Autors: Gunita Nagle

Spiegu spēles Latvijas mežos

Daudzsēriju filma Sarkanais mežs atklājusi priekškaru melu spēlei, ko okupētajā Baltijā vairāku gadu garumā attiecībās ar zviedru, britu un amerikāņu izlūkdienestiem izspēlēja padomju drošībnieki. Tikai dzīvē tā bija vēl sarežģītāka un baisāka nekā filmā

Gaumīgi ģērbies, patīkama izturēšanās. Bārā pasūta martini kā cilvēks, kas reiz baudījis labāku dzīvi. Pilnīgi vīlies britos, jo tie viņam nav noticējuši. Vai nu izvairās atzīt patiesību par nonākšanu krievu izlūkdienestu kontrolē, vai ir ārkārtīgi naivs.

Tādus secinājumus par latvieti Vitoldu Berķi izdarījis CIP aģents, kurš 1958. gada rudenī smalkā Ročesteras viesnīcā Ņujorkas štatā trīs dienas iztaujāja bijušo spiegu par viņa pagātni. Šis nu jau atslepenotais CIP ziņojums un čekas arhīva materiāli ir galvenās liecības par britu izlūkdienesta operāciju Džungļi, kas iedvesmojušas filmas Sarkanais mežs veidotājus.

«Man šķiet, ka Berķis joprojām nesaprata visu, kas ar viņu bija noticis Latvijā. Viņš atzina, ka daži no partizāniem patiesībā bijuši čekisti, tomēr ticēja, ka organizācijas bija īstas. Čekisti muļķoja prasmīgi,» komentē filmas idejas autors Normunds Pucis. Viņš jau agrāk pētījis nacionālo partizānu gaitas un pēc filmas Segvārds Vientulis uzņemšanas nolēma — nākamo kinostāstu veltīs visnežēlīgākajam mežabrāļu apkarotājam, čekistam Jānim Klimkānam. Pētot tā biogrāfiju, Pucis uzgāja čekistu sagatavotus materiālus, kas nosaukti britu spiegus pārvadājušā kutera Lursen-S vārdā. Tajos sīki izstāstīts, kā čeka gadiem ilgi dezinformēja britus. «Tik interesanti!» saka Pucis, kuram uzreiz radās ideja šo stāstu izvērst daudzsēriju filmā ar Klimkānu kā centrālo varoni. «Taču čekists ir antivaronis,» viņš skaidro, kāpēc par Sarkanā meža galveno tēlu tomēr kļuva leģionārs Berķis.

Operāciju Džungļi Lielbritānijas izlūkdienests (Secret Intelligence Service jeb MI6) sāka 1949. gadā, kad rietumvalstu politiķi bija apjautuši, ka neko nezina par PSRS militāro jaudu. Izlūku iesūtīšanai piemērota šķita Baltija, jo Rietumos valdīja uzskats, ka okupēto zemju mežos ir tūkstošiem partizānu. Taču pagāja vairāki gadi, līdz britu un vēlāk amerikāņu izlūkdienesti saprata, ka visa viņu iegūtā informācija patiesībā bija meli, ko iebaroja čekisti vai to savervēti cilvēki.

Priekšspēle pēckara gados

Džungļi nav pirmā rietumvalstu izlūkoperācija okupētajā Latvijā — jau iepriekš te bija ieradušās latviešu grupas, Ir stāsta vēsturnieks Zigmārs Turčinskis, kurš pētījis izlūkdienestu operācijas un kopā ar vēsturnieci Inesi Dreimani konsultēja filmas veidotājus. 

Tā dēvētā Arnīša grupa četru vīru sastāvā centās atkuģot no Gotlandes 1945. gada vasarā, bet viņu motorlaiva bija tik veca, ka trīs mēģinājumi beidzās neveiksmīgi. Tikai ceturtajā reizē naktī uz 15. oktobri Arnīša grupa beidzot sasniedza Kurzemi. Taču čeka visus apcietināja un atņēma rāciju šifrus, kas vēlāk noderēja, lai sāktu operatīvu spēli ar Rietumu izlūkdienestiem.

Saziņas veikšanai čekisti savervēja toreiz ieslodzīto Latvijas Centrālās padomes (LCP) radistu Augustu Bergmani, dodot segvārdu Drug. Viņš čekas uzdevumā 1946. gadā sāka izsaukt Stokholmas aģentūras radiocentru. «Pēc vairākiem mēnešiem pretinieka izlūkdienesta radiocentrs atsaucās. Sākās ļoti uzmanīga un sarežģīta radiospēle,» notikumi aprakstīti Lursen-S lietā.

Kad 1946. gada augustā britu sūtītais Rihards Zande un Ēriks Tomsons devās uz Latviju noskaidrot, kas notika ar Arnīša grupu, MI6 viņiem jau ieteica kontaktpersonu — Bergmani. Tā viņi uzreiz nonāca čekas redzeslokā. Veselu gadu čekisti izmantoja Zandi un Tomsonu, lai dezinformētu britus, līdz 1947. gadā abus arestēja. Bergmanis britiem nodeva ziņu par arestiem, vienlaikus pavēstot, ka pašam izdevies paslēpties. Zandem un Tomsonam, tāpat kā Arnīša grupai, piesprieda 25 gadus gulaga nometnēs.

Nākamais aģents, kurš no Zviedrijas ieradās Latvijā, 1947. gada martā bija LCP aktīvists Fēlikss Melbārdis. Rīgā viņš satika citu LCP aktīvistu Vidvudu Šveicu, kurš tolaik jau bija čekas savervēts aģents ar segvārdu Apogs. Kādu laiku padomju drošībnieki ļāva Melbārdim darboties, līdz 1947. gada oktobrī arestēja.

Tāpat arī cits LCP aktīvists Osvalds Bileskalns (režisora Pētera Krilova tēvs) satikās ar Šveicu un, nezinot par viņa saistību ar čeku, uzrakstīja rekomendācijas vēstuli, iesakot Šveicu sadarbībai ar Rietumu izlūkdienestiem. 1948. gada oktobrī Šveics ar Bileskalna vēstuli aizbrauca uz Gotlandi, kur uzdevās par nacionālo partizānu un vēlāk ieguva MI6 uzticību. Tikmēr padomju vara Bileskalnu arestēja un vēlāk sodīja ar nāvi.

Šveics kopā ar diviem latviešiem pievienojās aģentu grupai, kuru 1949. gada sākumā MI6 gatavoja darbam Baltijā. Deviņu vīru komandai bija jāiegūst ziņas par situāciju okupētajā Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Īsi pirms aģentu nosūtīšanas briti tomēr izlēma — operācijā dosies tikai viens latvietis, Šveics. 

5. maijā grupa ar kuteri Lursen-S izsēdās pie Palangas. Šveics uzreiz atdalījās no grupas un sazinājās ar čeku. Tā noorganizēja uzbrukumu, kurā igauņu aģentus nogalināja, bet lietuviešiem izdevās aizbēgt. Tā Šveicam radās laba leģenda, ko nosūtīt MI6 — viņš izglābies uzbrukumā.

Līdz ar to 1949. gadā, kad MI6 izstrādāja operāciju Džungļi, čekai jau bija iestrādes, kā kontrolēt tās gaitu. Kad naktī uz 1. novembri Jūrkalnē no laivas izkāpa aģenti Vitolds Berķis ar segvārdu Krauja un Andrejs Galdiņš ar segvārdu Mednis, čeka viņus jau gaidīja. Operācija Džungļi, par ko stāsta filma Sarkanais mežs, jau no paša sākuma bija čekas kontrolēta.

Viltus partizāni, maldu ziņas

Tiklīdz Berķis un Galdiņš ieradās Jūrkalnē, uzreiz iepinās Šveica izliktajās lamatās. Ar viņa piegādāto kontaktpersonu palīdzību britu izlūki nonāca čekas konspiratīvajos dzīvokļos Rīgā, kur palika līdz pat 1950. gada pavasarim.

Abiem nācās pusgadu dirnēt Rīgā, kamēr čekisti īpaši viņiem gatavoja viltus partizānu grupu. Tās vadību uzticēja leģionāram, tagad padomju specaģentam Arvīdam Gailītim ar segvārdu Grosbergs. «Šai laikā bandītu grupas, kas darbojās Kurzemē, visumā bija likvidētas,» rakstīts čekas sagatavotajā Lursen-S lietā. «Realizējot Kraujas-Medņa lietā plānotos pasākumus, izveidoja fiktīvu partizānu grupu. Engures mežos ierīkoja bunkurus, radot iespaidu, ka tā ir viņu dzīvesvieta.»

Tikai 1950. gada 13. maijā Berķi un Galdiņu aizveda pie viltus mežabrāļiem. Abi aģenti pilnībā noticēja viņiem. Datus par smagās rūpniecības uzņēmumiem, dzelzceļiem, Rīgas ostu, ziņas par lauksaimniecību, izsūtīšanām, armijas daļām un kara flotes objektiem Berķim un Galdiņam sagatavoja Rīgā iepazītais Kurzemes «nacionālo partizānu kustības vadītājs Maksis». Patiesībā viņš bija VDK pretizlūkošanas daļas priekšnieka vietnieks Alberts Bundulis.

Drīz čekistiem radās doma ļaut Berķim atgriezties Anglijā. «Tas balstījās uz aprēķinu, ka Kraujas atgriešanās nostiprinās angļu izlūkdienesta uzticību Makša organizācijai. Rezultātā šo kontaktu varēs izmantot, lai pārtvertu PSRS iesūtītos spiegus,» lasāms Lursen-S lietā.

Kad MI6 lūdza Berķi paņemt līdzi kādu «draugu», Maksis jeb čekists Bundulis ieteica Arvīdu Gailīti. 1951. gada 29. septembrī uz Rietumiem Berķis devās kopā ar čekas specaģentu un pārliecību, ka Latvijā atradis īstus pretošanās aktīvistus.

Tikai 1953. gadā čekisti pieļāva kļūdu, stāsta vēsturnieks Turčinskis. Kad MI6 pieprasīja apstiprinājumu piespēlētajām ziņām, ka pie Isetas upes Krievijā ražo radioaktīvos ieročus, Maskavas laboratorija uztaisīja tik piesārņotu ūdens paraugu, ka bija skaidrs — tas nav īsts. Beidzot britiem radās aizdomas, ka viņiem ir darīšana ar padomju pretizlūkošanu. 

Spēle ar minimālu jaudu turpinājās līdz 1956. gadam, līdz izsīka. Šogad tā atdzīvojās filmā Sarkanais mežs, kurā daudzu varoņu veidošanā izmantoti operācijā iesaistīto personu biogrāfiski fakti.

Filmā aģents Krauja jeb Vitolds Reķis (aktieris Jēkabs Reinis) 


Prototips — Vitolds Berķis

Dzimis 1918. gadā turīgā ģimenē. 1943. gadā Berķis iestājās dienestā aviācijas leģionā Latvija. 1944. gadā viņu Vācijā sagūstīja briti. Nav ziņu par ievainojumiem. 1947. gadā Berķis kā bēglis ieradās Anglijā un pēc pāris gadiem satika divus dienesta biedrus — Ludi Upānu un Rūdolfu Silarāju. Trijatā viņi nolēma pieteikties MI6, lai dotos uz Latviju un pievienotos partizānu grupām. Berķis uz Latviju devās kopā ar bijušo leģionāru Andreju Galdiņu.

Patiesībai atbilst filmas epizode pie Reķa tēva kapa. Berķis stāstījis CIP, ka tiešām 1950. gada Ziemassvētku vakarā aizgājis uz kapiem. Lai gan briti ieteica Rīgā nesazināties ar radiem vai draugiem, Berķis atzinies CIP, ka apciemojis bijušo ģimenes mājkalpotāju Paulīni Kļaviņu, mammas māsu Emīliju Jaunalksni un kāda drauga māsu.

Spriežot pēc dokumentiem, Berķim, esot Latvijā, neradās aizdomas, ka viņš iesaistīts čekistu spēlē. Pēc atgriešanās vislielākos pārdzīvojumus viņam radīja britu aizdomas, ka viņš ir čekas savervēts. Izlūkdienests Berķim pateica, ka nav apmierināts ar viņa darbu, Silarājs ieteicis emigrēt uz ASV.

Draudzene Velta Rožkalns ir filmas tēls, kam nav prototipa. Taču patiess ir fakts, ka Latvijas vēstnieks Londonā bija labvēlīgs pret Berķa radiem. Kad 1954. gadā Londonā kā bēgļi ieradās Berķa māte un brālis ar sievu, visi dabūja darbu vēstniecībā vai sūtņa Zariņa rezidencē.

Filmā aģents Rubenis (aktieris Jurijs Djakonovs) 


Prototipi — Andrejs Galdiņš  (attēlā) un Nikolajs Balodis  

Par Andreju Galdiņu, kurš ieradās Latvijā kopā ar Berķi, zināms maz. Dienēja leģionā, pēc kara nonāca Zviedrijā, kur piekrita sadarbībai ar Rietumu izlūkdienestiem. Kad čekisti izplānoja vienu no britu aģentiem dezinformācijas nolūkos sūtīt atpakaļ uz Angliju, viņi izvēlējās Berķi. «Mednis šim nolūkam nederēja,» skaidrots Lursen-S lietā. «Viņš pret visu izturējās aizdomīgi, bija nedisciplinēts, ignorēja konspirācijas prasības un varēja angļiem izteikt savas šaubas, kas viņam bija radušās pret valsts drošības orgānu veiktajiem pasākumiem.»

CIP ziņojumā par Berķi rakstīts, ka Rūdolfs Silarājs 1952. gada februārī saņēma ziņu no Latvijas par pēkšņu Galdiņa nāvi. Lursen-S lietā atklājas patiesība: «Medni arestēja 1952. gada 29. februārī, kad viņš patvaļīgi bija aizgājis no mājām. Vēlāk piesprieda augstāko soda mēru. Angļu izlūkdienestam nosūtīja telegrammu: «Dziļās sērās paziņojam, ka 19. februārī pēkšņā nāvē pēc smagas apendicīta lēkmes mājās miris mūsu draugs Mednis. Apbedīts dzimtajā zemē ar partizāna godu. Lūdzu jūsu norādījumus, ko darīt ar viņa lietām.».»

Filmas scenāristi gan izvēlējās Kraujam biedros iedot krievu. Viens no CIP iesūtītajiem aģentiem Latvijā tiešām bija krievu izcelsmes — Nikolajs Balodis, kurš izmantoja segvārdu Boriss. Balodis dzimis latvieša un krievietes ģimenē 1913. gadā. Otrā pasaules kara laikā dienēja vācu palīgpolicijā, pēc tam viņu iesauca vācu diversantu vienībā, kuru izmantoja pašnāvnieku operācijām sarkanās armijas aizmugurē. Pēc kara izdevās nokļūt amerikāņu okupācijas zonā, un 1951. gadā viņš piekrita sadarbībai ar ASV izlūkdienestu. Amerikāņiem bija svarīgi, ka viņš tekoši runā krieviski un uztver atšķirību starp krieviem un komunistiem. Balodis kopā ar diviem CIP latviešu izlūkiem Priekules pusē desantējās 1952. gada augustā. Tikai pēc daudziem gadiem vēsturnieki izpētīja, ka viens no trijotnes — Edvīns Ozoliņš — darbojās čekistu labā. Iespējams, Balodim bija aizdomas, jo tūlīt pēc desantēšanās viņš atdalījās no grupas. Alfrēds Riekstiņš palika ar Ozoliņu un 11. septembrī aizturēšanas laikā sapratis biedra nodevību, pārkoda apkaklē iešūto ciankālija ampulu un noindējās. Balodi čeka notvēra 29. oktobrī, kad viņš izkāpa no vilciena Abrenē. Čekai izdevās viņu savervēt. Vēl līdz 1957. gadam viņš CIP sūtīja dezinformāciju. Pēc tam palicis uz dzīvi PSRS ar mainītu identitāti.

Filmā Leons (aktieris Dainis Grūbe)


Prototipi — Arvīds Gailītis (pilnā augumā) un Jānis Klimkāns

Viltus partizānu grupu, pie kuras pusgadu dzīvoja Berķis ar Galdiņu, vadīja čekists Arvīds Gailītis ar segvārdu Grosbergs. Viņš piedalījies 18 nacionālo partizānu nogalināšanā un 12 sagūstīšanā. Spriežot pēc CIP un Lursen-S lietas materiāliem, tieši viņš 1951. gadā kopā ar Berķi devās uz Lielbritāniju. «Tādā veidā radās reāla iespēja izvest uz Angliju mūsu aģentu Grosbergu un «piespēlēt» viņu ārzemju izlūkdienestam,» rakstīts Lursen-S lietā. 

Britu uzticību vairoja tas, ka Gailītis bija pazīstams ar Rūdolfu Silarāju kopš dienesta vācu armijā. Čekisti uzdeva Gailītim nostiprināt angļu izlūkdienesta viedokli par «nacionālās pagrīdes bandām», noskaidrot plānus pret PSRS, izlūku adreses, spiegu mācīšanas metodes, pasniedzējus un iesūtīšanai PSRS sagatavoto aģentūru.

Briti viņu 1952. gada janvārī nosūtīja mācīties uz spiegu un diversantu skolu, sagādājot angļu dokumentus uz Edgara Millera vārda, lasāms Lursen-S lietā. Aprīlī Gailītis atgriezās PSRS.

Otrs Leona tēlā izmantotais čekists ir Jānis Klimkāns ar segvārdu Dubins. «Viens no nežēlīgākajiem un asiņainākajiem čekas aģentiem kaujiniekiem,» saka vēsturnieks Turčinskis. 1944. gadā iesaukts sarkanajā armijā, taču dezertēja un pievienojās partizāniem. 1946. gada sākumā piekrita sadarboties ar čeku un nodeva apvienības vadītājus. «Ar viņa palīdzību laika posmā no 1946. līdz 1949. gadam atklāja un likvidēja deviņas bruņotas bandas, kurās bija ap 109 locekļiem,» lasāms Lursen-S lietā. 1951. gada rudenī Dubins piedalījās viltus «partizānu» komandieru sanāksmē, kas bija speciāli organizēta, lai britu aģentam Kraujam nostiprinātu leģendu par pagrīdnieku darbību. Tā čeka guva iespēju 1952. gada 29. oktobrī nosūtīt Dubinu uz Zviedriju ar uzdevumu iefiltrēties britu izlūkdienestā — angļi viņu uzņēma kā nacionālo partizānu Leonu Blumbergu.

Filmā ir epizode, kurā Leons kopā ar Latvijas sūtni Zariņu un Silarāju parak­sta lēmumus par Latvijas jaunuzbūvi. Šāds lēmums, kas paredzēja pagaidu valdības izveidi un rīcību Latvijas atbrīvošanas gadījumā, ir vēsturiska patiesība. Londonā  1953. gada 10. aprīlī lēmumu parakstīja Zariņš, pretošanās kustības organizators Silarājs, bijušais Finanšu ministrijas ierēdnis Jānis Skujēvics un «Latvijas organizētās pretestības kustības pārstāvis no dzimtenes» Leons Blumbergs —  patiesībā Jānis Klimkāns. Noticot viņa stāstam, britu izlūkdienests pat nosūtīja viņu uz mācībām amerikāņu izpletņlēcēju skolā, pēc tam 1953. gadā viņš atgriezās PSRS un turpināja uzturēt sakarus ar MI6.

1956. gadā, kad britu un amerikāņu izlūkdienesti beidzot saprata, ka ir gadiem krāpti, MI6 aizturēja Klimkānu kā spiegu, kad viņš atradās misijā Rietumos. Viņam skaidri pateikts — divi čekas aģenti no Igaunijas atzinušies, ka, tāpat kā Klimkāns, pilda čekas uzdevumus un visu angļu izlūkdarbību Baltijā kontrolē padomju specdienests. Klimkāns čekistiem vēlāk stāstījis, ka angļi viņu pratināja «necilvēcīgām metodēm», taču 1956. gada decembrī nosūtīja atpakaļ uz PSRS cerībā, ka arī čeka ļaus britu izlūkiem atgriezties Latvijā dzīviem. Drīz pēc tam Klimkāns nomira no kaulu vēža.

Filmā Rūdolfs Silarājs (aktieris Jānis Vimba)

Prototips — Rūdolfs Silarājs

Viņi visi bija dienējuši aviācijas leģionā: Rūdolfs Silarājs, Vitolds Berķis, Ludis Upāns. Visi trīs apzināti bija gājuši pieteikties darbam britu izlūkdienestā, — stāsta vēsturnieks Turčinskis. Kāpēc tieši Silarājs kļuva par britu izlūkdienesta Latvijas sekcijas vadītāju, nav zināms. Par Silarāju vispār maz zināms.

