Autors: Gunita Nagle

Fotogrāfija, kas atklāja Edgara Zobina lietu

Pirms pāris mēnešiem eBay izsolē atrastā ģimenes bilde mudināja Sarmīti Gravu noskaidrot, kāpēc viņas tēvu 1951. gadā kā sevišķi bīstamu noziedznieku izsūtīja uz Sibīriju. Arhīvā glabātā krimināllieta atklāj, cik nežēlīgi pret cilvēkiem bija abi okupācijas režīmi — gan nacistu, gan padomju

Janvāra dienā Krista Laukmane-Schmidt savā Čikāgas mājoklī pārskatīja eBay, meklējot Alsungas un Bārtas saktas, ar ko papildināt kādas 105 gadus vecas Ņujorkas latvietes uzticētos tautastērpus. Tie bija labi saglabājušies, taču nepilnīgi. Skatot ar atslēgvārdiem latvian folk un old latvian atsijātās lietas, Kristas uzmanību piesaistīja kāda fotogrāfija, kurā redzami cilvēki svinībās. «Muzikanti, onkulītis ar maizes riku rokā — tie skatieni un smaidi, alus kauss jaunā vīrieša rokā. Meitene bildes vidū likās skumja. Bija tik viegli iedomāties uz brīdi pārtrauktās viesības, lai šos cilvēkus pulcinātu kopējai bildei!» Krista atminas, kāpēc ar ekrānuzņēmumu iegūtās bildes kopiju ievietoja feisbukā ar teikumu: «Nē, tie nav mani radinieki, bet varbūt viņi ir jūsu?»

Sociālajā tīklā šo bildi ieraudzīja Sarmīte Grava no Viesītes, atpazīstot tajā mammu, tēti, viņu radus un draugus. Fotogrāfija tapusi mammas Mildas iesvētībās 1936. gada 17. maijā. Toreiz Milda vēl nevarēja zināt, ka pēc gadiem apprecēsies ar tumšmati Edgaru, kurš bildē redzams pirmais no kreisās sēžam zālē. Uzietā fotogrāfija uzjundīja Sarmītē ne tikai smeldzi pēc nu jau aizsaulē aizgājušajiem vecākiem, bet lika arī aizdomāties — kāpēc viņas jautro un labestīgo tēti Valsts drošības ministrijas karaspēka kara tribunāls 1951. gada decembrī notiesāja kā «sevišķi bīstamu valsts noziedznieku». Ar vēsturnieces Ineses Dreimanes palīdzību Ir atrada Edgara Zobina krimināllietu, kas atklāja smagu stāstu par kara laika postu, piedzīvotajām necilvēcībām un padomju režīma skarbumu.

Mazpilsēta vienā kadrā

Iespējams, Sarmīte nebūtu pamanījusi melnbalto ģimenes fotogrāfiju sociālajos tīklos, ja Krista nebūtu sazīmējusi fotogrāfa parakstu un tā sapratusi, ka bilde tapusi Viesītē. Sarmītes redzeslokā tā nokļuva tikai tāpēc, ka Krista bildi feisbukā bija ielikusi ar norādi uz šo mazpilsētu.

Dzimusi Viesītē, grāmatvede un pasniedzēja Sarmīte visus 60 gadus tur arī nodzīvojusi. Dzimtas māja tagad aiz vecuma sakņupusi, tāpēc Sarmīte mitinās tipiskā padomju laika dzīvoklī. Bet tajā uz palodzes cits virs cita sarindoti veci, brūni fotoalbumi, kuros fiksēta dzimtas vēsture visa pagājušā gadsimta garumā. Fotogrāfija, kādu Krista ieraudzīja eBay, jau bija vienā no fotoalbumiem. Tomēr Sarmītes dēls Rolands nopirka arī internetā pārdošanā izlikto bildi, lai tā neklīst apkārt.

Pie Krievijas tirgones, kas ģimenes fotogrāfiju pārdeva kopā ar simtiem citu «antikvāru» bilžu, tā nokļuvusi pa sarežģītiem ceļiem. Kad pirms dažiem gadiem nomirusi kāda Sarmītes radiniece, visa viņas mantība, arī vecie fotoalbumi, iztirgoti veclaicīgu lietu uzpircējiem. «Biju mazliet šokā,» Sarmīte atceras izjūtas, uzzinot, ka ģimenes fotogrāfija ir ASV interneta veikalā. Taču, kad dēls fotogrāfiju nopirka, Sarmītei bilde deva duku izzināt, kas tad ar mammu un tēti notika līdz 1959. gadam, kad piedzima viņa.

Fotogrāfijā redzami Mildas iesvētību balles 46 viesi, un daudzus no tiem Sarmīte zina pēc nu jau aizsaulē aizgājušās mammas stāstiem. Milda, kurai iesvētību laikā bija 17 gadu, protams, ir bildes vidū baltā kleitā. Vienā no albumiem ir arī fotogrāfija, kurā Milda redzama ar citiem jauniešiem, kurus 1936. gada 17. maijā Sunākstes baznīcā iesvētīja mācītājs Zelmārs Cīrulis. Sarmīte puišu un meiteņu vidū viegli atpazīst mammu — mati skaisti ondulēti, rokās ziedu klēpis. Blakus mācītājam sēž arī meitene melnā kleitā, un tikai nesen Sarmīte no veciem ļaudīm uzzinājusi — iesvētībās melnā ģērbušies bāreņi.

Kad atgriežamies pie iesvētību balles foto, Sarmīte lepni norāda uz tēti Edgaru Zobinu. Toreiz, 26 gadu vecumā, viņš bija skaists vīrietis ar pašapzinīgu smaidu. Mamma vēlāk Sarmītei stāstījusi, ka 1936. gadā viņi vēl nav ieskatījušies viens otrā. Tētis bijis no Valkas, uz Viesīti kopā ar draugu atnācis dzīvot, lai strādātu pie sava onkuļa Teodora Bisnieka — Viesītes ugunsdzēsēju depo priekšnieka. 

Iesvētību balles fotogrāfijā redzams arī Mildas tēvs Kārlis Reinis, dzelzceļa lokomotīves mašīnists ar varenām ūsām, un māte Marta. Viesu vidū arī Pēteris Aldiņš, viens no pirmajiem, kurš pa Viesīti braukāja savā personīgajā auto. Mildas iesvētībās viņš ļāvis visiem sasēsties savā mašīnā, lai tajā nofotografētos. 

«Un tā,» Sarmīte norāda uz koķetu tumšmati, «ir mammas draudzene Alma, kas vēlāk apprecējās ar Pēteri un kļuva par Almu Aldiņu.» Radu meitene Dzidra iesvētību ballē bijusi tautastērpā. Kas ir tas vīrs, kas bildes tapšanas laikā piesēdis maliņā ar maizes riku rokās, Sarmīte nezina. Taču atpazīst Teodora sievu Elzu, Kupču ģimeni, māti un meitu Bāzdaines un divus muzikantus.

Cik mamma stāstījusi, pirms kara mazpilsētā ar 1400 iedzīvotājiem dzīve bijusi notikumiem bagāta un priecīga. Bijis savs pašdarbības teātris, kurā mamma ar māsu Annu spēlējusi, jautrības pilnas Mis Viesīte vēlēšanas, biežas zaļumballes un svinēšanas, kurās pie viena galda pulcējušies un dziedājuši radi, draugi un kaimiņi. 

Kad 1940. gada vasarā Latvijā ienāca sarkanā armija, skaistais laiks palika tikai bildēs un atmiņās. 1942. gada 2. maijā Sunākstes baznīcā Zelmārs Cīrulis salaulāja Edgaru un Mildu, bet kāzu fotogrāfijā ir redzami tikai divi cilvēki — abi jaunlaulātie. Viesību nebija. Neviens no trim dēliem, kas Zobinu pārim piedzima kara laikā 1942., 1944. un 1945. gadā, nesagaidīja pat pirmo dzimšanas dienu. Vecākais Andris nomira ziemā no plaušu karsoņa, otrs dēliņš Viesturs aizgāja difterijas dēļ, bet jaunākais Ivars nāca pasaulē nedzīvs priekšlaicīgās dzemdībās pēc tam, kad viņa tēvu čeka bija arestējusi par sadarbību ar vācu okupācijas režīmu. 

Edgara Zobina lieta

1949. gada 25. marta deportācijās no Latvijas uz dažādiem Krievijas apgabaliem — Irkutsku, Omsku, Tomsku, Novosibirsku, Amūru — izsūtīja 42 149 cilvēkus. Viņu vidū bija 13 cilvēki no veco fotogrāfiju uzgājušās Kristas Laukmanes dzimtas un arī 62 Viesītes iedzīvotāji. Taču ne Edgars un Milda Zobini, ne arī kāds cits no viņu ģimenes tobrīd necieta. Viņu stāsts izrādās daudz sarežģītāks.

Kad 1944. gada 9. augustā Viesītē otrreiz iegāja sarkanā armija, Edgars ar sievu to pameta un pārcēlās uz Stendi. Mamma teikusi, ka viņi devušies «bēgļu gaitās». Kāpēc, nav skaidrojusi, bet tikai nesen Sarmīte aptvērusi — visticamāk, aiz bailēm, ka Edgaru varētu apsūdzēt sadarbībā ar vācu okupantiem. «Tikai tāpēc, ka viņš bija dienējis Latvijas armijā, ugunsdzēsēju depo bija šoferis un vācu okupācijas laikā viņam bija jāvadā vācu virsnieki,» reiz no mammas dzirdēto atstāsta Sarmīte. Tomēr čeka tik un tā uzgājusi Zobinu un arestējusi. 

Vēsturniece Inese Dreimane vēlāk palīdz precizēt, ka tas noticis 1945. gada 24. maijā. Sarmīte līdz šim bija domājusi, ka tētis arestēts tikai tāpēc, ka reiz dienējis Latvijas armijā un okupācijas laikā bijis spiests pie vāciešiem piestrādāt par šoferi. No mammas stāstiem un viņas atvilktnē atrastajiem pierakstiem secinājusi, ka 1945. gadā tētis atbrīvots, taču turpmākajos gados slapstījies pa bērnības vietām Valkā, bet mamma dzīvojusi Viesītē un strādājusi par frizieri. «Viņa stāstīja, ka ir tikusi novērota,» saka Sarmīte, un vēsturniece Dreimane pieļauj, ka tā varēja notikt — ja čekistiem bija aizdomas, ka Edgars Zobins pievienojies nacionālajiem partizāniem jeb mežabrāļiem, tad, novērojot sievu, varētu gūt tam pierādījumus un iziet uz kādu no partizānu grupām. 

Taču, kā vēlāk stāstījusi Milda, Zobinu pāris neredzējās ne Viesītē, ne Valkas pusē. Paretam viņi satikušies kādā no radu dzīvokļiem Rīgā. Jautāta, kāpēc reiz čekas arestēta vīrieša sieva 1949. gada marta deportācijās tika atstāta mājās, vēsturniece Dreimane skaidro — tā gada janvāra beigās slepenībā pieņemtais PSRS Ministru Padomes lēmums paredzēja, ka uz Sibīriju izsūtāmi «kulaki» un viņu ģimenes, tātad cilvēki, kuriem bija kustamā un nekustamā manta, kā arī legalizējušies nacionālie partizāni un viņu ģimenes, un atbalstītāji. Taču ne Edgars Zobins, ne kāds viņa tuvinieks nebija mežabrāļos — čekai nebija izdevies atrast ne mazākās norādes uz to un tātad nebija iemesla sēdināt slēgtajos vagonos viņa sievu un citus radus.

Tomēr arī pēc marta deportācijām čeka turpināja meklēt Edgaru, līdz 1951. gadā 6. septembrī viņu Valkā arestēja otrreiz. Sarmīte starp mammas dokumentiem uzgājusi tiesas izziņu uz mazas, gaiši zila papīra lapas, no kā secināms, ka tēvu tiesāja kara tribunāls slēgtā tiesas sēdē. Taču tinte uz veidlapas tā izdzisusi, ka nav pat salasāms pants, pēc kura Edgars Zobins tiesāts un aizvests uz Vorkutas lēģeri. Tāpēc Sarmītei zināms tik vien kā mammas teiktais, ka tētis vācu laikā strādājis par šoferi. Dreimanes norāde, ka Zobina lieta joprojām glabājas Latvijas Valsts arhīvā, deva iespēju noskaidrot apsūdzības būtību. 

Četros nodzeltējušos papīra vākos ar norādi «Delo N…» ievākotā LPSR Valsts drošības ministrijas (čekas) krimināllieta atklāj, cik smags Viesītē bijis kara laiks. 1945. gadā Edgars Zobins arestēts uz aizdomu pamata, ka vācu okupācijas laikā piedalījies ebreju konvojēšanā. Nopratināšanā Zobins bija to atzinis, taču pierādīts tikai tas, ka viņš Viesītes dzelzceļa stacijā remontējis vagonus, kuros pārvadāta vācu militārā tehnika. Viņš atbrīvots. Taču 1951. gadā, kad Edgars Zobins arestēts otrreiz, izmeklētāji jau bija savākuši pierādījumus un atraduši lieciniekus, kas apgalvoja, ka viņš 1941. gadā jau pirmajās vācu okupācijas dienās bija brīvprātīgi iestājies kārtības sargu dienestā. Šo palīgpoliciju okupētajās zemēs veidoja vācu vara, un šie «sargi» (Schutzmann) dalījās trijās kategorijās: vieni veica policistu pienākumus, viņiem bija formastērpi un darba samaksa, otri, kuri uz kreisās rokas valkāja zaļu lenti ar uzrakstu Schutzmann, pildīja sardzes pienākumus un piedalījās policijas akcijās, bet trešie bija rezervē. Nopratināšanas dokumentos Zobins nav atzinis, ka brīvprātīgi iestājies kārtības sargos, bet neliedzās, ka, piespiedu kārtā pildot vācu virsnieku pavēles, valkājis lenti ar uzrakstu. 

Otra un smagākā apsūdzība — viņš piedalījies ebreju konvojēšanā. Mūsdienās vēsturnieki ir izpētījuši, ka 1941. gada jūlijā ap 150 Viesītes ebreju sākumā tika nometināti šķūnī Ļūdāni, kas atradās aptuveni četrus kilometriem no Viesītes, un vēlāk mežā nogalināti. Padomju okupācijas laikos tas nebija precizēts, taču fakts par ebreju nogalināšanu bija zināms, un līdz Zobina tiesai 1951. gada 27. decembrī izmeklētāji bija atraduši lieciniekus, kuri tiesā teica — dienas piecas sešas pēc vāciešu ienākšanas Zobins sēdējis mašīnā, ar kuru aptuveni desmit ebreju vesti prom no pilsētas. 

Zobinu apsūdzēja arī par to, ka redzēts vedam uz policiju divus sarkanarmiešus, kā arī 1943. un 1944. gadā piedalījies reidos, kuros meklēti padomju partizāni. Ar tiesas spriedumu Zobinam tika piespriesta brīvības atņemšana uz 25 gadiem.  

Tiesas materiālos neatradu Zobina paskaidrojumus vai aizstāvības argumentus. Taču 1954. gadā viņa lieta pārskatīta, un šajos materiālos prokurora palīgs rakstījis — Zobins atzinis, ka sēdējis pie stūres mašīnā, kas veda ebrejus. Taču vācu karavīri ar ieročiem rokās piespieduši viņu to darīt. Prokuratūra arī norādījusi uz liecinieku teikto, ka paša Zobina rokās ieroča nav bijis. Zobins tāpat arī noliedzis, ka piedalījies padomju partizānu tvarstīšanā. Rezumējot secināts, ka piespriestais sods jāsamazina līdz desmit gadiem brīvības atņemšanas.     

Kad Sarmīte par apsūdzībām uzzina mūsu telefonsarunā, sievietei aizsitas elpa un viņa vairākas minūtes klusē. Neko nav zinājusi, tikai atceras mammas vārdus, ka tētis teicis — kad sēdējis pie stūres, vienmēr blakus bijis vācietis ar šaujamo. «Nebija izvēles — vai nu dari un paliec dzīvs, vai nu…» saka Sarmīte.  

Kā atzīst vēsturniece Dreimane, dzīvojot totalitāros režīmos, cilvēkiem jārēķinās ar necilvēcīgām izvēlēm.

Mīļais tētis

Vairākas apdzeltējušas vēstules ar atteikumu amnestēt Edgaru Zobinu liecina, ka Sarmītes mamma rakstījusi neskaitāmas vēstules PSRS Kara prokuratūrai un Augstākajai Padomei ar lūgumu atbrīvot vīru. Pat pēc 1956. gada dekrēta, kas noteica, ka «soda termiņus izcietušie lietuviešu, latviešu un igauņu nacionālisti, kuru ģimenes ar speciāliem valdības lēmumiem atrodas specnometinājumā, ir jānosūta pie ģimenēm», Edgaram Zobinam neļāva pamest Krievijas pilsētas Kostromu un Šeksnu, uz kurieni viņš pārsūtīts no Vorkutas. Kāds no mammas atvilktnē uzietajiem dokumentiem liecina, ka tikai 1957. gada beigās tēvam ļauts atgriezties mājās.

«Es ļoti daudz atceros savu tēti,» saka Sarmīte, kura pasaulē ieradās, kad viņas mammai bija 40, bet tētim jau 49 gadi. Viens no fotoalbumiem pilns ar Sarmītes bērnu dienu bildēm. Tās kopā ar nostāstiem liecina, ka viņas kristības lielā draugu lokā jautri svinētas divas dienas. «Es viņu ļoti mīlēju,» Sarmītes balss iedrebas. «Kā es viņu gaidīju atgriežamies mājās no darba! Viņš mežā strādāja, bija mežstrādnieks. Mamma viņam uz darbu vienmēr pagatavoja tēju un maizītes. Ja kaut kas no tā bija palicis pāri, viņš man atnesa un teica — tas ir rūķīšu ēdiens. Un man tā garšoja tas rūķīšu ēdiens! Pusdienu pārtraukumā viņš man no zariem bija izgriezis dzīvnieciņu skulptūras un nesa ar vārdiem, ka rūķīši sūta dāvanas. Viņš bija ļoti labs cilvēks, mīlēja bērnus, būtu bijis lielisks vectēvs.»

