Kategorijas: Personība

Vissmagākā kauja medicīnā

Baktēriju rezistences dēļ ik gadu mirst simtiem tūkstošu cilvēku, bet farmācijas bizness atsakās finansēt jaunu antibiotiku meklējumus. Taču zinātnieki turpina darbu — profesors Edgars Sūna ar Organiskās sintēzes institūta kolēģiem piedalās pat sešos starptautiskos pētījumos

Vislielākais drauds sabiedrības veselībai ir nevis kāda nāvējoša slimība, bet gan antibakteriālā rezistence. Par to jau pirms pieciem gadiem pavēstīja Pasaules Veselības organizācija un ANO, aicinot visu valstu līderus sadarboties cīņā pret šo jauno laiku sērgu. «Pašlaik tā ir pilnīgi visos reģionos un potenciāli var ietekmēt ikvienu cilvēku jebkurā valstī,» vēstīja ANO ziņojums. Tajā skaidrots, ka zināmas vismaz septiņas baktērijas, kuras nevar iznīcināt ar antibiotikām un kuras izraisa tādas izplatītas un bīstamas slimības kā asins saindēšanās, caureja, pneimonija un urīnceļu infekcijas. Pašlaik pasaulē rezistences dēļ mirst ap 700 tūkstošiem cilvēku gadā, bet zinātnieki lēš, ka 2050. gadā šis skaitlis sasniegs desmit miljonus.

Taču — kāds paradokss! — farmācijas industrija ir atteikusies finansēt jaunu antibiotiku meklējumus. Antibiotikas nedrīkst būt tik viegli pieejamas kā bezrecepšu zāles, ārstēšanās kurss parasti ilgst tikai piecas dienas. «Nekāds bizness no tā nesanāk,» paskaidro infektologs Uga Dumpis. 

Tāpēc ASV un Eiropā valstis kopā ar labdarības organizācijām veido īpašas programmas, kas līdzfinansē jaunu vielu iz-strādi. Eiropā tāda ir Innovative Medicines Initiative, kurā darbojas akselerators New Drugs for Bad Bugs jaunu antibiotisko vielu izstrādei. 

No astoņiem pašlaik finansētajiem šī akseleratora projektiem sešos kopā ar vairākiem sadarbības partneriem piedalās Latvijas Organiskās sintēzes institūta pētnieki. «Eiropā mēs esam augstākajā līgā,» pārliecinoši saka Edgars Sūna, kas institūtā vada Organiskās sintēzes perspektīvo tehnoloģiju laboratoriju. Latvijā neviens cits labāk par šīs laboratorijas pētniekiem nezinot, vai iemācīsimies cīnīties ar antibakteriālo rezistenci.

Liktenīgās kļūdas

Rezistence pret antibiotikām ir tikpat sena kā pašas antibiotikas, teic ķīmijas zinātņu doktors Sūna. «Ja vienas baktērijas celms ražo antibiotikas, lai iznīcinātu citas baktērijas, pēdējām jāizstrādā rezistence, lai izdzīvotu. Loģiski, pretējā gadījumā uz pasaules būtu tikai viens baktērijas celms. Bet tā nav, baktēriju ir miljardiem,» skaidro Sūna. Kā profesors, kurš lasa lekcijas gan LU, gan RTU studentiem, viņš lieliski atceras daudz faktu un prot izstāstīt tos interesanti. 

Lūk, viņš izskaidro, ka dabiskas antibiotikas eksistē jau miljardiem gadu, cilvēku radītas — nepilnus simt. 1928. gadā farmakologs Aleksandrs Flemings no pelējumsēnītes izdalīja penicilīnu. Bet ārsti vēl pat nebija sākuši ārstēt ar penicilīnu, kad zinātnieki jau eksperimentos novēroja, ka viena no baktērijām, kuru mēģināja iznīcināt ar penicilīnu, turpina dzīvot. Tātad — rezistenta.

Tāpēc Sūna uzsver — nav tiesa, ka rezistence veidojas antibiotiku lielā patēriņa dēļ. «Bet, ja antibiotikas lieto nepamatoti un nepareizi, rezistences veidošanās paātrinās,» precizē zinātnieks.

Lielākajā daļā pasaules valstu rūpīgi seko līdzi antibiotiku patēriņam. Pēc pēdējiem Eiropas Slimību profilakses un kontroles centra datiem, kopš 2013. gada izmantoto antibiotiku daudzumā nav statistiski nozīmīgu izmaiņu. Taču patēriņš valstīs ļoti atšķiras. Visvairāk antibiotiku lieto Spānijā, Grieķijā, Kiprā un Itālijā, vismazāk — Nīderlandē, Igaunijā, Zviedrijā. Antibakteriālo līdzekļu patēriņu mēra dienas devās uz 1000 iedzīvotājiem. Spānijā šis skaitlis ir 34, bet Nīderlandē —11. Arī Latvijā šis skaitlis ir zems — 14,3.

«Latvijā salīdzinoši nedaudz lietojam antibiotikas, tāpēc ārpus slimnīcām mums problēmu nav,» apstiprina LU profesors Uga Dumpis, kurš Stradiņa slimnīcā vada Infekciju slimību un hospitālās epidemioloģijas konsultatīvo dienestu. Pirms vairāk nekā 10 gadiem pat bija sa-traukums, ka pret antibiotikām nejutīgais stafilokoks Latvijas slimnīcās izplatīsies epidēmiskos apmēros. «Bet pagaidām Latvijā nav tādu baktēriju, kurām nebūtu piemeklējamas antibiotikas ārstēšanai,» mierina Dumpis.

Diemžēl tas nenozīmē, ka visi Latvijā antibiotikas lieto pareizi. Infektologi konstatējuši, ka 13% no antibiotiku lietotājiem tikuši pie tām bez ārsta nozīmējuma. ES valstīs vidēji tikai 7% lietotāju dzēruši antibiotikas bez ārsta ziņas. Bet nepamatots antibiotiku patēriņš ir tieši tas, kas paātrina rezistenci, uzsver doktors Sūna.

Otrs iemesls, kāpēc aizvien vairāk baktēriju ātri kļūst nejutīgas pret antibiotikām, ir to izmantošana gaļas ražošanā. Pēc Sūnas skaidrotā, ja dzīvnieki tiek ik dienu baroti ar antibiotikām tikai profilakses nolūkos, to organismos mītošajām baktērijām izveidojas rezistence. Apēdot šādu dzīvnieku gaļu, arī cilvēks uzņem pret antibiotikām izturīgās baktērijas.

«Nav jēgas izstrādāt jaunas antibiotikas, ja necīnāmies kompleksi,» saka Sūna. 2016. gadā ANO dalībvalstis vienojās par koordinētu rīcību cīņā pret antibiotiku rezistenci, bet Eiropas Parlamentā izstrādāja rīcības plānu tās apkarošanai. Pagaidām ievērojamu uzlabojumu nav. Vēl pirms dažiem gadiem šķita, ka par nāvi tuberkulozes dēļ mums atgādinās tikai tādi mākslas darbi kā Verdi opera Traviata vai Remarka romāni, bet tagad izplatās tuberkuloze, kas ir rezistenta pret daudzām antibiotikām.

Sūna atzīst, ka prognozes ir skumjas, tomēr iesaka necelt paniku. «Vienmēr esmu domājis — cilvēks, radības kronis, lido kosmosā. Bet ar kaut kādu baktēriju netiek galā! Tas tāpēc, ka mēs cīnāmies ar šo baktēriju ar tās pašas ieročiem. Tā miljardus gadu ir ražojusi antibiotikas, lai cīnītos ar konkurentiem. Mēs tagad gribam šos ieročus pavērst pret pašu baktēriju. Bet mēs šajā kaujā esam diletanti — atšķirībā no baktērijas mums nav četri miljardi gadu aiz muguras,» ar šīm pārdomām Edgars Sūna pamato, kāpēc cīņā pret antibakteriālo rezistenci jālaiž jauni ieroči adjuvanti — vielas, kas baktērijā nobloķē rezistences mehānismus.

Gan Sūna, gan citi zinātnieki uzskata, ka cilvēki jau ir radījuši gana daudz antibiotiku. Pašlaik to esot vairāk nekā simt, no kurām ap 50 nopērkamas Latvijā. Tāpēc rezistences apkarošanai zinātnieki visā pasaulē meklē ne tikai jaunas antibiotikas, pret kurām baktērijas agri vai vēlu izstrādā rezistenci, bet arī adjuvantus. «Šīs vielas spēj nomākt rezistences mehānismus, un tad atkal vecās labās antibiotikas spēj iedarboties,» skaidro Sūna.

«Nekāda biznesa nav!»

Organiskās sintēzes institūtā ikdiena ir ļoti rosīga. Te pie modernām iekārtām strādā desmitiem jaunu, baltos halātos tērptu zinātnieku. Latvijā institūts ir viens no veiksmīgākajiem jaunu zāļu izstrādē, daudzus tā projektus pilnībā apmaksājis vai līdzfinansējis kāds farmācijas uzņēmums.

Tikai ne antibiotiku izstrādi. Neviens no sešiem projektiem, kuros institūta pētnieki kopā ar citu valstu kolēģiem izstrādā jaunas vielas antibiotiku rezistences apkarošanai, tiešā veidā nav farmācijas uzņēmuma finansēts. «Farmaceitiskās kompānijas iet ārā no antibiotiku izstrādes lauciņa. No 18 lielajām farmācijas kompānijām pasaulē ar antibiotikām nodarbojas vairs tikai četras,» saka Sūna. «Jo zāļu izstrāde ir bizness. Ļoti ienesīgs, bet ar augstu risku.» 

Piemēram, no 10 000 vielām, kas ir agrīnās zāļu izstrādes fāzē, līdz aptiekai nokļūst tikai viena. Aplēsts, ka vienu zāļu izstrāde kopumā izmaksā vidēji miljardu eiro. Tāpēc, tiklīdz jaunās zāles reģistrē, tās ražo un maksimālos apjomos cenšas pārdot visās aptiekās, saka Sūna. «Bet tas ir tieši tas, ko nedrīkst darīt ar antibiotikām. Jaunas antibiotikas nedrīkst plaši izmantot. Pat ja kompānijai ir jauna antibiotika, aptiekās tā jānoliek tālākajā plauktā. No biznesa loģikas tas ir sliktākais biznesa plāns,» skaidro Sūna. 

«Otra lieta — farmācijas kompānijām «patīk» hroniskās slimības: onkoloģija, diabēts, sirds un asinsvadu slimības. Ir daudz pacientu, kas cieš no šīm slimībām, un to ārstēšanai zāles jālieto ilgi. Bet antibiotikas jādzer reti, un tās nedrīkst lietot ilgāk par nedēļu. Tāpēc farmācijas kompānijas atsakās no antibiotiku izstrādes.»

«Tā ir taisnība, ka industrijai antibiotikas neinteresē, tur nav peļņas iespēju,» apstiprina Uga Dumpis. Kā ārsts viņš zina — lielākā daļa pacientu var ārstēties ar patentbrīvajām antibiotikām, kas ir lētas. Tikai daļai pacientu ir rezistence pret tām. Bet jaunākās antibiotikas maksājot vairākus tūkstošus eiro. «Neviens tās negrib pirkt,» saka Dumpis un iesaka izlasīt The Economist maija sākumā publicētu rakstu Netflix and Pills. The Antibiotic Industry is Broken. Tajā secināts, ka pagaidām vienīgais izdomātais risinājums ir ļaut slimnīcām «abonēt» jaunās antibiotikas, tāpat kā mēs abonējam filmu kanālus — ik mēnesi iemaksāt noteiktu summu, lai īstajā brīdī tiktu pie vajadzīgā.

Savukārt, lai zinātnieki jaunu antibiotiku un adjuvantu izstrādē nebūtu atkarīgi no industrijas, Eiropā un ASV kopš 2014. gada darbojas vairāki fondi, kas finansē jaunu zāļu vielu izstrādi. Piemēram, ASV ir izveidota starptautiska programma CARB-X, kuras budžets ir 550 miljoni ASV dolāru (gandrīz 500 miljoni eiro). Naudu fondam devusi ASV, Lielbritānijas un Vācijas valdība, tādi labdarības fondi kā britu Wellcome Trust un Bila un Melindas Geitsu fonds, kā arī zinātniskie institūti un citas organizācijas. Pēc līdzīga principa strādā globālā bezpeļņas organizācija GARDP, kurā jaunu zāļu izstrādi finansē vairāku valstu valdības un labdarības fondi.

Latvijas Organiskās sintēzes institūts piedalās Eiropas Savienībā izveidotā programmā Innovative Medicines Initiative, kurā kopējā zāļu izstrādei atvēlētā summa sasniedz miljardu eiro. Jaunu zāļu izstrādei naudu atvēlējusi gan Eiropas Komisija, gan Eiropas farmācijas kompānijas. Finansējuma saņemšanai var pieteikties gan uzņēmumi, gan akadēmiskas institūcijas.

Kopš 2014. gada šajā ES programmā darbojas akselerators New Drugs for Bad Bugs, kurā iesniegti 80 projekti, no tiem finansējumu saņēma ceturtā daļa. Taču pašlaik IMI finansē tikai astoņus projektus, no kuriem sešos sadarbības partneris ir Organiskās sintēzes institūts. Sūna skaidro, ka tik liels atbirums ES programmā ir tāpēc, ka vadība ik pēc trim mēnešiem izvērtē katra projekta sasniegumus un tad izlemj — turpināt finansēt vai ne. 

«Tā nav fundamentālā pētniecība, kur gadiem ilgi var pētīt bez skaidras nojausmas, kāds būs pētījuma rezultāts. Pro-gramma finansē tikai tos projektus, kuros ir izredzes radīt jaunas zāles,» saka Sūna. «Mūsu institūtam ir paveicies — mēs daudzus iepriekšējos gadus kā līgumpartneris sastrādājāmies ar farmaceitiskām kompānijām. Aizvadītie 10—15 gadi ir bijuši fantastiski treniņgadi, kuros esam mācījušies strādāt uz rezultātu.» 

Pēc Sūnas vārdiem, pašlaik atlikušajos programmas pētījumos vairums no zāļu izstrādē iesaistītajiem medicīnas ķīmiķiem strādā tieši Organiskās sintēzes institūtā. Tās Farmaceitiskās farmakoloģijas laboratorijā notiekot arī in vivo testi — tiek pārbaudīta jauno vielu iedarbība uz dzīvniekiem.

Cerības ir

Kāpēc vairumam no projektiem nav rezultātu? Sūnas atbilde — katrai no vielām kādā izstrādes posmā atklājas būtisks trūkums. «Piemēram, mums bija projekts kopā ar franču farmācijas kompāniju. Mazos parazīttārpos jeb nematodēs dzīvo baktērijas, kas izstrādā antibiotikas. Institūta ķīmiķu uzdevums bija vienkāršot antibiotikas ķīmisko molekulu, samazināt tās toksicitāti. Tas bija ļoti interesants projekts, cīnījāmies pusotru gadu. Mums izdevās vienkāršot molekulu un uzlabot antibakteriālo aktivitāti, bet mēs netikām galā ar toksiskumu. Antibiotika bija toksiska, tāpēc projektu vienkārši pārtraucām,» stāsta Sūna.

Taču institūts turpina darbu sešos citos projektos, no tiem trijos izstrādā adjuvantus, divos — jaunu antibiotiku, un vienā mēģina uzlabot antibiotiku, kas līdz šim veiksmīgi izmantota veterinārmedicīnā.

No visām šīm vielām tikai viena nonākusi līdz klīnisko pētījumu pirmajai fāzei. Tas nozīmē, ka tiek pārbaudīta antibiotikas ietekme uz cilvēka organismu. «Tas ir milzīgs sasniegums,» saka Sūna. Savukārt cita molekula, kas varētu būt pamatā pilnīgi jaunam antibakteriālam līdzeklim, esot preklīnikas fāzē.

Organiskās sintēzes institūts klīniskajos pētījumos nepiedalās, taču Sūna zina, ka klīniskie pētījumi, kuros novērtē līdzsvaru starp vajadzīgo efektu un nevēlamajām blaknēm, ilgst 4—6 gadus. Tāpēc pagaidām esot grūti pateikt, vai un kura jaunā viela kļūs par īstām zālēm. «Bet cerība ir,» saka Sūna, atklājot, ka esot saņēmis labas ziņas no Oksfordas Universitātes kolēģiem par adjuvantu. Detaļās nedrīkstot stāstīt, bet «ļoti pozitīvas ziņas».

Nogalinās vairāk nekā vēzis?

Nāves gadījumu skaits pasaulē gadā

Avots: Antibakteriālās rezistences pārskats, 2014

Savējā, bet svešā

Venēcijas biennālē 10. maijā tiks atklāts un līdz vēlam rudenim būs apskatāms Latvijas paviljona mākslinieces Dainas Grantiņas projekts Saules suns

Viņas košās un ekspresīvās gleznas un skulpturālās instalācijas atgādina biomorfas būtnes, tikko izplaukušus ziedus vai sulīgi nogatavojušos augļus. Dabisko un sintētisko materiālu sakausējumi atsauc atmiņā kādu futūristisku filmu rekvizītus vai svešu planētu būtnes, kas izlauzušās no savas formas, atstājot telpā tikai ādas ķeskas un nezināmu ķermeņu karkasus. Tāda ir Daigas Grantiņas mākslas pasaule. Viņa ir māksliniece, kas šogad pārstāvēs Latviju Venēcijas biennāles 58. starptautiskajā mākslas izstādē. 

Grantiņas vārds vēl pirms pāris gadiem vietējā mākslas vidē bija zināms tikai retajam, bet plašākai Latvijas publikai bija pavisam svešs. Tomēr viņa ir piedalījusies vairākās nozīmīgās grupas izstādēs un festivālos un pagājušajā gadā sarīkoja personālizstādi vienā no Eiropas nozīmīgākajiem mākslas izstāžu centriem Palais de Tokyo Parīzē.

Grantiņas telpiskās instalācijas veido neona košuma barokālas ainavas, kurās, materiāliem un skulpturālajām masām savstarpēji pārklājoties un savienojoties, jaušama sastingušas kustības klātbūtne. Nozīmīga loma ir krāsai, kuru, aizņemoties dzejnieces Līzas Robertsones teikto, māksliniece salīdzina ar hormoniem. 

Grantiņas darbos nav jaušams tiešs politisks saturs, tomēr neviļus tie liek domāt par sabiedrības košo, sintētisko dzīvesveidu, kurā planētas ekoloģija ir sapinusies košos plastmasas atkritumos un tagad ļaujas globālās sasilšanas izraisītajām mutācijām.

Attīstības ceļš

Daiga Grantiņa dzimusi 1985. gadā Saldū, bet septiņu gadu vecumā kopā ar vecākiem pārcēlās uz dzīvi Hamburgā. Tur pēc kādas skolotājas iedrošinājuma iestājās Hamburgas Mākslas akadēmijā. Šajā skolā savulaik par pasniedzēju ir strādājis arī ievērojamais fluksusa kustības mākslinieks Jozefs Boiss, kuram ir bijusi būtiska loma Grantiņas radošajā attīstībā. Viņu un Boisu vieno interese par materialitāti, simbolismu, valodu un misticismu. Boiss bija arī sociāli aktīvs mākslinieks, kurš ticēja pilsoniskajai atbildībai un zaļajai domāšanai. Arī Grantiņa paralēli savai individuālajai karjerai kopā ar Parīzes mākslinieku kolektīvu DOC iesaistās savas tuvākās apkārtnes vietējā dzīvē un sociālajā dinamikā.

Vēl dzīvojot Hamburgā, kopā ar vairākām citām vācu un latviešu māksliniecēm Daiga piedalījās Latvijas Laikmetīgās mākslas centra starptautiskajā mākslas festivālā Survival Kit 3 (2011). Kopā viņas veidoja sociāli aktīvu instalāciju un performanci RIX satraukums, kas pievērsās histērijai kā kulturālam, sociālam, semiotiskam un estētiskam fenomenam. Šobrīd, skatoties uz Grantiņas darbiem, pirmajā mirklī ir grūti iedomāties viņu kā sociāli aktīvu mākslinieci, kas, kā raksturoja viena no Venēcijas projekta komisārēm un Latvijas Laikmetīgās mākslas centra vadītāja Solvita Krese, veidotu feministiskas performances. 

Grantiņa vairākkārt ir mainījusi dzīvesvietas, sākotnēji dodoties Erasmus apmaiņas programmā uz Vīni, kur gadu studēja Vīnes Mākslas akadēmijā. Pēc Hamburgas un Vīnes māksliniece kādu laiku dzīvoja un strādāja Berlīnē, līdz visbeidzot par viņas jaunāko mājvietu kļuvusi Parīze, kur māksliniece rezidē patlaban. Grantiņa norāda, ka tieši Vīnes periodā viņa blakus glezniecībai ir sākusi pievērsties tēlniecībai, bet interese par telpiskām instalācijām radās pēc pirmās personālizstādes Latvijā, kas 2016. gadā notika laikmetīgās mākslas centrā kim? Berlīnē mākslinieci turpina pārstāvēt galerija Matthew, bet Parīzē — Joseph Tang galerija. 

2016. gadā Grantiņa piedalījās Paris Internationale mākslas mesē un mākslas portāls Artsy viņu izcēla kā vienu no 12 jaunajiem, daudzsološajiem māksliniekiem. No trim personālizstādēm, kuras Daiga uzskata kā nozīmīgākās savā līdzšinējā karjerā, divas ir sarīkotas tieši Parīzē.

Sazarotā identitāte

Grantiņa ir tipiska atvērtās Eiropas pilsone, kuras saknes un dažādie ģeogrāfiskie pieturas punkti veido sazarotu, lai neteiktu komplicētu, identitāti. Vairākās intervijās māksliniece ir norādījusi, ka viņai nacionālās identitātes jautājumi šķiet problemātiski. Taču, skatot dažādus informatīvos materiālus, visbiežāk pirmais, ko parasti var izlasīt, ir par viņas izcelsmes valsti un nacionālo piederību. Šobrīd mākslas pasaulē, ja vien tam nav kādas politiskas nozīmes, akcentēt nacionalitāti nav īpaši populāri. 

