Žurnāla rubrika: Cilvēki

Kokteiļi uz pasūtījumu

Šopavasar NPK Expert kuģī uz Burkinafaso aizpeldināja savu rekordkravu – 26 000 tonnu minerālmēslojuma. Pliki skaitļi Ģirtu Cēlāju neinteresē, tāpēc viņš paralēli sācis attīstīt Smart Farmhouse

Ģirts ir ļoti enerģisks. Rokas spiedienam viņš atvēzējas un pa minerālmēslu pakošanas ražotni Liepājā pārvietojas futbolista cienīgā ātrumā. Ar vārdiem piespēlē, atspēlē – labi jūt sarunas biedru. Labi jūt arī sevi. Ātri vien kļūst skaidrs, kāpēc Ģirtam Cēlājam izdevies noslēgt miljoniem vērtus darījumus Āfrikā un citviet pasaulē. «Visa pamatā ir mīlestība pret pasauli. Pret cilvēkiem, ar kuriem strādā. Tieši tik vienkārši,» viņš atbild un skaļi sasit plaukstas. «Aiziet, nākamais jautājums!» 

Ģirts smaida un mīņājas kā uz starta. Ar ko NPK Expert atšķiras no citiem minerālmēslu piegādātājiem? «Mūsu priekšrocība ir tā, ka darbojamies kā aptiekāri – uztaisām precīzu recepti un laikā nogādājam klientam. Faktiski esam kā liels bārmenis, kas taisa kokteiļus uz pasūtījumu. Un to nedara daudzi. Ražošana ir vienkārša, galvenais ir atlasīt izejvielas.» Tās tiek iepirktas Krievijā, taču augsni bagātinošos «kokteiļus» sajauc Liepājā.

Izpērk uzņēmumu

Dažādas «kokteiļu» receptes vajadzīgas tāpēc, ka arī augsnes ir dažādas. Un, jo precīzāk paņemti augsnes paraugi un pielāgots konkrēts minerālmēslu savienojums, jo labāk aug konkrētā kultūra, piemēram, kukurūza. Receptes raksta Ģirts. «Iepriekš strādāju bankā, jo man ir atbilstoša izglītība. Kā finanšu konsultants iesaistījos minerālmēslu loģistikas uzņēmumā,» Ģirts stāsta par Liepājā bāzēto uzņēmumu NPK Terminālis. Tajā viņš pirms desmit gadiem sastapa savu mentoru – ķīmiķi no Krievijas, kurš iepazīstināja ar minerālmēslu uzbūvi un parādīja ceļu pie pirmā klienta Āfrikā.

«Vajadzīgos cilvēkus var satikt tikai kustoties: lidojot ciemos, iepazīstot valstis un tirgus. Braucu uz konferencēm, izstādēm, tikos ar vēstniekiem un investīciju departamentu pārstāvjiem.» Ģirts meklēja uzņēmumus, kuri būtu ieinteresēti minerālmēslu iegādē. Čada bija pirmā Āfrikas valsts, uz kuru notika piegāde, un ik pa diviem trim gadiem kaut ko joprojām turp aizsūta. «Tagad mazāk, jo valsts ir uz bankrota robežas,» nosaka Ģirts.

NPK Terminālis piederēja astoņiem akcionāriem no dažādām valstīm. Ieguldīt eksporta attīstībā viņi bija kūtri. «Sapratu, ka jāveido cits modelis – nevis loģistikas, bet ražošanas uzņēmums,» stāsta Ģirts. Katalizators šim lēmumam bija darījums ar Japan Tabacco International – otro lielāko tabakas ražotāju pasaulē. «Svarīgs pagrieziena punkts bija mūsu komandas lēmums izpirkt uzņēmumu un strādāt tā, kā tagad.» Lai arī kolēģiem uzņēmumā nav daļu, tieši komandas intelektuālo devumu Ģirts vērtē ļoti augstu. NPK Expert īpašnieks viņš ir kopš 2012. gada, un rūpnīca darbojas ēkā, kur agrāk tika ražoti dzelzsbetona bloku paneļi. Nomaļā vieta izvēlēta, jo blakus ir dzelzceļš un iespējams piekraut 60 vagonus.

«Minerālvielas, gluži tāpat kā vitamīnus, apzīmē ar burtiem,» Ģirts skaidro, ko nozīmē trīs lielie burti NPK uzņēmuma nosaukumā. N (slāpeklis), P (fosfors) un K (kālijs) ir viņu «kokteiļu» pamatsastāvdaļas. Visvairāk tiek izmantots slāpeklis. Izejvielas uzņēmums lielākoties iepērk Krievijā un Baltkrievijā. «Re, tas divdesmit, un tas – trīsdesmit oksīdi, ko pārtaisīsim uz septiņpadsmit elementiem,» Ģirts saka un nosauc sevi par praktizējošu ķīmiķi agronomu. «Kokteiļu» recepšu rakstīšanu viņš apguvis ne tikai pie minētā ķīmiķa, bet arī speciālos kursos un zināšanas atjaunojis minerālmēslu izstādēs. «Sēdi un klausies. Kad agronomi un ķīmiķi beidz uzstāties, ņem pie rokas un izjautā.» Vaicāts, vai cilvēkam viņa gados un bez ķīmiķa izglītības tiešām iespējams kvalitatīvi rakstīt formulas, Ģirts aiz piktuma gandrīz vai pielec no krēsla. «Kas tas tāds bija! Jebko var apgūt un jebkurā vecumā! Arī apakšveļu šūt, ja tas ieper un var redzēt biznesu. Pilna pasaule ar ideāliem augstskolu beidzējiem, kuri pēc darba iet mājās televizoru skatīties. Bet pēc pieciem taču ir brīva vēl puse dienas!»

Ar Āfriku nav grūti

Patlaban NPK Expert eksporta apjoms vidēji gadā ir 60-80 tūkstoši tonnu, un tās aizceļo uz 25 valstīm. Eiropā visvairāk uz Zviedriju un Somiju, Dienvidamerikā – uz Dominikānu un Gajānu, Āzijā līdere ir Japāna. Lielāko daļu pīrāga aizņem Āfrika: Čada, Senegāla, Gvineja, Ruanda, Mozambika, Bur-kinafaso. Uz šo valstu tirgu iets ļoti mērķtiecīgi un ilgstoši. Divu gadu darbs līdz līguma noslēgšanai ir saprātīgs laika posms, jo atdeve ir trīs miljonu vienošanās.

«Man nav grūti strādāt ar Āfriku. Nemaz, jo daru to gadiem. Sākumā vienkārši ir jāpieņem dažas dīvainības, un viss.» Grūtāk Ģirtam klājas tieši ar tuvā tirgus spēlētājiem: no Āfrikas neviens nav parādā, toties Eiropā – gan somi, gan šveicieši. Stāstot par pēdējiem, Cēlājs beidzot zaudē smaidu. Uzņēmums Šveicē esot liels, ar 100 miljonu apgrozījumu, un ejot uz bankrotu. Nāksies piedzīt parādu tiesas ceļā. «Bet naudas zaudēšanu nevajag pārdzīvot. Ar laiku to iemācās. Ne jau nauda cilvēku veido, bet cilvēks veido naudu. Lielāka kļūda ir zaudēt klientu, nevis naudu.»

Pašos pirmsākumos NPK Expert apgrozījums svārstījās ap diviem miljoniem, un tā bija klientu nauda. Pašu uzkrājumu – nekādu. Piecu gadu laikā apgrozījums izaudzis līdz 15 miljoniem, un peļņa pērn bija 400 000 eiro. Cēlājs uzskata, ka biznesa pamatā ir laba cena, kvalitatīva piegāde, taču galvenais ir cilvēciskās attiecības. «Ar tām mēs atšķiramies, jo izejvielas jau visur ir vienādas. Tāpat kā vitamīni – vienalga, kur tos pērkat.»

Lieli spēlētāji minerālmēslojuma eksporta tirgū ir krievi, amerikāņi, marokāņi un norvēģi. «Bet mēs, maza valsts būdama, iekabinām,» Ģirts stāsta, ka izdevies pārdot speciālu formulu golfa un zālienu apsaimniekotājam Zviedrijā, kam iepriekš piegādātājs bijis  Amerikas zālāju mēslošanas līderis pasaulē, amerikāņu zīmols Scotts. Savukārt valsts, uz kuru pārdots vismazāk, ir Nigērija. «Nezinu, kā viņiem tikt klāt, dzīvo savā pasaulē,» stāsta Ģirts, kura uzņēmumam ir pārstāvniecības Dominikānas Republikā, Somijā, Togo, Kamerūnā, Sudānā un Gvinejā.

Rīsi, kukurūza, kokvilna, ananasi, kakao un citas kultūras ir tās, kuras Āfrikā pabaro NPK Expert. Šā gada rekordkrava bija kokvilnas audzēšanai – 26 000 tonnu minerālmēslu tika nosūtīti uz Burkinafaso.  Tā bija lielākā pakotā krava, kas līdz šim iekrauta Liepājas ostā – 24 000 tonnu, bet vēl 2000 aizceļoja caur Klaipēdu. Process ilga divas nedēļas. Šī nav ostas rekordiste, jo tonnu skaita ziņā lielāks ir, piemēram, graudu eksports vai metāls, taču minerāli ir čempioni pakoto kravu kategorijā.

Pašdarbināmās mājiņas

Pirms pāris gadiem Ģirtam nenāktu prātā veidot produktu attīstības departamentu. Tagad tāds uzņēmumā ir un strādā pie jauniem minerālmēslu produktiem. Piemēram, speciāliem nanoapvalkiem, kas izdala minerālvielas tieši tad, kad augsnei tas vajadzīgs. Šis produkts, Smart Fertilizers, tapis sadarbībā ar amerikāņu izgudrotāju Alanu Amronu. Plānots, ka produkta noieta tirgus būs Amerikā. Tas ir jauns un efektīvs minerālmēslu uzsūkšanas veids.

Otrais produkts ir Smart Farmhouse. Maza un saliekama mājiņa, kas spēs pabarot divus hektārus zemes ar minerālmēslojumu un izaudzēt visu vajadzīgo. Māja darbināma ar saules paneļiem, tai ir savs ūdens pumpis un automātiskā mēslojuma padeves sistēma. «Arī sēklu padeve jau iestrādāta. Atliek izdomāt, ko audzēt, saprogrammēt, nolikt uz zemes un ļaut mājai strādāt,» stāsta Ģirts. Amerikāņi strādājot pie līdzīga prototipa, un Cēlājs saredz produktā milzīgu potenciālu. «Esam spiesti domāt par pievienoto vērtību, jo ar minerālmēsliem vien ir par maz. Krievija vēlas lielās kravas pārkraut caur savām ostām, tāpēc jādomā par alternatīviem risinājumiem, nišas produktiem.» Un par to visu galvas lauza NPK Expert 20 cilvēku kolektīvs. Ražošanā un pakošanā atkarībā no apjoma darbojas 20-80 cilvēku. Šogad plānots uzstādīt robotu, kas aizstās nakts maiņu. Arī transportieru lentes un granulēšanas iekārtas būs jaunas, taču nākamgad. «Visvairāk mums izmaksā loģistiska un izejvielas. Kuģis, ko īrējam, lai sūtītu kravu uz Āfriku, – ap miljonu,» saka īpašnieks.

Attīstība plānota arī eksporta paplašināšanā. Nesen Ģirts kopā ar Latvijas uzņēmējiem un Ārlietu ministrijas pārstāvjiem izlidojies pa Etiopiju, Keniju un Ganu. Daudziem uzņēmējiem tā bijusi pirmā reize šajās Āfrikas valstīs. Apjautuši, cik milzīgas iespējas paveras. «Es sešus gadus visās kamerās, asociācijās un ministrijās stāstu, lai ver vaļā vēstniecības Āfrikā. Manī neklausās,» saka Ģirts. Kā piemēru viņš min Krievijas vēstnieka aktivitātes Mozambikā. Kad tur uzietas gāzes atradnes, vēstnieks dalījis Gazprom vizītkartes.

Ģirts arī pēc stundu garās sarunas ir ļoti enerģisks. Cik ilgi stiepjas viņa darbdiena? «Padsmit stundas. Bez problēmām! Es nevarētu uztaisīt ātro kredītu biznesu un vienkārši slaukt naudu. Not my thing*. Tas man nesagādātu baudu un prieku.» Bet kokteiļi prieku sagadā, un Cēlājs tajā dalās, ziedojot Liepājai – sportam un fondam Dižvanagi, kas rūpējas par bērniem ar īpašām vajadzībām. Sarunas beigās Ģirts stāsta, ka viņam ļoti gribētos izdarīt kādu labu darbu: saglābt katru sakarīgu latviešu dvēseli – vispirms jau bērnus, lai tie nenonāk bērnunamos.

* Tā nav mana lieta – angļu val.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Komanda, peļņa un jaunrade.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Akla uzticēšanās Rietumvalstu biznesam un partneriem.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Arī kļūdoties der atcerēties, ka nauda neveido cilvēku. Cilvēks veido naudu. Kļūdas un zaudējumus pieļauj visi, taču tajos nedrīkst kavēties, līdzīgi kā sportā.

Masaki Nakagava, dzied Prāta vētras dziesmu

Kad tokijietis Masaki 24. aprīlī YouTube augšupielādēja Renāra Kaupera Manu dziesmu savā izpildījumā, viņš negaidīja tādu popularitāti. Maija vidū video bija vairāk nekā 127 000 skatījumu, tieši no viņa Facebook profila M_Voice ar to bija dalījušies vismaz 1300 cilvēku. «Tie ir vārdi no manas tautas, un dziesma man arī no tās. Un es zinu – neviens manā vietā to nedziedās,» japānis ar izjūtu skandē latviešu valodā.

Sazvanīts Skype, 27 gadus vecais Masaki stāsta, ka Manu dziesmu viņš pirmoreiz dzirdējis Rīgā, ar to svinīgā sarīkojumā uzstājušies universitātes absolventi. «Es neko nezināju par šo dziesmu, bet tā mani ļoti iespaidoja. Izlēmu ierakstīt to Japānā. Man patīk spēlēt ģitāru un uzdziedāt, un es mīlu Latviju.»

Masaki mūsu zemi iepazinis tūrista statusā pirms četriem gadiem un bijis tik lielā sajūsmā, ka atradis iespēju apmaiņas programmā astoņus mēnešus mācīties Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātē. «Tad vēl nesapratu, ko saka cilvēki, bet viņu temperaments man lika justies ļoti komfortabli. Pavadīju daudz laika ar latviešiem, man patika gan cilvēki, gan tradicionālā kultūra.» Viņam garšo Latvijas alus, vislabāk – Valmiermuižas. Mīļākā vieta, kur to baudīt: Folkklubs Ala Vecrīgā. «Japānā nevar atrast latviešu alu. Un tas alus, ko mēs paši ražojam, ir ļoti atšķirīgs. Latvieši, visticamāk, to pagaršojot, būtu vīlušies,» japānis nopūšas. 

