Kategorijas: Personība

Latviešu strēlnieku mozaīka

Par strēlniekiem rakstīts tik daudz — ko mēs vēl par viņiem nezinām? Viņu vārdus! Atvaļinātais pulkvedis Jānis Hartmanis veido sarakstu, kurā ieraksta ikvienu strēlnieku

Katrs kaut reizi ir pētījis melnbaltās bildes ar latviešu strēlniekiem. Tik daudz bravūrīgu puišu ar pakausī atstumtām cepurēm un vīru lielām plaukstām, par kuriem nezinām gandrīz neko! Kā viņus sauca, kuri atgriezās no kara mājās, vai redzēja bērnus izaugam? Nezinot to, simtgadīgās fotogrāfijas kļūst aizvien blāvākas un latviešu strēlnieku vēsture — tālāka. Taču ir tāda vietne Latviesustrelniekusaraksts.lv, kurā lasāmi strēlnieku vārdi un savāktas šādas tādas ziņas par katru no viņiem.

Ievadīju vecvecvectēva vārdu, un — tiešām! — Ginters Fricis Ernesta dēls, dienējis 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulkā. Par dalību Ziemassvētku kaujās apbalvots ar IV šķiras Jura krustu. Par to vēstīja ģimenes leģenda, bet te, lūk, melns uz balta rakstīts! Tas bija brīdis, kad šķita — vecās fotogrāfijas atdzīvojas! Katrs var personīgi pietuvoties strēlnieku vēsturei.

Latviešu strēlnieku sarakstu ir veidojis Jānis Hartmanis (61), atvaļināts pulkvedis. Vīrs ar varenu augumu un zemu, tēvišķi mierīgu balsi. No aptuveni 50 tūkstošiem latviešu strēlnieku, kas cīnījās Pirmajā pasaules karā, viņš 33 422 ir identificējis vārdus un ielicis paša veidotajā vietnē. Tā ir vienīgā vieta, kur apkopoti un jebkuram pieejami dati par latviešu strēlniekiem.

Sākumā — vectēva stāsti

Tikšanos ar Jāni sarunājam pie Nacionālo bruņoto spēku (NBS) štāba bataljona Krustabaznīcas ielā. Drēgnajā rītā viņš iznāk pretī siltā, rūtainā jakā un adītu mici galvā. Formastērps vairs nav vajadzīgs, pirms gadiem astoņiem Jānis no dienesta atvaļinājās, taču joprojām strādā NBS komandiera birojā par vecāko ekspertu.

Jautāts, kāpēc nodevies strēlnieku vēstures pētniecībai, Jānis neslēpj — daudz personīgu iemeslu un arī apstākļu sakritības.

Pirmo interesi radīja paša ģimene. Jāņa vectēvs Hugo Hartmanis stāstījis, ka ģimene Pirmajā pasaules karā no Tērvetes devās bēgļu gaitās, nonāca Smiltenē un tur Hugo 18 gadu vecumā mobilizēts dienestam jaunajā Latvijas armijā, 7. Siguldas kājnieku pulka 2. rotā. Vairāki virsnieki bijuši latviešu strēlnieki. Vectēvs lielījis savus komandierus — tieši pieredzējušie strēlnieki izplānojuši uzbrukuma stratēģiju kaujās pret Bermonta armiju gan Kurzemē, gan Latgalē, kur piedalījies arī Hugo.

No vectēva Jānis, vēl zēns būdams, uzzinājis arī to, kā cīņā pret Bermontu latviešiem palīdzējis britu kreiseris Dragon. 1919. gada vasaras nogalē tas vedis latviešu karavīrus, arī Hugo, uz Liepāju, lai viņi aizsargātu Kurzemi. «Vectēvs gan arī atcerējās, ka Latvijas armija bija nabadzīga, karavīri nekad nebija paēduši. Britu kreiserī viņi gulējuši uz klāja, un, kad angļu matroži ēda balt-maizi, svieduši to latviešu karavīriem kā suņiem,» vectēva teikto atstāsta Jānis.

Priekšstatu par latviešu strēlniekiem radīja arī Aleksandra Grīna Dvēseļu putenis. Padomju gados romāns bija aizliegts, bet vectēvs bija noplēsis grāmatai vākus un titullapas, lai tā nepiesaistītu uzmanību, un paslēpis mājās, lai mazbērni dabū izlasīt.

Jānis auga ģimenē, kurā pret padomju varu izjuta klusu naidu. 1941. gada 14. jūnijā uz Sibīriju izsūtīja mātes ģimeni. Mammas mazo māsu, kura tundrā bija meklējusi ēdamo, saplosīja vilki. Tāpēc Jānis jau bērnībā zināja, ka nevar ticēt visam, ko stāsta politinformācijas stundās un mācību grāmatās.

Pārsteidzoši, bet obligātajam militārajam dienestam padomju armijā Jānis 18 gadu vecumā pieteicās pats. Vaļsirdīgi atklāj, ka gribējis tikt prom no mājām. «Kad man bija 16 gadu, vecāki izšķīrās. Liels trieciens,» viņš atceras. Dienējis Ziemeļigaunijā zenītraķešu brigādes štābā, 3000 cilvēku lielā vienībā. Pēc dienesta viņš nolēmis turpināt tēva ģimenes tradīciju — mācīties par skolotāju. Beidzis pedagoģijas augstskolu Liepājā un 80. gadu vidū ar sievu pārcēlies uz Ikšķili, sācis strādāt par vēstures skolotāju. «Nejauši iepazinos ar rakstnieku Egonu Līvu, kurš sākumā man pastāstīja par jūrniecības vēsturi — no mātes puses viņa senči bija kuģotāji. Kad sadraudzējāmies, Egons manī uzjundīja arī interesi par latviešu strēlnieku vēsturi. Viņš man ieteica sākt to pētīt caur savu senču vēsturi,» atceras Jānis, kurš tagad dod to pašu padomu — lai rastu interesi par vēsturi, sāc ar ģimenes pagātni!

80. gadu otrajā pusē, kad PSRS līderis Mihails Gorbačovs izsludināja perestroiku un Latvijā sākās Atmoda, pamazām atklājās vēstures melnie plankumi. «Kopā ar Ikšķiles skolēniem pētot strēlnieku kaujas tuvajā Nāves salā, konstatēju, ka padomju laikos rakstītajās grāmatās ir daudz sagrozījumu un nepatiesības,» atceras Jānis.

Jo vairāk viņš interesējies par to, kā 1916. gadā Nāves sala kļuva par vienu no svarīgākajiem punktiem Rīgas aizstāvībā pret Vācijas armiju, jo vairāk aizrāvies ar strēlniekiem. Tā atklāja, ka jau 1915. gadā pirmo Nāves salas karotāju vidū bija latvieši Matīss Minke un Arvīds Poga, pirmā brīvprātīgā latviešu strēlnieka Roberta Pogas vecākais brālis. Dokumentus, kas saistīti ar Pirmo pasaules karu, pētīja ne tikai Latvijas Valsts vēstures, bet arī Krievijas Valsts kara vēstures arhīvā.

«Ar skolotāja statusu toreiz pietika, lai Maskavā varētu tikt klāt materiāliem,» atceras Jānis. Arhīvā viņš pētīja dokumentus, kas saistīti ar cariskās Krievijas armiju līdz pat tās izformēšanai 1918. gada aprīlī. «Vajadzīgajiem dokumentiem palūdzu kserokopijas. Toreiz bija vienkārši — aizbraucu uz Maskavu, aizvedu arhīva darbiniekiem balzamu un, tā kā sievas krusttēvs dzīvoja Kanādā, par kopijām samaksāju valūtā. Tad visi vārti bija vaļā!»

Maskavā iegūto dokumentu kopijas ir noderējušas, gan pētot kaujas, gan veidojot strēlnieku sarakstu. Gandrīz visi latviešu strēlnieku vienību dokumenti, pēc Jāņa vārdiem, joprojām glabājas Maskavā, kara vēstures arhīvā. Neliela daļa gan iznīcināta. «Starp Pirmo un Otro pasaules karu Padomju Krievijā trūka papīra žurnālu un laikrakstu izdošanai. Arhīviem tika dots rīkojums tik un tik tonnu mēnesī mazvērtīgāko dokumentu nodot makulatūrā. Tā arī apbalvoto latviešu strēlnieku saraksti nodoti pārstrādei,» zina Jānis.

Taču saglabātajos dokumentos viņš ir atradis «ļoti labu kārtību». No katras vienības komandieru pavēlēm var izfiltrēt notikumus dienu pa dienai: kurš un kad ievainots, kurš — kritis. «Bija pat aprakstīts, ka radinieki uz fronti sūtījuši naudu, precīzi norādīts, kurā datumā, cikos un kas strēlniekam naudu iedeva,» stāsta Jānis.

Dokumenti pamazām palīdzēja atšķetināt dažus padomju laiku mītus. Viens no populārākajiem — ja latviešu strēlnieks, tātad atbalstīja boļševiku līderi Ļeņinu un pēc Pirmā pasaules kara beigām palika karot Krievijā. «Tā īstenībā nebija. Daudzi bija palikuši Latvijā, daudzi pēc Latvijas Republikas proklamēšanas devās mājās. Pa jebkādiem ceļiem, daudzi no Krievijas pat nāca kājām. Latvijas armiju faktiski izveidoja no latviešu strēlniekiem,» stāsta Jānis, uzsvērdams, ka tā dēvēto «sarkano strēlnieku» bijis maz. Nav zināms, cik, bet lielākā daļa no viņiem atradušies boļševiku kontrolētajās teritorijās un tāpēc vien ar Ļeņina pavēli mobilizēti latviešu sarkano strēlnieku vienībās. Cik latviešu karavīru, kas 1919. gadā sarkanās armijas rindās ienāca Latvijā, pārgāja Latvijas armijā — arī nav pētīts. Taču viņu bija tūkstošiem.

Otrs mīts, kas dzīvs vēl šobaltdien, — latviešu strēlnieki bija tikai tie, kas brīvprātīgi iestājās cara armijas latviešu bataljonos. Patiesībā brīvprātīgo bija tikai 8000, bet lielākā daļa no 50—60 tūkstošiem latviešu strēlnieku bija mobilizēti cariskajā armijā un uz latviešu strēlnieku bataljoniem nosūtīti no krievu armijas vienībām.

Daudz ko no tā Jānim pastāstīja 80. gadu otrajā pusē satiktie latviešu strēlnieki. Viņam izdevās aprunāties un pierakstīt četru strēlnieku atmiņas. Darbojoties Latvijas Tautas frontē, Jānis iepazinās ar tās priekšsēdētāja Daiņa Īvāna radinieku Pēteri Lapaini. Neilgi pirms Lapaiņa nāves 1990. gadā saticies un uzzinājis viņa fantastisko dzīvesstāstu — karojis abos Pasaules karos, četrās dažādās armijās, visās saņēmis apbalvojumus, arī Lāčplēša kara ordeni, bet kara beigās kritis padomju gūstā un izsūtīts uz  Sibīriju.

Viņš saticis arī bijušo latviešu strēlnieku Jāni Ķempi, kas bijis mammas Veltas Hartmanes kolēģis Jelgavas tautas mākslas studijā Dardedze. «Kad ar viņu runāju, bija jau tuvu simt gadiem, bet atmiņa bija laba,» stāsta Jānis. Iepazinis arī Jāni Beķeri, kurš brīvprātīgi pieteicies strēlniekos 15 gadu vecumā, un Pēteris Griško. «Viņi visi bija karojuši Nāves salā, kas mani īpaši interesēja.»

Bet, iepazīstoties ar sirmajiem vīriem, Jānis uzzinājis arī drūmu un maz zināmu faktu — tā dēvētajiem latviešu sarkanajiem strēlniekiem bija piešķirts īpaša pensionāra statuss un privilēģijas, kamēr pārējie dzīvoja lielā nabadzībā. «Arhīvā atradu arī kādu latviešu strēlnieka rakstītu vēstuli kompartijai pieņemt mērus — pensionāri dzīvojot tik trūcīgi, ka daži no bada mirst,» stāsta Jānis.

Ar vēsturnieka domāšanu

1991. gadā pēc barikāžu laika, kad cilvēki bija gatavi bez ieročiem stāties pretī padomju tankiem, Jānis iestājās zemessardzē. Bijis pārliecināts — atgūstot neatkarību, pašiem jāgādā par valsts aizstāvību.

Veidojot armijā karjeru līdz pat pulkveža dienesta pakāpei un brigādes komandiera amatam, Jānis visus gadus hobija līmenī turpinājis pētīt arī strēlnieku vēsturi. Bet pilnvērtīgi nodoties pētniecībai varējis kopš 2010. gada, kad NBS komandieris Raimonds Graube lūdzis Jāni Hartmani pāriet darbā uz viņa biroju un gādāt par Latvijas armijas vēstures izzināšanu. «Es jau sen pazinu Jāni, kopš veidojām zemessardzi. Zināju, ka viņam ir vēsturnieka domāšana, tāpēc lūdzu kļūt par manu militāro padomnieku un realizēties kā vēsturniekam,» atceras Graube. «Tas, ko viņš bija izpētījis par strēlniekiem, varēja palīdzēt jaunajiem karavīriem un jaunsargiem apjēgt, ka neesam mazvērtības kompleksu nomākta tautiņa, kas nejauši ieguvusi neatkarību. Mūsu strēlnieku kaujas spars un taktika bija ieguvusi citu tautu apbrīnu, un tas dod mums iemeslu lepoties arī tagad. Tāpēc lūdzu Jānim koncentrēties uz karavīru nacionālās pašapziņas celšanu, cīnīties par viņu prātiem un sirdīm.»

Graube lūdzis Hartmani arī izstrādāt metodi, kā katrā no Latvijas militārajām vienībām apzināt tās vēsturi kopš izveidošanas 90. gados. «Mēs paši runājot atklājam, ka vairs neatceramies, kas notika, piemēram, 1992. gadā. Bija jāizdomā, kā savākt materiālus, liecības un veidot atjaunotās Latvijas armijas vēsturi,» stāsta Graube. Pēc Jāņa vārdiem, šis uzdevums ir izpildīts — šā gada jūlijā paredzēts izdot grāmatu par Latvijas armijas veidošanu no 90. gadiem līdz mūsdienām.

Paralēli šim darbam viņš ir pētījis kaujas, kurās piedalījās latviešu strēlnieki Pirmajā pasaules karā, arī Latvijas armijas Brīvības cīņās jeb Neatkarības karā, kā to iesaka saukt vēsturnieki. Iznākušas Jāņa Hartmaņa grāmatas par latviešu strēlniekiem Nāves salā un Ķekavas kaujās. «Es šīs kaujas esmu pētījis līdz pēdējam sīkumam, lai pēcāk par tām stāstītu karavīriem gan Nacionālajā aizsardzības akadēmijā, gan virsnieku mācībās,» stāsta Jānis. Kā novērtē vēsturnieks Dagnis Dedumietis, pētījumi ir populārzinātniski, bet ar atsaucēm uz avotiem, tātad Jānis Hartmanis strādā tikpat nopietni kā akadēmiski pētnieki. Kā saka pats Jānis, «ja tu gribi cilvēkam izskaidrot kāda notikuma cēloņus, vajadzīgs pamatojums». «Hartmaņa grāmatas no citiem pētījumiem atšķiras ar to, ka tajās ir interese par strēlniekiem,» saka Dedumietis. Autors mēģina uzzināt kaut ko vairāk par cilvēkiem, apraksta arī to, kā strēlnieki sportoja, gatavoja rotaslietas no vācu artilērijas munīcijas, viņš izpētījis pat to, ka galvenais ēdiens strēlnieku ēdienkartē bija kartupeļu zupa ar gaļu.

