Kategorijas: Veiksme

Nemirstošs bizness

Valpor ir lielākais granīta apstrādātājs un vairumtirgotājs Vidzemē, pirms pāris gadiem sāka eksportu uz Igauniju. Vasarās uzņēmums pelna ar kapakmeņiem, bet šopavasar rekonstruē detaļas Cesvaines pilij

Gulbītis. Tik cēli un mīļi sauc vietu, kur atrodas Valpor ražotne. Gulbītis ir apmēram 15 km attālumā no Gulbenes: neliels, bet glīts Jaungulbenes stūris. Atrast Valpor ir viegli, jau no tālienes ražotnes pagalmā redzami kapakmeņi. Tiem blakus krāvumi ar kapu apmalēm. Viss pagalms ir pilns ar prāviem, neregulāras formas laukakmens klučiem. «Tas ir Cesvaines pils zelminim!» paskaidro uzņēmuma īpašnieks Valdis Porietis un azartiski iepazīstina ar zelmiņa sastāvdaļām. Zelminis ir tas pats, kas frontons: dekoratīvs elements virs durvīm vai loga. 

2002. gadā Cesvaines pilī bija ugunsgrēks un akmens detaļas cieta no karstuma un aukstā ūdens, tāpēc nu plaisā un drūp kā cepumi. Valpor saņēma piedāvājumu izgatavot jaunas: Valdis sameklēja speciālistu, kurš visas oriģinālās detaļas pārmērīja un pārzīmēja, jo 19. gadsimta arhitektūras rasējumi, protams, nebija saglabājušies. «Apbrīnojami, kā tolaik cilvēki cēla pilis! Nebija tādas tehnikas kā tagad. To zēnu priekšā cepuri nost!» saka Valdis un ieved savā ražotnē, kur liela ripa, ūdenim šļakstot, griež granīta plāksni. Tērauda ripa ar dimanta segmentiem nopirkta Austrijā un, lai arī tapusi 1985. gadā, darbojas perfekti.

Otrā ražotnes telpā strādā mazāka ripa, kas sagarina nelielas granīta detaļas, blakus telpā virsmas pucē liela, apaļa birste — pulētājs. Kapličas klusums ir gravēšanas darbnīcā, jo tajā visvairāk darba ir vasarā, kad cilvēki vēlas uzstādīt kapakmeņus. «Skujiņas un bērza zari, kāda dzejas rinda,» Valdis stāsta, kā latvieši vēlas izdaiļot savus kapakmeņus. Klientus Valdis pieņem pats un parasti tērpies kombinezonā, jo ikdienā palīdz ražotnē. Pamatdarbs gan viņam ir turēt roku uz pulsa trijās Valpor filiālēs: Smiltenē, Valmierā un Alūksnē. Tajās nenotiek akmens apstrāde, bet tikai kapakmeņu pasūtīšana.

Nejaušība no augšas

Valpor nosaukums radies no uzņēmuma īpašnieka vārda un uzvārda sākuma burtiem, un kā SIA darbojas jau divdesmit vienu gadu. «No turienes man tā ideja,» Valdis rāda ar pirkstu uz augšu. Nekā citādi kā par likteni to saukt nevarot, jo pats nekad nebūtu iedomājies, ka varētu strādāt ar granītu vai laukakmeni. 

Pēc inženierstudijām Rīgā jaungulbenieti Valdi 80. gadu beigās nosūtīja strādāt uz fabriku Alfa Gulbenē, kas ražoja mikroshēmas armijai. Tā bija slēgta tipa iestāde, uz pilsētu varēja tikt ar caurlaidi, un visi staigāja tērpušies baltos halātos. «Ātri sapratu, ka tas nav domāts man,» Valdis stāsta, ka pēc trīs gadu darba pieņēma aicinājumu strādāt kooperatīvā, ko bija izveidojis kāds aktīvs rīdzinieks. Pajautājis, vai prot zīmēt un rasēt, un saņēmis apstiprinošu atbildi, viņš pielika Valdi pie tekstu gravēšanas uz kapakmeņiem. Valdim patika, padevās. Gadu vēlāk kooperatīva īpašnieks traģiski gāja bojā, un darbinieki pārņēma mazo biznesu. Izrādījās, ka tas ir parādos, un nācās nodarbošanos beigt. «Sapratu, ka ir īstais brīdis taisīt kaut ko savu, jo man tā lieta patika, varēja arī nopelnīt. Kad esi jauns, zemi vari rakt!» Porietis smejas. 

Lai nopirktu savu granītu, viņš pārdeva septīto žiguli jeb VAZ 2107. Samainīja naudu, un, kad nolēma doties uz Krieviju, tur kritās rubļa vērtība. «Es zaudēju lielu naudu. Divi leiši bija nonākuši līdzīgā situācijā, taču kaut ko es tomēr nopirku un atvedu,» atceras Valdis. Dažus gadus strādāja kā pašnodarbinātais, tad 1998. gadā nodibināja savu uzņēmumu. Noskatīja tukšu, pamestu fermu Gulbītī, jo pats dzīvoja netālajā Jaungulbenē. «Te izskatījās briesmīgi: ēka bez logiem, bez elektrības un ūdens,» atceras Valdis. Latvija bija izveidojusies kā neatkarīga valsts, un stabilitātes ekonomikā nebija. «Šobrīd dzīvojam labi. Esam pārtikuši, ja salīdzina ar citām pasaules valstīm. Protams, neiet tik spoži kā Rietumos, taču dzīvojam labi.» Ekonomika atkopjoties, un tieši pēdējos sešos gados to varot labi just, jo pasūtījumu skaits stabilizējas.

Agrāk nebija tādas skaidrības par nākamo sezonu. Valdis to jūt, jo Gulbītī pasūtījumus pieņem pats. Vai viņam nav grūti parunāties ar aizgājēja tuviniekiem, jo piemineklis tomēr ir sava veida sērošana? «Nē, nav. Esmu akmens apstrādātājs, nevis apbedīšanas kantora darbinieks, un pie manis nāk gadu, trīs vai piecus pēc bērēm, nevis nākamajā dienā.» Līdz ar to klientu asaras viņa kabinetā nav parasta lieta. Valdim sāp, ja aizgājējs bijis gados jauns cilvēks. Ja cienījamā vecumā, tad tas ir pašsaprotami. «Tāda ir dzīve. Miršanu neviens nav apturējis, tas ir dabisks process. Taču tā neietekmē manu biznesa stāvokli. To nosaka tas, vai cilvēks var atļauties tikai apmales vai pieminekli.»

Ķēpīgi ir ar klientiem, kuri nezina, ko grib. Atnāk pasūtīt kapakmeni, un no 150 paraugiem nepatīk neviens. «Tad mēģinu tikt no klienta vaļā, jo neesmu situācijā, kad vajadzētu katru un par visām varēm. Man olas ir vairākos grozos, tāpēc varu izvēlēties,» saka Valdis. Pagājušajā vasarā gan ņēmis visus pasūtījumus pēc kārtas, jo klientu bijis mazāk. Tas tāpēc, ka vairāk nekā gadu ilga ceļa remonts posmā Gulbene—Madona, uz ceļa bija pieci luksofori. Putekļos un karstumā pie tiem stāvēt gulbeniešiem negribējās.

Par nestabilāko laiku savā uzņēmēja darbībā Porietis dēvē ekonomisko krīzi, kuru viņš sāka izjust jau 2006. gadā: apgrozījums uzkāpa līdz 200 000 latu gadā, taču peļņas nebija. «Naudu makā neredzēju, vienkārši strādājām algām,» viņš atceras. Krīzē «izvilka» kāds privāts klients, pasūtot lielai ēkai granīta detaļas. Valpro strādāja arī pie Ķirsona Lido muižas Vestienā, kas tagad pārdota kādam krievu uzņēmējam. Porietis atceras, ka ar mokām no Ķirsona piedzinis naudu par padarīto. «Nemaksāšana ir ikdiena jebkurā biznesā. Vienkārši jāatrod veids, kā pa labam to naudu dabūt,» saka Valdis. Jo valstij parādā palikt nevar: pērn Valpor nodokļos samaksājis tuvu pie 60 000 eiro.

Eksports uz Igauniju

Akmens apstrādē Vidzemē lielāka spēlētāja par Valpor nav. «Tādi kā es Latvijā esam četri,» lēš Valdis. Katru gadu firma importē ap 400 tonnu granīta no Skandināvijas un tirgo mazām darbnīcām, kuras nodarbojas ar gravēšanu un tirgošanu. Laukakmeņus Porietis pārsvarā iepērk no karjeriem tepat Vidzemē.

Pīrāga lielāko daļu ienes tieši kapakmeņi un apmales. Jaunākā filiāle, ko Valdis atvēra, ir Valmierā. «Tik pateicīga pilsēta uzņēmējam! Viss kā pa diedziņu tur aizgāja. Valmiera mani apbūrusi,» viņš saka. Pirms trim gadiem iegādājies īpašumu filiālei, aizgājis uz domi un izstāstījis savu ieceri. Būvvaldes cilvēki paši sazinājās ar Valda arhitektu un izstāstīja prasības. Valdim tikpat kā nekas nebija jādara arī, lai saprastu, ko darīt ar kādu vecu koku īpašuma teritorijā. Viņš izklāstīja savu problēmu domē un drīz vien saņēma zvanu, ka vides pazinēji koku novērtējuši — var nozāģēt, visi dokumenti sagatavoti. «Līdz šim nebiju redzējis domi, kas strādā tik efektīvi,» Porietis nosaka. Arī pilsēta esot dzīvīga atšķirībā no Gulbenes, kur «varu nostāties Rīgas ielas galā un nevienu cilvēku uz tās neredzēt». «Tā ir visu mazo pilsētu bēda — izmiršana. Vēl nesen visi gājām pusdienās tepat uz Gulbīša skolu un redzējām, ka bērnu paliek aizvien mazāk.» Taču tieši lauku skolas esot tās, kurām daudzas pašvaldības izlēmušas piesaistīt ES struktūrfondu līdzekļus. Valdis nesaprot, kāpēc tas bija jādara, — zināja taču, ka nebūs bērnu, un tagad skolas citu pēc citas novadā slēdzot. Krietni lietderīgāk būtu bijis naudu ieguldīt kādā jaunā uzņēmumā. Valpor savulaik uzrakstījis projektu un par ES naudu nopirka vienu iekārtu.

Valdis no igauņiem pērk elektrību, savukārt igauņi no viņa — kapu apmales un pieminekļus. Pirms sešiem gadiem kāds igaunis viņu uzmeklēja un piedāvāja sadarboties. «Igauņiem kapu kultūra atšķiras no latviešu. Askētiskāki, vairāk apmaļu un pieminekļu, mazāk puķu dobju.» Tallinā noteikts, ka kapavieta ir 250 cm gara, tāpēc Valdim esot viegli: garums nemainīgs, un var ražot apmales kaut visu ziemu, jo zina, ka vasarā igauņi tās nopirks. 

Savukārt Lietuvā kapu kultūra esot krietni priekšā gan Latvijai, gan Igaunijai: tur visu kapu sedz granīta plāksne un apkārt sabērtas šķembas. «Latvijā lielie akmens zāģi ir pieci, savukārt ap Šauļiem vien būs tikpat daudz. Igaunijā — divi,» stāsta Valdis. Vaicāts, vai nevēlas vairāk iespiesties igauņu tirgū un atvērt filiāli Tallinā, viņš smejas: «Man vairs nav trīsdesmit, un benzīna daudzums vēderā krītas.» Gribētos sakārtot ražotni, uzcelt angāru, kur glabāt gatavo preci, taču pašlaik būvnieki esot sacēluši neprātīgas cenas, gluži kā pirms krīzes.

Grūtākais kapakmeņu biznesā ir sezonalitāte. «Vasarā ir kapusvētki, tad cilvēki kopj kapus un, loģiski, ir vajadzīgas apmales un pieminekļi,» stāsta Valdis. Lai arī ziemā ir saražotas sagataves, ar to tik un tā ir par maz. Valpor vīriem ir, ko turēt, jo darbs ir fiziski smags. «Vasarā sapelnām visam gadam, taču naudā nagus ielaist nevar: jātaupa algām ziemai, jātaupa granīta iepirkšanai.»

Valdis slavē savus darbiniekus. Agrāk bija problēma atrast cilvēkus, jo laukos daudzi cieta no alkoholisma, taču pēdējos gadus desmit tā vairs nav. «Pēc sezonas puišiem saku: izdomājiet, kādas izklaides vēlaties, es apmaksāju.» Nesen nomainījās kolektīvs, un tradīcija nedaudz izzudusi, bet būs jāatjauno. Parasti tas bija boulings vai peintbols, kurā darbinieki gan «mirst», gan «šauj» nost bosu.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

«Gandarījums par labi padarītu darbu un apziņa, ka esmu pārāks par konkurentiem.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

«Esmu bijis pārāk prasīgs un varēju vairāk uzticēties kolēģiem. Būtu ieguvis vairāk laika sev.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

«Darboties šajā jomā neieteiktu, jo tirgus ir pilns. Laukos ļoti jāpārdomā, ko sākt, un pirms tam jāizpēta, pēc kā ir vajadzība.»

Tērauda ripa ar dimanta segmentiem griež granīta plāksni. Ripa nopirkta Austrijā un, lai arī tapusi 1985. gadā, darbojas perfekti.
Foto — Gints Ivuškāns

Piešķirt traktoram dvēseli

Desmit gadus filmējuši reklāmas, Tritone Studio nesen pierādījuši sevi kino. Rit sarunas par filmas Baltu ciltis pārdošanu Kanādā un Amerikā, savukārt animatoru darbs pie sociālās kampaņas Norvēģijā nominēts Emmy bērnu balvai

Jau koridorā pie Tritone Studio biroja durvīm Lāčplēša ielas namā ir dzirdama mūzika. Raitis Ābele to datorā noklusina un pastāsta, ka autors ir brālis Lauris un mūzika radīta izstādei par mākslinieci Dzidru Ezergaili. Raitis ir Tritone Studio režisors un vadītājs vienlaikus. Precīzāk gan būtu teikt, ka Raitis ir tas, kurš runā ar medijiem, kad jāpastāsta par uzņēmumu. Un iemesls runāt ir — nupat Tritone animētās filmiņas ieguvušas prestižo TV balvu Gullruten 2018 par labāko bērnu un jauniešu sociālo kampaņu Norvēģijā. Kā arī nominētas divās kategorijās International Emmy Kids Award 2018, kuras ceremonija notiks aprīlī Kannās.

Raitis parāda man vienu no videofilmām, kas vēsta par to, kā atpazīt seksuālo vardarbību. Mans ķermenis pieder man ir precīza un nepārprotama: pieaugušajiem nav bērniem jārāda savi dzimumorgāni un bērnam nav jāļauj aiztikt savējos. Un, lai arī onkulis teiks, ka tas paliks noslēpums, kas nav nevienam jāstāsta, video parādīts — ir jāpastāsta vecākiem. Ja viņi nenotic, kā reizēm var gadīties, jāpastāsta citiem pieaugušajiem.

Jau filmiņas pirmajās sekundēs onkulis no biksēm izvelk savu dzimumlocekli. Vaicāju Raitim, vai šis kadrs nav par iespaidīgu bērnudārzniekam. «Pie scenārija norvēģi strādāja divus gadus, saskaņojot ar psihologiem un bērnu tiesību speciālistiem, un tikpat ilgi arī mēs zīmējām, atrādījām un saskaņojām,» stāsta Raitis.

Projektā ir četras epizodes — sižets pilnībā bijis norvēģu radīts, bet Tritone animatori paveikuši savu darbu, radot tēlus un darbošanos. Nepilna gada laikā kopš filmiņu rādīšanas skolās un bērnudārzos vairāki bērni ziņojuši par uzmākšanos un sāktas četras tiesvedības.

