Kategorijas: Veiksme

Pragmatiski par debesīm

airBaltic kapteiņi Pauls Cālītis un Vilmants Mažons 2010. gadā atvēra mācību skolu aviācijas profesionāļiem. Pērn airBaltic Training ir pamanīts kā veiksmīgs eksporta uzņēmums, bet jaunā pilotu programma palielina izredzes apgūt sapņu profesiju pašmāju censoņiem

Te jau ir sagatavota vieta A220 simulatoram, esam nopietnā izpētes procesā, lai to nopirktu. Šim lidmašīnas tipam visā pasaulē ir uzbūvēti tikai astoņi simulatori. Divi ir Eiropā — Frankfurtē un Cīrihē, mums būs trešais. Pauls Cālītis, to stāstīdams, rāda uz tukšu laukumu ēkā, kam jau ierīkotas komunikācijas. Mācībām domātā lidmašīnas pilota kabīne, kurā treniņu nolūkā tiks imitēti lidojumi, precīzi līdzināsies īstai. airBaltic piloti, kas šobrīd brauc uz mācību centru Frankfurtē, pēc gada varēs mācīties tepat Rīgā. Mērķis ir apkalpot arī citas aviokompānijas.

Cālītim, pieredzējušam lidotājam, instruktoram un ilggadīgam airBaltic kapteinim, ar nelielo betonēto telpas stūrīti saistās ne tikai savas aviosabiedrības izaugsme, bet arī personīgās ambīcijas uzņēmējdarbībā. 1993. gadā pārcēlies uz tēva dzimto Latviju, jaunais latvietis, kam bija Kanādā iegūta komerciālās aviācijas pilota licence, darba mūžu saistīja ar 1995. gadā dibināto airBaltic. Viņš ir izaudzis par uzņēmuma viceprezidentu. Taču ar to profesionālās ambīcijas vēl nebija izsmeltas. 2010. gadā viņš bija viens no iniciatoriem, nodibinot AS Air Baltic Corporation meitasuzņēmumu — pilotu, stjuartu un dažādu profesiju lidostas darbinieku mācību centru airBaltic Training. Tā tapšana nebūtu iedomājama bez kolēģa Vilmanta Mažona, kurš ir arī uzņēmuma izpilddirektors.

Lietuvā dzimušais Mažons arī ir pieredzējis airBaltic kapteinis un viceprezidents. Strādā administratīvu darbu, bet joprojām arī lido.

80% — eksports

«Galvenais darba zirgs mums pašlaik ir Boeing 737 Classic simulators,» Pauls Cālītis vērš skatu uz mirdzoši balto kapsulu — pilota kabīnes modeli, kas jau atrodas angārā. Tas spēj imitēt īstas lidmašīnas kustību trajektorijas, monitori logu vietā virtuālajā realitātē rāda skrejceļu, mākoņus, dažādus laikapstākļus. Uzņēmuma dibināšanas brīdī Boeing lidmašīnas dominējušas airBaltic flotē.

«Tas tā labi sakrita, ka mēs ne tikai mācījām cilvēkus savām vajadzībām, bet arī spējam to piedāvāt trešajām pusēm, galvenokārt nevis Latvijas iedzīvotājiem vai kompānijām, bet eksporta partneriem,» viņš stāsta. «Nākamajā gadā airBaltic šo lidmašīnu vairs neizmantos, būsim pārgājuši uz jaunajām Airbus lidmašīnām. Simulatorā turpināsim mācīt pilotus citām aviokompānijām. Šīs lidmašīnas joprojām izmanto Ukrainā, Baltkrievijā, Tuvajos Austrumos — mums ir klienti visā plašajā pasaulē.»

Arī airBaltic pilotiem ilgus gadus pašu mājās šādu mācību iespēju nebija. Ne tikai lai iegūtu airBaltic klientūru, bet arī lai startētu Austrumu tirgū, mācību centru — SAS Flight Academy — lidostas Rīga pievārtē izlēma izveidot kādreizējais airBaltic akcionārs, aviosabiedrība SAS.  2007. gadā šim nolūkam uzcēla ēku Pilotu ielā un nopirka šo pašu simulatoru, stāsta Cālītis. «Biznesa plāns paredzēja, ka viņiem būs mācību centri Oslo, Stokholmā, Kopenhāgenā un Rīgā. Taču nāca krīze, un viņu bizness neaizgāja.» 2009. gadā SAS, grūtību spiests, pārdeva airBaltic akcijas, bet Cālīša un Mažona vadītais airBaltic Training 2010. gadā īrēja, pēc tam uz nomaksu iegādājās gan mācību centra māju, gan simulatoru.

Atsperties šādam solim ļāva abu pilotu praktiskā pieredze airBaltic administrēšanā un arī Cālīša Kanādā papildus iegūtais MBA grāds ar specializāciju aviācijas biznesā. «Tas ir viens no veiksmes faktoriem — cilvēki ir profesionāli savā jomā. Es arī airBaltic esmu atbildīgs par lidojumu daļu, Vilmants — par apkalpju mācībām. Ļoti veiksmīgi esam divatā strādājuši, virzot un attīstot šo kompāniju,» secina Pauls Cālītis. airBaltic Training darbojas ar peļņu, apgrozījums katru gadu aug. Pēc aplēsēm, 2018. gadā tam vajadzēja sasniegt 3,5 miljonus eiro.

airBaltic Training guvis atzinību arī LIAA Eksporta un inovācijas balvas 2018 konkursā mazo komercsabiedrību grupā, kamēr mātesuzņēmums Air Baltic Corporation ieguvis eksporta čempiona titulu. Protams, tai ir ekonomiski svarīga Cālīša un Mažona vadītā uzņēmuma veiksme. airBaltic Training mācībām algo pieredzējušus airBaltic pilotus instruktorus, to uzskata arī par vienu no kvalitātes rādītājiem. Taču mātesuzņēmums «nebaro» mazo biznesu, nodrošinot arī audzēkņu plūsmu. «Apgrozījumā airBaltic daļa ir tikai 20%. Mūsu pamatbizness saistās ar citām pusēm. Mums ir pārdošanas komanda, dažādas akcijas internetā kā normālam uzņēmumam, lai piesaistītu klientus aviācijas mācību tirgū, kur ir liela konkurence,» uzsver Cālītis. «Kaut vai tuvākie konkurenti, uzņēmums Viļņā, kas agrāk bija saistīts ar Lithuanian Airlines un flyLAL, ir ļoti agresīvs — gan ar cenām, gan ar pieeju klientu piesaistīšanā. Mūsu pozīcija: nodrošinām ļoti kvalitatīvas mācības, saistītas ar aviokompāniju.»

Fokuss — uz vietējiem

2018. gads airBaltic Training ir bijis vēsturisks, aprīlī tika sertificēta uzņēmuma Pilotu akadēmija. Līdz šim te trenējās piloti, kam jau bija licences. Bet tagad aptuveni divu gadu mācību programma ļaus apgūt šo profesiju no nulles, saņemt pilota licenci un tiesības strādāt komerciālā līmenī.

Tā vispirms ir milzīga iespēja pašmāju interesentiem, uzskata Cālītis. «Pilotu mācības ir dārgas, un Latvijā nebija labi izveidota procesa, kā tikt šajā profesijā. Vajadzēja ļoti lielu motivāciju. Latvijas piloti brauca mācīties pa visu Eiropu: uz Lietuvu, Čehiju, Franciju, Lielbritāniju, Spāniju,» viņš stāsta. «Mēs, airBaltic vadība, redzējām problēmas daudzu gadu garumā. Jaunie piloti, kas izglītībā ir ieguldījuši 60 tūkstošus eiro (aviācijā tas skaitās lēti), nāk uz atlasi, un rezultāts ir pavisam švaks. Vai nu zināšanas un spējas nav pietiekami augstas, vai personība nav profesijai piemērota. airBaltic prasības ir ļoti stingras.»

airBaltic šobrīd nodarbina jau vairāk nekā 350 pilotu, diemžēl no Latvijas nav pat puse no tiem. Tādi kā Pauls Cālītis, kas ar aviokompāniju saistīti vairāk nekā 20 gadus, ir izņēmums. «airBaltic strādā piloti faktiski no visām ES valstīm. Bet, ja viņi nav no šī reģiona, kādā brīdī iestājas citas motivācijas personīgajā dzīvē, kas ņem virsroku,» viņš konstatē. «Savukārt airBaltic, ja cilvēki atnāk pastrādāt tikai uz laiku, ir grūtības ar aviokompānijas iekšējo attīstību. Mums ir vajadzīgi gan otrie piloti, gan kapteiņi, par kādiem var kļūt tikai pēc zināma laika. Ja piloti dzīvo un veido ģimeni Latvijā, tā ir pozitīva attīstība ne tikai šiem konkrētajiem cilvēkiem un airBaltic, bet arī Latvijas ekonomikai.»

airBaltic Training Pilotu akadēmijas atvēršanai gatavojās divus gadus. «Ieguldījumi atkal bija lieli, 2018. gadā iegādājāmies četras jaunākās paaudzes Diamond Aircraft mācību lidmašīnas ar vislabāko navigācijas kompleksu, lai mācības būtu augstā līmenī. Šogad vēl trīs lidmašīnas nāks klāt. Protams, iesaistīti banku kredīti, dārgs iepirkums. Bet pieturējāmies pie principa, ka mēs pilotus gatavojam sev,» pieredzējušais profesionālis runā ar pārliecību. Pagājušogad treniņu centra arsenāls papildināts arī ar Diamond Aircraft DSIM simulatoru. Teorijas apgūšana un treniņi simulatorā notiek ziemā, kas mācību lidojumiem nav piemērota — zemi mākoņi, slikta redzamība, lieli vēji. Bet vasarā — intensīva lidošana, par bāzi izmantojot Liepājas lidostu.

Mācību uzņēmums jau laikus centies procesu sakārtot tā, lai arī jaunajiem censoņiem tas finansiāli kļūtu daudz pieejamāks nekā agrāk. Pilotu akadēmijas stingrie atlases kritēriji un airBaltic attīstības plāns garantēs jauno pilotu nodarbināšanu pēc mācību beigām, airBaltic Training varējis bankas motivēt izsniegt mācību kredītus šai konkrētajai programmai. «Summa ir daudz lielāka nekā tipiskais studiju kredīts. Protams, banka veic savu izvērtējumu, bet lielākā daļa pieprasījumu tiek apstiprināti.»

Lai gan nepieciešams arī pašu līdzfinansējums vairāku tūkstošu eiro apmērā, interese bijusi milzīga. 2018. gada aprīlī Pilotu akadēmija uzņēma pirmo audzēkņu grupu, kurā uz 12 vietām saņemti 400 pieteikumu. Otrā grupa tika nokomplektēta pagājušā gada rudenī, trešā — šī gada janvāra sākumā. Šogad plānots sākt mācīt vēl divas vai pat trīs grupas.

«Prasība pēc augstākās izglītības Pilotu akadēmijai nav. Ir studenti arī ar maģistra grādu, kas ir jau bijuši darba tirgū, bet ir arī tādi, kas atnākuši pēc vidusskolas. Svarīgāk redzēt, ka cilvēks atbilst pēc rakstura īpašībām un motivācijas,» uzsver Pauls Cālītis. «airBaltic štatā ir aviācijas psiholoģe, kas ir testējusi tūkstošiem pilotu.» Visā Eiropā medicīniskie testi kļuvuši īpaši stingri pēc aviokompānijas Germanwings 2015. gada negadījuma, kad apkalpē netika laikus pamanīts pilots ar suicidālām tieksmēm.

airBaltic Training studentus rekrutē arī citās Baltijas valstīs. «Lidot no Rīgas un ģimeni uzturēt Igaunijā vai Lietuvā — pilotu aprindās šāda ceļošana nav retums. Un airBaltic ir labs darba devējs Baltijas reģionā.»

Cālītim un Mažonam viss, ko izdevies panākt pēdējo astoņu gadu laikā, nesis lielu gandarījumu. «Kopā esam šo projektu attīstījuši, sakārtojuši un uzstādījuši uz kājām. Protams, airBaltic to atbalstīja, bet tikai tad, kad pierādījām, ka no biznesa viedokļa viss sakrīt, ka ir īstais brīdis to darīt,» saka Pauls. «Mūsu uzņēmumam ir augsta pievienotā vērtība, jo tas attīsta aviācijas nozari Latvijā. Taču tas netiek bīdīts un subsidēts, pats nodrošina labus biznesa rezultātus. Redzam ļoti pozitīvu attīstību nākotnē.»

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

«Nozare, kas tev personīgi nozīmē krietni vairāk nekā jebkura cita joma, aizrautība darbā.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

«Biznesa vadīšana ir nepārtraukts mācīšanās process, lai ar īstajiem finanšu un cilvēkresursiem notvertu īsto mirkli īstā mērķa sasniegšanā. Lielākās kļūdas, no kurām esam mācījušies, saistītas ar cilvēku un laika vadību.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

«Atrast spēcīgu, spējīgu biznesa partneri. Šāda sadarbība nodrošina nepārtrauktu atbalstu, sinerģiju un ideju ģenerēšanu, kas citos apstākļos neieraudzītu dienasgaismu.»

Uztaisīt traktoru

Izrādās, Valmiermuižā, kas Latvijā vairāk pazīstama ar savu alu, ražo arī traktorus. Jau vairāk nekā desmit gadus ar to nodarbojas metālapstrādes uzņēmums Ciedra

Pirmais lieljaudas traktors Ciedrā tapis pašu vajadzībām, lai gan tolaik uzņēmums nodarbojās ar kokapstrādi. Simtgades mijā tā īpašnieki brāļi Guntis un Juris Lielkāji uztaisījuši vienu no lielākajām bērza pārstrādes līnijām valstī. Tur saražotās mēbeļu sagataves eksportētas gan uz Lielbritāniju, gan uz ASV, bet kokmateriālus veduši no Krievijas, kur strādājuši cirsmās. Diemžēl slavenie skandināvu traktori izrādījušies nepiemēroti Krievijas mežiem — nācies konstruēt un taisīt savu.

Tagad Ciedra pilnībā pievērsusies metālapstrādei un mašīnbūvei, kā arī dažādu iekārtu remontam. Tas ir vienīgais uzņēmums Latvijā, kas ražo traktorus. Turklāt traktorus, kam Eiropā grūti atrast līdzīgus.

«Protams, mēs neesam nekāda milzu rūpnīca. Tāpēc katrs no vairāk nekā 20 traktoriem, kas uztaisīti, patiesībā ir gandrīz vai roku darbs. Bet galvenais, ka produkts ir konkurētspējīgs un pasūtītāji ar to apmierināti,» saka Ciedras komercdirektors Guntis Lielkājis.

Puikas un dzelži

Aizvadītās desmitgades sākumā, kad tirgū strauji ienāca Latvijas Finieris un pasaulē auga pieprasījums pēc bērza saplākšņa, izejmateriāla cena pieaugusi trīskārt. Pārstrādāt to mēbeļu sagatavēs kļuva nerentabli.

Laimīgi pārdevuši ražotni ar visu pārstrādes līniju un tikuši vaļā no kredītiem, viņi iegādājušies divas vecas darbnīcas netālu no Valmieras apvedceļa. «Tās bija bez logiem un durvīm. Viena vispār uz sabrukšanas robežas. Vārdu sakot, tipisks padomju laika mantojums,» atceras Guntis Lielkājis.

Tagad abas ēkas ar kopējo platība ap 2000 kvadrātmetriem ir pilnībā renovētas, nosiltinātas, tikušas pie jumtiem un no ārpuses izskatās gluži kā jaunas. Iespējams, tā ir vienīgā metālapstrādes ražotne Latvijā, kurā ir apsildāmās grīdas, par ko gādā zemes siltumsūknis.

Tā kā traktori top lēni, bet nepieciešamību pēc tiem nosaka daudzi un dažādi faktori, uzņēmuma pamatbizness tomēr ir un paliek lielās mežizstrādes, lauksaimniecības, tajā skaitā arī kombainu, un ceļu būves tehnikas remonts.