Sarmīte no savas bērnības atceras laimīgu dzīvi, kurā viņa maz juta padomju ideoloģijas spiedienu. Mamma turpinājusi slepus iet uz baznīcu, tāpēc mājās svinētas gan Lieldienas, gan Ziemassvētki. Tētis vakaros mēģinājis uzķert ārzemju raidstacijas un klausīties ziņas no brīvās pasaules. Mājās bieži pulcējušies viesi, tētis ar draugiem labprāt uzspēlējis kārtis. Taču par to, kas noticis pirms meitas piedzimšanas, vecāki nav runājuši bērna klātbūtnē. Tagad Sarmīte saprot — tas noticis, viņu sargājot.

«Tētis nomira mūsu klātbūtnē,» Sarmīte saka asaru pilnām acīm, un drīz jau vaigi ir slapji. «Viņš iestājās durvīs un teica — es tagad no jums aizeju. Apsēdās uz krēsla un saļima.»

Edgars Zobins nomiris 1977. gadā 67 gadu vecumā. Divdesmit gadi pēc atgriešanās no Sibīrijas bija vienīgais laiks, kurš viņam bija atvēlēts mierīgai dzīvei.

Kāpēc trūkst naudas skolotājiem?

Pedagogi draud streikot, ja nesaņems algas pielikumu. Valdība sola naudu tikai komplektā ar skolu reformu. Pērn pašvaldības jau reorganizēja 63 skolas, taču eksperts vērtē — tā ir butaforija, jo skolotāju skaits īsti nesamazinās

Dusmīga, ka valdība nepilda solījumu celt pedagogu algas, Apes vidusskolas skolotāja Alda Liepiņa atbalsta arodbiedrības rīkotos protestus. «Ja mēs darbā ar skolēniem nepildītu solījumus, mūs atlaistu,» saka Liepiņa. Pērnā gada sākumā valdība apstiprināja grafiku, kas paredz pakāpeniski līdz 2022. gadam celt skolotāju algas, bet šā gada budžetā tam nav atvēlēti vajadzīgie 9,3 miljoni eiro. Tāpēc pedagogu arodbiedrība sauc uz piketu pie Saeimas 20. martā un draud ar streiku tieši eksāmenu laikā maijā vai jūnijā, datums vēl nav zināms. Taču valdības vadītājs Krišjānis Kariņš (JV) atgādina — apņemšanās celt algas paredzēja, ka naudu šim mērķim solidāri gādās ne tikai valdība, bet arī pašvaldības, reorganizējot mazās un ekonomiski neizdevīgās skolas. Kāpēc šo plānu īstenošana klibo?

Nepildītais solījums

«Lai kā man veicās darbs, tik pieticīga neesmu, lai strādātu par skolotāju,» saka Ziedīte Aigare, kura 28 gadus strādāja skolā, bet pirms četriem gadiem zemās samaksas dēļ to atstāja. Tagad viņa vada divas lauku saimniecības un arī Latvijas izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības darbu Alūksnes un Apes novadā. Pēc Apes vidusskolas skolotājas Aldas Liepiņas vārdiem, «skolotājs vairs nav cienījama profesija, mums paklausīgi jāstrādā pēc visiem likumiem, pretī nesaņemot neko». Ar «neko» skolotāja domā šogad paredzēto algas pieaugumu. Arodbiedrība uzsver, ka to paredz Izglītības likuma prasība ievērot pedagogu darba samaksas paaugstināšanas grafiku. Tādu pagājušā gada janvārī apstiprināja Māra Kučinska (ZZS) valdība. Pirms vēlēšanām grafika īstenošanai spēra pirmo soli — valsts budžetā atvēlēja 6,7 miljonus eiro, lai zemāko mēneša algu par vienu slodzi skolotājiem paaugstinātu no 680 līdz 710 eiro. No šī gada septembra to vajadzētu pacelt līdz 750 eiro un tālāk turpināt kāpumu, lai 2022. gadā zemākā alga būtu jau 900 eiro.

Taču, jau lemjot par algu palielināšanas grafiku, valdībā tika norādīts, ka plāns ir indikatīvs un par reālo algu palielināšanu katru gadu valdība lemj atsevišķi. Turklāt nauda algu palielināšanai jāmeklē ne tikai valsts budžetā, bet arī pašvaldībās. «Resursi samaksas pieauguma nodrošināšanai tiek rasti, sakārtojot izglītības iestāžu tīklu,» teikts MK noteikumos. Precīza proporcija starp valdības un pašvaldību ieguldījumu nav fiksēta, bet ir uzsvērts, ka jāievēro «solidaritātes un paritātes» principi.

Veidojot šā gada budžetu, Izglītības ministrija bija lūgusi skolotāju algu palielināšanai ieplānot 9,3 miljonus eiro. Taču Finanšu ministrija to atteica, atgādinot — naudu varēs ieplānot, ja būs īstenotas solītās reformas. Pie šādas nostājas palika visa valdība, nosūtot budžeta likumu uz Saeimu, kur to plānots pieņemt līdz aprīļa sākumam.

Pašvaldības gan pērn līdz 1. septembrim bija reorganizējušas 63 skolas. 12 pazemināja izglītības pakāpi (uz pamatskolu vai sākumskolu), 26 bērnudārzi vai skolas pievienotas citām skolām, vēl 25 skolas pārāk mazā skolēnu skaita dēļ tika slēgtas. Šajā skolu reorganizācijā tika iegūti 1,4 miljoni eiro, un pērn augustā valdība apstiprināja ministrijas rīkojumu šo naudu sadalīt 88 pašvaldībām pedagogu piemaksām.

Tieši šī pērn notikusī reorganizācija ir iemesls, kāpēc arodbiedrības vadītāja Inga Vanaga uzstāj, ka skolu tīkla optimizācija pašvaldībās notiek, taču ar pašvaldībās iegūto naudu vien nepietiek algu palielināšanai atbilstoši grafikam. «Ja, slēdzot 25 skolas, fiskālais ieguvums ir 1,4 miljoni eiro, tad cik skolu pašvaldībām ir jāslēdz, lai iegūtu vismaz pusi no 27 miljoniem, kas vajadzīgi skolotāju algu palielināšanai viena gada laikā? Deviņi miljoni ir vajadzīgā summa tikai četriem mēnešiem,» Vanaga skaidro arodbiedrības aplēses.

Par daudz skolotāju

Izglītības ministrija skaidri neatbildēja uz Ir jautājumu, kāpēc finanšu ieguvums no pērn notikušās skolu reorganizācijas ir tikai 1,4 miljoni eiro, taču jau iepriekš norādījusi — laikā no 2010. līdz 2018. gadam skolēnu skaits valstī saruka par 13%, turpretī skolotāju skaits pieauga par 5%. Šāds absurds rodas tāpēc, ka tikai nepilni 40% skolotāju Latvijā strādā pilnu slodzi un vairāk, bet vairumam ir tikai 0,25—0,75 slodzes, tātad dažas mācību stundas nedēļā. Iemesls ir pārāk mazās skolas, kurās nav iespējams nodrošināt pilnas slodzes darbu. Lai gan kopš 2010. gada ir slēgtas 182 skolas, tomēr skolotāju skaits nav atbilstoši samazinājies.

Piemēram, arī pēc pērnā gada skolu reorganizācijas pedagogu skaits pilnīgi visās Latvijas skolās, arī privātajās, sarucis tikai mazliet — no 21 763 līdz 21 420. Tāpēc skolotāju skaits uz vienu skolēnu Latvijā joprojām ir lielāks nekā vairumā ekonomiski labklājīgo valstu: iepriekšējā mācību gadā vidēji deviņi skolēni uz skolotāju, tagad — 10, savukārt OECD valstīs — 13.

Izglītības ministre Ilga Šuplinska (JKP) ir norādījusi, ka pēc skolu reorganizācijas pedagoga vidējā slodze ir pieaugusi tikai par vienu stundu  no 22 līdz 23 stundām nedēļā. «Lielai daļai pašvaldību, kuras kārto skolu tīklu, skolotāju skaits nesamazinās, tādējādi arī vidējās algas likmes nepieaug,» viņa skaidro žurnālistiem. Vienlaikus ministre uzsver, ka jau pašlaik 73% jeb vairāk nekā 14 tūkstoši no visiem Latvijas skolotājiem nopelna 750 eiro un vairāk.

«Dažās pašvaldībās skolu tīkla reorganizācija ir jēdzīga, bet pārsvarā — butaforija,» Ir saka Jānis Turlajs, kura vadībā pēc ministrijas pasūtījuma pirms diviem gadiem tika izstrādāts optimālais skolu tīkla modelis Latvijā. Pēc Turlaja aplēsēm, ja ņem vērā arī bērnudārzu skaitu, tad reorganizēti tikai 6% pašvaldību izglītības iestāžu. Vairumā apvienošanas gadījumu izglītības pakalpojumu sniegšanas vieta nav mainīta, tātad nekāda ekonomiskā labuma no tā nav. «Šāds reformas veids ne tikai nerada augsni reālam pedagogu atalgojumu pieaugumam, bet dažos gadījumos pat samazina to. Piemēram, samazinot izglītības pakāpi neatbilstoša lieluma vidusskolā līdz neatbilstoša lieluma pamatskolai, tādos priekšmetos kā fizika, ķīmija un bioloģija skolotāju slodze samazinās līdz ceturtdaļslodzes apmēram,» aizrāda Turlajs.

Viņaprāt, lai iegūtu vajadzīgo naudu skolotāju algu palielināšanai, daudz striktāk jāsamazina skolotāju skaits. Mazās sākumskolās, kur nav paralēlklašu, nevajag vairāk par astoņiem pedagogiem. Drosmīgāk nekā līdz šim būtu jāapvieno pamatskolas un vidusskolas, lai speciālo priekšmetu skolotāji varētu strādāt vienu slodzi vienā skolā, nevis «salasītu» to vairākās mazās skolās. Latvijā pietiktu ar vidēji vienu skolotāju uz katriem 15 skolēniem, kā vidēji Eiropas skolās, pārliecināts Turlajs.

Tādā gadījumā pašreizējais skolotāju skaits būtu jāsamazina radikāli — par trešdaļu, nonākot pie apmēram 14 tūkstošiem pedagogu uz 215 tūkstošiem skolēnu, aplēsa Ir.

Algu palielinās

«Ja skolu tīklā pastrādātu šogad, ļoti labi varētu atrast līdzekļus sistēmas iekšienē un vasarā veikt budžeta grozījumus,» izteicies iepriekšējais izglītības ministrs Kārlis Šadurskis (JV). Pagaidām gan nekas neliecina, ka šogad reorganizācija būs nopietnāka, — līdz šim pašvaldībās ir pieņemti lēmumi septiņās skolās pazemināt izglītības pakāpi, septiņas slēgt, vēl piecas pievienot citām skolām. Kāds būtu finansiālais ieguvums, nav zināms. Līdz marta otrajai nedēļai vēl 16 pašvaldības nebija saskaņojušas vai darījušas zināmu ministrijai savu lēmumu par izmaiņām skolu tīklā. Par to pašvaldībām bija jāizlemj pusgadu pirms mācību gada sākuma, tātad līdz 1. martam.

«No vienas puses, es absolūti saprotu skolotājus, jo 2018. gadā bija panākta vienošanās. Noteikti atbalstu, ka skolotāju un zinātnisko darbinieku algas tiek pietuvinātas vidējai algai Latvijā,» Ir saka Šuplinska. Taču, no otras puses, piketēšana martā esot pārsteidzīga. Ministre cer sarunās ar arodbiedrību un pašvaldībām vienoties par darbiem, kas ministrijā un pašvaldībās jāizdara, lai jau šogad iegūtu naudu algu palielinājumam. Ja tomēr nauda netiks atrasta, ministre Šuplinska tieši tāpat kā premjers Kariņš sola, ka pedagogu atalgojuma palielinājums būs valdības prioritāte nākamā gada budžetā un minimālā samaksa par vienu slodzi 750 eiro sasniegs 2020. gada janvārī.

Kur pavasarī pošas putnotāji

Ja vēlies sajust daudzveidības skaistumu, dodies uz atpūtas vietām, kur spēkus atgūst caurceļojošie putni

Putnu vērošana Latvijā kļūst aizvien vairāk iemīļota nodarbe. Pirms sešiem gadiem Dabasdati.lv par novērotajiem putniem ziņoja 297 cilvēki, pērn — divarpus reižu vairāk jeb 779. Kur nu vēl visi tie, kas dažādus spārnaiņus ir pamanījuši, bet ar šo prieka vēsti dalījušies tikai savā blogā vai sociālajos tīklos! Kā atklāt putnu novērošanas burvību, pastāstīja pieredzējis putnu vērotājs Kaspars Funts, kam līdz šim izdevies Latvijā novērot 307 putnu sugas un pasugas.

Lai iemācītos atšķirt ne tikai vārnu no zvirbuļa, bet kaut mazu daļu no 366 Latvijā sastaptajām putnu sugām, sākt var divējādi: vai nu pieredzējuša putnu vērotāja vadībā, vai bez viņa, bruņojoties ar pacietību, binokli un putnu noteicēju grāmatu. Katru pavasari un rudeni tiek rīkoti pārgājieni (par tiem var uzzināt vietnēs Daba.gov.lv un Lob.lv) populārākajās putnu migrācijas vietās, kuros ornitologs izstāsta, kas jāzina pirmziemniekam — kāds ekipējums vajadzīgs, kā atrast putnu barošanās un atpūtas vietas, kā tajās uzvesties, kā atšķirt sugas.

Bet var arī mierīgi vienatnē vai ar ģimeni doties uz kādu no migrējošo putnu «viesnīcām». Taču, pirms Kaspars par tām pastāsta, viņš iesaka pamēģināt ieraudzīt putnus savu māju vai biroja tuvumā, varbūt ceļā no darba uz mājām. «Putni ir visur,» saka Kaspars. «Izbrauc vakarā ārpus pilsētas, ielīkumo pa kādu grants ceļu mežā, pļavā vai laukos un, izkāpis no mašīnas, pavēro! Ap saulrietu pie meža laucēm dzirdēsi sloku riestojam — tēviņa riesta dziesma ir urkšķoša skaņa ar īsiem svilpieniem. Pēc saulrieta meža puduros, viensētās un mežmalās ir liela iespēja dzirdēt meža pūču ūjināšanu. Migrācijas laikā pat Rīgas centrā mēdz uzdziedāt lakstīgalas. Man ir savs lauku sētas putnu saraksts, kurā šobrīd ir 156 putnu sugas, savukārt Rīgas balkona sarakstā man ir 88 sugas.»

Taču jābūt zinošam, lai pamanītu un atpazītu putnus piemājas ozolā vai dārza krūmos. Tāpēc vispirms novērtējam migrējošo putnu daudzveidību visā tās krāšņumā!

Kad novērot putnus

Pavasara putnošanu ir grūti nogulēt, jo dzimtajās vietās putni atgriežas no februāra līdz pat jūnija vidum. «Daudzi aprīlī ierauga pārlidojam zosis, kas ir čemodāna izmēra putni, un pēc tā nospriež, ka putnu migrācija notiek aprīlī un pāris nedēļu laikā beidzas. Nē! Dažas sugas vēl jūnija sākumā migrē uz ligzdošanas vietām,» saka putnu vērotājs Kaspars Funts.

Vislabākais diennakts laiks putnu vērošanai ir agras rīta stundas. Kādu pusstundu pirms saullēkta putni pamostas un sāk brokastot, bet tie, kas migrē naktī, pēc tālā ceļa piezemējas, lai uzkrātu spēkus. Izrādās, daudzas sugas migrācijas laikā lido tikai naktīs. Kamēr guļam, pār mūsu galvām pārlaižas tūkstošiem putnu.

  1. Vislabākā vieta putnu vērošanai pavasarī ir Kolkasrags, jo tur migrācijas laikā lielā skaitā ir dažādi sauszemes un ūdensputni. Lidojot no dienvidiem uz ziemeļiem, putni atduras pret jūras krastu un tālāk, sekojot krasta līnijai, gribot negribot nonāk Kolkasragā. Daļa uzreiz turpina ceļu uz ziemeļiem, lidojot tālāk pāri jūrai, citi piestāj, lai paēstu un atpūstos. Kolkasragā varot novērot zīlīšu, cielavu, čipstu, stērstu, žubīšveidīgo putnu sugas, sarkanrīklītes un erickiņus, bezdelīgas un ķauķus, lauku un meža baložus, arī plēsīgos putnus: vanagus, klijānus, piekūnus un ērgļus, jūrā bieži netālu gar krastu migrē bridējputni, pīles, dūkuri, gārgales, zīriņi un kaijas. Arī zosis un dzērves. «Kolkasragā var vērot pat pūču migrāciju. Jābūt skaidrai dienai un gaidāmajai naktij. Tad jāapsēžas raga līča pusē, jāsagaida, kad saule noriet, un uz vakara debesu fona rietumu pusē var redzēt no krasta priedēm pāri jūrai izlidojam pūces, kas dodas uz ligzdošanas vietām tālāk ziemeļos,» stāsta Kaspars.

  2. Kaņiera ezers un citi lielie piejūras ezeri pavasarī arī ir labas vietas. Ledus ezeros vēl nav izkusis, kad meža zosis jau riktē sev ligzdas. Kamēr tās ligzdo, caurceļojošās pīles, dūkuri, kaijas, zīriņi izmanto ezerus kā vietu, kur atgūt spēkus. To dzimtajās ziemeļzemēs vēl viss ir sniegā un ledū, bet Latvijas ezeri ir kā lieliskas atpūtas vietas. Pie ezeriem niedrājos, pļavās, meža puduros un slapjumos uzturas arī dažnedažādi dziedātājputni, tāpēc, ja vēlaties īstu Putnu operu, — te tā ir! Kaņiera ezerā ir arī peldošā laipa, kas ved cauri niedrājam un pa ezera ūdens vaļumiem. No tās paveras interesants skats uz ezera dzīvi.

