriģinālas idejas ar plašiem pierādījumiem, nekādi datori nepalīdzēs. Katram no mums ir tādas smadzenes, kādām neviens dators netur līdzi,» saka Mārtiņš.

Ar degsmi atklāt ko jaunu

Jevgēnijs Vihrovs.
Foto — Ieva Salmane

Jevgēnijs Vihrovs (27 gadi), doktorantūras students
Galvenā pētījumu tēma — ko var un nevar kvantu un klasiskie algoritmi.
Vaļasbrīžos aiziet uz baseinu vai sporta zāli. Patīk skatīties filmas un lasīt grāmatas, dažkārt arī ar draugiem iedzert alu.

Jevgēnija darbavietā Kvantu datorzinātnes centrā mūsu tikšanās dienā valda aizrautība. No kāda kabineta dzirdama saruna par neatgriezenisku dzēšanu, citā divi jauni vīrieši raksta uz tāfeles man pilnīgi nesaprotamas formulas. Jevgēnijs uzaicina aprunāties telpā, kur pa jumta logiem krītošā gaisma izzīmē kontūras uz tumšiem kokgriezumiem, kas saglabāti no Universitātes ēkas pirmsākumiem.

Jevgēnijs ar profesoru Ambaini pazīstams jau sen: viņa lekcijas sāka klausīties kā matemātikas olimpiāžu dalībnieks, tad Datorikas fakultātes students, rakstījis pie profesora bakalaura darbu, līdz tika uzaicināts strādāt par pētnieku Ambaiņa zinātniskajā grupā.

«Man jau no pirmajām klasēm iepatikās matemātika. Es tajā saskatu skaistumu un eleganci,» saka Jevgēnijs, kuram ir silts acu skatiens un tikpat silts smaids. Sarunas laikā tas gandrīz nepazūd no viņa sejas. Mācījās Rīgas 92. vidusskolā, kur mamma strādāja par krievu valodas un literatūras skolotāju. Tāpat kā vecākais brālis, Andrejs mīļuprāt piedalījās ne tikai matemātikas, bet arī fizikas, ķīmijas, bioloģijas un ģeogrāfijas olimpiādēs. Ejot brāļa pēdās, iestājās LU Datorikas fakultātē. «Tagad brālis darbojas programmēšanā, bet es — zinātnē.»

Viņa lielākā aizraušanās vienmēr bijusi matemātika. Olimpiādēs piedalījies ne tikai tādēļ, lai starptautiskos pasākumos satiktu vienaudžus no visām pasaules malām, bet arī tāpēc, ka uzdevumi allaž bija izaicinoši. «Matemātika ir pārsteidzoša,» saka Jevgēnijs. «Ja atrod īsto risinājumu, viss notiek ātri. Ne tikai matemātikā, arī dzīvē jāiemācās atrast veidus, kas sākotnēji šķietami sarežģītas situācijas atrisina ļoti ātri. Ja atrod metodi, rezultāts ir tīrs, elegants, un dažreiz to ir viegli realizēt.»

Kad vajadzēja izvēlēties bakalaura darba tēmu, Jevgēnijs saprata, ka vēlas nevis tipisku programmējamu, bet matemātisku uzdevumu. Aizgājis pakonsultēties ar profesoru Ambaini, un viņš ieteicis mēģināt pietuvoties atbildei uz kvantu datorzinātnes svarīgāko jautājumu — vai un kādās situācijās kvantu dators var būt ātrāks par klasisko? «Pasaulē ir daudz un dažādi uzdevumi, ko vajag atrisināt. Dažiem uzdevumiem kvantu dators ir ātrāks, bet ir uzdevumi, kuru risināšanā kvantu dators salīdzinājumā ar klasisko nedod daudz priekšrocību. Katram uzdevumam ir dažādi mēri, kas novērtē tā sarežģītību. Mans darbs bija salīdzināt sarežģītības mērus,» izskaidro Jevgēnijs.

Jevgēnija pirmā darbavieta bija LU Ma­temātikas un informātikas institūtā. Pro­tams, bija iespēja strādāt kādā uzņēmumā par programmētāju, taču Jevgēnijam būtu «risks garlaikoties». «Daudz interesantāk ir vismaz mēģināt izdarīt ko tādu, ko pirms manis nekad neviens nav izdarījis. Pat tad, ja esi pirmatklājējs kādai mazai lietai, ir lieliska sajūta,» saka Jevgēnijs.

Kopš 2015. gada, kad Jevgēnijs ir pētnieks Ambaiņa komandā, viņš dara tieši to, par ko vienmēr ir sapņojis. «Jevgēnijs strādā pie ļoti dažādām tēmām un pats veido sadarbību ar zinātniekiem ārpus Latvijas par tēmām, kas pirms tam mūsu grupā nav pētītas,» stāsta Ambainis.

Piemēram, savā doktora darbā Jevgēnijs mēģina noskaidrot, ar ko kvantu algoritmi nevar tikt galā. «Šajā darbā man ir divi uzdevumi. No vienas puses, pateikt, ko kvantu algoritmi var ātrāk par klasiskajiem, no otras — ko tie nevar izdarīt. Tad pateikt par to visiem zinātniekiem, lai viņi beidz mocīties ar šo jautājumu,» Jevgēnijs runā tā, it kā tas būtu vienkārši.

Jevgēnijs apzinās, ka viņa pētījuma rezultāti var arī nepiepildīt gaidas par ātriem un jaudīgiem kvantu datoriem. Reiz viņš bija seminārā, kurā piedalījās viens no tiem Google pētniekiem, kuri konstruē kvantu datoru. Viņi parādījuši šāda datora čipu — dažus centimetrus lielu — ar deviņiem kubitiem (kvantu datoru atmiņas mērvienība ir qubit jeb kvantu bits). Taču pagaidām, lai šo čipu varētu lietot, vajadzīgs milzu aprīkojums vismaz dzīvojamās istabas lielumā. Kvantu datoru mikroshēmas strādā zemā temperatūrā, kas ir tuvu nullei. Līdz ar to arī visām šāda datora tehnoloģijām jāspēj strādāt zemā temperatūrā. «Viena no detaļām ir milzīgs ledusskapis, kas visu iekārtu dzesē,» paskaidro Jevgēnijs. Šis jutīgums ir viens no iemesliem, kāpēc zinātnieki vēl šaubās par kvantu datoriem, bet otrs — līdz galam nav vēl aptvertas arī klasisko datoru algoritmu spējas.

«Izstāstīšu vienu piemēru,» sāk Jev­gē­nijs. «Pirms diviem gadiem bija raksts, kurā bija minēts uzdevums, kura risināšanai klasiskajam algoritmam vajag miljons soļu, kvantu — 20. Tas tika pierādīts. Taču pērn kāda studente no Amerikas pierādīja, ka arī klasisks algoritms — un viņa atrada šo algoritmu — var pētījumā minēto uzdevumu atrisināt tikpat ātri kā kvantu algoritms,» turpina Jevgēnijs. Tikko bakalaura grādu ieguvusi pētniece pierādīja, ka klasiskajam datoram, ja vien atrod pareizo algoritmu, uzdevums var būt tikpat viegli izpildāms kā kvantu datoram! «Šī stāsta morāle — bieži vien kvantu algoritmi nav nemaz tik stipri. Ir arī iespēja, ka tādus kvantu datorus mēs tomēr neizmantosim vispār. Mums, pētniekiem, jābūt tam gataviem.»

Pazudušo dvēseļu radītāji

Grupa Polifauna, kurā muzicē uzņēmēji, jurists, grafikas dizainers un mikrobioloģe, pērn izdeva debijas albumu, kas ieguvis divas nominācijas Zelta mikrofonā 2019. Grupas kodols ir Elza Kaktiņa un Andris Strazds, kuru attiecībās šis ir pirmais «bērns»

Dziesmu vijīgās melodijas ievelk kā baudpilna slīkšana nomierinošā tējā, tās aizved ceļojumā, kuram negribas sagaidīt beigas. Tā par Polifaunas albumu raksta mūzikas kritiķis Uldis Rudaks laikrakstā Diena un prognozē, ka You Look Like a Lost Soul kļūs par vienu no 2018. gada labākajiem albumiem latviešu mūzikā. Lielākais nomināciju skaits Zelta mikrofonā ir Instrumentiem, taču Polifaunai tikušas divas kategorijas — gada debija un gada indie/alternatīvās mūzikas albums.

Pērn martā Polifauna izdeva savu pirmo albumu un jau gada nogalē ieguva Austras balvu. Tā ir latviešu mūzikas ierakstu balva, ko kopš 2015. gada piešķir mūzikas kritiķu un ekspertu žūrija Latvijas gada labākajam albumam.

Rudakam prieks, ka Austras balvu, kas ir Zelta mikrofona alternatīva, saņēma tieši Polifauna. «Viņi neizgudro divriteni no jauna, bet ar esošo brauc tik pārliecinoši, ka nesabrauks pat skudriņu, kas izskrējusi ceļā,» saka Rudaks un norāda, ka viņam reti kaut kas tik ļoti patīk. Debijas albuma koncertā klausījies un brīnījies nevis par to, kas notiek uz skatuves, jo «nekas unikāls jau tas nav, bet par to, kas notiek ar mani — cik ļoti patīk, cik skaisti skan —, klausījos un baudīju».

Mūzika uzspridzināja

Uz sarunu aicinu grupas kodolu — Andri un Elzu. Viņi muzicē ne tikai uz skatuves, bet arī mājās, jo ir pāris. Intervijas laikā viens otru labi papildina, iztaujā un uzbūvē stāstu par to, kā radās grupa.

«Visvairāk grupu gribējās man,» saka Andris. Visi viņa vecuma draugi bijuši aizņemti darbos, un neatlika laika muzicēt. Andris vienmēr spēlējis dažādās muzikālās apvienībās, taču tās dabiski izbeigušās. Studējot jurisprudenci un strādājot advokātu birojā, Andrim sakrājās virkne dziesmu, un gribējās, lai tās dzīvo. Tātad vajadzēja grupu: muzicēt bez lielām ambīcijām un vēlmes iekarot tirgu. Vienkārši sev.

Andris sāka meklēt cilvēkus, ierakstot par savu vēlmi Facebook. Pirmā atsaucās Elza. Viņa atceras, ka pamanīja sludinājumu un nodomāja: «Diez vai mani ņems, ne man sava sintezatora, ne kā. Man tas bija mazais sapnis — spēlēt grupā, jo nekad to nebiju darījusi. Tikai dziedājusi koros un ansambļos, klavieres mājās spēlējusi.»

Elza dzimusi Lielvārdē un absolvējusi bērnu mūzikas skolu. Tagad viņas dienas paiet laboratorijā, jo Elza ir mikrobioloģe jaunizveidotā uzņēmumā: audzē šūnas un pētījumu rezultātus pārdod klientiem. Piemēram, ja kosmētikas firma vēlas izpētīt tomātu sēkliņu iedarbību uz ādu, tad Elza būs tā, kura spēs to izvērtēt.

Jau pirmajā tikšanās reizē Andris saprata, ka paturēs Elzu grupā, jo abiem ir līdzīga muzikālā gaume un ietekmes. Elza zināja tolaik mazāk pazīstamo amerikāņu indie roka grupu Wild Nothing. Nākamais tika atrasts basists Kārlis Krauklis, kurš vēlmi spēlēt jokojot argumentēja šādi: «Meitenēm patīk, ka čalis spēlē grupā.» Ikdienā Kārlis strādā grafiskā dizaina jomā IT kompānijā Accenture.

Nākamajos gados grupas sastāvā notika dažādas izmaiņas, nozīmīgākā — ik pa laikam tajā spēlēja Pēteris Ozols, kurš palīdzēja izdomāt arī vairākas bungu partijas un palīdzēja kā skaņu režisors koncertos gan Latvijā, gan Igaunijā. Šobrīd Pētera nav grupas pamatsastāvā. Vēlāk grupai pievienojās ģitārists Miķelis Putniņš no Ezeriem un Matīss Repsis, piedaloties albuma ierakstā kā bundzinieks.

Miķelis ir mūziķis, kuram patīk eksperimentēt. Pirms kāda laika Ezeri sāka muzicēt ar režisoru Vladislavu Nastavševu, viņa izrādēm rakstītās dziesmas izvedot koncertos no fon Stricka villas līdz Positivus festivālam. Šobrīd Putniņš ieraksta otro Ezeru albumu un piespēlē ģitāru Instrumentiem. Kas viņu piesaistīja Polifaunā? «Ezeri tobrīd vēl tikai tapa, un man bija brīvs laiks. Gribēju iegremdēties mūzikā, cik vien var,» atceras Miķelis. Un tas izdevās, jo Andrim ir milzīga plašu kolekcija un zināšanas par konkrēto mūzikas žanru. Un pats galvenais — mūzika Andrim ir ļoti svarīga, viņš tai pieķēries pamatīgi. «Jā, viņa solfedžo nav labākais pasaulē, taču spēj sataustīt mūzikā atmosfēru, kas ir svarīgāk, nekā zināt notis.» Miķelis izbaudīja, kā ir būt tikai ģitāristam, jo Ezeros viņš ir gandrīz viss — vokāls, ģitārists.

Aptuveni pusgadu pirms albuma izdošanas Polifaunai izdevās atrast bundzinieku Matīsu Tazānu, kurš grupā ir joprojām, un soloģitāristu Niku Brensonu, kurš laiku pa laikam aizstāj Miķeli. Niks un Matīss strādā uzņēmumā Gamechanger Audio, kas radījis pasaulē pazīstamos ģitāras pedāļus Plus Pedal un Plasma Pedal, un šobrīd strādā pie inovatīva sintezatora izveides. Matīss atbild par mārketingu, bet Niks — par komunikāciju ar klientiem, starp kuriem ir tādi vārdi kā Unknown Mortal Orchestra, Džeks Vaits, Rammstein un daudzi citi. Niks un Matīss nevarēja pievienoties sarunai, jo devušies komandējumā uz Amerikā notiekošo mūzikas produktu konferenci The NAMM Show.

Kopš pirmās satikšanās 2013. gadā grupas pamatsastāva veidošanās un muzikālie meklējumi ilga gandrīz divus gadus, un tikai 2015. gadā radās skanējums, kāds tas ir tagad. Un arī nosaukums. Polifauna tāpēc, ka vienkārši skan labi un ir viegli izrunājams. Andris stāsta, ka vārdā nav jāmeklē vārdu poli (daudz) un fauna (dzīvnieku pasaule) nozīme. «Svarīgi, kā vārds skan. Nozīmi piešķiram mēs paši,» viņš saka. Izdomāt nosaukumu bija grūti, un šis vārds uzpeldēja pēdējā brīdī — Andrim telefonā bija lietotne ar šādu nosaukumu, un grupas biedri akceptēja. Izklausoties labi.

Pirmajos koncertos jauno grupu klausījās lielākoties draugi. Reizēm tikai pieci seši. «Mēs nebijām ierobežoti laikā un finansēs un varējām to atļauties,» stāsta Andris. Tā neatlaidīgi viņi muzicēja divus gadus, līdz dziesmu bija tik daudz, ka 2016. gadā ziemā tapa albums. «Pēc ieraksta biju tik nogurusi, ka neklausījos neko. Tas bija kā otrs darbs, jo studijā pavadījām katru vakaru,» Elza atceras. Albuma ieraksts tapa kādā dzīvoklī Blaumaņa ielā, un savu mobilo studiju mūziķi dēvēja par Blaumanīti. Visu nākamo gadu Polifauna izlaida pa kādam singlam, turpinot līdz galam slīpēt ierakstus, un albumu izdeva tikai 2018. gadā. Ievietoja Spotify, un to pamanīja dziesmu sarakstu veidotāji un ievietoja dažādos sarakstos. Mūzika kļuva pamanāmāka, mēnesī bija ap 2000 straumējumu. Arī Amerikā, Kanādā un pat Urugvajā.

Polifaunas albumā dziesmas ir tikai angļu valodā, jo teksti pie Andra «atnāk» angliski un visa mūzika, kas viņu ietekmējusi, ir tieši ārzemju. Nekad nav bijis Prāta vētras fans un kā labu vērtē tikai tās albumu Veronika. Klausāms esot šis tas no Ainara Mielava un Imanta Kalniņa vai 60. gadu Raimonda Paula. Andra grupas ir The Cure un Cocteau Twins, vieni no Mančestras roka viļņa un britpopa pionieriem The Stone Roses, My Bloody Valentine, The Smiths. Koknesē dzīvojošajam zēnam visu mūzikas pasauli atklāja brālis, kurš ir 15 gadus vecāks un no Rīgas veda ierakstu lentes. «Mūzika mani, laukos dzīvojot, uzspridzināja. Vienmēr esmu patērējis ļoti, ļoti daudz mūzikas,» saka Andris. Muzikālās izglītības viņam nav, pašmācības ceļā apguvis dažādus mūzikas instrumentus.

Polifauna plāno ierakstīt dziesmas arī latviski, kad izveidosies sadarbība ar kādu mūziķi, kas uz to iedvesmos. Patlaban par saviem draugiem viņi dēvē Alisi Josti, Jūliju Melngaili, grupas Rīgas Modes, Ezeri, Kasetes, Carnival Youth, Tribes of the City, Les Attitudes Spectrales un Laika suns.

Nepatīk sacensties

Pērn grupa pirmoreiz uzstājās festivālā Positivus. «Bija labi. Cilvēki pat dejoja,» saka Elza. Par izcilāko koncertu abi ar Andri kādu brīdi nevar vienoties: Elzai patika Tallinas ielas kvartālā notiekošais Ezīša festivāls, jo tajā dziedāja līdzi nepazīstami cilvēki. Labs bijis koncerts Devilstone festivālā Lietuvā, kas ir metālistu pasākums, — grupa uzstājās rīta pusē, un klausītāji bija paģiraini un ādās tērpti. Lietuvā Polifauna piedalījās arī kādā konkursā, kur ieguva vērtīgu kontaktu — dīdžeju, kurš savā radiostacijā spēlē viņu mūziku. Kāpēc grupa nepiedalās Supernovā? «Mums nepatīk sacensties,» — tā Andris.

Par labāko koncertu abi tomēr vienojas. Albuma prezentācija pērn martā, ko organizēja paši un kurā daudz piestrādāja pie skaņas un skatuves vizuālā noformējuma. Šarlotes ielas klubs One One otrdienas vakarā bija pārpildīts. «Pēc tam pusgadu centāmies atpelnīt savus ieguldījumus,» smejas Elza. Labi, ka no jaunizdotās plates šis tas esot arī ietirgots. «Uldis Rudaks bija uz prezentāciju un uzrakstīja labu recenziju,» piebilst Andris. Recenzijā Rudaks slavēja, ka viss skan tik pārliecinoši un baudāmi, kā latviešu grupu koncertos reti nācies pieredzēt. Un mierīgi varētu sajaukt ar kādu ārzemju grupu.

Zelta mikrofona nominantu paziņošanā tā kūrētāja un izdevniecības Mikrofona ieraksti vadītāja Elita Mīlgrāve uzsvēra, ka šis gads ir īpašs un pārsteidzošs ar to, ka pieteicies daudz debitantu. Tātad mūzika attīstās, un tas ir labi. Polifauna ir nominēta ne tikai kā labākā debija, bet arī kā labākais indie un alternatīvās mūzikas albums. Šajā kategorijā ir arī dziedātājas Evijas Vēberes albums Sirdsbūt. Vēbere populāra kļuva nevis ar pašu albumu, bet pēc pāris šķībām notīm koncertā Mīlestības vārdā. 18+ un ažiotāžas sociālajos tīklos.