Uz Valmiermuižu viņi pārcēlušies krīzes laikā, bet dzimuši abi brāļi ir Valkā, kur tolaik dzīvojuši vecāki. Līdz ar bērnu ierašanos pasaulē tēvs un māte gan nosprieduši — divi puiši… Ko viņi te pilsētā darīs, iekulsies tikai nepatikšanās… Tāpēc ģimene pārcēlusies uz laukiem, uz tagadējo Burtnieku novadu. Pa dienu tēvs strādājis kolhozā, pa vakariem garāžā, kas bija pārvērsta darbnīcā. Remontējis personīgos autiņus un citu tehniku. Tur starp motoriem un dzelžiem abi puikas arī izauguši.

«Jau kopš agras bērnības mūs radināja pie darba. Baigi konkrēti un apzināti,» tagad atceras Guntis. Padsmit gadu vecumā viņi jau mācējuši ne tikai metināt, bet arī visus pārējos metālapstrādes darbus. «Neviens jau mūs nespieda. Mums pašiem patika,» saka Guntis. Māte savulaik stāstījusi, ka vecākais brālis Juris ar traktoru sācis braukt piecu gadu vecumā. Viņš pats gan nedaudz vēlāk. Tagad ne viens, ne otrs to neatceroties. Tomēr nenoliedzami tas viss ietekmējis nākamo profesiju izvēli.

Juris pabeidzis Kandavas Lauksaimniecības tehnikumu. Guntis Priekuļu tehnikumā ieguvis tehniķa mehāniķa specialitāti. Abi atgriezušies kolhozā, lai gan tobrīd jau bija skaidrs, ka ar kolhoziem palēnām iet uz galu.

«90. gadu sākumā, kad laukos parādījās pirmie gateri, arī mēs sākām domāt par savu uzņēmumu, lai gan toreiz neviens īsti nesaprata, kas SIA par veidojumu un kā tas funkcionē,» stāsta  Ciedras komercdirektors, kuram toreiz bija 22 gadi. Vecākais brālis pa to laiku no kolhoza bija dabūjis zemi un grasījās būvēt māju. Topošo māju vietu sauca Ciedras. No turienes arī uzņēmuma nosaukums, kas saglabājies joprojām. «Tagad jau visi gudri. Visi zina, kas ir zīmols un kāda tam nozīme mārketingā. Toreiz… Neviens pat lāgā nezināja, kas ir mārketings. Ak, vajag nosaukumu? Labi, liksim Ciedra,» ar smaidu atceras Guntis.

No kolhoza nopirkuši vecu, sen lūžņos norakstītu gateri. Sataisījuši, kā nu pratuši, uzstādījuši. Turpat līdzās brāļa vēl neesošajai mājai. Tad iegādājušies pirmo cirsmu. Paši gājuši mežā, bet baļķus pārvērtuši dēļos un pārsteigti uzzinājuši, ka tos iespējams pārdot Anglijā. Pirmā partija aizgājusi uz urrā, bet par otro uzpircējs aizmirsis samaksāt.

Tomēr viņi turpinājuši strādāt. Tagad Guntis to sauc par grūtāko periodu uzņēmuma vēsturē. Pirkuši cirsmas. Tehnikas pašiem nebijis. Izlīdzējušies, kā spējuši. Piemēram, kāds zemnieks no Krievijas atvedis vecu Belarus. Viņi to sataisījuši apmaiņā pret solījumu, ka īpašnieks ar savu traktoru ļaus kādu laiku pastrādāt. Vēlāk tehniku īrējuši, bet zāģmateriāli gandrīz simtprocentīgi eksportēti.

Atšķirībā no citiem, kas joprojām strādājuši ar priedi un egli, viņi pārgājuši uz bērzu. Ap 2000. gadu izdomājuši, ka pienācis laiks būvēt kārtīgu, modernu zāģētavu. Paši uzprojektējuši bērza apaļkoka pārstrādes līniju, un tepat Latvijā tā uzbūvēta.

Krievijas purvu izaicinājums

Jaunajā ražotnē, kas atradusies jau krietni tuvāk Valmierai, tapušas pat tādas specifiskas detaļas kā, piemēram, skapīšu durvis ASV tirgum. Ražotnē trijās maiņās strādājuši ap 70 cilvēku. Auguši gan ražošanas apjomi, gan apgrozījums.

Vienlaikus Ciedra iegādājusies arī zāģētavu Pleskavā. Un, meklējot lētākus resursus, sākuši Krievijā nodarboties ar mežizstrādi. «Tad arī sapratām, ka skandināvu tehnika nav piemērota Krievijas mežiem. Pārāk lieli attālumi, sarežģīti klimatiskie apstākļi, mīksta, purvaina augsne, bet tie traktori paredzēti darbam uz cietas zemes — patiesībā uz klintīm,» skaidro Guntis.

Lai uzbūvētu savu traktoru, viņi gājuši pa ceļu, ko mūsdienās izmanto kādi 90% lielo mašīnbūves uzņēmumu, — dažādu agregātu komplektāciju. Atsevišķus mezglus paši mašīnbūves uzņēmumi tikpat kā vairs neizgatavo.

«Katrs nevar uzražot savu ātrumkārbu, dzinēju vai hidrosūkni. Bet, ja grib, lai traktors darbojas, svarīgi, lai tie agregāti atbilstu cits citam gan pēc jaudas, gan pēc pārējiem parametriem, kuru nav mazums. Tāpēc galvenā ir programma, kā to salikt kopā, vienlaikus panākot, ka traktors ir viegli vadāms. Savukārt mūsu pašu taisīts ir rāmis, uz kā to visu montē, un kabīne,» stāsta Guntis. Viņš īpaši uzsver, ka lielākais nopelns tieši šīs programmas izstrādē, pateicoties kurai patiesībā traktors tapis, bijusi brālim. Viņš pats tolaik vairāk nodarbojies ar finansēm un jaunu tirgu meklējumiem.

Vēlāk, kad traktoru aizveduši uz izstādi Ķīpsalā, neviens nav ticējis, ka tas ražots Latvijā.

Drīz uzradušies pirmie pasūtītāji, un līdz krīzei viņi gadā taisījuši četrus piecus traktorus — jau krietni kvalitatīvākus nekā pirmo. Tajos izmantotas pasaules standartiem atbilstošas detaļas un agregāti. Traktori bija un joprojām ir ļoti praktiski, ekonomiski, unificēti. Ar lielu nestspēju, mazu degvielas patēriņu un nelielu spiedienu uz augsni. Drīzāk līdzīgi lielajiem amerikāņu nekā eiropiešu traktoriem. Vienu brīdi bijusi pat doma ražot tos Krievijas tirgum, bet tad būtu nepieciešams plašs servisa tīkls, kas, ņemot vērā Krievijas attālumu un infrastruktūru, bija nereāli.

Pašlaik Ciedra turpina ražot traktorus vietējam tirgum. Bet nav vairs pirmskrīzes laiks, kad bankas kredītus deva nedomājot. Tas ietekmē pasūtījumus, jo vairāki simti tūkstošu tomēr ir ievērojama summa. «Mēs gan uzreiz sapratām, ka traktori nebūs sērijveida ražošanai. Tādēļ jādomā arī par citiem produktiem un pakalpojumiem, ko piedāvāt klientiem,» stāsta uzņēmuma komercdirektors. «Tāpēc tagad mūsu maizes darbs tomēr ir lielās tehnikas remonts. Lai gan arī šajā ziņā cenšamies orientēties uz sarežģītām, specifiskām lietām.» Iespējams, tas ir galvenais nosacījums, kāpēc uz Valmier-muižu savu tehniku remontēt ved ne tikai latvieši, bet arī kaimiņi igauņi.

Vienlaikus tikuši un tiek projektēti arī jauni agregāti dažādu uzņēmumu vajadzībām. Piemēram, konkrētu darbu veikšanai tādām lielām akciju sabiedrībām kā Sadales tīkls un Latvijas valsts meži. Viens no šādiem agregātiem ir ietvarstādu stādītājs, kas domāts lielajām kokaudzētavām un ticis augstu novērtēts ne tikai Latvijā, bet arī Igaunijā.

Protams, viņi neatsakot arī vienkāršus remontus, bet tie vairs nešķiet tik interesanti. Īstā niša esot sarežģīti, specifiski produkti, kas prasa pieredzi, tehnoloģisko domu un inženiertehnisko varēšanu. Guntis pārliecināts, ka pašlaik galvenais ir nevis apjomi, bet kvalitāte un peļņa. Turklāt ne tikai pašu, bet arī klientu peļņa, strādājot ar Ciedras ražotajām un remontētajām iekārtām. Vai tie būtu viņu traktori vai vienkārša sējmašīna, kura šeit tikusi atjaunota. Tas laiks, kad uzņēmumā trijās maiņās strādāja turpat simt cilvēku un galvenais bija nepārtraukti audzēt apgrozījumu, pagājis. Tagadējais, pēc komercdirektora domām, jau esot cits, krietni augstāks, līmenis.

Kopš 2018. gada juridiski viņi ar brāli vairs nav nedz uzņēmuma īpašnieki, nedz valdes locekļi — tagad tas pieder abu bērniem, kuriem pašlaik apmēram tikpat gadu, cik bija brāļiem, kad tie sāka biznesu. Pašlaik uzņēmuma darbā piedalās trīs no viņiem.

«Mēs savu esam padarījuši,» saka Guntis. «Kaut arī joprojām turpinām šeit strādāt, vairāk esam tādi kā padomdevēji. Nevar jau kaut ko izveidot un pēc tam visu atlikušo mūžu izmisīgi pie tā turēties. Katrai paaudzei ir savs laiks un savi izaicinājumi.»

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

«Tas, ka varu izdarīt to, ko daru. Un, ja kāds kaut ko var… Lai kas viņš arī būtu, tad cītīgi, kārtīgi strādājot, iedziļinoties problēmās, kas jāatrisina, arī es to varu.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

«Lielākā kļūda ir pieņemt kādu nopietnu lēmumu tajā brīdī, kad pār tevi valda dusmas.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

«Viena lieta ir veiksmes stāsti. Bet ir arī neveiksmes stāsti, un varbūt no tiem vajadzētu mācīties visvairāk. Kā neveiksmes tika pārvarētas, vai kāpēc tās nebija iespējams pārvarēt.»

Ideja ar bērnības garšu

Uzņēmēja Jāņa Leitāna tēvs savulaik pats gatavoja ierīces, lai dēls varētu uzlabot sniegumu hokejā. Kopā ar kolēģi Pēteru Suttu ražotie hokeja trenažieri tagad atvieglo treniņus pat NHL sportistiem

Biznesa partneri Jānis Leitāns un Pēters Sutta uzņēmuma Sport Revolution ražoto hokeja un florbola treniņu aprīkojumu demonstrē tik tehniski, it kā atrastos uz laukuma spēlētāju tērpos. Vispirms parāda vienu no pirmajiem produktiem — hokeja nūjas veiklības trenažieri My Enemy. Plastikāta ierīci var salocīt atšķirīgos leņķos, caur to vadīt ripu gan uz ledus, gan telpās.

Spēlētāju komandē īpaša mobilā lietotne. Rīks, kas paredzēts gan profesionāļiem, gan amatieriem, jau kļuvis populārs Eiropā un Ziemeļamerikā. Bet florbola treniņu arsenālā vispieprasītākais ir Passer Pro. Tā dēvētais «piespēlētājs», no kura virsmas atlec bumbiņa.

Sportistiem patīk.

Pagājušais gads ir bijis veiksmīgākais uzņēmuma sešu gadu darbībā, saņemta LIAA balva Eksportspējīgākais komersants — trešā vieta mazo uzņēmumu kategorijā, kolēģi priecīgi stāsta. «Darbojamies četros virzienos — ledus un lauka hokejā, florbolā un arī plastikāta sporta grīdu ražošanā.

Katram sporta veidam ir mājaslapa un lietotne. Florbola aprīkojumu eksportējam pat uz Austrāliju, Singapūru un Malaiziju.»

Pirms rādi — patentē

Leitāns un Sutta dzenājuši hokeja ripu profesionālā līmenī. Bija pat Latvijas čempioni, dažādos laika posmos pārstāvot klubu Rīga 2000. Tā rindās savulaik spēlējis arī Arturs Irbe un Kārlis Skrastiņš.

«Esam palikuši industrijā, mūsu bizness ir hokeja vidē,» viņi gandarīti atzīmē. Sport Revolution birojs atrodams Volvo Sporta centrā. «Tas ir Latvijas hokeja epicentrs, vienīgā vieta Latvijā, kur ir trīs ledus halles. Blakus ēkā — arī Latvijas Hokeja federācijas sēdeklis.»

Pēters Sutta sportā bijis izņēmums. Nopietni trenēties sācis tikai pusaudža gados, strauji progresējis, uzspēlējis hokeju pat Zviedrijā. Jānis Leitāns gan ar hokeju aizrāvies jau mazajās klasēs. «Liels nopelns ir manam tēvam Voldemāram Leitānam,» viņš uzsver. «Kad es kā bērns spēlēju hokeju, viņš bija radījis dažādus aksesuārus, ko tagad esam integrējuši savā ražošanā. Gan mērķus, ko ielikt vārtos, gan finiera virsmas, no kurām mest ripu. Lai nūjas, kas toreiz vēl bija no koka, uz asfalta necieš.» Jāņa tēvs, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris, ilggadīgs Rīgas 3. arodskolas direktors, metālapstrādes speciālistu audzinātājs, ir apveltīts ar tehnisku domāšanu. Bet arī citu zēnu tēvi konstruēja dažādus verķus treniņiem.

Ideja sporta palīgierīces ražot centralizēti gan radusies, sekojot situācijai mūsdienās. «Šobrīd dažādos sporta veidos ir tendence izveidot aksesuārus, ar kuriem trenēties mājas apstākļos. Vecāki gatavi pārveidot garāžas, pagrabus vai bēniņu telpas, aprīkot ar mūsu trenažieriem. Liek pat bērnistabās,» stāsta vīri.

2012. gada pēdējās dienās partneri nodibināja uzņēmumu. «Izmantojām savu spēlētāja pieredzi, zināšanas hokejā un pedagoģijā. Ja mēs ar tik moderniem trenažieriem būtu ikdienā trenējušies, rezultāti būtu labāki,» viņi apgalvo.

Jānis, kas ne tikai piedalās dizainēšanā, bet arī atbild par Sport Revolution produktu pārdošanu un virzīšanu tirgū, vispirms Rīgas Valsts tehnikumā kļuva par diplomētu grāmatvedi. Pagājušogad arī RISEBA ieguva augstāko izglītību uzņēmējdarbības vadībā un biznesa psiholoģijā. Pēters, kura pārziņā uzņēmumā ir produktu izstrāde un ražošana, beidzis Rīgas Sporta pedagoģijas akadēmiju, piecus gadus bijis treneris Lūša hokeja skolā Piņķos.

Uzņēmējdarbību viņi sākuši tikai ar saviem uzkrājumiem, bez kredītiem. «Process bija grūts,» abi vienprātīgi atzīst. Pirmais gads — protams, mīnusos. Ar LIAA atbalstu aizbraukuši uz sporta izstādi Vācijā ar cerību pārdot saražoto, bet plāns nav izdevies. Ragi dūņās!

«Nepadoties mudināja tas, ka bija daudz ieguldīts: līdzekļi, enerģija un laiks,» paziņo Jānis. Pēteru «zemajā punktā» motivējusi saruna ar kāda zivju kombināta pārstāvi biznesa seminārā. «Pieci seši gadi pēc sākšanas — tas ir cikls, kad vispār var redzēt, vai uzņēmums pastāvēs,» viņš atreferē. «Tikai pēc tam peļņa sāk veidoties. Viņš neko nav samelojis, tā arī ir. Varbūt, ja kādam ir unikāls patents un pelnīt var jau pēc gada, tas ir cits stāsts.»

