Žurnāla rubrika: Cilvēki

Aldis un Žanna Andžes, izveidojuši savu staciju

Posted on septembris 20, 2017 by - 1 no 2 miljoniem

Austrumu zemju cienīgs miers valda privātmājas dārzā Skrundā. Ir pusdienlaiks, divi vīri sēž un dzer tēju vilciena lokomotīvē. Viens no viņiem ir Aldis Andže, mājas saimnieks. Viņam ļoti patīk metāls un metināšana, tāpēc savā dārzā izveidojis staciju un lokomotīvi. Staciju nosaucis par Andžēniem. «Pirms gadiem trim Jāņos sēdējām tepat dārzā. Draugi teica, ka man jau te viss izskatās kā Cinevillā sabūvēts. Kā maza pilsētiņa. Tikai savas stacijas vai baznīcas pietrūkst. Ar to man pietika, lai sāktu taisīt staciju,» atceras Aldis. Kopš pērnā gada decembra metāllūžņu mākslas dizaina darbnīca muzejs Andžēnu stacija uzņem arī viesus. Arī pēc tūrisma sezonas beigām.

Aldis pēc aroda ir galdnieks, taču darboties ar metālu paticis vienmēr. Viņš iedzīvinās pat neiedomājamu štruntu. «Re, tā ir veca padomju laika laivas bāka. Grozīju, grozīju līdz sapratu, ka izskatās pēc tanka,» saka Aldis un uzsit pa zaļo tanku. Stacijas sienās rindojas veci gludekļi, pudeles, darbarīki un zobrati. «Man patīk tukšā vietā kaut ko smuku ielikt,» saka Aldis.

Tikmēr Žanna apstādījusi katru zemes centimetru, un pat vecās džinsās kuplo puķes. Andžes savu sētu apčubina brīvajos brīžos, jo ikdienā strādā algotu darbu: Žanna vada būvniecības piederumu veikalu, Aldis veic individuālos pasūtījumus. Viesu bieži vien pilna māja, jo Žanna vada arī moderno deju kolektīvu. 

Andžes ir kopā divdesmito gadu. «Lai varētu uzrīkot kāzas, sākām audzēt gurķus un tomātus. Te viss bija pilns ar garām siltumnīcām,» atceras Aldis. Gurķus marinēja un pārdeva. Kad piedzima meita un dēls, siltumnīcu vietā tapa bērnu rotaļu laukums. Bērni izauga, un smilšu kastes aizstāja puķu dobes, kuras papildināja Alda darinātie metāla veidojumi. Pirmais lielākais metināšanas darbs bija žogs ap māju. Tik ļoti viņam iepatikās strādāt tieši ar metālu, ka pāris gados tapa arī stacija.

Aldis ieved kādā telpā mājas pagrabstāvā. Tur ir aptuveni desmit gaļasmašīnu, kas izpindzelētas dažādās krāsās un sametinātas kopā ar lampām. Griežot gaļasmašīnu, rodas gaisma! «Pa kuru laiku to visu darām? Kā! Pa vakariem! Mēs televizoru neskatāmies!» smejas Aldis. Tieši vakaros vai brīvdienās Andžēnos ir gaidīti viesi, tikai iepriekš jāpiesakās. Jo īpaši oktobrī, kad Skrundā atklās pastaigu taku gar Ventu. Andžēni ir netālu no upes.

Daugavai būt!

Posted on septembris 20, 2017 by - Vēsture

Likteņupi sargādami, Dainis Īvāns un Artūrs Snips pirms 30 gadiem ne tikai paglāba no HES būvniecības posta skaisto dabu un vēstures dārgumus Latgalē, bet atrāva slūžas visas tautas brīvības alkām

Tā bija 1986. gada vasara, kad jaunais publicists Dainis Īvāns kopā ar ģimeni atpūtās sievasmātes lauku mājās netālu no Slutišķu sādžas pie Augšdaugavas. «Ejam ar bērniem peldēties un redzam tādus mietiņus ar atzīmēm skaistos pakalnu galos. Noskaidrojām, ka mietiņi rāda, cik tālu pār māju jumtiem un pakalniem celsies ūdens līmenis Daugavā, kad uzcels iecerēto HES,» padomju laika notikumus atceras Īvāns, kuru tagad pazīstam kā spožu Atmodas zvaigzni. Viņa nokļūšana lielo pārmaiņu laika politikas virpulī sākās tieši ar sacelšanos pret Daugavpils hidroelektrostacijas (HES) būvprojektu, kuru īstenojot, tiktu izveidota ūdenskrātuve 200 km garumā, applūdināta neskarta Daugavas senlejas daļa un nopostītas daudzas apdzīvotas vietas Latvijā un Baltkrievijā. «Un tad es iedomājos tā burtiski, bez patētikas – mani bērni tagad te skraida, lasa zemenes… Tad viņi izaugs, nē, viņi jau pat vēl nebūs izauguši, un pēc četriem gadiem tā visa te vairs nebūs, jo process jau gāja ļoti strauji uz priekšu,» atmiņu stāstu turpina Īvāns.

Šoruden aprit tieši 30 gadu, kopš PSRS Ministru Padome nolēma pārtraukt Daugavpils HES celtniecību. Ar Īvānu un viņa likteņbiedru rakstnieku Artūru Snipu tiekamies Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā dažas dienas pirms izstādes Daugavai būt atklāšanas, kas plānota 21. septembrī. Īvāns kopā ar mākslas kolekcionāru Aleksandru Mirļinu un muzeja darbinieci Lieni Andrejsoni ir līdzautori šai izstādei, kas stāsta par divām kampaņām Daugavas glābšanai – Kokneses kanjona un Staburaga aizstāvību 1958.-1959. gadā Pļaviņu HES tapšanas laikā un Augšdaugavas glābšanu no aplūdināšanas 1986.-1987.gadā Daugavpils HES projekta ietvaros. Abās reizēs aktīvisti sabiedrību uzrunāja caur laikrakstu Literatūra un Māksla, un gan piecdesmitajos, gan astoņdesmitajos tā bija liela uzdrošināšanās nebrīves apstākļos.

Pirmais protests gan beidzās neveiksmīgi. 54 tā laika ievērojami kultūras, zinātnes un sabiedriskie darbinieki 1958. gadā parakstīja vēstuli LPSR Ministru Padomes priekšsēdētājam Vilim Lācim ar prasību glābt «no pārplūdināšanas Daugavas senleju posmā no Aizkraukles līdz Pļaviņām ar visām tās vērtībām». Starp parakstītājiem bija Mirdza Ķempe, Jānis Endzelīns, Leo Svemps, Teodors Zaļkalns, Kārlis Zemdega, Valdis Kalnroze. Pēc nedēļas sekoja žurnālistes un rakstnieces Veras Kacenas raksts Literatūrā un Mākslā, vēstot par sabiedrības protestu pret iecerēto jaunā HES aizsprosta būvi, kas iznīcinātu Daugavas kanjonu un tā pērli Staburagu.

Padomju varas atkusnis izrādījās īss, tā sauktos nacionālkomunistus skāra 1959. gada represijas. Arī Verai Kacenai bija liegts publicēties vēl ilgus gadus pēc tam, un Pļaviņu HES celtniecība 60. gadu pirmajā pusē gāja savu gaitu. Taču šie protesti tautā izraisīja tādu kā svētceļojuma atvadīšanās kampaņu, kad cilvēki straumēm plūda vēl pēdējo reizi palūkoties uz Staburagu. Arī latviešu glezniecībā tas iezīmēja īpašu brīdi – apjaušot nenovēršamo, 60. gadu sākumā mākslinieki pievērsās apdraudētās Daugavas krastu gleznošanai. Īvāns stāsta – pielikt dzīvoklī pie sienas gleznu ar Staburaga skatu nozīmēja ko līdzīgu sarkanbaltsarkanā karoga izkāršanai, jo abi bija aizliegti. Tagad izstādē apskatāmas gan gleznas ar Daugavas ainavām, gan pirmo reizi plašākai publikai pieejams arī 1958. gadā rakstītās vēstules oriģināls, kas ilgus gadus glabāts Latvijas Valsts arhīvā.

Toties otrs Daugavas aizstāvības mēģinājums gandrīz 30 gadus vēlāk izrādījās veiksmīgs. Izdevās ne tikai izglābt unikālo Augšdaugavas apkaimi, bet arī atraut slūžas tautas cīņai par savām tiesībām un brīvību. 1986. gada 17. oktobrī Literatūrā un Mākslā tika publicēts Daiņa Īvāna un Artura Snipa raksts Par Daugavas likteni domājot, kam sekoja negaidīti aktīva sabiedrības kampaņa un plaša parakstu vākšana pret Daugavpils HES celtniecību.

Brūkošās Padomju Savienības vara piekāpās un 1987. gada 5. novembrī laikraksti vēstīja par PSRS Ministru Padomes lēmumu pārtraukt jau aizsākto Daugavpils HES celtniecību. Tā bija pirmā reize, kad tik vērienīgu «komunisma celtni» apturēja sabiedriskā doma un zinātnieku argumenti. 1987. gada vasara bija arī laiks, kad 14. jūnijā un 23. augustā grupa Helsinki-86 pulcēja ļaudis pasākumos pie Brīvības pieminekļa. Atmodas elpa bija gaisā.

Sacelšanās štābs

Dainis Īvāns un Artūrs Snips iepazinās toreizējā Valsts bibliotēkas ēkā Krišjāņa Barona ielā. Īvāns jau bija redzējis, kā dabā notiek HES sagatavošanas darbi. No Spruktu kapsētas Daugavas ielejā pārapbedītas cilvēku mirstīgās atliekas. Betona «katlā» bija plānots iemūrēt Indricas baznīcu – unikālu, simtiem gadu vecu koka ēku un aizsargājamu objektu pat padomju valstī. Krāslavā jau uzcelts nedabīgi augsts tilts HES vajadzībām, jo arī daļa pilsētas pēc projekta īstenošanas būtu zem ūdens.

«Man ienāk prātā – vai tiešām neko nevar darīt? Pajautāju vienam, otram. Atbildes bija: nelien, nebāz degunu! Dabūsi pa kaklu, neviens to arī nepublicēs,» atceras Īvāns. Kad sapazinies ar Snipu, sācis viņam stāstīt savu bēdu stāstu, tobrīd vēl nenojaušot, ka rakstnieks ir bijis Ķeguma HES inženieris un pārzina šo lietu. «Viņš noklausās un saka – tas ir pilnīgi šķērsām un tur var ko iesākt,» Īvāns atceras, ka Snipa optimisms tolaik bijis lielāks nekā viņam pašam.

Artūrs papildina – no enerģētiķu vides viņam bijusi zināma noderīga informācija, ka HES celtniecība iesaldēta, jo PSRS trūka naudas. Līdzīgus argumentus izmantoja arī cilvēki Krievijā, kuri pretojās Sibīrijas lielo upju pagriešanas projektam, kas arī tapa tajā laikā. Lai kaut ko varētu panākt Latvijā, svarīgi bija atsaukties uz līdzīgām norisēm Krievijā, jo tad varas iestādes nevarēja protestiem piešūt latviešu nacionālisma argumentu.

Vasarā abi sāka kopdarbu pie rak-sta, lai no dažādiem aspektiem atspēkotu Daugavpils HES projektu. Argumenti bija gan ekonomiski, gan vides aizsardzības idejās balstīti. Iespēju robežās apkopota arī ārvalstu pieredze, kur jau bija sava negatīva vēsture šajā jomā. «Tagad jau varētu Vikipēdijā paskatīties, bet tolaik tādu iespēju nebija,» pajoko Snips. Viņš uzsver – PSRS tolaik stipri trūcis līdzekļus un ideja atsākt iesaldētās HES būvniecību, viņaprāt, bijusi tieši Latvijas vietējās varas iecere, lai izspiestu kaut kādus līdzekļus no centrālās varas Maskavā.

Lai arī Literatūra un Māksla abus autorus atbalstīja jau raksta tapšanas laikā, īstas pārliecības par materiāla publicēšanu nebija. Pirms klajā nākšanas raksts kādu mēnesi bija nostāvējis redakcijā, laikam gaidot saprotošāku cenzoru – PSRS laikā avīžu saturs pirms drukāšanas tika caurskatīts un labots, lai neizlaistu cauri kompartijas un padomju varas kritiku. Tobrīd no amata atbrīvotā galvenā redaktora Jāņa Škapara vietā avīzi vadījis Andris Sproģis, kurš gan vairāk paļāvies uz pieredzējušo vietnieku Viktoru Avotiņu. Autori piebilst, ka patiesībā viņu rakstam bijuši vēl divi līdzautori – Daiņa dzīvesbiedre Elvīra palīdzējusi ar savām profesionālajām zināšanām bioloģijā, bet fotogrāfs Andrejs Grants iemūžinājis skatus Daugavas krastos.

Beidzot raksts tika publicēts. «Mans dzīvoklis pārvērtās par sacelšanās štābu. Sāk zvanīt. Mūs sāk saukt visur uzstāties. Nākamajā nedēļā Literatūra un Māksla publicēja apaļā galda sarunu par šo tēmu. Divi numuri pēc mūsu raksta vēl iznāca par šo tēmu, bet tad sekoja LKP Centrālās komitejas aizliegums rakstīt par šo tēmu,» atceras Dainis. Kompartijas motivācija bija, ka nav ko tagad uzkurināt emocijas, jo ir izveidota zinātnieku komisija, kas šo lietu izvērtēs.

«Mēs bijām tikušies ar akadēmiķi Ritu Kukaini, kura bija autoritāte padomju varai un bija mūsu pusē. Viņa izveidoja zinātnieku komisiju, un varas iestādēm nebija, kur likties, – bija jāpiekrīt izvērtēt šo lietu,» stāsta Īvāns.

Publicēšanas aizliegums bija nopietns, un Īvāns atceras pat tādu kuriozu faktu, ka konditorejas rūpnīcā 17. jūnijs esot bijis aizliegts ražot arī vafeles ar nosaukumu Daugava. Partijas komitejas iekšienē viedokļi esot atšķīrušies. Otrais sekretārs Vitālijs Soboļevs gribējis aizliegt uzreiz, tomēr pirmais sekretārs Boriss Pugo, kurš tolaik bija nesen pie varas nākušā un «atklātības» vēsmas sākušā PSKP ģenerālsekretāra Mihaila Gorbačova domubiedrs, neuzdrošinājās uzreiz noraut stopkrānu – vismaz ļāva darboties zinātniekiem. «Viņš lāgā nesaprata, kas Latvijā notiek,» secina Īvāns.

«Es pat nezinu, kā mums tas izdevās,» plecus rausta Snips, jautāts par tālāko darbību, jo mutuļošana sabiedrībā turpinājās arī pēc partijas komitejas aizlieguma runāt par HES tēmu. Īvāns domā, liela nozīme bijusi tam, ka izdevies publicēt rakstu arī Maskavas laikrakstā Ļiteraturnaja Gazeta. Tas radīja apjukumu Latvijas funkcionāros.

«Labākais jau bija tas, ka mums aizbāž muti, bet cilvēki vairs negrib klusēt. Žurnālisti, kolēģi, pat dziedātāji. Atceros – Aija Kukule vienā tiešraidē, kas bija retas, koncerta beigās piepeši nodzied dziesmu par Daugavu. Visi uzreiz saprot, kāpēc viņa to dzied. Visi, kur vien varēja, mēģināja iespraust Daugavas vārdu, un jutās baigie varoņi, jo Daugavu pieminēt bija aizliegts,» stāsta Īvāns. «Nezinu, kā Artūram, bet man no sākuma likās – uzrakstīsim, un ar to arī viss beigsies, jo Padomju Savienībā bija tā: ja presē ieliek, tad viss ir kārtībā un ar to arī beidzas.»