Tritone ar norvēģiem bija sastrādājušies jau iepriekš. Latviešu režisore Ilze Burkovska-Jakobsena, kura dzīvo Norvēģijā, sāka veidot ar animatoriem filmu Mans mīļākais karš (My Favorite War) — par aukstā kara periodu Latvijā. Tēlus izstrādāja brīvmākslinieks-animators Toms Burāns, un Tritone tos iekustināja. Tā ir viņas pirmā animācijas filma, iepriekš darbojusies dokumentālo filmu žanrā. Kad Ilzes vīrs Tronds Jakobsens, arī režisors, ieguva iespēju veidot sociālo kampaņu par seksuālās vardarbības atpazīšanu Norvēģijā, Ilze ieteica sadarboties ar Tritone animatoriem. Producēšana no Latvijas puses ir Gunta Trektera filmu studijas Ego media ziņā, un viņi no Tritone pērk animācijas pakalpojumus. «Bez Tronda mēs paši nekad neuzņemtos taisīt neko par šo tēmu. Vienkārši neiedomātos! Latvijā diskutē, vai sešpadsmit gadu vecumā var piedalīties medībās, Norvēģijā — vai mazai meitenītei ar rozā matiem vajag būt tik tuvu dzimumloceklim,» saka Ābele. Šobrīd visas četras filmiņas tiek tulkotas un tiks pārdotas somiem. Tāpat kā Norvēģijā, tās vispirms rādīs skolās un bērnudārzos, lai būtu droši, ka bērni tās tiešām redzēs. Skolotāji arī izskaidro filmu un pārrunā. Strādāt pie šīs kampaņas Raitim bija interesanti, jo viņam ir Latvijas Universitātes maģistra grāds klīniskajā psiholoģijā.

Garie mati un krāni

Tritone darbojas visi trīs brāļi Ābeles: Mārcis (33), Raitis (35) un Lauris (38). Mārcis ir brīvmākslinieks, un viņu kā operatoru piesaista vairākas studijas, bet Lauris un Raitis abi ir režisori. Raitis pieļauj, ka uzņēmuma vadību uzņēmies tādēļ, ka «vienīgais no mums skolas laikā piedalījos matemātikas olimpiādēs. Visi mēs gājām uz zīmēšanas olimpiādēm, jo mamma ir arhitekte un māksliniece, tētis — inženieris.» Mamma teikusi, ka iemācīties zīmēt ir svarīgi. Raitis to nenoliedz, taču 1992. gadā brāļu dzīvē ienāca kas aizraujošāks par zīmuli. Videokamera! Labam draugam un kaimiņam Mārtiņam Āboltiņam tēvs bija pirmais neatkarīgās Latvijas ekonomikas ministrs Jānis Āboltiņš un no Zviedrijas atveda kameru. Droši deva puikām, lai filmē. «Tas mūs uzlika uz kino takas. Filmējām, montējām. Mārtiņa tētis vēlāk mums visiem arī nopirka bungas un pastiprinātāju. Spēlējām tādu ārprātu, ka pats nāca sūdzēties.» Vecākie brāļi Lauris un Raitis joprojām kopā spēlē grupās Soundarcade un Das Sonntags Legion. Abi profesionālajā sportā zināmi ar faktu, ka piedalījušies Pasaules junioru čempionātā snovbordā kā Latvijas pārstāvji.

Kad Raitim bija 20 gadi, viņš sāka strādāt nelielā datorgrafikas uzņēmumā, kas drīz vien cieta ekonomiskajā krīzē. Datorgrafiķi Arnis Hagendorfs un Aigars Gercāns nolēma iet prom, veidot savu biznesu, aicinot Raiti līdzi: «Mēs zinām, kā datorā izveidot jaudīgus efektus, logotipus, bet vajag arī otru pusi — režiju un filmēšanu.» To Raitis un Lauris prata, un tā četratā, 2009. gadā, ar diviem datoriem pūrā un 2000 latiem viņi nodibināja Tritone Studio. Tritone tāpēc, ka vārdam ir trīs nozīmes: grieķu dievs, ķirzaka un datorgrafikas efekts, kas mainās trīs toņos.

Pirmie klienti bija draugi un paziņas. Tā Tritone tika pie klipa veidošanas par rūpnīcas Bolderāja darbu un tapa desmit minūšu video par kokšķiedras plātņu ražošanu. Šis klips vēlāk tika rādīts iespējamajiem klientiem. «Mēs vienkārši gājām pie reklāmas aģentūrām un stāstījām par sevi,» Raitis atceras, kā rādījis datorgrafikas darbus un teicis, ka var lētāk nekā citi, jo ir jauni un gatavi strādāt arī naktīs. «Šis, protams, nav labākais tirgus iekarošanas paņēmiens, taču tas mums bija piedzīvojums. Mums visiem bija gari mati. Ja pie manis tagad atnāktu garmataini džeki un teiktu: «Mēs to izdarīsim!» — es padomātu.»

Filmējot reklāmas, Ābeles piekļuva dažādai tehnikai, kas citādi nebūtu iespējams. Piemēram, desmit metrus garam ceļamkrānam, sliedēm vai izcilai kamerai. Neko labāku nevarēja vēlēties: jaunākā tehnika, par kuras īri samaksā kāds cits un top kvalitatīvs produkts. «Bet ko tālāk, kad visa tehnika izmēģināta? Skaidrs, ka mēs varam labāk arī saturiski,» saka Raitis. Tieši tāpēc Raitis devās vienu ziemu mācīties uz New York Film Academy — klasisku kino skolu, kur apguva daudz tehnisku knifu. Piemēram, desmit labākos veidus, kā filmas kadrā apsēsties pie galda. Kad jāfilmē reklāma, ir zināšanas, kā to darīt, nevis stundu jāmēģina atrast labāko apsēšanās veidu. «Domāt tur neiemāca, taču praktiskā ziņā tā bija fantastiska pieredze.» Kā piemēru Raitis min montāžas apmācību, kad iedod safilmētas kovboju cīņas no pieciem dažādiem rakursiem un studentam jāsamontē vairāki scenāriji: «kautiņš, kurā vinnē šis džeks, un tagad pa muti dabū tas čalis». Tikmēr Lauris, studējot kinorežiju maģistros Latvijas Kultūras akadēmijā, ieguva cita veida zināšanas. «Piemēram, simbolisma nozīmi. Kad mūsu abu skolas saliek kopā, tad ir skaidrs, ko simbolizē liepa katrā kultūrā, ko nozīmē koks filmas sākumā un beigās, vai arī kāpēc atkārtojas dažādi koki vairākkārt filmas laikā.»

Zīļuks ir foršs!

Lattelecom, Maxima, Laima, Rimi. Tie ir daži no klientiem, kuru reklāmas filmējuši Tritone. Arī mūzikas klipu ar Naura Brikmaņa dziedāto Sprīdīti, kam youtube ir viens miljons skatījumu. Idejas autori ir LMT kopā ar reklāmas aģentūru DDB. Kā pēdējā laika trauksmaināko Raitis atceras Kuršu maizes reklāmas filmēšanu. Viena no epizodēm tapa zem Vanšu tilta: rudenī, milzu vējā. Supu airēja Latvijas labākais veikbordists, kurš pēc tam teica: «Es varu uzmest dubulto salto un vēl nez ko, bet šoreiz biju pārbijies līdz nāvei.»

Tritone veido arī animētas reklāmas. Piemēram, oranžais un smaidīgais Zīļuks no veikala LaTS dzimis tieši Lāčplēša ielas namā. «Zīļuks ir foršs! Man patīk!» smaida Raitis un pastāsta, ar ko atšķiras datorgrafiķa un animatora spējas. Kad uz LaTU traktors pie Zīļuka vestu ražu, tad datorgrafiķis uzzīmētu, kā traktors brauc no punkta A uz punktu B, taču animators būs tas, kurš spēs parādīt, ka traktoram ir grūti un cik tieši grūti ir katram ritenim. Kā tas velkas, kā cilājas. «Piešķirs traktoram dvēseli,» precizē Raitis.

Ko darīt, ja pasūtītājs netic reklāmas radītājam? Raitis stāsta, ka tas notiek reti, jo reklāmas aģentūra zina, ko Tritone var un ko nevar uzfilmēt, un nepieprasa neko absurdu. Tomēr Raitis atceras vienu reizi. Pasūtītājs gribēja, lai gados vecāka sieviete uzsmaida jaunam puisim, piemiedzot ar aci. Bet tā, lai neizskatoties ar seksuālu piesitienu! Raitis teicis, ka kadrā nav iespējams piemiegt nekā citādi, kā vien flirtējot. Viņam neticēja. «Tādos brīžos ir godīgi jāpasaka: mēs nesaprotamies, nevarēsim sastrādāties. Jo es nevaru nofilmēt to, kas nestrādās.»

Pēdējie pagāni

Kad Raitis atgriezās no Amerikas, viņš Tritone nemitējās stāstīt, ka kino ir štelle un arī Latvijā tam ir potenciāls. «Amerikā viņi māk iedēstīt to sajūtu — viss ir izdarāms. Go, go, go!» Ļoti lēnām tapa ideja par mūzikas klipu un filmu veidošanu. Pērn uz ekrāniem nonāca brāļu Ābeļu veidotā dokumentālā drāma Baltu ciltis par pēdējiem pagāniem Eiropā. Darbība risinās 13. gadsimtā. Filma tapa trīs gadus, un to laikā nofilmējās 500 aktieri. Pusi no tās budžeta, 165 000 eiro, nosedza Nacionālais kino centrs Simtgades filmu projekta ietvaros, bet pārējais — pašu un poļu līdzproducentu Arkana Studio, un veikala Depo.

Nesen Raitis bija Berlīnes filmu tirgū dibināt kontaktus, un tur par Baltu ciltīm interesi izrādījuši vācieši, franči un amerikāņi. Šobrīd Raitis strādā pie jaunas mākslas filmas Nemierīgie prāti kopā ar norvēģiem: tas ir stāsts par diviem māksliniekiem, kuri plāno veikt mākslas teroraktu ar LSD. Vienam no viņiem ir bipolāri traucējumi, viņš mūk no sava ārprāta uz Ziemeļiem, cik vien tālu var aizbēgt. Kad brālis dodas viņu meklēt, filma kļūst par psihedēlisku road movie.

Tritonē visi darbi sadalīti pa brigādēm: animācija, režija, projektu vadība. Tieši pēdējā ir tā, kura nemitīgi cenšas abas pirmās ielikt rāmī. «Haoss arī ir kārtība. Tā ir noteikta sistēma, un tā funkcionē,» smejas Raitis un stāsta, ka projektu meitenēm ir ko noņemties. Darbinieku kodols studijā ir neliels, taču filmēšanas dienā uz laukuma var būt pat vairāk nekā 100 cilvēki, un katram ir jāzina, kas jādara. Pirmajos Tritone darbības gados visi darīja visu, bet drīz vien termiņi un projektu vērienīgums piespieda sadalīt darbus un atbildības. «Strādājot ar brāļiem, robežas nav tik stingras. Tās ir fluīdas. Grūti pieprasīt — rīkojies kā profesionālis, ja viņš ir tavs brālis,» saka Raitis. Brāļi viens otru piesedzot, padusmojoties un vajadzības gadījumā aizejot uz boksa nodarbību. Liels pluss ir tas, ka viens uz otru var paļauties — jebkurā diennakts laikā.

Šomēnes Tritone svinēs 10 gadu jubileju. Re! Raitis parāda zem galda lielu pudeli viskija, kas ievažota metāla šūpolēs, lai vieglāk ieliet. Dāvana no producenta Roberta Vinovska jubilejā. Citādi Tritone komanda pavisam aizmirsusi, kas ir atpūta, jo pēdējos trīs gadus nodevušies Baltu cilšu tapšanai un izzudusi tradīcija piektdienās iet kopīgās pusdienās. Ar aliņu un noteikumu — nerunāt par darbu.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

«Jo vairāk uzzini, jo vairāk saproti, cik daudz vēl, ko mācīties un mācīties»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

«Saulainā dienā sākt būvēt nojumi lietainām dienām jeb nesēdēt tikai vienā zirgā. Varējām ātrāk domāt, kā attīstīt vēl kādu darbības virzienu»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

«Ja vēlies būt labāks par citiem, tad jāstrādā vairāk par citiem. Ir daudz vienlīdz talantīgu cilvēku, un pārāks vari būt tikai ar ieguldīto laiku. Ja viens strādās astoņas stundas, bet tu deviņas, tad tā stunda jūs atšķirs un būs acīmredzama»

Raitis Ābele,
Tritone Studio vadītājs
un režisors

 

Finanšu humanizētāji

Kā banku pakalpojumus padarīt ērtākus un saprotamākus cilvēkiem — atbildes uz šiem jautājumiem aizvedušas kompāniju UX Design Agency līdz pasaules līderpozīcijām dizaina arhitektūrā

Nelielā birojā Spīķeru kvartālā koka spārē iekārts šūpuļkrēsls un telpā pie galdiem sasēduši vairāki darbinieki. UX Design Agency strādā Rīgā un pagaidām algo tikai vietējos darbiniekus, taču viņu darba augļi ceļo pa visu pasauli. No Amerikas rietumu krasta līdz Austrālijas austrumu krastam. «Mēs humanizējam finanses,» uzņēmuma darbību skaidro līdzīpašnieks un komercdirektors Alberts Pumpurs.

Viņam blakus pie sapulču galda sēžas komunikācijas speciāliste Monika Cālīte, kuru uzņēmumā dēvē arī par iedvesmas virsnieci. «Finanses un tirgošanās vienmēr bijusi viens no cilvēces pastāvēšanas stūrakmeņiem. Tajā pašā laikā cilvēkiem ne pārāk patīk skaitļot un sekot līdzi savam budžetam. Mēs cenšamies padarīt šo nozari cilvēkam pieejamāku, saprotamāku, ērtāk lietojamu,» viņa papildina kolēģi.

UX Design Agency dažādiem finanšu uzņēmumiem nodrošina viņu servisu dizainu. Tas nozīmē — viņi izstrādā to, kā jāizskatās un jādarbojas šo finanšu institūciju mājaslapām, lietotnēm vai programmām. Sevi viņi nekautrējas dēvēt par pasaules līderiem šajā nozarē. Trīs gadu laikā viņi realizējuši 63 projektus 20 valstīs.

Klienta kurpēs

Jo biezāks ir tavs maks, jo vairāk tevi mīlēs banka. UX Design Agency vēlas izskaust šādu domāšanas modeli, tā vietā pietuvinot bankas un citas finanšu institūcijas cilvēkiem. «Mācām bankām un finanšu organizācijām, kā veidot servisu, kas nāk soli pretim lietotājiem,» stāsta Alberts. Izstrādājot dizainu lietotnēm un programmām, UX Design Agency nefokusējas uz to, vai krāsas ir gana glītas. «Stāsts ir par to, kā lietas strādā,» skaidro līdzīpašnieks. Lai saprastu, kas katras organizācijas klientiem ir būtiski un kā viņi vēlētos lietot finanšu pakalpojumus, UX Design Agency radījusi unikālu metodoloģiju, kas ietver padziļinātu lietotāja psiholoģijas, kompānijas un produkta izpēti, pēc tam arī servisa arhitektūras projektēšanu un dizaina izstrādi.

«Jums jāiemācās pastaigāt dienu savu klientu kurpēs! Jums ir labi uzvalki, mašīnas, izglītība, bet vai jūs saprotat, kā izskatās vienkārša cilvēka dzīve, kurš varbūt dzīvo no algas līdz algai? Vai jūs zināt, ko nozīmē šodien būt studentam vai pensionāram?» Alberts atstāsta, cik svarīgi banku darbiniekiem saprast klientu vajadzības.

Lai banka varētu sava klienta kurpēs iekāpt, uzņēmums veic pamatīgu izpēti, kas parasti aizņem 2—4 nedēļas. To laikā uzņēmuma eksperti tiekas ar bankas klientiem un intervē viņus, lai saprastu, kas šiem cilvēkiem ir svarīgi, kādus finanšu pakalpojumus viņi izmanto, kādas izmaiņas gribētu. «Cenšamies saprast, ko šis cilvēks domā, jūt, saka un dara. Kas viņam sāp? Piemēram, šobrīd cilvēkiem sāp pieslēgšanās internetbankai,» kolēģi papildina Monika. Katru risinājumu uzņēmums piemēro individuāli, atbilstoši bankas klientu vajadzībām. «Konkrētai auditorijai konkrētā pasaules malā,» precizē Alberts. Turklāt jāņem vērā arī katras iestādes zīmols — kā uzņēmums grib izskatīties klienta acīs. «Mums dažreiz saka — jūs taču taisāt tik šaurai nišai, jums visi risinājumi būs vienādi. Tā nav! Ir pilnīgi dažādas bankas — dažādos reģionos, dažādos izmēros, ar dažādiem zīmoliem un dažādām vēlmēm.» Kā piemēru viņš min kādu nelielu banku Gruzijā. Alberts to nodēvē par underdog jeb iedzinēju, jo tai patīkot izaicināt lielās bankas — pirmajai ieviest jaunākos risinājumus, izlaist jaunu lietotni ar biometriku. «Viņiem patīk tā sajūta. Un viņu klientiem arī patīk, ka viņi ir mazie pionieri. Viņiem ir tāds hipsteru piegājiens. Strādājot ar šo banku, saglabājam klientiem iespēju sajūsmināties par mazajām lietām,» Alberts stāsta.