Ātrāk par peļņu uzradušies produkcijas kopētāji. «Pirms kaut ko laižat pārdošanā — patentējiet!» silti iesaka cīņubiedri. «Savus pirmos produktus šīs kļūdas dēļ vairs netirgojam. Vācijas izstādē skatāmies — stāv mūsu produkts viens pret vienu Ķīnas ražotāju stendā! Amazon, kur parādījāmies, izrādās, ir cilvēki, kuri mums seko. Ja ir ticība, ka produkts «ies», jāpatentē, pirms tas tiek publiski prezentēts.» Nezināšanas un lielo izmaksu dēļ viņi sākumā arī neizvēlējās īstos padomdevējus patentēšanas jautājumos. Veiksmīga izrādījās pieredze ar intelektuālā īpašuma aizsardzības uzņēmumu Pētersona Patents AAA Law. «Viņi palīdz ne tikai patentēt, bet arī aizsargā uzņēmumu, ja ir konflikti vai pārkāpumi. Tagad nebaidāmies mārketinga nolūkos stāstīt par niansēm, jo zinām, kas process ir aizsargāts. Tas dod citu pārliecību produktu virzīšanai.»

Lieto pat Penguins

Sešos gados ražošanā ieviesti 30 dažādi produkti, hokejam vien — 23. Kaut arī plastmasas detaļu atliešana ir ārpakalpojums, bijušajā pelmeņu cehā Āgenskalnā iekārtotā ražotne, kur ierīces liek kopā, nupat sāk kļūt par šauru. Uzņēmuma peļņa kopš 2017. gada rakstāma ar sešciparu skaitli.

Sport Revolution ierīces pircējus atrod gan pasūtījumu veidā tieši no ražotāja, gan interneta un «parastajos» veikalos. «Cenu klubs, Elkor, Intersport,» Jānis Leitāns min piemērus. «Janvārī aizsūtījām pirmo sūtījumu uz Pure Hockey Amerikā. Tas ir viņu lielākais hokeja mazumtirgotavu tīkls, vairāk nekā 50 veikalu ASV. Domāju, tas, ka cilvēki varēs aplūkot produktus uz vietas, palielinās mūsu izaugsmi. Arī Kanādā strādājam ar lielu iepirkšanas grupu, kas pārdod produktus savos mazumtirdzniecības kanālos.»

Milzīga nozīme bijusi valsts atbalstam, tieši LIAA finansējums devis iespēju demonstrēt veikumu izstādēs ASV un Kanādā. «Runājām ar kolēģiem, igauņu kompāniju Frontier Hockey, kas ražo nūjas. Viņi teica: mums gan nekā tāda nav, paši izstādes apmaksājam,» stāsta censoņi.

Protams, sākumā izaugsmei traucējis arī tas, ka cilvēki šādas ierīces nepazina. Bija no nulles jāveido tirgus, jāmaina domāšana. Ne katrs potenciālais pircējs bija gatavs pieņemt, ka treneri treniņā var aizstāt lietotne. «Bet tā labi var trenēt perifēro redzi, koordināciju, reakcijas ātrumu. Noliekot priekšā telefonu vai planšeti, komandas nāk nezināmā secībā. Tūkstošiem dažādu uzdevumu, situācija maksimāli pielīdzināta spēlei,» Jānis rāda piemērus telefonā. «Bijām pionieri industrijā, florbolā joprojām esam tādi vienīgie. Stāstām, izglītojam trenerus un bērnu vecākus, ka tādi produkti ir interesanti un vērtīgi. Strādājam arī ar jauniešu influenceriem.» Šajā brīdī tiek demonstrēts video. «Pāvels Barbers no Vankūveras ir ietekmīgākais influenceris hokeja pasaulē, viņam ir savs sporta centrs. Re, viņš tur ir uzlicis pat Latvijas karogu! Mēs viņam nosūtījām izmēģināšanai mūsu trenažieri, savukārt sporta grīdu viņš iegādājās pats.»

Grīdas, ko pārdod Sport Revolution, vairs nav no finiera kā Jāņa bērnībā, bet no izturīga plastikāta. «Krastu mačs basketbolā un Ghetto Games jau vairākus gadus izmanto mūsu segumus,» uzņēmēji lepojas. «Viegli saliekamas, uz tām var skriet, neslīd kājas. Toties ripa vai bumbiņa labi ripo.»

Sport Revolution ražo arī slaidbordus — dēļus, pa kuriem īpašās čībiņās var slīdēt no viena gala uz otru, trenējot atspērienu.

Vispatīkamākais visā pastāvēšanas laikā bijis brīdis, kad partneri internetā ieraudzījuši — viņu trenažieri novietoti NHL pēdējo divu gadu čempionvienības Pittsburgh Penguins sporta hallē. Patiešām, tos izmanto starptautiskās izlases un profesionāli spēlētāji! «Makss Ivanovs, NHL čempions un Pittsburgh Penguins treneris, kas vada lielākās bērnu hokeja nometnes pasaulē, tagad pasūta trenažierus arī tām. Esam aptuveni viena vecuma, vairākas reizes esam tikušies arī klātienē. Pittsburgh Penguins ledus hallē jau ir vesela telpa izveidota tikai ar mūsu trenažieriem.»

Bet vārtsargs Edgars Masaļskis, sens draugs, ar ko iznācis arī uzspēlēt kopā, ieradies iepirkties ar kolēģi Antonu Šenfeldu no Kontinentālās hokeja līgas čempionvienības Lada Togliatti. «Atrakstīja: esam Rīgā, viens no komandas grib nopirkt trenažieri. Piedāvāju šim spēlētājam arī kaut ko citu, bet viņš atbild — man tas jau ir,» atceras Pēters.

Latvijā labi zināmais treneris Oļegs Znaroks pasaules čempionāta turnīra laikā Arēnā Rīga lūdzis demonstrēt trenažierus viņam un Krievijas izlasei. «Viņi uzreiz nopirka samērā lielu pasūtījumu, piegādājām uz lidostu.»

Nesenā pagātnē pienāca brīdis, kad uzņēmums bija sasniedzis kritisko masu. Pircēju interese tik liela, ka galvenais — spēt saražot. «Tas ir mūs dzinis atkal jaunā virzienā, daudz kas ir optimizēts,» pasmaida vīri. Viena lieta gan palikšot nemainīga. Sākumā, baidīdamies, vai kuģis tūdaļ nenogrims biznesa nezināmajos ūdeņos, viņi ņēma vērā kāda lādzīga padomdevēja ieteikumu nenorādīt uz iepakojuma ražojumu izcelsmi. Bet tagad jau plastmasas detaļu atlējumu formās likuši iestrādāt «Made in Latvia».

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Pēters: «Profesionālā sporta rūdījums, treneru ieaudzinātā disciplīna un gribasspēks ir palīdzējuši arī daudzās citās jomās. Ja tu kaut kam tici, tad uz to ir jāvirzās, neklausoties, ko saka kaimiņi.»

Jānis: «Tā ir arī vēlme radīt jaunus produktus un ieraudzīt tos dažādās pasaules malās.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Jānis: «Nepatentēt ražojumu, kas liekas patentējams. Protams, risks patentu neiegūt ir liels, un ir jāiegulda ievērojami līdzekļi. Taču labāk ir patentēt, tas atmaksāsies.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Pēters: «Izvērtējot situāciju, vajag apkopot viedokļus no malas, jo visu pašam ir grūti izdomāt. Pareizais risinājums gan būs jāizvēlas pašam.»

Jānis: «Ieklausīties klientos, no viņu atsauksmēm veidot jaunus produktus. Mūsu uzņēmuma psiholoģijā klientam lielākoties ir taisnība.»

Ārstu labākais palīgs

Pagaidām nekas neliecina, ka e-veselība spēs izkonkurēt Ārsta biroju — informācijas sistēmu, ko izmanto vairums mediķu. Nu uzņēmums Meditec, nolēmis izveidot visērtāko vietni pacientiem

Kad pirms vairāk nekā gada Veselības ministrija lika mediķiem pieslēgties e-veselībai, daudziem vienīgais mierinājums bija fakts, ka ierastais Ārsta birojs ir integrējams e-veselībā. Mediķu vidū Ārsta birojs bija un joprojām ir populārākā informācijas sistēma, ko izmanto ap 200 veselības aprūpes iestāžu, to vidū arī abas lielākās universitātes slimnīcas: Austrumu un Stradiņa. Tieši Ārsta birojs nodrošina datu apstrādi vairumā medicīnas iestāžu, ko mēs, pacienti, apmeklējam.

Tā izstrādātājs — uzņēmums Meditec — ir radījis arī informācijas sistēmu Emy operatīvajiem dienestiem, ko jau vairākus gadus lieto Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests. Un, lai pacientiem būtu ērti pierakstīties pie ārsta vai izsaukt «ātros», Meditec ir izstrādājis arī pacientu portālu eVeselībasPunkts, kas kā lietotne lejupielādējama arī viedierīcēs. Faktiski Meditec ir radījis tādu veselības aprūpes informācijas sistēmu, kādas reiz sapņojām redzēt e-veselībā. Kā uzņēmumam tas ir izdevies?

Plecu pie pleca ar ārstiem

Tieši pirms 20 gadiem, 1999. gada janvārī, divi kopš studiju laikiem pazīstami programmētāji — Mārtiņš Sils un Māris Zvirgzdiņš — izveidoja pirmo programmu toreizējai Rīgas poliklīnikai Vesels.

«Bija tā sauktie slimokases taloni, kas bija jāaizpilda ārstniecības iestādēm, lai par pacientiem sniegtajiem pakalpojumiem saņemtu valsts naudu. Šī talonu aizpildes programma bija pats sākums,» atceras Mārtiņš, tagad Meditec valdes priekšsēdētājs. «Tad programmu papildinājām ar pieraksta kalendāru, tad ar citiem risinājumiem, līdz pamazām tapa informācijas sistēma ārstniecības iestādes darba organizēšanai. Pēc līdzības ar Microsoft Office mēs savu informācijas sistēmu nosaucām par Ārsta biroju, un tā, daudzkārt uzlabota un pielāgota klientu vajadzībām, ir mūsu galvenais pamatprodukts.»

Ārsta birojs kļuva populārs bez īpašas reklamēšanas, jau pirmajā gadā līgumu ar Meditec par informācijas sistēmas iegādi noslēdza vairāk nekā desmit dažādas ārstniecības iestādes, pārsvarā Rīgas poliklīnikas. Pirmajos gados Ārsta birojs bija izmantojams tikai ambulatorās iestādēs, tas ir, ārstu privātpraksēs un poliklīnikās. Taču dažu gadu laikā Mārtiņam, Mārim un viņu kolēģiem izdevās izveidot Ārsta biroju arī slimnīcām. Pirmā versija tapa ciešā sadarbībā ar Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcu. Kā atceras Mārtiņš, programmētāji daudz laika pavadīja slimnīcā, lai saprastu, kā tajā tiek organizēti darba procesi, kā strādā ārsti un ko viņiem vajag, lai programmatūra atvieglotu viņu ikdienas darbu.

Viena no Meditec veiksmes atslēgām — darbinieki nežēlo laiku sarunām ar lietotājiem. Lai izvairītos no liekiem pārpratumiem, pēdējos gados izmanto tā dēvēto Agile metodi. Tas nozīmē, ka programmētāji nevis pieņem pasūtījumu, izstrādā un tad atdod produktu klientiem, bet virzās uz priekšu nelieliem soļiem: izstrādā risinājumu, dod lietotājiem izmēģināt, pēc viņu ieteikumiem izmaina vai uzlabo to un tad ķeras pie nākamā risinājuma. «Vieglāk strādāt, ja sadarbojamies,» secinājis Mārtiņš.

Ārsta biroja pilnveidē visvairāk risinājumu ir bijis vajadzīgs universitātes slimnīcām, katrā ir desmitiem dažādu ārstniecības, izmeklējumu un diagnostikas centru un laboratoriju. Kā uzsver Mārtiņš, tagad jebkura iekārta ir datorizēta, līdz ar to tās programmatūra ir savietojama ar Ārsta biroju. «Mums ir desmitiem, varbūt pat vairāk nekā simtu integrāciju ar citām informācijas sistēmām. Tieši integrācijas darbi ir visgrūtākie. Parasti, kā pēc definīcijas, tam naudas nav. Mēs iesakām, pērkot jaunās tehnoloģijas, jāpadomā, ka tās būs savietojamas ar centrālo sistēmu,» skaidro Mārtiņš.

20 gadu laikā Meditec kļuvis par lielāko programmatūras izstrādātāju veselības aprūpē Latvijā. Tagad uzņēmums piedāvā ne tikai Ārsta biroju, bet arī operatīvo dienestu izsaukuma sistēmu Emy un eVeselībasPunktu, kur ir elektroniskā pieraksta sistēma. «Kopš pagājušās nedēļas mums ir 55 tūkstoši reģistrētu lietotāju,» Mārtiņš palepojas, ka eVeselībasPunkts ir ērti izmantojams gan datorā, gan viedtelefonā. Jau divus gadus šajā sistēmā var pierakstīties pie jebkura ārsta, kas lieto Ārsta biroju, savukārt e-veselībā elektroniskais pieraksts joprojām nav pieejams. Ja ir eVeselībasPunkta lietotne, tad ar tās palīdzību brīdī, kad telefona lietotājs izsauc «ātros», Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests saņem informāciju par zvanītāja atrašanās vietu. Brīnišķīgs risinājums tām nelaimīgajām situācijām, kad noticis negadījums zvanītājam nezināmā vietā — kaut kur uz šosejas, mežā vai pļavā.

«Šādu pakalpojumu varējām nodrošināt tāpēc, ka Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestam izveidojām informācijas sistēmu Emy. Tagad zinām, ka varam arī citiem operatīvajiem dienestiem, piemēram, ugunsdzēsējiem un policistiem, izstrādāt informācijas sistēmas izsaukumiem. Emy varētu būt noderīgs arī mazāku problēmu risināšanai — mūsu klientu vidū ir arī dažas pašvaldības, kas sistēmu iegādājās, lai to darbinieki ātri saņemtu informāciju par ķibelēm, kurām vajadzīgs ātrs risinājums,» stāsta Mārtiņš.

Nejūtas apdraudēti

Nacionālais veselības dienests savulaik mediķiem ir solījis, ka ar e-veselību varēs aizvietot citas datorprogrammas. Vairāk ar nožēlu nekā prieku Mārtiņš saka: «Tā ir utopija. Ar e-veselību nekad nevarēs aizvietot Ārsta biroju

Drīzāk otrādi — pagaidām e-veselībā ir tikai e-receptes, e-darba nespējas lapa un no šī gada jābūt arī e-nosūtījumam, tātad ļoti maza daļa no tā pakalpojumu klāsta, kas vajadzīgs ārstēšanā. E-veselība joprojām nedod iespēju pierakstīties pie ārsta, tāpēc Meditec apsver iespēju panākt, ka pašu izstrādātajā sistēmā eVeselībasPunkts varēs pierakstīties ne tikai pie mediķiem, kas lieto Ārsta biroju, bet pie pilnīgi visiem Latvijas ārstiem.

Mārtiņš gan nenoliedz, ka pēdējos gados ir bijis izaicinājums nodrošināt, lai Meditec izstrādātās informācijas sistēmas būtu integrējamas e-veselībā. «Bet tā tad ir arī mūsu vienīgā saikne,» saka Mārtiņš. «Savulaik savas pieredzes dēļ pāris reizes esam pieaicināti palīdzēt uzņēmumiem, kas piegādāja e-veselības sistēmai kaut kādas daļas. Taču tieša līguma ar Nacionālo veselības dienestu par e-veselības izstrādi mums nav bijis.»

