Kategorijas: Veiksme

Vēl lielāks spēles laukums

22 gadu vecumā Andris Ramoliņš Vācijā iegādājās pirmo baļķvedēju. Pēc četriem gadiem viņam jau piederēja 16 agregātu, bet 34 gados — fabrika

Kuldīgas bērza saplākšņa rūpnīcas īpašnieka Andra Ramoliņa auto valsts numurs AR 666 ir visā Latvijā tāds vienīgais. Baļķvedēji, kuru numuros redzami trīs sešinieki — veseli 42. Andris aši paziņo, ka šī izvēle būtu tēma atsevišķai sarunai. Uzņēmējam, kas laimi ienesīgajā kokmateriālu biznesā iemēģināja jau 18 gadu vecumā, intriģējošu stāstu ir daudz. «2014. gada vidū vēl nebija domas, ka mums varētu būt ražotne. Manā dzīvē viss kaut kā notiek pats par sevi,» viņš aizdomājas.

Pēc ģimnāzijas — strādāt

Stiga RM 1994. gadā nodibināja Andra tēvs Juris ar vēl trim kompanjoniem. «Ramoliņš, Rogovs, Maļikovs, Morītis,» uzņēmējs uzskaita, atšifrējot arī burtu kombināciju firmas nosaukumā. Tēvam piederēja gateris Tukuma pievārtē. Tur Ramoliņš juniors brīvlaikos pelnīja naudu kā vienkāršs strādnieks. Pēc Smārdes pamatskolas pabeidzis elitāro Rīgas Valsts 1. ģimnāziju, viņš pusotru gadu nostudēja Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā, tad tomēr izvēlējās sirdij tuvākos «mežiniekus» Lauksaimniecības universitātes neklātienē. «Ģimene nebija ļoti situēta, man bija apnicis staigāt vienās kurpēs. Mammai un tētim teicu, ka iešu strādāt,» viņš atceras. «Jau 90. gadu beigās man pašam bija mazs biznesiņš — zāģējām cirsmas. Jelgavas augstskolu tā arī nepabeidzu. Slēpojot salauzu muguru, pusgadu biju slimnīcā. Kad atveseļojos, nopietnāk sāku pievērsties biznesam, studijām vairs nebija laika.»

Sākumā Andris zāģējis mežus, lai ar materiāliem apgādātu tēva nelielo gaterīti, kura vadīšana arī pakāpeniski uzticēta viņam. 

Taču drīz sapratis, ka gateris nespēj nopelnīt starpību, ko varētu iegūt, izdevīgi pārdodot kokmateriālus citiem. 2003. gadā gateris tika likvidēts.

Jau gadu iepriekš Andris Vācijā bija nopircis savu pirmo baļķvedēju, tad Zviedrijā — otro. Tolaik baļķvedēju Latvijā trūka, jo uzņēmēji nevarēja atļauties tos iegādāties. Ramoliņš kā kuriozu atceras — arī pašam Vācijā pa kabatai izrādījās tikai vilcējs, piekabei sākumā naudas pietrūka.

2003. gadā kāds Jelgavas mācībspēks savedis kopā ar Amerikas latviešiem, kas gribēja pārdot meža īpašumu pie Madonas. «Teicu īpašniekam Gunāram Beķerim, ka man tik lielas naudas nav, bet viņš saka: es tev palīdzēšu, tu esi kārtīgs čalis. Tā es nopirku mežu uz parāda. Beķeris ar sievu, abi dakteri, man vēl palīdzēja ar sakariem mediķu aprindās, jo biju taču muguru salauzis.»

Veiksmei ir milzu loma, viņš atzīst. It īpaši biznesa sākumos, kad visu var izšķirt viena darbība. Ja paveicas nopirkt mežu, kad kokmateriālu cena ir augstākajā punktā, — voilà! Ja cena strauji krīt, tad spēle beigusies. Ramoliņam veicās. «2005. gada janvārī Latvijā atgadījās tā šausmīgā vējgāze, strauji sāka krist koka cena. Mums bija nauda, cilvēki un tehnika. Devāmies palīgā Latvijas valsts mežiem izstrādāt vējgāzes.» Iegūtā peļņa pēc gada jau ļāva lepoties ar septiņiem baļķvedējiem. Nekādu kredītu, visi nopirkti par savu naudu! Stāsta otra puse: baļķvedēji bija jau veci, tie plīsa. Daždien no septiņiem kustēja tikai viens, seši bija remontā. Ramoliņš atkal pieņēma radikālu lēmumu. «Aizbraucu uz Scania centru Rīgā, lai nopirktu 12 jaunus kravas kokvedējus,» noskalda. «Kāpēc uzreiz 12? Izdomāju: ja daudz pirkšu, dabūšu lētāk. Kur mēs tiem atradīsim darbu, īsti nezināju. Neslēpšu, mana sieva un brālis teica: «Trakais!» Bet veiksme mums atkal stāvēja blakus. Nopirkām pat 14 mašīnas.»

Risks attaisnojies dubultā. «Treknajos gados» cenas visam auga, arī kokus visiem vajadzēja. «Izdevās ļoti veiksmīgi kravas kokvedējus ievest darbā, mēs jau spēlējām mazliet lielāku spēli.»

Dižķibeli viņa ģimene sagaidīja bez parādiem. «Nebijām sabūvējuši lepnus savrupnamus, visu naudu investējām īpašumos, kas saistīti ar mūsu nozari. Bijām nopirkuši vietu darbnīcām, biroja ēku Tukumā. Man pat pāris reizes bija konflikti ar sievu: redz, draugi būvē jaunas mājas, kāpēc mēs tā nedarām? Spiedienam nepakļāvos,» iesmejas uzņēmējs. «Beigās izrādījās, ka tā bija mūsu veiksmes atslēga. Visiem bankas kaut ko ņēma nost, mums — nekā tāda!»

Viss — elektroniski

Pie fabrikas Kuldīgā, kas agrāk piederēja uzņēmumam Kurzemes Finieris, kokrūpnieks ticis apstākļu sakritības dēļ. 2014. gadā Stiga RM autoparkā bija vairāk nekā 20 baļķvedēju, uzceltas modernas remontdarbnīcas Tukumā, joprojām bez parādsaistībām. Taču viens no klientiem, Kurzemes Finieris, par piegādātajiem kokiem togad palicis parādā 80 000 eiro. «Nevienu parādnieku neiznīcinām, jo mūsu resursi ir pietiekami,» apgalvo Ramoliņš. «Vairāki uzņēmumi, kas krīzē zaudēja daudz naudas, pateicoties mums, nebankrotēja. Sapratām viņu situāciju, nodrošinājām koksni, un viņi pa bišķim vien dzēsa parādu. Visi stāsti bija absolūti veiksmīgi.» Arī Kurzemes Finierim piedāvāts līdzīgs risinājums. «Bet šeit sanāca neforši: iedevām kārtējo porciju ar kokiem, un uzņēmuma parāds tikai pieauga. Mēģinājām vienoties, nekā! Tad emociju uzplūdā liku iesniegt papīrus tiesā. Biju ārzemēs, atgriezies devos uz Altum banku un piedāvāju atpirkt Kurzemes Finiera kredītus. Viņi piekrita maniem nosacījumiem. Maksātnespējas administratoram lūdzu, lai nekādā gadījumā nesadala uzņēmumu pa sastāvdaļām. Lai nav tā, ka viss izvazāts. Mums izdevās vienoties.»

Kuldīgas mērogā Kurzemes Finiera krīze, bez darba atstājot 130 cilvēkus, bijusi pielīdzināma Liepājas Metalurga bankrotam. Pašvaldība, uzzinot, ka objektu pārņems veiksmīgs uzņēmējs no tā paša reģiona, bijusi pretimnākoša. 2014. gadā Stiga RM rūpnīcu atpirka no bankas par 2,8 miljoniem eiro. «Nebaidījāmies investēt, jo bijām nodrošinātie kreditori. Sliktākajā gadījumā rūpnīcu varētu izsolīt,» uzsver Ramoliņš. «Ja nebūtu mūsu, tā būtu aizgājusi pa skuju taku. Divās nedēļās, līdz to pārņēmām, jau pa daļai bija izzagta.» Togad decembra sākumā temperatūra nokrita dziļi mīnusos. «Paši bijām pārsaluši kā diegi, bet pēdējā brīdī vienu apkures katlu dabūjām pie dzīvības. Toreiz pat iedzērām pa glāzītei šampja,» iesaucas uzņēmējs.

Bet viss tikai sākās. «Iekārtas bija 30—40 gadus vecas, tās plīsa.» Un vēl priekšteču parādu aste! «Prasām somiem, lai mums pārdod līmi, kas nepieciešama saplākšņa ražošanai. Viņi: jūs esat parādā 60 000. Sakām — nē, tie neesam mēs! Vairākus mēnešus neviens ar mums nestrādāja, kamēr starptautiskie riska novērtētāji pārbaudīja, vai neesam tie paši vēži, tikai citā kulītē.»

Grūtības radīja azartu. Pirmajā brīdī apdedzinājies ar veca aprīkojuma iegādi, Ramoliņš izlēma mērķtiecīgi fabrikā uzstādīt modernās tehnoloģijas. «Pie visām iekārtām esmu fiziski strādājis pats — vismaz nedēļu naktsmaiņā. Lai darbinieki nefleitē, ka kaut ko nevar izdarīt.» Viņš rāda pirms pusgada nopirktu konveijeru, kas saplāksnim formē un līmē šķiedru pretējā virzienā. Cita iekārta pārbauda gatavo lokšņu kvalitāti. «Viss ir elektronisks, te strādā tikai meitenes, sēž un skatās ekrānā,» pasmaida boss.

Stratēģija atkal izvēlēta pareiza. «Latvijā sāka strauji augt atalgojums, bet mēs jau bijām noreaģējuši un investējuši iekārtās, varējām pielāgoties algu pieaugumam. Ja nespētu, mūs varbūt gaidītu līdzīgs liktenis kā iepriekšējo ražotāju.»

Saplāksni joprojām aktīvi izmanto ēku celtniecībā, mēbeļu ražošanā, kuģu un avio industrijā. Nozare ir ienesīga, Latvijas bērzs pasaulē ir pieprasīts un iecienīts cietības un skaistās šķiedras dēļ. «Kvalitatīvā koksne atrodama no Igaunijas vidus līdz Polijas vidum, mēs esam tieši pa vidu,» atzīmē Ramoliņš. 99% produkcijas Stiga RM eksportē. «Ģeogrāfija ir plaša: Āfrikas valstis, Turcija, Indija. Tikko aizsūtījām testa partijas uz Ameriku. Katrs no sertifikātiem tur izmaksā vismaz 20 000 eiro. Prognozējot zināmu pārdošanas apjomu, ir jēga to darīt.»

Stiga RM panākumi pamanīti arī valsts mērogā. Pagājušogad saņemts Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras apbalvojums par veiksmīgu eksportu Latvji, brauciet jūriņā, uzņēmums ir arī LIAA Eksporta un inovācijas balvas 2018 finālists. Sarunas biedrs to neizceļ. Tikai no interneta uzzinu: Ramoliņš 2011. gadā par mecenātismu saņēmis Latvijas Lepnuma balvu, nosaukts arī par Engures novada Gada iedzīvotāju.

12 reizes vairāk

Pirmajā gadā pēc pārņemšanas Kuldīgas fabrika saražoja 5000 kubikmetru bērza saplākšņa, bet pērn —  jau ap 30 000. Šogad plānā ir 40—45 tūkstoši kubikmetru, bet nākamgad — 60 tūkstoši. Tātad katru mēnesi būs tik liels apgrozījums kā pirmajā darba gadā visa gada garumā, apmierināti secina boss.

Rūpnīca ir stabila un pelnoša, tai vairs sen nav jācīnās par izdzīvošanu. Viņš no Tukuma biroja uz Kuldīgu aizbrauc tikai reizi nedēļā. «Varu pateikties vadības komandai, kas mani nav pievīlusi. Esmu tas, kas lietas sit cauri, bet viņi — izpilda visu līdz galam. Mums visiem ir perfektas latviešu, krievu un angļu valodas zināšanas, nav problēmu aizbraukt kaut uz Brazīliju. Jā, tieši pagājušonedēļ palaidām jaunu iekārtu no Brazīlijas, mums šeit ir viss modernākais, kas ir nozarē!» lepojas īpašnieks. Tiek investēts ne tikai tehnoloģijās. Ierindas darbinieku algu diapazons ir no 800 līdz 2500 eiro pirms nodokļu nomaksas, vadības līmenī — līdz pat 7000 eiro. Mūsu viesošanās dienā noslēdzies 1,5 miljonu iepirkums teritorijas asfaltēšanai un vēl viena ražošanas ceha būvēšanai 2400 kvadrātmetru platībā.

Šobrīd zem Stiga RM «cepures» ir rūpnīca, uzņēmuma galvenais birojs Tukumā un mežsaimniecības sadaļa: koku stādīšana, kopšana un zāģēšana. Stiga RM stratēģiski iepirkusi vairāk nekā 6000 ha meža. Savukārt ar transporta atzaru, baļķ-vedējiem, strādā nodalītais Ramoliņa brāļa Mārtiņa uzņēmums. Sievas Annas uzņēmums gādā par apkopēm un servisu meža tehnikai. Visos saistītajos biznesos kopā ir 430 darbinieku.

«Mūsu uzdevums ir augt un attīstīties,» uzsver veiksmes stāsta galvenais varonis. «Globalizācija ir strauja, Latvijā nelieliem uzņēmumiem drīz būs ļoti grūti pastāvēt. Eksporta tirgos konkurenti ir starptautiskas, lielas kompānijas. Mēs viņiem joprojām esam aiz muguras, bet ievērojami pietuvojušies. Protams, konkurence ir vajadzīga, tā arī mums neļauj iesnausties.»

Viņš neslēpj: pagājušogad saņēmis pat veselus sešus piedāvājumus pārdot kompāniju vai tās daļas. «Kārdinājums? Ziniet — šim kārdinājumam izgāju cauri jau 2011. gadā. Man togad piedzima meitiņa, bija piedāvājums par daudziem miljoniem pārdot meža īpašumus. Divas nedēļas domāju. Sapratu, ka tas, ko daru, man patiešām ļoti patīk. Nauda kontā mani nepadarīs vēl laimīgāku. Esmu nemiera gars, naudu noteikti ielikšu kādā citā biznesā, kuru tik labi nepārzinu. Pastāv ļoti augsts risks, ka to zaudēšu. Un mēs ar brāli nevēlamies būt atkarīgi no kāda cita, esam pašpietiekami. Man ir tikai 38 gadi, viņš ir četrus gadus jaunāks. Neesam tik veci, lai notītos miglā, brauktu kaut kur pa pludmali gozēties. Tur varam aizbraukt uz nedēļu, bet tad — atpakaļ strādāt!»

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā
«Tas ar gadiem mainās. Sākumā svarīgi ir nopelnīt naudu, pēc tam sev nospraud mērķus, uz ko virzīties. Par mērķiem informēju visu komandu. Esmu kā kapteinis, kas stūrē kuģi, bet cilvēkiem ir jāzina, uz kurieni braucam.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību
«Esam kļūdījušies daudzreiz. Kaut vai, rūpnīcai iepērkot lietotas ražošanas iekārtas no citas rūpnīcas Mālpilī. Šo kļūdu vajadzēja, lai saprastu, ka ar lietotām iekārtām mums nav pa ceļam. Augstākās tehnoloģijas ir vienīgais ceļš, kā varam attīstīties.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam
«Mazāk klausīt citus, vairāk klausīt savai intuīcijai un veselajam saprātam. Un mazliet arī sapnim.»

99% produkcijas Stiga RM eksportē. «Ģeogrāfija ir plaša: Āfrikas valstis, Turcija, Indija. Tikko aizsūtījām testa partijas uz Ameriku.»
Foto — Ieva Salmane

Nebaidīties būt ambicioziem

Jānis Berdigans un Artis Kehris jau uzreiz nosprauda lielus mērķus un biznesu sāka ASV. Tagad viņu veidotā apdrukātu preču iegādes platforma Printify sadarbojas ar vairāk nekā 250 tūkstošiem interneta veikalu ASV un citur pasaulē, bet visi darbinieki ir šeit — Latvijā

Ja cilvēki pasūta kādu lietu — krūzi, kreklu, kaut vai smailpapēžu kurpītes — ar pašu izvēlētu apdruku, tad ir skaidrs, ka viņus ne tik daudz interesē lieta, cik uzraksts vai zīmējums uz tās. Bieži vien tas stāsta ne tikai par vaļasprieku vai zīmīgu joku, tā ir daļa no lietotāja identitātes. Ceturto gadu veiksmīgi strādājot šajā biznesā, uzņēmuma Printify Inc. dibinātāji Jānis Berdigans un Artis Kehris atklājuši, cik krāsaina ir pasaule. Klientu vidū, kas tiešsaistes veikalos pasūta īpaši apdrukātas lietas, ir gan Jorkšīras terjeru īpašnieku klubi, gan krūts vēža pacientu atbalsta biedrības, gan naftas ieguves torņu darbinieku komūna un Ņujorkas meitenes, kas aizraujas ar skriešanu. «Amerikā ir priesteris, kurš interneta veikaliņā pārdod dažādas lietas, ko rotā motivējoši uzraksti un Bībeles citāti. Un visus tirdzniecībā gūtos ienākumus, ap pusmiljonu dolāru, viņš atdod labdarībai. Apbrīnojami!» stāsta Artis.