Čekas materiālos ir informācija, ka Silarājs dzimis 1914. gadā Liepājas rajonā. Vācu okupācijas laikā dienējis policijā, vēlāk — aviācijas daļā, bijis leitnants. Nokļuvis Rietumvācijā, ar britu izlūkdienestu sadarbojies no 1949. gada.

Latvijā Silarājam palika ģimene, viņa dēls pēc Sarkanā meža pirmajām sērijām pats sazinājās ar filmas veidotājiem. Zināms, ka 50. gadu beigās Silarājs devies dzīvot uz Kanādu, apprecējies otrreiz, taču no latviešu sabiedrības distancējies.

Filmā Aleksandrs Makkibins (Juris Kalniņš)

Prototips — Aleksandrs Makkibins 

Aleksandrs Makkibins kopā ar citu MI6 darbinieku Hariju Karu koordinēja britu izlūkdienesta slepenās operācijas Baltijā. Kad izlūkdienestā 1953. gadā radās aizdomas, ka viņu aģentu informācija nav patiesa un daļa aģentu strādā padomju izlūkdienesta labā, MI6 vadība Makkibinu atbrīvoja no amata un atņēma visaugstāko Lielbritānijas karalienes apbalvojumu.

Filmā Kims Filbijs (aktieris Juris Žagars)

Prototips — Herolds Adriāns Rasels Filbijs

Ļoti liela loma Baltijas slepeno operāciju neveiksmēs bija slavenajam aģentam Filbijam, kurš vienlaikus bija gan britu, gan padomju izlūkdienestu darbinieks — sekmīgākais zināmais padomju spiegs aukstā kara laikā. Kopš 1944. gada galvenais viņa uzdevums britu izlūkdienestā bija uzraudzīt padomju aktivitātes Lielbritānijā. Taču visus uz PSRS nosūtīto aģentu vārdus viņš nodeva čekistiem, tāpēc lielākoties šie cilvēki gāja bojā. Tomēr neveiksmes neraisīja aizdomas par Filbija nodevību, tāpēc 50. gados viņš vadīja britu izlūkdienesta darbu Turcijā un Vašingtonā. 1963. gadā caur Beirūtu pārbēga uz Padomju Savienību, kur nodzīvoja līdz mūža galam 1988. gadā.

Filmā Bahs (aktieris Uldis Anže)


Prototips — Pēteris Čevers

Filmā Kraujam vairākkārt izdevās satikt īstos nacionālos partizānus, bet dzīvē tas notika tikai vienreiz — 1950. gada vasarā viņš kopā ar viltus partizāniem nejauši mežā uzdūrās latviešu leģionāra Pētera Čevera grupai. Čevers ar Arvīdu Gailīti kara laikā bija dienesta biedri leģionā, tāpēc viņam neradās šaubas, ka Gailīša partizāni ir īsti. Abi vienojās satikties vēlreiz — 1950. gada 1. novembrī. Satiekoties čekas specgrupa Čevera vīriem deva iemalkot dziru ar spēcīgu narkotisko līdzekli, un visi mežabrāļi pamodās jau Stūra mājas pagrabos. 1951. gada 24. augustā nāvessodu izpildīja četriem grupas dalībniekiem, arī Čeveram.

Filmā Sīlis (aktieris Imants Strads)


Prototips — Vidvuds Šveics

Šveica vecākus un brāli 1941. gadā izsūtīja, kara laikā Šveics bija leģiona virsnieks un darbojās LCP. Tomēr 1945. gada oktobrī viņš pats pieteicās čekā un kļuva par izcilu aģentu, stāsta Turčinskis.

1949. gada novembrī ierodoties Latvijā, Berķis un Galdiņš ātri vien nonāca pie Šveica, kura segvārds bija Apogs. «Ar Apoga palīdzību viņus iemitināja «drošā» (VDK slepenā līdzstrādnieka) dzīvoklī, un viņi nonāca pilnīgā mūsu atkarībā,» rakstīts Lursen-S lietā. Berķis vēlāk CIP stāstīja, ka Šveics stādījies priekšā kā Jansons un apgalvojis, ka Rīgā darbojas britu labā. Apciemojis gandrīz ik dienu. Vienā no reizēm pazudusi Galdiņa pistole. Lursen-S lietā lasāms, ka Apogs parūpējies, lai britu aģenti nevar izdarīt pašnāvību — nomainījis indi ampulās, atsavinājis pistoli. «Kad kļuva pilnīgi skaidrs, ka Krauja un Mednis uzticas Apogam un spiegošanas centram var nodot vienīgi mums izdevīgu informāciju, viņiem radīja apstākļus radiosakaru nodibināšanai ar angļu izlūkdienestu.»

Rietumu izlūki pēckara Latvijā

1945. gada naktī uz 15. oktobri okupētajā Latvija ieradās pirmā izlūku grupa, ko gan īsti neatbalstīja neviens no Rietumu izlūkdienestiem. Četri vīri: Artūrs Arnītis, Jānis Šmits, Laimonis Pētersons un Eduards Andersons. Dažas dienas vēlāk čekisti Pētersonu un Andersonu apcietināja, pēc trim nedēļām arī pārējos.

1946. gada 6. augustā divi britu aģenti — Rihards Zande un Ēriks Tomsons — ieradās no Zviedrijas zvejnieku motorlaivā ar izlūkdienesta dotu ekipējumu. Abus arestēja 1947. gada oktobrī.

1949. gadā naktī uz 1. novembri aģenti Vitolds Berķis un Andrejs Galdiņš pēc speciālas mācību programmas pabeigšanas ar kuteri Lursen-S izsēdās Jūrkalnē. Viņu gaitas izsekotas filmā Sarkanais mežs.

1951. gada aprīļa beigās pie Užavas desantēta britu aģentu grupa, kurā bija Ludis Upāns, vēl divi latvieši un viens igaunis. Starp iesūtītajiem bija padomju izlūkdienesta darbinieks, tāpēc operāciju pilnībā kontrolēja čeka.

1951. gada 2. septembrī Igaunijas ziemeļrietumu piekrastē pie Nīvas ciema briti izsēdināja četrus izlūkus: trīs igauņus un latvieti Jāni Krūmu. Apšaudē ar padomju robežsardzes karaspēku visus nogalināja.

1951. gadā naktī uz 30. septembri ar kuteri ieradās trīs aģenti: Boļeslavs Pitāns, kurš vairākus gadus darbojās pēc čekista Šveica pavēlēm un kuru savervēja darbam čekā, un divi igauņi. Igaunijā abus izlūkus nogādāja uz viltus partizānu grupām, vēlāk arestēja.

1952. gada 3. aprīlī Rīgā gāja bojā britu izlūks Jānis Bērziņš, aģents Toms. Padomju oficiālā versija — pašnāvība. Faktiskos apstākļus noskaidrot nav izdevies.

1952. gadā naktī uz 28. augustu amerikāņi Priekules pusē desantēja trīs izlūkus: Nikolaju Balodi, Alfrēdu Riekstiņu un Edvīnu Ozoliņu, kurš, kā vēlāk atklājās, kalpoja čekai. Riekstiņš aizturēšanā izdarīja pašnāvību. Balodi čeka aizturēja un pārvervēja.

1953. gada 16. maijā amerikāņu lidmašīna Auces tuvumā desantēja izlūku Leonīdu Zariņu. Rīgā Zariņš satikās ar Edvīnu Ozoliņu, kurš nodeva viņu čekai. Nopratināšanā secināja, ka Zariņš nav derīgs pārvervēšanai un piesprieda nāvessodu, kuru izpildīja 1954. gada 3. augustā Maskavā.

1954. gada 9. maijā Ķemeru tīrelī amerikāņi desantēja labāko no CIP latviešu izlūkiem, Steitonas izlūkdienesta skolas pasniedzēju Leonīdu Brombergu. Viņa uzdevums bija iepazīties ar Edvīna Ozoliņa aģentu tīklu. Čeka arestēja Brombergu un mēģināja savervēt. Viņš izlikās, ka piekritis sadarbībai.

1955. gada 11. augustā Latvijā bija jānolaižas amerikāņu lidmašīnai, lai paņemtu Brombergu, taču viņam izdevās likt čekistiem ugunskurus nosēšanās laukumā izkārtot tā, lai tie pilotiem nepārprotami vēstītu par briesmām. Amerikāņi nenosēdās, Brombergam piesprieda 25 gadus ieslodzījumā. Viņš nomira Mordovijas lēģerī 1970. gada 28. jūnijā.

1956. gadā britu un amerikāņu izlūkdienesti pārtrauca specoperācijas aģentu desantēšanai.

Foto — Ģirts Raģelis/LTV, Mārcis Gaujenietis/LTV un no Zigmāra Turčinska personīgā arhīva

Vissmagākā kauja medicīnā

Baktēriju rezistences dēļ ik gadu mirst simtiem tūkstošu cilvēku, bet farmācijas bizness atsakās finansēt jaunu antibiotiku meklējumus. Taču zinātnieki turpina darbu — profesors Edgars Sūna ar Organiskās sintēzes institūta kolēģiem piedalās pat sešos starptautiskos pētījumos

Vislielākais drauds sabiedrības veselībai ir nevis kāda nāvējoša slimība, bet gan antibakteriālā rezistence. Par to jau pirms pieciem gadiem pavēstīja Pasaules Veselības organizācija un ANO, aicinot visu valstu līderus sadarboties cīņā pret šo jauno laiku sērgu. «Pašlaik tā ir pilnīgi visos reģionos un potenciāli var ietekmēt ikvienu cilvēku jebkurā valstī,» vēstīja ANO ziņojums. Tajā skaidrots, ka zināmas vismaz septiņas baktērijas, kuras nevar iznīcināt ar antibiotikām un kuras izraisa tādas izplatītas un bīstamas slimības kā asins saindēšanās, caureja, pneimonija un urīnceļu infekcijas. Pašlaik pasaulē rezistences dēļ mirst ap 700 tūkstošiem cilvēku gadā, bet zinātnieki lēš, ka 2050. gadā šis skaitlis sasniegs desmit miljonus.

Taču — kāds paradokss! — farmācijas industrija ir atteikusies finansēt jaunu antibiotiku meklējumus. Antibiotikas nedrīkst būt tik viegli pieejamas kā bezrecepšu zāles, ārstēšanās kurss parasti ilgst tikai piecas dienas. «Nekāds bizness no tā nesanāk,» paskaidro infektologs Uga Dumpis. 

Tāpēc ASV un Eiropā valstis kopā ar labdarības organizācijām veido īpašas programmas, kas līdzfinansē jaunu vielu iz-strādi. Eiropā tāda ir Innovative Medicines Initiative, kurā darbojas akselerators New Drugs for Bad Bugs jaunu antibiotisko vielu izstrādei. 

No astoņiem pašlaik finansētajiem šī akseleratora projektiem sešos kopā ar vairākiem sadarbības partneriem piedalās Latvijas Organiskās sintēzes institūta pētnieki. «Eiropā mēs esam augstākajā līgā,» pārliecinoši saka Edgars Sūna, kas institūtā vada Organiskās sintēzes perspektīvo tehnoloģiju laboratoriju. Latvijā neviens cits labāk par šīs laboratorijas pētniekiem nezinot, vai iemācīsimies cīnīties ar antibakteriālo rezistenci.

Liktenīgās kļūdas

Rezistence pret antibiotikām ir tikpat sena kā pašas antibiotikas, teic ķīmijas zinātņu doktors Sūna. «Ja vienas baktērijas celms ražo antibiotikas, lai iznīcinātu citas baktērijas, pēdējām jāizstrādā rezistence, lai izdzīvotu. Loģiski, pretējā gadījumā uz pasaules būtu tikai viens baktērijas celms. Bet tā nav, baktēriju ir miljardiem,» skaidro Sūna. Kā profesors, kurš lasa lekcijas gan LU, gan RTU studentiem, viņš lieliski atceras daudz faktu un prot izstāstīt tos interesanti. 

Lūk, viņš izskaidro, ka dabiskas antibiotikas eksistē jau miljardiem gadu, cilvēku radītas — nepilnus simt. 1928. gadā farmakologs Aleksandrs Flemings no pelējumsēnītes izdalīja penicilīnu. Bet ārsti vēl pat nebija sākuši ārstēt ar penicilīnu, kad zinātnieki jau eksperimentos novēroja, ka viena no baktērijām, kuru mēģināja iznīcināt ar penicilīnu, turpina dzīvot. Tātad — rezistenta.

Tāpēc Sūna uzsver — nav tiesa, ka rezistence veidojas antibiotiku lielā patēriņa dēļ. «Bet, ja antibiotikas lieto nepamatoti un nepareizi, rezistences veidošanās paātrinās,» precizē zinātnieks.

Lielākajā daļā pasaules valstu rūpīgi seko līdzi antibiotiku patēriņam. Pēc pēdējiem Eiropas Slimību profilakses un kontroles centra datiem, kopš 2013. gada izmantoto antibiotiku daudzumā nav statistiski nozīmīgu izmaiņu. Taču patēriņš valstīs ļoti atšķiras. Visvairāk antibiotiku lieto Spānijā, Grieķijā, Kiprā un Itālijā, vismazāk — Nīderlandē, Igaunijā, Zviedrijā. Antibakteriālo līdzekļu patēriņu mēra dienas devās uz 1000 iedzīvotājiem. Spānijā šis skaitlis ir 34, bet Nīderlandē —11. Arī Latvijā šis skaitlis ir zems — 14,3.

«Latvijā salīdzinoši nedaudz lietojam antibiotikas, tāpēc ārpus slimnīcām mums problēmu nav,» apstiprina LU profesors Uga Dumpis, kurš Stradiņa slimnīcā vada Infekciju slimību un hospitālās epidemioloģijas konsultatīvo dienestu. Pirms vairāk nekā 10 gadiem pat bija sa-traukums, ka pret antibiotikām nejutīgais stafilokoks Latvijas slimnīcās izplatīsies epidēmiskos apmēros. «Bet pagaidām Latvijā nav tādu baktēriju, kurām nebūtu piemeklējamas antibiotikas ārstēšanai,» mierina Dumpis.

Diemžēl tas nenozīmē, ka visi Latvijā antibiotikas lieto pareizi. Infektologi konstatējuši, ka 13% no antibiotiku lietotājiem tikuši pie tām bez ārsta nozīmējuma. ES valstīs vidēji tikai 7% lietotāju dzēruši antibiotikas bez ārsta ziņas. Bet nepamatots antibiotiku patēriņš ir tieši tas, kas paātrina rezistenci, uzsver doktors Sūna.

Otrs iemesls, kāpēc aizvien vairāk baktēriju ātri kļūst nejutīgas pret antibiotikām, ir to izmantošana gaļas ražošanā. Pēc Sūnas skaidrotā, ja dzīvnieki tiek ik dienu baroti ar antibiotikām tikai profilakses nolūkos, to organismos mītošajām baktērijām izveidojas rezistence. Apēdot šādu dzīvnieku gaļu, arī cilvēks uzņem pret antibiotikām izturīgās baktērijas.

«Nav jēgas izstrādāt jaunas antibiotikas, ja necīnāmies kompleksi,» saka Sūna. 2016. gadā ANO dalībvalstis vienojās par koordinētu rīcību cīņā pret antibiotiku rezistenci, bet Eiropas Parlamentā izstrādāja rīcības plānu tās apkarošanai. Pagaidām ievērojamu uzlabojumu nav. Vēl pirms dažiem gadiem šķita, ka par nāvi tuberkulozes dēļ mums atgādinās tikai tādi mākslas darbi kā Verdi opera Traviata vai Remarka romāni, bet tagad izplatās tuberkuloze, kas ir rezistenta pret daudzām antibiotikām.

Sūna atzīst, ka prognozes ir skumjas, tomēr iesaka necelt paniku. «Vienmēr esmu domājis — cilvēks, radības kronis, lido kosmosā. Bet ar kaut kādu baktēriju netiek galā! Tas tāpēc, ka mēs cīnāmies ar šo baktēriju ar tās pašas ieročiem. Tā miljardus gadu ir ražojusi antibiotikas, lai cīnītos ar konkurentiem. Mēs tagad gribam šos ieročus pavērst pret pašu baktēriju. Bet mēs šajā kaujā esam diletanti — atšķirībā no baktērijas mums nav četri miljardi gadu aiz muguras,» ar šīm pārdomām Edgars Sūna pamato, kāpēc cīņā pret antibakteriālo rezistenci jālaiž jauni ieroči adjuvanti — vielas, kas baktērijā nobloķē rezistences mehānismus.

Gan Sūna, gan citi zinātnieki uzskata, ka cilvēki jau ir radījuši gana daudz antibiotiku. Pašlaik to esot vairāk nekā simt, no kurām ap 50 nopērkamas Latvijā. Tāpēc rezistences apkarošanai zinātnieki visā pasaulē meklē ne tikai jaunas antibiotikas, pret kurām baktērijas agri vai vēlu izstrādā rezistenci, bet arī adjuvantus. «Šīs vielas spēj nomākt rezistences mehānismus, un tad atkal vecās labās antibiotikas spēj iedarboties,» skaidro Sūna.

«Nekāda biznesa nav!»

Organiskās sintēzes institūtā ikdiena ir ļoti rosīga. Te pie modernām iekārtām strādā desmitiem jaunu, baltos halātos tērptu zinātnieku. Latvijā institūts ir viens no veiksmīgākajiem jaunu zāļu izstrādē, daudzus tā projektus pilnībā apmaksājis vai līdzfinansējis kāds farmācijas uzņēmums.

Tikai ne antibiotiku izstrādi. Neviens no sešiem projektiem, kuros institūta pētnieki kopā ar citu valstu kolēģiem izstrādā jaunas vielas antibiotiku rezistences apkarošanai, tiešā veidā nav farmācijas uzņēmuma finansēts. «Farmaceitiskās kompānijas iet ārā no antibiotiku izstrādes lauciņa. No 18 lielajām farmācijas kompānijām pasaulē ar antibiotikām nodarbojas vairs tikai četras,» saka Sūna. «Jo zāļu izstrāde ir bizness. Ļoti ienesīgs, bet ar augstu risku.» 

Piemēram, no 10 000 vielām, kas ir agrīnās zāļu izstrādes fāzē, līdz aptiekai nokļūst tikai viena. Aplēsts, ka vienu zāļu izstrāde kopumā izmaksā vidēji miljardu eiro. Tāpēc, tiklīdz jaunās zāles reģistrē, tās ražo un maksimālos apjomos cenšas pārdot visās aptiekās, saka Sūna. «Bet tas ir tieši tas, ko nedrīkst darīt ar antibiotikām. Jaunas antibiotikas nedrīkst plaši izmantot. Pat ja kompānijai ir jauna antibiotika, aptiekās tā jānoliek tālākajā plauktā. No biznesa loģikas tas ir sliktākais biznesa plāns,» skaidro Sūna. 

«Otra lieta — farmācijas kompānijām «patīk» hroniskās slimības: onkoloģija, diabēts, sirds un asinsvadu slimības. Ir daudz pacientu, kas cieš no šīm slimībām, un to ārstēšanai zāles jālieto ilgi. Bet antibiotikas jādzer reti, un tās nedrīkst lietot ilgāk par nedēļu. Tāpēc farmācijas kompānijas atsakās no antibiotiku izstrādes.»

«Tā ir taisnība, ka industrijai antibiotikas neinteresē, tur nav peļņas iespēju,» apstiprina Uga Dumpis. Kā ārsts viņš zina — lielākā daļa pacientu var ārstēties ar patentbrīvajām antibiotikām, kas ir lētas. Tikai daļai pacientu ir rezistence pret tām. Bet jaunākās antibiotikas maksājot vairākus tūkstošus eiro. «Neviens tās negrib pirkt,» saka Dumpis un iesaka izlasīt The Economist maija sākumā publicētu rakstu Netflix and Pills. The Antibiotic Industry is Broken. Tajā secināts, ka pagaidām vienīgais izdomātais risinājums ir ļaut slimnīcām «abonēt» jaunās antibiotikas, tāpat kā mēs abonējam filmu kanālus — ik mēnesi iemaksāt noteiktu summu, lai īstajā brīdī tiktu pie vajadzīgā.