Mārtiņš uzskata, ka šīs sistēmas lielākā nelaime — projektā nav vadības komandas un stratēģijas. «Bet jebkuras sistēmas iedarbināšanai vajadzīgs kāds, kas to labi pārvalda. Ja nav procesa vadītāja, tad programmētāji var programmēt, ko vien grib, visas sistēmas kopumā nestrādās,» saka Mārtiņš. Otrs neveiksmju iemesls ir projekta atrautība no lietotāju vajadzībām. «Cik zinām no mūsu klientiem, ārstniecības iestādes un ārsti, kas ir galvenie e-veselības lietotāji, izstrādes laikā turēti pa gabalu no šīs sistēmas. Nekad neviens no Nacionālā veselības dienesta nav gribējis pa īstam iedziļināties, ko ārstniecības iestādēm e-veselībā vajag. Brīžiem ir sajūta, ka tiek domāts tikai par to, ka valstij šādu sistēmu vajag norēķiniem. Bet neviens nav domājis, kā vislabāk e-veselību izmantot veselības aprūpes uzlabošanai.»

Pagaidām Mārtiņš ir pārliecināts, ka Meditec darba pietiks vēl daudziem gadiem. Viens no mērķiem esot panākt, lai tā izstrādātās sistēmas būtu eksportējamas.

Brīvība ceļot un riskēt

Sapulču telpā, kur notiek saruna, vienu no sienām klāj Mārtiņa fotogrāfija, kas tapusi Malāvijā. Dučiem vienkoča laivu ezera krastā, jautri bērni un gandrīz sajūtama tveice. 2015. gadā Mārtiņš Sils kopā ar draugu Andžu Ūbeli devās motoekspedīcijā 2 rati 2 ragi cauri 13 Āfrikas valstīm, kuras laikā tapa šis attēls. Bet paši ceļotāji toreiz kļuva par brīvskolotājiem.

«Kad plānojām ceļojumu, visu laiku bija sajūta, ka tam ir vajadzīga kaut kāda papildu misija. Aizdomājos, ka varētu paprasīt saviem bērniem un viņu klasesbiedriem uzticēt mums kādus uzdevumus. Tā saņēmām daudzus interesantus un gudrus uzdevumus,» stāsta Mārtiņš. Bijis gan jānogaršo kāpurs olbaltumvielu uzņemšanai, gan jānomēra Viktorijas ūdenskrituma skaļums. Bet Špoģu vidusskolas bērni palūguši Johannesburgā nointervēt fotogrāfi Džodiju Bīberi. «Tikai tad, kad tuvojāmies Johannesburgai, sākām domāt, kā uzdoto izpildīt. Atradām viņas e-pasta adresi, aizsūtījām īsu vēstuli, un izrādījās, ka fotogrāfe divas reizes jau bijusi Latvijā, tāpēc uzreiz iedeva savu telefona numuru un piekrita satikties uz tasi kafijas. Kad satikāmies, viņa mums parādīja, kā pareizi nolikt kameru intervijas ierakstam, kā salikt mobilos telefonus, lai skaņa ierakstītos, viņa pat pamācīja, kā mums viņu intervēt. Sarunai bija paredzētas 20 minūtes, bet šķīrāmies pēc pusotras stundas, uzzinājuši daudz par dzīvi Dienvidāfrikā!»

Mārtiņš to atceras ar prieku. Gandarīts par skolēnu uzdevumiem, pēc ceļojuma viņš kopā ar Andžu satikās ar visiem jauniešiem, lai pastāstītu par piedzīvoto. «Mums vēl nebija idejas, kā sauksim savu sadarbības projektu ar skolām. Bet katrā no skolām mums deva brīvpusdienas, tāpēc smiedamies sevi nosaucām par brīvskolotājiem,» saka Mārtiņš. Kopš tās reizes viņš vienmēr ceļojumus izmanto, lai dotu impulsu skolēniem painteresēties, kas notiek tālās zemēs.

Ilgie un tālie braucieni pieradinājuši Mārtiņu pie uzticēšanās kolēģiem un spējas riskēt. Viņš mēģinot visus darbus noorganizēt tā, lai tie notiktu arī bez viņa tiešas līdzdalības. «Nevienu darbu nedaru viens pats. Neuzticoties citiem, ir ļoti grūti strādāt,» Mārtiņš saka vislielāko paldies kompanjonam Mārim.

Dēkaiņa gars iemācījis Mārtiņam arī biznesā nenobīties un riskēt situācijās, kad citiem šķiet — tas nu ir par traku, nevajag pat mēģināt! «Bet man ceļojumi ir devuši ticību saviem spēkiem, esmu spējis arī biznesā riskēt un iemācījies neatlaidību,» viegli smaidot, saka Mārtiņš. «Iekodies tajā projektā un ej uz priekšu! Un parasti mēs tiekam līdz galam.»

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

«Mani dzen uz priekšu sasniegumi un apziņa, ka mūsu darbs ir liels pienesums sabiedrībai.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

«Vislielākā kļūda ir nemācīties no savām kļūdām. Ik pa brīdim gadās kādas kļūdas, un tās vajag izmantot. Nevajag kļūdas aizmirst, tās kārtīgi jāizanalizē.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

«Izvirzi mērķi, saproti to un tad ej uz to! Bez neatlaidības nekā nebūs.»

Veiksmīgie burgeri

Kā kļūt veselīgam? Stilīgās ķēdes Street Burgers saimnieks iesaka burgeru diētu. Kā uzņēmumam izdevies būt tik veiksmīgam?

Hipsterīgs vīrietis sinepju krāsas džemperī, pelēku auduma mugursomu plecā un cirtainiem matiem, kas rēgojas ārā no sulīgi sarkanas cepures. Mūsu sarunas laikā viņš citē Mesas dziesmu un atzīstas, ka perfekcija nav domāta viņam. «Cilvēki grib perfektas frizūras, perfektas mājas, perfektus dzīvokļus. Perfektas dzīves, kuras saskatījušies Instagram. Man vajag kļūdas. Pat interjerā — ja viss ir perfekti izlaizīts, es ieeju telpā un jūku prātā. Perfekta vide nogalina radošumu.» Tāds ir populārās burgernīcu ķēdes Street Burgers saimnieks un dibinātājs Aleksandrs Vēvers, kuru satieku Blaumaņa ielas restorānā.

Ir pusstunda pirms ēstūža darba laika sākuma, bet darbinieki jau steidzīgi rosās. Pavisam ir pieci Street Burgers restorāni — trīs Rīgā, viens Jūrmalā un viens Liepājā. Aleksandrs uzņēmumā skaitās valdes loceklis, bet viņa otrā pusīte Krista Tabaka — līdzīpašniece.

Klausoties, kā uzņēmējs runā par sava restorāna burgeriem, grūti noticēt, ka, par spīti paša noliegumam, viņā neslēpjas perfekcionists. Precīzi zina katra produkta izcelsmi. Liellopa gaļa nāk tikai no šķirnes buļļiem, olas — no brīvībā audzētām vistām. «Godīgums pret klientu ir pats svarīgākais uzņēmuma ideoloģijā,» viņš skaidro. Un tas darbojas. Restorāni strādā ar peļņu, un cilvēki nāk visdažādākie. No rīta skolēni, vēlāk biroju darbinieki, vakarā un brīvdienās ģimenes. «Lielākais prieks, kad ierodas omīte ar opīti un mazbērniem,» saimnieks pasmaida.

Uz Rīgu ar urbīti

Aleksandrs ir no Preiļiem. Lai pēc skolas piepelnītos, piestrādāja būvniecības darbos, tāpēc arī nolēma iestāties Rīgas Tehniskās universitātes Būvniecības fakultātē. Studijas gan vēlāk nepabeidza, jo vajadzēja gādāt iztiku. Uz galvaspilsētu bija atbraucis ar vienu vienīgu darba instrumentu — akumulatora urbīti. To lika lietā dažādās brīvdienu haltūrās — remontēja dzīvokļus. Taču atklājās, ka Aleksandram ir alerģija pret putekļiem. Turklāt bija sākusies krīze — būvniekiem bieži vien nesamaksāja vai samaksāja krietni mazāk, nekā bija solīts.

Puisis apņēmās atrast jaunu nodarbi — tādu, kur nav jāsēž putekļos un vienmēr var paēst. Slikti apmaksāto darbu dēļ Aleksandrs visu laiku bijis pusbadā. Sludinājumu portālā viņš pamanīja darba piedāvājumu viesmīļiem smalkajā pilsētas restorānā Bergs. Tā no būvniecības nozares Aleksandrs ielēca restorānu biznesā, turklāt vienā no pilsētas labākajām vietām. Tur arī guva priekšstatu, ko nozīmē strādāt ar augstu kvalitāti. Tolaik viņš vēl nenojauta, ka Bergā pieredzētais vēlāk noderēs paša restorānos, uzstādot savu prasību latiņu. Aleksandrs gan piebilst, ka izpratni par kvalitāti restorānā ieguvis, bet pārnesis to uz gluži citu vidi. «Gribu dot cilvēkiem ēdienu par pieņemamu cenu, bez patosa, izlocīšanās. Dot kaut ko kvalitatīvu, ko ikdienā ļaudis var atļauties.»

2009. gadā Aleksandrs bija uzaicināts strādāt par operatīvo direktoru YoYo Frozen Yoghurt tīklā. Viņa uzdevums bija atvērt pirmās kafejnīcas. Lai iemācītos, kā tas darāms, bija jādodas uz Islandi. Tur viņš iegāja kādā burgernīcā. «Vietējā gaļa, pareizi pagatavota. Visam izcelsme zināma. Garša bija wow,» viņš atceras. Atbraucis atpakaļ, meklēja, kur tādu burgeru nobaudīt Rīgā. Izstaigājis daudzas vietas, bet neko tādu neatrada. «Tā viss aizsākās,» viņš stāsta. Neatradis meklēto, pats nolēma atvērt savu burgeru restorānu.

Jaunības maksimālisms

2013. gada februārī durvis vēra pirmais Street Burgers restorāns — Brīvības un Dzirnavu ielas stūrī. Kā bija? «Liels stress. Biju nometis kilogramus desmit sava svara. Bija prieks par atvēršanu un arī milzīgs nogurums,» stāsta Aleksandrs. Realitātes sajūta esot atnākusi tikai pēc kādiem 3—4 mēnešiem. Piebilstu, ka stresu noteikti radījis arī fakts, ka restorānu biznesu nevar sākt bez lieliem ieguldījumiem. Tas, šķiet, Aleksandru nedaudz aizkaitina. «Ja tici idejai, var arī par maziem naudas līdzekļiem uztaisīt. Viss atkarīgs no tā, cik lielu un skaistu pirmo vietu gribi. Latvijā esam pieraduši pie kvalitātes interjerā. Mums vajag visu skaisti un uzreiz. Ir maz vietu, kas sākumā uztaisa ēdienu, virtuvi un pēc tam pārējo anturāžu. Te sākumā ir anturāža, un tad ir ēdiens. Pie tā cilvēks ir pieradis. Es personīgi eju pret to.»

Tomēr bez līdzekļiem, protams, restorānu atvērt nesanāks. Aleksandram tas izdevās, pateicoties finanšu investoram no Islandes. Tomēr pirmais pusgads bijis kļūdām pilns — tā burgernīcu saimnieks tagad atskatās uz aizvadīto laiku. Viņš kļūdas skaidro ar mācīšanos kļūt no darbinieka par uzņēmēju. «Kad sāc biznesu, saproti, ka daudz kas jāzina un jāmāk, neder vienkārši gribēt rīkoties pēc labākās sirdsapziņas. Kā piemērs — darbinieki. Gribēju, lai ir labas algas. Tā bija kļūda. Iedod uzreiz darbiniekam kaut ko tādu, ko viņš varbūt nemaz nav pelnījis. Algu budžeti bija par augstu pirmā pusgada apgrozījumam, tas ievilka uzņēmumu mīnusos. Bija kļūdaini aprēķini pašizmaksām. Bija grūti,» Aleksandrs atceras. Noturēties virs ūdens un savilkt galus palīdzējis tikai tas, ka cilvēki nākuši arvien vairāk, apgrozījums kāpis.

Tomēr 2014. gada vasarā Aleksandrs un islandiešu investors nolēma šķirties. Aleksandrs tajā vaino savas kļūdas: «Jaunības maksimālismā un nezināšanā, kā rīkoties ar budžetu, pieļāvu daudz milzīgu kļūdu. Un naudas kāre… Ja tev nav bijis naudas un tad pēkšņi ir daudz, nezini, kā rīkoties. Gribas vēl, un ēstgriba palielinās. Mašīnu gribas foršāku.» Aleksandrs palika ar preču zīmi Street Burgers, bet investors aizgāja ar visu naudu un Brīvības ielas telpās turpināja strādāt ar citu nosaukumu. «Ar mani ir tieši tā. It’s my way or no way*. Turklāt biznesa partnerattiecības ir gandrīz kā ģimenē. Bet man ģimene ir tikai viena. Tāpēc ar partneriem ir tā, kā ir. (Smejas.) Labāk, lai nav.»

Burgeru diētu?

«Nevar teikt, ka man burgeri nākuši labumā,» Aleksandrs smejas. Restorānos viņš pavada pat sešas dienas nedēļā un burgerus ēdot daudz. «Bet, kā biju 90 kilogrami, tā esmu. Tāpēc, ka produkti ir kvalitatīvi. Diēta. Kā kļūt veselīgam? Sāc ēst burgerus,» viņš pasmaida. Produktu kvalitātei Aleksandrs velta lielu uzmanību. Liellopu gaļu, kuras nepieciešams kādas 25—30 tonnas gadā, iepērk no saimniecības Cēsu pusē, kur tiek gādāts, lai gaļa būtu veselīga, bez antibiotikām. Turklāt saimniecība spēj nodrošināt Street Burgers prasības — tikai šķirnes buļļu gaļu! Vistas tiek pirktas tikai no Ķekavas putnu fabrikas, jo tur tās tiekot audzētas bez antibiotikām. Olas — tikai no brīvībā turētām vistām. Sākumā Street Burgers piedāvāja sešus burgerus, tagad jau kādus 20. Un neviena recepte nav izstrādāta bez Aleksandra dalības. Lai ik pa laikam pārsteigtu ar ko jaunu, klienti tiek iepriecināti ar īpašajiem piedāvājumiem. Ja tiek pie labas brieža gaļas, ir brieža burgeri, vienu brīdi bija arī zivs vai burgeri ar melno maizi. Daudzas idejas Aleksandrs atved no ceļojumiem.

No paša iedvesmas dzimusi arī Aleksandra jaunākā ideja — blakus burgernīcai Meža ielā Pārdaugavā atvērta picērija Street Pizza, kur īpašā maizes krāsnī tiek cepta Neapoles pica. Krāsnī karstums ir 420—450 grādu, tāpēc cepšanai vajadzīgas tikai 90 sekundes. Visas satāvdaļas picai tiek iepirktas Itālijā — milti, olīveļļa, prosciutto gaļa, parmigiano siers un svaiga mozzarella no Alpiem. Sākumā pie krāsns stāvēja pats — prasmes ar to rīkoties brauca mācīties uz Itāliju. Viendien izcepis rekordlielu skaitu picu — stundā un 45 minūtēs 70 picu. «Tāds bija rezultāts,» viņš telefona ekrānā rāda baltu kediņu bildi, kas notašķītas ar tomātu mērci. Tagad darbu pie maizes krāsns turpina itāļu pavārs. Aleksandram svarīgi pārzināt savu biznesu līdz vīlei. Tāpēc viņš stāvējis ne tikai pie picas krāsns. Kad atvēra burgernīcu Pārdaugavā, trīs mēnešus strādāja pie grila kā burgeru pavārs. «Man neviens nevar pateikt, ka kaut ko nevar izdarīt. Es visos procesos esmu piedalījies!»

Darba efektivitātei Street Burgers restorānos ir būtiska nozīme. Piemēram, Pārdaugavas restorānā vienlaikus strādā tikai viens pavārs un viens viesmīlis. «Citi samet iekšā daudz darbinieku un gaida darbu. Man ir otrādi — darbinieks labāk paskraidīs vairāk, un, kad sasniegsim rezultātu un sapratīsim, ka vajag vēl kādu cilvēku, tad liksim klāt.»