Vai nav žēl, ka pa priekšu neaizgāja viņas radītā mūzika, bet muļķīga virtuāla ņemšanās? «Protams!» Elza un Andris pasaka reizē. Ja dziedāšana netiktu filmēta un nesāktos diskusija internetā, tas paliktu kā vienkārši nodziedāts koncerts. Lielākais ieguvums no tā esot Evijai, kura tagad labi zina, kuri ir viņas fani un kuri nav. «Jā, nodziedāja nedaudz šķībi, taču tas piederas dzīvajam koncertam, kur viss nav perfekti kā ierakstā. Plus vēl ārā bija auksti, grūti padziedāt. Tas, kas izvērtās pēc koncerta, bija stāsts par to, ka viena daļa sabiedrības vienkārši heitoja to, ka viņai ir citāda balss. Ka sakrālais Olgas darbiņš iznīcināts!» Ja kādam varot kaut ko pārmest, tad vienīgi Šipsī, kurš izvēlējies dziesmas Svētku diena aranžiju ar pārāk tiešu atsauci uz oriģinālu, kas neļāva pilnībā īstenot Evijas balss potenciālu un eksperimentēt.

«Tā visa ņemšanās bija laba, jo cilvēki runāja par mūziku. Tie, kuri klausās citādu un ir brīvi uzskatos par dažādiem žanriem un izpildījumiem, un tie, kuri nav. Un vēl pa vidu nometne, kas kliedza «un tas viss par mūsu naudu!»,» saka Andris.

Kopš Andris un Elza spēlē grupā, viņi sapratuši, cik daudz laika tā prasa. It īpaši, ja muzicēšana nav vienīgais darāmais. «Mūziķis ir viena no sarežģītākajām profesijām,» saka Elza. Grupa uz mēģinājumiem sanāk divas reizes nedēļā. Cenšas sanākt, jo ikdienas grafiki pieciem, dažreiz sešiem cilvēkiem mainās strauji. Reizēm grupa padžemo brīvdienās. Andris gan spēlē katru dienu, jo mājās ir klavieres un ģitāra. Citkārt speciāli nespēlē un neklausās kādu laiku, jo tad mūzika sāk pati skanēt galvā. Īpaši labi rakstās piektdienās pēc darba.

Andrim ir, ar ko salīdzināt, jo, paņemot pusgada pauzi no darba savā specialitātē, domājis: nu tik rakstīs, daudz laika, taču dziesmas nenāca, darbs nevirzījās uz priekšu. Arī ne piespiežoties un sevi disciplinējot, piemēram, tā: tagad trīs stundas komponēšu. «Nevar tā mākslīgi nospraust — tagad būs tas radošais brīdis. Reizēm tas ir astoņos no rīta pirms darba.» Andris ir apsvēris, vai pamest jurista darbu, kas viņam tīri labi padodas, taču saprot — Latvijā ar mūziku nopelnīt iztiku, sevišķi šajā žanrā, ir ļoti diskutabli, un, protams, gribas komfortu un iespējas, arī iegādāties mūzikas instrumentus, ko nodrošina algots darbs savā specialitātē. Viņš jau ir panācies pretī mūzikai, aizejot no advokātu biroja uz uzņēmumu, kas pārdod elektroenerģiju un gāzi, un darbs beidzas piecos, nevis, kā iepriekš, nez cikos. «Mums visiem ir savi darbi, un tā ir zināma veida brīvība, jo nav jāspēlē kāzās vai banketos. Varam atļauties sajusties kā mākslinieki,» — tā Andris.

Elzai Polifauna ir devusi iespēju radīt un ar to priecēt citus. «Man patīk process, kad muzicējot atrodam viens otru un radām kaut ko kopēju. Tas ir kā radīt bērnu. Redzēt, ka koncertā kāds zina vārdus un dzied līdzi. Vai ne, Andri?» Viņš smaida: «Nezinu, man bērna nav bijis. Man patīk tas brīdis, kad ir ideja un esmu nenormāli aizrāvies, un citi liek klāt savējās. Kad atnāc no rīta un nav nekā, bet vakarā kaut kas ir radies. Dziesma.»

Debijas albuma You Look Like a Lost Soul prezentācijā 2018. gada martā. No kreisās Miķelis Putniņš (soloģitāra), Matīss Tazāns (bungas), Andris Strazds (vokāls un ritma ģitāra), Elza Kaktiņa (taustiņi un vokāls), Kārlis Krauklis (basģitāra) un Niks Brensons (soloģitāra)

Filmas, trīs bērni un suņuburkšķu limonāde

Režisora Edmunda Jansona jaunās pilnmetrāžas filmas Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi veidotājiem izdevies ne tikai gūt ievērību Latvijas animācijā, bet pat iekarot Francijas tirgu

Man patīk tuņi! — pa visu Forum Cinemas zāli noskan sīka balstiņa. Pāris dienas pēc 1. februāra pirmizrādes Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi seanss ir pārpildīts. Uz tikšanos ar skatītājiem atnācis ne tikai filmas režisors Edmunds Jansons, bet arī  māksliniece Elīna Brasliņa un Mimmi balss ierunātāja, 4. klases skolniece Nora Džumā. Filmā Mimmi ar brālēnu Jēkabu un draudzīgu suņu baru dodas piedzīvojumos tepat kinoteātrim piegulošajā Maskačkā.

Režisors Jansons savu pirmo pilnmetrāžas animāciju izsapņojis kāda centra nama sestā stāva dzīvoklī. Darbistaba ar apaļām sienām iekārtota arhitekta simtgadīgas ēkas tornītī. Te ģimenes galva var uz brīdi paslēpties no savas animācijas ekspertu komandas: 12 gadus vecās Sofijas, sešgadīgā Lukas un piecgadīgā Jonasa. Viņu mamma Sabīne Andersone ir producente, režisora labā roka animācijas filmu studijā Atom Art. Ne tikai Latvijas Lielajā Kristapā, bet arī starptautiskos festivālos apbalvotas šīs studijas filmas Lupatiņi, Bize un Neguļa, Kora turneja, Ursus. Viens no precedentiem Latvijas animācijas vēsturē: tās līdzvērtīgi konkurē multeņu lielvalstī Francijā, kur tiek rādītas kinoteātros un televīzijā.

Mēs to varam!

Kā kļūt par animācijas režisoru? To Edmun-dam jautāja arī kāds Forum Cinemas skatītājs. Pavisam vienkārši! «Skolas laikā lekcijā tikos ar filmu autoriem. Sapratu, ka tas ir iespējams. Ka to dara reāli cilvēki tepat blakus, nevis kaut kādi burvji. Kopš tā laika tas bija mans sapnis.» Pagājušā gadsimta 90. gadu vidū Jansons, kurš studējis televīzijas režiju Latvijas Kultūras akadēmijā, nonāca animācijas studijā Dauka. Tā radījusi Latvijas animācijas klasiku — Zaķīšu pirtiņu, Fantadromu, Nesu un Nesiju, Kaķīša dzirnavas. Jaunajam censonim iespēju devis ģeopolitiskais konteksts. «Islandei, pirmajai valstij, kas atzina Latvijas neatkarību, bija interese veidot kultūrsakarus. Islandes filmu skolas studenti brauca skatīties, kāda ir Latvijas animācija. Tad režisors Jons Aksels Egilsons gribēja savas filmas veidošanā izmantot Latviju kā servisa vietu, jo te bija tradīcijas, animatori, tehniskais personāls,» atceras režisors. «Daukā tajā laikā vajadzēja cilvēkus, viņi taisīja kursus animatoriem. Es pieteicos, ātri iemācījos pamatus. Animācija tik ļoti iepatikās, ka par visām varītēm mēģināju tur noturēties. Biju fāzētājs, krāsotājs… Diezgan ilgi nostrādāju Daukā. Ar draugiem runājām, ka mēs paši arī varētu veidot filmu studiju kā biznesa formu.»

2001. gadā tika nodibināts Atom Art. Ar animāciju nevarēja izdzīvot, viņi taisīja arī reklāmas. Pamazām filmām atlicis arvien mazāk laika. «Esam speciālisti visu aizgājušo banku reklāmās,» ironizē Jansons. «Latvijas Krājbanka un Parex, Hansabanka. Vienmēr — kaut kādas mieles. Personīgā labklājība pieaug, bet gandarījuma nekāda. Visu laiku bija vēlme veidot filmas. Tad sadalījāmies, es paliku vienīgais Atom Art īpašnieks. Bijām jau kopā ar Sabīni, sapratām — mēs to varam!»

Kad 2005. gadā Atom Art ienāca Sabīne Andersone, kas pirms tam bija administrējusi dokumentālās filmas Vides filmu studijā, Edmunda Jansona uzņēmuma kontā bija ap 200 reklāmu. Iesāktās animācijas filmas atradās pabērnu lomā: iztecējuši termiņi, nepildītas saistības, haoss dokumentācijā. Pāris nosprauda mērķi — pierādīt sevi animācijā.

Ar ko sākāt?
Edmunds. Bija vairāki iesākti projekti — Pavasaris Vārnu ielā, Čiža acīm, Lupatiņi, Māras Liniņas Reiz Dievs ar māksliniekiem Ilmāru Blumbergu un Kristīni Jurjāni. Kā pirmo [2007. gadā] pabeidzām Čižu, tas bija veiksmīgs. (Filma veidota par mākslinieci autodidakti Irīnu Piļki, balstoties uz viņas mūža garumā zīmētajām dienasgrāmatām, ko uzgāja producents Bruno Aščuks.

Filma ieguva Lielā Kristapa balvu par labāko animācijas īsfilmu — red.) Mūsu nopelns varbūt pat nebija tik liels, cik galvenā varoņa šarms un dzīvesziņa. Bet panākumi deva ticību saviem spēkiem. Tā  bija Latvijas pirmā dokumentālā animācija, līdz tam nekas tāds nebija taisīts. Izlēmām arī, ka mūsu studija atšķirsies no citām, specializējoties aplikācijas filmu veidošanā.

Sabīne. Definējām divus attīstības virzienus. Viens — projekti bērniem. Otrs — autorīsfilmas, kas vairāk dzīvo festivālu dzīvi. Esam sadarbojušies ar daudziem talantīgiem autoriem: Reini Pētersonu, Lizeti Upīti, Ivo Briedi, Zani Oborenko, Elīnu Brasliņu.

Edmunds. Pavasari Vārnu ielā gan pabeidzām sakostiem zobiem, ar mikro-skopisku finansējumu — bet kaut kādā ziņā tā man ir mīļa. Iecerējām to kā pirmo animēto mūziklu Latvijā. Scenārija autorei Ingai Ābelei tapa brīnišķīga dzeja. Mūzika — Ingus Baušķenieks, pēc tam Edgars Šubrovskis pieslēdzās.

Reizēm filmām ir šausmīgi grūti uztaustīt intonāciju. Lupatiņiem, [kur darbojas aplicēti auduma varoņi], bija neskaitāmas versijas. Lūzums notika, kad filmā pamēģinājām bērnu balsis. Tās deva šarmu tēliem, uzaicinājām sadarboties mākslinieku Reini Pētersonu un komponistu Jēkabu Nīmani. Tad Lupatiņi beidzot piedzima.

Tas arī ir interesantākais! Ja būtu gatava recepte — ņemam kā pēc pavārgrāmatas —, droši vien būtu garlaicīgi.

Mazā meitene Nora Džumā gan ierunā tekstus jau trešajā filmā.
Edmunds. Atrast «angļu bērnus» Latvijā nemaz nav tik viegli. Visādi stāsti! Sabīne dažus atrada vienkārši uz ielas.

Sabīne. Mums vajadzēja ļoti steidzīgi uztaisīt Lupatiņu filmai treileri, lai piedalītos starptautiskajā kopprodukciju tirgū Cartoon Forum Francijā, kur reizi gadā tiek prezentēti aktuālie Eiropas animācijas seriāli un pilnmetrāžas filmas. Karstā vasaras dienā iegāju audumu, podziņu, diegu un dziju veikalā mūsu studijas mājas apakšējā stāvā. Tur bija mamma ar diviem puikām, viens no viņiem karstumā tik noguris, ka vienkārši gulēja uz grīdas. Dzirdēju, ka viņš sarunājas ar mammu angļu valodā. Domāju: tam puikam gan ir jauka balss, viņš izklausās pēc Cimdiņa mūsu filmā.

Izejam no veikala, katra dodamies uz savu pusi, bet es apgriežos riņķī un nolemju iet mammai klāt — uzrunāt, vai puika būtu ar mieru pamēģināt ierakstu. Tā Makss Kadeģis kļuva par angļu versijas Cimdiņu. Lupatiņu sērijas veidojām vairāku gadu garumā, bērni paaugās un pēc tam Maksu nomainīja brālis Niklass.

Lupatiņu angļu versijā Zeķīti ierunāja Nora Džumā. Viņa — arī ar latviešu tekstiem —  pārceļoja uz Bizi un tagad uz Jēkabu un Mimmi. Viņa tiešām strādā kā aktrise! Ir atsaucīga, pati ierosina: es pamēģināšu vēl šādu variantu.

Jums bija lielas ambīcijas uztaisīt pilnmetrāžas filmu?
Sabīne. Jau kādu laiku runājām, ka būtu interesanti izmēģināt pilnmetrāžu. Svarīgi, lai ir kāds materiāls, kas mūs uzrunā. Un lai tā būtu oriģinālliteratūra, latviešu autoru darbs. Nekur citur pasaulē jau neveidos animācijas filmu, balstītu latviešu literatūrā.

Edmunds. Lepnums dalīties ar to, kas mums te ir, klātesošs visās filmās. Seulas starptautiskajam animācijas filmu festivālam izveidoju īsfilmu Koru turneja — stāstu par zēnu kori, kas apmaldās debesskrāpī. Man bija ļoti svarīgi pārstāvēt ne tikai sevi kā autoru, bet arī valsti. Koreja, pilna zāle, un beigās — Doma skolas zēnu koris filmā dzied latviski! Tagad tā ir rādīta visos kontinentos, pat Antarktīdā, polārpētnieku stacijā. Japānā, Hirosimas festivālā, Koru turnejai bija balva un Prāgas festivālā arī.

Ja tu piedalies kaut kur starptautiski, labāk esi tu pats, nevis mēģini izlikties par ko citu.

Arī Maskačka Jēkabā un Mimmi — šausmīgi forši! Kad franči mēģina izrunāt «Maskačka», man vienmēr ir jāsmaida. Bet nevienu brīdi nebija jautājuma, ko darīsim, piemēram, ar nosaukumiem. Visi saprot, ka katrā lielā pilsētā ir tādi rajoni, kuros dzīve notiek pavisam citādi. Arī bērna brīvības sajūta kā tēma ir saprotama absolūti visur.

Par Jēkabu un Mimmi jūs abi esot sākuši diskutēt, stāvot rindā pēc izrādes Brodskis/Barišņikovs biļetēm.
Edmunds. Līga Gaisa tūdaļ pēc Luīzes Pastores grāmatas Maskačkas stāsts iznākšanas bija uzrakstījusi scenāriju. Formāts bija atvērts, tā varēja būt gan spēlfilma, gan animācijas filma. Līga zināja, ka mēs meklējam kādu iedvesmojošu materiālu.

Sabīne. 2015. gada vasarā, kad bija izsludināta biļešu tirdzniecība uz JRT izrādi, viņa tieši bija atsūtījusi scenāriju. Mēs stāvējām rindā uz maiņām. Trīs stundas es lasīju scenāriju, trīs Edmunds. Sasniedzot kasi, bija skaidrs, ka materiāls tiešām ļoti uzrunā — stāsts par bērniem, draudzību, neparastiem piedzīvojumiem.

Māksliniekam Pētersonam Lupatiņi bija debija animācijā, Līgai Gaisai pirmais animācijas scenārijs.
Sabīne. Jā, un māksliniecei Elīnai Brasliņai arī Jēkabs ir pirmā pieredze.

Edmunds. Viņa sāka zīmēt, vēl būdama studente. Es paņēmu dažus tēlus no viņas grāmatas Sāļās pankūkas. Lai redzētu, kā tie izskatītos uz ekrāna. Likās ļoti labi. Zvanīju viņas pasniedzējai Rūtai Briedei: «Mums patīk tas, ko viņa dara, bet kā tev liekas, vai viņa varēs uzzīmēt īsā laikā?» Rūta atbildēja: «Ja nu kāds šeit to var, tad nešaubīgi tā ir Elīna.» Tā arī bija.

Jā, šoreiz laiks bija ļoti īss. Strauji sagatavojāmies, uzvarējām simtgades filmu konkursā. Bez šī konkursa būtu daudz sarežģītāk, šī bija laba iespēja.

Cilvēki varētu iedomāties filmu studiju, kur pie datoriem sēž daudzi mākslinieki. Jūsu  uzņēmums ir neliels, dalāt telpas ar izdevniecību Liels un mazs.
Sabīne. Kad sākām Jēkaba un Mimmi projektu, bijām septiņi, bez «uzaugām» līdz 80. No Latvijas dažādos posmos bija iesaistīti ap 40 cilvēku, no poļu studijas — tikpat.

Edmunds. Noteikti jāpiemin Mārtiņš Dūmiņš, kurš, sākot no Čiža, visos projektos ir bijis galvenais animators, kurš veido kustību, piešķir tēliem raksturu. Kustība animācijā ir kā aktierspēle, viņš patiesībā ir visu filmu aktieris.

Kāpēc pieslēdzāt poļus?
Edmunds. Simtgades konkursā uzvarēja arī Rozes Stiebras filma Saule brauca debesīs, studijā Rija bija sākts Lotes kopražojums, vienā brīdī Latvijā nonāca arī Ņujorkā dzīvojošās režisores Signes Baumanes jaunais projekts. Vairākas pilnmetrāžas filmas vienlaikus atradās ražošanā, animatorus bija ļoti grūti atrast. Tā ir specifiska profesija, ko mēneša laikā nevar iemācīt. Sapratām, ka būtu labi sameklēt kādu partneri, kas varētu palīdzēt. Prezentējām projektu Francijā, mūs pamanīja starptautiskie izplatītāji. Viņi ieteica kompāniju Letko.

Sabīne. Polijā filma tiks izrādīta rudenī. Tā ir pārtulkota arī angļu, franču, krievu valodā. No 8. februāra krievu valodas versiju varēs redzēt mūsu kinoteātros, rudenī tā būs kinoteātros Francijā. Gan Lupatiņi, gan Bize un Neguļa jau tika izrādīta Francijā. Bizei bija ļoti labi rādītāji, Francijas kinoteātros tai bija kādi 120 000 skatījumu. Pat vairākas izplatīšanas kompānijas seko līdzi tam, ko darām. Interesi par Jēkabu un Mimmi izrādīja jau no paša sākuma.

Kā iznāca, ka tieši franči ieinteresējās?
Edmunds. Francijā ir ļoti attīstītas animācijas tradīcijas, viņi arī mēģina veidot tādu kā Eiropas filmu opozīciju Amerikas kultūrai.

Sabīne. Un Francijā ir ļoti attīstīts izplatīšanas tīkls, ir vairākas nelielas kompānijas, kas specializējas uz seansiem tieši bērniem, ģimenēm, skolām. Gan par Lupatiņiem, gan par Bizi bija izstrādāti pat speciāli izglītojoši materiāli skolotājiem. Šādās programmās no Latvijas vēl bijušas iekļautas vienīgi Animācijas brigādes filmas.