Snips piekrīt, ka parasti nekāds turpinājums rakstiem nesekoja, taču šoreiz gaisotne jau bija citāda arī Krievijā, Gorbačova valdīšana ienesa pārmaiņas. Abi autori nevarēja iedomāties, ka viņiem būs jāvada šis process gandrīz gadu. Vairākas reizes braukuši uz Maskavu, kur meklējuši atbalstu pie kolēģiem presē. Īvāns galu galā zaudējis darbu Preses komitejā, bet sācis strādāt žurnālā Skola un Ģimene. Snips ticis aizsūtīts uz laiku uz Maskavu uz kvalifikācijas celšanas kursiem.

Spēka sajūta

Nekādas tiešas represijas pret autoriem gan netika vērstas, uz čeku jeb Valsts drošības komiteju viņi arī netika saukti. «Tas nāca tik spēji un negaidīti, ka varas iestādes nebija gatavas. Īstenībā tas bija Padomju Savienībā pirmais tautas referendums, kaut gan nekas tāds nebija atļauts. Publikācijas aizliedza, bet vēstules plūda. Tās vairs nevarēja apturēt. Mēs vēl smējāmies, ka ir kā Piektajā gadā. Tad bija tautas sapulces, kur revolūcijas vadoņi gāja un atbildēja uz jautājumiem. Mums bija tieši tāpat. Mūs sauca uz visādām iestādēm, darba kolektīviem. Kur tik aizejam, tur uzreiz sastāda petīciju pret HES un sūta tik prom,» iekustināto procesu atceras Īvāns. Protams, bijuši arī pretinieki, kuri rakstījuši pat privāta rakstura sūdzības par abiem cīnītājiem.

Autoriem adresētajās atbalsta vēstulēs, kas nāca uz Literatūras un Mākslas redakciju, bija pievienoti paraksti pret HES celtniecību – kopā tādu ir 30 tūkstoši. Īvāns piebilst, ka tas noteikti nav viss, jo cilvēki sūtīja vēstules arī pa tiešo uz Maskavu, uz LKP Centrālo komiteju. «Man tagad ienāca prātā, ka psiholoģiski un arī politiski pareizi būtu visus tos parakstus apkopot un izdot grāmatā,» saka Snips par tiem, kuri uzdrošinājās ar savu parakstu pretoties padomju varai. Daļa vēstuļu būs redzamas arī izstādē.

Pusgadu pēc raksta publicēšanas, jau 1987. gada sākumā Rita Kukaine informējusi Īvānu par valdības apstiprinātās komisijas darba rezultātiem, un to viņam atkal atļāva publicēt. «Pēc tam parādījās vēl dažas publikācijas, bet daudz vairs nebija. 5. novembrī Maskava oficiāli apturēja celtniecību, bet nojausma, ka galīgais lēmums Maskavā ir pieņemts, mums tika paziņota jau vasarā starp helsinkiešu «nemieriem» 14. jūnijā un 23. augustā pie Brīvības pieminekļa. Atceros, vēl nodomājām – tas ir veids, kā nolaist tvaiku, lai cilvēki neiet pie pieminekļa. Bet bija jau par vēlu, tas vilnis jau bija sācies,» atceras Īvāns.

Kurā brīdī abiem nāca atskārsme, ka ir iekustināta lielāka lavīna? «Tajā brīdī, kad bijām nosacīti uzvarējuši, politiskajā sistēmā iezagās bailes. Viņi sajuta bailes, ka arī ar viņiem var tā izrīkoties. Kompartijas virsotnes cilvēkos parādījās tā baiļu sajūta, ka tauta ir piecēlusies un celsies vēl. Viņi nekļūdījās,» saka Snips.

«Kad sāka nākt uz Literatūru un Mākslu tā vēstuļu jūra, man diezgan ātri fiziski radās tāda aizmugures sajūta,» saka Īvāns. «Es tiešām sākumā domāju, ka atnāks un saņems ciet, izsauks uz pārrunām. Bet tad mani pārņēma milzīgs miers – es sapratu, ka tā milzīgā masa stāv aiz manis un neviens neuzdrošināsies man pieķerties. Ka ir kas tāds, ko nevar vairs ar varu apturēt un ierobežot. Sajūta, kas mani toreiz pārņēma, mani pavadīja visu Atmodas laiku,» Īvāns atzīst, ka tā viņš arī pret savu gribu ievilkts politikā un 1988. gadā kļuva par Latvijas Tautas Frontes priekšsēdētāju.

Joprojām arī šajos laikos ik pēc gadiem trim četriem Īvānam zvanot uzņēmēji no Augšdaugavas, kur pamatā cilvēki nodarbojas  ar tūrismu. «Viņi saka, ka kādi trakie atkal grib celt HES. Ir jau bijuši visādi projekti pa šiem gadiem, un tad man zvana – nāc glābt! Tur ir ieguldīta nauda tūrisma infrastruktūrā, ceļos, un tad atkal kādam ir idejas to visu applūdināt,» Īvāns stāsta par procesu, kas nav izčākstējis līdz ar padomju varu. Ik pa laikam kāds atrakstot arī ar pārmetumiem, ka Īvāns esot liels kaitnieks, kura dēļ izgāzies tāds liels objekts, ar ko Latvija būtu pelnījusi naudu. «Daugava ir dzīvs organisms, un tas jāliek mierā. Kā mēs uzturam dabu, tā daba uztur mūs,» Snips komentē kārtējās idejas par kanālu rakšanu un Daugavpils HES, atgādinot, kāpēc arī šodien ir svarīgi par to runāt.

«Es tiešām toreiz domāju par saviem bērniem – ka nevarēšu acīs skatīties, ja neko nebūšu darījis. Tagad es domāju, ka varu viņiem acīs skatīties. Tā ir viņu bērnības zeme, viņi tur ir pavadījuši savas vasaras un var arī tagad aizbraukt. Šovasar viņi visi bija aizbraukuši jau kopā ar saviem bērniem,» Dainis ir gandarīts, ka mūslaiku paaudzes nav pazaudējušas savu bērnības zemi, kā iepriekšējām bija jāzaudē Staburags.

«Katram latvietim ir vismaz vienreiz mūžā Augšdaugava jāredz,» pārliecināts Dainis Īvāns, piebilstot, ka diemžēl tagad daudzus vairāk saista citu zemju skaistums. «Mēs jau neinteresējamies par Latviju, negribam redzēt savu, drīzāk aizskrienam kaut kur uz Vīni, Alpiem. Bet to, ko nepazīst, to jau ir ļoti viegli iznīcināt… Ko tad mēs citu varam saviem bērniem atstāt, ja ne saglabātu Latviju un dabu?»

Visiem saprotams

Posted on septembris 20, 2017 by - Slavenība

Katru dienu uzrakstīt dzejoli – tāda gada sākumā bija Guntara Rača apņemšanās. Viņš to nav pārkāpis ne reizi, un katru dienu viņa feisbuka kontā «iekrīt» pa dzejolim. Nesen daļa no tiem iznākusi grāmatā 365. Nelielais dzejoļu krājums īsā laikā kļuvis par vienu no visvairāk pieprasītajiem izdevumiem

Uzvalkā ar lakatiņu kabatā, spoži noviksētās kurpēs, Guntars Račs tikko atgriezies no tikšanās ar lasītājiem Bauskas bibliotēkā. Iemesls: viņa darbavietas – ierakstu kompānijas MicRec – izdotā Rača dzejoļu grāmata 365.  Tiekamies viņa darba kabinetā Pārdaugavā, plauktos aiz dzejnieka muguras viz kompaktdisku muguriņu svītras. Arī liels Guntara Rača ilggadējā dziesmu sacerēšanas partnera Raimonda Paula foto un plakāts no paša 50 gadu jubilejas koncerta pirms diviem gadiem. «Ikdienā strādāju ar māksliniekiem,» Guntars no biroja krēsla pie rakstāmgalda pārsēžas otrpus kafijas galdiņam. «Slēdzu līgumus, ierakstu un popularizēju dziesmas radiostacijās, izdodu albumus, taisu dažādu veidu muzikālos projektus. Dziesmām atrodu izpildītājus un izpildītājiem dziesmas, savedu kopā komponistus ar izpildītājiem šeit un ārzemēs. Normāls ierakstu kompānijas darbs, diezgan nervozs, bet arī radošs.»

Cik dziesmām esi sacerējis tekstus?
Neesmu skaitījis. Tie vairs nav simti, bet tūkstoši. Ne visi, protams, ir labi, pabeigti, ar kuriem es varētu lepoties. Liela daļa tomēr izturējuši laika pārbaudi. Varu būt laimīgs, ka ir bijusi iespēja strādāt, piemēram, ar Līviem, kopā izdot četrus albumus. Ainars Virga ir mans bērnības draugs, tāpēc droši vien likumsakarīgi. Un, protams, gribētāju sadarboties ar Raimondu Paulu ir daudz. Mums ir vairāki simti kopā sarakstītu dziesmu: gan bērniem, gan pieaugušajiem, koriem un filmām. Ir divas jaunas programmas, nebeidzu brīnīties, kā tas noticis.

Dažkārt cilvēki nenovērtē tos, kas strādā čakli, vienmērīgi labā līmenī. Ir publikas ilgas, lai radošais cilvēks būtu interesants, varbūt pat traks, destruktīvs, parādītos reizi gadā.
Tāda taktika ir, mākslinieki to piekopj, popmūzikā to mēģina Dons ar diezgan labiem panākumiem – izdod albumu, pazūd…

Uz Indiju.
Jā, aizbrauc, tu viņu nedabūsi. Un tas darbojas. Man, patiesību sakot, nav izvēles. Pēdējo 20 gadu laikā nav bijusi neviena diena, kad man nebūtu atzīmēts, ko vajadzētu uzrakstīt. Visu laiku kādam kavēju. Bet viņi zina, ka nepievilšu. Dziesmu rakstīšanai ir nepieciešams profesionālisms, nepietiek, ka esi tikai talantīgs. Ir jābūt muzikālajai izglītībai, lai saprastu nošu rakstu. Jāzina ne tikai vārdu nozīme, bet skaņu pielietojums kopumā. 

Turklāt dziesma nevar būt bez sava stāsta un satura, tai ir jābūt loģiskai no sākuma līdz beigām. Daudz tehnisku sīkumu, ko saprot tikai dziedātāji.

Bet dzejoļi – tie ir tādi, kādi ir. Kādas trīs dziesmas no šīs grāmatas tomēr jau ir uzrakstītas. (Pamāj uz jaunā izdevuma pusi.) Piemēram, Ingars Viļums, Prāta vētras basģitārists, uzrakstīja dziesmu Līgai Robežniecei, viņa ieskaņoja. Apskauj mani, apskauj… Tomass Kleins uzrakstīja grupai Saldās sejas dziesmu Turies mazā, nepadodies!, to šeit arī atradīsit. Tur es gan pierakstīju klāt divus pantiņus. Jau agrāk dzirdēts stāsts: man 1992. gadā bija nodrukāts dzejolis Es karājos tavā bizē, jo man tava bize simpatizē. Virga zvana: «Viss, es uzrakstīju dziesmu!» Saku: «Tajā grāmatiņā ir divrindes un četrrindes, tev nesanāks.» Viņš: «Beidz, man jau ir gatavs piedziedājums, pieraksti vēl četrus pantiņus klāt!» Tas kļuva par hitu. (Račs nodungo.)

 

Tava sākotnējā doma bijusi feisbukā publicēt katru dienu vienu dzejoli?
Jā, klasiskā Jaunā gada apņemšanās. Citi apņemas nomest liekos kilogramus, es 31. decembra vakarā spontāni izdomāju, ka nākamajā gadā publicēšu katru dienu vienu dzejoli. Pavisam brīvi, par jebko. Otrajā mēnesī sāku skatīties, kas īsti notiek, vai tam ir arī kāda atgriezeniskā saite. Like, «vau!» un dalīšanās skaits sniedzās tūkstošos! Tie ir ievērojami skaitļi dzejolīšiem. Tā arī turpinu, līdz pat šai, 256. vai 257. dienai, kad es to daru. 

Dzejas maratons.
Jā, maratons, brīžiem – ļoti viegli, bet brīžiem – apgrūtinoši. Man ir daudz darba pienākumu, vakarā jau esmu diezgan iztukšots. Bet paskatos pulkstenī – ja gribu pildīt to, ko esmu sev solījis… Iedarbinu sesto prātu, piespiežu sevi uzrakstīt dzejoli. Jāsaka godīgi – no visiem kādi divi ir tādi, kurus es gribētu labot. Par pārējiem esmu drošs, varbūt ir vienīgi kāda gramatiska kļūda. Es to būtu pārstājis darīt, ja nebūtu šīs atgriezeniskās saites.

Kāds ir tavs skaidrojums šim dzejoļu bumam?
Katram dzejolim ir datums, kad tas uzrakstīts. Izdevu pirmo daļu, iegāju Jāņa Rozes grāmatnīcā, un pārdevēja teica: šausmas, kas notiek! Grāmatu pietrūka, bija jāizņem no skatloga, un cilvēki jau prasa 2. daļu. Kāpēc? Nu, kā – nav vēl «viņu» datuma iekšā! Cilvēki vispirms atšķir savu dzimšanas dienas datumu. Sniedz man grāmatu autogrāfu rakstīšanai konkrētajos datumos. Saka – trāpīts tieši viņu sajūtās.

Mūsdienu laikmetā paviršam lasītājam tās astoņas rindas vispār ir tās, ko viņš var uztvert normāli un izlasīt līdz galam. Diemžēl, bet man tas ir par laimi. Man nepietiek pacietības garāk rakstīt.

Un vēl veids, ka tik vienkārši internetā ar to vari dalīties, padot tālāk, reaģēt. Kaut kur ir trāpīts. Pirms šo sāku darīt, man gadu pusotru bija projekts Arlabunakti, Latvija, es tevi mīlu! Vakarā tvitera kontā dalījos ar tādiem mirkļa uzplaiksnījumiem, reakciju uz notiekošo – es to pat par dzeju nesauktu. Dzejolītis par Ušakovu, par kaut ko, kas mani tajā dienā ir vai nu iepriecinājis, vai nokaitinājis. Lai nebūtu jāiet stādīt kokus vai pļaut zāli, es kā radošs cilvēks centos vairot labo, kaut ko labu pasakot. Tomēr dažreiz arī satīriski kādu aizskāru.

Pamanīju, ka tvitera vide ir tik strauja, ka labākajā gadījumā tur varētu «strādāt» divrindes, otra lieta – tā ir tāda izņirdzoša. Tevi jebkurš var sasniegt, viegli aizskart. Feisbukā tomēr satiec reālus cilvēkus, vismaz ar vārdu un uzvārdu. Saruna ir nedaudz konservatīva. Es diezgan biezu ādu esmu uzaudzējis šovbiznesā, bet… «Tu muļķis esi, čau, atslēdzos, uzredzēšanos.»

Jā, zinu, ka man ir sekotāji, dzejnieki, kas arī ir sākuši internetā publicēt. Cilvēki nebaidās ar savu intelektuālo īpašumu dalīties, ir sapratuši, ka daudz vairāk var iegūt daloties, uzreiz nesaņemot eiro piecdesmit. Man ir konkrēts piemērs – es tā izdarīju, un grāmata divas nedēļas ir visvairāk pārdotā Jāņa Rozes un Valtera Rapas grāmatnīcās. Neticami! Un kāpēc cilvēkiem pirkt, ja es jau esmu ar dzejoļiem dalījies?