Nākamais lielais solis burgeru restorānu ķēdei ir franšīzes restorānu atvēršana ārzemēs. Interese ir, un uzņēmums jau šobrīd slīpē pēdējās detaļas rokasgrāmatai (operational manual). Pagaidām gan par to stāstīt Aleksandrs nevēlas. Taču viens ir skaidrs — Street Burgers ir par svaigu un vietēju pārtiku. Ja kāda franšīze arī tiktu atvērta, piemēram, Vācijā, gaļas piegādātāju vajadzētu meklēt vietējās saimniecībās.

* Vai nu pēc mana prāta, vai vispār ne — no angļu val.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

«Lai nav garlaicīgi! Bizness ir kā izaicinājums. Nevaru nosēdēt uz vietas un darīt vienu lietu. Tiklīdz vienu lietu iemācos darīt, man jāiet pie nākamās.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

«Visa zaudēšana. Tikai tad, kad visu zaudē, vari mācīties. Cilvēks, kas nav visu zaudējis, nesaprot to zaudējuma sajūtu. Cilvēks, kuram visu laiku bijusi nauda, nespēj saprast, kā ir, kad nav naudas. Un kā ir strādāt, lai nopelnītu naudu. Kļūdas norūda.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

«Neesi augstprātīgs! Daudzas lietas nāk ar pieredzi. Iesaku sadarboties ar gudriem uzņēmējiem, ieklausīties viņu pieredzē un vienlaikus veidot savu pieredzi. Jo manā pieredzē jebkurš cilvēks izaug tikai no savām kļūdām.»

Siguldas iedvesmoti

Pirms 25 gadiem rotkaļi Inita un Vitauts Straupes atvēra bodīti Turaidā. Tagad Baltu rotām ir glīti veikali arī Rīgā un Siguldā. Dzīve pilsētā ar bagātu senvēsturi un skaistu dabu esot galvenais dizaina dzinējspēks

Veikaliņā Baltu rotas, kas atrodas līdzās Siguldas pilsdrupām, goda vietā uz zila samta spilvena novietots masīvs Nameja gredzens. Gandrīz 100 gramu sudraba rotāja zviedru aktiera Edvīna Endres roku vienā no pagājušā gada komerciālajiem grāvējiem filmā Nameja gredzens. Aksesuārs speciāli taisīts apjomīgāks nekā parasti, lai būtu labi redzams kinoekrānos.

Baltu rotu dibinātāji Vitauts un Inita Straupes Aigara Graubas filmā bija Zemgales karaļa Nameja cilts piederīgie. Uzņēmuma meistars Normunds Vanags ar Vitautu kala spēka gredzenus izšķirošajā  kinodarba epizodē. Pirms gada janvārī Straupes uz seansu Siguldā aicināja savus darbiniekus ar ģimenēm, noīrēja kinozāli.

Februārī 35 Baltu rotu namejus no Latvijas Olimpiskās komitejas ģenerālsponsora LMT saņēma Latvijas komanda, kas piedalījās ziemas spēlēs Phjončhanā. Tikmēr Baltu rotu veikalā Siguldā strauju popularitāti piedzīvoja šī gredzena gatavošanas meistarklases.

Uzņēmuma direktore, rotkaļu ģimenes meita Ieva Straupe-Lūse lēš, ka pie pašu kaltiem  namejiem pērn tika vairāk nekā 200 klientu. «No pusmetra stieples katram ir iespēja uzpīt savu Nameja gredzenu.»

«Cēsu saulīte»

Baltu rotas pirms 25 gadiem gan nesākās ar stilizēto Nameja gredzenu, kas padomju laikā bija kļuvis par Rietumu latviešu atpazīšanas zīmi svešumā, bet pēc tam iekaroja sirdis arī Latvijā. Rotkaļu Initas un Vitauta Straupju uzņēmumā gatavotais galvenais dizaina priekšmets bija piekariņu auskari. Idejas pamatā Saukas Rasbuķu senkapos atrasts kakla riņķis ar piekariem.

Seno arheoloģijas priekšmetu kopijas — kakla riņķus, aproces — Vitauts sāka veidot jau skolas laikā. Darbmācības skolotāja mudināts, pagājušā gadsimta 80. gados nokļuva Rīgas studijā Kalvis pie Jāņa Mikāna. «Reizi gadā studija taisīja izstādes, tas bija pirmais impulss arī man sākt interesēties par senajām rotām,» atceras Vitauta dzīvesbiedre Inita. «Vieni no pirmajiem parādījām, ka seno baltu rotaslietu var lietot mūsdienās, nēsāt ikdienā. Cilvēkiem patīk, ja rotai ir stāsts, tad sajūt, ka tās ir viņu saknes.» Sākumā palīdzējusi vīram, zīmēdama arheoloģisko rotu iedvesmotus aksesuārus, kuros izmantots tikai kāds tradicionāls motīvs, pamazām viņa pati iesaistījās rotu gatavošanā. «Pirmā, ar ko sāku, ir «Cēsu saulīte», arheoloģiskās kaklarotas elements. Izmantoju saulītes arī auskaros un rokassprādzēs.»

Straupju rotu darbnīca sākotnēji atradās dzīvokļu mājas pagrabiņā, pēc tam privātmājas istabā, saimniecības ēkā, bet tagad — plašās un modernās telpās Siguldas centrā.

Diplomētie darbmācības un zīmēšanas pedagogi jau 1990. gadā pārcēlās no galvaspilsētas uz Siguldu. «Cilvēki brīnījās — kāpēc mainīt dzīvokli Rīgā pret vecu māju Siguldā? Bet mums tas mainīja arī domāšanu par to, ko gribam darīt. Pamanījām, ka Turaidas muzejā viesi nevar nopirkt interesantas lietas, suvenīrus, roku darbus. 1994. gadā uztaisījām tur savu pirmo veikaliņu,» piemin Inita.

Interese bija liela. Arheoloģiskās rotas Straupes 1997. gadā arī aizveda uz Vašingtonu, kur pārstāvēja Latviju slavenā Smitsona institūta festivālā.

Pāra vecākā meita Ieva ir uzaugusi starp darbnīcu, tirdziņiem un 3×3 vasaras nometnēm, kur Straupes rotu kalšanu mācīja entuziastiem. Viņa tagad Baltu rotās atbild par finansēm un mārketingu, strādā ar personālu. «Ļoti priecājos, ka vecākais bērns augstskolā izstudēja tieši uzņēmējdarbību,» iesaucas mamma. Uzreiz piebilst, ka rotu rūpals ievilcis arī citus ģimenes locekļus. «Pirms astoņiem gadiem mums piesaistījās Ievas vīrs Valdis, viņš gatavo dažādus īpašos pasūtījumus, laulību gredzenus. Ievas brālis Miks sadarbojas konkrētos projektos — ir gatavojis mēbeles veikalam, soliņu ar uzrakstu «Baltu rotas». Agate, kas strādā tepat veikaliņā, ir mūsu dēla draudzene. Bet Ievas jaunākā māsa Liene palīdz ar foto un video lietām, veido uzņēmuma vizuālo identitāti.»

Baltu rotas lēnām un stabili aug, uzsver direktore Ieva Straupe-Lūse. Tikai ar pašu spēkiem to panākt nebūtu iespējams. «Priecājamies, ka esam izauguši ārpus ģimenes uzņēmuma rāmjiem. Viens kolēģis pie mums strādā jau vairāk nekā 20 gadus, citi — jau 10 gadus. Esam cieši sadraudzējušies, cilvēki maz mainās. Attiecību ziņā tomēr esam ļoti ģimenisks uzņēmums, varam cits uz citu paļauties.»

Bez improvizētās darbnīcas Siguldas veikaliņā Baltu rotām ir otra, nopietnāka, veikali — veseli trīs. Vairāk nekā 15 gadus ir veikals arī Rīgā, kas aizpilda robus Siguldas klusajā ziemas sezonā. Vasarās joprojām darbojas veikaliņš Turaidā. Straupju darinājumi nopērkami arī internetā. Visvairāk pasūtījumu esot no ASV. Seko Kanāda, Eiropā — Skandināvija, Vācija, Šveice, Lielbritānija. «Pasūta ne tikai latvieši, bet arī cilvēki, kam nav nekādas saistības ar Latviju. Daudzi kā tūristi bijuši kādā no mūsu veikaliem,» stāsta rotkaļu meita Ieva. «Laikam gan Latvijas modes un dizaina industrijā uzņēmumu, kam būtu trīs veikali un interneta veikals, nav daudz?» viņa jautā.

15% — labdarībai

«Turaida mūsu ģimenes biznesam bija patiešām veiksmīgs sākums. Dzīvošana šajā vietā ir iedvesmojusi vairākas mūsu kolekcijas,» secina uzņēmuma direktore. Ne tikai vēsturiski bagāts apvidus ar iespaidīgiem arheoloģiskajiem atradumiem, bet arī vieta ar brīnišķīgu dabu.

«Mums tagad ir arī kolekcijas, kam nav saistības ar senajām rotām, bet kas, piemēram, iedvesmotas no koku un zaru rakstiem, ko var pa logu redzēt Siguldā,» rāda Ieva Straupe-Lūse.  2001. gadā, kad Turaidas Rozei svinēja 800. jubileju, radās Initas Straupes rožu rotaslietu kolekcija Smagā romantika — jo pirmās rotas bija lielas un masīvas, arī leģenda par meitenes bojāeju mīlestības dēļ ir sāpīga. «Rožu kolekcija joprojām ir mūsu plauktos: auskari, aproces, kuloni, kaklarotas.»

Citā Initas kolekcijā izmantoti Jūrmalas akmeņi — veltījums viņas vecākiem par skaistajām bērnības vasarām pie jūras. Vēl vienu viņas kolekciju caurauž koku motīvi. Bet meita Ieva izveidojusi savas rotas ar koku lapu tīklojumu. «Pārcēlāmies uz lauku mājām, ar mazo bērnu daudz staigājām pa mežiem, tās lapas kaut kā pašas pie mums atnāca,» viņa atklāj personisku stāstu. «Mans vecvectētiņš bija Latvijā zināms koku selekcionārs Jānis Gailis. Mammas brālis Arnis Gailis turpina viņa darbu, tikko saņēma balvu Zelta čiekurs. Manas rotu kolekcijas nosaukums Zem zaļā jumta ir par godu Jāņa Gaiļa grāmatai. Tur viņš katru koku dabā bija aprakstījis rakstnieka manierē, gluži vai ar cilvēciskām īpašībām. Kā viens koks ar otru kopā dzīvo. Kā viņi viens otru balsta. Izrādās, šīs zināšanas vairākās paaudzēs jau bijušas mūsos.»

Baltu rotas, kuru dizaina variācijas šobrīd skaitāmas jau simtos, uzticamākajiem faniem kļuvušas par ģimenes relikvijām. Daudzus pastāvīgos pircējus no ārzemēm pagājušogad atveda Dziesmusvētki un Latvijas simtgade. Cilvēki Rīgas veikaliņā pat smaidot atzinušies, ka šī ir viņu pirmā pietura pēc lidostas. «Tomēr mums ir liels prieks, ka mūsu rotas nav tikai tūrisma produkts. Lielākoties klienti ir vietējie latvieši,» uzsver uzņēmuma direktore.

Arī Baltu rotām jau ir savas leģendas. Pagājušā gada nogalē kāds kāzinieku pāris par vietu svinīgai gredzenu uzvilkšanai bija izvēlējušies uzņēmuma veikalu, nevis dzimtsarakstu nodaļu. «Iznāk, ka mēs viņus salaulājām,» smejas māte un meita.

«Taisījām laulību gredzenus citam interesantam pārim, latvietei un islandietim. Zelts ar sudrabu, un viņi gribēja arī izgrebtus rūnu rakstus. Pēc tam abi pārcēlās uz Kanādu. Sieva tur iet uz juvelierveikalu izvēlēties dāvanu vīram kāzu jubilejā, un juvelieris viņai saka: «Vispār jūsu vīrs jau šodien te bija.» Izrādās, viņi abi dāvanu iegādei izvēlējušies vienu un to pašu veikalu, tika atpazīti pēc mūsu gredzeniem.»

Vēl kāds jaunais pāris kāzu viesiem norādījis — priecāsimies par dāvanām no Baltu rotām. «Tā bija ģimene, kas jau vairākās paaudzēs ir mūsu klienti, veikalā pat bija sarakstiņš, kuras rotas jau ir «aizņemtas»,» smaidot atceras Ieva.

Viņa grib pastāstīt vēl kādu stāstu. 15% no iekasētā, pārdodot mammas Initas rotu līniju, arheoloģiskas saulītes ar sarkanu akmentiņu vidū, Straupes izlēmuši atvēlēt labdarībai. Līdzekļi pārskaitīti netālo Zvannieku māju bērniem, kas aug bez saviem vecākiem. Akcija turpināta, laižot tautās arī Initas koku kolekcijas priekšmetus. «Atbalsts ir bijis daudzu tūkstošu eiro apmērā,» atklāj meita Ieva. «Arī ar manu lapu kolekciju darām to pašu. Un regulāri atbalstām grūtībās nonākušos cilvēkus caur Ziedot.lv. Nespējam palikt vienaldzīgi, ja varam atļauties palīdzēt.» Filmai Nameja gredzens izkaltos gredzenus Baltu rotas pagājušovasar izsolīja labdarības izsolē, ienākumus nododot Siguldas biedrībai Cerību spārni — sociāli neaizsargātu jauno māmiņu un viņu bērnu stiprināšanai.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

«Klientu atzinība. Dzirdēt, kā mūsu rotas ir kopā ar viņiem īpašākajos dzīves brīžos — saderināšanās, kāzās, kristībās, jubilejās. Dzirdēt, kā pēc mūsu rotām atpazīst valkātāja saistību ar Latviju tālu pasaulē.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

«Kad intuīcija saka «nē», bet lēmumā paļaujamies uz faktiem. Tādus lēmumus agrāk vai vēlāk parasti sanāk nožēlot.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

«Komanda ir būtiskākais jebkurā uzņēmējdarbībā. Pateicoties mūsu komandai, šajā gadā esam izdarījuši ļoti daudz.»

Skaists, skaists dēlītis

Pēc 18 gadu darbības mežizstrādē Kraujas Z aizvadītajā vasarā sāka kokus pārstrādāt taras dēļos. Pirmās eksporta kravas uz Īriju jau aizpeldējušas

Brauciet tagad, egles skaisti apsnigušas, telefonsarunā saka Sandra Zirne, Kraujas Z valdes locekle, sazvanīta pirms Jaunā gada. Gulbenes novada Lizumā egles tiešām apsnigušas kā Ziemassvētku pastkartē. Uzņēmums atrodas šosejas malā, piekļūšana ir viegla un pa līdzenu asfaltu: pasūtītājam pēc kokmateriāliem nav jākratās pa lauku ceļiem. Sandra sagaida birojā, pa kura logiem redzama jaunā ražotne. Viņas vīrs Jānis sarunai nozīmējis sievu, jo pašam jābūt mežā. Sandra stāsta, ka tieši vīrs ir uzņēmuma vilcējspēks. «Darbus esam sadalījuši tā — es vairāk esmu birojā, bet Jānis — mežā vai ražotnē.» SIA Kraujas Z apgrozījums 2017. gadā sasniedza 2,1 miljonu. Sandra sasniegumu komentē pieticīgi: «Nav nekā īpaša, ar ko lielīties, vienkārši izdarīts tas, kas plānots.»

Ar vecu belarusu

Pirms vairāk nekā 20 gadiem Sandra ar vīru Jāni dzīvoja Jēkabpilī, kur viņš strādāja par torņa celtņa vadītāju. Sākās Atmoda, un daudzi cilvēki palika bez darba, dibināja zemnieku saimniecības. Zirņu pāris nolēma pārvākties uz Gulbenes puses Alsupēm pie Jāņa vecākiem.