Francijā ir divi lieli animācijas tirgi: Tulūzā un Bordo, Cartoon Forum un Cartoon Movie. Tur sabrauc profesionāļi no visas Eiropas. Ir tāds slavens «Kruasānu šovs», brokastis, kurās visi atbraukušie pie galdiņiem dzer kafiju un skatās filmu treilerus.

Pirmajā gadā, kad tur aizbrauc un redzi milzīgās franču studijas un filmas, kas tiek izrādītas visā pasaulē, tad liekas — ko mēs tur darām? Tie ir tādi milzu prāmji, un mēs mazā laiviņā airējamies blakus ar Lupatiņiem. Bet kad tu ar savu treileri uz noskatīšanos atsevišķā zālē esi dabūjis gan franču izplatītājus, gan lielo televīziju, BBC un Disney kanāla pārstāvjus, tad saproti — viņus interesē tas, ko mēs darām. Tas dod pārliecību, ka mums arī ir vieta tur.

Lupatiņus diskā izdeva lielā franču un vācu televīzija ARTE?
Sabīne. Jā, Bizi un Neguļu arī. Tā rādīta arī Somijas, Zviedrijas, Kanādas, Īrijas, Itālijas, Islandes, Igaunijas televīzijās. Martā atkal brauksim uz Cartoon Movie — prezentēsim ne tikai Jēkabu un Mimmi, bet arī konceptu jaunam pilnmetrāžas projektam Laimes bērni. Tas balstīts Luīzes Pastores topošajā grāmatā par latviešu dēkaiņa Aleksandra Laimes ģimeni Venecuēlā.

Jēkaba un Mimmi dēļ saražota pat suņuburkšķu limonāde.
Sabīne. Veidojot filmu, domājām par publicitātes kampaņu — kādai limonādei varētu uz etiķetes uzlikt mūsu varoņus! No Rīgas Starptautiskā kino festivāla veidotājiem nāca ziņa, ka Valmiermuiža ir atsaucīgs uzņēmums. Aizgājām parunāties. Viņi teica — izstrādāsim kopīgi jaunu garšu. Garšu tehnoloģe kopā ar Edmundu noskatījās filmu. Pamanīja, ka fonos ir iezīmēti suņuburkšķi. Teica, ka suņuburkšķis īstenībā diezgan daudz tiek izmantots virtuvē. Ķimeņu radinieks. Tas Latgales pļavās tika atrasts, uztaisīts ekstrakts — tiešām patīkams. Limonādi sauc Cidoniju-suņuburkšķu zelteris. Uz etiķetes ir gan suņi, gan bērni. Arī mūsu ģimenei garšo.

Edmunds. Interesanti sanācis, ka mūsu filmas vismaz pagaidām seko mūsu pašu bērniem.

Kādā brīdī tu saproti — ā, Lupatiņus mēs taisām vecākajai meitai Sofijai. Bize bija brīdis, kad parādījās Luka, bet Sofijai bija aktuāla jaunākā brāļa ienākšana ģimenē. Jēkabu un Mimmi sākām, kad Sofijai bija 10, viņa tieši bija Mimmi vecumā.

Vai kāds no bērniem ir filmās piedalījies?
Edmunds. Ir ierasta lieta rādīt viņiem filmas dažādās stadijās. Tas ir nenovērtējams pienesums — redzi dzīvu, precīzu reakciju.

Sabīne. Vienā no Jēkaba un Mimmi skatīšanās reizēm jaunākais puika Jonass teica, ka filmā viņam vislielākais pārdzīvojums bija suņa Sniedzes pazušana. Vienu brīdi mēs no Sniedzes tēla bijām gatavi atteikties, likās, ka viņa sarežģī stāstu. Bet pēc šī komentāra pat pastiprinājām viņas līniju.

Edmunds. Sofija savukārt ir ieskaņojusi Nūbi — vienu no suņu bara, čivavu. Un Luka teica: būs jātaisa nākamā filma, kur mēs visi kaut ko ierunāsim. 

Celmlauži

Trīs literatūras tulkotāji stāsta, kāpēc viņiem patīk strādāt ar latviešu rakstnieku darbiem

Pagājušais bijis rekordgads Latvijas literatūrai pasaulē. Dalība Londonas grāmatu tirgū, Noras Ikstenas Mātes piena (Soviet Milk) cildinošā recenzija laikrakstā The Guardian. Šī grāmata kopā ar Ingas Gailes dzejas izlasi 30 Questions People Don’t Ask: Selected Poems iekļuvusi ASV izdevuma World Literature Today ievērojamāko 2018. gada tulkojumu sarakstā.

Rekords ir arī pagājušogad Lielbritānijas izdevniecībām pārdotās 45 Latvijas autoru darbu izdošanas tiesības. 70 pārdotas tiesības tulkojumiem svešvalodās kopumā. Procesu veicinājusi Kultūras ministrijas un Valsts Kultūrkapitāla fonda ārvalstu apgādiem atvēlēto grantu programma trīs gadu garumā.

Taču aiz visa tā stāv cilvēki, kuru vārdi visbiežāk nav drukāti uz spožajām grāmatu muguriņām.

Angļu auditorijas gadījumā pamanāmākās — tulkotājas Margita Gailītis un Ieva Lešinska. Citām valodām — autori, kuru vārdi un uzvārdi var pat neuzrādīt saikni ar Latviju. Platformas Latvian Literature datubāzē ir gandrīz 70 tulkotāju. No kurienes tāds aicinājums mest latviešu rakstniecības tiltu citā kultūrā? Darīt to varbūt pat pirmo reizi.

Mammas noslēpums

Pronto! — Margerita Karbonaro (Margherita Carbonaro, 54) itāliski atbild telefonā. Pāriet uz latviešu valodu, sarunas gaitā vēl kaut ko iestarpina angliski, komentēdama: «Ja angļu valodā man gadās kāda kļūda, nejūtos tik slikti kā tad, ja kļūdos latviešu valodā. Pēdējos pāris mēnešus gan esmu intensīvi tulkojusi no vācu valodas. Vai nav šizofrēnija?!»

Viņa dzimtajā Itālijā ir atzīta literārā tulkotāja un redaktore. Pārcēlusi uz itāļu valodu vairāk nekā 30 grāmatu. Pārsvarā vācu autorus, arī «megazvaigznes» Tomasa Manna, Maksa Friša, Hertas Milleres, Ingo Šulca, Uvja Timmas darbus. Kopš 2017. gada — latviešus Zigmundu Skujiņu, Noru Ikstenu, Regīnu Ezeru, Juri Zvirgzdiņu. 2018. gadā saņēma Starptautiskās Rakstnieku un tulkotāju mājas un Ventspils domes balvu Sudraba tintnīca.

«Kāpēc jau pieaugušā vecumā sāku mācīties šo mazo, eksotisko valodu?» Margerita pati uzdod jautājumu. «Agrā bērnībā latviski ar mani runāja māte. Jā, mamma ir latviete, dzimusi Rīgā 1935. gadā. Viņas vārds un uzvārds ir latviešu identitātes koncentrācija — Baiba Ozols. Devusies prom kā kara bēgle 1944. gada oktobrī zvejnieku laivā no Ventspils uz Gotlandi. Viņa uzauga Zviedrijā, bet brīvdienu ceļojumā Itālijā satika manu tēvu sicīlieti. Kaut gan pēc mana vārda un uzvārda to nevar pateikt, esmu pa pusei latviete.»

Milānā, kur Margerita uzauga, nebija latviešu kopienas, mātes valoda nepielipa. «Latvija jau arī īsti neeksistēja, 60. gados, kad es piedzimu, nebija iespēju uz turieni aizbraukt.» Katru vasaru meitene apciemoja vecvecākus Zviedrijā. «Viņiem bija fotoalbums, ko bija paņēmuši līdzi, pametot Latviju. Tur bija Latvijas mežs, sniegs — pārsvarā bildes ar laimīgiem cilvēkiem laukos. Arī rīdzinieki acīmredzot savas vasaras pavadīja tur. Tas veidoja manu iespaidu par Latviju, kas likās kā cita planēta.»

Tulkotāja senču zemi ieraudzīja 1992. gadā, pirmā no savas ģimenes. Satika radus, aizrautīgi sapirka latviešu valodas mācību grāmatas. «Mamma sākumā bija visai skeptiska, un arī man mācīšanās uznāca un pārgāja,» viņa godīgi atzīstas. «Bet pirms dažiem gadiem izlēmu — vai nu tagad, vai nekad! Svarīga šīs «pazudušās» kultūras un valodas atgūšanā bija Ventspils rakstnieku māja. Tur tika piedāvātas latviešu valodas stundas, pie manis katru dienu nāca ļoti jauka skolotāja Sintija Ozoliņa. Viņa ar Skype starpniecību man ir daudz palīdzējusi grāmatu tulkošanā. Ventspilī satiku arī rakstnieci Noru Ikstenu, viņa tur pabeidza rakstīt grāmatu Mātes piens. Kaut kā viss saslēdzās. Sapratu — valodu iemācīties ir iespējams, es to gribu un varu!»

Sajuzdama lingvistisko pamatu zem kājām, Margerita sāka sarunas ar Milānas izdevniecību Iperborea, kas specializējas Ziemeļeiropas literatūrā. Apgāds ir publicējis plašu skandināvu autoru darbu klāstu, arī pāris igauņu grāmatas, bet nevienu latvieti. «Viņi bija priecīgi ko tādu izdot, jautāja — tieši ko? Sāku meklēt. Bija noteikums — pirmajai manis tulkotajai grāmatai jābūt publicētai arī viņiem izlasāmā valodā,» skaidro sarunas biedre. Tā sauktajām mazajām valodām tulkotāja loma ir būtiska. Daudzos gadījumos tulkotājs piegādā darbus izdevniecībām, tās bez viņa līdzdalības īsti nevar novērtēt kvalitāti.»

Zaļā gaisma vispirms tika dota Zigmunda Skujiņa 1999. gada romānam Miesas krāsas domino. «Izdevniecība bija izlasījusi viņa grāmatu angļu valodā, un viņiem tā patika. Ar šīs grāmatas starpniecību cilvēki daudz ko uzzina par reģiona vēsturi, kas Itālijā nav labi zināma. Tā bija mana prioritāte — cilvēkus iepazīstināt ar Latviju,» uzsver Margerita. Skujiņa darbs Itālijā tika izdots 2017. gada rudenī, kritiķu atsauksmes bija neticami labas. «Tā iekļuva lielākajos nacionālajos laikrakstos, fantastiski! Tā ir augstākās klases grāmata, noslīpēta stilā, kam ir grūti nonākt ārzemju apritē valodas barjeras dēļ.»

Noras Ikstenas Mātes pienam Margerita Itālijā piemeklēja citu izdevniecību. Voland ar sēdekli Romā fokusējas uz Austrumeiropas autoru darbiem, apgādam ir grāmatu sērija, kurā iznāk izcilu autoru sieviešu darbi. Viss notika strauji, arī Mātes piens ieraudzīja dienasgaismu 2017. gada beigās, saņēma lieliskas atsauksmes, rakstniece prezentēja grāmatu Romā, Toskānā un literatūras festivālā Bookpride Milānā. «Augošs process! Šo divu grāmatu dēļ ir radusies interese par citām. Kvalitatīvas izdevniecības ir teikušas — tikai dod piedāvājumu, mēs izdosim!» priecājas tulkotāja.

Pirmās vagas jaunajā laukā nav vieglas. Piemēram, Noras Ikstenas grāmatā Dzīves svinēšana, kam Margerita jau pieķērusies, sākumā parādās vārds «Dieviņš», ko itāliski ir gandrīz neiespējami iztulkot. «Stāstīju par to mammai, un tad sarunai pieslēdzās tēvs. Viņš nosauca vārdu sicīliešu dialektā, ne precīzi to pašu, bet ļoti līdzīgu, deminutīvu Jēzum Kristum — Mazais Kungs,» ierunājas Margerita. «Ir arī nepārtulkojamas lietas. Mātes pienā ir tāda vieta, kur saule debesīs sukā savus matus. Kaut kas neiespējams Itālijā — saule nekad neķemmēs matus debesīs, jo saule itāļiem ir maskulīna, bet mēness — sievišķīgs. Parunājos ar Noru Ikstenu, un viņa piekrita tulkojumam, kur saules meita ķemmē matus. Tas itāļu lasītājam šķiet pieļaujamāk.»

Cilvēki Margeritai mēdz uzdot jautājumu, kāda ir atšķirība tulkot no vācu un kāda — no latviešu valodas. Viņa atbild: «Apbrīnoju un respektēju vācu valodu, bet es to nemīlu. Ar latviešu valodu manas attiecības ir emocionālākas. Tā ir daļa no manas ģimenes vēstures. Tulkojot es pārraidu tālāk veselu pasauli. Tas ir fascinējoši, stimulējoši, es no tā gūstu gandarījumu. Izrādās, manī ir arī latvietes daļa, tikai tā ir tikusi slēpta. Un mana itālietes daļa, kā jau tas gadās ar dienvideiropiešiem, ir uz šo otru daļu greizsirdīga.»

Intensīvi tulkojot, viņas latviešu valoda kļūst arvien labāka. «Mamma ir tik laimīga!» iesaucas Margerita. «Viņa tagad slikti redz, tomēr spēja izlasīt pirmās divas manis tulkotās grāmatas. Protams, nevis itāļu, bet latviešu valodā. Tagad cenšamies pārlēkt uz latviešu valodu, kad vien sarunu tēma to ļauj. Tuvināšanās ar mammas kultūru un valodu ir mainījusi mūsu attiecības. Jūtamies tā, it kā mums abām būtu glabājams kāds noslēpums. Un tas, ka viņa ir tik laimīga, dara laimīgu arī mani.»

Itāļu valodā izdots

Zigmunds Skujiņš. Miesas krāsas domino (2017)
Nora Ikstena. Mātes piens (2017)

Tulkošanā:
Regīna Ezera. Aka, (2019)
Juris Zvirgzdiņš. Mufa (2019)

Nikolā Ozano.
Foto — Gints Ivuškāns

Tulko, kas patīk pašam

Francūzi Nikolā Ozano (Nicolas Auzanneau, 46) Latvijai piesaistīja nejaušību virtene. Kā alternatīvu obligātajam karadienestam, kas Francijā tika atcelts salīdzinoši nesen, puisis ar vēsturnieka izglītību izvēlējās lektora darbu Polijā. Austrumeiropa iekrita sirdī. Lai tur vēl padzīvotu, viņš izlēma iegūt arī franču valodas skolotāja grādu. 1996. gadā tika apstiprināts Francijas Ārlietu ministrijas piedāvātajam postenim: uz pusslodzi mācīt valodu Rīgas Franču licejā un pusslodzi strādāt Francijas vēstniecības kultūras dienestā.

«Tajā laikā braukt uz Baltiju bija eksotiski,» pasmaida Nikolā. Darba līgumu viņš parakstīja tikai uz diviem gadiem, pēc tam vajadzēja atgriezties Francijā, lai pabeigtu studijas. Austrumeiropas fans labprāt būtu izmēģinājis laimi vēl kādā citā valstī, taču rokās iekrita Francijas kultūras centra Rīgā direktora vietnieka postenis. Laba iespēja ilgāk aizķerties Latvijā, jo viņš nesen bija apprecējies ar latvieti Rūtu.

Tagad ģimene ir apmetusies Briselē, Nikolā parēķina, ka Latvijā ir nodzīvojis sešus gadus. Jau no pirmajām dienām sācis mācīties gan latviešu, gan krievu valodu. «Pamazām arvien vairāk iegāju latviešu vidē, krievu valoda attālinājās. Ar sievu, kamēr viņa nebija iemācījusies franču valodu, runājām tikai latviski.»

Tulkot no latviešu valodas uz franču viņš sāka spontāni. «Franču licejā vienu brīdi strādāja tulkotāja Inta Geile-Sīpolniece, 1996. gadā viņa veidoja latviešu literatūras antoloģiju franču valodā, ko izdeva apgāds Nordik. Pajautāja, vai es būtu ar mieru pārlasīt un izlabot tekstus,» Nikolā atceras. «Tekstu tulkotājiem franču valoda nebija dzimtā, tie bija franču valodā, bet ne gluži literārajā. Pavadījām visu vasaru, tos pārrakstot, salīdzinot ar oriģināliem. Vēlāk to pašu darīju ar Ērika Ādamsona stāstu izlasi. Liels darbs, bet daudz iemācījos. Joprojām esmu pateicīgs Intai par šo iespēju.»

Par pagriezienu karjerā Nikolā uzskata 2014. gadu, kad, uzņemdamies nopietnus darbus, pieteica pretenzijas uz literāro tulkošanu profesionālā līmenī. Viņš pašlaik ir pamanāmākais latviešu literatūras «vēstnieks» Francijā.

Jāņa Joņeva Jelgava 94 apgādā Gaïa Éditions iznāca 2016. gadā. Bija komplimentāras recenzijas, franciski runājošā grāmatas autora intervijas presē un uzstāšanās Francijas TV5 daudzu miljonu auditorijai.

2015. gadā tika publicēts Lugāno pilsētas vēstures arhīva un Latvijas literatūras centra izdevums — Raiņa Kastaņola. Svaigākais, 2018. gada Ozano veikums ir Luīzes Pastores bērnu grāmata Pazudušais pērtiķis. Viņa tulkojumā dažādos literārajos žurnālos publicēti arī Andras Neiburgas un Jura Zvirgzdiņa stāsti, Kārļa Vērdiņa, Agneses Krivades, Klāva Elsberga un Annas Auziņas dzeja. Izdevējs diemžēl pēdējā brīdī atsauca Jāņa Veseļa romāna Dienas krusts iznākšanu.

Taču Nikolā tālab nedomā mainīt principus. «Spēju tulkot tikai to, kas man pašam patīk. Nevaru strādāt ar autoriem, kas nav manā gaumē. Esmu priecīgs, ka man ir maizes darbs, esmu tehniskais tulkotājs Eiropas Savienības iestādēs. Brīvajā laikā ir aizraujoši atrast autoru, kas tev patīk, un izdevniecību, kas būtu gatava to publicēt. Kamēr grāmata nav starptautisks bestsellers, tā, protams, paliks nišas publikācija. Bet ir rūpīgi jāmeklē izdevējs un nepieciešams publiskais atbalsts,» viņš saka.

Vēl nav zināms, vai izdosies frančus ieinteresēt par sirdī iekritušajām Rūdolfa Blaumaņa Skroderdienām Silmačos un Ingas Gailes Stikliem. «Man patīk arī Linarda Laicena noveles, no jaunākiem autoriem, protams, Joņevs.»

Par mazas valsts literatūras priekšrocību Nikolā uzskata ciešo kontaktu, kāds tulkotājam mēdz izveidoties ar autoriem. «Draugi tulkotāji, kas tulko angļu, amerikāņu vai vācu literatūru, reti var būt tik tuvu rakstniekiem. Angļu superzvaigznei, kuras darbs iztulkots 140 valodās, protams, nebūs laika ar tevi pasēdēt. Atceros, kā ar Jāni Joņevu sarakstījāmies feisbukā. Jautāju, vai viņš gribētu, lai grāmatu iztulko franciski, varbūt kāds jau to dara. Viņš sacīja: «Ar prieku!» Ļoti cieši strādājām, man bija daudz jautājumu, viņš pārlasīja.»