«Patiesība veidojas kā mozaīka. Es aizpildu tukšās vietas — tad arī rodas objektīvā patiesība,» saka Jānis. Rokoties pa apdzeltējušiem papīriem, viņš uzgājis arī interesantus faktus par latviešu strēlnieku komandieri Jukumu Vācieti, kurš kļuva par Padomju Krievijas pirmo bruņoto spēku virspavēlnieku, bet pēc Staļina pavēles 1938. gadā viņu nošāva. Valdot pieņēmums, ka 1919. gadā, kad Jukums Vācietis vadīja sarkanās armijas iebrukumu Latvijā, zinot, ka Liepājā būs jāstājas pretī jaunizveidotajai Latvijas armijai, viņš atteicās tajā ievest sarkanarmiešus. «Tas ir mīts, ka viņam uzbangoja latviešu asinis un viņš nolēma latviešus neaiztikt. Dokumenti pierāda pretējo — viņš ir parakstījis direktīvu ieņemt Liepāju,» saka Jānis, bet piebilst — lai izpētītu Jukuma Vācieša dzīvi, būtu vēl jāstrādā Maskavas arhīvos. «Ir netieši pierādījumi, ka viņš ir piedalījies 1905. gada 13. janvāra demonstrācijas apšaušanā Rīgā. Vismaz fakts ir tāds, ka Jukums Vācietis bija tajā ierindnieku vienībā, kas demonstrāciju apšāva. Bet tas, vai visa vienība tika izvesta no kazarmām, lai šautu uz gājiena dalībniekiem, vēl jānoskaidro.»

«Vajag laist tautā!»

Veidot latviešu strēlnieku sarakstus, mēģinot noskaidrot katra strēlnieka vārdu, — to Jānim neviens komandieris nav ne pavēlējis, ne lūdzis darīt. Viņš nekad nav saņēmis naudu šādam darbam. Pirms gadiem pieciem Jānis Hartmanis pats nolēma veidot vietni latviešu strēlnieku sarakstam. «Uz šo ideju mani jau Atmodas laikā mudināja foto vēsturnieks Pēteris Korsaks. Pēteris vairākas reizes teica: ja tev ir svarīgas ziņas par personām, to vajag laist tautā,» saka Jānis.

Daudzus dokumentus ieguvis arhīvos, datus par latviešu strēlniekiem ik pa laikam saņem no Maskavā iepazītā vēsturnieka Sergeja Patrikejeva, kurš apkopo informāciju par Krievijas armijas karavīriem, kuri Pirmajā pasaules karā apbalvoti ar Svētā Jura krustu. Saraksta veidošanai Jānis izmantojis arī Latvijas vēsturnieka Voldemāra Eihenbauma datubāzes.

Pašlaik, kad sarakstos identificētas divas trešdaļas strēlnieku vārdu, Jānis grib izrakties caur 20.—30. gadu Latvijas armijas rezervistu uzskaitēm. Rezerves karavīru vidū bija arī latviešu strēlnieki. «Taču šis darbs prasa gadus, tur vajag vairākus cilvēkus, es viens to nepaspēšu,» saka Jānis, norādot uz savu vecumu. «Kā tie gadi paskrēja…» viņš saka patiesā neizpratnē.

Papētot latviešu strēlnieku sarakstu, par lielāko daļu karavīru zināms maz — vārds, uzvārds, dzimšanas gads un vienība, kurā dienēja. Tomēr vairāk nekā simt strēlnieku piederīgie ir jau teikuši Jānim paldies. «Parastam cilvēkam uzzināt par saviem senčiem nav nemaz tik viegli. Īpaši jau par Pirmā pasaules kara dalībniekiem — lai kaut ko noskaidrotu, jāzina, kurā vienībā dienējis, dokumenti par dažādām militārām vienībām grūti atrodami. Bet šajā sarakstā atliek sameklēt tuvinieku pēc vārda un uzvārda, lai viegli iegūtu datus pārskatāmā formā. Iespējams, tie var palīdzēt tālākiem meklējumiem,» skaidro Dagnis Dedumietis, kurš vada Ziemassvētku kauju muzeju. Pētniecībā vietne gan esot grūtāk izmantojama, jo nav iespējams atlasīt informāciju pēc vairākiem kritērijiem, piemēram, pēc dienesta vietas vai saņemtā apbalvojuma. Tomēr Dagnis Dedumietis ik pa laikam izmantojot sarakstu savā vēsturnieka darbā un, ja uziet datus par kādu strēlnieku, sūtot tos Jānim Hartmanim.

«Tagad, būdams Latvijas armijas atvaļinātais virsnieks, jūtu — veco strēlnieku slava jāuztur. Es izjūtu atbildību, lai vecos strēlniekus neaizmirstu,» saka Jānis.

Patīk izaicināt

Vēl pirms dažiem gadiem, ar diplomu rokā, jaunais aktieris Āris Matesovičs (26) nezināja, vai viņam teātrī būs lomas, un apsvēra taksista darbu, bet tagad ir viens no visvairāk pieprasītajiem savas paaudzes aktieriem

Tas bijs laimīgs brīdis Āra Matesoviča dzīvē: turoties Vilim Daudziņam pie rokas, viņš 2018. gada 26. janvārī, JRT iestudējuma Cerību ezers aizsalis pirmizrādē, paklanījās skatītājiem. Šajā nežēlīgi atklātajā režisora Vladislava Nastavševa izrādē, kas runā par viņa personisko pieredzi — pirmo mīlestību, draudzību, atmiņām par vecmāmiņu —, Āris spēlēja Aktieri. Izrādes gaitā attēloja pat televizoru, ko Daudziņa spēlētā Ome diendienā skatās. Par šo darbu, kā arī Hermana lomu režisores Ingas Tropas godalgotajā izrādē Dvēseļu utenis Āris tika nominēts Spēlmaņu nakts balvai, bet to neieguva.

Pretstatā vairumam aktieru, kuri šādos gadījumos aizsargājas ar repliku, ka teātrī strādā ne jau balvu dēļ, Āris atklāti pateica — ļoti sāpīgi, ka palicis nominantos. «Biju daudz strādājis, un bija sajūta, ka esmu to pelnījis.» Kā var redzēt kadros no Spēlmaņu nakts ceremonijas, aktieris necentās slēpt vilšanos. «Tā teica pat mani draugi — sejā tas bijis skaidri nolasāms.»

Teātra zinātniece un vietnes Kroders.lv galvenā redaktore Ieva Rodiņa saka tā: Āris Matesovičs ir aktieris divdabis, kādu jaunās paaudzes mākslinieku vidū ir retums. No vienas puses, apveltīts ar lielisku formas izjūtu un ķermeņa plastiku, improvizācijas talantu, spēju sekundes laikā pārlēkt no tēla uz tēlu. No otras puses, Ārim piemīt arī psiholoģiska prasme ielūkoties varoņa iekšējās pasaules dziļumos. Šīs divas monētas puses — ironiska distance un empātiska iemiesošanās — aktiera tēlojumā bieži vien eksistē cieši līdzās. Jānovēl, lai šīs īpašības gudri izmantotu un attīstītu režisori, kas ar aktieri strādās nākotnē.»

Atklātu un drošu Āri satieku franču maiznīciņā netālu no Rīgas Cirka. Tur teātra trupa Kvadrifrons (Āris ir viens no tās dibinātājiem) patlaban iestudē jaunu izrādi. Ārim tikusi galvenā loma.

Pirms intervijas, kad piedāvāju sarunai izvēlēties kādu populāru centra restorānu, jaunais skatuves mākslinieks bez izlikšanās atbild: «Tas jau smalki un dārgi, tas vēl ne man!»

Intervijā viņš kūsā enerģijā, ātrām kustībām loka iekšā bageti ar sieru un šķiņķi. Ārim ir ļoti maz laika: izrāžu mēģinājumu grafiks nav «no 9 līdz 17 un tad mājās». Līdztekus aktiermeistarībai gadu pastudējis kinooperatora profesiju, viņš savā teātra trupā veido videorullīšus pirmizrādēm. Āris neatsaka arī komercdarbus — dažādu tekstu ierunāšanu. Pastāsta, ka centies būt patstāvīgs jau kopš vidusskolas laika. Studējot piestrādājis makdonaldā, bet pēc Kultūras akadēmijas absolvēšanas neziņā, vai būs darbs, sācis taksometra vadīšanas kursus.

Tie gan Ārim nebūs vajadzīgi, jo darba netrūkst, 1. martā uz ekrāniem būs redzams viņa pirmais lielais kino — jaunās režisores Alises Zariņas pilnmetrāžas filmā Blakus Āris kopā ar aktrisi Antu Aizupi atveido galvenās lomas. Filmā viņi ir Luīze un Kaspars, kuri nejauši satiekas braucienā uz Jāņiem. Abi vēlas kļūt par māksliniekiem, bet vēl meklē savu ceļu dzīvē. «Lomā ir daudz manis paša pieredzes,» Āris saka.

Spēlēt kino bijis viens no lielākajiem sapņiem (līdzās iespējai satikt aktieri Vili Daudziņu). Tagad tas piepildījies. Ja loma būs izdevusies, tiksit pie citiem piedāvājumiem, ieminos. «Es tā ļoti ceru!» viņš steigšus atbild un nekautrējas izstāstīt lielo sapni par darbu Holivudā. Tagad gan sapnis bišķi «jānoliek uz bremzēm»: 21. februārī cirka Ziloņu stallī pirmizrādi piedzīvos vācu režisora Mārtina Mučlera izrāde Zvēri ir nemierīgi, kurā Āris spēlēs — gan abstraktā veidā — komponistu Dmitriju Šostakoviču.

Turēt Daudziņa roku

Jau pamatskolā Āris sāka darboties improvizācijas teātrī dzimtajā Lielvārdē. Ātri «saslima» ar skatuvi. «Man patika, ka cilvēkiem ir jautri un viņi smejas.» Kopā ar mammu, Lielvārdes vidusskolas latviešu valodas skolotāju, viņš — asprātīgs pusaudzis, klases smīdinātājs — brauca uz Jaunā Rīgas teātra izrādēm. «Man ir ļoti jauna mamma — mums ir 20 gadu starpība, viņai patika viss jaunais. Viņa bija forša skolotāja: jauna, skaista, progresīva. Mēģināja interesanti pasniegt stundas, veda vidusskolēnus uz teātri un mani ņēma līdzi.» Āris negarlaikojās, izrādēs «viss likās nenormāli forši».

Vidusskolas laikā ģimenes apstākļu dēļ puisis ar mammu pārcēlās uz dzīvi Rīgā. Āris mērķēja uz mācībām Rīgas 64. vidusskolā. Cerēja, ka kādreizējā teātra novirziena skola dos jaunu impulsu darboties uz skatuves, «bet nekas no tā skolā vairs nebija saglabājies». Viņš sapņoja kļūt par kinoaktieri, spēlēt Holivudā. Pārāk augsta latiņa? Varbūt citiem, biklākas dabas, bet ne Ārim! «Ar tēti runājām, viņš teica: tev vajag vienu lielo sapni, pat ja tas ir neaizsniedzams, un izvirzīt mazos sapnīšus, kas ir pa ceļam.»

Āris mērķtiecīgi spēra soļus lielā sapņa virzienā — 2011. gadā iestājās Latvijas Kultūras akadēmijā. Sāka aktiermeistarības studijas pie profesores Annas Eižvertiņas. Šajā kursā mācījās daudzas jaunās skatuves zvaigznes — aktrises Agnese Cīrule, Marija Linarte, Lelde Dreimane, kā arī neatkarīgajos teātros sevi apliecinājušie Jānis Kronis, Kārlis Tols, Klāvs Mellis, Ance Strazda. Tolaik Āris bija un aizvien ir kvēls Viļa Daudziņa fans. «Tagad, kad esam spēlējuši uz vienas skatuves, pat vēl vairāk, jo esmu redzējis, cik nopietni viņš strādā.» Vispirms abi satikās Vladislava Nastavševa 2017. gada iestudējumā Ciniķi — Āris tur nēsāja paplāti. Jau pēc nepilna gada viņš spēlēja līdzās savam elkam izrādē Cerību ezers aizsalis. «Mēs stāvam pēc pirmizrādes, paklanāmies skatītājiem, es turu Viļa roku un domāju — bāc, tas ir pa īstam! Man likās — ja tas ir iespējams, tad viss ir iespējams!»

Šķita interesanti pavaicāt arī Daudziņam, ko viņš domā par jauno kolēģi. Aktieris saka tā: «Mīlīgs un emocionāls.» Ko tas nozīmē? «Cita ātruma dzīvošana un cita sajūtu kolekcionēšana nekā manai paaudzei, kas piedzīvoja vēl padomju laiku.» Pieredzējušais aktieris domā, ka Āri teātrī gaida liela nākotne. Tomēr Daudziņš piebilst: «Kā reiz diagnosticēja Vlads [Nastavševs], viņā nav agresijas, nav tās ārdošās, sevi plosošās destrukcijas, kas bieži vien nepieciešama, lai radītu lomas. Tomēr to var kompensēt ar talantu un lielu darbu — es novēlu, lai viņam viss izdodas!»

Savukārt režisore Inga Tropa, kuras izrādē Dvēseļu utenis Āris spēlē vācu studentu Hermanu, par aktieri saka — talantīgs un mērķtiecīgs, tāds, ar kuru režisoram viegli strādāt, jo norādījumus neuztver personīgi. «Strādā līdzīgi kā sportisti treniņā — uzklausa treneri un izpilda, ko saka. Tā aktieru vidē nav bieža parādība.» Pēc Tropas domām, jaunajai aktieru paaudzei kopumā un īpaši Ārim raksturīga atvērtība: spēja ātri pieslēgties idejām, spēja mainīt skatpunktus, eks-perimentēt un neiesaistīt darbā personīgās emocijas.

Vilis Daudziņš, salīdzinot savu — četrdesmitgadnieku — un jaunās paaudzes aktieru pasauluztveres atšķirību, atsauc atmiņā kādu sarunu ar Āri: reiz, atnākot uz mēģinājumu, prasījis jaunajam kolēģim, ko brīvajās dienās darījis. Esot bijis Amerikā. «Viņi [kā paaudze] par to runā tik brīvi, viņiem viss ir iespējams. Nav nekādu ierobežojumu. Un tā arī ir — var atrast labu piedāvājumu jebkurā brīdī aizlidot uz ASV.» Kad Vilim bija 26 gadi, kā tagad Ārim, Latvijas ceļotājus pa Eiropu vizināja Impro autobusi, bet par atpūtu ASV varēja tikai sapņot.

Ārim par minēto braucienu uz ASV ir sirsnīgs stāsts: devies uz Losandželosu kopā ar mammu un viņas dzīvesbiedru. «Mamma teica, uz Legolandi bērnībā tevi aizvest nevarēju — nebija naudiņas, tagad vedīšu uz Universal Studios, kas ir tavs sapnis!» Nokļūstot pasaules kinoindustrijas mītiskajā citadelē, Āris apmulsis. Pat nobijies. Viss šķitis tik grandiozs un neaizsniedzams. Sapnim par filmēšanos Holivudā svītra pāri? «Nē! Taču tagad ir daudz darba Latvijā. Ir interesanti, gribu turpināt,» viņš atbild. Kreņķis vienīgi, ka reti redz mazo brāli, kurš mācās 5. klasē. «Gribētu ar viņu aiziet uz kino, bet viņš redz — lielais brālis tikai strādā!»

Viens no lielajiem izaicinājumiem nu ir kopā ar kolēģiem Reini Boteru, Klāvu Melli, Anci Strazdu un Evartu Melnalksni attīstīt nesen nodibināto teātra trupu Kvadrifrons tā, lai skatītāju netrūkst un kritiķi to ievēro. Mājaslapa ziņo: «Trupa veido izrādes laikmetīgā estētikā ar starpdisciplināru un performatīvu pieeju. Izrādēs un kopējā mākslinieciskajā programmā tiek iekļauti teātra, mūzikas, vizuālās mākslas un kino elementi.» Bet citiem vārdiem? «Gribējām taisīt savu lietu,» Āris stāsta. «Paši izlemt, ko iestudēt, nevis augšā kāda tante pasaka,» viņš netieši iemet akmentiņu lielo valsts teātru dārzā. Nosaukumu Kvadrifrons Āris ar joku (bet varbūt arī ne!) skaidro tā: organizācija, «kas vizinās ar draugiem, reizēm ir fenomenāli radoša un nav stulba».

Tik brīvi un priecīgi jaunais teātris arī tapis — kādā aktieru pasēdēšanā Kaņepes Kultūras centrā. Savukārt par vācu režisora Mārtina Mučlera izrādi Zvēri ir nemierīgi Āris saka: «Laikmetīgs sajūtu darbs. Manuprāt, to būtu grūti piedāvāt lielajiem teātriem, kuri spiesti domāt par autobusiem, kas atbrauc un vēlas atpūsties. Mums Kvadrifrona izrādēs ir tikai 50 vietu, un nav jāiet uz kompromisiem.»