  3. Lubānas ezers un tam piegulošie dīķi, Skrundas dīķi un citi mitrāji ir ceļojošo putnu restorāni. Taču, kā jau kāda aprūpētās vietās, iebrāzties tajās bez atļaujas nav pieklājīgi. Ja vēlaties novērot putnus pie zivju dīķa, pirms tam to saskaņojiet ar īpašnieku — gan jau interneta vietnē var atrast kontaktus.

  4. Svētes palienes pļavās starp Jelgavu un Kalnciemu piezemējas migrējošie ūdensputni un bridējputni, kas uzturas mitrajos un dažkārt applūdušajos laukos. Svētes grīvu īpaši iecienījušas zosis, tur to pavasarī ir tūkstošiem: baltpieres un sējas zosis, var novērot arī baltvaigu un Kanādas zosis. Pat Latvijai retā sarkankakla zoss esot pamanīta.

  5. Liela putnu daudzveidība sastopama Sedas purvā, kur putni apmetas ne tikai izstrādāto kūdras purvu uzpludinātajos dīķos, bet arī apkaimes pļavās un krūmājos. Lielā biotopu daudzveidība atvilina dažādas zosu, pīļu, bridējputnu, plēsīgo un zvirbuļveidīgo putnu sugas. Nav jāsēž visu laiku dīķa malā, lai pamanītu interesantus putnus. Uzvelciet gumijniekus un klusi pastaigājiet!

  6. Ja nav laika, lai dzītos uz vienu vai otru Latvijas galu, nepilnu 20 kilometru attālumā no Rīgas ir Kalngales, Carnikavas, Ādažu lauki. Tur pulcējas caurceļojošās zosis, arī gulbji, pīles, ķīvītes un citi bridējputni, vakaros var dzirdēt riestojam mērkaziņas.

Pieredzējušais putnu vērotājs Kaspars Funts

Ekipējums

Binoklis. Parametri: 8×40, 10×40 vai 10×50. Pirmais skaitlis norāda palielinājumu, otrais ir ārējās lēcas diametrs milimetros. Jo lielāks otrais skaitlis, jo gaišāks būs attēls sliktā apgaismojumā. Vēlams, lai binoklis būtu ūdensdrošs un triecienizturīgs.

Putnu noteicējs. Par noderīgāko putnu vērotāji atzinuši universālo Collins Bird Guide. The Most Complete Guide to the Birds of Britain and Europe.

Fotoaparāts nav obligāts, bet vēlams. Var mēģināt fotografēt arī ar viedtālruni, kā objektīvu izmantojot vienu no binokļa okulāriem. Taču, fotografējot putnus, jāpiesargās tos traucēt, it īpaši ligzdošanas laikā. Ja putni pamet ligzdu, aizperētās olas vai mazuļi iet bojā.

Foto Kaspars Funts

Neklusē!

Dzimumnoziegumi pret bērniem notiek daudz biežāk, nekā rāda statistika, pārliecināta Laila Balode no Centra Dardedze. Pieaugušajiem jāmāk tos atpazīt, lai varmākas apturētu

Igaunijas 101. dzimšanas dienā prezidente Kersti Kaljulaida kā vienu no problēmām, ar kurām valstij jātiek galā, minēja vardarbību pret sievietēm un bērniem. Nedēļu iepriekš mēs Latvijā bijām uzzinājuši par bīstamu precedentu — skolēns par seksuālu vardarbību bija stāstījis savas skolas psihologam, bet tas nebija ziņojis Valsts policijai.

Par to, cik izplatīta ir seksuālā varmācība pret bērniem un kā to novērst, iztaujāju psiholoģi Lailu Balodi, Centra Dardedze valdes locekli. 18 darbības gados šī centra galvenais mērķis ir samazināt vardarbību pret bērniem. Pēdējos desmit gados sagatavoti vairāk nekā 560 speciālistu, kas bērniem skolās un brīvlaiku nometnēs māca drošu uzvedību — centrā viņus sauc par Džimbas drošības skolas aģentiem. Ik gadu arī aptuveni piecsimt psihologu, pedagogu un mediķu Dardedzes mācībās uzzina, kā atpazīt un apturēt vardarbību.

Ar Lailu satiekamies centra telpās pēc kāda semināra. Malkojot pēcpusdienas tēju, psiholoģe atgādina, ka Dardedze 2001. gadā savu darbu sāka ar rehabilitāciju, sniedzot palīdzību cietušajiem. Bet drīz vien apjēguši, cik maz vardarbības gadījumu tiek atklāti, tāpēc turpmāk gādāts, lai pēc iespējas vairāk ļaudis iemācītos atpazīt bērna uzvedībā pazīmes, kas liecina — viņš ir cietis no vardarbības, arī seksuālas. Tagad ikviens to var apgūt Dardedzes izveidotajā platformā Drosaberniba.lv. Vienā no tās mācību programmām aplūkoti vairāki bērna uzvedības modeļi un pēc luksofora krāsu principa dota norāde: kāda uzvedība ir normāla, un kas signalizē par piedzīvotu vardarbību. Piemēram, visi bērni kādreiz aizskar vai spēlējas ar saviem dzimumorgāniem (zaļā krāsa), bet ne visi pastiprināti interesējas par pieaugušajiem raksturīgu seksuālu uzvedību (dzeltenā krāsa — jāpievērš uzmanība, un jācenšas saprast šīs rīcības cēloņus). Bet, ja bērns pastāvīgi aizskar sevi vai mēģina pieskarties pieaugušo dzimumorgāniem, vajadzīga psihologa iejaukšanās — šāds uzvedības modelis iekrāsots kā sarkans.

Diemžēl Dardedzes rīkotās mācības ir vienīgā iespēja izglītoties par šo tēmu, tāpēc Laila pieļauj, ka ir tādi pedagogi, kuriem nerodas aizdomas par dzimumnoziegumu. «Reti kad bērns atnāk un saka: mani seksuāli izmantoja. Visticamāk, viņš stāsta, ka sāp roka vai vēders, ka negrib iet uz skolu vai uz mājām. Norādes var būt netiešas,» stāsta Laila.

«Laiku pa laikam uzzinām, ka kāds pieaugušais ir zinājis vai vismaz nojautis, bet nav nevienam ziņojis,» saka Laila. Visbiežāk kā iemesls tiek minēta slikta pieredze — kādreiz, pirms dažiem gadiem, uzrakstīts iesniegums policijai, bet tas nav pieņemts. Bet Laila uzsver, ka policisti pēdējos gados kļuvuši zinošāki un tagad daudz nopietnāk nekā kādreiz strādā, lai atklātu dzimumnoziegumus.

Pērn ir izdevies atklāt, 168 bērni ir cietuši dzimumnoziegumos. Viņu vidū 21 ir izvarots, 90 piedzīvojuši seksuālu vardarbību, 61 pavests netiklībā. Trešdaļa šo krimināllietu jau nodotas tiesai. Valsts policijas pārstāve Sigita Pildava uzsver — policija pieņem un izskata visus ziņojumus, arī par tādiem dzimumnoziegumiem, kas notikuši pirms desmit gadiem. Tāpēc viņa īpaši lūdz pieaugušos, kuriem bērns sāk stāstīt par pāridarījumu, būt īpaši vērīgiem, ieklausīties teiktajā līdz sīkākajām detaļām, lai stāstīto atspoguļotu ziņojumā policijai. «Varbūt tā ir vienīgā reize, kad bērns atveras, un šis pieaugušais ir vienīgā uzticības persona,» saka Pildava.

«Pilnīgi skaidrs, ka dzimumnoziegumi pret bērniem notiek daudz, daudz, daudz reižu vairāk, nekā par tiem zina atbildīgās institūcijas,» pārliecināta psiholoģe Laila Balode. Seksuālās vardarbības atpazīšanā un atzīšanā mēs kā sabiedrība, viņasprāt, esam tikai ceļa sākumā. Vispiesardzīgākie šajā ziņā esot skolu darbinieki. Taču Laila aicina nemierināt sevi ar domu, ka seksuālā vardarbība skar tikai kādu konkrētu bērnu un viņa ģimeni. «Mēs, psihologi, runājot par seksuālo vardarbību, sakām — tai ir infekcijas daba. Jo seksualitātes tēmas interesē bērnus, tāpēc viņi dalās ar interneta vietnēm, stāsta par dažādiem notikumiem, un beigu beigās pat tie bērni, kuriem, mūsuprāt, nevajadzētu būt tajā iesaistītiem, iegūst savam vecumam nevajadzīgu informāciju,» saka Laila. Viņa norāda — vissvarīgākais šādu gadījumu atklāšanā ir kāds cilvēks, kuram ir atbildība un drosme.

To prasa arī likums. Bērnu tiesību aizsardzības likums katram no mums — gan pieaugušajiem, gan bērniem — uzliek pienākumu ziņot par vardarbību nekavējoties, tajā pašā dienā, kad to uzzinām. Arī šogad spēkā stājies psihologu likums nosaka katra psihologa pienākumu par noziedzīgu nodarījumu ziņot ne vēlāk kā 24 stundu laikā. Cilvēkiem, kuri strādā medicīnā, izglītībā, policijā vai sociālajā jomā, par neziņošanu draud kriminālatbildība — brīvības atņemšana līdz diviem gadiem vai naudas sods. Pagaidām gan Valsts policijā nav zināms neviens gadījums, kad krimināllieta ierosināta, un vēl nav skaidrs, vai tiks sākts kriminālprocess pret raksta sākumā minēto skolas psiholoģi. Policija skaidro — tiesas procesā jāspēj pierādīt, ka ziņots nav ar nodomu. Ja tam nav pierādījumu, kriminālprocesu nesāk.

Mediju uzmanība jau agrāk pievērsta gadījumiem, kad profesionāļi nav ziņojuši par novēroto vardarbību pret bērniem. Piemēram, Ārstniecības likums jau kopš 2011. gada liek mediķiem ziņot par pāridarījumu, taču 2015. gadā kāda ģimenes ārste Ventspilī redzēja gadu vecu bērnu ar zilumiem, sasitumiem, paaugstinātu temperatūru, bet neziņoja par to nevienam. Divas dienas vēlāk mazulis Bērnu slimnīcā nomira. Bet pie atbildības ģimenes ārste netika saukta. «Mēs esam daudz runājuši ar ģimenes ārstiem. Viņi visi kā cilvēki ir jauki, bet stāsta — ja konstatē vardarbību, jāraksta policijā ziņojumi, paskaidrojumi, jāiet kā lieciniekam uz vairākām tiesas sēdēm,» skaidro Laila un rezumē — jāliek galvas kopā, lai panāktu, ka procedūras nav tik apgrūtinošas. To pieredzējuši arī divi no sešiem Dardedzes klīniskajiem psihologiem, kuri liecinieka statusā iesaistīti tiesvedībās.

Bērnībā seksuāli izmantotie, bet nedziedinātie neko neaizmirst — to pierāda pēdējo gadu laikā atklātie dzimumnoziegumi katoļu baznīcā, norāda Laila. Viņasprāt, Vatikāns februārī augstāko garīdznieku samitu par seksuālās vardarbības novēršanu katoļu baznīcā rīkoja ne aiz lielas grēku nožēlas. Vatikāns bija spiests beidzot atzīt dzimumnoziegumus, jo iepriekš seksuāli izmantotie bērni, kļuvuši pieauguši, cits pēc cita stāstīja par ļauno murgu, ar ko psiholoģiski nākas sadzīvot ik dienu.

Atklāt jebkuru notikušu noziegumu ir ļoti svarīgi, jo tikai tā var apturēt varmāku. Mēs varam audzināt savus bērnus par tādiem, kuri prot pretoties pāridarījumam, bet dzimumnoziedznieki mērķtiecīgi sameklēs citus bērnus, kuri nebūs mācīti aizstāvēties. Laila atsaucas uz kādu ASV veiktu pētījumu, kurā analizētas jau cietumā ieslodzītu dzimumnoziedznieku atbildes par viņu darbībām — tās liecina, ka upura meklējumos viņi pievēršas bērniem, kuri nestrīdas, nepretojas un nesūdzas. «Sabiedrībā jākultivē apziņa, ka katram no mums jādara viss iespējamais, lai dzimumnoziedznieki neaiztiktu ne tavus, ne arī citu bērnus,» saka Laila.

Igaunijā uz to, ka sievietes un bērni cieš no vardarbības, prezidente norāda pat valsts svētku uzrunā. Vai Laila ir dzirdējusi kādu Latvijas amatpersonu atzīstam, ka mūsu valstī pastāv seksuāla vardarbība pret bērnu? «Nē!» atbilde ir īsa. Lailas pieredze liecina, ka cīņa pret dzimumnoziegumiem, arī vardarbība pret sievietēm un bērniem, Latvijā nav prioritāte. Pērn gan Tieslietu ministrija izstrādāja plānu bērnu aizsardzībai pret dzimumnoziegumiem 2018.—2021. gadam, taču tā īstenošanai nav piešķirts ne centa.

Runājot ar Lailu, atceros pašas un citu kolēģu žurnālistu veidotos materiālus, kuros ir viena un tā pati atziņa — bērni neuzticas pieaugušajiem. Ko darīt, lai katram bērnam būtu vismaz viens, kam uzticēties? «Ļoti viegla atbilde — jāiemācās klausīties bērnos! Klausīties varam arī ar acīm, izjūtām, klātesamību. Bet mēs visu laiku skrienam garām bērniem kopš vecuma, kad viņi sāk iet bērnudārzā. Bērni ir pieraduši, ka pieaugušie ir tie, kuriem principā ir vienalga. Bieži vien dodam bērnam informāciju, bet nedodam iespēju runāt ar mums. Klausīšanās, manuprāt, ir atslēgas vārds,» saka Laila.

Ēdienkarte

Divas tases melnas tējas

Latvija ir tik skaista!

Ja Ilze Gotfrīda nebūtu astoņus gadus pavadījusi ASV, varbūt, tāpat kā daudzi šejienieši, nesaprastu, cik labi ir mājās

Ak Dievs, cik skaisti! Ak Dievs, cik skaisti! Tā ik pēc brīža telefonsarunā ar mammu iesaucās Ilze savā pirmajā darba dienā, atstājot biroju Sporta ielā un ejot pa Rīgas ielām. Līdz pagājušā gada jūlijam, kad Ilze atgriezās Latvijā un sāka strādāt informācijas tehnoloģiju uzņēmumā Visma, viņai astoņus gadus nebija bijis izdevības mierīgi izstaigāt Rīgu. Pat darba pārrunas notika Skype, kamēr Ilze vēl bija ASV, Filadelfijā.

Pēc tik ilga pārtraukuma staigājot pa galvaspilsētas ielām, viņa kā tūriste sajūsminājās par jūgendstila arhitektūru, vēroja goda sardzes maiņu pie Brīvības pieminekļa un fotografēja Melngalvju namu. «Rīga ir tik…» Ilze meklē trāpīgāko vārdu, «glauna! Uzplaukusi!»

Kopš Ilze beidza vidusskolu, viņa līdz pat 27 gadu vecumam dzīvoja ASV. Kā pati saka, visus savus pieaugušā cilvēka gadus. Tāpēc bija nedaudz bail atgriezties. Bet pēc pirmā pusgada tikai priecājas, ka atkal ir pie savas ģimenes un spēlē basketbolu.

Basketboliste kopš bērnības

Basketbols ir Ilzes aizraušanās kopš mazotnes. Tētis Ivo Gotfrīds spēlēja basketbolu, tāpēc arī Ilze un gadu jaunākais brālis Kristaps jau maziņi mēģināja driblēt un trāpīt bumbu grozā. Tiklīdz Ilze sāka iet skolā, tā iesaistījās vietējā bērnu basketbola komandā Kandava.

Kad meitenei bija 11 gadu, viņu uzaicināja uz bērnu un jaunatnes sporta skolu Jugla. Gotfrīdu ģimene ir kandavnieki, tāpēc viņas pusaudža gadi pagāja te Kandavā, te Rīgā. Dzimtajā pilsētā viņa mācījās un trenējās basketbolā kopā ar sava vecuma puišiem, bet treniņi bija arī Rīgā, gandrīz katru nedēļas nogali bija jāpiedalās mačos. Rīgā meitene mēdza nakšņot pie krustvecākiem, draudzenēm, arī treneres Daigas Jansones. Šāda dzīve var šķist juceklīga, bet Ilze to atceras ar smaidu, viņai apkārt vienmēr bijuši izpalīdzīgi cilvēki. «Varbūt tāpēc vēlāk man nebija grūti pārcelties uz Ameriku — agri atradinājos no mājām,» nosaka Ilze.

Pabeigusi 9. klasi Kandavā, viņa turpināja mācības Rīgas 49. vidusskolā un sāka patstāvīgu dzīvi skolas kopmītnē.

Spēlēja ne tikai Juglas, bet arī skolas basketbola komandā, turklāt tām 12. klasē pievienoja vēl vienu — RTU-Merks sieviešu basketbola komandu. Jautājums, kā tika galā ar mācībām, Ilzei ir viegli atbildams: «Ja ir vēlme, viss ir izdarāms. Sportā iemācītā disciplīna man dzīvē ir daudz palīdzējusi.»

Uz ASV — spēlēt un mācīties

Eiropas čempionātos basketbolā Ilze ir spēlējusi U-14, U-16, U-18, U-20 Latvijas izlasē, tātad kopš 14 gadu vecuma bija starp labākajām jaunajām basketbolistēm.

«Ziņa par mani bija nodota ASV basketbola treneriem, un, kad mācījos 12. klasē, zvanīja un piedāvāja augstskolas, kurās varētu studēt un vienlaikus spēlēt,» Ilze atceras 2009., 2010. gadu.

Vispirms viņa aizbrauca iepazīties ar Roberta Morisa universitāti Pitsburgā. Iepatikās, un, atgriezusies mājās, teica — mācīsies tur. Bet, mammas pierunāta, nolēma aizbraukt vēl vienā iepazīšanās vizītē uz Saint Joseph Universitāti Filadelfijā.