Kādas ir lielākās grūtības tulkojot? «Latviešu valoda ir ļoti kompakta. Runāju ar Madaru Gruntmani, es tulkošu viņas dzeju, viņa raksta tik kompakti! Nedaudzos vārdos ļoti daudz emociju un informācijas. Franču valodā vajag par apmēram 20% vairāk vārdu, lai izteiktu to pašu domu. Bet es vienmēr cenšos tulkojumā saglabāt latviešu valodas specifiku, tas ir izaicinoši.»

Kā motivēts viņš vaļasbrīžus pēc nogurdinošā tehniskā tulkotāja darba atkal velta tulkošanai? «Nepazīstu nevienu rakstnieku, kas rakstītu, lai saņemtu balvu,» Nikolā atbild ar līdzību. «Francijā ir dažādas tulkošanas balvas. Katru gadu iznāk kāds tūkstotis tulkojumu, tāpēc cerības dabūt prēmiju ir minimālas. Prieks, ja cilvēkiem patīk. Ja pērk grāmatas, ja ir atzinība laikrakstos — tātad ir interese.»

Franču valodā izdots

Ēriks Ādamsons. Stāstu krājums kopā ar Intu Geili-Sīpolnieci (Noir sur Blanc, 2003)
Latviešu literatūras antoloģija (2004)
Klāvs Elsbergs. Pļavnieku cikls (2011)
Rainis. Kastaņola (2015)
Jānis Joņevs. Jelgava 94 (2016)
Luīze Pastore. Pazudušais pērtiķis (2018)

Tulkošanā:
Jānis Veselis. Dienas krusts
Rūdolfs Blaumanis. Skroderdienas Silmačos
Inga Gaile. Stikli

Ajumi Kurosava.
Foto — Lauris Aizupietis

Stipro sieviešu literatūra

Esmu pirmā, kas tulko literatūru no latviešu valodas uz japāņu, lepni apstiprina Ajumi Kurosava (Ayumi Kurosawa, 49). Japānā bija iznākuši tikai pārcēlumi ar krievu valodas starpniecību, piemēram, Andreja Pumpura Lāčplēsis, Margaritas Stārastes Zīļuks.

Ajumi iepazīšanās ar Latviju sākās 90. gadu sākumā, studējot krievu valodu Maskavā. Aiz ziņkārības japāņu meitene atbrauca uz zemi, kuras vārdu pirmoreiz bija izdzirdējusi 1989. gadā, Baltijas ceļa laikā. Ātri iemīlēja to. 1994. gadā Ajumi atrada iespēju apgūt latviešu valodu, literatūru un folkloru Latvijas Universitātē. 16 gadus nodzīvoja Rīgā, strādāja Japānas vēstniecībā un mācīja japāņu valodu universitātē. Uzrakstīja divas informatīvas grāmatas par Latviju. 2009. gadā, kad ekonomiskās krīzes dēļ augstskolā samazināja algas, Latvijas patriotei nācās atgriezties dzimtenē. Ajumi jau bija satikusi savu vīru, japāņu literatūras profesoru. Tagad viņa māca latviešu valodu kursos Tokijā, skumjas pēc Latvijas palīdz aizgaiņāt četrus gadus vecais dēls. «Ļoti interesanta grupa,» Ajumi stāsta par saviem skolniekiem. «Viena meitene vēlas studēt Latvijas Mūzikas akadēmijā. Dažas sievietes mācās, lai importētu un pārdotu Japānā latviešu rokdarbus. Cimdi un grozi tagad kļūst populāri, tos var nopirkt dažādos veikaliņos. Japāņiem patīk dabiskie materiāli un izsmalcinātā gaume.»

Tulkošanā, kam parasti tiek atvēlētas nakts stundas, Ajumi spēkus bija iemēģinājusi, jau dzīvojot Latvijā. Lūcijas Garūtas kantāte Dievs, tava zeme deg!, Ojāra Vācieša, Amandas Aizpurietes, Kārļa Vērdiņa, Ingas Gailes dzeja, Jāņa Einfelda stāsti. Pirmais lielais tulkojums — Sandras Kalnietes Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos. «Viņa pati piedāvāja tulkot, vēl kad strādāju vēstniecībā,» piemin Ajumi. Arī Marutas Grasmanes grāmatas Latvieša cimdi japāņu versijas izdevēji, Senā klēts, uzmeklējuši viņu, nevis otrādi. Ierosinājums tulkot Noras Ikstenas Mātes pienu nācis no Latvijas vēstniecības Japānā un platformas Latvian Literature. Grāmatai jāiznāk 2019. gadā. Pagājušā gada nogalē, kad notiek mūsu saruna, Ajumi mēģina risināt problēmas ar sēņu nosaukumiem. «Tur parādās tik daudz sēņu! Grāmatas itāļu tulkotāja bija konsultējusies ar sēņu speciālistu, kas pārzina arī ziemeļu sēnes, bet Japānā nevaru atrast nevienu, kam pajautāt. Sēņu tradīcija mums ir pavisam cita.» Otra rūpe: japāņi nelieto personu vietniekvārdus. «Japānā saka, piemēram, «Ieva dzer tēju», nevis «tu dzer tēju». Bet Mātes pienā bieži vien nodaļas pirmā rinda sākas ar «viņa», nepasakot, vai stāsts būs par māti vai meitu. Japāņu valodā to nevar tā atstāt, tas skan nedabiski. Man jāraksta «Meita atbrauca» vai «Māte teica», bet tad sajūta diemžēl mainās.»

Pēc savas iniciatīvas Ajumi sākusi tulkot Imanta Ziedoņa Krāsainās pasakas. «Man tās ļoti patīk, bet ir grūti atrast izdevniecību. Gribu tulkot vairāk bērnu literatūras. Tā Latvijā esot pat spēcīgāka par pieaugušo. Vēl tik labi neesmu izpētījusi, bet lasīt latviešu pieaugušo romānus japānim tiešām ir grūti. Kāpēc pasaule tiek rādīta tik drūma? Japāņu literatūrā ir otrādi, rakstnieki negrib rādīt dzīves realitāti. Tur ir fantāzijas, kaut kas mazliet izklaidējošs lasītājam. Man pašai nepatīk tīra izklaide, bet latviešu literatūrā tomēr varētu būt vairāk humora izjūtas.»

Īstenībā latvieši ir jauki cilvēki, kuri prot baudīt dzīvi, uzskata Ajumi. Pēc viņas novērojumiem, tikai attiecībās tuvināšanās un šķiršanās notiekot dramatiski kā meksikāņu seriālos. Japāņi jūtas noslēpj, sāpes klusējot pacieš. «Protams, tas ir atkarīgs no ekonomiskās situācijas. Sievietei, kas ir šķīrusies no vīra, Japānā būs grūti dzīvot. Viņa būs badā. Algas sievietēm ir mazas, diskriminācija liela. Tāpēc viņas to pacieš. Latvijā sievietes ir neatkarīgākas.»

Tulkošana un lasīšana Ajumi pašlaik ir labākais veids, lai nezaudētu saikni ar Latviju un tās valodu. «Es joprojām gribu braukt atpakaļ,» viņa atzīstas. Ar sajūsmu piemin pagājušo vasaru, kad ar ģimeni šeit pavadīja mēnesi, lielu daļu laika — Salacgrīvā. «Japānā ir pavisam citas pludmales, piebāztas ar cilvēkiem. Dēlam gan Latvijā vislabāk patika batuti. Japānā tos lieto ierobežoti. Vīrs slavē latviešu alu, tas esot visgaršīgākais pasaulē.

Japāņu valodā izdots

Jānis Einfelds. Askoldīne (2011)
Sandra Kalniete. Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos (2014)
Maruta Grasmane. Latvieša cimdi (2016)

Tulkošanā:
Nora Ikstena. Mātes piens
Imants Ziedonis. Krāsainās pasakas

Gaidiet prieku!

Rīgas cirkā darbu sāk jauns neatkarīgais teātris. Kvadrifrona trupā ir tikai pieci cilvēki, domubiedri, kuri var saprasties no pusvārda 

Rīgas cirka ēkā kūsā sen neredzēta dzīvība — durvis ver jauna nevalstiska teātra apvienība Kvadrifrons. Latviešu mēlei sarežģīti izrunājamais nosaukums tulkojams kā četras sejas, un trupas kodolu veido četri aktieri, ko cītīgāki Latvijas teātru skatītāji jau paspējuši iemīlēt, — Reinis Boters, Klāvs Mellis, Āris Matesovičs un Ance Strazda. Jauni teātri nerodas katru dienu, tāpēc saprotams, ka interese ir sakāpināta. Ziņkāri urda gan teātra mājvieta — Rīgas cirks, kas līdz ar grupas aktivitātēm atkal tiek atvērts skatītājiem —, gan arī fakts, ka aktieri pieņēmuši Latvijas teātra videi netipisku lēmumu — visu atbildību par pašu radošo dzīvi pārvelt uz saviem pleciem.

Neatkarība, tas ir svarīgi

Reiņa, Klāva, Āra un Ances kurss studijas Kultūras akadēmijā pabeidza karjerai ne īpaši izdevīgā laikā — pirms četriem gadiem, kad valsts teātru štati bija pārpildīti un pēc jaunpienācējiem neviens neilgojās. To, ka šis fakts nav bez nozīmes Kvadrifrona rašanās stāstā, Klāvs Mellis min uzreiz, jo — nav jau tā, ka viņi ietu prom no teātru štata vietām, lai sāktu no nulles. Tomēr četrotne nav vienīgie Latvijas aktieri, kuru darba dzīve saistīta ar projektiem, nevis repertuārteātru drošību, turklāt viņu talants tika pamanīts uzreiz, un kā brīvmāksliniekiem viņiem ir intensīva profesionālā dzīve.

Jaunie aktieri ir spēlējuši gan lielo teātru izrādēs, gan sadarbojušies ar neatkarīgajiem teātriem; piedāvājumu netrūkst arī pašlaik. Kāpēc tad top Kvadrifrons, kura četriniekam piepulcināts arī Evarts Melnalksnis, Vācijā izglītību ieguvis teātra dramaturgs un jaunpienācējs Latvijas teātra vidē?

Atslēgas vārds esot «neatkarība». «Tā ir sava lieta. Lai cik banāli būtu — cita atbildība un atdeve. Valsts teātrī esi tikai izpildītājs un reti var izvēlēties savu komandu. Bet mēs esam tik saauguši, ka ir dabiski strādāt kopā,» saka Reinis Boters. «Revolūcijas nav — skaidrs, ka darīsim apmēram to pašu, ko esam darījuši un dara arī valsts teātri. Taču mums ir svarīgi, ka impulss nāk no pašiem. Teorētiski jau, protams, varētu būt tā, ka valsts teātra aktieris aiziet pie direktora un saka — gribu nospēlēt to un to, un viņam savāc komandu. Reizēm tā pat notiek. Bet pie mums vienmēr notiek tieši tā,» piebalso Mellis.

Trupas kodols ir četri kursabiedri, kurus esot apvienojusi līdzīga humora izjūta. Ance un Klāvs satikās jau 5. klasē, mācoties Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolā, bet pa īstam grupa «noformējusies» Latvijas Kultūras akadēmijas aktiermākslas bakalaura studiju laikā. Kamēr kursabiedri runas eksāmenam gatavojuši katrs savu monoizrādīti, viņiem ienācis prātā lūgt atļauju, vai atrasto materiālu — Andrusa Kivirehka stāstus — var veidot kopā. Izrādījies, ka viņiem saskan, turklāt tik ļoti, ka par jaunajiem aktieriem sāka runāt kā par vienotu četrinieku un pieņemt, ka viņi ies savu ceļu.

Tas izrādījies grupas spēks un atbilde uz jautājumu, kas Latvijas teātra vidē laiku pa laikam tiek uzdots: kāpēc mums atšķirībā, piemēram, no Igaunijas un Lietuvas, par pārējo pasauli nemaz nerunājot, ir tik maz neatkarīgu, pašu mākslinieku radītu un vadītu grupu? Kvadrifrons saka — pēdējie (un vienlaikus pirmie), kas nāca ar savu māksliniecisko skatījumu, bija Umka.lv, arī kursabiedru grupa. Ancei ir vienkārša, bet izsmeļoša atbilde — vienam kaut ko izdarīt ir ārkārtīgi grūti. «Mums ir paveicies, ka cits citam esam.» Reinis piebilst: «Kvadrifrons nav radies no prizmas, ka Latvijas teātrī kaut kā trūktu. Vienkārši patīk strādāt kopā, skatītāji, kas mums seko, prasa — kad uztaisīsit vēl kaut ko, un tad liekas — bet tiešām, uztaisām vēl kaut ko foršu!» Kivirehka stāsti esot viņu kopējā alma mater, kas iemācījusi spēles un spēlēšanās prieku. Tieši to Kvadrifrons vēlas uzdāvināt gan skatītājiem, gan sev. Lūgti trijos vārdos raksturot, kāds būs viņu teātris, visi pieci sauc: neatkarīgi, priecīgi (jo prieks ir ļoti svarīgs, viņi vairākkārt uzsver). Un tas būs piedzīvojums.

Taisām contemporary?

Ko no jaunā teātra gaidīt skatītājam? «Sirdī mēs tomēr bišķi esam underground,» nosaka Klāvs. Grupas pirmais patstāvīgais projekts jau gadu ir skatāms Dirty Deal Teatro — tā ir viena no pagājušās sezonas labākajām izrādēm Dvēseļu utenis. Iestudējums ir četrotnes kopējs lolojums, kas skatītājus sajūsmina ar dzirkstošo asprātību un neparasto skata leņķi — ironiski paradoksālā iestudējuma tēma ir nacionālā identitāte.

Tieši Dvēseļu utenis biedrus pārliecināja, ka jātaisa sava trupa, ka viņi grib strādāt tieši tā. «Tā bija mūsu pirmā lieta, kas izauga no pašnoteikšanās vēlmes. Izdomājām, ka vajag tādu projektu, atradām naudu, izdomājām, kas būs režisors, kas rakstīs tekstus, ar kādiem aktieriem gribam kopā strādāt. Parasti jau to dara no otra gala,» saka Klāvs. «No otra gala» nozīmē, ka ar ieceri pie teātra vadības iet režisors vai dramaturgs, bet aktieris gaida — vai un ko viņam piedāvās. Kvadrifrons grib citādi — runāt par to, kas pašiem šķiet būtisks, veidā, ko paši sajūt kā laikmetīgu. Šādā kolektīvā darba stilā visi cer izvairīties no radošās rutīnas.

Kvadrifrona intereses un talanti ir daudzveidīgi. Klāvs nule ieguvis teātra režisora diplomu, Reinis joprojām studē un paralēli ar panākumiem strādā amatierteātros. Evarts Hamburgā studējis muzikālā teātra programmā un Vācijā stažējies kā dramaturgs. Ancei ir maģistra grāds kultūras menedžmentā un radošajās industrijās, Āris mācījies operatoros, un, lai arī mācības ar darbu nebija iespējams apvienot, interese nav zudusi. Šo dažādību atspoguļos arī Kvadrifrona piedāvājums, ko pēc tradīcijas starpdisciplinārā cirka ēka tikai paspilgtina — būs gan tradicionālāks, gan netradicionālāks teātris, mūzika, vizuālā māksla. Patlaban trupa pastāvīgi apdzīvos divas telpas — zirgu stalli, kurā iebūvēta spēles telpa un sanesti Nacionālā teātra vecie krēsli, un ziloņu stalli, kura šaurībā iekārtosies izstāžu telpa. Manēžu izmantot gribas, bet tehniski tas esot sarežģīti, tāpēc šobrīd konkrēta projekta nav — tikai sapnis, ka līdz cirka ēkas rekonstrukcijai, kas patlaban plānota pēc diviem gadiem, izdosies teātri spēlēt arī tur.

Tikpat dažādi kā paši ir arī grupas estētiskie ideāli. Evarts min, ka piemēri, kuriem gribētos līdzināties, ir britu Forced Entertainment vai She She Pop — abas teātra grupas pazīstamas tiem latviešu skatītājiem, kas regulāri apmeklē festivālu Homo Novus. Āris iebilst, ka laikmetīgs teātris tikpat labi var būt arī valsts repertuārteātris, un stāsta, ka kāda Evarta rekomendēta laikmetīgā teātra izrāde viņam esot īpaši riebusies. Kopumā par laikmetīgo teātri visi arī mazliet pasmejas — fotografējoties kāds iejautājas: nu, tad taisām contemporary? —, un visi sataisa pārspīlēti nopietnas sejas. Bet, protams, contemporary jeb latviskojot «laikmetīgi» viņi patiešām ir. Visus piecus vieno pārliecība, ka teātrim jābūt arī politiskam — ne tādā nozīmē, ka mākslas uzdevums būtu risināt sasāpējušus ideoloģiskus jautājumus, bet ar izpratni, ka teātrim jācenšas iesaistīties sava laika dzīvē, runāt par nozīmīgo, censties vidi padarīt labāku.

Šādā kontekstā grupa redz gan tos darbus, kas jau tapuši, īpaši izceļot Valmieras teātra vasaras festivālā sadarbībā ar vācu režisori Alīsiju Gēgelinu tapušo Pavasari pēc Franka Vēdekinda Pavasara atmodas tēmām, gan projektu, ko sākšot mēģināt jau nākamnedēļ — Dvēseļu uteņa otro daļu jeb Sidraba šķidrumu, kuram tekstu atkal rakstīs Justīne Kļava un iestudēs Inga Tropa. «Mums viss top ar jokiem, gegiem — arī nopietnībā var paspēt pajokot. Taču es domāju, ka pirms astoņiem gadiem Pavasaris pat nebūtu tik aktuāls kā pašlaik,» saka Klāvs, iebilstot Evartam, kurš sāk runāt par to, ka mūsdienās taču nav atrodami jaunieši, kuri nezinātu, kas ir dzimumakts. (Vēdekinda luga stāsta par pusaudžu attiecībām, kas sabiedrības liekulības un jauniešu neinformētības dēļ noved pie grūtniecības, meitenes nāves un puiša nonākšanas kolonijā.) «Es nepiekrītu,» Klāvs atbild, «es to mūsdienu kontekstā izlasīju kā antiutopiju — pie kā varam nonākt, ja apstākļi attīstīsies.» Viņš un Ance tikko runājuši ar Papardes zieda speciālistiem, jo jaunais darbs būs par dzimumidentitāti.

Varbūt tāpēc ir svarīgi uzsvērt, ka Kvadrifrons domā par ceļošanu — uz Latvijas lauku pilsētām, skolām, kultūras namiem. «Mums patīk braukāties. Cilvēki no daudzām vietām pie mums neatbrauks, bet viņi ir priecīgi, ja mēs aizbraucam. Un mūsu mazās izrādes var aizvest,» piebilst Ance. Šā iemesla dēļ grupa izvairās īpaši definēt «savu skatītāju». Viņi gan pajoko, ka savējie sekojot līdzi jau no Kivirehka laikiem — mamma, tētis —, un kādā brīdī min, ka izrādes iestudē cilvēkiem, kas ir līdzīgi pašiem, tas nozīmē — arī jauniešiem. Bet, pabeidzot šo tēmu, Reinis piebilst, ka galvenais, ko gribas, — lai cilvēki piedzīvotu brīnumu. «Strādājot ar amatieriem, redzu, kā teātris cilvēkiem paver plašāku pasauli, tā kļūst krāsaināka. Mēs gribam palīdzēt cilvēkiem paplest burbuli un paplest burbuli arī sev. Gribu, lai tas paplešas gan manai omītei, gan mazajai māsai.»