Jānis, ko draugi un kolēģi sauc par Džeimsu, platformu Printify radīja, lai varētu automātiski savienot katru individualizētās apdrukas pasūtījumu ar interneta veikalu un pasūtītāja mājvietai tuvāko apdrukas kompāniju. 

Kopš 2017. gada Amerikā dibinātā uzņēmuma Printify Inc. apgrozījums ik mēnesi pieaug par 10—30%, tā pierādot, ka šāda platforma daudzu cilvēku dzīvi padara mazliet vieglāku. Tātad labs bizness.

Īpaša apdruka — ātri un lēti

Printeru un apdrukas iekārtu Printify Latvijas birojā Spīķeros nav. Telpās, kas reiz kalpojušas par noliktavām, programmētāji, dizaineri, mārketinga, tirdzniecības un klientu apkalpošanas speciālisti, kopumā 80 cilvēku, strādā pie datoriem. Daudz jaunu cilvēku, pufi, ko pamest zem kājām vai notirpuša dibena, mājīga sapulču telpa, uz kuru kurjers atnes picas, — viss kā tipiskā tehnoloģiju jaunuzņēmumā. 

Pirms daudziem gadiem Džeimss bija nolēmis interneta veikalos pārdot telefonu vāciņus ar individualizētu dizainu. Bija ražotāji, kas gatavi drukāt kaut pa vienam vāciņam un sūtīt pircējam. Teorētiski tam vajadzētu nozīmēt, ka atliek datorā uz sev vajadzīgā vāciņa augšupielādēt kādu attēlu un noklikšķināt uz vārda «pasūtīt», lai tiktu pie tāda telefona maka, kāda nav nevienam citam. Taču nebija sistēmas, kas sasaista drukātavu ar interneta veikaliem. Kādam vajadzēja parūpēties par katru pasūtījumu, tāpat apstrādāt ikvienu lejupielādēto attēlu datorgrafikas programmā.

Nejēdzīgi sarežģīti un līdz ar to dārgi. «Bet mums bija svarīgi, lai preces piegāde būtu ātra un produkts — lēts,» uzsver Džeimss. Kā apdrukāšanas pakalpojumu saistīt ar interneta veikaliem, lai nebūtu jāķēpājas ar katru pasūtījumu? 

«Sākumā domājām izstrādāt programmatūru tikai savām e-komercijas vajadzībām. Bet tad sapratām, ka apdrukas industrija ir mežonīgi liela, pieaug ļoti strauji un tirgū ir neaizpildīta niša — pakalpojumu automatizācijas risinājums,» stāsta Džeimss. Tad arī viņš saprata, ka vajadzīga datorsistēma, kas automatizētu sadarbību starp drukātavām un interneta veikaliem. Tas bija 2014. gada beigās. «Pagāja vairāk nekā pusgads, kamēr programmatūrai izstrādājām izmēģinājuma variantu. Tajā bija tikai kādi septiņi produkti,» atceras Džeimss.

Tagad Printify platformā ikviens, kurš vēlas savā tiešsaistes veikalā izlikt pārdošanai apdrukātas lietas, var atrast ražotāju, izpētīt visu viņa produktu klāstu, atlasīt sev vajadzīgos un uz tiem no sava datora augšupielādēt konkrētu dizainu. Uzreiz redzams, kā prece izskatīsies. Tiklīdz pircējs ir to pasūtījis un samaksājis, datorsistēma automātiski sagatavo drukas failu un nosūta ražotājam, kas atrodas vistuvāk pasūtītāja dzīves vietai. Tiešsaistes veikala darbiniekiem nekas nav jādara, jo ražotājam jau ir sistēmas piegādāta informācija, uz kurieni produkts būs jāsūta.

Cik pasūta, tik saražo

Pašlaik sistēmai ir vairāk nekā 250 tūkstoši reģistrētu pārdevēju, pārsvarā interneta veikali. 80% no tiem darbojas Amerikā, pārējie — Eiropā un Austrālijā. Attiecībās ar Printify viņi ir platformas abonētāji, un uzņēmums ienākumus gūst no abonēšanas maksas, kā arī procentmaksājumos no katras pārdotās vienības.

Lai preces varētu ātri apdrukāt, Printify ir noslēdzis sadarbības līgumus ar 15 apdrukas kompānijām, kurām pieder ap simt drukātavu ASV, Lielbritānijā un Ķīnā. Ir divi iemesli, kāpēc vajadzīgs tik daudz drukātavu. Pirmais — katra no tām specializējas kādā jomā. Piemēram, ir tādas, kas lieliski apdrukā apģērbu, bet citas — sienas dekorus, telefonu vāciņus vai apavus. Tieši specializējoties ražotājs var panākt lielisku kvalitāti un arī zemas ražošanas izmaksas. Otrs iegansts ir fakts, ka amerikāņiem ļoti patīk iepirkties tiešsaistes veikalos, bet neviens negrib savu preci gaidīt ilgāk par dažām dienām. «Ja, piemēram, paciņa jāpiegādā Kalifornijā, nebūtu prātīgi likt tai ceļot no Ņujorkas pāri visai Amerikai. Mēs mēģinām nodrošināt saviem interneta veikalu īpašniekiem, ka drukātava atrodas maksimāli tuvu preces pasūtītājam. Tas samazina piegādes laiku, arī cenu,» skaidro Artis.

Apdrukājami ir ne tikai krekliņi un krūzes, bet arī kurpes, pludmales čības, peldkostīmi, gultas veļa, skrituļdēļi, vējjakas, dušas aizkari — Printify var atrast vairāk nekā 250 dažādu produktu veidu, un tiem ir vairāk nekā 3000 variantu, kas ļauj izvēlēties tīkamāko krāsu vai izmēru. Lielo klāstu nodrošina sasaiste ar trim lielām interneta veikalu platformām: Shopify, WooCommerce un Etsy.

Šāda apdrukāšana pēc pieprasījuma nodrošina, ka saražo tieši tik daudz preču, cik vajadzīgs. Pircējs samaksā par savu, piemēram, krekliņu ar īpašo dizainu, ražotājs apdrukā un nosūta viņam. Nav pilnu noliktavu ar mantām, no kurām daļu neiztirgo, tāpēc mēģina tikt no tām vaļā, pārdodot ar 40—80% lielām atlaidēm. Printify strādā pēc biznesa modeļa, kas nepiesārņo pasauli ar nevajadzīgām lietām.

Apgriezieni Amerikā

Skaidrības labad — uzņēmumam ir īpaša struktūra. Printify Inc. dibināts ASV, un tam simtprocentīgi pieder Latvijas SIA Printify Development, kur strādā visi 80 darbinieki. Lai sasniegtu lielos mērķus, uzņēmumu nācās veidot ASV, bet praktiski tas strādā Latvijā. 

«Kad stāstījām par savu biznesa ideju potenciālajiem investoriem Latvijā, mums teica — nekāda dižā tā jūsu ideja nav,» Artis atceras 2016. gadu. Bijis grūti atrast investoru, bet, kad viņi to sākuši meklēt ārpus Latvijas, vienmēr uzdots viens un tas pats jautājums — kuram akseleratoram jūs esat izgājuši cauri? Dalība kādā akseleratora programmā, kas sagatavo jaunuzņēmumus darbam, investoriem bijis viens no galvenajiem kritērijiem, lai izšķirtos — veltīt idejas autoriem laiku vai ne. «Tad arī nolēmām — ja mērķi ir lieli, akseleratoru arī vajag lielu,» saka Artis. 

Džeimss 2016. gadā bija Sanfrancisko, un tur kādā no bāriem pavisam nejauši saticis 500 Startups komandas cilvēkus. 500 Startups ir viens no lielākajiem tehnoloģiju uzņēmumu atbalstītājiem, kuru programmās sagatavoti vairāk nekā 2000 jaunuzņēmumu. «Izstāstīju, ko darām, un tā 500 Startups kļuva par mūsu biznesa atbalstītāju,» atceras Džeimss.

Printify bija pirmais Latvijas jaunuzņēmums, kurš darbojies šajā akseleratorā, un trīs mēnešu programma mainījusi veidu, kā Artis un Džeimss domā par savu biznesu. «Pirms akseleratora domājām, ka sasniegt desmit miljonu eiro lielu apgrozījumu būtu milzīgs panākums, bet tur mums mentori jautāja: «Puiši, kad paredzat simt miljonu dolāru apgrozījumu?» Tas palīdzēja nostiprināt mūsu ambīcijas, noticēt sev,» stāsta Artis.

Taču vairums potenciālo investoru nebija gatavi ieguldīt uzņēmumā, kas vismaz juridiski nav saistīts ar ASV. Lai klientiem radītu uzticību, Artis un Džeimss nolēma uzņēmumu reģistrēt Amerikā. «Investoriem vajadzīga skaidrība, ka strādā-jam pēc viņiem zināmiem likumiem,» paskaidro Džeimss. ASV Printify arī sameklējis savus pirmos investorus, no kuriem galvenais ir Gokuls Radžarams (Gokul Rajaram), tehnoloģiju pasaulē pazīstams kā cilvēks, kurš izstrādājis reklāmu izvietošanas programmu Google AdSense un vadījis Facebook reklāmas nodaļu. «Uzrunājām viņu, aizsūtot e-pastu, un viņš atbildēja. Pagāja gan deviņi mēneši, kamēr viņš piekrita investēt mūsu uzņēmumā. Tikai tad, kad redzēja, ka regulāri sasniedzam nospraustos mērķus, viņam radās drošības sajūta,» stāsta Džeimss. «Radžarams mums ir ļoti palīdzējis stratēģiski, ar lēmumu pieņemšanu.» 10. maijā Rīgā ieradīšoties riska kapitāla pārstāvis Bendžamins Lings (Benjamin Ling) no Sanfrancisko, kurš piedalījies Google, Facebook, YouTube attīstībā. Džeimss un Artis liek saprast, ka arī viņš publiski paziņos par ieguldījumu Printify.

Aprīlī Printify Development nāca klajā ar paziņojumu, ka ir viens no pirmajiem uzņēmumiem Latvijā, kas mātesuzņēmuma Printify Inc. akcijas piešķir visiem darbiniekiem, kuri nostrādājuši ilgāk par sešiem mēnešiem. «Mēs lepojamies ar to,» saka Džeimss. Tagad uzņēmuma īpašnieki ir ne tikai dibinātāji, bet arī gandrīz 60 darbinieki. Artis, kurš uzņēmumā rūpējas, lai katrs tiektos sasniegt nospraustos mērķus, secinājis, ka tagad ir vieglāk ar kolēģiem apspriesties par darāmo. Teikums «Printify ir arī tavs uzņēmums!» saliedējot.

Iepriekšējo gadu uzņēmums beidza ar 10 miljonu ASV dolāru (9 miljoni eiro) lielu apgrozījumu, bet Džeimss paredz, ka šogad apgrozījums varētu būt vismaz trīs reizes lielāks. «Mēs esam tikai pašā ceļa sākumā. Bet, spriežot pēc rezultātiem, esam uz pareizā ceļa,» secina Džeimss. Redzot, ka apdrukātās preces tiek izvadātas ne tikai pa Ameriku, bet arī pa Kanādu, Austrāliju un Eiropu, mērķis ir paplašināt sadarbības partneru loku. «Mēs gribam, lai mūsu ražotāju tīkls ir visā pasaulē,» saka Artis.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā
«Mans galvenais mērķis ir radīt ko tādu, ko pasaulē izmanto tūkstošiem cilvēku un kas nes pozitīvas pārmaiņas viņu dzīvē,» saka Džeimss, un Artis piebilst, ka jau tagad ir redzams, kā Printify bizness palīdz uzlabot dzīvi mazām kopienām. «Mēs kādam palīdzam. Tas ir labs iemesls no rīta celties,» saka Artis. 

Lielākā kļūda, kas devusi mācību
«Kļūdās visi, un labāk to izdarīt agrāk. Jo vēlāk kļūdies, jo dārgāk tas maksā,» saka Artis. Printify iekšējā darba kultūra veidota tā, lai darbinieki nebaidītos kļūdīties. 

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam
Vairāk ambīciju un domāt plašāk! Pēc Arta vārdiem, fundamentāli svarīgi ir zināt mērķus, lai apjaustu, cik ātri augt biznesam. «Noteikti ieteiktu neatlaidību. Ja sāk pie kaut kā strādāt, tad ir vērts investēt laiku, pūles un smagu darbu, lai viss izdotos,» piebilst Džeimss.

Apdrukājami ir ne tikai krekliņi un krūzes, bet arī kurpes, pludmales čības, peldkostīmi, gultas veļa, skrituļdēļi, vējjakas, dušas aizkari — Printify var atrast vairāk nekā 250 dažādu produktu veidu

Tīrs bizness

Kad Agate un Kristaps Kanči pirms pieciem gadiem izveidoja savu ģimenes uzņēmumu Purenn, kas ražo mājķīmijas preces, viņi apņēmās strādāt pēc stingriem ekoloģiskās ražošanas noteikumiem. Jau toreiz paredzēja, ka aizvien vairāk būs vajadzīga «ķīmija», kas nekaitē videi

Pirms septiņiem gadiem Agate Jurkovska-Kanča vēl bija viena no trim ekokosmētikas uzņēmuma Kiwi Cosmetics līdzīpašniecēm un piedalījās starptautiskajā bioloģiskās pārtikas produktu un kosmētikas nozares izstādē Biofach. Tā katru gadu februārī notiek Nirnbergā Vācijā. Kopā ar vīru Kristapu izstaigājot visas izstādes halles, viņi atklāja, ka zālē, kas bija atvēlēta mājķīmijas uzņēmumiem, nebija neviena no Latvijas. «Hm, kāpēc neražot ekoloģisku mājķīmiju,» toreiz Agate pajautāja Kristapam. «Tā arī sākām šo ideju auklēt.»

Lai gan Agate un Kristaps bija aizņemti katrs savā biznesā, abi 2014. gadā izveidoja ģimenes uzņēmumu videi draudzīgas sadzīves ķīmijas ražošanai. Pēc iepriekšējās pieredzes uzņēmējdarbībā bija skaidrs, ka jāgādā par eksportu un starptautisku atpazīstamību. Mērķis bija iegūt ielūgumu uz to pašu izstādi Biofach Nirnbergā. Šogad šis mērķis sasniegts — sadzīves ķīmijas hallē beidzot bija arī Latvijas uzņēmums, Kanču izveidotais Purenn. 

Piecu gadu laikā ģimene kopā ar kolēģiem panākuši, ka Purenn ieguvis starptautiski atzītu sertifikātu EcoControl, to iecienījuši Latvijā un eksportē uz sešām valstīm. Kā tas izdarīts — par to Agate un Kristaps stāsta viegli un ar smaidu.

Ķīmiķu ģimene

Kanči ir rīdzinieki, taču Purenn ražotne atrodas Jelgavā, turklāt neparastā vietā — ēkā, kas 90. gados būvēta un arī īsu laiku izmantota kā baseins. Tagad no baseina palikusi tikai grīda, kas spēj izturēt tonnām smagu slodzi, flīzētas sienas un kanalizācijas sistēma. Tieši tas, kas vajadzīgs sadzīves ķīmijas ražotnei, kuras centrā ir milzu reaktors jeb muca ar blenderi, kā smaidot paskaidro Agate. Kad reaktorā ielej izejvielas, tās tiek sajauktas, līdz izveidojas kāds no 40 Purenn produktiem.   

Pirms pieciem gadiem, kad Kanči sāka Latvijas tirgū piedāvāt Purenn mājķīmiju, viņiem jau bija 20 dažādu produktu, sākot no trauku un beidzot ar veļas mazgāšanas līdzekli. Produktu izstrāde sākusies jau drīz pēc tam, kad Agate un Kristaps bija atgriezušies no izstādes Biofach.

«Laikam esmu bioķīmiķe pēc pārliecības,» Agate sāk savu stāstījumu par to, kā viņa kopā ar citiem ģimenes locekļiem izstrādāja mājķīmijas produktu formulas, kā pagatavoja pirmos produktus un paši arī testēja. Beigusi vidusskolu, Agate bija viena no tiem jauniešiem, kas bez lielas domāšanas izlēma studēt uzņēmējdarbību. Tikai kļūstot par trīsdesmitgadnieci, sākusi domāt par to, kas patiešām interesē un ko vēlētos darīt. Darbs ekokosmētikas ražotnē pamodinājis interesi par bioķīmiju, un Agate nolēma Lielbritānijā Stounbridžas koledžā apgūt augu valsts produktu izmantošanu. 

Koledžā iegūtās zināšanas tad arī noderēja, lai radītu receptes mājķīmijai, turklāt Agatei palīdzēja mamma un tētis. «Mūsu ome pēc izglītības ir ķīmiķe,» Agate saka par savu mammu, kura palīdz rūpēties par Agates un Kristapa trim mazajām meitām. «Viņa lielāko dzīves daļu ir nostrādājusi ķīmijas laboratorijā. Savukārt mans vectēvs visu darba mūžu nostrādāja uzņēmumā Latvijas Ķīmija. Tāpēc mēs paši ģimenē varējām izstrādāt mūsu produktu receptes un joprojām uzņēmuma laboratorijā turpinām to darīt,» stāsta Agate.

Kristaps teic, ka visa ģimene jau no paša sākuma strādājusi ar lielu pārliecību, ka iecerētais izdosies. «Ir jātic tam, ko tu dari.»