«Bija jādomā, ko darīt. Divi mazi bērni, darbu vajag. Es sāku strādāt pagastā par zemes komisijas sekretāri, pēc tam par dzimtsarakstu nodaļas pārzini un pagasttiesas priekšsēdētāju,» stāsta Sandra, kurai ir augstākā izglītība uzņēmējdarbībā.

Gribējās savu saimniecību un sākt patstāvīgu dzīvi, tāpēc Zirņi iegādājās māju Tirzā. Jānis gāja mežā piepelnīties ar rokas motorzāģi — tāpat kā daudzi citi vīri tuvējā apkārtnē. Zirņiem savas tehnikas nebija, vajadzēja pirkt traktoru, ar ko izvilkt kokus no meža. «Gājām uz banku. Mums uzticējās, iedeva kredītu. Joprojām esmu pateicīga, ka bankas filiāles vadītāja Līga Nagle toreiz veco lauku māju pieņēma kā ķīlu. Mums nebija nekā cita kā tikai vēlme strādāt,» atceras Sandra.

Kredīts — 14 000 latu — Zirņiem šķita milzīga summa. Par to iegādājās Belarus traktoru ar piekabi. Mežizstrādes darbos Jānis bija zinošs, un darba pietika. Lai varētu paveikt vairāk, bija jātiek pie modernākas tehnikas un papildspēkiem. «Dzīve dzina uz priekšu un piespieda nopirkt harvesterus un forvarderus,» stāsta Sandra. Harvesters ir mežizstrādes vairākoperāciju pašgājēja mašīna koku gāšanai, stumbru atzarošanai un sagarumošanai. Tāds maksā vairāk nekā 400 000 eiro. Lai pie tāda tiktu, Sandra atkal gāja uz banku un ņēma līzingu. Tagad Krauju autoparkā ir divi harvesteri un trīs forvarderi — pievedējtraktori, kas paši iekrauj kokus savā piekabē. Taču dārgā tehnika visu izdarīt nevar, vajadzīgi arī zāģeri, kas attīra pamežu, lai traktori varētu darboties.

«Mums nekas nav nācis viegli. Daudz darba, cieta garoza, ar milzīgu atbildību,» nosaka Sandra. Pavisam grūti bija 2007. gadā, kad nokritās apaļkoku cena. «Cirsmas nopirktas par lielām naudām, aprites nav. Tas bija brīdis, kad gribējām atdot bankai tehniku, ko bijām pasūtījuši. Šķita, ka neizķepurosimies. Taču tad padomājām: labi, atdosim bankai, un viņi pārdos par lētu naudu. Daļa no tehnikas jau bija izmaksāta. Nolēmām, ka neatdosim bankām par velti savus traktorus.» Apaļkoku cena nekāpa ilgi, un nācās pārdot par tādu cenu, kāda tolaik bija, lai varētu samaksāt kredītu. Kraujas Z tomēr izķepurojās un turpmākos desmit gadus stabili darbojās mežizstrādē.

2016. gadā Zirņiem ienāca prātā doma, ka no sastrādātajiem kokiem vajadzētu radīt kādu pievienoto vērtību, sākt ražot pašiem — taras kluču izejmateriālu nekur izdevīgi pretī neņēma. Ja pārstrādātu paši, tas būtu labs risinājums. Iemaņu ražošanā Zirņiem nebija, taču viņi nolēma pamēģināt. Lai turpmāk būtu mazāk atkarīgi no citiem. Plānotais produkts — taras dēlis, kas tiek taisīts no mazvērtīgas koksnes. No gatavajiem dēlīšiem tālāk var radīt paletes, iepakojumu.

Z bizness

«Domāju, tieši tas, ka mums ir laba kredītvēsture, bija iemesls, kāpēc saņēmām kredītu ražotnes būvei,» atzīst Sandra. Ražotnes tapšanā piesaistīta nauda no diviem avotiem: ar Lauku atbalsta dienesta palīdzību Zirņi iegādājās zāģēšanas iekārtas, bet gatera ēka un infrastruktūra tapusi par Eiropas Savienības naudu. Un vēl kredīts. Kopumā viss izmaksājis 1,26 miljonus eiro. Gateris ražošanu sāka pērn jūnijā, bet darbs pie tā veidošanas sākās 2017. gada 1. janvārī.

Būvniecība ievilkās, jo togad vasara bija slapja, un, lai ieliktu ražotnei pamatus, tika rakti grāvji, lai novadītu ūdeni. Arī mežā nevarēja strādāt ar pilnu jaudu. «Nesaprotu, ko graudenieki var čīkstēt, ka grūta dzīve. Viņiem Eiropa zaudējumus atmaksāja, bet mums gan ne,» komentē Sandra. Viņa uzskata, ka meža nozare Latvijā nav pietiekami sakārtota: būtu vērts mācīties no tām valstīm, kurās noteikts, ka nedrīkst eksportēt neapstrādātu koku — lai apstrāde paliek pašiem un silda ekonomiku.

«Mācāmies katru dienu,» saka San-dra, vadājot pa ražotni un stāstot, kas te notiek. Ar sarkanu lāzera staru koks tiek noskenēts un aizslīd uz zāģēšanu. Milzu ātrumā no apaļkoka jau tapuši taras dēlīši izslīd no iekārtas. Gludi, smaržīgi, gaiši. Cits kā piens, cits oranžs kā burkāns, kāds vēl vaniļas dzeltenīgs.

«Tas tāpēc, ka ir dažādas koksnes — lapu, skuju. Prieks, ka izdevies īstenot šo projektu un ka redzu skaistu dēlīti nākam ārā pa līniju.»

Darbs gaterī ir intensīvs, divās maiņās. Sandra rāda pie sienas piestiprināto ikdienas grafiku — ik pēc pāris stundām strādniekiem ir 15 minūšu atpūta. Taras dēļu ražošana uzņēmumā radījusi 25 jaunas darbavietas, un par darbinieku trūkumu Sandra nesūdzas. No diviem nesen atbrīvojās, jo cilvēki nenāca uz darbu, bet «šodien pat bija vairāki zvani, interesējās par iespējām».

Pie pakošanas līnijas strādā meitene. Sandra stāsta, ka viņa te nav vienīgā sieviete, tāpēc ražotnē ir vīriešu un sieviešu ģērbtuves un atpūtas telpas. Darbinieki ir gan gados jauni, gan pensijas vecuma cilvēki, piemēram, kāds vecāks kungs brauc uz darbu no 20 km attālajiem Variņiem. «Mums izdevies izveidot labu kolektīvu. Neko daudz jau cilvēkam nevajag — drošību, cieņpilnu attieksmi, laikus samaksātu algu.» Sandra uzskata, ka saņemt 700 eiro uz rokas par pakošanu nav liela alga. Gribētos maksāt vairāk, taču daudz aiziet nodokļos, un pasniegt algu aploksnē Sandra negrasās. «Man šogad darba intervijās neviens nav prasījis, vai nevar aploksnē, jo zina, ka mēs to nepraktizējam.» Daudzi novērtē šādu attieksmi, jo no samaksātiem nodokļiem atkarīga slimības lapa, pensija.

Burts Z pie nosaukuma Kraujas paņemts no Zirņu uzvārda. Kad 2005. gadā zemnieku saimniecību vajadzēja pārreģistrēt par SIA, vienas Kraujas jau bija. Un Z burts tiešām attaisnojas, jo uzņēmumā strādā vairāki ģimenes locekļi un radi: dēls atbildīgs par ražotnes tehnisko pusi, vedekla ir grāmatvede uzskaitvede. Strādā arī Jāņa brālis un māsa, Sandras brālis un vīra māsas bērni. Zāğētavā nodarbināti vairāk nekā 25 cilvēki, administrācijā 10, mežā — 10.

Auna un Mežāža saderība

Pagalmā iebrauc smagais auto ar tukšu piekabi. «Pēc šķeldas, kurinās,» Sandra stāsta, ka šķeldai vietējo uzņēmēju vidū ir liela piekrišana. Kraujās Z izmantots ir viss līdz pat skaidai. Jā, mežus Latvijā izcērtot, un neesot tik daudz labo mežu kā agrāk, taču «mēs stādām vietā, un mežs atjaunojas». «Tāpat kā ābols nogatavojas rudenī, arī mežam ir savs ritms. Daudzi vecie koki ir iztrupējuši, un pārstrādei tādi neder. Milzīgie koki mums nemaz neiet iekšā līnijā, diametrs par lielu.»

Pēc brītiņa pagalmā lēnām pietusnī fūre. Vedīs prom dēlīšus. Sandra smejas, ka nezina, kurp, taču lielākoties pircēji ir vietējie. Tikai pāris kravas aizceļojušas uz Īriju. Eksports ir joma, par kuru Zirņi apņēmušies nopietnāk piedomāt, un tagad tam būs laiks, jo pēdējā pusgadā galvenais bija uzlikt uz sliedēm ražošanu.

Sandra uzskata, ka tik ilgi varējuši noturēties uzņēmējdarbībā, jo izdara to, ko apsolījuši. «Ja esi apņēmies, tad jāizpilda. Visi spēki jāvelta tam, lai izdarītu. Es iešu kaut ar pieri sienā! Tas laikam tāpēc, ka pēc horoskopa esmu Auns,» Sandra smejas, bet nenoniecina zvaigznāju nozīmi biznesā. Viņa ir ugunīgā Auna zīme ar izsišanas spējām, bet vīrs esot Mežāzis — strādīga Zemes zīme. Absolūti nesaderīgas zīmes, tomēr abiem izdevies sadzīvot gan mājās, gan darbā.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

«Pašiem saprast, uz ko esi spējīgs, un atbildība uzņēmuma darbinieku un kreditoru priekšā.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

«Kļūdu bijis pietiekami daudz, taču, kā tautasdziesmās saka, liku bēdu zem akmeņa, pāri gāju dziedādams! Kredīts ir laba lieta, taču paņemt svešu naudu nozīmē atdot pēc tam savējo.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

«Ja esi nospraudis mērķi un atradis ideju, tad ej uz to droši un neatlaidīgi!»

Saldākai dzīvei

Jau otro gadu Jelgavā veiksmīgi vadot saldumu studiju Tarte, Zane Oja ir pierādījusi — arī novados kafejnīcas var kļūt par pelnošu biznesu. Vislielākais pārbaudījums bija negaidītā popularitāte jau pirmajās dienās, kad kūciņas tika izgrābtas, vēl neaiznestas līdz letei

Katrā lielākā Latvijas pilsētā ir kāda kafejnīca, kuras dēļ pat rīdzinieki ir gatavi mērot garu ceļu: Boulangerie Liepājā, Goldingen Room Kuldīgā, Jāņoga Cēsīs. Jelgavā par tādu ir kļuvusi maza konditoreja Tarte. Tā atrodas necilā vietā, bet — kas par kūkām, desertiem un kanēļmaizītēm! Tās ir slavējusi Anna Panna jeb Anna Birmane, pēc Mārtiņa Rītiņa ieteikuma te tapa 80. dzimšanas dienas torte eksprezidentei Vairai Vīķei-Freibergai.

Visparastākajā darba dienā kafejnīcā gandrīz nemitīgi ir rosība. Kāda jelgavniece te ienāk, lai paņemtu savu dienišķo kafiju, pusdieno ģimnāzistes un tērgā ģimenes ar bērniem. Bet vēl pirms trim gadiem šajā vietā lauksaimniecības augstskolas dienesta viesnīcas telpās bija nolaists gaļas veikals. Tarti 2016. gadā izveidoja divas jelgavnieces, kuras tolaik bija aizrāvušās ar mandeļu bezē cepumiņu un citu našķu gatavošanu. Līdz pat šai dienai uzņēmumu vada viena no viņām — Zane Oja, kurai negaršo saldumi.

Mandeļu bezē bums

Kādreiz Zanes ikdiena nekādi nebija saistīta ar smalkmaizīšu smaržu. Lauksaimniecības universitātē ieguvusi ekonomista izglītību, viņa strādāja laikrakstā Zemgales Ziņas, bet pēc tam 15 gadus savu ikdienu veltīja Eiropas fondu projektiem.

Pēdējā darbavieta — VASAB jeb sekretariāts programmas Vīzija un stratēģijas apkārt Baltijas jūrai īstenošanai. «Bet neredzēju jēgu savam darbam,» saka Zane. Projektu vadībā viņa ieguvusi skarbu secinājumu, ka iespēja tikt pie milzu naudas tikai labi uzrakstīta projekta dēļ nelabvēlīgi ietekmē daudzu izpratni par naudas izlietojumu. Ja nauda būtu nopelnīta grūtā darbā, iespējams, to izmantotu atbildīgāk.

Lai atpūstos pēc darba, Zane nolēma iemācīties pagatavot mandeļu bezē cepumus. «Vienreiz pamēģināju, un man nesanāca. Iegāju azartā. Iztērēju kilogramiem mandeļu miltu, līdz aizgāju uz mandeļu bezē gatavošanas kursiem,» stāsta Zane. Nodarbības pamudinājušas uz konditorejas mākslu palūkoties mazliet citādi nekā iepriekš, kad tā asociējās ar biskvītu, sviesta krēmu un brūkleņu ievārījumu. Kad iemācījās cept mandeļu cepumus, pievērsās zefīriem.

«Tad viena draudzene man pasūtīja saldumus, vēl kāds pasūtīja, un tad vēl. Bet man nepatīk kaut ko darīt it kā paslepus,» stāsta Zane. Tāpēc viņa aizgāja no darba un kopā ar konditori, kura arī pieņēma pasūtījumus našķu gatavošanai, nolēma dibināt savu uzņēmumu. 2016. gada janvārī, kad tika nodibināta Tarte, bija doma izveidot studiju, kur cept, pieņemt pasūtījumus un izsniegt saldumus. «Nekādu ambīciju!» saka Zane.

Kā jau profesionāla projektu vadītāja, Zane uzrakstīja projektu, lai valsts finanšu institūcijā Altum saņemtu starta aizdevumu biznesa sākšanai. Iegūtie 14 300 eiro ļāva iegādāties virtuves iekārtas un aprīkojumu. Vienā no Latvijas Lauksaimniecības universitātes dienesta viesnīcām atbrīvojās tirdzniecības vieta, un Zane ar kolēģi izsolē ieguva to. «Kad martā pirmo reizi te ienācām, viss bija tik drausmīgi, ka domāju — nekā jēdzīga nebūs,» atceras Zane. Tā kā remontam naudas nebija, pusgada garumā to atjaunoja un iekārtoja Zanes draugs, kurš ir galdnieks. «Laikam tāpēc apprecēju viņu,» Zane smejas. «Ozolkoks ir no mana vīra tēva īpašumiem, no tā vīrs uztaisīja letes — izskatās tik dārgas kā buržujiem. Humpalās par 30 eiro gabalā nopirkām dīvāniņus, ko paši apvilkām ar jaunu audumu,» atceras Zane.

Vasarā remonts bija pabeigts, virtuve iekārtota, un 15. augustā Tarte bez jebkādas reklāmas atvēra durvis. Un tad sākās!

Izpirka tukšu divās stundās

«Visu, ko mēs nedēļu bijām cepušas, lai pārdotu divās pirmajās dienās, izpirka divās stundās,» stāsta Zane. «Atceros — iznesu dēli ar svaigi pagatavotiem glazūrkēksiņiem, un, kamēr aizgāju līdz letei, pircēji pa diviem vien tos noņēma no dēļa. Sirreāla sajūta kā filmā. Citiem jauniem uzņēmumiem pirmais pārbaudījums ir neveiksmes, mums — veiksme. Jo mēs nespējām saražot atbilstoši pieprasījumam, kas turpināja augt.» Pirmajā nedēļā vīrs stāvējis aiz letes kā pārdevējs, līdz teicis, ka viņam laiks atgriezties galdniecībā. «Kādā brīdī aiz uztraukumiem nometu zemē kasti ar piecdesmit mandeļu bezē, visi sabirza drupačās. Tad es sapratu — stop! — mums jāizguļas.» Aiztaisīja Tarti ciet un sāka meklēt cilvēkus, kas palīdz virtuvē un pārdod saldumus.