Skatītāji aizcērt durvis

Intervijas laikā Āris pamanās trāpīgi atdarināt gan Vladu Nastavševu — rāda, kā režisors melanholiskā manierē reiz lamājies, cenšoties Melnās spermas mēģinājumos panākt, ka aktieris saprot, ko no viņa grib —, gan citus režisorus. Asprātīgi un labdabīgi. Fiziski spēcīgs, izteiksmīgām kustībām. «Sportot man nepatīk, bet vidusskolas laikā dejoju tautas dejas. Tagad apmeklēju sporta klubu. Smejos — ja nevar labi nospēlēt, vismaz labi jāizskatās!»

Jūs lomās, piemēram, Melnajā spermā, esat tik izaicinošās epizodēs, ka gribas pajautāt — vai tas ir pašapziņas jautājums, bērnībā labi ielikti pamati, kas ļauj nekautrēties skatītāju priekšā?
Man patīk eksponēties. Cik varu, tik izrādē izģērbjos. Jūs iepriekš vaicājāt, vai es gribētu pamēģināt kaut ko laikmetīgās dejas laukā. Zvēros man tas mazliet ir — ar buto dejotājām. Arī režisors iet tajā virzienā, ka ir jārāda notiekošais caur kustību. Man šķiet, kustība ir svarīga sastāvdaļa manās lomās. Ķermenis, tas, kā to iznes. Zvēri ir nemierīgi mēģinājumos varēju sevi pavērot no malas: mums bija daudz vingrinājumu. Piemēram, jāstaigā pa telpu — viens otram seko un mēģina kļūt aizvien līdzīgāks tam cilvēkam, kuram seko. Es — buto dejotājai Simonai Orinskai, un pēc tam Simona — man. Režisors teica: labi, Āri, tagad paskaties, un Simona attēloja mani. Bija dīvaini to redzēt, bet, jā, es eju tā mazliet bosīgi, galva uz augšu, pārliecinoši un stabili.

Man patīk provocēt skatītāju. Patīk, ka viņam ir neērti. Izrādē Melnā sperma dzirdams, ka skatītāji iet prom, aizcērtas durvis — kad esmu izkliedzis savu rupjo dievkalpojumu, gulēdams starp divu krēslu atzveltnēm.

Sliktais puisis, kurš uz skatuves pasaka «pimpis», daļu skatītāju ir zaudējis — vai tas jūs neuztrauc?
Lai nenāk tie, kas nevar izturēt, tiešām! Kad viņi iet ārā, man ir sajūta — jā, precīzi trāpījām! Cilvēkus mēģinu nelikt skapīšos, uztveru atvērti: ja tici Dievam, tad tici, es varbūt ne, bet tāpēc neesi sliktāks cilvēks. Ja izrāde aizskāra, es saprotu, ka ej ārā. Nedrīkst apvainoties, ka cilvēkiem nepatīk izrāde.

Taču es piekrītu arī Vilim Daudziņam, kurš, saņemot Lielā Kristapa balvu, teica — vislielākā pateicība skatītājiem. Tā ir: bez viņiem mūsu nebūtu. Man patīk skatītājs, un es daru maksimāli labi to, ko man licis priekšnieks — režisors. Ja skatītājam kaut kas nepatīk — lūdzu, vēršamies pie tā, kurš veidojis izrādi! Varbūt viltīgi noņemu atbildību no sevis, lai gan tagad aizvien vairāk teātrī ir tā, ka aktierim ir liela loma izrādes radīšanā. Gan Melnā sperma, gan Dvēseļu utenis ir komandas darbs — atnes savu piedāvājumu, un režisors to vai nu pieņem, vai noraida.

Kā ir pakļauties režisoram? Jūsu paaudze ir ļoti brīvi cilvēki.
Man patīk pakļauties. Patīk, ka režisors dod norādījumus. Nekad neesmu tiecies pēc varas un kontroles.

Izrādēs režisori jūs burtiski grūž pārvarēt neērtības un baiļu robežas.
Jā, ļoti! Agrāk biju liels homofobs. Kad nonācu uz skatuves un lomās, ko spēlēju, saskāros ar homoseksuālo pasauli, sapratu — hei, viņi ir tādi paši cilvēki! Arī — hei, krievi ir forši! Darbs pie izrādēm man pavēris plašāku skatu uz pasauli. Skaidrs, ka, uzaugot provincē, izveidojas kaut kādi standarti, ar kuriem ik pa brīdim cīnos.

Vai lomām izmantojat cilvēkus un situācijas no dzīves?
Jā, man ir profesionālais kretīnisms: eju pa ielu un izliekos, ka skatos telefonā, bet patiesībā sekoju kādam konfliktam, piemēram, kā meitene strīdas ar džeku.

Kāpēc Kvadrifrons par piemērotākajām atzinis Rīgas Cirka telpas?
Mums izrādes ir cirka Zirgu stallī, bet jaunā būs Ziloņu stallī, līdz šim tur notika izstādes. Mans kolēģis Evarts, kad pirmoreiz to stalli ieraudzīja, teica — baigais būris, cietums. Iztēlojieties, kā tādā dzīvojis zilonis, kurš brīvā dabā skrien, bet šeit ievietots betona sienās ar vieglu apgaismojumu. Turklāt blakus atradās plēsēju stallis, starpā mazas, aizbultētas durtiņas. Dzīvnieki taču cits citu jūt. Ja satiktos brīvā dabā, viens otru iznīcinātu, bet šeit bija spiesti dzīvot blakus.

Izrādei par Šostakoviču šāda telpa likās piemērota. Viņš bija liels mākslinieks [politiskās] sistēmas betona būrī, apkārt plēsēji. Taču tā nebūs autobiogrāfiska izrāde, es nespēlēju Šostakoviču tiešā veidā. Izrāde ir par cilvēku, kurš grib izlauzties, būt brīvs, bet to nevar.

Jums kā brīvajā Latvijā dzimušam nav grūti iztēloties Šostakoviča likteni?
Gandrīz neiespējami. Varu tikai mēģināt to saprast. Meklēt netiešu saiti ar šodienu. Tagad cilvēkus neierobežo politika, bet tas, ka viņi mēģina visu paspēt, visur būt. Feisbuku izlasīt, salikt bildes, būt uzmanības centrā.

Man bieži ir tā, ka gribas nolikt telefonu, aizbraukt prom un lai nedēļu neviens nezvana. Vienkārši skatīties upē. Vai kokā. Un nedomāt ne par ko.

Tumsā lēcējs

Nupat pirmizrādi piedzīvojis režisora Uģa Oltes jaunākais veikums — LTV raidījums Literatūre par rakstniekiem un viņu pasauli. Tuvojoties 40 gadu vecumam, režisors nolēmis mest izaicinājumu sev: «Kad tad vēl paspersim soli bīstamākā teritorijā?!»

Lapu iela Āgenskalnā ir piesnigusi baltām kupenām. Iepretim nelielam pilsētas dārzam te slienas muižai līdzīga koka māja ar cēlu torni virs ieejas. Pa to dodos iekšā, lai nokļūtu Vides filmu studijas darbnīcā — vietā, kur norunāta tikšanās ar režisoru Uģi Olti. Viņa portfolio veido tādi veiksmīgi TV projekti kā Atslēgas, Te un Adreses, gan vairākas filmas un mūzikas klipi pašmāju zvaigznēm Instrumenti, The Sound Poets, Carnival Youth un citiem.

Dienu iepriekš televīzijas pirmizrādi piedzīvojis viņa jaunākais raidījums Literatūre. Pats gan to televizora ekrānā neskatījās — jau iepriekš raidījumam bija publiskā pirmizrāde Nacionālajā bibliotēkā. Skatītāju atsauksmes režisoram ir svarīgas. Šad tad jautrībai lasot arī interneta komentārus. Vissvarīgākais viņam ir — «vai aiziet tā lieta, vai cilvēki uztver, vai izvēlētais stāstniecības veids der, vai neesi galīgi iešāvis tumsā».

Radikālākais, ko savā režisora darbā izdarījis, viņam pašam šķiet raidījuma Karaliste pirmā sērija — asociatīva, plūstoša. Tāpat arī ceļojumu raidījums Ziemeļu puse. «Tik trakulīgu to filmēšanu neviens nedarīja, bet izrādījās, ka cilvēkiem patīk. Daudzi sāka imitēt to, ka vadītājs nevis runā ar skatītāju, bet runā ar otru vadītāju. Ka to dara nevis statiski un pareizi, bet ar klātesamības sajūtu.» Ir jāuztaisa lēciens nezināmajā, lai kaut ko jaunu un oriģinālu atklātu, Uģis stāsta un salīdzina darbu ar krāsu regulēšanu fotogrāfijai: «Vajag vispirms noregulēt līdz ekstrēmam un tad nākt atpakaļ. Ja no drošās pozīcijas stumsies drusciņ radikālisma virzienā, tad bieži vien paliksi pie remdenāka un slābanāka rezultāta.»

Lai rodas elektrība!

Pirms desmit gadiem Uģis kopā ar Martu Selecku un Gustavu Terzenu bija Zviedrijā. No rīta skatījās televizoru un ieraudzīja, ka ēterā sieviete lasa grāmatu. Nekas cits nenotiek. «Mums likās — tas nu ir līmenis, kur nekad nevajag nonākt! Tik lielā garlaicībā iekrist nedrīkst!»

Tagad ironiskā kārtā viņi paši nolēmuši veidot raidījumu par grāmatām un to rakstīšanu. «Tā štelle ir atrast, kā uztaisīt kinematogrāfisku kaut ko, kas ir tik ļoti nekinematogrāfisks,» raidījuma lielāko izaicinājumu atklāj Uģis. No garlaicības viņš vairās. Negrib tai pakļaut ne skatītāju, ne sevi. «Gan man, gan Martai, gan Gustavam tuvojas 40 gadi. Kad tad vēl paspersim soli bīstamākā teritorijā?! Uztaisīt interesantu, aizraujošu stāstu par literatūru…. Paldies Dievam, sanāca,» viņš iesmejas, pieskandinot vienu no Vides filmu studijas videomontāžas telpām, kur esam iekārtojušies uz ērta dīvāna.

Birojs smaržo pēc koka — skaisti atsegtās koka sijas uzbur gandrīz vai lauku pirtiņas sajūtu. Ja vien ne lielā rosība otrpus durvīm. Studijā ieradusies ekspertu grupa — sākumskolas bērni, kas azartiski vērtē kādu animācijas filmu, kas top studijā.

Ideja par Literatūri radās aizpagājušajā vasarā, kad Marta Selecka ar ģimeni bija devusies ceļojumā uz Grieķiju, Korfu salu. Ar Džeralda Darela grāmatu rokās viņi apceļoja tur aprakstītās vietas. Atgriezusies atpakaļ, Marta ierosināja Uģim — no šādas idejas varētu sanākt interesants televīzijas projekts! Pati uzrakstīja finansējuma pieteikumu Kultūrkapitāla fondam un tika pie zaļās gaismas.

Komanda nolēma, ka raidījuma pamats būs Martas izbrauciens ar kādu mūsdienu rakstnieku pa kāda aizgājušo laiku rakstnieka pēdām, veidojot komunikāciju starp pagātni un mūsdienām. Pirmajā raidījumā kopā ar mūsdienu leģendu, romāna Jelgava 94 autoru Jāni Joņevu viņa devās pa klasiķa Jāņa Jaunsudrabiņa dzīves vietām. Tas ir raidījuma pamatēdiens, kā saka Uģis. Bet gribējās klāt arī «salātiņus» — svaigumu. To uzticēts sagādāt Gustavam Terzenam, kurš lasa gan raidījumā klātesošā mūsdienu rakstnieka, gan pagājušo laiku rakstnieka grāmatu. Gustavs izmanto grāmatu tekstu par iemeslu iesākt sarunas ar nepazīstamiem cilvēkiem un radīt ar viņiem iepriekš scenārijā neparedzamas situācijas.

Martas un Gustava ekrāna duets ir jau desmit gadus sens — tas sākās 2008. gadā ar raidījumu Ziemeļu puse. Uģis uzreiz zināja, ka viens no vadītājiem būs žurnālists un radiodīdžejs Gustavs Terzens, vajadzēja piemeklēt viņam partneri. Atlasē izvēlējās vienu meiteni, nofilmēja pilotraidījumu, bet apstākļu sakritības dēļ viņa filmēšanos turpināt nevarēja. Vajadzēja ātru risinājumu. «Vienkārši paņēmām vienu «zelta zivtiņu»,» atceroties tālaika notikumus, iesmejas Uģis. Marta bija pazīstama no Zelta zivtiņas reklāmām.

Martas un Gustava tandēms esot bijis kārtējais šāviens tumsā. Nolūks bija salikt kopā atšķirīgus cilvēkus — lai viņi ir no dažādām vidēm, ar ļoti dažādām interesēm. Lai rodas elektrība! «Man pat liekas, ka viņi sākumā viens otram nepatika,» Uģis smaida. «Gustavs — skaļš, pašpārliecināts, bravūrīgs džeks. Marta no tādas kulturālas dzimtas — kas tas tagad par bļauri,» viņš turpina. Kad Gustavs skatījies pirmo sēriju, režisoram esot teicis: «Šitā luņošana jābeidz!»

Bija skatītāji, kas sākumā šķendējušies — kas tagad ir?! Tie divi kaifo par sevi, un mums tas viss jāskatās! «Bet paiet laiks, un saproti — tas, ko viņi savā starpā atrisina, patiesībā atrisina arī stāsta virzību. Vajag pieņemt, ka raidījuma vadītājs arī ir varonis, un tu drīksti viņu uztvert kā emociju un informācijas avotu, ne tikai kā tādu ceļvedi,» atceras Uģis. Cilvēkiem iepatikās raidījuma formāts. «Tu labi zini, ka viņi dzīvē nekad neapprecēsies, bet viņiem būs interesanti kopā, un līdz ar to arī skatītājiem būs interesanti ar viņiem,» Gustava un Martas veiksmīgo ekrāna sadarbību komentē Uģis.

Septiņas no deviņām Literatūres sērijām filmētas pagājušās vasaras svelmē — jūlijā un augustā. Pēdējās divas tiks uzņemtas drīzumā. Bērnu rakstniece Luīze Pastore bija mazuļa gaidībās, un raidījuma komanda neriskēja viņu lūgt pavadīt veselu dienu 32 grādu karstumā. Arī dzejnieks Toms Treibergs, raidījuma noslēdzošais autors, gaida filmēšanas dienu drīzumā.

Seno dienu rakstniekus izvēlējās paši mūsdienu autori. Tādus, ar kuriem jūtas vienoti kādās personīgās attiecībās. Tāpat paši rakstnieki izvēlējās vietas, uz kurām vēlas raidījumā doties. Veiksmīgā kārtā — neviens autors nedublējās. «Nebija tā, ka kāds kautos par Blaumani,» pajoko Uģis. Vaicāts par saviem raidījuma lielākajiem atklājumiem, Uģis nosauc divus. Montas Kromas eksperimentālo dzeju un Regīnas Ezeras atļaušanos iztirzāt dzīvi no agresīvas un ļoti netīras puses. Guntis Berelis, kurš izvēlējās raidījumā doties pa Regīnas Ezeras pēdām, atzinis — viņu ar lielisko rakstnieci vienojot mīlestība uz patoloģijām.

Orķestra diriģents

Nevis apzināta doma, bet notikumu ķēde. Tā Uģis Olte raksturo savu kļūšanu par režisoru. Lai gan jau pamatskolā Ērgļos uzrakstīja savu pirmo scenāriju filmai par skeitbordistu bandu, tas neesot bijis mērķtiecīgs karjeras vektors, likumsakarīgi viss noticis tikai vēlāk. Tomēr tā sanācis, ka dzīvē Uģis nekad nav pelnījis naudu citā nozarē kā vien mediji. Kad pārcēlies uz Rīgu, lai studētu komunikācijas zinātni Latvijas Universitātē, sāka strādāt kopā ar brāli Māri Olti raidījumā Vides fakti. Studijas viņš nepabeidza un kritiski vērtē jauniešu pārsteigšanos ar studiju izvēli: «Mums iegājusies tāda ļoti nepareiza štelle — kad pabeidz vidusskolu, uzreiz ir jāstudē. Nezinu, kur tas radies. Vai tajos laikos, kad bija drauds nokļūt armijā, ja neiestājies universitātē? Pilnīgi neko nesaprotoši jaunieši, kuriem vajadzētu pāris gadus pagaidīt un padomāt, ar ko viņi īsti grib nodarboties dzīvē.»