Patīkams audits

Pieredze biznesā Kristapam un Agatei ļāva jau pirms uzņēmuma nodibināšanas vienoties par galvenajiem kopējā uzņēmuma darbības pamatprincipiem. Abi vienojās, ka virkni funkciju — grāmatvedību, loģistiku, pakošanu, dizaina izstrādi — uzticēs ārpakalpojumu sniedzējiem. Nelielajā uzņēmumā strādā tikai astoņi cilvēki, kuri koncentrējas uz svarīgāko mājķīmijas ražošanā. No paša sākuma Agatei un Kristapam bija arī skaidrs, ka produkcija būs ekoloģiska. 

Lai iegūtu starptautisko EcoControl sertifikātu, kas tiek piešķirts kosmētikas produktiem no dabīgām izejvielām, ražotājam ir jāgādā ne tikai ekoloģiskas izejvielas, bet arī jānodrošina, lai viss produkta ražošanas process būtu videi draudzīgs. «Līdz ar to mēs esam stingri ierobežoti, ko drīkstam un ko ne. Paši jau gribējām stingru standartu, lai klienti zinātu, ka mūsu produkti ir ģimenei draudzīgi un videi nekaitīgi. Uzņēmuma filozofija ir strādāt ilgtspējīgi un jēgpilni,» stāsta Agate. 

EcoControl sertifikācijas komisija reizi gadā ierodas ražotnē, kur izseko visam ražošanas procesam un izpēta dokumentus, lai pārbaudītu, kādas izejvielas tiek ievestas, kā uzglabātas, kā notiek ražošana, vai notekūdeņos nenokļūst videi kaitīgas vielas. Par to, kā notiek audits, Kanči stāsta priecīgi. «Tas ir patīkami. Tā ir kārtējā pieredzes apmaiņa, kurā mēs pārbaudes laikā un arī pēc tās iegūstam labus padomus,» saka Kristaps. Pieredze ar sertifikācijas komisiju iedrošinājusi aicināt uz ražotni arī sadarbības partnerus, ja vien viņi to vēlas. «Mēs nebaidāmies rādīt, no kā ražojam un kā to darām,» uzsver Kristaps.

Uzņēmuma un zīmola nosaukumu Kanču ģimene meklēja tādu, lai būtu īss, viegli izrunājams gandrīz jebkurā valodā un lai tam būtu pieejams domēns .com tīmekļa veikala izveidei. Purenn, kas ir saīsinājums no trim vārdiem angļu valodā «tīra ziemeļu daba», atbilda visiem šiem nosacījumiem. «Vācijā, Zviedrijā, Nīderlandē, Kanādā, Arābu Emirātos, Slovākijā neviens nav uzdevis jautājumu: kā jūs to izrunājat,» saka Kristaps.

Pirms lauzties eksporta tirgū, Kanči bija apņēmības pilni vispirms iegūt savu vietu Latvijas veikalu plauktos. Lai gan ekoloģisko produktu tirgū konkurence esot diezgan spīva, pirmo līgumu ar produkcijas izplatītāju Latvijā uzņēmums noslēdza jau drīz pēc dibināšanas. Tiklīdz biznesa laikrakstā bija raksts, ka Jelgavas biznesa inkubatorā sāk ražot ekoloģisku mājķīmiju, tā Kančiem uzreiz bija piedāvājums no izplatītāja Latvijā. Tagad Kanči citiem uzņēmējiem iesaka — pat tad, ja produkts vai pakalpojums ir paredzēts eksportam, vispirms to vajag notestēt vietējā tirgū. «Tā var uzzināt, kas ir jāuzlabo,» saka Agate. Purenn produkcijas klāsts piecos gados kļuvis tikai lielāks. Joprojām visvairāk pieprasīti esot trauku mazgāšanas līdzekļi. Daudzos mājokļos iecienīti arī universālie virsmu tīrītāji un tualetes podu tīrīšanas līdzekļi ar dažādiem aromātiem. Pēdējais, ar ko Kanču ģimene papildinājusi Purenn produkcijas klāstu, ir paklāju, kā arī traipu tīrītāji.

Iekaro beziepakojuma veikalus 

Pašlaik trešdaļu no visas Jelgavā saražotās ekoloģiskās mājķīmijas Kanču ģimenes uzņēmums eksportē, divas trešdaļas paliek Latvijā. Jau 2017. gada nogalē — drīz pēc tam, kad Purenn piedalījās skaistumkopšanas industrijas izstādē Somijā I love me — uzņēmums sāka eksportēt uz Skandināviju. Tagad sešās valstīs Purenn mājķīmija nopērkama gan mazās ekobodītēs, gan lielos tirdzniecības ķēžu veikalos. «Piemēram, izplatītāji, kas strādā Rumānijā, paši mūs atrada. Klients, kas atnāk pats, — lūk, tas ir superīgi,» saka Agate. «Mēs uzlādējamies no foršiem partneriem. Šodien arī zvanīja klients no Slovēnijas, ar ko tikai sākam sadarbību. Pēkšņi viņš saka: mums ļoti patīk jūsu produkti! Tas tā uzlādē!»

Salīdzinot produktu izvēli Latvijā un ārpus tās, Kristaps un Agate secinājuši, ka nekur citur kā mūsmājās nav tik populāri tīrīšanas līdzekļi krāniem un kaļķakmens noņēmēji. No tā var secināt, ka dzeramā ūdens attīrīšanas kvalitāte citās valstīs ir labāka nekā Latvijā. Savukārt ārzemēs lielu atzinību izpelnījies mājdzīvniekiem draudzīgs grīdas mazgāšanas līdzeklis. «Latvijā šo produktu nesaprot, bet Vācijā, vispār Rietumeiropā to ļoti ciena,» saka Kristaps, un Agate paskaidro, ka dzīvnieki daudz jutīgāk nekā cilvēki uztver smaržvielas. Dzīvniekiem draudzīgs — tas nozīmē, ka produkcijā nav aromātu. Saimnieki, kuriem viņu mājdzīvnieki ir mīļi, priecājoties, ka kāds ražotājs respektē viņu vajadzības. 

Kanču ģimene mēģinot izsekot visām tendencēm tirgū. Gan Latvijā, gan visā Eiropā aizvien populārāka kļūst zero waste kustība un beziepakojuma veikali, tāpēc Purenn produkcija arī eksporta valstīs nopērkama šādos veikalos. Ja neizmet atkritumos sava trauku mazgāšanas līdzekļa pudeli, to var uzpildīt ar Purenn.

Ekokosmētikas ražotni Kiwi Agate kopā ar abām pārējām līdzīpašniecēm pārdeva Olainfarm 2016. gada sākumā. Jautāta, ko Purenn dara citādi nekā Kiwi, lai to nenāktos pārdot, Agate saka — neko. Jo pie lēmuma par tā pārdošanu viņa vienojās ar abām līdzīpašniecēm tāpēc, ka toreiz «tā kārtis salikās». «Nebija Kiwi sliktu lietu. Purenn daudz darām tāpat kā Kiwi, piemēram, ļoti daudz izmantojam iekšējos resursus. Visfantastiskāko mārketinga ideju ģenerēšana notiek mūsu pašu komandā, kur visi esam forši un radoši cilvēki,» saka Agate.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā
«Priecīgi klienti, kas jūtas droši, ka Purenn produkcija patiešām ir laba un videi draudzīga. Viņi iedod pozitīvo lādiņu.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību
«Ja kļūda ir devusi mācību, to nevar saukt par kļūdu, tā drīzāk ir daļa no dzīves skolas. Mēs nelietojam vārdu «kļūda».»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam
«Izturību. Un nevajag baidīties no tukšām kabatām! Vajag baidīties tikai no sava gļēvuma.»

Lai plīvo!

Amberlat karogu masti tika pie «lomas» simtgades Dziesmusvētkos, un šovasar plānots vienu uznest Monblānā, kā arī iespiesties eksportā tālāk par Baltijas tirgu

Dziesmusvētku uzvedumā Zvaigžņu ceļā Mežaparka estrādē pērnvasar bija iespaidīgs mirklis. Dons dziedāja fragmentus no Zigmara Liepiņa un Māras Zālītes rokoperas Lāčplēsis, un finālā tika izgaismoti 100 Latvijas karogi lokā ap estrādi. To masti bija radīti Madlienā, Ogres pusē, SIA Zīmes ražotnē, kur top zīmola Amberlat laivas un karogu masti. Visus 100 mastus atveda speciāli aprīkotā transportā, jo tie nav salokāmi, un katrs bija 12 metrus garš. Tos uzslēja uz Dziesmusvētku laiku — Amberlat mastus izīrēja, vēlāk tos pārdodot privātpersonām ar šiltīti, ka šis karogs piedalījies Latvijas simtgades Dziesmusvētkos. 

Atceroties svētkus, uzņēmuma Zīmes valdes locekle Ilze Seržāne saka: «Ģenerālmēģinājuma laikā bija ļoti pacilāta sajūta.» Ar Ilzi tiekamies Rīgā, Juglas ezera krastā, bijušajā Juglas manufaktūras ēkā, kur ir Amberlat birojs.

Laivas — kaimiņiem

Ilze uzņēmumu vada četrus gadus, iepriekš galvenais bija Aldis Kunšteins, kurš arī piedalās sarunā. Viņš tikko kā ieradies no Madlienas, kur trešo nedēļu aizvieto ražotnes vadītāju, kurš devies komandējumā. Šobrīd Ogres pusē daudz darba, jo ar Lauku atbalsta dienesta finansējumu sākta ražotnes atjaunošana, kā arī tiks iegādāta tehnika ražošanas procesa optimizācijai. 

Kunšteins ikdienā rūpējas par pārdošanu Latvijas tirgū, tāpēc ražotnes vadīšana viņam ir izaicinājums: ko darīt, ja kāds darbinieks neatnāk vai darbi kavējas. Pats gan savulaik tam visam gājis cauri, jo pirms 10 gadiem uztaisīja pirmo karoga masta prototipu — Aldis rāda nelielu, baltu cilindru, uz kura ar melnu marķieri uzrakstīts «2009». Amberlat nav viņa ideja, bet partnera — radinieka, kurš uzaicināja piedalīties laivu ražošanā no stiklšķiedras.

Aldim bija interese, viņš iesaistījās. Tas bija 2008. gads, ekonomiskās krīzes pīķis, un laivu pārdošanas apjoms strauji samazinājās. Viņi domāja, ko varētu ražot papildus, lai piesaistītu patērētājus. Kaut ko tādu, ko nevar atvest no Ķīnas, jo tur tāpat saražos jebko un lētāk. Un no tās pašas stiklšķiedras, kas bija iegādāta laivu radīšanai. Aldim, kam ir nevis inženiera, bet zivju pārstrādes tehnologa izglītība, radās ideja par karogu mastiem. Tos nevarētu tik vienkārši no Ķīnas atvest uz Eiropu! 

Kad risinājums bija rasts un sākta ražošana, sašķobījās abu uzņēmuma īpašnieku attiecības. Par to Aldis sīkāk nevēlas atcerēties, sakot: «Ceļi šķīrās, jo nebija līdzīga redzējuma.» Amberlat Technology bankrotēja, un 2014. gadā tika nodibinātas Zīmes un par valdes priekšsēdētāju iecēla Ilzi, kura «atnāca pie mums ar savu redzējumu par eksportu — jauna un strādāt griboša», atceras Aldis. Seržāne nupat ieguvusi biznesa maģistra grādu Latvijas Universitātē. Mūsu sarunas laikā gan vairāk runā Aldis, kurš par karogu mastiem un laivām zina vairāk, Ilze ir eksporta direktore. Viņa saka — tieši abu dažādās pieredzes veido labu komandas darbu, jo «Aldis ir rūdīts, vīlies daudzās situācijās, savukārt es ar jaunības maksimālismu un svaigi iegūtajām zināšanām». «Kad es lidoju par augstu, Aldis piebremzē. Tā ir veiksmīgās sadarbības sāls un veiksme — komanda.» Ilze savas eksporta iemaņas gadu spodrinājusi LIAA inovāciju nodaļā, kur organizēja hakatonus jeb jaunuzņēmumu radīšanas pasākumus.

Lielāko pīrāga daļu uzņēmumā veido laivu pārdošana — ar tām sāka nodarboties agrāk, tāpēc ir stabilākās pozīcijās. Ap 70% aizpeld uz Lietuvu, pārējie 20% Latvijā, 10% uz Igauniju. Kopumā uzņēmums spēj saražot ap 20 dažādu veidu laivas. Tās ir tā sauktās trimarāntipa laivas: platas un ar trim maziem ķīlīšiem, nevis vienu lielu ķīli kā kuģim. Tās ir viegli airēt, tāpēc laivas iecienījuši atpūtnieki un makšķernieki. Var pielikt arī dažādu jaudu motorus. Laivas ir stabilas, no tām var makšķerēt, kājās stāvot, — Latvijā tās pērk piekrastes rūpnieciskās zvejas arteļi, jo ir sertificētas tīklu zvejai jūrā. 

Stiklšķiedras materiālu uzņēmums iepērk no vairumtirgotāja Latvijā, kurš savukārt lielāko daļu izejmateriālu, to skaitā poliestera sveķus un krāsas, ved no Polijas. No Valmieras stiklšķiedras nevarot, jo tā specializējusies ļoti konkrēta nišas produkta ražošanā pasaules tirgum, kas neder laivu un karogu mastu radīšanai. Madlienā top ne tikai laivas un masti, bet arī atsvari un auklu uzvilkšanas mehānisma daļas mastiem.

Svinīgiem brīžiem

Ar katru gadu karogu mastu pārdošana aug, un Ilze prognozē, ka pāris gadu laikā tā pārņems laivu daļu. Piemēram, pagājušajā gadā tika pārdots par 64% vairāk nekā 2017. gadā. Pērn mastu pārdošana uzlēca, pateicoties simtgadei, jo aptuveni 20 pašvaldības gribēja iekārtot svinību vietu, kur sapulcēties 18. novembrī. Mastiem bija uzlīme ar Lielvārdes jostas motīviem: to speciāli noauda audējas Cēsīs, un vēlāk pēc tās prototipa tapa uzlīme. Daudzi klienti vaicāja, vai būs arī Lielvārdes josta, jo gribējies mastu tieši ar spēka zīmēm.

«Ir aizkustinoši redzēt, ka veciem vīriem birst asaras, kad velk karogu mastā. Daļā sabiedrības modinām patriotisko dzirksti, veidojot nacionālo apziņu,» saka Aldis. Pie tā gan viņš pats strādā mērķtiecīgi, uzrunājot skolas un pašvaldības desmit gadu garumā. Kunšteins stāsta, ka arī lielie būvniecības objekti aizvien vairāk novērtē mastus, piemēram, tos pasūtījušas koncertzāles Gors un Lielais dzintars. «Privātajā sektorā tas vēl nav tik ļoti iegājies kā, piemēram, Zviedrijā, kur pie gandrīz vai katras mājas plīvo karogs,» saka uzņēmējs. Latvijā likumi noteic, ka mastam jābūt vismaz sešus metrus garam, un tieši tādus pirms 10 gadiem iegādājušies privātmāju saimnieki, taču pēdējos gados iecienīti ir 7—8 metri garie.

Vai milzīgais masts ar karogu uz AB dambja Rīgā arī ir viņu veikums? «Nav gan, mēs tikai konsultējām, jo tādu nevaram izgatavot.» Aldis stāsta, ka šis masts ir specifiska koniska velvējuma un 60 metrus augsts. Viņi ražo līdz 12 metriem augstus mastus. «Turklāt mums nav sava metāla, jo flagmanis Liepājas Metalurgs nedarbojas. Toties mūsu masts ir Likteņdārzā,» saka Aldis. Arī pie Gaismaspils ir Amberlat masti — pastāvīgi trīs, bet 2015. gadā, kad Latvija bija prezidējošā Eiropas Savienības valsts, te bija visu Eiropas valstu karogi, un tad mastus Amberlat izīrēja. Pēdas, kurās iestiprina karogu mastus, bija iebetonētas jau Gaismaspils būvniecības laikā, un pēc vajadzības tās atver un ieliek mastu speciālā eņģē. 

Lielākais masts, kas uzstādīts, ir 35 metrus garš, pie iebraukšanas  Jūrmalā no Rīgas puses — to izgatavoja sadarbības partneri, taču uzstādīšana bija latviešu ziņā. «Baigais azarts ir, kad dari kaut ko pirmo reizi un pirmo reizi to dara visa Latvija. Es uzbraucu ar pacēlāju līdz masta augšai: skats no turienes bija milzīga motivācija censties sasniegt vēl lielākas virsotnes, vēl augstākus mastus. Gribētos, lai pie katras mājas Latvijā būtu masts ar plīvojošu karogu.»

Ilzei lepnums ir par pēdējo lielāko notikumu — Dziesmusvētkiem Mežaparka estrādē pērn, kad tika uzstādīti 100 karogu masti. Ar koncertuzveduma režisoru Uģi Brikmani tika strādāts cieši, lai masti iederētos scenogrāfijā un vairākās dziesmās tos izgaismotu. «Sajūta ir neaprakstāma, stāvot uz Dziesmusvētku estrādes skatuves un redzot, ka pa perimetru tik grandiozā notikumā ir simt mūsu pašu rokām saražotu mastu. Sasniegumi ir tas, kas ļoti motivē sasniegt vēl vairāk,» saka Ilze. Pagājušajā vasarā arī viņa pati gājusi palīgā ražotnē nedēļas nogalēs un pāris mastiem piegriezusi stiklšķiedras audumu ražošanai.