«Tas bija ģeniāli!»

2007. gadā tika izlaists pirmais iPhone telefons. «Tas mums visiem laikam bija pagrieziena brīdis,» atceras Alberts. Kompānijas līdzīpašnieks Aleksandrs Krēgers tolaik jauno tehnoloģiju vilni izmantoja, lai ielēktu start-up pasaulē. Tie nebija īpaši veiksmīgi, taču, pateicoties šiem mēģinājumiem, Aleksandru pamanīja kāda digitālā aģentūra — piedāvāja būt par direktoru. Ārzemēs labu dizainu varēja pārdot par milzu naudu, turpretim Latvijā pasūtījumu summas grozījās ap diviem trim tūkstošiem.

Aleksandrs sāka meklēt — ko īpašu dara kompānijas, par kuru dizainu cilvēki gatavi maksāt krietni vairāk? Atbildi viņš atrada lietotāja pieredzes (angliski — user experience) domāšanā, kas nozīmē, ka dizaina centrā ir lietotāja ērtība un vērtības. Aleksandrs bija studējis psiholoģiju, un šāda veida dizaina domāšana viņam šķita īpaši pievilcīga. Šo stratēģiju viņš piedāvāja kādam finanšu uzņēmumam, kas digitālajā aģentūrā vērsās pēc «kosmētiskas» dizaina maiņas. Parādījis, cik daudz šauro «pudeles kaklu» ir viņu servisā, viņš piedāvāja pilnībā to mainīt.

Kompānija viņam uzticējās un to nenožēloja. Izmainot veidu, kā notiek iepirkšanās klienta mājaslapā un reģistrēšanās portālā, kompānijas peļņa nākamajā gadā pieaugusi no septiņiem līdz deviņiem miljoniem. Tas pierādīja, cik svarīgi ir atrast mazos, neērtos šķēršļus lietotāja pieredzē un tos novērst. Turklāt — kāpēc gan šādu pakalpojumu neizveidot par biznesu?! Aleksandrs kopā ar kolēģiem Andreju Jeļisejevu, Lindu Zaikovsku un vēlāk arī Albertu Pumpuru izveidoja UX Design Agency.

Sākums nebija viegls. Komanda veica pamatīgu pētījumu par līdzšinējo banku darbību tiešsaistē, sagatavoja dizaina konceptu un devās pie bankām. Tomēr tās nebija gatavas maksāt naudu, kuru tolaik komanda par saviem risinājumiem gribēja saņemt. Atteica viena, otra, trešā. «Viņi īsti nespēja saprast, ko mēs darām un cik lielu vērtību tas viņiem var sniegt,» atceras Alberts. Uzņēmēju finanšu uzkrājumi tuvojās beigām, un komanda nolēma riskēt — pārtulkoja pētījumu un konceptu angļu valodā un pilnīgi bez maksas publicēja to internetā. Nepagāja ne mēnesis, kad viņi saņēma divus telefona zvanus no starptautiskām daudzmiljonu finanšu kompānijām. Viņus bija pārliecinājis pētījums, un kompānijas bija noticējušas dizaina domāšanas idejai. Arī par cenu nekaulējās. Komanda apjauta, ka jāmaina stratēģija. Nav jāuzmācas klientam ar savām idejām, bet jāiedvesmo klients tik ļoti, lai tas pats nāktu tevi meklēt. «Tas bija tik ģeniāli,» pagriezienu uz veiksmi atceras Alberts. Un kopš tā laika viņi nepiedalās pat publiskos iepirkumos — strādā tikai ar klientiem, kas paši novērtē viņu pieeju un zināšanas. «Tā tolaik bija nenormāla uzdrīkstēšanās. Viņi Latvijā praktiski bija izsvilpti. Bet tagad iekaro pasaules tirgu,» piebilst Monika.

Kopš tā brīža kompānija arī regulāri publicē savus pētījumus un dizaina arhitektūras atklājumus mājaslapā, kļūstot par viedokļu līderiem gan finanšu, gan dizaina arhitektūras nozarē. Rakstus kopumā izlasījuši ap 200 tūkstošiem lietotāju 127 valstīs. Vienu pētījumu vidēji izlasa aptuveni 30 tūkstoši cilvēku. Uzņēmums neslēpj savus atklājumus, jo «mēs gribam iedvesmot un izglītot, mūsu mērķis ir mainīt finanšu industriju visā pasaulē», saka Monika.

Līderi pasaulē

UX Design Agency birojā jūt pasaules elpu. Viņu mobilās lietotnes Light Bank dizains ieguvis zeltu London Design Awards 2018. Aģentūra iekļauta pasaules 20 labāko lietotāja pieredzes dizaina aģentūru sarakstā, pēc aģentūru Manifest un Clutch Research analīzes. Ieguvuši arī prestižo Banking Technology Awards 2016 balvu līdzās tādiem pasaulē labi zināmiem finanšu milžiem kā Royal Bank of Scotland un JP Morgan.

«Strādājam pie lielas bankas projekta Spānijā. Viņi saka — jā, mēs saprotam, ka dizains ir super, bet saprotam arī to, ka mums jāmaina bankas kultūra. Tas noticis, jo esam spējuši izskaidrot, cik svarīgi ir koncentrēties uz lietotāju, un nebūs tā — viens pats skaistais dizains mainīs pasauli. Tā ir fantastiska sajūta,» iesaucas Monika.

Lai saglabātu līderu pozīciju pasaulē, trešdaļa darbinieku laika uzņēmumā tiek tērēta mācībām un sevis pilnveidei. Lietotāju pieredzes dizaina arhitektūra Latvijas augstskolās netiek mācīta, tāpēc kompānija ņem darbā motivētus un loģiski domājošus cilvēkus ar spēju saprast lietotāju, būt empātiskiem. Paši māca jaunos kolēģus par lietotāja pieredzi — kā tā darbojas, kādi ir labākie piemēri. Gada laikā darbinieks kļūstot par laba līmeņa profesionāli. Lai motivētu sekot līdzi nozarē notiekošajam, uzņēmumā izveidots grāmatu klubs — gada laikā visiem jāizlasa 20 grāmatas par lietotāju pieredzi.

Interesi par darbu UX Design Agency izrāda daudzi. Speciālisti no Vācijas, Rumā-nijas, Indijas gatavi pārvākties uz Rīgu, lai strādātu šajā komandā. Pagaidām gan uzņēmumā strādā tikai 16 darbinieku, visi no Latvijas. Tomēr jau tuvākajā laikā UX Design Agency plāno pārvākties uz plašākām telpām, vairot darbinieku skaitu līdz 40 un atvērt arī pirmo biroju  ārzemēs.

«Tā ir nākotnes profesija,» par lietotāju pieredzes arhitektūru saka Alberts. «Kodu varēs automatizēt, programmēšana pēc kāda laika pazudīs, jo to aizstās mākslīgais intelekts. Bet cilvēks, kas spēj saprast datoru pasauli un pielāgot to cilvēkiem, — tā ir nākotne,» Alberts prognozē.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

«Entuziasms un vēlme mainīt pasauli.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

«Nestrādāt ar klientiem, kas nesaprot dizaina domāšanu un grib, lai viņiem vienkārši smuki kaut ko uzzīmē un piezvana, kad ir gatavs.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

«Pajautā sev — kādu vērtību tu vari sniegt pasaulei? Palīdzēsi vienam cilvēkam, nopelnīsi nedaudz. Palīdzēsi tūkstošiem, būsi bagāts. Klasisks piemērs ir Uber un Airbnb — viņi palīdz miljoniem cilvēku.»

UX Design Agency birojā vispirms acīs iekrīt koši zaļš šūpuļkrēsls.
Foto — Edmunds Brencis

Ofseta sarunbiedri

Uzņēmums Dardedze hologrāfija pirms 24 gadiem aizsākās ar hologrammu ražošanu, bet tagad lielāko daļu apgrozījuma veido ārzemju partneru pasūtītās grāmatas. Latviešu uzņēmuma darba valodas tagad ir angļu, norvēģu un dāņu

Mēs to saucam par mūsu miljonu mašīnīti. Modernākā ofseta drukāšanas iekārta, maksāja vairāk nekā 800 000 eiro. Visas papildu lietas, krāsas beigās veidoja to miljonu — uzņēmuma Dardedze hologrāfija pārdošanas direktore Sandra Šarlote Šomase ved ekskursijā.

Atrodamies vienā no trim tipogrāfijas angāriem industriālajā parkā netālu no Dienvidu tilta Rīgā. «Miljonu mašīnīte» Komori GL29 +C mūsu viesošanās brīdī ir nodrukājusi zviedru skolēnu darba burtnīcu ar uzdevumiem. Ātri žūstošas UV krāsas uzreiz ļauj papīra loksnēm veikt tā dēvēto pēcapstrādi — griešanu, locīšanu, skavošanu, līmēšanu. Strādājot ar vecākām tipogrāfijas mašīnām, būtu jāgaida 24 stundas, līdz krāsa nožūst un klients var saņemt pasūtījumu.

«Zviedri jau sāk gatavoties nākamajam mācību gadam, pašlaik tiek drukāti mācību līdzekļu «pilotprojekti», vasarā nāks lielās tirāžas skolas sezonai,» komentē Sandra. Dardedze hologrāfija sadarbojas arī ar pasūtītājiem Vācijā, Austrijā, Nīderlandē, Norvēģijā, Somijā, Dānijā. Eksports šobrīd veido 70% no apgrozījuma.

Cīņai ar viltojumiem

Jaunā iespiedmašīna nopirkta par riska kapitāla investīcijām, kas jāatdod piecu gadu laikā. Lielākās cerības ar to saistās nevis grāmatu iespiešanas, bet reklāmas laukā. «Bukleti, brošūras, plakāti,» uzskaita pārdošanas direktore. «Izvērtējām, ka ar esošo tehnisko parku to nevaram izdarīt, jāaizņem nākamais līmenis. Izvēlējāmies atbilstošu iespiedmašīnu.»

Dardedze hologrāfija valdes priekšsēdētājs un lielākais akcionārs Guntis Vucens uzņēmumu pirms 24 gadiem gan neesot sācis ar plāniem par reklāmas materiālu vai grāmatu ražošanu eksportam. Vajadzība bijusi ļoti lokāla un specifiska. «Forša biznesa ideja — Latvijā pirmā hologrammu ražotne,» stāsta viņa kolēģe Sandra. «90. gados bija daudz viltojumu, cilvēkiem vajadzēja aizsargāt sertifikātus, veidlapas, izglītības dokumentus. Hologramma ir drukas materiālu aizsargmehānisms, folijas uzlīme, kas nav viltojama. Mums visiem izglītības dokumentos ir hologrammas.» Dardedze — varavīksne, un arī hologrammas mirgo dažādās krāsās, tā radies uzņēmuma nosaukums. Sākotnējā doma par hologrammu ražošanu ātri vien ieguvusi plašāku elpu. «Klientiem jau vajag to hologrammu kaut kur iestrādāt, un bieži vien citas tipogrāfijas nezināja, kā to darīt. Tā nopirkām pirmo tipogrāfijas mašīnu,» skaidro Šomase.

Nu jau labu laiku hologrammu ražošana un tipogrāfijas darbi ir atdalīti. Tagad par hologrammu atzaru ir atbildīgs meitasuzņēmums Hologrāfija.

Bet Dardedze hologrāfija pārrauga reklāmas materiālu — bukletu, reklāmas lapu, vizītkaršu — un grāmatu drukāšanu. Vēl cits meitasuzņēmums Digifix atbildīgs par digitālo druku — atšķirībā no ofseta tā ir piemērota arī tirāžām, kas mazākas par 200 eksemplāriem. Sandra Šarlote Šomase ir Digifix vadītāja.

«Grāmatas sākām ražot 2007. gadā, kad es pievienojos uzņēmumam Dardedze hologrāfija,» atceras enerģiskā sieviete. «Tā ir mazliet cita tehnoloģija, piņķerīgāks, sarežģītāks, izaicinājumiem bagātāks produkts.» Paradoksāli — pirmos grāmatu pasūtījumus viņi sākumā nodevuši konkurentiem, jo sapratuši, ka netiks galā. Mazpamazām zināšanas izdevies sakrāt, lieta aizgājusi. Sākumā eksporta apjoms, kurā tagad lielāko lomu spēlē grāmatu druka, veidoja 20—30% no saražotā. Pamazām proporcijas mainījās uz pretējo. «Skandināvijā ir augstas darbaspēka izmaksas, ir tendence, ka tipogrāfijas slēdz, viņi nespēj konkurēt Eiropā,» saka Sandra. «Arī Latvijā no uzņēmumu reģistrā esošajām 200 tipogrāfijām reāli darbojas kādas 20. Aptuveni desmit ir tādas, ar kurām ir interesanti kopā attīstīties, bīdīt nozari uz priekšu.»

Lielāko konkurenci eksporta tirgū veido Polijas un Lietuvas uzņēmumi. Ar citu Latvijas tipogrāfiju pārstāvjiem, piemēram, norvēģiem piederošo Livonia Print, ārzemēs ceļi krustojoties reti. «Bet mūsu profils nav lieltirāžas grāmatas, 100 un 200 tūkstoši. Mums ir vidējais profils, kurā jūtamies labi. Sākot no 500—1000 eksemplāriem līdz 10 tūkstošiem eksemplāru.»

Viss grāmatu spektrs no parastām melnbaltām lasāmajām grāmatām līdz krāsainiem mākslas katalogiem cietos vākos, Šomase rāda paraugus. «Lai cik tas būtu dīvaini, ar lielākajām Latvijas izdevniecībām nemaz nestrādājam. Tagad arī diezgan daudz privātpersonu sāk izdot grāmatas, nodibina tam fondus. Ja tev ir, ko teikt, kāpēc ne? Mūsdienu vide ir ļoti atvērta.» Dardedze hologrāfija specifika neesot fantastiski radoši produkti, grāmatas, kas ir dažādi atlokāmas, ar caurumiem un auklām. «Vairāk taisām standartizētas lietas ar knifiņiem. Piemēram, krāsainas malas grāmatām. Spēlējamies ar dažādiem efektiem,» sarunas biedre kā piemēru parāda jaunās latviešu interjera dizaineres Daces Stabulnieces Dizaina kamasutru. Rozā vāks un zaļš lapu «vēdeklis». Medicīnas žurnāls Doctus un kultūras žurnāls Veto jau gadiem ir uzticīgi tikai uzņēmumam Dardedze hologrāfija. Tipogrāfija drukājusi arī pirmo žurnāla Ir izmēģinājuma numuru un oligarhu sarunām Rīdzenē veltīto speciālizdevumu aizpērnajā vasarā. «Abiem ir saglabājies drukas makets, pēc gadiem tam būs vērtība,» paziņo  Sandra.

Meitenes sarkanā

«Latvijā klienti mūs zina, jau ilgi strādājam šajā sfērā. Sen vairs neviens nejautā, kāda mums saistība ar krīzes centru Dardedze,» Šomase smaidot piemin nosaukumu sakritību.

«Klientu lokā esam pazīstami ar to, ka esam komunikabli, radām pievienoto vērtību produktiem. Mūsu pārdevējas poligrāfijas sfērā ir ļoti populāras, visi uzskata, ka es darbā pieņemu tikai modeles. Aktīvas, foršas. Bet tas tikai liecina par to, ka cilvēks darbā labi jūtas.

Meklējam veidus, kā sevi pasniegt citādi. Piemēram, reiz izstādē mēs, meitenes, bijām visas sarkanā. Tevi jau pamana — atkal tā Dardedze

Interesants ir stāsts, kā Sandra pati izveidojusi veiksmīgu karjeru nozarē, kur tradicionāli pārsvarā darbojas vīrieši. «Nekad dzīvē neesmu rakstījusi CV. Valmieras Multiklubā, kur strādāju par menedžeri, cilvēki teica — tu vari kaut ko vairāk! Izdomāju pārcelties uz Rīgu, aizpildīju pieteikumu biroja administratores amatam Dardedze hologrāfija. Man nebija ne jausmas, kas vispār ir poligrāfija. Nākamajā dienā saņēmu zvanu: nāc uz darba interviju! Izaugsme bija ātra, cilvēki arī šeit pamanīja, ka varu ko vairāk. Menedžere, kam šobrīd pati esmu priekšniece, piedāvāja bosam, ka grib mani ņemt par savu asistenti. Diezgan ātri uzņēmumā saprata, ka es protu pārdot, pārcēla par pārdošanas menedžeri. Mani pašu aizrāva, ka uzņēmuma vadītājs jau no pirmās dienas ļāva man realizēties. Es arī saviem darbiniekiem tāpat uzticējos. Nu četrus gadus esmu uzņēmuma vadības komandā, kopā bīdām procesus un stratēģijas.»