Taču Venēcijas biennāle ir viens no retajiem mākslas notikumiem, kas ir saglabājis nacionālo paviljonu formu un savstarpējo sacensību. Lai gan diskusijas par biennāles formātu ik pa laikam atjaunojas, tas turpina eksistēt kā rets un saudzējams kultūras mantojums. Jautāta, kā māksliniece jūtas Venēcijas biennāles nacionālā rāmja ietvaros, Grantiņa atzīst, ka šobrīd jūt daudz lielāku tuvību ar savām saknēm, it kā būtu noslēdzies kāds cikls un notikusi atkalapvienošanās.

Interesants laiks sievietēm

Lai jūs dzīvotu interesantos laikos (May You Live In Interesting Times) — tāds ir šāgada Venēcijas biennāles galvenā kuratora, britu mākslas kritiķa un Heivorda galerijas Londonā vadītāja Ralfa Rugofa idejiskais pieteikums. 

Arī pašu Venēcijas biennāli ir skārušas būtiskas pārmaiņas. 27. aprīlī laikmetīgās mākslas žurnāls Elephant savā interneta platformā ziņoja, ka šogad biennāles centrālajā izstādē sieviešu pārstāvniecība veidos 53% no kopējā mākslinieku skaita, kas salīdzinoši ar 2017. gada 33% ir ievērojams kāpums. Vēl iespaidīgāki dati attiecas uz nacionālajiem paviljoniem: no 43 valstīm, kuras šogad pārstāvēs mākslinieki ar individuāliem projektiem, 26 būs sievietes (60%). 

2019. gada sākumā, pirms vēl tika veikta šī kalkulācija, jau bija zināms, ka visus trīs Baltijas valstu paviljonus veidos tikai sievietes. Bez kopējām dzimuma pazīmēm visu triju valstu dalībnieces pārstāv arī vienu paaudzi (dzimušas pagājušā gadsimta 80. gados), kā arī ir guvušas lielāku starptautisku atpazīstamību tieši ārpus dzimtenes. Latvija šajā situācijā izceļas ne tikai ar to, ka mūsu valsti biennālē pirmo reizi pārstāvēs māksliniece, kura lielāko daļu mūža ir dzīvojusi un strādājusi ārpus savas dzimtenes, bet arī ar faktu, ka šī ir pirmā reize, kad Latviju vienpersonīgi pārstāv sieviete.

Saules suns

Grantiņu kā mākslinieci jau sen ir nodarbinājis gaismas jautājums, kas sākotnēji izpaudās interesē par analogajām filmām. Vēlāk tas ienāk arī viņas skulptūrās un gleznās gan kā projekcijas, gan kā materiāli un formas, kas var atstarot vai paši sakoncentrēt un radīt gaismu. Venēcijas projekts turpina šo mākslinieces aizrautību ar gaismu, šoreiz iedvesma nāk no dabas fenomena — «saules suņa», kas izpaužas kā optiska ilūzija, kad pie debesīm ir redzamas vairākas saules vai apaļa varavīksne. Šīs saules veido alegoriju, kur viens centrs, radot vairākus citus, dod iespēju pastāvēt vairākām izvēlēm, vairākām alternatīvām. Kā būtiska atsauce projektam kalpoja arī slavenā norvēģu gleznotāja Edvarda Munka darba Saule sērija, kas tapusi pagājušā gadsimta 20. gados. Tajā redzama saules pielieta ainava, kurā ekspresīvie saules stari savieno zemi ar debesīm, visam kļūstot par vienu. 

Ir mākslinieki, kuri cenšas izvairīties no darbu nosaukumu veidošanas vai rada tos kā poētiskas vai tematiskas piezīmes. Grantiņas gadījumā nosaukumam ir būtiska nozīme gan kā tekstam, gan kā daļai no mākslas darba. Darbi ir kā divdabji, un tādi paši ir arī nosaukumi. Saules suns var tulkot gan kā dabas fenomenu, gan kā vārda «saules» latviešu un angļu valodas tulkojuma savienojumu, saplūstot kopā valodām un to dažādajām nozīmēm. Savukārt mākslinieces darbu šifrēšana var turpināties bezgalīgi. Grantiņa skaidro, ka pat brīdī, kad darbs pie izstādes iekārtošanas būs beidzies, instalācija sevi turpinās. Iespējams, mākslinieces abstraktā valoda ir labākais veids, kā komunicēt ar pasauli. Tādā veidā ir iespēja darbā saredzēt vairāk par vienu patiesību.

Sinhronizētie projekti

Ar Grantiņas Venēcijas biennāles darbu ir saistītas arī vairākas sakritības, kuras māksliniece sauc par sinhronizācijām. Tajā pašā dienā, kad māksliniece saņēma vēsti, ka viņas Venēcijas biennāles projekts ir uzvarējis Kultūras ministrijas izsludinātajā projektu konkursā, viņa uzzināja, ka ir gaidībās. Smejoties piebilda, ka dzemdības un projekta atklāšana arī notiks vienlaikus, tā teikt, divu projektu sinhronizācija. 

Iespējams, paviljonu organizatoriem par atvieglojumu, māksliniece jaunās māmiņas statusu ieguva jau aprīlī, ļaujot katram no šiem diviem projektiem manifestēties savā vietā un laikā.

«Es ieraudzīju cilvēka acis»

Ilona Ceicāne strādā Rīgas Centrālcietumā — viņas uzdevums ir palīdzēt ieslodzītajiem, lai, izcietuši sodu, viņi nekad neizdarītu noziegumu. Agrāk strādājusi ar ielu bērniem, narkomāniem un prostitūtām, specializējusies veco ļaužu aprūpē. Šogad Ilona saņēma Latvijas labākā sociālā darbinieka godalgu

Divarpus gadu laikā, kopš sociālā darbiniece Ilona Ceicāne (47) strādā Rīgas Centrālcietumā, ir bijis viens ieslodzītais, kura kamerai viņa tiešām baidījusies tuvoties. Kolēģi brīdināja — dzimumnoziedznieks, agresīvs un naidīgs. Tomēr Ilona bija apņēmusies viņu uzrunāt, lai piedāvātu apmeklēt kādas nodarbības. «Kad man atvēra kameras durvis, biju gatava ieraudzīt nezin ko. Taču ieraudzīju divas cilvēka acis. Es viņā redzēju cilvēku,» Ilona stāsta, kā sāka sarunāties ar ieslodzīto, kurš līdz tam ne ar vienu negribēja runāt.

«Pirms tam viņai nebija pieredzes darbā ar ieslodzītajiem. Līdz ar to taktika bija mazliet atšķirīga nekā citiem darbiniekiem,» stāsta bijušais ieslodzītais Valdis (vārds mainīts), kurš atbrīvots no cietuma pirms termiņa. Pēc viņa stāstītā, Ilona cenšas panākt, lai noslēgtajiem cilvēkiem, kādi esot vairums ieslodzīto, pēc iespējas biežāk rodas iespēja iziet no kameras, aprunāties, piedalīties nodarbībās un nedomāt drūmas domas. 

Ilonas darbs novērtēts ar balvu Labākais sociālais darbinieks Latvijā 2018. gadā. Labklājības ministrijas konkursā iedzīvotāji balvai bija izvirzījuši 80 sociālos darbiniekus, bet visaugstāk novērtēts tieši Ilonas darbs. «Ir ļoti vienkārši nevēlamu personu kaut kur iespundēt. Bet tas savā ziņā parāda mūsu bezspēcību,» uzskata Ilona. Iepazinusies ar ieslodzītajiem, viņa ir pārliecināta — vairumam dzīves pieredze ir tik briesmīga, ka noziegums ir bijusi likumsakarība. «Reti kurš cietumā nonāk tikai savas vainas dēļ. Bieži vien ir priekšnosacījumi, kas saistīti ar bērnību un citiem faktoriem.» 

«Ak, cik skaistas rokas!» 

Ilona stāsta, ka lielākā daļa no viņas redzes lokā nonākušajiem ieslodzītajiem agri vai vēlu sāk domas par to, ko ierēdņi dēvē par «resocializāciju». Būtībā tas ir pasākumu kopums ar vienu mērķi — sagatavot cilvēku dzīvei pēc iziešanas brīvībā tā, lai viņš var atrast darbu, mājvietu, saprasties ar cilvēkiem un iejusties sabiedrībā. Lai nerastos ne vajadzība, ne vēlme atkal pārkāpt likumu.

No Ieslodzījuma vietu pārvaldes gada pārskatiem gan secināms, ka tādi resocializācijas pasākumi kā lekcijas ar nosaukumu Dzīves skola, nodarbības sociālo prasmju veicināšanai un stresa mazināšanai nav īpaši populāras. 2017. gadā no 3765 ieslodzītajiem tās apmeklēja vien 650, pabeidza 377. Tātad  — desmitā daļa. 

Ilona, kura ir tikai viens no 24 Ieslodzījuma vietu pārvaldes un sociālajiem darbiniekiem, ar savu darbu mēģinājusi paplašināt resocializācijas izpratni. Tās ir ne tikai lekcijas, bet jebkurš pasākums, kas liek ieslodzītajam pārdomāt, kā dzīvot brīvībā. Arī sarunas ar psihologu vai kapelānu, arī iesaistīšanās brīvprātīgo rīkotajos pasākumos cietumā.

«Kā cilvēks sāk saturīgi pavadīt laiku, tā atbrīvojas un sāk smieties. Kad atkal satiekamies, es jau viņam varu paprasīt — kā klājas, vai būtu ar mieru man palīdzēt, piemēram, gleznas izkārt. Un, gleznas liekot pie sienas, varu pajautāt — varbūt jūs arī gribat sagatavot darbus nākamajai izstādei?» Ilona stāsta, kā soli pa solim mēģina panākt ieslodzīto iesaistīšanos dažādās nodarbībās. 

Ar Ilonu sarunājamies vienā no Rīgas kafejnīcām, jo Ieslodzījuma vietu pārvaldes pārstāvji apgalvo, ka fotosesijas un intervijas Rīgas Centrālcietumā, kur ir slēgtas un daļēji slēgtas nodaļas, ir pārlieku komplicēts un žurnālistiem arī psiholoģiski nepatīkams pasākums.

«Man patika kaut ko lietderīgu padarīt. Kad rokas ir aizņemtas, sliktās domas nenāk galvā,» stāsta Valdis, kuram ieslodzījums Rīgas Centrālcietumā jau ir pagātne. Astoņos nebrīves gados ieguva vidējo izglītību, kuras viņam pirms tam nebija, un apguva trīs specialitātes: elektriķa, automehāniķa un metinātāja. «Pa tiem gadiem, ko pavadīju ieslodzījumā, neviens gads nebija tāds, kurā es neko nedarīju. Mācīšanās — tā bija labākā lieta ieslodzījumā,» stāsta Valdis, kuram tagad ir 40 gadu. Notiesāts par dalību bruņotā laupīšanā. Pirmstermiņa atbrīvošana ar elektronisko uzraudzību viņam dota ar diviem galvenajiem priekšnosacījumiem — ir mājas un darbs. Valdis atgriezās tēva mājās, kur dzīvo māsa ar vīru, bet darbu dabūjis ar paziņu palīdzību un tagad sagatavo lietotas mašīnas tirdzniecībai. 

Bet, jautāts, kā Ilonas atbalsts viņam palīdzēja sagatavoties dzīvei brīvībā, Valdis saka — viņa gādāja, lai Centrālcietumā, kur daudziem sods jāizcieš slēgtās kamerās, būtu tomēr pēc iespējas vairāk iespēju iziet ārpus četrām sienām un piedalīties pasākumos. Tajos varēja vienkārši cilvēcīgi parunāties. «Kad Ilona atnāca strādāt, mēs radījām gleznas, veidojām no plastikas. Godīgi sakot, es pats biju morāli sevi sagatavojis [iziešanai brīvībā]. Bet Ilonas nodarbībās izspēlējām dažādas situācijas, kāda būtu mūsu rīcība. Tas palīdzēja,» Valdis stāsta par nodarbībām, kurās ieslodzītie runājuši par vardarbību ģimenē, konfliktsituāciju atrisināšanu, arī prasmēm rīkoties ar naudu. 

Rīgas Centrālcietumā Ilona ir viens no pieciem sociālajiem darbiniekiem, kura gādā par vairāk nekā simts cilvēku resocializāciju. Atzīst, ka, sākot strādāt Rīgas Centrālcietumā, apņēmusies ieslodzītajiem novadīt tik daudz lekciju, diskusiju un interešu nodarbību, ka vienā brīdī sapratusi — vajadzīga palīdzība. «Tad izlēmu, ka ieslodzītos var iesaistīt nodarbību vadīšanā. Piemēram, pie manis atnāca ieslodzītais ar notetovētām rokām. Es teicu: «Ak, cik jums skaistas rokas! Kas jums uztetovēja tos zīmējumus?» Izrādās — pats! Cilvēks prot labi zīmēt! Varbūt viņš pārējiem var vadīt zīmēšanas nodarbības?» stāsta Ilona. Sākumā uzrunātais aizbildinājies, ka neko no mākslas nesaprot, taču galu galā piekrita. 

Līdzīgi Ilona notiesāto vidū atradusi latviešu un angļu valodas pasniedzējus. «Ir viens jauns cilvēks, nedaudz pāri 20, bet jau divreiz cietumā. Domāju — kā lai tam cilvēkam tiek klāt? Prasīju, vai varētu latviešu valodu mācīt krievvalodīgajiem. Sākumā atteica, bet galu galā piekrita, un tagad palīdzu viņam sagatavot mācību materiālus, nodarbībās arī esmu klāt. Cits ieslodzītais, padzīvojis ārzemēs, labi runā angļu valodā, pārējiem māca svešvalodu,» Ilona dedzīgi stāsta, kā panāk, ka nebrīvē pavadītais laiks kļūst jēgpilns un tajā nezūd cilvēcīgas saskarsmes prasmes. Ilona esot pieradusi meklēt risinājumu, turklāt ar minimāliem līdzekļiem. Kopš bērnības.

Iemācījusies piedot

Par savu dzīvi Ilona nestāsta raiti. Taču, kā puzli liekot kopā atsevišķus viņas teikumus, izdodas atklāt, ka Ilonai ir bijusi skarba bērnība. Augusi kopā ar četriem brāļiem. Tētim trūcis atbildības sajūtas, mammai — spējas tikt galā ar visiem pienākumiem.

«Mācījos Burtnieku internātskolā, un tas bija atbalsts tādām ģimenēm kā mūsējā. Internātskolu atceros tikai ar to, ka tur vienmēr bija auksti, stundās sēdējām mēteļos,» saka Ilona. «Mana bērnības pieredze ir noderējusi, lai atpazītu manus klientus. Es viņus saredzu — varu izskaidrot, kāpēc viņi ir tādi, kādi ir. Manī nav augstprātības. Es māku piedot cilvēkiem. Ja kaut ko nepiedošu, no tā cietīšu tikai es pati.»

Kad Ilonai bija deviņi gadi, viņu savā ģimenē pieņēma radinieki — pusmūža pāris, kam nebija bērnu. Viņi neadoptēja Ilonu, bet kļuva par audžuvecākiem. «Man bija gadi 16, kad sāku strādāt — pirms stundām iztīrīt savas skolas telpas. Bija sajūta, ka es nedrīkstu izmantot cilvēkus, pie kuriem dzīvoju. Tāpēc centos labi mācīties un naudu pati sev nopelnīt,» atceras Ilona. Tagad atzīst, ka tā bija vērtīga pieredze — viņa iemācījusies nevis pielāgoties apstākļiem un ierobežojumiem, bet vienmēr meklēt risinājumus.

Apprecējās jau 19 gadu vecumā uzreiz pēc vidusskolas. Pēc gada piedzima dēls Klāvs, vēl pēc diviem Ilona atkal bija gaidībās. «Un tad pēkšņi sapratu, ka šķiršos,» Ilona klusi atzīst, ka vīrs bijis vardarbīgs: gan emocionāli, gan fiziski. Viņa negribēja, lai bērni aug bailēs, ar apdraudējuma sajūtu. Kad meitai Lūcijai bija gads, Ilona oficiāli izšķīrās un palika viena ar diviem maziem bērniem. «Toreiz šķirteņiem nebija jāmaksā uzturlīdzekļi, un bērnu tēvs bija tik dusmīgs uz mani, ka atteicās mums palīdzēt. Nebija naudas, lai samaksātu par bērnudārzu, un nebija neviena, kam atstāt bērnus pieskatīšanai, kamēr strādāju,» atceras Ilona. «Bet es atradu izeju. Man palaimējās, ka 1994. gadā tajā vietā, kur dzīvoju, biju starp retajiem, kam ir veļas mašīna. Apkārtējām ģimenēm mazgāju veļu un izgludinātu to mugursomā piegādāju uz mājām. Daudzi man maksāja nevis naudā, bet graudā, piemēram, deva pienu un krējumu, lai bērnus varu pabarot. Iztiku ieguvu, pieskatot arī citu ģimeņu bērnus un atvēlot savu vannasistabu tiem, kam tādas nebija. Nevarēju ļauties depresijai, jo man bija jāgādā par bērniem. Kāda depresija! Esmu pateicīga, ka tādā situācijā man bija gana drosmes un uzņēmības.»

Pēc kāda laika Ilona ar abiem bērniem pārcēlās uz Rīgu pie sava audžutēta. Audžumamma jau bija mirusi, bet viņš, lai gan tuvu 80 gadu vecumam, mīļuprāt piekrita pieskatīt mazos, kamēr Ilona strādā. «Viņam vienmēr galvā bija vīzijas. No viņa arī iemācījos, ka nevajag visu laiku domāt piezemēti, vajag paskatīties plašāk,» atceras Ilona. Naudu pelnot kā sanitāre un privātu mājokļu uzkopēja, Ilona tomēr izlēma studēt. Viņa skaidri atceras, kā 1999. gada rudenī, kad Klāvs devās uz 1. klasi, viņa sāka neklātienes studijas augstskolā Attīstība, kur mācīja sociālos darbiniekus. 

Uz ielas un pansionātā

Pirmā vieta, kur Ilona pirms gadiem 18 sāka strādāt par sociālo darbinieci, bija luteriskās baznīcas izveidotais ielu bērnu centrs Līksnas ielā. Ilona ir specializējusies tā dēvētajā ielu sociālajā darbā — viņa palīdzējusi narkomāniem, HIV un AIDS slimniekiem, arī prostitūtām.

Bet, kad Ilona iepazinās ar savu tagadējo vīru, abi domāja par kopēju bērnu. Lai stress netraucētu mazuļa veselībai, viņa uz laiku pārtrauca sociālo darbu. 2005. gadā piedzima pastarītis Ričards, un, mēģinot darbu apvienot ar ģimenes dzīvi, Ilona piekrita strādāt veco ļaužu pansionātā. «Tur jāstrādā viena diennakts, divas brīvas,» paskaidro Ilona. Darbs iepatikās, un viņa nolēma specializēties sociālajā rehabilitācijā. «Iemācījos palīdzēt veciem, slimiem cilvēkiem, un tagad šo prasmi varu nodot tālāk,» saka Ilona. Paralēli darbam Centrālcietumā viņa lasa lekcijas mācību centrā Buts — gatavo jaunus sociālās aprūpes speciālistus. 

Daudzus gadus Ilona strādājusi dažādos darbos arī kā brīvprātīgā. Tagad to dara rehabilitācijas centrā Ratnieki, Rīgas Latviešu biedrības namā un biedrībā Bona Fide Latvia, kur palīdz no ieslodzījuma jau atbrīvotajiem. 

Brīvprātīgo darbu Ilona sāka savu bērnu dēļ. «Viņi gribēja uz vasaras nometnēm, bet kur es ņemšu naudu diviem bērniem? Pieteicos tajās strādāt brīvprātīgi, un tad kaut vai par viena bērna dalību nometnē man nebija jāmaksā,» stāsta Ilona, kura 15 gadus vasarās kā brīvprātīgā strādāja mūzikas nometnēs Vītolēni. «Ai, mēs ar bērniem daudz ko varējām. Kad viņi bija mazi, ar autostopiem apbraukājām Latvijas pilis un muižas. Vai tāpēc, ka nav naudas, nevar ceļot? Aizvadītajās divās vasarās atkal visa ģimene apbraukājām Latvijas un Igaunijas pilis un muižas — gulējām teltī, ēdām pie ugunskura, un bija tik labi!»

Darbs, kas liek augt

Ilonas māksla tikt galā ar visiem pienākumiem ir tas, ar ko viņa ieinteresēja ieslodzītos pirmajā reizē, pirms pusotra gada tiekoties kā jaunā Rīgas Centrālcietuma darbiniece. «Veči divdesmit bija atnākuši. Kad iegāju zālē, jutu — man kājas ļogās,» neslēpj Ilona. «Man prasīja, kur esmu strādājusi, ar kādām sociālajām grupām. Pastāstīju un pieminēju, ka ir bijis posms manā dzīvē, kad vienlaikus esmu strādājusi četrās darbavietās. Lūk, tas izraisīja interesi.» Pēc tikšanās Ilona visvairāk tincināta par iztikšanu, un viņa saprata — tā ir tēma nodarbībām.

«Daudzi sapņo, ka pēc iznākšanas noīrēs pirtiņu, izpriecāsies un tad kādu laiku ēdīs restorānos. Par kādu naudu? Mēs esam crazy* sabiedrība ar to, ka ikviens veido ap sevi veiksmes oreolu, radot maldīgu priekšstatu, ka visiem ir liela nauda,» secina Ilona. Viņi kopā ar ieslodzītajiem nolēmuši pakalkulēt, kā samērot ienākumus un izdevumus. Visi secināja — jā, izšķērdība nav iespējama. «Kad man stāsta, cik ieslodzījumā ir negaršīgs ēdiens, strīdos pretī — lielai daļai sabiedrības ir smagi jāstrādā, lai tiktu pie šāda ēdiena.»

Darbam Ieslodzījuma vietu pārvaldē Ilona pieteicās, izlasījusi sludinājumu. Kāpēc? «Man bija interese,» viņa atceras. Drusciņ gan baidījusies, taču šajā darbā ieraudzījusi cilvēkus, kuru problēmas «mēs kā sabiedrība esam palaiduši garām». Lielā-koties ieslodzītajiem esot milzīgas psiholoģiskas un arī fiziskas traumas. «Kādām tik šausmām cilvēki nav gājuši cauri!» īsi nosaka Ilona. Lai palīdzētu, viņa ar kolēģiem — resocializācijas daļas vadītāju, psihologiem, inspektoriem, uzraudzības un drošības daļas speciālistiem — kopīgi izlemj, kā sākt sadarbību ar katru cilvēku, lai viņš gribētu atgriezties sabiedrībā, uzturēt labas attiecības ar cilvēkiem, tikt galā ar ikdienišķām ķibelēm, strādāt un maksāt nodokļus.

