Autors: Nellija Ločmele

Rādi balsi!

Austrijā valdību nupat sagāzis «oligarhu sarunu» ieraksts, kurā labējās Brīvības partijas līderis slepeni sola valsts iepirkumus krievu oligarha radiniecei, ja tā ziedos naudu vēlēšanu kampaņai, apejot likumu. Beigās dāma izrādījās viltvārde, bet skandāls ir īsts — Austrijā būs ārkārtas vēlēšanas.

Pēdējā laikā Eiropas valstīs cits pēc cita uzpeld Kremļa draudziņu skandāli. Tikmēr pie mums grūti kalendārā atrast nedēļu, kad atkal nenāktu gaismā kāda koruptīva shēma Rīgā. Jaunākā var izrādīties nāvējoša visai Saskaņas partijai, jo ir aizdomas par 300 tūkstošu eiro izkrāpšanu caur Rīgas Tūrisma attīstības biroju, lai finansētu Saskaņas vēlēšanu kampaņu aizvadītajās Saeimas vēlēšanās. Sodi tādā gadījumā būtu skarbi un faktiski nozīmētu partijas maksātnespēju.

Taču šokējošā korupcijas skandālu virkne līdz šim nav rezultējusies Saskaņas politiskajā bankrotā — reitingi turas. Rīgas bijušo vadoņu tandēms pat deklarējis, ka abu kandidēšana Eiroparlamenta vēlēšanās būšot vēlētāju uzticības balsojums viņu darbam Rīgā. 

Protams, patiesībā sestdien mēs izlemsim, kuriem astoņiem politiķiem uzticēt būt par Latvijas balsi Eiropas Parlamentā. Tas ir svarīgi, jo Latvijas spēks ir atkarīgs no Eiropas stipruma. Tomēr, ja nu kādam trūkst motivācijas piecelties no dīvāna un aiziet nobalsot, pieņemiet šo Nila un Andra «uzticības balsojuma» izaicinājumu — izvelciet pasi un aizsoļojiet līdz iecirknim nobalsot par kādu sarakstu, kura līderi nebēg uz Briseli, lai būtu tālāk no izmeklētājiem. Kāpēc klusēt, ja tev ir balss — galu galā, nākamā izdevība vēlēt gaidāma tikai 2022. gadā.

Bordāns pret Kalnmeieru

Politisks troksnis vai īsts atlaišanas mēģinājums — šī nedēļa vēl nenesa skaidrību pēc tieslietu ministra Jāņa Bordāna (JKP) skaļā paziņojuma, ka Ēriks Kalnmeiers zaudējis viņa uzticību un jārosina pārbaude par ģenerālprokurora atbilstību amatam. Valdības partijas pirmdien uz nedēļu atlika jautājuma izskatīšanu koalīcijā, jo visi vēl nebija iepazinušies ar informatīvo ziņojumu, ko Tieslietu ministrija iesniegusi izskatīšanai Ministru kabinetā.

17. maijā Bordāns paziņoja, ka «ģenerālprokurora līdzšinējā attieksme un darbības apdraud» valdības plāna izpildi netīrās naudas apkarošanā un līdz ar to «finansiālo un ekonomisko stabilitāti valstī, jo var tikt pieņemts lēmums par Latvijas iekļaušanu Moneyval pelēkajā sarakstā».

Ministrijas ziņojums nav publiskots, bet Bordāns intervijā Ir norādīja, ka būtiskākie pārmetumi saistīti ar Valsts kontroles, Moneyval un OECD rekomendāciju ilgstošu ignorēšanu. OECD jau 2015. gadā cēlusi trauksmi par Latviju kā naudas atmazgāšanas valsti, bet Kontroles dienests sācis efektīvi strādāt tikai pērn, kad izņemts no prokuratūras paspārnes. Arī VK jau 2017. gadā norādījusi uz pirmstiesas izmeklēšanas neefektivitāti, bet «pēdējais piliens» ministram bijusi tikko publiskotā revīzija, kurā atklājusies lielu prēmiju izmaksāšana prokuroriem par dalību dažādās sanāksmēs. Ziņojumā norādīts arī uz ģenerālprokurora nekompetenci, kā arī politiskās neitralitātes pārkāpumiem, tajā skaitā «Rīdzenes sarunu» jeb oligarhu lietā un bijušā KNAB darbinieka Jura Juraša (tagad JKP deputāts) kriminālprocesā par valsts noslēpuma izpaušanu saistībā ar miljona kukuļa piedāvājumu. Kopumā ziņojumā esot norāde uz trim iespējamiem pamatiem Kalnmeiera atstādināšanai — tīšs likumpārkāpums vai nolaidība ar būtiskām kaitīgām sekām, ar amatu nesavienojama apkaunojoša rīcība, kā arī interešu konflikta aizliegumu neievērošana.