Kāps atkal Monblānā

Amberlat birojā pie sienas ir krekls ar uzrakstu «Dukurs»  — to uzdāvinājis skeletonists Martins Dukurs, kad kamaniņu un bobsleja trasei uzdāvinājuši karoga mastu. Arī Vairai Vīķei-Freibergai uzdāvinājuši, jo Aldis kādā videosižetā pamanījis, ka viņas lauku mājās nav karoga masta. «Vairs gan nedāvinām sabiedrībā zināmiem cilvēkiem, jo viņi paši var atļauties. Tagad dāvinām bērnunamiem, lai viņi šādi saņem patriotisko audzināšanu.»

Latvijas tirgu Aldis dēvē par «labas sajūtas dvēselei» tirgu, kur ar mastiem iespējas izplesties ir ierobežotas. Tieši tāpēc tiek strādāts pie iekļūšanas Eiropas tirgū. Ilze stāsta, ka, balstoties uz studijās gūtajām zināšanām, ir veikusi pētījumus, kuri parāda, kuros tirgos ir potenciāls. Viens no tādiem ir Somija, un ar to tiek dibināti privāti kontakti. Pēdējā gada laikā arī daudz piedalās izstādēs, LIAA tirdzniecības misijās. «Eksports ir mērķtiecīgs un ilglaicīgs darbs,» saka  Ilze un negaida, ka pirmajā gadā būs rezultāti. Mastus ik pa laikam pārdod uz Igauniju un Lietuvu, taču to par eksportu nedēvē, jo darbs nav sistemātisks. «Vai igauņi mūs pamanīja kādā izstādē vai otrādi, neatceros, bet skaidrs ir viens — lai iekļūtu kaimiņos, nevajag nekādu īpašu eksporta stratēģiju,» saka Ilze. Uzņēmuma mērķis ir iespiesties dziļāk Eiropas Savienības valstu tirgū, kur līdz šim konkurenti ir poļi. Tā ir varena valsts ar četrām karogu mastu ražotnēm, paši arī ražo izejmateriālus. Tāpēc Amberlat vairāk raugās Skandināvijas virzienā.

Ilze stāsta, ka eksporta virzībai svarīga neatlaidība. Piemēram, aizsūtīt 1000 e-pastu dienā potenciālajiem sadarbības partneriem, nebaidīties piezvanīt un piedāvāt sadarbību. Daudzi pateiks «nē», taču, tikai darot daudz un neatlaidīgi, var atrast to īsto cilvēku, kas parakstīs līgumu. «Mērķtiecīgi klauvējam pie visām durvīm pasaulē — kādas atvērsies,» saka Ilze.

Pērn Aldis izdomāja, ka Amberlat karoga masts jāuznes Monblānā un jāuzvelk Latvijas karogs, kas simbolizētu latviešu drosmi un apņēmību. Komandā bija pieredzējuši kāpēji, kuri 10 metrus garo mastu kopīgi nesa augšā Eiropas augstākajā virstonē. Taču, kad latvieši bija tikuši līdz 3137 metru augstumam un palikuši bija tikai 1000 metru, ieradās franču policija. Viesu mājas saimniece, pie kuras latvieši nakšņoja, bija nosūdzējusi kāpēju savādo «ceļasomu». Iemesls apturēt kāpējus bija tas, ka ekspedīcija esot pārdroša un neapdomīga, jo tovasar bojā gājuši vairāki alpīnisti. «Viņiem likumiski nebija nekādas taisnības, tāpēc mēs mastu šovasar nesīsim atkal,» saka Aldis. Ekspedīcija Monblāns 2019 ir gatava vasaras beigās uzvilkt Latvijas karogu. Lai plīvo!

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā
«Sasniegumi. Esam uzstādījuši lielāko daļu monumentālo karogu mastu Latvijā. Uz priekšu dzen arī neapgūtās virsotnes.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību
«Tik ļoti liela vēlme eksportēt, ka piekritām darījumam ar pārāk mazu uzcenojumu. Neaprēķinājām visas nianses produktā un ražošanas laikā sapratām, ka pasūtījums ir ļoti sarežģīts, prasīja vairāk darbaspēka jaudas, un cietām zaudējumus.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam
«Pamēģināt pēc mēneša noskriet  Rīgas Tet maratona distanci, jo ceļā uz mērķi biznesā vajag līdzīgu izturību. Es pērn noskrēju un piedzīvoju gan soļošanas, gan iešanas posmus, taču ar neatlaidību izdevās finišēt.»

Gaiļezera simbioze

Gastroenterologu Ivaru Tolmani 90. gados vilināja karjeras iespējas Amerikā, tomēr viņš izvēlējās Rietumu tipa klīniku Gastro veidot Latvijā. Viņa kolēģis Mārcis Leja ir spēcīgs zinātnē, bet Anžela Pavloviča — administrācijā un psihoterapijā

Reģistratūras zonā skan pieklusināta klasiskā mūzika. Atlaidušies krēslos, savu kārtu gaida pacienti. Tikmēr svaigi remontētajās īres telpās rokas stiepiena attālumā no Rīgas Austrumu klīnikas (RAKUS) vēl notiek pēdējie iekārtošanās darbi. Uz māju Gaiļezera un Eizenšteina ielas stūrī kastes nes pārvešanas firmas darbinieki. «700 kvadrātmetru medicīniskās teritorijas!» paziņo Gremošanas slimību centra Gastro direktore Anžela Pavloviča. «Ļoti ilgi visu plānojām, esam patīkami pārsteigti, cik labi iznācis,» uzņēmuma valdes priekšsēdētājs Ivars Tolmanis atļaujas emocionālāku repliku. Ēka 90. gados būvēta kā Zemkopības ministrijas skaitļošanas centrs, te mīt arī privāta pirmsskola.

Iedvesma no Amerikas

Klīnika Gastro jaunajās telpās durvis vēra marta sākumā, taču tās vēsture mērāma jau 20 gadu garumā, stāsta Ivars Tolmanis. Jauns ārsts gastroenterologs kopā ar kolēģi Mārci Leju 1998. gadā vienojās, ka jādibina privāta medicīnas iestāde. Diviem entuziastiem bija vēlme attīstīt modernas tehnoloģijas un metodes savā nozarē. Bija aizdomas, ka valsts medicīnas ietvarā tas notiktu lēni vai pat nebūtu iespējams. 

Gremošanas slimību izmeklēšanas un ārstēšanas centrs mājvietu atrada klīnikas Linezers telpās, kādreizējā padomju nomenklatūras specslimnīca bija kļuvusi par valsts akciju sabiedrību.

«Īrējām vairākas palātas,» atceroties pasmaida Tolmanis. «Sākām ar trim medicīnas māsām: Līgu, Māru un Inesi. Māra Bārene joprojām ir mūsu galvenā māsa, unikāla vērtība! Arī Līga Filipsone joprojām strādā pie mums.»

Tolaik Latvijā šādas publiskās un privātās partnerības piemēru nebija daudz. «Linezers bija universitātes mācību slimnīca ar progresīvi domājošu vadību, Viesturs Boka un Aivars Lejnieks mūs atbalstīja. Linezers tomēr bija tik maza slimnīca, ka viņiem investēt dārgā aparatūrā nebija vērts, vadība to saprata un deva mums iespēju attīstīties,» stāsta Mārcis Leja. No bijušās specslimnīcas Linezerā bija palikusi tikai daļa ārstu, tomēr īpašā attieksme pret pacientiem vēl joprojām bija jūtama. «Lēmumi tika pieņemti pacientu interesēs.»

Gremošanas slimību izmeklēšanas un ārstēšanas centrs šīs iestādes paspārnē sāka piedāvāt  citviet nepieejamas manipulācijas un funkcionālās diagnostikas procedūras. Riskēja un nepieciešamo aparatūru pirka līzingā.

Vislielāko iedvesmu veidot modernu Rietumu klīniku Ivaram Tolmanim tomēr bija devusi stažēšanās ārzemēs, kas kļuva iespējama pēc robežu atvēršanas. «Liels impulss bija amerikāņu ārsts Ronalds Pruits, ar kuru joprojām uzturu kontaktus. Viņš dzīvo Nešvilā Tenesī, viņa nu jau bijusī sieva ir Jāņa Čakstes mazmazmeita. Es viņus satiku, ciemojoties Latvijā. Amerikā medicīna lielākoties ir privāta, ļoti daudz esam paņēmuši no viņu modeļa,» atzīst mediķis. «Rons jauniešus Latvijā atbalstīja ar stipendijām, ļoti atbalstīja arī mani, aktīvi mudināja darboties. Man, tāpat kā vairākiem citiem jaunajiem ārstiem, bija plāns braukt prom, jau sāku gatavoties ārsta eksāmeniem Amerikā. Taču, paviesojoties pie Rona Pruita, radās doma mēģināt darboties Latvijā. Labi, ka līdzās bija Mārcis Leja, esam visu laiku viens otru centušies stiprināt.» 

Jaunā privātprakse iekaroja labu reputāciju, tai bija un ir apjomīgs līgums ar valsti. Taču tas varēja kļūt par klupšanas akmeni veselības aprūpes sistēmas krīzē. Pēkšņi bankrotēja 1997. gadā izveidotā Rīgas Slimokase, 2002. gadā tika sākta tās likvidācija. «Bijām spiesti pārkārtoties, diezgan veiksmīgi tikām krīzei pāri, arī visus līgumus atjaunojām,» stāsta Tolmanis. «Tomēr bijām jau tik nobrieduši un pārliecināti par sevi, ka nebija šaubu — mēs izķepurosimies. Turpat Linezerā atradām, noīrējām un izremontējām jaunas telpas. Mums bija pašiem sava teritorija. 2001. gada nogalē sākām darbu ar citu nosaukumu — Gremošanas slimību centrs Gastro 

Lielākais Latvijā

Jauns posms klīnikas dzīvē sācies 2003. gadā, kad gastroenterologu tandēmam pievienojās Anžela Pavloviča. RISEBA pabeigusi medicīnas biznesa administrācijas programmu, viņa kļuva par trešo uzņēmuma līdzīpašnieci un direktori. «Tas mums ar Mārci Leju bija apzināts lēmums. Mēs abi tomēr esam ārsti, ļoti svarīgo administratīvo slogu deleģējām Anželai,» atzīmē Ivars Tolmanis. «Viss attīstījās jaunā kvalitātē. Vairs nedarījām to, ko nemākam.» 

Pavloviča atbilstoši klīnikas vajadzībām 2011. gadā savukārt ieguva arī ārstes psihoterapeites sertifikātu. «Ģimenes ārsti pacientus ar gastroenteroloģiskām sūdzībām bieži nosūta arī pie psihoterapeita,» viņa stāsta. «Populāra diagnoze šobrīd ir somatoforma veģetatīva disfunkcija, kairinātas zarnas sindroms, neskaidras dispepsijas,» viņa nosauc medicīnas terminus. «Viss ir saistīts, psihoemocionālas problēmas bieži izpaužas ķermeniski. Tad bieži vien ir tā, ka ķermenī nav atradnes, kas izskaidrotu slimības simptomus, vai arī atradne ir relatīvi neliela, bet simptomi — traucējoši. Tos sauc par somatoformajiem traucējumiem.»

Veiksmīga simbioze — tā Tolmanis definē Gastro vadības modeli. «Esam ļoti atšķirīgi, bet tas ir ārkārtīgs pluss. Man liekas, uzņēmējdarbībā ir liela problēma, ja ļoti līdzīgi cilvēki attīsta biznesu, tad viņiem agri vai vēlu konfrontējas interešu šķautnes. Medicīna nav izņēmums.»

Kolēģis Leja paralēli ārsta praktiķa darbam veido spožu karjeru zinātnē, ir Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis, Latvijas Universitātes  profesors, Klīniskās un profilaktiskās medicīnas institūta direktors. Līdz pagājušajam gadam bijis arī kuņģa vēzi izraisošās helikobaktērijas pētniecības Eiropas grupas prezidents, organizējis lielākos kongresus savā nozarē. Par godu intervijai uzlicis kaklasaiti ar stilizētu helikobaktērijas zīmējumu. Viņš ieviesis Latvijā jaunas kolorektālā vēža skrīninga metodes, šobrīd strādā starptautiskā darba grupā par kuņģa vēža marķieru noteikšanu slimnieku izelpā. Tolmanis, kurš paralēli ārsta darbam arī māca studentus Rīgas Stradiņa universitātē, atzīst, ka kolēģa panākumus vērojot ar patiesu apbrīnu. 

No 2008. līdz 2018. gadam līdztekus Linezera telpām Gastro īrēja arī platību RAKUS Latvijas Onkoloģijas centrā, kur pieņēma onkoloģiskos pacientus, bet jaunajās telpās viss ir vienkopus. Ar valsti noslēgts līgums par konkrētu finanšu apjomu pacientiem sedz endoskopiskos un citus izmeklējumus.

«Arī praktiskajā ziņā mums ir atšķirīgi svara pielikšanas punkti. Ivars ir endoskopijās milzīgi daudz paveicis, es endoskopijas neveicu, bet strādāju ar funkcionālajiem izmeklējumiem,» partneri savukārt uzteic profesors.

Gastro ir pirmā iestāde Latvijā, kas izmanto pilnu sedāciju jeb narkozi endoskopijai, ko tautā sauc par «kobras rīšanu». Citas sāpīgas manipulācijas notiek īslaicīgā sedācijā.

Par ārstu konsultācijām pacienti parasti maksā no savas kabatas, bet liela daļa funkcionālo izmeklējumu iekļauti valsts programmā. To spektrs Gastro ir tik plašs kā nevienā citā iestādē. Mazos pacientus tālab šurp sūtot pat pediatri no Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas. 

«Pirmkārt, spiediena mērījumi gan barības vadā, gan zarnā. Motorikas traucējumu ārstēšanas standarti balstās tikai uz šo metodi, kāda mums Latvijā ir pieejama tikai no pagājušā gada nogales,» stāsta Mārcis Leja. «24 stundu laikā nosakām arī skābes līmeni un plūsmu barības vadā, kad runājam par moderno atviļņa slimību. Veicam unikālus elptestu izmeklējumus. Piemēram, nosakot izelpā ūdeņraža un metāna sastāvu, iespējams atklāt gan šobrīd ļoti populāro piena cukura laktozes nešķelšanu, gan arī zarnu disbakteriozi. Izmeklējumos, kur tiek izmantoti iezīmētie izotopi, visprecīzāk varam atrast kuņģa helikobaktēriju. Tādā līmenī esam vienīgie Baltijā. Pacienti uz šiem mūsu izmeklējumiem tiek diezgan regulāri sūtīti arī no Lietuvas.»

Gastro ir lielākais gastroenteroloģijas centrs valstī pacientu skaita ziņā. Tas var lepoties ar sīki izstrādātu protokolu un standartiem pacienta uzņemšanai no pieraksta brīža līdz kontrolēm pēc vizītes. Privātiestādē ir dienas stacionārs un notiek arī ķirurģiskās manipulācijas, vienīgi slimnīcas gultu ierīkošanu neatļauj finansējuma modelis.

Tipisks Gastro pacients esot tāds, kas bijis arī citās ārstniecības iestādēs, bet grib iegūt autoritatīvu slēdzienu. Vai tāds, kam ir slikta pieredze ar izmeklējumiem, vēlas veikt tos mierīgi un civilizēti.

«Kāda ir mūsu niša, ar ko mēs atšķiramies no lielas universitātes slimnīcas?» retoriski vaicā Ivars Tolmanis. «Universitātes slimnīcas ārstē smagi slimus, bieži vien jau ielaistus pacientus — tas ir ļoti svarīgs un atbildīgs darbs. Mēs nodarbojamies ar agrīnu, precīzu diagnostiku jau tajā līmenī, kad cilvēks vēl īsti nesaprot, vai viņš ir slims. Mums pat dažkārt pārmet, ka strādājam tikai ar salīdzinoši veseliem pacientiem, bet tā ir medicīnas nākotne. Rūpējies par veselību, nevis gaidi brīdi, kad kļūsi slims!»

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā
Mārcis Leja. «Varam realizēt to, kas nav iespējams valsts struktūrās.»

Ivars Tolmanis. «Ārstam mūsdienās savā garā ir jābūt arī uzņēmējam. Informācijas apjoms ir ļoti liels, ja neesi spējīgs orientēties, salikt prioritātes un rīkoties saskaņā ar uzņēmējdarbības principiem, tad nekas nesanāk. Nevis valsts vai iestāde, bet tu pats esi atbildīgs par to, ko dari, ir ļoti svarīgi.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību
Ivars Tolmanis. «Esam savstarpēji kašķējušies, un mana individuāla kļūda — agrāk nebiju sapratis, ka cilvēka rīcība var būt nepareiza un viņš var kļūdīties, bet tāpēc cilvēks pats par sevi nav slikts. Bieži vien, emocionāli strīdoties par procesiem, to aizmirstam.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam
Anžela Pavloviča. «Nepadoties, skatīties uz visu pozitīvi. Privātā medicīna — tas nav viegli, jābūt mērķtiecīgam, jāmeklē, kāpēc vari, nevis — kāpēc nevari kaut ko izdarīt.»

Ar niknumu un skumbriju

Nopērkot vācu uzņēmumu Larsen, latviešu Karavela kļuvusi par trešo lielāko zivju konservu ražotāju Eiropā ar eksporta tirgu 43 valstīs

Telpas Vecmīlgrāvī ir kā divi gadsimti: Karavelas ražotne spoža un moderna, taču biroja telpas nav mainījušās kopš padomju laikiem: mīksti, zaļi rindu krēsli un lieli istabas augi. «Visu esam ieguldījuši ražošanā. Tagad varētu atļauties uzlabot biroju, bet mantojums sāk šķist vērtīgs, un negribas mainīt,» saka Andris Bite, Karavelas līdzīpašnieks, sēdēdams savā kabinetā pie galda. Tieši šajā telpā 1996. gadā Andris ieradās kā otrā kursa ekonomikas students meklēt darbu un tur, kur tagad sēž viņš, sēdēja cits Andris — Feldmanis, Kaijas vadītājs. Populāro konservu ražotni Kaija bija privatizējusi Ave Lat Grupa. Taču padomju laikā spēcīgais Kaijas zīmols nebija radies tukšā vietā — pirms nacionalizācijas te bija vēl cara laikos dāņu uzņēmēja Rīgā izveidota fabrika.