Pēdējos desmit gados Latvijā ir mainījies gan ieslodzīto skaits, gan izpratne par nebrīvi kā sodu. Vēl 2007. gadā Latvijā bija 6548 ieslodzītie, bet 2017. gadā gandrīz uz pusi mazāk — 3765. Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšniece Ilona Spure norādījusi uz diviem iemesliem: emigrācija un pirms sešiem gadiem veiktie grozījumi Krimināllikumā, kuru mērķis bija ievērojami samazināt soda termiņa ilgumu. Kādreiz cietumā piespriestie gadi bija vienkārši «jāatsēž», tagad tiek mērķtiecīgi saplānots laiks, lai ieslodzītie varētu mācīties, apgūt jaunas specialitātes, nostiprināt sociālās prasmes, atbrīvoties no atkarībām. 

Pateicoties brīvprātīgo darbam, ieslodzījuma laikā cilvēki redz kino, tiekas ar režisoriem un aktieriem, pirmo reizi mūžā dzird opermūziku, rīko savas mākslas darbu izstādes. Četras reizes gadā katrā no Latvijas cietumiem esot ģimeņu dienas, kad pie ieslodzītajiem var atnākt visa ģimene: brāļi, māsas, mamma un tētis, sieva un bērni.

«Visi cilvēki, ar kuriem esmu strādājusi, devuši man iespēju lielai izaugsmei. Esmu pati sev daudz jautājusi par dzīves un darba jēgu — kāda ir sabiedrība, kāda tajā katram no mums ir loma,» saka Ilona. Galvenais, ko sapratusi — katrs cilvēks ir vērtība.

* Traka — angļu val.

Latviešu strēlnieku mozaīka

Par strēlniekiem rakstīts tik daudz — ko mēs vēl par viņiem nezinām? Viņu vārdus! Atvaļinātais pulkvedis Jānis Hartmanis veido sarakstu, kurā ieraksta ikvienu strēlnieku

Katrs kaut reizi ir pētījis melnbaltās bildes ar latviešu strēlniekiem. Tik daudz bravūrīgu puišu ar pakausī atstumtām cepurēm un vīru lielām plaukstām, par kuriem nezinām gandrīz neko! Kā viņus sauca, kuri atgriezās no kara mājās, vai redzēja bērnus izaugam? Nezinot to, simtgadīgās fotogrāfijas kļūst aizvien blāvākas un latviešu strēlnieku vēsture — tālāka. Taču ir tāda vietne Latviesustrelniekusaraksts.lv, kurā lasāmi strēlnieku vārdi un savāktas šādas tādas ziņas par katru no viņiem.

Ievadīju vecvecvectēva vārdu, un — tiešām! — Ginters Fricis Ernesta dēls, dienējis 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulkā. Par dalību Ziemassvētku kaujās apbalvots ar IV šķiras Jura krustu. Par to vēstīja ģimenes leģenda, bet te, lūk, melns uz balta rakstīts! Tas bija brīdis, kad šķita — vecās fotogrāfijas atdzīvojas! Katrs var personīgi pietuvoties strēlnieku vēsturei.

Latviešu strēlnieku sarakstu ir veidojis Jānis Hartmanis (61), atvaļināts pulkvedis. Vīrs ar varenu augumu un zemu, tēvišķi mierīgu balsi. No aptuveni 50 tūkstošiem latviešu strēlnieku, kas cīnījās Pirmajā pasaules karā, viņš 33 422 ir identificējis vārdus un ielicis paša veidotajā vietnē. Tā ir vienīgā vieta, kur apkopoti un jebkuram pieejami dati par latviešu strēlniekiem.

Sākumā — vectēva stāsti

Tikšanos ar Jāni sarunājam pie Nacionālo bruņoto spēku (NBS) štāba bataljona Krustabaznīcas ielā. Drēgnajā rītā viņš iznāk pretī siltā, rūtainā jakā un adītu mici galvā. Formastērps vairs nav vajadzīgs, pirms gadiem astoņiem Jānis no dienesta atvaļinājās, taču joprojām strādā NBS komandiera birojā par vecāko ekspertu.

Jautāts, kāpēc nodevies strēlnieku vēstures pētniecībai, Jānis neslēpj — daudz personīgu iemeslu un arī apstākļu sakritības.

Pirmo interesi radīja paša ģimene. Jāņa vectēvs Hugo Hartmanis stāstījis, ka ģimene Pirmajā pasaules karā no Tērvetes devās bēgļu gaitās, nonāca Smiltenē un tur Hugo 18 gadu vecumā mobilizēts dienestam jaunajā Latvijas armijā, 7. Siguldas kājnieku pulka 2. rotā. Vairāki virsnieki bijuši latviešu strēlnieki. Vectēvs lielījis savus komandierus — tieši pieredzējušie strēlnieki izplānojuši uzbrukuma stratēģiju kaujās pret Bermonta armiju gan Kurzemē, gan Latgalē, kur piedalījies arī Hugo.

No vectēva Jānis, vēl zēns būdams, uzzinājis arī to, kā cīņā pret Bermontu latviešiem palīdzējis britu kreiseris Dragon. 1919. gada vasaras nogalē tas vedis latviešu karavīrus, arī Hugo, uz Liepāju, lai viņi aizsargātu Kurzemi. «Vectēvs gan arī atcerējās, ka Latvijas armija bija nabadzīga, karavīri nekad nebija paēduši. Britu kreiserī viņi gulējuši uz klāja, un, kad angļu matroži ēda balt-maizi, svieduši to latviešu karavīriem kā suņiem,» vectēva teikto atstāsta Jānis.

Priekšstatu par latviešu strēlniekiem radīja arī Aleksandra Grīna Dvēseļu putenis. Padomju gados romāns bija aizliegts, bet vectēvs bija noplēsis grāmatai vākus un titullapas, lai tā nepiesaistītu uzmanību, un paslēpis mājās, lai mazbērni dabū izlasīt.

Jānis auga ģimenē, kurā pret padomju varu izjuta klusu naidu. 1941. gada 14. jūnijā uz Sibīriju izsūtīja mātes ģimeni. Mammas mazo māsu, kura tundrā bija meklējusi ēdamo, saplosīja vilki. Tāpēc Jānis jau bērnībā zināja, ka nevar ticēt visam, ko stāsta politinformācijas stundās un mācību grāmatās.

Pārsteidzoši, bet obligātajam militārajam dienestam padomju armijā Jānis 18 gadu vecumā pieteicās pats. Vaļsirdīgi atklāj, ka gribējis tikt prom no mājām. «Kad man bija 16 gadu, vecāki izšķīrās. Liels trieciens,» viņš atceras. Dienējis Ziemeļigaunijā zenītraķešu brigādes štābā, 3000 cilvēku lielā vienībā. Pēc dienesta viņš nolēmis turpināt tēva ģimenes tradīciju — mācīties par skolotāju. Beidzis pedagoģijas augstskolu Liepājā un 80. gadu vidū ar sievu pārcēlies uz Ikšķili, sācis strādāt par vēstures skolotāju. «Nejauši iepazinos ar rakstnieku Egonu Līvu, kurš sākumā man pastāstīja par jūrniecības vēsturi — no mātes puses viņa senči bija kuģotāji. Kad sadraudzējāmies, Egons manī uzjundīja arī interesi par latviešu strēlnieku vēsturi. Viņš man ieteica sākt to pētīt caur savu senču vēsturi,» atceras Jānis, kurš tagad dod to pašu padomu — lai rastu interesi par vēsturi, sāc ar ģimenes pagātni!

80. gadu otrajā pusē, kad PSRS līderis Mihails Gorbačovs izsludināja perestroiku un Latvijā sākās Atmoda, pamazām atklājās vēstures melnie plankumi. «Kopā ar Ikšķiles skolēniem pētot strēlnieku kaujas tuvajā Nāves salā, konstatēju, ka padomju laikos rakstītajās grāmatās ir daudz sagrozījumu un nepatiesības,» atceras Jānis.

Jo vairāk viņš interesējies par to, kā 1916. gadā Nāves sala kļuva par vienu no svarīgākajiem punktiem Rīgas aizstāvībā pret Vācijas armiju, jo vairāk aizrāvies ar strēlniekiem. Tā atklāja, ka jau 1915. gadā pirmo Nāves salas karotāju vidū bija latvieši Matīss Minke un Arvīds Poga, pirmā brīvprātīgā latviešu strēlnieka Roberta Pogas vecākais brālis. Dokumentus, kas saistīti ar Pirmo pasaules karu, pētīja ne tikai Latvijas Valsts vēstures, bet arī Krievijas Valsts kara vēstures arhīvā.

«Ar skolotāja statusu toreiz pietika, lai Maskavā varētu tikt klāt materiāliem,» atceras Jānis. Arhīvā viņš pētīja dokumentus, kas saistīti ar cariskās Krievijas armiju līdz pat tās izformēšanai 1918. gada aprīlī. «Vajadzīgajiem dokumentiem palūdzu kserokopijas. Toreiz bija vienkārši — aizbraucu uz Maskavu, aizvedu arhīva darbiniekiem balzamu un, tā kā sievas krusttēvs dzīvoja Kanādā, par kopijām samaksāju valūtā. Tad visi vārti bija vaļā!»

Maskavā iegūto dokumentu kopijas ir noderējušas, gan pētot kaujas, gan veidojot strēlnieku sarakstu. Gandrīz visi latviešu strēlnieku vienību dokumenti, pēc Jāņa vārdiem, joprojām glabājas Maskavā, kara vēstures arhīvā. Neliela daļa gan iznīcināta. «Starp Pirmo un Otro pasaules karu Padomju Krievijā trūka papīra žurnālu un laikrakstu izdošanai. Arhīviem tika dots rīkojums tik un tik tonnu mēnesī mazvērtīgāko dokumentu nodot makulatūrā. Tā arī apbalvoto latviešu strēlnieku saraksti nodoti pārstrādei,» zina Jānis.

Taču saglabātajos dokumentos viņš ir atradis «ļoti labu kārtību». No katras vienības komandieru pavēlēm var izfiltrēt notikumus dienu pa dienai: kurš un kad ievainots, kurš — kritis. «Bija pat aprakstīts, ka radinieki uz fronti sūtījuši naudu, precīzi norādīts, kurā datumā, cikos un kas strēlniekam naudu iedeva,» stāsta Jānis.

Dokumenti pamazām palīdzēja atšķetināt dažus padomju laiku mītus. Viens no populārākajiem — ja latviešu strēlnieks, tātad atbalstīja boļševiku līderi Ļeņinu un pēc Pirmā pasaules kara beigām palika karot Krievijā. «Tā īstenībā nebija. Daudzi bija palikuši Latvijā, daudzi pēc Latvijas Republikas proklamēšanas devās mājās. Pa jebkādiem ceļiem, daudzi no Krievijas pat nāca kājām. Latvijas armiju faktiski izveidoja no latviešu strēlniekiem,» stāsta Jānis, uzsvērdams, ka tā dēvēto «sarkano strēlnieku» bijis maz. Nav zināms, cik, bet lielākā daļa no viņiem atradušies boļševiku kontrolētajās teritorijās un tāpēc vien ar Ļeņina pavēli mobilizēti latviešu sarkano strēlnieku vienībās. Cik latviešu karavīru, kas 1919. gadā sarkanās armijas rindās ienāca Latvijā, pārgāja Latvijas armijā — arī nav pētīts. Taču viņu bija tūkstošiem.

Otrs mīts, kas dzīvs vēl šobaltdien, — latviešu strēlnieki bija tikai tie, kas brīvprātīgi iestājās cara armijas latviešu bataljonos. Patiesībā brīvprātīgo bija tikai 8000, bet lielākā daļa no 50—60 tūkstošiem latviešu strēlnieku bija mobilizēti cariskajā armijā un uz latviešu strēlnieku bataljoniem nosūtīti no krievu armijas vienībām.

Daudz ko no tā Jānim pastāstīja 80. gadu otrajā pusē satiktie latviešu strēlnieki. Viņam izdevās aprunāties un pierakstīt četru strēlnieku atmiņas. Darbojoties Latvijas Tautas frontē, Jānis iepazinās ar tās priekšsēdētāja Daiņa Īvāna radinieku Pēteri Lapaini. Neilgi pirms Lapaiņa nāves 1990. gadā saticies un uzzinājis viņa fantastisko dzīvesstāstu — karojis abos Pasaules karos, četrās dažādās armijās, visās saņēmis apbalvojumus, arī Lāčplēša kara ordeni, bet kara beigās kritis padomju gūstā un izsūtīts uz  Sibīriju.

Viņš saticis arī bijušo latviešu strēlnieku Jāni Ķempi, kas bijis mammas Veltas Hartmanes kolēģis Jelgavas tautas mākslas studijā Dardedze. «Kad ar viņu runāju, bija jau tuvu simt gadiem, bet atmiņa bija laba,» stāsta Jānis. Iepazinis arī Jāni Beķeri, kurš brīvprātīgi pieteicies strēlniekos 15 gadu vecumā, un Pēteris Griško. «Viņi visi bija karojuši Nāves salā, kas mani īpaši interesēja.»

Bet, iepazīstoties ar sirmajiem vīriem, Jānis uzzinājis arī drūmu un maz zināmu faktu — tā dēvētajiem latviešu sarkanajiem strēlniekiem bija piešķirts īpaša pensionāra statuss un privilēģijas, kamēr pārējie dzīvoja lielā nabadzībā. «Arhīvā atradu arī kādu latviešu strēlnieka rakstītu vēstuli kompartijai pieņemt mērus — pensionāri dzīvojot tik trūcīgi, ka daži no bada mirst,» stāsta Jānis.

Ar vēsturnieka domāšanu

1991. gadā pēc barikāžu laika, kad cilvēki bija gatavi bez ieročiem stāties pretī padomju tankiem, Jānis iestājās zemessardzē. Bijis pārliecināts — atgūstot neatkarību, pašiem jāgādā par valsts aizstāvību.

Veidojot armijā karjeru līdz pat pulkveža dienesta pakāpei un brigādes komandiera amatam, Jānis visus gadus hobija līmenī turpinājis pētīt arī strēlnieku vēsturi. Bet pilnvērtīgi nodoties pētniecībai varējis kopš 2010. gada, kad NBS komandieris Raimonds Graube lūdzis Jāni Hartmani pāriet darbā uz viņa biroju un gādāt par Latvijas armijas vēstures izzināšanu. «Es jau sen pazinu Jāni, kopš veidojām zemessardzi. Zināju, ka viņam ir vēsturnieka domāšana, tāpēc lūdzu kļūt par manu militāro padomnieku un realizēties kā vēsturniekam,» atceras Graube. «Tas, ko viņš bija izpētījis par strēlniekiem, varēja palīdzēt jaunajiem karavīriem un jaunsargiem apjēgt, ka neesam mazvērtības kompleksu nomākta tautiņa, kas nejauši ieguvusi neatkarību. Mūsu strēlnieku kaujas spars un taktika bija ieguvusi citu tautu apbrīnu, un tas dod mums iemeslu lepoties arī tagad. Tāpēc lūdzu Jānim koncentrēties uz karavīru nacionālās pašapziņas celšanu, cīnīties par viņu prātiem un sirdīm.»

Graube lūdzis Hartmani arī izstrādāt metodi, kā katrā no Latvijas militārajām vienībām apzināt tās vēsturi kopš izveidošanas 90. gados. «Mēs paši runājot atklājam, ka vairs neatceramies, kas notika, piemēram, 1992. gadā. Bija jāizdomā, kā savākt materiālus, liecības un veidot atjaunotās Latvijas armijas vēsturi,» stāsta Graube. Pēc Jāņa vārdiem, šis uzdevums ir izpildīts — šā gada jūlijā paredzēts izdot grāmatu par Latvijas armijas veidošanu no 90. gadiem līdz mūsdienām.

Paralēli šim darbam viņš ir pētījis kaujas, kurās piedalījās latviešu strēlnieki Pirmajā pasaules karā, arī Latvijas armijas Brīvības cīņās jeb Neatkarības karā, kā to iesaka saukt vēsturnieki. Iznākušas Jāņa Hartmaņa grāmatas par latviešu strēlniekiem Nāves salā un Ķekavas kaujās. «Es šīs kaujas esmu pētījis līdz pēdējam sīkumam, lai pēcāk par tām stāstītu karavīriem gan Nacionālajā aizsardzības akadēmijā, gan virsnieku mācībās,» stāsta Jānis. Kā novērtē vēsturnieks Dagnis Dedumietis, pētījumi ir populārzinātniski, bet ar atsaucēm uz avotiem, tātad Jānis Hartmanis strādā tikpat nopietni kā akadēmiski pētnieki. Kā saka pats Jānis, «ja tu gribi cilvēkam izskaidrot kāda notikuma cēloņus, vajadzīgs pamatojums». «Hartmaņa grāmatas no citiem pētījumiem atšķiras ar to, ka tajās ir interese par strēlniekiem,» saka Dedumietis. Autors mēģina uzzināt kaut ko vairāk par cilvēkiem, apraksta arī to, kā strēlnieki sportoja, gatavoja rotaslietas no vācu artilērijas munīcijas, viņš izpētījis pat to, ka galvenais ēdiens strēlnieku ēdienkartē bija kartupeļu zupa ar gaļu.

«Patiesība veidojas kā mozaīka. Es aizpildu tukšās vietas — tad arī rodas objektīvā patiesība,» saka Jānis. Rokoties pa apdzeltējušiem papīriem, viņš uzgājis arī interesantus faktus par latviešu strēlnieku komandieri Jukumu Vācieti, kurš kļuva par Padomju Krievijas pirmo bruņoto spēku virspavēlnieku, bet pēc Staļina pavēles 1938. gadā viņu nošāva. Valdot pieņēmums, ka 1919. gadā, kad Jukums Vācietis vadīja sarkanās armijas iebrukumu Latvijā, zinot, ka Liepājā būs jāstājas pretī jaunizveidotajai Latvijas armijai, viņš atteicās tajā ievest sarkanarmiešus. «Tas ir mīts, ka viņam uzbangoja latviešu asinis un viņš nolēma latviešus neaiztikt. Dokumenti pierāda pretējo — viņš ir parakstījis direktīvu ieņemt Liepāju,» saka Jānis, bet piebilst — lai izpētītu Jukuma Vācieša dzīvi, būtu vēl jāstrādā Maskavas arhīvos. «Ir netieši pierādījumi, ka viņš ir piedalījies 1905. gada 13. janvāra demonstrācijas apšaušanā Rīgā. Vismaz fakts ir tāds, ka Jukums Vācietis bija tajā ierindnieku vienībā, kas demonstrāciju apšāva. Bet tas, vai visa vienība tika izvesta no kazarmām, lai šautu uz gājiena dalībniekiem, vēl jānoskaidro.»

«Vajag laist tautā!»

Veidot latviešu strēlnieku sarakstus, mēģinot noskaidrot katra strēlnieka vārdu, — to Jānim neviens komandieris nav ne pavēlējis, ne lūdzis darīt. Viņš nekad nav saņēmis naudu šādam darbam. Pirms gadiem pieciem Jānis Hartmanis pats nolēma veidot vietni latviešu strēlnieku sarakstam. «Uz šo ideju mani jau Atmodas laikā mudināja foto vēsturnieks Pēteris Korsaks. Pēteris vairākas reizes teica: ja tev ir svarīgas ziņas par personām, to vajag laist tautā,» saka Jānis.

Daudzus dokumentus ieguvis arhīvos, datus par latviešu strēlniekiem ik pa laikam saņem no Maskavā iepazītā vēsturnieka Sergeja Patrikejeva, kurš apkopo informāciju par Krievijas armijas karavīriem, kuri Pirmajā pasaules karā apbalvoti ar Svētā Jura krustu. Saraksta veidošanai Jānis izmantojis arī Latvijas vēsturnieka Voldemāra Eihenbauma datubāzes.

Pašlaik, kad sarakstos identificētas divas trešdaļas strēlnieku vārdu, Jānis grib izrakties caur 20.—30. gadu Latvijas armijas rezervistu uzskaitēm. Rezerves karavīru vidū bija arī latviešu strēlnieki. «Taču šis darbs prasa gadus, tur vajag vairākus cilvēkus, es viens to nepaspēšu,» saka Jānis, norādot uz savu vecumu. «Kā tie gadi paskrēja…» viņš saka patiesā neizpratnē.

Papētot latviešu strēlnieku sarakstu, par lielāko daļu karavīru zināms maz — vārds, uzvārds, dzimšanas gads un vienība, kurā dienēja. Tomēr vairāk nekā simt strēlnieku piederīgie ir jau teikuši Jānim paldies. «Parastam cilvēkam uzzināt par saviem senčiem nav nemaz tik viegli. Īpaši jau par Pirmā pasaules kara dalībniekiem — lai kaut ko noskaidrotu, jāzina, kurā vienībā dienējis, dokumenti par dažādām militārām vienībām grūti atrodami. Bet šajā sarakstā atliek sameklēt tuvinieku pēc vārda un uzvārda, lai viegli iegūtu datus pārskatāmā formā. Iespējams, tie var palīdzēt tālākiem meklējumiem,» skaidro Dagnis Dedumietis, kurš vada Ziemassvētku kauju muzeju. Pētniecībā vietne gan esot grūtāk izmantojama, jo nav iespējams atlasīt informāciju pēc vairākiem kritērijiem, piemēram, pēc dienesta vietas vai saņemtā apbalvojuma. Tomēr Dagnis Dedumietis ik pa laikam izmantojot sarakstu savā vēsturnieka darbā un, ja uziet datus par kādu strēlnieku, sūtot tos Jānim Hartmanim.

«Tagad, būdams Latvijas armijas atvaļinātais virsnieks, jūtu — veco strēlnieku slava jāuztur. Es izjūtu atbildību, lai vecos strēlniekus neaizmirstu,» saka Jānis.