Zane toreiz bija meitas gaidībās, bet strādāja pa 16—18 stundām diennaktī, lielākoties stāvot uz kājām. Novembrī, vēl dienu pirms dzemdībām, bija Tartē un drīz pēc tam, kad bērns ieradās pasaulē, atkal atgriezās. «Mēs nemācējām saplānot, cik daudz izejvielu saldumu gatavošanai vajag. Tagad mums visas piegādes ir saplānotas nedēļai, divām uz priekšu. Bet toreiz bija dienas, kad pa desmit reizēm braucām uz veikalu vēl kaut kam pakaļ.» Diemžēl Zanes un viņas biznesa partneres ceļi šķīrās. Pēc Zanes vārdiem, abu attiecības neizturēja tos pārbaudījumus, kas radās uzņēmuma pirmajos mēnešos.

Kopš paša sākuma Tartē ir bijusi principiāla nostāja izmantot tikai labākās, tātad arī dārgākās izejvielas, turklāt Zane ir kategoriski pret ķīmiskajām krāsvielām. «Pēc manas pārliecības, pasniegt bērnam jūraszilu kūku ir noziegums,» viņa saka. Laiks pierādīja, ka augstās prasības ir tās, ar ko Tartes saldumi atšķiras no citiem. «Mandeļu bezē kļūst zaļi no mačas zaļās tējas pulvera, ko pasūtu Japānā, jo tikai no turienes vestā tēja dod tik spilgtu krāsu. Sarkano dod biešu pulveris,» viņa stāsta. «Mēs izmantojam tikai sviestu, nekad — margarīnu. Es varu iepazīstināt cilvēkus ar, manuprāt, pasaulē labāko Valrhona šokolādi. Vaniļas eklēra krēma sastāvā tiešām ir Taiti vaniļa — viena pāksts maksā vairāk nekā septiņus eiro. Bet tikai tā dod īstu vaniļas garšu.»

Aiz pārliecības, ka labu mantu ļaudis atradīs un novērtēs, Zane nereklamē Tarti. Viņa arī atteicās savu produkciju par velti dot kādai pazīstamai ēdienu apskatniecei. «Ja ir slikti, lai raksta, bet negribu, ka manus saldumus liela tāpēc, ka esmu tos devusi par velti,» saka Zane. Taču ir notikums, ar ko viņa atļaujas palepoties: «Mums bija iespēja Vairai Vīķei-Freibergai pagatavot 80. dzimšanas dienas kūku!» Par to liecina ierāmēts foto ar eksprezidentes rakstītiem paldies vārdiem. Tā esot bijusi no šokolādes biskvīta ar kafiju, riekstu krēmu un karameli. Viesiem garšojusi.

Kā pagatavot katru no kārumiem — to bieži izdomā Zane. Kad recepte izdodas, saldumus kafejnīcai gatavo piecas konditores. «Ņēmām praktikantus un mācījām strādāt pēc mūsu standartiem. Atnāca arī divas konditores ar pieredzi, un augstu novērtēju viņu spējas nolika malā visu, ko zinājušas, lai pie mums strādātu citādi,» saka Zane.

Vieta, kur izjust prieku

Pirmā pusgada pieredze, kad trīs Tartes darbinieki strādāja līdz pārgurumam, Zanei kā mazā uzņēmuma īpašniecei iemācīja vienu lietu — cilvēkus nedrīkst pārstrādināt. Tikai tad, ja konditorēm, pārdevējām, trauku mazgātājai un arī apkopējai patiks nākt uz darbu, viņas strādās mierīgi un sirsnīgi. Kūkas būs garšīgas, un kafija tiks pagatavota tieši tā, kā pircējiem tīk. Pasūtītājiem, kuri pieprasa saldumus vairāk vai agrāk, nekā iespējams, un iesaka Tartes darbiniekiem pastrādāt kādu stundiņu ilgāk, Zane var atbildēt visai strikti. «Klients ir pelnījis vislabāko, bet ne vienmēr viņam ir taisnība,» viņa pasaka un tad apķeras, ka tas izklausās ķecerīgi. «Bet man ir jāzina, kā strādāt, lai tas, ko es pārdodu, ir vislabākais un svaigākais. Tāpēc arī zinu, kad nevaram pieņemt pasūtījumu, jo vai nu tas ir pāri mūsu spēkiem, vai neatbilst mūsu principiem. Tiklīdz tos pārkāp, zaudē savu būtību,» skaidro Zane. Tieši tāpēc viņa arī atteikusies no domas taisīt Tartei filiāles citās pilsētās. Visur kvalitāti nebūtu iespējams izkontrolēt, tātad saldumi zaudētu izcilo garšu.

Starp 11 Zanes darbiniekiem ir arī kāda sieviete ar īpašām vajadzībām. Sākumā Mārīte strādāja kā praktikante no Jūrmalas profesionālās vidusskolas. «Kad viņa trīs mēnešus bija nostrādājusi, sapratu, ka mums viņa ir vajadzīga. Gribētu ticēt, ka viņa mūs padara nedaudz saprotošākus pret citādiem cilvēkiem,» saka Zane. Nu jau Mārīte strādā Tartes kafejnīcas virtuvē vairāk nekā gadu.

No pirmās dienas Tarte ir kafejnīca, kurā ūdens ir par brīvu. «Man nav iebildumu, ja kāds ienāk tikai padzerties ūdeni un ieiet tualetē. Lūdzu! Man šķiet negodīgi kāst naudu par katru lietu. Rudenī dārzā bija daudz ābolu, tāpēc kafejnīcā stāvēja bļoda ar āboliem, lai cilvēki var cienāties,» stāsta Zane. Laika gaitā mazā kafejnīca izveidojusies par vietu, kur jelgavnieki ienāk satikties ar draugiem, palutināt bērnus ar saldumiem vai atvilkt elpu. Te plauktos ir labi žurnāli, konditorejas grāmatas, šaha galdiņš un rotaļlietas mazākajiem. Pastāvīgie klienti, kurus Tartes meitenes pazīst pēc sejas, bieži vien bez taujāšanas saņem kāroto, bet Ziemassvētkos — mazas dāvanas. Kafejnīcā izveidojusies tradīcija apdāvināties. «Mūsu klienti mums nes dāvanas! Lūk, tas ir kaut kas,» iesmejas Zane, viegli ar delnu uzsitot pa lepno ozolkoka leti.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

«Darbinieki, kuri ir radījuši ģimenisku sajūtu. Tarte ir tie cilvēki, kuri šeit strādā.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

«Nepareizas uzglabāšanas dēļ izmesti 1000 mandeļu bezē cepumu. Par to, ka nav kaut kas kārtībā, pavēstīja kāds klients. Pagaršoju un sapratu — tiešām, tie ir pārkaltuši. Tā bija izšķiršanās, kas ir svarīgāks — nauda vai kvalitāte? Nebija vienkārši visu izmest, bet mandeļu bezē ir jābūt tādam, kādam tam ir jābūt.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

«Neklausīties tajos, kas saka: «Tev nesanāks!» Vienīgā atšķirība starp mani un kādu, kam neveicās, — neklausījos skeptiķos un īgņās. Un nevajag kopēt to, ko jau izdarījis kāds cits. Tas ir ne tikai negodīgi un bez cieņas pret idejas autoru, tas ir arī neizdevīgi. Bizness nebūs veiksmīgs vienkārši tāpēc, ka dvēseli nevar nokopēt.»

Pavisam parasta egle

Olaines kokaudzētava nevar dižoties ar milzu peļņu, viņu kapitāls ir cits: ar Ziemassvētku eglēm dot cilvēkiem prieku, bet pašiem dzīvot harmonijā ar sevi

Esam maziņi un pat negribam būt lieli. Esam stabili, naktīs varam mierīgi gulēt. Gribam tā strādāt, lai atliek laiks arī ģimenei, Indra Indriksone runā viegli. Ne tikai kā divu mazu bērnu mammai, bet arī darbojoties savā uzņēmējdarbības nišā, viņai katru dienu iznāk smaidīt. Olaines kokaudzētava ir ģimenes bizness Ozolnieku novada Brankās, rokas stiepiena attālumā no Rīgas, audzē un cilvēkiem pārdod Ziemassvētku eglītes.

Rūpīgi veidotas un koptas, tās mūsu viesošanās laikā ar sniegotiem zariem saules staros mirdz dabīgā krāšņumā. Indras palīgs Kristaps vienu kociņu iepako Ozolnieku vidusskolai. Klienti atbrauc šurp, izvēles process bieži vien izvēršas garākā pasākumā. «Ar katru gadu cilvēki eglīti grib arvien agrāk,» stāsta uzņēmēja. «Agrāk sasparojāmies egles gatavot uz 10. decembri, tagad jau pirmajā adventē sarosās skolas, uzņēmumi. Protams, vistrakākais skrējiens ir nedēļu pirms svētkiem. Bet ir arī tādi, kas grib egli jau mēnesi iepriekš. Saka — atbraucām vēlāk, un nebija vairs tādas izvēles. Ziemassvētkus gan cenšamies pavadīt ar saviem bērniem, viņiem jau tāpat šis tas tiek atņemts mūsu strādāšanas dēļ. Bet 26. decembrī vienmēr piezvana kāds krievu cilvēks: kā tas var būt, tiešām šodien nestrādājat?»

Reklāma no mutes mutē

«Jā, kāpēc Olaines kokaudzētava, ja esam Ozolniekos?» saimniece sarunas sākumā steidz ieviest skaidrību. 2016. gadā viņas egļu bizness patiešām vēl atradās Olaines novadā, bet pagājušajos Ziemassvētkos vēra durvis pašreizējā vietā. Indra ar vīru Edgaru arī izdomāja jaunu nosaukumu. Viņi pēdējā laikā vasarā sākuši piedāvāt arī apzaļumošanas pakalpojumus — tā radās EI Dārzi, kur izmantoti abu vārdu iniciāļi. Paralēli pagaidām tiek lietots arī vēsturiskais nosaukums. «Lai zina, ka neesam jaunveidojums, ka mums ir pieredze.»

Pieredze mazajam uzņēmumam, kurā strādā tikai četri cilvēki, iestiepjas vēl padomju laikos. Olaines kokaudzētavu uz Jūrmalas virsmežniecības kokaudzētavas bāzes 1994. gadā izveidoja Indras mamma. Stādu audzētāju aprindās labi pazīstamā Monika Martinova beigusi LLU Meža zinību fakultāti. Monikas vārdā kolēģi no mežzinātnes institūta Silava pat nosaukuši selekcionētu kārklu šķirni. Indra, viņas vienīgais bērns, uzņēmuma pirmsākumos vēl bija skolniece. «Mamma neko neuzspieda. Es viņas darbā piedalījos tik daudz, cik pati gribēju. Esmu pabeigusi LU Ģeogrāfijas fakultāti, maģistrantūrā mācījos vides pārvaldību. Strādāju Valsts zemes dienestā un mērniecības firmā.»

2008. gada pavasarī mamma pāragri aizgāja mūžībā. Meitai bija jāizlemj, vai turpinās viņas iesākto. Indra 25 gadu vecumā krasi mainīja profesionālo dzīvi. Nenobijās, ka trūktu zināšanu par koku audzēšanu. «Kolēģi jau te bija tādi, kas diendienā to ir darījuši.»

Pārcelšanās uz Ozolniekiem 10 gadus vēlāk gan bija ilgi un rūpīgi apsvērts solis. Pārvākties uz citu vietu ar kokaudzētavu ir sarežģītāk, nekā pārvest rūpniecisku ražotni. Jau pēdējos četrus piecus gadus viņi vairs nestādīja egles Olainē, bet Ozolniekos. Ēka, kur notiek arī darbošanās ar stādiem un sēklām, celta pašu rokām. Strādniekiem iekārtotas pat dušas. «Nekas nav ne speciāli pirkts, ne dizainēts. Labi, ka mums bija iepriekšējā pieredze, kā darbus optimizēt. Ar vīru esam runājuši — ja vajadzētu visu no nulles sākt, klajā laukā taisīt kokaudzētavu, mēs piecreiz padomātu.»

Kokaudzētavas administratīvā ēka atrodas līdzās Indras vecmāmiņas dzimtas mājām, Branku ciema Gaiļiem. «Olainē mēs nomājām zemi, šeit tā ir mūsu. Loģiski, pavisam citas izmaksas! Ir ģimenes māja un aiz dzīvžoga — darbs. Papīri stāv birojā, darbu uz māju nenesu, viss ir nodalīts,» Indra gandarīti saka. Pārcelties bijis mazliet bailīgi — nedaudz tālāk no ierastajiem klientiem, tālāk no Rīgas. Bet viss izvērties vēl labāk. «Ozolnieku novads, kur esam tagad, pēdējos piecos gados aktīvi attīstās. Apkārt — jaunas celtnes, jauni uzņēmumi, lieliska infrastruktūra bērniem — nav problēmu ne ar dārziņiem, ne skolu, ne pulciņiem. Sapratām — nav, ko zaudēt. Varbūt zaudējam kādu klientu, bet iegūstam jaunus.»

Indra ir reālistiska — valstī, kur katrai mājsaimniecībai ļauts par brīvu cirst eglīti mežā, ar šo biznesu viņi par miljonāriem nekļūs. «Pie mums brauc tie, kuri grib dabūt speciāli izaudzētu eglīti, kam patīk, ka viņus tā sirsnīgi sagaida. Ir cilvēki, kas ierodas katru gadu, mēs viņus atceramies. Pastāvīgos klientus ar kvadriciklu izvizinām. Viena ģimene ar pieciem bērniem parasti atbrauc visi. Cenšamies būt atsaucīgi, saprotoši.»

Uzņēmums, iespējams, straujāk augtu, ja tiktu vairāk reklamēts. Taču aktīvu mārketingu tas neizvērš. Pēc jurģiem pagājušā gada nogalē apsvērta doma algot Ziemassvētku vecīti, kas autobraucējiem pie Jelgavas šosejas norādītu «jauno virzienu». Tomēr izlēmuši to nedarīt. «Neesam uzņēmums, kas bāžas virsū cilvēkiem. Reklāma iet no mutes mutē. Protams, mēs publicējam informāciju sociālajos tīklos, tas labi strādā. Bet arī jaunā vieta strādā! Ziemassvētki Olainē bija stipri mierīgāki, šeit pagājušogad bija tāds trakums!» atceras saimniece. «Pirmie Ziemassvētki Brankās pierādīja, ka visu izdarījām pareizi. Cilvēki atbrauca: cik pie jums ir forši! Uzslavas iepriecina, liekas — vajag vēl labāk.»

Modē nāk omīšu augi

Parastās Latvijas mežu eglītes, baltegles, sudrabegles, Serbijas egles… Katrai vēl dažādas variācijas.

«Egles sēkliņa siltumnīcā izdīgs pirmajā gadā, tad mēs to pārstādīsim mazā konteinerītī un jau izliksim ārā, lai pierod pie aukstuma,» Indra atklāj kociņa ceļu. «Pēc pusotra diviem gadiem stāds izveido labu sakņu sistēmu, to var stādīt uz lauka. Vidēji pieci gadi, līdz egle ir tuvu metram, to var sākt pārdot.» Mazākas eglītes viņi nemēdz zāģēt, tās var pircējiem piedāvāt podos. Bet eglītes, ko audzētāji nozāģējuši, paretinot rindas, viņi atdod par simbolisku cenu, sākot no pieciem eiro. «Cits tieši grib mazu eglīti, ko uz galda nolikt. Bet ir cilvēki, kam mājas hallē pat divmetrīga egle «pazūd», vajag piecmetrīgu. Garākās — līdz sešiem metriem — jau maksā simtos.»

Olaines kokaudzētava visu sortimentu audzē no sēklām, spraudeņiem. «Ir pārliecība — ja visu darīsi no sākuma līdz beigām, tad arī zināsi, kas tur būs. Citi jaunstādus, mazas eglītes ved no ārzemēm — no Polijas un Vācijas. Laikam tā liekas vieglāk. Bet mēs mākam paši izaudzēt, un tas nesagādā nekādas problēmas.»