Savukārt, lai zinātnieki jaunu antibiotiku un adjuvantu izstrādē nebūtu atkarīgi no industrijas, Eiropā un ASV kopš 2014. gada darbojas vairāki fondi, kas finansē jaunu zāļu vielu izstrādi. Piemēram, ASV ir izveidota starptautiska programma CARB-X, kuras budžets ir 550 miljoni ASV dolāru (gandrīz 500 miljoni eiro). Naudu fondam devusi ASV, Lielbritānijas un Vācijas valdība, tādi labdarības fondi kā britu Wellcome Trust un Bila un Melindas Geitsu fonds, kā arī zinātniskie institūti un citas organizācijas. Pēc līdzīga principa strādā globālā bezpeļņas organizācija GARDP, kurā jaunu zāļu izstrādi finansē vairāku valstu valdības un labdarības fondi.

Latvijas Organiskās sintēzes institūts piedalās Eiropas Savienībā izveidotā programmā Innovative Medicines Initiative, kurā kopējā zāļu izstrādei atvēlētā summa sasniedz miljardu eiro. Jaunu zāļu izstrādei naudu atvēlējusi gan Eiropas Komisija, gan Eiropas farmācijas kompānijas. Finansējuma saņemšanai var pieteikties gan uzņēmumi, gan akadēmiskas institūcijas.

Kopš 2014. gada šajā ES programmā darbojas akselerators New Drugs for Bad Bugs, kurā iesniegti 80 projekti, no tiem finansējumu saņēma ceturtā daļa. Taču pašlaik IMI finansē tikai astoņus projektus, no kuriem sešos sadarbības partneris ir Organiskās sintēzes institūts. Sūna skaidro, ka tik liels atbirums ES programmā ir tāpēc, ka vadība ik pēc trim mēnešiem izvērtē katra projekta sasniegumus un tad izlemj — turpināt finansēt vai ne. 

«Tā nav fundamentālā pētniecība, kur gadiem ilgi var pētīt bez skaidras nojausmas, kāds būs pētījuma rezultāts. Pro-gramma finansē tikai tos projektus, kuros ir izredzes radīt jaunas zāles,» saka Sūna. «Mūsu institūtam ir paveicies — mēs daudzus iepriekšējos gadus kā līgumpartneris sastrādājāmies ar farmaceitiskām kompānijām. Aizvadītie 10—15 gadi ir bijuši fantastiski treniņgadi, kuros esam mācījušies strādāt uz rezultātu.» 

Pēc Sūnas vārdiem, pašlaik atlikušajos programmas pētījumos vairums no zāļu izstrādē iesaistītajiem medicīnas ķīmiķiem strādā tieši Organiskās sintēzes institūtā. Tās Farmaceitiskās farmakoloģijas laboratorijā notiekot arī in vivo testi — tiek pārbaudīta jauno vielu iedarbība uz dzīvniekiem.

Cerības ir

Kāpēc vairumam no projektiem nav rezultātu? Sūnas atbilde — katrai no vielām kādā izstrādes posmā atklājas būtisks trūkums. «Piemēram, mums bija projekts kopā ar franču farmācijas kompāniju. Mazos parazīttārpos jeb nematodēs dzīvo baktērijas, kas izstrādā antibiotikas. Institūta ķīmiķu uzdevums bija vienkāršot antibiotikas ķīmisko molekulu, samazināt tās toksicitāti. Tas bija ļoti interesants projekts, cīnījāmies pusotru gadu. Mums izdevās vienkāršot molekulu un uzlabot antibakteriālo aktivitāti, bet mēs netikām galā ar toksiskumu. Antibiotika bija toksiska, tāpēc projektu vienkārši pārtraucām,» stāsta Sūna.

Taču institūts turpina darbu sešos citos projektos, no tiem trijos izstrādā adjuvantus, divos — jaunu antibiotiku, un vienā mēģina uzlabot antibiotiku, kas līdz šim veiksmīgi izmantota veterinārmedicīnā.

No visām šīm vielām tikai viena nonākusi līdz klīnisko pētījumu pirmajai fāzei. Tas nozīmē, ka tiek pārbaudīta antibiotikas ietekme uz cilvēka organismu. «Tas ir milzīgs sasniegums,» saka Sūna. Savukārt cita molekula, kas varētu būt pamatā pilnīgi jaunam antibakteriālam līdzeklim, esot preklīnikas fāzē.

Organiskās sintēzes institūts klīniskajos pētījumos nepiedalās, taču Sūna zina, ka klīniskie pētījumi, kuros novērtē līdzsvaru starp vajadzīgo efektu un nevēlamajām blaknēm, ilgst 4—6 gadus. Tāpēc pagaidām esot grūti pateikt, vai un kura jaunā viela kļūs par īstām zālēm. «Bet cerība ir,» saka Sūna, atklājot, ka esot saņēmis labas ziņas no Oksfordas Universitātes kolēģiem par adjuvantu. Detaļās nedrīkstot stāstīt, bet «ļoti pozitīvas ziņas».

Nogalinās vairāk nekā vēzis?

Nāves gadījumu skaits pasaulē gadā

Avots: Antibakteriālās rezistences pārskats, 2014

Ramona Poreitere, mācās programmēt

Kad nesen Latvijas skolēniem notika programmēšanas sacensības Clever Cup, atklājās, ka no 15 finālistiem 14 ir zēni un tikai viena meitene. Ramona Poreitere (14), Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas 7. klases skolniece. Godalgotā vieta viņai netika, bet tas arī nebija meitenes mērķis. Šīs sacensības, kurās pirmās trīs kārtas notiek neklātienē un tikai finālā labākie ierauga cits citu vaigā, Druvas vidusskolas skolotājs Normunds Svētiņš rīko īstiem programmēšanas faniem. Viņiem vislielāko prieku sagādā pats programmēšanas process. 

Ramona stāsta — Clever Cup neklātienes kārtās bija pa kādam vieglam uzdevumam, turpretim finālā tādu nebija. Ramona sāka ar saprotamākajiem, sarežģītākos atstājot uz beigām. «Programmēšanā man patīk, ka var redzēt — ir, pēc kā tiekties!» saka Ramona, kura, tāpat kā daudzas mūsdienu meitenes, teikumus beidz jautājošā intonācijā. It kā gaidītu teiktajam apstiprinājumu. Tomēr matemātikā un programmēšanā viņai nepatīk, ja kāds saka priekšā. 

Par programmēšanu sākusi interesēties 8—9 gadu vecumā, apguvusi to tehniskās jaunrades namā Annas 2, Raivja Ieviņa nodarbībās. «Sāku ar Scratch programmēšanas valodu, pēc tam ķērāmies pie citām, un tās mani aizrāva aizvien vairāk,» saka Ramona. Kopš pagājušā gada pilnveido savas prasmes Ieviņa izveidotajā Pirmajā programmēšanas skolā, visbiežāk izmantojot C++ programmēšanas valodu. 

Šogad Ramona ar dažiem klasesbiedriem piedalījās Latvijas skolu atvērto datu hakatonā. Komanda izstrādāja lietotni Rindojies.lv, lai telefonā varētu paskatīties, cik gara ir rinda Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas ēdnīcā. «Uzstādījām skolas gaitenī sensorus, kas gan neskaita cilvēkus, bet ļauj kā diagrammā redzēt, cik rinda ir gara — maza, vidēja vai liela,» stāsta Ramona. Lietotne hakatonā dabūjusi 2. vietu.

Ramona pazīst daudzas meitenes, kas aizraujas ar programmēšanu. Tomēr pētījumā Women ir Tech: the Facts konstatēts, ka IT nozarē tikai 25% ir sievietes. «Esmu domājusi, kāpēc tā, bet izdomāju — kamēr vien cilvēks dara to, kas viņam patīk, dzimumam nav nozīmes,» saka Ramona. 

Kad viņa pastāsta, ka iet arī Apdāvināto bērnu fakultatīvajā skolā, kur padziļināti un interesantāk nekā skolā var apgūt mācību vielu, ka gājusi mūzikas skolā un joprojām aizraujas ar orientēšanos, saprotu, cik plašs ir meitenes interešu loks. Kādi ir tuvākie mērķi? «Mācīties. Protams, sasniegumi ir forši, bet galvenais, lai man būtu interesanti,» atbild Ramona. «Vēl ir tas jautājums — kas es būšu, kad būšu liela?» Bet es to Ramonai neuzdevu. «Vienalga — tas ir šausmīgs jautājums,» attrauc Ramona. Tāpēc, ka atbildi viņa vēl nezina.

Nebaidīties būt ambicioziem

Jānis Berdigans un Artis Kehris jau uzreiz nosprauda lielus mērķus un biznesu sāka ASV. Tagad viņu veidotā apdrukātu preču iegādes platforma Printify sadarbojas ar vairāk nekā 250 tūkstošiem interneta veikalu ASV un citur pasaulē, bet visi darbinieki ir šeit — Latvijā

Ja cilvēki pasūta kādu lietu — krūzi, kreklu, kaut vai smailpapēžu kurpītes — ar pašu izvēlētu apdruku, tad ir skaidrs, ka viņus ne tik daudz interesē lieta, cik uzraksts vai zīmējums uz tās. Bieži vien tas stāsta ne tikai par vaļasprieku vai zīmīgu joku, tā ir daļa no lietotāja identitātes. Ceturto gadu veiksmīgi strādājot šajā biznesā, uzņēmuma Printify Inc. dibinātāji Jānis Berdigans un Artis Kehris atklājuši, cik krāsaina ir pasaule. Klientu vidū, kas tiešsaistes veikalos pasūta īpaši apdrukātas lietas, ir gan Jorkšīras terjeru īpašnieku klubi, gan krūts vēža pacientu atbalsta biedrības, gan naftas ieguves torņu darbinieku komūna un Ņujorkas meitenes, kas aizraujas ar skriešanu. «Amerikā ir priesteris, kurš interneta veikaliņā pārdod dažādas lietas, ko rotā motivējoši uzraksti un Bībeles citāti. Un visus tirdzniecībā gūtos ienākumus, ap pusmiljonu dolāru, viņš atdod labdarībai. Apbrīnojami!» stāsta Artis.

Jānis, ko draugi un kolēģi sauc par Džeimsu, platformu Printify radīja, lai varētu automātiski savienot katru individualizētās apdrukas pasūtījumu ar interneta veikalu un pasūtītāja mājvietai tuvāko apdrukas kompāniju. 

Kopš 2017. gada Amerikā dibinātā uzņēmuma Printify Inc. apgrozījums ik mēnesi pieaug par 10—30%, tā pierādot, ka šāda platforma daudzu cilvēku dzīvi padara mazliet vieglāku. Tātad labs bizness.

Īpaša apdruka — ātri un lēti

Printeru un apdrukas iekārtu Printify Latvijas birojā Spīķeros nav. Telpās, kas reiz kalpojušas par noliktavām, programmētāji, dizaineri, mārketinga, tirdzniecības un klientu apkalpošanas speciālisti, kopumā 80 cilvēku, strādā pie datoriem. Daudz jaunu cilvēku, pufi, ko pamest zem kājām vai notirpuša dibena, mājīga sapulču telpa, uz kuru kurjers atnes picas, — viss kā tipiskā tehnoloģiju jaunuzņēmumā. 

Pirms daudziem gadiem Džeimss bija nolēmis interneta veikalos pārdot telefonu vāciņus ar individualizētu dizainu. Bija ražotāji, kas gatavi drukāt kaut pa vienam vāciņam un sūtīt pircējam. Teorētiski tam vajadzētu nozīmēt, ka atliek datorā uz sev vajadzīgā vāciņa augšupielādēt kādu attēlu un noklikšķināt uz vārda «pasūtīt», lai tiktu pie tāda telefona maka, kāda nav nevienam citam. Taču nebija sistēmas, kas sasaista drukātavu ar interneta veikaliem. Kādam vajadzēja parūpēties par katru pasūtījumu, tāpat apstrādāt ikvienu lejupielādēto attēlu datorgrafikas programmā.

Nejēdzīgi sarežģīti un līdz ar to dārgi. «Bet mums bija svarīgi, lai preces piegāde būtu ātra un produkts — lēts,» uzsver Džeimss. Kā apdrukāšanas pakalpojumu saistīt ar interneta veikaliem, lai nebūtu jāķēpājas ar katru pasūtījumu? 

«Sākumā domājām izstrādāt programmatūru tikai savām e-komercijas vajadzībām. Bet tad sapratām, ka apdrukas industrija ir mežonīgi liela, pieaug ļoti strauji un tirgū ir neaizpildīta niša — pakalpojumu automatizācijas risinājums,» stāsta Džeimss. Tad arī viņš saprata, ka vajadzīga datorsistēma, kas automatizētu sadarbību starp drukātavām un interneta veikaliem. Tas bija 2014. gada beigās. «Pagāja vairāk nekā pusgads, kamēr programmatūrai izstrādājām izmēģinājuma variantu. Tajā bija tikai kādi septiņi produkti,» atceras Džeimss.

Tagad Printify platformā ikviens, kurš vēlas savā tiešsaistes veikalā izlikt pārdošanai apdrukātas lietas, var atrast ražotāju, izpētīt visu viņa produktu klāstu, atlasīt sev vajadzīgos un uz tiem no sava datora augšupielādēt konkrētu dizainu. Uzreiz redzams, kā prece izskatīsies. Tiklīdz pircējs ir to pasūtījis un samaksājis, datorsistēma automātiski sagatavo drukas failu un nosūta ražotājam, kas atrodas vistuvāk pasūtītāja dzīves vietai. Tiešsaistes veikala darbiniekiem nekas nav jādara, jo ražotājam jau ir sistēmas piegādāta informācija, uz kurieni produkts būs jāsūta.

Cik pasūta, tik saražo

Pašlaik sistēmai ir vairāk nekā 250 tūkstoši reģistrētu pārdevēju, pārsvarā interneta veikali. 80% no tiem darbojas Amerikā, pārējie — Eiropā un Austrālijā. Attiecībās ar Printify viņi ir platformas abonētāji, un uzņēmums ienākumus gūst no abonēšanas maksas, kā arī procentmaksājumos no katras pārdotās vienības.

Lai preces varētu ātri apdrukāt, Printify ir noslēdzis sadarbības līgumus ar 15 apdrukas kompānijām, kurām pieder ap simt drukātavu ASV, Lielbritānijā un Ķīnā. Ir divi iemesli, kāpēc vajadzīgs tik daudz drukātavu. Pirmais — katra no tām specializējas kādā jomā. Piemēram, ir tādas, kas lieliski apdrukā apģērbu, bet citas — sienas dekorus, telefonu vāciņus vai apavus. Tieši specializējoties ražotājs var panākt lielisku kvalitāti un arī zemas ražošanas izmaksas. Otrs iegansts ir fakts, ka amerikāņiem ļoti patīk iepirkties tiešsaistes veikalos, bet neviens negrib savu preci gaidīt ilgāk par dažām dienām. «Ja, piemēram, paciņa jāpiegādā Kalifornijā, nebūtu prātīgi likt tai ceļot no Ņujorkas pāri visai Amerikai. Mēs mēģinām nodrošināt saviem interneta veikalu īpašniekiem, ka drukātava atrodas maksimāli tuvu preces pasūtītājam. Tas samazina piegādes laiku, arī cenu,» skaidro Artis.

Apdrukājami ir ne tikai krekliņi un krūzes, bet arī kurpes, pludmales čības, peldkostīmi, gultas veļa, skrituļdēļi, vējjakas, dušas aizkari — Printify var atrast vairāk nekā 250 dažādu produktu veidu, un tiem ir vairāk nekā 3000 variantu, kas ļauj izvēlēties tīkamāko krāsu vai izmēru. Lielo klāstu nodrošina sasaiste ar trim lielām interneta veikalu platformām: Shopify, WooCommerce un Etsy.

Šāda apdrukāšana pēc pieprasījuma nodrošina, ka saražo tieši tik daudz preču, cik vajadzīgs. Pircējs samaksā par savu, piemēram, krekliņu ar īpašo dizainu, ražotājs apdrukā un nosūta viņam. Nav pilnu noliktavu ar mantām, no kurām daļu neiztirgo, tāpēc mēģina tikt no tām vaļā, pārdodot ar 40—80% lielām atlaidēm. Printify strādā pēc biznesa modeļa, kas nepiesārņo pasauli ar nevajadzīgām lietām.

Apgriezieni Amerikā

Skaidrības labad — uzņēmumam ir īpaša struktūra. Printify Inc. dibināts ASV, un tam simtprocentīgi pieder Latvijas SIA Printify Development, kur strādā visi 80 darbinieki. Lai sasniegtu lielos mērķus, uzņēmumu nācās veidot ASV, bet praktiski tas strādā Latvijā. 

«Kad stāstījām par savu biznesa ideju potenciālajiem investoriem Latvijā, mums teica — nekāda dižā tā jūsu ideja nav,» Artis atceras 2016. gadu. Bijis grūti atrast investoru, bet, kad viņi to sākuši meklēt ārpus Latvijas, vienmēr uzdots viens un tas pats jautājums — kuram akseleratoram jūs esat izgājuši cauri? Dalība kādā akseleratora programmā, kas sagatavo jaunuzņēmumus darbam, investoriem bijis viens no galvenajiem kritērijiem, lai izšķirtos — veltīt idejas autoriem laiku vai ne. «Tad arī nolēmām — ja mērķi ir lieli, akseleratoru arī vajag lielu,» saka Artis. 

Džeimss 2016. gadā bija Sanfrancisko, un tur kādā no bāriem pavisam nejauši saticis 500 Startups komandas cilvēkus. 500 Startups ir viens no lielākajiem tehnoloģiju uzņēmumu atbalstītājiem, kuru programmās sagatavoti vairāk nekā 2000 jaunuzņēmumu. «Izstāstīju, ko darām, un tā 500 Startups kļuva par mūsu biznesa atbalstītāju,» atceras Džeimss.

Printify bija pirmais Latvijas jaunuzņēmums, kurš darbojies šajā akseleratorā, un trīs mēnešu programma mainījusi veidu, kā Artis un Džeimss domā par savu biznesu. «Pirms akseleratora domājām, ka sasniegt desmit miljonu eiro lielu apgrozījumu būtu milzīgs panākums, bet tur mums mentori jautāja: «Puiši, kad paredzat simt miljonu dolāru apgrozījumu?» Tas palīdzēja nostiprināt mūsu ambīcijas, noticēt sev,» stāsta Artis.

Taču vairums potenciālo investoru nebija gatavi ieguldīt uzņēmumā, kas vismaz juridiski nav saistīts ar ASV. Lai klientiem radītu uzticību, Artis un Džeimss nolēma uzņēmumu reģistrēt Amerikā. «Investoriem vajadzīga skaidrība, ka strādā-jam pēc viņiem zināmiem likumiem,» paskaidro Džeimss. ASV Printify arī sameklējis savus pirmos investorus, no kuriem galvenais ir Gokuls Radžarams (Gokul Rajaram), tehnoloģiju pasaulē pazīstams kā cilvēks, kurš izstrādājis reklāmu izvietošanas programmu Google AdSense un vadījis Facebook reklāmas nodaļu. «Uzrunājām viņu, aizsūtot e-pastu, un viņš atbildēja. Pagāja gan deviņi mēneši, kamēr viņš piekrita investēt mūsu uzņēmumā. Tikai tad, kad redzēja, ka regulāri sasniedzam nospraustos mērķus, viņam radās drošības sajūta,» stāsta Džeimss. «Radžarams mums ir ļoti palīdzējis stratēģiski, ar lēmumu pieņemšanu.» 10. maijā Rīgā ieradīšoties riska kapitāla pārstāvis Bendžamins Lings (Benjamin Ling) no Sanfrancisko, kurš piedalījies Google, Facebook, YouTube attīstībā. Džeimss un Artis liek saprast, ka arī viņš publiski paziņos par ieguldījumu Printify.

Aprīlī Printify Development nāca klajā ar paziņojumu, ka ir viens no pirmajiem uzņēmumiem Latvijā, kas mātesuzņēmuma Printify Inc. akcijas piešķir visiem darbiniekiem, kuri nostrādājuši ilgāk par sešiem mēnešiem. «Mēs lepojamies ar to,» saka Džeimss. Tagad uzņēmuma īpašnieki ir ne tikai dibinātāji, bet arī gandrīz 60 darbinieki. Artis, kurš uzņēmumā rūpējas, lai katrs tiektos sasniegt nospraustos mērķus, secinājis, ka tagad ir vieglāk ar kolēģiem apspriesties par darāmo. Teikums «Printify ir arī tavs uzņēmums!» saliedējot.