Rīgā Masaki bijis ļoti apmierināts ar Tokyo City piedāvājumu. «Protams, ievēroju, ka cilvēki neko daudz nezina par Japānu, tāpat kā japāņi nezina par Latviju. Tagad Tokušimas Universitātei, ko pirms gada beidzu, ir kontakti gan ar Latvijas, gan Jelgavas universitāti. Esmu laimīgs par to, bet mans sapnis ir izveidot vēl vairāk kontaktu.»

Ar ceļojumu plāniem tomēr ir jāpagaida, Masaki ir sācis darbu autobūves uzņēmuma Mercedes-Benz birojā. «Japānā uzmanīgi izturamies pret vecumu, vecākiem cilvēkiem ir grūti atrast labu darbu. Svarīgi ir arī būt vienā uzņēmumā ilgu laiku, man gan tas liekas diezgan nepieņemami,» viņš atzīstas. Puisis nemitīgi domājot, kā atgriezties Latvijā, sapņos pat redzot sevi staigājam Vecrīgā. «Un man patīk latviešu valoda. «Prieks iepazīties» ir pats pirmais, ko iemācījos. Ļoti juka vārdi «ģimene» un «dzimene», mocījos ar izrunu, kamēr paliku traks.» 

Manu dziesmu Masaki YouTube ievietojis tikai tad, kad ne tikai bija apguvis vārdus, bet arī saprata to nozīmi. «Gribēju padalīties ar šo skaisto mūziku un arī gribēju savest kopā divas zemes – Latviju un Japānu. Mans sapnis ir arī komponēt oriģināldziesmu ar latviešu vārdiem.»

«Neticēju, ka cilvēki skatīsies manu video tik daudz reižu. Izpētu komentārus un bieži arī atbildu,» stāsta  Masaki Nakagava. «Nē, Prāta vētra neko nav komentējusi. Bet es ceru! Man ļoti patīk Prāta vētra. Jau esmu YouTube ievietojis otru viņu dziesmu – Spogulīt, spogulīt.»

Melnu muti

Pauls Jonass (20) patlaban ir labākais pasaulē MX2 klasē motokrosā. Nekad neviens latvietis nav braucis tik labi, ka ar viņu līgumu noslēdz motociklu rūpnīcas komanda. Kā Jonasam tas izdodas?

Kāda vāciete sportistu backstage pasaules čempionāta MX2 posmā Ķegumā saldi nodūdo: «Ouuuu, Pauls is nice guy.»* Un viņai taisnība. Pauls ir jauks. Pēc finiša viņš ilgi fotografējas ar skatītājiem. Latvijā viņš ir netipiski garu laiku – divas nedēļas, jo nākamajam posmam, kurš notiks svētdien, 21. maijā, Vācijā, Pauls trenējas piemājas trasē Kalvenē. Turp arī dodos viņu satikt.

Sāp viss

Pauls tiešām ir jauks. Uztaisījis viesiem kafiju, viņš noklausās manus pirmos iespaidus par motokrosu Ķegumā un pastāsta, ka arī pats reiz bijis skatītājs. Pirms diviem gadiem traumas dēļ nav varējis braukt, tāpēc noraudzījies uz visu no malas. «Kā man skudriņas skrēja! Kad pats esi uz starta, to tā nejūti,» saka Pauls un labprāt paskaidro dažādas nianses, ko par motokrosu nezinu. Piemēram, kā var no briļļu stikla notīrīt dubļus. «Ir speciālas plēves – salīmētas vairākās kārtās, un, kad vairs neko neredzi, tad tik rauj nost!» viņš stāsta. Kā var aizmigt pēc tādām sacensībām? «Nevar! Miegs nāk, bet aizmigt grūti. Adrenalīns vēl ķermenī,» saka Pauls. 

Nākamajā rītā pēc mača Ķegumā pamodies piecos. Gājis pastaigāties pa Kalvenes ceļiem. Ar grūtībām, jo ķermenis bijis kā izpumpēts. Pa kāpnēm kāpt bijis grūti. «Visvairāk sāpes jūtu otrajā dienā. Īpaši jau muguru, ja trase smaga. Tad palīdz vispārēja masāža un treniņi. Katru rītu pusstundu vingroju, pārsvarā stiepšanās vingrojumus.»  Tad seko glāze ūdens, vitamīni. Ķermenis atmostas. Brokastis. Stundu ilgs skrējiens vai pusotras stundas mīšanās ar velosipēdu. Tad sportists ir gatavs sēsties uz moča. «Treniņš, ēst, treniņš, ēst, treniņš, ēst, gulēt,» sportists ātri atreferē savu režīmu. Un nosmejas: «Nekas tāāāds.»

Patlaban Pauls mīt Beļģijas ciematā Nēroeterenā pie Vācijas robežas. Tas ir pavisam neliels – divi veikali, četras beķerejas un viena frizētava. Divu stundu attālumā ir Amsterdamas, gandrīz stundas – Eindhovenas lidosta. Beļģija ir motosporta lielvalsts, jo tajā ir bāzes vairākām rūpnīcu komandām: Yamaha, Suzuki, Kawasaki, Honda un citām. Jonass ir austriešu ražotāja KTM braucējs.

«Viens es neko nevarētu,» Pauls stāsta, ka viņa panākumi ir daudzu cilvēku nopelns. Piemēram, braukšanas trenera holandieša Marka de Rūvera, kurš strādā ar Paulu trasē. Fiziskās sagatavotības treneris ir beļģis Villijs Lindens. Treniņmehāniķis ir latvietis Gatis Frinde. «Dvēseles treneri man ir tētis, menedžeris Kristers Serģis un abi treneri, kā arī Gatis.» Komandā vēl ir arī osteopāts, dakteris un «meitene, kura visiem KTM braucējiem rezervē lidojumus un īrē mašīnas, un vēl finišā uzliek cepuri ar pareizo logo – apbrīnojami, kā viņa to visu spēj».

Vistuvāk Paulam dzīvo fiziskās sagatavotības treneris, nepilna kilometra attālumā. Katru rītu ir klāt, zvana pie durvīm. Pauls dodas skriet, bet treneris ar velosipēdu minas pa priekšu. Reizēm skrien abi kopā. «No rīta noskrienu stundu, pēcpusdienā stundiņu ar riteni paminos. Tas tāds standartiņš,» saka Pauls. Aptuveni 40 minūšu brauciena attālumā dzīvo osteopāts. Ļoti pozitīvs cilvēks, un pēc seansa Pauls dodas mājās uzlādējies no smiešanās. Masieris Paulu sakopj pirms mačiem un dienu pēc. Lai izvadītu no muskuļiem laktātu, vakarā pēc brauciena vajag pamīties ar velosipēdu. «Savu ķermeni izprast nav vienkārši, visu laiku uzzinu kaut ko jaunu,» saka jaunais motobraucējs.

Vientuļie rudeņi 

Rudens un ziema ir grūtākais laiks, jo tad nav maču, ir tikai treniņi – gatavošanās sezonai, kas sākas februārī. «Katru dienu viens un tas pats. Brīžam nosēžas baterijas, ir vientuļi,» saka Pauls. Vakaros viņš mēdz aizbraukt pie treniņmehāniķa Gata, kurš dzīvo aptuveni stundas attālumā. Parunāties gan nesanāk vairāk par stundu un tad jādodas atpakaļ. Tad jau labāk esot palikt mājās, nevis ceļā pavadīt divas stundas. Piecpadsmit minūšu braucienā ir kinoteātris. Reiz zālē Pauls bijis vienīgais skatītājs. Par laimi, ik pa laikam ir KTM treniņnometnes. Pērn divas nedēļas viņš sabija Sardīnijā, vienu – Itālijā.

Ciemiņi ir retums. Visi zina, ka Paulam jādzīvo stingrā režīmā. Reiz puisi pārsteidza zvans pie durvīm. Dopinga pārbaude! 

Parasti tās notiek pēc mačiem, taču tā bija nejauši izvēlētā kontrole. Jonass smējies, ka nāksies uzgaidīt, jo tikko bijis tualetē. Uzvārījis tēju, aicinājis piesēst. Pasēdējuši, parunājušies un sagaidījuši vajadzīgo brīdi. «Bikses līdz ceļiem un gaidi. Un uz tevi vēl skatās,» smejas Pauls. 

Tumšos rudens vakaros jaunais sportists skatās televīzijas pārraides, piemēram, Sporta studiju un Overtime. Taču tie jau nav katru vakaru, tāpēc laiku īsina ar seriālu Ugunsgrēks. Mehāniķis Gatis savās mājās arī skatoties. Varot abi otrā dienā pārrunāt. «Ja iekavēju, noskatos pēc tam visas sērijas,» smejas Jonass. Tieši Beļģijā garajos vakaros viņš sācis lasīt grāmatas. Lielākoties par sportu. Līdz 12. klases beigšanai gan bijusi tikai viena grāmata, ko viņš izlasījis no vāka līdz vākam – pieckārtējā pasaules čempiona Kristera Serģa biogrāfija. Skolā uzdoto literatūru tikpat kā nav nopietni lasījis: tikai sākumu, beigas un anotāciju. 

Februārī Francijā Pauls krita un traumēja galvu. Smadzeņu satricinājums. Ne-dēļu vienam nīkt un neko nedarīt bija grūti. «Guli un skaties griestos. Zvanīju māsai, lai brauc ciemos. Tieši ģimene mani uzlādē visvairāk.» Māsa Ilze ir pāris gadus vecāka un studē. Jaunākā, Kate, iet pamatskolā. Mamma Daina ir sporta un rokdarbu skolotāja. Tētim Kasparam kopā ar brāli pieder palešu zāģētava. Kaķis Pikačū izskatās kā siāmietis, bet Pauls paskaidro, ka «nav šķirne, bet miksiņš».

Reakcija Paulam ir lieliska. Ieraudzījis, ka aiz loga māsa Kate mēģina izvilkt no garāžas spiningu, viņš pielec kājās un saka: «Neiecērt galu!» Klakts! Durvis aizcērtas un gals spiningam nolauzts. «Krusttēva makšķere! Zvani un stāsti, ko izdarīji,» saka lielais brālis, labestīgi smaidīdams. Pats vakar noķēris mazu asari, atlaidis atpakaļ.

Divas nedēļas gadā Pauls var neko nedarīt. Pēc sezonas noslēguma. Tad viņš oktobrī ar draugiem aizbrauc uz kādu spa un pļauj zāli ap māju. No rīta uzkāpj uz traktoriņa, vakarā nokāpj. Katru dienu ēd biezpienu un rupjmaizi. «Beļģijā tāda biezpiena nav, tikai cottage cheese, kas drīzāk ir kā mājas siers.» Pirms nedēļas, Latvijas čempionātā motokrosā, viņam uzdāvināti divi biezpiena sacepumi: vienu izcepusi krustmāte, otru atvedis bijušais braukšanas treneris. «Kā es ēdu! Man tie tik ļoti garšo! Man vispār patīk ēst.» Ikdienā gan jāpiedomā, ko ēd. Pašam arī jāgatavo. «Reiz saliku kopā rīsus, biezpienu un tunci. Šķiet, ka nav saderīgi, bet bija garšīgi.»

Par kausu beļģu alus pēc brauciena Pauls nesapņo. Alkohola viņam nepietrūkst. «Un nav arī vajadzīgs. Kam sportistam alkohols?» – tā Jonass.

Izsisties pasaulē

Beļģijā Pauls dzīvo kopš 2014. gada oktobra. Viņam bija 18 gadu, kad tur pārcēlās. Ceļš līdz tam bija tāls un sākās, kad Jonasam bija pieci gadi. Tētis Kaspars ar brāli nodarbojās ar skijoringu, un dēls brauca līdzi. Tēva brālim bija moči. Viņš dzīvo pāri kalnam, kaimiņos. Pauls sāka ar tiem braukt. Patika un padevās. Visos Latvijas mēroga mačos Jonass brauca pa priekšu. To pamanīja Kristers Serģis, pieckārtējais pasaules čempions motokrosā ekipāžām. Serģis ir KTM rūpnīcas dīleris un izplatītājs Latvijā. Kristers uzrunāja Paula tēvu, teica: te ir materiāls. Brīdī, kad Paulam bija svarīgi parādīt sevi un iekļūt ārzemju klubā, finansiālo atbalstu sniedza kāds labvēlis, kura vārdu Paula tēvs Kaspars nosaukt nevēlas. Pats ieguldīja visu, ko vien spēja, taču vislielākais paldies esot tieši Serģim, kurš mācējis un māk pastāvēt par Paula interesēm. «Mēs zinājām, ka ir jātiek rūpnīcas komandā. Un tad, kad bija piedāvājums no kāda vācu kluba, caur viņiem tikām pie KTM menedžera kontaktiem. Kristers sazinājās,» atceras tētis.

2011. gadā Kristers Serģis kļuva par Paula menedžeri. Paulam tolaik bija 14 gadu. Vairākus gadus viņš brauca kā Kristera Serģa motokluba pilots, tikai itāļu un vācu komandās. Kļuva par divkārtēju pasaules junioru čempionu. Arī par Eiropas čempionu. Nav daudz braucēju, kam ir tādi panākumi. «Laikam ieraudzīja, ka esmu cīnītājs,» Pauls prāto, kāpēc Austrijas motociklu rūpnīca KTM viņam piedāvāja līgumu. To brīdi viņš labi atceras. Ar mehāniķi Gati bijis Beļģijā treniņos, kad telefonā pienāca e-pasts. «Attaisu. No KTM bosa. «Vai vēlies būt KTM pilots?» Es biju šokā. Stāvu un skatos. Tā ir realitāte?» Sajūta bijusi tāda pati, kā pirms vairākiem gadiem, kad Serģis Ķegumā aizveda jauno braucēju paskatīties motokrosa aizkulises un Pauls ieraudzīja KTM lielos braucējus. Bija siltām kājām no laimes, ka var sasveicināties ar zvaigznēm. Tagad visi savējie.

Kā otru svarīgo mirkli karjerā Pauls nosauc 2011. gada beigas, kad viņš parakstīja sadarbības līgumu ar Red Bull. Ne katrs motobraucējs tiek rūpnīcas komandā, un ne katru atbalsta Red Bull. Red Bull atbalsta visus Red Bull KTM komandas braucējus, bet ne visus KTM sportistus.

Pauls aprada, ka ar darbu saistītos publiskos pasākumos viņš valkā šā zīmola apģērbu. Ikdienā var vilkt, ko vien vēlas. «Nē, man nav grūti valkāt drēbes ar logo. Labi saprotu, ka, pateicoties atbalstītājiem, es varu braukt.» Pat apakšbikses uzsauc sponsori. Tikai džinsi jāpērk pašam. Arī automašīna ir «sadarbības projekts». Škoda. Ātrums patīk? Jonass attrauc: «Jāāā. Patīk. Pēc rakstura esmu mierīgs, varbūt pat par daudz, taču lēns gan neesmu.»