Kā noturēt līmeni, nemitīgi rakstot, un vēl vakarā uzrakstīt kaut ko?
Darbinu smadzenes visu laiku, piefiksēju idejas – no jebkā, arī no ziņu raidījuma. Protams, esmu arī lasījis profesionālo literatūru dziesmu rakstīšanā. Arī pats gribētu sarakstīt grāmatu, kā raksta dziesmas. Mums ir daudz grāmatu par akadēmisko mūziku, šis žanrs prasa pilnīgi citus izteiksmes līdzekļus, instrumentus. 

Lielākā nelaime mūsu populārajā mūzikā ir kopēšana. Krītot dzelzs priekškaram, kopēšana bija vienīgais veids, kā mēģināt līdzināties ārzemēm – mēs arī spēlējam rokenrolu, esam moderni. Tikai tagad lēnām nāk apziņa, ka latviešu valoda ir unikāla. Visas runas, ka popmūzikai latviešu valodā nav nekādu izredžu, ir mūs pašus ievedušas bezcerībā, ka tā ir aksioma: latviešu valodā hitu pasaulē nekad nebūs. Kāpēc nebūs? Kāpēc var būt spāņu, portugāļu hiti? Mēs taču nesapratām, kādā valodā miljonus pārdeva Gangnam Style, kaut kāds dīdžejs no Korejas. Tātad tas nozīmē, ka vārds un mūzika var būt kā viens instruments. Esam naivi iedomājušies, ka visiem nepatīk mūsu «š» burts. Kāpēc? Vai portugāļiem «š» burta trūkst? Portugālis tagad ar skaistu dziesmu uzvarēja Eirovīzijā.

Gadiem ejot, arvien vairāk saprotu, ka unikālais mūsu mūzikā ir valoda. Uz to arī savu filozofiju šodien balstu. Katru dienu domāju – kas būtu tas žanrs, kur valoda varētu nostrādāt? Varu minēt Skyforger kā piemēru. Pagānu metāla roku dzied latviešu valodā, un tas visiem šķiet forši. Savā žanrā viņi ir vieni no labākajiem pasaulē, bet tā niša, protams, ir maziņa. Ar latviešu valodu būtu jātiek populārās mūzikas žanrā, kas aptver miljoniem cilvēku. Viņi, it īpaši tagad, kad pastāv Spotify, taču meklē kaut ko atšķirīgu. Mums ir iespēja citiem piedāvāt kaut ko oriģinālu, nebijušu. Ja mēs to mērķtiecīgi darīsim, par pamatu ņemot valodu, varam sasniegt negaidītus rezultātus. Dziedot latviski, esam pasargāti, ka mūs nevar izkonkurēt Eds Šīrans. Tikai viena iemesla dēļ: viņš nedzied latviski, diez vai viņš to sāks.

Latviešu izelsmes britu Michelin pavārs Martins Blunoss bija uzrakstījis grāmatu par šī reģiona virtuvi, bet izdevējs teica – kamēr Latvija kaut kāda iemesla dēļ nebūs ziņu virsrakstos, neviens to nemeklēs. Nav īsto kodu.
Bet tie kodi sāk parādīties. Neviens vēl pilnvērtīgi nav izmantojis Elīnas Garančas popularitāti. Porziņģis ir zvaigzne Amerikā, visiem interesē viņa uzvārds, arī amerikāņu basketbola megazvaigznes sāk braukt uz Latviju. Tas ir tilts, kur veiksmīgos apstākļos var izmantot arī popmūziku. Porziņģis nav tālu, viņš ir sazvanāms. Vai arī viņa brāli var sazvanīt: «Čau, es arī no Liepājas, man tāda ideja!» Un cīkstonim Mairim Briedim ir draugi hiphopa mūzikā. Varbūt ir apstākļi, kur viņš var mazliet pasniegt roku un dabūt mūs ziņu virsrakstos.

Protams, visvienkāršākais būtu, ja kāds no Latvijas uzrakstītu labu dziesmu un to kārtīgi labi nodziedātu. Tad vēl apstākļi – izdari tā, lai dziedātājs to nodziedātu, piemēram, olimpiskajās spēlēs. Vai kādā zīmīgā televīzijas raidījumā. Pat  ja latvietis piedalās X Faktorā un dziesmu nodzied tā, ka tā visus aizkustina. To var izdarīt, esmu pārliecināts.

Bet mēs to nedarām, jo neticam. Esam 25 gadus centušies kaut ko panākt, pārrakstot dziesmas angliski. Tas ir izdevies divos trijos gadījumos, Prāta vētrai izdevās ar Maybe un My Star, augstākie panākumi, bet jau ar kādu «asti», vismaz 10 gadi!

Kad MicRec vēl ar viņiem strādāja, bija iespēja izdot singlu Amerikā, bet gadījās 2001. gada 11. septembra terorakts. Un, kā par nelaimi, Maybe ir vārdi nuclear bomb. Tie paši amerikāņi, kas izdeva un uztaisīja lielus Amerikā Coldplay un Radiohead, bija gatavi strādāt ar Prāta vētru, teica: Maybe – super gabals, viss būs!

Bet pēc 11. septembra viņi saka: nevaram izdot dziesmu, jo uz singla vāciņa ir bumba, un dziesmā ir pieminēta nuclear bomb. Amerikā visi ir tik jutīgi. Prāta vētra nebija gatava pārrakstīt dziesmu, ņemt ārā vārdus, mākslinieki, spītīgi. Kad beigās, pēc kaut kādiem mēnešiem, bija ar mieru, vilciens jau bija prom. Viens sasodīts terorakts iztraucēja latviešu grupai iekarot Ameriku!

Nesaukšu vārdus, bet bez Maybe mūsu mūziķiem bija vēl divas iespējas. Es kā izdevējs redzēju, ka tūlīt izvilksim lielo lozi. Lielākā daļa mūsu izpildītāju diemžēl nav gatavi lieliem panākumiem. Tad viņiem sāk cipari galvā griesties, sākas prasības, cik es par to saņemšu. Prāta vētra gan nebija tas gadījums, viņus iztraucēja pavisam kas cits.

Kad Ir publicēja oligarhu sarunas, tu biji viens no retajiem sabiedrībā zināmajiem cilvēkiem, kas publiski atsaucās, tviterī uz Jāņiem pat publicēji pantiņu.
Bija pantiņš, bija savi iekšējie lēmumi. Mēs visi zinām, ka tādas lietas notiek. Bet aizbildināties – tas nav nekas jauns – ir vienkārši stulbi. Tad atļaujam to darīt. Pienāk brīdis, kad vadzis lūst. Es biju aizbraucis uz Portugāli, paņēmis līdzi pirmo Ir, kur bija atšifrētas sarunas. Izlasīju, un pasaule sagriezās. Domāju – esmu vecumā, kad man vairs nav baigi jālīferē. Vairs nedarīšu neko šo konkrēto cilvēku labā. Mākslinieki ir izmantoti kā prostitūtas, pat nenojaušot. Vēlēšanu laikā – neskaitāmi gadījumi. Neuzticība politiķiem ir spēcīga, un tas oligarhiem ir izdevīgi. Viņi forši jūtas – neticiet nevienam, mēs visi esam vienādi!

Izdarīju secinājumus un kontrolēju, lai ar savu radošo darbību nekādā veidā netiktu iesaistīts viņu lietās. Mēģinu savus māksliniekus un līdzautorus arī no tā atturēt, ja man ir viedoklis par konkrētiem cilvēkiem, varu atļauties viņus saukt vārdā. Uzskatu, ka tas, ko viņi dara, ir noziedzība ne tikai pret maniem bērniem, bet arī valsti un tautu.

Mani aizvainoja arī [Valsts prezidenta] Vējoņa rīcība – viņš neko nekomentēja, pēc tam bija dīvainas atrunas, ka mēs jau visi mājās lamājamies. Nu, nelamājamies. Tad labāk saki: «Es, prezidents, mājās lamājos.» Bet neapvaino pārējos!

No otras puses, tas parādīja, kurš ir kurš, par dažiem cilvēkiem ieguvu lielāku pārliecību, ka viņš ir tajā pusē, pie tiem džekiem. Esmu pateicīgs gan šīm publikācijām, gan tiem, kas ir sarunām atklājušies. Tos arī ierakstu savā melnajā sarakstā, negribu nekādas darīšanas. Tas cūcību apjoms, ko viņi ir izdarījuši un nesodīti turpina darīt, ir neaptverams. Korupcija eksistē gandrīz katrā pasaules valstī, bet – tik klaji! Kas mēs esam par cilvēkiem, ka ļaujam bradāt savu valsti, zagt un zagt. Bedre ir dziļa, un tā nav tikai dažu cilvēku bedre. Tā ir vismaz trešdaļas sabiedrības pārliecība, ka viņi arī tā darītu. Apskauž Lembergu, ka viņš tik forši zog, vēl arī padalās…

Stāsta, cik Ventspils ir lieliski sakopta.
Jā, man ir žēl šo cilvēku, viņi ir kā ķīlnieki. Esmu runājis ar dažiem ventspilniekiem, kuri ir izmisumā, ka arī tiek pieskaitīti pie lumpeņiem, kuri to visu atbalsta. Viņš ir visus ievilcis kā purvā – mēs te visi esam vienādi, jūs par mani balsojāt! Rīga ir tāda pati, un nezinu, kā lai to izmaina. Ir bail, ka ar dažām akcijām nebūs pietiekami. Gaidām – nomainīsies paaudzes. Bet varbūt velti ceram uz jauno paaudzi, arī tai ir samiernieciski iestāstīts, ka zagt ir O. K.?

Pats galvenais – attīrīt apziņu, ka neesam tik stulbi. Kā varētu vienkāršiem vārdiem parādīt, ka tad, ja viens no valsts nozog miljonu, tu arī reāli zaudē? Tas pats no Latvenergo nozagtais miljons, par ko neviens nesēž, rada tavai ģimenei konkrētus zaudējumus! Iedomājies – aizej pie ārsta, un dakteris liek piemaksāt 20 centus, pietrūkst naudas, jo nozaga to miljonu. Tad varbūt cilvēki saprastu – es neiešu maksāt citu vietā! Bet tas notiek – visu laiku piemaksājam par Dzelzceļu, par Rīgas Satiksmi. Es, piemēram, Rīgā nebraucu ar satiksmes autobusu, jo skaidri zinu, ka ar saviem nomaksātajiem nodokļiem tāpat uzturu Rīgas Satiksmi ar visām viņu mahinācijām. Mani tas aizvaino.

Es tā vietā būtu varējis meitai piemaksāt par labāku ēdienu skolā – tas ne visās skolās par to mazo naudu, 1,40 eiro, ir ļoti labs.

Manas meitas 6. klasē visiem ir brīvpusdienas.
Rīgā ir pastrādājuši gudri polittehnologi, viņi zina, kas jādara katrā brīdī. Lai sabiedrību apmierinātu, lēnām to apzogot, radītu ilūziju, ka viss notiek, un it kā ir baigi forši. Gan runas veids, gan – kad sniegt, kad nesniegt intervijas. Kam sniegt intervijas. Viņi nodod sevi – protams, tiem, kas to saprot.

Tev nupat ir iznākusi skaitāmpantu grāmata bērniem Kad neviena nav mājās.
Tas bija izdevniecības Latvijas Mediji piedāvājums, man likās vilinoši. Deva brīvu vaļu, iespēju rotaļāties ar vārdiem. Cilvēki ir pamanījuši, pat pārdevēja grāmatnīcā Valters un Rapa saka – es dāvināšu saviem mazbērniem. Tas man ir lielākais pagodinājums un kompliments. Viņa ir cilvēks, kas katru dienu redz simtiem labu grāmatu!

Karstās pannas efekts

Posted on septembris 20, 2017 by - Veiksme

Sācies krīzes izmisumā kā mazs saldumu mājražošanas uzņēmums bankrotējušas kafejnīcas vietā, Taste CAPS! spējis iekarot Latvijas korporatīvo dāvanu nišu un audzē spēkus eksportam

Šokolādes ražotājiem gads ir kā deviņu mēnešu grūtniecības un gatavošanās laiks. Septembrī sākam dzimt Ziemassvētkiem. Katru gadu olimpiskās spēlēs – skaistāk, labāk, vairāk! Tikai 24. decembrī kļūs zināmi rezultāti, smaida uzņēmuma Taste CAPS! vadītāja Ilze Garanča. Kāds klients pasūtījumu iedevis jau augustā, sakot – lai būtu laikus. Otrs piezvanījis: «Cik daudz dāvanu vajadzēs, šogad gan pateiksim laikus – novembra beigās.» Ilzi šādas realitātes nobīdes nepārsteidz, viņa rāmi secina, ka tāda ir cilvēka daba. «Ir arī tādi klienti, kas attopas – parīt ir Ziemassvētki, vai jums ir? Ja mēs esam bijuši tik gudri, mums ir. Varam noķert pēdējā brīža pasūtījumus. Turklāt pasūtot viņi pat vairs īsti necer, bet tomēr dabū! Iedomājieties, kā viņi pēc tam jūtas!» 

Reizēm pēdējā brīža izmisums izvēršas pat patīkamā pārsteigumā. «Viena meitene tieši tā – gribēja 50 šokolādes konfekšu kastītes dāvanai klientiem. Kāds viņai tikko bija atteicis pasūtījumu, arī mums noliktava bija kā izslaucīta. Sacīju: mums ir mandeļu cepumi, ņemiet, būs labi! Viņa paņēma, jo nebija, kur sprukt, bet nākamajā dienā atsūtīja milzīgu rožu pušķi. Teica: tas bija vēl labāk nekā iepriekš pasūtītais, no klientiem dzirdējām tādas uzslavas!»

Pilnībā bez kredītiem

Stāsts, kā Ilze pievērsās saldumu ražošanai nemaz nav tik vienkāršs. Pārtikas ražošanas inženiere septiņus gadus strādājusi Rīgas rauga fabrikā, bijusi arī pārdošanas nodaļas vadītāja, bet treknajos gados izmēģināja spēkus privātajā biznesā. Ar draugiem Vecrīgā atvēra kafejnīcu, līdzīgu izveidoja arī t/c Olimpija. Gardēžu sendviči, savas pesto receptes, pamatīgas investīcijas aprīkojumā. Diemžēl sākās dižķibele, klienti nenāca. Bizness bija jāslēdz.

«Bet pieredze uzņēmējdarbībā – ļoti vērtīga, man iepatikās,» Ilze runā bez žēlabām. Viņai tobrīd mājās bija trīs mazi puikas ar nelielu vecuma starpību: nepilns gads, divi un četri. «Bija ļoti svarīgi, lai redzu, kā aug mani bērni. Tajā brīdī arī visas iestādes tika slēgtas, sašaurinājās… Tātad – ražošana būs mājās. Nākamo biznesu sākšu ar nulles investīcijām. Pirmā doma – kā Austrijā cepšu bulciņas un siltas no rīta uzkarināšu klientiem uz durvju rokturiem.»