«Desmit gados ir bijusi nevis darba organizācijas attīstība prokuratūrā, salīdzinot ar Maizīša laikiem, bet faktiski līdz ar Kalnmeiera iecelšanu attīstība tika izbeigta,» Bordāns rezumē, kāpēc nepieciešams ģenerālprokurora atbilstības izvērtējums, negaidot amata termiņa beigas nākamgad. 

Likums skaidri nosaka, kā var atlaist ģenerālprokuroru — tas notiek pēc Augstākās tiesas priekšsēdētāja nozīmētas pārbaudes par konkrētiem pārkāpumiem. Pārbaudi var rosināt pats priekšsēdētājs vai trešdaļa Saeimas deputātu. Likums neparedz nekādu lomu valdībai, tomēr Bordāns uzskata, ka viņam un kabinetam kā «bezkompromisu tiesiskuma» aizstāvjiem ir jārīkojas, «jo citādi tā būtu mana nolaidība».

Bordāns pirms lēmuma publiskošanas personīgi informējis Kalnmeieru un saņēmis atbildi, ka viņš «nevienā punktā nav vainīgs». Kalnmeiers medijiem atzinis, ka ministra politiskais solis viņu nepārsteidz, jo amatpersonu nomaiņas plāni bijuši zināmi. AT priekšsēdētājs atzinis, ka neredz pamatu sākt pārbaudi par ģenerālprokurora atbilstību amatam.

Maskas kritīs

Kamēr hokeja fani ar sarkanbalti krāsotām sejām uzasina mūsu izlases cīņas sparu, KNAB darbinieki melnās maskās uzkurina nodokļu maksātāju dusmas par korupciju Rīgā. Šī nedēļa sākās ar Valsts kontroles ziņojumu par vairāk nekā 20 miljonu eiro izšķiešanu tikai triju gadu laikā tikai divos Rīgas pašvaldības nodibinājumos, un KNAB kriminālprocesa ietvaros pirmdien aizturēja Rīgas Tūrisma attīstības biroja vadītāju. Tikām bijušie domes bosi un Saskaņas saraksta līderi Eiroparlamenta vēlēšanās Nils ar Andri gan jau klusi skaita dienas, kas atlikušas līdz  balsošanai, un cer, ka līdz viņiem vīri maskās nenonāks.

Toties ir kāds, kas gatavs izteikt komplimentus Saskaņai pat šādā grūtā brīdī. Tiesībsargs Juris Jansons piekritis būt ZZS kandidāts Valsts prezidenta amatam, par galveno prioritāti sauc sociālekonomiskos jautājumus un intervijās stāsta, ka Saskaņa ir mainījusies un būtu pelnījusi valdībā atbildēt par labklājības jomu. Un tas nav vienīgais pārsteigums. Kad šajā žurnāla intervijā jautājām Jansonam, kas ir viņa paraugs prezidenta darbā, ārpolitikas jomā viņš piesauca VVF šarmu, bet iekšpolitiski — Kārli Ulmani! Nē, apvērsuma ideja neesot pieņemama, toties kāds bijis ekonomiskais uzrāviens… Vēl Jansonam nav viegli izskaidrot, kāpēc viņš parakstījis petīciju un turpina atbalstīt Levitu kā «labāko prezidenta kandidātu», bet vienlaikus pats kandidē uz šo amatu, tomēr uzstādams, ka ar Levitu nekonkurē. Taču neesot arī nekāds Lemberga projekts Levita izgāšanai — ar Lembergu nekad mūžā pat neesot runājis.