Tikt galā ar emocijām visgrūtāk ir pēc slikta brauciena. Nenāk miegs. Pamostas naktī un sāk analizēt. Kad braucieni ir otrpus okeānam, tad laika starpību palīdz pievarēt miega zāles. Pirms brauciena atslēgties uz piecām sešām stundām arī ir svarīgi.

Pirms un pēc braucieniem ļoti palīdz tēva vai menedžera klātbūtne, taču šosezon Kristers bijis klāt tikai divos posmos. Tētis arī. Sakrājis naudu un 2016. gada sezonā atbraucis uz Dienvidameriku. Pirmoreiz bijis pāri okeānam, un ļoti patikusi Argentīna. «Iepriekš tētis runāja, ka Kalvene ir vislabākā, taču tur domas mainīja un teica, ka varētu dzīvot Argentīnā.»

Interesējas citas komandas

Spēcīgs un mērķtiecīgs. Atvērts un sirsnīgs. Talantīgs un strādīgs. Pauls ir ļoti labs braucējs, tāpēc par viņu interesējas arī citas komandas. Redz potenciālu. Kāpēc tieši Jonass? To zina sporta žurnālists Anatolijs Kreipāns. «Mūsu puikas ir bijuši junioru čempioni, taču līdz solo klasei tādā līmenī nav tikuši. Pauls ar savu talantu un darbu ir nopelnījis tādu moci. Tālākais jau ir paša rokās,» saka Kreipāns. Rūpnīcas radot motociklus speciāli braucējiem, un tādus nopirkt veikalā nevar. Jonasam esot paveicies, ka KTM uzreiz ticis pie laba trenera – desmitkārtējā čempiona Stefana Everta. «Pauls strādāja melnu muti – tiešā un pārnestā nozīmē,» vērtē Kreipāns. Kad Everts pametis KTM, bijis jūtams, ka Paulam pietrūkst trenera un izaugsme nav tik strauja. Arī tagadējo treneri Marku de Rūveru sporta žurnālists vērtē augstu, jo viņš savulaik bijis pasaules līmeņa braucējs un tagad kā trenerim ir lielas ambīcijas aizvest Jonasu līdz pasaules čempiona titulam.

Pirms gada Kristeram un Paulam bijusi stingrāka saruna. Viņš vaicājis, vai Pauls vēlas stāvēt uz pjedestāla. Vēloties. Kristers sacījis: «Ir jāsaprot – esi armijā. Tikai tev ir nevis ierocis, bet – mocis. Vēlies iegūt – nāksies šo to uz kādu laiku zaudēt.»

Kamēr Pauls fotografējas, pienāk viņa tētis. Pasaulē izsisties esot izdevies, jo «Pauls ir strādīgs». Lai to sasniegtu, bijis no daudz kā jāatsakās. Piemēram, vidusskolas pēdējo klasi Pauls pabeidza, taču eksāmenus nenolika. Sporta stundās nedrīkstēja spēlēt futbolu un basketbolu, lai netraumētos. No redzesloka nācās izslēgt arī meitenes, lai nenovērš uzmanību no sporta. Pauls domā, ka ir iespējams apvienot attiecības un sportu. Šobrīd viņš gan tās nevēlas. «Ar meitenēm grūti. Vajag daudz uzmanības. Aizmirsīsi kādu īpašo dienu, kad bija pirmā buča, un būs! Speciāls kalendārs ar atgādinājumiem jātaisa,» viņš smejas. Reti esot braucieni, kad viņš trases malā paspēj pamanīt kādu meiteni. Katrā ziņā uz starta līnijas Paulam var māt kaut skaistumkaralienes, viņš neko neredz. «Tad ir vislielākā koncentrēšanās. Kad barjera krīt, man ir melna bilde.»

Bišķi rūgts. Tā par šampanieti nesen pēc 2. vietas pasaules kausa posma Ķegumā Pauls atbildēja menedžerim Kristeram Serģim. «Otrā vieta nav nekas labs. Punkti labi, brauciens labs, bet – otrais. Visi grib būt labākie. Tad jau es nebūtu sportā, ja negribētu zeltu,» saka Pauls.

* Pauls ir jauks džeks – no angļu val.

Pārsteigums ģērbtuvē

Diriģents Ainārs Rubiķis (38) pirms desmit dienām Berlīnes Komiskajā operā parakstīja līgumu un trīs gadus būs tās muzikālais direktors. Vai izrādēm viņš pieaicinās arī latviešu režisorus?

Opera Deguns, ko Koventgārdena operā pagājušajā rudenī iestudēja austrāliešu režijas zvaigzne Barijs Koskis, Eiropas teātros bija viena no sezonas pasakainākajām izrādēm. Pasakainākajām tiešā nozīmē – skatītāji, režisora bagātās iztēles savaldzināti, izrādes laikā elsa, pārsteigumā sita plaukstas. Kas to būtu domājis, ka pēc dažiem mēnešiem, pavasarī, Koskis, viņš arī Berlīnes Komiskās operas mākslinieciskais vadītājs, būs tas, kurš pēc kādas izrādes ar skaļu brēcienu ievelsies viesdiriģenta Aināra Rubiķa ģērbtuvē, lai uzaicinātu strādāt kopā. Pirms desmit dienām, 8. maijā, uzzinājām, ka latviešu diriģents kļuvis par Berlīnes operas muzikālo direktoru – no 2018. gada viņam ir līgums trim teātra sezonām.

Nākamā gada vasarā Rubiķis kopā ar Koski Berlīnē iestudēs Šostakoviča Degunu – tikai stunda lidojuma, un varēsim vērot, kā Gogoļa un Koska sirreāli baismie deguni diebj pa skatuvi Rubiķa diriģenta zižļa taktīs. Berlīnes Komiskā opera vācu teātra tradīcijā pazīstama ar drosmīgiem eksperimentiem.

Jaunais latviešu diriģents pirmoreiz plašu ievērību Eiropā guva 2010. gadā ar uzvaru starptautiskajā Gustava Mālera diriģentu konkursā Vīnē. Soli pa solim Rubiķis virzījies uz karjeras virsotnēm, pats apgalvodams, ka panākumi un balvas viņam daudz nenozīmē. Ļoti patīk savs darbs, un tas ir galvenais iemesls, kādēļ mūzikai atvēl gandrīz visu dzīvi. Rīgas operā viņš diriģējis Mocarta Burvju flautu un Donu Žuanu, kā arī komponista Kristapa Pētersona novatorisko operu Mihails un Mihails spēlē šahu. Bijis Novosibirskas Operas un baleta teātra muzikālais vadītājs. 

Par Bernsteina Mesas iestudējumu kopā ar dzīvesbiedri Rēziju Kalniņu 2014. gadā saņēmis Krievijas teātra balvu Zelta maska. Pēdējās divās sezonās strādājis pie izrādēm, koncertiem Šveicē, Vācijā, ASV, Somijā. Tuvākā mēneša laikā Rubiķis diriģēs valsts svētku koncertu Helsinkos, kā arī gatavosies Vāgnera Klīstošā holandieša iestudējumam Somijas Nacionālajā operā šovasar. 

Sazvanīts pirms dažām dienām Skype, diriģents vaļsirdīgi atzinās, ka uz pašvaldību vēlēšanu laiku aizvien nebūšot Latvijā. Tas nozīmē – palikt bez smagās izvēles, par ko balsot. Rubiķis nevēlas jaukt mākslu ar politiku. Tomēr viņa stāstītajā par darbu klasiskajā mūzikā netieši var ieraudzīt noderīgas idejas sabiedrībai kopumā. 

Vai nu tev ir sajūta – «man ir ļoti laba starptautiskā karjera, uztraukumu, nedrošību varu nolikt malā»?
Man aizvien ir panika tajā rītā, kad jāiet uz pirmo mēģinājumu, lai kurā pasaules teātrī tas būtu. Parasti tajā brīdī neko nerunāju, jo esmu «aizgājis ciet». Man saka: tu tik mierīgs! Patiesībā iekšā ārkārtīgi liels nervu kamols. Ir īss mirklis – piecas vai septiņas minūtes, kad vai nu atrodi atslēgas durvīm pie orķestra, vai neatrodi un līdz tā sirdij netiec. Atceroties darbu Novosibirskā [pirms trim gadiem] – man pat nebija svarīgs rezultāts. Mūsu koncertprogrammā mēdza būt skaņdarbi, kurus normāli orķestri spēlē divos koncertos. Mēs likām vienā. Tas bija apzināti, lai mūziķus ātrāk izvilktu no putekļiem. 

Piemēram, Igora Stravinska baleta Svētpavasaris simtgadei iestudējot šo darbu, labi sapratu, ko tas man maksās – orķestrim tas tobrīd nebija pa spēkam, arī baletam ne. Nebija atbilstoša līmeņa izpildījuma tehnikas, arī sapratnes, kā Stravinskis jāspēlē – mākslinieki bija pieraduši pie krievu tradicionālās klasiskās mūzikas, Čaikovska baletiem. Vienkārši paskaidrojot – tas bija tāpat kā autovadītājam pēkšņi pacelt gaisā lidmašīnu. Vakars, kad Lielajā teātrī spēlējām Stravinski… Man kā diriģentam neko nevajadzēja darīt – orķestris bija tik ļoti darbā iekšā. Aci saistīja, kā mani mūziķi atdodas Stravinskim. Tieši atdodas, nevis strādā. 

Kā tev izdevās viņus motivēt?
Kad ienācu Novosibirskas teātrī, sajutu cehus kā atsevišķas vienības. Taisījām Bernsteina Mesu. Viens no iemesliem bija tas, ka man teātrī vajadzēja dabūt [skatītājus] jauniešus. Otrs iemesls bija vēlme apvienot teātri – baletu, orķestri, solistus, kori. Bija daudz jārunā par to, ka, mīļie draugi, mēs visi strādājam vienam mērķim! Nevar atnākt balets un pateikt: mēs nevelsimies pa grīdu, jo šeit nav ierastā pārklājuma! 

Reti teātri dzīvo vienā elpā, cits par citu rūpējoties. Tas neatšķiras Krievijā, Latvijā, Rietumeiropā. Ja tu man prasi, kā diriģentam izdodas sasniegt kopējo mērķi, atbilde ir vienkārša – esi cilvēks! Reiz mana cigun skolotāja stāstīja par kādu klientu, kurš atnācis uz nodarbību un teicis: jūs vispār zināt, kas es esmu!? Viņa mierīgi atbildējusi: jā, jūs esat cilvēks. Pēc tam jūs droši vien esat dēls, varbūt arī vīrs, tēvs un strādājat kādā profesijā. Bet pirmām kārtām jūs esat cilvēks. Ja to neapzinās, darbā ar cilvēkiem neko nevar panākt. Kā teicis komponists Rimskis-Korsakovs, dirižirovaņie – tjomnoje delo*. Tā ir, mana profesija ir mistiska. Jebkurš mākslinieks var viens pats iziet uz skatuves un kaut ko izdarīt – nospēlēt koncertu vai kādu lomu. Diriģents viens nevar neko. Viens uz skatuves viņš ir pilnīgi bezjēdzīgs. 

Izvēršot plašāk to, ko stāsti par darbu opernamā, – nav pasaulē tādu sabiedrību, kurām «der tikai stingrā dūre», kuras neprot dzīvot demokrātijā. Visi cilvēki ir gatavi sadarboties, strādāt mērķa vārdā, ja pret viņiem izturas ar cieņu, ļauj ieraudzīt jēgu un vērtību. Vai piekrīti?
To, ka tā ir, rāda pati daba un Dievs. Mums ar Rēziju mājās ir sunītis Umka. Viņu savā laikā aiz žoga kaitināja kaimiņu puika. Vienmēr, kad puika ir ārā, kaut kur tuvumā, Umka vienkārši jūk prātā. Nesen pat dabūjām viņu vest uz klīniku. Atklāja gastrītu. Uz nervu pamata. Pārfrāzējot – ja suni sitīsi, viņš kodīs. Visas dzīvās radības grib mīlestību. Tiecas pēc sapratnes. Tas pats attiecas uz cilvēkiem. 

Atceros, kādas tik «padenes» mums nelika, kad ar Rēziju strādājām pie operas Jevgeņijs Oņegins Rīgas operā. Kad pusnaktī atbraucām mājās, tas prieks, ko Umka izrādīja, vienmēr aizslaucīja visas grūtības. 

Tu jau zini, ka sabiedrībā, arī kritiķu vidē, tiek spriests, vai ir labi, ka Rēzija iestudē izrādes. Kā tu uztver kritiskās piezīmes, ko saņem viņas darbs režijā?
Kā māksliniekam, diriģentam man nav bijis vieglāka režisora par Rēziju. Strādājot kopā, pirmkārt, varam to darīt jebkurā laikā. Esam arī četros naktī Novosibirskas dzīvoklī spēlējuši Žannas d’Arkas kāršu spēli no Onegera oratorijas. Cenšoties izprast, ko libreta autors ar to centies pateikt. Izspēlējot partiju, tiešām sapratām. Otrkārt, man ar Rēziju ir viegli strādāt, jo daudz nav jārunā. Mums sakrīt izjūta. Treškārt, kad Rēzija ķeras pie kāda skaņdarba, vienmēr iegūstu vērtību, jo viņa man atklāj lietas pavisam citādi – dziļāk, ar detaļām, ko varbūt esmu palaidis garām, pārlieku koncentrējoties uz muzikālo materiālu. 

Mēs iestudējumus neuztveram kā darbu. Tā ir mūsu dzīve, misija. Reiz Imants Kalniņš pateica Rēzijai ļoti labu frāzi – neesmu tevi audzinājis, lai tu rakātos pa mēsliem! Tas, runājot par anonīmajiem komentāriem, ko viņa internetā saņem. Redz, kas ir noticis ar ideju, ka sabiedrībai jākļūst vienotai – ir izveidota virkne sociā-lo tīklu, diskusiju platformu. Gribēdami tuvināties, esam pasauli sašķēluši, gāžot žulti pa labi, pa kreisi cits uz citu. Gļēvi, jo parasti bez sava īstā vārda. Es laikam esmu nepareizā laikmetā piedzimis. Arī Rēzija stāsta, ka jūtas tāpat. Kaut vai Oņegina laiku ņemot – ja uzdrīkstējies aizskart kāda godu, sekoja duelis. Tagad jebkurš jebkuram var pateikt jebko. Kur palicis cilvēku gods? 

Tevi aizskāra kritika par Oņegina iestudējumu Rīgas operā?
Nespēju vairs personīgi komunicēt ar mūzikas kritiķiem, kuri nav atvēruši operas partitūras pirmo lappusi. Atceros, kā Bāzelē lasīju šo konkrēto  recenziju. Kad ielidoju Rīgā, nometu mājās koferus un sniegotiem zābakiem iegāju darbistabā. Atvēru Oņegina pirmo lappusi. Visu lidojuma laiku biju mocījies ar vienu jautājumu: vai tiešām šo [recenzijā minēto] remarku uzrakstījis komponists citā operā? No stresa biju sācis šaubīties.