Tur viņa ātri sadraudzējās ar komandas meitenēm, iepatikās trenere, kas, pati būdama no Īrijas, aktīvi sekoja Eiropas basketbola dzīvei. Izpētīja, ka arī ASV augstskolu reitingos šī universitāte ir labā vietā, nolēma: «Man izaugsmei tieši šī skola būs labākā.» Izvēlējās biznesa studiju programmu, pēc diviem gadiem specializējās jaunā jomā, ko sauc par biznesa inteliģenci, kas pēc būtības ir uzņēmumu datu analīze ar mērķi uzlabot produktivitāti un efektivitāti.

Ar studijām tika galā lieliski. «Dabūju dažādus apbalvojumus, lentītes par labām sekmēm,» viegli pasmejas Ilze. Sekmes būtu bijušas vēl labākas, ja nebūtu dienu, kad vienkārši nepietika spēka mācīties. Treniņu grafiks bija «diezgan intensīvs» — katru dienu piecas stundas bija jāpavada sporta zālē. Tomēr, kad bakalaura studijas bija pabeigtas, Ilze parakstīja līgumu ar kādu Francijas basketbola komandu. Tikai tāpēc, ka gribēja iepazīt franču kultūru. Uz Franciju viņa tā arī neaizbrauca.

Iemīlējās un palika ASV

2014. gada aprīlī Ilze atbrauca uz Kandavu, bet jau vasarā bija atpakaļ Filadelfijā. «Biju iemīlējusies puisī, atgriezos pie viņa, lauzu līgumu ar Francijas komandu un vecākiem pateicu, ka atpakaļ uz Latviju nebraukšu,» Ilze jūtas, kuru dēļ bija gatava atteikties no visa, atceras ar smaidu.

Ko darīt Amerikā — ne mazākās nojausmas! Lai legāli tur dzīvotu, vajadzēja vai nu darba atļauju, vai turpināt studijas. Tāpēc Ilze nolēma Saint Joseph Universitātes maģistrantūrā studēt biznesa datu analīzi. «No sākuma domāju, ka pati maksāšu par studijām. Bet universitāte mani pieņēma darbā grāmatvedībā par palīdzi profesoriem, vadīju arī tiešsaistes stundas, tāpēc augstskolas vadība nolēma apmaksāt mācības, turklāt izmaksāt dienas naudu,» stāsta Ilze. «No basketbola atpūtos, tāpēc man bija brīvi vakari, un nekautrējos pelnīt naudu arī ar vienkāršiem darbiem: strādāju par auklīti, pieskatīju vienu amerikāņu ģimenes sapņu māju.»

Ieguvusi maģistra grādu, Ilze dabūja darbu lielā apdrošināšanas uzņēmumā Cotiviti Healthcare. Tiesa, viņa nestrādāja savā profesijā, bet par audita speciālisti. «Pagāja ilgs laiks, kamēr sapratu ASV apdrošināšanas sistēmu — tā ir diezgan sarežģīta. Sākumā bija interesanti, līdz vienā brīdī apjēdzu, ka neko jaunu darbā vairs neiemācos,» stāsta Ilze. Turpināja strādāt ar domu, ka ir gatava paaugstinājumam, taču uzņēmumā notika pārmaiņas, kuru dēļ viņa kopā ar daudziem kolēģiem saprata — paaugstinājuma nebūs nevienam! Gaidāma štatu samazināšana! Ilze nolēma pati aiziet. Bija doma atgriezties Latvijā, un, tiklīdz saņēma darba piedāvājumu Rīgā, kravāja somas.

«Gribu mīļumu!»

«Es izšķīros ar savu puisi. Viņa dēļ paliku Amerikā un, kad vairs attiecību nebija, zaudēju arī iemeslu uzturēties ASV,» godīgi pasaka Ilze. «Latvijā man ir ideāla ģimene. Labāku nevaru iedomāties. Bet, dzīvojot Amerikā, viņus redzēju tik maz! Kad vecvecāki bija atbraukuši pie manis uz ASV, sapratu, cik veci viņi kļuvuši. Runājāmies ar omīti, viņa stāstīja, ka ir laimīga, tomēr uztraucas par mani. Vecvecākiem bija grūti mani neredzēt mēnešiem ilgi. Sapratu, ka arī es nevaru būt laimīga, zinot, ka lieku uztraukties maniem mīļajiem. Biju noilgojusies pēc savas ģimenes.»

Kad pārjautāju, vai ģimene bija galvenais atgriešanās iemesls, viņa vaļsirdīgi pasaka: «Jo vairāk domāju, ka vēlos veidot pati savu ģimeni, jo vairāk šaubījos, vai gribu, lai mani bērni aug Amerikā. Strādājot par auklīti, sapratu, ka ASV bērnus audzina auklītes. Tēti strādā, mammām jāatgriežas darbā trīs mēnešus pēc dzemdībām. Latvijā mamma ar jaundzimušo dzīvo gadu, pusotru. Ja es gribētu izcīnīt sev karjeru ASV, būtu to izdarījusi. Bet sapratu, ka gribu mīļumu. Gan jau arī Latvijā varēšu izveidot karjeru.»

Draugam, kas izveidojis portālu Your Move, Ilze lūgusi atrast darbu. Portāls izveidots, lai pasaules pieredzi guvušie latvieši var atrast darbu Latvijā. Jau pēc mēneša viņai bija darba piedāvājums no Visma strādāt tieši Ilzes profesijā — par biznesa inteliģences projektu vadītāju. «3. jūlijā atbraucu, 10. jūlijā jau sāku strādāt,» saka Ilze. Salīdzinot darbu ASV un Latvijā, viņa saka — nav starpības. Abi lieli uzņēmumi, kuros ir augstas prasības, bet ir arī padomāts, kā motivēt darbiniekus izaugsmei. «ASV man šķita, ka Latvijā darba vidē ir nospiesta atmosfēra, nav priecīgu cilvēku. Bet tā nav!» Ilze iesmejas un stāsta, ka jau pirmajā darba nedēļā kolēģi uzaicināja viņu piedalīties sporta spēlēs. Birojā ir elastīgs darba laiks, daudz kopēju pasākumu, viegli veidot draudzīgas attiecības.

«Amerikā dzīvojot, pēdējos četrus gadus nespēlēju basketbolu. Bet, kad atgriezos Latvijā, gribēju atsākt sportot,» stāsta Ilze. Kādreizējais RTU-Merks treneris Aivars Vīnbergs uzaicināja pievienoties Rīgas Stradiņa universitātes basketbola komandai. «Ir studentu līga, kurā nespēlēju, bet Baltijas līgas spēlēs piedalos,» Ilze atguvusi prieku spēlēt basketbolu. Viņa ātri uzskaita, kurās dienās un kurās Latvijas pilsētās notiek spēlēs, vēl piebilst, ka braukā līdzi basketbola komandai Kandava / Compor, jo tajā spēlē brālis Kristaps. «Amerikā man pietrūka iespējas atbalstīt brāli,» saka Ilze.

Ilze ir priecīga par visu, kas ar viņu notiek. «Jā, Amerikā pelnīju trīs reizes vairāk nekā pašlaik, bet man arī izdevumi bija trīs reizes lielāki,» saka Ilze, uzsverot, ka zina, cik daudzi no citām valstīm brauc uz Rīgu mācīties, strādāt, veidot uzņēmumus. «Interesanti, ka ārzemnieki redz priekšrocības dzīvei Latvijā, bet paši latvieši tās nepamana un brauc prom. Es varbūt arī visus plusus neredzētu, ja nebūtu padzīvojusi Amerikā. Kādreiz man šķita, ka te nekā nav, taču tagad esmu pārliecināta, ka Latvija ir skaista!» saka Ilze.

Līdzatvestās atziņas

Kā visvairāk pietrūkst no dzīves ārpus Latvijas?
Visvairāk pietrūkst draugu, kas palika Amerikā. Nekā cita no dzīves ASV man nepietrūkst. Šeit ir viss, kas bija Amerikā, un vēl vairāk: ģimene, vecie draugi, kurus nevarēju satikt Amerikā, izaugsmes iespējas, atbalsts.

Jauna lieta, ko iemācījās svešumā
Novērtēt Latviju un to, cik te ir labi. Iemācījos arī skatīties uz lietām pozitīvi, pasmaidīt, nevis dusmoties. Apguvu arī, kā veidot attiecības ar citas rases, kultūras un reliģijas cilvēkiem. Tagad vienmēr mēģinu saprast cilvēkus, kuri domā citādi.

Ko gribētu ieviest Latvijā?
Amerikā cilvēki ir tik aizņemti, ka viņiem neatliek laika aprunāt citus. Žēl, bet Latvijā cilvēki mēdz noniecināt un aprunāt citus. Manuprāt, tas nozīmē, ka viņiem ir pārāk daudz brīvā laika muļķībām. Arī sportā ir tā dēvētie dīvāna eksperti. Gribētos, lai Latvijā ir vēl vairāk cilvēku, kas atbalsta cits citu un priecājas par citu veiksmi.

Foto — Edmunds Brencis

Sentimentāla lieta, kuru atveda sev līdzi
Savu čempiona gredzenu. 2013. gadā ar universitātes komandu Fordham uzvarējām mūsu grupā Atlantic 10 finālspēlē Bruklinas zālē, un visas balvā saņēmām šādus gredzenus. Es un citas komandas meitenes valkājām tos laulības gredzena vietā un, kad jautāja, vai esam precējušās, atbildējām: «Jā, ar basketbolu.»

Latviešu strēlnieku mozaīka

Par strēlniekiem rakstīts tik daudz — ko mēs vēl par viņiem nezinām? Viņu vārdus! Atvaļinātais pulkvedis Jānis Hartmanis veido sarakstu, kurā ieraksta ikvienu strēlnieku

Katrs kaut reizi ir pētījis melnbaltās bildes ar latviešu strēlniekiem. Tik daudz bravūrīgu puišu ar pakausī atstumtām cepurēm un vīru lielām plaukstām, par kuriem nezinām gandrīz neko! Kā viņus sauca, kuri atgriezās no kara mājās, vai redzēja bērnus izaugam? Nezinot to, simtgadīgās fotogrāfijas kļūst aizvien blāvākas un latviešu strēlnieku vēsture — tālāka. Taču ir tāda vietne Latviesustrelniekusaraksts.lv, kurā lasāmi strēlnieku vārdi un savāktas šādas tādas ziņas par katru no viņiem.

Ievadīju vecvecvectēva vārdu, un — tiešām! — Ginters Fricis Ernesta dēls, dienējis 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulkā. Par dalību Ziemassvētku kaujās apbalvots ar IV šķiras Jura krustu. Par to vēstīja ģimenes leģenda, bet te, lūk, melns uz balta rakstīts! Tas bija brīdis, kad šķita — vecās fotogrāfijas atdzīvojas! Katrs var personīgi pietuvoties strēlnieku vēsturei.

Latviešu strēlnieku sarakstu ir veidojis Jānis Hartmanis (61), atvaļināts pulkvedis. Vīrs ar varenu augumu un zemu, tēvišķi mierīgu balsi. No aptuveni 50 tūkstošiem latviešu strēlnieku, kas cīnījās Pirmajā pasaules karā, viņš 33 422 ir identificējis vārdus un ielicis paša veidotajā vietnē. Tā ir vienīgā vieta, kur apkopoti un jebkuram pieejami dati par latviešu strēlniekiem.

Sākumā — vectēva stāsti

Tikšanos ar Jāni sarunājam pie Nacionālo bruņoto spēku (NBS) štāba bataljona Krustabaznīcas ielā. Drēgnajā rītā viņš iznāk pretī siltā, rūtainā jakā un adītu mici galvā. Formastērps vairs nav vajadzīgs, pirms gadiem astoņiem Jānis no dienesta atvaļinājās, taču joprojām strādā NBS komandiera birojā par vecāko ekspertu.

Jautāts, kāpēc nodevies strēlnieku vēstures pētniecībai, Jānis neslēpj — daudz personīgu iemeslu un arī apstākļu sakritības.

Pirmo interesi radīja paša ģimene. Jāņa vectēvs Hugo Hartmanis stāstījis, ka ģimene Pirmajā pasaules karā no Tērvetes devās bēgļu gaitās, nonāca Smiltenē un tur Hugo 18 gadu vecumā mobilizēts dienestam jaunajā Latvijas armijā, 7. Siguldas kājnieku pulka 2. rotā. Vairāki virsnieki bijuši latviešu strēlnieki. Vectēvs lielījis savus komandierus — tieši pieredzējušie strēlnieki izplānojuši uzbrukuma stratēģiju kaujās pret Bermonta armiju gan Kurzemē, gan Latgalē, kur piedalījies arī Hugo.

No vectēva Jānis, vēl zēns būdams, uzzinājis arī to, kā cīņā pret Bermontu latviešiem palīdzējis britu kreiseris Dragon. 1919. gada vasaras nogalē tas vedis latviešu karavīrus, arī Hugo, uz Liepāju, lai viņi aizsargātu Kurzemi. «Vectēvs gan arī atcerējās, ka Latvijas armija bija nabadzīga, karavīri nekad nebija paēduši. Britu kreiserī viņi gulējuši uz klāja, un, kad angļu matroži ēda balt-maizi, svieduši to latviešu karavīriem kā suņiem,» vectēva teikto atstāsta Jānis.

Priekšstatu par latviešu strēlniekiem radīja arī Aleksandra Grīna Dvēseļu putenis. Padomju gados romāns bija aizliegts, bet vectēvs bija noplēsis grāmatai vākus un titullapas, lai tā nepiesaistītu uzmanību, un paslēpis mājās, lai mazbērni dabū izlasīt.

Jānis auga ģimenē, kurā pret padomju varu izjuta klusu naidu. 1941. gada 14. jūnijā uz Sibīriju izsūtīja mātes ģimeni. Mammas mazo māsu, kura tundrā bija meklējusi ēdamo, saplosīja vilki. Tāpēc Jānis jau bērnībā zināja, ka nevar ticēt visam, ko stāsta politinformācijas stundās un mācību grāmatās.

Pārsteidzoši, bet obligātajam militārajam dienestam padomju armijā Jānis 18 gadu vecumā pieteicās pats. Vaļsirdīgi atklāj, ka gribējis tikt prom no mājām. «Kad man bija 16 gadu, vecāki izšķīrās. Liels trieciens,» viņš atceras. Dienējis Ziemeļigaunijā zenītraķešu brigādes štābā, 3000 cilvēku lielā vienībā. Pēc dienesta viņš nolēmis turpināt tēva ģimenes tradīciju — mācīties par skolotāju. Beidzis pedagoģijas augstskolu Liepājā un 80. gadu vidū ar sievu pārcēlies uz Ikšķili, sācis strādāt par vēstures skolotāju. «Nejauši iepazinos ar rakstnieku Egonu Līvu, kurš sākumā man pastāstīja par jūrniecības vēsturi — no mātes puses viņa senči bija kuģotāji. Kad sadraudzējāmies, Egons manī uzjundīja arī interesi par latviešu strēlnieku vēsturi. Viņš man ieteica sākt to pētīt caur savu senču vēsturi,» atceras Jānis, kurš tagad dod to pašu padomu — lai rastu interesi par vēsturi, sāc ar ģimenes pagātni!

80. gadu otrajā pusē, kad PSRS līderis Mihails Gorbačovs izsludināja perestroiku un Latvijā sākās Atmoda, pamazām atklājās vēstures melnie plankumi. «Kopā ar Ikšķiles skolēniem pētot strēlnieku kaujas tuvajā Nāves salā, konstatēju, ka padomju laikos rakstītajās grāmatās ir daudz sagrozījumu un nepatiesības,» atceras Jānis.

Jo vairāk viņš interesējies par to, kā 1916. gadā Nāves sala kļuva par vienu no svarīgākajiem punktiem Rīgas aizstāvībā pret Vācijas armiju, jo vairāk aizrāvies ar strēlniekiem. Tā atklāja, ka jau 1915. gadā pirmo Nāves salas karotāju vidū bija latvieši Matīss Minke un Arvīds Poga, pirmā brīvprātīgā latviešu strēlnieka Roberta Pogas vecākais brālis. Dokumentus, kas saistīti ar Pirmo pasaules karu, pētīja ne tikai Latvijas Valsts vēstures, bet arī Krievijas Valsts kara vēstures arhīvā.

«Ar skolotāja statusu toreiz pietika, lai Maskavā varētu tikt klāt materiāliem,» atceras Jānis. Arhīvā viņš pētīja dokumentus, kas saistīti ar cariskās Krievijas armiju līdz pat tās izformēšanai 1918. gada aprīlī. «Vajadzīgajiem dokumentiem palūdzu kserokopijas. Toreiz bija vienkārši — aizbraucu uz Maskavu, aizvedu arhīva darbiniekiem balzamu un, tā kā sievas krusttēvs dzīvoja Kanādā, par kopijām samaksāju valūtā. Tad visi vārti bija vaļā!»

Maskavā iegūto dokumentu kopijas ir noderējušas, gan pētot kaujas, gan veidojot strēlnieku sarakstu. Gandrīz visi latviešu strēlnieku vienību dokumenti, pēc Jāņa vārdiem, joprojām glabājas Maskavā, kara vēstures arhīvā. Neliela daļa gan iznīcināta. «Starp Pirmo un Otro pasaules karu Padomju Krievijā trūka papīra žurnālu un laikrakstu izdošanai. Arhīviem tika dots rīkojums tik un tik tonnu mēnesī mazvērtīgāko dokumentu nodot makulatūrā. Tā arī apbalvoto latviešu strēlnieku saraksti nodoti pārstrādei,» zina Jānis.

Taču saglabātajos dokumentos viņš ir atradis «ļoti labu kārtību». No katras vienības komandieru pavēlēm var izfiltrēt notikumus dienu pa dienai: kurš un kad ievainots, kurš — kritis. «Bija pat aprakstīts, ka radinieki uz fronti sūtījuši naudu, precīzi norādīts, kurā datumā, cikos un kas strēlniekam naudu iedeva,» stāsta Jānis.