Paralēli studijām Uģis veidoja sižetu Vides faktiem par mazajām hidroelektrostacijām — kā ūdens svārstību dēļ upju lejtecēs rodas nāves zonas. Filmējot sižetu pie kādas mazas upes Pierīgā, ieradies īpašnieks, kuram licies, ka žurnālisti tur nedrīkst atrasties. Viss beidzās ar kautiņu — īpašnieks sadauzīja raidījuma ekipējumu. Uzbrukums tika nofilmēts, un par šo sižetu Uģis saņēma Nacionālās radio un televīzijas padomes gada balvu par labāko TV žurnālistiku. Tajā pašā mēnesī saņēma arī nesekmīgu atzīmi universitātē TV žurnālistikas kursā. «Tad es domāju — nu i nafig! Tas vienkārši ir aplami — objektivitāte žurnālistikā nepastāv. Labākais, ko tu vari darīt, ir komentēt lietas. Un labākais, kā to darīt, ir kino.» Galēja konvertācija no žurnālistikas uz kino notikusi, kad Uģis uzaicināts kļūt par realitātes šova Robinsoni montāžas režisoru 2002. gadā.

Viens no svarīgākajiem režisora principiem — jebkuram darbam, ko izdomā sev un saviem biedriem, jāpadara dzīvi interesantāku. Otrs — radīt saturu, izmantojot vietējos resursus. «Tu nevis radi sapni par to, kā ir dzīvot kaut kur citur, bet kā ir būt šeit — kas mums ir un ko ar to varam iesākt.» Viņš neslēpj, ka katra lieta, ko viņš sāk, zināmā mēra risina kādu savu iekšējo jautājumu, taču viņam būtiski, lai darbi nepārvēršas egoistiskā iztirzājumā, bet ir noderīgi un interesanti arī citiem.

No režijas meistariem pasaulē viņš visvairāk ciena Deividu Linču, Stenliju Kubriku un Andreju Tarkovski. Tomēr nedomā, ka meistari ietekmējuši veidu, kādā viņš pats strādā. «Apzināti mēģināt darīt, kā viņi, manuprāt, ir bezjēdzīgi. Tas ir kā jauni džeki, kas skolā vēl mācās, nodibina grupu un spēlē mūziku, kāda bija pirms 50 gadiem. Priekš kam? Kas tad radīsies no jauna?»

Filmēšanas laukumā Uģis neesot kā armijas ģenerālis. Drīzāk orķestra diriģents. Kaut kādā ziņā komponists. Par savu misiju viņš uzskata pamanīt radošās komandas talantus un lietot tos vienam mērķim. Turklāt visinteresantāk esot, kad ir nevis viena vīzija, kuru visiem ir uzdevums izpildīt, bet gan katram ir iespēja piedalīties ar savu pienesumu. Veids, kā Uģis pulcē ap sevi komandu, ir pagalam vienkāršs — tiem jābūt patīkamiem cilvēkiem. «Ar kaut kādu asshole satikties un kaut ko kopā veidot — nē!»

Laibach balsī

Uz interviju Uģis ieradies melnā krekliņā ar slovēņu avangarda grupas Laibach nosaukumu. Kopā ar norvēģu režisoru Mortenu Traviku 2016. gadā Uģis uzņēma dokumentālo filmu Atbrīvošanas diena — par Laibach koncertu Ziemeļkorejā. Traviks bija sarunājis viņiem koncertu Phenjanā un vēlējās par šo notikumu — pirmo Rietumu rokgrupas koncertu Ziemeļkorejas vēsturē — uztaisīt filmu. Uģis ar Traviku bija iepazinies, kad režisors Ivo Briedis 2014. gadā sadarbībā ar norvēģi veidoja filmu Nacionālais pieskāriens par latviešu un krievu attiecībām. Traviks esot aicināts kā sava veida mierizlīguma tiesnesis starp latviešu un krievu komūnām. «Ejiet taču ellē, te nav nekāda konflikta! Jūs esat paši iedomājušies, ka jums ir nesaskaņas,» viņš paziņojis. «Mums patika viņa godīgums, viņam savukārt patika, ka mums patīk viņa godīgums,» Uģis pajoko. Vēlāk Laibach pasūtīja Travikam mūzikas klipa izveidi dziesmai The Whistleblowers. Viņš uzaicināja Vides filmu studiju par palīgiem. Tā arī likumsakarīgi viņš uzaicināja talkā šo pašu komandu, lai nofilmētu Atbrīvošanas dienu. Par šo darbu filma 2017. gadā saņēma četras Lielā Kristapa balvas.

Uģim mūzikā lielākās autoritātes ir tādas grupas kā Led Zeppelin, Nine Inch Nails, Radiohead. Mākslinieki, kas arī taisa šāvienus tumsā. Atļaujas spēlēt citādi. Ar Laibach ģimenē visvairāk esot aizrāvies Uģa jaunākais dēls Oto. Filmas uzņemšanas laikā pirms diviem gadiem viņam bija seši gadi. Katru rītu mašīnā pa ceļam uz bērnudārzu viņš telefonā uzlicis kādu Laibach dziesmu. No mājas līdz bērnudārzam ir 30 minūšu brauciens, un tā maršējuši veselu gadu. Vakarā, kad jādzied dēlēna mīļākā dziesma Kur tad tu nu biji, āzīti manu, viņš tētim lūdzis to nodziedāt zemā, ķērcošā balsī kā Laibach vokālistam Milanam. Uģis dēla lūgumu izpildījis bez ierunām.

Ziemeļkorejā filmēšanas grupa pavadīja nedēļu. Bija jāseko precīziem noteikumiem. Nedrīkst filmēt negatavas lietas, piemēram, līdz galam nepabeigtas celtnes un nedrīkst piesmiet ziemeļkorejiešu nacionālos dārgumus. Tāpat arī filmēšanas grupa nedrīkstēja brīvi pārvietoties bez divu gidu pastāvīgas pavadības. «Neesmu redzējis disciplinētākus cilvēkus kā ziemeļkorejieši un neesmu redzējis vairāk dalītu atbildību kā Ziemeļkorejā. Tas droši vien ir audzināšanas veids, kas viņus padara nedrošus pieņemt individuālus lēmumus. Ir svarīga grupa, nevis indivīds. Ziemeļkorejieši ir kā bērni. Viņiem ir tētis, kas vienlaikus ir arī mamma. Un no tevis paģēr tikai klausīt, nekas cits nekad mūžā tev nebūs jādara. Iespējams, ka tas ir viens no veidiem, kā šajā pasaulē eksistēt,» viņš dalās ar tur pieredzēto.

Tagad Uģis sakrājis materiālu nākamās filmas radīšanai. Mistiskam trillerim par latviskumu. «Ideja ir par jauna vīrieša iniciāciju lielo dabas spēku priekšā. Kā ir būt trīsdesmitgadniekam baltajam vīrietim Latvijā,» viņš intriģējoši piesaka, tomēr pagaidām neko vairāk neatklāj.

Elpoju cilvēkus

Pēc 13 gadu darba Briselē žurnāliste Ina Strazdiņa (43) atgriezusies Latvijā, lai trešdienu vakaros LTV veidotu un vadītu raidījumu Pasaules panorāma

Tādu žurnālistu kā Ina Latvijā ir ļoti maz. Tādu, kuri par savu uzrakstīto vai nolasīto ārzemju ziņu var teikt: esmu tur bijis. Ja Ina saka «Sīrija», tad skaidrs, ka tas nav vienkārši vārds, bet — pieredze. Dzirdot no viņas «Baraks Obama», ir saprotams, ka bijusi preses konferencē. Kopš 7. janvāra Strazdiņa kopā ar žurnālistu Tomu Pastoru Latvijas Televīzijā vada raidījumu Pasaules panorāma, stāstot par svarīgāko ārpus Latvijas. 13 gadus viņa bija Latvijas Radio korespondente Briselē un ziņoja gan no terorisma un kara skartām vietām, gan par jaunāko Eiropas politikā.

Inas pārdomas un vērojumi, ar kuriem viņa dalījās savā Facebook kontā, bija vēl iespaidīgāki nekā reportāžas, un atklāja, cik dziļi viņa izjūt pasaulē notiekošo. Tagad Ina ir LTV Ziņu dienesta atbildīgā redaktore un veido ziņu sižetus par ārlietām, reizi nedēļā komentē notikumus Rīta Panorāmā. Plānots, ka Ina dosies arī komandējumos, lai ziņotu no ārvalstīm.

Pirms mūsu tikšanās Vecrīgā Ina pabijusi Ārlietu ministrijas rīkotā pasākumā par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības. «Anglija mums ir liels draugs ārpolitikā un aizstāvis drošības jautājumos, Brexit ir Latvijai nozīmīgs,» viņa saka, ierodoties B-Bārā sārtiem vaigiem, jo nobridusies putenī cauri Vecrīgai. «Kā es izbaudu Latvijas tumšos vakarus un ziemu! Laikam sākuma eiforija, jo viss tā patīk. Vakar gan nokritu uz ledus, dzirksteles vien nošķīda,» saka Ina un domā, ka jāpērk ziemas zābaki, jo skapī ir tikai rudens apavi. 13 gadus pamatīgu ziemu nav pieredzējusi.

Saprast skudru pūzni

Strādājot Briselē, Ina katru dienu veidoja vai nu sižetus ziņu speciālizlaidumiem, vai sniedza telefonintervijas tiešraidē. Vismaz reizi mēnesī — speciālreportāžu no kādas citas valsts. Dienas ritms bija tāds: no rīta devās uz brīfingiem, pētīja notikumu kalendāru un domāja, par ko varētu pastāstīt — kas būtu svarīgi Latvijai? Sazinājās ar redaktoru Rīgā. Kad tēma bija zināma, sāka meklēt, kuri cilvēki par to varētu runāt. «Gadiem ilgi mērķtiecīgi veidoju attiecības ar citiem medijiem, lai vajadzības gadījumā ātri iegūtu vajadzīgo viedokli no viņu valsts pārstāvjiem, zinātu atslēgas cilvēkus,» stāsta Ina. Kad viss vajadzīgais bija savākts, «sagraizot» citātus vajadzīgajā garumā, sāka montēt sižetu, kuru līdz galam sakārtoja kolēģi Latvijas Radio.

Tiešraides bieži vien mēdza būt pēkšņas, un tad bija jāatrod klusa vieta ziņošanai. «No kurienes tik nav raidīts — krūmājiem, benzīntankiem un tualetēm, kas ir klusas.» Pēdējā viņas reportāža Briselē bija no «dzelteno vestu» nemieriem, vajadzēja būt tieši epicentrā, un nācās pārkliegt pūli, jo demonstrācija bija skaļa — tika mestas trokšņu granātas.

Draudīgāko situāciju žurnāliste piedzīvoja Rumānijā, kad veidoja reportāžu par to, kā valsts grasās iestāties Eiropas Savienībā. «Rumānijā ir daudz klejojošu suņu. Piestāju benzīntankā, lai varētu sniegt telefoninterviju. Skatos — mani lēnām sāk ielenkt suņi, līkumā saliekušies un sānis sametušies. Rūc. Būtu it kā jāskrien prom, bet nevaru, jo esmu tiešraidē. Balsī bija trīceklis.» Kad Ina beidza runāt, suņi atkāpās.

«Kad devos uz Briseli, man šķita, ka tie būs divi trīs gadi, taču sanāca ilgāk,» atzīst Ina Strazdiņa. Pirmie divi «neskaitās,» jo tajos viņa apjauta, kurš un par ko dažādās institūcijās atbild: esot absolūti saprotams, ka sākumā cilvēkiem jūk Eiropas Parlaments un Eiropas Komisija un to atbildības. «Neesot tur uz vietas, ir grūti saprast, kā viss darbojas. Brisele man šķita kaut kas liels, kurā grūti orientēties. Skudru pūznis.»

Divi gadi paskrēja. Inai patika. Sākās ekonomiskā krīze, un daudzi mediji slēdza savus birojus. Tomēr toreizējais Latvijas Radio vadītājs Dzintris Kolāts panāca, ka Ina paliek Briselē. Lai spētu tur uzturēties, viņa daudz strādāja: ziņoja arī Latvijas Televīzijai un rakstīja Latvijas Avīzei. To, ka Ina noturējusies par spīti finanšu grūtībām, norāda arī eirokomisārs Valdis Dombrovskis: palikt viņai nozīmējis lielu nedrošību un darba slodzi. «Taču Ina ir žurnāliste ar misijas apziņu. Esam domubiedri, jo redzam Latviju stiprā Eiropā. Ina ir patriote ne tikai vārdos, bet arī darbos. Ina bija pārliecināta, ka īpaši grūtos laikos Latvijas iedzīvotājiem ir nepieciešama nepastarpināta un uzticama informācija no Eiropas Savienības, jo, ja vēlamies noformulēt labus argumentus savu interešu aizstāvniecībai vai pirmie ieraudzīt iespējas, kas paveras, jābūt labi informētiem,» saka Dombrovskis.

Viņš uzskata, ka Ina ir Latvijas pazīstamākā žurnāliste ne tikai Briselē, bet arī visā Eiropā. Lielākais pienesums esot viņas spēja objektīvi un profesionāli parādīt Latvijas starptautiskos centienus. Īpaši svarīgi tas bijis laikā, kad Latvija gatavojās iestāties eirozonā. Un otrs būtisks ieguvums — Ina spēj ES aktualitātes izskaidrot veidā, kas cilvēkiem ir saprotams, izvairoties no birokrātisku terminu lietošanas. Inas darbs tika novērtēts, un 2009. gadā viņa ieguva Eiropas gada cilvēka titulu.

Spēju izteikties vienkārši Ina uztrenēja, septiņus gadus nostrādājot laikrakstā Talsu Vēstis. Talsos, jo tā ir Inas vieta. «Daudzi žurnālisti pēc studijām (Inai ir maģistra grāds komunikācijas zinātnē — red.) nestrādāja vietējos laikrakstos tāpēc, ka tas ir grūti: esi ciešā saiknē ar cilvēkiem, par kuriem raksti, un vari dabūt mizā tajā pašā dienā, kad iznācis raksts,» stāsta Ina. Viņa rakstīja par visu: sākot no bankrotējošas galdniecības, beidzot ar vandalismu vietējā pludmalē. Talsu Vēstu galvenais redaktors Eduards Juhņevičs atceras, ka Inas vērtējums sapurinājis laikraksta veidotājus biežāk pievērsties jauniem cilvēkiem, jo viņa teikusi: «Pārsvarā no avīzes lapām raugās pretī vecas un nogurušas sejas.»

Strādāt radio Inu uzaicināja Jānis Rozenbergs, kurš tolaik vadīja Ziņu dienestu. Rozenbergs atceras, ka pirmo reizi Inu satika kādas JRT izrādes starpbrīdī un par viņu radās ļoti godprātīga cilvēka iespaids. «Šķita, ka ar viņu varētu iet uz barikādēm. Kādreiz ir sajūta, ka vienkārši zini — tas ir īstais cilvēks, un viņam jādod iespēja.»

Ina piekrita strādāt radio, bija atbildīga un zinātkāra, vienmēr gribēja dzirdēt vērtējumu par savu darbu. «Vienkārša, bez iedomības, ļoti sirsnīga,» atceras Jānis, kurš pats patlaban dzīvo Zviedrijā. Tieši viņš uzstāja, ka Ziņu dienestam vajag biroju Briselē, jo Latvija tolaik jau bija iestājusies Eiropas Savienībā (ES). Bet Inai darbu piedāvāja tāpēc, ka zināja — viņa spēj sarežģītas lietas pastāstīt vienkārši, un šīs prasmes noderēs, skaidrojot ES politiku. «Inai piemita spēks, degsme, mērķtiecība un arī drosme, lai to paveiktu. Viņa nāk no Kurzemes, viņai ir kurzemnieku krampis, lepnums par savu zemi,» vērtē Rozenbergs. Sakritība — Ina jau labu laiku mācījās franču valodu Francijas institūtā, no Talsiem braukādama uz Rīgu. Tas bija liels pluss. Svarīgi bija arī tas, ka viņa bija gatava viena pārcelties uz svešu valsti. Briselē tobrīd jau strādāja Latvijas žurnālisti Arnis Krauze no LTV un Sanita Jemberga no Dienas, kas palīdzēja noorientēties.