Vai Rēzija brauks tev līdzi uz Vāciju, kad nākamvasar sāksi strādāt Berlīnes operā?
Plānosim tā, lai Rēzija var būt gan Latvijā, gan Vācijā. Es jau arī visu laiku nebūšu tur. Kā viss būs, pirmo reizi aizdomājos 8. maijā, kad Berlīnē parakstīju līgumu. 

Pieteicies konkursā, vai teātris pats tevi uzmeklēja?
Mēs, mūziķi, lietojam vietni Musicforchairs, kur darba piedāvājumus ievieto visi lielie un mazie orķestri pasaulē, arī teātri un mūzikas augstskolas. Tā ir viena prakse. Otra – tev nekas nav jāmeklē, vienā skaistā dienā pienāk vēstulīte ar uzaicinājumu. Tā, piemēram, bija Gunāram Upatniekam (Berlīnes Filharmoniķu orķestra mūziķim – red.). Mums padomā kopējs projekts Latvijas simtgadei. Latvijā ir izcili mūziķi! Piemēram, pirms dažām dienām lasīju, ka Santa Vižine dabūjusi vietu Concertgebouw orķestrī Amsterdamā altu grupā. Lieliski! 

Mans stāsts ar Berlīnes Komisko operu ir šāds: pēc tam, kad pagājušajā gadā steidzamā kārtā biju aizvietojis diriģentu Berlīnes Komiskās operas iestudējumā Jevgeņijs Oņegins, notikumi savērpās neticamā ātrumā. Dažas minūtes pēc izrādes pie ģērbtuves durvīm jau dauzījās teātra galvenais režisors Berijs Koskis (Barrie Kosky). Mana vājā vieta ir mugura. Pēc iespējas ātrāk visas slapjās drēbes pēc izrādes jāvelk nost – krekls, bikses. Parasti esmu iemanījies pārģērbties divās minūtēs, bet Berijs bija naskāks. Vēl tikko bijām kopā bijuši uz skatuves, bet nu es stāvēju savā ģērbtuvē vienās apakšbiksēs un viņš kopā ar operas intendantu bija klāt. Berijs sauca: tev vajag darbu?! Šī opera meklē muzikālo direktoru! Jā, Berij, es teicu, man vajag darbu! Jau tajā pašā vakarā pārrunājām idejas. 

Esmu diezgan bieži bijis šādās situācijās: teātriem ir jāiepazīst diriģenti atsevišķos projektos, lai varētu tālāk domāt par sadarbību. Zināmā mērā tagad Helsinkos esmu līdzīga iemesla dēļ. Zinu, ka opera meklē muzikālo direktoru. To var savienot. Ir diriģenti, kuri vada divus orķestrus, divus teātrus vienlaikus. Andris Nelsons ir izcils piemērs.

Man ārkārtīgi patīk Berlīnes Komiskā opera. Un ārkārtīgi patīk, kā strādā režisors Berijs Koskis. Viņš mūziķiem dod brīvu māksliniecisko elpu. 

Vai jaunais amats nozīmē, ka tu izvēlēsies arī solistus izrādēm?
Operai ir saplānotas divas sezonas uz priekšu. Mana piedalīšanās plānošanā sāksies nākamā gada septembrī – par trešo sezonu, 2021.-2012. gadu. Taču, jā, manos pienākumos ietilps ar savu parakstu apliecināt orķestra sastāvu, mēģinot to ietekmēt. Tas attiecas arī uz sadarbību ar viesdiriģentiem, konsultācijām, kādus dziedātājus viņi izrādēs grib redzēt, kādus negrib. 

2018. gada jūnijā Berlīnē sākšu ar Šostakoviča Degunu. Pēc tam augustā – darbs pie iestudējuma, ko esmu gribējis nodiriģēt visu mūžu, bet šeit gadījās laimīga sakritība, nevis mans lēmums – Eriha Volfganga Korngolda Mirušo pilsētu. Katrā sezonā man [kā diriģentam] būs divi jauniestudējumi. Vēl būs jāpaceļ augšā Mocarta Burvju flauta, Prokofjeva Mīla uz trim apelsīniem, ko ļoti gribēju iestudēt Novosibirskā. 

2019. gada sākumā Maskavas Lielajā teātrī ar «trako» režisoru Timoteju Kuļabinu iestudēsim Dvoržāka Nāru. (2015. gadā pēc Tanheizera iestudējuma Novosibirskas operā Kuļabinu atlaida no amata, jo pretenzijas par «simbolu apgānīšanu» bija izteicis vietējais pareizticīgo baznīcas metropolīts; iestudējuma diriģents bija Ainārs Rubiķis – red.)

Vai varam alkatīgi cerēt, ka Berlīnes Komiskajā operā, tev esot muzikālā vadītāja amatā, pie izrādēm būs iespēja strādāt latviešu režisoriem vai solistiem?
Tas iespējams 2021., 2022. gadā, kad plānošu sezonu.

Tu vēlētos, lai Alvis Hermanis vai Viesturs Kairišs iestudē?
Ar Viesturu esmu strādājis kā asistents diviem viņa Vāgnera iestudējumiem. Runājot par Alvi, notiek lieka kultivēšana. Sekoju viņa darbiem kopš pirmā operas iestudējuma. Dievs mūs 2011. gadā nolika vienā vietā: es Zalcburgas festivālā saņēmu jauno diriģentu balvu, bet Alvis iestudēja Cimmermana operu Zaldāti. Tas bija izcils notikums! Tomēr, runājot par pēdējiem gadiem, ir bijuši arī fiasko – gan Berlīnes Komiskajā operā, gan Francijā. 

Gribētu, lai tiek saprasts: es absolūti neesmu pret Alvi! Taču, kontaktējoties ar cilvēkiem, arī teātra profesionāļiem Latvijā un citur Eiropā, esmu kā starp dzirnakmeņiem. Tas ir, runājot par viedokli, kas skar viņa iestudējumus. Domāju, ka māksliniekiem katrs septītais gads jāpaņem brīvs, lai atpūstos. Lai uzkrātu spēkus. Ja tā nenotiek… Nav noslēpums, ka opernamiem Eiropā ir finansiāli izdevīgi režisori, kuri pie iestudējuma strādā ļoti īsu laiku, teiksim, vienu nedēļu.

Kurš iestudējums tev pašam kā diriģentam atnesis vislielāko gandarījumu?
Karmena Čikāgas Liriskajā operā. Mūsu Oņegins Rīgā. No simfoniskajiem pārdzīvojumiem – koncerts šāgada februārī Berlīnes Komiskajā operā.

Vai ilgojies pēc mājām, nedēļām un bieži pat mēnešiem strādājot pie iestudējumiem citās valstīs?
Ir grūti. Mums ar Rēziju tie vienmēr ir pārbaudījumi. Jo tālāk viss [karjerā] iet, jo atšķirtības periodi kļūst garāki. 

Rēzija lieliski gatavo ēst. Vai, esot prom no mājām, pats to dari?
Kad iepazinos ar Rēziju, teicu sev, ka viņas virtuvē nesperšu kāju. Lai gan nevar teikt, ka pirms tam biju vīrietis, kurš neprot uztaisīt ēst. Viņa to dara pārāk labi! Man nav speciālas ēdienkartes. Ēdu visu, kas ir vienkāršs, – der kartupelis, gaļa, zivs. Koncertu dienā ēdu vēlākais trīs stundas pirms izrādes, visbiežāk – makaronus. Pēc tam neko vairs nevaru ieēst.

Tu par savu darbu runā ar patiesu mīlestību – sīkumos un lielā mērogā. Ir liela laime tā justies, vai ne?
Bet vai tad kaut kam citam ir jēga?

* Diriģēšana ir tumša lieta – no krievu val.

Kā dzīvs!

Papildinātās realitātes veidotāji Overly dažu gadu laikā guvuši starptautisku atzinību un klientu simpātijas pat Kenijā

Kaila cilvēka galva «atdzīvojas», tiklīdz pavēršu pret to savu viedtālruni. Kaila nevis tāpēc, ka bez cepures. Kaila tāpēc, ka bez ādas. Skaidri saskatāmi visi ķermeņa audi. Galva savelk muskuļus smaidā, tad kļūst atkal nopietna. Ekrānā redzamais trīsdimensiju attēls it kā «izlien» no parastas papīra izdrukas, kad zīmējumam pievēršas tālruņa kameras acs. Smaidošā galva demonstrē sejas muskuļu kustības, cita klanoties rāda kakla skriemeļus darbībā. Šī kustīgā bildīte ir «papildinātā realitāte», un tās radītās iespējas neapstājas tikai pie anatomijas grāmatām. Skatoties uz lietām caur telefona kameru, īpaša lietotne spēj atvērt jebkādu iepriekš sagatavotu digitālo papildinājumu – palaist video, «atdzīvināt» attēlu; iespējas ir gandrīz bezgalīgas.

Šī digitālā risinājuma autors Overly mīt Rīgā, Artilērijas ielas mājā ar nelielu zaļu pagalmu, kurā sagumusi veca lapenīte. Telpu sienas klāj mākslinieces Daigas Krūzes gleznas, bet pie datoriem sasēduši pārdesmit cilvēku. Koprades telpa pulcē vairākus nelielus uzņēmumus, Overly septiņu cilvēku lielā komanda iekārtojusies vienā stūrī. Sarunai apsēžamies uz ērtiem dīvāniem – tā ir Overly līdzdibinātāja Aināra Kļaviņa snaudas vieta, kur atjaunot spēkus.

Ēšana bija sekundāra!

Ideja darboties ar papildināto realitāti Aināram dzima pirms pieciem gadiem. Tolaik viņš vadīja projektus reklāmas aģentūrā un pamanīja, ka šādus risinājumus sāk piedāvāt Amerikā. Uzreiz jutis, ka tā ir īstā lieta, bet vajadzēja partneri, kas palīdzētu idejas realizēt. Apstaigājis vairākus programmētājus, saņēma līdzīgas atbildes – tas nav vajadzīgs, neviens to neizmantos, nav vērts tērēt laiku. Bet tad viņš satika Gati Zvejnieku, kurš tobrīd radīja spēles sociālajam tīklam Draugiem.lv. Bija spēles Ferma zelta laikmets. Gatim bija dziļākas zināšanas par papildinātās realitātes tehniskajām niansēm, bet trūka ideju, kur to pielietot. Tieši tas Aināram bija vajadzīgs! 2013. gadā abi pameta līdzšinējos darbus un lika visas likmes uz papildināto realitāti, gadu vēlāk nodibinot Overly.

«Acis deg un pagulēt vairs nevar,» tālaika satraukumu atceras Ainārs. Turklāt iekrājumi pirms drosmīgā soļa bija pavisam niecīgi – ar tiem «varēju nosegt tikai to, ka pirmos pāris mēnešus nenomirstu badā», viņš tagad pasmejas.

Pirmais gads uzņēmumam noslēdzās ar nepilnu 20 tūkstošu eiro apgrozījumu. Smags, bet romantisks laiks, atceras Ainārs. «Bija apziņa, ka dari kaut ko sev, savas idejas labā, ēšana bija sekundāra.» Lai iekustinātu uzņēmumu, Aināram un Gatim izdevās piesaistīt finansējumu no Altum, vēlāk saņemt arī grantu Atspēriens. Tas bija dzīvības pavediens, tagad viņš atklāj – neilgi pirms Atspēriena likās, ka biznesam būs jāliek punkts. Tomēr tad Overly sāka uzņemt apgriezienus. Otrajā gadā apgrozījums četrkāršojies līdz 80 tūkstošiem un pirmo reizi atnesa nelielu peļņu. Pērn apgrozījums uzlēcis jau līdz 200 tūkstošiem, un vairāk nekā 30 tūkstošu peļņa ieguldīta uzņēmuma attīstībā. Šogad Ainārs cer biznesu atkal dubultot – līdz 400 tūkstošiem.

«Esam jaudīgi»

Politisko reklāmu uzlaušana. Tāds bija Overly pirmais lielais papildinātās realitātes projekts, ko izdevās realizēt kopā ar žurnālu Ir pirms 12. Saeimas vēlēšanām. Kad telefona ekrāns, kurā atvērta Overly lietotne, tika pavērsts pret kādu no politiskajām reklāmām, papildinātā realitāte ļāva ieraudzīt to, kas noslēpts aiz politiķu smaidiem un solījumiem – lasīt par skandāliem, līdz šim paveiktajiem darbiem un nepiepildītiem solījumiem. To visu izgaismoja Pilna bilde. «Uzlauztas» bija partiju reklāmas avīzes un bukleti, vides reklāmas un pat uzlīmes. Šī kopā ar reklāmas ekspertu Voldemāru Dūdumu realizētā kampaņa līdztekus citām balvām nupat saņēmusi prestižo World Summit Award.

Projekts ne tikai pierādīja pašmāju uzņēmumiem, ka Overly patiesi ir gatavs darbam, bet radīja rezonansi ārzemēs. Ainārs saņēma aicinājumu kaut ko līdzīgu atkārtot arī Horvātijā, Gruzijā un pat šogad Lielbritānijā gaidāmajās ārkārtas parlamenta vēlēšanās. Laika trūkuma dēļ gan to neizdosies realizēt, jo vēlēšanas notiks jau jūnijā.

Aktīvs uzņēmuma pārstāvis darbojas Beniluksa valstīs, no janvāra uzņēmums darbojas arī Kenijā. Izņēmuma kārtā tur Overly pazīst kā Ona. Āfrikai pielāgota īpaša lietotnes versija ne tikai tāpēc, ka ir tāls ceļš līdz serverim Eiropā, bet arī tāpēc, ka kenijieši nespējot izrunāt vārdu «Overly».

Kenijā pavēries perspektīvs reklāmas lauks. «Tehnoloģiski viņi ir ļoti attīstīti,» aizrautīgi stāsta Ainārs. Āfrikas valsts piedzīvojusi strauju tehnoloģiju lēcienu – no nekā uzreiz uz 4G internetu. Lai gan liela daļa no 46 miljoniem iedzīvotāju cieš nabadzību, daļa ir pietiekami turīga. Turklāt Kenijā mobilie telefoni vienmēr ir pie rokas – tiek izmantoti pat norēķiniem maksājumu karšu vietā.

Overly ir vienīgie Latvijā un Baltijā, kas piedāvā papildinātās realitātes risinājumus, tomēr Eiropā un pasaulē ir jākonkurē ar citiem. Pērnā gada nogalē Ainārs devās uz papildinātās realitātes ikgadējo konferenci Berlīnē. «Sēžot Latvijā, rodas mazas valsts sindroms – ko tad es? Tad aizbrauc uz konferenci un saproti, ka mēs esam diezgan jaudīgi. Bija vairāki piemēri, kurus rādu milzīgiem ASV uzņēmumiem, un viņi saka: wow!»