Poligrāfijas sfēra ir dievīga, ar patosu paziņo Sandra. Ir liels azarts atrast lietas, kas palīdz attīstīties uzņēmumam un arī nozarei. Viņa ir pārliecināta, ka 130 cilvēku kolektīvam darbs Dardedze hologrāfija vienkārši patīk. «Kadru mainība ir vienīgi iekārtu operatoru rindās, administrācijā tā ir maza. Ja cilvēki aiziet, tad uz citu sfēru, nevis pie konkurentiem. Starp citu, pie mums strādā arī divi patvēruma meklētāji. Paši pieteicās, atnāca uz darba interviju. Labi darbinieki, strādā pie drukas iekārtām.»

Sandra Šarlote Šomase tomēr negrib izlikties, ka darbs ir vienīgi medus maize. «Bija sāpīgi iekritieni Anglijas tirgū — pasūtītāji vienkārši pazuda un nesamaksāja. Izrādās, ārzemēs tu vari aiztaisīt uzņēmumu ciet un palikt otram parādā. Latvijā situācija ir drošāka. Ir tādi klienti, kam biznesā kaut kas saiet dēlī, bet viņi meklē kompromisu, kā savas saistības sakārtot ilgākā laika posmā. Arī bizness jau ir, kā kāzās saka, kopā gan priekos, gan bēdās. Mēs neizejam uz konfliktiem, sēžamies pie sarunu galda. Ja nevaram sadalīt, kurš ir vainīgs — dizainers vai tipogrāfija —, tad dalām vainu uz pusēm.»

Lai arī Dardedze hologrāfija lielā pieredze ļāvusi izveidot striktu mehānismu materiālu pārbaudei pirms drukāšanas, pagājušā gada decembrī gadījusies ļoti nepatīkama situācija ar valstī zināmu dizaina aģentūru. «Ja redzam, ka naudu nekādi nav iespējams piedzīt, izrakstām kredītrēķinus. Un pierakstām — cerams, ka jums mūsu uzdāvinātā nauda ļaus tikt vaļā no savām ķibelēm,» vienā mierā runā pārdošanas direktore.

«Protams, arī ārzemēs viss bizness balstās komunikācijā. Mūsu darba valodas — angļu, norvēģu un dāņu. Regulāri dodamies vienas divu dienu komandējumos. Uzturēt biroju ārzemēs būtu daudz dārgāk. Esam tuvu klientiem — ja kaut ko vajag, uzreiz lidmašīnā un braucam.»

Grāmatu bizness visā pasaulē piedzīvo kritumu, jo jaunajai paaudzei izveidojušies digitālie paradumi, toties reklāmas materiālu ražošana joprojām iet plašumā. «Klienti cenšas izdomāt arvien kaut ko jaunu, piemēram, uz šokolādes iepakojuma drukāt logotipus. Tagad ir moderni radīt leģendu, stāstu,» tendences raksturo Sandra Šarlote Šomase. «Latvijā cilvēki ir sākuši ļoti piedomāt, lai reklāma būtu skaista, gaumīga. Vairs nav tā, ka būtu kaun-s drukāt to, ko klients ir atsūtījis. Agrāk tādi gadījumi bija. Cilvēki jau nezina, ka tā ir dizainera kļūda — var nodomāt, ka nodrukāts ir briesmīgi.»

Zero waste aktīvistus Dardedze hologrāfija pārdošanas vadītāja var mierināt ar paziņojumu, ka tipogrāfijai ir FSC ekoloģiskais sertifikāts: gan papīrs, gan krāsas ir videi draudzīgas.

«Arī glancētie izdevumi atbilst FSC prasībām, ja bērns tos nejauši pagaršos, nekas nenotiks!»

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

«Tās ir ambīcijas. Mūsu uzņēmumam ir plāns izveidot holdingu ar 100 uzņēmumiem. Tur būtu ne tikai poligrāfija, arī, piemēram, dizains. Dzinējspēks ir arī darbinieki, par kuriem tu esi atbildīgs. Cilvēki, kas ir lojāli, ir tava biznesa pamatelements. Un, protams, mūsu attīstības partneri, kā mēs saucam konkurentus.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

«Pārāk liela uzticība jauniem klientiem. Šādi esam zaudējuši diezgan daudz naudas, taču tas ir arī devis sapratni, kas ir mūsu klients, kā viņš reaģē, kā mēs varam sadarboties. Arī uzņēmuma iekšienē bijuši vairāki gadījumi, kad ar bosa uzticēšanos darbiniekiem ir iebraukts auzās. Bet tāpēc jau nepārstāsi uzticēties!»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

«Ja deg acis par kādu lietu, tad tā ir jārealizē. Bailes ir jāmet pie malas, arī nauda nav izšķirošais. Filozofēt, gadiem gaidīt — tad nekas nesanāks.»

«Zviedri jau sāk gatavoties nākamajam mācību gadam, pašlaik tiek drukāti mācību līdzekļu «pilotprojekti», vasarā nāks lielās tirāžas skolas sezonai.»
Foto — Ieva Salmane

Balss ceļi

Trīs biznesa partnerus savulaik kopā saveda ideja uzprogrammēt iespēju fiksētajos telefonos redzēt neatbildēto zvanu sarakstu. Tagad OSS Networks uzturētās telefonu centrāles izmanto klienti 19 valstīs

Divi lieli, zili pufi, kuros iekrist, spēlējot PlayStation, novusa galds un plaukti ar dažādām tehniskām lietām, arī telefonu kastēm. Tas ir pirmais, kas piesaista uzmanību OSS Networks birojā Barona kvartālā Rīgā. Pārsvarā vīriešu kolektīvs sasēduši pie galdiem atvērtā tipa telpā un izmet pa ķircinošai piezīmei līdzīpašniekiem Jurim Breicim, Armandam Meinartam un Mārtiņam Gailītim, kad tie pozē fotogrāfam.

Programmētāji, tehniskie un pārdošanas speciālisti no šī biroja strādā ar klientiem visā pasaulē, apkalpojot viņu telefonu centrāles un biroju tehniku. Tālākais klients, ko OSS Networks apgādājis ar telefonu sakaru programmatūru, mīt Jaunzēlandē.

«Balss sakaru tēma liekas garlaicīga bez gala. Noliec uz galda jauno iPhone — spīdīgs, piespied pirkstu, un tur viss kustas. Bet te — balss skrien cauri serveriem.

Interesantuma ziņā sacensties nevaru, bet bez balss sakariem arī nekur,» it kā taisnojoties saka Juris. Tomēr interesantā šajā biznesā ir daudz, un uzņēmuma ambīcijas ieviest telefona centrālēs mākslīgā intelekta risinājumus liek aizrauties elpai.

Emocijas telefoncentrālēs

Kādreiz uz katra biroja galda bija pa «pelēkam briesmonim». OSS Networks līdzīpašnieks Juris Breicis tā nodēvē plastmasas telefonus ar klausuli spirāles vada galā. «Briesmoņi» no galdiem daudzos birojos pazuduši, bet vajadzība pēc telefona sakariem — ne.

Daudzos lielos uzņēmumos un iestādēs joprojām darbojas sava sakaru sistēma ar iekšējiem numuriem un vajadzību ienākošos zvanus «pārmētāt» no viena kolēģa otram. «Šādām centrālēm mēs taisām programmnodrošinājumu,» Juris skaidro, ar ko ikdienā nodarbojas OSS Networks komanda. Uzņēmuma darbinieki telefona centrāles saslēdz, konfigurē un uztur. Un klientu Latvijā viņiem ir daudz — visi lielie apdrošinātāji, lielās slimnīcas, kāda puse ministriju. «Visi esam zvanījuši uz banku, dzirdējuši, kā balss mierīgā tonī stāsta, ka visas līnijas ir aizņemtas,» Juris pasmaida.

Iedegos ziņkārē — kā šīs balsis tiek atlasītas? Juris īsi ieskicē, ka klienti paši izvēlas no aptuveni 60 balss paraugiem, lielākoties tos ierunā radio ētera personības un aktieri. Tomēr ātri viņš šai tēmai liek punktu un azartiski pārslēdzas uz tehniskām niansēm: «Interesantākā daļa ir nevis balsis, bet tas, kā sadalīt zvanus, ja tev ir tikai viens numurs — kā ienākošo zvanu plūsmu sadalīt darbiniekiem tā, lai būtu vienāda noslodze un zvans nonāktu atbilstoši tēmai, par ko klients grib runāt, valodai, kurā viņš runā.»

Kompānija tur rūpi par telefonu sakariem kādos 1200 uzņēmumos. Lielākā daļa no tiem ir tepat Baltijas valstīs, taču kādi 20—30% klientu mīt arī tālāk. Viens Jaunzēlandē, vairāki Balkānos. Kopumā uzņēmums strādā 19 valstīs un visus apkalpo no biroja Barona kvartālā. Izaugsme ārzemēs parasti notiekot dabiski, līdz ar Latvijas uzņēmumu izplešanos. Piemēram, strauji tīklu palīdzējušas izplest ātro kredītu firmas, kas iekaro arvien jaunus tirgus un izmanto OSS Networks, lai aprīkotu vietējos zvanu centrus. Un tie kļūst arvien advancētāki. Jau tagad kompānija tajos var integrēt arī WhatsApp saziņu, lai apčubināti jūtas arī tie, kuriem rakstīšana ir ērtāka nekā zvanīšana. Turklāt uzņēmums strādā pie idejām, kā būt vēl efektīvākiem ar mākslīgā intelekta palīdzību.

Kopā ar uzņēmumu Tilde viņi strādā pie reāllaika zvanu rakstiskas atreferēšanas. Izdevies panākt, ka programma atpazīst jau 90% latviski runātā teksta. Nākamais solis būs sarunas emociju analīze — vai zvanītājs ir priecīgs, bēdīgs, satraukts. «Līdz tam, protams, vēl tāls ceļš ejams, bet, zinot cilvēka iepriekšējo profilu, viņa uzvedību sarunu laikā, tu vari piemeklēt darbinieku, kuram bijis labs sarunas rezultāts ar cilvēkiem, kuriem bijusi līdzīga uzvedība,» nākotnes potenciālu iezīmē Juris.

Rok pareizā virzienā

Arvien vairāk uzņēmumiem rodas vajadzība koordinēt mobilos sakarus. Pamanot šādu tendenci, aptuveni pirms pieciem gadiem OSS Networks komanda sāka darbu pie Smartmex platformas, kuru savā pakalpojumu klāstā šobrīd iekļāvuši LMT Latvijā un Tele2 Lietuvā. Atšķirībā no pakalpojumiem fiksētajos tīklos šeit bez pašiem mobilo sakaru operatoriem neiztikt. Lai risinājums darbotos, operatoram tīklā ir jāizdara tehniskas izmaiņas — zvanam «jāizmet cilpa» caur OSS Networks serveriem. Tādēļ tiešie klienti uzņēmumam šajā gadījumā ir paši operatori.

Smartmex, piemēram, tiek izmantots Ārlietu ministrijas konsultatīvajam tālrunim — pa to iedzīvotāji jebkurā diennakts stundā var lūgt palīdzību un padomu. Agrāk visu diennakti pa diviem cilvēkiem maiņā dežurēja ministrijā pie telefona klausules. Taču, kopš ieviests Smartmex, uz vietas vairs nav jāsēž — ir darbinieku grupa, kurai zvani dežūru kārtībā tiek sadalīti uz viņu mobilajiem telefoniem.

Elvi veikalu tīkls risinājumu izmantojot savā iekšējā IT nodaļā. Ja atgadās kāda ķibele, darbinieki zvana uz vispārējo meistaru telefona numuru. Atbrauc datormeistars, salabo visu un atstāj savu privāto telefona numuru, ja nu rodas kāds jautājums. «Tajā mirklī, kad tev ir meistara numurs, uz vispārējo numuru tu vairs nezvanīsi nekad. Zvanu plūsma saiet dūņās, jo meistaram zvanīs arī vakarā, kad viņam nebūs maiņas,» problēmu iezīmē Juris.

Smartmex ļauj šo atrisināt — visiem IT cilvēkiem ir viens numurs, zvani starp viņiem loģiski tiek sadalīti. Kad meistars atzvana, viņš savā personīgajā telefonā nomaina numuru uz darba. Platforma ļauj mainīt izejošā zvana numuru uz jebkuru no uzņēmuma numuriem, kuru darbiniekam atļauts uzstādīt. Citi izmanto funkciju — ja neviens no darbiniekiem klausuli nevar pacelt, visai grupai atnāk paziņojums par nokavēto zvanu. Kurš pirmais to pamana un atzvana, atzīmē paziņojumu par izpildītu, un to redz arī pārējie kolēģi. Tāpat arī risinājums ļauj pāradresēt zvanus uz kolēģu numuriem, piemēram, atvaļinājuma laikā, taču vienlaikus tomēr redzēt, kāda bijusi ienākošo zvanu plūsma un «pārķert» privātos zvanus.

Baltijas tirgu pagaidām kompānija izmanto Smartmex prototipēšanai. Tas prasījis milzu investīcijas, ko vietējā tirgū atpelnīt būtu grūti. Interese no ārvalstu mobilo tīklu operatoriem ir. Vakarā pēc mūsu intervijas Jurim paredzēts videokonferences zvans ar diviem operatoriem Latīņamerikā. Sarunas sāktas arī ar citiem lieliem tirgus spēlētājiem. «Negribas teikt «hop!», pirms līgums ir noslēgts, bet ir sajūta, ka vairāki pavedieni ir,» piesardzīgs, bet cerīgs ir Juris.

Pasaulē šis risinājums ir inovatīvs — vēl nesen OSS Networks bija vienīgie, kas ko tādu radījuši. Tagad līdzīgu, lai gan ne tādu pašu pakalpojumu, piedāvā vēl divas kompānijas. Kārtot patentu gan viņi negrasās. «Pat ja mums būtu patents uz kādām atsevišķām daļām vai loģiku, piemēram, ja Huawei izdomātu to ielikt savā centrālē, tas nozīmētu celt prasību tiesā tajā jurisdikcijā, kur noticis pārkāpums — visticamāk, ASV. Forši, ka tev ir patents, bet, ja neesi gatavs pāris miljonus vai vairāk «nokurināt» tiesvedībā, no tā īsti jēgas nav,» šo izvēli pamato firmas vadītājs. Turklāt par konkurentiem viņš drīzāk priecājas, nekā skumst. «Fakts, ka vēl divi līdzīgi spēlētāji ir parādījušies, norāda, ka tas ir pareizs virziens, kurā rokam. Tirgus ir gana liels — tur ir vieta diviem, trim un pat pieciem.»

Dumja neatlaidība

OSS Networks dibinātājus ap 2006. gadu saveda kopā ideja ieviest fiksētajiem telefoniem iespēju redzēt neatbildēto zvanu sarakstu. Risinājums izdevās, bet tā arī palika darbnīcā. Tomēr kopējais darbs ļāva saprast, ka trijotne savā starpā tīri labi saprotas. Dažus gadus vēlāk Juris ierosināja kopīgi dibināt OSS Networks. Mārtiņš tolaik strādāja valsts pārvaldē, Armands un Juris — katrs pie cita telefonoperatora.

Darbs pie uzņēmuma attīstīšanas notika vakaros un brīvajās dienās. Pirmie trīs vai četri gadi bijuši klasisks «asiņu un sviedru kapitālieguldījums», atceras Juris. Lai pirmajiem darbiniekiem samaksātu algu, bieži aizdevuši uzņēmumam savus privātos līdzekļus. «Pa dienu pamatdarbā raksti budžeta plānus, bet vakarā programmē klientam zvanu aprites shēmas,» viņš turpina. Mārtiņam ir izglītība informācijas tehnoloģijās, Juris un Armands nāk no Banku augstskolas.

Kā viņi zināja, kā šis bizness darāms? «Darot, eksperimentējot,» pasmaida līdzīpašnieks un piebilst — programmēšana drīzumā būs tikpat fundamentāla prasme kā lasīšana un aritmētika. «Nevis tāpēc, ka visi baigi programmēs, bet tāpēc, ka jāsaprot, kā pasaule ir būvēta — kā tu izsauc taksi, veic telefona zvanu, samaksā rēķinu. Tas ir tieši tāpat kā matemātika vajadzīga, lai tevi veikalā neapskaitītu.»