Tad pati dzīve piespēlēja citu ideju. Lai ekonomētu naudu Ziemassvētku dāvanām, Ilze 2008. gada nogalē draugiem, radiem un kaimiņiem uztaisīja šokolādes trifeles. «Skatījos internetā, uz mājas plīts bļodās mācījos temperēt šokolādi – lai sanāktu spīdīga, tā ir jānotur noteiktā temperatūrā, 32 grādos. Šajos katlos temperatūra automātiski turas uz 32 grādiem, lielākās ražotnēs viss ir pavisam automātiski,» Ilze vērš uzmanību uz ierīcēm darbnīciņā VEF rajonā, kur notiek mūsu saruna. Apkārtējie jau zinājuši, ka viņai ir saldais zobs, lieliski padodas kūkas. Nepatīk standarta veikalu ražojumi, kur mandeļu cepumi lielākoties sastāv no miltiem, bet konfektes – tīrs cukurs. «Pagaršojiet, te miltu nav nemaz, ir vienīgi samaltas mandeles karamelē,» viņa sniedz kraukšķīgu apli. «Šokolādes trifelēm mēs vēl joprojām tikai samaļam sukādes, sajaucam šokolādi un saldo krējumu, viss! Varbūt tieši tāpēc, ka papildus neliekam neko, pat biešu krāsvielu, garša arī saglabājas dabīga.»

Kad kaimiņi, kuriem viņa svētkos uzdāvināja trifeles, apvaicājās, kurā veikalā tās var nopirkt, Ilze saprata – jātaisa! «Pasūtījumi auga lēnām. Galvenais dzinulis – visi, kas pagaršoja, teica: «O, cik garšīgi!»» Tas bijis moto uzņēmuma pirmsākumos: cilvēkiem garšo šīs konfektes, ir jāiztur!

Ar paziņu starpniecību viņa atrada uzņēmumu Poligrāfijas aģentūra, kas visus šos gadus ražo Taste CAPS! iepakojumu. «Viņi ar manām konfektēm uztaisīja sava uzņēmuma darbiniekiem korporatīvo dāvanu. Tad es sapratu, ka ir tāda niša,» Ilze ir vaļsirdīga. «No tā laika mūsu pamatbizness ir korporatīvās dāvanas: balta kaste, uz kuras uzņēmumi liek virsū savu logo. Pati uzņēmumu nodibināju 2010. gadā.»

Neveiksme iepriekšējā biznesā nozīmēja, ka viņai vairs nebija pieejami kredīti. Parāds bankai par kafejnīcai iegādātajām iekārtām, Ilze bija melnajā sarakstā. «Acīmredzot liktenis. CAPS! ir izaudzis no tā, cik mēs sastrādājam. Labi vien ir.»

Toties viņai netika liegta iespēja startēt Valmieras biznesa inkubatorā, kur kā līdzfinansējumu varēja dabūt palīdzību zīmola nosaukuma, dizaina un mājaslapas izstrādē. Bija ambiciozi plāni iekarot ārzemju tirgus, tāpēc pirmais uzņēmuma nosaukums Ilzes saldumi jau bija kļuvis par Ilze’s Sweets. Valmierā tapa CAPS! «Skaists mirklis, noķerts saldumos,» apcerīgi saka Ilze. «No angliskā captured moments. Mēs te sēžam, un tas ir viens mirklis. Tikai nebija brīvs domēns Caps.com, tāpēc izdomājām uzņēmuma nosaukumu Taste CAPS! – atkal ar domu par eksportu.»

2010. gada Ziemassvētkos viņai jau bija neliela ražotne Rīgā. «Mani vēl «mazu» no mājas izcēla Swedbank. Domāju par korporatīvajām dāvanām – kurš gan varētu ņemt daudz? Dabūju Swedbank mārketinga cilvēku, piezvanīju: «Te Ilze, kas ražo konfektes.» Aizgāju ciemos ar konfektēm un pēc pusstundas iznācu ārā ar pasūtījumu. Nevarēju tam ticēt! Pēc tam sapratu – katram uzņēmumam ir svarīgi būt pirmajam, pārsteigt klientus ar kaut ko, kā nevienam citam vēl nav. Tas pavasaris vēl bija krīzes laiks, bet Swedbank vēra vaļā jaunas filiāles. Kā jauna filiāle, tā manas kastītes. Nopirku savu pirmo blenderi. Ne viņi, ne kāds cits man nav iedevis kredītu, bet ar pasūtījumiem sadarbojamies joprojām. Ar visām bankām un telekomunikāciju uzņēmumiem ir bijusi sadarbība, ar vairākiem IT uzņēmumiem.»

Lielā dzīves skola

Taču cīņa par eksistenci vēl nebija galā. «Te man jāpastāsta, kā radās Šokolādes fabrika CAPS!,» Ilze pamet intrigu. «Bija moments, kad bija darbinieki un telpas, bet janvārī pasūtījumi – nulle. Kur sprukt? Ja piedāvā savu ražojumu pilnīgi nepazīstamam cilvēkam, viņš vienkārši noliek klausuli. Tad censone izdomājusi āķīgu uzrunu. «Labdien! Te Ilze Garanča no Šokolādes fabrikas CAPS!» Latvijā ir šokolādes fabrika Laima. «Kā, mums Rīgā ir šokolādes fabrika Caps?» sarunas biedrs jautā. «Jā?» Es jau viņu esmu noķērusi vismaz uz otro teikumu.»

Sajūta, ka nav finansiāla pamata, bijusi biedējoša, bet beznaudas situācija iemācījusi atrast risinājumus. «Vai zināt, kas ir karstās pannas efekts? Kad ļoti ātri jāskrien. Tā mums mācīja kādā seminārā – jaun-s uzņēmums var attīstīties, vai nu piesaistot investorus, vai izmantojot karstās pannas efektu. Investorus mēs nevarējām dabūt, tātad atlika vienīgi tas.»

Vairāk nekā jebkad mūžā Ilze attīstīja komunikācijas prasmes. «Ja man prasīja kaut ko pateikt, es visur runāju. Ja aicināja – visur gāju. Ieguvu kontaktus, cilvēki palīdzēja. Tā tiku pie mentores uzņēmējas Aivas Vīksnas, eksportā – Ineses Andersones. Vienmēr vajag uzdrīkstēties prasīt ieteikumus tiem, kas kaut ko jau ir darījuši. Ir tādi, kas ir laimīgi palīdzēt. Komunikācija ar šādiem cilvēkiem bieži vien ir vairāk nekā iedota nauda. To var arī iztērēt ne tik lietderīgi. Bet saspīlētā situācijā, ja ir zināšanas, katrs eiro, iespējams, aizies tur, kur varētu nest uzņēmumam atdevi.»

Ilze šo biznesu uzskata arī par lielisku dzīves skolu. «Naudas joprojām daudziem citiem ir vairāk, bet, ja peļņu varētu mērīt attiecībās ar sadarbības partneriem un klientiem, tā man ir tāda, ka dvēsele dzied.»

Maza, pilna konfektēm

Taste CAPS! apgrozījums pagājušogad bija 120 000 eiro, ik gadu tas pieaug par 20%. Visu gadu ražotnē ir četri cilvēki, uz Ziemassvētkiem tiek pieņemti papildspēki. Pirmā darbiniece, kam Ilze brauca pakaļ vēl mājražošanas periodā, strādā joprojām.

Anda Penka izdomā imidžu – mājaslapu, dizainus, Ilze iepazīstina ar kolēģi. Korporatīvajām dāvanām jābūt radošām, katru gadu kam citam, viņām kopā ar klientiem ir jāmeklē risinājumi.

«Arī saldumiem ir mode. Bija modē mafini, makarūni, tagad – eklēri. Bet mēs ar šokolādi kā filmā Ceplis – bijām, esam un būsim,» atkal dzirdams Ilzes humors. «Tā ir eksistējusi jau 4000 gadu pirms mūsu ēras, bet mums ir jāpanāk, lai ir pārsteigums, attaisot kasti. Iepakojums ir ļoti būtisks. Taisām nevis lielu kasti ar četrām konfektēm pa vidu, bet nelielu 16 konfekšu kasti, pilnu ar konfektēm. Mūsu kastes var lidot, tās somā neaizņem daudz vietas.»

Saldumu pārīši – lai divi sarunas biedri var našķoties, viņa atver kārbu. Tā pati 2008. gada Ziemassvētku trifele a la Serenāde: žāvētas plūmes, aprikozes, rozīnes. Cidonija ar ķirbi. Ābols, karamele un ziedputekšņi. Rudzu rupjmaizes un dzērveņu trifele – bērnības rupjmaizes kārtojums. Trifele ar upenēm, pīlādžu trifele un konfekte ar Kaukāza plūmītēm, ko Taste CAPS! piegādā Richberry no Ventspils. «Mandeļu kanēļa trifele radusies tāpēc, ka mana draudzene tādu gribēja, rabarberiem piparmētru es pati pieliku, jo man bija par saldu. Viss ir pārskatāms. Zinām pat meiteni, kas loka mūsu kastes, un cilvēkus, kas atved ogas,» pasmaida Ilze.

Ko viņa grib ieteikt lasītājiem? Cik vien iespējams, rakstīt labās atsauksmes savējiem, Latvijas uzņēmējiem! «Nevar zināt, kurā brīdī tas ir palīdzējis uzņēmumam noturēties pie dzīvības. Ir bijis tā, ka mums neiet, esmu sliktā noskaņojumā, bet atveru e-pastu, un viena meitene raksta: jūsu cidoniju trifeles ir dievīgas un par mandeļu cepumiem varētu pārdot dvēseli. Korporatīvie klienti ir daudzkārt teikuši, ka viņi ar mums jūtas droši.»

Taste CAPS! saldumi jau ir nopērkumi Stockmann, Rimi Klētī, Zaļajā govī, Būņās, Pienenē. Mazie veikali turklāt esot platforma, kur cilvēki atrod šīs konfektes korporatīvajām dāvanām. Tās ir ceļojušas arī uz Lietuvu un Igauniju, ir iestrādes eksportam uz Skandināviju un Angliju, skats tiek vērsts Vācijas virzienā, stāsta Ilze. Būs!

«Saku, ka esmu nelabojama saldummīle un nelabojama optimiste. Kad vēl biju mājražotāja, ar mazo cepeškrāsniņu sacepu 80 000 mandeļu cepumu Radisson SAS viesnīcai, ko likt klientiem uz spilveniem. Divus mēnešus bez miega, bet varēju. Ir vērts aiztaisīt acis un skriet, pārvarēt bailes. Ja es varu kaut ko dot šai pasaulei, tie ir saldumi. Tas ir tas, kas man sanāk dzīvē vislabāk.»

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

«Es ļoti ticu savam produktam. Tas ir foršs, dabīgs, veselīgs un garšīgs, tam tikai vajag nonākt līdz cilvēkiem.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

«Ja skaistais mērķis nekorelē ar skaitli Excel tabulā, tad tu esi ļāvies ilūzijām un sapņiem. Plānojis ienākumus, kādiem tiem teorētiski vajadzētu būt, nevis kādi tie ir realitātē.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

«Tikpat svarīgi kā noticēt sev un darīt ir uzdrīkstēties nedarīt, pārtraukt, pateikt: man nesanāca. Visiem veiksmes stāstiem apakšā ir asaru jūras.»

Artūrs Līvmanis, neredzīgs gids

Posted on septembris 13, 2017 by - 1 no 2 miljoniem

Liepāja neredzīgajiem ceļotgribētājiem piedāvā ko tādu, ko citas Latvijas pilsētas vismaz pagaidām vēl nevar – ekskursiju pa pilsētas centru. Viņus pavada un par tūrisma objektiem pastāsta Artūrs Līvmanis, Latvijas vienīgais neredzīgais gids. 

Pilsētu viņš, protams, var izrādīt arī redzīgajiem. Tādā gadījumā vienīgā atšķirība – gidam rokā būs baltais spieķis.

Tomēr, lai pilsētu labāk iepazītu neredzīgie tūristi, nepieciešami pielāgojumi. Redzīgiem cilvēkiem pietiek ar to, ka Artūrs stāsta, piemēram: «Liepājas Latviešu biedrības nams ir uzcelts 1935. gada 15. maijā. Arhitekts – Jānis Blaus.» Kāda ir arhitektūra, redzams. Lai līdzvērtīgu daudzumu informācijas varētu saņemt arī neredzīgi cilvēki, Liepājā dažviet ir izvietotas speciālas taktilās kartes ar nelieliem māju modelīšiem. Tos aptaustot, neredzīgi  cilvēki var labāk saprast, kādas izskatās ēkas. 

Citur Latvijā šādu iespēju nav daudz. Artūrs uzreiz zina nosaukt Āraišu ezerpili un Gaujas Nacionālo parku, tomēr maršrutu, kur no vienas taktilās kartes var aiziet pie nākamās, sastādīt kaut kur citur Latvijā viņš nevarētu. 

Arī runājot par pielāgojumiem, kas nepieciešami, lai atvieglotu neredzīgo ikdienas dzīvi, Liepāja citām pilsētām ir priekšā, saka Artūrs. Pat Rīgai. Barona iela jau ir leģendārs piemērs. To viņš komentē vienkārši: «Tas ir ārprāts!» Speciāli ierīkotā vadlīnija neredzīgu gājēju ievada kokos un puķu podos. Viņš pats arī ir mēģinājis iziet «Barona ielas šķēršļu joslu». Uzskaitot citas būtiskākās galvaspilsētas problēmas, Artūrs uzsver, ka daudzās vietās nav labi izveidota skaņas sistēma luksoforiem. Pie dažādiem krustojumiem signāli mēdz atšķirties. Vietām skaņa ir pārāk klusa, un to nevar saklausīt, ja blakus rūc smagā mašīna vai garām brauc tramvajs. Savukārt Liepājā izveidota laba vadlīniju un skaņas luksoforu sistēma, kā arī sabiedriskajam transportam ierīkots skaļrunis, kas katrā pieturā maršruta numuru un galamērķi nosauc tā, ka var dzirdēt arī ārā. 

Artūrs pie pašreizējā darba tika ar Liepājas Neredzīgo biedrības priekšsēdētāja atbalstu. Palīdzēja tas, ka viņš pēc izglītības ir vēstures un sociālo zinātņu skolotājs. Lekcijas Liepājas Universitātē Artūrs ierakstīja diktofonā un pēc tam mājās mācījās. Tomēr skolā Artūram strādāt īsti nepatika. Bērnu klasē ir daudz, un tikt galā ar trīsdesmit vienlaikus ir sarežģīti. Taču viņš bija radis iegaumēt lielu daudzumu informācijas, un tas labi noderēja gida darbam. 

Par to, lai neredzīgo Latvijas iedzīvotāju vaļasbrīži nebūtu vienmuļi, Artūrs rūpējas arī citādi. Brīvajos brīžos viņš palīdz digitalizēt audiogrāmatas. Ar to nodarbojas jau trīs gadus. Šajā laikā kopā ar draugu viņš parūpējies, lai digitāli būtu pieejamas apmēram piecsimt grāmatu, kas agrāk lentēs ierakstītas gulējušas Liepājas bibliotēkas arhīvos vai arī tikušas norakstītas citās grāmatu krātuvēs. «Daudzas jau aizgājušas zūdībā,» viņš nopūšas. Toties ievērojamu daļu bibliotēkas apmeklētāji tagad, pateicoties viņa darbam, atkal var klausīties.