Brauciens uz Sīriju

Briselē auga Inas interese par ārzemju ziņām. Viņa saprata, ka pasaule ir maza un viss, kas pietuvināts Latvijai, notiek ārzemēs un otrādi. «Protams, vieglāk ir ziņot par to, kur esi klāt, tāpēc apbrīnoju kolēģus, kas strādā ar ārlietām, bet dzīvo Rīgā un spēj uzturēt interesi, esot tālu no procesiem. Briselē ziņas un atmosfēra uzkrīt virsū pašas.» Un tieši tāpēc rodas vēlme pabūt tur, kur risinās svarīgie notikumi. Ina šo gadu laikā ziņojusi no Kosovas, Sīrijas, Mali, Afganistānas, Libānas, Senegālas, Ruandas, Amerikas, Turcijas un visām Eiropas Savie-nības valstīm.

No Mali un Senegālas viņa atveda pa mazam, plaukstā noturamam akmenim. Ina iesaistījusies Ojāra Feldberga, Pedvāles Brīvdabas mākslas muzeja radītāja, mākslas akcijā. «Mēs to saucam par akmens sēklu stādīšanu,» Feldbergs stāsta, ka akmeņi no Latvijas iestādīti 22 vietās pasaulē un tikpat atceļojuši arī uz Latviju, un iestādīti Pedvālē. Feldbergs stāsta, ka draudzība ar Inu sākusies, kad viņa vēl kā reģionālā žurnāliste iesaistījusies Talsu Krūmu mākslas grupā. «Iniņa ir radoša un arī teatrāla, jo, stādot Tadenavas un Daukšu akmeņus pie Lugāno ezera, viņa tēloja Aspaziju un es — Raini, gāju peldēties pēc Raiņa modes svītrainajā peldkostīmā, un viņa mani sagaidīja ar dvieli, tad pikni-kā kā trimdinieki sapņojām par brīvo Latviju,» — tā Feldbergs.

Savu pirmo akmens stādīšanas rituālu Ina veica Afganistānā, vēlāk tādu noorganizēja Briselē Eiroparlamenta deputātiem no Latvijas. Mākslas akcija viņai šķiet jēgpilna, jo tā ir globāla: līdz ar akmeņiem ceļo kultūra un atvērtība pret citām zemēm. «Tā ir pasaules savienošana, miera žests. Pirms akmens nonāk zemē, tas ir jāsasilda, un līdzi jādod labas domas un novēlējums.»

Akmeni viņa atveda arī 2017. gada septembrī no Sīrijas, taču — sev, ne stādīšanai. Kāpēc viņa gribēja doties uz karadarbības zonu? «Man šķiet interesanti redzēt pasauli. Un žurnālistam jau gribas pašam būt klāt, ne tikai lasīt citu sarakstīto,» saka Ina. Doma par Sīriju radās, jo turp regulāri brauca franču arhitekti, to skaitā viņai zināmais Bruno Delands, kurš vērtē UNESCO pieminekļu stāvokli. «Ja Bruno brauc, kāpēc es nevarētu viņiem līdzi?» Ina domāja. Sīrijas vēstniecība ar milzīgu prezidenta Bašara al Asada bildi ir turpat Briselē, un vīzu var dabūt mēneša laikā. «Laikam vienīgā reize, kad man bija bail, ka došos uz Sīriju, bija, nesot uz vēstniecību dokumentus. Apgāju apkārt kvartālam trīs četras reizes.» Turot rokās vīzu A4 lapas lielumā ar zelta ērgli un pieciem zīmogiem, baiļu kvota bija «iztērējusies», un ne reizi neuzvirmoja Sīrijā.

Pirms intervijas man prātā bija tikai viens jautājums, ko nevarētu pavaicāt daudziem citiem žurnālistiem, bet Inai varētu. Ko tev nozīmē karš? «Uz pasaules nav lielākas nelaimes,» viņa atbild. «Ja kāds neapdomīgi aizrunājas par karu un saka — «ilgi gan esam bijuši miera periodā, tagad kaut kad jābūt karam» —, tad man paliek nelabi. Nevajag romantizēt karu, kura nav bijis.»

Braucot no Damaskas uz Alepo, Ina redzēja sagrautus kvartālus. «Drupās staigāja veci cilvēki vai aizskrēja mazi bērniņi. Visapkārt sadragātas ģimenes. Tas būtu, kā, iebraucot pār Vanšu tiltu Rīgā, Vecrīgas vietā redzamas vienas vienīgas drupas. Ieraudzīt to 21. gadsimtā, ja dienu iepriekš esi mierīgi sēdējis un pusdienojis ar glāzi vīna, ir briesmīgi. Esmu domājusi par to, kur rodas kara gēns, ka gribas par to runāt vai īstenot dzīvē, taču neesmu sapratusi. Sīrija radīja vairāk jautājumu nekā atbilžu. Sapratu, ka nekas nav viennozīmīgs.» Viens gan Inai skaidrs — karš ir milzīga propagandas spēle. Situāciju izmanto visas puses: gan Sīrijas prezidents, gan sabiedrotie. «Karš ir vieta, kur propaganda ziepējas dušā un puto,» viņa salīdzina.

Sīrijā tapušās Inas un arhitekta Delanda fotogrāfijas pērn tika izstādītas Rīgā, un vizītes laikā tās apskatīja pāvests Francisks. Izstādē bija kadri no Sīrijas, Irākas un citām pasaules vietām, kurās parādās cilvēku dzīve grūtībās. Pāvestam Franciskam šīs tēmas ir tuvas. «Par šādu iespēju biju ļoti saviļņota. Man pat prātā nenāca, ka tādā veidā mēs neklātienē satiksimies,» saka Ina. Viņa ir ticīgs cilvēks.

Notriec auto

Brisele Inai iemācīja atvērties, jo ik uz soļa var sastapt dažādas kultūras, cilvēkus. Tas palīdz gan žurnālistikā, gan ikdienā. Nepietrūkst Briseles? «Nē, bet franču valodas gan,» viņa saka. Zobojos, ka varbūt pietrūkt garlaicīgo konferenču un Briseles birokrātiskā aparāta. Ina kritiku saprot. «Neesmu strādājusi institūcijās, taču, domājams, var mazināt papīru kalnus un tēriņus. Birokrātija noteikti tur ir uzpūsta.» Laba alga esot mudinājums strādāt amatos, kur esi pasargāts uz mūžīgiem laikiem, ja vien pats neizmeties pa logu. «Nezinu, kas tos eksāmenus spēj nolikt, lai tiktu amatā: ārkārtīgi sarežģīti. Es nespētu,» saka Ina, kurai tuvi draugi strādā ES institūcijās un, pēc viņas vērojumiem, dara ļoti interesantu un svarīgu darbu. «Mēs bieži tiekamies un izrunājamies, un es redzu, cik tas ir aizraujoši un prasa daudz enerģijas, talanta un spēka.»

Ir bažas, kad šogad Eiroparlamenta vēlēšanās būs vēl vājāka aktivitāte nekā pērn. Kāpēc tā? «Tāpēc, ka Eiropas Savienība ir stabila. Nav nekāda iekritiena, pie tādiem tauta parasti atmostas. Mūsu balss svarīgumu un izšķirīgumu nevar tik labi redzēt kā vietējās vēlēšanās. Eiropas Savienība nav ļoti seksīga, tur ir tā problēma. Tā nav Ukraina, kur ir cits temperaments.» Inas atskaites punkts par piedalīšanos balsošanā ir viens: Latvija nebūtu iestājusies Eiropas Savienībā, ja tolaik Eiroparlaments nebūtu nobalsojis par uzņemšanu. Arī mēs varam būt izšķiroši kādai valstij. Ina ir pārliecināta: ja ievēlam sakarīgus deputātus, kuri grib strādāt, var daudz ko izdarīt. Var pieslēgties ietekmīgiem jautājumiem. «Ikdienā vairs nenovērtējam, ko Eiropa mums devusi. Pierasts. Gan viss, kas uzcelts, gan ceļošanas brīvība,» Ina atceras, ka pazīstamā krievu žurnāliste Anna Poļitkovska, kura 2006. gadā Maskavā tika nogalināta, savulaik brīnījās, ka Eiropas Parlamentā var tikt tajā pašā dienā, palūdzot caurlaidi. Kremlī cits visas dzīves laikā netiek.

Inas braukšanai mājup bija vēl kāds iemesls. Pirms diviem gadiem Talsos, braucot ar velosipēdu, viņu notrieca auto. Kritiens nebija smags, kājas trauma, taču tā lika par sevi manīt vairāk nekā gadu. Ārstēšana Beļģijā maksāja daudz. «Man sāka sāpēt viss pēc kārtas. Salūzu iekšēji,» stāsta Ina. Viņa pieņēma lēmumu atgriezties Latvijā, un viss notika pats no sevis: it kā no augšas kāds visu sakārtotu. No LTV aizgāja žurnālists Imants Frederiks Ozols, un Inai piedāvāja darbu Pasaules panorāmā. Ja lēmumu pieņemot pareizajā laikā, viss sanākot viegli, viņa ir pārliecināta.  «Pats labākais ir tas, ka manī ir iestājies miers. Elpoju cilvēkus. Atgūstu visu, ko 13 gadus biju nolikusi maliņā,» atzīstas Ina. Tajā skaitā savas grāmatas, žurnālistikas piezīmju rakstīšanu. Un akmeņu stādīšanu — līdzko zeme atkusīs. 

Elīnas ķiņķēziņu dzens

Ienākusi vizuālajā mākslā kā franču filoloģe, ilustratore un animācijas māksliniece Elīna Brasliņa drīz kļuva par vienu no pieprasītākajām profesionālēm. Nu tapusi viņas pirmā animācijas pilnmetrāžas filma Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi

Tā ir piesardzība, kas mani vajā, gaidot interviju ar Elīnu Brasliņu. Esmu izšķirstījusi viņas veidotās bērnu grāmatas, noskatījusies jaunās animācijas filmas videoreklāmu, un ir skaidrs, ka vajadzīga liela iedziļināšanās, cilvēku pazīšana, novērojot un iztēlojoties, lai bērnu literatūru piesātinātu spilgtiem, daudzveidīgiem tēliem.

Pēc kā Elīnai izskatīšos es? Ieminos — pēc zaķa? Žurkuļa? Viņa skanīgi smejas: «Man patīk tava frizūra — tā elektrizējas, un aizmugurē ir mazs čupčiks. Man pašai tā bieži ir.» Viņa atzīstas, ka ievēro sīkas detaļas, ko cilvēki, kas nav saistīti ar ilustrācijas pasauli, iespējams, nepamana. Kad brauc ar tramvaju no dzīvesvietas Ķengaragā uz centru, viņa vēro. «Cilvēki ir ļoti interesanti. Nesen kāds veda kaķi no veterinārārsta — ieziestām, krēmīgām ausīm, visu ceļu tas ņaudēja. Šis audiovizuālais fragments man iegūlās atmiņā. Iespējams, nākotnē, kad zīmēšu kādu ainiņu, fonā būs kaķis ar ieziestām ausīm.»

Līdzās Reinim Pētersonam bērnu grāmatu ilustrāciju pārzinātāji Elīnu min kā vienu no topa māksliniekiem Latvijā, kuri spēj strādāt ne tikai radoši vērienīgi, bet arī ātri un daudz, nezaudējot kvalitāti un ieinteresētību darbā. Gadā divas trīs grāmatas — tas ir daudz, bet Elīna spēj to paveikt.

Jaunās ilustratores pirmais mēģinājums bērnu literatūrā notika pirms pieciem gadiem: viņa zīmēja izdevniecības Zvaigzne ABC izdotajai Lūcijas Strautas grāmatai Ola, kura negribēja krāsoties. Vēlāk tapa darbs Liels un mazs bilžu grāmatu sērijā Bikibuks. Drīz pēc tam arī ilustrācijas izdevniecības Neputns grāmatu sērijai Mākslas detektīvi — Luīzes Pastores stāstiem. Šajās grāmatās bērni iepazīst izcilu latviešu mākslinieku darbus ar mazo detektīvu Teo, Pogas un takšeļa Komata palīdzību.

Pirmā no grāmatām, kas saistīta ar modernisma klasiķi Jani Rozentālu, Pazudušais pērtiķis fascinēja arī franču izdevējus. Tika izdots stāsta tulkojums, kurā mazie izmeklētāji dzenā rokā no Rozentāla gleznas Princese un pērtiķis pazudušo pērtiķīti. Pagājušā gada rudenī iznāca Pastores un Brasliņas jaunākais detektīvs Bez nosaukuma par Daugavpilī dzimušo Marku Rotko.

Iespējams, radīt «ķiņķēziņus» kādam šķiet tīrais nieks. Bet padomājiet, kā tas ir — uzzīmēt melnu suni tumsā! Tieši tāds bija Elīnas uzdevums, kad viņa ilustrēja Rūtas Briedes grāmatu Suns, kurš atrada skumjas.

Sešpadsmit atšķirīgu raksturu un lielumu suņus saskaitīju mākslinieces jaunākā darba — studijas Atom Art animācijas filmas Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi — videoreklāmā. Scenārijs tapis pēc Luīzes Pastores grāmatas Maskačkas stāsts motīviem. Tas ir vesels piedzīvojums, kā brālēns un māsīca kopā ar suņiem nolemj glābt romantisko koka namu priekšpilsētu no augstceltņu kompleksa. Filma kinoteātros nonāks 1. februārī.

Tūkstošiem skeletiņu

Elīnai ir gari mati, smalki veidota seja un slaidas, graciozas rokas — runājot viņa sacīto papildina izteiksmīgām kustībām. Iespējams, tieši pašas tēls un tas, kā sevi uztver, veicinājis, ka viņas ilustrācijās tēliem nav locītavu — rokas kā mākslas vingrotājiem kustas plūdeni. Pavisam citādi ir filmā Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi.

«Filma veidota digitāli aplikatīvā tehnikā, kur tēliem ir stingras locītavas.» Ko nozīmē — digitāli aplikatīvā tehnika? Elīna atsaucas uz populāro amerikāņu seriālu Dienvidparks, kas sākotnēji veidots aplikatīvajā tehnikā — no papīra izgrieztām un kopā saliktām daļām. Vēlāk šo tehniku animatori pārnesa uz digitālo pasauli — «griežot» un «lipinot» tēlus kopā virtuāli. Latviešu filmā arī strādāts šajā tehnikā.

Animācijas filmu pasaule 21. gadsimtā ir cieši saistīta ar datorprogrammām. Uz Elīnas galda nestāv simtiem zīmulīšu. Toties datorā ir tūkstošiem failu ar filmas tēliem, to grupām. Piemēram, fails Jēkaba rociņas vai Mimmi kājiņas. Mākslinieks iztēlē rada un tad uzzīmē datorā kādu no tēliem sešos rakursos. Katra ķermeņa detaļa veidota tā, lai atbilstoši aplikācijas tehnikai var tikt «salipināta» ar citām dažādās pozās un kustībās. Tās ir kā papīra lelles ar digitāliem skeletiņiem, kuras Elīnas kolēģi animatori vēlāk pārnes uz datorprogrammu, lai liktu tiem kustēties. Nepieciešams desmitiem tūkstošu epizožu, lai stundu garā filmā izstāstītu stāstu.

Vai Elīna kā konkurentes jūt Holivudas daudzmiljonu industrijas animācijas filmas? «Šī ir filma par Rīgas bērniem,» viņa atbild, «neviens Holivudā netaisīs filmu par Rīgas bērniem un to, ar kādām problēmām viņi saskaras. Pilsēta mainās, bet mēs ne vienmēr piekrītam pārmaiņām. Gribam zaļāku, gājējiem, velosipēdistiem, bērniem un suņiem draudzīgāku vidi.» Elīnas un režisora Edmunda Jansona veidotā filma būs ne tikai piedzīvojumu stāsts bērniem, bet arī savdabīgs šodienas Rīgas dokumentējums: tajā ir atsauce uz ielu remontiem pagājušajā vasarā, kad «Tērbatas iela cieta ļoti», kā saka jaunā māksliniece. Šajā ielā atrodas studija Atom Art, kur radošā komanda strādāja nerimtīgas dunas apstākļos. «Gribējās šo dunu ienest filmā.»