«Man jau bija savi mazie biznesi, taču mamma lūdza pazīstamo Feldmani, lai pieņem mani darbā, — negribēja, ka es kā students no laukiem aizeju Rīgā neceļos.» Andris ir dzimis Bauskā un 90. gados nodarbojās ar pierobežai raksturīgiem biznesiem. Valsts neatkarības atgūšana lielā mērā noteica profesijas izvēli, un, ja Andrim tolaik būtu vairāk par 19 gadiem, viņš noteikti kaut ko privatizētu. Biznesā bijis kopš bērnības: ar tēvu braukāja pa Krieviju, tirgodami puķes, un vidusskolas laikā ar kādu dakteri no Bauskas pārdeva Rumbulā šašliku.

Bite savos 23 gados sāka Kaijā kā tirdzniecības aģents ar 70 latu algu, drīz kļuva atbildīgs par eksportu Baltijā, tad bijušās PSRS valstīs. 90. gadu beigās pēc ekonomiskās krīzes Krievijā cieta Kaijas eksporta tirgus, toreizējie īpašnieki Ave Lat Grupa zaudēja daudz naudas. Neviens nevēlējās Kaiju reanimēt un neticēja tai, izņemot Andri. Nācās risināt virkni problēmu: neizmaksātās algas strādniekiem, jārunā ar kreditoriem un maksātnespējas administratoriem. «Es pat trīs dienas nokļuva aiz restēm,» Bite stāsta. Ticis aizturēts aizdomās par kontrabandu, taču atzīts par nevainīgu — šis bijis kāda uzņēmēja mēģinājums Biti iebiedēt. Katra diena bijusi smaga cīņa, un divi gadi pagājuši kā trillerī. Vajadzēja naudu, taču neviens Andrim neticēja. Hansabankā kredītu nedeva, sakot, ka ražošanai nav nākotnes un Kaijas vietā sliesies daudzdzīvokļu mājas.

Uz grunti gāja arī zivju pārstrādātājs Brīvais vilnis, un tā komercdirektors Jānis Endele, tagad Karavelas līdzīpašnieks, reizi nedēļā satikās ar Andri un «abi zaļām sejām padalījāmies, cik viss ir slikti».

Bija 2001. gads, kad Bite nodibināja SIA Karavela. Aizņēmās naudu privāti no kāda uzņēmēja, viņu atbalstīja atī ģimene, kurai Iecavā pieder vērienīga graudu un piena lopkopības saimniecība. Andris ar kolēģiem izkrāsoja vienu Kaijas telpu, ieguva PVD atļauju un sāka ar vienu ražošanas līniju — taisīja siļķi un skumbriju tomātos. «Man šķita, ka Kaija ir dzīvotspējīgs projekts, un ticēju tam, lai arī bankas, mediji un piegādātāji apgalvoja pretējo. Es ticu veiksmei, un viens no tās pamatnoteikumiem ir zināt katru detaļu savā biznesā,» saka Andris, kurš joprojām ik dienu ir ražotnē. Andris vienīgais no ģimenes nav veterinārārsts. Brālis Jānis darbojas lauksaimniecībā, bet Pēterim ir veterinārā klīnika Bauskā.

Izspieduši zviedrus

No 2001. līdz 2011. gadam Kaija eksportēja pārsvarā uz bijušajām Padomju Savienības valstīm, taču tad Andris ar Jāni pieņēma lēmumu — mēģinās iekļūt Eiropā. Riskēja, ceļot jaunu ražotni, ņemot kredītu un piesaistot Eiropas naudu, jo nebija garantiju vai tirgus pētījuma, ka viņu konservus tur vajadzēs. Bija tikai Bites un Endeles ticība, ka noiets būs. «Mūsu pētījums bija tāds: aizbraucām uz Zviedriju, iegājām veikalā un sapirkām konservus, ko ēd vietējie. Viesnīcā rāvām vaļā un garšojām, un Rīgā mēģinājām taisīt tādus pašus,» stāsta Andris. Šobrīd Kaija aizpilda 80% no Zviedrijas konservu tirgus. 

Tieši tāds pats modelis bija Vācijā un Lielbritānijā, kur Karavela ir liels spēlētājs. Konservi nopērkami ar Lidl un Aldi zīmolu, jo tie ir pasūtītāji. Abu veikalu konceptu Bite dēvē par efektīvu un ir par Lidl ienākšanu Latvijā ar saviem kvalitatīvajiem produktiem.

Nedaudz grūtāk Kaijai bija iespiesties Dānijas tirgū, jo iespējamajiem sadarbības partneriem nebija zināšanu par Latviju kā eksporta zemi. Pirms dāņu veikalu tīkla iepircējs brauca vizītē, esot pajautājis, vai Kaija varēšot nodrošināt viņam apsardzi, jo viņš grib īrēt auto un braukt arī uz Lietuvu. «Domāja, ka mums te ir wild west*. Ja tāds viedoklis dominē — ko tur pārdosi, kā iegūsi uzticību?» 

Labi, ka Kaijai ir sena vēsture un 1882. gadā tieši dānis Arnolds Serensens atklāja Rīgas centrā savu fabriku, un uz konservu bundžām joprojām ir Serensena paraksts, un Skandināvijas tirgū tikt bija vieglāk tieši šī stāsta dēļ.

Kā saprast, kurš tirgus būs pa spēkam, uz kuru doties viesnīcas «piknikā»? Andris stāsta, ka viss ir vienkārši: jādodas tur, kur patēriņā ir zivju konservi. Piemēram, Ķīnā tie nav tik iecienīti kā Japānā, kur Karavela ir jau četrus gadus, jo spēj izpildīt japāņu augstās kvalitātes un vizuālās prasības. Latvieši saražo īpašus produktus — šprotveidīgos zivju konservus ar dažādām dārgām vai specifiskām piedevām, piemēram, trifelēm.

Pirms septiņiem gadiem, sākot iekarot Eiropu, Bite neapzinājās mērogus, ko šajos tirgos spēj sasniegt. Tolaik Zviedrijā bija četri zivju konservu ražotāji, tagad — viens. «Mēs tur neradām jaunu patēriņu, bet atņemam darbu,» skaidro Bite. Tas izdevies, jo produkts ir precīzi tēmēts un kvalitatīvs: ar tādu garšu, kā patīk zviedriem, ar tādu pašu iepakojumu. Lielākoties tā ir siļķe un skumbrija dažādās mērcēs. Kad tirgū iekļūts ar pamatproduktiem, var piedāvāt jaunumus. Kopumā Kaijā top 200 veidu produkti.

Pirkšanas un garšas paradumi var krasi atšķirties Dānijā un Zviedrijā: ja ierasts pirkt pa trim bundžām, kas iepakotas sarkanā plēvē, tad nepirks tos pašus konservus lētāk, kas būs iepakoti citādas krāsas plēvē vai skaitā. «Varbūt tam konservatīvismam ir sakars tieši ar konserviem, jo vārds līdzīgs,» smejas Andris.

Vislabāk Kaijai iet Zviedrijā, Vācijā, Lielbritānijā, Dānijā, un «tad soļanka pa visu pasauli», saka Andris par pārējām 39 eksporta valstīm. Pirms septiņiem gadiem Kaijas konservi ceļoja tikai uz bijušajām Padomju Savienības valstīm, tagad tās no pīrāga veido 15%, no tām visvairāk aizceļo uz Azerbaidžānu un Uzbekistānu. Kā Andrim izdodas rast kontaktu ar tik dažādu valstu uzņēmējiem? «Mēs deviņas nedēļas gadā pavadām izstādēs ar stendiem, un vakarā vēl ir darbs ar klientiem individuāli. Tas galīgi nav viegli.»

Nopirkt vācu fabriku

Šogad Karavela iegādājas vācu zivju pārstrādātāju Larsen. Fabriku, kas atrodas netālu no Dānijas robežas, ar simtgadīgām tradīcijām un spēcīgu zīmolu. «Nopirkām, jo viņiem negāja. Agonēja. Tāpēc, ka, pirmkārt, atnācām mēs un atņēmām daļu klientu. Otrkārt, sociālā nodrošinātība tur pārkāpusi adekvātuma robežu, piemēram, atlaistajiem darbiniekiem algas jāmaksā vēl gadu,» saka Andris un pastāsta vairāk par Larsen. Fabrikas sākums meklējams 1899. gadā, kā ražotne tā izpletās pagājušā gadsimta sešdesmitajos. Uzcelta lauka vidū, bet ar laiku pilsēta pietuvojās un iedzīvotājiem sāka traucēt fabrikas skaņas naktīs. Fabrikai tika liegts strādāt otrajā maiņā, tātad apjoms samazinājās uz pusi. Sākās sūdzības, ka smird pēc zivīm, — nācās par lielu naudu uzlikt ražotnei izplūdes filtrus. Un vēl tie Kaijas konservi veikalu plauktos. Tas viss sasummējas. «Nav tā, ka mūsu konservi būtu lētāki. Cena ir pēdējā pozīcija eksporta tirgū: pirmais ir, vai spēj nodrošināt kvalitāti, otrais — regulārs piegādes apjoms, un tikai tad cena.»

Ražošana no vecās Eiropas pamazām bēg. Darbaspēka izmaksas un infrastruktūras izdevumi rada apstākļus, kad vairs nav konkurētspējas, lai arī ražotnes ir maksimāli robotizētas. Izņemot šprotu kārtošanu bundžiņās, kas arī Larsen bijis roku darbs.

«Šī ir mūsu iespēja,» saka Bite un uzreiz piebilst, ka arī latvieši katru ražotnes ideju publiskajā apspriešanā vēlas izēst no savas pašvaldības. Piemēram, Bauskā vācieši gribēja celt salmu pārstrādes rūpnīcu, taču vietējie iebilda. «Ja šobrīd Latvijā kāds gribētu uzbūvēt fabriku un atrast tūkstoti darbinieku, tas nebūtu reāli. Nav, kas strādā,» saka Bite. Darbaspēks ir resurss, par ko cīnās visā Eiropā. Piemēram, Polijā un Čehijā esot ap trim miljoniem ukraiņu. Arī Kaijā strādā 44 ukraiņi, kuri ir čakli un motivēti nopelnīt. «Nav tāda jēdziena «lētais darbaspēks», kā dažs labs politiķis izsakās. Piemēram, ukraiņi bez tūkstoša uz rokas te nestrādā,» saka Bite. Uzņēmējs ir lepns par ukrainieti, kura ieradās pirms gada un tikko nokārtojusi latviešu valodas eksāmenu, plāno nokārtot pastāvīgas uzturēšanās atļauju, lai paliktu Latvijā.

Nesen Bite runājies ar partneri Skotijā, kam ir fabrika, sakot — re, Latvijā algas ceļas, un ir gandrīz tādas pašas kā jums. Varbūt latvieši brauks mājas! Skots atbildējis — lai aizmirst, jo viņš darīs visu, lai latvieši paliktu, jo neesot, kas strādā. «Rumānija izgrābta sausa, Ukraina arī, bet ar Vidusāzijas darba kultūru labāk nesapīties,» saka Bite.

Andris ieved Karavelas ražotnē. Smaržo kūpinātas brētliņas, un spoži zib gar acīm konservu kārbas. Kā tādi vaļi plauktos ir lielas sviesta zivis veselā gabalā. Lielākā daļa zivju atceļo sasaldētas no Islandes, Skotijas un citām Ziemeļjūras zvejas vietām. Saku Andrim, ka pirms sešiem gadiem viesojos citā zivju pārstrādes uzņēmumā, kur darbinieku apstākļi bija atbaidoši, salīdzinot ar Karavelu. Šeit ceha darbinieku vidējais atalgojums esot ap 1060 eiro pirms nodokļu nomaksas. Tikai viena līnija ir tā, kur var nopelnīt vairāk atkarībā no ātruma. Uz to dāmas raujoties. «Es nevaru tik ātri kā viņas, goda vārds. Esmu izmēģinājis, jo pats reizi gadā obligāti strādāju cehā, lai saprastu, kā ražošana darbojas,» saka Andris Bite.

Pērn bija pirmais mēģinājums Kaiju nopirkt — kāds poļu investīciju fonds izteicis piedāvājumu. «Bet mēs ķeram kaifu no sasniegtā, nevis no naudas,» saka Andris. Šobrīd Karavelas grupā ietilpst arī bundžu ražošana un nekustamo īpašumu apsaimniekošana. Nesen izbūvētas jaunas noliktavas, kur spīd konservu kaudzes. «Kāpēc mums sanāk? Mēs reāli strādājam. Ar niknumu. Neko citu jau arī dzīvē neesmu mācējis darīt, kā strādāt,» saka Andris.

* Mežonīgie rietumi — angļu val.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā
«Sākumā mani dzina spīts pierādīt, tagad — darbaprieks. Iespējams, kādreiz dzinējspēks būs nauda — sieva noteikti priecātos, jo citādi visu ieguldu ražotnes modernizēšanā.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību
«Neklausīšana intuīcijai, kas teica priekšā — nesadarbojies ar šo cilvēku, nebūs labi. Piemēram, Ukrainā zaudējām daudz naudas, izvēloties nepareizo partneri.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam
«Aprēķināt pesimistiskāko sava biznesa scenāriju: vai būsi gatavs strādāt bez algas, vai varēsi atdot kredītu. Jābūt gatavam strādāt piecreiz vairāk, nekā iedomājas.»

Kūrorts ar noslēpumu

Rehabilitācijas centrs Līgatne Gaujas krastā vairākkārt varēja nogrimt parādu atvaros, tomēr spēja nostāties uz kājām. Regulāru peļņu tam dod arī padomjlaiku slepenais objekts Bunkurs

Pirmajā stāvā notiek procedūras, otrajā, trešajā ir viesnīca un medicīniskā rehabilitācija, ceturtais — gulošiem, īpaši aprūpējamiem pacientiem, bet piektais — Senioru mājai. Rehabilitācijas centra Līgatne vadītāja Dace Klāmane domās pārskata telpu izvietojumu padomjlaika ēkā. Jaunķemeros un Vaivaros līdzīga profila iestādēm papildu bonuss ir dabīgie minerālūdeņi. Bet kūrortam Līgatnes novada Skaļupēs, Gaujas līkumā, stāsts ir unikāls ne tikai Latvijas mērogā.

2000 m2 pazemē

Dace Klāmane ir vietējā. Tomēr tikai 2004. gadā, sākdama strādāt par lietvedi rehabilitācijas centrā, uzzināja, ko viņas bērnībā no visu acīm slēpis biezais meža masīvs starp Augšlīgatni un Lejas Līgatni. «Sākotnēji te tika celts bunkurs tā laika valstsvīru vajadzībām, lai viņiem atomkara gadījumā būtu, kur paslēpties. Vieta izvēlēta, jo tā atrodas ieplakā, nav redzama pārlidojumā no augšas. Lai noslēptu bunkuru, virsū uzcēla ēku, ko izmantoja kā sanatoriju,» viņa rezumē. Celtniecība risinājusies no 1972. līdz 1982. gadam. Darbinieki slepenajam objektam atlasīti, nopietni izvērtējot biogrāfijas, visiem bija jāparakstās par informācijas neizpaušanu. «4. pārvaldes sanatorijas Rīgas Jūrmala filiāle Sanatorija Gauja,» nosaukumu atceras Daces kolēģe Ludmila Annuškāne, kas šeit strādā kopš pirmsākumiem, bijusi viesu administratore, bet tagad — klientu daļas vadītāja. Sanatorijas Rīgas Jūrmala vietā ir Baltic Beach Hotel.

Radniecīgās iestādes bija paredzētas Baltijas kara apgabala ģenerāļiem un padomju ministriem kopā ar ģimenēm. No «parastām» sanatorijām tā atšķīrās ar konkrētām amatpersonām iekārtotiem numuriem. 

«Tie paši cilvēki brauca, tikai uz Rīgas Jūrmalu — vasarā, no maija līdz septembrim, bet pie mums — ziemā. Slēpoja, pastaigājās. Numuriņi vienmēr bija gatavi,» stāsta Ludmila Annuškāne. 

Aukstā kara laikā kaujas gatavībā arvien gaidījis arī 2000 kvadrātmetru plašais bunkurs deviņus metrus zem zemes. Sakaru mezgls, ģenerators, gaisa attīrīšanas aparatūra, stratēģiskās kartes. Viss, lai kara gadījumā augstākā nomenklatūra te ne tikai nakšņotu, bet varētu vadīt arī kaujas operācijas un iedzīvotāju evakuāciju. Bunkuru cilvēki piepildījuši tikai vienu reizi 1985. gada civilo mācību laikā, ikdienā to uzraudzījuši dežuranti.

«Absurds — uzturēt kārtībā ēku, katru dienu iet tīrīt istabiņas ar domu, ka pēkšņi kāds var atbraukt!» iesaucas Dace Klāmane. «Turklāt bunkurs ir labi nocietināts, bet virs tā uzbūvētās ēkas kvalitāte — slikta, materiāli žēloti, jo ēka bija tikai kā piesegs bunkuram. Apmetums birst, darbs nav kvalitatīvs.»