Sajūsma jau iepriekš

Runājamies nepilnu nedēļu pirms jaunā teātra atklāšanas, un procesu, kurā intervijas brīdī trupa ir ierauta, Klāvs sauc par talku. Svētdienas rītā dažādos cirka stūros iedegtas gaismas un saimnieciskos darbos rosās cilvēki. Āris ar sajūsmu stāsta, cik ļoti viņam patīk pagrabā slēgt kopā vadus. Reinis runā par to, ka norādes uz sienām ir viņa roku darbs, līmētas līdz diviem naktī. Balsī viegla rezignācija, bet viņš iztēlojoties, ka jaunnedēļ par rezultātu priecāsies. Ance iespurdzas, ka grupa esot vienojusies problēmas pārsaukt par izaicinājumiem, un to viņiem šobrīd netrūkst. Viņa, piemēram, nožēlojot, ka nav apguvusi grāmatvedes profesiju. Tomēr pārņem sajūta, ka teātra veidošanās process viņus pacilā un sagādā prieku. «Gribam, lai atklāšana būtu svētki,» viņi vairākkārt atkārto. Gan pašiem, gan skatītājiem.

Plāni ir grandiozi, un tajos ir ne tikai teātra izrādes. Atklāšanas mēnesī cirka telpās skanēs mūzika, būs vizuālā māksla un kino. Ceturtdienas, 11. oktobra, atklāšanas pasākumi būs Līgas Spundes izstāde Interlūdija bijušajā ziloņu stallī, grupas Ezeri koncerts manēžā un tai sekojošā diskotēka ar Miķeli Putniņu — lai gan bezmaksas pasākumi, ielūgumi jau izķerti. (Apmeklētāju skaitu ierobežo cirka ēkas ekspluatācijas noteikumi.) Savukārt uz 28. oktobra pasākumiem — analogo filmu skati par cirka tēmām, sadarbībā ar festivālu Sansusī tapušais Armanda Siliņa koncerts un Bērnu rīta diskotēku — ielūgumi vēl pieejami. Taču galvenais, protams, ir Kvadrifrona izrādes.

Darbību teātris sāk ar iesācējiem neparasti noslogotu grafiku — repertuārā būs jau trīs izrādes. (Arī tas piederas svētku grafikam — katru nedēļas nogali pa pirmizrādei.) Divas pie skatītājiem jau dažas reizes «izgājušas», saņemot vētrainu piekrišanu, tāpēc Rīgā ir īpaši gaidītas. Himna ir Klāva Meļļa diplomdarbs, noslēdzot režijas studijas Latvijas Kultūras akadēmijā. Komisijas sastāvā esošie teātra profesionāļi pēc tam sajūsmināti dalījās iespaidos par asprātīgo darbu. Kāda grupas «līdzjutēja» par «kareivīgo melodrāmu pēc visādiem motīviem», kā Klāvs Mellis nosaucis savu stāstu par neliela arhitektu biroja sadzīvi, esot izteikusies, ka izrāde jāredz katrai sievietei: jo vai tas nav ik dāmas sapnis — lai viņu mīlētu vismaz divi vīrieši.

Pavasaris savukārt tika izrādīts Valmieras Vasaras teātra festivālā, un atsauksmes — arī sajūsmas pilnas.

Taču par pirmo darbu jaunajās mājās uzskatāma izrāde ekskursija pa cirka ēku Brīnuma skartie. Iestudējums, kuru vienā reizē varēs noskatīties tikai 20 cilvēku, parādīs cirka neredzamās daļas — izvadās pa aizkulisēm, kaktiem un kambariem, stāstot arī par ēkas vairāk nekā 130 gadus ilgo vēsturi. Izrādes anotācijā ierakstīto brīdinājumu, ka iestudējums nav piemērots cilvēkiem ar spēcīgām alerģijām, der ņemt vērā — šeit droši vien neizbēgt no putekļiem, smakām, ar ko piesūkusies par lielu un mazu dzīvnieku novietni kalpojusī ēka.

Der ņemt vērā arī to, ka kavēties ar biļešu iegādi nevajag — jaunajam teātrim nebūšot tik daudz līdzekļu, lai izrādes repertuārā saglabātu gadiem: visticamāk, tās spēlēs dažus mēnešus un tad aizstās ar jaunām. Bet nokavēt nozīmē nožēlot. Visas pazīmes rāda, ka Kvadrifrons Latvijas teātru piedāvājumam taisās pievienot savu — krāsainu un garšām pilnu.

Raiņa cilvēki šodienā

Katrai paaudzei ir sava Baiba un Uldis — kaut kas vairāk nekā tikai senas lugas varoņi, varbūt tos varētu dēvēt par nācijas sievišķības un vīrišķības simboliem. Tagad Laurai Siliņai (29) un Jēkabam Reinim (30) ir laiks tapt par šiem ikoniskajiem Raiņa varoņiem. Abiem tās ir pirmās lielās lomas Nacionālajā teātrī

Jau mūsu tikšanās Nacionālā teātra priekštelpā ir zīmīga. Laura skraidā no kafejnīcas uz grimētavu un atpakaļ: Jēkabs pazudis, telefons ir, paša nav. Viņa tur rūpi par abiem. Un tad, Ulda garajiem goda svārkiem plandoties, skrien Jēkabs — aizkavējies pie šuvējām, jo kaut kas nav bijis kārtībā ar kostīmu.

Viņi šobrīd teātrī patiešām ir kopā un pieskata viens par otru, viņi pat runā, viens otru papildinot un teikumu pārķerot. Laura pasmejas, ka savu vīru aktieri Uldi Siliņu, kam tajā pašā laikā būs pirmizrāde Antiņa lomā Reiņa Suhanova iestudētajā izrādē Antiņš. Zirgs. Zelts, viņa gandrīz neredz, katrs braucot uz teātri atsevišķi un mēģinot dažādās zālēs.

Kas šajos jaunajos cilvēkos (bet ne jaunuļos! — katram jau ir savs nopietns dzīves gabals aiz muguras) ir no tā, kas nepieciešams, lai kļūtu par Raiņa varoņiem? Ko viņos meklējis un atradis režisors Elmārs Seņkovs?

«Lauru es pazinu jau studiju gados, un tad ieraudzīju izrādē Klūgu mūks,» saka režisors. «Viņa ir ļoti krietna, laba, godīga, mīloša. Tas viss viņai piemīt. Arī raksturs! Tu esi šodienas Baiba, — es viņai palaikam atgādinu, — tev nevajag neko īpašu spēlēt.

Jo tādu Baibiņu ir daudz. Arī šodien. Ir tik daudz latviešu, kuri klusi sēž mājās, klausās radio, skatās televīziju un dziļi pārdzīvo to, kas notiek Latvijā. Bet nedomā, ka spēj kaut ko ietekmēt, neiet aktīvā pozīcijā. Viņi godam dara savu darbu, bet neiesaistās politikā. Tie ir tie labie, krietni cilvēki, kuri neveido politiku. Tādu kā Uldis šodien ir vēl vairāk.»

Laura pirms četriem gadiem absolvēja Mihaila Gruzdova un Indras Rogas vadīto aktierkursu Latvijas Kultūras akadēmijā un… pazuda. Viena pēc otras piedzima divas meitiņas, un tikai pagājušajā sezonā Indra Roga atveda savu audzēkni atpakaļ uz teātri — izrādē Klūgu mūks viņai ir pavisam neliela lomiņa. «Bet pietiek viņai uznākt, paskatīties debesīs — un skatītāju zāle ir viņas rokās,» saka Indra Roga. «Viņa pilnīgi citādi domā — dziļi un talantīgi. Iestudējot mums bija etīde Lidojums. Cits kāpa uz ķeblīša un lēca gaisā. Laura atnesa vecu lūgšanu grāmatu un lasīja. Tas ir pavisam cits pasaules uztveres dziļums. Viņa domā paradoksāli, viņa patiešām ir lomas līdzautore. Un viņai ir jāļauj spīdēt pašai ar savu gaismu, nevis tā, kā liekas vajadzīgi man, režisorei. Es no Lauras sagaidu daudz.»

Jēkabs vēl studē, jo līdz aktierkursam strādājis citus darbus. Elmārs Seņkovs viņu nolūkojis, jo «viņš ir no tiem aktieriem, kam skola nav galvenais». «Viņam vajadzīga prakse, viņam jāredz, kā aktieris strādā. Vienīgais, ko viņš nemāk, ir tas, kā kontrolēt sevi, sadalīt uzmanību, un tās ir prakses lietas. Jēkabs ir brīnišķīgs raksturotājs, kas Ulda lomā gan nebūs redzams. Viņam ir spēcīga intuīcija un tāda informācija, ko viņš pats nevarētu būt uzzinājis. Tie, protams, ir gēni. (Jēkaba vecāki ir spožie aktieri Lāsma Kugrēna un Jānis Reinis — red.) Dots viņam ir daudz. Arī pamatīgums. Viņš uzmanīgi klausās, ātri visu uztver, bet ļoti uzticas arī savai intuīcijai.»

Un vēl Elmārs Seņkovs saka — esot noskatījies neskaitāmus Pūt,vējiņi! ierakstus, Gunāra Pieša filmu, kurai rakstītā Imanta Kalniņa mūzika skan izrādē un uz kuru esot arī tiešās atsauces. «Bet tad es to failu izgriezu, aizmirsu un strādāju tā, it kā tas būtu Raiņa lugas pirmais iestudējums pasaulē.»

Jēkab, tu vēl studē Latvijas Kultūras akadēmijas Leļļu teātra kursā, bet būtībā jau esi to pametis.
Jēkabs. Viss ir sakritis tā, kā sakritis. Šeit [Nacionālajā teātrī] laikam arī turpināšu strādāt.

Ar ko tad atšķiras tas, ko jums akadēmijā mācīja, no dzīves realitātes?
Laura. Akadēmijā mēs bijām «siltumnīcas» režīmā, kursa vadītāju paspārnē. Teātrī ir jābūt patstāvīgam. Studijas sniedz pamatu, taču to, ko pieprasa teātris, varam iegūt tikai praksē — mēģinot, kļūdoties, atkal mēģinot. Iemācīties strādāt uz lielās skatuves var, tikai esot uz skatuves, nevis klausoties, kā tas jādara.

J. Tehniskas lietas paņem laiku un enerģiju, ko varētu veltīt analīzei un domai. Lai tevi redz, dzird. Citi jau tam ir izgājuši cauri. Vajadzīga uzmanības sadalīšana: lai izdarītu un nepazaudētu domu. Citādi tu baigi domā, bet neviens tevi nedzird, vai visi dzird, bet nesaprot, par ko tu runā. (Smejas.)

L. Mācos filtrēt lielo informācijas daudzumu. Viedokļus. Ne vienmēr viss man der. Režisora viedoklis, protams, ir primārais. Klāt vēl nāk horeogrāfija, mūzika, teksts, telpa, sevis apzināšanās telpā. Informācijas ir tik daudz! Un manu smadzeņu kapacitāte tuvojas maksimumam. (Smejas.)

Šodien man bija brīnišķīgs gadījums. Pie manis pienāca filmas Baibiņa — Esmeralda Ermale, un pēc sarunas man bija tāda sajūta, it kā es būtu nomazgāta ar zeltainu ūdeni. Man vēl viņai jāpasaka paldies.

Pasaki!
L. Paldies, Esmeralda!

Jēkab, kāda ir sajūta, spēlējot pretī mammai?
J. Nekāda. Mēs esam tikai kolēģi. Es biju domājis, kā nu tagad būs, izrādās — nekā.

L. Ja nezinātu, ka Lāsma ir Jēkaba mamma, mēģinājumos pat neiedomātos par to. Abu starpā valda profesionālas attiecības.

J. Brīžiem es dzirdu pazīstamas intonācijas no bērnības — kad biju savārījis kādus podus. (Smejas.) Bet tas arī viss.

Vai luga nav novecojusi? Tie cilvēki nav pagājuši?
L. Mēs viņiem netiekam līdzi! Es uz Baibiņu skatos — kur ir viņa, un kur esmu es. Tā redzēt, tā domāt! Drosme, mīlestība, principi. Baibas cilvēkmīlestība ir tik fascinējoša uz šodienas notikumu fona!

Kur patlaban vari redzēt tādu Baibiņu, kas spēj pārkāpt pāri sev? Uldi — to jā. Kur tu meklē Baibu, ja dzīvē viņas nav?
L. Rokos sevī, tikai tā var sanākt godīgi. Meklēju sevī tās stīgas, kas Baibiņā ir stingri novilktas. Meklēju, vai manī tāda vispār ir. Kur nu vēl tikt līdz Baibas virsskaņai.

J. Tādi kā Uldis staigā pa ielu. Neteiktu, ka viņu ir ļoti daudz, bet ir. Jo Uldis mainās, izejot cauri materiālajai pasaulei un atrodot garīgo. Uldim šo kanālu atver Baibiņa. Mūsdienās to atvērt ir vieglāk — ir literatūra, garīgās prakses.

Uldim to atver mīlestība un zaudējums — tā simbioze izveido kaut ko jaunu, kam man vēl nav vārda. Viņi kopā pieredz apokalipsi. Tas jau nav nekas slikts. Apokalipse nozīmē kaut kā jauna sākumu, atklāsmi.

Kā pats saproti — vai pēc tam Uldis spēj dzīvot tālāk?
J. Man pašam tas ir skaidrs, bet es tev neteikšu. Lai skatītāji nāk un paši atklāj.

L. Man galvā ir vesels saraksts, ko vajadzētu izdarīt, lai varētu spēlēt Baibiņu. Tu jautāji, vai es redzu sev apkārt Baibiņas. Tādi cilvēki ir! Bet viņi ir klusi, nedzirdami. Mēs par viņiem neko nezinām. Bez Ulda Baiba ir neredzama. Vai tad viņa ikdienā tā runātu, rīkotos? Ulda izprovocēta, viņa atrod savu balsi un spēku. Kamēr Uldis ar Baibu nesatiekas…

Ticu, ka Latvijā ir Uldis un Baiba, bet viens dzīvo Daugavpilī, otrs Kuldīgā…

J. (Smejas.) Un Dziesmusvētkos satiekas un dzied kopā Pūt, vējiņi!

L. Bet varbūt sēž tālu viens no otra un tā arī nesaskatās! Lai notiktu eksplozija, tām diagonālēm ir jākrustojas.

Kāda ir sajūta, šodien runājot Raiņa vārdus?
J. Pagrūti, bet tas ir izdarāms, meklējot un domājot, domājot, domājot. Citādi var aiziet virspusējībā.

L. Grūti ir domāt viņa vārdiem, grūti iedarboties uz otru. Esmu uz sevi dusmojusies: kā var būt grūti sarunāties tautasdziesmā?! Tas taču ir mans, tavs, Jēkaba kods! Kāpēc ir tik grūti? Katram vārdam ir tik daudz apakšā. Nav neviena mēģinājuma, kad pilnīgi no jauna neatvērtos kāds vārds: ak, tas ir šitā! Tāda sajūta, ka mēs mācāmies runāt citā valodā.

J. Visu laiku mēs slēdzam vaļā to kodu.

L. Slēdzam vaļā pa vārdiņam. Ja atveras vesela aina, tas jau ir brīnums. Viegli tas nenāk.

J. Mēs esam Raiņa cilvēki mūsdienu cilvēku skatījumā.

Paskaidro!
J. Es cerēju, ka tu to neprasīsi! (Smejas.) Rainis prologā saka: šis ir stāsts par aizgājušiem laikiem un cilvēkiem. Vai tas ir par 1914. gadu, kad luga ir tapusi? Droši vien ir paralēles ar tā laika dzīvi. Bet epilogā viņš saka: un tautiets aiziet, gaismas apspīdēts, kļūdams par jaunu būtni. Uldis kļūst par jauno ideālistu, revolucionāru, jauno komunistu, kam jāizlaužas cauri līdz patiesībai. Tā mēs to analizējām.

L. Pat ja mēs runājam tautasdziesmās un valkājam tautastērpus, mēs domājam par tēmām, par kurām domā šodienas cilvēks. Jaunieti varētu mulsināt teksts, tas varētu pat atsvešināt, vai tieši otrādi — ieintriģēt… Bet, ja mēs runāsim jēdzieniski ļoti skaidri, tad var cerēt uz savstarpēju saprašanos.

Esmu diskutējusi ar Elmāru par to, kā uzrunāt šodienas jauniešus, runājot četrrindēs un reizēm pat lietojot nesaprotamus vārdus. Mēs daudziem vārdiem meklējam tulkojumu. «To jau māte man gribēja izkroģēt.» Kas ir speltes zutis? Tie ir tikai pirmie, kas ieskrien prātā.

J. Mēs meklējam tiem vārdiem jēgu, jo nevar jau runāt, nesaprotot jēgu.

L. Valoda ir tik brīnišķīga! Meitene atbild puisim tautasdziesmā. Viņš saka: «Nāc pie manis!» — «Tautas vilka zaļu zīdu apkārt manu istabiņu. Velkat zīdu vai sudrabu, es neiešu tautiņās.»

J. Un man uzreiz ir jautājums — «Teic, par ko?»

L. «Bail no tevis.»

J. «Kādas bailes?!» Lugā ir saistītais teksts, tautasdziesmas un vēl Raiņa teksts, lai savienotu abas tās daļas. Trīs dimensijas!

L. Kubiks — rubiks. Saskārāmies ar situāciju, kad mēģinām lasīt dialogu — neskan un neskan. Pēkšņi Elmārs saka: paskatieties — tā ir četrrinde! Jūs kopā runājat četrrindi. Četrrinde sadalīta diviem cilvēkiem. Un tad viss kļūst skaidrs.

Kāpēc jauni cilvēki šodien grib kļūt par aktieriem, kad profesijai vairs nav tāda prestiža, kāds bija kādreiz?
J. Man ir vienkārša atbilde. Es visu laiku bēgu no šīs profesijas, kamēr 25—26 gados sapratu — cik ilgi bēgsi? Kļūsti vecāks un uzdrošinies ieskatīties sevī. Daudz kas tika provēts, darīts, nebija piepildījuma. Man bija daudzas profesijas! (Smejas.) Nuja. Kad saproti, ka tas ir tavs kods, kas tevī ielikts — kā tautasdziesmā —, viss kļūst skaidrs. Katram ir savs aicinājums. Vai dzīves laikā līdz tam nonāc vai nenonāc. Es nonācu.

L. Es vadījos pēc intuīcijas. Nebija ne mazāko zīmju par šādas profesijas izvēli. Man ļoti patika lasīt grāmatas. Laba literatūra atslēdza iztēli, empātiju. Aizgāju uz iestājeksāmeniem kā uz piedzīvojumu. Kad vēl es varētu iziet tik jaudīgu cilvēku priekšā un viņiem būtu manī jāklausās vismaz tās 15 sekundes līdz «Ārā! Tev nav talanta!». Redzēšu Mihailu Gruzdovu un Indru Rogu — tos vārdus es zināju, jo uz teātri gāju —, un tad viss beigsies. Pirmajās kārtās tas bija tikai piedzīvojums, piektajā parādījās stress.

Tu četrus gadus netiki līdz teātrim. Vai bērni ir tev iemācījuši kaut ko vairāk?
L. Bērni paver jaunu pasauli! Mainies. Neatgriezeniski. Atklāj sevī neiedomājamas īpašības un spēka apjomus. Nekas nav beidzies — abpusējs macīšanās process notiek katru dienu.

Kam teātris vispār ir vajadzīgs? Kāpēc darīt darbu, kas prasa no tevis tik daudz?
L. Tie mazie momenti — kad sakrīt teksts, doma, partneris…

Un?
L. Un ir labi. Jūties stiprs, drošs, zini, ko darīt.