Elīna tomēr atzīstas, ko intensīvais darbs maksājis — akadēmisko gadu Latvijas Mākslas akadēmijas maģistrantūrā, kur viņa turpina studēt grafiku. Filmas allaž atkarīgas no finansējuma, tāpēc radošā grupa sēdēja kā uz oglēm — varēs sākt darbu vai ne. «Kādu dienu, kad mācījos maģistrantūras 1. kursā — tieši vācu nost skates darbus pēc 1. semestra —, zvana režisors Edmunds Jansons un saka: projekts saņēmis finansējumu, varam sākt!»

Jansons pats stāsta, ka animācijā svarīgi, vai starp režisoru un mākslinieku izveidojas saprašanās, nav aizvainošanās un kurnēšanas, piemēram, ja tiek lūgts kaut ko pārzīmēt. Ar Elīnu ātri izveidojies kontakts. Kā viņi nonāca pie kopsaucēja, kā filmai jāizskatās? Režisors pastāsta piemēru: Luīzes Pastores grāmatā Maskačkas stāsts ar Reiņa Pētersona ilustrācijām Mimmi tēvs, bijušais jūrnieks Ērglis attēlots kā slaids kungs, bet filmā viņu gribējies citādu (lai nejūk ar citu tēlu). «Ieminējos Elīnai — tādu, kā Roberts de Niro. Uzreiz viss bija skaidrs.»

Paralēli filmas «digitālajiem skeletiņiem» Elīna turpināja ilustrēt grāmatas. Elīnas darbaspējas ir augstas. Saskaņā ar pašas sacīto līdz brīdim, kad izveidoja ģimeni, viņa strādāja 14 stundas diennaktī. Tagad cenšas sabalansēt darbu un ģimenes dzīvi. «Mums ar vīru patīk braukt uz mežu — staigājam, atpūšamies,» viņa pastāsta. Elīnas vīrs strādā zinātnē. Abi ir ieinteresēti katrs savā darbā, bet saprot arī, ka jāmeklē karjeras un attiecību līdzsvars. «Bez vīra palīdzības es daudz ko nevarētu. Viņš uzņemas kārtot praktiskās lietas. Gribu, lai mums šajā ziņā ir paritāte, bet viņš saka: labāk ātrāk pabeidz savus darbus un nāc pie manis, nevis tērē laiku, mājās vēl kaut ko tīrot un slaukot!»

Kas ir tas, kas ļāva Elīnai ienākt grāmatu ilustrācijas pasaulē, pierādīt sevi jau kā grafikas nodaļas studentei? Viņas pasniedzēja no Mākslas akadēmijas Rūta Briede saka: «Akadēmijā uzņem tikai talantīgus cilvēkus. Visi māk zīmēt, bet ilustrācijā veiksminieka komplekts ir disciplīna, atbildība un spēja sadarboties. Elīnas gadījumā ir tā, ka ārkārtīgs talants ir savienojumā ar minētajām prasmēm.» Strādāt ar izdevniecībām nav vienkārši, jo priekšā ir autors, kuram sava vīzija. Lai nekonfliktētu un arī pārlieku nepiekāptos, ilustratoram jābūt stingram skatam, gatavībai to aizstāvēt, nezaudējot diplomātijas prasmes.

Elīna slavē autorus, ar kuriem sadarbojusies, velta viņiem tikai labus vārdus. Turklāt no sirds. Vai tiešām nav neviena gadījuma, kad vajadzējis norīt krupi? Viņa brīdi domā un tad piemin darbu pie Māra Runguļa grāmatas Sikspārnis: autors piezvanījis, lai pateiktu, ka ilustrācija ar ligzdu un putniņiem nav tāda, kā vajag — ligzdas formai jābūt citādai, un putniņu tajā ir par daudz. «Man nav grūti iet uz kompromisu, labprāt uzklausu un meklēju risinājumu!» Rakstniecei Luīzei Pastorei ar Brasliņas ilustrācijām ir šāda pieredze: «Kad sākām strādāt pie sērijas Mākslas detektīvi, aizsūtīju Elīnai manuskriptu, kurā nebiju aprakstījusi, kā galvenie varoņi izskatās. Domāju — lai mākslinieks interpretē, kā vēlas! Kad viņa atsūtīja skices, biju pārsteigta — tieši tā biju iztēlojusies! Ar katru grāmatu viņa mani pārsteigusi — uztaisījusi desmitreiz labāk, nekā gaidīju. Elīna sevi izaicina: katrā grāmatā strādā citā stilā un tehnikā, vienmēr mēģina izdarīt kaut ko jaunu.»

Ar aizkustinājumu Pastore atminas, kā mākslas detektīvam par Jani Rozentālu Elīna uzzīmējusi ilustrāciju ar viņa laikabiedriem fonā, piemēram, Rūdolfu Blaumani. Tekstā par to nekas neesot sacīts, bet ir kā zināšanu papildslānis, ko bērns, lasot grāmatu, no ilustrācijām var iegūt. Sasauce ar literatūras vēsturi nav nejauša: pirms izlēma dzīvi saistīt ar mākslu, Elīna studēja filoloģiju, vēlējās strādāt par tulkotāju.

Pieprasīta citās valstīs

Kā franču filoloģe 23 gadu vecumā izlēma par labu karjeras pavērsienam — mākslas studijām? Izrādās, tam bijusi senāka vēsture. Elīna uzaugusi gleznotāja Normunda Brasliņa un mākslas zinātnieces Aijas Brasliņas ģimenē. Bērnībā gremdējusies vecāku mākslas vēstures grāmatās, pētījusi flāmu glezniecību. «Meklēju mušiņas un skatījos, cik skaisti uzgleznoti persiki,» viņa atceras. Visas sienas dzīvoklī bijušas ar gleznām. Reiz ciemos atnākuši draugi no skolas, «viņi bija pārsteigti, ka mums ir glezna — mamma bez drēbēm, bet es pārsteigta par to, ka tas var izraisīt pārsteigumu».

Ģimene dzīvoja Rīgas centrā, Elīna mācījās Franču licejā. Ejot uz skolu garām Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolai, bieži raudzījās tās virzienā. Taču tēvs, labi zinot grūtības un sarežģījumus, kas mākslas pasaulē jāiztur, meitai novēlējis valodu studijas un tulkotājas profesiju.

Ģimenē audzināta ar lielu mīlestību, bez uzspiestiem pulciņiem un treniņiem, Elīna pati lēnām tika skaidrībā, ko vēlētos darīt. «Kad tēvs redzēja, ka eju sagatavošanas kursos Mākslas akadēmijā, viņa attieksme mainījās — uzreiz saņēmu simtprocentīgu atbalstu. Viņš gribēja, lai pati, bez pamudinājumiem, nonāku pie lēmuma, ja man tas tiešām ir svarīgi.»

Tolaik Elīna jau bija filoloģijas studiju pusē. Pašķirstot tā laika pierakstu klades, līdzās lekciju konspektiem redzami ķiņķēziņi. «Rakstīju, rakstīju un uzzīmēju. Tā visu laiku. Patika.» Viņa ieguva bakalaura grādu franču filoloģijā Latvijas Universitātē un tūdaļ iestājās Mākslas akadēmijā, mācījās grafiku pie profesora Jura Petraškeviča.

Iespēja izmēģināt spēkus grāmatu ilustrēšanā Elīnai pavērās bakalaura studiju laikā. «Viņai ir ārkārtīgi veikla līnija un otra lieta, kas viņu izceļ, — dinamika un detaļu daudzums,» ilustrācijas vērtē pasniedzēja Rūta Briede. Panākt kustības sajūtu zīmējumā ir sarežģīti, bet Elīnas darbos vienmēr viss ir dzīvs, kustas un mainās. «Vēl svarīgi, ka viņa ir erudīta literatūrā. Šo erudīciju viņa netieši ienes ilustrācijās, parādot tēlu raksturu, daudzslāņainību. Reti viņas darbos esmu redzējusi banālas detaļas,» — tā Briede.

Elīna ieminas, ka būtu interesanti radīt grāmatu ar pašas tekstiem un ilustrācijām — tas pasaulē ir populāri. Taču tad vajadzētu vairāk laika. Tātad mazāk darbu, bet piedāvājumi birst kā no pārpilnības raga. Viņai ir interesanti būt grāmatu un filmu pasaulē, tomēr ir viens mīnuss, ko piemin talantīgās mākslinieces pasniedzēja — tolerantais raksturs, kas neļauj atteikt. Ne tikai lielus darbus, bet arī pārzīmēt detaļas. «No malas grūti iedomāties, ka ilustrācijā pārzīmēt vienu putniņu nozīmē mainīt pārējo tēlu lielumu un attālumu, mainīt fonu. Tas ir daudzu stundu darbs, kaut izklausās — «tikai viens putniņš»,» skaidro Briede.

«Ne tikai Elīnas māksla, arī viņas personība ir fascinējoša — ātra, aizrautīga,» saka izdevniecības Liels un mazs vadītāja Alīse Nīgale. «Mūsdienās ir svarīgi, lai mākslinieks, tāpat arī rakstnieks, būtu atvērts, spējīgs sadarboties. Tas ir darbs ne tikai pie galda, bet ar cilvēkiem — Elīnai padodas arī tas. Viņa vada meistardarbnīcas, tiekas ar lasītājiem.»

Iespējams, atvērtībai bija liela loma mākslinieces ceļā uz plašākiem ūdeņiem: Patrīcijas Fordes Bumpfizzle the Best on Planet Earth ar Elīnas ilustrācijām iznākusi Īrijā, bet Keitas Veiklingas Moon Juice — Lielbritānijā. Tulkojumā Lielbritānijā izdota arī Rūtas Briedes grāmata Suns, kurš atrada skumjas. Kontaktus Elīna veido ne tikai ar izdevniecību starpniecību, bet arī privāti. Mūsdienās tas ir vienkārši, uzmeklēt kolēģus un domubiedrus visā pasaulē. Elīna nerunā par starptautisko karjeru kā īpašu sa-sniegumu vai virzienu, kurā mērķtiecīgi iet. Drīzāk labvēlīgu apstākļu sakritību. Uzsver, ka vissvarīgāk viņai ir strādāt Latvijā, veidot ilustrācijas grāmatām latviešu valodā.

Pirms diviem gadiem radošie kontakti Elīnu saveda kopā ar dzejnieku no Spānijas Laurensu Šimelu. Tapa kopprojekts — divas dzejoļu grāmatiņas bērniem Laiks gulēt iet un Rīta agrumā. Tās ir īpašas ar to, ka pirmoreiz latviešu valodā bērnu literatūrā parādījās tēma: divas mammas un divi tēti ģimenē. «Es gribu domāt, ka ģimenes ir dažādas un nav pareizo un nepareizo. Arī tad, kad man būs bērni, gribu, lai Latvijā ir šādas grāmatas.» Laurensa un Elīnas kopdarbi izdoti Spānijā katalāņu un kastīliešu valodā, Horvātijā, Čehijā, Beļģijā un Latvijā.

Kas ir viņas ideāls bērnu literatūrā? Elīna bez domāšanas nosauc Tūvi Jānsoni un viņas muminus. «Augstākā pilotāža: autors plus izcils ilustrators. Bērnībā mamma lasīja Mazos troļļus un lielos plūdus, es skatījos bildītes. Jā, mumini ir mans kanons. Regulāri skatos feisbukā, kur dzejnieks Toms Treibergs publicē fragmentus — muminu māmiņas sēņu tīrīšanas un midziņas sagatavošanas dzenu. Sasniegt literatūrā līmeni, ka iespējams radīt muminu māmiņas it kā sadzīvisko, bet vienlaikus pārpasaulīgo stāvokli — tas ir izcili!»

Katrs kaktiņš aplaizīts

Rundāles pils direktors Imants Lancmanis, noslēdzot mūža darbu, atceras, kā pirms 60 gadiem postažā ieraudzīja skaistumu, ko vēlāk soli pa solim atjaunoja

Imants Lancmanis, Dr. h. c., Château de Rundāle directeur. To lasu uz vizītkartes, ko pirms atvadīšanās pasniedz krāšņās baroka pils pirmā persona. Īsts mierlaiku džentlmenis, viņš itāļu arhitekta Rastrelli radītajā vidē lieliski iederas. «Patiešām man jāsaka — es pilīs jūtos brīvāk nekā kaut kur citur. Drīzāk varu samulst kādā lielveikalā,» Lancmanis (77) smaida. Tomēr 28. decembrī būs direktora pēdējā darba diena, izsludinātajā konkursā uzvarējusi Laura Lūse.

Brīdi pirms Ziemassvētkiem vēl nekas neliecina par vadības rokādi. Lancmanis, kura darba mūžs ar Rundāli saistīts kopš 1964. gada, gluži kā par privātu dāvanu priecājas par kādu antīko priekšmetu sūtījumu. Tas ieradies no Francijas, lietas izdevīgi iegādātas izsolēs. «Noteikti apskaties!» viņš mudina kabinetā ienākušo māsu Laumu, kas Rundālē strādā kopš 1975. gada.

Par brāli sešus gadus jaunākā Lauma atbild par slavenajiem Rundāles rožu stādījumiem. «Viņa nemaz nevar iet pensijā. Viņai ir lielāks kopskats nekā man. Lauma pēc izglītības ir interjeriste, daudzas lietas uzskicē. Mūsu galdnieks momentā uztaisa vitrīnas. Tāpat kā 18. gadsimtā, kad Rastrelli uzskicēja uz papīrīša, iedeva meistariem, nevajadzēja nekādus konkursus,» brālis lepojas. Arī viņam būs, ko darīt. Jāraksta Rundāles pils monogrāfijas 3. daļa, veltīta tās restaurācijai, jāpabeidz vairāki izstāžu katalogi. Tajā skaitā nelaiķes sievas Ievas Lancmanes 18. gadsimta portretu izstādes katalogs. Izstāde notika 1997. gadā, bet katalogam nebija līdzekļu un laika. «Es neprotu atpūsties tādā nozīmē kā citi cilvēki. Neesmu spējīgs pat pusstundu saulē pagulēt, esmu pārāk nemierīgs,» paziņo namatēvs.

Bumbu apdauzītie ziedi

Maz afišēta epizode. Jaunais Lancmanis, toreiz vēl Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolas audzēknis, 1958. gada vasarā Laumu pierunā ar velosipēdiem braukt apskatīt Rundāli. Ceļojums sākas vecmāmiņas lauku mājās. Tās ir Lielupes otrā krastā aptuveni 20 km attālumā no Rundāles. Laumai ir tikai 10 gadu, no lauku radiem aizņemtais vīriešu ritenis — pārāk liels viņas augumam. Visu ceļu meitene nobrauc stāvus. Neliela atpūšanās iznāk pārcēlāja laivā uz Lielupes. «Lauma atšķirībā no manis ir sportiste. Kāpusi kalnos, bija arī basketboliste — sāka kopā ar TTT slavenajām personām. Es esmu galēji nesportisks cilvēks,» brālis informē.

Runājot par pilīm — viņš gan neesot bijis parasts pusaudzis. «Biju ķerts uz pilīm. Uz kādām? Ar torņiem! Atceros, ka mamma rādīja fotogrāfijas, viņa laikam 1934. gadā bija Rundālē bijusi. Man varēja būt kādi pieci gadi, un jutos pat neapmierināts, ka fotogrāfijās nav torņu. Es tos piezīmēju klāt ar violetu zīmuli!»

Gadu pirms ceļojuma uz kādreizējo Kurzemes un Zemgales hercoga Ernsta Johana Bīrona vasaras rezidenci Rundāli Rozentāla skolas skolniekiem bija jāpalīdz rudens darbos kolhozā. Jādzīvo citā bijušajā vācbaltiešu ģimenes īpašumā, Valdgales muižā. «Tur sāku pierakstīt, ko redzēju. Piemēram, uzrakstus no fon Firksu kapakmeņiem muižas kapsētiņā.»

1958. gada braucienā uz Rundāli Imants bija paņēmis līdzi fotoaparātu Smena, dokumentēja pils griestu gleznojumus. Visvairāk sajūsminājušas ziedu vītnes bijušajā hercoga ēdamzālē. Tur tolaik bija Pilsrundāles pamatskolas fizkultūras zāle, ziedlapas bija bumbu apdauzītas. «Bet kur tad viņi, nabagi, sportos? Es neteiktu, ka mani kaut kas šokēja. Es to pieņēmu kā skumjo padomju realitāti,» Lancmanis rāmi nosaka.