To, kā šī politizētā iestāde sāka jaunu dzīvi pēc neatkarības atgūšanas, direktore nav pieredzējusi. Sākumā tā joprojām bija Jūrmalas sanatorijas filiāle, tāds kā atpūtas komplekss. Par rehabilitācijas centra Līgatne dibināšanas gadu tiek uzskatīts 1992. Uzņēmumu reģistrā tas reģistrēts 1995. gadā. «No tā brīža te ir rehabilitācijas centrs šodienas izpratnē,» viņa skaidro. «Vienīgais SIA kapitāldaļu turētājs kopš 2009. gada ir Līgatnes novada dome.»

Padomju laikā medicīniskā rehabilitācija Līgatnē nenotika, šim nolūkam centrs tika pielāgots 90. gados. Puni, apgūstot kapitālisma pieredzi, tika uzsisti vairākkārt.

«2004. gadā, kad atnācu šurp tikko kā no skolas, nesapratu iemeslu, kāpēc tikko ir nomainīta vadība. Ar šā brīža acīm saprotu, ka iepriekšējā vadība bija novedusi uzņēmumu līdz bankrota slieksnim,» atceras Dace Klāmane. «Jaunajai vadītājai izdevās sākt uzņēmuma augšāmcelšanos. Ierīkoja jaunu apkures sistēmu, veica remontus, izveidoja ūdensdziedniecības nodaļu, ieviesa jaunas procedūras. Pēc šīs direktores, kura aizgāja veidot citu uzņēmumu, atnāca jauns direktors, uzņēmums atkal sāka stagnēt. Ekonomiskās krīzes laikā, kad bija jāatlaiž darbinieki, es trāpījos bērna kopšanas atvaļinājumā. Kad atgriezos, bija notikusi būtiska darbinieku rotācija, uzņēmumam milzīgi parādi, tas atkal bija uz bankrota sliekšņa.»

Galvenais iemesls, kāpēc 2013. gadā kapitāldaļu turētāja — Līgatnes novada dome — vēlreiz lēma par rehabilitācijas centra vadības maiņu un valdes atlaišanu, bija nodokļu parāds vairāku simtu tūkstošu eiro apmērā. Pašvaldības vadība izlēma piedāvāt direktores krēslu Dacei Klāmanei, kas sevi bija labi parādījusi darbā. «Sapratu, ka man šis uzņēmums ir svarīgs, redzu, ka tas var  veiksmīgi strādāt, tāpēc piekritu,» viņa atceras. «Bet pēc mēneša VID atsūtīja vēstuli: slēdzam jūsu kontus. Pirmajā brīdī izmisums — ko nu? Bet sarunu procesā ar VID nonācām līdz lēmumam, ka pasludināsim maksātnespēju, iesniegsim pieteikumu tiesiskās aizsardzības procesam, lai varētu ilgtermiņā šo parādu segt. Tajā brīdī nodokļu parāds bija sasniedzis 442 428 eiro. Lai arī iestādes apgrozījums bija miljons eiro, vienā brīdī vairs nespējām segt kārtējās izmaksas, izdevumi bija lielāki nekā ieņēmumi.»

Tiesiskās aizsardzības process sākās 2014. gada martā un turpinājās četrus gadus. Pēc grafika kreditoriem katru mēnesi vajadzēja atmaksāt noteiktu summu. «Pagājušogad, paldies Dievam, process beidzās, es šo brīdi ļoti gaidīju,» atviegloti nopūšas vadītāja. «Četrus gadus te neieguldījām neko. Nevarējām veikt renovāciju, apgūt Eiropas naudu, piedalīties nevienā projektā. Tagad, kad varētu to darīt, neviena atvērta Eiropas projekta nav, bet gaidām. Pagājušogad veicām energoauditu, kas ir pirmais solis uz ēkas renovāciju un siltināšanu, šobrīd notiek projektēšana, marta beigās būs gatavs ēkas renovācijas projekts.»

Ekskursijas arī pacientiem

Krītošā apmetuma dēļ patlaban apvilkts ar aizsargtīkliem, iekšpusē rehabilitācijas centrs Līgatne ir sācis labāku, veselīgāku dzīvi. Nu jau trīs gadus strādājis bez zaudējumiem, pat ar nelielu peļņu.

«Mums padomiskais vēl spīd cauri, bet pats svarīgākais — lai viss būtu tīrs un sakopts. Lai cilvēki, kas te strādā, ar smaidu sagaida un gatavi palīdzēt,» uzsver Dace Klāmane. «Lai būtu konkurētspējīgi, ik gadu modernizējam rehabilitācijas pakalpojumus, paplašinām piedāvājumu klāstu. Piemēram, pagājušajā gadā ieviesām trīs jaunas sprocedūras — Šarko dušu, slinga terapiju un Šrotas terapiju.»

Iestādei ir vairāki darbības virzieni. «Primārais — medicīniskā rehabilitācija. Nodrošinām gan 40% apmērā valsts apmaksātu, gan maksas medicīnas rehabilitāciju. Sanāk, ka valsts dotācijas daļa ir kādi 20% no mūsu kopējiem ieņēmumiem.» Pacientiem, kas ierodas ar ģimenes ārsta nosūtījumu, rehabilitācijas izmaksas ir aptuveni 31 eiro diennaktī, tur iekļauts pacienta līdzmaksājums, ēdināšana un izmitināšana. Savukārt valsts sedz visu pārējo, kas nepieciešams pacientam pēc medicīniskām indikācijām. Audiologopēda, fizioterapeita vai ergoterapeita pakalpojumus, fizikālās terapijas vai citas ārsta nozīmētas procedūras. Par papildu samaksu var izvēlēties vēl vairākas procedūras, ko valsts neapmaksā. «Pieprasītākās ir muguras un locītavu programmas,» secina iestādes vadītāja. «Martā, skolu brīvdienās, vienmēr brauc bērni ar iedzimtām saslimšanām, pavasaros arī pieaugušie aktivizējas.» 

Katru gadu Līgatni apmeklē ap 2000 pacientu, viņu skaitam ir tendence augt. «Cenšamies viesoties pie ģimenes ārstiem un stāstīt par mūsu procedūrām, bet zinām, ka viņi mēdz jau iepriekš «ielīst» pacienta maciņā un pieņemt lēmumu, ka viņš to nevarēs atļauties,» sūkstās direktore. «Bet bieži vien senioriem palīdz bērni, daudzi pērk dāvanu kartes. Ir, protams, arī kuriozi, ka opītis, kam uzdāvināta dāvanu karte, negrib te palikt pa nakti, bet braukt nakšņot mājās. Tad domājam, ko darīt ar neiztērēto naudu.» Klienti Līgatnē pavadot 7—9 dienas, valsts programma dienas stacionārā paredz 10 dienu klātbūtni, citādi rehabilitācijas mērķis netiek sasniegts. Tiek piedāvātas arī īsās brīvdienu programmas ar nakšņošanu, ēšanu, procedūrām vai pirts rituālu.

Senioru māja, kur cilvēki var uzturēties līdz mūža galam, darbojas kopš 2015. gada, mūsu viesošanās laikā te mīt 42 cilvēki. Telpas ir svaigākas nekā lielākā daļa citu, tās tomēr izdevies izremontēt ar ERAF programmas atbalstu.

Direktore, kā ik gadu, gan ir noraizējusies par medicīniskās rehabilitācijas dotāciju. Klāt marta beigas, kad beidzas līgums ar valsti, bet nav skaidrs, kas notiks 1. aprīlī, kādi būs tarifi un izcenojumi. «Saka jau, ka viss būs kārtībā, pagājušajā gadā tika rīkots iepirkums, kurā mēs piedalījāmies,» viņa saglabā optimismu. 2018. gadā  46% no ieņēmumiem nodrošināja veselības aprūpes pakalpojumi (no tiem 39% valsts finansētie, bet 61% — maksas pakalpojumi).

Lai stabilāk stāvētu uz kājām, uzņēmumā attīstītas dažādas blakus nozares, kas dod peļņu. Rehabilitācijas centra ēdināšanas serviss nodrošina maltītes ne tikai numuriņos, ēdnīcā, kafejnīcā un pat tūristiem pazemes bunkurā, bet arī, ja nepieciešams, klāj banketa galdus izbraukumos. Tūristi, ja nepieciešams, var palikt viesnīcas numuriņos, divi no tiem pat izlikti Booking.com. «Varam piedāvāt līdz 70 gultām, pēc vajadzības variēt, uztaisīt divvietīgu numuriņu vai četrvietīgu,» stāsta direktore. «Esam salīdzinoši nedārgi, jo joprojām esam padomiski. Liels pieprasījums vasarā ir no tūristu grupām, viņi ir gatavi pat gulēt semināru zālē uz paklājiņiem un matracīšiem, jo numuriņus veselam autobusam nevaram nodrošināt.»

Uz rehabilitācijas centru četrreiz dienā kursē autobuss no Cēsīm, tas ir izdevīgi arī iestādes 85 darbiniekiem, no kuriem lielākā daļa dzīvo šajā pilsētā. 

Dace Klāmane var ilgi un aizrautīgi runāt par Līgatnes tūrisma iespējām — Tīklu parks, Vienkoču parks, Līgatnes papīrfabrikas ciematiņš un pārceltuve, divas kafejnīcas, skaistās Gaujas klintis. Netālu no rehabilitācijas centra ir Springšļu iezis, ne tikai iestādes klientiem, bet arī viesiem izveidota Mitoloģijas taka ar kokgriezumiem. «Un, protams, mēs Līgatnes tūrismam atnesam bunkura apmeklētājus. Neko daudz neieguldām mārketingā, bet to skaits ar katru gadu pieaug. 2017. gadā bija 21 000, 2018. gadā gandrīz 23 000. Pie mums brauc žurnālisti, blogeri no ārzemēm, tūroperatori slēdz līgumus.» Bunkurs, kurā viss saglabājies gandrīz kā aukstā kara laikā, neprasot milzīgus ieguldījumus, tomēr nes pieaugošu peļņu. Tūristiem tiek piedāvātas ne tikai ekskursijas, bet arī realitātes spēle Objekts X. Pēc izvēles — maltīte ar makaroniem po-flotski vai partijas 1. sekretāra smalkās pusdienas, ķilavmaizes un pelmeņi. 

Parasti izpētīt bunkuru vēlas arī rehabilitācijas pacienti, ceturtdienās grupas tiek veidotas tieši viņiem. Doma, ka zem visa ēku kompleksa ir šāds bunkurs, pat viņai joprojām šķiet galvu reibinoša. Pagalmā ar vīnogulājiem nosegtas bunkura ventilācijas lūkas, bet basketbola laukums iekārtots bijušā augstākā ranga partijnieku helikopteru lidlauka vietā.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā
«Mīlestība pret šo vietu un darbiniekiem, pret vienoto komandu. Esmu kļuvusi par iestādes absolūtu patrioti. Miers, klusums. Mūsu klienti bieži saka: te ir cita enerģija. Darbinieki strādā līgani, katru apčubina, neviens netiek grūsts pa durvīm ārā, jo nāks nākamais.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību
«Tā, visticamāk, atkal ir saistīta ar darbiniekiem, ar savstarpējo komunikāciju. Uzticies darbiniekam un gaidi no viņa tādu pašaizliedzību, kādu pats izrādītu, tomēr saņem kaut ko citu. Mācība — paļaujies uz otru, bet līdz galam — tikai uz sevi.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam
«Tikai darīšanas pēc nevajag piekrist ielēkt kādā amatā. Jābūt mīlestībai pret to, ko dari, un jādara pat vairāk, nekā vari izdarīt.»

Katru gadu Līgatni apmeklē ap 2000 pacientu, viņu skaitam ir tendence augt. «Cenšamies viesoties pie ģimenes ārstiem un stāstīt par mūsu procedūrām, bet zinām, ka viņi mēdz jau iepriekš «ielīst» pacienta maciņā un pieņemt lēmumu, ka viņš to nevarēs atļauties,» sūkstās direktore.
Foto — Gints Ivuškāns

Nemirstošs bizness

Valpor ir lielākais granīta apstrādātājs un vairumtirgotājs Vidzemē, pirms pāris gadiem sāka eksportu uz Igauniju. Vasarās uzņēmums pelna ar kapakmeņiem, bet šopavasar rekonstruē detaļas Cesvaines pilij

Gulbītis. Tik cēli un mīļi sauc vietu, kur atrodas Valpor ražotne. Gulbītis ir apmēram 15 km attālumā no Gulbenes: neliels, bet glīts Jaungulbenes stūris. Atrast Valpor ir viegli, jau no tālienes ražotnes pagalmā redzami kapakmeņi. Tiem blakus krāvumi ar kapu apmalēm. Viss pagalms ir pilns ar prāviem, neregulāras formas laukakmens klučiem. «Tas ir Cesvaines pils zelminim!» paskaidro uzņēmuma īpašnieks Valdis Porietis un azartiski iepazīstina ar zelmiņa sastāvdaļām. Zelminis ir tas pats, kas frontons: dekoratīvs elements virs durvīm vai loga. 

2002. gadā Cesvaines pilī bija ugunsgrēks un akmens detaļas cieta no karstuma un aukstā ūdens, tāpēc nu plaisā un drūp kā cepumi. Valpor saņēma piedāvājumu izgatavot jaunas: Valdis sameklēja speciālistu, kurš visas oriģinālās detaļas pārmērīja un pārzīmēja, jo 19. gadsimta arhitektūras rasējumi, protams, nebija saglabājušies. «Apbrīnojami, kā tolaik cilvēki cēla pilis! Nebija tādas tehnikas kā tagad. To zēnu priekšā cepuri nost!» saka Valdis un ieved savā ražotnē, kur liela ripa, ūdenim šļakstot, griež granīta plāksni. Tērauda ripa ar dimanta segmentiem nopirkta Austrijā un, lai arī tapusi 1985. gadā, darbojas perfekti.

Otrā ražotnes telpā strādā mazāka ripa, kas sagarina nelielas granīta detaļas, blakus telpā virsmas pucē liela, apaļa birste — pulētājs. Kapličas klusums ir gravēšanas darbnīcā, jo tajā visvairāk darba ir vasarā, kad cilvēki vēlas uzstādīt kapakmeņus. «Skujiņas un bērza zari, kāda dzejas rinda,» Valdis stāsta, kā latvieši vēlas izdaiļot savus kapakmeņus. Klientus Valdis pieņem pats un parasti tērpies kombinezonā, jo ikdienā palīdz ražotnē. Pamatdarbs gan viņam ir turēt roku uz pulsa trijās Valpor filiālēs: Smiltenē, Valmierā un Alūksnē. Tajās nenotiek akmens apstrāde, bet tikai kapakmeņu pasūtīšana.

Nejaušība no augšas

Valpor nosaukums radies no uzņēmuma īpašnieka vārda un uzvārda sākuma burtiem, un kā SIA darbojas jau divdesmit vienu gadu. «No turienes man tā ideja,» Valdis rāda ar pirkstu uz augšu. Nekā citādi kā par likteni to saukt nevarot, jo pats nekad nebūtu iedomājies, ka varētu strādāt ar granītu vai laukakmeni. 

Pēc inženierstudijām Rīgā jaungulbenieti Valdi 80. gadu beigās nosūtīja strādāt uz fabriku Alfa Gulbenē, kas ražoja mikroshēmas armijai. Tā bija slēgta tipa iestāde, uz pilsētu varēja tikt ar caurlaidi, un visi staigāja tērpušies baltos halātos. «Ātri sapratu, ka tas nav domāts man,» Valdis stāsta, ka pēc trīs gadu darba pieņēma aicinājumu strādāt kooperatīvā, ko bija izveidojis kāds aktīvs rīdzinieks. Pajautājis, vai prot zīmēt un rasēt, un saņēmis apstiprinošu atbildi, viņš pielika Valdi pie tekstu gravēšanas uz kapakmeņiem. Valdim patika, padevās. Gadu vēlāk kooperatīva īpašnieks traģiski gāja bojā, un darbinieki pārņēma mazo biznesu. Izrādījās, ka tas ir parādos, un nācās nodarbošanos beigt. «Sapratu, ka ir īstais brīdis taisīt kaut ko savu, jo man tā lieta patika, varēja arī nopelnīt. Kad esi jauns, zemi vari rakt!» Porietis smejas. 

Lai nopirktu savu granītu, viņš pārdeva septīto žiguli jeb VAZ 2107. Samainīja naudu, un, kad nolēma doties uz Krieviju, tur kritās rubļa vērtība. «Es zaudēju lielu naudu. Divi leiši bija nonākuši līdzīgā situācijā, taču kaut ko es tomēr nopirku un atvedu,» atceras Valdis. Dažus gadus strādāja kā pašnodarbinātais, tad 1998. gadā nodibināja savu uzņēmumu. Noskatīja tukšu, pamestu fermu Gulbītī, jo pats dzīvoja netālajā Jaungulbenē. «Te izskatījās briesmīgi: ēka bez logiem, bez elektrības un ūdens,» atceras Valdis. Latvija bija izveidojusies kā neatkarīga valsts, un stabilitātes ekonomikā nebija. «Šobrīd dzīvojam labi. Esam pārtikuši, ja salīdzina ar citām pasaules valstīm. Protams, neiet tik spoži kā Rietumos, taču dzīvojam labi.» Ekonomika atkopjoties, un tieši pēdējos sešos gados to varot labi just, jo pasūtījumu skaits stabilizējas.