Dzīvē tā nav?
L. Dzīvē ir jāizvēlas — pareizi vai nepareizi. Teātrī ir Rainis, un tev ir iespēja domāt tādās kategorijās! Nevis par sadzīvi, veikaliem un mašīnu, bet par citu realitāti un citā intensitātē. Pēkšņi jūties tik spēcīgs. Raiņa teksts dod spēku.

J. Ļoti vienkārši. Ir kultūra — garīgā pasaule, un ir materiālā. Garīgā ir baterija. Ja baterija nav uzlādēta, nav līdzsvara. Atnākot uz teātri, uzlādē garīgās baterijas.

Tu Salomē esi viens no Hēroda zaldātiem, stāvi balkona ložā un skaties uz Salomi, Hērodu un Jāni Kristītāju no augšas. Par ko tajā brīdī domā?
J. Es skatos, kā viņi izdzīvo to dzīvi pirms 2000 gadiem. Ir izrādes, kad esmu tik dziļi iekšā, ka sajūtu vēju pār Hēroda pili, tuksnesi apkārt… Tā ir fantastiska sajūta: nekur nevajag braukt, es to jau esmu iztēlē izdzīvojis. (Smejas.)

Nāk pirmizrāde. No kā jums ir bail? Ja ir.
J. Man bailes ir katalizators, motivācija iziet no komforta zonas, tikt tur, kur es vairs nejūtos labi un ērti. Man izrādē ir bail no vienas četrrindes — es to deklamēju. Jo vairāk par to pirms tam domāju, jo vairāk iznāk deklamēšana. Tad labāk stundu domāt par to četrrindi, meklēt, prasīt režisoram, kolēģiem, saprast vārdu pa vārdam. Bet negribas jau!

L. Bailes… Man ir bail baidīties. Bet, ja tās bailes pārvar, var dabūt lielu spēku.

Aizkustinoši!

Ar kādu vēju latviešu dzejā ienākusi divdesmitgadnieku paaudze — jaunie «vācieši» un «belševicas»

Tas bija laikmetīgās literatūras un filozofijas virtuālā žurnāla Punctum festivāls maija nogalē, kur viņi — visjaunākā paaudze latviešu dzejā — pulcējās, lai lasītu savus darbus. Paaudze, kura dzejnieka un Punctum redaktora Arta Ostupa skatījumā «dara tieši to, kas viņiem pēc būtības jādara». «Viņi ir enerģiski un pretrunīgi, dažkārt izaicinoši, citkārt neizprotami kautrīgi, viegli ironiski, taču kopumā iejūtīgi pret saviem priekšgājējiem. Īsāk sakot, jaunā dzejas paaudze ir aizkustinoša. Salīdzinot ar trīsdesmitgadniekiem, viņu tekstos, šķiet, ir mazāk melanholijas, mazāk intertekstuālu rotaļu, toties vairāk atklātības un drosmes skatīties acīs.»

Aptaujājot vecākas dzejas paaudzes, izvēlējāmies četrus no divdesmitgadīgo dzejražu krāšņās gūzmas, lai pastāstītu, kādi viņi ir. Kāpēc raksta, ko domā.

Dzejniece Inga Gaile: «Man šķiet, ka jaunie ir brīnišķīgi. Viņi ir ironiski, nelaimīgi un talantīgi. Ļoti jūtīgi. Viņi ir paškritiski, spēj atzīt kļūdas, tomēr pietiekami pašapzinīgi, lai turpinātu rakstīt. Es domāju par dzeju un domāju, ka, iespējams, ikviens var rakstīt, ja grib. Tomēr ir jāiegulda daudz darba, lai attīrītu savu unikālo balsi no uzslāņojumiem, aizsargmehānismiem, idejām, kādai tai jābūt un kāds gribu izskatīties savos darbos. Pēc tam atkal jāstrādā: daudz jālasa un jātrenē valoda, uztvere, pašizziņa, drosme.»

Dzejnieks Kārlis Vērdiņš: «Jaunā dzejnieku paaudze nāk ar atvērtību eksperimentiem, zinātkāri un sirsnību. Tā ir paaudze, kurai eksistence virtuālajā vidē ir tikpat pašsaprotama kā dažādu mākslu sintēze un domāšana ārpus nacionālo dzejas tradīciju rāmjiem.

Turu īkšķus, lai dzeja šajā raibajā iespēju tirgū viņiem liktos vērā ņemams medijs un lai viņu radošums izpaustos tieši ar dzejas palīdzību!»

Uz spēles dzīvība un nāve

Tie bija Andra Akmentiņa Donalda Daka sērijas tulkojumi, kas šobrīd 25 gadus veco dzejnieku no Madonas Lauri Veipu bērnībā ieinteresēja valodā. Jau toreiz viņam bija melanholisks raksturs. Grāmatas bija labs veids, kā dzīvoties un justies labi. «Ģimenē esmu jaunākais dēls. Vecāko brāli tētis ņēma līdzi uz mūsu ģimenei piederošo gateri — viņi lika kopā instrumentus. Man tas nebija interesanti.» Lauris slepus lasīja jau bērnudārzā — pasakas, kad citi bērni gulēja diendusu.

Lauku skolā, kur puisis mācījies, literatūras skolotāja reiz piektklasniekiem nolasījusi priekšā Viļa Lāča Vanadziņu. «Pēdējie vārdi — tu vienmēr tētim būsi Vanadziņš. Ja personīgā līmenī domāju par to, kurā mirklī literatūra man kļuva nozīmīga, šis varētu būt viens no tiem.»

Lauri interesēja pasaules vēsture, ideju vēsture. Pēc vidusskolas viņš izlēma Latvijas Universitātē studēt filoloģiju. Iedziļinājās sengrieķu klasikā. «Patika grieķu lirika — Sapfo un Arhilohs, cik no viņiem vispār saglabājies. Viņos ir kaut kas ļoti tīrs.» Lauris pārvalda sengrieķu, latīņu valodu, bakalaura darbu rakstīja par elēģiju un gnomu autoru Teognīdu. Maizi Lauris tagad pelna mediju jomā.

Pirms diviem gadiem aprīlī Lauris uzrakstīja savu pirmo dzejoli. Iedvesmojās no amerikāņu mūsdienu autora Tao Lina, kura dzeja un proza ir asprātības piesātināta. Pirms dzejas Lauris bija iemēģinājis roku prozā. Iedraudzējies ar dzejnieku un kritiķi Henriku Eliasu Zēgneru, kuram savu pirmo dzejoli parādīja, gatavs uzklausīt kritiku. Pašam nesaudzīguma pret sevi netrūka. «Dzeja ir pats kalngals. Rakstot vajag būt paškritiskam — tā, lai izskatās, ka uz spēles ir dzīvība un nāve.»

Par ko Lauris raksta? «Par dzīvi,» viņš smejas. Reiz kādam interesentam savu dzejas pasauli raksturojis kā planētu Solaris — saskaņā ar poļu fantastikas autora Staņislava Lema darba motīviem. Pēc tā scenāriju 1972. gadā tapušajai mākslas filmai Solaris veidoja izcilais krievu režisors Andrejs Tarkovskis. «Izteicu tik grandiozu salīdzinājumu, toreiz man laikam bija paģiras.»

Līdz šim Laurim bijušas publikācijas vairākos kultūras izdevumos. Viņš regulāri piedalās dzejas lasījumos. Datorā izveidojis mapīti ar divdesmit dzejoļiem, kuri gaida izdošanu grāmatā. «Par tiem man nav kauns, bet vajag vēl daudzus.»

Kuram no latviešu dzejas klasiķiem Lauris jūtas vistuvākais? «Klasiķiem…» viņš aizdomājas. «No dzīvajiem klasiķiem Kārlim Vērdiņam. Man ir tuva Velga Krile, drusciņ arī Monta Kroma. Ā, un, protams, Klāvs Elsbergs — kā viņu uzreiz nepieminēju!»

Dzejoļi un pašportreti

«Pašpasludināto cilvēku laikmets: kas cits tevi pasludinās, ja ne tu pats,» saka 22 gadus vecā Evelīna Andžāne, atbildot uz jautājumu, ko viņai nozīmē būt jaunajai dzejniecei (dzīvo dzejā — šādi Evelīnu raksturoja pieredzējušie radošā lauka kolēģi). Rakstīšana viņai nav lielais mērķis, bet gan veids, kā ļauties dzīves procesam un justies labi. Patlaban Evelīna trešo gadu studē kultūras teoriju Kultūras akadēmijā. Ir sajūsmā par to, ko mācās. «Lai ko es strādātu pēc studijām, mākslinieciskā paralēle man būs vienmēr.»

Evelīnai bija 15—16 gadu, kad tapa pirmie dzejoļi. «Sāpes ir cēlonis, kāpēc sāc rakstīt. Tās iekšēji tirda, liek runāt vārdos — atbrīvoties no iekšējās vārīšanās.» Tolaik viņai bija kaudze ar «vidēja izmēra dzejoļiem», ko nevienam nerādīja.

Tagad Evelīna priecājas, ka no pārspīlētiem epitetiem, metaforām pamazām izdodas tikt vaļā. Šajā radošajā posmā Evelīna eksperimentē ar valodu, «lauž» to. «Man failā ir saglabāts viss, ko esmu rakstījusi. Interesanti tagad pārlasīt, kā bija sākumā, — brīžiem šķiet šausmīgi!»

Par tramplīnu iepeldēšanai dziļākos dzejas ūdeņos viņai izvērsās pieteikšanās uz dzejas meistardarbnīcu Ingas Gailes un Ronalda Brieža vadībā Rakstnieku savienībā. Tas notika pirms gada. «Bijām tik dažādi cilvēki, dažādas balsis dzejā. Ļoti interesanti, kad ieraugi ne tikai sevi, bet arī citus.» Tieši tur atvērās dzejas eksperimentu pasaule, drosme meklēt jaunas formas, uz ko mudināja pasniedzēji.

Evelīnas rakstīšanas veids ir šāds: līdztekus tekstam viņa veido vizualizācijas — pašportretus, lai «pati spētu izsekot tam, kā veidoju tekstu un ko vēlos pateikt». Šie deformētās formas zīmējumi, ko var aplūkot arī dzejnieces izveidotajā lapā feisbukā, ir kā psihoanalīze. Dzejoļa rakstīšanai līdztekus plūstošs stāsts. Vai viņa domājusi par izstādi, ko varētu apvienot ar dzejas performanci? «Varbūt urbānā vidē vai kādā vietējā bārā, kur cilvēki nāk un iet, bet ne speciāli mākslas galerijā,» atbilde ir nepretencioza.

Evelīna raksta bilingvāli. Ikdienas sarunās lieto gan latviešu, gan krievu valodu. «Varu pateikt frāzi latviski, bet jau  nākamo — krieviski.» Viņa brīvi pārvietojas no vienas valodas telpas otrā, jo uzaugusi jauktā ģimenē Iļģuciemā Rīgā. Evelīnas tēvs ir latvietis, bet māte — krieviete. Kā citi studenti dodas Erasmus studiju programmas apmaiņas braucienos, Evelīna kādu laiku gribētu padzīvot Pēterburgā — lai labāk iepazītu krievu mūsdienu dzejas pasauli. Patlaban latviski rakstītie dzejoļi ir vairākumā.

Dzīvojot gan latviešu, gan krievu kultūras telpā Latvijā, viņa sabiedrībā notiekošo vērtē šādi: «Man ir skumji, kā politika ietekmē savstarpējo naidošanos Latvijā. Nekad neesmu dalījusi cilvēkus pieņemamajos un nepieņemamajos. Varu pielikt pie žaketes gan oranžmelno lentīti, gan sarkanbaltsarkano.»

Domājot par pirmo grāmatu, Evelīna gribētu turpināt radošās apvienības Orbīta pieeju: izdot savus dzejoļus gan latviešu, gan krievu valodā. «Gribas uzrunāt abas auditorijas,» atzīst jaunā dzejniece.

Izaugt caur pretestību

Tā bija atbilde Ulža Bērziņa dzejolim Sauc no krājuma Piemineklis kazai, ko  Raimonds Ķirķis uzrakstīja 17 gadu vecumā. Joprojām ar gandarījumu to sauc par savu pirmo dzejoli no tiem, kurus varēja sākt citiem rādīt. Drīz pēc tam grupa Sigma izlaida dziesmu ar to pašu Bērziņa tekstu. «Tā bija dīvaina sakritība,» saka divdesmit gadus vecais dzejnieks, kurš patlaban mācās kultūras teoriju Kultūras akadēmijā.

Kam Raimonds raksta? «Tas noteikti vairs nav Uldis Bērziņš,» viņš pajoko. Jauno dzejnieku interesē latviešu valodas attīstība — kā laika gaitā tā mainījusies un kāpēc šodien runājam tā, kā runājam. «Viens punkts, pret ko visu laiku atduros: latviešu valoda konstruktīvi lielā mērā veidota no citām valodām. Tad ir jautājums, ko autors dzejā grib darīt: meklēt «tīro latviešu valodu», kā to darījis Knuts Skujenieks, vai meklēt universālas izpausmes. Piemēram, šobrīd studēju latīņu valodu un ik pa brīdim pieķeru sevi, ka esmu uzrakstījis teikumu vai frāzi, kas ļoti tuva latīņu valodas izteiksmei.»

Viens no Raimonda nākotnes mērķiem — strādāt literatūrzinātnē. Jau tagad viņš paralēli studijām piestrādā Raiņa un Aspazijas muzejā Baznīcas ielā. Uzskata, ka ir labi dzejas rakstīšanu apvienot ar «normālu darbu — dot kaut ko konkrētu sabiedrības kopējam labumam». «Turklāt tas ir labs veids, kā popularizēt savu dzeju, nokļūt pie auditorijas.»

Aizkustinoša un mazliet anekdotiska atkāpe: dzejoļus esot rakstījusi arī Raimonda vecvecmamma, vidzemniece, kas nākusi no tās pašas puses — Blomes, kur uzaudzis Ķikuļu Jēkabs. Pēc nostāstiem jaunais dzejnieks zina stāstīt, ka vecvecmammas panti bijuši «patētiski un diletantiski». Vecvectēvs kā kolhoza priekšsēdētājs sievu strostējis «par peršām, kas padomju cilvēkam nav vajadzīgas». Tā dzejoļi iznīcināti.

Pavaicāts, vai paša pieredze atšķiras no vecvecmammas — par rakstīto cildināts jau no mazām dienām, Raimonds atklāj gluži pretēju pieredzi. «Skolas domrakstiem jābūt ar 250 vārdiem, piecām rindkopām. Mans rakstības stils jau vidusskolā izveidojās sarežģīts. Piecdesmit vārdu, kas tika prasīti vienā rindkopā, man bija jau vienā teikumā. Skolotāja vienmēr teica, ka nevar tik garos teikumos samudžināti rakstīt.» Jaunais dzejnieks domā, ka sistēmas neelastīgums vienai daļai jauno un talantīgo dod spītu cīnīties. Citus salauž, un viņi literatūrai ir zaudēti. Raimonda paša gadījums gan nav bijis tik vienkāršs, jo «skolotāja tomēr saprata manas intereses, divreiz deva iespēju novadīt stundu — par Šarlu Bodlēru un Ojāru Vācieti».

Vai līdzās Ulža Bērziņa dzejai Raimonds var nosaukt vēl kādus iedvesmas avotus, kas rosinājuši rakstīt? Puisis min filozofa Jāņa Taurena grāmatu Konceptuālisms Latvijā: Domāšanas priekšnosacījumi. «Mācījos 11. klasē, kad grāmata iznāca, aizrautīgi lasīju. Tajā laikā ļoti interesējos par konceptuālismu.» Kad vēlāk Taurens vienu semestri lasījis lekcijas Kultūras akadēmijas maģistriem, bakalaura programmas pirmkursnieks bijis klāt kā likts. «Es tur ielīdu bez oficiāla pamatojuma. Ļoti patika, bet uz eksāmenu neaizgāju, jo aizmirsu par to.»

Raimonds ne tikai raksta dzeju, bet arī literatūrkritiku — portālā Satori var lasīt viņa lielisko rakstu Iespiests jābūt jābūt iespiests. Preiļu konceptuālisms par Eināra Pelša dzejas krājumu Condom. Arī atdzejo no angļu valodas — tulkojis modermisma dižgaru Ezras Paunda, Tomasa Stērnsa Eliota, kā arī bītņiku paaudzes leģendas Alana Ginsberga darbus.

Dzejas vakari bunkurā

«Es nebiju no tiem bērniem, kuri uzauga ar Ineses Zanderes dzejoļiem,» atzīst 20 gadus vecā Marija Luīze Meļķe. Viņa atsaucas uz 90. gadu nogalē dzimušās paaudzes bērnu iemīļoto grāmatu Iekšiņa un āriņa. «Tos dzejoļus es mīlu tagad, bet netiku ar tiem izauklēta, par spīti tam, ka mans tēvs arī raksta dzeju.»

Marija Luīze mācās Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolā. Vizuālās mākslas jomā viņa iemēģināja spēkus vispirms. «Vecāki pamanīja, ka viņiem ir jocīgs bērns. Uzreiz meklēja iespējas, kā mani attīstīt mākslā.» Kad luterticīgo cēsnieku Meļķu ģimenē piedzima Marijas Luīzes vecākā māsa, drīz pēc tam — vēl divi bērni, viņi bija tikko pārsnieguši 20 gadu slieksni. «Es ļoti novērtēju, ka vecākiem mēs bijām vissvarīgākie. Tikai pēc tam — karjera un viņu pašu intereses.»

Pusaudžu gados Marijai Luīzei izveidojās draugu loks — literatūrā un mākslā ieinteresēti vienaudži. Viņi kopā gāja uz dzejas slamiem. «Domāju, pati arī kaut ko rakstu. Kāpēc nenolasīt.» Drīz Tallinas ielā jaunā «dzejas banda» atradusi pieejamu garāžu. Iztīrījuši, pielikuši slēdzeni un regulāri pulcējušies, lai lasītu savu dzeju. «Saplēstās drēbēs, pie apzīmētām sienām, sveču gaismā,» Marija Luīze iezīmē atmosfēru vietā, ko neformāli nodēvējuši par Desmito bunkuru. «It kā anarhistiska vide, bet ar noteikumiem. Piemēram, ja kāds lasīja dzeju, bet cits tina cigareti, runāja, skatījās telefonā, čaukstināja čipsu paku, tad bija parādā dzejas lasītājam divas cigaretes.»

Tolaik viņai bija 15—16 gadu, un viņa jau mācījās rozentāļos. «Vēl pēc gada sadraudzējos ar Raimondu Ķirķi, Alek-sandru Baronu, Rihardu Raudoni, Gunti Kursišu. Raimondam jau bija publikācija Punctummagazine, Guntis bija ticis Latvju Tekstos. Visi bijām uz viļņa — ko lai dara ar to savu rakstīšanu? Varam kaut ko pamēģināt kopā!» Tā viņi izveidoja apvienību LMSĪXMRKRV. «Un rakstīšana sākās pa īstam.» Ar sacīto viņa domā regulāru darbu pie tekstiem, uzstāšanos apvienības vakaros — tas palīdzēja katram izkristalizēt savas intereses dzejā, iedvesmoja jauniem meklējumiem un attīstībai.

Artis Ostups, Sergejs Timofejevs, Klāvs Elsbergs — jaunā dzejniece sauc sirdij tuvākos latviešu autorus. «Visi jau. Mums Latvijā ar dzeju ir gājis fantastiski,» viņa izsaka atzinību veselam gadsimtam.