Gaidīsim šo pretrunu mezgla atšķetināšanu pēc divām nedēļām.

Viltus dilemma: koncertzāle vai mirstoši pacienti?

Ko jūs teiktu par ārstu, kurš cilvēkam ar slimu sirdi ierosinātu amputēt kājas — jo sirdij tā būs vieglāk? Par laimi, tādi šausmu filmu scenāriji nav jāpiedzīvo mūsu slimnīcās, bet diemžēl no šādām viltus izvēlēm nav pasargātas publiskas diskusijas par jūtīgiem jautājumiem.

Es nerakstītu šīs rindas, ja nebūtu izlasījusi Terēzes Gruntmanes rakstu “Paliatīvā aprūpe vai koncertzāle?” un tas manī neatstātu dziļu nemieru par to, kāpēc autore labus mērķus aizstāv, nepamatoti uzbrūkot citiem labiem mērķiem un pretnostatot tos kā savstarpēji izslēdzošus. Loģikā šo bieži pieļauto kļūdu sauc par viltus dilemmu jeb melnbalto domāšanu — mūs aicina izšķirties starp divām iespējām, lai gan patiesībā izvēļu loks ir daudz plašāks.

Tieši tāda viltus dilemma iebūvēta pieminētajā rakstā, kurā tiek pretnostatīta pilnīgi neapmierinošā paliatīvā aprūpe Latvijā ar it kā lekni finansēto kultūras nozari, īpaši piesaucot drīz valdības apspriešanai nododamo Rīgas akustiskās koncertzāles projektu — tās būvniecībai nepieciešamie 100 miljoni eiro tiks atrauti slimajiem un nekādi nemazinās Latvijas sabiedrības galveno problēmu, dziļo nevienlīdzību.

Skaidrs, ka nevienlīdzība ir milzīga bremze daudzu cilvēku personīgai izaugsmei un visas nācijas ilgtspējai. Tāpat nav šaubu, ka veselības aprūpes sistēma Latvijā jau gadiem brauc greizās sliedēs — valsts naudas ir par maz un vienlaikus tās tērēšana ir ļoti necaurskatāma vai reizēm pilnīgi neefektīva, bet paralēli izaugusī maksas medicīna ir glābiņš tikai nelielai labi nodrošinātai sabiedrības daļai.

Taču nevienlīdzības un veselības aprūpes problēmu īstais cēlonis Latvijā noteikti nav pārāk dāsnais atbalsts kultūrai. Par to var rakstīt daudz plašāk, piesaukt vairāk skaitļu un piemēru, bet vēlos īsi iezīmēt divus galvenos iemeslus, kāpēc viltus dilemma Terēzes Gruntmanes rakstā ir tik bīstama.

Aiz tās paslēpjas īstie naudas izšķiedēji, rāmā nekaunībā turpinot savu rosību, kamēr inteliģenti cilvēki ieslīgst strīdā par to, vai klasisko mūziku labāk klausīties koncertzālē vai guļot uz nāves gultas.

Pirmkārt, nav nekāda pamata jaunās Rīgas koncertzāles atbalstītājus padarīt par paliatīvās aprūpes ienaidniekiem. Latvijā vajag cilvēka cienīgu smagi slimo pacientu aprūpi, protams! Bet tas nenozīmē, ka vienīgais kavēklis šīs aprūpes ieviešanai vai vienīgais finanšu avots šī mērķa sasniegšanai ir tie miljoni, kas nepieciešama koncertzālei vai Dziesmusvētku estrādei.

Šī nedēļa sākās ar Valsts kontroles un KNAB skaļu trauksmi, atklājot un izmeklējot vairāk nekā 20 miljonu eiro izsaimniekošanu Rīgas domē tikai dažu gadu laikā un tikai divos nodibinājumos — “Rīgas Tūrisma Attīstības birojs” un “Riga.lv”. Vienkāršam rīdziniekam būs grūti nosaukt kaut vienu konkrētu ieguvumu, ko šie milzīgie naudas tēriņi ir devuši.