Pirmo iepazīšanos ar šo arhitektūras pieminekli Lancmanis atceras gandrīz detaļās. «Velosipēdus pieslēdzām pie lieliem kokiem, kas tagad ir nocirsti, bijušie zirgu staļļi gulēja drupās. Pilī valdīja neiedomājams haoss. To vakarā neslēdza. Durvis bija vaļā, bērni skraidīja, dzērāji ārdījās.

30. gados Rundāle bija kļuvusi par Valsts vēsturiskā muzeja filiāli, tūlīt pēc kara tā vēl darbojās kā muzejs. Kolhoza laikā pils vienā galā bija iekārtota skola. Pirmais stāvs — pilns dažādiem iemītniekiem, kas šeit dzīvoja bez tekoša ūdens un kanalizācijas. «Visādi iespējami un neiespējami cilvēciņi — līdzās malkas kravām un atkritumu spaiņiem. Šis bija nelaimīgs novads, praktiski visus pārtikušos Zemgales saimniekus 1949. gadā izsūtīja, publika, ko saveda iekšā, nebija tā apzinīgākā un kārtīgākā.»

No 1945. līdz 1953. gadam kādreiz greznās zāles tika izmantotas par graudu noliktavu. Pils bija ne tik daudz karā izpostīta kā nolaista. Bojāts jumts, ko nomainīja tikai 1961. gadā, norautas notekcaurules. Izsisti logi, notecējušas sienas, sabojāti griestu gleznojumi. «Man tas viss tomēr patika bez gala. Kaut gan nekādas nojautas nebija, ka šī māja man būs liktenīga,» aizdomājas Lancmanis.

1958. gada braucienā viņš nav dokumentējis ne sevi un māsu, ne arī izteiksmīgo postažu. «Es būtu nekam nederīgs fotožurnālists. Dzīvoju iedomās. Skatījos nākotnē, gribēju Rundālē atkal redzēt kaut ko skaistu.»

54 gadi vienuviet

Rundāle nelaida vaļā. 1961. gadā Lancmanis ieradās šeit kā Mākslas akadēmijas students kopā ar kursabiedru Mārci Leopoldu Kļaviņu, kurš joprojām ir eksperts Pils krājumu nodaļā. Pils durvis bija aizslēgtas, pat noalgota sardze. «Vairāk nekā stundu lūdzāmies, viņa palika nelokāma. Tā rezultātā es viņu vēlāk pieņēmu darbā kā principiālu personu, ļoti labu uzraudzi, apkopēju. Viņu sauca Dzelzkalēja,» iesmejas Lancmanis. «Vēl viens slavens Rundāles uzraugs bija Maijas Tabakas tēvocis. Eduards Saulājs. Viņam ir liela loma, tiklīdz skola kaut ko sabojāja, viņš rakstīja sūdzības.»

LPSR Kultūras ministriju par Rundāles pils restaurācijas nepieciešamību nevajadzēja pārliecināt, taču tas bija politisks jautājums, uzsver Lancmanis. «Viss sarežģījās 1961. gadā, kad PSRS sākās kampaņa ne tikai pret baznīcām, bet arī pret pilīm. Hruščovs bija kaut ko ne tā izmuldējies sakarā ar Traķu pils restaurāciju — ka nevajadzētu tā aizrauties. Tajā laikā, ja tāds cilvēks tā pasaka, visi stāv ierindā un izpilda. PSRS momentā visi restaurācijas darbi tiek pārtraukti, izņemot… Traķu pili. Leišiem bija mugurkauls!»

Gadu vēlāk Lancmanis ar draugu Kļaviņu Rundālē izlūdzās naktsmājas. «Pavadījām nakti Baltās zāles galā uz grīdas.» Vēl pēc gada, kad Rundāle nonāca Bauskas muzeja aizgādībā, tā direktors Laimonis Liepa viņus, joprojām studentus, uzaicināja darbā par zinātniskajiem līdzstrādniekiem, alga — 60 rubļu. «Liekas, pirmā darba diena bija 1964. gada 23. aprīlis. Izgājām pa pili, atkal pavadījām te nakti, un es biju sajūsmā, dzirdu — grabinās. Domāju — spoki, kāda laime! Bet no rīta izrādījās, ka tā bija pelīte, kura grauzusi maizes riecieniņu.»

Vienā istabā glabājās muzeja fondi, tur viņi arī strādāja, gulēja un ēda. «Laimonis Liepa jau bija vairākas lietas nopircis. Viņam bija labas attiecības ar Mārtiņu Zauru, ekspertu mākslas komisijas veikalā Rīgā. Tur bija lustra, Pētera I portrets, bufete. Ārkārtīgi interesanta telpa, turklāt koši melna — 1939. gadā mūrētā krāsns bija kūpējusi. Bet ar visu kūpēšanu tā bija vienīgā normālā krāsns,» pasmaida Lancmanis.

Līdz 1966. gadam, kad Rundāle kļuva par Bauskas muzeja filiāli, bet Lancmanis — par tās direktoru, viņš jau bija uzbūris vīziju. «Pazuda no skatuves Hruščovs. Un arī briesmīgais Arvīds Pelše, LKP CK pirmais sekretārs, aizgāja uz Maskavu. Pelše bija īsts monstrs, laikam juta instinktīvu riebumu pret pilīm. 1965. gadā iznāca valdības lēmums, ka pils ir jāatjauno.»

1969. gadā, pēc Mākslas akadēmijas beigšanas, Rundāle kļuva par vienīgo darbavietu arī Imanta sievai Ievai, kas diemžēl 2004. gadā pāragri aizgāja mūžībā.

Restaurācija sākās 1972. gadā, kad iestāde ieguva patstāvīga Rundāles pils muzeja statusu. «70. gadu sākums bija Amoka skrējiens,» iesaucas direktors. «Ar jēdzienu «restaurācija» parasti saprot darbus kādā noteiktā telpā, bet te visa pils bija viens vienīgs jūklis un haoss. Lai varētu ieviest apkuri, bija jāuzrok grīdas pils pirmajā stāvā. Jāceļ augšā parketi, jākaļ ārā izvirzītie dūmvadi, jādabū tajos iekšā konstrukcijas. Tad sākās mākslas objektu restaurācija. Hercoga guļamistaba, lielā galerija, Baltā zāle, Zelta zāle, katrā telpā stalažas, kaut ko plēš ārā, kaut ko liek iekšā.»

Jebkurš jautājums bijis sarežģīts ne tikai telpu bēdīgā stāvokļa, bet arī padomju deficīta dēļ. Taču — paradokss — daudzas lietas izrādījās paveicamas vieglāk nekā šobrīd. «Pils sienas bija kailas. Oriģinālās Rundāles tapetes bija austas Berlīnē, bet pēckara laikā visa Eiropa tādas pasūtīja Lionā. Tur bija vecās manufaktūras, kas bija audušas tapetes vēl Versaļas pilij. Pēc tapetēm bija nepieciešamība arī PSRS — jo pēc Otrā pasaules kara bija lieli postījumi ķeizara pilīs pie Ļeņingradas. Šo lietu veiksmīgi attīstīja, klosterī pie Maskavas tika uzstādītas 20 žakarda stelles. 1973. gadā Maskavā sāka aust zīda tapetes Rundālei, tas viss pārtrūka tikai 1991. gada beigās politisku iemeslu dēļ. Bet paspējām!» lepojas Lancmanis. «Vienīgā tāda vieta Padomju Savienībā, no 20 stellēm piecas visu šo laiku darbojās tikai mums. 4400 metru zīda tapešu. Iedomājieties, gandrīz 4,5 kilometri! To nemaz mūsdienās nevar apmaksāt. Padomju laikā nauda bija abstrakts jēdziens. Mēs ekspluatējām padomju sistēmas dīvainības.»

Gandrīz neiespējami

Nodevas tam laikam bija padomju funkcionāru, kā Lancmanis saka, — bonzu — vizītes. Taču īpatnējā kārtā pils vienmēr darbojusies kā viesu labo īpašību katalizators. «Pat Boriss Pugo — es viņu biju iztēlojies kā kaut kādu monstru — bija asprātīgs, smējās, viņam viss patika. Viens gadījums bija absolūti simbolisks. Bija atbraukuši augsta ranga bosi no Maskavas. Kā vienmēr, mēs izrādām pili, pēc tam iedodam kafiju. Visi sēž tādi «atkusuši». Un ko pēc tam stāsta mana sieva? Vienam no lielākajiem bosiem sieva sākusi raudāt. Apkampusi manu sievu, teikusi: «Mēs neesam tādi, kā jūs domājat. Mēs arī esam cilvēki.» Acīmredzot šie ļaudis bija kaut kādā veidā cietumnieki. Vienmēr man jādomā par to dīvaino reizi.»

1992. gadā pils sagaidīja Rietumu aristokrātus, te notika gan Dānijas, gan Zviedrijas karalisko ģimeņu pieņemšanas. «Tagad mums ir Dānijas karalienes krēsli,» paziņo saimnieks. Latvijas Ministru kabinets 90. gadu sākumā nopirka pavisam lētu garnitūru, ar sarkanbrūnu dermatīnu apvilktus krēslus un saliekamus, saskrūvējamus galdus. Rīgā, Nacionālajā vēstures muzejā, Lancmanis uzgāja paliekas no Kārļa Ulmaņa parādes servīzes, sudraba svečturus Rundāles restauratori atkal padarīja spožus. Vāzēs salika skaistas ziedu buķetes. «Domāju — izglābām Latvijas godu, Dānijas karaliene nemanīja nožēlojamo nabadzību, kas vēl valdīja apkārt. Valdonīga kundze, interesanta. Nopietna seja, patīkamu pretimnākšanu izstarojoša, bet tajā pašā laikā stingra. Princis Frederiks arī bija viņai līdz, pavisam vēl puika,» piemin direktors. «Princis vēl atbrauca pie mums ar mugursomu kā students, vēl vienu reizi — kopā ar mednieku kompāniju. Viņam bija iepatikusies visa tā lieta!»

Ar Dānijas karalienes Margarētas dzīvesbiedru Henriku Rundāles saimnieks varēja tērzēt franču valodā. Vēl pēc pirmskara tradīcijām tā tikai mācīta «rozentāļos», 1961. gadā Lancmanis bija viens no mākslinieku Franču grupas izveidotājiem, domubiedri tikās Rundāles pilī. «Man palaimējās, es jau 1973. gadā pirmoreiz biju Francijā. Ieraudzīju Versaļas pili un tādu Franciju, kādas diemžēl vairs nav.»

Nē, Versaļa neesot bijusi etalons, kādai vajadzētu izskatīties Rundālei. «Skaidrs, ka Versaļa vienmēr ir atskaites punkts, bet es to no grāmatām pazinu diezgan labi. Zināju, ka Versaļa ir sevi notiesājusi mūžīgi būt tukšai. Viņu princips — likt telpās tikai to, kas tur ir kādreiz bijis līdz Franču revolūcijai. Šī striktā shēma laupa iespēju pili atdzīvināt. 1793. gadā Versaļu izpārdeva tukšu līdz pēdējam krāmam. Uzskatīja, ka pili vispār vajadzētu nojaukt,» atklāj Lancmanis. «Mūsu pienākums Rundālē ir atdzīvināt pili ar priekšmetiem, mēģināt uzburt klātbūtnes efektu.»

Priekšmetu satikšanās — pārejam pie tēmas, kas, izrādās, ir gandrīz metafiziska.

No Rundāles oriģinālajām mantām atgriezies tikai bibliotēkas skapis. «1795. gadā hercogs Pēteris aizbrauca no Kurzemes un gandrīz visu paņēma līdzi, aizveda uz Saganas pili Silēzijā, tagadējā Polijā. Šajā pilī 1945. gada sākumā notika neizprotamas lietas. Pils 1944. gada beigās piederēja franču hercogam Taleirānam, kurš nesa arī Saganas hercoga titulu. 1945. gada sākumā viss no turienes pēkšņi pazuda. Neviens nezina, vai vācieši, kas visu sapakoja, paslēpa to kādās raktuvēs, vai to paņēma amerikāņi un padomju armija? Vēl viena versija, ka vismaz daļu nolaupīja paši poļi,» stāsta Lancmanis. Trīs skapjus Polijā uzgāja Rietumberlīnē dzīvojošais doktors Gerhards Vulfiuss, pa mātes līniju cēlies no Rundāles Bīroniem. «Uz viena bija šiltīte — Rundāles pils, skapis nr. 12. Viņš nestāstīja detaļas, tas viss bija galīgi nelegāli. Viens skapis tagad ir mums, viņš bija gribējis nopirkt vēl divus. Nezinu, kā viņš no Polijas to varēja dabūt uz Berlīni! Bet mums vēl 1990. gadā, padomju laikā, atnāk konteiners, iekšā — šis skapis.»

Vēl kāds stāsts. Rundāles dekoratīvās mākslas ekspozīcijas ampīra telpā pie sienas ir portrets: Mežotnes pils īpašniece firstiene Šarlote Līvena. «Viņa bija ķeizara Pāvila I bērnu audzinātāja, nomira Pāvila I atraitnes Marijas Fjodorovnas rokās,» Lancmanis zina vissīkākās nianses. «Pēc viņas nāves muižu mantoja firsts Johans Līvens. Lejā ir arī metru augsts bronzas pulkstenis ar malahīta pamatni. Šo pulksteni firsts Līvens 1829. gadā nopirka Pēterburgā, Krievijas sasniegumu izstādē par 4000 rubļiem. Autors — vācietis Andreass Šreibers. Tas līdz 1920. gadam stāvēja Mežotnē, tad Līveni zaudēja muižu, bet saglabāja Mazmežotnes muižu, uz turieni pārveda pulksteni un savus portretus. Pēdējais īpašnieks Karls Johans Līvens, ienākot padomju varai, paspēja aizbēgt uz Zviedriju. Paņem līdz portretus, pulksteni pārdod. 1988. gadā piezvana viens cilvēks: man ir pulkstenis ar malahītu. Aizbraucam, Maskavas forštatē nabadzīgā mājā stāv šis pulkstenis. Virtuvītē, apsegts ar vaskadrānu. Nopērkam, protams, nezinot, kas tas ir. Pēc sešiem gadiem es saņemu vēstuli no Kanādas, no Karla Johana Līvena — viņš atsūta fotogrāfiju, kur pulksteni redz viņa tēva mājās Mazmežotnē.» Vēl tālāk — nomirstot Līvenam, viņa atraitne lūdz draudzenei ģimenes portretus aizvest uz Mežotnes pili, kas tagad ir Valsts nekustamo īpašumu pārziņā. Laimīgā kārtā pagājušajā gadā portreti nonāca Rundālē. «Tagad šajā telpā ir Šarlote un Johans Līveni, kurš var skatīties uz savu pulksteni. Viņi atkal ir satikušies mistiskā veidā,» priecājas direktors.

Un tajā pašā telpā ir mazs ampīra soliņš, nejauši iegādāts no kāda krievu virsnieka atraitnes. «Pagāja gadi, es ieraugu vienā grāmatā — tas taču ir no ķeizarienes Marijas Fjodorovnas kabineta Pavlovskas pilī, taisīts 1804. gadā pēc arhitekta Voroņihina meta. Šarlote Līvena neskaitāmas reizes sēdējusi savas draudzenes, ķeizarienes kabinetā, kur tas atradās! Viņas dēls nu no portreta var skatīties uz pulksteni, viņai pašai aiz sagadīšanās blakus ir nolikts labi pazīstamais sēdeklītis. Gandrīz neiespējami, vai ne?»

Veiksmes brīži, ko Imants Lancmanis sarunā prot tik brīnišķīgi izgaršot, stāv pāri izmisumam, kas saistās ar sievas Ievas aiziešanu un kolēģa Laimoņa Liepas traģisko nāvi 1975. gadā. Un skrupulozajam, grūtajam ikdienas darbam, atjaunojot no gruvešiem kaut ko tik skaistu.