Dokumenti pamazām palīdzēja atšķetināt dažus padomju laiku mītus. Viens no populārākajiem — ja latviešu strēlnieks, tātad atbalstīja boļševiku līderi Ļeņinu un pēc Pirmā pasaules kara beigām palika karot Krievijā. «Tā īstenībā nebija. Daudzi bija palikuši Latvijā, daudzi pēc Latvijas Republikas proklamēšanas devās mājās. Pa jebkādiem ceļiem, daudzi no Krievijas pat nāca kājām. Latvijas armiju faktiski izveidoja no latviešu strēlniekiem,» stāsta Jānis, uzsvērdams, ka tā dēvēto «sarkano strēlnieku» bijis maz. Nav zināms, cik, bet lielākā daļa no viņiem atradušies boļševiku kontrolētajās teritorijās un tāpēc vien ar Ļeņina pavēli mobilizēti latviešu sarkano strēlnieku vienībās. Cik latviešu karavīru, kas 1919. gadā sarkanās armijas rindās ienāca Latvijā, pārgāja Latvijas armijā — arī nav pētīts. Taču viņu bija tūkstošiem.

Otrs mīts, kas dzīvs vēl šobaltdien, — latviešu strēlnieki bija tikai tie, kas brīvprātīgi iestājās cara armijas latviešu bataljonos. Patiesībā brīvprātīgo bija tikai 8000, bet lielākā daļa no 50—60 tūkstošiem latviešu strēlnieku bija mobilizēti cariskajā armijā un uz latviešu strēlnieku bataljoniem nosūtīti no krievu armijas vienībām.

Daudz ko no tā Jānim pastāstīja 80. gadu otrajā pusē satiktie latviešu strēlnieki. Viņam izdevās aprunāties un pierakstīt četru strēlnieku atmiņas. Darbojoties Latvijas Tautas frontē, Jānis iepazinās ar tās priekšsēdētāja Daiņa Īvāna radinieku Pēteri Lapaini. Neilgi pirms Lapaiņa nāves 1990. gadā saticies un uzzinājis viņa fantastisko dzīvesstāstu — karojis abos Pasaules karos, četrās dažādās armijās, visās saņēmis apbalvojumus, arī Lāčplēša kara ordeni, bet kara beigās kritis padomju gūstā un izsūtīts uz  Sibīriju.

Viņš saticis arī bijušo latviešu strēlnieku Jāni Ķempi, kas bijis mammas Veltas Hartmanes kolēģis Jelgavas tautas mākslas studijā Dardedze. «Kad ar viņu runāju, bija jau tuvu simt gadiem, bet atmiņa bija laba,» stāsta Jānis. Iepazinis arī Jāni Beķeri, kurš brīvprātīgi pieteicies strēlniekos 15 gadu vecumā, un Pēteris Griško. «Viņi visi bija karojuši Nāves salā, kas mani īpaši interesēja.»

Bet, iepazīstoties ar sirmajiem vīriem, Jānis uzzinājis arī drūmu un maz zināmu faktu — tā dēvētajiem latviešu sarkanajiem strēlniekiem bija piešķirts īpaša pensionāra statuss un privilēģijas, kamēr pārējie dzīvoja lielā nabadzībā. «Arhīvā atradu arī kādu latviešu strēlnieka rakstītu vēstuli kompartijai pieņemt mērus — pensionāri dzīvojot tik trūcīgi, ka daži no bada mirst,» stāsta Jānis.

Ar vēsturnieka domāšanu

1991. gadā pēc barikāžu laika, kad cilvēki bija gatavi bez ieročiem stāties pretī padomju tankiem, Jānis iestājās zemessardzē. Bijis pārliecināts — atgūstot neatkarību, pašiem jāgādā par valsts aizstāvību.

Veidojot armijā karjeru līdz pat pulkveža dienesta pakāpei un brigādes komandiera amatam, Jānis visus gadus hobija līmenī turpinājis pētīt arī strēlnieku vēsturi. Bet pilnvērtīgi nodoties pētniecībai varējis kopš 2010. gada, kad NBS komandieris Raimonds Graube lūdzis Jāni Hartmani pāriet darbā uz viņa biroju un gādāt par Latvijas armijas vēstures izzināšanu. «Es jau sen pazinu Jāni, kopš veidojām zemessardzi. Zināju, ka viņam ir vēsturnieka domāšana, tāpēc lūdzu kļūt par manu militāro padomnieku un realizēties kā vēsturniekam,» atceras Graube. «Tas, ko viņš bija izpētījis par strēlniekiem, varēja palīdzēt jaunajiem karavīriem un jaunsargiem apjēgt, ka neesam mazvērtības kompleksu nomākta tautiņa, kas nejauši ieguvusi neatkarību. Mūsu strēlnieku kaujas spars un taktika bija ieguvusi citu tautu apbrīnu, un tas dod mums iemeslu lepoties arī tagad. Tāpēc lūdzu Jānim koncentrēties uz karavīru nacionālās pašapziņas celšanu, cīnīties par viņu prātiem un sirdīm.»

Graube lūdzis Hartmani arī izstrādāt metodi, kā katrā no Latvijas militārajām vienībām apzināt tās vēsturi kopš izveidošanas 90. gados. «Mēs paši runājot atklājam, ka vairs neatceramies, kas notika, piemēram, 1992. gadā. Bija jāizdomā, kā savākt materiālus, liecības un veidot atjaunotās Latvijas armijas vēsturi,» stāsta Graube. Pēc Jāņa vārdiem, šis uzdevums ir izpildīts — šā gada jūlijā paredzēts izdot grāmatu par Latvijas armijas veidošanu no 90. gadiem līdz mūsdienām.

Paralēli šim darbam viņš ir pētījis kaujas, kurās piedalījās latviešu strēlnieki Pirmajā pasaules karā, arī Latvijas armijas Brīvības cīņās jeb Neatkarības karā, kā to iesaka saukt vēsturnieki. Iznākušas Jāņa Hartmaņa grāmatas par latviešu strēlniekiem Nāves salā un Ķekavas kaujās. «Es šīs kaujas esmu pētījis līdz pēdējam sīkumam, lai pēcāk par tām stāstītu karavīriem gan Nacionālajā aizsardzības akadēmijā, gan virsnieku mācībās,» stāsta Jānis. Kā novērtē vēsturnieks Dagnis Dedumietis, pētījumi ir populārzinātniski, bet ar atsaucēm uz avotiem, tātad Jānis Hartmanis strādā tikpat nopietni kā akadēmiski pētnieki. Kā saka pats Jānis, «ja tu gribi cilvēkam izskaidrot kāda notikuma cēloņus, vajadzīgs pamatojums». «Hartmaņa grāmatas no citiem pētījumiem atšķiras ar to, ka tajās ir interese par strēlniekiem,» saka Dedumietis. Autors mēģina uzzināt kaut ko vairāk par cilvēkiem, apraksta arī to, kā strēlnieki sportoja, gatavoja rotaslietas no vācu artilērijas munīcijas, viņš izpētījis pat to, ka galvenais ēdiens strēlnieku ēdienkartē bija kartupeļu zupa ar gaļu.

«Patiesība veidojas kā mozaīka. Es aizpildu tukšās vietas — tad arī rodas objektīvā patiesība,» saka Jānis. Rokoties pa apdzeltējušiem papīriem, viņš uzgājis arī interesantus faktus par latviešu strēlnieku komandieri Jukumu Vācieti, kurš kļuva par Padomju Krievijas pirmo bruņoto spēku virspavēlnieku, bet pēc Staļina pavēles 1938. gadā viņu nošāva. Valdot pieņēmums, ka 1919. gadā, kad Jukums Vācietis vadīja sarkanās armijas iebrukumu Latvijā, zinot, ka Liepājā būs jāstājas pretī jaunizveidotajai Latvijas armijai, viņš atteicās tajā ievest sarkanarmiešus. «Tas ir mīts, ka viņam uzbangoja latviešu asinis un viņš nolēma latviešus neaiztikt. Dokumenti pierāda pretējo — viņš ir parakstījis direktīvu ieņemt Liepāju,» saka Jānis, bet piebilst — lai izpētītu Jukuma Vācieša dzīvi, būtu vēl jāstrādā Maskavas arhīvos. «Ir netieši pierādījumi, ka viņš ir piedalījies 1905. gada 13. janvāra demonstrācijas apšaušanā Rīgā. Vismaz fakts ir tāds, ka Jukums Vācietis bija tajā ierindnieku vienībā, kas demonstrāciju apšāva. Bet tas, vai visa vienība tika izvesta no kazarmām, lai šautu uz gājiena dalībniekiem, vēl jānoskaidro.»

«Vajag laist tautā!»

Veidot latviešu strēlnieku sarakstus, mēģinot noskaidrot katra strēlnieka vārdu, — to Jānim neviens komandieris nav ne pavēlējis, ne lūdzis darīt. Viņš nekad nav saņēmis naudu šādam darbam. Pirms gadiem pieciem Jānis Hartmanis pats nolēma veidot vietni latviešu strēlnieku sarakstam. «Uz šo ideju mani jau Atmodas laikā mudināja foto vēsturnieks Pēteris Korsaks. Pēteris vairākas reizes teica: ja tev ir svarīgas ziņas par personām, to vajag laist tautā,» saka Jānis.

Daudzus dokumentus ieguvis arhīvos, datus par latviešu strēlniekiem ik pa laikam saņem no Maskavā iepazītā vēsturnieka Sergeja Patrikejeva, kurš apkopo informāciju par Krievijas armijas karavīriem, kuri Pirmajā pasaules karā apbalvoti ar Svētā Jura krustu. Saraksta veidošanai Jānis izmantojis arī Latvijas vēsturnieka Voldemāra Eihenbauma datubāzes.

Pašlaik, kad sarakstos identificētas divas trešdaļas strēlnieku vārdu, Jānis grib izrakties caur 20.—30. gadu Latvijas armijas rezervistu uzskaitēm. Rezerves karavīru vidū bija arī latviešu strēlnieki. «Taču šis darbs prasa gadus, tur vajag vairākus cilvēkus, es viens to nepaspēšu,» saka Jānis, norādot uz savu vecumu. «Kā tie gadi paskrēja…» viņš saka patiesā neizpratnē.

Papētot latviešu strēlnieku sarakstu, par lielāko daļu karavīru zināms maz — vārds, uzvārds, dzimšanas gads un vienība, kurā dienēja. Tomēr vairāk nekā simt strēlnieku piederīgie ir jau teikuši Jānim paldies. «Parastam cilvēkam uzzināt par saviem senčiem nav nemaz tik viegli. Īpaši jau par Pirmā pasaules kara dalībniekiem — lai kaut ko noskaidrotu, jāzina, kurā vienībā dienējis, dokumenti par dažādām militārām vienībām grūti atrodami. Bet šajā sarakstā atliek sameklēt tuvinieku pēc vārda un uzvārda, lai viegli iegūtu datus pārskatāmā formā. Iespējams, tie var palīdzēt tālākiem meklējumiem,» skaidro Dagnis Dedumietis, kurš vada Ziemassvētku kauju muzeju. Pētniecībā vietne gan esot grūtāk izmantojama, jo nav iespējams atlasīt informāciju pēc vairākiem kritērijiem, piemēram, pēc dienesta vietas vai saņemtā apbalvojuma. Tomēr Dagnis Dedumietis ik pa laikam izmantojot sarakstu savā vēsturnieka darbā un, ja uziet datus par kādu strēlnieku, sūtot tos Jānim Hartmanim.

«Tagad, būdams Latvijas armijas atvaļinātais virsnieks, jūtu — veco strēlnieku slava jāuztur. Es izjūtu atbildību, lai vecos strēlniekus neaizmirstu,» saka Jānis.

Viena diennakts, steidzoties glābt

Izsekojot tikai vienas neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta brigādes diennakts dežūrai, Ir pārliecinās — puse izsaukumu nav nopietnu iemeslu dēļ. Kā mediķi ikdienā glābj pacientu dzīvību, reizēm pakļaujot draudiem savējo

Tā bija viena diennakts dežūra ārstes rezidentes Santas Sevastjanovas (29) un medicīnas asistenta Krišjāņa Putkas (25) mūžā. Pirmais izsaukums nāca jau dažas minūtes pēc dežūras sākuma pulksten septiņos no rīta. Bet pēdējais izsaukums izveda naktī, kur uz ielas atmodināts nikns alkoholiķis mēģināja iekaustīt mediķus. Starp šiem diviem izsaukumiem bija vēl 12. Vienā vajadzēja glābt pudeles brāļu sadurtu vīrieti, bet daudzi bija saistīti ar tādām ķibelēm kā asiņojošs deguns vai galvassāpes. Pietika ar vienu dienu Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta Rīgas reģionālā centra stacijā, lai aptvertu, cik daudzi zvana 113 nieku dēļ. Pēc dienesta aplēsēm, puse!

Rēķinoties ar visiem izsaukumiem, jāatrisina šāds uzdevums — ja dienestā Rīgā ir ap 300 vakanču un ik dienu trūkst 12—15 brigāžu, kā nodrošināt ierašanos izsaukuma vietā 12 minūšu laikā? Lai saprastu, kā dienestā risina šo uzdevumu, Ir pavadīja vienu dienu kopā ar Santu, Krišjāni un viņu kolēģiem.

Pāris mēnešus pēc krīzes

Santas brigādē bez Krišjāņa ir arī šoferis Jans Damenovskis. Dežūra sākas septiņos, bet Santa darbā ieradās jau stundu agrāk, jo jāpārbauda mašīnas medicīnas iekārtas un jāatjauno zāļu rezerves medikamentu somā.

Pirms sešiem gadiem, kad Santa vēl bija studente, darbu dienestā viņa izvēlējās, lai iegūtu daudzveidīgu pieredzi. Iepatikās, un rezidentūrā viņas specializācija ir tieši neatliekamā medicīna. Savukārt asistents Krišjānis ir 6. kursa students. Viņa vectēvs bija ārsts, arī tētis strādā par ārstu, abi savulaik snieguši neatliekamo medicīnisko palīdzību. Krišjānis vēlas strādāt akūtajā medicīnā — par anesteziologu, reanimatologu vai neatliekamās medicīnas ārstu —, tāpēc jau trešo gadu paralēli studijām strādā neatliekamās palīdzības dienestā.

Abu kopējās dežūras dienā pirmais izsaukums nāk tūlīt pēc septiņiem. Jau iepriekš bijām vienojušies, ka uz izsaukumiem līdzi nevarēšu doties — kritiskā situācijā žurnālists traucētu. Paliku stacijā, divstāvu mājā dienesta kompleksā Duntes un Laktas ielā. Agrajā rīta stundā tās gaiteņos satiekas mediķi, kas beiguši dežūru, ar tiem, kam tā sākusies. Diennakts dežūra parasti ilgst 23 stundas, dienas — 14. Maksimālais vienlaikus strādājošo brigāžu skaits Rīgas reģiona centrā ir liels, 60. Malkojot automāta kafiju, mediķi no rīta pļāpā un dzen jokus.

Taču ik pēc dažām minūtēm skaļruņos atskan dispečeru balsis, kas aicina noteiktu brigādi doties uz konkrētu adresi, un stundas laikā čalas stacijā noklust. No aptuveni tūkstoš izsaukumiem, ko vidēji diennakts laikā saņem Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests visā Latvijā, puse ir Rīgas reģionā. Man tas šķiet loģiski, jo liela daļa valsts iedzīvotāju dzīvo galvaspilsētā un tās tuvumā. Bet dienestā saka — nē, tas ir paradoksāli! Jo Rīgā cilvēkiem ir vieglāk aizkļūt līdz tuvākās slimnīcas uzņemšanas nodaļai, ģimenes ārstam vai poliklīnikas dežūrārstam, aptiekas ir uz katra stūra. Tomēr tik un tā ir daudz izsaukumu nelielu traumu, temperatūras vai izbeigušos zāļu dēļ. Darbs — intensīvs, bet ārsta un ārsta palīga pamatalga līdz pat 1. janvārim bija 738 eiro pirms nodokļu nomaksas.

Novembrī lielās slodzes un mazo algu dēļ Rīgas reģionālā centra 15 mediķi iesniedza atlūgumu. Pirms gada Rīgā un reģionā trūka 5—7 brigāžu, bet novembrī — jau 12. Pēkšņi radās liels risks, ka darbinieku trūkuma dēļ vairs nebūs iespējams reaģēt uz katru izsaukumu, un Rīgas reģionālajā centrā tika izsludināta ārkārtas situācija.

Tas sapurināja politiķus. Tika pieņemts lēmums 8,3 miljonus no 2019. gada budžeta novirzīt dienesta algu celšanai jau no janvāra, kamēr pārējiem mediķiem algu pieaugums par 20% paredzēts tikai no marta. Tagad brigāžu vadītāji par vienu slodzi saņem 890 eiro pirms nodokļiem. Šogad Rīgas reģionālajā centrā atlūgumu uzrakstījuši 12, bet darbā pieņemti 17.

Lai būtu vairāk brigāžu, valdība neilgi pirms pērnajiem Ziemassvētkiem mainīja noteikumus — tagad neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādes atļauts vadīt arī tādiem rezidentiem kā Santa, un tajās var strādāt arī pēdējo kursu medicīnas studenti. Pirms tam brigādes varēja vadīt tikai neatliekamās medicīnas speciālisti, lai gan faktiski topošie ārsti jau sen strādāja dienestā. Dienesta vadība bija jau agrāk lūgusi Veselības ministriju pielāgot likumus reālajai dzīvei, bet tikai ārkārtas situācija piespieda to beidzot izdarīt.

Kamēr to visu pārrunāju ar dienesta darbiniekiem, uzzinu, ka Santa un Krišjānis pēc pirmā izsaukuma neatgriezīsies stacijā. Izsaukums bijis pie 69 gadus vecas sievietes, kurai bija murgi un nevaldāmas dusmas. Taču viņa arī vēma, bija aizdomas par kuņģa vai zarnu asiņošanu. Sieviete bija agresīva, tāpēc izsaukuma vietā kopā ar mediķiem bija ieradušies arī policisti, kuri viņu savaldīja. Santa iedeva sievietei nomierinošas zāles, lai varētu aizvest uz slimnīcu. Bet atceļā brigāde saņēma nākamo izsaukumu — atkal pie 69 gadus vecas sievietes, kurai ir vemšana. Aizbraucot pie viņas, atklājās pavisam cita aina.