Pirms dažiem mēnešiem žurnāls “Ir” vēstīja, ka vairāku gadu laikā 216 miljoni eiro ir iztērēti e-talonu sistēmas ieviesējam “Rīgas karte” — lūk, naudas avots pat divām koncertzālēm vai Dievs zina, cik vēža pacientu glābšanai.

Piemēru straume ir nebeidzama. “Rīgas satiksmes” transporta iepirkumu kukuļi, nanoūdens krāpšana, ūdeņraža trolejbusu un “Kapu tramvaja” dārgie sapņi, jaunais atkritumu saimniecības monopols… Un kur tad vēl ikdienišķa naudas izpumpēšana no pašvaldības uzņēmumiem, par milzīgām algām nolīgstot “Saskaņas” ielikteņus, kuri pēc tam dāsni ziedo partijai. Palūkosimies arī valsts līmenī — kaut vai uz skandalozāko trīsburtu savienojumu mūsu tūkstošgadē. Ekonomikas ministrijas analīze ļauj secināt, ka OIK shēmā mēs ik gadu pārmaksājam 216 miljonus eiro.

Kāpēc rūpēs par pacientu labklājību nepiesaukt šo naudas izšķiešanu nesamērīgi dārgiem vai pilnīgi bezjēdzīgiem mērķiem? Kāpēc divas labas lietas — veselību un kultūru — publiskajā telpā padarīt par asiņainiem konkurentiem, kamēr desmitiem un simtiem miljonu aizplūst nekaunīgās shēmās? Šī nauda palīdzētu ne tikai nedziedināmi slimajiem aiziet mierā, bet glābtu dzīvības tiem, kas tagad pie ārsta nonāk par vēlu. Un šī nauda lieti noderētu kultūras vērtību sargātājiem un jaunradītājiem, jo tieši tās dzīvi šajā skarbajā pasaulē dara jēdzīgu, īpašu un skaistu.

Otrkārt, ir naivi šausmināties par kultūras būvju milzīgajām izmaksām un ne ar zilbi nepieminēt šo sadārdzinājumu patieso iemeslu. Tas ir tieši tas pats, kā dēļ Latvijā ir tik dārgi celt slimnīcas, pirkt trolejbusus, remontēt tiltus vai taisīt ceļus.

Korupcija — šie deviņi burti izsaka īsto ļaunumu, pret kuru ir jācīnās iepirkumos jebkurā jomā. Ne jau pret skaistu koncertzāli, modernu slimnīcu, ērtu vilcienu vai gludu asfaltu mums ir jākaro, bet pret to, ka šīm labajām lietām paredzētā nauda tiek nozagta, lai daži uz visas sabiedrības reķina kļūtu vēl bagātāki, kamēr citi nevar atļauties ne koncerta biļeti, ne vizīti pie ārsta.

Dzīvē mums ik uz soļa jāizdara izvēles, tāpēc ir ļoti svarīgi, ka skaidri saprotam tās un neiekrītam viltus dilemmu slazdā. Mēs Latvijā neesam tik nabagi, lai būtu jāizvēlas — dzīvot ar modernu koncertzāli vai mirt cilvēka cienīgā nāvē. Bet mēs arī neesam tik bagāti, lai ļautu sev nozagt simtiem miljonu un pat nepieminētu to kā ielas notekā iekritušu grasi.

 

Autore ir žurnāla “Ir” galvenā redaktore

Nākotnē

Maijs šogad atšķiras ne tikai ar ziemīgu temperatūru, kas aizkodusi ziedus, bet arī divām būtiskām izvēlēm, kas jāizdara Latvijas nākotnes labad. Mums jāievēlē Eiropas Parlaments, bet Saeimai jāizraugās Valsts prezidents nākamajiem četriem gadiem.

Prezidenta kandidātu izvirzīšanai vēl ir dažas dienas, taču galveno intrigu jau atšķetinājis  Raimonds Vējonis, šonedēļ paziņodams, ka nepretendēs uz otro termiņu. Vai koalīcijas virzītais Egils Levits tiešām paliks vienīgais kandidāts?