Spēles ar dzeju

Lai gan uzņēmums arvien aktīvāk iekaro ārzemju tirgus, vismīļākie projekti paveikti mājās. Piemēram, Rīgas Motormuzejā, pateicoties papildinātajai realitātei, «atdzīvojas» oldsmobiļa šasijas eksponāts. Šis bija izaicinošs projekts, prasījis aptuveni pusgadu ilgu darbu. Ir samērā vienkārši likt telefonam atpazīt zīmējumu vai plakātu, taču reaģēt uz trīsdimensionālu objektu ir sarežģīti, jo lietotnei «jāiemāca» atpazīt objektu dažādos griezumos un stāvokļos. Rezultāts ir tā vērts – pavēršot telefona vai planšetes kameru pret šasiju, ekrānā modelis sāk rūkt, ļaujot izpētīt, kā darbojas katra skrūvīte mašīnas «vēderā». Lai to paveiktu, mašīnas modelis bijā trīsdimensionāli jāskenē, tāpēc tagad nepieciešamības gadījumā 3D printeris to varētu arī izdrukāt.

Tāpat īpašs ir kopā ar Anatomy Next veidotais anatomijas grāmatu projekts skolēniem. Kopā ar Rīgas Stradiņa universitāti izstrādāti precīzi cilvēka zemādas ķermeņa atveidojumi, kuri iekustināti 3D zīmējumos. Telefona ekrānos tie iznirst no grāmatu lapām, ļaujot skolēniem smalki izpētīt, kā ķermenī notiek kustības. Latvijā radītās grāmatas tiek tirgotas Amerikā. Tāpat arī Amerikas un Japānas tirgu Overly palīdzējis veiksmīgi sasniegt vietējam spēļu zīmolam Brain Games. Viņi jau iepriekš bija radījuši loģikas kārtis, izaicinot spēlētājus risināt dažādus uzdevumus. Agrāk pareizās atbildes bija pievienotas kastītē ieliktā lapā, bet tagad spēlētājs par risinājumu var pārliecināties, pavēršot pret kārti savu tālruņa kameru – ekrānā tiks izspēlēts atrisinājums.

Tas, cik ilgi jāprogrammē šādi triki, atkarīgs no projekta sarežģītības. Piemēram, no papīra lapas iznirstošu galvu varētu uztaisīt arī nedēļas laikā, taču tas būtu bez anatomiskas precizitātes. Savukārt līdz niansēm precīzs ķermenis un tā kustības prasījušas vairāku mēnešu darbu. Savukārt video pievienošana attēlam prasa tikai piecas minūtes – ja ir jau gatavs gan video, gan attēls. «Arī videoklipu var uztaisīt par 200 eiro, un var uztaisīt par 20 tūkstošiem eiro,» salīdzina Ainārs.

Ar Overly veikumu var iepazīties arī Lavijas Nacionālajā mākslas muzejā, kur, pavēršot pret gleznu kameru, var uzzināt informāciju par kādu konkrētu vietu gleznā vai kaut ko sīkāk par tās restaurēšanu. Savukārt Aspazijas mājā Jūrmalā griestu lampā ieslēpts dators, projektors un skaļruņi ļauj tās apgaismotam galdam pēkšņi pārvērsties skārienjutīgā virsmā, uz kuras var spēlēt ar Aspazijas dzeju saistītas spēles un uzzināt vairāk par muzeju.

Turpmāk Overly raugās divos attīstības virzienos – uz izglītību un izklaidi. Viņi plāno izmantot papildināto realitāti, lai atrisinātu problēmas, «ar kurām pasaulē vispār nekas nav darīts», intrigu piešķiļ Ainārs. Sīkāk neko atklāt neļauj ar kādu ārvalstu uzņēmumu parakstīts līgums, taču risinājums tikšot publiskots jau šovasar. «Papildinātā realitāte iet uz to, ka atpazīst vidi tev apkārt un iedod digitālo saturu. Jautājums – cik ilgi skatīsimies melnajā kastītē?» Proti, telefonā. Viņaprāt, tuvāko 5-10 gadu laikā telefonus nomainīs īpašas brilles – daudz jaudīgākas un stilīgākas par šobrīd pazīstamajām.

Ainārs zina stāstīt, ka lielās starptautiskās kompānijas iegulda miljonus, lai sekotu līdzi šīs tehnoloģijas piedāvātajām iespējām. Kā paraugu viņš demonstrē video no kurjerpakalpojumu sniedzēja DHL noliktavas. Darbinieks, kas uzlicis interaktīvas brilles, gluži kā datorspēlē redz uz noliktavas grīdas iezīmējamies bultiņas, kas aizved līdz vajadzīgajai paciņai. Kad noliktavas mašīna pie tās piebrauc, kastīte sāk mirgot zaļā krāsā. Darbinieks to paceļ acu augstumā un brilles noskenē svītru kodu. «No vienas puses, baisi, no otras – efektīvi,» Ainārs smaida.

* Pieņem ātri, atlaid ātri – angļu val.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Ir ļoti laba sajūta būt daļai no cilvēkiem, kas strādā pie mūsu nākotnes.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Sākot uzņēmējdarbību, biju pārliecināts, ka uzņēmums var būt virtuāls – katrs strādā no vietas, kur vēlas, un komandas darbs notiek ar datora palīdzību. Pēc pirmā darbības gada sapratu, ka nekas nevar aizstāt klātesamību vienā telpā kā komandai.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Hire fast, fire fast!* Ja esi sapratis, ka cilvēks nav atbilstošs darbam, nevajag auklēties, mēģinot «kaut ko izspiest» – zaudēsi laiku, enerģiju un naudu.

Rita Grendze, rada mākslu no grāmatām


Viss sākās ar to, ka Čikāgas mājas pagrabstāvā bija plūdi. Grāmatas, kas tur stāvēja, tika nedaudz mitras, jau bija radies pelējums, atceras Rita Grendze. Kādu daļu nācās izmest. Bet sējumus, kas bija cietuši mazāk, viņa, māksliniece būdama, izlēma likt lietā, veidojot instalāciju. Izstāstīja par to draugiem un radiem, un pēkšņi pār viņu, tēlaini izsakoties, nogāzās vecu grāmatu lavīna, daudzas bija latviešu valodā. «Vienubrīd garāža bija pilna ar grāmatām. Mani interesēja, ka grāmata ir gan fizisks objekts, gan ideja. Kā mākslā to savienot?» Latvietes instalācijā Krasl Art Center Sentdžozefas pilsētiņā Mičiganā pims četriem gadiem «akcents bija uz apjomu, grāmatas bija sakrautas kaudzēs, dažām lapas kā ūdenskritumi bira ārā, bet es īstenībā biju izgriezusi tās no citām grāmatām, salīmējusi».

Latvijas Nacionālajā bibliotēkā līdz 20. augustam aplūkojamajā Ritas darbā Simts raksti tiem, kas meklē gaismu Amerikas latviete grāmatu pārvērtībām izmantojusi citu tehniku. «Draugi tepat Latvijā sadāvināja vairāk nekā 100 grāmatu. Vākus nogriezu, lapas salīmēju uz 50 lielām plēvēm un apdrukāju ar dreļļu rakstiem. Tagad izstādē ir gan tie raksti, kas uz grāmatu lapām, gan audēju raksti. Tāpat kā rakstnieks raksta, es rakstu uz 50 lapām, kas jāredz no abām pusēm, tātad kopā ir 100 lapaspušu.» 

Telpisko lapu mežu, kas tonāli atgādina Latvijas bērzu birzi vai linu galdautu, Rita veidoja nevis Amerikā, bet Pasaules Latviešu mākslas centrā Cēsīs. Cita čikāgiete Lelde Kalmīte centru iekārtojusi sava tēva Jāņa Kalmītes piemiņai. Bet Kalmīte, kura gleznotās rijas joprojām var atrast vai katrā latviešu mājā Amerikas vidienē, bija Ritas skolotājs Garezera vasaras vidusskolā. «Atceros, ar kādu pārliecību viņš runāja par savu mākslu. Jau tajā laikā zināju, ka gribu darīt kaut ko radošu.» Vēl viena sakritība – mākslas maģistra grādu Rita ieguva Cranbrook Academy of Art, kur mācījies arī bibliotēkas arhitekts Gunārs Birkerts.

Izmantot instalācijā nevis latviešu ornamentus, bet dreļļu rakstus – šo ideju pasviedis bibliotēkas interjers. «Dreļļu raksti šeit ir tik daudzās vietās: uz sienām, uz grīdas, tik perfekti iederas! Bija vajadzīgs, lai arī mana izstāde iederētos un uzrunātu pārējo ēku. Tur ir izgriezti lodziņi, pa tiem var redzēt upi un Vecrīgu. Un, kad no otras puses skaties, var bibliotēku redzēt, ziedotāju plāksni, var atspīdumā sevi ieraudzīt. Man liekas svarīgi, ka rakstos var atrast sevi.»

Mamammam

Pāris gadu laikā LTV raidījuma Karaliste komandā apprecējās četri pāri un piedzima pieci bērni. Dace Salnāja un Marta Selecka stāsta par to, kāpēc būt mammām ir tik forši

Svētku sajūta. Uz balti klāta galda stāv siera kūka, ko uzcepusi Marta. Dēlam Gustam ir piecu mēnešu jubileja. Viņš ir smaidīgs un savā valodā runājas tētim Uģim klēpī. Lielais brālis Knuts iemēģina dāvanas, jo nupat nosvinējis 10 gadu jubileju. Viņš laipni uzņem savā istabā ciemiņus. Šoreiz – divgadīgo Elzu, Daces meitu, kura visu grib darīt pati. 

Mūsu sarunā, šūpodamies krēsliņā, klausās Daces dēls Pēteris. Domīgajam kungam ir septiņi mēneši. Uz tikšanos nav ieradusies trešā Karalistes lēdija Māra Sleja, jo dienu iepriekš viņai piedzimis Knuts. Pirms tam Māra prasījusi Martai «atļauju», vai drīkst tā saukt arī savu dēlu. Visas trīs pavasarī paspēja nofilmēties katra vienā raidījumā. Ceturtdien, 11.maijā, Dace Karalistes skatītājus iepazīstinās ar tūkstoš gadu vecu ozolu.

Baigā laime

Dace labi atceras to brīdi, kad saprata, ka vēlas kļūt par mammu. Viņai bija 30 gadu un sajūta, ka tikšķ pulkstenis. «Negāju uz ballītēm, kur ir mazi bērni, jo nevarēju piedalīties sarunās. Skatīties uz laimīgajām ģimenēm, kamēr pašai tādas nav, – ir, kā ir.» Apziņa, ka viņa varētu būt mamma, eksistenciāli uzplaiksnīja Gruzijā, Gudauri kalna virsotnē. «Saule, smaržoja gaiss. Skaistums. Man burtiski tā «klikts» ieslēdzās, ka gribu dalīties pasaules pilnībā. Kādudien to parādīt savam bērnam.»

Marta neatceras tik konkrētu brīdi, jo pirmais bērns, vecākais dēls Knuts, piedzima pirms desmit gadiem. Tagad, atkal kļuvusi par mammu, viņa no jauna brīnās par cilvēka esību: «Kā tas ir iespējams? Tas ir no manis? Bērns ir laime. Nezinu, kas cits šo laimi varētu aizvietot.» Vēl pirms gadiem trim Dace par šādu Martas teikumu nodomātu – cik banāli, jo, «kamēr pašam nav bērnu, tās runas – bērni dara mani laimīgu – nav saprotamas».

Protams, mazs bērns nav tikai jūsma. Martai reizēm ir grūti celties sešos no rīta, lai barotu Gustu, taču visu atsver tas, cik viņš pēc tam ir apmierināts un smaidīgs. «Kā viņš var būt tik priecīgs?! Vienkārši par to, ka esam. Par dzīvi.» Jā, Gusts izguļ visu nakti un tikai no rīta mostas paēst. Un tā jau no savas dzīves pirmā mēneša. «Viņš nav naktī dabūjis ēst, tāpēc guļ. Nav arī raudājis. Lai Gusts nesajustu piena smaržu, tētis viņu pa nakti paņēma pie sevis gultā. Paklausoties manās audzināšanas metodēs, daudzas jaunās mammas nepiekristu,» nosaka Marta. Taču nogulētā nakts viņai dod enerģiju dienai.

Abām mammām reizēm ir brīži, kad nav spēka. Dacei šorīt pat nobirusi asara no tā, ka viens bērns rokās čīkst, kamēr otrs kāpj uz galda. Par laimi, vīrs Arnis pažēlojis. «Perfekto mammu nav, un jābeidz sevi šaustīt, ka kaut kas nav tā, kā gribētos,» saka Dace.

Abas ir vienisprātis, ka pirmais gads jāvelta bērnam. Un nav jākoncentrējas uz savu ego – cik man ir drausmīgi grūti, jo jāceļas agri no rīta un jābaro. «Nevajag lasīt blogus, kur izsakās mātes cietējas: ai, kā manējais šonakt negulēja, ai, kādi man nemazgāti mati. Tas ir biedējoši. Tagad par daudzko ir padomāts,» saka Marta un nesaprot, kā viņas mamma tika galā ar pieciem bērniem, kuri izauga bez autiņbiksēm. 

Mamma ir tā, kura iedevusi mieru attiecībā uz bērnu audzināšanu – visi pieci esot paši izauguši. «Kad kļuvu par mammu, sapratu, cik daudz viņa man ir devusi. Cik esmu bijusi nesaudzīga pret viņu,» saka Marta.

«Kad Pēteris piedzima, viņš bija tik līdzīgs manam tētim,» saka Dace. Viņas tētis gan mazdēlu nesagaidīja.

Uz jautājumu, no kā pēdējā laikā ir nācies atteikties, Dace domā. «Nav nekā īpaša. Mani izbrīna teiciens: bērna dēļ nāksies no daudz kā atteikties. Tas taču ir mans bērns, kurā jāieguldās, nevis jauns kaimiņš blakus istabā.» Bet vakaros taču gribētos pasēdēt Vīna studijā? Abas vienā balsī stāsta, ka vēlētos pasēdēt ar vīriem, nevis vienas vai ar draudzenēm. «Man būtu žēl tagad braukt ceļojumā vai sēdēt kafejnīcā, jo kāds svarīgs posms tiktu palaists garām. Paspēšu vēl izbraukāties un izsēdēties,» nosaka Marta. Tieši to līdz 30 gadiem izdarījusi Dace, tāpēc tagad dzīvo mierā. «Es neko nezaudēju, patlaban nesēžot Vīna studijā. Neko. Kas tur būtu svarīgs? Tas zelts nav tik spīdīgs.»

Ūdens krūzes pienešanu vecumā abas mammas no bērniem negaida. «Jau tagad viņi atmaksā ar savu esību un to, ka smejas, gaisu velkot uz iekšu. Ar savu smaržu un zīdaino pakausi,» smaida Dace. Pieskrien Elza, apķeras ap kāju un smalkā balstiņā nočukst: «Mamammam.»