Nesen Marija Luīze izlasījusi Aleksandra Sokolova Muļķu skolu. No Padomju Savienības 70. gados emigrējušā literāta darbs vēsta par zēnu, kurš cieš no personības dubultošanās un nespēj samierināties ar īstenību. «Tagad atrodos postsokolova fāzē,» Marija Luīze atzīst. «Nezinu, ko man tālāk darīt — tas darbs ir tik ģeniāls! Ir sajūta, ka jānāk kādām lielām pārmaiņām.»

Atsevišķos failos datorā jaunajai dzejniecei ir darbi, kurus kādreiz varētu izdot grāmatā. Taču viņa uz to netiecas. Vairāki dzejoļi vienkārši pazuduši. «Esmu tikusi vaļā no paraduma glabāt lietas, kas ar mani kādreiz dzīvē ir notikušas.» Luīze Marija dzīvo šim brīdim, un atrod aizvien jaunas radošās izpausmes. Jaunākā nopietnā aizraušanās — analogā fotogrāfija. Marija Luīze par procesu stāsta: «Tu izžūžo filmiņu, 36 kadrus, tik svarīgus: kā mamma mazgā kaķi izlietnē, kā brālis uzliek ādas masku uz sejas, kā tēvs ar šujmašīnu kaut ko šuj. Un tad izrādās, ka filmiņa sabojājusies. Uzņemtie kadri vairs neeksistē, un nav pilnīgi nekā, ko es tā labā varētu darīt.»

Ar laiku viņa sapratusi, ka tas nav svarīgi — atstāt aiz sevis kādu apliecinājumu par savu dzīvi. «Tas nedefinē to, kas es esmu.»

Kino tramplīnos

No anarhistiskās pieejas, kas trim brāļiem Ābelēm reiz bija snovborda triku filmēšanā, viņi ir saglabājuši vienu principu — filmēt to, ko grib. Galvenais, lai pašiem un arī citiem ir interesanti

Viss liecina, ka Laurim, Raitim un Mārcim vajadzīgs spriedzes radīts adrenalīns. Kopš skolas gadiem nodarbojas ar snovbordu, savulaik pat nosaukti par šī sporta veida karaļiem Latvijā. Aukstā laikā viņi kļūst par ziemas peldētājiem. Vecākie brāļi grupā Soundarcade spēlē mazliet psihedēlisku mūziku, kas raksturota kā eksperimentālais metāls.

Kāpēc šie trīs vīri taisa dokumentālo kino? Mārcim (32) tas piedien, viņš Kultūras akadēmijā studēja operatora mākslu. Turpretim Lauris (38) ieguvis bakalaura grādu filozofijā, Raitis (34) varētu pelnīt naudu kā klīniskais psihologs. Tomēr abi ir režisori virknei filmu, arī šonedēļ tautās laistajai Baltu ciltis. Kāds adrenalīns ir filmu veidošanā?

«Ir gan!» iesaucas Raitis, atceroties sajūtas pirms divarpus gadiem pirmajā Baltu ciltis filmēšanas reizē. 40 cilvēku un divi zirgi gaida, kad atskanēs «Sākam!», bet režisori apjukumā nezina, kas jādara. «Bija traki,» atceras Raitis. Skurbinošu brīžu bijis daudz. Kad vēstures rekonstrukcijas klubu vīri ar zobeniem un cirvjiem imitē kauju, bet operators un datorgrafiķis stāv cīņas mutulī, tad esot «diezgan dulli». Kad no filmēšanas laukuma jāaizdzen gandrīz divus metrus augsts alnis. Arī apstādināt auļojošu zirgu, kurš tikko kā nometis no segliem savu saimnieku, nav sēdēt pie datora. Neilgi pirms Baltu cilts pirmizrādes 16. maijā brāļi Ābeles stāsta, kā saķer kaifu, veidojot dokumentālās filmas.

Tikpat skarbi kā sendienās

Puiši brīdina, ka filma, tāpat kā dzīves apstākļi pirms 800 gadiem, ir skarba. Ar to bija jārēķinās arī tiem aptuveni 500 cilvēkiem, kuri bija iesaistīti tās veidošanā. Brāļi, kā ierasts, veidoja dokumentālo filmu. Bet, lai tā nebūtu vienmuļa, kurā cits pēc cits runā vēsturnieki, tās mugurkaulu veido inscenējumi. «Stāsts ir par dāņu tirgotāju Larsu (šajā tēlā iejūtas vienīgais filmas aktieris Kaspars Aniņš), kurš ir arī spiegs un izceļo cauri zemēm, kur dzīvo baltu maztautas,» stāsta Lauris. «Taču netaisījām mākslas filmu. Rādām tikai to, kas par senajām ciltīm ir zināms.»

Lai rastu priekšstatu par kuršiem, latgaļiem, sēļiem, zemgaļiem, prūšiem, jātvingiem, galindiem, augštaišiem un žemaišiem, bija vajadzīgi brīvprātīgie no vēstures rekonstrukcijas klubiem, kuriem ir savi arheoloģiskie tautastērpi. «Lībiešu tērps izmaksā vismaz 2000 eiro. Lai uzfilmētu vienu ainu ar lībiešiem, būtu vajadzīgi kādi simt tūkstoši tikai tērpu iegādei. Kaut ko tādu nebūtu iespējams finansēt. Taču cilvēki no vēstures rekonstrukcijas klubiem ar tērpiem brauca uz filmēšanām, nebija ne reizes, kad būtu atteikts,» stāsta Lauris. Taču, kas filmējies kā vienai tautai piederīgais, vairs nevar piedalīties epizodēs, kurās atainota citas tautas dzīve. Tāpēc vajadzēja tik daudzus vēsturisko notikumu izdzīvotājus.

«Un mums bija specifiskas prasības,» turpina Lauris. «Sievietes ar koptām uzacīm un mūsdienīgām frizūrām nederēja. Tie, kuri bija kā no kosmētikas salona iznākuši, mums bija «jāsabojā». Vīriešiem tajā laikā bija gari mati un bārda, tas bija statusa apliecinājums. Taču tik un tā daudzi cilvēki, pat ietērpti 13. gadsimta tērpā, neizskatās piederīgi sendienu ciltij. Kādreiz ļaudis bija raupjāki. Lai arī mazgājās, viņu sejas āda, domāju, bija taukaināka, ar dabisko aizsargkārtu. Zobi mums ir labāki nekā cilvēkiem sendienās.»

Katru reizi, kad cilvēki saģērbušies tautastērpos, viens no vēstures rekonstruktoriem Mārtiņš Ruģēns un vēsturnieks Artūrs Tomsons pārliecinājās, ka izskats atbilst tam, kas zināms par 12. gadsimta beigām, 13. gadsimta sākumu. Bieži bijis jānoņem liekās rotas, laikam neatbilstošas jostas vai ieroči. Gandrīz katram no vēstures rekonstrukcijas klubu biedriem ir viedoklis par to, kāda varētu būt bijusi baltu dzīve. Pirmajās filmēšanas dienās ik pa brīdim kāds izteica šaubas. Diskusijām brāļi izveidoja Facebook grupu, bet galavārds bija vēsturniekiem Jurim Urtānam, Tomasam Novakīvičam (Tomazs Novakiewicz) no Polijas, Gundaram Kalniņam, Artūram Tomsonam un Agrim Dzenim.

Filmas veidotāji meklēja mazas pļavas (jo mežiem tolaik ļaudis jaudāja atņemt tikai pa pleķītim), lauku ceļus bez autoriepu atstātajām risēm un biosaimniecības, kur vagas nav no visām nezālēm izpulētas. Ēku reprodukcijā brāļi Ābeles vadījās pēc vēsturnieka Tomsona ieteikuma nepārspīlēt. «Ja jātaisa galindu nama tornis, rēķināmies, cik zemas mājas tolaik būvēja, un tad mēģinām ar datorgrafikas palīdzību piedāvāt savu variantu,» stāsta Raitis. «Mūsu fantāzijai visu laiku bija ierobežojumi. Ja ir mucas, tad mums jāzina, ka tajā laikā tās bija bez stīpām, bet ratus sastiprināja bez skrūvēm.»

Kādu laiku brāļi turējušies pie principa visu veidot autentisku. Līdz bija spiesti sev atgādināt, ka kino ir mānīšanās māksla. Vajag, lai rati izskatās sasieti ar virvēm, tātad to izgatavošanā var arī izmantot skrūves, ja vien filmēšanā tās nav redzamas. Sākumā arī katrs baļķis tēsts ar cirvi, jo tā to darīja sendienās. Bet tad restauratori iemācījuši, ka, izmantojot leņķa slīpmašīnu jeb fleksi, var dabūt cirvja cirtienu tekstūru. «Tā ar laiku iemācījāmies šmaukties,» smaida Raitis. 

To, ko nebija iespējams inscenēt un ar kameru nofilmēt, brāļi lūdza vjetnamiešu izcelsmes mākslinieku Kao Vietu Ngujenu veidot datorgrafikā vai animēt, viņš Latvijas vēsturi zinot labāk par daudziem latviešiem. Tirdzniecība, apbedīšanas ainas, kaujas pie Rīgas kalna atainotas animācijā. «Ja mums jāparāda, ka ap 3000 kuršu aplenc Rīgu, tad, nofilmējot dažus desmitus vīru, mēs neiegūtu vajadzīgo efektu. Labāk to parādīt zīmējumos,» paskaidro Lauris.

Bez izskaistinājumiem

Uz jautājumu, kāpēc bija jātaisa filma par baltu ciltīm, brāļiem ir vairākas atbildes. «Vispirms tāpēc, ka mūsu iepriekšējai filmai par kuršiem galvenais datorgrafiķis Aigars Gercāns ir latgalietis. Strādāja pie filmas par kuršiem un ik pa brīdim teica: veči, jūs saprotat, ko tas nozīmē,» stāsta Raitis. Tātad Ābeles bija parādā draugam un kolēģim no Tritone Studio stāstu par latgaļiem. Otrs iemesls — labās atsauksmes par brāļu dokumentālo filmu Kurši, kas stāsta par šīs tautas senāko vēsturi. Daudzi teikuši, ka gribētu turpinājumu.

«Bija arī Nacionālā kino centra izsludinātais simtgades filmu konkurss. Regulārajos konkursos mums būtu mazākas iespējas dabūt naudu filmai par baltu ciltīm,» Mārcis min racionālu iemeslu. Visbeidzot — latviešiem ir vēsturiskās filmas par dažādiem notikumiem un laikiem, bet nevienas par baltu tautām. «Gribējām, lai filma ir arī izglītojoša. Ja zviedru puika pasaka «mēs bijām vikingi!», lai latviešu puika var atbildēt, ka vikingi nebrauca sirot uz Latvijas teritoriju, jo te viņiem ne pārāk patika karot ar kuršiem. Taču, runājot par tādu abstraktu lietu kā lepnums, svarīgi necelt pašiem savu asti. Necenšamies idealizēt baltu ciltis. Ja paskatāmies uz vēsturi bez izskaistinājumiem, tā var izraisīt lielāku lepnumu nekā mākslots heroisms.»

Naudu filmai piešķīra gan Nacionālais kino centrs, gan Polijas Filmu institūts, Valsts kultūrkapitāla fonds, divu pilsētu pašvaldības un veikals noliktava Depo. Filmas budžets ir tuvu pie 300 tūkstošiem eiro, tomēr brāļi uzsver — viņi šādam nekomerciālam kino var nodoties tikai tāpēc, ka Tritone Studio, kur strādā, taisa arī komercdarbus.

Brāļi nolēma, ka baltu ciltis atainos pārmaiņu laikos, tas ir, 12. un 13. gadsimta mijā. Par to liecina ne tikai arheoloģiskajos izrakumos atrastais, bet arī pierakstītas liecības. Tās gan vēsturnieki mācījuši filtrēt, tieši tāpat kā tagad jāsijā portālu ziņas: analizējot, kas ir autors, kad rakstījis, ar kādu mērķi to darījis. Piemēram, ja vācu sludinātāja tekstos aprakstītas kuršu burvestības, tad jāņem vērā, ka Vācu ordenim bija jāatrod attaisnojums Ziemeļu krusta kariem, kuri sākās pēc 1171. gadā Romas pāvesta izdotās bullas.

Ābelēm interesantākie atklājumi saistās ar tām baltu ciltīm, kas dzīvoja tagadējās Polijas teritorijā: prūšiem, jātvingiem un galindiem. Maz par viņiem zināms, tāpēc bijis pārsteigums atklāt, ka prūšu apdzīvotajās vietās arheoloģiskajos izrakumos atrastas no dzīvnieku kauliem gatavotas slidas, galda spēles, rotaļlietas, romiešu stikla glāze. Nekas neliecina, ka prūšiem bijusi sava rakstība vai kalendārs, bet amatniecība bijusi augstā līmenī. Par galindiem arī zināms maz, tāpēc epizodēs par šo prūšiem radniecīgo tautu izstāstīts, kāds bijis ēdiens pirms 800 gadiem. Tolaik daudz ēsti pākšaugi, medījumu gaļa, sakņaugi un zivis. Savukārt ar jātvingu palīdzību pastāstīts par dziedniecību un upurēšanas rituāliem. Brāļi bez bažām parādījuši arī to, ka mūsu senči apreibinājušies gan ar stipru medalu, gan augiem un sēnēm. Mūsdienās Amanita muscaria jeb sarkanā mušmire ir pazīstama savu halucinogēno īpašību dēļ, tad kāpēc lai baltu tautas to neizmantotu savos rituālos. 

Mācīti saprasties

Neviena no brāļu īsfilmām — Galapunkts, Bēdubrāļi, Kur upes plūst — nav veltīta vēsturei. Starptautisku kinoekspertu atzinību 2015. gadā Raitis un Lauris Ābele ieguva ar īsfilmu Kastrāts kuilis, kas stāsta par jaunu, vientuļu vīrieti, kurš dzied vietējās baznīcas korī un pieskata cūkas. Tajā pašā gadā Lielo Kristapu kā labākā īsmetrāžas dokumentālā filma saņēma Kurši

«Bērnībā mums patika indiāņu vēsture,» saka Raitis. Brāļi atceras, ka pie mājām Rīgā «stroikās» spēlēja kariņus, bet, kad visi trīs aizvesti pie vecmammas Saldū, «kaluši» zobenus — sanaglojuši krustā divus kokus. Par Saldus omīti Melitu Ābeli trīsdesmitgadīgie vīri runā ar sajūsmu. 75 gadu vecumā iemācījusies angļu valodu un tagad visas grāmatas lasa tikai angliski. «Kad sazvanāmies, viņa vispirms precizē, kā vārdi izrunājami. Viņai nav iespēju sarunāties angliski, bet vārdu krājums viņai ir bagātīgāks nekā mums,» saka Lauris. Tīmeklī iepazīstot grupas Soundarcade mūziku, kurā spēlē vecākie brāļi, atklājas, ka vienu no dziesmām iedziedājusi arī Melita Ābele.

Nav brīnums, ka tādas omītes mazbērniem, pēc viņu pašu vārdiem, «ugārs» iekšā. Kad aizrāvās ar snovbordu, piektdienās un pirmdienās negāja uz skolu, lai pusi nedēļas varētu dzīvot pa Gaiziņu. «Naudas nebija. Pacēlāju dabūjām, jo taisījām tramplīnus. Līdzi mums bija salokāmais tosteris un ātrās zupiņas. Nopirkām maizi ar desu, lai tiktu pie karstas tostermaizes, un no tām iztikām,» Mārcis atceras, ka nebija izlutināti. «Pa nakti palikām Ērgļu arodvidusskolas kopmītnēs, kur, no rīta pamostoties, varēja redzēt savas izelpas garaiņus — tik aukstas bija telpas. Mēs arī tagad neesam izlutināti. Braucam ar grupu pa koncertiem un, ja jāguļ uz grīdas, guļam,» papildina Raitis. Viņš pieliek punktu maniem mēģinājumiem atrast kopējo snovbordā un kino. Šis sporta veids iemācot novērtēt procesu, kas ir svarīgi arī filmēšanā. «Pats trenēšanās process ir radošs. Ja brauc pa trasi, kurā ir tramplīni, tad nevar zināt, kas gaidāms uz nākamā tramplīna. Snovborda dēlis ir kā mākslinieka ota, ar kuru, braucot pa kalnu, velkam iedomātas līnijas,» saka Raitis. Sportošanai kalnos vairs neatliekot laika, bet brāļi jo-projām katru ziemu brīvos brīžus izmanto, lai tepat Milzkalnē vai lielajos kalnos izsnovotos.

Tieši snovošana aizveda viņu pie videokameras. «Skeitborda un snovborda subkultūrā pieņemts ne tikai braukt, bet arī iemūžināt trikus fotogrāfijās un video, lai kāds cits to varētu atkārtot,» Mārcis skaidro. Snovborda treneris Inārs Bīrmanis mudinājis brāļus gādāt sižetus televīzijas raidījumam par snovbordu. «Lai nebūtu nekādu komentāru, iemācījāmies nodot raidījumus piecas minūtes pirms termiņa. Pieradām darīt tā, kā mums patīk. Smieklīgi, ka neilgi pirms raidījumu veidošanas beigām uzradās sponsors, kas gribēja saskaņot scenāriju, ko un kā filmēs. Kas par muļķībām!» stāsta Raitis. Lauris papildina, ka tagad Tritone Studio, taisot komercdarbus, sastrādājas ar pasūtītājiem. «Bet tajā laikā visus, kas gribēja kaut ko pielāgot savām prasībām, uzskatījām par muļķiem,» bez smaida saka Lauris. «No šīs anarhistiskās pieejas, ko apguvām snovbordā, mēs izaugām par profesionāļiem. Tagad uzklausām komentārus. Esam spējīgi Nacionālajam kino centram sagatavot dokumentus tā, lai mums varētu uzticēties. Vairs neko neiesniedzam piecas minūtes pirms deadline,» precizē Raitis. 

Lai gan brāļi ir studējuši dažādas zinātnes, kopš 2007. gada visi trīs ir saistīti kino. Mārcis ir iepraktizējies ātri un īsi izstāstīt, kā tas nākas: «Raitim ir psihologa izglītība, Laurim — filozofa, es pa taisno gāju uz Kultūras akadēmiju, uz operatoriem. Pēc tam Raitis papildinājās kā klīniskais psihologs un vēl mācījās Ņujorkas filmu skolā. Lauris specializējās kinorežijā, studējot maģistrantūrā.»

Lai arī ko brāļi darītu, vecāki viņus vienmēr ir atbalstījuši. Kādreiz tas šķitis pašsaprotami. Tagad saka paldies mammai un tētim, ka ļāvuši darīt to, kas interesē. «Mamma ir arhitekte, tēvs — inženieris, un viņi strādā vienā komandā. Iespējams, no viņiem esam iemācījušies sastrādāties,» Raitis stāsta, kā paredzēdams, ka niezēs mēle jautāt, vai tiešām darba dēļ brāļi nav saplēsušies. Nē, nav. Jau bērnībā visu dalījuši trijās daļās. Pat konfekte tā griezta. Kad Mārcis par vasarā iekrātajiem santīmiem nopircis sev bundžiņu fantas, izdzēra to visi trīs. Vēl tagad atceras, cik labi garšoja.