Domājot par EP vēlēšanām, iesaku šajā numurā izlasīt vācu un britu žurnālistu pētījumu, kā Kremlis drupina Eiropu, iebarojot radikālo partiju politiķus un tad šos «noderīgos idiotus» izmantojot saviem mērķiem. Maskavas varas gaiteņos noplūduši e-pasti izgaismo Kremļa kontrolētu Bundestāga deputātu no AfD. Vai varam būt droši, ka arī Latvijā kādiem politiķiem nav pieāķēti līdzīgi Kremļa diegi? Drīzāk droši, ka neesam izņēmums Kremļa spēlēs. Kamēr gaismā nav nākuši slepeni pierādījumi, atliek uzmanīgi vērtēt politiķu vārdus un darbus — no tiem daudz kas top skaidrs.

Reizēm pat slepenu pierādījumu publiskošana vēl nesniedz skaidrību. Tā nupat notiek ar čekas maisiem. Vairāku mēnešu garumā pēc VDK aģentu publiskošanas Ir veidoja elektronisku datubāzi par kartotēkām. Nu esam nonākuši pie pārsteidzoša secinājuma: publicēto kartīšu apjoms izrādās daudz mazāks, nekā solīja oficiālie skaitļi. Kā tas var būt? Vai daļa kartīšu nav publicēta? Izklausās pilnīgi neticami, ka 28 gados kopš VDK arhīvu pārņemšanas neatkarīgās Latvijas iestādes nav spējušas precīzi saskaitīt aģentu kartotēku, bet šobrīd atbildīgie rausta plecus. Turpināsim prasīt atbildes.

Kurš stūrē?

Ukrainas tauta nupat pasmējusies par eliti un sevi, ievēlot par prezidentu komiķi, kura vienīgā pieredze politikā ir prezidenta tēlošana populārā seriālā. Neviens nezina, ar ko šī traģikomēdija beigsies.

Īstenībā smiekli nenāk — politikā dažādās pasaules malās turpinās klaunu uznācieni. Tas biedē. Arvien lielāka daļa demokrātisko sabiedrību vēlēšanas uztver kā apnikušu šovu, kura laikā var pārslēgt citu kanālu vai pasnaust. Taču šī metafora ir maldīga. Lai gan mēs, vēlētāju miljoni, tiešām sēžam dīvānos pie televizoriem vai laiski skrollējam mobilo telefonu ekrānus, patiesībā tieši mēs sēžam pie savu valstu mašīnas stūres. Neviena cita jau tur nav. Piemigt dīvānā vai pie stūres — ir starpība, vai ne?

Uz ārzemju un pērnruden pašu piedzīvotā Saeimas vēlēšanu stresiņa fona diezgan prognozējami izskatās gaidāmās Valsts prezidenta vēlēšanas Latvijā. Šajā žurnālā intervējam pirmo kandidātu Egilu Levitu, kurš pēc visas koalīcijas atbalsta pagaidām ir arī vienīgais skaidri pieteiktais un dalību vēlēšanās apstiprinājušais. Viņš sola būt sargs Satversmei, kuras atjaunošanā piedalījies.

Šogad svinam jau 29. gadskārtu kopš Latvijas valstiskuma atgūšanas. Ar brīvības elpu izaugusi jauna un spējīga paaudze — tāpēc šajā žurnālā ar prieku izceļam dažu neatkarības vienaudžu sasniegto un izsapņoto, kas tiešām iedvesmo. Lai ir īsti svētki!

Patiesas rūpes

Dažu stundu laikā ugunsnelaime šonedēļ izpostīja Parīzes Dievmātes katedrāli — pasaules kultūras ikonu ar 800 gadu vēsturi. Prātam grūti pārlēkt milzīgo plaisu starp šīm divām laika vienībām — gadu simtiem loloto uguns pārvērš pelnos acumirklī.