Šo deviņu gadu laikā bijuši arī krīzes brīži. Piemēram, strādājot pie Smartmex platformas, kādas trīs reizes komandai licies — tehniski to nevar izdarīt. «Tad ar vēsu galvu pasēdi, padomā — ir!» Juris iesaucas. Uzņēmumā izturētās cīņas viņam ļāvušas nonākt pie atziņas  — talants un darbaspējas esot otršķirīgi. «Tas, kas patiešām ir svarīgi, ir tāda dumja neatlaidība, spītība. Nesanāca? Ceļamies augšā, ejam atkal. No visām idejām aiziet tikai katra septītā vai devītā — kā kurā valstī un nozarē. Un tas cipars mistiski neuzlabojas no tā, ka tev ir biznesa pieredze. Jautājums ir par to, cik reižu tu mēģini vēlreiz un nenokar degunu. Protams, ir kaut kādas lietas, kuras ir acīmredzamas — kāpjot uz grābekļa, tas vienmēr nāks pret seju.»

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Patīk. Nevar cilvēks sēdēt, rokas klēpī salicis. Darīt kaut ko, kas ir tevis un tavas komandas izauklēts, uzcelts, ir daudz interesantāk.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Galvenais ir jautājums — ko tu ar kļūdām iesāc? No katras kļūdas vajag paņemt kaut ko līdzi pieredzei, kaut ko iemācīties.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Neapstāties, būt spītīgam un ietiepīgam. Mēģini vēl un vēl, kamēr sanāks!

Pragmatiski par debesīm

airBaltic kapteiņi Pauls Cālītis un Vilmants Mažons 2010. gadā atvēra mācību skolu aviācijas profesionāļiem. Pērn airBaltic Training ir pamanīts kā veiksmīgs eksporta uzņēmums, bet jaunā pilotu programma palielina izredzes apgūt sapņu profesiju pašmāju censoņiem

Te jau ir sagatavota vieta A220 simulatoram, esam nopietnā izpētes procesā, lai to nopirktu. Šim lidmašīnas tipam visā pasaulē ir uzbūvēti tikai astoņi simulatori. Divi ir Eiropā — Frankfurtē un Cīrihē, mums būs trešais. Pauls Cālītis, to stāstīdams, rāda uz tukšu laukumu ēkā, kam jau ierīkotas komunikācijas. Mācībām domātā lidmašīnas pilota kabīne, kurā treniņu nolūkā tiks imitēti lidojumi, precīzi līdzināsies īstai. airBaltic piloti, kas šobrīd brauc uz mācību centru Frankfurtē, pēc gada varēs mācīties tepat Rīgā. Mērķis ir apkalpot arī citas aviokompānijas.

Cālītim, pieredzējušam lidotājam, instruktoram un ilggadīgam airBaltic kapteinim, ar nelielo betonēto telpas stūrīti saistās ne tikai savas aviosabiedrības izaugsme, bet arī personīgās ambīcijas uzņēmējdarbībā. 1993. gadā pārcēlies uz tēva dzimto Latviju, jaunais latvietis, kam bija Kanādā iegūta komerciālās aviācijas pilota licence, darba mūžu saistīja ar 1995. gadā dibināto airBaltic. Viņš ir izaudzis par uzņēmuma viceprezidentu. Taču ar to profesionālās ambīcijas vēl nebija izsmeltas. 2010. gadā viņš bija viens no iniciatoriem, nodibinot AS Air Baltic Corporation meitasuzņēmumu — pilotu, stjuartu un dažādu profesiju lidostas darbinieku mācību centru airBaltic Training. Tā tapšana nebūtu iedomājama bez kolēģa Vilmanta Mažona, kurš ir arī uzņēmuma izpilddirektors.

Lietuvā dzimušais Mažons arī ir pieredzējis airBaltic kapteinis un viceprezidents. Strādā administratīvu darbu, bet joprojām arī lido.

80% — eksports

«Galvenais darba zirgs mums pašlaik ir Boeing 737 Classic simulators,» Pauls Cālītis vērš skatu uz mirdzoši balto kapsulu — pilota kabīnes modeli, kas jau atrodas angārā. Tas spēj imitēt īstas lidmašīnas kustību trajektorijas, monitori logu vietā virtuālajā realitātē rāda skrejceļu, mākoņus, dažādus laikapstākļus. Uzņēmuma dibināšanas brīdī Boeing lidmašīnas dominējušas airBaltic flotē.

«Tas tā labi sakrita, ka mēs ne tikai mācījām cilvēkus savām vajadzībām, bet arī spējam to piedāvāt trešajām pusēm, galvenokārt nevis Latvijas iedzīvotājiem vai kompānijām, bet eksporta partneriem,» viņš stāsta. «Nākamajā gadā airBaltic šo lidmašīnu vairs neizmantos, būsim pārgājuši uz jaunajām Airbus lidmašīnām. Simulatorā turpināsim mācīt pilotus citām aviokompānijām. Šīs lidmašīnas joprojām izmanto Ukrainā, Baltkrievijā, Tuvajos Austrumos — mums ir klienti visā plašajā pasaulē.»

Arī airBaltic pilotiem ilgus gadus pašu mājās šādu mācību iespēju nebija. Ne tikai lai iegūtu airBaltic klientūru, bet arī lai startētu Austrumu tirgū, mācību centru — SAS Flight Academy — lidostas Rīga pievārtē izlēma izveidot kādreizējais airBaltic akcionārs, aviosabiedrība SAS.  2007. gadā šim nolūkam uzcēla ēku Pilotu ielā un nopirka šo pašu simulatoru, stāsta Cālītis. «Biznesa plāns paredzēja, ka viņiem būs mācību centri Oslo, Stokholmā, Kopenhāgenā un Rīgā. Taču nāca krīze, un viņu bizness neaizgāja.» 2009. gadā SAS, grūtību spiests, pārdeva airBaltic akcijas, bet Cālīša un Mažona vadītais airBaltic Training 2010. gadā īrēja, pēc tam uz nomaksu iegādājās gan mācību centra māju, gan simulatoru.

Atsperties šādam solim ļāva abu pilotu praktiskā pieredze airBaltic administrēšanā un arī Cālīša Kanādā papildus iegūtais MBA grāds ar specializāciju aviācijas biznesā. «Tas ir viens no veiksmes faktoriem — cilvēki ir profesionāli savā jomā. Es arī airBaltic esmu atbildīgs par lidojumu daļu, Vilmants — par apkalpju mācībām. Ļoti veiksmīgi esam divatā strādājuši, virzot un attīstot šo kompāniju,» secina Pauls Cālītis. airBaltic Training darbojas ar peļņu, apgrozījums katru gadu aug. Pēc aplēsēm, 2018. gadā tam vajadzēja sasniegt 3,5 miljonus eiro.

airBaltic Training guvis atzinību arī LIAA Eksporta un inovācijas balvas 2018 konkursā mazo komercsabiedrību grupā, kamēr mātesuzņēmums Air Baltic Corporation ieguvis eksporta čempiona titulu. Protams, tai ir ekonomiski svarīga Cālīša un Mažona vadītā uzņēmuma veiksme. airBaltic Training mācībām algo pieredzējušus airBaltic pilotus instruktorus, to uzskata arī par vienu no kvalitātes rādītājiem. Taču mātesuzņēmums «nebaro» mazo biznesu, nodrošinot arī audzēkņu plūsmu. «Apgrozījumā airBaltic daļa ir tikai 20%. Mūsu pamatbizness saistās ar citām pusēm. Mums ir pārdošanas komanda, dažādas akcijas internetā kā normālam uzņēmumam, lai piesaistītu klientus aviācijas mācību tirgū, kur ir liela konkurence,» uzsver Cālītis. «Kaut vai tuvākie konkurenti, uzņēmums Viļņā, kas agrāk bija saistīts ar Lithuanian Airlines un flyLAL, ir ļoti agresīvs — gan ar cenām, gan ar pieeju klientu piesaistīšanā. Mūsu pozīcija: nodrošinām ļoti kvalitatīvas mācības, saistītas ar aviokompāniju.»

Fokuss — uz vietējiem

2018. gads airBaltic Training ir bijis vēsturisks, aprīlī tika sertificēta uzņēmuma Pilotu akadēmija. Līdz šim te trenējās piloti, kam jau bija licences. Bet tagad aptuveni divu gadu mācību programma ļaus apgūt šo profesiju no nulles, saņemt pilota licenci un tiesības strādāt komerciālā līmenī.

Tā vispirms ir milzīga iespēja pašmāju interesentiem, uzskata Cālītis. «Pilotu mācības ir dārgas, un Latvijā nebija labi izveidota procesa, kā tikt šajā profesijā. Vajadzēja ļoti lielu motivāciju. Latvijas piloti brauca mācīties pa visu Eiropu: uz Lietuvu, Čehiju, Franciju, Lielbritāniju, Spāniju,» viņš stāsta. «Mēs, airBaltic vadība, redzējām problēmas daudzu gadu garumā. Jaunie piloti, kas izglītībā ir ieguldījuši 60 tūkstošus eiro (aviācijā tas skaitās lēti), nāk uz atlasi, un rezultāts ir pavisam švaks. Vai nu zināšanas un spējas nav pietiekami augstas, vai personība nav profesijai piemērota. airBaltic prasības ir ļoti stingras.»

airBaltic šobrīd nodarbina jau vairāk nekā 350 pilotu, diemžēl no Latvijas nav pat puse no tiem. Tādi kā Pauls Cālītis, kas ar aviokompāniju saistīti vairāk nekā 20 gadus, ir izņēmums. «airBaltic strādā piloti faktiski no visām ES valstīm. Bet, ja viņi nav no šī reģiona, kādā brīdī iestājas citas motivācijas personīgajā dzīvē, kas ņem virsroku,» viņš konstatē. «Savukārt airBaltic, ja cilvēki atnāk pastrādāt tikai uz laiku, ir grūtības ar aviokompānijas iekšējo attīstību. Mums ir vajadzīgi gan otrie piloti, gan kapteiņi, par kādiem var kļūt tikai pēc zināma laika. Ja piloti dzīvo un veido ģimeni Latvijā, tā ir pozitīva attīstība ne tikai šiem konkrētajiem cilvēkiem un airBaltic, bet arī Latvijas ekonomikai.»

airBaltic Training Pilotu akadēmijas atvēršanai gatavojās divus gadus. «Ieguldījumi atkal bija lieli, 2018. gadā iegādājāmies četras jaunākās paaudzes Diamond Aircraft mācību lidmašīnas ar vislabāko navigācijas kompleksu, lai mācības būtu augstā līmenī. Šogad vēl trīs lidmašīnas nāks klāt. Protams, iesaistīti banku kredīti, dārgs iepirkums. Bet pieturējāmies pie principa, ka mēs pilotus gatavojam sev,» pieredzējušais profesionālis runā ar pārliecību. Pagājušogad treniņu centra arsenāls papildināts arī ar Diamond Aircraft DSIM simulatoru. Teorijas apgūšana un treniņi simulatorā notiek ziemā, kas mācību lidojumiem nav piemērota — zemi mākoņi, slikta redzamība, lieli vēji. Bet vasarā — intensīva lidošana, par bāzi izmantojot Liepājas lidostu.

Mācību uzņēmums jau laikus centies procesu sakārtot tā, lai arī jaunajiem censoņiem tas finansiāli kļūtu daudz pieejamāks nekā agrāk. Pilotu akadēmijas stingrie atlases kritēriji un airBaltic attīstības plāns garantēs jauno pilotu nodarbināšanu pēc mācību beigām, airBaltic Training varējis bankas motivēt izsniegt mācību kredītus šai konkrētajai programmai. «Summa ir daudz lielāka nekā tipiskais studiju kredīts. Protams, banka veic savu izvērtējumu, bet lielākā daļa pieprasījumu tiek apstiprināti.»

Lai gan nepieciešams arī pašu līdzfinansējums vairāku tūkstošu eiro apmērā, interese bijusi milzīga. 2018. gada aprīlī Pilotu akadēmija uzņēma pirmo audzēkņu grupu, kurā uz 12 vietām saņemti 400 pieteikumu. Otrā grupa tika nokomplektēta pagājušā gada rudenī, trešā — šī gada janvāra sākumā. Šogad plānots sākt mācīt vēl divas vai pat trīs grupas.

«Prasība pēc augstākās izglītības Pilotu akadēmijai nav. Ir studenti arī ar maģistra grādu, kas ir jau bijuši darba tirgū, bet ir arī tādi, kas atnākuši pēc vidusskolas. Svarīgāk redzēt, ka cilvēks atbilst pēc rakstura īpašībām un motivācijas,» uzsver Pauls Cālītis. «airBaltic štatā ir aviācijas psiholoģe, kas ir testējusi tūkstošiem pilotu.» Visā Eiropā medicīniskie testi kļuvuši īpaši stingri pēc aviokompānijas Germanwings 2015. gada negadījuma, kad apkalpē netika laikus pamanīts pilots ar suicidālām tieksmēm.

airBaltic Training studentus rekrutē arī citās Baltijas valstīs. «Lidot no Rīgas un ģimeni uzturēt Igaunijā vai Lietuvā — pilotu aprindās šāda ceļošana nav retums. Un airBaltic ir labs darba devējs Baltijas reģionā.»

Cālītim un Mažonam viss, ko izdevies panākt pēdējo astoņu gadu laikā, nesis lielu gandarījumu. «Kopā esam šo projektu attīstījuši, sakārtojuši un uzstādījuši uz kājām. Protams, airBaltic to atbalstīja, bet tikai tad, kad pierādījām, ka no biznesa viedokļa viss sakrīt, ka ir īstais brīdis to darīt,» saka Pauls. «Mūsu uzņēmumam ir augsta pievienotā vērtība, jo tas attīsta aviācijas nozari Latvijā. Taču tas netiek bīdīts un subsidēts, pats nodrošina labus biznesa rezultātus. Redzam ļoti pozitīvu attīstību nākotnē.»

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

«Nozare, kas tev personīgi nozīmē krietni vairāk nekā jebkura cita joma, aizrautība darbā.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

«Biznesa vadīšana ir nepārtraukts mācīšanās process, lai ar īstajiem finanšu un cilvēkresursiem notvertu īsto mirkli īstā mērķa sasniegšanā. Lielākās kļūdas, no kurām esam mācījušies, saistītas ar cilvēku un laika vadību.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

«Atrast spēcīgu, spējīgu biznesa partneri. Šāda sadarbība nodrošina nepārtrauktu atbalstu, sinerģiju un ideju ģenerēšanu, kas citos apstākļos neieraudzītu dienasgaismu.»

Uztaisīt traktoru

Izrādās, Valmiermuižā, kas Latvijā vairāk pazīstama ar savu alu, ražo arī traktorus. Jau vairāk nekā desmit gadus ar to nodarbojas metālapstrādes uzņēmums Ciedra

Pirmais lieljaudas traktors Ciedrā tapis pašu vajadzībām, lai gan tolaik uzņēmums nodarbojās ar kokapstrādi. Simtgades mijā tā īpašnieki brāļi Guntis un Juris Lielkāji uztaisījuši vienu no lielākajām bērza pārstrādes līnijām valstī. Tur saražotās mēbeļu sagataves eksportētas gan uz Lielbritāniju, gan uz ASV, bet kokmateriālus veduši no Krievijas, kur strādājuši cirsmās. Diemžēl slavenie skandināvu traktori izrādījušies nepiemēroti Krievijas mežiem — nācies konstruēt un taisīt savu.

Tagad Ciedra pilnībā pievērsusies metālapstrādei un mašīnbūvei, kā arī dažādu iekārtu remontam. Tas ir vienīgais uzņēmums Latvijā, kas ražo traktorus. Turklāt traktorus, kam Eiropā grūti atrast līdzīgus.

«Protams, mēs neesam nekāda milzu rūpnīca. Tāpēc katrs no vairāk nekā 20 traktoriem, kas uztaisīti, patiesībā ir gandrīz vai roku darbs. Bet galvenais, ka produkts ir konkurētspējīgs un pasūtītāji ar to apmierināti,» saka Ciedras komercdirektors Guntis Lielkājis.

Puikas un dzelži

Aizvadītās desmitgades sākumā, kad tirgū strauji ienāca Latvijas Finieris un pasaulē auga pieprasījums pēc bērza saplākšņa, izejmateriāla cena pieaugusi trīskārt. Pārstrādāt to mēbeļu sagatavēs kļuva nerentabli.

Laimīgi pārdevuši ražotni ar visu pārstrādes līniju un tikuši vaļā no kredītiem, viņi iegādājušies divas vecas darbnīcas netālu no Valmieras apvedceļa. «Tās bija bez logiem un durvīm. Viena vispār uz sabrukšanas robežas. Vārdu sakot, tipisks padomju laika mantojums,» atceras Guntis Lielkājis.