Iepriekšējo gadu uzņēmums beidza ar 10 miljonu ASV dolāru (9 miljoni eiro) lielu apgrozījumu, bet Džeimss paredz, ka šogad apgrozījums varētu būt vismaz trīs reizes lielāks. «Mēs esam tikai pašā ceļa sākumā. Bet, spriežot pēc rezultātiem, esam uz pareizā ceļa,» secina Džeimss. Redzot, ka apdrukātās preces tiek izvadātas ne tikai pa Ameriku, bet arī pa Kanādu, Austrāliju un Eiropu, mērķis ir paplašināt sadarbības partneru loku. «Mēs gribam, lai mūsu ražotāju tīkls ir visā pasaulē,» saka Artis.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā
«Mans galvenais mērķis ir radīt ko tādu, ko pasaulē izmanto tūkstošiem cilvēku un kas nes pozitīvas pārmaiņas viņu dzīvē,» saka Džeimss, un Artis piebilst, ka jau tagad ir redzams, kā Printify bizness palīdz uzlabot dzīvi mazām kopienām. «Mēs kādam palīdzam. Tas ir labs iemesls no rīta celties,» saka Artis. 

Lielākā kļūda, kas devusi mācību
«Kļūdās visi, un labāk to izdarīt agrāk. Jo vēlāk kļūdies, jo dārgāk tas maksā,» saka Artis. Printify iekšējā darba kultūra veidota tā, lai darbinieki nebaidītos kļūdīties. 

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam
Vairāk ambīciju un domāt plašāk! Pēc Arta vārdiem, fundamentāli svarīgi ir zināt mērķus, lai apjaustu, cik ātri augt biznesam. «Noteikti ieteiktu neatlaidību. Ja sāk pie kaut kā strādāt, tad ir vērts investēt laiku, pūles un smagu darbu, lai viss izdotos,» piebilst Džeimss.

Apdrukājami ir ne tikai krekliņi un krūzes, bet arī kurpes, pludmales čības, peldkostīmi, gultas veļa, skrituļdēļi, vējjakas, dušas aizkari — Printify var atrast vairāk nekā 250 dažādu produktu veidu

«Es ieraudzīju cilvēka acis»

Ilona Ceicāne strādā Rīgas Centrālcietumā — viņas uzdevums ir palīdzēt ieslodzītajiem, lai, izcietuši sodu, viņi nekad neizdarītu noziegumu. Agrāk strādājusi ar ielu bērniem, narkomāniem un prostitūtām, specializējusies veco ļaužu aprūpē. Šogad Ilona saņēma Latvijas labākā sociālā darbinieka godalgu

Divarpus gadu laikā, kopš sociālā darbiniece Ilona Ceicāne (47) strādā Rīgas Centrālcietumā, ir bijis viens ieslodzītais, kura kamerai viņa tiešām baidījusies tuvoties. Kolēģi brīdināja — dzimumnoziedznieks, agresīvs un naidīgs. Tomēr Ilona bija apņēmusies viņu uzrunāt, lai piedāvātu apmeklēt kādas nodarbības. «Kad man atvēra kameras durvis, biju gatava ieraudzīt nezin ko. Taču ieraudzīju divas cilvēka acis. Es viņā redzēju cilvēku,» Ilona stāsta, kā sāka sarunāties ar ieslodzīto, kurš līdz tam ne ar vienu negribēja runāt.

«Pirms tam viņai nebija pieredzes darbā ar ieslodzītajiem. Līdz ar to taktika bija mazliet atšķirīga nekā citiem darbiniekiem,» stāsta bijušais ieslodzītais Valdis (vārds mainīts), kurš atbrīvots no cietuma pirms termiņa. Pēc viņa stāstītā, Ilona cenšas panākt, lai noslēgtajiem cilvēkiem, kādi esot vairums ieslodzīto, pēc iespējas biežāk rodas iespēja iziet no kameras, aprunāties, piedalīties nodarbībās un nedomāt drūmas domas. 

Ilonas darbs novērtēts ar balvu Labākais sociālais darbinieks Latvijā 2018. gadā. Labklājības ministrijas konkursā iedzīvotāji balvai bija izvirzījuši 80 sociālos darbiniekus, bet visaugstāk novērtēts tieši Ilonas darbs. «Ir ļoti vienkārši nevēlamu personu kaut kur iespundēt. Bet tas savā ziņā parāda mūsu bezspēcību,» uzskata Ilona. Iepazinusies ar ieslodzītajiem, viņa ir pārliecināta — vairumam dzīves pieredze ir tik briesmīga, ka noziegums ir bijusi likumsakarība. «Reti kurš cietumā nonāk tikai savas vainas dēļ. Bieži vien ir priekšnosacījumi, kas saistīti ar bērnību un citiem faktoriem.» 

«Ak, cik skaistas rokas!» 

Ilona stāsta, ka lielākā daļa no viņas redzes lokā nonākušajiem ieslodzītajiem agri vai vēlu sāk domas par to, ko ierēdņi dēvē par «resocializāciju». Būtībā tas ir pasākumu kopums ar vienu mērķi — sagatavot cilvēku dzīvei pēc iziešanas brīvībā tā, lai viņš var atrast darbu, mājvietu, saprasties ar cilvēkiem un iejusties sabiedrībā. Lai nerastos ne vajadzība, ne vēlme atkal pārkāpt likumu.

No Ieslodzījuma vietu pārvaldes gada pārskatiem gan secināms, ka tādi resocializācijas pasākumi kā lekcijas ar nosaukumu Dzīves skola, nodarbības sociālo prasmju veicināšanai un stresa mazināšanai nav īpaši populāras. 2017. gadā no 3765 ieslodzītajiem tās apmeklēja vien 650, pabeidza 377. Tātad  — desmitā daļa. 

Ilona, kura ir tikai viens no 24 Ieslodzījuma vietu pārvaldes un sociālajiem darbiniekiem, ar savu darbu mēģinājusi paplašināt resocializācijas izpratni. Tās ir ne tikai lekcijas, bet jebkurš pasākums, kas liek ieslodzītajam pārdomāt, kā dzīvot brīvībā. Arī sarunas ar psihologu vai kapelānu, arī iesaistīšanās brīvprātīgo rīkotajos pasākumos cietumā.

«Kā cilvēks sāk saturīgi pavadīt laiku, tā atbrīvojas un sāk smieties. Kad atkal satiekamies, es jau viņam varu paprasīt — kā klājas, vai būtu ar mieru man palīdzēt, piemēram, gleznas izkārt. Un, gleznas liekot pie sienas, varu pajautāt — varbūt jūs arī gribat sagatavot darbus nākamajai izstādei?» Ilona stāsta, kā soli pa solim mēģina panākt ieslodzīto iesaistīšanos dažādās nodarbībās. 

Ar Ilonu sarunājamies vienā no Rīgas kafejnīcām, jo Ieslodzījuma vietu pārvaldes pārstāvji apgalvo, ka fotosesijas un intervijas Rīgas Centrālcietumā, kur ir slēgtas un daļēji slēgtas nodaļas, ir pārlieku komplicēts un žurnālistiem arī psiholoģiski nepatīkams pasākums.

«Man patika kaut ko lietderīgu padarīt. Kad rokas ir aizņemtas, sliktās domas nenāk galvā,» stāsta Valdis, kuram ieslodzījums Rīgas Centrālcietumā jau ir pagātne. Astoņos nebrīves gados ieguva vidējo izglītību, kuras viņam pirms tam nebija, un apguva trīs specialitātes: elektriķa, automehāniķa un metinātāja. «Pa tiem gadiem, ko pavadīju ieslodzījumā, neviens gads nebija tāds, kurā es neko nedarīju. Mācīšanās — tā bija labākā lieta ieslodzījumā,» stāsta Valdis, kuram tagad ir 40 gadu. Notiesāts par dalību bruņotā laupīšanā. Pirmstermiņa atbrīvošana ar elektronisko uzraudzību viņam dota ar diviem galvenajiem priekšnosacījumiem — ir mājas un darbs. Valdis atgriezās tēva mājās, kur dzīvo māsa ar vīru, bet darbu dabūjis ar paziņu palīdzību un tagad sagatavo lietotas mašīnas tirdzniecībai. 

Bet, jautāts, kā Ilonas atbalsts viņam palīdzēja sagatavoties dzīvei brīvībā, Valdis saka — viņa gādāja, lai Centrālcietumā, kur daudziem sods jāizcieš slēgtās kamerās, būtu tomēr pēc iespējas vairāk iespēju iziet ārpus četrām sienām un piedalīties pasākumos. Tajos varēja vienkārši cilvēcīgi parunāties. «Kad Ilona atnāca strādāt, mēs radījām gleznas, veidojām no plastikas. Godīgi sakot, es pats biju morāli sevi sagatavojis [iziešanai brīvībā]. Bet Ilonas nodarbībās izspēlējām dažādas situācijas, kāda būtu mūsu rīcība. Tas palīdzēja,» Valdis stāsta par nodarbībām, kurās ieslodzītie runājuši par vardarbību ģimenē, konfliktsituāciju atrisināšanu, arī prasmēm rīkoties ar naudu. 

Rīgas Centrālcietumā Ilona ir viens no pieciem sociālajiem darbiniekiem, kura gādā par vairāk nekā simts cilvēku resocializāciju. Atzīst, ka, sākot strādāt Rīgas Centrālcietumā, apņēmusies ieslodzītajiem novadīt tik daudz lekciju, diskusiju un interešu nodarbību, ka vienā brīdī sapratusi — vajadzīga palīdzība. «Tad izlēmu, ka ieslodzītos var iesaistīt nodarbību vadīšanā. Piemēram, pie manis atnāca ieslodzītais ar notetovētām rokām. Es teicu: «Ak, cik jums skaistas rokas! Kas jums uztetovēja tos zīmējumus?» Izrādās — pats! Cilvēks prot labi zīmēt! Varbūt viņš pārējiem var vadīt zīmēšanas nodarbības?» stāsta Ilona. Sākumā uzrunātais aizbildinājies, ka neko no mākslas nesaprot, taču galu galā piekrita. 

Līdzīgi Ilona notiesāto vidū atradusi latviešu un angļu valodas pasniedzējus. «Ir viens jauns cilvēks, nedaudz pāri 20, bet jau divreiz cietumā. Domāju — kā lai tam cilvēkam tiek klāt? Prasīju, vai varētu latviešu valodu mācīt krievvalodīgajiem. Sākumā atteica, bet galu galā piekrita, un tagad palīdzu viņam sagatavot mācību materiālus, nodarbībās arī esmu klāt. Cits ieslodzītais, padzīvojis ārzemēs, labi runā angļu valodā, pārējiem māca svešvalodu,» Ilona dedzīgi stāsta, kā panāk, ka nebrīvē pavadītais laiks kļūst jēgpilns un tajā nezūd cilvēcīgas saskarsmes prasmes. Ilona esot pieradusi meklēt risinājumu, turklāt ar minimāliem līdzekļiem. Kopš bērnības.

Iemācījusies piedot

Par savu dzīvi Ilona nestāsta raiti. Taču, kā puzli liekot kopā atsevišķus viņas teikumus, izdodas atklāt, ka Ilonai ir bijusi skarba bērnība. Augusi kopā ar četriem brāļiem. Tētim trūcis atbildības sajūtas, mammai — spējas tikt galā ar visiem pienākumiem.

«Mācījos Burtnieku internātskolā, un tas bija atbalsts tādām ģimenēm kā mūsējā. Internātskolu atceros tikai ar to, ka tur vienmēr bija auksti, stundās sēdējām mēteļos,» saka Ilona. «Mana bērnības pieredze ir noderējusi, lai atpazītu manus klientus. Es viņus saredzu — varu izskaidrot, kāpēc viņi ir tādi, kādi ir. Manī nav augstprātības. Es māku piedot cilvēkiem. Ja kaut ko nepiedošu, no tā cietīšu tikai es pati.»

Kad Ilonai bija deviņi gadi, viņu savā ģimenē pieņēma radinieki — pusmūža pāris, kam nebija bērnu. Viņi neadoptēja Ilonu, bet kļuva par audžuvecākiem. «Man bija gadi 16, kad sāku strādāt — pirms stundām iztīrīt savas skolas telpas. Bija sajūta, ka es nedrīkstu izmantot cilvēkus, pie kuriem dzīvoju. Tāpēc centos labi mācīties un naudu pati sev nopelnīt,» atceras Ilona. Tagad atzīst, ka tā bija vērtīga pieredze — viņa iemācījusies nevis pielāgoties apstākļiem un ierobežojumiem, bet vienmēr meklēt risinājumus.

Apprecējās jau 19 gadu vecumā uzreiz pēc vidusskolas. Pēc gada piedzima dēls Klāvs, vēl pēc diviem Ilona atkal bija gaidībās. «Un tad pēkšņi sapratu, ka šķiršos,» Ilona klusi atzīst, ka vīrs bijis vardarbīgs: gan emocionāli, gan fiziski. Viņa negribēja, lai bērni aug bailēs, ar apdraudējuma sajūtu. Kad meitai Lūcijai bija gads, Ilona oficiāli izšķīrās un palika viena ar diviem maziem bērniem. «Toreiz šķirteņiem nebija jāmaksā uzturlīdzekļi, un bērnu tēvs bija tik dusmīgs uz mani, ka atteicās mums palīdzēt. Nebija naudas, lai samaksātu par bērnudārzu, un nebija neviena, kam atstāt bērnus pieskatīšanai, kamēr strādāju,» atceras Ilona. «Bet es atradu izeju. Man palaimējās, ka 1994. gadā tajā vietā, kur dzīvoju, biju starp retajiem, kam ir veļas mašīna. Apkārtējām ģimenēm mazgāju veļu un izgludinātu to mugursomā piegādāju uz mājām. Daudzi man maksāja nevis naudā, bet graudā, piemēram, deva pienu un krējumu, lai bērnus varu pabarot. Iztiku ieguvu, pieskatot arī citu ģimeņu bērnus un atvēlot savu vannasistabu tiem, kam tādas nebija. Nevarēju ļauties depresijai, jo man bija jāgādā par bērniem. Kāda depresija! Esmu pateicīga, ka tādā situācijā man bija gana drosmes un uzņēmības.»

Pēc kāda laika Ilona ar abiem bērniem pārcēlās uz Rīgu pie sava audžutēta. Audžumamma jau bija mirusi, bet viņš, lai gan tuvu 80 gadu vecumam, mīļuprāt piekrita pieskatīt mazos, kamēr Ilona strādā. «Viņam vienmēr galvā bija vīzijas. No viņa arī iemācījos, ka nevajag visu laiku domāt piezemēti, vajag paskatīties plašāk,» atceras Ilona. Naudu pelnot kā sanitāre un privātu mājokļu uzkopēja, Ilona tomēr izlēma studēt. Viņa skaidri atceras, kā 1999. gada rudenī, kad Klāvs devās uz 1. klasi, viņa sāka neklātienes studijas augstskolā Attīstība, kur mācīja sociālos darbiniekus. 

Uz ielas un pansionātā

Pirmā vieta, kur Ilona pirms gadiem 18 sāka strādāt par sociālo darbinieci, bija luteriskās baznīcas izveidotais ielu bērnu centrs Līksnas ielā. Ilona ir specializējusies tā dēvētajā ielu sociālajā darbā — viņa palīdzējusi narkomāniem, HIV un AIDS slimniekiem, arī prostitūtām.

Bet, kad Ilona iepazinās ar savu tagadējo vīru, abi domāja par kopēju bērnu. Lai stress netraucētu mazuļa veselībai, viņa uz laiku pārtrauca sociālo darbu. 2005. gadā piedzima pastarītis Ričards, un, mēģinot darbu apvienot ar ģimenes dzīvi, Ilona piekrita strādāt veco ļaužu pansionātā. «Tur jāstrādā viena diennakts, divas brīvas,» paskaidro Ilona. Darbs iepatikās, un viņa nolēma specializēties sociālajā rehabilitācijā. «Iemācījos palīdzēt veciem, slimiem cilvēkiem, un tagad šo prasmi varu nodot tālāk,» saka Ilona. Paralēli darbam Centrālcietumā viņa lasa lekcijas mācību centrā Buts — gatavo jaunus sociālās aprūpes speciālistus. 

Daudzus gadus Ilona strādājusi dažādos darbos arī kā brīvprātīgā. Tagad to dara rehabilitācijas centrā Ratnieki, Rīgas Latviešu biedrības namā un biedrībā Bona Fide Latvia, kur palīdz no ieslodzījuma jau atbrīvotajiem. 

Brīvprātīgo darbu Ilona sāka savu bērnu dēļ. «Viņi gribēja uz vasaras nometnēm, bet kur es ņemšu naudu diviem bērniem? Pieteicos tajās strādāt brīvprātīgi, un tad kaut vai par viena bērna dalību nometnē man nebija jāmaksā,» stāsta Ilona, kura 15 gadus vasarās kā brīvprātīgā strādāja mūzikas nometnēs Vītolēni. «Ai, mēs ar bērniem daudz ko varējām. Kad viņi bija mazi, ar autostopiem apbraukājām Latvijas pilis un muižas. Vai tāpēc, ka nav naudas, nevar ceļot? Aizvadītajās divās vasarās atkal visa ģimene apbraukājām Latvijas un Igaunijas pilis un muižas — gulējām teltī, ēdām pie ugunskura, un bija tik labi!»

Darbs, kas liek augt

Ilonas māksla tikt galā ar visiem pienākumiem ir tas, ar ko viņa ieinteresēja ieslodzītos pirmajā reizē, pirms pusotra gada tiekoties kā jaunā Rīgas Centrālcietuma darbiniece. «Veči divdesmit bija atnākuši. Kad iegāju zālē, jutu — man kājas ļogās,» neslēpj Ilona. «Man prasīja, kur esmu strādājusi, ar kādām sociālajām grupām. Pastāstīju un pieminēju, ka ir bijis posms manā dzīvē, kad vienlaikus esmu strādājusi četrās darbavietās. Lūk, tas izraisīja interesi.» Pēc tikšanās Ilona visvairāk tincināta par iztikšanu, un viņa saprata — tā ir tēma nodarbībām.

«Daudzi sapņo, ka pēc iznākšanas noīrēs pirtiņu, izpriecāsies un tad kādu laiku ēdīs restorānos. Par kādu naudu? Mēs esam crazy* sabiedrība ar to, ka ikviens veido ap sevi veiksmes oreolu, radot maldīgu priekšstatu, ka visiem ir liela nauda,» secina Ilona. Viņi kopā ar ieslodzītajiem nolēmuši pakalkulēt, kā samērot ienākumus un izdevumus. Visi secināja — jā, izšķērdība nav iespējama. «Kad man stāsta, cik ieslodzījumā ir negaršīgs ēdiens, strīdos pretī — lielai daļai sabiedrības ir smagi jāstrādā, lai tiktu pie šāda ēdiena.»

Darbam Ieslodzījuma vietu pārvaldē Ilona pieteicās, izlasījusi sludinājumu. Kāpēc? «Man bija interese,» viņa atceras. Drusciņ gan baidījusies, taču šajā darbā ieraudzījusi cilvēkus, kuru problēmas «mēs kā sabiedrība esam palaiduši garām». Lielā-koties ieslodzītajiem esot milzīgas psiholoģiskas un arī fiziskas traumas. «Kādām tik šausmām cilvēki nav gājuši cauri!» īsi nosaka Ilona. Lai palīdzētu, viņa ar kolēģiem — resocializācijas daļas vadītāju, psihologiem, inspektoriem, uzraudzības un drošības daļas speciālistiem — kopīgi izlemj, kā sākt sadarbību ar katru cilvēku, lai viņš gribētu atgriezties sabiedrībā, uzturēt labas attiecības ar cilvēkiem, tikt galā ar ikdienišķām ķibelēm, strādāt un maksāt nodokļus.

Pēdējos desmit gados Latvijā ir mainījies gan ieslodzīto skaits, gan izpratne par nebrīvi kā sodu. Vēl 2007. gadā Latvijā bija 6548 ieslodzītie, bet 2017. gadā gandrīz uz pusi mazāk — 3765. Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšniece Ilona Spure norādījusi uz diviem iemesliem: emigrācija un pirms sešiem gadiem veiktie grozījumi Krimināllikumā, kuru mērķis bija ievērojami samazināt soda termiņa ilgumu. Kādreiz cietumā piespriestie gadi bija vienkārši «jāatsēž», tagad tiek mērķtiecīgi saplānots laiks, lai ieslodzītie varētu mācīties, apgūt jaunas specialitātes, nostiprināt sociālās prasmes, atbrīvoties no atkarībām. 