Puse izsaukumu — ne glābšanai

«Vemšanas nebija,» pēc otrā izsaukuma, sagaidīta stacijā, pastāsta Santa. «Bet pirms dažām dienām sievietei bijušas melnas fekālijas. Esot dzirdējusi, ka iemesls varētu būt kuņģa asiņošana. Aizgājusi pie ģimenes ārsta, kurš nozīmējis izmeklējumus. Bet viņa, nesagaidot rezultātus, sākusi domāt — ja nu tomēr vēzis?» Torīt sievietei palicis slikti ap dūšu, tāpēc zvanījusi 113. «Akūtas asiņošanas viņai nebija. Kaut kādas veselības problēmas ir, bet tās ir ārstējamas ambulatori,» secina Santa.

Tajā dienā no visiem 14 izsaukumiem, uz kuriem devās Santas brigāde, septiņi bija tādi, kuros neatliekama medicīniskā palīdzība patiesībā nebija vajadzīga, piemēram, kādai kundzei asiņoja deguns, puisim pēc iepriekšējās dienas kritiena ar sniega dēli sāpēja galva, kāda seniore nevarēja sagaidīt asinsspiediena zāļu iedarbošanos, bet sievietei spēka gados bija paģiru nelabums, savukārt kāds vīrietis, pakritis uz ielas, aizgāja līdz mājām, iedzēra alu un nosprieda, ka laikam krītot salauzis kāju. Visos šajos gadījumos būtu vai nu jāiet pie ģimenes ārsta, vai paša spēkiem jāaizbrauc uz slimnīcu.

Starplaikos starp Santas brigādes izsaukumiem aprunājos ar Ievu Tīrumu, neatliekamās medicīnas ārsti, kura dienestā strādā jau 20 gadus. Ārste lēš, ka tikai viena piektdaļa izsaukumu ir saistīti ar dzīvības apdraudējumu. «Vēl kādus 45—50% veido pacienti, kurus brigāde aizved uz slimnīcu, bet tur konstatē, ka jāārstē ģimenes ārstam,» teica Ieva.

Tieši nepamatoto izsaukumu dēļ dienesta mediķiem veidojas liela slodze. Par nepamatotiem Ieva uzskata arī tos, kuros operatīvās medicīnas mašīnu ar īpašo aprīkojumu un mediķiem izmanto kā taksometru. Piemēram, ja ir vēdersāpes vai rokas lūzums, līdz slimnīcas uzņemšanai cilvēkam būtu jādodas pašam. «Mūsu valstī daļa cilvēku nevar atļauties taksi, tāpēc zvana 113,» secinājusi Ieva.

Ieva Tīruma ir ārsta speciālista brigādes vadītāja, un tas nozīmē, ka viņa ar vieglo reanimācijas brigādes automašīnu traucas palīdzēt cilvēkiem, kuru dzīvība tiešām ir briesmās: ja ir insults vai infarkts, problēmas ar sirdsdarbību, avārija vai ugunsgrēks, ja bērniem ir pēkšņi krampji vai samaņas zudums. Šādu brigādi var izsaukt tikai mediķi, kas jau strādā notikuma vietā un redz — vajadzīga ārsta palīdzība. Pašlaik Latvijā strādā trīs šādas reanimācijas brigādes.

Gaidot Santu un Krišjāni no izsaukumiem, stacijā aprunājos ar neatliekamās medicīnas ārsta palīgu Alvi Osmani (28). Izrādījis man darbinieku virtuvi, atpūtas telpas ar kušetēm un mācību telpas, arī viņš stāsta par reizēm, kad pie cilvēka nav jātraucas ar ieslēgtām bākugunīm. «Nesen mūs izsauca, jo sieviete bija uzmetusi televizoru uz kājas. Bija skaidrs, ka lūzuma nav, bet zilums melones lielumā. Varēja uz slimnīcu aizvest arī radi, kuriem bija mašīna, bet neesot iedomājušies,» stāsta Alvis. Viņam nav kategoriska nostāja, ka šādos gadījumos nav vajadzīga mediķu iejaukšanās. Nesen policisti zvanījuši uz 113, atklājot, ka kāds vīrietis autobusu pieturā izģērbies. Aukstumā viņš tiešām būtu varējis gūt apsaldējumus. Citkārt Alvis pasaukts uz dzelzceļa staciju kādam pasažierim noregulēt asinsspiedienu, bet tur atklājies, ka palīdzība vajadzīga arī narkomānam, kuru mocīja tā dēvētas «lomkas». «Viņš arī ir cilvēks,» saka Alvis, gandarīts, ka bija izdevies narkomānu dabūt pie samaņas.

Dienesta ēdnīcā pusdienās apēdot kartupeļus ar ceptu gaļu, no Santas un Krišjāņa uzzinu, ka arī viņus visvairāk nogurdina nevis stress, bet nepamatotie izsaukumi. «Ir maiņas, kad nenotiek nekas sakarīgs.

Ja deviņus izsaukumus pēc kārtas jāstāsta, kā samazināt temperatūru, apnīk. Mēs jau pēc adreses zinām, kura omīte atkal mūs sauc, jo nav atcerējusies tabletes iedzert. Daudz mums to pastāvīgo klientu,» saka Santa. Kas notiktu, ja mediķi neaizbrauktu pie «regulārā klienta»? Tā nedrīkst! «Var jau būt, ka cilvēkam vienreiz tiešām kļuvis slikti,» atbild Santa. Dienestā uzskata, ka nepamatotos izsaukumus var ierobežot, turpinot pacietīgi skaidrot, kādos gadījumos jāzvana 113. Paaugstināta arī maksa par nepamatotiem izsaukumiem. Iepriekš par tiem bija jāmaksā 40 eiro, no šī gada — jau 56,56 eiro. Taču pagaidām maksa tiek pieprasīta tikai tad, ja dispečeram jau izsaukuma brīdī ir skaidrs, ka cilvēkam nav vajadzīga neatliekamā medicīniskā palīdzība. Tikai tad, kad zvanītājs ir brīdināts par maksas pakalpojumu, viņam vēlāk nosūta rēķinu. 2018. gadā samaksāti rēķini par 24 500 eiro.

Triju vietā — divi

«Bet ko lai dara ar cilvēkiem, kuri gadiem ilgi pieraduši, ka mēs pie viņiem aizbraucam?» retoriski vaicā Liene Cipule, kas Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestu vada gadu —  kopš 2018. gada janvāra. Nepilnības paliatīvajā un sociālajā darbā novedušas pie tā, ka neatliekamās medicīnas speciālisti ir vienīgie, kas var atsāpināt smagi slimu vēža pacientu, apārstēt bezpajumtnieka apsaldētos kāju pirkstus vai iedot zāles hronisku slimību pacientiem, kuri naudas trūkuma dēļ nav nopirkuši medikamentus, kas jādzer ik dienu. «Ja valsts nevar radīt sistēmu, lai mēs savus dārgos resursus nešķērdētu, vieni paši to nevaram izdarīt,» saka Cipule.

Analizējot izsaukumu motīvus, secināts, ka tikai pusē gadījumu vajadzīga neatliekamā medicīniskā palīdzība — kad ir autoavārijas, infarkti, insulti, kritieni no liela augstuma, bezsamaņa, pēkšņas krampju lēkmes, smagas traumas. Pilsētās uz šādiem izsaukumiem mediķi var ierasties 12 minūtēs. «Bet vajadzētu ierasties maksimālā iespējamā ātrumā, kas daudzās valstīs ir 6—8 minūtes,» saka Cipule.

Lai mēģinātu sasniegt šādu ātrumu, kopš pērnā gada izsaukumi tiek dalīti trijās daļās: visaugstākā, augstā un zemā prioritāte jeb sekundārie izsaukumi. Ņemot vērā darbinieku trūkumu, Cipule ar kolēģiem vienojusies, ka uz pēdējiem izsaukumiem brauc nevis divi, bet viens mediķis. «Situācijās, kad bērnam ir mazliet paaugstinājusies temperatūra vai senioram — asinsspiediens, var braukt viens mediķis,» saka Cipule. Pašlaik valstī izveidotas septiņas šādas brigādes, kurās palīgā steidzas tikai šoferis un mediķis. Taču laika gaitā secināts, ka dažkārt telefonzvans dispečeram nav radījis pareizu priekšstatu par situācijas nopietnību, tāpēc šādās brigādēs šoferiem jābūt ar medicīnas asistenta zināšanām, lai viņi var iesaistīties palīdzības sniegšanā. Nu Cipule mudinot ministriju izlemt, kā uzlabot operatīvā medicīnas transporta šoferu izglītošanu.

Decembrī mainītie katastrofu medicīnas noteikumi ļauj tagad dienestam veidot arī divu mediķu brigādes, kurās abiem ir autovadītāja tiesības un viens vada mašīnu. Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā trūkst gan mediķu, gan arī šoferu. Pēc samaksas pacelšanas šofera alga «uz papīra» ir 600 eiro, bet tā nevilina. 44% no dienesta šoferiem ir vecāki par 55 gadiem, liela daļa no viņiem pēc dažiem gadiem aizies izdienas pensijā. Tāpēc jau pagājušajā vasarā Cipule sāka veidot divu mediķu brigādes, lai darbinieku trūkuma apstākļos spētu tomēr operatīvi reaģēt uz neatliekamiem izsaukumiem. Pašlaik Latvijā ir piecas šādas divu cilvēku brigādes: trīs Rīgā, pa vienai Jūrmalā un Daugavpilī, vēl viena tiek gatavota Jelgavā.

Stacijā satiktais Alvis Osmanis šādā brigādē strādā kopš septembra. «Mēs esam divi mediķi — es un brigādes vadītājs, kurš, zinot izsaukuma iemeslu, izdomā iespējamos palīdzības sniegšanas variantus, bet es, sēžot pie stūres, domāju tikai par ceļu,» stāsta Alvis. «Kad esam klāt, kolēģis zina, kas viņam jādara, es — kas man, un mēs abi esam mierīgi.» Šādu brigāžu mediķi nopelna par 36% vairāk, līdz ar to dienestā ir izdevies noturēt speciālistus, kas mazā atalgojuma dēļ grasījās pamest darbu. Pilnīgi visi dienestā intervētie mediķi stāstīja, ka neatliekamās medicīnas speciālistiem slimnīcās maksā par 20—30% vairāk nekā Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā.

Vēl viena lieta, ko Cipule izdarījusi, lai neatliekamās medicīnas brigādes laikus nonāktu izsaukuma vietā, — palielinājusi tādu brigāžu skaitu, kas strādā tikai dienā. No visiem izsaukumiem tikai ap 20% ir naktī, bet līdz pat pagājušajam gada sākumam no 191 brigādēm 173 strādāja diennakts dežūrās, tātad — vienlīdz daudz dienā un naktī. Dienesta vadības lēmums palielināt tādu brigāžu skaitu, kas strādā tikai pa dienu, no 18 līdz 39 tika uztverts bez sajūsmas, jo par dežūru naktīs pienākas 75% piemaksa. «Bija ļoti sarežģīti motivēt darbiniekus un izskaidrot situāciju. Bet viņi saprata. Milzīgs paldies viņiem!» saka Cipule.

Darbs dod gandarījumu

Kā katrā dežūrā, arī šajā Santai un Krišjānim bija vairāki izsaukumi, kuros viņu palīdzība patiešām bija nepieciešama. Divi cienījama vecuma cilvēki, krītot uz slidenas ietves, bija lauzuši gūžas kaulus. Dažas minūtes pirms vieniem naktī dispečeru centrā atskanēja zvans no Vecmīlgrāvja, kur pudeles brāļi 36 gadus vecu vīrieti bija sadūruši mugurā. Šādos gadījumos uz izsaukuma vietu sūta arī policistus. «Nopietns ievainojums,» stāstīja Santa. «Apturējām asiņošanu, lai asiņu zudums neapdraud dzīvību, atsāpinājām un vedām uz slimnīcu.»

Pulksten 2.24 Santas brigāde tika izsaukta palīdzēt kādam vīrietim, kurš aizmidzis uz trotuāra. «Kad pamodās un ieraudzīja mūs, sāka uzbrukt ar dūrēm,» atceras mediķe. Kāds garāmbraucošs taksists vīrieti nomierinājis, dažu minūšu laikā ieradās policisti, un, tā kā apreibušajam nekas nekaitēja, Santa ar Krišjāni devās uz dienesta staciju. Pēc šī izsaukuma dispečeri ļāva pusotru stundu pagulēt.

Jautāti, vai bieži ir situācijas, kad bail par savu dzīvību, abi jaunie mediķi apstiprina — jā! «Ir bijis izsaukums, kura iemesls ir sāpes krūtīs, bet cilvēks aizslēdz aiz mums durvis un prasa narkotikas! Toreiz mums veiksmīgi izdevās ievilkt šļircē ūdeni, injicēt viņam un ātri izkļūt no dzīvokļa,» stāstīja Santa.

Mediķi piedzīvojuši arī uzbrukumus ar beisbola nūju, dūrēm, kādam pārsista galva, citkārt mašīnai stikli izdauzīti. Lai gan paredzēts, ka bīstamās situācijās viņi ierodas vienlaikus ar policistiem, dispečeri pēc izsaukuma vien nevar atšifrēt, vai ir apdraudējums.

Tomēr gan Santa un Krišjānis, gan citi Rīgas reģionālā centra stacijā satiktie mediķi saka — darbs viņiem patīk. Santa šogad vienā no izsaukumiem pieņēma dzemdības. Krišjānis atceras smagu ceļu satiksmes negadījumu Deglava ielā, kurā uz gājēju pārejas auto notrieca sievieti ar bērnu. Krišjānis bija starp mediķiem, kas pirmo palīdzību sniedza cietušajai mammai. Arī Alvis man stāstīja par nesenu smagu ceļu satiksmes negadījumu, kurā kravas un vieglās automašīnas sadursmē pēdējā bija tā saplacināta, ka mediķiem vajadzēja gaidīt, kamēr ugunsdzēsēji, zāģējot auto, izdabū no tā divus cilvēkus. Alvis glābis sievieti, kura bija pie stūres. «Nācās nodrošināt plaušu mākslīgo ventilāciju, arteriālo asinsspiedienu, bija ļoti daudz vitālo funkciju traucējumu: elpošana, sirdsdarbība,» stāsta mediķis.

«Vai gribas zināt, kas ar pacientu notika tālāk?» jautāju. Tā esot ļoti bieži, it īpaši gadījumos, kad pacients uz slimnīcu aizvests smagā stāvoklī vai neatliekamās medicīnas speciālistiem nav skaidra diagnoze. Parasti slimnīcā strādājot kāds paziņa, kuram apjautāties, kā izglābtajam klājas.

«Es no šī darba pati aiziet nevarētu. Kad ir pamatotie izsaukumi, redzu sava darba jēgu. Man patīk mans darbs,» saka Santa. Krišjānis piekrīt — ja diennakts dežūrā starp daudziem izsaukumiem ir kaut viens, kurā viņš patiešām ir spējis palīdzēt, ir gandarījums.

Vienas diennakts dežūra, dienā, kad to novēroja Ir

No 7.30 līdz 8.48 Sievietei (69 gadi) ir uzvedības traucējumi, rādās murgi. Mediķi konstatē vemšanu, asiņošanu no zarnu trakta. Aizved uz slimnīcu.

8.50—10.05 Sieviete (69) sūdzas par vemšanu. Mediķi konstatē, ka tās nav, bet ir aizcietējums, slikta dūša, aizdomas par vēzi. Nogādā slimnīcā.

10.52—11.24 Sievietei (73) asiņo deguns. Mediķi iesaka aiziet pie ģimenes ārsta.

11.48—12.46 Vīrietis (28) iepriekšējā dienā kritis no sniega dēļa. Sāp galva, slikta dūša, reiboņi. Nogādā slimnīcā.

14.07—15.15 Sieviete (81) uz ielas zaudējusi samaņu. Viņa ir hroniska sirds slimniece, aizved uz slimnīcu.

16.00—17.30 Sieviete (89) iepriekšējā dienā kritusi, ģimenes ārsts ieteicis izsaukt neatliekamo medicīnisko palīdzību. Aizdomas par gūžas kakliņa lūzumu, nogādā slimnīcā.

17.35—19.06 Divus gadus vecam bērnam vīruss, vairākas dienas paaugstināta ķermeņa temperatūra, aizcietējumi, atūdeņošanās pazīmes. Aizved uz slimnīcu.

19.08—20.09 Vīrietis (67) nokritis uz ielas, iespējams gūžas kaula lūzums. Hospitalizēts.

20.43—21.47 Sievietei (90) sareibusi galva. Ieteikums aiziet pie ģimenes ārsta.

22.44—23.16 Vīrietim (30) pēc kritiena sāp kāja. Iespējama trauma, aizved uz slimnīcu.

23.27—00.12 Sievietei (78) augsts asinsspiediens. Ieteikums aiziet pie ģimenes ārsta.

00.13—00.45 Sievietei (36) pēc alkohola lietošanas slikta dūša. Par nepamatotu izsaukumu izraksta rēķinu — 56 eiro.

00.56—02.01 Vīrietim (36) durta brūce mugurā. Nogādā slimnīcā.

02.24—03.09 Apreibis vīrietis aizmidzis uz ielas. Pamodināts kļuvis agresīvs, atstāts ar policistiem.

Atklājēji

Slavenā kvantu datorzinātnieka Andra Ambaiņa komandas pētnieki ir atklājuši jaunus algoritmus un līdz ar to pietuvinājuši brīdi, kad pasaulē varētu darbināt pirmos jaudīgos kvantu datorus. Ir jautā viņiem, kā tas ir: darīt to, ko neviens līdz šim nav darījis?