Patīk izaicināt

Vēl pirms dažiem gadiem, ar diplomu rokā, jaunais aktieris Āris Matesovičs (26) nezināja, vai viņam teātrī būs lomas, un apsvēra taksista darbu, bet tagad ir viens no visvairāk pieprasītajiem savas paaudzes aktieriem

Tas bijs laimīgs brīdis Āra Matesoviča dzīvē: turoties Vilim Daudziņam pie rokas, viņš 2018. gada 26. janvārī, JRT iestudējuma Cerību ezers aizsalis pirmizrādē, paklanījās skatītājiem. Šajā nežēlīgi atklātajā režisora Vladislava Nastavševa izrādē, kas runā par viņa personisko pieredzi — pirmo mīlestību, draudzību, atmiņām par vecmāmiņu —, Āris spēlēja Aktieri. Izrādes gaitā attēloja pat televizoru, ko Daudziņa spēlētā Ome diendienā skatās. Par šo darbu, kā arī Hermana lomu režisores Ingas Tropas godalgotajā izrādē Dvēseļu utenis Āris tika nominēts Spēlmaņu nakts balvai, bet to neieguva.

Pretstatā vairumam aktieru, kuri šādos gadījumos aizsargājas ar repliku, ka teātrī strādā ne jau balvu dēļ, Āris atklāti pateica — ļoti sāpīgi, ka palicis nominantos. «Biju daudz strādājis, un bija sajūta, ka esmu to pelnījis.» Kā var redzēt kadros no Spēlmaņu nakts ceremonijas, aktieris necentās slēpt vilšanos. «Tā teica pat mani draugi — sejā tas bijis skaidri nolasāms.»

Teātra zinātniece un vietnes Kroders.lv galvenā redaktore Ieva Rodiņa saka tā: Āris Matesovičs ir aktieris divdabis, kādu jaunās paaudzes mākslinieku vidū ir retums. No vienas puses, apveltīts ar lielisku formas izjūtu un ķermeņa plastiku, improvizācijas talantu, spēju sekundes laikā pārlēkt no tēla uz tēlu. No otras puses, Ārim piemīt arī psiholoģiska prasme ielūkoties varoņa iekšējās pasaules dziļumos. Šīs divas monētas puses — ironiska distance un empātiska iemiesošanās — aktiera tēlojumā bieži vien eksistē cieši līdzās. Jānovēl, lai šīs īpašības gudri izmantotu un attīstītu režisori, kas ar aktieri strādās nākotnē.»

Atklātu un drošu Āri satieku franču maiznīciņā netālu no Rīgas Cirka. Tur teātra trupa Kvadrifrons (Āris ir viens no tās dibinātājiem) patlaban iestudē jaunu izrādi. Ārim tikusi galvenā loma.

Pirms intervijas, kad piedāvāju sarunai izvēlēties kādu populāru centra restorānu, jaunais skatuves mākslinieks bez izlikšanās atbild: «Tas jau smalki un dārgi, tas vēl ne man!»

Intervijā viņš kūsā enerģijā, ātrām kustībām loka iekšā bageti ar sieru un šķiņķi. Ārim ir ļoti maz laika: izrāžu mēģinājumu grafiks nav «no 9 līdz 17 un tad mājās». Līdztekus aktiermeistarībai gadu pastudējis kinooperatora profesiju, viņš savā teātra trupā veido videorullīšus pirmizrādēm. Āris neatsaka arī komercdarbus — dažādu tekstu ierunāšanu. Pastāsta, ka centies būt patstāvīgs jau kopš vidusskolas laika. Studējot piestrādājis makdonaldā, bet pēc Kultūras akadēmijas absolvēšanas neziņā, vai būs darbs, sācis taksometra vadīšanas kursus.

Tie gan Ārim nebūs vajadzīgi, jo darba netrūkst, 1. martā uz ekrāniem būs redzams viņa pirmais lielais kino — jaunās režisores Alises Zariņas pilnmetrāžas filmā Blakus Āris kopā ar aktrisi Antu Aizupi atveido galvenās lomas. Filmā viņi ir Luīze un Kaspars, kuri nejauši satiekas braucienā uz Jāņiem. Abi vēlas kļūt par māksliniekiem, bet vēl meklē savu ceļu dzīvē. «Lomā ir daudz manis paša pieredzes,» Āris saka.

Spēlēt kino bijis viens no lielākajiem sapņiem (līdzās iespējai satikt aktieri Vili Daudziņu). Tagad tas piepildījies. Ja loma būs izdevusies, tiksit pie citiem piedāvājumiem, ieminos. «Es tā ļoti ceru!» viņš steigšus atbild un nekautrējas izstāstīt lielo sapni par darbu Holivudā. Tagad gan sapnis bišķi «jānoliek uz bremzēm»: 21. februārī cirka Ziloņu stallī pirmizrādi piedzīvos vācu režisora Mārtina Mučlera izrāde Zvēri ir nemierīgi, kurā Āris spēlēs — gan abstraktā veidā — komponistu Dmitriju Šostakoviču.

Turēt Daudziņa roku

Jau pamatskolā Āris sāka darboties improvizācijas teātrī dzimtajā Lielvārdē. Ātri «saslima» ar skatuvi. «Man patika, ka cilvēkiem ir jautri un viņi smejas.» Kopā ar mammu, Lielvārdes vidusskolas latviešu valodas skolotāju, viņš — asprātīgs pusaudzis, klases smīdinātājs — brauca uz Jaunā Rīgas teātra izrādēm. «Man ir ļoti jauna mamma — mums ir 20 gadu starpība, viņai patika viss jaunais. Viņa bija forša skolotāja: jauna, skaista, progresīva. Mēģināja interesanti pasniegt stundas, veda vidusskolēnus uz teātri un mani ņēma līdzi.» Āris negarlaikojās, izrādēs «viss likās nenormāli forši».

Vidusskolas laikā ģimenes apstākļu dēļ puisis ar mammu pārcēlās uz dzīvi Rīgā. Āris mērķēja uz mācībām Rīgas 64. vidusskolā. Cerēja, ka kādreizējā teātra novirziena skola dos jaunu impulsu darboties uz skatuves, «bet nekas no tā skolā vairs nebija saglabājies». Viņš sapņoja kļūt par kinoaktieri, spēlēt Holivudā. Pārāk augsta latiņa? Varbūt citiem, biklākas dabas, bet ne Ārim! «Ar tēti runājām, viņš teica: tev vajag vienu lielo sapni, pat ja tas ir neaizsniedzams, un izvirzīt mazos sapnīšus, kas ir pa ceļam.»

Āris mērķtiecīgi spēra soļus lielā sapņa virzienā — 2011. gadā iestājās Latvijas Kultūras akadēmijā. Sāka aktiermeistarības studijas pie profesores Annas Eižvertiņas. Šajā kursā mācījās daudzas jaunās skatuves zvaigznes — aktrises Agnese Cīrule, Marija Linarte, Lelde Dreimane, kā arī neatkarīgajos teātros sevi apliecinājušie Jānis Kronis, Kārlis Tols, Klāvs Mellis, Ance Strazda. Tolaik Āris bija un aizvien ir kvēls Viļa Daudziņa fans. «Tagad, kad esam spēlējuši uz vienas skatuves, pat vēl vairāk, jo esmu redzējis, cik nopietni viņš strādā.» Vispirms abi satikās Vladislava Nastavševa 2017. gada iestudējumā Ciniķi — Āris tur nēsāja paplāti. Jau pēc nepilna gada viņš spēlēja līdzās savam elkam izrādē Cerību ezers aizsalis. «Mēs stāvam pēc pirmizrādes, paklanāmies skatītājiem, es turu Viļa roku un domāju — bāc, tas ir pa īstam! Man likās — ja tas ir iespējams, tad viss ir iespējams!»

Šķita interesanti pavaicāt arī Daudziņam, ko viņš domā par jauno kolēģi. Aktieris saka tā: «Mīlīgs un emocionāls.» Ko tas nozīmē? «Cita ātruma dzīvošana un cita sajūtu kolekcionēšana nekā manai paaudzei, kas piedzīvoja vēl padomju laiku.» Pieredzējušais aktieris domā, ka Āri teātrī gaida liela nākotne. Tomēr Daudziņš piebilst: «Kā reiz diagnosticēja Vlads [Nastavševs], viņā nav agresijas, nav tās ārdošās, sevi plosošās destrukcijas, kas bieži vien nepieciešama, lai radītu lomas. Tomēr to var kompensēt ar talantu un lielu darbu — es novēlu, lai viņam viss izdodas!»

Savukārt režisore Inga Tropa, kuras izrādē Dvēseļu utenis Āris spēlē vācu studentu Hermanu, par aktieri saka — talantīgs un mērķtiecīgs, tāds, ar kuru režisoram viegli strādāt, jo norādījumus neuztver personīgi. «Strādā līdzīgi kā sportisti treniņā — uzklausa treneri un izpilda, ko saka. Tā aktieru vidē nav bieža parādība.» Pēc Tropas domām, jaunajai aktieru paaudzei kopumā un īpaši Ārim raksturīga atvērtība: spēja ātri pieslēgties idejām, spēja mainīt skatpunktus, eks-perimentēt un neiesaistīt darbā personīgās emocijas.

Vilis Daudziņš, salīdzinot savu — četrdesmitgadnieku — un jaunās paaudzes aktieru pasauluztveres atšķirību, atsauc atmiņā kādu sarunu ar Āri: reiz, atnākot uz mēģinājumu, prasījis jaunajam kolēģim, ko brīvajās dienās darījis. Esot bijis Amerikā. «Viņi [kā paaudze] par to runā tik brīvi, viņiem viss ir iespējams. Nav nekādu ierobežojumu. Un tā arī ir — var atrast labu piedāvājumu jebkurā brīdī aizlidot uz ASV.» Kad Vilim bija 26 gadi, kā tagad Ārim, Latvijas ceļotājus pa Eiropu vizināja Impro autobusi, bet par atpūtu ASV varēja tikai sapņot.

Ārim par minēto braucienu uz ASV ir sirsnīgs stāsts: devies uz Losandželosu kopā ar mammu un viņas dzīvesbiedru. «Mamma teica, uz Legolandi bērnībā tevi aizvest nevarēju — nebija naudiņas, tagad vedīšu uz Universal Studios, kas ir tavs sapnis!» Nokļūstot pasaules kinoindustrijas mītiskajā citadelē, Āris apmulsis. Pat nobijies. Viss šķitis tik grandiozs un neaizsniedzams. Sapnim par filmēšanos Holivudā svītra pāri? «Nē! Taču tagad ir daudz darba Latvijā. Ir interesanti, gribu turpināt,» viņš atbild. Kreņķis vienīgi, ka reti redz mazo brāli, kurš mācās 5. klasē. «Gribētu ar viņu aiziet uz kino, bet viņš redz — lielais brālis tikai strādā!»

Viens no lielajiem izaicinājumiem nu ir kopā ar kolēģiem Reini Boteru, Klāvu Melli, Anci Strazdu un Evartu Melnalksni attīstīt nesen nodibināto teātra trupu Kvadrifrons tā, lai skatītāju netrūkst un kritiķi to ievēro. Mājaslapa ziņo: «Trupa veido izrādes laikmetīgā estētikā ar starpdisciplināru un performatīvu pieeju. Izrādēs un kopējā mākslinieciskajā programmā tiek iekļauti teātra, mūzikas, vizuālās mākslas un kino elementi.» Bet citiem vārdiem? «Gribējām taisīt savu lietu,» Āris stāsta. «Paši izlemt, ko iestudēt, nevis augšā kāda tante pasaka,» viņš netieši iemet akmentiņu lielo valsts teātru dārzā. Nosaukumu Kvadrifrons Āris ar joku (bet varbūt arī ne!) skaidro tā: organizācija, «kas vizinās ar draugiem, reizēm ir fenomenāli radoša un nav stulba».

Tik brīvi un priecīgi jaunais teātris arī tapis — kādā aktieru pasēdēšanā Kaņepes Kultūras centrā. Savukārt par vācu režisora Mārtina Mučlera izrādi Zvēri ir nemierīgi Āris saka: «Laikmetīgs sajūtu darbs. Manuprāt, to būtu grūti piedāvāt lielajiem teātriem, kuri spiesti domāt par autobusiem, kas atbrauc un vēlas atpūsties. Mums Kvadrifrona izrādēs ir tikai 50 vietu, un nav jāiet uz kompromisiem.»

Skatītāji aizcērt durvis

Intervijas laikā Āris pamanās trāpīgi atdarināt gan Vladu Nastavševu — rāda, kā režisors melanholiskā manierē reiz lamājies, cenšoties Melnās spermas mēģinājumos panākt, ka aktieris saprot, ko no viņa grib —, gan citus režisorus. Asprātīgi un labdabīgi. Fiziski spēcīgs, izteiksmīgām kustībām. «Sportot man nepatīk, bet vidusskolas laikā dejoju tautas dejas. Tagad apmeklēju sporta klubu. Smejos — ja nevar labi nospēlēt, vismaz labi jāizskatās!»

Jūs lomās, piemēram, Melnajā spermā, esat tik izaicinošās epizodēs, ka gribas pajautāt — vai tas ir pašapziņas jautājums, bērnībā labi ielikti pamati, kas ļauj nekautrēties skatītāju priekšā?
Man patīk eksponēties. Cik varu, tik izrādē izģērbjos. Jūs iepriekš vaicājāt, vai es gribētu pamēģināt kaut ko laikmetīgās dejas laukā. Zvēros man tas mazliet ir — ar buto dejotājām. Arī režisors iet tajā virzienā, ka ir jārāda notiekošais caur kustību. Man šķiet, kustība ir svarīga sastāvdaļa manās lomās. Ķermenis, tas, kā to iznes. Zvēri ir nemierīgi mēģinājumos varēju sevi pavērot no malas: mums bija daudz vingrinājumu. Piemēram, jāstaigā pa telpu — viens otram seko un mēģina kļūt aizvien līdzīgāks tam cilvēkam, kuram seko. Es — buto dejotājai Simonai Orinskai, un pēc tam Simona — man. Režisors teica: labi, Āri, tagad paskaties, un Simona attēloja mani. Bija dīvaini to redzēt, bet, jā, es eju tā mazliet bosīgi, galva uz augšu, pārliecinoši un stabili.

Man patīk provocēt skatītāju. Patīk, ka viņam ir neērti. Izrādē Melnā sperma dzirdams, ka skatītāji iet prom, aizcērtas durvis — kad esmu izkliedzis savu rupjo dievkalpojumu, gulēdams starp divu krēslu atzveltnēm.

Sliktais puisis, kurš uz skatuves pasaka «pimpis», daļu skatītāju ir zaudējis — vai tas jūs neuztrauc?
Lai nenāk tie, kas nevar izturēt, tiešām! Kad viņi iet ārā, man ir sajūta — jā, precīzi trāpījām! Cilvēkus mēģinu nelikt skapīšos, uztveru atvērti: ja tici Dievam, tad tici, es varbūt ne, bet tāpēc neesi sliktāks cilvēks. Ja izrāde aizskāra, es saprotu, ka ej ārā. Nedrīkst apvainoties, ka cilvēkiem nepatīk izrāde.

Taču es piekrītu arī Vilim Daudziņam, kurš, saņemot Lielā Kristapa balvu, teica — vislielākā pateicība skatītājiem. Tā ir: bez viņiem mūsu nebūtu. Man patīk skatītājs, un es daru maksimāli labi to, ko man licis priekšnieks — režisors. Ja skatītājam kaut kas nepatīk — lūdzu, vēršamies pie tā, kurš veidojis izrādi! Varbūt viltīgi noņemu atbildību no sevis, lai gan tagad aizvien vairāk teātrī ir tā, ka aktierim ir liela loma izrādes radīšanā. Gan Melnā sperma, gan Dvēseļu utenis ir komandas darbs — atnes savu piedāvājumu, un režisors to vai nu pieņem, vai noraida.

Kā ir pakļauties režisoram? Jūsu paaudze ir ļoti brīvi cilvēki.
Man patīk pakļauties. Patīk, ka režisors dod norādījumus. Nekad neesmu tiecies pēc varas un kontroles.

Izrādēs režisori jūs burtiski grūž pārvarēt neērtības un baiļu robežas.
Jā, ļoti! Agrāk biju liels homofobs. Kad nonācu uz skatuves un lomās, ko spēlēju, saskāros ar homoseksuālo pasauli, sapratu — hei, viņi ir tādi paši cilvēki! Arī — hei, krievi ir forši! Darbs pie izrādēm man pavēris plašāku skatu uz pasauli. Skaidrs, ka, uzaugot provincē, izveidojas kaut kādi standarti, ar kuriem ik pa brīdim cīnos.

Vai lomām izmantojat cilvēkus un situācijas no dzīves?
Jā, man ir profesionālais kretīnisms: eju pa ielu un izliekos, ka skatos telefonā, bet patiesībā sekoju kādam konfliktam, piemēram, kā meitene strīdas ar džeku.

Kāpēc Kvadrifrons par piemērotākajām atzinis Rīgas Cirka telpas?
Mums izrādes ir cirka Zirgu stallī, bet jaunā būs Ziloņu stallī, līdz šim tur notika izstādes. Mans kolēģis Evarts, kad pirmoreiz to stalli ieraudzīja, teica — baigais būris, cietums. Iztēlojieties, kā tādā dzīvojis zilonis, kurš brīvā dabā skrien, bet šeit ievietots betona sienās ar vieglu apgaismojumu. Turklāt blakus atradās plēsēju stallis, starpā mazas, aizbultētas durtiņas. Dzīvnieki taču cits citu jūt. Ja satiktos brīvā dabā, viens otru iznīcinātu, bet šeit bija spiesti dzīvot blakus.

Izrādei par Šostakoviču šāda telpa likās piemērota. Viņš bija liels mākslinieks [politiskās] sistēmas betona būrī, apkārt plēsēji. Taču tā nebūs autobiogrāfiska izrāde, es nespēlēju Šostakoviču tiešā veidā. Izrāde ir par cilvēku, kurš grib izlauzties, būt brīvs, bet to nevar.

Jums kā brīvajā Latvijā dzimušam nav grūti iztēloties Šostakoviča likteni?
Gandrīz neiespējami. Varu tikai mēģināt to saprast. Meklēt netiešu saiti ar šodienu. Tagad cilvēkus neierobežo politika, bet tas, ka viņi mēģina visu paspēt, visur būt. Feisbuku izlasīt, salikt bildes, būt uzmanības centrā.

Man bieži ir tā, ka gribas nolikt telefonu, aizbraukt prom un lai nedēļu neviens nezvana. Vienkārši skatīties upē. Vai kokā. Un nedomāt ne par ko.

Tumsā lēcējs

Nupat pirmizrādi piedzīvojis režisora Uģa Oltes jaunākais veikums — LTV raidījums Literatūre par rakstniekiem un viņu pasauli. Tuvojoties 40 gadu vecumam, režisors nolēmis mest izaicinājumu sev: «Kad tad vēl paspersim soli bīstamākā teritorijā?!»

Lapu iela Āgenskalnā ir piesnigusi baltām kupenām. Iepretim nelielam pilsētas dārzam te slienas muižai līdzīga koka māja ar cēlu torni virs ieejas. Pa to dodos iekšā, lai nokļūtu Vides filmu studijas darbnīcā — vietā, kur norunāta tikšanās ar režisoru Uģi Olti. Viņa portfolio veido tādi veiksmīgi TV projekti kā Atslēgas, Te un Adreses, gan vairākas filmas un mūzikas klipi pašmāju zvaigznēm Instrumenti, The Sound Poets, Carnival Youth un citiem.

Dienu iepriekš televīzijas pirmizrādi piedzīvojis viņa jaunākais raidījums Literatūre. Pats gan to televizora ekrānā neskatījās — jau iepriekš raidījumam bija publiskā pirmizrāde Nacionālajā bibliotēkā. Skatītāju atsauksmes režisoram ir svarīgas. Šad tad jautrībai lasot arī interneta komentārus. Vissvarīgākais viņam ir — «vai aiziet tā lieta, vai cilvēki uztver, vai izvēlētais stāstniecības veids der, vai neesi galīgi iešāvis tumsā».

Radikālākais, ko savā režisora darbā izdarījis, viņam pašam šķiet raidījuma Karaliste pirmā sērija — asociatīva, plūstoša. Tāpat arī ceļojumu raidījums Ziemeļu puse. «Tik trakulīgu to filmēšanu neviens nedarīja, bet izrādījās, ka cilvēkiem patīk. Daudzi sāka imitēt to, ka vadītājs nevis runā ar skatītāju, bet runā ar otru vadītāju. Ka to dara nevis statiski un pareizi, bet ar klātesamības sajūtu.» Ir jāuztaisa lēciens nezināmajā, lai kaut ko jaunu un oriģinālu atklātu, Uģis stāsta un salīdzina darbu ar krāsu regulēšanu fotogrāfijai: «Vajag vispirms noregulēt līdz ekstrēmam un tad nākt atpakaļ. Ja no drošās pozīcijas stumsies drusciņ radikālisma virzienā, tad bieži vien paliksi pie remdenāka un slābanāka rezultāta.»

Lai rodas elektrība!

Pirms desmit gadiem Uģis kopā ar Martu Selecku un Gustavu Terzenu bija Zviedrijā. No rīta skatījās televizoru un ieraudzīja, ka ēterā sieviete lasa grāmatu. Nekas cits nenotiek. «Mums likās — tas nu ir līmenis, kur nekad nevajag nonākt! Tik lielā garlaicībā iekrist nedrīkst!»

Tagad ironiskā kārtā viņi paši nolēmuši veidot raidījumu par grāmatām un to rakstīšanu. «Tā štelle ir atrast, kā uztaisīt kinematogrāfisku kaut ko, kas ir tik ļoti nekinematogrāfisks,» raidījuma lielāko izaicinājumu atklāj Uģis. No garlaicības viņš vairās. Negrib tai pakļaut ne skatītāju, ne sevi. «Gan man, gan Martai, gan Gustavam tuvojas 40 gadi. Kad tad vēl paspersim soli bīstamākā teritorijā?! Uztaisīt interesantu, aizraujošu stāstu par literatūru…. Paldies Dievam, sanāca,» viņš iesmejas, pieskandinot vienu no Vides filmu studijas videomontāžas telpām, kur esam iekārtojušies uz ērta dīvāna.