Tagad abas ēkas ar kopējo platība ap 2000 kvadrātmetriem ir pilnībā renovētas, nosiltinātas, tikušas pie jumtiem un no ārpuses izskatās gluži kā jaunas. Iespējams, tā ir vienīgā metālapstrādes ražotne Latvijā, kurā ir apsildāmās grīdas, par ko gādā zemes siltumsūknis.

Tā kā traktori top lēni, bet nepieciešamību pēc tiem nosaka daudzi un dažādi faktori, uzņēmuma pamatbizness tomēr ir un paliek lielās mežizstrādes, lauksaimniecības, tajā skaitā arī kombainu, un ceļu būves tehnikas remonts.

Uz Valmiermuižu viņi pārcēlušies krīzes laikā, bet dzimuši abi brāļi ir Valkā, kur tolaik dzīvojuši vecāki. Līdz ar bērnu ierašanos pasaulē tēvs un māte gan nosprieduši — divi puiši… Ko viņi te pilsētā darīs, iekulsies tikai nepatikšanās… Tāpēc ģimene pārcēlusies uz laukiem, uz tagadējo Burtnieku novadu. Pa dienu tēvs strādājis kolhozā, pa vakariem garāžā, kas bija pārvērsta darbnīcā. Remontējis personīgos autiņus un citu tehniku. Tur starp motoriem un dzelžiem abi puikas arī izauguši.

«Jau kopš agras bērnības mūs radināja pie darba. Baigi konkrēti un apzināti,» tagad atceras Guntis. Padsmit gadu vecumā viņi jau mācējuši ne tikai metināt, bet arī visus pārējos metālapstrādes darbus. «Neviens jau mūs nespieda. Mums pašiem patika,» saka Guntis. Māte savulaik stāstījusi, ka vecākais brālis Juris ar traktoru sācis braukt piecu gadu vecumā. Viņš pats gan nedaudz vēlāk. Tagad ne viens, ne otrs to neatceroties. Tomēr nenoliedzami tas viss ietekmējis nākamo profesiju izvēli.

Juris pabeidzis Kandavas Lauksaimniecības tehnikumu. Guntis Priekuļu tehnikumā ieguvis tehniķa mehāniķa specialitāti. Abi atgriezušies kolhozā, lai gan tobrīd jau bija skaidrs, ka ar kolhoziem palēnām iet uz galu.

«90. gadu sākumā, kad laukos parādījās pirmie gateri, arī mēs sākām domāt par savu uzņēmumu, lai gan toreiz neviens īsti nesaprata, kas SIA par veidojumu un kā tas funkcionē,» stāsta  Ciedras komercdirektors, kuram toreiz bija 22 gadi. Vecākais brālis pa to laiku no kolhoza bija dabūjis zemi un grasījās būvēt māju. Topošo māju vietu sauca Ciedras. No turienes arī uzņēmuma nosaukums, kas saglabājies joprojām. «Tagad jau visi gudri. Visi zina, kas ir zīmols un kāda tam nozīme mārketingā. Toreiz… Neviens pat lāgā nezināja, kas ir mārketings. Ak, vajag nosaukumu? Labi, liksim Ciedra,» ar smaidu atceras Guntis.

No kolhoza nopirkuši vecu, sen lūžņos norakstītu gateri. Sataisījuši, kā nu pratuši, uzstādījuši. Turpat līdzās brāļa vēl neesošajai mājai. Tad iegādājušies pirmo cirsmu. Paši gājuši mežā, bet baļķus pārvērtuši dēļos un pārsteigti uzzinājuši, ka tos iespējams pārdot Anglijā. Pirmā partija aizgājusi uz urrā, bet par otro uzpircējs aizmirsis samaksāt.

Tomēr viņi turpinājuši strādāt. Tagad Guntis to sauc par grūtāko periodu uzņēmuma vēsturē. Pirkuši cirsmas. Tehnikas pašiem nebijis. Izlīdzējušies, kā spējuši. Piemēram, kāds zemnieks no Krievijas atvedis vecu Belarus. Viņi to sataisījuši apmaiņā pret solījumu, ka īpašnieks ar savu traktoru ļaus kādu laiku pastrādāt. Vēlāk tehniku īrējuši, bet zāģmateriāli gandrīz simtprocentīgi eksportēti.

Atšķirībā no citiem, kas joprojām strādājuši ar priedi un egli, viņi pārgājuši uz bērzu. Ap 2000. gadu izdomājuši, ka pienācis laiks būvēt kārtīgu, modernu zāģētavu. Paši uzprojektējuši bērza apaļkoka pārstrādes līniju, un tepat Latvijā tā uzbūvēta.

Krievijas purvu izaicinājums

Jaunajā ražotnē, kas atradusies jau krietni tuvāk Valmierai, tapušas pat tādas specifiskas detaļas kā, piemēram, skapīšu durvis ASV tirgum. Ražotnē trijās maiņās strādājuši ap 70 cilvēku. Auguši gan ražošanas apjomi, gan apgrozījums.

Vienlaikus Ciedra iegādājusies arī zāģētavu Pleskavā. Un, meklējot lētākus resursus, sākuši Krievijā nodarboties ar mežizstrādi. «Tad arī sapratām, ka skandināvu tehnika nav piemērota Krievijas mežiem. Pārāk lieli attālumi, sarežģīti klimatiskie apstākļi, mīksta, purvaina augsne, bet tie traktori paredzēti darbam uz cietas zemes — patiesībā uz klintīm,» skaidro Guntis.

Lai uzbūvētu savu traktoru, viņi gājuši pa ceļu, ko mūsdienās izmanto kādi 90% lielo mašīnbūves uzņēmumu, — dažādu agregātu komplektāciju. Atsevišķus mezglus paši mašīnbūves uzņēmumi tikpat kā vairs neizgatavo.

«Katrs nevar uzražot savu ātrumkārbu, dzinēju vai hidrosūkni. Bet, ja grib, lai traktors darbojas, svarīgi, lai tie agregāti atbilstu cits citam gan pēc jaudas, gan pēc pārējiem parametriem, kuru nav mazums. Tāpēc galvenā ir programma, kā to salikt kopā, vienlaikus panākot, ka traktors ir viegli vadāms. Savukārt mūsu pašu taisīts ir rāmis, uz kā to visu montē, un kabīne,» stāsta Guntis. Viņš īpaši uzsver, ka lielākais nopelns tieši šīs programmas izstrādē, pateicoties kurai patiesībā traktors tapis, bijusi brālim. Viņš pats tolaik vairāk nodarbojies ar finansēm un jaunu tirgu meklējumiem.

Vēlāk, kad traktoru aizveduši uz izstādi Ķīpsalā, neviens nav ticējis, ka tas ražots Latvijā.

Drīz uzradušies pirmie pasūtītāji, un līdz krīzei viņi gadā taisījuši četrus piecus traktorus — jau krietni kvalitatīvākus nekā pirmo. Tajos izmantotas pasaules standartiem atbilstošas detaļas un agregāti. Traktori bija un joprojām ir ļoti praktiski, ekonomiski, unificēti. Ar lielu nestspēju, mazu degvielas patēriņu un nelielu spiedienu uz augsni. Drīzāk līdzīgi lielajiem amerikāņu nekā eiropiešu traktoriem. Vienu brīdi bijusi pat doma ražot tos Krievijas tirgum, bet tad būtu nepieciešams plašs servisa tīkls, kas, ņemot vērā Krievijas attālumu un infrastruktūru, bija nereāli.

Pašlaik Ciedra turpina ražot traktorus vietējam tirgum. Bet nav vairs pirmskrīzes laiks, kad bankas kredītus deva nedomājot. Tas ietekmē pasūtījumus, jo vairāki simti tūkstošu tomēr ir ievērojama summa. «Mēs gan uzreiz sapratām, ka traktori nebūs sērijveida ražošanai. Tādēļ jādomā arī par citiem produktiem un pakalpojumiem, ko piedāvāt klientiem,» stāsta uzņēmuma komercdirektors. «Tāpēc tagad mūsu maizes darbs tomēr ir lielās tehnikas remonts. Lai gan arī šajā ziņā cenšamies orientēties uz sarežģītām, specifiskām lietām.» Iespējams, tas ir galvenais nosacījums, kāpēc uz Valmier-muižu savu tehniku remontēt ved ne tikai latvieši, bet arī kaimiņi igauņi.

Vienlaikus tikuši un tiek projektēti arī jauni agregāti dažādu uzņēmumu vajadzībām. Piemēram, konkrētu darbu veikšanai tādām lielām akciju sabiedrībām kā Sadales tīkls un Latvijas valsts meži. Viens no šādiem agregātiem ir ietvarstādu stādītājs, kas domāts lielajām kokaudzētavām un ticis augstu novērtēts ne tikai Latvijā, bet arī Igaunijā.

Protams, viņi neatsakot arī vienkāršus remontus, bet tie vairs nešķiet tik interesanti. Īstā niša esot sarežģīti, specifiski produkti, kas prasa pieredzi, tehnoloģisko domu un inženiertehnisko varēšanu. Guntis pārliecināts, ka pašlaik galvenais ir nevis apjomi, bet kvalitāte un peļņa. Turklāt ne tikai pašu, bet arī klientu peļņa, strādājot ar Ciedras ražotajām un remontētajām iekārtām. Vai tie būtu viņu traktori vai vienkārša sējmašīna, kura šeit tikusi atjaunota. Tas laiks, kad uzņēmumā trijās maiņās strādāja turpat simt cilvēku un galvenais bija nepārtraukti audzēt apgrozījumu, pagājis. Tagadējais, pēc komercdirektora domām, jau esot cits, krietni augstāks, līmenis.

Kopš 2018. gada juridiski viņi ar brāli vairs nav nedz uzņēmuma īpašnieki, nedz valdes locekļi — tagad tas pieder abu bērniem, kuriem pašlaik apmēram tikpat gadu, cik bija brāļiem, kad tie sāka biznesu. Pašlaik uzņēmuma darbā piedalās trīs no viņiem.

«Mēs savu esam padarījuši,» saka Guntis. «Kaut arī joprojām turpinām šeit strādāt, vairāk esam tādi kā padomdevēji. Nevar jau kaut ko izveidot un pēc tam visu atlikušo mūžu izmisīgi pie tā turēties. Katrai paaudzei ir savs laiks un savi izaicinājumi.»

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

«Tas, ka varu izdarīt to, ko daru. Un, ja kāds kaut ko var… Lai kas viņš arī būtu, tad cītīgi, kārtīgi strādājot, iedziļinoties problēmās, kas jāatrisina, arī es to varu.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

«Lielākā kļūda ir pieņemt kādu nopietnu lēmumu tajā brīdī, kad pār tevi valda dusmas.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

«Viena lieta ir veiksmes stāsti. Bet ir arī neveiksmes stāsti, un varbūt no tiem vajadzētu mācīties visvairāk. Kā neveiksmes tika pārvarētas, vai kāpēc tās nebija iespējams pārvarēt.»

Ideja ar bērnības garšu

Uzņēmēja Jāņa Leitāna tēvs savulaik pats gatavoja ierīces, lai dēls varētu uzlabot sniegumu hokejā. Kopā ar kolēģi Pēteru Suttu ražotie hokeja trenažieri tagad atvieglo treniņus pat NHL sportistiem

Biznesa partneri Jānis Leitāns un Pēters Sutta uzņēmuma Sport Revolution ražoto hokeja un florbola treniņu aprīkojumu demonstrē tik tehniski, it kā atrastos uz laukuma spēlētāju tērpos. Vispirms parāda vienu no pirmajiem produktiem — hokeja nūjas veiklības trenažieri My Enemy. Plastikāta ierīci var salocīt atšķirīgos leņķos, caur to vadīt ripu gan uz ledus, gan telpās.

Spēlētāju komandē īpaša mobilā lietotne. Rīks, kas paredzēts gan profesionāļiem, gan amatieriem, jau kļuvis populārs Eiropā un Ziemeļamerikā. Bet florbola treniņu arsenālā vispieprasītākais ir Passer Pro. Tā dēvētais «piespēlētājs», no kura virsmas atlec bumbiņa.

Sportistiem patīk.

Pagājušais gads ir bijis veiksmīgākais uzņēmuma sešu gadu darbībā, saņemta LIAA balva Eksportspējīgākais komersants — trešā vieta mazo uzņēmumu kategorijā, kolēģi priecīgi stāsta. «Darbojamies četros virzienos — ledus un lauka hokejā, florbolā un arī plastikāta sporta grīdu ražošanā.

Katram sporta veidam ir mājaslapa un lietotne. Florbola aprīkojumu eksportējam pat uz Austrāliju, Singapūru un Malaiziju.»

Pirms rādi — patentē

Leitāns un Sutta dzenājuši hokeja ripu profesionālā līmenī. Bija pat Latvijas čempioni, dažādos laika posmos pārstāvot klubu Rīga 2000. Tā rindās savulaik spēlējis arī Arturs Irbe un Kārlis Skrastiņš.

«Esam palikuši industrijā, mūsu bizness ir hokeja vidē,» viņi gandarīti atzīmē. Sport Revolution birojs atrodams Volvo Sporta centrā. «Tas ir Latvijas hokeja epicentrs, vienīgā vieta Latvijā, kur ir trīs ledus halles. Blakus ēkā — arī Latvijas Hokeja federācijas sēdeklis.»

Pēters Sutta sportā bijis izņēmums. Nopietni trenēties sācis tikai pusaudža gados, strauji progresējis, uzspēlējis hokeju pat Zviedrijā. Jānis Leitāns gan ar hokeju aizrāvies jau mazajās klasēs. «Liels nopelns ir manam tēvam Voldemāram Leitānam,» viņš uzsver. «Kad es kā bērns spēlēju hokeju, viņš bija radījis dažādus aksesuārus, ko tagad esam integrējuši savā ražošanā. Gan mērķus, ko ielikt vārtos, gan finiera virsmas, no kurām mest ripu. Lai nūjas, kas toreiz vēl bija no koka, uz asfalta necieš.» Jāņa tēvs, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris, ilggadīgs Rīgas 3. arodskolas direktors, metālapstrādes speciālistu audzinātājs, ir apveltīts ar tehnisku domāšanu. Bet arī citu zēnu tēvi konstruēja dažādus verķus treniņiem.

Ideja sporta palīgierīces ražot centralizēti gan radusies, sekojot situācijai mūsdienās. «Šobrīd dažādos sporta veidos ir tendence izveidot aksesuārus, ar kuriem trenēties mājas apstākļos. Vecāki gatavi pārveidot garāžas, pagrabus vai bēniņu telpas, aprīkot ar mūsu trenažieriem. Liek pat bērnistabās,» stāsta vīri.

2012. gada pēdējās dienās partneri nodibināja uzņēmumu. «Izmantojām savu spēlētāja pieredzi, zināšanas hokejā un pedagoģijā. Ja mēs ar tik moderniem trenažieriem būtu ikdienā trenējušies, rezultāti būtu labāki,» viņi apgalvo.

Jānis, kas ne tikai piedalās dizainēšanā, bet arī atbild par Sport Revolution produktu pārdošanu un virzīšanu tirgū, vispirms Rīgas Valsts tehnikumā kļuva par diplomētu grāmatvedi. Pagājušogad arī RISEBA ieguva augstāko izglītību uzņēmējdarbības vadībā un biznesa psiholoģijā. Pēters, kura pārziņā uzņēmumā ir produktu izstrāde un ražošana, beidzis Rīgas Sporta pedagoģijas akadēmiju, piecus gadus bijis treneris Lūša hokeja skolā Piņķos.

Uzņēmējdarbību viņi sākuši tikai ar saviem uzkrājumiem, bez kredītiem. «Process bija grūts,» abi vienprātīgi atzīst. Pirmais gads — protams, mīnusos. Ar LIAA atbalstu aizbraukuši uz sporta izstādi Vācijā ar cerību pārdot saražoto, bet plāns nav izdevies. Ragi dūņās!

«Nepadoties mudināja tas, ka bija daudz ieguldīts: līdzekļi, enerģija un laiks,» paziņo Jānis. Pēteru «zemajā punktā» motivējusi saruna ar kāda zivju kombināta pārstāvi biznesa seminārā. «Pieci seši gadi pēc sākšanas — tas ir cikls, kad vispār var redzēt, vai uzņēmums pastāvēs,» viņš atreferē. «Tikai pēc tam peļņa sāk veidoties. Viņš neko nav samelojis, tā arī ir. Varbūt, ja kādam ir unikāls patents un pelnīt var jau pēc gada, tas ir cits stāsts.»