Agrāk nebija tādas skaidrības par nākamo sezonu. Valdis to jūt, jo Gulbītī pasūtījumus pieņem pats. Vai viņam nav grūti parunāties ar aizgājēja tuviniekiem, jo piemineklis tomēr ir sava veida sērošana? «Nē, nav. Esmu akmens apstrādātājs, nevis apbedīšanas kantora darbinieks, un pie manis nāk gadu, trīs vai piecus pēc bērēm, nevis nākamajā dienā.» Līdz ar to klientu asaras viņa kabinetā nav parasta lieta. Valdim sāp, ja aizgājējs bijis gados jauns cilvēks. Ja cienījamā vecumā, tad tas ir pašsaprotami. «Tāda ir dzīve. Miršanu neviens nav apturējis, tas ir dabisks process. Taču tā neietekmē manu biznesa stāvokli. To nosaka tas, vai cilvēks var atļauties tikai apmales vai pieminekli.»

Ķēpīgi ir ar klientiem, kuri nezina, ko grib. Atnāk pasūtīt kapakmeni, un no 150 paraugiem nepatīk neviens. «Tad mēģinu tikt no klienta vaļā, jo neesmu situācijā, kad vajadzētu katru un par visām varēm. Man olas ir vairākos grozos, tāpēc varu izvēlēties,» saka Valdis. Pagājušajā vasarā gan ņēmis visus pasūtījumus pēc kārtas, jo klientu bijis mazāk. Tas tāpēc, ka vairāk nekā gadu ilga ceļa remonts posmā Gulbene—Madona, uz ceļa bija pieci luksofori. Putekļos un karstumā pie tiem stāvēt gulbeniešiem negribējās.

Par nestabilāko laiku savā uzņēmēja darbībā Porietis dēvē ekonomisko krīzi, kuru viņš sāka izjust jau 2006. gadā: apgrozījums uzkāpa līdz 200 000 latu gadā, taču peļņas nebija. «Naudu makā neredzēju, vienkārši strādājām algām,» viņš atceras. Krīzē «izvilka» kāds privāts klients, pasūtot lielai ēkai granīta detaļas. Valpro strādāja arī pie Ķirsona Lido muižas Vestienā, kas tagad pārdota kādam krievu uzņēmējam. Porietis atceras, ka ar mokām no Ķirsona piedzinis naudu par padarīto. «Nemaksāšana ir ikdiena jebkurā biznesā. Vienkārši jāatrod veids, kā pa labam to naudu dabūt,» saka Valdis. Jo valstij parādā palikt nevar: pērn Valpor nodokļos samaksājis tuvu pie 60 000 eiro.

Eksports uz Igauniju

Akmens apstrādē Vidzemē lielāka spēlētāja par Valpor nav. «Tādi kā es Latvijā esam četri,» lēš Valdis. Katru gadu firma importē ap 400 tonnu granīta no Skandināvijas un tirgo mazām darbnīcām, kuras nodarbojas ar gravēšanu un tirgošanu. Laukakmeņus Porietis pārsvarā iepērk no karjeriem tepat Vidzemē.

Pīrāga lielāko daļu ienes tieši kapakmeņi un apmales. Jaunākā filiāle, ko Valdis atvēra, ir Valmierā. «Tik pateicīga pilsēta uzņēmējam! Viss kā pa diedziņu tur aizgāja. Valmiera mani apbūrusi,» viņš saka. Pirms trim gadiem iegādājies īpašumu filiālei, aizgājis uz domi un izstāstījis savu ieceri. Būvvaldes cilvēki paši sazinājās ar Valda arhitektu un izstāstīja prasības. Valdim tikpat kā nekas nebija jādara arī, lai saprastu, ko darīt ar kādu vecu koku īpašuma teritorijā. Viņš izklāstīja savu problēmu domē un drīz vien saņēma zvanu, ka vides pazinēji koku novērtējuši — var nozāģēt, visi dokumenti sagatavoti. «Līdz šim nebiju redzējis domi, kas strādā tik efektīvi,» Porietis nosaka. Arī pilsēta esot dzīvīga atšķirībā no Gulbenes, kur «varu nostāties Rīgas ielas galā un nevienu cilvēku uz tās neredzēt». «Tā ir visu mazo pilsētu bēda — izmiršana. Vēl nesen visi gājām pusdienās tepat uz Gulbīša skolu un redzējām, ka bērnu paliek aizvien mazāk.» Taču tieši lauku skolas esot tās, kurām daudzas pašvaldības izlēmušas piesaistīt ES struktūrfondu līdzekļus. Valdis nesaprot, kāpēc tas bija jādara, — zināja taču, ka nebūs bērnu, un tagad skolas citu pēc citas novadā slēdzot. Krietni lietderīgāk būtu bijis naudu ieguldīt kādā jaunā uzņēmumā. Valpor savulaik uzrakstījis projektu un par ES naudu nopirka vienu iekārtu.

Valdis no igauņiem pērk elektrību, savukārt igauņi no viņa — kapu apmales un pieminekļus. Pirms sešiem gadiem kāds igaunis viņu uzmeklēja un piedāvāja sadarboties. «Igauņiem kapu kultūra atšķiras no latviešu. Askētiskāki, vairāk apmaļu un pieminekļu, mazāk puķu dobju.» Tallinā noteikts, ka kapavieta ir 250 cm gara, tāpēc Valdim esot viegli: garums nemainīgs, un var ražot apmales kaut visu ziemu, jo zina, ka vasarā igauņi tās nopirks. 

Savukārt Lietuvā kapu kultūra esot krietni priekšā gan Latvijai, gan Igaunijai: tur visu kapu sedz granīta plāksne un apkārt sabērtas šķembas. «Latvijā lielie akmens zāģi ir pieci, savukārt ap Šauļiem vien būs tikpat daudz. Igaunijā — divi,» stāsta Valdis. Vaicāts, vai nevēlas vairāk iespiesties igauņu tirgū un atvērt filiāli Tallinā, viņš smejas: «Man vairs nav trīsdesmit, un benzīna daudzums vēderā krītas.» Gribētos sakārtot ražotni, uzcelt angāru, kur glabāt gatavo preci, taču pašlaik būvnieki esot sacēluši neprātīgas cenas, gluži kā pirms krīzes.

Grūtākais kapakmeņu biznesā ir sezonalitāte. «Vasarā ir kapusvētki, tad cilvēki kopj kapus un, loģiski, ir vajadzīgas apmales un pieminekļi,» stāsta Valdis. Lai arī ziemā ir saražotas sagataves, ar to tik un tā ir par maz. Valpor vīriem ir, ko turēt, jo darbs ir fiziski smags. «Vasarā sapelnām visam gadam, taču naudā nagus ielaist nevar: jātaupa algām ziemai, jātaupa granīta iepirkšanai.»

Valdis slavē savus darbiniekus. Agrāk bija problēma atrast cilvēkus, jo laukos daudzi cieta no alkoholisma, taču pēdējos gadus desmit tā vairs nav. «Pēc sezonas puišiem saku: izdomājiet, kādas izklaides vēlaties, es apmaksāju.» Nesen nomainījās kolektīvs, un tradīcija nedaudz izzudusi, bet būs jāatjauno. Parasti tas bija boulings vai peintbols, kurā darbinieki gan «mirst», gan «šauj» nost bosu.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

«Gandarījums par labi padarītu darbu un apziņa, ka esmu pārāks par konkurentiem.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

«Esmu bijis pārāk prasīgs un varēju vairāk uzticēties kolēģiem. Būtu ieguvis vairāk laika sev.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

«Darboties šajā jomā neieteiktu, jo tirgus ir pilns. Laukos ļoti jāpārdomā, ko sākt, un pirms tam jāizpēta, pēc kā ir vajadzība.»

Tērauda ripa ar dimanta segmentiem griež granīta plāksni. Ripa nopirkta Austrijā un, lai arī tapusi 1985. gadā, darbojas perfekti.
Foto — Gints Ivuškāns

Piešķirt traktoram dvēseli

Desmit gadus filmējuši reklāmas, Tritone Studio nesen pierādījuši sevi kino. Rit sarunas par filmas Baltu ciltis pārdošanu Kanādā un Amerikā, savukārt animatoru darbs pie sociālās kampaņas Norvēģijā nominēts Emmy bērnu balvai

Jau koridorā pie Tritone Studio biroja durvīm Lāčplēša ielas namā ir dzirdama mūzika. Raitis Ābele to datorā noklusina un pastāsta, ka autors ir brālis Lauris un mūzika radīta izstādei par mākslinieci Dzidru Ezergaili. Raitis ir Tritone Studio režisors un vadītājs vienlaikus. Precīzāk gan būtu teikt, ka Raitis ir tas, kurš runā ar medijiem, kad jāpastāsta par uzņēmumu. Un iemesls runāt ir — nupat Tritone animētās filmiņas ieguvušas prestižo TV balvu Gullruten 2018 par labāko bērnu un jauniešu sociālo kampaņu Norvēģijā. Kā arī nominētas divās kategorijās International Emmy Kids Award 2018, kuras ceremonija notiks aprīlī Kannās.

Raitis parāda man vienu no videofilmām, kas vēsta par to, kā atpazīt seksuālo vardarbību. Mans ķermenis pieder man ir precīza un nepārprotama: pieaugušajiem nav bērniem jārāda savi dzimumorgāni un bērnam nav jāļauj aiztikt savējos. Un, lai arī onkulis teiks, ka tas paliks noslēpums, kas nav nevienam jāstāsta, video parādīts — ir jāpastāsta vecākiem. Ja viņi nenotic, kā reizēm var gadīties, jāpastāsta citiem pieaugušajiem.

Jau filmiņas pirmajās sekundēs onkulis no biksēm izvelk savu dzimumlocekli. Vaicāju Raitim, vai šis kadrs nav par iespaidīgu bērnudārzniekam. «Pie scenārija norvēģi strādāja divus gadus, saskaņojot ar psihologiem un bērnu tiesību speciālistiem, un tikpat ilgi arī mēs zīmējām, atrādījām un saskaņojām,» stāsta Raitis.

Projektā ir četras epizodes — sižets pilnībā bijis norvēģu radīts, bet Tritone animatori paveikuši savu darbu, radot tēlus un darbošanos. Nepilna gada laikā kopš filmiņu rādīšanas skolās un bērnudārzos vairāki bērni ziņojuši par uzmākšanos un sāktas četras tiesvedības.

Tritone ar norvēģiem bija sastrādājušies jau iepriekš. Latviešu režisore Ilze Burkovska-Jakobsena, kura dzīvo Norvēģijā, sāka veidot ar animatoriem filmu Mans mīļākais karš (My Favorite War) — par aukstā kara periodu Latvijā. Tēlus izstrādāja brīvmākslinieks-animators Toms Burāns, un Tritone tos iekustināja. Tā ir viņas pirmā animācijas filma, iepriekš darbojusies dokumentālo filmu žanrā. Kad Ilzes vīrs Tronds Jakobsens, arī režisors, ieguva iespēju veidot sociālo kampaņu par seksuālās vardarbības atpazīšanu Norvēģijā, Ilze ieteica sadarboties ar Tritone animatoriem. Producēšana no Latvijas puses ir Gunta Trektera filmu studijas Ego media ziņā, un viņi no Tritone pērk animācijas pakalpojumus. «Bez Tronda mēs paši nekad neuzņemtos taisīt neko par šo tēmu. Vienkārši neiedomātos! Latvijā diskutē, vai sešpadsmit gadu vecumā var piedalīties medībās, Norvēģijā — vai mazai meitenītei ar rozā matiem vajag būt tik tuvu dzimumloceklim,» saka Ābele. Šobrīd visas četras filmiņas tiek tulkotas un tiks pārdotas somiem. Tāpat kā Norvēģijā, tās vispirms rādīs skolās un bērnudārzos, lai būtu droši, ka bērni tās tiešām redzēs. Skolotāji arī izskaidro filmu un pārrunā. Strādāt pie šīs kampaņas Raitim bija interesanti, jo viņam ir Latvijas Universitātes maģistra grāds klīniskajā psiholoģijā.

Garie mati un krāni

Tritone darbojas visi trīs brāļi Ābeles: Mārcis (33), Raitis (35) un Lauris (38). Mārcis ir brīvmākslinieks, un viņu kā operatoru piesaista vairākas studijas, bet Lauris un Raitis abi ir režisori. Raitis pieļauj, ka uzņēmuma vadību uzņēmies tādēļ, ka «vienīgais no mums skolas laikā piedalījos matemātikas olimpiādēs. Visi mēs gājām uz zīmēšanas olimpiādēm, jo mamma ir arhitekte un māksliniece, tētis — inženieris.» Mamma teikusi, ka iemācīties zīmēt ir svarīgi. Raitis to nenoliedz, taču 1992. gadā brāļu dzīvē ienāca kas aizraujošāks par zīmuli. Videokamera! Labam draugam un kaimiņam Mārtiņam Āboltiņam tēvs bija pirmais neatkarīgās Latvijas ekonomikas ministrs Jānis Āboltiņš un no Zviedrijas atveda kameru. Droši deva puikām, lai filmē. «Tas mūs uzlika uz kino takas. Filmējām, montējām. Mārtiņa tētis vēlāk mums visiem arī nopirka bungas un pastiprinātāju. Spēlējām tādu ārprātu, ka pats nāca sūdzēties.» Vecākie brāļi Lauris un Raitis joprojām kopā spēlē grupās Soundarcade un Das Sonntags Legion. Abi profesionālajā sportā zināmi ar faktu, ka piedalījušies Pasaules junioru čempionātā snovbordā kā Latvijas pārstāvji.

Kad Raitim bija 20 gadi, viņš sāka strādāt nelielā datorgrafikas uzņēmumā, kas drīz vien cieta ekonomiskajā krīzē. Datorgrafiķi Arnis Hagendorfs un Aigars Gercāns nolēma iet prom, veidot savu biznesu, aicinot Raiti līdzi: «Mēs zinām, kā datorā izveidot jaudīgus efektus, logotipus, bet vajag arī otru pusi — režiju un filmēšanu.» To Raitis un Lauris prata, un tā četratā, 2009. gadā, ar diviem datoriem pūrā un 2000 latiem viņi nodibināja Tritone Studio. Tritone tāpēc, ka vārdam ir trīs nozīmes: grieķu dievs, ķirzaka un datorgrafikas efekts, kas mainās trīs toņos.

Pirmie klienti bija draugi un paziņas. Tā Tritone tika pie klipa veidošanas par rūpnīcas Bolderāja darbu un tapa desmit minūšu video par kokšķiedras plātņu ražošanu. Šis klips vēlāk tika rādīts iespējamajiem klientiem. «Mēs vienkārši gājām pie reklāmas aģentūrām un stāstījām par sevi,» Raitis atceras, kā rādījis datorgrafikas darbus un teicis, ka var lētāk nekā citi, jo ir jauni un gatavi strādāt arī naktīs. «Šis, protams, nav labākais tirgus iekarošanas paņēmiens, taču tas mums bija piedzīvojums. Mums visiem bija gari mati. Ja pie manis tagad atnāktu garmataini džeki un teiktu: «Mēs to izdarīsim!» — es padomātu.»

Filmējot reklāmas, Ābeles piekļuva dažādai tehnikai, kas citādi nebūtu iespējams. Piemēram, desmit metrus garam ceļamkrānam, sliedēm vai izcilai kamerai. Neko labāku nevarēja vēlēties: jaunākā tehnika, par kuras īri samaksā kāds cits un top kvalitatīvs produkts. «Bet ko tālāk, kad visa tehnika izmēģināta? Skaidrs, ka mēs varam labāk arī saturiski,» saka Raitis. Tieši tāpēc Raitis devās vienu ziemu mācīties uz New York Film Academy — klasisku kino skolu, kur apguva daudz tehnisku knifu. Piemēram, desmit labākos veidus, kā filmas kadrā apsēsties pie galda. Kad jāfilmē reklāma, ir zināšanas, kā to darīt, nevis stundu jāmēģina atrast labāko apsēšanās veidu. «Domāt tur neiemāca, taču praktiskā ziņā tā bija fantastiska pieredze.» Kā piemēru Raitis min montāžas apmācību, kad iedod safilmētas kovboju cīņas no pieciem dažādiem rakursiem un studentam jāsamontē vairāki scenāriji: «kautiņš, kurā vinnē šis džeks, un tagad pa muti dabū tas čalis». Tikmēr Lauris, studējot kinorežiju maģistros Latvijas Kultūras akadēmijā, ieguva cita veida zināšanas. «Piemēram, simbolisma nozīmi. Kad mūsu abu skolas saliek kopā, tad ir skaidrs, ko simbolizē liepa katrā kultūrā, ko nozīmē koks filmas sākumā un beigās, vai arī kāpēc atkārtojas dažādi koki vairākkārt filmas laikā.»

Zīļuks ir foršs!

Lattelecom, Maxima, Laima, Rimi. Tie ir daži no klientiem, kuru reklāmas filmējuši Tritone. Arī mūzikas klipu ar Naura Brikmaņa dziedāto Sprīdīti, kam youtube ir viens miljons skatījumu. Idejas autori ir LMT kopā ar reklāmas aģentūru DDB. Kā pēdējā laika trauksmaināko Raitis atceras Kuršu maizes reklāmas filmēšanu. Viena no epizodēm tapa zem Vanšu tilta: rudenī, milzu vējā. Supu airēja Latvijas labākais veikbordists, kurš pēc tam teica: «Es varu uzmest dubulto salto un vēl nez ko, bet šoreiz biju pārbijies līdz nāvei.»