Pateicoties brīvprātīgo darbam, ieslodzījuma laikā cilvēki redz kino, tiekas ar režisoriem un aktieriem, pirmo reizi mūžā dzird opermūziku, rīko savas mākslas darbu izstādes. Četras reizes gadā katrā no Latvijas cietumiem esot ģimeņu dienas, kad pie ieslodzītajiem var atnākt visa ģimene: brāļi, māsas, mamma un tētis, sieva un bērni.

«Visi cilvēki, ar kuriem esmu strādājusi, devuši man iespēju lielai izaugsmei. Esmu pati sev daudz jautājusi par dzīves un darba jēgu — kāda ir sabiedrība, kāda tajā katram no mums ir loma,» saka Ilona. Galvenais, ko sapratusi — katrs cilvēks ir vērtība.

* Traka — angļu val.

Tīrs bizness

Kad Agate un Kristaps Kanči pirms pieciem gadiem izveidoja savu ģimenes uzņēmumu Purenn, kas ražo mājķīmijas preces, viņi apņēmās strādāt pēc stingriem ekoloģiskās ražošanas noteikumiem. Jau toreiz paredzēja, ka aizvien vairāk būs vajadzīga «ķīmija», kas nekaitē videi

Pirms septiņiem gadiem Agate Jurkovska-Kanča vēl bija viena no trim ekokosmētikas uzņēmuma Kiwi Cosmetics līdzīpašniecēm un piedalījās starptautiskajā bioloģiskās pārtikas produktu un kosmētikas nozares izstādē Biofach. Tā katru gadu februārī notiek Nirnbergā Vācijā. Kopā ar vīru Kristapu izstaigājot visas izstādes halles, viņi atklāja, ka zālē, kas bija atvēlēta mājķīmijas uzņēmumiem, nebija neviena no Latvijas. «Hm, kāpēc neražot ekoloģisku mājķīmiju,» toreiz Agate pajautāja Kristapam. «Tā arī sākām šo ideju auklēt.»

Lai gan Agate un Kristaps bija aizņemti katrs savā biznesā, abi 2014. gadā izveidoja ģimenes uzņēmumu videi draudzīgas sadzīves ķīmijas ražošanai. Pēc iepriekšējās pieredzes uzņēmējdarbībā bija skaidrs, ka jāgādā par eksportu un starptautisku atpazīstamību. Mērķis bija iegūt ielūgumu uz to pašu izstādi Biofach Nirnbergā. Šogad šis mērķis sasniegts — sadzīves ķīmijas hallē beidzot bija arī Latvijas uzņēmums, Kanču izveidotais Purenn. 

Piecu gadu laikā ģimene kopā ar kolēģiem panākuši, ka Purenn ieguvis starptautiski atzītu sertifikātu EcoControl, to iecienījuši Latvijā un eksportē uz sešām valstīm. Kā tas izdarīts — par to Agate un Kristaps stāsta viegli un ar smaidu.

Ķīmiķu ģimene

Kanči ir rīdzinieki, taču Purenn ražotne atrodas Jelgavā, turklāt neparastā vietā — ēkā, kas 90. gados būvēta un arī īsu laiku izmantota kā baseins. Tagad no baseina palikusi tikai grīda, kas spēj izturēt tonnām smagu slodzi, flīzētas sienas un kanalizācijas sistēma. Tieši tas, kas vajadzīgs sadzīves ķīmijas ražotnei, kuras centrā ir milzu reaktors jeb muca ar blenderi, kā smaidot paskaidro Agate. Kad reaktorā ielej izejvielas, tās tiek sajauktas, līdz izveidojas kāds no 40 Purenn produktiem.   

Pirms pieciem gadiem, kad Kanči sāka Latvijas tirgū piedāvāt Purenn mājķīmiju, viņiem jau bija 20 dažādu produktu, sākot no trauku un beidzot ar veļas mazgāšanas līdzekli. Produktu izstrāde sākusies jau drīz pēc tam, kad Agate un Kristaps bija atgriezušies no izstādes Biofach.

«Laikam esmu bioķīmiķe pēc pārliecības,» Agate sāk savu stāstījumu par to, kā viņa kopā ar citiem ģimenes locekļiem izstrādāja mājķīmijas produktu formulas, kā pagatavoja pirmos produktus un paši arī testēja. Beigusi vidusskolu, Agate bija viena no tiem jauniešiem, kas bez lielas domāšanas izlēma studēt uzņēmējdarbību. Tikai kļūstot par trīsdesmitgadnieci, sākusi domāt par to, kas patiešām interesē un ko vēlētos darīt. Darbs ekokosmētikas ražotnē pamodinājis interesi par bioķīmiju, un Agate nolēma Lielbritānijā Stounbridžas koledžā apgūt augu valsts produktu izmantošanu. 

Koledžā iegūtās zināšanas tad arī noderēja, lai radītu receptes mājķīmijai, turklāt Agatei palīdzēja mamma un tētis. «Mūsu ome pēc izglītības ir ķīmiķe,» Agate saka par savu mammu, kura palīdz rūpēties par Agates un Kristapa trim mazajām meitām. «Viņa lielāko dzīves daļu ir nostrādājusi ķīmijas laboratorijā. Savukārt mans vectēvs visu darba mūžu nostrādāja uzņēmumā Latvijas Ķīmija. Tāpēc mēs paši ģimenē varējām izstrādāt mūsu produktu receptes un joprojām uzņēmuma laboratorijā turpinām to darīt,» stāsta Agate.

Kristaps teic, ka visa ģimene jau no paša sākuma strādājusi ar lielu pārliecību, ka iecerētais izdosies. «Ir jātic tam, ko tu dari.»

Patīkams audits

Pieredze biznesā Kristapam un Agatei ļāva jau pirms uzņēmuma nodibināšanas vienoties par galvenajiem kopējā uzņēmuma darbības pamatprincipiem. Abi vienojās, ka virkni funkciju — grāmatvedību, loģistiku, pakošanu, dizaina izstrādi — uzticēs ārpakalpojumu sniedzējiem. Nelielajā uzņēmumā strādā tikai astoņi cilvēki, kuri koncentrējas uz svarīgāko mājķīmijas ražošanā. No paša sākuma Agatei un Kristapam bija arī skaidrs, ka produkcija būs ekoloģiska. 

Lai iegūtu starptautisko EcoControl sertifikātu, kas tiek piešķirts kosmētikas produktiem no dabīgām izejvielām, ražotājam ir jāgādā ne tikai ekoloģiskas izejvielas, bet arī jānodrošina, lai viss produkta ražošanas process būtu videi draudzīgs. «Līdz ar to mēs esam stingri ierobežoti, ko drīkstam un ko ne. Paši jau gribējām stingru standartu, lai klienti zinātu, ka mūsu produkti ir ģimenei draudzīgi un videi nekaitīgi. Uzņēmuma filozofija ir strādāt ilgtspējīgi un jēgpilni,» stāsta Agate. 

EcoControl sertifikācijas komisija reizi gadā ierodas ražotnē, kur izseko visam ražošanas procesam un izpēta dokumentus, lai pārbaudītu, kādas izejvielas tiek ievestas, kā uzglabātas, kā notiek ražošana, vai notekūdeņos nenokļūst videi kaitīgas vielas. Par to, kā notiek audits, Kanči stāsta priecīgi. «Tas ir patīkami. Tā ir kārtējā pieredzes apmaiņa, kurā mēs pārbaudes laikā un arī pēc tās iegūstam labus padomus,» saka Kristaps. Pieredze ar sertifikācijas komisiju iedrošinājusi aicināt uz ražotni arī sadarbības partnerus, ja vien viņi to vēlas. «Mēs nebaidāmies rādīt, no kā ražojam un kā to darām,» uzsver Kristaps.

Uzņēmuma un zīmola nosaukumu Kanču ģimene meklēja tādu, lai būtu īss, viegli izrunājams gandrīz jebkurā valodā un lai tam būtu pieejams domēns .com tīmekļa veikala izveidei. Purenn, kas ir saīsinājums no trim vārdiem angļu valodā «tīra ziemeļu daba», atbilda visiem šiem nosacījumiem. «Vācijā, Zviedrijā, Nīderlandē, Kanādā, Arābu Emirātos, Slovākijā neviens nav uzdevis jautājumu: kā jūs to izrunājat,» saka Kristaps.

Pirms lauzties eksporta tirgū, Kanči bija apņēmības pilni vispirms iegūt savu vietu Latvijas veikalu plauktos. Lai gan ekoloģisko produktu tirgū konkurence esot diezgan spīva, pirmo līgumu ar produkcijas izplatītāju Latvijā uzņēmums noslēdza jau drīz pēc dibināšanas. Tiklīdz biznesa laikrakstā bija raksts, ka Jelgavas biznesa inkubatorā sāk ražot ekoloģisku mājķīmiju, tā Kančiem uzreiz bija piedāvājums no izplatītāja Latvijā. Tagad Kanči citiem uzņēmējiem iesaka — pat tad, ja produkts vai pakalpojums ir paredzēts eksportam, vispirms to vajag notestēt vietējā tirgū. «Tā var uzzināt, kas ir jāuzlabo,» saka Agate. Purenn produkcijas klāsts piecos gados kļuvis tikai lielāks. Joprojām visvairāk pieprasīti esot trauku mazgāšanas līdzekļi. Daudzos mājokļos iecienīti arī universālie virsmu tīrītāji un tualetes podu tīrīšanas līdzekļi ar dažādiem aromātiem. Pēdējais, ar ko Kanču ģimene papildinājusi Purenn produkcijas klāstu, ir paklāju, kā arī traipu tīrītāji.

Iekaro beziepakojuma veikalus 

Pašlaik trešdaļu no visas Jelgavā saražotās ekoloģiskās mājķīmijas Kanču ģimenes uzņēmums eksportē, divas trešdaļas paliek Latvijā. Jau 2017. gada nogalē — drīz pēc tam, kad Purenn piedalījās skaistumkopšanas industrijas izstādē Somijā I love me — uzņēmums sāka eksportēt uz Skandināviju. Tagad sešās valstīs Purenn mājķīmija nopērkama gan mazās ekobodītēs, gan lielos tirdzniecības ķēžu veikalos. «Piemēram, izplatītāji, kas strādā Rumānijā, paši mūs atrada. Klients, kas atnāk pats, — lūk, tas ir superīgi,» saka Agate. «Mēs uzlādējamies no foršiem partneriem. Šodien arī zvanīja klients no Slovēnijas, ar ko tikai sākam sadarbību. Pēkšņi viņš saka: mums ļoti patīk jūsu produkti! Tas tā uzlādē!»

Salīdzinot produktu izvēli Latvijā un ārpus tās, Kristaps un Agate secinājuši, ka nekur citur kā mūsmājās nav tik populāri tīrīšanas līdzekļi krāniem un kaļķakmens noņēmēji. No tā var secināt, ka dzeramā ūdens attīrīšanas kvalitāte citās valstīs ir labāka nekā Latvijā. Savukārt ārzemēs lielu atzinību izpelnījies mājdzīvniekiem draudzīgs grīdas mazgāšanas līdzeklis. «Latvijā šo produktu nesaprot, bet Vācijā, vispār Rietumeiropā to ļoti ciena,» saka Kristaps, un Agate paskaidro, ka dzīvnieki daudz jutīgāk nekā cilvēki uztver smaržvielas. Dzīvniekiem draudzīgs — tas nozīmē, ka produkcijā nav aromātu. Saimnieki, kuriem viņu mājdzīvnieki ir mīļi, priecājoties, ka kāds ražotājs respektē viņu vajadzības. 

Kanču ģimene mēģinot izsekot visām tendencēm tirgū. Gan Latvijā, gan visā Eiropā aizvien populārāka kļūst zero waste kustība un beziepakojuma veikali, tāpēc Purenn produkcija arī eksporta valstīs nopērkama šādos veikalos. Ja neizmet atkritumos sava trauku mazgāšanas līdzekļa pudeli, to var uzpildīt ar Purenn.

Ekokosmētikas ražotni Kiwi Agate kopā ar abām pārējām līdzīpašniecēm pārdeva Olainfarm 2016. gada sākumā. Jautāta, ko Purenn dara citādi nekā Kiwi, lai to nenāktos pārdot, Agate saka — neko. Jo pie lēmuma par tā pārdošanu viņa vienojās ar abām līdzīpašniecēm tāpēc, ka toreiz «tā kārtis salikās». «Nebija Kiwi sliktu lietu. Purenn daudz darām tāpat kā Kiwi, piemēram, ļoti daudz izmantojam iekšējos resursus. Visfantastiskāko mārketinga ideju ģenerēšana notiek mūsu pašu komandā, kur visi esam forši un radoši cilvēki,» saka Agate.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā
«Priecīgi klienti, kas jūtas droši, ka Purenn produkcija patiešām ir laba un videi draudzīga. Viņi iedod pozitīvo lādiņu.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību
«Ja kļūda ir devusi mācību, to nevar saukt par kļūdu, tā drīzāk ir daļa no dzīves skolas. Mēs nelietojam vārdu «kļūda».»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam
«Izturību. Un nevajag baidīties no tukšām kabatām! Vajag baidīties tikai no sava gļēvuma.»

Rigvir — visi gali ūdenī?

Kurš atbildēs par zaudējumiem, ko radījis nekvalitatīvais pretvēža preparāts Rigvir? Savu uzvaras gājienu tas sāka pirms 15 gadiem, kad valdību vadīja Einars Repše un veselības ministre tajā bija Ingrīda Circene. Lai gan abi joprojām turpina popularizēt Rigvir, materiālu ieinteresētību viņi noliedz. Tikmēr konkrētajās valsts institūcijās daļa lēmumu pieņēmēju ir jau zem zemes, citi atrakstās no atbildības un turpina slēpt informāciju

Pirms diviem gadiem plašu publicitātes kampaņu piedzīvoja akcija Climb for Cancer.  Astoņi onkoloģiskie pacienti Ainas Mucenieces Viroterapijas fonda prezidenta Einara Repšes vadībā sasniedza Monblāna virsotni 4810 metru augstumā. Reklāmas materiāli skaidroja, ka «pasākuma kodolu veidoja esošie un bijuši viroterapijas pacienti» un «viņi sasniedza vienu no saviem mērķiem — uzkāpa Monblāna virsotnē».

«Mani aizvainoja šie meli,» saka Indra Vālande, viena no kāpiena dalībniecēm. Viņa vienīgā saviem spēkiem uzkāpusi Monblānā, pārējie izmantoja pacēlāju. Indra to spēja, jo kāpšana kalnos jau gadiem bijusi viņas aizraušanās. Līdz viņai atklāja ļaundabīgu audzēju vispirms vienā, tad otrā krūtī. «2016. gada nogalē otro vēzi izgrieza, nākamā gada augustā uzkāpu Monblānā,» īsi atstāsta Indra, uzsverot — viņa pati ārstēšanā Rigvir neizmantoja. Tikai pēc atgriešanās Rīgā holdinga Rigvir valdes priekšsēdētājs un lielākais akcionārs Jurģis Auziņš uzdāvinājis deviņas Rigvir ampulas. «Teica, ka ļaunāk jau nebūs,» atceras Indra. 

Zāļu lietošanu Indra ar savu ārstu nesaskaņoja un viroterapiju izmēģināja vienlaikus ar jau iesākto hormonterapiju. Tomēr pēc trim ampulām Indru pārņēma tik liels nespēks, ka sieviete nespēja izdarīt pat visvienkāršākās ierastās lietas, tāpēc atlikušās sešas ampulas atdeva atpakaļ holdingam. 

«Pati biju vainīga, nevienu nevainoju, ka izmēģināju šo preparātu,» uzsver Indra, kura pašlaik ārstējas tikai ar hormonterapiju. «Bet manī ir vilšanās. Es tomēr domāju, ka Rigvir būs labs projekts, bet tagad ir sajūta, ka ar to ir gribēts nopelnīt daudz naudas.»

Apmānīta jūtas ne tikai Indra. Zāļu valsts aģentūra (ZVA) martā saņēma jau atkārtotu britu laboratorijas apstiprinājumu, ka Rigvir sastāvs neatbilst specifikācijai — vīrusa ECHO-7 saturs katrā ampulā ir daudzkārt mazāks par vajadzīgo. Nacionālais veselības dienests (NVD) tagad apņēmies atgūt holdingam Rigvir pārskaitītos 1,7 miljonus eiro, jo kopš 2011. gada, kad Rigvir iekļāva kompensējamo zāļu sarakstā, valsts ik gadu viroterapiju apmaksājusi ap 200—300 pacientiem. 

Bet kurš ir atbildīgs par to, ka nekvalitatīvais preparāts nonāca pie pacientiem? Rigvir jau 15 gadus bija Zāļu reģistrā, astoņus — kompensējamo zāļu sarakstā un četrus gadus — melanomas ārstēšanas vadlīnijās, lai gan jau kopš pašas preparāta reģistrācijas ir zināms, ka par tā efektivitāti nav mūsdienīgu zinātnisko pierādījumu.

Ir nolēma izsekot Rigvir uzvaras gājienam un identificēt amatpersonas, kas pieņēmušas lēmumus. Sākums meklējams 2004. gadā — neilgi pirms Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā, kad valdību vadīja Einars Repše un veselības ministre bija Ingrīda Circene (Jaunais laiks), kuri vēlāk ar lielu entuziasmu iesaistījušies Rigvir popularizēšanā.

Politiķi iesaka Rigvir

Rigvir iekļāva zāļu reģistrā 2004. gada 29. aprīlī, kad bija atlikušas tikai divas dienas līdz Latvijas iekļaušanai Eiropas Savienībā. «Līdz 1. maijam zāles varēja piereģistrēt samērā vienkārši, nebija vajadzīgi plaši pētījumi, tāpēc līdz šim datumam steidzās reģistrēt ne tikai Rigvir, arī daudzas citas nacionāli ražotas zāles,» atceras toreizējais Veselības ministrijas valsts sekretārs Rinalds Muciņš, kurš vairākus mēnešus pildīja arī ministra pienākumus. Tolaik ES iestāšanās karstumā sabruka Repšes koalīcija un īsu brīdi premjera amatā pabija Indulis Emsis (ZZS). Muciņš atceras, ka atstājis ZVA ziņā, kurus Latvijā ražotos medikamentus steidzami reģistrēt, kurus — ne. Par to, ka Rigvir reģistrēts, Muciņš uzzinājis tikai pēc fakta. Lēmumu parakstīja toreizējais ZVA vadītājs Jānis Ozoliņš, kurš 2005. gadā gāja bojā autoavārijā. 

«Bet es atceros, ka jau pirms tam bija diskusijas ar politiķiem, ka valstij būtu jāatbalsta šī preparāta ražošana,» saka Muciņš. Rigvir ražotājs Latima gan Veselības ministrijai, gan Saeimai, gan tiekoties ar atsevišķiem politiķiem prasījis valsts atbalstu preparāta ražošanai. Tas nav dots.

Tomēr no publiskās informācijas redzams, ka līdz pat šai dienai Rigvir popularizēšanā iesaistās divi tā laika ietekmīgi politiķi, kuri agrāk darbojās Jaunajā laikā, kas vēlāk pārtapa Vienotībā. Tie ir Einars Repše un Ingrīda Circene, kas bija veselības ministre gan Repšes valdībā, gan vēlāk pēc krīzes arī Valda Dombrovska un Laimdotas Straujumas valdībā.

Saikne starp Repši un Rigvir izgaismojās 2016. gada novembrī — pēc neveiksmīga starta Saeimas vēlēšanās no Latvijas attīstībai saraksta Repše bija atstājis politiku un paziņoja, ka kļuvis par Rigvir izgudrotājas Ainas Mucenieces vārdā nosauktā Viroterapijas fonda vadītāju. Tagad uz jautājumu, vai 2004. gadā aicināts atbalstīt Rigvir un veicinājis tā reģistrēšanu, Repše atbild noraidoši: «Ne manā galdā, ne dienaskārtībā šī jautājuma nebija.» Par fonda vadītāju kļuvis pēc konsultācijām ar holdinga Rigvir finanšu direktoru Kārli Urbānu «par finanšu jautājumiem». Pēc tikšanās Jurģis Auziņš, Ainas Mucenieces mazdēls, lūdzis uzņemties fonda vadību. Repšes uzdevums esot «ļoti cildens — popularizēt saudzīgu vēža terapiju». To viņš dara arī sarunā ar Ir, stāstot, ka personīgi runājis ar cilvēkiem, kuri izārstējušies ar viroterapiju. «Ja man pašam gadītos nepieciešamība pēc šāda veida ārstēšanas, nešauboties lietotu,» saka Repše, vienlaikus gan atzīstot, ka «modernā pasaule prasa cita veida klīniskos pētījumus, (..) arī randomizētus, dubultaklus pētījumus». Par Rigvir iedarbību šādu pētījumu nav.