Tas, ka cilvēce iemācījusies aizlidot uz Mēnesi, izgudrojusi internetu un atšifrējusi savu genomu, īsti nepalīdz mežonīgas stihijas priekšā, kad esam gandrīz tikpat bezspēcīgi kā jebkad agrāk. Tikai mums ir arvien vairāk, ko zaudēt, ja esam arvien vairāk radījuši. Postošais spēks bez žēlastības atgādina — viss mūsu celtais ir trausls un gaistošs, pat ja izskatās varens un pārlaicīgs.

Ironiski, bet katedrālei, kas pārcietusi revolūcijas un karus, liktenīgas izrādījušās tieši cilvēku rūpes — remonts, kura laikā kāds acīmredzot nav savu darbu darījis pamatīgi. Izmeklēšanai vēl jāpēta aizdegšanās iemesls, bet ļoti iespējams, ka šī nelaime būs liecība tam, cik milzīga var būt pat sīkas kļūdas vai nevērības cena. Līdzīgi kā tepat Rīgā pirms dažiem gadiem nepamanīta dzirkstele izpostīja mūsu pili.

Skatoties baisos kadrus no Parīzes, bija grūti valdīt asaras, tāpēc mierinājumam uzmeklēju savā telefonā pirms dažiem gadiem uzņemtos attēlus ar skaistajām vitrāžām — domās atgriezos majestātiskajā katedrāles puskrēslā, lūdzēju un neticīgo zumošajā plūsmā, kas iedzīvināja senos mūrus. Ļoti žēl tagad skatīt sakusušās svina stīgas, izbirušās vitrāžu acis, jo tās vēsta — seno vērtību nekad nevarēs atgūt, pat ja varēs restaurēt. Pasaulē slavenākās katedrāles krāsmatas ir  atgādinājums, ka varam zaudēt visu, kam neveltām patiesas rūpes.

Brīvā spēks

Dzīves žanrs ir traģikomēdija — tā intervijā saka režisors Alvis Hermanis, kurš spēju pārvērpt cilvēcisku kaislību un traumu murskuli jēgpilnā stāstā apliecinājis jau daudzkārt. Tagad režisors ar JRT aktieriem radījis Vēstures izpētes komisiju, ierokoties publiskotajos «čekas maisos» un nonākot pie tādiem secinājumiem par totalitārisma pagātni, kas izpētes pamatīguma un iedarbīguma ziņā tālu pārspēj īstās vēsturnieku komisijas veikumu. 

Gara kā padomju okupācija, izrāde ved cauri dažādām emocijām, bet paliekošākā izjūta vismaz man bija gandrīz fizisks nelabums, ļoti konkrēts riebums pret trulu varu, kas salauž cilvēka brīvo gribu.

Noskaties šo izrādi un pārdomā, ko tu vari darīt, lai šāds vājprāts nekad vairs nebūtu jāpiedzīvo — nu, vismaz mūsu dzīvē, mūsu Latvijā. Protams, velns slēpjas detaļās. Nav jāgaida tanki, zaļie vīriņi vai «valodas referendums», lai ieslēgtu veselo saprātu un brīva cilvēka pašsaglabāšanās instinktu. Gandrīz ik dienu mēs izdarām izvēles, kas vai nu paplašina, vai sašaurina brīvības telpu un mūsu nācijas drošību.

Piemēri ir tepat. Lēmums par Rīgas mēra atstādināšanu vēsta domei un sabiedrībai, ka tiesiskā valstī tikai ar vēlētāju masas piekukuļošanu vien nevar bezgalīgi turpināt stāvēt silē ar visām četrām. Nupat žurnālistu cunfte skaļi un skaidri iestājās pret nekaunīgo NEPLP lēmumu LTV vadību uzticēt likumam neatbilstošam kandidātam — solidaritāte un drosme ir spēks! 

Un, starp citu, Ir šonedēļ svin devīto dzimšanas dienu — tāpēc sirsnīgs paldies visiem lasītājiem, kas ikdienā atbalsta neatkarīgu un profesionālu žurnālistiku!

Pacietību!

Kāda gan pacietība ir vajadzīga, lai kopš janvāra turpinātu pārzīmēt iespējamos Brexit scenārijus! Izrādās, izmaiņas lēmumos notikušas jau 29 reizes — un vēl jau neesam galā. Kāds politikas blogeris Berlīnē rūpīgi dara šo darbiņu un iemantojis plašu sekotāju loku, tāpēc par viņu stāstām šajā žurnāla numurā.