Ātrāk par peļņu uzradušies produkcijas kopētāji. «Pirms kaut ko laižat pārdošanā — patentējiet!» silti iesaka cīņubiedri. «Savus pirmos produktus šīs kļūdas dēļ vairs netirgojam. Vācijas izstādē skatāmies — stāv mūsu produkts viens pret vienu Ķīnas ražotāju stendā! Amazon, kur parādījāmies, izrādās, ir cilvēki, kuri mums seko. Ja ir ticība, ka produkts «ies», jāpatentē, pirms tas tiek publiski prezentēts.» Nezināšanas un lielo izmaksu dēļ viņi sākumā arī neizvēlējās īstos padomdevējus patentēšanas jautājumos. Veiksmīga izrādījās pieredze ar intelektuālā īpašuma aizsardzības uzņēmumu Pētersona Patents AAA Law. «Viņi palīdz ne tikai patentēt, bet arī aizsargā uzņēmumu, ja ir konflikti vai pārkāpumi. Tagad nebaidāmies mārketinga nolūkos stāstīt par niansēm, jo zinām, kas process ir aizsargāts. Tas dod citu pārliecību produktu virzīšanai.»

Lieto pat Penguins

Sešos gados ražošanā ieviesti 30 dažādi produkti, hokejam vien — 23. Kaut arī plastmasas detaļu atliešana ir ārpakalpojums, bijušajā pelmeņu cehā Āgenskalnā iekārtotā ražotne, kur ierīces liek kopā, nupat sāk kļūt par šauru. Uzņēmuma peļņa kopš 2017. gada rakstāma ar sešciparu skaitli.

Sport Revolution ierīces pircējus atrod gan pasūtījumu veidā tieši no ražotāja, gan interneta un «parastajos» veikalos. «Cenu klubs, Elkor, Intersport,» Jānis Leitāns min piemērus. «Janvārī aizsūtījām pirmo sūtījumu uz Pure Hockey Amerikā. Tas ir viņu lielākais hokeja mazumtirgotavu tīkls, vairāk nekā 50 veikalu ASV. Domāju, tas, ka cilvēki varēs aplūkot produktus uz vietas, palielinās mūsu izaugsmi. Arī Kanādā strādājam ar lielu iepirkšanas grupu, kas pārdod produktus savos mazumtirdzniecības kanālos.»

Milzīga nozīme bijusi valsts atbalstam, tieši LIAA finansējums devis iespēju demonstrēt veikumu izstādēs ASV un Kanādā. «Runājām ar kolēģiem, igauņu kompāniju Frontier Hockey, kas ražo nūjas. Viņi teica: mums gan nekā tāda nav, paši izstādes apmaksājam,» stāsta censoņi.

Protams, sākumā izaugsmei traucējis arī tas, ka cilvēki šādas ierīces nepazina. Bija no nulles jāveido tirgus, jāmaina domāšana. Ne katrs potenciālais pircējs bija gatavs pieņemt, ka treneri treniņā var aizstāt lietotne. «Bet tā labi var trenēt perifēro redzi, koordināciju, reakcijas ātrumu. Noliekot priekšā telefonu vai planšeti, komandas nāk nezināmā secībā. Tūkstošiem dažādu uzdevumu, situācija maksimāli pielīdzināta spēlei,» Jānis rāda piemērus telefonā. «Bijām pionieri industrijā, florbolā joprojām esam tādi vienīgie. Stāstām, izglītojam trenerus un bērnu vecākus, ka tādi produkti ir interesanti un vērtīgi. Strādājam arī ar jauniešu influenceriem.» Šajā brīdī tiek demonstrēts video. «Pāvels Barbers no Vankūveras ir ietekmīgākais influenceris hokeja pasaulē, viņam ir savs sporta centrs. Re, viņš tur ir uzlicis pat Latvijas karogu! Mēs viņam nosūtījām izmēģināšanai mūsu trenažieri, savukārt sporta grīdu viņš iegādājās pats.»

Grīdas, ko pārdod Sport Revolution, vairs nav no finiera kā Jāņa bērnībā, bet no izturīga plastikāta. «Krastu mačs basketbolā un Ghetto Games jau vairākus gadus izmanto mūsu segumus,» uzņēmēji lepojas. «Viegli saliekamas, uz tām var skriet, neslīd kājas. Toties ripa vai bumbiņa labi ripo.»

Sport Revolution ražo arī slaidbordus — dēļus, pa kuriem īpašās čībiņās var slīdēt no viena gala uz otru, trenējot atspērienu.

Vispatīkamākais visā pastāvēšanas laikā bijis brīdis, kad partneri internetā ieraudzījuši — viņu trenažieri novietoti NHL pēdējo divu gadu čempionvienības Pittsburgh Penguins sporta hallē. Patiešām, tos izmanto starptautiskās izlases un profesionāli spēlētāji! «Makss Ivanovs, NHL čempions un Pittsburgh Penguins treneris, kas vada lielākās bērnu hokeja nometnes pasaulē, tagad pasūta trenažierus arī tām. Esam aptuveni viena vecuma, vairākas reizes esam tikušies arī klātienē. Pittsburgh Penguins ledus hallē jau ir vesela telpa izveidota tikai ar mūsu trenažieriem.»

Bet vārtsargs Edgars Masaļskis, sens draugs, ar ko iznācis arī uzspēlēt kopā, ieradies iepirkties ar kolēģi Antonu Šenfeldu no Kontinentālās hokeja līgas čempionvienības Lada Togliatti. «Atrakstīja: esam Rīgā, viens no komandas grib nopirkt trenažieri. Piedāvāju šim spēlētājam arī kaut ko citu, bet viņš atbild — man tas jau ir,» atceras Pēters.

Latvijā labi zināmais treneris Oļegs Znaroks pasaules čempionāta turnīra laikā Arēnā Rīga lūdzis demonstrēt trenažierus viņam un Krievijas izlasei. «Viņi uzreiz nopirka samērā lielu pasūtījumu, piegādājām uz lidostu.»

Nesenā pagātnē pienāca brīdis, kad uzņēmums bija sasniedzis kritisko masu. Pircēju interese tik liela, ka galvenais — spēt saražot. «Tas ir mūs dzinis atkal jaunā virzienā, daudz kas ir optimizēts,» pasmaida vīri. Viena lieta gan palikšot nemainīga. Sākumā, baidīdamies, vai kuģis tūdaļ nenogrims biznesa nezināmajos ūdeņos, viņi ņēma vērā kāda lādzīga padomdevēja ieteikumu nenorādīt uz iepakojuma ražojumu izcelsmi. Bet tagad jau plastmasas detaļu atlējumu formās likuši iestrādāt «Made in Latvia».

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Pēters: «Profesionālā sporta rūdījums, treneru ieaudzinātā disciplīna un gribasspēks ir palīdzējuši arī daudzās citās jomās. Ja tu kaut kam tici, tad uz to ir jāvirzās, neklausoties, ko saka kaimiņi.»

Jānis: «Tā ir arī vēlme radīt jaunus produktus un ieraudzīt tos dažādās pasaules malās.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Jānis: «Nepatentēt ražojumu, kas liekas patentējams. Protams, risks patentu neiegūt ir liels, un ir jāiegulda ievērojami līdzekļi. Taču labāk ir patentēt, tas atmaksāsies.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Pēters: «Izvērtējot situāciju, vajag apkopot viedokļus no malas, jo visu pašam ir grūti izdomāt. Pareizais risinājums gan būs jāizvēlas pašam.»

Jānis: «Ieklausīties klientos, no viņu atsauksmēm veidot jaunus produktus. Mūsu uzņēmuma psiholoģijā klientam lielākoties ir taisnība.»

Ārstu labākais palīgs

Pagaidām nekas neliecina, ka e-veselība spēs izkonkurēt Ārsta biroju — informācijas sistēmu, ko izmanto vairums mediķu. Nu uzņēmums Meditec, nolēmis izveidot visērtāko vietni pacientiem

Kad pirms vairāk nekā gada Veselības ministrija lika mediķiem pieslēgties e-veselībai, daudziem vienīgais mierinājums bija fakts, ka ierastais Ārsta birojs ir integrējams e-veselībā. Mediķu vidū Ārsta birojs bija un joprojām ir populārākā informācijas sistēma, ko izmanto ap 200 veselības aprūpes iestāžu, to vidū arī abas lielākās universitātes slimnīcas: Austrumu un Stradiņa. Tieši Ārsta birojs nodrošina datu apstrādi vairumā medicīnas iestāžu, ko mēs, pacienti, apmeklējam.

Tā izstrādātājs — uzņēmums Meditec — ir radījis arī informācijas sistēmu Emy operatīvajiem dienestiem, ko jau vairākus gadus lieto Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests. Un, lai pacientiem būtu ērti pierakstīties pie ārsta vai izsaukt «ātros», Meditec ir izstrādājis arī pacientu portālu eVeselībasPunkts, kas kā lietotne lejupielādējama arī viedierīcēs. Faktiski Meditec ir radījis tādu veselības aprūpes informācijas sistēmu, kādas reiz sapņojām redzēt e-veselībā. Kā uzņēmumam tas ir izdevies?

Plecu pie pleca ar ārstiem

Tieši pirms 20 gadiem, 1999. gada janvārī, divi kopš studiju laikiem pazīstami programmētāji — Mārtiņš Sils un Māris Zvirgzdiņš — izveidoja pirmo programmu toreizējai Rīgas poliklīnikai Vesels.

«Bija tā sauktie slimokases taloni, kas bija jāaizpilda ārstniecības iestādēm, lai par pacientiem sniegtajiem pakalpojumiem saņemtu valsts naudu. Šī talonu aizpildes programma bija pats sākums,» atceras Mārtiņš, tagad Meditec valdes priekšsēdētājs. «Tad programmu papildinājām ar pieraksta kalendāru, tad ar citiem risinājumiem, līdz pamazām tapa informācijas sistēma ārstniecības iestādes darba organizēšanai. Pēc līdzības ar Microsoft Office mēs savu informācijas sistēmu nosaucām par Ārsta biroju, un tā, daudzkārt uzlabota un pielāgota klientu vajadzībām, ir mūsu galvenais pamatprodukts.»

Ārsta birojs kļuva populārs bez īpašas reklamēšanas, jau pirmajā gadā līgumu ar Meditec par informācijas sistēmas iegādi noslēdza vairāk nekā desmit dažādas ārstniecības iestādes, pārsvarā Rīgas poliklīnikas. Pirmajos gados Ārsta birojs bija izmantojams tikai ambulatorās iestādēs, tas ir, ārstu privātpraksēs un poliklīnikās. Taču dažu gadu laikā Mārtiņam, Mārim un viņu kolēģiem izdevās izveidot Ārsta biroju arī slimnīcām. Pirmā versija tapa ciešā sadarbībā ar Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcu. Kā atceras Mārtiņš, programmētāji daudz laika pavadīja slimnīcā, lai saprastu, kā tajā tiek organizēti darba procesi, kā strādā ārsti un ko viņiem vajag, lai programmatūra atvieglotu viņu ikdienas darbu.

Viena no Meditec veiksmes atslēgām — darbinieki nežēlo laiku sarunām ar lietotājiem. Lai izvairītos no liekiem pārpratumiem, pēdējos gados izmanto tā dēvēto Agile metodi. Tas nozīmē, ka programmētāji nevis pieņem pasūtījumu, izstrādā un tad atdod produktu klientiem, bet virzās uz priekšu nelieliem soļiem: izstrādā risinājumu, dod lietotājiem izmēģināt, pēc viņu ieteikumiem izmaina vai uzlabo to un tad ķeras pie nākamā risinājuma. «Vieglāk strādāt, ja sadarbojamies,» secinājis Mārtiņš.

Ārsta biroja pilnveidē visvairāk risinājumu ir bijis vajadzīgs universitātes slimnīcām, katrā ir desmitiem dažādu ārstniecības, izmeklējumu un diagnostikas centru un laboratoriju. Kā uzsver Mārtiņš, tagad jebkura iekārta ir datorizēta, līdz ar to tās programmatūra ir savietojama ar Ārsta biroju. «Mums ir desmitiem, varbūt pat vairāk nekā simtu integrāciju ar citām informācijas sistēmām. Tieši integrācijas darbi ir visgrūtākie. Parasti, kā pēc definīcijas, tam naudas nav. Mēs iesakām, pērkot jaunās tehnoloģijas, jāpadomā, ka tās būs savietojamas ar centrālo sistēmu,» skaidro Mārtiņš.

20 gadu laikā Meditec kļuvis par lielāko programmatūras izstrādātāju veselības aprūpē Latvijā. Tagad uzņēmums piedāvā ne tikai Ārsta biroju, bet arī operatīvo dienestu izsaukuma sistēmu Emy un eVeselībasPunktu, kur ir elektroniskā pieraksta sistēma. «Kopš pagājušās nedēļas mums ir 55 tūkstoši reģistrētu lietotāju,» Mārtiņš palepojas, ka eVeselībasPunkts ir ērti izmantojams gan datorā, gan viedtelefonā. Jau divus gadus šajā sistēmā var pierakstīties pie jebkura ārsta, kas lieto Ārsta biroju, savukārt e-veselībā elektroniskais pieraksts joprojām nav pieejams. Ja ir eVeselībasPunkta lietotne, tad ar tās palīdzību brīdī, kad telefona lietotājs izsauc «ātros», Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests saņem informāciju par zvanītāja atrašanās vietu. Brīnišķīgs risinājums tām nelaimīgajām situācijām, kad noticis negadījums zvanītājam nezināmā vietā — kaut kur uz šosejas, mežā vai pļavā.

«Šādu pakalpojumu varējām nodrošināt tāpēc, ka Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestam izveidojām informācijas sistēmu Emy. Tagad zinām, ka varam arī citiem operatīvajiem dienestiem, piemēram, ugunsdzēsējiem un policistiem, izstrādāt informācijas sistēmas izsaukumiem. Emy varētu būt noderīgs arī mazāku problēmu risināšanai — mūsu klientu vidū ir arī dažas pašvaldības, kas sistēmu iegādājās, lai to darbinieki ātri saņemtu informāciju par ķibelēm, kurām vajadzīgs ātrs risinājums,» stāsta Mārtiņš.

Nejūtas apdraudēti

Nacionālais veselības dienests savulaik mediķiem ir solījis, ka ar e-veselību varēs aizvietot citas datorprogrammas. Vairāk ar nožēlu nekā prieku Mārtiņš saka: «Tā ir utopija. Ar e-veselību nekad nevarēs aizvietot Ārsta biroju

Drīzāk otrādi — pagaidām e-veselībā ir tikai e-receptes, e-darba nespējas lapa un no šī gada jābūt arī e-nosūtījumam, tātad ļoti maza daļa no tā pakalpojumu klāsta, kas vajadzīgs ārstēšanā. E-veselība joprojām nedod iespēju pierakstīties pie ārsta, tāpēc Meditec apsver iespēju panākt, ka pašu izstrādātajā sistēmā eVeselībasPunkts varēs pierakstīties ne tikai pie mediķiem, kas lieto Ārsta biroju, bet pie pilnīgi visiem Latvijas ārstiem.

Mārtiņš gan nenoliedz, ka pēdējos gados ir bijis izaicinājums nodrošināt, lai Meditec izstrādātās informācijas sistēmas būtu integrējamas e-veselībā. «Bet tā tad ir arī mūsu vienīgā saikne,» saka Mārtiņš. «Savulaik savas pieredzes dēļ pāris reizes esam pieaicināti palīdzēt uzņēmumiem, kas piegādāja e-veselības sistēmai kaut kādas daļas. Taču tieša līguma ar Nacionālo veselības dienestu par e-veselības izstrādi mums nav bijis.»

Mārtiņš uzskata, ka šīs sistēmas lielākā nelaime — projektā nav vadības komandas un stratēģijas. «Bet jebkuras sistēmas iedarbināšanai vajadzīgs kāds, kas to labi pārvalda. Ja nav procesa vadītāja, tad programmētāji var programmēt, ko vien grib, visas sistēmas kopumā nestrādās,» saka Mārtiņš. Otrs neveiksmju iemesls ir projekta atrautība no lietotāju vajadzībām. «Cik zinām no mūsu klientiem, ārstniecības iestādes un ārsti, kas ir galvenie e-veselības lietotāji, izstrādes laikā turēti pa gabalu no šīs sistēmas. Nekad neviens no Nacionālā veselības dienesta nav gribējis pa īstam iedziļināties, ko ārstniecības iestādēm e-veselībā vajag. Brīžiem ir sajūta, ka tiek domāts tikai par to, ka valstij šādu sistēmu vajag norēķiniem. Bet neviens nav domājis, kā vislabāk e-veselību izmantot veselības aprūpes uzlabošanai.»

Pagaidām Mārtiņš ir pārliecināts, ka Meditec darba pietiks vēl daudziem gadiem. Viens no mērķiem esot panākt, lai tā izstrādātās sistēmas būtu eksportējamas.