Kļuvusi labāka

Bērni maina. Tieši pirmais bērns Daci atbrīvoja no bailēm. Stūma ratiņus un domāja: ir vai nav bail no nāves? «Sapratu, ka man nav jābaidās, jo viņa mani turpina. Re, guļ tāds mēnesi vecs bēbis satīts, bet tā esmu es. Kaut kur lasīju, ka paradīzē vari būt tik ilgi, kamēr uz zemes dzīvo tavi bērni vai mazbērni.» Dace jūt, ka ir kļuvusi labāka. Ne tikai bērni viņu maina, bet caur viņiem arī vīrs. «Viņš norāda uz kādu manu ne tik labu īpašību tik meistarīgi, ka es pati izvēlos rīkoties citādi.» 

Patlaban Elzai ir «nē» periods. Lai ko piedāvātu, atbilde ir: «Nē!» Ja arī kaut kas tomēr ir «jā», tad to vēlas darīt pati. Abām gan izdodas atrast kopējas nodarbes: dejot, taisīt ēst un vingrot. Marta ar dēliem trijatā iet uz tuvējo bibliotēku pēc grāmatām. Jaunākā ir Džeralda Darela Mana ģimene un citi zvēri, jo ģimene plāno apmeklēt Grieķijas salu Korfu, kura ir galvenā grāmatas «varone». Desmit gadus vecais Knuts ir pieaudzis cilvēks, savējais. Mīl mazo brāli un saka: «Man šķiet, ka viņš mums vienmēr ir bijis.» Nē, mammas viņam neesot mazāk, abi pat nesen kopā bijuši uz kino. Mamma arī vairāk mājās gatavojot – nesen uzcepusi medus kūku.

Dāmas, un kā ar seriāliem? Dace neko nav piemeklējusi. Marta atzīstas, ka reizēm iekrīt Ugunsgrēkā. Dace iepleš acis. Netic. Marta nomierina, ka pa dienu tomēr lasa grāmatu parkā uz soliņa, kamēr dēls ratos guļ.

«Tu jautāji par to, kāpēc vajag bērnus. Es tagad izdomāju. Man svarīgi, ka manas dzimtas zari nekalst un pavediens turpinās,» saka Marta un aiziet pakaļ mazajam jubilāram.

Radīšanas sajūta

Tā bija 2015. gada vasara, kad raidījuma Te! (tagad Karaliste) komandā uzbangoja demogrāfijas vilnis. Un tas sākās ar kāzām. Apprecējās Gustavs Terzens, kura dēlam Fricim ir trīs gadi, bet meitai Grietai deviņi. Kāzas svinēja vēl kāds «padzīvojis» pāris – režisors Uģis Olte, kuram ar sievu Lāsmu ir divi lieli puikas. Uģis komandā ir pazīstams ar saviem uzskatiem, ka sievietei par māti nav jākļūst pēc 35 gadiem, kad ir gana pastrādāts un iekrāta nauda, jo pēc tam to nākas ieguldīt dakteros, kas palīdz tikt pie bērna. Apprecējās arī Marta. «Mums abiem sen to vajadzēja izdarīt. Abi ar vīru esam klasisks vidusskolas pārītis, kas aizmirsuši apprecēties,» viņa saka. Dace noelšas, stāstot, cik Martai bija skaistas kāzas. Dace precējās šaurā lokā. Tas bija svarīgi, jo – «cik ilgi sauksi bērna tēvu par boifrendu, un saukt par bērna tēvu man šķiet dīvaini, jo tā izklausās kā lepošanās, ka zini, kas ir bērna tēvs».

Arī Karalistes varonis Māris Olte iekļuva demogrāfijas vilnī, jo pagājušajā vasarā viņa ģimenē piedzima meita Luīze, un trim brāļiem nu ir māsa. Kas ir tas spēks, brīdis vai atmosfēra, kas rada vēlmi precēties, veidot ģimeni? Vides filmu studijas (tās paspārnē tiek veidota Karaliste) vadītājs Uldis Cekulis to skaidro ar brīvības sajūtu, kas valda komandā. «Labs, radošs un brīvs fīlings, kurā rodas idejas. Šī labā sajūta iet līdzi arī citās jomās,» saka Uldis, kuram pašam ir trīs bērni.

Grūtniecības testu ziņas no meitenēm lika pasvīst producentei Ilzei Celmiņai. Ilze atceras, ka bija jāfilmējas šūpuļtīklos augstu kokos. Gan Dace, gan Marta jau gaidīja bērniņus, taču piekrita avantūrai. Arī Māra Sleja kāpa uz jumta pie skursteņslauķiem. Pirms tam gan Ilze, vēl nezinot grūtniecības faktu, drošības labad pajautāja Mārai: «Vai gadījumā neesi stāvoklī?» – «Jā, esmu, bet kāpšu,» Māra atbildēja.

Par Daces pirmo grūtniecību komanda uzzināja, braucot uz raidījuma Te! filmēšanu. Kameras vīriem visiem ir ģimenes, un pa ceļam daudz tiek runāts par bērniem. Dace parasti šajās sarunās nepiedalījās. «Vienā brīdī viņi sāka runāt par bērnudārziem. Pajautāju: «Vai jāpiesakās uzreiz pēc piedzimšanas?» Valdis Celmiņš, trīs bērnu tēvs, mirklī noreaģēja: «Vai tu esi stāvoklī?»» Tas Dacei netraucēja nofilmēties trīs sezonu raidījumos: divās kā grūtniece un trešajā ņēma meitu līdzi. Tas bija vienkāršāk, nekā domāt, kā viņiem mājās iet ar pudelītēm. 

Mīļais, viņš tevi mācīs!

Jaunākais Karalistes bērns ir Knuts. Nav vēl mēnesi vecs. Viņa mamma Māra Sleja telefonsarunā stāsta, ka vēlme precēties un radīt bērnus tiešām pielipusi no apkārt valdošās atmosfēras. Visi precas, visiem bērni. «Kur ir, tur rodas – kādam tik jāsāk!» saka Māra. Labi – ne jau atmosfēras dēļ vien radās Knuts un Tesa, kurai tagad ir divi gadi. «Mēs bijām ļoti, ļoti iemīlējušies. Un ar laiku arī gatavi iet nākamajā attiecību līmenī. Ko gan es tagad runāju? Nebijām mēs gatavi! Neviens nav sagatavots būt par vecākiem. Pēkšņi jābūt zinošam par visu!» Tagad Māra māk gan iesnas ārstēt, gan ēst gatavot. Agrāk pārtika no maizītēm, taču tagad iepērkas nedēļai un zina, ko taisīs rīt un parīt. «Pastāvēs, kas pārmainīsies! Taisnība!» viņa smejas.

Pirmais bērns, mazā Tesa, Māru izmācīja. Meita ātri vien «noņēma» mātei ego. Vairoja pacietību. Kad Māras vīrs Mārtiņš prātoja, ko bērniem iemācīs, Māra teica: «Mīļais, viņš tevi mācīs, ne tu viņus.» Tā ir. Šo divu gadu laikā abi vecāki izauguši un daudz mācījušies. «Ar diviem bērniem nesajukt prātā un saglabāt pāra attiecības nav viegli. Tas nav kā instagramiņā: re, kā es meikapiņā baroju bērnu.» Nogurumu atsver tie labie brīži, kad Māra paskatās uz savu divgadīgo meitu un saprot – tas ir tā vērts. Tāds mazs cilvēks.

Māra ir Latvijā pieprasīta modele. Pēc meitas piedzimšanas darba piedāvājumi nemazinājās. Vai pēc otrā vēl gribēsies defilēt pa mēli? «Kaut kur jau man tas miljons būs jānopelna, lai bērnus izaudzinātu,» smejas. Pēc pirmā bērna šķita būtiski nepazust no aprites un būt sabiedrībā, taču tagad Māra sapratusi, ka «pasaule labi turpinās arī bez manis, varu ļaut ķermenim atjaunoties, ir atnācis miers». Spēcīgāka arī kļuvusi apziņa, ka viņa nevēlas būt tikai mamma. Tā ir tikai viena viņas personības daļa, Māra ir arī māsa, sieva un meita. «Māsu un brāļu attiecības ir vienīgās attiecības, kas ilgst visu mūžu, ja vien tās kopj un bagātina. Un tāpēc arī Tesai ir Knuts un otrādi.» 

Kāpēc vajag bērnus? «Ne visiem vajag, jo daudziem šķiet: ja attiecībās ir krīze, bērns to atrisinās. Nekā. Būs vēl viena krīzīte. Kāpēc vajag?» Māra domā. Viegli nopūšas, un var just, ka smaida klausules otrā galā. «Es priecājos, ka esmu piedzimusi. Priecājos, ka manu vīru radīja un izaudzināja, lai viņš tagad būtu man. Tāpēc vajag.»

Modernisma ledlauzis

Divas lielas izstādes Rīgā iezīmē daudzpusīgā mākslinieka Romana Sutas 120 gadu jubileju. Viens no viņa lielākajiem mērķiem bija redzēt jaunizveidoto Latvijas valsti kā attīstītās Eiropas līdzvērtīgu daļu

Divdesmit trīs gadu vecumā uzgleznotais Pašportrets ar pīpi rāda jaunu cilvēku asi konturētām brūnām acīm, zilsvītrotā kreklā, mazu, sārtu cepurīti uz pakauša. Zobos gaiša pīpe. Ir 1919. gads. Jaunais gleznotājs Romans Suta pirms vairākiem gadiem izbraukājies pa pasauli kā kuģa junga. Pēc tam sāk apmeklēt nodarbības mākslas skolā Rīgā. Drīz iedraudzējas ar tā laika progresīvākajiem prātiem latviešu mākslā, mazliet vecākajiem Jāzepu Grosvaldu, Voldemāru Toni, Konrādu Ubānu, Kārli Johansonu, Jēkabu Kazaku. 

Enerģijā kūsājošo Sutu kolēģi sākumā nemaz neņem nopietni. Taču uzrunā viņa asais prāts, zināšanas. Arī talants, kas pamazām sāk sevi izpaust glezniecībā. Vēl pēc desmit gadiem Suta būs kļuvis par vienu no Latvijas modernisma pīlāriem. Nodrošinājis Latvijas mākslai atpazīstamību Eiropā. Izmēģinās roku arī scenogrāfijā, dizainā, kino. 

Izcilā latviešu mākslinieka jubileju Latvijas Nacionālais mākslas muzejs atzīmē ar divām apjomīgām izstādēm. Muzeja galvenajā ēkā skatāma Sutas glezniecība, grafika, scenogrāfija, grāmatu ilustrācijas, kā arī biogrāfiski materiāli. Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā aplūkojama Sutas radītā lietišķā māksla un dizains. Netieši sanācis arī tā, ka atjaunotās Latvijas neatkarības svētku mēnesī izstādes skaisti izspēlē vēl kādu nozīmīgu Sutas devumu (iespējams, arī vēlējumu priekšdienām): neatlaidīgi strādāt, lai valsts vārds godam tiek iezīmēts Eiropas kopējā kultūras kartē. 

Līdzinieks – Pikaso

«Lielāko dzīvību ienesa kāds plecīgs, ap 16 g. vecs, pamaza auguma jauneklis. Pastrādājis kādu laiku pie ceriņu vai saulespuķu buķetes, viņš šad tad pēkšņi pazuda, lai pēc kāda laika atnāktu ar priekšpilsētā uzgleznotu ainavu. Vai arī, apnicis kleknēt pie molberta, sabīdījis divus krēslus un, atspiedies uz to atzveltnēm, vingroja.» 

Šādas atmiņas par jauno Sutu, kurš 1912. gadā bija sācis mācīties mākslu Jūlija Madernieka darbnīcā, var lasīt pagājušogad iznākušajā mākslas zinātnieces Laimas Slavas sastādītajā grāmatā par Romanu Sutu. No tēva, lampu abažūru tirgotāja Jēkaba, mantojis spītīgo raksturu, bet no mātes Natālijas – uzņēmību un  izdarīgumu, Cēsu apriņķī dzimušais Romans ātri sevi pierādīja kā spējīgu mākslinieku. 

Kā stāsta Sutas un Beļcovas muzeja vadītāja mākslas doktore Nataļja Jevsejeva, mākslinieks sākas nevis ar zīmēšanu, bet redzēšanu. Iespējams, tieši to intuitīvi sajuta jaunais Suta, 14 gadu vecumā ar brāli uzkāpjot uz kuģa Rīgā un vienu gadu nokuģojot pa pasauli (tālākais punkts laikam gan esot bijusi Spānija). Latviešu puisis, kuram līdz tam dzīvē nebija nekādas saskares ar mākslu, Eiropas pilsētās esot devies uz mākslas muzejiem. Izlēciens ar jungas darbu uz kuģa kaut ko svarīgu jau tad pavēstīja par Sutas brīvdomīgo, pār-drošo raksturu: prombraucot to nepateica vecākiem. 

Kad atgriezās pēc gada, māte jau bija izraudājusi visas acis un domās dēlus apglabājusi. Turpmākie notikumi savērpās strauji: Romans uzzināja, ka Rīgas pilsētas mākslas skolā iestājusies māsīca Lūcija Kuršinska. Sāncensīgais gars, kā arī seksistiskā attieksme, ko Suta saglabāja visu mūžu, lika tūdaļ sākt mācīties mākslu pašam. Sak, ko tā meitene jēdz, es varu labāk! 

Pēc vairākiem gadiem, jau būdams atzīts mākslinieks, Suta rakstīs, ka sievietes ar savu prātu nespēj kubismu vispār izprast. Šāds apgalvojums 20. gadsimta sākuma progresīvo vēsmu kontekstā šķiet dīvains. It īpaši tik brīvdomīgai personībai, kāds bija Suta. Taču tā nu tas ir: viņš skeptiski uzlūkoja arī dzīvesbiedres gleznotājas Aleksandras Beļcovas mākslu. Abi iepazinās Pirmā pasaules kara laikā, kad apstākļi jaunos latviešu māksliniekus, to skaitā Sutu, spieda pamest mācības Rīgā. Viņi nokļuva Penzas mākslas skolā Krievijā. Tur mācījās arī Beļcova. Pēc kara abi atgriezās Rīgā. Apprecējās 1922. gadā, vedēji kāzās bija Rainis ar publicisti Austru Ozoliņu-Krauzi. Beļcovai mākslas teorijas jautājumi bija ļoti būtiski, bet pati viņa nejutās droša piedalīties publiskajās diskusijās. Vienmēr autoritāti piešķīra vīram. Diemžēl Sutas attieksme pret sievu bija vairāk kā kompanjoni un palīdzi, ne talantīgu mākslinieci, personību. Salīdzinot abu mākslas darbus, redzamas līdzības. Tās skaidrojamas ar ietekmes avotiem – franču modernismu, krievu avangardu, kas 20. gadsimta pirmajās desmitgadēs guva lielu ievērību jauno latviešu mākslinieku vidū. Beļcova bija studējusi arī pie slavenā avangardista Nātana Altmana Petrogradā. Sutam loģiski radās interese par Altmana mākslu. Abi viens otru iespaidoja, pat ja Suta to neatzina. «Divkārt apbrīnojami, ka, dzīvojot blakus Sutam ar viņa attieksmi, Beļcova spēja saglabāt savu mākslas rokrakstu un skatījumu,» saka mākslas doktore Nataļja Jevsejeva. 