Grāmatas ietvars

Rakstnieks Rihards Bargais, tulkotāja Dace Meiere un literatūrzinātniece Gundega Grīnuma katrs par savu darbu ir nominēti Latvijas Literatūras gada balvai, kas tiks pasniegta 27. aprīlī. Viņi stāsta, kā tapa darbi, kuri nu atzīti par pagājušā gada latviešu literatūras sasniegumiem

Rihards Bargais. Plikie rukši. Autobiogrāfisks romāns. Izdevniecība Zvaigzne ABC

Ievelkoši!

Autobiogrāfiskā romāna Plikie rukši autors Rihards Bargais ar stāstiem Tenkas pie skandalozas popularitātes tika jau 2007. gadā, kad viņu iesūdzēja tiesā par nepatiesu ziņu paušanu — par tādu literāte Agita Draguna uzskatīja viena Tenku stāstiņa saturu, tā darbībā iesaistītam literārajam tēlam rakstnieks bija piešķīris vārdu Agita Draguna.

Daļa no Tenkām iekļuvusi arī 2018. gadā literatūras gada balvai nominētajā darbā Plikie rukši. Tas ir autobiogrāfisks romāns, kurā rakstnieks ļoti atklāti runā par piedzīvoto. Asprātīgi, dažbrīd groteski Bargais stāsta par savām bailēm un traumām, seksualitāti, ticības meklējumiem (mācījies Rīgas pareizticīgo garīgajā seminārā). Nevairās (vai spoži rada tādu iespaidu) no dokumentalitātes — cilvēku vārdi romānā šķiet norakstīti tieši no dzīves, notikumi arī. 2018. gada Latvijas Literatūras gada balvas eksperts literatūrzinātnieks Jānis Ozoliņš par Bargā darbu saka: «Reti labs autobiogrāfiskā romāna piemērs latviešu literatūrā, kurā autors patiešām domājis par romāna formu.»

Pats Bargais, kurš iepriekš zināms arī kā dzejas krājumu Mīļvārdiņi un Labi autors, par autentiskuma meklējumiem savā romānā saka: «Varbūt tam ir kāds sakars ar to, kā es lūdzu Dievu. Ja cilvēks meklē Dievu nevis tālumā, bet skatās uz to tik tuvu, ka tuvāk nav iespējams, viņa attiecības ar dzīvi un tekstu, iespējams, arī kļūst tikpat nepastarpinātas. Nu, tikpat tuvas, cik plauksta, kad tai uzpūš, lai noskaidrotu, vai elpa nesmird.» Pavaicāts, vai savu pirmo romānu rakstījis pēc rūpīgi izstrādāta plāna, Bargais atbild: «Sakārtoju visas epizodes ačgārni laikā. Sākumā biju apjucis un neziņā, bet tad mani iedvesmoja mūziķa Mirwais videoklips Naive Song. Biju tekstā salicis, kā ierasti, visu pēc kārtas, bet tas neizskatījās ne pēc kā. Kad saliku ačgārni, beidzot ieraudzīju darba beigas. Atcerējos, ka tieši gribēju rakstīt par apgriezto perspektīvu, tikai nezināju, kā. Arī atsevišķu epizožu ietvaros ir pārlēcieni laikā.»

Lasot Bargā darbu visā tā autobiogrāfiskajā atklātībā, rodas ziņkārība, vai pēc grāmatas iznākšanas viņš paziņas, draugus un radus aizkaitinājis, vai, tieši otrādi, tā bijusi laba iespēja satikties, izrunāties? «Ir vietas grāmatā, kur esmu sajaucis vārdus,» autors atzīstas. «Tētis man pēc izlasīšanas zvanīja, ka viņš par Beļģijas ķēvi saucis nevis kaimiņieni, bet vienu citu slampenieci un ka viņi ar kaimiņieni Anniņu bijuši labi draugi. Tad es atcerējos — jā, viņš to kaimiņieni patiesībā sauca par Tečeri. Briesmīgi, nu. Kauns uzbrūk vienkārši plosošs.» Dažus savus varoņus Bargais saticis gluži nesen, un palicis skumji, cik ļoti citādi tie kļuvuši — ne tādi, kā dzīvo Pliko rukšu pasaulē. «Lai gan kaut kur dziļumos domāju, ka biogrāfija ir ne tik ļoti patiesa par to laiku, cik patiesa pret šo laiku. Stāstot par tām dienām, es stāstu par šīm dienām, aprakstu savu šodienas redzējumu caur pagātnes notikumiem.»

Bargais ir uzrakstījis labu romānu, kas vienlaikus pašu kā cilvēku paliek zem sitiena jau minētās atklātības dēļ. «Brīžiem domāju, ka tā ir psihiska saslimšana un man izkritusi kāda ētiskā skrūvīte vai varbūt kāda cita skrūvīte un es uzvedos kā ārprātīgs,» viņš spriež. «It kā jau stāstos nekā tāda nav. Mazi, elementāri notikumiņi. Varbūt es gribēju parādīt, ka starp visām šīm tēmām iespējama cita kārtība, citas proporcijas un citi uzsvari, nekā ierasts.»

Plikos rukšus Bargais aizvien pilnveido. Ja kādreiz tiks izdots papildmetiens, tas būs jau par trešdaļu biezāks. «Nezinu, kā tas viss izvērtīsies. Varbūt nevajag būt nepacietīgam, bet pateicīgam par doto laiku.» Laiks viņam bijis nepieciešams, lai labotu un papildinātu romānu, tad «atgrieztos un atlabotu pusi atpakaļ, kaut ko no klāt pierakstītā izdzēstu». Tikko atkal iztīrījis strēķīti ar klāt pierakstītiem nevajadzīgiem mākslinieciskiem salīdzinājumiem. Dažkārt salīdzināts ar izcilo krievu minimālistu absurdistu Daniilu Harmsu, Bargais tekstā necieš neko lieku. Raksta par to, kas viņam ir. Ja ir bailes, tad par bailēm, jo tā ir patiesība, «un ar patiesību kaut kā drošāk». Notikumus romānā viņš dēvē par komiskām leģendām, privāto patiesību. «Pats interesantākais, ka tāda mana egocentriski uzrakstīta privātā patiesība vēl kādam citam liekas ar kaut ko interesanta. No vienas puses, tas ir forši, jo grāmata veic savu funkciju. No otras puses, tā mani integrē ārpasaulē, citos cilvēkos. Izrādās, ka arī citiem ir līdzīgi, un tas ir biedējoši, dažreiz varbūt nepatīkami.»

Gundega Grīnuma: «Ir pamats domāt, ka viņš [Rainis] piedalījās Biržas bankas aplaupīšanas plānošanā.»
Foto — Gints Malderis, Picture Agency

Gundega Grīnuma. Viņpus Alpiem. Rainis un Aspazija Kastaņolā. Jaunatklāti tuvplāni. Monogrāfija. Izdevniecība Mansards

Raiņa krimiķis

Gandrīz tūkstoš lapu biezo monogrāfiju Viņpus Alpiem. Rainis un Aspazija Kastaņolā. Jaunatklāti tuvplāni Gundega Grīnuma nosauc par mūža darbu. 70. gados Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūtā kopā ar citiem pētniekiem sākot gatavot Raiņa kopotos rakstus, izgājusi «fantastisku skolu». Tā motivējusi pamatīgi iedziļināties Raiņa biogrāfijā un daiļradē, kā darījusi to visu savu turpmāko mūžu.

Gandrīz visi Grīnumas pētījumi ir veltīti Rainim, tāpēc var šķist neticami, ka viņa vēl joprojām atklāj par viņu kaut ko jaunu. Taču arī monogrāfijā Viņpus Alpiem pētniece publicē līdz šim nezināmus pierādījumus tam, ka Rainis neatbalstīja boļševistisko ideoloģiju. Viņa ir atradusi arī liecības, kas vedina domāt, ka viņš ir piedalījies bankas aplaupīšanas plānošanā. «Gandrīz krimiķis,» pētniece smiedamās saka par savu grāmatu, kurai ir piešķirta Latvijas Literatūras gada speciālbalva par izcilu ieguldījumu literatūrpētniecībā.

Pērn izdotā monogrāfija ir turpinājums 2009. gadā iznākušajai Gundegas Grīnumas grāmatai Piemiņas paradoksi. Raiņa un Aspazijas atcere Kastanjolā. Pēc tās Grīnuma turpinājusi izzināt Raiņa un Aspazijas emigrācijā Šveicē pavadītos četrpa­dsmit gadus. Tas bijis visnepilnīgāk pētītais periods abu biogrāfijā. «Nekādas principiālas paradigmas savā darbā nelaužu. Rainim Kastaņolas periodā bija radošais pacēlums, turpretim Aspazijai tas nesa milzīgu neveiksmi,» Grīnuma atkārto jau zināmo.

Taču, gatavojot monogrāfiju, viņa ir ne tikai parādījusi Raini un Aspaziju jaunos kultūrkontekstos, bet arī atradusi rakstus un dokumentus, ar kuriem kliedē vairākus mītus. Iepriekš Rainim ir pārmesta kavēšanās Latvijas sabiedrībai skaidrot savu nostāju par latviešu bataljonu dibināšanu. Grīnuma skaidro — tas Raiņa saraustīto sakaru ar dzimtenes presi un cenzūras šķēršļu dēļ. Taču kara gadu vēstulēs viņš pastāvīgi uzsvēris, ka latviešiem ir jāuzstāj uz savām tiesībām būt atsevišķai tautai un veidot autonomu valsti. 1915. gada jūlijā, mēnesi pirms tam, kad Latvijā publicēja Kārļa Skalbes un Ata Ķeniņa uzsaukumu Pulcējaties zem latviešu karogiem!, Rainis mēģināja publiski iestāties par latviešu nacionālā karaspēka vienību dibināšanu. Tas bija viņa franču laikrakstam Le Matin iesūtītajā rakstā, kas netika publicēts. «Rainim nebija tribīnes, no kā runāt,» Gundega Grīnuma paskaidro.

Otrs mīts, ko atspēko Grīnuma, ir padomju laikos veidotais «Rainis atbalstīja boļševikus». Galu galā, Raiņa māsa Dora bija precējusies ar Pēteri Stučku, kurš 1918. gadā ar sarkanās armijas palīdzību Latvijā izveidoja lielinieku valdību un mēģināja radīt boļševiku diktatūru. Gundega atklāj, ka Rainis uzturēja kontaktus ar Krievijas sūtniecību Šveicē, kuras pirmā persona, latvietis Jānis Bērziņš-Ziemelis, «piedāvāja Rainim to, kā viņam kara laikā ļoti pietrūka, respektīvi, sakarus ar māsu un publicēšanās iespēju». Taču, kad Šveices politiskā policija pieprasīja Rainim paskaidrojumu par viņa sakariem ar Krievijas sūtniecību, viņš rakstīja: «Atļaujiet man norādīt, ka es neesmu boļševiks. Gluži otrādi, esmu šo novirzienu visu kara laiku apkarojis, un par to ir pietiekami daudz publisku dokumentu.» «Cik padomju gados nav jauktas galvas cilvēkiem, ka Stučka ar Raini sabāžami vienā maisā. Bet Rainis bija principiāls lielinieku pretinieks. Ļeņina rakstīto viņš raksturoja ar vārdiem «naida mācība»,» uzsver Gundega Grīnuma.

Ir vēl viena mīkla, ko viņa atminējusi. Kad 1906. gadā Rīgas pagaidu kara tiesa izskatīja Friča Eihholca lietu, kurš bija apsūdzēts kaujinieku grupas izveidošanā ar nolūku aplaupīt Biržas banku Rīgā, viņš tiesas sēdē liecināja, ka «pagājušajā novembrī aģitators Pliekšāns, kas daudz runājis ļaužu mītiņos, ieteicis viņam sastādīt īpašu pulciņu banku un citu naudas veikalu aplaupīšanai.» Ilgus gadus nav bijusi skaidra atbilde, atbalstīja vai ne Pliekšāns bankas aplaupīšanu. Tagad Gundega, izmantojot jaunatklātus pierādījumus, secinājusi: «Ir pamats domāt, ka viņš piedalījās Biržas bankas aplaupīšanas plānošanā un ka pēc viņa ierosinājuma Eihholcs izveidoja kaujinieku grupu. Jānis Pliekšāns pilnīgi pamatoti domāja, ka «revolūcijas štābs» izsludinās bruņoto pretestību kazaku vienībām, kas bija iesūtītas apšaut sadumpojušos latviešus.»

Pretrunas Raiņa personībā nav mazinājušas Gundegas Grīnumas apbrīnu un cieņu pret viņa talantu, darbaspējām un attieksmi pret cilvēkiem. «Tagad man gribētos uzrakstīt grāmatu par Aspaziju Cīrihē,» saka Gundega, atgādinot par vienīgo vietu emigrācijā, kur literāte spēja iejusties un atrast domubiedrus.

Dace Meiere: «Gandarījums ir lielāks, ja iztulko sarežģītu tekstu. Nogurums no tādiem gan arī ir lielāks, un es pārmaiņus tulkoju visādas vienkāršākas lietas. Taču arī «lētratūra» nogurdina, un itin nemaz nav patīkami, ja autors lasītājus — un attiecīgi arī tulkotājus — neciena.»
Foto — Gints Malderis, Picture Agency

 

Italo Kalvīno. Neredzamās pilsētas. Tulkotāja Dace Meiere. Izdevniecība Neputns

Pilsētas, kas apbur

Pirms dažiem gadiem, strādājot pie itāļu filozofa Nučo Ordines darba Nelietderīgā lietderīgums, kurā ir daudz dažādu autoru citātu, Dacei Meierei vajadzēja iztulkot arī nelielu fragmentu no itāļu rakstnieka Italo Kalvīno grāmatas Neredzamās pilsētas: «Dzīvo elle nav nekas tāds, kas reiz pienāks; ja elle pastāv, tā jau ir šeit, elle, kurā dzīvojam katru dienu, elle, kuru radām, būdami kopā. Ir divi paņēmieni, kā izglābties no šīm ciešanām. Pirmais viegli padodas daudziem: pieņemt elli un kļūt par tās daļu tik lielā mērā, ka elle vairs nav saskatāma. Otrs paņēmiens ir riskants un prasa nemitīgu uzmanību un mācīšanos: ellē meklēt un censties atpazīt to, kas nav elle, gādāt, lai tas pastāvētu ilgāk, un atvēlēt tam telpu.» Nospriedusi, ka šāda rindkopa ir dažas labas grāmatas vērta, Dace nolēma mēģināt kādu pierunāt izdot Kalvīno grāmatu latviski. Apgāds Neputns bija atsaucīgs, un 2017. gadā iznāca Neredzamās pilsētas Daces Meieres tulkojumā, kas tagad izvirzīts Latvijas literatūras gada balvai kategorijā Labākais ārvalstu literatūras tulkojums latviešu valodā.

Daces pazīšanās ar Kalvīno tekstiem aizsākās studiju gados Viļņā — fragmenti no viņa darbiem bieži bija sastopami itāļu valodas mācību grāmatās un antoloģijās. Tolaik, 90. gadu sākumā, Baltijā piekļūt itāļu literatūrai nebija viegli, tāpēc nav brīnums, ka, vēlāk aizbraukusi studēt uz Itāliju, viņa vienu no pirmajām stipendijām ieguldīja arī Kalvīno grāmatu kaudzītē. Īsais, poētiskais romāns Neredzamās pilsētas kopš pirmpublicējuma 1972. gadā ir tulkots vairāk nekā 30 valodās. To veido ceļotāja Marko Polo sarunas ar mongoļu hanu Hubilaju un 55 iedomātu pilsētu apraksti: stingrā struktūrā izkārtojas vēlmju un atmiņu, smalkās, nepārtrauktās, apslēptās un vēl citādas pilsētas.

«Šī teksta tulkošana man sagādāja patiesu baudu. Perfektā grāmata, kurā nav lieku vārdu un lieku teikumu,» saka Dace, atcerēdamās 2016. gada vasaru, kad strādāja pie šī darba. Viņas atmiņās tas ir labs, silts laiks ar daudziem skrējieniem pa parkiem un meža ceļiem. «Kad īstais vārds vai teksta ritms nedodas rokā, ir jāiet paskriet,» viņa saka. Skriešana atbrīvo prātu, un pie tulkojuma Dace atgriežas ar skaidrākām domām.

Strādājot pie Kalvīno grāmatas, esot vajadzējis uzmanīties pareizi atveidot izdomāto pilsētu nosaukumus, kas visi ir sieviešu vārdi. Rakstnieks ir uzsvēris, ka vārdi esot izraudzīti nejauši un tajos neesot apslēpti simboli vai alegorijas. Tomēr tie visi nāk no antīkās mitoloģijas, literatūras vai senvēstures. Piemēram, Hersīlija ir Romas dibinātāja Romula sieva, Valdrada — franku valdniece, bet Hipātija — senās Aleksandrijas filozofe, astronome un matemātiķe, kuru 415. gadā nogalināja satracinātu kristiešu pūlis. «Hipātijas pilsētai šķietami nav nekāda sakara ar to senatnes zinātnieci, taču man bija jāzina, kā viņas vārdu, ko itāliski raksta Ipazia, atveidot,» saka Dace.

Kalvīno Neredzamās pilsētas mēdz dēvēt par dzejprozu, jo teksts ir ļoti poētisks. «Taču arī ar dzejisku vārdu izmantošanu jāuzmanās, lai neiebrauktu salkanībā un lētu rīmju estētikā,» saka Dace. Visus savus tulkojumus viņa parasti pusbalsī lasa sev priekšā, bet šo esot lasījusi skaļi vairāk nekā jebkuru citu. «Pietiek aizķerties aiz vienas zilbes, lai būtu skaidrs, ka teksts jāmaina,» stāsta tulkotāja. «Šim tulkojumam paveicās ar redaktoru Arturu Hansonu. Tas laimīgais gadījums, kad redaktors uzmanīgi pievīlē tekstu, norāda uz nozīmju niansēm, un es varu klusībā purpināt: ak kungs, kā gan es pati to neiedomājos! Ideāls redaktors,» saka Dace.     

Neredzamās pilsētas nav vienkāršs teksts — tam ir sarežģīta struktūra un bagātīga leksika. Un, tāpat kā daudzos Daces tulkojumos, arī šajā ir gari teikumi. «Man pašai nav skaidrs, kāpēc man nemitīgi trāpās grāmatas ar īpaši gariem teikumiem. Nesūdzos, man patīk. Strādā visu nakti, un viens teikums iztulkots. Brīnišķīgi! Patiess gandarījums!» smiedamās, bet vienlaikus nopietni saka tulkotāja. Roberto Bolanjo romānā 2666, ko arī pirms neilga laika Dace tulkojusi, esot bijis teikums, kurā ir aptuveni 13 000 rakstzīmju. Viņas tulkoto autoru vājība ir arī uzskaitījumi un saraksti. Tie atrodami gan Umberto Eko, gan Kristinas Sabaļauskaites, gan arī Italo Kalvīno darbos.

«Gandarījums ir lielāks, ja iztulko sarežģītu tekstu. Nogu­rums no tādiem gan arī ir lielāks, un es pārmaiņus tulkoju visādas vienkāršākas lietas. Taču arī «lētratūra» nogurdina, un itin nemaz nav patīkami, ja autors lasītājus — un attiecīgi arī tulkotājus — neciena,» stāsta Dace. «Tulkoju, jo man patīk un ir interesanti, reizēm mokoši, taču pārsvarā aizraujoši. Ir tik daudz labu tekstu, ko vēl gribētos iztulkot. Ir daudz brīnišķīgu autoru, kuru darbi vēl jāpārceļ latviski. Un Kalvīno es gribu tulkot vēl un vēl.»