Birojs smaržo pēc koka — skaisti atsegtās koka sijas uzbur gandrīz vai lauku pirtiņas sajūtu. Ja vien ne lielā rosība otrpus durvīm. Studijā ieradusies ekspertu grupa — sākumskolas bērni, kas azartiski vērtē kādu animācijas filmu, kas top studijā.

Ideja par Literatūri radās aizpagājušajā vasarā, kad Marta Selecka ar ģimeni bija devusies ceļojumā uz Grieķiju, Korfu salu. Ar Džeralda Darela grāmatu rokās viņi apceļoja tur aprakstītās vietas. Atgriezusies atpakaļ, Marta ierosināja Uģim — no šādas idejas varētu sanākt interesants televīzijas projekts! Pati uzrakstīja finansējuma pieteikumu Kultūrkapitāla fondam un tika pie zaļās gaismas.

Komanda nolēma, ka raidījuma pamats būs Martas izbrauciens ar kādu mūsdienu rakstnieku pa kāda aizgājušo laiku rakstnieka pēdām, veidojot komunikāciju starp pagātni un mūsdienām. Pirmajā raidījumā kopā ar mūsdienu leģendu, romāna Jelgava 94 autoru Jāni Joņevu viņa devās pa klasiķa Jāņa Jaunsudrabiņa dzīves vietām. Tas ir raidījuma pamatēdiens, kā saka Uģis. Bet gribējās klāt arī «salātiņus» — svaigumu. To uzticēts sagādāt Gustavam Terzenam, kurš lasa gan raidījumā klātesošā mūsdienu rakstnieka, gan pagājušo laiku rakstnieka grāmatu. Gustavs izmanto grāmatu tekstu par iemeslu iesākt sarunas ar nepazīstamiem cilvēkiem un radīt ar viņiem iepriekš scenārijā neparedzamas situācijas.

Martas un Gustava ekrāna duets ir jau desmit gadus sens — tas sākās 2008. gadā ar raidījumu Ziemeļu puse. Uģis uzreiz zināja, ka viens no vadītājiem būs žurnālists un radiodīdžejs Gustavs Terzens, vajadzēja piemeklēt viņam partneri. Atlasē izvēlējās vienu meiteni, nofilmēja pilotraidījumu, bet apstākļu sakritības dēļ viņa filmēšanos turpināt nevarēja. Vajadzēja ātru risinājumu. «Vienkārši paņēmām vienu «zelta zivtiņu»,» atceroties tālaika notikumus, iesmejas Uģis. Marta bija pazīstama no Zelta zivtiņas reklāmām.

Martas un Gustava tandēms esot bijis kārtējais šāviens tumsā. Nolūks bija salikt kopā atšķirīgus cilvēkus — lai viņi ir no dažādām vidēm, ar ļoti dažādām interesēm. Lai rodas elektrība! «Man pat liekas, ka viņi sākumā viens otram nepatika,» Uģis smaida. «Gustavs — skaļš, pašpārliecināts, bravūrīgs džeks. Marta no tādas kulturālas dzimtas — kas tas tagad par bļauri,» viņš turpina. Kad Gustavs skatījies pirmo sēriju, režisoram esot teicis: «Šitā luņošana jābeidz!»

Bija skatītāji, kas sākumā šķendējušies — kas tagad ir?! Tie divi kaifo par sevi, un mums tas viss jāskatās! «Bet paiet laiks, un saproti — tas, ko viņi savā starpā atrisina, patiesībā atrisina arī stāsta virzību. Vajag pieņemt, ka raidījuma vadītājs arī ir varonis, un tu drīksti viņu uztvert kā emociju un informācijas avotu, ne tikai kā tādu ceļvedi,» atceras Uģis. Cilvēkiem iepatikās raidījuma formāts. «Tu labi zini, ka viņi dzīvē nekad neapprecēsies, bet viņiem būs interesanti kopā, un līdz ar to arī skatītājiem būs interesanti ar viņiem,» Gustava un Martas veiksmīgo ekrāna sadarbību komentē Uģis.

Septiņas no deviņām Literatūres sērijām filmētas pagājušās vasaras svelmē — jūlijā un augustā. Pēdējās divas tiks uzņemtas drīzumā. Bērnu rakstniece Luīze Pastore bija mazuļa gaidībās, un raidījuma komanda neriskēja viņu lūgt pavadīt veselu dienu 32 grādu karstumā. Arī dzejnieks Toms Treibergs, raidījuma noslēdzošais autors, gaida filmēšanas dienu drīzumā.

Seno dienu rakstniekus izvēlējās paši mūsdienu autori. Tādus, ar kuriem jūtas vienoti kādās personīgās attiecībās. Tāpat paši rakstnieki izvēlējās vietas, uz kurām vēlas raidījumā doties. Veiksmīgā kārtā — neviens autors nedublējās. «Nebija tā, ka kāds kautos par Blaumani,» pajoko Uģis. Vaicāts par saviem raidījuma lielākajiem atklājumiem, Uģis nosauc divus. Montas Kromas eksperimentālo dzeju un Regīnas Ezeras atļaušanos iztirzāt dzīvi no agresīvas un ļoti netīras puses. Guntis Berelis, kurš izvēlējās raidījumā doties pa Regīnas Ezeras pēdām, atzinis — viņu ar lielisko rakstnieci vienojot mīlestība uz patoloģijām.

Orķestra diriģents

Nevis apzināta doma, bet notikumu ķēde. Tā Uģis Olte raksturo savu kļūšanu par režisoru. Lai gan jau pamatskolā Ērgļos uzrakstīja savu pirmo scenāriju filmai par skeitbordistu bandu, tas neesot bijis mērķtiecīgs karjeras vektors, likumsakarīgi viss noticis tikai vēlāk. Tomēr tā sanācis, ka dzīvē Uģis nekad nav pelnījis naudu citā nozarē kā vien mediji. Kad pārcēlies uz Rīgu, lai studētu komunikācijas zinātni Latvijas Universitātē, sāka strādāt kopā ar brāli Māri Olti raidījumā Vides fakti. Studijas viņš nepabeidza un kritiski vērtē jauniešu pārsteigšanos ar studiju izvēli: «Mums iegājusies tāda ļoti nepareiza štelle — kad pabeidz vidusskolu, uzreiz ir jāstudē. Nezinu, kur tas radies. Vai tajos laikos, kad bija drauds nokļūt armijā, ja neiestājies universitātē? Pilnīgi neko nesaprotoši jaunieši, kuriem vajadzētu pāris gadus pagaidīt un padomāt, ar ko viņi īsti grib nodarboties dzīvē.»

Paralēli studijām Uģis veidoja sižetu Vides faktiem par mazajām hidroelektrostacijām — kā ūdens svārstību dēļ upju lejtecēs rodas nāves zonas. Filmējot sižetu pie kādas mazas upes Pierīgā, ieradies īpašnieks, kuram licies, ka žurnālisti tur nedrīkst atrasties. Viss beidzās ar kautiņu — īpašnieks sadauzīja raidījuma ekipējumu. Uzbrukums tika nofilmēts, un par šo sižetu Uģis saņēma Nacionālās radio un televīzijas padomes gada balvu par labāko TV žurnālistiku. Tajā pašā mēnesī saņēma arī nesekmīgu atzīmi universitātē TV žurnālistikas kursā. «Tad es domāju — nu i nafig! Tas vienkārši ir aplami — objektivitāte žurnālistikā nepastāv. Labākais, ko tu vari darīt, ir komentēt lietas. Un labākais, kā to darīt, ir kino.» Galēja konvertācija no žurnālistikas uz kino notikusi, kad Uģis uzaicināts kļūt par realitātes šova Robinsoni montāžas režisoru 2002. gadā.

Viens no svarīgākajiem režisora principiem — jebkuram darbam, ko izdomā sev un saviem biedriem, jāpadara dzīvi interesantāku. Otrs — radīt saturu, izmantojot vietējos resursus. «Tu nevis radi sapni par to, kā ir dzīvot kaut kur citur, bet kā ir būt šeit — kas mums ir un ko ar to varam iesākt.» Viņš neslēpj, ka katra lieta, ko viņš sāk, zināmā mēra risina kādu savu iekšējo jautājumu, taču viņam būtiski, lai darbi nepārvēršas egoistiskā iztirzājumā, bet ir noderīgi un interesanti arī citiem.

No režijas meistariem pasaulē viņš visvairāk ciena Deividu Linču, Stenliju Kubriku un Andreju Tarkovski. Tomēr nedomā, ka meistari ietekmējuši veidu, kādā viņš pats strādā. «Apzināti mēģināt darīt, kā viņi, manuprāt, ir bezjēdzīgi. Tas ir kā jauni džeki, kas skolā vēl mācās, nodibina grupu un spēlē mūziku, kāda bija pirms 50 gadiem. Priekš kam? Kas tad radīsies no jauna?»

Filmēšanas laukumā Uģis neesot kā armijas ģenerālis. Drīzāk orķestra diriģents. Kaut kādā ziņā komponists. Par savu misiju viņš uzskata pamanīt radošās komandas talantus un lietot tos vienam mērķim. Turklāt visinteresantāk esot, kad ir nevis viena vīzija, kuru visiem ir uzdevums izpildīt, bet gan katram ir iespēja piedalīties ar savu pienesumu. Veids, kā Uģis pulcē ap sevi komandu, ir pagalam vienkāršs — tiem jābūt patīkamiem cilvēkiem. «Ar kaut kādu asshole satikties un kaut ko kopā veidot — nē!»

Laibach balsī

Uz interviju Uģis ieradies melnā krekliņā ar slovēņu avangarda grupas Laibach nosaukumu. Kopā ar norvēģu režisoru Mortenu Traviku 2016. gadā Uģis uzņēma dokumentālo filmu Atbrīvošanas diena — par Laibach koncertu Ziemeļkorejā. Traviks bija sarunājis viņiem koncertu Phenjanā un vēlējās par šo notikumu — pirmo Rietumu rokgrupas koncertu Ziemeļkorejas vēsturē — uztaisīt filmu. Uģis ar Traviku bija iepazinies, kad režisors Ivo Briedis 2014. gadā sadarbībā ar norvēģi veidoja filmu Nacionālais pieskāriens par latviešu un krievu attiecībām. Traviks esot aicināts kā sava veida mierizlīguma tiesnesis starp latviešu un krievu komūnām. «Ejiet taču ellē, te nav nekāda konflikta! Jūs esat paši iedomājušies, ka jums ir nesaskaņas,» viņš paziņojis. «Mums patika viņa godīgums, viņam savukārt patika, ka mums patīk viņa godīgums,» Uģis pajoko. Vēlāk Laibach pasūtīja Travikam mūzikas klipa izveidi dziesmai The Whistleblowers. Viņš uzaicināja Vides filmu studiju par palīgiem. Tā arī likumsakarīgi viņš uzaicināja talkā šo pašu komandu, lai nofilmētu Atbrīvošanas dienu. Par šo darbu filma 2017. gadā saņēma četras Lielā Kristapa balvas.

Uģim mūzikā lielākās autoritātes ir tādas grupas kā Led Zeppelin, Nine Inch Nails, Radiohead. Mākslinieki, kas arī taisa šāvienus tumsā. Atļaujas spēlēt citādi. Ar Laibach ģimenē visvairāk esot aizrāvies Uģa jaunākais dēls Oto. Filmas uzņemšanas laikā pirms diviem gadiem viņam bija seši gadi. Katru rītu mašīnā pa ceļam uz bērnudārzu viņš telefonā uzlicis kādu Laibach dziesmu. No mājas līdz bērnudārzam ir 30 minūšu brauciens, un tā maršējuši veselu gadu. Vakarā, kad jādzied dēlēna mīļākā dziesma Kur tad tu nu biji, āzīti manu, viņš tētim lūdzis to nodziedāt zemā, ķērcošā balsī kā Laibach vokālistam Milanam. Uģis dēla lūgumu izpildījis bez ierunām.

Ziemeļkorejā filmēšanas grupa pavadīja nedēļu. Bija jāseko precīziem noteikumiem. Nedrīkst filmēt negatavas lietas, piemēram, līdz galam nepabeigtas celtnes un nedrīkst piesmiet ziemeļkorejiešu nacionālos dārgumus. Tāpat arī filmēšanas grupa nedrīkstēja brīvi pārvietoties bez divu gidu pastāvīgas pavadības. «Neesmu redzējis disciplinētākus cilvēkus kā ziemeļkorejieši un neesmu redzējis vairāk dalītu atbildību kā Ziemeļkorejā. Tas droši vien ir audzināšanas veids, kas viņus padara nedrošus pieņemt individuālus lēmumus. Ir svarīga grupa, nevis indivīds. Ziemeļkorejieši ir kā bērni. Viņiem ir tētis, kas vienlaikus ir arī mamma. Un no tevis paģēr tikai klausīt, nekas cits nekad mūžā tev nebūs jādara. Iespējams, ka tas ir viens no veidiem, kā šajā pasaulē eksistēt,» viņš dalās ar tur pieredzēto.

Tagad Uģis sakrājis materiālu nākamās filmas radīšanai. Mistiskam trillerim par latviskumu. «Ideja ir par jauna vīrieša iniciāciju lielo dabas spēku priekšā. Kā ir būt trīsdesmitgadniekam baltajam vīrietim Latvijā,» viņš intriģējoši piesaka, tomēr pagaidām neko vairāk neatklāj.

Elpoju cilvēkus

Pēc 13 gadu darba Briselē žurnāliste Ina Strazdiņa (43) atgriezusies Latvijā, lai trešdienu vakaros LTV veidotu un vadītu raidījumu Pasaules panorāma

Tādu žurnālistu kā Ina Latvijā ir ļoti maz. Tādu, kuri par savu uzrakstīto vai nolasīto ārzemju ziņu var teikt: esmu tur bijis. Ja Ina saka «Sīrija», tad skaidrs, ka tas nav vienkārši vārds, bet — pieredze. Dzirdot no viņas «Baraks Obama», ir saprotams, ka bijusi preses konferencē. Kopš 7. janvāra Strazdiņa kopā ar žurnālistu Tomu Pastoru Latvijas Televīzijā vada raidījumu Pasaules panorāma, stāstot par svarīgāko ārpus Latvijas. 13 gadus viņa bija Latvijas Radio korespondente Briselē un ziņoja gan no terorisma un kara skartām vietām, gan par jaunāko Eiropas politikā.

Inas pārdomas un vērojumi, ar kuriem viņa dalījās savā Facebook kontā, bija vēl iespaidīgāki nekā reportāžas, un atklāja, cik dziļi viņa izjūt pasaulē notiekošo. Tagad Ina ir LTV Ziņu dienesta atbildīgā redaktore un veido ziņu sižetus par ārlietām, reizi nedēļā komentē notikumus Rīta Panorāmā. Plānots, ka Ina dosies arī komandējumos, lai ziņotu no ārvalstīm.

Pirms mūsu tikšanās Vecrīgā Ina pabijusi Ārlietu ministrijas rīkotā pasākumā par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības. «Anglija mums ir liels draugs ārpolitikā un aizstāvis drošības jautājumos, Brexit ir Latvijai nozīmīgs,» viņa saka, ierodoties B-Bārā sārtiem vaigiem, jo nobridusies putenī cauri Vecrīgai. «Kā es izbaudu Latvijas tumšos vakarus un ziemu! Laikam sākuma eiforija, jo viss tā patīk. Vakar gan nokritu uz ledus, dzirksteles vien nošķīda,» saka Ina un domā, ka jāpērk ziemas zābaki, jo skapī ir tikai rudens apavi. 13 gadus pamatīgu ziemu nav pieredzējusi.

Saprast skudru pūzni

Strādājot Briselē, Ina katru dienu veidoja vai nu sižetus ziņu speciālizlaidumiem, vai sniedza telefonintervijas tiešraidē. Vismaz reizi mēnesī — speciālreportāžu no kādas citas valsts. Dienas ritms bija tāds: no rīta devās uz brīfingiem, pētīja notikumu kalendāru un domāja, par ko varētu pastāstīt — kas būtu svarīgi Latvijai? Sazinājās ar redaktoru Rīgā. Kad tēma bija zināma, sāka meklēt, kuri cilvēki par to varētu runāt. «Gadiem ilgi mērķtiecīgi veidoju attiecības ar citiem medijiem, lai vajadzības gadījumā ātri iegūtu vajadzīgo viedokli no viņu valsts pārstāvjiem, zinātu atslēgas cilvēkus,» stāsta Ina. Kad viss vajadzīgais bija savākts, «sagraizot» citātus vajadzīgajā garumā, sāka montēt sižetu, kuru līdz galam sakārtoja kolēģi Latvijas Radio.

Tiešraides bieži vien mēdza būt pēkšņas, un tad bija jāatrod klusa vieta ziņošanai. «No kurienes tik nav raidīts — krūmājiem, benzīntankiem un tualetēm, kas ir klusas.» Pēdējā viņas reportāža Briselē bija no «dzelteno vestu» nemieriem, vajadzēja būt tieši epicentrā, un nācās pārkliegt pūli, jo demonstrācija bija skaļa — tika mestas trokšņu granātas.

Draudīgāko situāciju žurnāliste piedzīvoja Rumānijā, kad veidoja reportāžu par to, kā valsts grasās iestāties Eiropas Savienībā. «Rumānijā ir daudz klejojošu suņu. Piestāju benzīntankā, lai varētu sniegt telefoninterviju. Skatos — mani lēnām sāk ielenkt suņi, līkumā saliekušies un sānis sametušies. Rūc. Būtu it kā jāskrien prom, bet nevaru, jo esmu tiešraidē. Balsī bija trīceklis.» Kad Ina beidza runāt, suņi atkāpās.

«Kad devos uz Briseli, man šķita, ka tie būs divi trīs gadi, taču sanāca ilgāk,» atzīst Ina Strazdiņa. Pirmie divi «neskaitās,» jo tajos viņa apjauta, kurš un par ko dažādās institūcijās atbild: esot absolūti saprotams, ka sākumā cilvēkiem jūk Eiropas Parlaments un Eiropas Komisija un to atbildības. «Neesot tur uz vietas, ir grūti saprast, kā viss darbojas. Brisele man šķita kaut kas liels, kurā grūti orientēties. Skudru pūznis.»

Divi gadi paskrēja. Inai patika. Sākās ekonomiskā krīze, un daudzi mediji slēdza savus birojus. Tomēr toreizējais Latvijas Radio vadītājs Dzintris Kolāts panāca, ka Ina paliek Briselē. Lai spētu tur uzturēties, viņa daudz strādāja: ziņoja arī Latvijas Televīzijai un rakstīja Latvijas Avīzei. To, ka Ina noturējusies par spīti finanšu grūtībām, norāda arī eirokomisārs Valdis Dombrovskis: palikt viņai nozīmējis lielu nedrošību un darba slodzi. «Taču Ina ir žurnāliste ar misijas apziņu. Esam domubiedri, jo redzam Latviju stiprā Eiropā. Ina ir patriote ne tikai vārdos, bet arī darbos. Ina bija pārliecināta, ka īpaši grūtos laikos Latvijas iedzīvotājiem ir nepieciešama nepastarpināta un uzticama informācija no Eiropas Savienības, jo, ja vēlamies noformulēt labus argumentus savu interešu aizstāvniecībai vai pirmie ieraudzīt iespējas, kas paveras, jābūt labi informētiem,» saka Dombrovskis.

Viņš uzskata, ka Ina ir Latvijas pazīstamākā žurnāliste ne tikai Briselē, bet arī visā Eiropā. Lielākais pienesums esot viņas spēja objektīvi un profesionāli parādīt Latvijas starptautiskos centienus. Īpaši svarīgi tas bijis laikā, kad Latvija gatavojās iestāties eirozonā. Un otrs būtisks ieguvums — Ina spēj ES aktualitātes izskaidrot veidā, kas cilvēkiem ir saprotams, izvairoties no birokrātisku terminu lietošanas. Inas darbs tika novērtēts, un 2009. gadā viņa ieguva Eiropas gada cilvēka titulu.

Spēju izteikties vienkārši Ina uztrenēja, septiņus gadus nostrādājot laikrakstā Talsu Vēstis. Talsos, jo tā ir Inas vieta. «Daudzi žurnālisti pēc studijām (Inai ir maģistra grāds komunikācijas zinātnē — red.) nestrādāja vietējos laikrakstos tāpēc, ka tas ir grūti: esi ciešā saiknē ar cilvēkiem, par kuriem raksti, un vari dabūt mizā tajā pašā dienā, kad iznācis raksts,» stāsta Ina. Viņa rakstīja par visu: sākot no bankrotējošas galdniecības, beidzot ar vandalismu vietējā pludmalē. Talsu Vēstu galvenais redaktors Eduards Juhņevičs atceras, ka Inas vērtējums sapurinājis laikraksta veidotājus biežāk pievērsties jauniem cilvēkiem, jo viņa teikusi: «Pārsvarā no avīzes lapām raugās pretī vecas un nogurušas sejas.»

Strādāt radio Inu uzaicināja Jānis Rozenbergs, kurš tolaik vadīja Ziņu dienestu. Rozenbergs atceras, ka pirmo reizi Inu satika kādas JRT izrādes starpbrīdī un par viņu radās ļoti godprātīga cilvēka iespaids. «Šķita, ka ar viņu varētu iet uz barikādēm. Kādreiz ir sajūta, ka vienkārši zini — tas ir īstais cilvēks, un viņam jādod iespēja.»

Ina piekrita strādāt radio, bija atbildīga un zinātkāra, vienmēr gribēja dzirdēt vērtējumu par savu darbu. «Vienkārša, bez iedomības, ļoti sirsnīga,» atceras Jānis, kurš pats patlaban dzīvo Zviedrijā. Tieši viņš uzstāja, ka Ziņu dienestam vajag biroju Briselē, jo Latvija tolaik jau bija iestājusies Eiropas Savienībā (ES). Bet Inai darbu piedāvāja tāpēc, ka zināja — viņa spēj sarežģītas lietas pastāstīt vienkārši, un šīs prasmes noderēs, skaidrojot ES politiku. «Inai piemita spēks, degsme, mērķtiecība un arī drosme, lai to paveiktu. Viņa nāk no Kurzemes, viņai ir kurzemnieku krampis, lepnums par savu zemi,» vērtē Rozenbergs. Sakritība — Ina jau labu laiku mācījās franču valodu Francijas institūtā, no Talsiem braukādama uz Rīgu. Tas bija liels pluss. Svarīgi bija arī tas, ka viņa bija gatava viena pārcelties uz svešu valsti. Briselē tobrīd jau strādāja Latvijas žurnālisti Arnis Krauze no LTV un Sanita Jemberga no Dienas, kas palīdzēja noorientēties.