Jaunizveidotās Latvijas valsts progresīvajiem māksliniekiem, to skaitā Sutam, šķita, ka tradīcija, akadēmisms jāapkaro kā kaut kas vecišķs, attīstībā sastindzis. Viņi aizrāvās ar vācu, franču mākslas jaunajām vēsmām. «Garīgās brīvības iespēja ir tas elements, kurš aicina tautu spējīgākos īpatņus radīt vērtības, kurās viņi apgarotības momentos veido savas un laikmeta jūtas,» laikrakstā Latvijas Sargs raksta jaunais mākslas kritiķis Suta. «Tiklīdz rodas kaut kas jauns, to mēs ar vecām mērauklām vairs nevaram aptvert, mēs krasi nosodām, uztraucamies, nemēģinām pat sevī meklēt izskaidrojumu.» Jaunie talanti bieži tikās intelektuālās diskusijās Sutas mātei piederošā veģetārajā restorānā Sukubs Merķeļa ielā. Nosaukums veidojās no divu tobrīd populāru mākslas virzienu – supremātisma un kubisma – sapludināšanas. Restorāna iekštelpas rotāja kubisma stilā veidotas kompozīcijas, par ko pilsētā nemitējās runāt. 

1919. gadā domubiedri Jēkabs Kazaks, Ģederts Eliass, Oto Skulme, Niklāvs Strunke, Valdemārs Tone, Konrāds Ubāns un Romans Suta nodibina Ekspresionistu grupu. Pēc gada tā pārtop par mākslas vēsturē labi zināmo Rīgas grupu un sarīko pirmo izstādi. Izdevniecības Neputns izdotajā monogrāfijā Romans Suta var lasīt šādus vārdus: «Pacēlies pirkstgalos, mazais Suta esot sitis garajam Oto Skulmem uz pleca: «Nu, re, es teicu! Mēs esam aizdedzinājuši Rīgu ar jaunām ugunīm. Visi mietpilsoņi nu pamodušies.» Būtībā Rīgas grupa bija ievērības cienīgs mākslas zīmols – tā apvienoja visus drosmīgos, savpatīgos māksliniekus, kuriem citkārt mākslas vēstures «šūplādēs» grūti atrast skaidri definētu vietu.

Suta bija viens no aktīvākajiem savas paaudzes māksliniekiem, kurš panāca, ka modernisma balss tiek sadzirdēta. Viņam izveidojās kontakti arī ar māksliniekiem Rietumeiropā. Kā atmiņās piemin rakstnieks Anšlavs Eglītis, ar svešiniekiem Suta allaž varējis sākt runāt tā, it kā būtu veci draugi. Piemēram, ar frančiem 1924. gadā izdevās sarunāt, ka Sutas rakstu par latviešu mākslu publicē žurnālā L’Esprit Noveau. Tajā laikā viņš aktīvi popularizē latviešu mākslu ārzemēs. 

Suta bija lielisks mākslas teorētiķis, kritiķis, arī pedagogs. Varētu sacīt, nopietns cilvēks: jau 24 gadu vecumā viņam Rīgā bija sava darbnīca un audzēkņi. Mākslinieka personība fascinēja skolniekus: viņš spēja īsi un kodolīgi izteikties par jebkuru mākslas parādību. Bija ekscentrisks. Reiz, ieradies uz nodarbību, eleganti saposies, jo vakarā paredzēts svinīgs pasākums, Suta tā aizrāvies ar audzēkņu darbu apskati, ka smalkais tērps līdz ar sniegbalto kreklu drīz bijis vienās krāsu švīkās un pleķos. 

Vēl kāda viņa personības iezīme – izcils stāstītājs. «Suta runāja bez pārtraukuma un mitas, stāstīja, lielījās, rājās, pamācīja, zūdījās un lādējās savā sulīgajā, neatdarināmi tēlainajā valodā, nekad neatkārtodamies un nekad nepagurdams. Man liekas, viņam bija ļoti muzikāla dzirde. Viņš klausījās savā valodā ar slepenu baudu, kā tā kāpa un krita,» atmiņu romānā Pansija pilī raksta Anšlavs Eglītis. Viņš arī min, ka Suta, lai gan daudz spēlējis šahu, nemaz nav tajā progresējis. Uzvarēt spējis tikai ar runāšanu un enerģiju, iedzenot stūrī pretinieku.

Ja Sutu salīdzina ar lieliem pasaules vārdiem (kaut tādu salīdzināšanu eksperti uzskata par ļoti slidenu darbu!), varētu minēt spāņu ģēniju, kubisma pamatlicēju Pablo Pikaso. Tā uzskata mākslas zinātniece, Sutas daiļrades pētniece Nataļja Jevsejeva. «Kaut vai sākot ar bērnību, kad Sutam bija tuvs cirks. Pikaso daiļradē savukārt ir tā sauktais rozā periods – viņš pat bija atradis dzīvokli blakus cirkam, lai vērotu atlētus un darbību.» Vēl kāda abu līdzība: spēja mākslā mainīties, pārdzimt kā Fēnikss no pelniem. Neapstāties pie viena mākslas veida. Kur Suta ņēma enerģiju? Būdams ekstraverta personība, iedvesmojās no cilvēkiem un notikumiem. Varēja daudz strādāt, bez mitas cīnīties ar parādiem, bet tad nedēļas nogalē aizbraukt uz Inciemu pie drauga rakstnieka Viktora Eglīša – un atmest visas ķibeles kā nebijušas. Makšķerēt, atpūsties, lai pēc divām dienām atkal mestos atpakaļ dzīves cīņās.

Būtu gribējis turpināt kino

Runājot par dzīves cīņām, attiecības ar kolēģiem Sutam nereti bija visai sarežģītas. Bieži tās tādas veidojās naudas dēļ. Piemēram, kāds paziņa Sutam nebija atdevis parādu, un viņš niknojās uz draugiem, kuri tomēr turpināja attiecības ar parādnieku. Notika arī otrādi: no slavenās Rīgas grupas Suta izstājās, jo viņu pieķēra biedru naudas piesavināšanā. Iemesls tam gan bija ļoti nopietns: mākslinieks smagā stāvoklī ārstējās Vīnē – pēc kuņģa čūlas operācijas bija sākusies pat asins saindēšanās. Lai gan mākslinieks Uga Skulme atmiņās minējis, ka Suta bijis «hipohondriķis, kurš tikai meklējis, kur paārstēties», pēc Pirmā pasaules kara reti kuram kuņģis bija pilnīgi vesels. Tā arī Suta mocījās ar nopietnām gremošanas sistēmas problēmām. 

Par to, ka mākslinieka stāvoklis bija nopietns, liecina mammas vēstules Aleksandrai Beļcovai, kura tolaik ar Sutu kopā dzīvoja Vīnē – mamma vaicā, kā rīkoties, kad dēls nomirs. Pats Suta mammai raksta zīmītes ar trīcošu roku, kā arī lūdz Beļcovu nevienam nestāstīt, cik smagā stāvoklī atrodas, «jo neviens tad neaizdos naudu». Rīgas grupa, lai kompensētu naudas pazušanu no kopējās kases, paņēma pārdošanai Sutam piederošās darbnīcas Baltars dekoratīvos šķīvjus. Suta ļoti apvainojās, ka tas noticis bez viņa atļaujas. Abi ar Beļcovu drīz vien no Rīgas grupas izstājās. 

Romana Sutas darbnīca Baltars (no latīņu valodas – Baltijas māksla) ir viena no spilgtākajām epizodēm latviešu dekoratīvās mākslas vēsturē. Porcelāna šķīvju un vāžu apgleznošanā Suta turpina kubisma formu tradīciju, bagātīgi izmanto krāsas. 1925. gadā viņš gūst ievērojamus starptautiskus panākumus: bronzas medaļu Dekoratīvās un industriālās mākslas izstādē Parīzē. Vēlāk sāk apgleznot arī stiklu, radot unikālus tēlotājmākslas darbus. 

Neizsmeļamām radošām interesēm apveltīts, Suta citu pēc cita izmēģina gandrīz visus mākslas virzienus. 20. gados uzsvaru liek uz gleznošanu, bet 20. gadu beigās ir viens no Rīgas grafiķu biedrības dibinātājiem – uzskata, ka grafikai jāattīstās, tā ir svarīga latviešu mākslai. 30. gados pievēršas lietišķajai mākslai un scenogrāfijai. Loģiski, vēlāk nonāk arī līdz kino. Sutam bija ambīcijas uzrunāt pēc iespējas plašāku auditoriju. Kino kā visu mākslu sintēze to piedāvāja visā pilnībā. Mākslas zinātniece Nataļja Jevsejeva domā – ja Sutas dzīve 1944. gadā traģiski neaprautos, viņš ar lielu aizrautību pēc Otrā pasaules kara strādātu kino. Ir zināms, ka mākslinieks meitai Tatjanai bija iecerējis režisores profesiju, uzskatīja, ka kino pieder nākotne. Taču Tatjana Suta kļuva par mākslas zinātnieci, mūžu veltot arī vecāku radošā mantojuma saglabāšanai un pētniecībai. Suta līdz savai nāvei paspēja noformēt tikai dažas filmas. Slavenākā no tām – 1941. gadā Voldemāra Pūces uzņemtā spēlfilma Kaugurieši.

Lielā mērā pateicoties Sutam, Latvijas māksla 20. gadsimta pirmajās desmitgadēs bija moderna, atzīst mākslas kritiķis Vilnis Vējš. Viņaprāt, vērība jāpievērš Sutas kubisma perioda darbiem. «Tie ir stipri darbi.» Pēc tam, ulmaņlaikā, mākslinieka rokraksts mainījās – formāli darbos parādās brūnās krāsas, nav vairs kubistiskais ģeometriskums. «Pēc spilgtās modernisma ēras sākas nākamā – viņš visu laiku ir attīstībā un šoreiz meklē izlīgumu ar tradīciju,» skaidro Vējš. 

Arī Sutas tušas zīmējumos vērts iedziļināties – kā viņš veido sarežģītas kompozīcijas ar lakoniskiem līdzekļiem. Tās nav vienkārši skicītes, kā pirmajā brīdī varētu likties. Daudzos zīmējumos vīd zirgs, kas bija viens no iecienītākajiem Sutas darbu personāžiem. Zirgi māksliniekam ļoti patika, to anatomiju viņš pārzināja tik perfekti, ka ar dažiem otas vilcieniem spēja tos uzburt uz papīra – zirgs soļo, zirgs skrien. Par izcilu veiksmi izvērtās viņa sadarbība ar Aleksandru Čaku, ilustrējot Poēmu par ormani.

Spilgts savos darbos. Spilgts arī dzīvē. Sutam esot paticis, ka par viņu runā. Ne reizi vien pats izdomājis leģendas un stāstījis žurnālistiem cerībā, ka publicēs. Piemēram, par to, kā spēlējis šaha partiju ar kādu bijušo pasaules čempionu. Tomēr līdztekus krāšņiem izdomājumiem Sutas dzīvē pietika patiesu drāmu. Kad Beļcova 30. gados ilgstoši ārstējās ārzemēs, māksliniekam izveidojās attiecības ar gaišmataino aktrisi Benitu Ozoliņu. Kaislības sita augstu vilni. Abi ceļoja pa Eiropu un apmeklēja smalkas balles Rīgā. Taču pēc neilga laika virsroku ņēma mākslinieka dzīves vislielākā kaislība – māksla. 

Spriežot pēc Sutas vēstulēm un Beļcovas dienasgrāmatas, mākslinieks jutās nogurdināts ar dzīvi starp divām sievietēm. Tas traucēja domāt par mākslu, radīt, kas bija viņa dzīves prioritāte. Suta atgriezās pie Beļcovas, jo saprata, ka radoši brīvāks spēj būt kopā ar viņu, nevis Benitu Ozoliņu. Aktrisei bijis svarīgi, lai vīrs apgādā ģimeni, nevis slīgst parādos, visu sevi veltījot mākslai. Ar tādu dzīves modeli mākslinieks nebija gatavs sadzīvot. 

Kad Suta un Beļcova 1941. gadā salaulājas otrreiz, jau pēc nedēļas mākslinieks aizbrauc uz Gruziju it kā strādāt pie filmas. Tas arī viss – ģimene ilgus gadus neko nezina par Sutas likteni. Meita tieši togad pabeidz skolu. Izvēlas mākslas zinātnes karjeru. Romans Suta mirst 48 gadu vecumā Tbilisi, Gruzijā, deviņus mēnešus nosēdējis cietumā – apsūdzēts par maizes kartīšu viltošanu. Sāpīga drāma lielam garam. Taču, ļoti iespējams, tieši šādas drāmas, nevis rimta, kārtīgi prognozējama dzīve, liek izgaismoties lieliem talantiem.

Foto no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, Aleksandras  Beļcovas un Romana Sutas muzeja kolekcijas 

Zelta kūdra

Kūdras ieguves un pārstrādes uzņēmuma Laflora vadība vairāk nekā 20 gadu laikā vienmēr ir ievērojusi vienu principu – būt godīgiem. Šis princips ir viņu veiksmes pamatā 

Pirms vairāk nekā 20 gadiem, izjūkot padomju meliorācijas uzņēmumiem, Kaigu purva kūdra nevienam vairs nebija vajadzīga. Ne pakaišiem lopkopībā, ne termoelektrostaciju kurināšanai. Arī inženieris Uldis Ameriks, kopā ar bijušajiem kolēģiem izveidojis uzņēmumu Svētvalde līdzās Kaigu purvam, sākumā nodarbojās ar meliorāciju un ceļu būvniecību. Līdz satika Rokenholu ģimeni, kas nodarbojas ar kūdras ražošanu Vācijā, un noticēja viņu teiktajam, ka Kaigu purva gaišo kūdru var lieliski izmantot dārzkopībā. 

Tagad Amerika un Rokenholu kopīgi izveidotais uzņēmums Laflora ir viens no lielākajiem kūdras ieguves uzņēmumiem Latvijā, kurš kūdras produktus un substrātu eksportē uz vismaz simt valstīm trijos kontinentos.

Palaimējās ar partneriem 

Laflora ražotne atrodas mežā, Kaigu purva malā. 13 km no Jelgavas, kur padomju laikos atradās viens no meliorācijas valsts uzņēmumiem. Uldis Ameriks, toreiz trīsdesmitgadnieks, bija šī uzņēmuma galvenais inženieris. Pēc valsts neatkarības atgūšanas meliorācijas uzņēmums tika sadalīts vairākos privatizējamos objektos. Kolēģu izveidotā Svētvalde pārņēma ēkas un tehniku, kas atradās Kaigu purva malā, bet ko darīt ar purva kūdru – neviens nezināja.