Taču vēl lielāka izturība ir vajadzīga, lai ar šiem lēmumiem dzīvotu. Cik sāpīgas pārmaiņas britu sabiedrībā ir novedušas pie šķeļošā Brexit balsojuma un kas vēl gaidāms nākotnē, ar savu trāpīgo aci vēro kinorežisors Šons Makalisters, kura filma par nelielās zvejnieku pilsētiņas Hallas sabiedrību šobrīd skatāma arī Rīgā. Režisors, kurš filmējis kara plosītas valstis, neslēpj dusmas par savas dzimtenes politiķu cinismu un bezatbildību, kas var nodarīt ne mazāk posta kā lādiņi.

Bez ieročiem rokās savdabīgu ofensīvu pret LTV turpina sabiedriskā medija uzraugs NEPLP. Nupat sagaidīts padomes lēmums par jaunajiem valdes locekļiem, kas aizvietos gada nogalē pēkšņi atlaistos. Izskatās, ka konkurss noslēdzies ar čiku, taču padome nav gatava to atzīt un LTV valdes priekšsēdētāja amatā iecēlusi vīru, kuram nav nekādas vērā ņemamas vadības prakses vai pieredzes medijos. Neticami, bet sabiedrisko mediju ar vairākiem simtiem darbinieku, daudzmiljonu budžetu un milzīgu lomu kvalitatīvas žurnālistikas attīstīšanā un sargāšanā vadīs datu analītiķis no farmācijas uzņēmuma. Šajā žurnālā intervējam Eināru Gielu, kurš diemžēl nespēj nosaukt pat būtiskākos valdes veicamos darbus. Izskatās pēc jauka zaķa, kuru padome kā burvju trikā izvilkusi no kādas cepures. Kādas — laiks rādīs.

Nila seriāls

Kamēr Lielbritānija turpina izmisīgi mocīties uz Brexit sliekšņa, bet ASV prezidents Tramps laimīgi paglābies no impīčmenta draudiem pēc īpašā prokurora izmeklēšanas pabeigšanas, Latvijā spriedze kāpj seriālā Nila neprāta cena.

Kad lasīsit šo žurnāla numuru, būs jau apritējis likumā noteiktais termiņš, kurā Rīgas mēram Ušakovam jāsniedz atbildes uz ministra Pūces uzskaitītajiem nopietnajiem pārmetumiem. Tādu ir pavisam 12 — sākot ar informācijas nesniegšanu, turpinot ar desmitiem miljonu eiro domes mantas «pazaudēšanu» nepareizos grāmatvedības reģistros un beidzot ar vairākus gadus iekavēto dalītās atkritumu šķirošanas ieviešanu Rīgā. 

Skaidrs, ka desmit gadus ilgusī Ušakova ēra Rīgā tuvojas beigām, jautājums tikai — kādām tieši? 

Ministram ir tiesības atstādināt pašvaldības vadītāju, ja viņš nepilda likumos noteiktos pienākumus, un pašlaik Ušakovam ir reāls risks ieiet vēsturē kā pirmajam galvaspilsētas mēram, kurš šādi zaudējis amatu. Taču mēs visi zinām, ka viņš pats jau gatavs mēra krēslu pamest un tuvākajos mēnešos pārcelties uz Eiroparlamentu, ja saņems mandātu no vēlētājiem. Tad kāpēc Pūce gatavs atlaist bēgošu mēru? Interesantākais tātad ir jautājums — kāds būs Pūces un Ušakova saķeršanās politiskais iznākums? Vai šī ir «vinnē visi» sacensība, kurā katrs kļūst par lielāku varoni tikai savu atbalstītāju acīs, vai «zaudē visi» variants, kas cels cinisma līmeni politikā, kur reālu atbildību aizstāj saukļi? Un galvenais — kas Rīgas domē un tālāk pilsētnieku dzīvē reāli mainīsies pēc Nila ēras beigām? Man pagaidām nav skaidras atbildes, jāgaida seriāla turpinājums.