Rēķini ar Porziņģi

Posted on septembris 13, 2017 by - Dzīve

Patlaban 65% fizikas skolotāju Latvijā ir vecumā pēc 50, taču šo profesiju studēt izvēlas tikai vidēji divi cilvēki gadā. Situācija ir kritiska. Kā iemīlēt fiziku, stāsta divas jaunas un jaudīgas skolotājas

Virgīnija Vītola uz sarunu atnāk pirms futbola treniņa. Priecīga, pa vasaru atpūtusies. Virgīnijas svārki nepavisam nav gari, lai neteiktu, ka tie ir superīsi. Sēžot uz soliņa pie skolas, abas apspriežam Latvijas basketbola izlases panākumus. Porziņģi, protams, arī. Tieši Kristaps Porziņģis ir tas, par kuru Virgīnija skolēniem dod risināt fizikas uzdevumus. Viens no tiem: ja Kristaps Porziņģis sēž divus metrus no šūpoļu gala, cik tālu jāapsēžas tev, lai šūpoles būtu līdzsvarā? Un uzdevumu par basketbolistu Virgīnijai ir daudz. Viņa piekto gadu ir fizikas skolotāja un strādā Rīgas Valsts 2. ģimnāzijā un RTU Inženierzinātņu vidusskolā. Gada sākumā viņa saņēma Ekselences balvu, par kuru konkursā cīnās izcili Latvijas skolotāji dabaszinātņu jomā. Viņa arī vada Jauno fiziķu skolu un zina, kā iemīlēt fiziku.

Aizrāva skolotājs

Virgīnijas ģimenē ir tikai mākslinieki. Iespēja kļūt par fizikas skolotāju bija tuvu nullei. Virgīnija mācījās Rīgas Centra humanitārajā ģimnāzijā, un fizika pamatskolā bija obligāts priekšmets, taču vidusskolā viņa to izvēlējās skolotāja dēļ. Skolotājs prata aizraut. Mēdza arī uzaicināt skolēnus orientēties mežā, un ap viņu veidojās kompānija, kuru saistīja fizika. Virgīniju fizika tā ieinteresēja, ka viņa iestājās LU Fizikas un matemātikas fakultātē jeb fizmatos. Par skolotāju kļūt gan viņa nedomāja.

Sestdienās Virgīnija ar kursabiedriem sāka iesaistīties Jauno fiziķu skolā. «Tur bija iespēja uzstāties ar savu lekciju. Stāvēt publikas priekšā nekad nav bijusi mana stiprā puse,» atceras Virgīnija. Taču viņai izdevās. Tieši tobrīd no 2. ģimnāzijas saņemtais piedāvājums piestrādāt par skolotāju sāka šķist īstenojams. «Man ļoti patika! Jo vairāk darīju, jo interesantāk kļuva,» viņa saka. Sagatavot pirmās stundas prasīja ļoti daudz laika, nākamās – jau mazāk. «Jāstāsta tā, ka pašam ir interesanti. Jādomā par savu balsi, un jāizkopj tonis, lai tas nav kaitinošs,» Virgīnija stāsta, ka daudzko iemācījusies, skatoties Ted Talk video par izglītības tēmu.

Darbu skolā Virgīnija varēja savienot ar studijām. «Kad biju nostrādājusi pirmo mācību gadu, zināju, ka skolā uz pilnu slodzi nepalikšu,» viņa atceras. Tā bija laba pieredze, taču gribējās strādāt nozarē, un Virgīnija sāka darboties augsto tehnoloģiju uzņēmumā Sidrabe, turpinot arī piestrādāt par skolotāju. Tas bija labs balanss, tāpēc Virgīnija uzskata, ka skolotājam nevajag strādāt tikai skolā. 

Kad Sidrabē bija nostrādāti divi gadi, skolas vadība piedāvāja Virgīnijai pilnu slodzi. Viņa piekrita, jo redzēja, ka skolēniem spēj daudz dot. Viens nesen aizgājis studēt uz fizmatiem! «Noteicošais tomēr bija tas, kas es pati uzzināju daudz jauna. Lai pasniegtu fiziku vienkārši un saprotami, tā jāizprot līdz pamatiem. Nav jātaisa teātris.»

Kā lielu profesijas plusu Virgīnija min garo vasaras brīvlaiku. Biroja darbos jāstrādā gandrīz visa vasara, kamēr ārā spīd saule. «Kad strādāju Sidrabē, paņēmu divas nedēļas brīvas, bet tieši tajā laikā lija,» smejas Virgīnija. Par skolotāja algu viņa nesūdzas, sakot, ka labs fizikas skolotājs pelna labi. Cik labi? Vai var staigāt Hilfiger drēbēs? «Var. Un vajag. Skolēniem svarīgi, ka skolotājs domā par savu stilu un iet līdzi laikam,» saka skolotāja. 

Mācību gada beigās Virgīnija, tāpat kā daudzi skolotāji, ir nogurusi. Skola izsūc, jo jājūt bērni, jānotur viņu uzmanība. Jāiemet kāds joks, kad jaunieši sāk skatīties telefonos. «Ir arī reizes, kad ar klasi neizveidojas ķīmija. Nekādi,» Virgīnija stāsta, ka atteicās no kādas klases mācīšanas, jo juta, ka nespēj dot to, ko vajag. Skola prasa nervus un prasa arī darbu pēc stundu beigām: aizej mājās un labo burtnīcas, gatavojies nākamajām stundām. Jārēķinās, ka būs skolēni, kam fiziku grūti izprast. Turklāt viņi nemāk saprast, ko tieši nesaprot un to skaidri pajautāt. Virgīnija atceras, kā pati skolas laikā autobusā kala fizikas pierādījumus no galvas. Tas bija nepareizi. Bez jēgas. Kā skolotāja viņa tagad saprot, ka fiziku var nesaprast. Kāpēc fizika šķiet grūta? «Fizikā nepietiek ar radošumu. Jāiegulda darbs,» saka Virgīnija.

Par labu skolotāju viņa dēvē tādu, kam patīk savs darbs. Kam ir misija nodot tālāk mīlestību pret fiziku, nevis strādāt strādāšanas dēļ. Ja gribi būt labs, ir jādara daudz un ar entuziasmu.

Jāsāk ar Lego klučiem

Sintija Rūze ir fizikas skolotāja Andreja Upīša Skrīveru vidusskolā un divu bērnu mamma. Sintija ieguvusi bakalaura grādu fizmatos un maģistrantūrā mācījusies pedagoģiju. Par skolotāju strādā astoto gadu. Kad tiekamies skolā, pulkstenis rāda pusčetri pēcpusdienā, un stundas beigušās. Fizikas kabinets un laboratorija ir bagātīgi. Virs plauktiem pašā augšā rindojas makaronu tilti un pašdarināti mūzikas instrumenti. Ap sienas pulksteni Sintija salikusi lapiņas ar svītrkodiem, kurus noskenējot ar mobilo telefonu, skolēns var uzzināt vairāk par profesijām, kurās noder fizikā iegūta izglītība.

«Godmanis, Repše, Dombrovskis,» skolotāja uzskaita fizmatu izglītību ieguvušos politiķus un stāsta, ka fizmati ir sava veida «banda», kas studiju laikā lepojas, staigādami ar krekliņiem, ko rotā uzraksts «Fizmati». Kopības un piederības sajūta bija viens no iemesliem, kas noteica studiju izvēli. Taču nozīmīgs ir fakts, ka Sintijas mamma ir ķīmijas un bioloģijas skolotāja, arī tētis ir tehnisks cilvēks. Viņam vienmēr mājās bijusi kāda ierīce, kuras darbību viņš ierādījis meitai. «Lai fizika interesētu, jābūt saprotošiem un motivējošiem vecākiem un labam skolotājam – aktīvam un ar spēju ieinteresēt. Paraugam, kam gribētu līdzināties.» Skolotāja arodam ir jābūt cienītam ģimenē, kā tas ir Sintijas dzimtā, jo arī krustmāte ir skolotāja. Mājās viņa nedzirdēja nodrāztās frāzes: «ko tie skolotāji vispār saprot, kaut tev dzīvē nebūtu jāstrādā par skolotāju».

Studējot 3. kursā, Sintija sāka strādāt par matemātikas skolotāju vidusskolā Jelgavā. Tolaik fizikas skolotājs nopietni saslima un Sintija piekrita viņu aizvietot. «Pamēģināju, un iepatikās. Fizika ir ļoti interesanta. Bērniem patīk eksperimenti un patīk meklēt fizikas piemērus dzīvē,» saka Sintija. Tolaik skolā abi fizikas skolotāji bija pensijas vecumā, un nevienam ar veselību labāk nekļuva. Sintija sāka strādāt skolā, un maģistros mācījās par fizikas skolotāju.

Skrīveros Sintija ieprecējās brīdī, kad skolā vajadzēja fizikas skolotāju. Darbs skolā viņai patīk. «Man ir interesanti, jo visu laiku apkārt kaut kas mainās. Skolēni nāk un jautā,» saka Sintija. Lai rosinātu interesi par fiziku, viņa ļauj mazajiem skolēniem nākt kabinetā un būvēt lego. «Ir viens otrklasnieks, kurš nevar vien sagaidīt, kad viņam sāksies fizika,» smejas Sintija. Ideāli būtu, ja skolā bērniem būtu nelieli centri, kādi ir AHHAA Tartu vai Zinoo Cēsis, kur var labāk iepazīt fiziku. Par to Sintija pārliecinājusies starpbrīžos, kad skolēni sabirst pie viņas, lai izmēģinātu 8. klases radītos mūzikas instrumentus. «Pūš, skandina, bungo, strinkšķina. Ļoti interesē pašiem visu izmēģināt,» Sintija norāda uz skapjaugšu, kur slejas tilts, kas taisīts no papīra – tam ir pat trīši, lai tiltu varētu pacelt un palaist cauri kuģus.

Tieši laboratorijas darbi ir tie, kas skolēnos rada interesi. Tas, ka kaut kas sanāk. «Teorijas var izlasīt grāmatā, bet, kā tās pielietot – tas jāmācās,» saka Sintija. Stundās viņa pielieto arī mobilās lietotnes, jo «skolēniem patīk telefoni». Ir daži laboratorijas darbi, kuros jādokumentē katrs solis un, lai arī to varētu darīt burtnīcā, skolotāja aicina rakstīt WhatsApp. Viņa redz, kā tiek pildīts katrs solis, un var pieslēgties, ja kaut kas neiet, kā vajag. «Vissliktāk ir tad, ja skolēns nejautā. Tas nozīmē, ka viņš nesaprot.»

Sintija uzskata: lai jauniešus ieinteresētu fizikā, viņiem jāredz vairāk. Labprāt savus spicākos bērnus viņa aizsūtītu uz kodolpētījumu laboratoriju CERN Šveicē. Pērn viņa tur viesojās ar citiem fizikas skolotājiem, un brauciens notika ar Izglītības ministrijas atbalstu. «Man tā bija kolosāla pieredze. Acis pēc tam nedēļu mirdzēja, par to stāstot skolēniem. Un viņiem arī mirdzēja. Tas ir tas, ko vajag.»

Rūze ir vienīgā fizikas skolotāja Skrīveru skolā un pasniedz no 7. līdz 12. klasei. Tas nozīmē – jālabo daudz burtnīcu, ko viņa cenšas izdarīt skolā pēc stundām. Atnākot mājās, atpūšas un tad ķeras pie gatavošanās stundām, kamēr vīrs pieskata abus bērnus. «Bet es nesūdzos, ka man būtu grūts darbs. Arī atalgojums ir tāds, ka man pietiek. Skolas kolektīvs ir labs un vienots.» Liels prieks, protams, ja izdodas kādu jaunieti sagatavot tā, ka viņš vēlas stāties fizmatos. Viens Sintijas skolēns tos pabeidza un tagad strādā zinātnes nozarē Dubaijā. Atbraucis arī novadīt skolēniem Skrīveros lekciju.

Neapmierina atalgojums

Šā gada maijā Latvijā bija astoņas fizikas skolotāju vakances. Nav zināms, cik no tām joprojām ir aktuālas, taču kāds cits skaitlis vizualizē skumjo situāciju: vidējais fizikas skolotāja vecums ir 52 gadi. Nākotne zīmējas drūma, jo fizikas skolotāju studiju programmu Latvijas Universitātē izvēlas vidēji divi cilvēki gadā. Šogad mācības sākuši četri studenti. Pastāv cerība, ka par skolotāju kādreiz, gluži tāpat kā Sintija, pārkvalificēsies arī kāds no fizmatiem. Šo fakultāti gadā beidz 17 studenti. Visbiežāk tas notiek ar Iespējamās misijas palīdzību, kas savos desmit pastāvēšanas gados ir izaudzinājusi 23 fizikas skolotājus. Uz pastāvīgu darbu palikuši strādāt 15, lielākoties fizmatus beigušie.

Viens no cilvēkiem, ko piesaistīja Iespējamā misija, ir arī Kārlis Kravis, kas bakalaura izglītību ieguva ģeogrāfos, bet vēlāk LU pabeidza fizikas vidusskolas skolotāja divgadīgo programmu. Par pedagoģijas studijām viņš izlēma, jo vēlējās strādāt par skolotāju Rīgas Kultūru vidusskolā. Kārļa ceļš skolotāja amatā gan sākās ar  mazu lauku skoliņu pie Jelgavas, Aizupē, kur viņš nokļuva kā Iespējamās misijas skolotājs dabaszinātnēs. Klasē bija septiņi bērni. Viens no tiem pēc pamatskolas tika Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā. Par to Kārlim prieks. Pēc Iespējamās misijas beigām viņš sāka strādā Rīgas Kultūru vidusskolā par fizikas un ģeogrāfijas skolotāju. «Protams, ka darbs man patika, taču atalgojums bija neadekvāts.» Kārlis stāsta, ka pēc sešiem pedagoģijā nostrādātiem gadiem aizgāja uz Latvenergo, tur piedāvāja divreiz lielāku atalgojumu. Patlaban Kārlis strādā Swedbank. Uz jautājumu, kāpēc trūkst fizikas skolotāju, viņš saka: «Latvijā ir tik daudz skolu! Nav jābrīnās, ka katrai nepietiek pa fizikas skolotājam. Būtu mazāk skolu ar dažiem bērniem, būtu arī vairāk skolotāju.»

Maz kārto eksāmenu

Kam jānotiek, lai valstī sāktu nopietni uztvert fizikas skolotāju trūkumu? Normunds Bergs, kurš dabaszinātņu jomā makšķerē prātus savam IT uzņēmumam SAF Tehnika, atbild ar pretjautājumu: kam jānotiek, lai mēs ievēlētu politiķus, kas īsteno saprātīgu politiku? Bergs katru gadu pēta fizikas un matemātika eksāmenu rezultātus skolās un secina, ka kļūst aizvien bēdīgāk. Šogad centralizēto eksāmenu fizikā kārtoja 998 skolēni, no tiem 259 koledžās. Tikai 319 jaunieši eksāmenu nokārtoja virs 60%, tātad – labā līmenī. Starp viņiem nebija neviena koledžu skolēna. No trīssimt labajiem, kas spēja nokārtot eksāmenu, nākotnē būs jāizaudzina gan fizikas skolotāji, gan speciālisti uzņēmumiem. Kā risinājumu situācijai Bergs saskata obligāto centralizēto fizikas eksāmenu.

Uzņēmējs izpētījis, ka ir tikai dažas skolas, kas katru gadu izaudzina pāris labus kadrus fizikā, savukārt dažās mazās skolās fizikas skolotājs ir reizē arī fizkultūras skolotājs. «Ministrija izliekas to neredzam, jo risinājumi ir dārgi un sāpīgi. Tas ir smirdīgs augonis, kam neviens nevēlas pieskarties,» saka uzņēmējs. Tajā pašā laikā ministrija sūtot uzņēmējiem e-pastus, lai viņi iesaka, kuras budžeta vietas studijām palielināt, kaut nespēj aizpildīt esošās. «Ministrija peldas Eiropas naudā un raksta pētījumus par darba tirgu un profesiju standartiem, lai būtu papīri, kam gulēt atvilktnēs. Te ir jāskaita tēvreize uz priekšu un atpakaļ!» – tā Bergs.