Kvantu datori, kuru skaitļošanas jauda daudzkārt pārspēj visgudrākos parastos datorus, ir vēl nākotne. Tomēr tehnoloģiju kompānijas IMB, Intel un Google ir izveidojušas pirmos prototipus eksperimentiem. Tos izmantojot, varētu nonākt pie secinājumiem, kādu uzdevumu risināšanai tad īstie kvantu datori nākotnē noderēs. Jaunu zāļu izstrādei? «Mākslīgā intelekta» jeb mašīnmācīšanās jomā? Pagaidām tie ir minējumi, un svarīgākais uzdevums ir izstrādāt kvantu algoritmus, kas spētu strādāt ātrāk nekā algoritmi klasiskajos datoros.

Latvijas Universitātes zinātnieki profesora Andra Ambaiņa vadībā koordinē lielus Eiropas pētniecības projektus kvantu skaitļošanā, un, pateicoties viņu darbam, Rīga ir viens no trim galvenajiem šīs zinātnes nozares centriem visā Eiropā līdzās Parīzei un Amsterdamai. Profesors īpaši izceļ trīs jaunos kolēģus, kuri jau pieteikuši sevi pasaules līmenī: Aleksandrs Belovs, Mārtiņš Kokainis un Jevgēnijs Vihrovs. Interesanti, ka neviens no šiem LU Kvantu datorzinātnes centra pētniekiem nav nācis no matemātiķu kalves — Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas.

Aleksandrs ir izdomājis metodi, kā grafiski aprakstīt informācijas izmaiņas kvantu datorā. «Tā metode pārsteidza pasauli. Tā bija oriģinālākā lieta kvantu algoritmu jomā gada vai divu laikā,» lepojās Ambainis. Savukārt Mārtiņš ir pilnveidojis jaunu kvantu algoritmu, kas, izskatās, derēs daudziem uzdevumiem. Jaunu algoritmu izstrādājis arī Jevgēnijs, kurš sarunā brīnišķīgi noformulē, ar ko tad īsti nodarbojas, — dara to, ko līdz šim neviens nav darījis.

Kad interesē neatbildētie jautājumi

Aleksandrs Belovs (35), profesora asistents
Galvenā pētījumu tēma — rīki kvantu algoritmu skaitļošanas mērījumiem un kvantu algoritmu ierobežojumi.
Aizraušanās: literatūra, kino, mūzika, riteņbraukšana, peldēšana, pastaigas.

Aleksandra darba telpa ir LU galvenās ēkas trešajā stāvā līdzās profesora Ambaiņa kabinetam. Pie tā ir neliels plakāts, kas vēsta, ka aiz šīm durvīm notiek pēcdoktorantūras pētniecība par kvantu klejošanu lieliem paātrinājumiem un kvantu algoritmu ierobežojumiem. Kabinets gan ne vienmēr ir vaļā — Aleksandrs ir biežs viesis Singapūras Nacionālās universitātes Kvantu tehnoloģiju centrā, vairākas reizes bijis arī Voterlū Universitātes Kvantu skaitļošanas institūtā Kanādā. Būdams tikai trīsdesmitgadnieks, viņš jau ir izveidojis vairākus jaunus kvantu algoritmus, izstrādājis rīku to sarežģītības mērījumam un metodes jaunu algoritmu radīšanai. Viņa zinātniskie darbi ir ierindoti starp nozīmīgākajiem kvantu algoritmu pētījumiem.

Bet, satikts savā kabinetā, Aleksandrs ir pati vienkāršība. Ģērbies tumši brūnā džemperī, viļņainie mati mazliet izspūruši. Izpalīdzīgs, bet runā ātri un klusi, bez liekām emocijām. Pastāsta, ka ar matemātiku aizrāvies jau skolas gados. Likumsakarīgi, jo tētis Mihails Belovs bija LU Fizikas un matemātikas fakultātes profesors, bet mamma Ludmila Stoļarova — RTU docente. Pēc Rīgas 22. vidusskolas absolvēšanas bija tikai nelielas pārdomas — studēt matemātiķos vai datoriķos? Daudzi paziņas deva priekšroku LU Datorikas nodaļai, tāpēc arī viņš 2002. gadā sāka studēt datorzinātni.

Kvantu algoritmiem Aleksandrs pievērsās doktorantūras laikā, kad sastrādājās ar Andri Ambaini. Pēc profesora vārdiem, Aleksandrs tolaik, 2009. gadā, bija viens no spējīgākajiem studentiem. «Redzot, ko viņš izdarīja maģistra darbā, man bija skaidrs — viņš var atrisināt ļoti nopietnus zinātniskus jautājumus,» atceras profesors un paskaidro, ka Aleksandrs spēj izdomāt sarežģītas un oriģinālas matemātikas konstrukcijas. Doktora darbu viņš rakstīja par jaunu veidu, kā aprakstīt kvantu algoritmu sarežģītību. Aleksandra izstrādātais rīks esot kā optimizācijas programma — līdzīgi kā šāda programma palīdz pārplānot satiksmi pilsētā, tā matemātiska optimizācija ļaujot pavisam citādi uzlūkot algoritmus. Tā palīdz aprēķināt, kādos gadījumos algoritms ar uzdevumu tiks galā sekundes laikā un kad tam vajadzēs gadus.

«Kvantu algoritmi noder problēmām, kas saistītas ar algebru un kriptogrāfiju. Bet interesanti, ka dažas algebriskas problēmas mēs ar kvantu algoritmiem protam atrisināt, dažas — ne. Pagaidām nezinām, vai eksistē efektīvs algoritms, kas ar visu tiek galā, bet mēs arī nevaram pierādīt, ka tas neeksistē,» Aleksandrs atklāj, ka šī problēma visvairāk nodarbina viņa prātu.

Kvantu skaitļošanā pēdējos gados kļuvuši populāri arī pētījumi par mašīnmācīšanos — kā lielā datubāzē atrast likumsakarības. «Viens algoritms, kas tika uztaisīts pirms gadiem diviem, ir līdzīgs YouTube rekomendāciju sistēmai. Jums atliek noskatīties dažus YouTube video, lai programma piedāvātu līdzīga satura video, tā arī šis algoritms spēj saprast, kuri no vairāku simtu miljonu datiem varētu būt interesantāki.»

Ir teorētisks pieņēmums, ka kvantu algoritmi spēs uzlauzt banku un valstu drošības dienestu programmas. Lai gan precedenta nav bijis, visiem skaidrs — kvantu datori rada drošības riskus. «Visām internetbankām ir tā dēvētie atvērtās atslēgas protokoli. Ar klasisko datoru tos teorētiski var uzlauzt, praktiski — ne. Nevienam to nav izdevies izdarīt. Bet ar kvantu datoriem šādas kriptogrāfiskās sistēmas varētu uzlauzt. Tāpēc ir vajadzīga kvantu algoritmu ierobežošana, kas ir matemātiska problēma,» Aleksandrs izskaidro vēl vienu pētījumu lauku — postkvantu kriptogrāfiju. «Tā mēģina apjaust, kuras problēmas nevarēs atrisināt ar kvantu datoru un vai, balstoties šajā informācijā, var radīt kriptogrāfiskas sistēmas, kas būtu drošas pret iespējamiem uzbrukumiem no kvantu datoriem.»

Aleksandrs vairākkārt uzsver, ka nodarbojas ar fundamentālo zinātni un viņa piedāvātajiem teorētiskajiem risinājumiem praktisko pielietojumu atradīs kādi citi zinātnieki. Tāpēc arī viņš izvairās no lielā jautājuma, kad un kā mēs liksim lietā kvantu datorus. Taču apstiprina pieļāvumu, ka tie, visticamāk, noderēs ķīmijas un fizikas problēmu risināšanai: «Fizika un ķīmija, kas grib saprast, kā molekulas mijiedarbojas atomu līmenī, darbojas pēc kvantu fizikas likumiem. Lai šos procesus simulētu klasiskajā datorā, vajag daudz resursu. Kvantu sistēmu vieglāk simulēt ar kvantu datoru.» Taču kvantu skaitļošanas zinātnē pašu Aleksandru interesē nevis simulācijas problēmas, bet gan algoritmi — viņu interesē tikai neatbildētie jautājumi, pat ja uz daudziem atbildi tā arī neizdosies atrast.

Smadzenes, kurām dators netur līdzi

Mārtiņš Kokainis.
Foto — Ieva Salmane

Mārtiņš Kokainis (29 gadi), docents
Galvenā pētījumu tēma — kvantu skaitļošana, Būla funkciju (tās lieto datora procesu aprakstam datos) izpēte.
Aizraušanās: matemātika. «Kad atnāku no darba, turpinu domāt par tām idejām, kas iešāvušās prātā darbā. Izmēģinu, vai un kas man sanāk. Tā arī pavadu savus vakarus.»

Mazliet kautrīgais vīrietis, pēc skata vēl zēns gaiši pelēkiem matiem, ir daudzu apbrīnots jaunais zinātnieks. No deviņām starptautiskās datubāzēs ievietotām publikācijām, kuru izstrādē viņš ir piedalījies, vairākas atzīmētas kā bieži citētas.

Viņam vienmēr bijuši labi sasniegumi, it īpaši matemātikā. Skolas gados matemātikas olimpiādēs Latvijā sākumā pārstāvējis dzimto Viesīti, pēcāk — Latviju pasaules mēroga sacensībās. Vienmēr atgriezās ar medaļām kā labākais no labākajiem. Pirms pieciem gadiem nodēvēts par izcilāko Vītolu fonda stipendiātu, jo matemātikas bakalaura studiju gala pārbaudījumos bija saņēmis tikai un vienīgi desmitniekus. «Tagad jau deviņos gados,» Mārtiņš piesarcis precizē, ka arī maģistra un doktora studijās visi darbi novērtēti kā izcili vai teicami. «Tas man tāds neliels klikšķis — gribu visu izdarīt simtprocentīgi. Ja nav perfekti izdarīts, man gremž.»

Profesora Ambaiņa komandai Mārtiņš pievienojās pirms pāris gadiem. Tajā viņš ir viens no nedaudzajiem, kas nav studējis Datorikas fakultātē un nav klausījies profesora lekcijas. «Toties lineāro algebru man mācīja Mihails Belovs, kolēģa Aleksandra Belova tēvs. Ļoti vērtīgas lekcijas,» saka Mārtiņš. Un Andra Ambaiņa lekcijas par matemātikas nozari kombina-toriku klausījies 2012. gadā, kad vēl kā Viesītes vidusskolas 10. klases skolēns gatavojās starptautiskajai matemātikas olimpiādei Vjetnamā.

Par matemātikas olimpiādēm gan viņam ir daudz stāstāmā. Mārtiņš uzskata, ka tās viņam devušas visu. Vispirms parādīja, cik daudzveidīga un dažāda var būt matemātika, vēlāk pavēra durvis uz Neklātienes matemātikas skolu Rīgā, matemātikas studijām un pētniecību. «Mana karjera ir izveidojusies, pateicoties matemātikas olimpiāžu sistēmai Latvijā,» saka Mārtiņš. Kas citiem bērniem bija futbols, teātra pulciņš vai dauzīšanās pagalmā, Mārtiņam — matemātika. «Olimpiāžu uzdevumi man bija kā spēle ar sevi. Katrs uzdevums bija izaicinājums, vai es to spēju,» stāsta jaunais zinātnieks. «Olimpiādēs nekad nebija standartuzdevumi, tāpēc diezgan agri sapratu, kas ir pierādījumi un kāpēc tie vajadzīgi.»

Mārtiņš ir matemātiķis, tāpēc līdz pat nesenai pagātnei viņa pētījumi nebija saistīti ar kvantu skaitļošanu. Taču pirms gadiem pieciem profesors Ambainis uzaicināja Mārtiņu uz tikšanos. «Par Mārtiņu Kokaini biju daudz dzirdējis no profesora Agņa Andžāna, kurš organizēja matemātikas olimpiādes un strādāja ar spējīgākajiem skolniekiem. Zināju, ka viņš veiksmīgi turpina studijas,» atminas Ambainis. Kad abi satikušies, viņš uzaicinājis studentu palīdzēt atrisināt matemātiskas problēmas kvantu skaitļošanā. «Godīgi sakot, neatceros, kādi bija pirmie uzdevumi,» atzīst Mārtiņš. Taču atklājās, ka viņa spējas ir noderīgas kvantu datorzinātnē.

Tagad ir daudzi zinātniskie raksti, kuros Andris Ambainis ir bijis vadošais pētnieks, bet Mārtiņš — viens no līdzautoriem. Ambainis viņu pērn intervijā Ir cildināja par jauna kvantu algoritma atklāšanu. «Es būtu daudz pieticīgāks. Tas algoritms ir fantastiska ideja, tiešām inovatīva, ar kuru nāca klajā cits Latvijas matemātiķis — Māris Ozols. Bet izrādījās, ka algoritms diemžēl nestrādā,» Mārtiņš precizē. Viņš palīdzēja šo kvantu algoritmu pilnveidot tā, ka tas solās būt universāls. Gūti pierādījumi, ka tas strādās vienmēr. «Tas bija tas, kā mums visu laiku pietrūka, — kvantu algoritma, kas der visām situācijām,» saka Mārtiņš. Vēl novembrī gan Ambainis teica, ka nav atrasts izskaid-rojums, kāpēc algoritms strādā. Bet nu šī problēma ir atrisināta, saka Mārtiņš, — atrasti visi vajadzīgie pierādījumi, un zinātnieki gatavo publikāciju par savu atklājumu.

Darbs Kvantu datorzinātnes centrā Mārtiņu novedis pie brīnišķīgas atklāsmes — pat tad, ja būs patiešām radīti kvantu datori ar lielu atmiņu, matemātisku problēmu risināšanai vienmēr būs vaja-dzīgs cilvēka prāts. «Ar datora palīdzību var pārbaudīt daudzas hipotēzes, bet, ja vajag pilnīgi oriģinālas idejas ar plašiem pierādījumiem, nekādi datori nepalīdzēs. Katram no mums ir tādas smadzenes, kādām neviens dators netur līdzi,» saka Mārtiņš.

Ar degsmi atklāt ko jaunu

Jevgēnijs Vihrovs.
Foto — Ieva Salmane

Jevgēnijs Vihrovs (27 gadi), doktorantūras students
Galvenā pētījumu tēma — ko var un nevar kvantu un klasiskie algoritmi.
Vaļasbrīžos aiziet uz baseinu vai sporta zāli. Patīk skatīties filmas un lasīt grāmatas, dažkārt arī ar draugiem iedzert alu.

Jevgēnija darbavietā Kvantu datorzinātnes centrā mūsu tikšanās dienā valda aizrautība. No kāda kabineta dzirdama saruna par neatgriezenisku dzēšanu, citā divi jauni vīrieši raksta uz tāfeles man pilnīgi nesaprotamas formulas. Jevgēnijs uzaicina aprunāties telpā, kur pa jumta logiem krītošā gaisma izzīmē kontūras uz tumšiem kokgriezumiem, kas saglabāti no Universitātes ēkas pirmsākumiem.

Jevgēnijs ar profesoru Ambaini pazīstams jau sen: viņa lekcijas sāka klausīties kā matemātikas olimpiāžu dalībnieks, tad Datorikas fakultātes students, rakstījis pie profesora bakalaura darbu, līdz tika uzaicināts strādāt par pētnieku Ambaiņa zinātniskajā grupā.

«Man jau no pirmajām klasēm iepatikās matemātika. Es tajā saskatu skaistumu un eleganci,» saka Jevgēnijs, kuram ir silts acu skatiens un tikpat silts smaids. Sarunas laikā tas gandrīz nepazūd no viņa sejas. Mācījās Rīgas 92. vidusskolā, kur mamma strādāja par krievu valodas un literatūras skolotāju. Tāpat kā vecākais brālis, Andrejs mīļuprāt piedalījās ne tikai matemātikas, bet arī fizikas, ķīmijas, bioloģijas un ģeogrāfijas olimpiādēs. Ejot brāļa pēdās, iestājās LU Datorikas fakultātē. «Tagad brālis darbojas programmēšanā, bet es — zinātnē.»

Viņa lielākā aizraušanās vienmēr bijusi matemātika. Olimpiādēs piedalījies ne tikai tādēļ, lai starptautiskos pasākumos satiktu vienaudžus no visām pasaules malām, bet arī tāpēc, ka uzdevumi allaž bija izaicinoši. «Matemātika ir pārsteidzoša,» saka Jevgēnijs. «Ja atrod īsto risinājumu, viss notiek ātri. Ne tikai matemātikā, arī dzīvē jāiemācās atrast veidus, kas sākotnēji šķietami sarežģītas situācijas atrisina ļoti ātri. Ja atrod metodi, rezultāts ir tīrs, elegants, un dažreiz to ir viegli realizēt.»

Kad vajadzēja izvēlēties bakalaura darba tēmu, Jevgēnijs saprata, ka vēlas nevis tipisku programmējamu, bet matemātisku uzdevumu. Aizgājis pakonsultēties ar profesoru Ambaini, un viņš ieteicis mēģināt pietuvoties atbildei uz kvantu datorzinātnes svarīgāko jautājumu — vai un kādās situācijās kvantu dators var būt ātrāks par klasisko? «Pasaulē ir daudz un dažādi uzdevumi, ko vajag atrisināt. Dažiem uzdevumiem kvantu dators ir ātrāks, bet ir uzdevumi, kuru risināšanā kvantu dators salīdzinājumā ar klasisko nedod daudz priekšrocību. Katram uzdevumam ir dažādi mēri, kas novērtē tā sarežģītību. Mans darbs bija salīdzināt sarežģītības mērus,» izskaidro Jevgēnijs.

Jevgēnija pirmā darbavieta bija LU Ma­temātikas un informātikas institūtā. Pro­tams, bija iespēja strādāt kādā uzņēmumā par programmētāju, taču Jevgēnijam būtu «risks garlaikoties». «Daudz interesantāk ir vismaz mēģināt izdarīt ko tādu, ko pirms manis nekad neviens nav izdarījis. Pat tad, ja esi pirmatklājējs kādai mazai lietai, ir lieliska sajūta,» saka Jevgēnijs.