Tritone veido arī animētas reklāmas. Piemēram, oranžais un smaidīgais Zīļuks no veikala LaTS dzimis tieši Lāčplēša ielas namā. «Zīļuks ir foršs! Man patīk!» smaida Raitis un pastāsta, ar ko atšķiras datorgrafiķa un animatora spējas. Kad uz LaTU traktors pie Zīļuka vestu ražu, tad datorgrafiķis uzzīmētu, kā traktors brauc no punkta A uz punktu B, taču animators būs tas, kurš spēs parādīt, ka traktoram ir grūti un cik tieši grūti ir katram ritenim. Kā tas velkas, kā cilājas. «Piešķirs traktoram dvēseli,» precizē Raitis.

Ko darīt, ja pasūtītājs netic reklāmas radītājam? Raitis stāsta, ka tas notiek reti, jo reklāmas aģentūra zina, ko Tritone var un ko nevar uzfilmēt, un nepieprasa neko absurdu. Tomēr Raitis atceras vienu reizi. Pasūtītājs gribēja, lai gados vecāka sieviete uzsmaida jaunam puisim, piemiedzot ar aci. Bet tā, lai neizskatoties ar seksuālu piesitienu! Raitis teicis, ka kadrā nav iespējams piemiegt nekā citādi, kā vien flirtējot. Viņam neticēja. «Tādos brīžos ir godīgi jāpasaka: mēs nesaprotamies, nevarēsim sastrādāties. Jo es nevaru nofilmēt to, kas nestrādās.»

Pēdējie pagāni

Kad Raitis atgriezās no Amerikas, viņš Tritone nemitējās stāstīt, ka kino ir štelle un arī Latvijā tam ir potenciāls. «Amerikā viņi māk iedēstīt to sajūtu — viss ir izdarāms. Go, go, go!» Ļoti lēnām tapa ideja par mūzikas klipu un filmu veidošanu. Pērn uz ekrāniem nonāca brāļu Ābeļu veidotā dokumentālā drāma Baltu ciltis par pēdējiem pagāniem Eiropā. Darbība risinās 13. gadsimtā. Filma tapa trīs gadus, un to laikā nofilmējās 500 aktieri. Pusi no tās budžeta, 165 000 eiro, nosedza Nacionālais kino centrs Simtgades filmu projekta ietvaros, bet pārējais — pašu un poļu līdzproducentu Arkana Studio, un veikala Depo.

Nesen Raitis bija Berlīnes filmu tirgū dibināt kontaktus, un tur par Baltu ciltīm interesi izrādījuši vācieši, franči un amerikāņi. Šobrīd Raitis strādā pie jaunas mākslas filmas Nemierīgie prāti kopā ar norvēģiem: tas ir stāsts par diviem māksliniekiem, kuri plāno veikt mākslas teroraktu ar LSD. Vienam no viņiem ir bipolāri traucējumi, viņš mūk no sava ārprāta uz Ziemeļiem, cik vien tālu var aizbēgt. Kad brālis dodas viņu meklēt, filma kļūst par psihedēlisku road movie.

Tritonē visi darbi sadalīti pa brigādēm: animācija, režija, projektu vadība. Tieši pēdējā ir tā, kura nemitīgi cenšas abas pirmās ielikt rāmī. «Haoss arī ir kārtība. Tā ir noteikta sistēma, un tā funkcionē,» smejas Raitis un stāsta, ka projektu meitenēm ir ko noņemties. Darbinieku kodols studijā ir neliels, taču filmēšanas dienā uz laukuma var būt pat vairāk nekā 100 cilvēki, un katram ir jāzina, kas jādara. Pirmajos Tritone darbības gados visi darīja visu, bet drīz vien termiņi un projektu vērienīgums piespieda sadalīt darbus un atbildības. «Strādājot ar brāļiem, robežas nav tik stingras. Tās ir fluīdas. Grūti pieprasīt — rīkojies kā profesionālis, ja viņš ir tavs brālis,» saka Raitis. Brāļi viens otru piesedzot, padusmojoties un vajadzības gadījumā aizejot uz boksa nodarbību. Liels pluss ir tas, ka viens uz otru var paļauties — jebkurā diennakts laikā.

Šomēnes Tritone svinēs 10 gadu jubileju. Re! Raitis parāda zem galda lielu pudeli viskija, kas ievažota metāla šūpolēs, lai vieglāk ieliet. Dāvana no producenta Roberta Vinovska jubilejā. Citādi Tritone komanda pavisam aizmirsusi, kas ir atpūta, jo pēdējos trīs gadus nodevušies Baltu cilšu tapšanai un izzudusi tradīcija piektdienās iet kopīgās pusdienās. Ar aliņu un noteikumu — nerunāt par darbu.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

«Jo vairāk uzzini, jo vairāk saproti, cik daudz vēl, ko mācīties un mācīties»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

«Saulainā dienā sākt būvēt nojumi lietainām dienām jeb nesēdēt tikai vienā zirgā. Varējām ātrāk domāt, kā attīstīt vēl kādu darbības virzienu»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

«Ja vēlies būt labāks par citiem, tad jāstrādā vairāk par citiem. Ir daudz vienlīdz talantīgu cilvēku, un pārāks vari būt tikai ar ieguldīto laiku. Ja viens strādās astoņas stundas, bet tu deviņas, tad tā stunda jūs atšķirs un būs acīmredzama»

Raitis Ābele,
Tritone Studio vadītājs
un režisors

 

Finanšu humanizētāji

Kā banku pakalpojumus padarīt ērtākus un saprotamākus cilvēkiem — atbildes uz šiem jautājumiem aizvedušas kompāniju UX Design Agency līdz pasaules līderpozīcijām dizaina arhitektūrā

Nelielā birojā Spīķeru kvartālā koka spārē iekārts šūpuļkrēsls un telpā pie galdiem sasēduši vairāki darbinieki. UX Design Agency strādā Rīgā un pagaidām algo tikai vietējos darbiniekus, taču viņu darba augļi ceļo pa visu pasauli. No Amerikas rietumu krasta līdz Austrālijas austrumu krastam. «Mēs humanizējam finanses,» uzņēmuma darbību skaidro līdzīpašnieks un komercdirektors Alberts Pumpurs.

Viņam blakus pie sapulču galda sēžas komunikācijas speciāliste Monika Cālīte, kuru uzņēmumā dēvē arī par iedvesmas virsnieci. «Finanses un tirgošanās vienmēr bijusi viens no cilvēces pastāvēšanas stūrakmeņiem. Tajā pašā laikā cilvēkiem ne pārāk patīk skaitļot un sekot līdzi savam budžetam. Mēs cenšamies padarīt šo nozari cilvēkam pieejamāku, saprotamāku, ērtāk lietojamu,» viņa papildina kolēģi.

UX Design Agency dažādiem finanšu uzņēmumiem nodrošina viņu servisu dizainu. Tas nozīmē — viņi izstrādā to, kā jāizskatās un jādarbojas šo finanšu institūciju mājaslapām, lietotnēm vai programmām. Sevi viņi nekautrējas dēvēt par pasaules līderiem šajā nozarē. Trīs gadu laikā viņi realizējuši 63 projektus 20 valstīs.

Klienta kurpēs

Jo biezāks ir tavs maks, jo vairāk tevi mīlēs banka. UX Design Agency vēlas izskaust šādu domāšanas modeli, tā vietā pietuvinot bankas un citas finanšu institūcijas cilvēkiem. «Mācām bankām un finanšu organizācijām, kā veidot servisu, kas nāk soli pretim lietotājiem,» stāsta Alberts. Izstrādājot dizainu lietotnēm un programmām, UX Design Agency nefokusējas uz to, vai krāsas ir gana glītas. «Stāsts ir par to, kā lietas strādā,» skaidro līdzīpašnieks. Lai saprastu, kas katras organizācijas klientiem ir būtiski un kā viņi vēlētos lietot finanšu pakalpojumus, UX Design Agency radījusi unikālu metodoloģiju, kas ietver padziļinātu lietotāja psiholoģijas, kompānijas un produkta izpēti, pēc tam arī servisa arhitektūras projektēšanu un dizaina izstrādi.

«Jums jāiemācās pastaigāt dienu savu klientu kurpēs! Jums ir labi uzvalki, mašīnas, izglītība, bet vai jūs saprotat, kā izskatās vienkārša cilvēka dzīve, kurš varbūt dzīvo no algas līdz algai? Vai jūs zināt, ko nozīmē šodien būt studentam vai pensionāram?» Alberts atstāsta, cik svarīgi banku darbiniekiem saprast klientu vajadzības.

Lai banka varētu sava klienta kurpēs iekāpt, uzņēmums veic pamatīgu izpēti, kas parasti aizņem 2—4 nedēļas. To laikā uzņēmuma eksperti tiekas ar bankas klientiem un intervē viņus, lai saprastu, kas šiem cilvēkiem ir svarīgi, kādus finanšu pakalpojumus viņi izmanto, kādas izmaiņas gribētu. «Cenšamies saprast, ko šis cilvēks domā, jūt, saka un dara. Kas viņam sāp? Piemēram, šobrīd cilvēkiem sāp pieslēgšanās internetbankai,» kolēģi papildina Monika. Katru risinājumu uzņēmums piemēro individuāli, atbilstoši bankas klientu vajadzībām. «Konkrētai auditorijai konkrētā pasaules malā,» precizē Alberts. Turklāt jāņem vērā arī katras iestādes zīmols — kā uzņēmums grib izskatīties klienta acīs. «Mums dažreiz saka — jūs taču taisāt tik šaurai nišai, jums visi risinājumi būs vienādi. Tā nav! Ir pilnīgi dažādas bankas — dažādos reģionos, dažādos izmēros, ar dažādiem zīmoliem un dažādām vēlmēm.» Kā piemēru viņš min kādu nelielu banku Gruzijā. Alberts to nodēvē par underdog jeb iedzinēju, jo tai patīkot izaicināt lielās bankas — pirmajai ieviest jaunākos risinājumus, izlaist jaunu lietotni ar biometriku. «Viņiem patīk tā sajūta. Un viņu klientiem arī patīk, ka viņi ir mazie pionieri. Viņiem ir tāds hipsteru piegājiens. Strādājot ar šo banku, saglabājam klientiem iespēju sajūsmināties par mazajām lietām,» Alberts stāsta.

«Tas bija ģeniāli!»

2007. gadā tika izlaists pirmais iPhone telefons. «Tas mums visiem laikam bija pagrieziena brīdis,» atceras Alberts. Kompānijas līdzīpašnieks Aleksandrs Krēgers tolaik jauno tehnoloģiju vilni izmantoja, lai ielēktu start-up pasaulē. Tie nebija īpaši veiksmīgi, taču, pateicoties šiem mēģinājumiem, Aleksandru pamanīja kāda digitālā aģentūra — piedāvāja būt par direktoru. Ārzemēs labu dizainu varēja pārdot par milzu naudu, turpretim Latvijā pasūtījumu summas grozījās ap diviem trim tūkstošiem.

Aleksandrs sāka meklēt — ko īpašu dara kompānijas, par kuru dizainu cilvēki gatavi maksāt krietni vairāk? Atbildi viņš atrada lietotāja pieredzes (angliski — user experience) domāšanā, kas nozīmē, ka dizaina centrā ir lietotāja ērtība un vērtības. Aleksandrs bija studējis psiholoģiju, un šāda veida dizaina domāšana viņam šķita īpaši pievilcīga. Šo stratēģiju viņš piedāvāja kādam finanšu uzņēmumam, kas digitālajā aģentūrā vērsās pēc «kosmētiskas» dizaina maiņas. Parādījis, cik daudz šauro «pudeles kaklu» ir viņu servisā, viņš piedāvāja pilnībā to mainīt.

Kompānija viņam uzticējās un to nenožēloja. Izmainot veidu, kā notiek iepirkšanās klienta mājaslapā un reģistrēšanās portālā, kompānijas peļņa nākamajā gadā pieaugusi no septiņiem līdz deviņiem miljoniem. Tas pierādīja, cik svarīgi ir atrast mazos, neērtos šķēršļus lietotāja pieredzē un tos novērst. Turklāt — kāpēc gan šādu pakalpojumu neizveidot par biznesu?! Aleksandrs kopā ar kolēģiem Andreju Jeļisejevu, Lindu Zaikovsku un vēlāk arī Albertu Pumpuru izveidoja UX Design Agency.

Sākums nebija viegls. Komanda veica pamatīgu pētījumu par līdzšinējo banku darbību tiešsaistē, sagatavoja dizaina konceptu un devās pie bankām. Tomēr tās nebija gatavas maksāt naudu, kuru tolaik komanda par saviem risinājumiem gribēja saņemt. Atteica viena, otra, trešā. «Viņi īsti nespēja saprast, ko mēs darām un cik lielu vērtību tas viņiem var sniegt,» atceras Alberts. Uzņēmēju finanšu uzkrājumi tuvojās beigām, un komanda nolēma riskēt — pārtulkoja pētījumu un konceptu angļu valodā un pilnīgi bez maksas publicēja to internetā. Nepagāja ne mēnesis, kad viņi saņēma divus telefona zvanus no starptautiskām daudzmiljonu finanšu kompānijām. Viņus bija pārliecinājis pētījums, un kompānijas bija noticējušas dizaina domāšanas idejai. Arī par cenu nekaulējās. Komanda apjauta, ka jāmaina stratēģija. Nav jāuzmācas klientam ar savām idejām, bet jāiedvesmo klients tik ļoti, lai tas pats nāktu tevi meklēt. «Tas bija tik ģeniāli,» pagriezienu uz veiksmi atceras Alberts. Un kopš tā laika viņi nepiedalās pat publiskos iepirkumos — strādā tikai ar klientiem, kas paši novērtē viņu pieeju un zināšanas. «Tā tolaik bija nenormāla uzdrīkstēšanās. Viņi Latvijā praktiski bija izsvilpti. Bet tagad iekaro pasaules tirgu,» piebilst Monika.

Kopš tā brīža kompānija arī regulāri publicē savus pētījumus un dizaina arhitektūras atklājumus mājaslapā, kļūstot par viedokļu līderiem gan finanšu, gan dizaina arhitektūras nozarē. Rakstus kopumā izlasījuši ap 200 tūkstošiem lietotāju 127 valstīs. Vienu pētījumu vidēji izlasa aptuveni 30 tūkstoši cilvēku. Uzņēmums neslēpj savus atklājumus, jo «mēs gribam iedvesmot un izglītot, mūsu mērķis ir mainīt finanšu industriju visā pasaulē», saka Monika.

Līderi pasaulē

UX Design Agency birojā jūt pasaules elpu. Viņu mobilās lietotnes Light Bank dizains ieguvis zeltu London Design Awards 2018. Aģentūra iekļauta pasaules 20 labāko lietotāja pieredzes dizaina aģentūru sarakstā, pēc aģentūru Manifest un Clutch Research analīzes. Ieguvuši arī prestižo Banking Technology Awards 2016 balvu līdzās tādiem pasaulē labi zināmiem finanšu milžiem kā Royal Bank of Scotland un JP Morgan.

«Strādājam pie lielas bankas projekta Spānijā. Viņi saka — jā, mēs saprotam, ka dizains ir super, bet saprotam arī to, ka mums jāmaina bankas kultūra. Tas noticis, jo esam spējuši izskaidrot, cik svarīgi ir koncentrēties uz lietotāju, un nebūs tā — viens pats skaistais dizains mainīs pasauli. Tā ir fantastiska sajūta,» iesaucas Monika.

Lai saglabātu līderu pozīciju pasaulē, trešdaļa darbinieku laika uzņēmumā tiek tērēta mācībām un sevis pilnveidei. Lietotāju pieredzes dizaina arhitektūra Latvijas augstskolās netiek mācīta, tāpēc kompānija ņem darbā motivētus un loģiski domājošus cilvēkus ar spēju saprast lietotāju, būt empātiskiem. Paši māca jaunos kolēģus par lietotāja pieredzi — kā tā darbojas, kādi ir labākie piemēri. Gada laikā darbinieks kļūstot par laba līmeņa profesionāli. Lai motivētu sekot līdzi nozarē notiekošajam, uzņēmumā izveidots grāmatu klubs — gada laikā visiem jāizlasa 20 grāmatas par lietotāju pieredzi.

Interesi par darbu UX Design Agency izrāda daudzi. Speciālisti no Vācijas, Rumā-nijas, Indijas gatavi pārvākties uz Rīgu, lai strādātu šajā komandā. Pagaidām gan uzņēmumā strādā tikai 16 darbinieku, visi no Latvijas. Tomēr jau tuvākajā laikā UX Design Agency plāno pārvākties uz plašākām telpām, vairot darbinieku skaitu līdz 40 un atvērt arī pirmo biroju  ārzemēs.

«Tā ir nākotnes profesija,» par lietotāju pieredzes arhitektūru saka Alberts. «Kodu varēs automatizēt, programmēšana pēc kāda laika pazudīs, jo to aizstās mākslīgais intelekts. Bet cilvēks, kas spēj saprast datoru pasauli un pielāgot to cilvēkiem, — tā ir nākotne,» Alberts prognozē.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

«Entuziasms un vēlme mainīt pasauli.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

«Nestrādāt ar klientiem, kas nesaprot dizaina domāšanu un grib, lai viņiem vienkārši smuki kaut ko uzzīmē un piezvana, kad ir gatavs.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

«Pajautā sev — kādu vērtību tu vari sniegt pasaulei? Palīdzēsi vienam cilvēkam, nopelnīsi nedaudz. Palīdzēsi tūkstošiem, būsi bagāts. Klasisks piemērs ir Uber un Airbnb — viņi palīdz miljoniem cilvēku.»

UX Design Agency birojā vispirms acīs iekrīt koši zaļš šūpuļkrēsls.
Foto — Edmunds Brencis