Rokenholu ģimene zināja. «Vācieši bija tie, kuri pateica, ka šis kūdras materiāls ir labs dārzkopībai,» Ameriks stāsta par vācu uzņēmējiem, ar kuriem iepazinies ar Zemkopības ministrijas starpniecību. Pēc dzelzs priekškara krišanas tēvs ar diviem dēliem bija apbraukājis vairākas Polijas un Baltijas valstu kūdras vietas, līdz secinājis, ka vislabākā ir Kaigu purva kūdra. «Viņiem Vācijā bija mazs kūdras ieguves uzņēmums, piedāvāja mums veidot kopuzņēmumu.

Piekritām, jo sapratu – viņi nodarbojas ar kūdras ražošanu jau sen, viņiem ir pieredze, un, galvenais, viņu precei jau ir tirgus. Tā bija mūsu izeja uz Eiropu. 90. gados tas bija ļoti būtiski, un arī tagad svarīgi ražot preci, kas ir pieprasīta visā pasaulē.»

Sadarbība ar Rokenholu ģimenes uzņēmumu izveidojās veiksmīga tāpēc, ka jau no pašiem pirmsākumiem bija vienošanās, ka Latvijas kūdra nebūs tikai izejmateriāls substrāta sagatavei kaut kur ārzemēs, bet strādnieki – lēts darbaspēks. «Mums palaimējās, ka vācu sadarbības partneri ir inteliģenti un godīgi cilvēki,» saka Ameriks. 1995. gadā izveidotajā uzņēmumā 51% pieder Svētvaldei, 49% – Rokenholu ģimenei. Sākotnējā vienošanās paredz, ka viss ražošanas cikls no kūdras ieguves līdz pat substrāta sagatavošanai notiek Latvijā. Līvbērzes pagasts nodeva purva zemi uzņēmumam pastāvīgā lietošanā, lai tas ne tikai apsaimniekotu purvu, bet arī dotu darbu vietējiem iedzīvotājiem. Laflora to ir darījusi. «Pamatvērtības mums jau no paša sākuma bija skaidras: godīga uzņēmējdarbība,» uzsver Ameriks.

Viss pašu nopelnīts

«Kūdras nozare ir īpaša ar to, ka ir ļoti caurskatāma. Tajā nav aplokšņu algu, nav jocīgu darījumu caur ārzonas uzņēmumiem,» saka Ameriks. Ilgus gadus Laflora esot klusi un mierīgi strādājusi, līdz tās vadība saprata – par to, kas labi un krietni izdarīts, jāstāsta arī citiem. Tāpēc uzņēmuma mājaslapā ir pārskats par kūdras ieguves apjomiem, apgrozījumu, nodarbināto cilvēku skaitu un nodokļos samaksātajiem miljoniem. «Nav jau Latvijā daudz uzņēmumu, kuros vidējais darbinieku skaits ir 230-240. Līvbērzes pagasta un Jelgavas novada vadītājiem bijusi ļoti laba izpratne, kāpēc mēs te strādājam,» saka Ameriks.

Uzņēmumā ir 160 pastāvīgu darbinieku, pārējie – sezonas strādnieki, kuri krauj kūdras klučus un ravē nezāles kūdras laukos. Te vajadzīgs roku darbs, mehanizēt to nav izdevies. «Man žēl Latgales, kur ir paši lielākie kūdras resursi, vislielākais bezdarbs (17,3% – red.), bet kūdras ražotņu – maz. 90. gados kūdras ieguvi Latgalē neattīstīja, bet tagad to sākt grūti, jo purvu apsaimniekošanai mitrāju biotopu aizsardzības dēļ ir daudz ierobežojumu,» stāsta Ameriks.

Viņš piekrīt, ka kūdras ieguve ir biotopu iznīcināšana. Tomēr aicina līdzsvarot dabas aizsardzību ar darbavietu nodrošināšanu laukos: «Eiropā daudzviet kūdras purvi jau ir iznīcināti, un tagad Latvijai jāuzņemas labot citu valstu kļūdas. Bet kā būs ar Latgales ļaudīm, kuri nav zaudējuši darba tikumu, – labestīgiem, lepniem par sevi? Daudzi aizbrauc no Latvijas, jo šajā bagātajā zemē viņiem nav nākotnes izredžu. Varbūt jāatrod līdzsvars: jāsargā vide un arī tauta? Varbūt jāattīsta novads, kur ir šis dabas resurss kūdra, lai cilvēkiem būtu darbs un maize?»

Ameriks pats to nepasaka, taču, izrādās, Laflora ir saņēmis Latvijas Darba devēju konfederācijas balvu kā labākais darba devējs Zemgales reģionā. Uzņēmumā nav «ūdens galvas» jeb milzīgas vadības komandas, nav priekšnieka priekšnieka galā, kam prasīt atļauju darīt to vai šito. Laflorā katrs zina savu darbu un lēmumus pieņem patstāvīgi, apstiprina uzņēmuma projektu vadītāja Sabīna Alta. Bez skaļi deklarētiem mērķiem panākts, ka visi saprot, ko nozīmē godprātīgi strādāt. «Mūsu uzņēmumā neesmu dzirdējis frāzi «man tas nav jādara»,» saka Ameriks.

Attīstījies uzņēmums lēnām, purvu, tehnikas un iekārtu iegādē ieguldot tikai pašu nopelnīto naudu. «Nebija bagātu finansētāju un onkuļu,» saka Ameriks. «Purvus, ko mums deva lietošanā, mēs izpirkām. Tas bija smags lēmums, jo tā bija liela nauda, par ko purvi bija jāpērk.» Pašlaik kūdras ieguve notiek Kaigu, Drabiņu un Nīcgales purvos, kopā 1962 hektāros.

Dažus gadus Laflora fasēja pārdošanai tādu kūdru, kādu to atveda no purva. Taču drīz kļuva skaidrs, ka kūdras sagatavošana dārzniecībām ir vesela pētniecības nozare, kur svarīgi zināt, cik skāba augsne ir vajadzīga katrai kultūrai, kādai jābūt gaisa un ūdens caurlaidībai, ar kādām minerālvielām un mikroelementiem tā jābagātina. Tāpēc kopš 2002. gada uzņēmums tirdzniecībai sagatavo tieši tādu kūdras substrātu, kāds ir vajadzīgs katrai dārzniecībai tās audzētajām kultūrām. Lai pircējiem atvieglotu pasūtījuma sagatavošanu, uzņēmuma mājaslapā ir kalkulators, kas palīdz aprēķināt, kādu substrātu vajag dārzkopju audzētajiem stādiem. Uzņēmuma angāros ierīkots kabinets meistariem, kurus kolēģi sauc par pavāriņiem. Viņi datorizētās iekārtās sajauc mikroelementu un minerālvielu kokteili, kas nepieciešams kūdras bagātināšanai.

Laflora klienti pārsvarā ir profesionālas dārzniecības, kas audzē stādus tirdzniecībai. 90% kūdras substrāta tiek eksportēti, uzņēmums atzīts par vienu no 25 Latvijas eksportspējīgākajiem uzņēmumiem. 65% produkcijas nonāk Eiropā (visvairāk Vācijā, Itālijā un Polijā), pārējo ved uz Dienvid-ameriku, Ziemeļameriku, Āziju un Āfriku. Lai gan lielākā daļa naudas nopelnīta ar eksportu, uzņēmumam esot ļoti svarīga atpazīstamība Latvijā. «Mēs gribam, lai Latvijas dārznieki stādītu Latvijas kūdrā. Lai viņu produkcija būtu Latvijas prece no sākuma līdz beigām,» tā izpaužas Laflora vadītāja patriotiskums.

Jaudīgie traktori un ekskavatori, iekārtas un datori, kas redzami ražotnē, – viss pirkts par uzņēmuma nopelnīto naudu. Laflora nekad nav piedalījusies projektos, lai iegūtu naudu no ES vai citiem finanšu fondiem. «Kā Latvija pret sevi izturas! Mēs gaidām, kad kāds mūs apģērbs!» mazliet dusmīgi, mazliet skumji saka Ameriks, alegorijai izmantojot Andersena pasaku par pliko karali. Kāpēc, viņaprāt, skaistais tērps, kas nopirkts par Eiropas projektu naudām, tomēr atstāj pliku? «Jo cilvēki kļūst slinki. Paskatieties – pirms pašvaldību vēlēšanām kandidāti runā nevis par to, kā mēs attīstīsimies, bet kā mēs piesaistīsim Eiropas finansējumu. Eiropas naudu vajag, bet  infrastruktūrai un izglītībai,» paskaidro Ameriks.

Novērtē dabas bagātības

No tā, ko un kā stāsta Ameriks, var just, ka viņu mazliet aizvainojuši dabas draugu pārmetumi par purvu nosusināšanu naudas labad. Taču Laflora kopā ar Latvijas Kūdras asociāciju un Dabas aizsardzības pārvaldi īsteno projektu Life REstore kūdras lauku ilgtspējīgai izmantošanai. Uzņēmums pats ir izstrādājis vai iesaistījies vairākos zinātniskos projektos Kaigu purva rekultivācijai. «Mums ir projekts kopā ar Latvijas Universitātes Ezeru un purvu izpētes centru sfagnu (kūdras purvu un mitrāju sūna) audzēšanai, ko varētu saukt par sfagnu fabriku. Domājam audzēt sfagnus izstrādātajās platībās, lai to izmantotu substrātos. Domājam arī par vēja enerģijas izmantošanu un rododendru stādīšanu,» stāsta Ameriks. Tā nav, ka Laflora kūdras ieguves vietas aiz sevis atstāj tukšas un kailas. 120 hektārus purva platības uzņēmums ir nodevis krūmmelleņu audzēšanai.

Savu ieguldījumu sabiedrības izglītošanā par purvu kā fantastisku un apbrīnojamu dabas resursu un biotopu vietu uzņēmums devis, iesaistoties Cenu tīreļa takas veidošanā. Pa tīreli, kas ir dabas lieguma zona un otrs lielākais Latvijas purvs pēc Teiču purva, ved piecus kilometrus gara koka laipu taka. Iemīļota pastaigu vieta, kur brīvdienās ļaužu ir vairāk nekā Rīgā uz Brīvības ielas.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

«Man nav vienalga, ko, kā un kurā valstī es strādāju,» saka uzņēmuma vadītājs Uldis Ameriks.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Klusēšana. Lai neveidotos aplams priekšstats par uzņēmumiem, kas strādā ar dabas resursiem, pašiem ir jāskaidro, ko tie dara sava novada, sabiedrības un valsts labā.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Drosmi!

Raivo Vīksne, maluzvejnieku ķērājs

Iedomājies sevi vides inspektora vietā! Ir četri no rīta, un tu jau piekto stundu sēdi slēpnī pie Pērses, simt metru attālumā no maluzvejnieka. Lai būtu pierādījumi, ka viņš zvejo nārsta laikā, jāpieķer ar tīkliem un, vēlams, zivīm rokās. Bet upei ir dolomīta stāvkrasts. Ja skriesi pa oļiem klāto krastu, tevi pamanīs. Sadzirdēs arī tad, ja skriesi pa vienīgo taciņu, kas noved tieši cauri maluzvejnieka mājas pagalmam, ko apsargā suņi. Kā tu pieķertu maluzvejnieku?   

Vides inspektors Raivo Vīksne ienira ūdenī un aizpeldēja līdz maluzvejniekam. «Labrīt! Valsts vides dienests. Inspektors Vīksne,» viņš teica, izlīdis no ūdens, un pārkāpumā pieķertais aiz pārsteiguma gandrīz pārvēlās pār laivas malu. Šādā brīdī atrunas, ka nakts laikā ķertas nārstojošas līdakas ēdelīgam runcim, neder. Būs jāmaksā sods, jāatlīdzina zaudējumi dabai. 

Līdakas, upes un jūras nēģi, zandarti, laši, strauta foreles un zuši ir maluzvejnieku visvairāk iekārotās zivis. Tās var pārdot par labu cenu. Bet lašus, izņemot dažas vietas, aizliegts ķert vispār, pārējās zivis – noteiktos laikos pavasarī un rudenī, kad tās nārsto. 

Raivo rūp, lai dabu nenoplicina. Tieši tāpēc pirms 12 gadiem, kad darba sludinājumā izlasīja, ka toreizējā Jūras un iekšējo ūdeņu pārvaldē vajadzīgs operatīvās daļas inspektors, pieteicās. Bija apnicis strādāt autoservisā. Vēlējās darbu, kas būtu līdzīgs viņa dienestam zemessardzē: lai ir spriedze, adrenalīns un pārliecība, ka dari ko savai zemei vajadzīgu. Valsts vides dienestā tā ir. Raivo tagad ir Zvejas kontroles departamenta Iekšējo ūdeņu kontroles daļas mobilās grupas vadītājs. Kad reģionālie inspektori netiek klāt maluzvejniekiem, sauc palīgā Raivo un viņa kolēģus. Viņiem ir izstrādāti dažādi taktiski paņēmieni, kā pieķert maluzvejniekus, no kuriem visvairāk iecienītais esot «improvizācija». «Neko nevarētu izdarīt bez savas trīs vīru komandas,» Raivo iepazīstina ar kolēģiem Jāni Lasmani un Eduardu Sproģi. 

Par Pērses upes maluzvejniekiem Kokneses iedzīvotāji bija ziņojuši jau pirms gada. Pašvaldības policisti vilkuši no upes tīklus, nojaušot, kuri tos iemeta. Bet pierādīt nevarēja. Arī vides inspektori mēģināja vainīgos pieķert, bet neveiksmīgi. Aprīļa sākumā Raivo ar kolēģiem nosprieda, ka jāņem Pērses maluzvejnieki pie dziesmas. Un tieši tad saņēma ziņu, ka viens manīts krāmējam laivā tīklus. «Labi, ka cilvēki ziņo,» uzsver Raivo. Visvieglāk to izdarīt ar lietotni Vides SOS. Tajā var norādīt gan nelegālās zvejas, gan atkritumu izgāztuves vietas. 

«Kad vakarā aizbraucām, redzējām, kā vīrs izliek ūdenī tīklus. Viņš jau beidza darboties, airēja uz krastu, tāpēc izlēmām ķert viņu tad, kad vilks laukā lomu. Sēdējām slēptuvē,» stāsta Raivo. Gaidīja vairāk nekā piecas stundas. «Mēs izturīgi, varam arī ilgāk,» viņš nosaka. Lai aprīļa naktī nebūtu auksti, bija uzvilcis hidrotērpu. Tas silda. Kad no rīta inspektori ieraudzīja, kā vīrs airē, Raivo bija skaidrs, ka neriskēs viņu izbiedēt, skrienot pa krastmalu. «Peldēt?» pajautāja kolēģim un ielīda ūdenī. Tas esot smagākais, interesantākais un svarīgākais vides inspektoru darbā – pieķert maluzvejniekus pārkāpuma izdarīšanas brīdī.