Kopš 2015. gada, kad Jevgēnijs ir pētnieks Ambaiņa komandā, viņš dara tieši to, par ko vienmēr ir sapņojis. «Jevgēnijs strādā pie ļoti dažādām tēmām un pats veido sadarbību ar zinātniekiem ārpus Latvijas par tēmām, kas pirms tam mūsu grupā nav pētītas,» stāsta Ambainis.

Piemēram, savā doktora darbā Jevgēnijs mēģina noskaidrot, ar ko kvantu algoritmi nevar tikt galā. «Šajā darbā man ir divi uzdevumi. No vienas puses, pateikt, ko kvantu algoritmi var ātrāk par klasiskajiem, no otras — ko tie nevar izdarīt. Tad pateikt par to visiem zinātniekiem, lai viņi beidz mocīties ar šo jautājumu,» Jevgēnijs runā tā, it kā tas būtu vienkārši.

Jevgēnijs apzinās, ka viņa pētījuma rezultāti var arī nepiepildīt gaidas par ātriem un jaudīgiem kvantu datoriem. Reiz viņš bija seminārā, kurā piedalījās viens no tiem Google pētniekiem, kuri konstruē kvantu datoru. Viņi parādījuši šāda datora čipu — dažus centimetrus lielu — ar deviņiem kubitiem (kvantu datoru atmiņas mērvienība ir qubit jeb kvantu bits). Taču pagaidām, lai šo čipu varētu lietot, vajadzīgs milzu aprīkojums vismaz dzīvojamās istabas lielumā. Kvantu datoru mikroshēmas strādā zemā temperatūrā, kas ir tuvu nullei. Līdz ar to arī visām šāda datora tehnoloģijām jāspēj strādāt zemā temperatūrā. «Viena no detaļām ir milzīgs ledusskapis, kas visu iekārtu dzesē,» paskaidro Jevgēnijs. Šis jutīgums ir viens no iemesliem, kāpēc zinātnieki vēl šaubās par kvantu datoriem, bet otrs — līdz galam nav vēl aptvertas arī klasisko datoru algoritmu spējas.

«Izstāstīšu vienu piemēru,» sāk Jev­gē­nijs. «Pirms diviem gadiem bija raksts, kurā bija minēts uzdevums, kura risināšanai klasiskajam algoritmam vajag miljons soļu, kvantu — 20. Tas tika pierādīts. Taču pērn kāda studente no Amerikas pierādīja, ka arī klasisks algoritms — un viņa atrada šo algoritmu — var pētījumā minēto uzdevumu atrisināt tikpat ātri kā kvantu algoritms,» turpina Jevgēnijs. Tikko bakalaura grādu ieguvusi pētniece pierādīja, ka klasiskajam datoram, ja vien atrod pareizo algoritmu, uzdevums var būt tikpat viegli izpildāms kā kvantu datoram! «Šī stāsta morāle — bieži vien kvantu algoritmi nav nemaz tik stipri. Ir arī iespēja, ka tādus kvantu datorus mēs tomēr neizmantosim vispār. Mums, pētniekiem, jābūt tam gataviem.»

Raivis Ušackis, dziesmas Latvijas karavīrs autors

Dziesmu viņš radīja jau sen — 2007. gadā, kad dienēja Latvijas kontingentā Afganistānā Starptautisko drošības atbalsta spēku sastāvā. Taču klips dziesmai tapis tikai šogad. Janvāra pēdējās dienās ievietots Facebook, tas ātri kļuva populārs, skatījumu skaits pārsniedzis 100 tūkstošus. Tagad Raivim nākas skaidrot, ka nav viņš nekāds dziedātājs. Bet Latvijas karavīrs ir vienīgā par dienestu starptautiskajās operācijās, tāpēc arī interesanta.

Karavīra gaitas Raivis sāka 1996. gadā, iestājoties Nacionālajā aizsardzības akadēmijā. Jaunās tūkstošgades sākumā Raivis komandēja Latvijas kontingentu Kosovā, vēlāk Afganistānā, 2006. gadā NATO samitā Rīgā bija atbildīgs par drošības pasākumiem. Bet no aktīvā dienesta atvaļinājās 2010. gadā pēc tam, kad tika ierosināta krimināllieta pret kādu karavīru, kurš, atgriežoties no misijas Afganistānā, personīgajās mantās bija aizmirsis četras patronas. «Es viņu publiski aizstāvēju,» saka Raivis. Karavīru attaisnoja, bet Raivis nolēma meklēt jaunus izaicinājumus. Viņu allaž bija interesējis sports, tāpēc pievērsās šai jomai. Tagad viņš ir FIBA licencēts basketbola aģents ar savu aģentūru Prime Athlete Management, kas palīdz basketbolistiem veidot karjeru gan Latvijas, gan ārzemju komandās.

Bet to, kā pirms desmit gadiem tapa karavīriem veltītā dziesma, viņš joprojām spilgti atceras: «Es biju Mazārešarīfas nometnē [Afganistānā], kad man pēkšņi pateica, ka jādodas uz Meimanes nometni. Latvijas kontingenta komandieris lidoja prom un teica, ka palikšu par vecāko. Tuvojās 18. novembris, tāpēc uztaisīju audiokonferenci ar toreizējo aizsardzības ministru un pasēdēšanu ar bezalkoholisko alu un desām. Uzrunas vietā sacerēju dziesmu.» Tik vienkārši? «Jā, ja ir emocijas,» atbild Raivis. Kad izgājis pie karavīriem ar ģitāru, manījis viņu acīs skepsi. Bet dziedot redzējis — dziesma paņem. Īsta, tieši par viņu ikdienu, izjūtām un domām.

Pagājušajā gadā Raivis saticies ar bijušajiem dienesta biedriem, uzdziedājuši šo dziesmu, līdz radās doma — tā jāieraksta studijā un jāizveido klips. Tad arī padevuši cits citam ziņu, lai sūta Ušackim to, kas reiz Afganistānā un Kosovā safilmēts. «Klips veidots no tā, ko čaļi ir filmējuši misiju rajonos,» saka Raivis.

Tagad viņam ir doma uztaisīt video vēl vienai paša dziesmai ar tēti. Raivis audzis šķirtā ģimenē, taču tēvs vienmēr viņam atradis laiku, bijis labākais padomdevējs, ar ko varēja izrunāties gan par labām lietām, gan par alkoholu un cigaretēm. Kad Raivis Afganistānā nokļuva hospitālī, tētis esot izpētījis, kā nokļūt pie sava puikas, un bijis gatavs lēkt mašīnā. Raivis, protams, atrunāja. «Tās emocijas toreiz nevarēju izstāstīt, tāpēc ieliku dziesmā par tēvu. Man gribas šo stāstu izstāstīt klipā. Lai tā dziesma paliek tēviem un viņu bērniem.»

Runājam lakstīgi!

Par ko kādreiz latvieši teica «lakstīgs», tagad — superīgs vai foršs. Šo piemēru literatūrfilozofe un tulkotāja Ieva Kolmane min, lai parādītu, kā valoda mainās un vecvārdi var kļūt tikpat vajadzīgi kā jaunvārdi

Kad uzrunāju Ievu Kolmani intervijai par pagājušā gada veiksmīgāko jaunvārdu un kaitinošāko nevārdu, bija jau zināms — gada vārds ir banku darījumos izmantotais «zibmaksājums», bet latviskojumu gaida gada nevārds «influenceris». Tomēr bija liels kārdinājums uzzināt, kādi vārdi un teicieni vēl iesniegti aptaujā, kuru kopš 2003. gada Rīgas Latviešu biedrības Latviešu valodas attīstības kopa izsludina kopā ar Rakstnieku savienību un līdz nesenam laikam arī Terminoloģijas komisiju. Ir taču jābūt vēl kādiem vārdiem un nevārdiem, kas nav izsludināti, bet kas iederētos mūsu valodā! Kuri iepriekšējo gadu jaunvārdi iedzīvojušies valodā, un kurus tā arī neesam pieņēmuši? Ieva aptaujas komisijā strādā jau deviņus gadus, tāpēc aicinu viņu uz pusdienu sarunu. Piektdienas vēlā pēcpusdienā gan gruntīgu maltīti negribas, bet dažus našķus, ar ko papildināt sarunu par valodas vārdu krājumu, sarūpējam.

Ieva apstiprina — patiesi, katru gadu aptaujai tiek iesūtīti desmitiem vārdu, bet izsludināti tiek vislabākie. No šogad iesniegtajiem Ievai patika arī divi skaisti, bet gandrīz aizmirsti vārdi, kas pirms gadiem 80—90 bija zināmi. Viens no tiem — «aizglabāt». «Gurķus var aizglabāt ziemai,» paskaidro Ieva. Vai nav lielisks sinonīms garlaicīgajam «konservēt»? Vecās pavārgrāmatās var lasīt, kā aizglabāt dārzeņus, augļus un zivis, bet tagad maz ir to, kuri vārdu «aizglabāt» zinātu. Kā nelietotu to arī nevarēja izvēlēties gada vārda titulam, taču, man jāpiekrīt Ievai, būtu brīnišķīgi, ja mēs rosīšanos ap kūpošiem katliem un burkām atsāktu dēvēt par «aizglabāšanu».

«Otrs lielisks vārds ir «lakstīgs». Lakstīgala savu vārdu ieguvusi nevis tāpēc, ka būtu lakstu gailis, bet tāpēc, ka «lakstīgi» dzied. «Lakstīgs» ir bijis vārds, kas apzīmē kaut ko tādu, kas tagad ir «kruts», «superīgs» — angliski cool,» stāsta Ieva. Vēl 1950. gadā Stokholmā izdotajā Latvju enciklopēdijā vārds «lakstīgs» skaidrots kā ārišķīgs, koķets, klīrīgs, nekaunīgs un kaislīgs.

Diemžēl vārdi pazūd, visbiežāk kopā ar lietām, ko vairs neizmantojam. Lasot Ievas Pīgoznes grāmatu par tautastērpiem, nezināju, kas ir spangu vainags, sleņģene un kuča villaine — nav tādu mūsu skapjos. Skolotāji ir stāstījuši, ka bērni mūsdienās nezina, kas ir arkls vai ecēšas, jo nav tādus ne acīs redzējuši. «Viens glābšanas riņķis vārdiem ir parunas. Tajās vārdi dzīvo arī tad, kad cilvēki vairs nezina to nozīmi. Piemēram, esmu konstatējusi, ka ne visi zina, kas ir «vadzis». Bet cilvēki saprot izteicienu «vadzis ir pilns» vai «vadzis ir lūzis»,» saka Ieva. Tiesa, skolēni nepazīst «ecēšas», bet «lēkt uz ecēšām» — to gan viņi zina.

Taču lielākā daļa no aptaujai iesūtītajiem vārdiem ir jaunvārdi. Esot gana daudz tādu cilvēku, kuriem patīk tādus izdomāt. Ievai patīkot bērnu darinājumi, par kuriem ziņo viņu vecāki: «Jo bērna valoda ir daudz loģiskāka nekā pieaugušajiem. No loģikas viedokļa — ja ir vārds «pasmaržot», tas ir, paošņāt kaut ko smaržīgu, tad jābūt arī «pasmirdēt» — paostīt kaut ko smirdīgu.» Ja osta kaut ko, kas smird, būtu loģiski teikt: «Es pasmirdēju.»

Pārlūkojot visus «gada vārdus» kopš 2003. gada, rodas iespaids, ka lielākoties tie ir profesionāļu mērķtiecīgi veidoti vārdi, kas apzīmē jaunu parādību vai lietu: «zīmols», «mēstule», «talkot», «glābējsilīte», «staidzināt», «pašbilde», «jaunuzņēmums», «straumēt». Ieva apstiprina, ka tā tiešām ir. Turklāt daļa vārdu top, tulkojot ES dokumentus. Tā 2015. gadā par gada vārdu kļuva «atkraste». Vairums no mums to ne zina, ne lieto, bet juridiskos papīros ir vajadzība apzīmēt jūras piekrastes zonu, kas sākas no jūras krasta un turpinās dziļjūrā un kur notiek saimnieciskā darbība. «Dažkārt nav diskusiju, cik jaunvārds ir veiksmīgs. Vārds ir vajadzīgs, un tas ir jāizkaļ,» saka Kolmane. Viņai pašai no aptaujas 16 gadu vēstures veiksmīgākie darinājumi šķiet rakstnieka Paula Bankovska iesūtītā «mēstule» «spama» vietā, «zīmols», kas aizstāja «brendu», un «glābējsilīte». Pēdējais tapa tāpēc, ka bija vajadzīgs nosaukums kam jaunam, līdz tam nebijušam — vietai, kur atstāt mazuļus, par kuriem vecāki nevar vai negrib rūpēties. Tagad jauns vārds esot vajadzīgs procesam, kam tikai nesen Lielbritānijā atrasts apzīmējums shrinkflation. Tas veidots no vārdiem «sarukt» un «inflācija» un apzīmē ekonomisku procesu, kurā preces svaru un tilpumu samazina, vienlaikus kāpinot cenu. Piemēram, ierasto 200 gramu sviesta vietā paciņā ir 180 gramu, lai pircējiem būtu grūtāk pamanāms sviesta cenas kāpinājums. «Kā mēs to latviski varētu pateikt, vēl nav zināms. Bet latviešu valodā arī būtu vajadzīgs tāds vārds,» saka Ieva.

Kā iedzīvināt vārdus? No kā atkarīgs, vai vārdi iedzīvojas valodā vai izčab kā, piemēram, 2006. gada vārds «draugoties»? «Vārdi ir jādarbina,» atbild Ieva. «Jo tas biežāk strādā, jo ir dzīvīgāks. Vajag vairāk runāt citam ar citu. Un nevis tukšām frāzēm (kā tev iet? — normāli), bet tiešām runāties. Ar bērniem jārunājas, jāuzklausa viņu stāsti, pat grāmatas labāk otram nevis lasīt priekšā, bet pārstāstīt. Nav viegli, bet ir vērts pamēģināt.»

Kad jautāju, kā top «gada nevārdi», uzzinu, ka parasti tie ir tik bieži vietā un nevietā lietoti, ka daudzus nokaitinājuši. Visbiežāk tracina vārdi, kuriem nav latviskojuma — kā šī gada «influenceris», kas ir preces popularizētājs sociālajos tīklos. Vai vārdi, kuri ir greizi lietoti, piemēram, pagājušā gada «transporti» — nevajadzīgi darināts daudzskaitlinieks. «Ir arī mutācijas — pareizrakstības nepārzināšanas dēļ cilvēks sāk arī runājot teikt, piemēram, «propoganda». Kopš mums ir iespēja izpausties sociālajos tīklos, var redzēt daudz steigā rakstīta, un nevārdi vairojas,» stāsta Ieva. «Savulaik bija maz rakstītpratēju. Tad, diezgan ilgi, teksts tika rūpīgi filtrēts un spodrināts, pirms nonāca publiskajā telpā. Tagad teksts bieži kļūst publisks uzreiz pēc tam, kad saklabināts.»

Jautāta, kā izskaust nevārdus, Ieva atbild — daudz vieglāk kaut ko veicināt, nevis izskaust. Rakstu valodu redaktori un korektori var izravēt, bet sarunvalodu neviena valodas žandarmērija nepārgrozīs. «Starp citu, viens gan ir gājis mazumā — «kad» lietojums «ka» vietā. Gadu desmitiem ar to cīnījās, jau padomju gados tika skaidrots, ka abiem ir atšķirīgas funkcijas. Tagad pa reizei vēl dzird «ka» vietā «kad», bet daudz mazāk nekā senāk,» saka Ieva. Kad minu, vai nevajadzētu būt kādam, kas mums regulāri norāda uz pieļautajām valodas kļūdām, viņa atbild noraidoši: «Nebūs neviena lielinkvizitora, kurš pateiks, kā drīkst un nedrīkst runāt. Tāda valodas regulēšana ir pretdabiska. Valodai ir jābūt dzīvai. Striktas valodas normas stāv tuvu dogmatismam.» Par to, cik ļoti valoda mainās, aizdomājies jau Marks Tvens, rakstot romānu Konektikutas jeņķis karaļa Artura galmā — galvenajam varonim, amerikānim, grūti saprast angļu valodu, kāda runāta 6. gadsimta Anglijā.

Rezumējot mūsu sarunu par to, vai gada vārda un nevārda pasludināšana ietekmē valodu, Ieva secina, ka «mūsu spēki ir mazi». Viss esot atkarīgs no cilvēku centības un aizrautības. Tomēr, kā padarīt valodu lakstīgāku, viņa zina: «Vārdus vajag mīlēt, meklēt un teikt. Lasīt vajag! Lasot mēs savu vārdu krājumu papildinām. Jārūpējas, lai dzīvē nebūtu rutīnas, lai būtu gana dažāda pieredze un tā prasītos būt izteicama. Vēl var rakstīt. Rakstīšana līdzinās rokdarbiem, ne velti vārds «teksts» ir radniecīgs «tekstilijām». Virknējot vārdus pa rindām, mēs it kā izadām tos kā valdziņus no vienas rindas otrā tā, lai teksts turētos kopā. Gan adot, gan rakstot ik pa laikam jāpamet skats atpakaļ, vai tas, kas sacakots, ir kārtībā. Runāt, lasīt un rakstīt — tās ir trīs nodarbes, kas valodu vingrina. Mēs dzīvojam valodas telpā. Jārūpējas, lai gaiss tajā nebūtu sasmacis, lai logi ir vaļā. Un valodas telpai ir arī savi kakti, kur jāpalūkojas, vai kāds vajadzīgs vārds nav aizglabāts. Mums jājūtas šajā telpā labi. Ja kāds nevārds tev traucē, var mēģināt to aizslaucīt ar slapju lupatu. Redzēs, vai izdosies.»

Ēdienkarte

Gāzēts un negāzēts minerālūdens
Auzu cepumi
Brūkleņu ievārījums
Žāvētas godži ogas