Situāciju par traģisku dēvē arī Ludmila Belogrudova, Fizikas skolotāju asociācijas vadītāja un fizikas skolotāja Aizkrauklē. Viņa gadiem sarakstoties ar ministriju, lai tiktu izstrādāta motivācijas sistēma jaunu skolotāju iesaistīšanai. «Runa pat nav par atalgojumu, mēs visi to gribētu lielāku. Runa ir par valsts mērķtiecīgu politiku. Ministrija ir mūs uzaicinājusi darba grupā, kas strādā pie risinājuma, tāpēc neliela cerība uz augšupeju ir,» saka Belogrudova. Ministrija atgādina, ka skolas atrodas pašvaldību pārziņā un, kamēr reģionos ir daudzas skolas ar mazu bērnu skaitu, piesaistīt kvalificētus skolotājus uz pāris stundām nedēļā nevarēs. «Risinājums būs plānotā skolu tīkla modernizācija, kuru ieviešot, tiks veidota ērta, plaša, mūsdienīga vide skolēnam un pedagogam. Celts skolotāja profesijas prestižs un nodrošināts motivējošs atalgojums,» sola preses pārstāve Inese Baltiņa.

Negrib sarunas par kotletēm

Posted on septembris 13, 2017 by - Personība

Aktrisei un režisorei Ingai Tropai patīk brīvais kritiens, kad šķiet – es tūlīt miršu. Viņa to meklē katrā jaunā darbā. Šonedēļ Spīķeros ir Tropas jaunās izrādes Dvēseļu utenis pirmizrāde – par Latvijas jauniešiem, kuru dzīvi ietekmē pagātnes rēgi

Ingas Tropas lielākais spēks ir nevis viņas pārmiesošanās vai pārsteidzošu pārvērtību spējās, bet gan personības jaudā un īpatnējā harismā, kuras dabu pat grūti raksturot. Vai tas būtu aizturēts spēks? Un skaistas, jaunas sievietes pievilcība? Ingas spēja koncentrēt savu enerģiju kompaktā lādiņā un tad «izšaut» uz skatuves vai kadrā ir pamanīta ne tikai Jaunajā Rīgas teātrī, kura viņa ir štata aktrise, bet arī neatkarīgajos teātros un kino, kā arī visu laiku ilgākajā latviešu seriālā Ugunsgrēks (pēdējo Inga bez kāda snobisma dēvē par pieredzi). Šo mērķtiecīgo enerģiju ļoti jūt arī mūsu sarunā, kura man no jauna atklāj apviļātā teiciena «šeit un tagad» īsto nozīmi – ne miņas no citās intervijās aprobētu teikumu atrunāšanas, katrs jautājums tiek apdomāts, atbildes – trāpīgas.

Par rāmīšiem

Ingas diplomā rakstīts «režisore». Izrāde Dāmas par trim sievietēm – vecmāmiņu, māti un dumpīgi pusaudzi meitu kādā īstā Rīgas dzīvoklī (TeātrisTT) – pagājušogad tika nominēta Spēlmaņu nakts balvai. Viņas izrādes bērniem – Kā saule gadījās, Baltā grāmata (Dirty Deal Teatro) un Drebošā telts (Rēzeknes teātris Joriks) – izmanto dabiskus materiālus un uzdod nopietnus, mitoloģijā sakņotus lielus jautājumus par pasaules uzbūvi, dzīves un nāves robežu. Tomēr dara to viegli, ievelkot bērnus rotaļā, nevis liekot rātni tupēt skatītāju rindās. Šovasar Inga režisēja divus lielus notikumus, par kuriem sazvērnieciski atzīstas, ka pirms tam «neko daudz par šāda mēroga projektu radīšanu nezināju»: folkgrupas Iļģi jubilejas koncertu un metāloperu Kurbads, kurā suģestējošā inscenējumā apvienoja Skyforger pagānisko metālroku, laikmetīgo deju un aktiermākslu.

Iniciatīva veidot izrādi Dvēseļu utenis, kuras pirmizrāde šonedēļ notiks Spīķeros mītošajā Dirty Deal Teatro, nākusi no sešu aktieru grupas. Tie ir Klāvs Mellis, Āris Matesovičs, Reinis Boters, Anastasija Rekuta-Džordževiča, Igors Šelegovskis un Ance Strazda. Izrāde vēsta par stereotipiem, kuri traucē pa īstam saklausīt un ieraudzīt citam citu. «Biju pagodināta, ka viņi uzrunāja mani,» atzīstas Inga. Jaunie aktieri gājuši pie visdažādāko tautību cilvēkiem, lielākoties saviem vienaudžiem, uzklausījuši viņu stāstus, un pamazām izkristalizējusies atskārsme, ka pat ļoti jaunu cilvēku komunikācijai traucē no vecākiem un vecvecākiem mantotā vēstures izpratne, pagātnes rēgi, kuri šodien vairs nenosaka šo jauniešu dzīvi, tomēr, gluži kā Šekspīra lugā par Monteki un Kapuleti, joprojām raisa nesaprašanos, pat naidu.

«Viņi savāca milzīgu materiālu, atzīšos – visu pat neesmu izpētījusi, jo dramaturģe Justīne Kļava to atlasīja, sakārtoja un pārveidoja oriģināldarbā, lai varam strādāt,» saka Inga. Izrādes dēļ viņa daudz domājusi par stereotipiem, klišejām, priekšstatiem. No vienas puses, tie, tāpat kā rutīna, palīdz orientēties apkārtējā pasaulē. No otras puses, traucē saskatīt patiesību.

«Esmu bieži saskārusies ar situāciju, kad sarunas biedrs atnāk ar saviem priekšstatiem un sarunājas nevis ar mani, dzīvo Ingu, bet ar savām klišejām. Ko tur slēpt, arī es esmu grēkojusi un uzlūkojusi cilvēku caur rāmīti, kurā pati vien esmu viņu ievietojusi.»

Visbiežāk sastopamais stereotips par Ingu saistīts ar viņas atveidoto, no Anglijas pārbraukušo viesnīcas vadītāju Ieviņu seriālā Ugunsgrēks. Aktrise domā, ka dažu skatītāju ieradums identificēt aktierus ar lomu, ko viņš tēlo, un uz ielas uzrunāt personāža vārdā, rodas tieši no tā, par ko ir viņas jaunākā izrāde – ērtībām, ko sniedz stereotipi. «Ir taču vieglāk, ja, lieki neaizdomājoties, pieņemam – šis cilvēks, lūk, ir tāds. Tas prasa mazāk piepūles nekā centieni ieraudzīt īsto cilvēku.»

Adrenalīna medniece

Vairākkārt intervijās Inga Tropa ir atzinusi, ka viņai patīk ekstremālas situācijas un adrenalīns, ko tās izraisa. Agrā jaunībā un pusaudža gados alkas pēc patiesības, pēc ilūziju robežas pārkāpšanas pāris reižu novedušas meiteni pat līdz dzīvības un nāves robežai. Patiesībā šī robeža, tuvošanās tai ir tas, kas Ingu joprojām visvairāk saista. Taču pēdējos gados – mākslā jeb «darbā», kā to sauc viņa pati. «To sajūtu, ka atrodos brīvajā kritienā un šķiet, ka tūlīt miršu, es meklēju un atrodu katrā jaunā darbā,» saka Inga. «Es nedaru sev pāri, jo zinu, ka ikreiz, lai mainītos un attīstītos, sākot kaut ko jaunu, ir jāmetas nezināmajā kā bezdibenī, nenojaušot, vai piezemēšos laimīgi vai ne visai. Tikai izejot cauri šādai teritorijai, es varu augt, varu arvien dziļāk iepazīt sevi un pasauli. Dzīve kā konveijers, kurā es ar pārbaudītām metodēm, paņēmieniem reaģētu uz sevī un apkārt notiekošo, būtu līdzvērtīgs dārzeņa stāvoklim, nāvei.»

Ielēkšanas (tā aktieri sauc situācijas, kad pēc dažiem mēģinājumiem jāaizstāj kolēģis jau gatavā, iespēlētā izrādē) ir viens no Ingas adrenalīna avotiem. «Man patīk ielēkt lomās arī tāpēc, ka režisoriem, pat vislabākajiem, par tevi nereti izveidojas priekšstats, kura dēļ tevi ņem noteikta tipa varonēm. Bet ielecot vari tikt pie tādām lomām, kuras citādi tev netiktu piešķirtas.» Ampluā, kas Ingai mazliet apnicis, bet visbiežāk tiek viņai piemērots, ir liriskā varone, meitenīga, emocionāla būtne. Taču, piemēram, aizstājot Ingu Alsiņu-Lasmani JRT izrādē Austrumvējš rietumvējš, Inga pārvērtusies uzpolsterētā, tuklā, gāzelīgā ķīniešu konkubīnē, no kā guvusi īstu kaifu. Savukārt izrādē Muša «ielecot» jauniņās prostitūtas, cilvēktirdzniecības upura Zāras lomā, Inga atkal izjutusi brīvā kritiena sajūtu. Viens divi mēģinājumi, un viss – aktrisei jāiedzīvojas varonē, kuras iekšējo pasauli un vietu izrādē cita aktrise sastrādājusi divu mēnešu laikā.

«Partneri, protams, mēģina būt pacietīgi, bet, tā kā viņi izrādes zina no galvas, attieksmē drusku var just to «nu, kas ir, Inga, ko tu nesaproti?»,» pasmejas aktrise. «Tad, kad bija jāspēlē Zāra, pirms katras izrādes man bija šī nomiršanas sajūta: vai tiešām man tas jāielaiž sevī, tās briesmas, ko viņa piedzīvo? Varbūt, ja būtu bijis ilgāks laiks sarast ar lomu, mēģināt divus mēnešus, sajūta nebūtu tik saasināta. Bet, ja dota viena diena, nav, kur atkāpties, nav, kur slēpties, nav, ar ko sevi mierināt, ka varbūt izdarīšu un sapratīšu rīt. Citu pēc cita norauj visus blokus, kas sargā tevi un tavu komfortu, un tad manas dvēseles un gara izaugsme notiek ātri un intensīvi.»

Ne maizes dēļ

Inga Tropa nedala savu darbu striktās kategorijās «režisore» un «aktrise». Tās viņai šķiet kā divas takas uz vienu un to pašu teritoriju. Lai arī Ingai patīk sajūta, kad esi procesa vadībā, viņa noteikti nav režisore diktatore. Ļaujas, lai aktieri ar savu redzējumu un intelektuālo pienesumu ietekmē viņas izrādi, nevis tikai izpilda režisores izplānoto. «Bet kā režisore arī zinu, ka dažkārt aktieris iebilst un nevēlas kaut ko darīt tāpēc, ka, gluži dabiski, negrib sevi sāpināt, negrib pamest komforta zonu. Tāpēc kā aktrise esmu ļoti…» Inga meklē vārdu. «Pakļāvīga?» iesaku. «Jā.»

Kad sākušies skatītāju un kritiķu pretrunīgi vērtētās Regnāra Vaivara izrādes Divas māsas un draudzene mēģinājumi Ģertrūdes ielas teātrī, Vaivars aktrisēm teicis: «Sākot no šodienas, jūs darīsit pilnīgi visu, ko es likšu.» Un Inga apņēmīgi sekojusi viņa norādēm, lai gan «dažkārt likās, ak Dievs, Regnār, tu pats saproti, ko dari?». Patlaban Ingai paralēli Dvēseļu uteņa iestudēšanas procesam Jaunajā Rīgas teātrī notiek izrādes Ļeņina pēdējā eglīte mēģinājumi žurnāla Rīgas Laiks redaktora Ulda Tīrona vadībā. «Tīrons – tā ir vesela pasaule. Viņā klausoties, man ir ļoti interesanti. Un man tas ir svarīgi.»

Visbiežāk Jaunajā Rīgas teātrī Inga spēlē Māras Ķimeles izrādēs. Jaunākā no tām – Ingmara Bergmana Rudens sonāte, kur askētiskā, elegantā interjerā drūp un sairst mātes un meitas attiecības. Māru Ķimeli Inga sauc par sev ļoti svarīgu cilvēku. Māras dēļ viņa, atnākot līdzi draugam uz iestājeksāmeniem Kultūras akadēmijā, ne tikai iestājās režijas kursā, bet arī nonāca Jaunajā Rīgas teātrī – Ķimele uzaicināja viņu spēlēt Irinu Čehova Trīs māsās. «Kad es dzirdēju, kā viņa runāja… par teātri, par dzīvi! Tāds līmenis. Esmu laimīga, ka mums izveidojās īpašas attiecības. Kas ne vienmēr nozīmē gludas un mierīgas, mēs mēdzam uzdzirksteļot.» Un Inga ar rokām parāda ko līdzīgu Austrumu cīņas kustībām.

Pie JRT vadītāja Alvja Hermaņa Ingai bijusi tikai neliela loma izrādē Ziedonis un Visums, un šovasar skaļi izskanējusī JRT štatu samazināšana teorētiski varēja skart arī viņu. Inga stāsta, ka viņas viedoklis par šo situāciju nav tas populārākais. «Situācija nav ne slikta, ne laba. Ir jāpastāv konkurencei, un mums visiem ir nemitīgi jāmainās. Gan individuāli, gan kā kolektīvam. Man ir svarīgi, lai man būtu interesanti un es varētu augt un attīstīties. Kamēr man ir interesanti – un Jaunajā Rīgas teātrī tā ir –, es tur būšu, vienalga, štatā vai ne.»

Inga domā, ka sešiem viņas kolēģiem, kuri nupat piedzīvojuši atlaišanu jeb «pāriešanu ārštatā», tas noteikti nav pasaules gals, tas ir jauns sākums. «Es ilgi biju brīvmāksliniece, un man tāpat bija daudz darba. Tad, kad tā nebija daudz, man bija laiks domāt, lasīt, doties manās «ekspedīcijās». Ja ļoti vēlies kaut ko darīt, tu to darīsi, vienalga, kādā veidā un cik tev par to maksā. Neslēpšu, man neatkarīgajos teātros ir projekti, par kuriem kāds uzņēmējs noteikti brīnītos – Inga, ko tu dari? –, jo es tērēju tur savu naudu, tik ļoti man gribas, lai sanāk tas, ko esmu iecerējusi. Bet, ja kādreiz mazliet pietrūkst naudas ikdienas vajadzībām, – nekas, aktrisēm taču esot jābūt slaidām,» Inga no sirds apsmejas.

Jēgpilni brīži

Sarunas laikā bieži izskan «nāve», «mirstu» un līdzīgi eksistenciāli nospriegoti vārdi, kas liekas neparasti tik dzīvības pilnai, enerģiskai būtnei. Inga stāsta, ka jau bērnībā laukos, Degumniekos, bieži aizklīdusi prom viena un savās sajūtās, domās «aizpeldējusi» no cilvēku izdomātās realitātes un pieslēgusies, kā pati saka, patiesajai realitātei, patiesajai lietu būtībai. Kad mēģinājusi par to stāstīt vecākiem, sadūrusies ar neizpratni. «Kāda tā bija laime, kad iestājos Kultūras akadēmijā un sapratu, ka tādu «dīvaiņu» kā es, ir daudz, ka es neesmu vienīgā,» atceras Inga. Kāds gandarījums, ka abās viņas profesijās šāda aizpeldēšana ik pa laikam ir viens no darba instrumentiem.