Brauciens uz Sīriju

Briselē auga Inas interese par ārzemju ziņām. Viņa saprata, ka pasaule ir maza un viss, kas pietuvināts Latvijai, notiek ārzemēs un otrādi. «Protams, vieglāk ir ziņot par to, kur esi klāt, tāpēc apbrīnoju kolēģus, kas strādā ar ārlietām, bet dzīvo Rīgā un spēj uzturēt interesi, esot tālu no procesiem. Briselē ziņas un atmosfēra uzkrīt virsū pašas.» Un tieši tāpēc rodas vēlme pabūt tur, kur risinās svarīgie notikumi. Ina šo gadu laikā ziņojusi no Kosovas, Sīrijas, Mali, Afganistānas, Libānas, Senegālas, Ruandas, Amerikas, Turcijas un visām Eiropas Savie-nības valstīm.

No Mali un Senegālas viņa atveda pa mazam, plaukstā noturamam akmenim. Ina iesaistījusies Ojāra Feldberga, Pedvāles Brīvdabas mākslas muzeja radītāja, mākslas akcijā. «Mēs to saucam par akmens sēklu stādīšanu,» Feldbergs stāsta, ka akmeņi no Latvijas iestādīti 22 vietās pasaulē un tikpat atceļojuši arī uz Latviju, un iestādīti Pedvālē. Feldbergs stāsta, ka draudzība ar Inu sākusies, kad viņa vēl kā reģionālā žurnāliste iesaistījusies Talsu Krūmu mākslas grupā. «Iniņa ir radoša un arī teatrāla, jo, stādot Tadenavas un Daukšu akmeņus pie Lugāno ezera, viņa tēloja Aspaziju un es — Raini, gāju peldēties pēc Raiņa modes svītrainajā peldkostīmā, un viņa mani sagaidīja ar dvieli, tad pikni-kā kā trimdinieki sapņojām par brīvo Latviju,» — tā Feldbergs.

Savu pirmo akmens stādīšanas rituālu Ina veica Afganistānā, vēlāk tādu noorganizēja Briselē Eiroparlamenta deputātiem no Latvijas. Mākslas akcija viņai šķiet jēgpilna, jo tā ir globāla: līdz ar akmeņiem ceļo kultūra un atvērtība pret citām zemēm. «Tā ir pasaules savienošana, miera žests. Pirms akmens nonāk zemē, tas ir jāsasilda, un līdzi jādod labas domas un novēlējums.»

Akmeni viņa atveda arī 2017. gada septembrī no Sīrijas, taču — sev, ne stādīšanai. Kāpēc viņa gribēja doties uz karadarbības zonu? «Man šķiet interesanti redzēt pasauli. Un žurnālistam jau gribas pašam būt klāt, ne tikai lasīt citu sarakstīto,» saka Ina. Doma par Sīriju radās, jo turp regulāri brauca franču arhitekti, to skaitā viņai zināmais Bruno Delands, kurš vērtē UNESCO pieminekļu stāvokli. «Ja Bruno brauc, kāpēc es nevarētu viņiem līdzi?» Ina domāja. Sīrijas vēstniecība ar milzīgu prezidenta Bašara al Asada bildi ir turpat Briselē, un vīzu var dabūt mēneša laikā. «Laikam vienīgā reize, kad man bija bail, ka došos uz Sīriju, bija, nesot uz vēstniecību dokumentus. Apgāju apkārt kvartālam trīs četras reizes.» Turot rokās vīzu A4 lapas lielumā ar zelta ērgli un pieciem zīmogiem, baiļu kvota bija «iztērējusies», un ne reizi neuzvirmoja Sīrijā.

Pirms intervijas man prātā bija tikai viens jautājums, ko nevarētu pavaicāt daudziem citiem žurnālistiem, bet Inai varētu. Ko tev nozīmē karš? «Uz pasaules nav lielākas nelaimes,» viņa atbild. «Ja kāds neapdomīgi aizrunājas par karu un saka — «ilgi gan esam bijuši miera periodā, tagad kaut kad jābūt karam» —, tad man paliek nelabi. Nevajag romantizēt karu, kura nav bijis.»

Braucot no Damaskas uz Alepo, Ina redzēja sagrautus kvartālus. «Drupās staigāja veci cilvēki vai aizskrēja mazi bērniņi. Visapkārt sadragātas ģimenes. Tas būtu, kā, iebraucot pār Vanšu tiltu Rīgā, Vecrīgas vietā redzamas vienas vienīgas drupas. Ieraudzīt to 21. gadsimtā, ja dienu iepriekš esi mierīgi sēdējis un pusdienojis ar glāzi vīna, ir briesmīgi. Esmu domājusi par to, kur rodas kara gēns, ka gribas par to runāt vai īstenot dzīvē, taču neesmu sapratusi. Sīrija radīja vairāk jautājumu nekā atbilžu. Sapratu, ka nekas nav viennozīmīgs.» Viens gan Inai skaidrs — karš ir milzīga propagandas spēle. Situāciju izmanto visas puses: gan Sīrijas prezidents, gan sabiedrotie. «Karš ir vieta, kur propaganda ziepējas dušā un puto,» viņa salīdzina.

Sīrijā tapušās Inas un arhitekta Delanda fotogrāfijas pērn tika izstādītas Rīgā, un vizītes laikā tās apskatīja pāvests Francisks. Izstādē bija kadri no Sīrijas, Irākas un citām pasaules vietām, kurās parādās cilvēku dzīve grūtībās. Pāvestam Franciskam šīs tēmas ir tuvas. «Par šādu iespēju biju ļoti saviļņota. Man pat prātā nenāca, ka tādā veidā mēs neklātienē satiksimies,» saka Ina. Viņa ir ticīgs cilvēks.

Notriec auto

Brisele Inai iemācīja atvērties, jo ik uz soļa var sastapt dažādas kultūras, cilvēkus. Tas palīdz gan žurnālistikā, gan ikdienā. Nepietrūkst Briseles? «Nē, bet franču valodas gan,» viņa saka. Zobojos, ka varbūt pietrūkt garlaicīgo konferenču un Briseles birokrātiskā aparāta. Ina kritiku saprot. «Neesmu strādājusi institūcijās, taču, domājams, var mazināt papīru kalnus un tēriņus. Birokrātija noteikti tur ir uzpūsta.» Laba alga esot mudinājums strādāt amatos, kur esi pasargāts uz mūžīgiem laikiem, ja vien pats neizmeties pa logu. «Nezinu, kas tos eksāmenus spēj nolikt, lai tiktu amatā: ārkārtīgi sarežģīti. Es nespētu,» saka Ina, kurai tuvi draugi strādā ES institūcijās un, pēc viņas vērojumiem, dara ļoti interesantu un svarīgu darbu. «Mēs bieži tiekamies un izrunājamies, un es redzu, cik tas ir aizraujoši un prasa daudz enerģijas, talanta un spēka.»

Ir bažas, kad šogad Eiroparlamenta vēlēšanās būs vēl vājāka aktivitāte nekā pērn. Kāpēc tā? «Tāpēc, ka Eiropas Savienība ir stabila. Nav nekāda iekritiena, pie tādiem tauta parasti atmostas. Mūsu balss svarīgumu un izšķirīgumu nevar tik labi redzēt kā vietējās vēlēšanās. Eiropas Savienība nav ļoti seksīga, tur ir tā problēma. Tā nav Ukraina, kur ir cits temperaments.» Inas atskaites punkts par piedalīšanos balsošanā ir viens: Latvija nebūtu iestājusies Eiropas Savienībā, ja tolaik Eiroparlaments nebūtu nobalsojis par uzņemšanu. Arī mēs varam būt izšķiroši kādai valstij. Ina ir pārliecināta: ja ievēlam sakarīgus deputātus, kuri grib strādāt, var daudz ko izdarīt. Var pieslēgties ietekmīgiem jautājumiem. «Ikdienā vairs nenovērtējam, ko Eiropa mums devusi. Pierasts. Gan viss, kas uzcelts, gan ceļošanas brīvība,» Ina atceras, ka pazīstamā krievu žurnāliste Anna Poļitkovska, kura 2006. gadā Maskavā tika nogalināta, savulaik brīnījās, ka Eiropas Parlamentā var tikt tajā pašā dienā, palūdzot caurlaidi. Kremlī cits visas dzīves laikā netiek.

Inas braukšanai mājup bija vēl kāds iemesls. Pirms diviem gadiem Talsos, braucot ar velosipēdu, viņu notrieca auto. Kritiens nebija smags, kājas trauma, taču tā lika par sevi manīt vairāk nekā gadu. Ārstēšana Beļģijā maksāja daudz. «Man sāka sāpēt viss pēc kārtas. Salūzu iekšēji,» stāsta Ina. Viņa pieņēma lēmumu atgriezties Latvijā, un viss notika pats no sevis: it kā no augšas kāds visu sakārtotu. No LTV aizgāja žurnālists Imants Frederiks Ozols, un Inai piedāvāja darbu Pasaules panorāmā. Ja lēmumu pieņemot pareizajā laikā, viss sanākot viegli, viņa ir pārliecināta.  «Pats labākais ir tas, ka manī ir iestājies miers. Elpoju cilvēkus. Atgūstu visu, ko 13 gadus biju nolikusi maliņā,» atzīstas Ina. Tajā skaitā savas grāmatas, žurnālistikas piezīmju rakstīšanu. Un akmeņu stādīšanu — līdzko zeme atkusīs. 

Elīnas ķiņķēziņu dzens

Ienākusi vizuālajā mākslā kā franču filoloģe, ilustratore un animācijas māksliniece Elīna Brasliņa drīz kļuva par vienu no pieprasītākajām profesionālēm. Nu tapusi viņas pirmā animācijas pilnmetrāžas filma Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi

Tā ir piesardzība, kas mani vajā, gaidot interviju ar Elīnu Brasliņu. Esmu izšķirstījusi viņas veidotās bērnu grāmatas, noskatījusies jaunās animācijas filmas videoreklāmu, un ir skaidrs, ka vajadzīga liela iedziļināšanās, cilvēku pazīšana, novērojot un iztēlojoties, lai bērnu literatūru piesātinātu spilgtiem, daudzveidīgiem tēliem.

Pēc kā Elīnai izskatīšos es? Ieminos — pēc zaķa? Žurkuļa? Viņa skanīgi smejas: «Man patīk tava frizūra — tā elektrizējas, un aizmugurē ir mazs čupčiks. Man pašai tā bieži ir.» Viņa atzīstas, ka ievēro sīkas detaļas, ko cilvēki, kas nav saistīti ar ilustrācijas pasauli, iespējams, nepamana. Kad brauc ar tramvaju no dzīvesvietas Ķengaragā uz centru, viņa vēro. «Cilvēki ir ļoti interesanti. Nesen kāds veda kaķi no veterinārārsta — ieziestām, krēmīgām ausīm, visu ceļu tas ņaudēja. Šis audiovizuālais fragments man iegūlās atmiņā. Iespējams, nākotnē, kad zīmēšu kādu ainiņu, fonā būs kaķis ar ieziestām ausīm.»

Līdzās Reinim Pētersonam bērnu grāmatu ilustrāciju pārzinātāji Elīnu min kā vienu no topa māksliniekiem Latvijā, kuri spēj strādāt ne tikai radoši vērienīgi, bet arī ātri un daudz, nezaudējot kvalitāti un ieinteresētību darbā. Gadā divas trīs grāmatas — tas ir daudz, bet Elīna spēj to paveikt.

Jaunās ilustratores pirmais mēģinājums bērnu literatūrā notika pirms pieciem gadiem: viņa zīmēja izdevniecības Zvaigzne ABC izdotajai Lūcijas Strautas grāmatai Ola, kura negribēja krāsoties. Vēlāk tapa darbs Liels un mazs bilžu grāmatu sērijā Bikibuks. Drīz pēc tam arī ilustrācijas izdevniecības Neputns grāmatu sērijai Mākslas detektīvi — Luīzes Pastores stāstiem. Šajās grāmatās bērni iepazīst izcilu latviešu mākslinieku darbus ar mazo detektīvu Teo, Pogas un takšeļa Komata palīdzību.

Pirmā no grāmatām, kas saistīta ar modernisma klasiķi Jani Rozentālu, Pazudušais pērtiķis fascinēja arī franču izdevējus. Tika izdots stāsta tulkojums, kurā mazie izmeklētāji dzenā rokā no Rozentāla gleznas Princese un pērtiķis pazudušo pērtiķīti. Pagājušā gada rudenī iznāca Pastores un Brasliņas jaunākais detektīvs Bez nosaukuma par Daugavpilī dzimušo Marku Rotko.

Iespējams, radīt «ķiņķēziņus» kādam šķiet tīrais nieks. Bet padomājiet, kā tas ir — uzzīmēt melnu suni tumsā! Tieši tāds bija Elīnas uzdevums, kad viņa ilustrēja Rūtas Briedes grāmatu Suns, kurš atrada skumjas.

Sešpadsmit atšķirīgu raksturu un lielumu suņus saskaitīju mākslinieces jaunākā darba — studijas Atom Art animācijas filmas Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi — videoreklāmā. Scenārijs tapis pēc Luīzes Pastores grāmatas Maskačkas stāsts motīviem. Tas ir vesels piedzīvojums, kā brālēns un māsīca kopā ar suņiem nolemj glābt romantisko koka namu priekšpilsētu no augstceltņu kompleksa. Filma kinoteātros nonāks 1. februārī.

Tūkstošiem skeletiņu

Elīnai ir gari mati, smalki veidota seja un slaidas, graciozas rokas — runājot viņa sacīto papildina izteiksmīgām kustībām. Iespējams, tieši pašas tēls un tas, kā sevi uztver, veicinājis, ka viņas ilustrācijās tēliem nav locītavu — rokas kā mākslas vingrotājiem kustas plūdeni. Pavisam citādi ir filmā Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi.

«Filma veidota digitāli aplikatīvā tehnikā, kur tēliem ir stingras locītavas.» Ko nozīmē — digitāli aplikatīvā tehnika? Elīna atsaucas uz populāro amerikāņu seriālu Dienvidparks, kas sākotnēji veidots aplikatīvajā tehnikā — no papīra izgrieztām un kopā saliktām daļām. Vēlāk šo tehniku animatori pārnesa uz digitālo pasauli — «griežot» un «lipinot» tēlus kopā virtuāli. Latviešu filmā arī strādāts šajā tehnikā.

Animācijas filmu pasaule 21. gadsimtā ir cieši saistīta ar datorprogrammām. Uz Elīnas galda nestāv simtiem zīmulīšu. Toties datorā ir tūkstošiem failu ar filmas tēliem, to grupām. Piemēram, fails Jēkaba rociņas vai Mimmi kājiņas. Mākslinieks iztēlē rada un tad uzzīmē datorā kādu no tēliem sešos rakursos. Katra ķermeņa detaļa veidota tā, lai atbilstoši aplikācijas tehnikai var tikt «salipināta» ar citām dažādās pozās un kustībās. Tās ir kā papīra lelles ar digitāliem skeletiņiem, kuras Elīnas kolēģi animatori vēlāk pārnes uz datorprogrammu, lai liktu tiem kustēties. Nepieciešams desmitiem tūkstošu epizožu, lai stundu garā filmā izstāstītu stāstu.

Vai Elīna kā konkurentes jūt Holivudas daudzmiljonu industrijas animācijas filmas? «Šī ir filma par Rīgas bērniem,» viņa atbild, «neviens Holivudā netaisīs filmu par Rīgas bērniem un to, ar kādām problēmām viņi saskaras. Pilsēta mainās, bet mēs ne vienmēr piekrītam pārmaiņām. Gribam zaļāku, gājējiem, velosipēdistiem, bērniem un suņiem draudzīgāku vidi.» Elīnas un režisora Edmunda Jansona veidotā filma būs ne tikai piedzīvojumu stāsts bērniem, bet arī savdabīgs šodienas Rīgas dokumentējums: tajā ir atsauce uz ielu remontiem pagājušajā vasarā, kad «Tērbatas iela cieta ļoti», kā saka jaunā māksliniece. Šajā ielā atrodas studija Atom Art, kur radošā komanda strādāja nerimtīgas dunas apstākļos. «Gribējās šo dunu ienest filmā.»

Elīna tomēr atzīstas, ko intensīvais darbs maksājis — akadēmisko gadu Latvijas Mākslas akadēmijas maģistrantūrā, kur viņa turpina studēt grafiku. Filmas allaž atkarīgas no finansējuma, tāpēc radošā grupa sēdēja kā uz oglēm — varēs sākt darbu vai ne. «Kādu dienu, kad mācījos maģistrantūras 1. kursā — tieši vācu nost skates darbus pēc 1. semestra —, zvana režisors Edmunds Jansons un saka: projekts saņēmis finansējumu, varam sākt!»

Jansons pats stāsta, ka animācijā svarīgi, vai starp režisoru un mākslinieku izveidojas saprašanās, nav aizvainošanās un kurnēšanas, piemēram, ja tiek lūgts kaut ko pārzīmēt. Ar Elīnu ātri izveidojies kontakts. Kā viņi nonāca pie kopsaucēja, kā filmai jāizskatās? Režisors pastāsta piemēru: Luīzes Pastores grāmatā Maskačkas stāsts ar Reiņa Pētersona ilustrācijām Mimmi tēvs, bijušais jūrnieks Ērglis attēlots kā slaids kungs, bet filmā viņu gribējies citādu (lai nejūk ar citu tēlu). «Ieminējos Elīnai — tādu, kā Roberts de Niro. Uzreiz viss bija skaidrs.»

Paralēli filmas «digitālajiem skeletiņiem» Elīna turpināja ilustrēt grāmatas. Elīnas darbaspējas ir augstas. Saskaņā ar pašas sacīto līdz brīdim, kad izveidoja ģimeni, viņa strādāja 14 stundas diennaktī. Tagad cenšas sabalansēt darbu un ģimenes dzīvi. «Mums ar vīru patīk braukt uz mežu — staigājam, atpūšamies,» viņa pastāsta. Elīnas vīrs strādā zinātnē. Abi ir ieinteresēti katrs savā darbā, bet saprot arī, ka jāmeklē karjeras un attiecību līdzsvars. «Bez vīra palīdzības es daudz ko nevarētu. Viņš uzņemas kārtot praktiskās lietas. Gribu, lai mums šajā ziņā ir paritāte, bet viņš saka: labāk ātrāk pabeidz savus darbus un nāc pie manis, nevis tērē laiku, mājās vēl kaut ko tīrot un slaukot!»

Kas ir tas, kas ļāva Elīnai ienākt grāmatu ilustrācijas pasaulē, pierādīt sevi jau kā grafikas nodaļas studentei? Viņas pasniedzēja no Mākslas akadēmijas Rūta Briede saka: «Akadēmijā uzņem tikai talantīgus cilvēkus. Visi māk zīmēt, bet ilustrācijā veiksminieka komplekts ir disciplīna, atbildība un spēja sadarboties. Elīnas gadījumā ir tā, ka ārkārtīgs talants ir savienojumā ar minētajām prasmēm.» Strādāt ar izdevniecībām nav vienkārši, jo priekšā ir autors, kuram sava vīzija. Lai nekonfliktētu un arī pārlieku nepiekāptos, ilustratoram jābūt stingram skatam, gatavībai to aizstāvēt, nezaudējot diplomātijas prasmes.

Elīna slavē autorus, ar kuriem sadarbojusies, velta viņiem tikai labus vārdus. Turklāt no sirds. Vai tiešām nav neviena gadījuma, kad vajadzējis norīt krupi? Viņa brīdi domā un tad piemin darbu pie Māra Runguļa grāmatas Sikspārnis: autors piezvanījis, lai pateiktu, ka ilustrācija ar ligzdu un putniņiem nav tāda, kā vajag — ligzdas formai jābūt citādai, un putniņu tajā ir par daudz. «Man nav grūti iet uz kompromisu, labprāt uzklausu un meklēju risinājumu!» Rakstniecei Luīzei Pastorei ar Brasliņas ilustrācijām ir šāda pieredze: «Kad sākām strādāt pie sērijas Mākslas detektīvi, aizsūtīju Elīnai manuskriptu, kurā nebiju aprakstījusi, kā galvenie varoņi izskatās. Domāju — lai mākslinieks interpretē, kā vēlas! Kad viņa atsūtīja skices, biju pārsteigta — tieši tā biju iztēlojusies! Ar katru grāmatu viņa mani pārsteigusi — uztaisījusi desmitreiz labāk, nekā gaidīju. Elīna sevi izaicina: katrā grāmatā strādā citā stilā un tehnikā, vienmēr mēģina izdarīt kaut ko jaunu.»

Ar aizkustinājumu Pastore atminas, kā mākslas detektīvam par Jani Rozentālu Elīna uzzīmējusi ilustrāciju ar viņa laikabiedriem fonā, piemēram, Rūdolfu Blaumani. Tekstā par to nekas neesot sacīts, bet ir kā zināšanu papildslānis, ko bērns, lasot grāmatu, no ilustrācijām var iegūt. Sasauce ar literatūras vēsturi nav nejauša: pirms izlēma dzīvi saistīt ar mākslu, Elīna studēja filoloģiju, vēlējās strādāt par tulkotāju.

Pieprasīta citās valstīs

Kā franču filoloģe 23 gadu vecumā izlēma par labu karjeras pavērsienam — mākslas studijām? Izrādās, tam bijusi senāka vēsture. Elīna uzaugusi gleznotāja Normunda Brasliņa un mākslas zinātnieces Aijas Brasliņas ģimenē. Bērnībā gremdējusies vecāku mākslas vēstures grāmatās, pētījusi flāmu glezniecību. «Meklēju mušiņas un skatījos, cik skaisti uzgleznoti persiki,» viņa atceras. Visas sienas dzīvoklī bijušas ar gleznām. Reiz ciemos atnākuši draugi no skolas, «viņi bija pārsteigti, ka mums ir glezna — mamma bez drēbēm, bet es pārsteigta par to, ka tas var izraisīt pārsteigumu».