Līdzīgi Rigvir popularizē Ingrīda Circene. Piemēram, 2016. gada novembrī sociālajos tīklos izplatītā video stāsta: «Par Rigvir var teikt, ka tā būs viena no Latvijas Nokia. Ja redzam, ka pacientu dzīvildzē ir 4—6 reizes labāks rezultāts, nekā ārstējot ar citām metodēm, man nākas atzīt, ka var būt dažādi viedokļi, bet, ja es skatos no pacientu viedokļa, tad, protams, man kā pacientam tas ir ļoti nozīmīgi.» Līdzīgu viedokli Circene izteikusi arī Viroterapijas centra žurnālos un tādu pauž arī Ir. 

Būdama ministre, Circene pirms Rigvir reģistrācijas satikusies ar Ainu Mucenieci, kura lūgusi valsts atbalstu preparāta ražošanā. «Mana atbilde bija, ka nevaram ieguldīt naudu privātajā sektorā. Vairāk man nekāda saruna ar viņiem nav bijusi. Es pat nezināju, ka viņi iet uz iekļaušanu Zāļu reģistrā, jo tas nebija mans jautājums.» 

Bijusī ministre, kas pēc politikas atstāšanas tagad atgriezusies ginekoloģes darbā, uzsver — dažādos Viroterapijas centra pasākumos piedalās, jo interesējas par viroterapiju un ir personīgi pārliecināta par tās iedarbīgumu. «Man nav sadarbības ar Viroterapijas centru vai holdingu Rigvir. Man ar viņiem nekādas attiecības nav bijušas,» uzsver Circene.

Tomēr ir kāda publiski redzama saikne, kas apliecina pretējo, — Circene sadarbojas ar Rigvir īpašniekiem. Kopš 2017. gada februāra Circene ir Pasaules Medicīnas eksporta asociācijas prezidente, tā ir cieši saistīta ar Rigvir holdingu. Šīs organizācijas statūtos teikts, ka tā izveidota ar mērķi sekmēt Latvijas pakalpojumu pieejamību ārzemēs, «sākot ar onkoloģiju, vēža viroterapiju». No deviņiem uzņēmumiem, kas apvienojušies biedrībā, pieci piedāvā viroterapiju. 

Biedrības prezidentes amatam Circeni ieteica padomes priekšsēdētājs Andrejs Nollendorfs, kurš ir Rigvir līdzīpašnieks. Biedrības padomē darbojas zinātnieces Mucenieces meita, bet valdē ir mazmeita Katrīna Pumpuriņa — vēl viena Rigvir akcionāre. Circene Ir apgalvo, ka šo darbu dara «sabiedriskā kārtā», bez atalgojuma. Biedrības pārskatos redzams, ka 2017. gadā asociācija algās izmaksāja 16 tūkstošus eiro un komandējumos 58 tūkstošus (pērn attiecīgi 10 un 31 tūkstotis), bet sīkāks atšifrējums nav pieejams. 

Pašreizējā holdinga Rigvir izpilddirektore Kristīne Jučkoviča savulaik bija premjera Repšes palīdze preses jautājumos, bet pēc tam no 2011. līdz 2014. gadam vadīja ministres Circenes biroju. Circene noliedz, ka būtu ieteikusi Jučkoviču holdingam: «Viņa bija palikusi bez darba, kāpēc lai nepieņemtu darba piedāvājumu?»

Aģentūrā — neviena atbildīgā!

Zāļu valsts aģentūrā Ir neizdevās atrast nevienu amatpersonu, kas uzņemtos atbildību par Rigvir reģistrāciju un pēc pieciem gadiem — pārreģistrāciju 2009. gadā. Taču Ir noskaidrotais rada nopietnus jautājumus, vai reģistrācija notikusi godprātīgi. 

Jau 2017. gadā Ir atklāja, ka Rigvir pārreģistrācijā 2009. gadā tika ignorēts pašas ZVA nolīgtā eksperta Viestura Baumaņa kategoriski negatīvais slēdziens. Baumanis, viens no molekulārās bioloģijas pamatlicējiem Latvijā, toreiz secināja, ka ražotāja dokumentos nav precīzu datu par preparāta devām un pacientu diagnozēm, bet atsevišķi pieteikuma formulējumi «robežojas ar šarlatānismu». Zinātnieka galvenais slēdziens: «Saskaņā ar šodienas prasībām gan vīrusa ģenētiskais raksturojums, gan tā darbības mehānisms (..) ir neizpētīti, klīniskie novērojumi veikti neatbilstoši GCP [Good clinical practice — laba klīniskā prakse] normām un tādēļ apšaubāmi.» Baumanis skaidri secināja — Rigvir nevar pārreģistrēt. Zinātnieka viedokli tagad uzzināt vairs nevar, jo viņš miris 2013. gadā.

ZVA atzīst, ka 2009. gadā negatīvi ir bijuši divi no četriem ekspertu ziņojumiem par Rigvir pārreģistrāciju. Tātad noraidošs bijis ne tikai Baumanis, bet vēl viens eksperts. ZVA arī atzīst, ka divus atzinumus snieguši ZVA darbinieki, un fakti vedina domāt, ka tie bijuši pozitīvi. Nosaukt ekspertu vārdus aģentūra atsakās, pamatojot to absurdi —  ekspertu anonimitāte vajadzīga, «lai zāļu reģistrācijas apliecības īpašnieks vai ar viņu saistīti komersanti nevarētu kaut kādā veidā ietekmēt konkrētu ekspertu attieksmi lietas izskatīšanas laikā». Bet šis process noslēdzies jau pirms 10 gadiem!

ZVA direktors Svens Henkuzens atrakstās, nesniedzot atbildi pēc būtības: «Zāļu valsts aģentūrā ir izveidota spēcīga iekšējā kvalitātes sistēma, kas nodrošina vairāku pakāpju izvērtēšanu. Nav iespējams nošķirt viena eksperta ieguldījumu, kas ir atbildīgs par gala ziņojuma sagatavošanu, no nodaļas vadītāja ieguldījuma un Zāļu reģistrācijas departamentā iesaistīto kolēģu ieguldījuma.»

Rigvir pārreģistrāciju 2009. gada 15.jūlijā izvērtēja zāļu reģistrācijas komisija, kuru vadīja farmakoloģijas profesors Indulis Purviņš. «Neatceros eksperta Baumaņa atzinumus,» saka Purviņš, un to pašu apstiprina arī pārējie četri komisijas locekļi: RSU asociētais profesors Juris Karpovs, farmaceite Rosvita Runte, gastroenterologs Juris Pokrotnieks un psihiatrs Elmārs Rancāns. 

15. jūlijā komisija izskatīja 63 zāļu reģistrācijas un 57 pārreģistrācijas dokumentus. «Bet Baumaņa kunga atzinuma mums nebija. To skaidri zinu, jo pazinu Baumani, bet neviens par viņa atzinumu nebija neko teicis. Ja tas būtu izlasīts, protams, Rigvir nebūtu gājis cauri. Bet komisijai iedeva tikai pozitīvus atzinumus, nebija neviena negatīva,» Ir apstiprina Indulis Purviņš.

ZVA neatzīst, ka negatīvie atzinumi toreiz noslēpti no komisijas, taču neļauj ar tiem iepazīties — tā esot ierobežotas pieejamības informācija, kuras atklāšana «varētu būtiski negatīvi ietekmēt komersanta konkurētspēju», jo saturot komercnoslēpumu par zāļu ražošanas procesu un metodi.

Ir sazinājās ar toreizējo ZVA vadītāju Ingunu Adoviču, kura sacīja: «Es neatceros situāciju, ka man būtu bijusi informācija par to, ka kāds no Rigvir dokumentiem ir pazudis.» Tas, vai komisija iepazīstas ar ekspertu atzinumiem, kas blakus darbagaldam stāvot īpašos ratos lielā «dokumentu kalnā», esot komisijas vadītāja atbildība. 

Viņa arī noliedz sociālajos tīklos izplatīto informāciju, ka pēc aģentūras atstāšanas strādājusi holdinga Rigvir labā. «Es būtu vienkārši traka, ja tā darītu,» saka Adoviča, atgādinot, ka ierēdņiem divus gadus pēc darba atstāšanas ir liegts strādāt uzņēmumos, par kuriem pieņemti lēmumi. Adoviča darbu ZVA pārtrauca 2015. gada novembrī pēc konflikta ar toreizējo veselības ministru Gunti Belēviču. Kādu laiku bijusi bezdarbniece, tad pastrādājusi uzņēmumā, kas nodarbojas ar telpu nomu, bet kopš 2017. gada novembra strādā Olainfarm.

ZVA arī uzsver, ka komisijas slēdziens ir tikai ieteikums, bet gala lēmumu pieņem iestādes vadītājs. Taču Rigvir gadījumā to nepieņēma direktore Adoviča, jo 2009. gada vasarā bija atvaļinājumā vai komandējumā — lēmumu parakstījusi viņas vietniece Dace Ķikute. «Godīgi sakot, neatceros,» saka Ķikute, kas tagad vada Farmaceitu biedrību. Pēc viņas skaidrojuma, arī lēmuma parakstītājs nevarot uzņemties atbildību: «Zāļu reģistrācija ir tik profesionāli komplicēta joma, kur direktors vai vietnieks ir formāls dokumenta parakstītājs. Visas nianses tiek izanalizētas reģistrācijas komisijā, un es nevaru būt par to kompetentāka. Līdz ar to, kā jau valsts pārvaldē ir pieņemts, es esmu vienkārši citu sagatavota dokumenta parakstītāja.»

Taču Rigvir pārreģistrācija nocementēja šī preparāta ceļu uz kompensējamo zāļu sarakstu. 2010. gadā ražotājs Latima iesniedza prasību apmaksāt pacientiem Rigvir no valsts budžeta līdzekļiem, un Veselības ekonomikas centrs (pēc reorganizācijas — tagadējais NVD) nolēma no 2011. gada 1. jūlija Rigvir iekļaut valsts apmaksāto zāļu sarakstā. Centra agrākā vadītāja Daiga Behmane skaidro, ka zāles šajā sarakstā iekļāva, samērojot katra medikamenta cenu ar efektivitāti. Fakts, ka zāles ir reģistrētas, kalpojis kā pierādījums — tās ir efektīvas. Ar konkrēto lēmuma parakstītāju Ivetu Gavari Ir neizdevās sazināties.

Galvenais onkologs — cits

Ir vēl viens cilvēks, kam prasīt atbildību par Rigvir ilgo noturēšanos valsts izveidotajā onkoloģisko slimību ārstēšanas sistēmā, — tā ir Dace Baltiņa, kas kopš 2014. gada ir Veselības ministrijas galvenā onkoloģe un ir līdz šim saglabājusi amatu, kaut arī no 2016. gada jūnija kļuvusi arī par Starptautiskā Viroterapijas centra direktori.

Baltiņa jau vismaz 17 gadus ir bijusi amatos, kuros var ietekmēr ar Rigvir atzīšanu saistītos lēmumus. No 2002. līdz 2011. gadam viņa vadījusi zāļu klīnisko pētījumu izvērtēšanas komisiju ZVA, no 2006. gada līdz 2016. gadam bijusi arī zāļu reģistrācijas komisijas locekle.

Taču ZVA noraida, ka Baltiņa būtu varējusi ietekmēt lēmumus par labu Rigvir, jo nekad nav bijusi tās darbiniece, pieaicināta tikai kā komisijas ārštata darbiniece. Zāļu reģistrācijas komisijas sēdē 2009. gadā, kurā pieņēma lēmumu par Rigvir, Baltiņa nepiedalījās. No sarunas viņa atteicās, uz visiem Ir jautājumiem solot atbildēt rakstiski, tomēr tā arī neatbildēja uz jautājumiem, vai ir veicinājusi Rigvir reģistrāciju un pārreģistrāciju, kāpēc nav piedalījusies komisijas sēdē un kādi eksperti komisijai snieguši atzinumus par Rigvir.

Tieši ar Baltiņas gādību Rigvir nokļuva ādas vēža un melanomas ārstēšanas klīniskajās vadlīnijās. 2015. gadā viņa Austrumu slimnīcas Onkoloģijas centrā vadīja darba grupu, kas tās izstrādāja. Baltiņa Ir skaidro, ka tolaik Rigvir jau 11 gadus bija reģistrēts medikaments un četrus gadus iekļauts kompensējamo zāļu reģistrā. «Kā es varēju neminēt medikamentu, kuru divas Latvijas valsts institūcijas bija akceptējušas. Turklāt vadlīniju reģistrācija tika saskaņota ar attiecīgajām asociācijām, un Onkologu asociācijai iebildumu nebija,» raksta Baltiņa.

Taču 2017. gada janvārī trīs mediķu asociācijas (onkologu, onkologu ķīmijterapeitu, reto slimību speciālistu), Onkoloģijas centrs un RSU profesore Santa Purviņa lūdza valsts augstākās amatpersonas izvērtēt, cik pamatota ir Rigvir atrašanās visos reģistros. «Šis ir vienīgais mums zināmais gadījums, kad zāles vadlīnijās iekļautas, pamatojoties nevis uz vairāku prospektīvu, bet tikai uz viena retrospektīva pētījuma rezultātiem, kurā iekļauti tikai 174 pacienti. Uz pierādījumiem balstītā medicīnā šādiem pierādījumiem ir zema vērtība, tādus var izmantot kā papildinformāciju, bet nav iedomājams, ka šādus pētījumus var izmantot lēmumu pieņemšanai par zāļu efektivitāti,» rakstīja eksperti. 

Toreizējā veselības ministre Anda Čakša (ZZS) atstāja šo onkologu saucienu bez reakcijas. «Kādas sociālās grupas vēstule, ka man kaut kas nepatīk, neko nepalīdz. Uzrādiet mums datus, ka jūsu pacientiem nestrādā šis medikaments. Mums šobrīd nav, uz ko reaģēt,» komentēja Čakša. Ministre arī neuzskatīja, ka Baltiņa nonākusi interešu konfliktā, kad 2016. gadā sāka strādāt Rigvir holdinga labā — viņa tik un tā saglabāja valsts galvenās onkoloģes amatu. 

Tagad ministre Ilze Viņķele (A/P) paziņojusi, ka no 1. maija ministrijā strādās cits galvenais onkologs. Taču izvērtēt amatpersonu atbildību ministre negrasās — uz Ir jautājumiem viņa norāda, ka tas esot «sarežģīti», jo Rigvir reģistrācijas un pārreģistrācijas process atbildis tā laika likumu prasībām, tāpat iekļaušana kompensējamo zāļu sarakstā. Ministre arī akceptē ZVA lēmumu neatklāt ekspertu vārdus un atzinumus, ja reiz tas balstīts likumos. Taču Viņķele esot gatava izvērtēt, vai šādas prasības atbilst pacientu drošībai.

Foto — LETA

No palātas uz trenažieriem

Augstas intensitātes spēka treniņi vēža pacientiem? Neiedomājami! Bet gandrīz visas krūts vēža pacientes, kas paralēli ķīmijas un staru terapijai sāka sportot pēc jaunā pētnieka Rūdolfa Cešeiko izstrādātās rehabilitācijas programmas, turpina to darīt jau pusotru gadu. Jūtas lieliski!

Vērojot, kā Lauma Krogzeme (58) jož uz skriešanas trenažiera, Rīgas Stradiņas universitātes doktorants Rūdolfs Cešeiko nopriecājas: «Nu, riktīgi dod virsū!» Lauma skrien tā, ka jānoslauka sviedri. «Kāda pašsajūta?» viņa pārjautā. «Ģimenes ārsts nesen izmērīja asinsspiedienu un secināja — ideāls! Nekad nav bijis tik perfekts. Rūdolfs aprēķinājis, ka mana sirds strādā kā 34 gadus jaunai sievietei.»

Bet pirms gada Laumai konstatēja krūts vēzi trešajā stadijā. Viņa pārcieta smagu operāciju ar mastektomiju jeb krūts noņemšanu un limfmezglu izņemšanu, astoņus ķīmijterapijas un daudzus staru terapijas seansus. Tomēr pirms ķīmijterapijas sākšanas viņa piekrita piedalīties Rūdolfa pētījumā, kura galvenais mērķis bija noskaidrot, ar kādiem fiziskās slodzes treniņiem var panākt uzlabojumus vēža ārstēšanā. Divreiz nedēļā viņa gāja uz nodarbībām, kas izpaudās kā īsti spēka treniņi. Pavisam pētījumā piedalījās 55 sievietes, un topošais zinātnieks secinājis — ja pēc operācijas rehabilitāciju sāk pēc iespējas agrāk, spēka treniņi augstā intensitātē muskuļu spēku uzlabo par 20%. Tagad Cešeiko par šo atklājumu gatavo doktora darbu, bet jau pirms tā aizstāvēšanas zinātniskā vadītāja, RSU asociētā profesore Signe Tomsone saka — pētījuma dati palīdzēs veidot jaunu pieeju rehabilitācijai. Jo Rūdolfam izdevies pierādīt, ka vēža ārstēšanas laikā efektu dod fiziskās aktivitātes nevis zemā, bet, gluži otrādi, augstā intensitātē.

Tikmēr Lauma, kas jau pirms slimības aizrāvās ar velosportu, gatavojas Rīgas velomaratonam jūnija sākumā. Viņa ir atkal gatava cīnīties par godpilnajām vietām uz pjedestāla.

Pārcietis vēzi sportojot

Interese pētīt fizisko aktivitāšu metodes krūts vēža ārstēšanā Rūdolfam radās pirms dažiem gadiem, kad viņš Norvēģijas Zinātnes un tehnoloģiju universitātē maģistrantūrā studēja fizisko aktivitāšu fizioloģiju. Toreiz kā novērtētājs pieteicies pētījumā par fizisko aktivitāšu nozīmi onkoloģijā.

Šī tēma medicīnas pētniecībā ir aktuāla jau gadus 30, stāsta Rūdolfs. Tūkstošgades sākumā pētījumos konstatēts, ka vēža pacientiem jau pirms ārstēšanās muskuļu masa ir par nepilnu kilogramu mazāka nekā veselajiem. Ķīmijterapijas laikā pacientes zaudējot vēl aptuveni 1,3 kilogramus muskuļu masas, un tā turpina samazināties visu ārstēšanās laiku, līdz terapijas beigās cilvēks ir zaudējis vidēji 20—30% muskuļu spēka. Ar kādām fiziskajām aktivitātēm mēģināt šo spēku saglabāt un varbūt pat palielināt? Tas ir jautājums, uz ko medicīnas zinātne ilgi meklējusi atbildi.

Arī Norvēģijas Zinātnes un tehnoloģiju universitātē pētnieki mēģināja to noskaidrot, tāpēc pirms dažiem gadiem izstrādāja fizisko aktivitāšu programmu vēža pacientiem. «Programma uz papīra izskatījās ļoti laba — katra nodarbība ilga stundu, tās notika divas reizes nedēļā. Treniņš sākās ar aerobo slodzi — pastaigu, kurai sekoja skrējiens uz skrejceļa. Tas bija sadalīts divu minūšu skrējienā augšup un divu minūšu skrējienā lejup sešos piegājienos. Tam sekoja spēka vingrinājumi, kuros izmanto sava ķermeņa svaru,» stāsta Rūdolfs. Tomēr, novērtējot 84 pētījuma dalībnieku fiziskās spējas, Rūdolfs un kolēģi secināja, ka pēc pusgada testa grupas dalībniekiem uzlabojumi nebija daudz lielāki kā cilvēkiem kontrolgrupā, kuri nenodarbojās ar fiziskajām aktivitātēm. Abās grupās konstatēja, ka pusgada laikā fiziskās spējas krītas. Pirmais secinājums — izstrādātajai programmai nav efekta. Šī atbilde nevienu neapmierināja, tāpēc norvēģi sākto pētījumu turpina, meklējot optimālo slodzi.