Pazust Inga mēdz joprojām, jo, lai gan cilvēki ļoti patīk un interesē, viņai nepieciešams zināms laiks vienatnē, pat ja tas sagādā neērtības radiniekiem. «Tas, ko es gribu izpētīt kā aktrise, kā režisore, ir šeit, manī,» Inga pārliecināti pieliek rokas pie krūtīm. «Tur ir tik daudz man pašai neizskaidrojamā, tādi bezdibeņi, kuros gribas, bet arī ļoti bail ielūkoties.» Kad ir no darbiem brīvāks posms (par tādiem Inga sauc periodus, kad ir tikai vienas izrādes mēģinājumi un vakara izrādes!), viņa mēdz uzmest plecos mugursomu un doties – starta brīdī nezinot, kurp. «Varbūt iekāpšu vilcienā un aizbraukšu, varbūt pastaigāšos tepat pa Rīgu. Manai dzīvei īpašu jēgu piešķir brīži, kad satieku kādu, iespējams, pilnīgi svešu cilvēku, un notiek saruna, īsta, klātesoša, nevis formāla un pieklājīgi neobligāta. Man tiešām ir paveicies ar šādiem brīžiem, tie mani uzlādē ilgākam laikam, un ceru, ka kaut kas paliek arī tam sastaptajam cilvēkam, ar kuru pēc sarunas aizejam katrs uz savu pusi.»

Jēgpilna, īsta saruna – droši vien arī Dvēseļu uteņa tuvās pirmizrādes dēļ – ir tēma, pie kuras Inga atgriežas vairākkārt. «Es neciešu sarunas par kotletēm, tā nu tas ir. Es gribu sarunāties pa īstam, gribu ietekmēties no sarunas biedra,» viņa uzsver. Tāpēc retajās reizēs, kad Inga aizbrauc pie vecākiem, viņi jau zina – nebūs nekādas sēdēšanas pie televizora un ziņu apspriešanas. Būs iešana laukā, pastaigas un, ja nesanāks runāties par ko būtisku, – klusēšana. Pie tā pieradis arī Ingas dēls Mihels. «Es viņu vienmēr esmu uztvērusi kā personu, kā cilvēku, ar kuru varēju kā līdzīgu sarunāties jau tad, kad viņš vēl nemācēja runāt. Patiesībā jau tad, kad viņš man bija vēderā.»

Inga ir darbaholiķe un reti nododas pašnožēlai, ka par maz laika pavada ar dēlu. «Viņa pirmos dzīves gadus dzīvojām laukos, un es biju kopā ar dēlu visu laiku. Sākumā mūsu attiecības, no manas puses, bija dziļas, iejūtīgas un patiesas klātbūtnes pilnas. Bet es laikus nenoreaģēju uz signāliem, ka man ir atkal jāsāk radīt – strādāt radošu darbu. Paliku uz vietas daudz ilgāk, nekā manai mainīgajai dvēselei un garam ir nepieciešams. Un kā tas bija? Sūdīgi bija. Bērnam nav jēgas, ja viņam dienu un nakti ir līdzās māte, kura domās ir aizpeldējusi sazin kur.»

Patlaban Inga jūtas stipra un klātesoša (vēl viens mīļš viņas vārds) gan mājās, ar tuviniekiem – «man ar viņiem ļoti paveicies, viņi pilnībā saprot mana darba īpatnības» -, gan teātrī.

Bizness pašmācības ceļā

Posted on septembris 13, 2017 by - Veiksme

Pirms 20 gadiem Mairis Arājs pārdeva savu mersedesu un nopirka par baļķvedēju pārbūvētu padomju laika kravas auto. Sākumā kokmateriālus tikai tirgoja, bet tad pievērsās ražošanai – tā radās JM Grupa

Vēl 90. gados Alūk-snē nebija viesnīcas un iebraucējiem naktsmītnes vajadzēja meklēt ārpus pilsētas. Tad parādījās pirmie hosteļa tipa numuriņi. Līdz 2005. gadā uzņēmums JM Grupa, kura pamatnodarbošanās bija un joprojām ir kokapstrāde, atvēra vienu no pirmajām viesnīcām Jolanta netālu no mazbānīša stacijas. Tā priecē pilsētas viesus ar sakoptu apkārtni, restorānu, peldbaseinu, pirti un solāriju.

Tas uzskatāmi pierāda, ka arī tālu no Rīgas sekmīgi var attīstīties daudznozaru uzņēmumi, kas nodarbojas gan ar ražošanu, gan ar pakalpojumu sniegšanu, tādējādi strādājot gan eksportam, gan veidojot vietējo infrastruktūru un padarot savu pilsētu tīkamāku pašiem un pieejamāku viesiem.

Jau gandrīz desmit gadus JM Grupa savu produkciju realizē Igaunijā, kur tai ir meitasuzņēmums, kas nodarbojas ar kaimiņvalsts klientu piesaisti. Savukārt pašu mājās tiek strādāts pie viesnīcu biznesa paplašināšanas.

No pārtikas pie kokiem

Pērn uzņēmuma, kurā nodarbināti aptuveni 90 cilvēku, apgrozījums pietuvojies trim miljoniem eiro. «Tas viss sasniegts, ejot soli pa solim,» saka JM Grupa īpašnieks Mairis Arājs. Viņš pieder pie paaudzes, kas, būdami gados jauni, biznesu 90. gadu sākumā apguva pašmācības ceļā. «Un ar katru nākamo soli tev gribas izdarīt kaut ko vairāk, kaut ko labāk,» viņš saka, neslēpdams – pievēršoties viesnīcu biznesam, piedzīvoti arī grūti brīži, kad to nācies dotēt no kokapstrādes peļņas. Bet jautājums bijis – vai nu iet līdz galam un pabeigt iesākto, kaut arī tas izrādījies grūtāk un sarežģītāk, nekā sākumā šķitis, vai pamest visu pusratā.

Pusratā viņi līdz šim neko neesot pametuši. Uzņēmuma īpašnieks uzskata – lai ko arī cilvēks darītu, agrāk vai vēlāk tas atmaksājas un tiek sasniegts rezultāts.

Mairis audzis un mācījies Alūksnē. 1988. gadā pabeidzis Cēsu profesionāli tehnisko skolu un ar pēdējo iesaukumu nonācis padomju armijā. Dienējis Maskavā, bet pēc diviem gadiem atgriezies jau pilnīgi citā Latvijā. Neilgi pastrādājis par šoferi valsts autokombinātā, tad pievērsies tirdzniecībai. «Tirgus tolaik bija tā vieta, kur aizsākās ne viens vien mūsdienu bizness,» viņš secina. Robežas vēl bijušas vaļā, veduši no Krievijas dažādas pārtikas preces – eļļu, margarīnu, dzērienus – un pārdevuši tās Alūksnē.

Par ražošanu mazpilsētā tolaik varējuši tikai sapņot, tāpēc tirdzniecība bijis gandrīz vienīgais veids, kā tikt pie peļņas. Tomēr jau 90. gadu vidū palēnām atkopusies celtniecība un līdz ar to sākusi attīstīties kokapstrāde. Liekot lietā tirdzniecībā nopelnīto naudu, Mairis sācis uzpirkt zāģbaļķus un pārdot zāģētavām. «Toreiz ar pārstrādi mūsdienu izpratnē neviens nenodarbojās. Izgrieza dēļus jeb paņēma to treknumu un pārējo atstāja malkai,» uzņēmējs turpina.

Ap to laiku viņš arī pārdevis mersedesu un nopircis vecu par baļķvedēju pārbūvētu Ural ar manipulatoru. Jo, šādi strādājot, zāģētavām vajadzējis gana daudz baļķu.

Mairis no mežu īpašniekiem iepircis egli un priedi, ko pārdevis zāģētavām. Turklāt mežu īpašnieki gribējuši naudu uzreiz, bet zāģētavas parasti norēķinājušās ar pēcmaksu – pēc gatavās produkcijas realizācijas. Protams, starpniekam bija risks un reizēm par piegādātajiem baļķiem tā arī nesamaksāja. «Bet toreiz visi riskēja, un arī pašlaik jārēķinās, ka tev kāds var nesamaksāt,» viņš atzīst.

90. gadu nogalē līdztekus starpniecībai Mairis Arājs arī pats pievērsies ražošanai. Iegādājies vecu, no ķieģeļiem būvētu fermu un ielicis tajā pirmos divus lentzāģus. Egli joprojām pārdevuši, bet priedi sākuši pārstrādāt. Zāģējuši dēļus, ko pārdevuši galdniecībām. «Tolaik sāka būvēt Lido. Viņi dēļus iegādājās pie mums, un tas ļāva nodrošināt apjomus,» stāsta Mairis.

Iegādājušies arī ēku, kurā pašlaik iekārtota viesnīca. Pirms tam tur atradies autoserviss. Sākumā tam piebūvējuši automazgātavu, jo Alūksnē tolaik nebija ne tikai viesnīcas, bet arī automazgātavas. Vēlāk izveidojoši atpūtas telpu. «Un tā tas process aizgāja,» Mairis smejas. Sapratuši, ka autoserviss nav viņu bizness, pēc kāda laika no tā atteikušies. Mazgātavu pārcēluši uz centru tuvāk klientiem, bet ēkā ierīkojuši kafejnīcu. Tad izbūvējuši otro stāvu, un tā pārtapusi par viesnīcu, kurai dots Maira sievas vārds Jolanta. Abu iniciāļi JM ir arī uzņēmuma nosaukumā. Jo viss, kas līdz šim paveikts, gan iecerēts, gan veidots kopīgi. Mairis to sauc par ģimenes uzņēmumu.

Pieprasījums liek augt

Jaunās tūkstošgades sākumā JM Grupa, iegādājoties jaunas ražošanas telpas, kokapstrādi no Alūksnes pārcēlusi uz Jaunalūksnes pagastu. Tad vieni no pirmajiem Alūksnes pusē nopirkuši ēveli un sākuši strādāt ar žāvētu izejmateriālu, ražojot mēbeļu sagataves un celtniecības materiālus. «Arī tie visi bija salīdzinoši vienkārši produkti. Piemēram, galdu kāju sagataves un citi tamlīdzīgi izstrādājumi uzņēmumam Avoti, kas savukārt ražoja mēbeles zviedru IKEA,» atceras Mairis.

Tomēr tieši tā, ejot soli pa solim, viņi nonākuši līdz šā brīža situācijai, kad Jaunalūksnes ražotnē, kur zem jumta atrodas trīs tūkstoši kvadrātmetru, tiek ražoti dažādi produkti. Viens no galvenajiem – ēku iekšējās apdares līstes, vairāk nekā simt dažādu veidu. Durvju aplodas, logu apmales, trepju margas, grīdas līstes… Krāsotas, nekrāsotas vai lakotas. Apaļas un kantainas. Arī apšuvuma dēļi iekšdarbiem un ārdarbiem, kā arī grīdas dēļi. Joprojām tiek ražotas arī mēbeļu sagataves. Latvijā no tā visa paliek pavisam niecīga daļa, jo uzņēmums pamatā strādā eksportam.

Igaunijā JM Grupas produkcija tiek realizēta vairākās būvmateriālu lielveikalu ķēdēs un pa tiešo lielām celtniecības kompānijām. Šajā tirgū viņi stabili iegājuši tieši krīzes laikā, kad igauņu ražotāji, apelējot pie izstrādājumu kvalitātes, atteikušies mainīt savu produktu cenu. Vidzemnieki izrādījās apsviedīgāki un, paplašinot sortimentu, vienlaikus spējuši nodrošināt gan kaimiņu prasībām atbilstošu cenu, gan arī kvalitāti.

Alūksnē tapušie iekšējās apdares materiāli nopērkami un būvniecībā tiek izmantoti arī Somijā un Zviedrijā. Bet Lietuvā nupat noslēgts līgums par to piegādi KSenukai veikalu ķēdei. Savukārt vecajā zāģētavā tagad iekārtota galdniecība, kas ražo mēbeles. Pārsvarā pēc pasūtījuma.

Tomēr galvenais kokapstrādes uzņēmuma eksporta produktiem ir kanvas apakšrāmji. Kanva populāra kļuvusi tieši pēdējā laikā, pateicoties digitālajām tehnoloģijām. Uz tās var nodrukāt jebkuru attēlu, bet agrāk to izmantoja glezniecībā kā gleznas pamatni. Tomēr arī tagad, kļūstot par masu produktu, ikvienai kanvai nepieciešams rāmis, uz kura to uzvilkt. Un alūksnieši šos rāmjus ražo un piegādā vienai no lielākajām vācu kompānijām, kura specializējusies kanvu apdrukā. «Apmēram 70% no visas mūsu realizētās produkcijas ir tieši profilētie kanvu rāmji. Tā kā izmēru ir daudz un dažādi, mēs tos nesaliktā veidā uz paletēm nogādājam pasūtītājam. Pretējā gadījumā to uzglabāšanai vajadzētu milzīgas noliktavas. Vācijā ņem attiecīgo izmēru, saliek kopā un uzvelk uz tā jau apdrukāto audumu,» stāsta Mairis.

Pēdējo četru gadu laikā uzņēmuma apgrozījums ik gadu audzis par gandrīz 30%. Pašlaik Jaunalūksnes ražotne tiek paplašināta. Jau esošajiem pievienosies vēl tūkstotis kvadrātmetru, un Mairis cer septembrī darbus pabeigt.

«Pašlaik pieprasījums gan pēc kanvu rāmjiem, gan iekšējās apdares materiāliem ir lielāks, nekā varam saražot,» stāsta uzņēmējs. Vienlaikus tiek paplašināts arī viesnīcu bizness. Alūksnē restaurē un viesnīcas vajadzībām piemēro 1902. gadā pēc Alūksnes pils īpašnieka barona fon Fītinghofa pasūtījuma būvēto mazbānīša stacijas ēku, kas pēdējos divus gadus nostāvējusi tukša un pamesta. Un Jaunalūksnes pagastā ezera krastā līdzās ražotnei viesnīcas vajadzībām pārbūvē bijušā kantora ēku. Mairim prieks, ka darbos arvien aktīvāk iesaistās meita Linda, kura speciāli gadu strādājusi Šveicē, lai iepazītu šo biznesu no pašiem pamatiem.

Vai divas jaunas viesnīcas pilsētā, kur pirms 20 gadiem nebija nevienas, tomēr nebūs par daudz? Un vai šim biznesam ārpus Rīgas vispār ir perspektīva?

Mairis Arājs uzskata – ir gan! Drīzāk arī pēc abu jauno viesnīcu atvēršanas to joprojām būs par maz. «Pieprasījums pēc labām viesnīcām tikai palielināsies. Kādreiz ziemās Alūksnē iebraucēju bija vairāk nekā vasarās. Tagad, kad pilsēta sakopta un attīstās, nav vairs īpašas atšķirības – vasara vai ziema. Tāpēc viesnīcniekiem darba tiešām netrūkt,» saka Mairis Arājs, netieši velkot paralēlas ar kokapstrādi, kur arī pieprasījums apsteidzis piedāvājumu.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Kādreiz tā bija peļņa, bet pašlaik – tas, ka produkti kļūst kvalitatīvāki, bet pati ražošana efektīvāka.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Katrs pieļauj kļūdas. Viena no tām – darbs ar vienu piegādātāju un vienu noieta tirgu. Otra – pēc PSRS sabrukuma visi gribējām uzreiz labi dzīvot, bet, lai tādu dzīvi nodrošinātu, nauda ir jāliek atpakaļ biznesā. To saprot tikai ar laiku.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Labs piemērs ir meita, kura viesnīcu biznesu Šveicē iepazina no pašas apakšas. Ir neiespējami ielēkt biznesā uzreiz kā vadītājam. Jāsaprot cilvēki un process. Lielie uzņēmumi nedzimst uzreiz, tāpēc jāsāk no mazuma.