Ģimene dzīvoja Rīgas centrā, Elīna mācījās Franču licejā. Ejot uz skolu garām Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolai, bieži raudzījās tās virzienā. Taču tēvs, labi zinot grūtības un sarežģījumus, kas mākslas pasaulē jāiztur, meitai novēlējis valodu studijas un tulkotājas profesiju.

Ģimenē audzināta ar lielu mīlestību, bez uzspiestiem pulciņiem un treniņiem, Elīna pati lēnām tika skaidrībā, ko vēlētos darīt. «Kad tēvs redzēja, ka eju sagatavošanas kursos Mākslas akadēmijā, viņa attieksme mainījās — uzreiz saņēmu simtprocentīgu atbalstu. Viņš gribēja, lai pati, bez pamudinājumiem, nonāku pie lēmuma, ja man tas tiešām ir svarīgi.»

Tolaik Elīna jau bija filoloģijas studiju pusē. Pašķirstot tā laika pierakstu klades, līdzās lekciju konspektiem redzami ķiņķēziņi. «Rakstīju, rakstīju un uzzīmēju. Tā visu laiku. Patika.» Viņa ieguva bakalaura grādu franču filoloģijā Latvijas Universitātē un tūdaļ iestājās Mākslas akadēmijā, mācījās grafiku pie profesora Jura Petraškeviča.

Iespēja izmēģināt spēkus grāmatu ilustrēšanā Elīnai pavērās bakalaura studiju laikā. «Viņai ir ārkārtīgi veikla līnija un otra lieta, kas viņu izceļ, — dinamika un detaļu daudzums,» ilustrācijas vērtē pasniedzēja Rūta Briede. Panākt kustības sajūtu zīmējumā ir sarežģīti, bet Elīnas darbos vienmēr viss ir dzīvs, kustas un mainās. «Vēl svarīgi, ka viņa ir erudīta literatūrā. Šo erudīciju viņa netieši ienes ilustrācijās, parādot tēlu raksturu, daudzslāņainību. Reti viņas darbos esmu redzējusi banālas detaļas,» — tā Briede.

Elīna ieminas, ka būtu interesanti radīt grāmatu ar pašas tekstiem un ilustrācijām — tas pasaulē ir populāri. Taču tad vajadzētu vairāk laika. Tātad mazāk darbu, bet piedāvājumi birst kā no pārpilnības raga. Viņai ir interesanti būt grāmatu un filmu pasaulē, tomēr ir viens mīnuss, ko piemin talantīgās mākslinieces pasniedzēja — tolerantais raksturs, kas neļauj atteikt. Ne tikai lielus darbus, bet arī pārzīmēt detaļas. «No malas grūti iedomāties, ka ilustrācijā pārzīmēt vienu putniņu nozīmē mainīt pārējo tēlu lielumu un attālumu, mainīt fonu. Tas ir daudzu stundu darbs, kaut izklausās — «tikai viens putniņš»,» skaidro Briede.

«Ne tikai Elīnas māksla, arī viņas personība ir fascinējoša — ātra, aizrautīga,» saka izdevniecības Liels un mazs vadītāja Alīse Nīgale. «Mūsdienās ir svarīgi, lai mākslinieks, tāpat arī rakstnieks, būtu atvērts, spējīgs sadarboties. Tas ir darbs ne tikai pie galda, bet ar cilvēkiem — Elīnai padodas arī tas. Viņa vada meistardarbnīcas, tiekas ar lasītājiem.»

Iespējams, atvērtībai bija liela loma mākslinieces ceļā uz plašākiem ūdeņiem: Patrīcijas Fordes Bumpfizzle the Best on Planet Earth ar Elīnas ilustrācijām iznākusi Īrijā, bet Keitas Veiklingas Moon Juice — Lielbritānijā. Tulkojumā Lielbritānijā izdota arī Rūtas Briedes grāmata Suns, kurš atrada skumjas. Kontaktus Elīna veido ne tikai ar izdevniecību starpniecību, bet arī privāti. Mūsdienās tas ir vienkārši, uzmeklēt kolēģus un domubiedrus visā pasaulē. Elīna nerunā par starptautisko karjeru kā īpašu sa-sniegumu vai virzienu, kurā mērķtiecīgi iet. Drīzāk labvēlīgu apstākļu sakritību. Uzsver, ka vissvarīgāk viņai ir strādāt Latvijā, veidot ilustrācijas grāmatām latviešu valodā.

Pirms diviem gadiem radošie kontakti Elīnu saveda kopā ar dzejnieku no Spānijas Laurensu Šimelu. Tapa kopprojekts — divas dzejoļu grāmatiņas bērniem Laiks gulēt iet un Rīta agrumā. Tās ir īpašas ar to, ka pirmoreiz latviešu valodā bērnu literatūrā parādījās tēma: divas mammas un divi tēti ģimenē. «Es gribu domāt, ka ģimenes ir dažādas un nav pareizo un nepareizo. Arī tad, kad man būs bērni, gribu, lai Latvijā ir šādas grāmatas.» Laurensa un Elīnas kopdarbi izdoti Spānijā katalāņu un kastīliešu valodā, Horvātijā, Čehijā, Beļģijā un Latvijā.

Kas ir viņas ideāls bērnu literatūrā? Elīna bez domāšanas nosauc Tūvi Jānsoni un viņas muminus. «Augstākā pilotāža: autors plus izcils ilustrators. Bērnībā mamma lasīja Mazos troļļus un lielos plūdus, es skatījos bildītes. Jā, mumini ir mans kanons. Regulāri skatos feisbukā, kur dzejnieks Toms Treibergs publicē fragmentus — muminu māmiņas sēņu tīrīšanas un midziņas sagatavošanas dzenu. Sasniegt literatūrā līmeni, ka iespējams radīt muminu māmiņas it kā sadzīvisko, bet vienlaikus pārpasaulīgo stāvokli — tas ir izcili!»

Katrs kaktiņš aplaizīts

Rundāles pils direktors Imants Lancmanis, noslēdzot mūža darbu, atceras, kā pirms 60 gadiem postažā ieraudzīja skaistumu, ko vēlāk soli pa solim atjaunoja

Imants Lancmanis, Dr. h. c., Château de Rundāle directeur. To lasu uz vizītkartes, ko pirms atvadīšanās pasniedz krāšņās baroka pils pirmā persona. Īsts mierlaiku džentlmenis, viņš itāļu arhitekta Rastrelli radītajā vidē lieliski iederas. «Patiešām man jāsaka — es pilīs jūtos brīvāk nekā kaut kur citur. Drīzāk varu samulst kādā lielveikalā,» Lancmanis (77) smaida. Tomēr 28. decembrī būs direktora pēdējā darba diena, izsludinātajā konkursā uzvarējusi Laura Lūse.

Brīdi pirms Ziemassvētkiem vēl nekas neliecina par vadības rokādi. Lancmanis, kura darba mūžs ar Rundāli saistīts kopš 1964. gada, gluži kā par privātu dāvanu priecājas par kādu antīko priekšmetu sūtījumu. Tas ieradies no Francijas, lietas izdevīgi iegādātas izsolēs. «Noteikti apskaties!» viņš mudina kabinetā ienākušo māsu Laumu, kas Rundālē strādā kopš 1975. gada.

Par brāli sešus gadus jaunākā Lauma atbild par slavenajiem Rundāles rožu stādījumiem. «Viņa nemaz nevar iet pensijā. Viņai ir lielāks kopskats nekā man. Lauma pēc izglītības ir interjeriste, daudzas lietas uzskicē. Mūsu galdnieks momentā uztaisa vitrīnas. Tāpat kā 18. gadsimtā, kad Rastrelli uzskicēja uz papīrīša, iedeva meistariem, nevajadzēja nekādus konkursus,» brālis lepojas. Arī viņam būs, ko darīt. Jāraksta Rundāles pils monogrāfijas 3. daļa, veltīta tās restaurācijai, jāpabeidz vairāki izstāžu katalogi. Tajā skaitā nelaiķes sievas Ievas Lancmanes 18. gadsimta portretu izstādes katalogs. Izstāde notika 1997. gadā, bet katalogam nebija līdzekļu un laika. «Es neprotu atpūsties tādā nozīmē kā citi cilvēki. Neesmu spējīgs pat pusstundu saulē pagulēt, esmu pārāk nemierīgs,» paziņo namatēvs.

Bumbu apdauzītie ziedi

Maz afišēta epizode. Jaunais Lancmanis, toreiz vēl Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolas audzēknis, 1958. gada vasarā Laumu pierunā ar velosipēdiem braukt apskatīt Rundāli. Ceļojums sākas vecmāmiņas lauku mājās. Tās ir Lielupes otrā krastā aptuveni 20 km attālumā no Rundāles. Laumai ir tikai 10 gadu, no lauku radiem aizņemtais vīriešu ritenis — pārāk liels viņas augumam. Visu ceļu meitene nobrauc stāvus. Neliela atpūšanās iznāk pārcēlāja laivā uz Lielupes. «Lauma atšķirībā no manis ir sportiste. Kāpusi kalnos, bija arī basketboliste — sāka kopā ar TTT slavenajām personām. Es esmu galēji nesportisks cilvēks,» brālis informē.

Runājot par pilīm — viņš gan neesot bijis parasts pusaudzis. «Biju ķerts uz pilīm. Uz kādām? Ar torņiem! Atceros, ka mamma rādīja fotogrāfijas, viņa laikam 1934. gadā bija Rundālē bijusi. Man varēja būt kādi pieci gadi, un jutos pat neapmierināts, ka fotogrāfijās nav torņu. Es tos piezīmēju klāt ar violetu zīmuli!»

Gadu pirms ceļojuma uz kādreizējo Kurzemes un Zemgales hercoga Ernsta Johana Bīrona vasaras rezidenci Rundāli Rozentāla skolas skolniekiem bija jāpalīdz rudens darbos kolhozā. Jādzīvo citā bijušajā vācbaltiešu ģimenes īpašumā, Valdgales muižā. «Tur sāku pierakstīt, ko redzēju. Piemēram, uzrakstus no fon Firksu kapakmeņiem muižas kapsētiņā.»

1958. gada braucienā uz Rundāli Imants bija paņēmis līdzi fotoaparātu Smena, dokumentēja pils griestu gleznojumus. Visvairāk sajūsminājušas ziedu vītnes bijušajā hercoga ēdamzālē. Tur tolaik bija Pilsrundāles pamatskolas fizkultūras zāle, ziedlapas bija bumbu apdauzītas. «Bet kur tad viņi, nabagi, sportos? Es neteiktu, ka mani kaut kas šokēja. Es to pieņēmu kā skumjo padomju realitāti,» Lancmanis rāmi nosaka.

Pirmo iepazīšanos ar šo arhitektūras pieminekli Lancmanis atceras gandrīz detaļās. «Velosipēdus pieslēdzām pie lieliem kokiem, kas tagad ir nocirsti, bijušie zirgu staļļi gulēja drupās. Pilī valdīja neiedomājams haoss. To vakarā neslēdza. Durvis bija vaļā, bērni skraidīja, dzērāji ārdījās.

30. gados Rundāle bija kļuvusi par Valsts vēsturiskā muzeja filiāli, tūlīt pēc kara tā vēl darbojās kā muzejs. Kolhoza laikā pils vienā galā bija iekārtota skola. Pirmais stāvs — pilns dažādiem iemītniekiem, kas šeit dzīvoja bez tekoša ūdens un kanalizācijas. «Visādi iespējami un neiespējami cilvēciņi — līdzās malkas kravām un atkritumu spaiņiem. Šis bija nelaimīgs novads, praktiski visus pārtikušos Zemgales saimniekus 1949. gadā izsūtīja, publika, ko saveda iekšā, nebija tā apzinīgākā un kārtīgākā.»

No 1945. līdz 1953. gadam kādreiz greznās zāles tika izmantotas par graudu noliktavu. Pils bija ne tik daudz karā izpostīta kā nolaista. Bojāts jumts, ko nomainīja tikai 1961. gadā, norautas notekcaurules. Izsisti logi, notecējušas sienas, sabojāti griestu gleznojumi. «Man tas viss tomēr patika bez gala. Kaut gan nekādas nojautas nebija, ka šī māja man būs liktenīga,» aizdomājas Lancmanis.

1958. gada braucienā viņš nav dokumentējis ne sevi un māsu, ne arī izteiksmīgo postažu. «Es būtu nekam nederīgs fotožurnālists. Dzīvoju iedomās. Skatījos nākotnē, gribēju Rundālē atkal redzēt kaut ko skaistu.»

54 gadi vienuviet

Rundāle nelaida vaļā. 1961. gadā Lancmanis ieradās šeit kā Mākslas akadēmijas students kopā ar kursabiedru Mārci Leopoldu Kļaviņu, kurš joprojām ir eksperts Pils krājumu nodaļā. Pils durvis bija aizslēgtas, pat noalgota sardze. «Vairāk nekā stundu lūdzāmies, viņa palika nelokāma. Tā rezultātā es viņu vēlāk pieņēmu darbā kā principiālu personu, ļoti labu uzraudzi, apkopēju. Viņu sauca Dzelzkalēja,» iesmejas Lancmanis. «Vēl viens slavens Rundāles uzraugs bija Maijas Tabakas tēvocis. Eduards Saulājs. Viņam ir liela loma, tiklīdz skola kaut ko sabojāja, viņš rakstīja sūdzības.»

LPSR Kultūras ministriju par Rundāles pils restaurācijas nepieciešamību nevajadzēja pārliecināt, taču tas bija politisks jautājums, uzsver Lancmanis. «Viss sarežģījās 1961. gadā, kad PSRS sākās kampaņa ne tikai pret baznīcām, bet arī pret pilīm. Hruščovs bija kaut ko ne tā izmuldējies sakarā ar Traķu pils restaurāciju — ka nevajadzētu tā aizrauties. Tajā laikā, ja tāds cilvēks tā pasaka, visi stāv ierindā un izpilda. PSRS momentā visi restaurācijas darbi tiek pārtraukti, izņemot… Traķu pili. Leišiem bija mugurkauls!»

Gadu vēlāk Lancmanis ar draugu Kļaviņu Rundālē izlūdzās naktsmājas. «Pavadījām nakti Baltās zāles galā uz grīdas.» Vēl pēc gada, kad Rundāle nonāca Bauskas muzeja aizgādībā, tā direktors Laimonis Liepa viņus, joprojām studentus, uzaicināja darbā par zinātniskajiem līdzstrādniekiem, alga — 60 rubļu. «Liekas, pirmā darba diena bija 1964. gada 23. aprīlis. Izgājām pa pili, atkal pavadījām te nakti, un es biju sajūsmā, dzirdu — grabinās. Domāju — spoki, kāda laime! Bet no rīta izrādījās, ka tā bija pelīte, kura grauzusi maizes riecieniņu.»

Vienā istabā glabājās muzeja fondi, tur viņi arī strādāja, gulēja un ēda. «Laimonis Liepa jau bija vairākas lietas nopircis. Viņam bija labas attiecības ar Mārtiņu Zauru, ekspertu mākslas komisijas veikalā Rīgā. Tur bija lustra, Pētera I portrets, bufete. Ārkārtīgi interesanta telpa, turklāt koši melna — 1939. gadā mūrētā krāsns bija kūpējusi. Bet ar visu kūpēšanu tā bija vienīgā normālā krāsns,» pasmaida Lancmanis.

Līdz 1966. gadam, kad Rundāle kļuva par Bauskas muzeja filiāli, bet Lancmanis — par tās direktoru, viņš jau bija uzbūris vīziju. «Pazuda no skatuves Hruščovs. Un arī briesmīgais Arvīds Pelše, LKP CK pirmais sekretārs, aizgāja uz Maskavu. Pelše bija īsts monstrs, laikam juta instinktīvu riebumu pret pilīm. 1965. gadā iznāca valdības lēmums, ka pils ir jāatjauno.»

1969. gadā, pēc Mākslas akadēmijas beigšanas, Rundāle kļuva par vienīgo darbavietu arī Imanta sievai Ievai, kas diemžēl 2004. gadā pāragri aizgāja mūžībā.

Restaurācija sākās 1972. gadā, kad iestāde ieguva patstāvīga Rundāles pils muzeja statusu. «70. gadu sākums bija Amoka skrējiens,» iesaucas direktors. «Ar jēdzienu «restaurācija» parasti saprot darbus kādā noteiktā telpā, bet te visa pils bija viens vienīgs jūklis un haoss. Lai varētu ieviest apkuri, bija jāuzrok grīdas pils pirmajā stāvā. Jāceļ augšā parketi, jākaļ ārā izvirzītie dūmvadi, jādabū tajos iekšā konstrukcijas. Tad sākās mākslas objektu restaurācija. Hercoga guļamistaba, lielā galerija, Baltā zāle, Zelta zāle, katrā telpā stalažas, kaut ko plēš ārā, kaut ko liek iekšā.»

Jebkurš jautājums bijis sarežģīts ne tikai telpu bēdīgā stāvokļa, bet arī padomju deficīta dēļ. Taču — paradokss — daudzas lietas izrādījās paveicamas vieglāk nekā šobrīd. «Pils sienas bija kailas. Oriģinālās Rundāles tapetes bija austas Berlīnē, bet pēckara laikā visa Eiropa tādas pasūtīja Lionā. Tur bija vecās manufaktūras, kas bija audušas tapetes vēl Versaļas pilij. Pēc tapetēm bija nepieciešamība arī PSRS — jo pēc Otrā pasaules kara bija lieli postījumi ķeizara pilīs pie Ļeņingradas. Šo lietu veiksmīgi attīstīja, klosterī pie Maskavas tika uzstādītas 20 žakarda stelles. 1973. gadā Maskavā sāka aust zīda tapetes Rundālei, tas viss pārtrūka tikai 1991. gada beigās politisku iemeslu dēļ. Bet paspējām!» lepojas Lancmanis. «Vienīgā tāda vieta Padomju Savienībā, no 20 stellēm piecas visu šo laiku darbojās tikai mums. 4400 metru zīda tapešu. Iedomājieties, gandrīz 4,5 kilometri! To nemaz mūsdienās nevar apmaksāt. Padomju laikā nauda bija abstrakts jēdziens. Mēs ekspluatējām padomju sistēmas dīvainības.»

Gandrīz neiespējami

Nodevas tam laikam bija padomju funkcionāru, kā Lancmanis saka, — bonzu — vizītes. Taču īpatnējā kārtā pils vienmēr darbojusies kā viesu labo īpašību katalizators. «Pat Boriss Pugo — es viņu biju iztēlojies kā kaut kādu monstru — bija asprātīgs, smējās, viņam viss patika. Viens gadījums bija absolūti simbolisks. Bija atbraukuši augsta ranga bosi no Maskavas. Kā vienmēr, mēs izrādām pili, pēc tam iedodam kafiju. Visi sēž tādi «atkusuši». Un ko pēc tam stāsta mana sieva? Vienam no lielākajiem bosiem sieva sākusi raudāt. Apkampusi manu sievu, teikusi: «Mēs neesam tādi, kā jūs domājat. Mēs arī esam cilvēki.» Acīmredzot šie ļaudis bija kaut kādā veidā cietumnieki. Vienmēr man jādomā par to dīvaino reizi.»

1992. gadā pils sagaidīja Rietumu aristokrātus, te notika gan Dānijas, gan Zviedrijas karalisko ģimeņu pieņemšanas. «Tagad mums ir Dānijas karalienes krēsli,» paziņo saimnieks. Latvijas Ministru kabinets 90. gadu sākumā nopirka pavisam lētu garnitūru, ar sarkanbrūnu dermatīnu apvilktus krēslus un saliekamus, saskrūvējamus galdus. Rīgā, Nacionālajā vēstures muzejā, Lancmanis uzgāja paliekas no Kārļa Ulmaņa parādes servīzes, sudraba svečturus Rundāles restauratori atkal padarīja spožus. Vāzēs salika skaistas ziedu buķetes. «Domāju — izglābām Latvijas godu, Dānijas karaliene nemanīja nožēlojamo nabadzību, kas vēl valdīja apkārt. Valdonīga kundze, interesanta. Nopietna seja, patīkamu pretimnākšanu izstarojoša, bet tajā pašā laikā stingra. Princis Frederiks arī bija viņai līdz, pavisam vēl puika,» piemin direktors. «Princis vēl atbrauca pie mums ar mugursomu kā students, vēl vienu reizi — kopā ar mednieku kompāniju. Viņam bija iepatikusies visa tā lieta!»

Ar Dānijas karalienes Margarētas dzīvesbiedru Henriku Rundāles saimnieks varēja tērzēt franču valodā. Vēl pēc pirmskara tradīcijām tā tikai mācīta «rozentāļos», 1961. gadā Lancmanis bija viens no mākslinieku Franču grupas izveidotājiem, domubiedri tikās Rundāles pilī. «Man palaimējās, es jau 1973. gadā pirmoreiz biju Francijā. Ieraudzīju Versaļas pili un tādu Franciju, kādas diemžēl vairs nav.»

Nē, Versaļa neesot bijusi etalons, kādai vajadzētu izskatīties Rundālei. «Skaidrs, ka Versaļa vienmēr ir atskaites punkts, bet es to no grāmatām pazinu diezgan labi. Zināju, ka Versaļa ir sevi notiesājusi mūžīgi būt tukšai. Viņu princips — likt telpās tikai to, kas tur ir kādreiz bijis līdz Franču revolūcijai. Šī striktā shēma laupa iespēju pili atdzīvināt. 1793. gadā Versaļu izpārdeva tukšu līdz pēdējam krāmam. Uzskatīja, ka pili vispār vajadzētu nojaukt,» atklāj Lancmanis. «Mūsu pienākums Rundālē ir atdzīvināt pili ar priekšmetiem, mēģināt uzburt klātbūtnes efektu.»

Priekšmetu satikšanās — pārejam pie tēmas, kas, izrādās, ir gandrīz metafiziska.