Arī Rūdolfs, kura maģistra darbs bija veltīts fiziskajām spējām krūts vēža pacientiem atveseļošanās laikā, tajā secināja, ka zemas intensitātes treniņi nedod jūtamus uzlabojumus. Tomēr viņu neatlaida doma, kāda tad ir pareizā atbilde uz jautājumu par efektīviem treniņiem pēc krūts vēža operācijas. Jo viņš pats personīgi zina, ko nozīmē dzirdēt vārdus «jums ir vēzis». Pirms desmit gadiem, kad Rūdolfam bija tikai 20, viņam atklāja Hodžkina limfomu jeb ļaundabīgu audzēju, kas izplatās limfātiskajā sistēmā. «Zinu, kādas ir sajūtas ķīmijterapijas laikā,» atklāj Rūdolfs. «Bet es turpināju iet uz sporta zāli. Ārsti man to neieteica, bet es turpināju iet, jo sports man vienmēr bijis tuvs.»

Mācījies Murjāņu Sporta ģimnāzijā, trenējies vieglatlētikā un ar labiem panākumiem piedalījies Latvijas čempionātos. Šāds aktīvs divdesmitgadnieks pat ķīmijterapijas laikā negribēja atmest sportošanu. Un Rūdolfs secināja, ka tas viņam palīdzēja saglabāt fizisko spēku arī smagās terapijas laikā. «Man ir remisija,» jaunais zinātnieks lieto svešvārdu, ko ilgojas dzirdēt visi vēža pacienti. Tas nozīmē, ka slimība ir atkāpusies, simptomi — pazuduši. Kā visi vēža pacienti, Rūdolfs regulāri iziet pārbaudes, lai pārliecinātos, ka slimība neatjaunojas. «Viss ir kārtībā!» viņš pasmaida. Bet, atgriezies no Norvēģijas un iestājies RSU doktorantūrā, Rūdolfs bija apņēmības pilns noskaidrot, kādai tad jābūt slodzei ārstēšanās laikā, lai cilvēks saglabātu spēkus un varētu turpināt pilnasinīgu dzīvi.

Kad pienāk īsziņa: «Gaidīšu!»

Savam doktora darbam Rūdolfs izstrādāja fizisko slodžu programmu, kurā nodarbības notiek nevis vieglā, bet augstākā intensitātē. Pēc jaunā zinātnieka skaidrojumiem, esot pierādīts, ka muskuļi var kļūt spēcīgāki, izmantojot divas metodes — sportojot ar zemu slodzi, bet lielu atkārtojumu skaitu, vai ar lielu slodzi, bet nelielu atkārtojumu skaitu.

Savu programmu Rūdolfs izveidoja pēc otrā principa — liela slodze ar mazu atkārtojumu skaitu. Izmantojot iepriekš pierādītas teorijas, viņš nolēma katram pētījuma dalībniekam likt izpildīt spēka vingrinājumu kājām, kurā izmanto 85% no viņa maksimālā spēka četras reizes pēc kārtas, un tad ar nelieliem atelpas brīžiem to atkārtot četros piegājienos. Maksimālā muskuļu spēka izmaiņas Rūdolfs noteica funkcionālo spēju testos, kuros bija trīs dažādi uzdevumi kāju muskuļu spēka pārbaudei. Pētījumu Rūdolfs pērn sāka Onkoloģijas centra Krūts ķirurģijas nodaļā, kur viņu konsultēja un atbalstīja tās vadītājs profesors Jānis Eglītis. Pētījumā aicināja piedalīties cilvēkus, kuriem onkologi pērn atklāja un sāka ārstēt krūts vēzi. Atsaucās 55 sievietes, no kurām 27 Rūdolfs iedalīja treniņu grupā, kas divas reizes nedēļā izpildīja spēka vingrinājumus. Savukārt 28 palika kontroles grupā — viņām ārstēšanās laikā nebija paredzētas fiziskās aktivitātes. Pētījums katram dalībniekam turpinājās trīs mēnešus, kuru laikā testa grupas dalībnieces piedalījās 24 nodarbībās.

«Pēc operācijas gulēju palātā un tajā ienāca Rūdolfs. Jauns čalis, bet veic pētījumu. Pati esmu jauniešu māte, tāpēc nolēmu — atbalstīšu. Teicu, ka iešu un darīšu, kas vajadzīgs,» stāsta Dace (58), kurai ārsts Jānis Eglītis krūts vēzi atklāja pagājušā gada sākumā. Jau pirms ķīmijterapijas viņa izpildīja funkcionālo testu un piedalījās pirmajā fiziskajā nodarbībā. «Man bija astoņi ķīmijterapijas kursi, 45 staru terapijas, bet paralēli tam cītīgi, divreiz nedēļā, braucu uz fiziskās slodzes nodarbībām,» stāsta Dace. «Pirms tam jau biju sagatavojusies «ķīmijām», ka diezin kā tur būs. Bet nebija tik ļauni, kā biju domājusi. Īstenībā nebija grūti. Jutu, ka nodarbības dod rezultātu. Droši vien mans labais fiziskais stāvoklis bija tas, kas palīdzēja izturēt ķīmijterapiju salīdzinoši labi un arī psiholoģiski savākties.»

Nekas īpašs Dacei, tāpat kā pārējām 26 pētījuma dalībniecēm, nebija jādara — pēc piecu minūšu iesildīšanās uz skrejceļa, izmantojot kāju muskuļu spēku, uz trenažiera jāpaceļ 121 kilograms, kas ir 85% no maksimālā svara, ko Dace ar kājām var pacelt. Grūti bija, taču Dace to spēja, un viņai par to bija gandarījums. Nodarbību laikā viņa satikās un iepazinās ar citām sievietēm, kas ārstē krūts vēzi, un arī sarunas emocionāli palīdzēja. «Svarīgi bija tas, kā Rūdolfs strādā. Viņš vienmēr pirms nodarbības atsūtīja īsziņu: «Gaidīšu!» Kā var nebraukt, ja tevi tā gaida!» stāsta Dace.

Visām pētījuma dalībniecēm maksimālā spēka treniņi bija divreiz nedēļā paralēli ķīmijterapijai un staru terapijai un tieši kājām. «Treniņus sākām divas trīs nedēļas pēc operācijas, un tik drīz ar slodzi rokām jābūt piesardzīgiem,» Rūdolfs paskaidro, kāpēc uzsvars likts tieši uz kājām. Kājās ir liela daļa ķermeņa muskulatūras, un, ja vēzis nav skāris ķermeņa apakšdaļu, kāju muskuļus var trenēt bez lieka riska.

Jautāts, kāpēc tik drīz pēc ķirurģiskas iejaukšanās svarīgi sākt treniņus, pētnieks paskaidroja īsi — nedrīkst zaudēt laiku! Ārstēšanās gaitā muskuļu spēks strauji zūd. Tiklīdz organisms atkopies no operācijas, svarīgi sākt atgūt spēkus. «Tas ir pierādīts — jo fiziskās spējas ir augstākas, jo cilvēks veiksmīgāk var izturēt terapiju,» paskaidro pētnieks.

Jūtas lieliski

Pētījuma praktisko daļu Onkoloģijas centrā Rūdolfs pabeidza oktobrī. Apkopojot datus par visu 55 sieviešu muskuļu spēku un spējām pirms un pēc trīs mēnešu treniņiem, atklājās lielas atšķirības testa un kontroles grupā.

Testa grupā visām 27 sievietēm muskuļu spēks palielinājās vidēji par 20%. Savukārt 28 sievietēm kontrolgrupā tas samazinājās par 9%. Pētījuma laikā Rūdolfs izmantoja arī dzīves kvalitātes testus, tāpēc viņam bija iespēja secināt, kā atšķiras sieviešu psiholoģiskā pašsajūta abās grupās. «Interesanti, ka sievietēm, kurām bija nodarbības divas reizes nedēļā, bija krietni pozitīvāki socializēšanās rādījumi. Sievietēm, kurām nebija fizisko aktivitāšu, bija arī drūmāks noskaņojums,» rezumē Rūdolfs. Nu viņš ir pilnīgi pārliecināts, ka fiziskajām aktivitātēm vēža ārstēšanā ir būtiska loma. Taču svarīgi, lai slodze būtu nevis mērena, bet vismaz vienreiz nedēļā tuvu maksimālajām spējām. «Augstāka intensitāte — tas ir atslēgas vārds,» viņš saka.

No 27 dalībniecēm, kuras trīs mēnešus apmeklēja fiziskās slodzes nodarbības, 25 turpina, kā ierasts, divreiz nedēļā pēc Rūdolfa programmas sportot. Kopumā pēc Rūdolfa izstrādātās programmas vēža ārstēšanas laikā muskuļu spēku trenē ap 40 onkoloģijas pacientu, vairums krūts vēža slimnieki. Viņu vidū visātrāk izplatījusies ziņa par jaunām iespējām onkoloģijas rehabilitācijā. 

Rūdolfs ir pārliecināts, ka šādus treniņus var izmantot jebkura veida vēža ārstniecībā. «Šī nav fizioterapija, bet nav arī bodybuilding — mēs nekačājam muskuļus. Izmantojam metodes, kas visefektīvāk uzlabo cilvēka fiziskās spējas. Viss notiek intervāla veidos, lai panāktu, ka ar trenažieri pavadītais laiks dod maksimālu efektu,» skaidro pētnieks.

«Rūdolfs ir īsts saulstariņš!» smaidot saka Lauma Krogzeme, uzteicot viņa prasmes motivēt pacientus. Viņa pat ar nelielām bažām gaidījusi brīdi, kurā jaunais pētnieks, kā ironizē Lauma, pateiks: «Paldies, trusīt, par piedalīšanos eksperimentā, bet tagad — atā!» Tomēr tā nenotika. Nodarbības turpinās, tikai vēl intensīvākas — pirms katra spēka treniņa ir arī aerobais treniņš. Tajā pacienti skrien pa četrām reizēm četras minūtes augstā intensitātē, starplaikos pa trim minūtēm atpūšoties lēnā riksī. Treniņš ir papildināts ar vingrojumiem roku, vēdera un muguras muskuļu nostiprināšanai.

Arī Dace turpina apmeklēt nodarbības un stāsta, ka jūtas labi. «Nesen man taisīja kardiogrammu, un mediķis, paskatījies rezultātus, teica — jums sirds ir labāka nekā iepriekš! Varu skaidri pateikt, ka Rūdolfa izstrādātā terapija palīdz,» viņa saka. Dacei patīk spēlēt galda tenisu. Par spīti smagajai slimībai un grūtajai terapijai, viņa aizvadītajos mēnešos nevienu nedēļu nav izlaidusi šo spēli.

Tagad tikai jāuzraksta!

«Pētījuma rezultāti ir nozīmīgi. Pasaulē tomēr nav daudz pētījumu par fiziskajām slodzēm vēža ārstēšanā, vairāk pētītas dažādu terapiju blaknes. Rūdolfs ir pierādījis, ka ar fiziskajām aktivitātēm var uzlabot gan fizisko, gan psiholoģisko pašsajūtu,» padarīto novērtē Signe Tomsone, Rūdolfa doktora darba vadītāja.

Par lielo interesi liecina fakts, ka pētījuma datus Rūdolfs oktobrī prezentēja Pasaules Vēža kongresā Kualalumpurā, Malaizijas galvaspilsētā. Kopā ar Norvēģijas Zinātnes un tehnoloģiju universitātes asociēto profesoru Eivindu Vangu (Eivind Wang), kurš līdzās Tomsonei ir otrs Rūdolfa doktora darba vadītājs, viņš gatavo arī zinātnisko publikāciju. Rūdolfs paralēli doktorantūras studijām praktizē arī kā fizisko aktivitāšu fiziologs, lasa lekcijas studentiem un piedalās onkoloģisko pacientu atbalsta biedrības Dzīvības koks psihosociālās rehabilitācijas nometnēs. Tāpēc Tomsone saka: «Kaut viņam atrastos laiks pabeigt savu doktora darbu! Tagad tikai jāuzraksta!»

Rūdolfs sola — divas trešdaļas jau izdarītas, «jāsaliek tikai teksts». Pārliecināts, ka turpmāk strādās gan zinātnē, gan savā praksē. «Tā var vākt datus un izdarīt lieliskus secinājumus,» pētnieks paskaidro, kāpēc daļu dzīves grib pavadīt sporta tērpā un vadīt rehabilitācijas nodarbības. Pēc doktora darba aizstāvēšanas Rūdolfs Cešeiko gribētu, lai pēc iespējas vairāk speciālistu uzzina par viņa izstrādāto programmu. Jo tā reāli palīdz.

Testa grupā visām 27 sievietēm muskuļu spēks palielinājās vidēji par 20%.
Foto — Ieva Salmane

Zanda Zariņa, rekonstruē vēsturiskos tērpus

Ja pieteiksities viesos Lielvircavas muižā, iespējams, Zanda jūs sagaidīs, tērpusies kādā no pašas darinātajām kleitām. Kā 19. gadsimta muižas pārvaldniecei Zandai apmeklētāji bieži vaicā — vai gribētu dzīvot pirms gadiem 150—200? «Nē! Cik daudz sieviešu, par spīti tā laika sliktajai medicīnai, slaidāka vidukļa dēļ gribēja izoperēt sev ribu un rezultātā nomira! Cik sieviešu nomira dzemdībās, cik bērnu — jau bērnībā!» Zanda ir reāliste, nevis sapņotāja. Tomēr kā vēsturisko tērpu rekonstruktori viņu aizrauj tieši 19. gadsimts — laiks, kad drēbnieki, šuvējas, mežģīņu darinātājas, cepurnieki un cilindru meistari rūpīgi veidoja neiedomājami sarežģītas un smalkas lietas.

Doma darināt vēsturiskos tērpus Zandai radās 2013. gadā, kad viņa strādāja Lielplatones muižā, kas celta 19. gadsimtā. Īpaši viņu ieinteresēja tā dēvētais turnīra stils, kurā kleitai ir karkasveida groziņš uz tērpa sēžas daļas. Kad Zanda pasaka «Anna Kareņina», visiem uzreiz kļūstot skaidrs, ko nozīmē turnīra mode. Lai iemācītos ko tādu uzšūt, Zanda apguva drēbnieka amatu, gāja praksē pie Rundāles pils rokoko stila speciālistes Jeļenas Forstes, līdz pēdējam burtam izstudēja mākslas vēsturnieces Edītes Parutes Stila un modes enciklopēdiju un desmitiem Anglijā izdotu modes vēstures grāmatu. Bija jāpaiet četriem gadiem, līdz Zanda juta, ka zina un prot pietiekami daudz, lai par godu Elejas muižas atjaunotā tējas namiņa atklāšanai uzšūtu 19. gadsimta Gibsona stila meitenes tērpu. «Tas ir aktīvas sievietes tērps ar vīrieša apģērbam raksturīgām detaļām, piemēram, kreklu un žaketi,» paskaidro Zanda. 

Kā pirmo tērpu uzšuva, izvirzot sev visaugstākās prasības, tā arī visus nākamos. Tagad, kad Zanda kopā ar svaini Ramonu Zariņa nodibinājušas uzņēmumu Zarina&Zarina Historical Sewing, 19. gadsimta tērpu piegrieztnes viņa pasūta internetā no Anglijas, tāpat kā tam laikam raksturīgos zīda, kokvilnas, vilnas un citus audumus. Neviena vīle virspusē nedrīkst būt redzama, pilnīgi visas tērpa malas ir apstrādājamas. 

Pagājušajā gadā Zanda kopā ar Ramonu uzšuva četrus tērpus: Vilces muižai sievietes turnīra stila pastaigu tērpu, Lielvircavas muižai baroneses Kornēlijas fon Hānas portretā redzamās kleitas repliku, jaunu Gibsona stila meitenes tērpu Elejas tējas namiņam un turnīra stila balles vakartērpu. Iegūta pietiekami liela pieredze, lai Zanda secinātu, ka īpaši sarežģītas ir jūgendstila kleitas, kas var izskatīties kā viens tērps, bet sastāv no vairākām apģērba detaļām, un katrai var būt desmitiem kniedīšu, āķīšu vai podziņu. Skaidrs, ka sievietei vienai pašai nav bijis iespējams ko tādu ne uzvilkt, ne novilkt — 19. gadsimtā katrai dāmai bija ģērbēja.

Viņi ir mūsējie

Latvijā ir vairāk nekā 12 tūkstoši bērnu ar veselības traucējumiem, no kuriem gandrīz puse mācās speciālajās skolās. Pie kā noved bērnu izolēšana, un kāpēc nolemts līdzšinējo bērnu invalīdu izglītošanas kārtību izjaukt līdz pašiem pamatiem?

Bērzupes speciālā internātskola, kurā mācās 78 bērni, atrodas Annenieku pagastā nomaļā vietā līdzās baznīcai un seniem kapiem. Kad atskan skolas zvans, trīs pusaugu puikas izskrien laukā, demonstrējot trikus ar kendamu. Kamēr vien kāds skolotājs ir tuvumā, bērni ir jauki. Taču, kad pedagogu nav, dzirdu, kā viens dzenas pakaļ otram, rupji gānīdamies. «Mauka! Pediņš tāds!» atkliedz vajātais.

Skolā atzīst — daļa pusaudžu speciālajās internātskolās, kas kopš padomju laikiem darbojas bērniem ar speciālām vajadzībām, nokļūst uzvedības problēmu dēļ. Tātad grūti valdāmi bērni mācās internātskolās kopā ar bērniem, kuriem ir nopietni garīgās attīstības traucējumi. Tā nav tikai Bērzupes skolā, vecāku organizācijas un ierēdņi norāda — tā ir daudzviet.

Vienlaikus vairāk nekā puse no 12 tūkstošiem bērnu, kuriem diagnosticēto traucējumu dēļ vajadzīga palīdzība mācībās, iet visparastākajās skolās. Tikai 15 kilometrus no Bērzupes internātskolas ir Dobeles 1. vidusskola, kurā mācās divi skolēni ar kustību traucējumiem. Vienai no viņiem, Katrīnai (14), ir grūti patstāvīgi staigāt, ilgi rakstīt, skaidri un ātri runāt. Taču viņa ir centīga, meitenei ir labas sekmes un draugi skolā. Katrīnas un vēl 6393 bērnu pieredze liecina — bērni ar invaliditāti var mācīties parastajās skolās.

Pērn, izvētījot šo bērnu izglītības pieredzi, vairāku ministriju ierēdņi nonākuši pie secinājuma, ka pilnībā jāmaina līdzšinējā kārtība, kā mācīties bērniem ar speciālām vajadzībām. Jau pieņemts lēmums, ka no 2020. gada 1. septembra speciālās skolās mācīsies tikai tādi bērni, kuriem ir garīga rakstura, redzes vai dzirdes traucējumi. Tādu ir vairāk nekā pieci tūkstoši. Bet, lai pilnveidotu mācīšanās iespējas vispārizglītojošās jeb parastajās skolās pārējiem bērniem, valsts budžetā nākamajam gadam jāatrod deviņi miljoni eiro. Kas tad līdzšinējā kārtībā ir tik nepareizs, lai būtu vērts meklēt šādu naudu?

«Aizlaistie» bērni

«Lohs.» Tas uzrakstīts uz vecas ķieģeļu ēkas — vienas no trim, kurās izmitināta Bērzupes internātpamatskola. Visi skolas bērni ir no Zemgales: Dobeles, Auces, Jaunpils vai Tērvetes novadiem. Tikai 23 ik dienu pēc stundām brauc uz mājām, pārējie — vienīgi brīvdienās.

Līdz 1996. gadam šeit bija Annenieku pamatskola, taču nu jau 23 gadus te bērni mācās pēc divām speciālās izglītības programmām: viena ir bērniem ar viegliem, otra — ar smagiem garīgās attīstības traucējumiem.

Kopumā mūsu valstī ir deviņas dažādas speciālās izglītības programmas bērniem ar dažādiem traucējumiem — redzes, dzirdes, kustību, arī garīga rakstura. Izglītības ministrija norāda, ka bērnu izglītošana pēc speciālās programmas izmaksā divreiz dārgāk.

«Mums vairāk nekā parastajās skolās ir praktiskās nodarbības: mājturība, ritmika, ārstnieciskā vingrošana, logopēdija,» stāsta Bērzupes skolas direktora vietniece Anita Karlsone. Mājturības kabinetā redzu īstus galdniecības meistardarbus, un pedagoģe paskaidro — skolēni atsevišķās nodarbībās apgūst kokapstrādi, pavārmākslu, šūšanu. «Mēs bērnus gatavojam praktiskai dzīvei, lai viņi var par sevi parūpēties.»