Valērijs Dzevaltovskis, Ludzas gids

Posted on septembris 6, 2017 by - 1 no 2 miljoniem

Ja Eiropas kultūras mantojuma dienās šīs nedēļas nogalē Ludzas ielās ekskursijas priekšgalā redzēsit jaunu vīrieti spurainiem matiem un izteiksmīgām roku kustībām, tas ir Valērijs. Ludzas Novadpētniecības muzeja darbinieks saskaitījis, ka katru gadu savā pilsētā vada vismaz 150 ekskursiju latviešu, krievu un angļu valodā. «Un latgaliski,» viņš piebilst. Šovasar kādā grupā jaunāko klašu vecuma zēns no cita Latvijas novada pat speciāli lūdzis, lai gids runā latgaliski, jo viņam patīkot, kā skan.

Valērijs dzimis 1979. gadā Daugavpilī, Ludzā ieradies jau bērnībā, kad par viņu rūpes uzņēmusies vecmāmiņa. Viņam ir filoloģijas maģistra diploms. Muzejā, kur veic arī ekspozīcijas un izstāžu kuratora darbu, nokļuvis 2005. gadā, pirms tam iemēģinājis dažādus pienākumus vietējā avīzītē Ludzas Zeme. 

Gida gaitās gandarījums esot mirdzums cilvēku acīs, kad Valērijs muzejā vai nesen atjaunotajā Lielajā Ludzas sinagogā demonstrē unikālus priekšmetus, nāk klajā ar interesantiem atgadījumiem, mazāk zināmiem faktiem vai nedzirdētiem nostāstiem.

Piemēram? 1399. gadā, ceļot Livonijas ordeņa pili, kuras drupas ir zīmīgs akcents mūsdienu Ludzas sejā, kaļķu javu stiprināja ar olbaltumu. Kāds vietējais zemnieks, no kungiem saņemdams uzdevumu savākt vezumu olu, nevarējis izdomāt, kā dārgo kravu atvest. Labu gribēdams, viņš olas izvārījis.

Vai – kad lielā 1938. gada 11. jūnija ugunsgrēka liesmas sasniegušas Ludzas Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas Romas katoļu baznīcu, kas tolaik bijusi no koka, priesteris tikko beidzis svēto misi. Cenzdamies saglabāt mieru, lūdzis draudzi evakuēties un glābt dievnama vērtības. Tomēr cilvēku vidū atradušies daži vēl mierīgāki ļaudis, kas atsacījušies kustēt no vietas: «Mēs laikam esam par daudz grēkojuši, Dievs acīmredzot ir vēlējies, lai paliekam baznīcā.»

Ludza ir senākā Latvijas pilsēta, taču lielākā daļa vēsturisko namu gājuši bojā minētajā ugunsgrēkā, Valērijam lielākā pilsētas bagātība liekas nevis arhitektūra – vācu pilsdrupas vai pēc ugunsgrēka atjaunotā staltā katoļu baznīca -, bet daba, piecu ezeru ielenktās pilsētas brīvā gaisotne. «Ludzā nejūtos kā viens no diviem miljoniem, bet kā viens, kā vērtība.»

Savu darbu viņš gribētu turpināt līdz sirmam vecumam. «Centīšos būt interesants tūristiem. Nav tik svarīgi tad, kad knapi kustēšos, iet pa priekšu pirmklasniekiem. Galvenais – darīt visu, lai viņi domātu: tas ir baigi jukušais večuks, bet viņā ir interesanti klausīties.»

Uzburta vieta

Posted on septembris 6, 2017 by - Fotostāsts

Latvija ir viena no tukšākajām vietām Eiropā, gandrīz vienīgā valsts, kur galvaspilsētā nav saglabājies neviens pilsoņu dzīvoklis un laukos – neviena muiža ar seno iedzīvi un iemītniekiem. Tik skarba ir Rundāles pils direktora Imanta Lancmaņa diagnoze. Un tomēr ir muižas, kurās atkal dzīvo cilvēki. Ir vasaras ekspedīcijās devās radošo industriju portāla Fold.lv redaktore Veronika Viļuma un LTV raidījuma Adreses autors Mārtiņš Ķibilds

Šajā telpā man vairs nebūtu jāpārdodas, un visjaukākās lietas es dabūtu par velti. Visi kredīti būtu nomaksāti, un aiz sienas nebūtu ne rūpju, ne gaidu, ne pienākumu. (..) Es būtu tīri personiska būtne, man nepiederētu plaši īpašumi, tikai pašam sava uzburta vieta, – tā pirms 12 gadiem esejā Uzburtā vieta rakstīja sociologs, LU profesors Tālis Tisenkopfs. Tolaik Tāļa un viņa sievas Adas sirds piederēja Kalnmuižai pie Abavas, viņi to bija noskatījuši pirkšanai, taču izsolē zaudēja, un vietā nopirka netālo Vilksalas muižas kungu māju, ko pirms tam bija atzinuši par nepietiekami glītu. 

Šovasar, kad viesojos apbrīnojami glīti atjaunotajā Vilksalā, pēc pusdienām Ada lasa priekšā Uzburto vietu. Ēdamistabas krāsnī sprakšķ malka, fonā miegaini ņurd radio, un Tāļa savulaik par pavisam citu vietu rakstītais šeit izklausās pravietiski: «Varbūt šī vieta iegūs raksturu pēc daudziem gadiem, kad varēs teikt – tas viss no vectēva, atjaunotas flīzes, ar rūpību no jauna izgatavoti slēģi, paneļi logu ailēs. Mazbērna roka pieskarsies krēsla atzveltnei, un viņš nezinās, ka tas kādreiz te nav stāvējis. Nekad neiekļūt straumē – lūk, viss dzīves noslēpums.»

Vilksalā tiešām ir gan atjaunotas flīzes, gan no jauna izgatavoti slēģi un paneļi. Un abi ar Adu viņi kopš tā laika tiešām kļuvuši par vecvecākiem, jau pieciem mazbērniem, ko dāvājušas meitas Lotte un Paula. Runājot ar Tāli, es arī saprotu, ko viņš bija domājis ar neiekļūšanu straumē. 

Nākotnei, nevis pagātnei

Tisenkopfi ir vienīgie no šajā Ir rakstu sērijā apciemotajiem muižu saimniekiem, kurus diezko neinteresē vietas vēsture. Tālis sev raksturīgā mierīgā bezierunu tonī tā arī paskaidro: «Mani neinteresē citu cilvēku pagātne. Drīzāk – paša nākotne.»

Tas nenozīmē, ka pret veco ēku, ko viņi par lētu naudu treknajos gados nopirka, Tisenkopfi būtu izturējušies nevērīgi. Kaut to neaizsargā arhitektūras pieminekļa statuss, rūpīgi atjaunots viss, ko varēja, un ar mīlestību likts klāt jaunais, lai ar veco saskanētu. Taču tas darīts bez lieka pagātnes sentimenta un glābēju misijas sajūtas, vairāk domājot par laimīgajām bērnībām un vecumdienām, kas te vēl būs, nevis ir bijušas. 

Uzburtajā vietā Tālis provokatīvi apcer vietas pagātnes attiecības ar jaunienācējiem un nebaidās smeldzīgi ironiski sev piedēvēt pagātnes iznīcinātāja, nevis atjaunotāja lomu.  «Kas gan vietu aizdara ciet? Kas ir tas spēks? Pa zaļiem laukiem un grantētu ceļu mēs braucām tovasar, un tad pāri laukam dīķa otrā pusē iznira balta siena ar tumši brūnu dakstiņu jumtu virs tās. Mēs iegājām vēsajā zālē ar parketu un kamīnu. (..) Brīvi pieejama ir tikai izbijusi bagātība, tā, kas atsegusi sevi ar tukšām logu ailēm, līdz kājām atgrūstām durvīm, nobrukušām trepēm, velvēm, kas turas uz caurumiem, terasi, no kuras atlikusi vairs tikai vieta. Vēl viens šedevrs iet zudumā, kad no pagraba uzvējo auksta dvaša un virs galvas caurvējā nočīkst durvis. (..) Vēl tikai vietas gars pretojas pilnības sasniegšanai un žēlojas par likteni. Varbūt viņš aicina mūs pabeigt šo vietu? Tuvoties, iejusties, uzdrošināties un palikt? To varētu darīt. Te visu varētu sākt no jauna. 

(..) No šā brīža sākas vietas aizvēršanās. (..) Vietas gars neatbild uz jautājumiem. (..)Aizvēršanās ir tava atsaucība – risks rīkoties ar to, kas tev nepieder un nekad nav piederējis, trīsas nākotnes priekšā, kas beigsies ar nožēlojamu vietas piepildīšanu ar sevi. Tagad es zinu, kāpēc viss spožums iznīkst, – tāpēc, ka tas tiek piesavināts, tam uzrodas gādīgs saimnieks.»

Kā lidojošs Vīnes krēsls

Par Vilksalas gādīgiem saimniekiem Tisenkopfi kļuva 2005. gadā, pēc tam, kad citi «gādīgie» to bija nodzīvojuši līdz pēdējam kliņķim. Tik līdzīgi un sirdi plosoši ir visu Latvijas muižu pēdējās simtgades likteņstāsti… Arī te neiztika bez komunālajiem dzīvokļiem, kolhoznieku pašdarbības pulciņiem un tam sekojošās pilnīgās pamestības. 

Jaunu dzīvību 150 gadus vecajās sienās Tisenkopfi sāka pūst pamazām, un pirmo nakti savā lauku mājā pārlaida tikai astoņus gadus pēc iegādes. Un tikai šovasar ierīkoja ūdensvadu no vecās muižas akas. Izrādot vannasistabu, Tālis kā aušīgs puika bez iemesla nolaiž podā ūdeni – tāds prieks, ka beidzot to var izdarīt. 

Kaut par galveno atjaunošanas darbu personāžu tiek titulēts Tukuma meistars Juris Kloppe, daudz te izdomāts un paveikts pašu saimnieku spēkiem. Tālis aizrautīgi rāda svaigo, divu toņu zaļos kvadrātos krāsoto virtuves grīdu – pats bez pieredzes viņš pratis kvadrātu malas salaist kopā filigrānā precizitātē. Adas lepnums ir sienu krāsojumi, katrā telpā atšķirīgi. Dekoratīvo joslu musturi aizgūti no mājas veco krāšņu podiņu rakstiem un noskatīti Tartu muzejā. Arī liela daļa antikvāro mēbeļu pirkta Igaunijā.

Ar Igauniju Adu saista sens ģimenes sentiments. Viņas vācbaltu-igauņu izcelsmes vecvectēvs dzimis Tartu, vēlāk pārcēlies uz Pēterburgu, un Latvijā ģimene nokļuvusi, tikai pateicoties Adas tēvam Kirilam, kad viņš, jauns padomju riteņbraucējs, sacensību laikā Rīgā noskatīja latviešu meiteni Lidiju, vēlāko Adas mammu. Nupat Ada pabeigusi grāmatu par savu dzimtu Tartu. Pēterburga. Rīga. To rakstot, daudz laika pavadīts Tartu arhīvā, un pie viena paķemmētas krāmu bodes. 

Pat to Tālis ir asprātīgi pareģojis savā esejā: «Mēbeles mēs meklētu antikvariātos. Mēs ilgi staigātu pa tiem un neko nevarētu atrast. Antikvariāta turētāja censtos mums izdabāt un izklaušinātu: «Kādas mēbeles, madam, jūs vēlētos? Ampīru? Rokoko? Bīdermeijeru? Ar grebumiem?» Nē, nē, to ne! Bet kāds tad ir jūsu stils? – viņa kļūtu nepacietīga. Iedomājieties parketu, un Vīnes krēsls lido pa to, – mēs izsviestu uz priekšu roku.»

Tiešām, mājas vēl topošais, nepieblīvētais iekārtojums atgādina tādu mākslinieciskā vieglumā gaisā pasviestu krēslu, un, tikai ieskatoties, saproti, ka patiesībā viss ir rūpīgi pārdomāts. Prasu, vai Ada ir māksliniece. «Ir, ir,» apstiprina Tālis. Bet nē, viņš tikai kacinās. Ada ir vācu valodas skolotāja. 

Jaunie muižnieki – utopija

No agrākās muižas varenības līdzās kungu mājai vēl palikusi pārvaldnieka māja un ratnīca, tajās dzīvo divi citi kaimiņi, vietējie. Vai tas nozīmē sirsnīgu kaimiņu būšanu? «Mēs neuzmācamies,» ar vieglu smaidu nosaka rīdzinieks Tisenkopfs.

To atceroties, pie sevis nosmaidu arī es, kad vēlāk pārlasu kādu pasenu Tāļa interviju Satori. «Sabiedrība ir sastingušas attiecības, no kurām izņemta tuvība,» viņš definē. Skarbi. Un cik trāpīgi tas atbilst paša Tāļa definētajām attiecībām ar vietas pagātni – nekādas tuvības! Viņš uz vietu skatās no sava personiskā, nevis kultūrvēsturiskā (tātad – sabiedriski nozīmīgā) skatpunkta. 

Nesen ar kādu somu kolēģi strādājuši pie zinātniska darba Personiska vieta. Veidošanas un pārveidošanas izaicinājumi. Tieši Vilksalas pieredzes dēļ darba secinājumi bijuši ļoti personiski. «Mans galvenais izaicinājums – šis projekts ir pabeigts. Ko tālāk? Pārvākties vai ne?» Kaut plāni nav pilnīgi skaidri, Tisenkopfi neizslēdz, ka varētu te dzīvot pastāvīgi. «Pienākums liek te dzīvot – tik daudz izdarīts!» 

Somu kolēģes piezīmēs bijis vēl viens izaicinājums – kā attiekties pret vietu, ja tā ir mantota vai aizgūta. «Mums tas atkrīt, mums šāda vieta var būt tikai aizgūta. Mēs pret vietu esam brīvi.»

Tādi mēs, brīvas darba tautas pēcteči, esam attiecībās ar visām vecajām muižām. Neviena nav mantota, visas ir aizgūtas. Protams, muižu šodienas saimnieki nav nekādi «jaunie muižnieki» – koķetēt ar tādu apzīmējumu ir tas pats, kas Rīgu saukt par mazo Parīzi.

Dzīvojamās muižas ir jauns fenomens Latvijas kultūrtelpā. Tās ir lauku mājas, ko drusku gaisā parauti cilvēki iekārto atšķirīgi no tā jēdziena «lauki», kas mums palicis iekodēts kopš bērnības – bez izdilušas virtuves vaskadrānas, gulēšanas siena šķūnī un rudens cūku bērēm. Dzīvošana dižciltīgas vēstures apdvestā vidē uzliek citus estētiskos standartus. Un, man šķiet, arī tādu kā kolektīvās vainas sajūtu par šīs vides izvarošanu pēdējā gadsimtā. Pagātnē dzīvot nav iespējams, tikai uzburtā sapņu vietā uz pagātnes drupām.