No Rundāles oriģinālajām mantām atgriezies tikai bibliotēkas skapis. «1795. gadā hercogs Pēteris aizbrauca no Kurzemes un gandrīz visu paņēma līdzi, aizveda uz Saganas pili Silēzijā, tagadējā Polijā. Šajā pilī 1945. gada sākumā notika neizprotamas lietas. Pils 1944. gada beigās piederēja franču hercogam Taleirānam, kurš nesa arī Saganas hercoga titulu. 1945. gada sākumā viss no turienes pēkšņi pazuda. Neviens nezina, vai vācieši, kas visu sapakoja, paslēpa to kādās raktuvēs, vai to paņēma amerikāņi un padomju armija? Vēl viena versija, ka vismaz daļu nolaupīja paši poļi,» stāsta Lancmanis. Trīs skapjus Polijā uzgāja Rietumberlīnē dzīvojošais doktors Gerhards Vulfiuss, pa mātes līniju cēlies no Rundāles Bīroniem. «Uz viena bija šiltīte — Rundāles pils, skapis nr. 12. Viņš nestāstīja detaļas, tas viss bija galīgi nelegāli. Viens skapis tagad ir mums, viņš bija gribējis nopirkt vēl divus. Nezinu, kā viņš no Polijas to varēja dabūt uz Berlīni! Bet mums vēl 1990. gadā, padomju laikā, atnāk konteiners, iekšā — šis skapis.»

Vēl kāds stāsts. Rundāles dekoratīvās mākslas ekspozīcijas ampīra telpā pie sienas ir portrets: Mežotnes pils īpašniece firstiene Šarlote Līvena. «Viņa bija ķeizara Pāvila I bērnu audzinātāja, nomira Pāvila I atraitnes Marijas Fjodorovnas rokās,» Lancmanis zina vissīkākās nianses. «Pēc viņas nāves muižu mantoja firsts Johans Līvens. Lejā ir arī metru augsts bronzas pulkstenis ar malahīta pamatni. Šo pulksteni firsts Līvens 1829. gadā nopirka Pēterburgā, Krievijas sasniegumu izstādē par 4000 rubļiem. Autors — vācietis Andreass Šreibers. Tas līdz 1920. gadam stāvēja Mežotnē, tad Līveni zaudēja muižu, bet saglabāja Mazmežotnes muižu, uz turieni pārveda pulksteni un savus portretus. Pēdējais īpašnieks Karls Johans Līvens, ienākot padomju varai, paspēja aizbēgt uz Zviedriju. Paņem līdz portretus, pulksteni pārdod. 1988. gadā piezvana viens cilvēks: man ir pulkstenis ar malahītu. Aizbraucam, Maskavas forštatē nabadzīgā mājā stāv šis pulkstenis. Virtuvītē, apsegts ar vaskadrānu. Nopērkam, protams, nezinot, kas tas ir. Pēc sešiem gadiem es saņemu vēstuli no Kanādas, no Karla Johana Līvena — viņš atsūta fotogrāfiju, kur pulksteni redz viņa tēva mājās Mazmežotnē.» Vēl tālāk — nomirstot Līvenam, viņa atraitne lūdz draudzenei ģimenes portretus aizvest uz Mežotnes pili, kas tagad ir Valsts nekustamo īpašumu pārziņā. Laimīgā kārtā pagājušajā gadā portreti nonāca Rundālē. «Tagad šajā telpā ir Šarlote un Johans Līveni, kurš var skatīties uz savu pulksteni. Viņi atkal ir satikušies mistiskā veidā,» priecājas direktors.

Un tajā pašā telpā ir mazs ampīra soliņš, nejauši iegādāts no kāda krievu virsnieka atraitnes. «Pagāja gadi, es ieraugu vienā grāmatā — tas taču ir no ķeizarienes Marijas Fjodorovnas kabineta Pavlovskas pilī, taisīts 1804. gadā pēc arhitekta Voroņihina meta. Šarlote Līvena neskaitāmas reizes sēdējusi savas draudzenes, ķeizarienes kabinetā, kur tas atradās! Viņas dēls nu no portreta var skatīties uz pulksteni, viņai pašai aiz sagadīšanās blakus ir nolikts labi pazīstamais sēdeklītis. Gandrīz neiespējami, vai ne?»

Veiksmes brīži, ko Imants Lancmanis sarunā prot tik brīnišķīgi izgaršot, stāv pāri izmisumam, kas saistās ar sievas Ievas aiziešanu un kolēģa Laimoņa Liepas traģisko nāvi 1975. gadā. Un skrupulozajam, grūtajam ikdienas darbam, atjaunojot no gruvešiem kaut ko tik skaistu.

«Būtībā tikai tagad varu uzelpot, pat esmu iebiedēts teikt «hop», pirms neesmu pārlēcis. Bet, racionāli runājot, šobrīd ir daudz kas, par ko nedrīkst nepriecāties,» viņš noslēdz sarunu. «Eju no ēkas viena gala uz otru. Mums ir 12 000 kvadrāmetru platības, kas prasa kopšanu, uzmanību, remontu. Eju, eju, viss ir pilns, pilns. Iedomājieties, kāds gandarījums! Katra telpa, katrs kaktiņš ir pārdomāts, aplaizīts, izprātots, uzlabots. Nav neviena stūrīša, ap kuru nebūtu tinušās domas, cerības un šaubas. Tas viss ir noticis, jābrīnās!»

Fakti par Rundāles pili

No 1972. līdz 1992. gadam ieguldīti 7,6 miljoni rubļi, no 1992. gada līdz mūsdienām — aptuveni 10 miljoni.
Darbinieku skaits: 114
Muzeja apmeklējumu skaits 2017. gadā: 255 600
Pils ansambļa teritorija — 85 ha, ieskaitot franču dārzu (10 ha) un  medību parku (32 ha).
Rundāles pils dārzā aug ap 2230 rožu šķirņu, no tām vēsturiskās rozes ap 600.

Trīs plus četri ir deviņi

Šveicē dzīvojošā latviešu pianiste Arta Arnicāne iesaka: politiķiem klavieres spēlēt būtu jāiemācās obligāti

Ja Artu Arnicāni uzlūko nevis svarīgākajā — viņas talanta radīto augļu, koncertu un ierakstu — nozīmē, bet ēverģēlīgākā, šķiet dīvaini, ka skaisto pianisti vēl neviens Latvijas vai Šveices sejas kopšanas zīmols nav izraudzījies par savu influenceri. Pēc saviļņojošās uzstāšanās Lielajā ģildē 7. decembra vakarā pianiste staro priekā un dzīvīgumā — bez skatuves grima, nevainojamu sejas ādu, brīnišķīgu smaidu un ēteriski vijīgām roku kustībām.

Arnicānes spēlētajam Ravēla Klavierkoncertam skatītāji veltīja stāvovācijas. Latvijas Radio Klasika programmas vadītāja Maruta Rubeze atzīst, ka sniegums bijis «gudrs, inteliģents, tehniski nevainojams». Koncerts liecinājis, ka pianistes radošajā attīstībā atkal noticis milzu lēciens. «Šķita, viņa uztvērusi franču mūziku autentiski — ja varam iztēloties, kā to būtu spēlējis pats Ravēls,» saka Rubeze.

Tūkstošgades sākumā kā viena no jaunajām Latvijas pianisma zvaigznēm Arnicāne absolvēja Latvijas Mūzikas akadēmiju. Zināšanas papildināja Glāzgovā un Cīrihē. Arnicānei ir četri atskaņotājmākslas maģistra grādi, iegūti Eiropas augstskolās, un piektais — mūzikas pedagoģijas maģistra diploms Cīrihes Mākslu universitātē. Patlaban viņa pasniedz klavierspēli Cīrihes Konservatorijā. Ar milzīgu aizrautību pianiste runā par savu darbu, tajā skaitā video veidošanu ar audzēkņu sniegumu, ko nosūtot vecākiem — lai iedvesmotu, parādītu, kas paveikts.

Līdztekus pedagoga darbam Arnicānei ir aktīva koncertdarbība Eiropā, viņa piedalās arī jauno pianistu konkursu žūrijā vairākās valstīs. Maijā kopā ar vīru, vācu čellistu Florianu Arnicānu izdeva Duo Arnicans mūzikas izlasi Enchanted. Vienā laidā mājās to klausoties abu četrgadīgais dēls. Arnicānu ģimene mīt Cīrihē, intervijā pianiste stāsta, ko nozīmē būt prom no Latvijas un kāpēc viņa jūtas dzimtenei parādā.

Tikko nosvinēta valsts simtgade, tuvojas Ziemassvētki. Vai koncerts ģildē jums bija emocionāls pārdzīvojums?
Latvija ir mana dzimtene, un dzimtene var būt tikai viena. Labi justies citur pasaulē var dažādās sfērās: ir vietas, kur labi jūties darba dēļ, ir vietas, kur tādas sajūtas pārņem atpūtas dēļ, un ir vietas, kur labi jūties vienkārši tāpēc, ka sirds tevi sauc. Man paveicies ar ģimeni, jo arī mans vīrs izjūt sirds saucienu pēc Latvijas. Viņa senči nākuši no Rīgas — baltvācieši. To pārmantojis mūsu dēliņš Andrīns: viņš mīl Latviju, visu laiku prasa, kad brauksim, labi runā latviski.

Jūsu vecāki ir mūziķi, vīrs arī. Vai laidīsit dēlu mūzikas skolā?
Pirmkārt, viņam mājās ir divi pedagogi. Otrkārt, man paveicies — strādāju pašā labākajā Cīrihes mācību iestādē, Cīrihes Konservatorijā. Tajā ir arī talantu programma, pati tās ietvaros pasniedzu.

Nav vienas receptes, kā izaudzināt bērnu. Jānostrādā vecāku intuīcijai. Svarīgi, lai viņš izbauda bērnību, līdzsvaro atpūtu ar interesēm. Ja bērns izrāda īpašas spējas, tā nesanāk «sēdināšana pie klavierēm» — viņam ir azarts un vēlēšanās iemācīties. Ja redzams, ka kaut kas ir pretdabisks, uzspiests, tad vai nu par agru nosēdināts, vai nav īstais virziens.

Vai šveicieši savus bērnus mērķtiecīgi virza uz labu izglītību?
Daudz tiek apgūts caur spēlēm. Tas ir brīnišķīgi, jo bērniem nav sajūtas, ka jānodala mācīšanās un atpūta un mācīšanās ir kaut kas nepatīkams, bet spēlēšanās — kā apbalvojums par izturību.

Šveicē bērni daudz laika pavada ārā. Arī skolās: iet uz mežu, mācās mežā, runā par augiem, kokiem, zvēriem. Visu laiku ir izbraukumi. Šveicē ir droši, bērni salīdzinoši agrā vecumā paši iet uz skolu — piecos sešos gados. Ja kādam bērnam jāpalīdz, visi cilvēki uz ielas gatavi iesaistīties.

Šveicē bērni jau 16—17 gadu vecumā iet praksē, orientējas uz konkrētu profesionālo virzienu. Reizēm pēc vidusskolas paņem gadu brīvu, lai praktizētos, un tikai tad sāk studijas.

Skolotāja nozīme bērna dzīvē ir ārkārtīgi liela. Ir vecumposmi, kad bērns var pārstāt ticēt vecākiem. Ja ir skolotājs, kuram viņš uzticas, kurš tiešām palīdz, tas ir neatsverami.

Tagad esat pasniedzēja, bet kā bija ar jums pašu — vecāki spieda mācīties mūziku?
Man paveicās: jau bērnībā zināju, ka gribu mācīties mūziku, nebija mocību pie klavierēm. Apkārtējā vide ietekmēja: tētis ir fagotists, mamma pianiste. Visādas situācijas bija: kad daudz vingrinās, kaut kad gribas arī nevingrināties.

Manā bērnībā tētis ilgāku laiku strādāja Krievijas Valsts akadēmiskajā simfoniskajā orķestrī pie izcilā diriģenta Jevgēnija Svetlanova. Mēs ar mammu un māsu uz vairākiem gadiem pārbraucām uz Maskavu, mācījāmies Gņesinu licejā. Tētis ņēma līdzi uz koncertiem, piedzīvoju zelta laiku, kad klasiskās mūzikas līmenis Krievijā bija visaugstākais.

Pēc jūsu koncerta Lielajā ģildē cilvēki cēlās kājās. Vai tas rada laimes sajūtu — ka labi izdevies padarīt darbu?
Mūziķiem jau uzstāšanās dienas rītā un īpaši koncerta laikā pazūd realitātes sajūta. Daudzas lietas it kā sagrozās, gandrīz vai tā: trīs plus četri ir deviņi — loģika kļūst elastīga. Arī šoreiz man tā bija. Bet par laimes sajūtu — jā, protams, tā ir! Viss notiek kā sapnī, un pamošanās nāk labu laiku pēc koncerta.

Kā pārvarat uztraukumu? Citās profesijās trīcošās rokas var sakrustot vai kaut kā paslēpt, bet jums tās ir darba instruments.
Cik koncertu, tik izjūtu. Pieredze palīdz tikt galā, bet tas nenozīmē, ka uztraukuma nav. Tas ir vajadzīgs, jo palīdz koncentrēties un atver durvis uz citu pasauli. Koncerta dienā ir svarīgi sevi noskaņot. Ja rodas daudz traucējošu lietu, kas novērš uzmanību, ir grūti. Pat saziņa pa mobilo telefonu — to jāprot laikus nolikt malā. Mūsdienu tehnoloģijas ir brīnišķīgas, bet tās jāpielieto tā, lai nekāpj uz galvas.

Ko izjūtat uz ielas, kad izdzirdat mobilā telefona zvanu ar Baha melodiju?
Bahs noteikti ir daudz labāka izvēle nekā kāds no modernās antimūzikas skaņdarbiem. Ar tiem man, godīgi sakot, ir problēma. Tagad ir daudz ar datoru veidotu skaņu efektu, ko man grūti nosaukt par mūziku, bet kas tiek pārdota kā mūzika.

Reizēm ir žēl, ka cilvēki aizvērušies apkārtnes skaņām. Varbūt tas ietekmē arī uzmanību citam pret citu un līdzcietību. Cilvēki staigā ar austiņām, brauc ar riteni ar austiņām, mašīnā skaļi klausās mūziku. Tā ir noslēgšanās sevī. Dzīvs kontakts ar citiem ir cilvēka nepieciešamība, tā nepiemīt mašīnām, robotiem. Ja pārņemsim robotu īpašības, tās var izmainīt pasauli ne uz to labāko pusi.

Cīrihē strādājat ar jaunajiem talantiem. Kādi viņi ir?
Liels prieks par bērniem, kuri uz mūzikas stundu nāk ar grāmatu padusē. Izmanto katru pauzīti, lai lasītu. Šiem bērniem raksturīga spēcīga iztēle un aizrautība arī mūzikā.

Kā tikāt pie pasniedzējas vietas Cīrihes Konservatorijā?
Pieteicos veiksmīgā brīdī: tikko biju ieguvusi pastāvīgās uzturēšanās atļauju Šveicē. Man bija visi nepieciešamie diplomi — esmu ieguvusi piecus augstākās izglītības grādus mūzikā. Taču ar to nepietiktu, ja nebūtu pastāvīgās uzturēšanās atļaujas. Šveices mācību iestādes, pieņemot darbā, nopietni skatās, vai esi nolēmis valstī dzīvot ilgi. Viņi nevēlas, lai pasniedzēji visu laiku mainās.

Mūsu augstskolas prorektore katru gadu organizē jauniešu simfoniskā orķestra koncertus, un nākamgad orķestrim būs tūre Baltijas valstīs. 15. oktobrī notiks koncerts Lielajā ģildē. Šis datums sakrīt ar Rīgas Starptautiskā jauno pianistu konkursa noslēgumu. Konkursu Mazajā ģildē organizē mana mamma pianiste Nora Lūse. Būšu klāt abos svarīgajos notikumos.

Ko jūsu vecāki saka, ka esat prom Šveicē — laimīgi par karjeru vai mazliet arī skumīgi?
Mūsu dēliņam Andrīnam ir lielisks kontakts ar vecvecākiem. Dēliņš viņus mīl, vienmēr skaita dienas līdz braucieniem uz Latviju. Ja pierasts no bērna kājas dzīvot starp divām pilsētām, divām valstīm, nav tik traki. Man bērnībā bija tāpat: dzīvojām starp Rīgu un Maskavu, tās ir jaukas atmiņas. Cīrihe nav tālu, ir tiešie lidojumi. Braucam viens pie otra ciemos.

Kāpēc, jūsuprāt, klasisko mūziku joprojām vēlas mācīties liels skaits jauniešu? Tā ir grūta joma, ilgi mācību gadi, arī sīva konkurence pasaulē, un nevar nopelnīt miljonus.
Domāju, ka ātra nauda un viegli panākumi ir mīts. Lielas naudas pelnīšana saistīta ar lieliem upuriem. Dvēseliskā aspekta neesamība ir liels upuris. Vai tas ir tā vērts? Varbūt labāk, ka mazāk naudas, bet ap sirdi siltāk, ka dari to, ko mīli. Jāsaka gan, nav izslēgts, ka arī mākslā var labi pelnīt. Jā, jāiegulda liels darbs, ilgi mācību gadi.

Esmu pateicīga par Latvijā iegūto izglītību. Izjūtu to kā intelektuālo parādu. Tas nav pienākums, bet mana griba — kaut ko labu dot atpakaļ Latvijai. Ja katrs izdarīs kaut vai drusciņ, rezultātā būs daudz labā. Ir laiks apvienoties un izrādīt savas labās īpašības, nevis norakt tās. Tas attiecas arī uz valdības veidošanas procesu. Nav pareizi citus padarīt mazākus, tā vietā vajag koncentrēties uz to, lai katrs pats augtu lielāks. Visiem politiķiem vajadzētu mācīties spēlēt klavieres. (Smejas.) Obligāti! Tas paver cilvēkā citu domāšanas līmeni.

Vai mēs par daudz čīkstam?
Arī Šveicē ir pilns ar kurnētājiem. Skolotāji, piemēram, sāk kurnēt — viņiem vienmēr maksāts par brīvdienām, kurās nav jāpasniedz, jo bērniem ir sporta diena vai citi pasākumi, bet tagad valdība to grib mainīt — jātaupa nauda. Skolotāji kurn, bet man nāk smiekli, es saprotu šo lēmumu.

Salīdzinot Latviju un Šveici, galvenā atšķirība ir mentalitātē. Ja varētu uztaisīt simbiozi no abām, būtu lieliska sabiedrība. Labās īpašības ir gan vienā, gan otrā. Manam vīram Latvijā ļoti patīk cilvēciskums, emocionalitāte, neprognozējamība. Cilvēki šeit ir atšķirīgi, tas izpaužas ārējā tēlā un personībā. Šveicē viņi savā ziņā ir līdzīgi. Jā, varbūt ir staltāki, vecumdienās — veselīgāki, slaidāki, jo nodarbojas ar sportu, brauc uz kalniem, strādā ar sevi. Man sāp, ka veci cilvēki Latvijā ir izstumti no sabiedrības.

Ko pati darāt, lai stiprinātu veselību?
Jebkura instrumenta spēle ir dabisks process. Ja sākas veselības problēmas, kaut kas nav pareizi iemācīts. Mans vīrs pašlaik veido interesantu rakstu par atbrīvotu čella spēli. Viņš salīdzina: kad veram vaļā durvis vai satveram pildspalvu, mēs taču pārspīlēti nesasprindzinām plecus. Kāpēc tad vajadzētu sasprindzināt, spēlējot instrumentu?

Man patīk sporta veids, kas ir intelektuāls — esmu atsākusi nodarboties ar paukošanu. Tā attīsta reakciju, koncentrēšanos, stājas stabilitāti. Ja ir bail no apledojušām ielām, ejiet paukoties!

Ko ģimenei vislabprātāk gatavojat brokastīs?
Pankūkas! Esmu plāno pankūku meistare no 11 gadu vecuma. Vīram patīk tās mest gaisā. Mums ir daudz piedzīvojumu — pankūkas ne tikai uz grīdas, bet arī pie griestiem. Dažreiz ir vērts aizmirst, ka jādzīvo kārtīgi, — mājās bijuši arī miltu kautiņi, skrienam viens otram pakaļ, un baltas ir visas drēbes.

Ar vīru esat izveidojuši klavieru un čella duetu Duo Arnicans. Vai tas nav izaicinoši — tuvi cilvēki var atļauties niknāk strīdēties par idejām?
Līdz strīdam esam nonākuši tikai vienreiz. Katram bija savs priekšstats, kā jāspēlē Manuela de Faljas Spāņu svīta. Esam to ierakstījuši arī jaunajā albumā Enchanted. Albums ļoti patīk bērniem. Tas veidots kā viena diena, sākot ar Rīta dziesmu un beidzot ar Nakts dziesmu. Ir vairāki latviešu skaņdarbi, arī Aijā žūžū.

Manām un vīra attiecībām ir ārkārtīgi svarīgi, ka spēlējam kopā. Mums nav jāmēģina: katrs sagatavojam savu partiju, un tad notiek saspēle — jūtam līdzīgi. Tā ir cita līmeņa komunikācija.

Kā jūs sastādāt savas koncertprogrammas?
Programmas veidošana ir atsevišķa māksla. Man ir interesanta sadarbība ar angļu diriģentu Džonu Gibonsu. Viņš meklē angļu komponistu skaņdarbus, kuri laika gaitā aizmirsti. Ar viņu esam atskaņojuši Viljama Alvina abus klavierkoncertus. Tagad iestudēsim Viljama Vērdsverta klavierkoncertu, kurš nekad nav spēlēts un ierakstīts. Tas tiks ierakstīts ar Liepājas Simfonisko orķestri janvārī, būšu atkal Latvijā!

Ar kuriem komponistiem jūtat īpašu saikni?
Mocartu un Ravēlu. Mocartu atklāju sen. Labi jūtos, viņu spēlējot. Jaunībā daudzi teica: nē, Mocartu konkursos nevar spēlēt — grūti, par to daudz viedokļu! Sākumā tiešām izvairījos. Tad sāku spēlēt un domāju: sasodīts, tik labi jūtos, kāpēc man to nespēlēt konkursos? Ravēla mūzika… Es varētu teikt, ka tā ir garšīga. Viņa harmonijas ir tāda bauda dzirdēt, it kā ēstu kaut ko neiedomājami gardu. Viņa mūzikā savijas koncentrēta kontrole ar dziļi melanholisku dvēseles izteiksmi.

Ko jūs dzīvē nekad nedarīsit, lai nesabojātu rokas?
Šveicē ir populāra slēpošana. Bērnībā daudz slēpoju, lēcu no tramplīna, nebaidījos ne no kā. Tagad ar to, protams, nenodarbojos.