Vidēji reizi divos gados kāds no audzēkņiem pāriet mācīties uz parasto skolu. Tas iespējams, ja agrā vecumā pedagogi un vecāki pastiprināti gādā par bērna mācīšanās spējām. «Šogad viens puisis no 6. klases aizgāja uz parasto skolu,» gandarīta ir Karlsone. Viņa lepojas, ka absolventu vidū ir jaunieši, kuri tālāk turpinājuši mācības profesionāli tehniskajās skolās. Tas esot liels sasniegums cilvēkiem, kuriem diagnosticēti garīga rakstura traucējumi. «Viena meitene strādā kafejnīcā Bikstos, viens puisis — Lido Rīgā,» saka Karlsone.

Kopumā mazā skoliņa atstāj jauku iespaidu. Taču Karlsone un kolēģi neslēpj acīmredzamo. «Mūsu skolā pašlaik ir kādi desmit bērni ar lieliem uzvedības traucējumiem,» saka pedagoģe. Vairums internātskolā nonākuši nevis pirmajā klasē, bet pārnākuši no parastās skolas jau 6. vai 7., kāds pat 9. klasē. «Kad šiem bērniem parastajās skolās jau izveidojušies uzvedības traucējumi, kad viņi ir pieraduši nemācīties, jo nav tikuši līdzi pārējiem, — tikai tad skolotāji un vecāki ir gatavi atzīt, ka ir grūtības šo bērnu izglītošanā. Mēs viņus saucam par aizlaistajiem bērniem,» stāsta Karlsone. «Ja vien šiem bērniem būtu pievērsta nopietnāka uzmanība, viņiem nebūtu jāpārnāk uz mūsu skolu.»

Viņa ir pārliecināta, ka šādiem bērniem vispār nav jāmācās kopā ar vienaudžiem, kuriem ir garīga rakstura problēmas. Taču, ja pašvaldības pedagoģiski medicīniskā komisija ir ieteikusi mācīties pēc speciālās izglītības programmas, internātskolā bērns ir jāuzņem.

Kā Bērzupes internātpamatskolas skolotāji tiek galā ar šiem bērniem? «Dažādi. Strādājam ar vecākiem. Ir vecāki, kuri mūs atbalsta, bet ir arī vecāki, kuri saka — mēs uz skolu palaidām, ar pārējo tieciet galā paši. Galvenais mūsu uzdevums ir neļaut darīt pāri citiem bērniem.» Bet esot vairāki gadījumi, kad skolēni bijuši vardarbīgi. Taču pat situācijās, kad ierosināts kriminālprocess, speciālā skola — atšķirībā no parastās — nedrīkst izslēgt skolēnu. Taču motivēt viņus mainīties esot ļoti grūti.

Arī sabiedriskās organizācijās Dobelē un Ogrē, kuras izveidojuši bērnu invalīdu vecāki, stāsta — ne tikai Bērzupes, daudzās speciālajās internātskolās mācās bērni, kuriem ir uzvedības problēmas. «Mēs viņus saucam par sociāli ielaistiem. Ja veseli bērni, kuri auguši destruktīvās ģimenēs, ir vienā skolā ar bērniem, kuriem ir garīgās attīstības traucējumi, tad… jūs saprotat, kas notiek,» stāsta Dobeles novada bērnu un jauniešu invalīdu biedrības Laimiņa vadītāja Kristīne Briede. Viņai ir aizdomas, ka šādās skolās ņirgājas par bērniem, kuriem ir garīga rakstura traucējumi. 

Greizā kārtība

Valsts izglītības satura centra Speciālās izglītības nodaļas vadītāja Mudīte Reigase atzīst, ka diemžēl ir iespējama šāda situācija, kad bērni ar garīgās attīstības traucējumiem mācās līdzās vienaudžiem ar uzvedības problēmām. «Mēs bieži redzam, ka pašvaldību pedagoģiski medicīniskajās komisijās bērniem neiesaka speciālās programmas atbilstoši diagnozei,» saka Reigase.

Pašlaik valstī ir sarežģīta kārtība, kā noteikt, pēc kuras no deviņām speciālās izglītības programmām bērnam mācīties. Valsts pedagoģiski medicīniskā komisija, kāda ir tikai viena valstī, izvērtē visus bērnus no 1. līdz 12. klasei, kuriem ir redzes, dzirdes, fiziskās attīstības un somatiskie traucējumi. Šīs komisijas uzmanības lokā ir arī bērni, kuriem pēc 4. klases atklāti mācīšanās, garīgās attīstības vai garīgās veselības traucējumi. 

Savukārt 56 pašvaldību pedagoģiskās komisijas — tajās darbojas pedagogi, psihologi, logopēdi un vismaz viens ārsts — izvērtē visus pirmsskolas vecuma bērnus, kā arī visus skolas vecuma bērnus līdz 4. klasei, kuriem ir valodas, mācīšanās, garīgās veselības un garīgās attīstības traucējumi. «Tas tāpēc, lai pēc iespējas agrāk konstatētu traucējumus un bērni var mācīties pēc atbilstošas programmas,» saka Reigase.

Tomēr sarežģītā kārtība ir radījusi haosu. Pērn Pārresoru koordinācijas centrs secinājapašvaldību pedagoģiski medicīniskajām komisijām nav vienotu kritēriju, pēc kuriem ieteikt vienu vai otru programmu, tās nesadarbojas ar skolām. Tās arī nekontrolē, vai vecāki ir parūpējušies, lai bērns mācās pēc ieteiktās programmas — nav nodrošinātas ne konsultācijas, ne atbalsts vecākiem.

«Kamēr bērni uzvedas labi, vienalga kāda viņiem ir diagnoze, vispārizglītojošās skolas viņus pieņem. Tikko uzvedība kļūst problemātiska, šīs skolas, pamatojoties uz bērnam noteikto diagnozi, cenšas no viņa atbrīvoties. Visbiežāk šie bērni nonāk speciālajās skolās,» saka Reigase.

Lielākoties problēmas tiek atklātas novēloti. Pērn Valsts pedagoģiski medicīniskā komisija izvērtēja 703 bērnus, no kuriem 74% bija 5.—8. klases skolēni. Kāpēc skolotāji un vecāki šādus traucējumus atklāj tik vēlu? «Elementāri! Tāpēc, ka skolās vairs netiek galā,» atbild Reigase. Turklāt no šiem bērniem mācības pēc speciālās izglītības programmas noteiktas 546. Daļa bērnu nosūtīti uz komisiju, lai gan spēj mācīties parastā skolā. «Nupat kāda skola bija likusi braukt pie komisijas 7. klases puisim, kuram ir problēmas ar uzvedību. Bet mums nebija neviena iemesla viņam ieteikt kādu speciālo programmu,» saka Reigase, kura arī darbojas šajā komisijā.

Ir vēl kāds paradokss. Divās speciālajās internātskolās — Gaujienas un Upesleju — 88 bērni mācās nevis pēc speciālajām, bet vispārizglītojošām mācību programmām. Tas nozīmē, ka viņiem nav nekādu traucējumu. Ministrijā skaidro, ka Gaujienā šāda situācija izveidojusies vēsturiski, jo kādreiz tā bija internātskola bez vecāku gādības palikušajiem bērniem un tagad tajā mācās trūcīgo vai nelabvēlīgo ģimeņu atvases, kurām vajadzīgs internāts. Arī Upeslejās veselie bērni dzīvo tieši tā paša iemesla dēļ — lai tiktu internātā. Taču pērn mainīts Vispārējās izglītības likums, no 2020. gada 1. septembra speciālās skolas vairs nevarēs īstenot vispārējās izglītības programmas. 

Vienlaikus mūsu valstī ir arī pretēja tendence — aizvien vairāk bērnu, kuriem ir diagnosticēti nopietni traucējumi, mācās parastās skolās.

Bērniem nav aizspriedumu

Katrīna (14) vienmēr ir mācījusies parastā skolā, bet pēc speciālas izglītības programmas, kas izstrādāta bērniem ar kustību traucējumiem. Līdz 6. klasei viņa gāja Dobeles Kristīgajā pamatskolā, bet pēc skolas apvienošanas mācības 7. klasē pērn sāka Dobeles 1. vidusskolā. Katrīna pati to nestāsta, bet viņas mamma Kristīne Briede gan atklāj, ka meita satraukusies, kā viņu pieņems jaunajā skolā. Meitenei ir bērnu cerebrālā trieka, grūtības patstāvīgi staigāt, ilgi rakstīt, skaidri un ātri izteikties. Lai mācītos, Katrīnai vajadzīga asistenta palīdzība. Kā bērni skatās uz meiteni, kura uz skolu nāk ar palīgu?

«Viņa ir forša!» saka kāda meitene, kad uzdodu šo jautājumu Katrīnas klasesbiedriem. Katrīna ir smaidīga, jauka un draudzīga. Klasē esot vairāki draugu pulciņi, arī Katrīnai ir savas draudzenes, ar kurām parunāties un satikties pēc stundām. Bet Sandru Ziemeli, kura jau otro mācību gadu ir Katrīnas mācību asistente, tīņi uztver kā labu sarunbiedru. «Piedalos visās stundās. Katrīnai ir grūtības ne tikai staigāt, bet arī noturēt pildspalvu. Mājasdarbus pildām kopā, un tieši šī iemesla dēļ sēžu arī stundās — lai saprastu mācību vielu!» stāsta Sandra. Alga gan neesot liela — 430 eiro «uz papīra». «Bet mani motivē prieks par darbu, patīk Katrīna un viņas ģimene,» saka Sandra.

Katrīnas mamma Kristīne devīto gadu vada Dobeles bērnu un jauniešu invalīdu biedrību Laimiņa, kas apvieno aptuveni 40—45 ģimenes, kurās kāds ir ar īpašām vajadzībām. Tāpēc Kristīne labi zina, kādas ir izglītošanās iespējas šādiem bērniem, un izstāsta, ka speciālās izglītības programmas var īstenot gan speciālajās skolās, gan parastajās. Dažkārt tajās bērniem ar speciālām vajadzībām nokomplektē atsevišķu klasi, bet citkārt viņi mācās kopā ar veselajiem vienaudžiem. 53% no visiem bērniem, kuriem ieteikts mācīties pēc speciālas izglītības programmas, mācās parastā skolā.

Kad Katrīna piedzima, bērniem ar cerebrālo trieku vēl nebija atvēlēta vieta parastajos bērnudārzos un skolās, tomēr viens no Dobeles bērnudārziem pēc ilgām diskusijām meiteni uzņēma. «Citu bērnu vecāki, iespējams, nebija priecīgi, jo saprata, ka manam bērnam auklīte un audzinātāja pievērsīs vairāk uzmanības,» stāsta Kristīne. Tomēr neviens atklāti nav iebildis.

Kad Katrīnai bija jāsāk mācīties, viņu uzņēma Dobeles Kristīgā pamatskola, kas strādāja gan pēc vispārizglītojošās, gan pēc speciālajām izglītības programmām. «Tieši tad, kad meita sāka iet skolā, valsts sāka apmaksāt asistentu darbu — tas bija 2011. gadā,» atceras Kristīne. Viņa to uzskata par labu pagriezienu iekļaujošās izglītības virzienā, jo asistents ļauj bērniem integrēties parastā skolā un sabiedrībā. Atzinumu par asistenta nepieciešamību sniedz Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisija. Parasti valsts apmaksātu asistentu piešķir tikai smagi slimiem un kopjamiem bērniem. Taču Katrīnai komisija piešķīra invaliditāti un nolēma, ka kopšana vajadzīga līdz 18 gadu vecumam.

Mācās kā visi, bet ar atbalstu

Ko īsti nozīmē speciālā izglītības programma bērniem ar kustību traucējumiem? Izrādās, Katrīna vienmēr ir mācījusies tieši to pašu, ko citi bērni. Vienīgā atšķirība — viņai mācībās ir dažādi atbalsta pasākumi.

Katram bērnam slimība izpaužas atšķirīgi, tāpēc atbalsta pasākumi jānosaka individuāli. Dobeles Kristīgajā pamatskolā pedagogiem jau esot bijusi pieredze, kā strādāt ar bērniem, kuriem ir speciālas vajadzības. «Bet, kad skolas apvienoja, sapratu, ka Dobeles 1. vidusskolā skolotāji var nebūt gatavoti darbam ar šādu bērnu. Jau pusgadu iepriekš sāku iet uz skolu, lai ar katru skolotāju individuāli izrunātu, kā ar Katrīnu strādāt,» stāsta mamma. Vidusskolas skolotāji Ir atzīst — lai gan teorētiski ir noklausījušies vienu, dažs arī vairākus lekciju kursus par speciālo izglītību, mamma devusi labu priekšstatu, kā strādāt tieši ar Katrīnu. «Piemēram, Katrīna raksta, bet lēnām. Ja pārbaudes darbā daudz jāraksta, var būt tā, ka viņa diktē, asistents pieraksta. Dažkārt viņai iedod par vienu uzdevumu mazāk nekā pārējiem. Sacerējumus, atstāstījumus un esejas viņa raksta datorā. Asistentam tajā ir ļoti liela loma. Bet jāpatur prātā, ka nedrīkst teikt priekšā,» stāsta mamma.

Katrīnai ir valodas traucējumi, tāpēc valodu stundās (latviešu, krievu, angļu) un matemātikā viņai palīdz vēl viens cilvēks — pedagoga palīgs. «Bez viņas nemaz nevarētu strādāt,» saka latviešu valodas skolotāja Solvita Ruņģe, norādot uz Inesi Janovsku-Ziu. «Ja stundas laikā viņa kaut ko nesaprot, es paskaidroju. Čukstus runājam. Katrīna sēž pirmajā solā, šķiet, nevienu tas netraucē. Mans darbs dod skolotājam vairāk laika strādāt ar pārējiem bērniem,» pastāsta Inese, pieredzējusi skolotāja, kura specializējusies darbā ar bērniem, kuriem ir speciālas vajadzības. Pagaidām gan Dobeles 1. vidusskolā Katrīna ir vienīgā, kurai nepieciešama Ineses palīdzība. Skolā 6. klasē mācās zēns ar cerebrālo trieku, taču veiksmīgi tiek galā bez atbalsta.

Pēc skolotāju stāstītā, jebkurā skolā būtu vajadzīgi vairāki pedagoga palīgi, kas atvieglotu darbu ar bērniem, kuriem ir mācīšanās vai uzvedības traucējumi. «4. klasē ir puisītis, kuram palīdz kāda meitene, kas studē pedagoģiju. Viņa trīs reizes nedēļā palīdz latviešu valodas, dabaszinību un matemātikas stundās. Tas palīdz tādiem bērniem, kuriem vajag vairāk uzmanības nekā citiem,» stāsta skolotāja Edīte Kučinska. 

Skolas direktore Sarmīte Marcinkeviča precizē, ka šī pedagoģijas studente ir viena no diviem skolotāju palīgiem, kurus skola algo no Eiropas Sociālā fonda projektā Atbalsts izglītojamo individuālo kompetenču attīstībai iegūtās naudas. Tas turpinās tikai līdz nākamā gada 31. decembrim. Dobeles 1. vidusskola ir viena no 358 skolām, kurām sadalīti 32 miljoni eiro, lai algotu atbalsta personālu, finansētu individuālās konsultācijas, kā arī robotikas un jaunrades nodarbības. «Labāk būtu, ja būtu nevis daudzi projekti, kas visi kādreiz beidzas, bet štata vietas, kas paredzētas speciālajiem pedagogiem un skolotāju palīgiem. Lai cilvēki strādātu pastāvīgi. Vajag nevis projektus, bet sistēmu,» saka direktore Marcinkeviča.

Jautāta, vai Katrīna slimības dēļ nav kādreiz piedzīvojusi sliktu attieksmi, viņas mamma atbild — nē! Kā biedrības vadītāja viņa secinājusi — ja bērnudārzā vai skolā ir kāds ar speciālām vajadzībām, pārējie bērni iemācās kļūt iejūtīgi un izpalīdzīgi. Viņasprāt, daļa bērnu ar traucējumiem var mācīties vispārizglītojošās skolās, nevis izolētā vidē.

Vienīgais izņēmums — bērni, kuriem ir garīgās attīstības vai smagi veselības traucējumi. Pašlaik valstī ir 4944 šādi bērni. Viņiem vajadzīga īpaša pieeja, speciāli sagatavoti skolotāji un mācību vide. To Ir atzīst gan Laimiņā, gan bērnu invalīdu organizācijā Vecāki kopā Ogrē, gan skolotāji. «Bērniem pat ar viegliem attīstības traucējumiem vajadzīga individuāla uzmanība un palīdzība,» paskaidro Anita Karlsone no Bērzupes speciālās internātskolas. «Piemēram, 9. klases bērniem matemātika jāmāca 6. klases līmenī. Vienmēr ir jāgādā, lai būtu viegli uztverams teksts. Skolotājam jāpiestrādā, sagatavojoties stundai.»

Pārmaiņām vajadzīga nauda

Grozījumi Vispārējās izglītības likumā, kas nosaka — no 2020. gada 1. septembra speciālajās skolās mācīsies tikai bērni ar garīga rakstura, redzes un dzirdes traucējumiem —, jau ir stājušies spēkā. Līdz ar to skaidrs — speciālo internātskolu skaits saruks.

Izglītības ministrijā gatavo arī jaunus valdības noteikumus par atbalstu bērniem ar speciālām vajadzībām, kuri mācās parastajās skolās. «Doma ir tāda, ka katram bērnam tiktu nozīmēti tieši tādi atbalsta pasākumi, kādi patiešām vajadzīgi. Tāpat esam paredzējuši, ka skolās strādā pedagoga palīgi, kuri palīdzēs šādiem bērniem,» stāsta Reigase. 

Pašlaik Latvijas skolās strādā 218 pedagogu palīgi, vēl 136 — speciālajās skolās, bet 18 — bērnudārzos. Taču nav skaidrs, kādos gadījumos un cik daudziem pedagoga palīgiem jābūt katrā skolā, nav arī skaidri principi, kā atbalsta personālam palīdzēt mācību procesā. Pēc Pārresoru koordinācijas centra ieteikumiem, pedagogu palīgi būtu vajadzīgi arī bērniem ar uzvedības problēmām.

Labklājības ministrija ir piekritusi Pārresoru koordinācijas centra priekšlikumam paplašināt iespējas bērniem saņemt mācību asistenta palīdzību. Taču pagaidām ministrijas nav spējušas vienoties, kā organizēt asistenta atbalstu mācību procesā. Visi nepieciešamie grozījumi, lai mainītu gan atbalsta pasākumus, gan paplašinātu asistenta pieejamību, ministrijām jāsagatavo un jāiesniedz valdībā līdz šī gada novembrim. Paredzēts, ka tos izvērtēs kopā ar nākamā gada valsts budžeta projektu.

Pašvaldību pedagoģiski medicīniskās komisijas Pārresoru koordinācijas centrs ieteicis likvidēt. To vietā ieteikts veidot pilnīgi jaunu Pedagoģiski psiholoģisko atbalsta dienestu ar desmit struktūrvienībām visā Latvijā (divas Rīgā, pārējās — reģionālajos centros). Šo darbinieku uzdevums būs ne tikai sagatavot atzinumu, kādi atbalsta pasākumi vajadzīgi katram bērnam ar speciālām vajadzībām, bet arī gādāt, lai par to uzzina skolā un tajā pedagogi spēj nodrošināt iekļaujošo izglītību. Dienestam jābūt tiesīgam arī «monitorēt», vai bērni mācās atbilstoši ieteikumiem. Tas arī nodrošinātu supervīzijas pedagogiem, lai uzlabotu viņu darbu ar bērniem, kuriem ir uzvedības, attīstības vai psihiskie traucējumi. Šo dienestu ar tā filiālēm reģionos paredzēts pakāpeniski izveidot divu gadu laikā — 2020. un 2021. gadā.

Saeimas Izglītības komisijā ir izteikts atbalsts iecerētajām pārmaiņām. Taču Pārresoru koordinācijas centrs uzsver — izmaiņas varēs īstenot tikai tad, ja 2020. gada valsts budžetā valdība atradīs tam vajadzīgos vairāk nekā deviņus miljonus eiro. Četri miljoni vajadzīgi Pedagoģiski psiholoģiskā atbalsta dienesta izveidei, pārējā nauda — lai skolās noorganizētu plašākus atbalsta pasākumus, tajā skaitā algotu pedagogu palīgus, paplašinātu asistentu pieejamību, izglītotu skolotājus.