Brīvība ceļot un riskēt

Sapulču telpā, kur notiek saruna, vienu no sienām klāj Mārtiņa fotogrāfija, kas tapusi Malāvijā. Dučiem vienkoča laivu ezera krastā, jautri bērni un gandrīz sajūtama tveice. 2015. gadā Mārtiņš Sils kopā ar draugu Andžu Ūbeli devās motoekspedīcijā 2 rati 2 ragi cauri 13 Āfrikas valstīm, kuras laikā tapa šis attēls. Bet paši ceļotāji toreiz kļuva par brīvskolotājiem.

«Kad plānojām ceļojumu, visu laiku bija sajūta, ka tam ir vajadzīga kaut kāda papildu misija. Aizdomājos, ka varētu paprasīt saviem bērniem un viņu klasesbiedriem uzticēt mums kādus uzdevumus. Tā saņēmām daudzus interesantus un gudrus uzdevumus,» stāsta Mārtiņš. Bijis gan jānogaršo kāpurs olbaltumvielu uzņemšanai, gan jānomēra Viktorijas ūdenskrituma skaļums. Bet Špoģu vidusskolas bērni palūguši Johannesburgā nointervēt fotogrāfi Džodiju Bīberi. «Tikai tad, kad tuvojāmies Johannesburgai, sākām domāt, kā uzdoto izpildīt. Atradām viņas e-pasta adresi, aizsūtījām īsu vēstuli, un izrādījās, ka fotogrāfe divas reizes jau bijusi Latvijā, tāpēc uzreiz iedeva savu telefona numuru un piekrita satikties uz tasi kafijas. Kad satikāmies, viņa mums parādīja, kā pareizi nolikt kameru intervijas ierakstam, kā salikt mobilos telefonus, lai skaņa ierakstītos, viņa pat pamācīja, kā mums viņu intervēt. Sarunai bija paredzētas 20 minūtes, bet šķīrāmies pēc pusotras stundas, uzzinājuši daudz par dzīvi Dienvidāfrikā!»

Mārtiņš to atceras ar prieku. Gandarīts par skolēnu uzdevumiem, pēc ceļojuma viņš kopā ar Andžu satikās ar visiem jauniešiem, lai pastāstītu par piedzīvoto. «Mums vēl nebija idejas, kā sauksim savu sadarbības projektu ar skolām. Bet katrā no skolām mums deva brīvpusdienas, tāpēc smiedamies sevi nosaucām par brīvskolotājiem,» saka Mārtiņš. Kopš tās reizes viņš vienmēr ceļojumus izmanto, lai dotu impulsu skolēniem painteresēties, kas notiek tālās zemēs.

Ilgie un tālie braucieni pieradinājuši Mārtiņu pie uzticēšanās kolēģiem un spējas riskēt. Viņš mēģinot visus darbus noorganizēt tā, lai tie notiktu arī bez viņa tiešas līdzdalības. «Nevienu darbu nedaru viens pats. Neuzticoties citiem, ir ļoti grūti strādāt,» Mārtiņš saka vislielāko paldies kompanjonam Mārim.

Dēkaiņa gars iemācījis Mārtiņam arī biznesā nenobīties un riskēt situācijās, kad citiem šķiet — tas nu ir par traku, nevajag pat mēģināt! «Bet man ceļojumi ir devuši ticību saviem spēkiem, esmu spējis arī biznesā riskēt un iemācījies neatlaidību,» viegli smaidot, saka Mārtiņš. «Iekodies tajā projektā un ej uz priekšu! Un parasti mēs tiekam līdz galam.»

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

«Mani dzen uz priekšu sasniegumi un apziņa, ka mūsu darbs ir liels pienesums sabiedrībai.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

«Vislielākā kļūda ir nemācīties no savām kļūdām. Ik pa brīdim gadās kādas kļūdas, un tās vajag izmantot. Nevajag kļūdas aizmirst, tās kārtīgi jāizanalizē.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

«Izvirzi mērķi, saproti to un tad ej uz to! Bez neatlaidības nekā nebūs.»

Veiksmīgie burgeri

Kā kļūt veselīgam? Stilīgās ķēdes Street Burgers saimnieks iesaka burgeru diētu. Kā uzņēmumam izdevies būt tik veiksmīgam?

Hipsterīgs vīrietis sinepju krāsas džemperī, pelēku auduma mugursomu plecā un cirtainiem matiem, kas rēgojas ārā no sulīgi sarkanas cepures. Mūsu sarunas laikā viņš citē Mesas dziesmu un atzīstas, ka perfekcija nav domāta viņam. «Cilvēki grib perfektas frizūras, perfektas mājas, perfektus dzīvokļus. Perfektas dzīves, kuras saskatījušies Instagram. Man vajag kļūdas. Pat interjerā — ja viss ir perfekti izlaizīts, es ieeju telpā un jūku prātā. Perfekta vide nogalina radošumu.» Tāds ir populārās burgernīcu ķēdes Street Burgers saimnieks un dibinātājs Aleksandrs Vēvers, kuru satieku Blaumaņa ielas restorānā.

Ir pusstunda pirms ēstūža darba laika sākuma, bet darbinieki jau steidzīgi rosās. Pavisam ir pieci Street Burgers restorāni — trīs Rīgā, viens Jūrmalā un viens Liepājā. Aleksandrs uzņēmumā skaitās valdes loceklis, bet viņa otrā pusīte Krista Tabaka — līdzīpašniece.

Klausoties, kā uzņēmējs runā par sava restorāna burgeriem, grūti noticēt, ka, par spīti paša noliegumam, viņā neslēpjas perfekcionists. Precīzi zina katra produkta izcelsmi. Liellopa gaļa nāk tikai no šķirnes buļļiem, olas — no brīvībā audzētām vistām. «Godīgums pret klientu ir pats svarīgākais uzņēmuma ideoloģijā,» viņš skaidro. Un tas darbojas. Restorāni strādā ar peļņu, un cilvēki nāk visdažādākie. No rīta skolēni, vēlāk biroju darbinieki, vakarā un brīvdienās ģimenes. «Lielākais prieks, kad ierodas omīte ar opīti un mazbērniem,» saimnieks pasmaida.

Uz Rīgu ar urbīti

Aleksandrs ir no Preiļiem. Lai pēc skolas piepelnītos, piestrādāja būvniecības darbos, tāpēc arī nolēma iestāties Rīgas Tehniskās universitātes Būvniecības fakultātē. Studijas gan vēlāk nepabeidza, jo vajadzēja gādāt iztiku. Uz galvaspilsētu bija atbraucis ar vienu vienīgu darba instrumentu — akumulatora urbīti. To lika lietā dažādās brīvdienu haltūrās — remontēja dzīvokļus. Taču atklājās, ka Aleksandram ir alerģija pret putekļiem. Turklāt bija sākusies krīze — būvniekiem bieži vien nesamaksāja vai samaksāja krietni mazāk, nekā bija solīts.

Puisis apņēmās atrast jaunu nodarbi — tādu, kur nav jāsēž putekļos un vienmēr var paēst. Slikti apmaksāto darbu dēļ Aleksandrs visu laiku bijis pusbadā. Sludinājumu portālā viņš pamanīja darba piedāvājumu viesmīļiem smalkajā pilsētas restorānā Bergs. Tā no būvniecības nozares Aleksandrs ielēca restorānu biznesā, turklāt vienā no pilsētas labākajām vietām. Tur arī guva priekšstatu, ko nozīmē strādāt ar augstu kvalitāti. Tolaik viņš vēl nenojauta, ka Bergā pieredzētais vēlāk noderēs paša restorānos, uzstādot savu prasību latiņu. Aleksandrs gan piebilst, ka izpratni par kvalitāti restorānā ieguvis, bet pārnesis to uz gluži citu vidi. «Gribu dot cilvēkiem ēdienu par pieņemamu cenu, bez patosa, izlocīšanās. Dot kaut ko kvalitatīvu, ko ikdienā ļaudis var atļauties.»

2009. gadā Aleksandrs bija uzaicināts strādāt par operatīvo direktoru YoYo Frozen Yoghurt tīklā. Viņa uzdevums bija atvērt pirmās kafejnīcas. Lai iemācītos, kā tas darāms, bija jādodas uz Islandi. Tur viņš iegāja kādā burgernīcā. «Vietējā gaļa, pareizi pagatavota. Visam izcelsme zināma. Garša bija wow,» viņš atceras. Atbraucis atpakaļ, meklēja, kur tādu burgeru nobaudīt Rīgā. Izstaigājis daudzas vietas, bet neko tādu neatrada. «Tā viss aizsākās,» viņš stāsta. Neatradis meklēto, pats nolēma atvērt savu burgeru restorānu.

Jaunības maksimālisms

2013. gada februārī durvis vēra pirmais Street Burgers restorāns — Brīvības un Dzirnavu ielas stūrī. Kā bija? «Liels stress. Biju nometis kilogramus desmit sava svara. Bija prieks par atvēršanu un arī milzīgs nogurums,» stāsta Aleksandrs. Realitātes sajūta esot atnākusi tikai pēc kādiem 3—4 mēnešiem. Piebilstu, ka stresu noteikti radījis arī fakts, ka restorānu biznesu nevar sākt bez lieliem ieguldījumiem. Tas, šķiet, Aleksandru nedaudz aizkaitina. «Ja tici idejai, var arī par maziem naudas līdzekļiem uztaisīt. Viss atkarīgs no tā, cik lielu un skaistu pirmo vietu gribi. Latvijā esam pieraduši pie kvalitātes interjerā. Mums vajag visu skaisti un uzreiz. Ir maz vietu, kas sākumā uztaisa ēdienu, virtuvi un pēc tam pārējo anturāžu. Te sākumā ir anturāža, un tad ir ēdiens. Pie tā cilvēks ir pieradis. Es personīgi eju pret to.»

Tomēr bez līdzekļiem, protams, restorānu atvērt nesanāks. Aleksandram tas izdevās, pateicoties finanšu investoram no Islandes. Tomēr pirmais pusgads bijis kļūdām pilns — tā burgernīcu saimnieks tagad atskatās uz aizvadīto laiku. Viņš kļūdas skaidro ar mācīšanos kļūt no darbinieka par uzņēmēju. «Kad sāc biznesu, saproti, ka daudz kas jāzina un jāmāk, neder vienkārši gribēt rīkoties pēc labākās sirdsapziņas. Kā piemērs — darbinieki. Gribēju, lai ir labas algas. Tā bija kļūda. Iedod uzreiz darbiniekam kaut ko tādu, ko viņš varbūt nemaz nav pelnījis. Algu budžeti bija par augstu pirmā pusgada apgrozījumam, tas ievilka uzņēmumu mīnusos. Bija kļūdaini aprēķini pašizmaksām. Bija grūti,» Aleksandrs atceras. Noturēties virs ūdens un savilkt galus palīdzējis tikai tas, ka cilvēki nākuši arvien vairāk, apgrozījums kāpis.

Tomēr 2014. gada vasarā Aleksandrs un islandiešu investors nolēma šķirties. Aleksandrs tajā vaino savas kļūdas: «Jaunības maksimālismā un nezināšanā, kā rīkoties ar budžetu, pieļāvu daudz milzīgu kļūdu. Un naudas kāre… Ja tev nav bijis naudas un tad pēkšņi ir daudz, nezini, kā rīkoties. Gribas vēl, un ēstgriba palielinās. Mašīnu gribas foršāku.» Aleksandrs palika ar preču zīmi Street Burgers, bet investors aizgāja ar visu naudu un Brīvības ielas telpās turpināja strādāt ar citu nosaukumu. «Ar mani ir tieši tā. It’s my way or no way*. Turklāt biznesa partnerattiecības ir gandrīz kā ģimenē. Bet man ģimene ir tikai viena. Tāpēc ar partneriem ir tā, kā ir. (Smejas.) Labāk, lai nav.»

Burgeru diētu?

«Nevar teikt, ka man burgeri nākuši labumā,» Aleksandrs smejas. Restorānos viņš pavada pat sešas dienas nedēļā un burgerus ēdot daudz. «Bet, kā biju 90 kilogrami, tā esmu. Tāpēc, ka produkti ir kvalitatīvi. Diēta. Kā kļūt veselīgam? Sāc ēst burgerus,» viņš pasmaida. Produktu kvalitātei Aleksandrs velta lielu uzmanību. Liellopu gaļu, kuras nepieciešams kādas 25—30 tonnas gadā, iepērk no saimniecības Cēsu pusē, kur tiek gādāts, lai gaļa būtu veselīga, bez antibiotikām. Turklāt saimniecība spēj nodrošināt Street Burgers prasības — tikai šķirnes buļļu gaļu! Vistas tiek pirktas tikai no Ķekavas putnu fabrikas, jo tur tās tiekot audzētas bez antibiotikām. Olas — tikai no brīvībā turētām vistām. Sākumā Street Burgers piedāvāja sešus burgerus, tagad jau kādus 20. Un neviena recepte nav izstrādāta bez Aleksandra dalības. Lai ik pa laikam pārsteigtu ar ko jaunu, klienti tiek iepriecināti ar īpašajiem piedāvājumiem. Ja tiek pie labas brieža gaļas, ir brieža burgeri, vienu brīdi bija arī zivs vai burgeri ar melno maizi. Daudzas idejas Aleksandrs atved no ceļojumiem.

No paša iedvesmas dzimusi arī Aleksandra jaunākā ideja — blakus burgernīcai Meža ielā Pārdaugavā atvērta picērija Street Pizza, kur īpašā maizes krāsnī tiek cepta Neapoles pica. Krāsnī karstums ir 420—450 grādu, tāpēc cepšanai vajadzīgas tikai 90 sekundes. Visas satāvdaļas picai tiek iepirktas Itālijā — milti, olīveļļa, prosciutto gaļa, parmigiano siers un svaiga mozzarella no Alpiem. Sākumā pie krāsns stāvēja pats — prasmes ar to rīkoties brauca mācīties uz Itāliju. Viendien izcepis rekordlielu skaitu picu — stundā un 45 minūtēs 70 picu. «Tāds bija rezultāts,» viņš telefona ekrānā rāda baltu kediņu bildi, kas notašķītas ar tomātu mērci. Tagad darbu pie maizes krāsns turpina itāļu pavārs. Aleksandram svarīgi pārzināt savu biznesu līdz vīlei. Tāpēc viņš stāvējis ne tikai pie picas krāsns. Kad atvēra burgernīcu Pārdaugavā, trīs mēnešus strādāja pie grila kā burgeru pavārs. «Man neviens nevar pateikt, ka kaut ko nevar izdarīt. Es visos procesos esmu piedalījies!»

Darba efektivitātei Street Burgers restorānos ir būtiska nozīme. Piemēram, Pārdaugavas restorānā vienlaikus strādā tikai viens pavārs un viens viesmīlis. «Citi samet iekšā daudz darbinieku un gaida darbu. Man ir otrādi — darbinieks labāk paskraidīs vairāk, un, kad sasniegsim rezultātu un sapratīsim, ka vajag vēl kādu cilvēku, tad liksim klāt.»

Nākamais lielais solis burgeru restorānu ķēdei ir franšīzes restorānu atvēršana ārzemēs. Interese ir, un uzņēmums jau šobrīd slīpē pēdējās detaļas rokasgrāmatai (operational manual). Pagaidām gan par to stāstīt Aleksandrs nevēlas. Taču viens ir skaidrs — Street Burgers ir par svaigu un vietēju pārtiku. Ja kāda franšīze arī tiktu atvērta, piemēram, Vācijā, gaļas piegādātāju vajadzētu meklēt vietējās saimniecībās.

* Vai nu pēc mana prāta, vai vispār ne — no angļu val.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

«Lai nav garlaicīgi! Bizness ir kā izaicinājums. Nevaru nosēdēt uz vietas un darīt vienu lietu. Tiklīdz vienu lietu iemācos darīt, man jāiet pie nākamās.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

«Visa zaudēšana. Tikai tad, kad visu zaudē, vari mācīties. Cilvēks, kas nav visu zaudējis, nesaprot to zaudējuma sajūtu. Cilvēks, kuram visu laiku bijusi nauda, nespēj saprast, kā ir, kad nav naudas. Un kā ir strādāt, lai nopelnītu naudu. Kļūdas norūda.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

«Neesi augstprātīgs! Daudzas lietas nāk ar pieredzi. Iesaku sadarboties ar gudriem uzņēmējiem, ieklausīties viņu pieredzē un vienlaikus veidot savu pieredzi. Jo manā pieredzē jebkurš cilvēks izaug tikai no savām kļūdām.»