Arī Rīgas egļu pārdošanas vietās ir parādījušies importa kociņi. Tāpēc, kā secina Indra, tirgus ir vienmērīgs. Ap Rīgu tagad var būt pagrūti atrast labu egli mežā, toties tirdzniecībā valda sīva konkurence.

Indriksoni par konkurentiem neuztraucas, jo egles nav viņu uzņēmuma vienīgais ienākumu avots. Vasarā Olaines kokaudzētava pārdod dekoratīvos stādus — skuju un lapu kokus, dzīvžogu materiālu. Agrāk audzējuši arī stādus meža atjaunošanai, tagad šo nozari atstājuši citiem. Toties piedāvā apzaļumošanu un dārzu kopšanu, dzīvžogu stādīšanu, zālienu sēšanu. «Jā, tagad ir cilvēki, kam dobi iekārtot liekas sarežģīti,» pasmaida Indra. «Mums pietiek, ko darīt.»

Modē nāk augi, kas agrāk bija populāri, bet bija mazliet aizmirsti. «Omīšu augi,» viņa definē.

Arī it kā pavisam vienkārši stādi, ko cilvēki paši vairs nemāk izaudzēt un pavairot: parasts ozols, liepa. «Kaut vai tā pati meža egle. Cilvēks grib žogu stādīt, bet parastu egli nekur nevar atrast — parasts ir parasts, neviens to neaudzē. Cenšamies turēt parastas lazdas, liepas, kļavas — vienkāršas lietas. Ir, kam tās vajag.»

Viņi nemēģina diktēt modi — strādā tā, lai piedāvājums atbilstu pieprasījumam. Un ievēro noteikumu: pircējam jāsaņem tāds stāds, ar kuru pēc tam nebūs problēmu — nenosals, neiznīks.

Tik mazā uzņēmumā īpašniecei jādara viss: ja vajag — jāravē, ja vajag — jāgatavo grāmatvedības dokumenti. Pat vecākā meita, kas iet 2. klasē, un dēls, kam rit pēdējais gads dārziņā, par palīdzēšanu vecākiem jau nopelnījuši pirmo kabatas naudu. «Tas, kas neko nedara, tam arī nekā nav. Kas dara, tam ir,» saka Indra. «Piektdienu vakaros, kad draugi brauc uz tusiņiem, mēs bieži vien strādājam. Nepiekrītu, ka Latvijā nevar nopelnīt. Vienkārši nedrīkst cerēt, ka viss pats pie tevis atnāks. Ja pastrādāsi vairāk, tas atmaksāsies.»

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

«Kad bizness sāk kļūt par dzīvesveidu, tu saproti, ka viss, ko dari, tevi iedvesmo. Iedvesma arī ir tas dzinējspēks — dari visu pēc labākās sirdsapziņas, lai dzīve kļūtu vēl labāka.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

«Ikdienas mazās kļūdas un to savlaicīga apzināšana ļauj izvairīties no lielajām kļūdām. Droši vien dažreiz pārāk maza ticība sev nav ļāvusi savlaicīgāk pieņemt kādus svarīgus lēmumus.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

«Nešaubīties par sevi un saviem darbiem, jo tas var ievest strupceļā. Vajag mīlēt savu darbu un sev pierādīt, ka esi labākais starp labākajiem.»

Meža banka

Kā padarīt mežizstrādi ilgtspējīgu un, kokus cērtot, atstāt mežus nākamajām paaudzēm? Vai tas maz iespējams, nemitīgi kāpinot ražošanas apjomus un līdz ar to palielinot arī nocirsto koku skaitu? Izrādās, ka ir

Būdams viens no gandrīz piecsimt Latvijas mežsaimniecības uzņēmumiem, uzņēmums Dizozols, pēdējo pāris gadu laikā gandrīz trīskāršojis apgrozījumu. Ik mēnesi no meža tiek izvestas vairāk nekā 1000 autokravas ar baļķiem. Tomēr šīs kravas un apjomi nav viņu darbības mērķis, bet gan rezultāts. Mērķis ir ilgtspējīga attīstība, un ar to šis uzņēmums atšķiras no daudziem citiem savā nozarē.

Kopš 2016. gada, kad bijušais LV meži pārtapa par SIA Dizozols ar preču zīmi Dižozols, kardināli mainījusies uzņēmuma stratēģija. Nevis tikai cirst, bet mācīt privātajiem mežu īpašniekiem apsaimniekot savu īpašumu. Jo, tāpat kā lauksaimniecības zeme, arī mežs ir jākopj. Tikai tādējādi to iespējams saglabāt un ar mežizstrādi nodarboties ilgtermiņā.

«Mēs sakām — mežs ir tava banka,» uzsver uzņēmuma valdes priekšsēdētājs un līdzīpašnieks Juris Andže­jevskis, bet viņa kolēģis, valdes loceklis Raimonds Cipe papildina: «Tātad naudu, kas atrodas šajā bankā, var nepārtraukti un mērķtiecīgi pavairot vai bezjēdzīgi izšķiest.»

Vēl nesen — pirms gadiem trim, četriem — uzņēmums LV meži nodarbināja sešus cilvēkus. Tagad Dižozols ar saviem 50 darbiniekiem kļuvis par vienu no meža nozares līderiem. Bet nepieciešamības gadījumā meža izstrādei un citiem darbiem tiek slēgti līgumi, papildus piesaistot vēl ap 80 dažādu speciālistu. «Mēs orientējamies tikai uz privātajiem meža īpašniekiem, tāpēc nekādi nekonkurējam ar Latvijas valsts mežiem, kas nenoliedzami ir meža nozares līderis valstī,» uzsver Juris, kurš savulaik bijis profesionāls basketbolists. Spēlējis nacionālajā līmenī dažādās komandās Valmierā un Rīgā, bet nācies aktīvās sporta gaitas pārtraukt traumu dēļ.

Aizgājis no sporta, Juris Andžejevskis kopā ar partneri nodibinājuši savu uzņēmumu. Plānojuši nodarboties ar ēku un ceļu būvi, bet krīze iecerei pārvilkusi treknu svītru. Toties pavērusies iespēja nodarboties ar mežizstrādi, un 2012. gadā nodibināts LV meži. «Es sāku kā meistars un esmu izgājis visus šī darba posmus — sākot ar cirsmu iegādi, mežu izstrādi, loģistiku un beidzot ar baļķu realizāciju,» saka Juris.

Ap to laiku, kad pašreizējais Dižozola valdes priekšsēdētājs apguva meža nozares noslēpumus, valdes loceklis Raimonds Cipe studēja Ekonomikas augstskolā un mēģināja sākt nekustamo īpašumu biznesu. Bet arī tam svītru pārvilka krīze, un viņš pievērsās mārketingam. Strādājis vairākās lielās reklāmas aģentūrās, līdz 2014. gadā viens no Latvijas vadošajiem patēriņa kreditēšanas un investīciju piesaistes uzņēmumiem piedāvājis veidot kaut ko līdzīgu Gruzijā. Sācis no nulles, Raimonds triju gadu laikā tur izveidojis finanšu un investīciju uzņēmumu ar 350 darbiniekiem, kas strādājis arī Krievijas un Kazahstānas tirgos.

Viņi abi satikušies 2016. gadā Valmierā. «Tolaik man ģimenē bija pieteicies otrais mazulis, gribēju pamest Tbilisi, atgriezties Latvijā un vienlaikus mainīt arī darbības nozari,» atzīst Raimonds. No savulaik kopīgi realizētiem projektiem viņš pazinis Jura radinieci, kas bijusi LV meži līdzīpašniece. Savukārt Juris tobrīd plānoja veikt uzņēmumā kardinālas pārmaiņas, tāpēc Raimonds ar savu pieredzi mārketingā, jauna, liela uzņēmumā izveidē un vadīšanā nāca īstajā brīdī. Lai gan par meža nozari, godīgi sakot, neko nav zinājis.

«Mēs toreiz bijām viens no daudzajiem Latvijas mežizstrādes uzņēmumiem. Un, līdzīgi kā citi, darījām pa druskai no visa. Es nesaku, ka tas ir slikti. Vienīgi nebija pārliecības, ka, šādi turpinot, var augt un attīstīties,» atklāj Juris.

Bet, lai attīstītos, nevar darīt kā visi. Abi ar Raimondu sākuši domāt, kāpēc privātajiem mežizstrādātājiem neizdodas precīzi plānot savus darbus tuvākā un tālākā nākotnē, kā to dara Latvijas valsts meži? Kas bremzē attīstību? Viņi secinājuši — kaut arī LV meži jau tolaik bijis viens no desmit lielākajiem privātajiem mežiz­strādes uzņēmumiem valstī, patiesībā tas strādājis tāpat kā pārējie. «Bija standarta modelis, ka visu darīja viens vai divi cilvēki. Parasti īpašnieki vai uzņēmuma vadītāji. Viņi apstrādāja informāciju, pirka, gāja pie notāra, organizēja mašīnu plūsmu, bija klāt pie izstrādes,» atceras Juris. Loģiski rodas jautājums, cik var izdarīt viens cilvēks?

Izanalizējuši situāciju, Juris ar Rai­mon­du secinājuši, ka šis modelis ir sevi izsmēlis. Turklāt, lai nodrošinātu ražošanas ilgtspēju, jāsāk nevis ar ražošanu, bet gan ar mežiem un to īpašniekiem. Jo daudzi cilvēki savulaik atguvuši tos, bet ne tikai neprot mežus apsaimniekot, bet, reizēm dzīvojot kādā pilsētā, pat nezina, kas mežos notiek un kā mainās to vērtība.

Zāģu vietā datori

2017. gada sākumā tika izstrādāts jauns zīmols, izmantojot Valmieras puses tautastērpa krāsas, un mainīts uzņēmuma nosaukums. «Ar to visu mēs uzsveram, ka esam vietējais uzņēmums, kuram rūp mūsu meži un nozares ilgtspēja,» skaidro Raimonds.

Pašlaik Dižozols strādā visā Latvijā. Šogad noslēgti sadarbības līgumi ar gandrīz 500 klientiem. Sākot no lielām kompānijām, kuras apsaimnieko 40 000 hektāru, un beidzot ar īpašniekiem, kam ir tikai daži vai pat viens vienīgs hektārs meža. Neatkarīgi no meža kvalitātes — izcilas priedes un bērzi vai vieni vienīgi alkšņi — sadarbība sākas ar bezmaksas konsultācijām meža īpašniekiem. «Balstoties uz Skandināvu pieredzi un novērtējuši viņu īpašumu, mēs piedāvājam pilna cikla meža apsaimniekošanas pakalpojumu, kas ietver visus mežsaimniecības un mežiz­strādes darbus. Tas arī ir mūsu pamatprodukts,» stāsta Juris, īpaši uzsverot, ka galavārds jebkurā gadījumā pieder īpašniekiem. Dižozols respektējot viņu vēlmes, nevienam neko neuzspiež, katrs var izvēlēties piemērotāko sadarbības modeli.

Bet sadarbības modeļi iespējami visdažādākie. Vienā vietā varbūt nepieciešami tikai nelieli kopšanas darbi, citur labāk izcirst alkšņus un iestādīt vērtīgākus kokus, vēl kaut kur mazbērniem taupītais mežs tā pāraudzis, ka koki sen zaudējuši vērtību un mazbērni patiesībā jau tagad tiek apzagti, tāpēc nākas pārliecināt īpašniekus, ka šajā gadījumā taupība ir nevietā. Pateicoties Dižozolam, mežu īpašnieki, kas nedzīvo laukos, nereti pirmo reizi nonāk savā mežā, kur gadu desmitiem nekas nav darīts, un lemj, kā aizaugušo biezokni padarīt par kvalitatīvu mežu.

Kad īpašnieks piekritis sadarbībai, visi turpmākie pakalpojumi ir maksas. Sa­vukārt īpašnieks saņem atlīdzību par realizēto koksni. Bet, lai šo darbu mērķtiecīgi organizētu, nepieciešams fiksēt un apstrādāt visu saistīto informāciju. Tāpēc Dižozols radījis un ieviesis speciālu datorprogrammu.

Tagad Juris ar smaidu atceras, ka vēl nesen informācija pierakstīta uz lapiņām, kas piespraustas pie sienas un laiku pa laikam arī pazudušas, bet datu apstrādei izmantots Excel. Tagad viens no galvenajiem Dižozolā strādājošo meža speciālistu darbarīkiem ir nevis zāģi, bet gan datori. Tomēr galvenais — orientējoties uz klientiem, mainīti ne tikai procesi, bet arī darbības principi. Galvenais, lai, mežu profesionāli apsaimniekojot, no tā iegūtu maksimālo labumu. Pēc desmit, piecdesmit vai simt gadiem.

Raimonds uzskata, ka privātajā sektorā viņi ir pirmie, kas, apvienojot dažādu datorprogrammu iespējas, automatizējuši virkni ikdienas darbu procesu. Tagad, saņemot nepieciešamo informāciju, faktiski dažu minūšu laikā iespējams noteikt ne tikai konkrētās cērtamās koksnes vērtību, bet arī noskaidrot, uz kuru no tuvākajiem pārstrādes uzņēmumiem to vest. Ne vienmēr izdevīgākā ir vistuvākā vieta, rūpīgi jākalkulē transporta izmaksas un koku iepirkuma cenas.

Bet Dižozols nodarbojas ne tikai ar mežsaimniecību un mežizstrādi. Uzņēmums pats veic arī koksnes pārstrādi. No bērza, kura kvalitāte neatbilst finiera ražošanai, tiek izgatavotas mēbeļu detaļu sagataves. Apjomi neesot lieli, toties viss saražotais aiziet eksportā uz Lielbritāniju.

Kas tālāk? «Mūsu misija ir palīdzēt sakārtot šo nozari, strādājot galvenokārt ar mazajiem mežu īpašniekiem,» saka Rai­monds Cipe. Kā liecinot nesen Latvijas valsts mežu publicētie dati, pašlaik mežos tikai tāpēc, ka tie netiek pareizi apsaimniekoti, sapūst koksne apmēram 1,8 miljardu eiro vērtībā.

Savukārt, runājot par tuvāko nākotni, esot virkne projektu, kas jau sākti un jārealizē nākamajā pusgadā. To skaitā unikāli drošības risinājumi.

«Visus norēķinus ar mežu īpašniekiem un pakalpojuma sniedzējiem mēs veicam pēc kubatūras, kas tiek uzmērīta pie ražotājiem vai eksportētājiem,» skaidro Juris Andžejevskis. Tie esot visprecīzākie, jo mērīts tiek katrs baļķis, un šī trešā puse nav atkarīga no meža īpašnieka vai izstrādātāja. «Bet, tā kā ražošanā ir kādi pieci vai seši posmi, nepieciešams panākt, lai to koku daudzums, kas uzskaitīts mežā, nonāktu līdz ražotājiem. Tam nepieciešamas gan videokameras objektos, gan uz baļķu vedējiem, kam var pieslēgties jebkurā brīdī,» saka valdes priekšsēdētājs. Šādas kameras viņi paši jau izstrādājuši, tagad atliek savienot to visu vienā sistēmā un notestēt.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

«Pārliecība, ka darām labu lietu visai nozarei. Ne velti saka, mūsu zelts ir mūsu meži. Tā ir ne tikai katra meža īpašnieka privātā banka, bet visas Latvijas lielākā banka.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

«Mēs jau apzināti esam izvēlējušies metodi, ko latviski varētu saukt «mēģinājums un neveiksme». Un jāmēģina tik ilgi, kamēr nonāc līdz veiksmei.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

«Darīt to, kas pašam patīk, nevis sākt ar to, kur vieglāk un ātrāk var nopelnīt. Jaunās paaudzes priekšrocība — tā vairs nedomā mūsu sētas vai valsts ietvaros. To vajag izmantot, strādājot uz visas pasaules pieredzes fona.»