«Būtībā tikai tagad varu uzelpot, pat esmu iebiedēts teikt «hop», pirms neesmu pārlēcis. Bet, racionāli runājot, šobrīd ir daudz kas, par ko nedrīkst nepriecāties,» viņš noslēdz sarunu. «Eju no ēkas viena gala uz otru. Mums ir 12 000 kvadrāmetru platības, kas prasa kopšanu, uzmanību, remontu. Eju, eju, viss ir pilns, pilns. Iedomājieties, kāds gandarījums! Katra telpa, katrs kaktiņš ir pārdomāts, aplaizīts, izprātots, uzlabots. Nav neviena stūrīša, ap kuru nebūtu tinušās domas, cerības un šaubas. Tas viss ir noticis, jābrīnās!»

Fakti par Rundāles pili

No 1972. līdz 1992. gadam ieguldīti 7,6 miljoni rubļi, no 1992. gada līdz mūsdienām — aptuveni 10 miljoni.
Darbinieku skaits: 114
Muzeja apmeklējumu skaits 2017. gadā: 255 600
Pils ansambļa teritorija — 85 ha, ieskaitot franču dārzu (10 ha) un  medību parku (32 ha).
Rundāles pils dārzā aug ap 2230 rožu šķirņu, no tām vēsturiskās rozes ap 600.

Trīs plus četri ir deviņi

Šveicē dzīvojošā latviešu pianiste Arta Arnicāne iesaka: politiķiem klavieres spēlēt būtu jāiemācās obligāti

Ja Artu Arnicāni uzlūko nevis svarīgākajā — viņas talanta radīto augļu, koncertu un ierakstu — nozīmē, bet ēverģēlīgākā, šķiet dīvaini, ka skaisto pianisti vēl neviens Latvijas vai Šveices sejas kopšanas zīmols nav izraudzījies par savu influenceri. Pēc saviļņojošās uzstāšanās Lielajā ģildē 7. decembra vakarā pianiste staro priekā un dzīvīgumā — bez skatuves grima, nevainojamu sejas ādu, brīnišķīgu smaidu un ēteriski vijīgām roku kustībām.

Arnicānes spēlētajam Ravēla Klavierkoncertam skatītāji veltīja stāvovācijas. Latvijas Radio Klasika programmas vadītāja Maruta Rubeze atzīst, ka sniegums bijis «gudrs, inteliģents, tehniski nevainojams». Koncerts liecinājis, ka pianistes radošajā attīstībā atkal noticis milzu lēciens. «Šķita, viņa uztvērusi franču mūziku autentiski — ja varam iztēloties, kā to būtu spēlējis pats Ravēls,» saka Rubeze.

Tūkstošgades sākumā kā viena no jaunajām Latvijas pianisma zvaigznēm Arnicāne absolvēja Latvijas Mūzikas akadēmiju. Zināšanas papildināja Glāzgovā un Cīrihē. Arnicānei ir četri atskaņotājmākslas maģistra grādi, iegūti Eiropas augstskolās, un piektais — mūzikas pedagoģijas maģistra diploms Cīrihes Mākslu universitātē. Patlaban viņa pasniedz klavierspēli Cīrihes Konservatorijā. Ar milzīgu aizrautību pianiste runā par savu darbu, tajā skaitā video veidošanu ar audzēkņu sniegumu, ko nosūtot vecākiem — lai iedvesmotu, parādītu, kas paveikts.

Līdztekus pedagoga darbam Arnicānei ir aktīva koncertdarbība Eiropā, viņa piedalās arī jauno pianistu konkursu žūrijā vairākās valstīs. Maijā kopā ar vīru, vācu čellistu Florianu Arnicānu izdeva Duo Arnicans mūzikas izlasi Enchanted. Vienā laidā mājās to klausoties abu četrgadīgais dēls. Arnicānu ģimene mīt Cīrihē, intervijā pianiste stāsta, ko nozīmē būt prom no Latvijas un kāpēc viņa jūtas dzimtenei parādā.

Tikko nosvinēta valsts simtgade, tuvojas Ziemassvētki. Vai koncerts ģildē jums bija emocionāls pārdzīvojums?
Latvija ir mana dzimtene, un dzimtene var būt tikai viena. Labi justies citur pasaulē var dažādās sfērās: ir vietas, kur labi jūties darba dēļ, ir vietas, kur tādas sajūtas pārņem atpūtas dēļ, un ir vietas, kur labi jūties vienkārši tāpēc, ka sirds tevi sauc. Man paveicies ar ģimeni, jo arī mans vīrs izjūt sirds saucienu pēc Latvijas. Viņa senči nākuši no Rīgas — baltvācieši. To pārmantojis mūsu dēliņš Andrīns: viņš mīl Latviju, visu laiku prasa, kad brauksim, labi runā latviski.

Jūsu vecāki ir mūziķi, vīrs arī. Vai laidīsit dēlu mūzikas skolā?
Pirmkārt, viņam mājās ir divi pedagogi. Otrkārt, man paveicies — strādāju pašā labākajā Cīrihes mācību iestādē, Cīrihes Konservatorijā. Tajā ir arī talantu programma, pati tās ietvaros pasniedzu.

Nav vienas receptes, kā izaudzināt bērnu. Jānostrādā vecāku intuīcijai. Svarīgi, lai viņš izbauda bērnību, līdzsvaro atpūtu ar interesēm. Ja bērns izrāda īpašas spējas, tā nesanāk «sēdināšana pie klavierēm» — viņam ir azarts un vēlēšanās iemācīties. Ja redzams, ka kaut kas ir pretdabisks, uzspiests, tad vai nu par agru nosēdināts, vai nav īstais virziens.

Vai šveicieši savus bērnus mērķtiecīgi virza uz labu izglītību?
Daudz tiek apgūts caur spēlēm. Tas ir brīnišķīgi, jo bērniem nav sajūtas, ka jānodala mācīšanās un atpūta un mācīšanās ir kaut kas nepatīkams, bet spēlēšanās — kā apbalvojums par izturību.

Šveicē bērni daudz laika pavada ārā. Arī skolās: iet uz mežu, mācās mežā, runā par augiem, kokiem, zvēriem. Visu laiku ir izbraukumi. Šveicē ir droši, bērni salīdzinoši agrā vecumā paši iet uz skolu — piecos sešos gados. Ja kādam bērnam jāpalīdz, visi cilvēki uz ielas gatavi iesaistīties.

Šveicē bērni jau 16—17 gadu vecumā iet praksē, orientējas uz konkrētu profesionālo virzienu. Reizēm pēc vidusskolas paņem gadu brīvu, lai praktizētos, un tikai tad sāk studijas.

Skolotāja nozīme bērna dzīvē ir ārkārtīgi liela. Ir vecumposmi, kad bērns var pārstāt ticēt vecākiem. Ja ir skolotājs, kuram viņš uzticas, kurš tiešām palīdz, tas ir neatsverami.

Tagad esat pasniedzēja, bet kā bija ar jums pašu — vecāki spieda mācīties mūziku?
Man paveicās: jau bērnībā zināju, ka gribu mācīties mūziku, nebija mocību pie klavierēm. Apkārtējā vide ietekmēja: tētis ir fagotists, mamma pianiste. Visādas situācijas bija: kad daudz vingrinās, kaut kad gribas arī nevingrināties.

Manā bērnībā tētis ilgāku laiku strādāja Krievijas Valsts akadēmiskajā simfoniskajā orķestrī pie izcilā diriģenta Jevgēnija Svetlanova. Mēs ar mammu un māsu uz vairākiem gadiem pārbraucām uz Maskavu, mācījāmies Gņesinu licejā. Tētis ņēma līdzi uz koncertiem, piedzīvoju zelta laiku, kad klasiskās mūzikas līmenis Krievijā bija visaugstākais.

Pēc jūsu koncerta Lielajā ģildē cilvēki cēlās kājās. Vai tas rada laimes sajūtu — ka labi izdevies padarīt darbu?
Mūziķiem jau uzstāšanās dienas rītā un īpaši koncerta laikā pazūd realitātes sajūta. Daudzas lietas it kā sagrozās, gandrīz vai tā: trīs plus četri ir deviņi — loģika kļūst elastīga. Arī šoreiz man tā bija. Bet par laimes sajūtu — jā, protams, tā ir! Viss notiek kā sapnī, un pamošanās nāk labu laiku pēc koncerta.

Kā pārvarat uztraukumu? Citās profesijās trīcošās rokas var sakrustot vai kaut kā paslēpt, bet jums tās ir darba instruments.
Cik koncertu, tik izjūtu. Pieredze palīdz tikt galā, bet tas nenozīmē, ka uztraukuma nav. Tas ir vajadzīgs, jo palīdz koncentrēties un atver durvis uz citu pasauli. Koncerta dienā ir svarīgi sevi noskaņot. Ja rodas daudz traucējošu lietu, kas novērš uzmanību, ir grūti. Pat saziņa pa mobilo telefonu — to jāprot laikus nolikt malā. Mūsdienu tehnoloģijas ir brīnišķīgas, bet tās jāpielieto tā, lai nekāpj uz galvas.

Ko izjūtat uz ielas, kad izdzirdat mobilā telefona zvanu ar Baha melodiju?
Bahs noteikti ir daudz labāka izvēle nekā kāds no modernās antimūzikas skaņdarbiem. Ar tiem man, godīgi sakot, ir problēma. Tagad ir daudz ar datoru veidotu skaņu efektu, ko man grūti nosaukt par mūziku, bet kas tiek pārdota kā mūzika.

Reizēm ir žēl, ka cilvēki aizvērušies apkārtnes skaņām. Varbūt tas ietekmē arī uzmanību citam pret citu un līdzcietību. Cilvēki staigā ar austiņām, brauc ar riteni ar austiņām, mašīnā skaļi klausās mūziku. Tā ir noslēgšanās sevī. Dzīvs kontakts ar citiem ir cilvēka nepieciešamība, tā nepiemīt mašīnām, robotiem. Ja pārņemsim robotu īpašības, tās var izmainīt pasauli ne uz to labāko pusi.

Cīrihē strādājat ar jaunajiem talantiem. Kādi viņi ir?
Liels prieks par bērniem, kuri uz mūzikas stundu nāk ar grāmatu padusē. Izmanto katru pauzīti, lai lasītu. Šiem bērniem raksturīga spēcīga iztēle un aizrautība arī mūzikā.

Kā tikāt pie pasniedzējas vietas Cīrihes Konservatorijā?
Pieteicos veiksmīgā brīdī: tikko biju ieguvusi pastāvīgās uzturēšanās atļauju Šveicē. Man bija visi nepieciešamie diplomi — esmu ieguvusi piecus augstākās izglītības grādus mūzikā. Taču ar to nepietiktu, ja nebūtu pastāvīgās uzturēšanās atļaujas. Šveices mācību iestādes, pieņemot darbā, nopietni skatās, vai esi nolēmis valstī dzīvot ilgi. Viņi nevēlas, lai pasniedzēji visu laiku mainās.

Mūsu augstskolas prorektore katru gadu organizē jauniešu simfoniskā orķestra koncertus, un nākamgad orķestrim būs tūre Baltijas valstīs. 15. oktobrī notiks koncerts Lielajā ģildē. Šis datums sakrīt ar Rīgas Starptautiskā jauno pianistu konkursa noslēgumu. Konkursu Mazajā ģildē organizē mana mamma pianiste Nora Lūse. Būšu klāt abos svarīgajos notikumos.

Ko jūsu vecāki saka, ka esat prom Šveicē — laimīgi par karjeru vai mazliet arī skumīgi?
Mūsu dēliņam Andrīnam ir lielisks kontakts ar vecvecākiem. Dēliņš viņus mīl, vienmēr skaita dienas līdz braucieniem uz Latviju. Ja pierasts no bērna kājas dzīvot starp divām pilsētām, divām valstīm, nav tik traki. Man bērnībā bija tāpat: dzīvojām starp Rīgu un Maskavu, tās ir jaukas atmiņas. Cīrihe nav tālu, ir tiešie lidojumi. Braucam viens pie otra ciemos.

Kāpēc, jūsuprāt, klasisko mūziku joprojām vēlas mācīties liels skaits jauniešu? Tā ir grūta joma, ilgi mācību gadi, arī sīva konkurence pasaulē, un nevar nopelnīt miljonus.
Domāju, ka ātra nauda un viegli panākumi ir mīts. Lielas naudas pelnīšana saistīta ar lieliem upuriem. Dvēseliskā aspekta neesamība ir liels upuris. Vai tas ir tā vērts? Varbūt labāk, ka mazāk naudas, bet ap sirdi siltāk, ka dari to, ko mīli. Jāsaka gan, nav izslēgts, ka arī mākslā var labi pelnīt. Jā, jāiegulda liels darbs, ilgi mācību gadi.

Esmu pateicīga par Latvijā iegūto izglītību. Izjūtu to kā intelektuālo parādu. Tas nav pienākums, bet mana griba — kaut ko labu dot atpakaļ Latvijai. Ja katrs izdarīs kaut vai drusciņ, rezultātā būs daudz labā. Ir laiks apvienoties un izrādīt savas labās īpašības, nevis norakt tās. Tas attiecas arī uz valdības veidošanas procesu. Nav pareizi citus padarīt mazākus, tā vietā vajag koncentrēties uz to, lai katrs pats augtu lielāks. Visiem politiķiem vajadzētu mācīties spēlēt klavieres. (Smejas.) Obligāti! Tas paver cilvēkā citu domāšanas līmeni.

Vai mēs par daudz čīkstam?
Arī Šveicē ir pilns ar kurnētājiem. Skolotāji, piemēram, sāk kurnēt — viņiem vienmēr maksāts par brīvdienām, kurās nav jāpasniedz, jo bērniem ir sporta diena vai citi pasākumi, bet tagad valdība to grib mainīt — jātaupa nauda. Skolotāji kurn, bet man nāk smiekli, es saprotu šo lēmumu.

Salīdzinot Latviju un Šveici, galvenā atšķirība ir mentalitātē. Ja varētu uztaisīt simbiozi no abām, būtu lieliska sabiedrība. Labās īpašības ir gan vienā, gan otrā. Manam vīram Latvijā ļoti patīk cilvēciskums, emocionalitāte, neprognozējamība. Cilvēki šeit ir atšķirīgi, tas izpaužas ārējā tēlā un personībā. Šveicē viņi savā ziņā ir līdzīgi. Jā, varbūt ir staltāki, vecumdienās — veselīgāki, slaidāki, jo nodarbojas ar sportu, brauc uz kalniem, strādā ar sevi. Man sāp, ka veci cilvēki Latvijā ir izstumti no sabiedrības.

Ko pati darāt, lai stiprinātu veselību?
Jebkura instrumenta spēle ir dabisks process. Ja sākas veselības problēmas, kaut kas nav pareizi iemācīts. Mans vīrs pašlaik veido interesantu rakstu par atbrīvotu čella spēli. Viņš salīdzina: kad veram vaļā durvis vai satveram pildspalvu, mēs taču pārspīlēti nesasprindzinām plecus. Kāpēc tad vajadzētu sasprindzināt, spēlējot instrumentu?

Man patīk sporta veids, kas ir intelektuāls — esmu atsākusi nodarboties ar paukošanu. Tā attīsta reakciju, koncentrēšanos, stājas stabilitāti. Ja ir bail no apledojušām ielām, ejiet paukoties!

Ko ģimenei vislabprātāk gatavojat brokastīs?
Pankūkas! Esmu plāno pankūku meistare no 11 gadu vecuma. Vīram patīk tās mest gaisā. Mums ir daudz piedzīvojumu — pankūkas ne tikai uz grīdas, bet arī pie griestiem. Dažreiz ir vērts aizmirst, ka jādzīvo kārtīgi, — mājās bijuši arī miltu kautiņi, skrienam viens otram pakaļ, un baltas ir visas drēbes.

Ar vīru esat izveidojuši klavieru un čella duetu Duo Arnicans. Vai tas nav izaicinoši — tuvi cilvēki var atļauties niknāk strīdēties par idejām?
Līdz strīdam esam nonākuši tikai vienreiz. Katram bija savs priekšstats, kā jāspēlē Manuela de Faljas Spāņu svīta. Esam to ierakstījuši arī jaunajā albumā Enchanted. Albums ļoti patīk bērniem. Tas veidots kā viena diena, sākot ar Rīta dziesmu un beidzot ar Nakts dziesmu. Ir vairāki latviešu skaņdarbi, arī Aijā žūžū.

Manām un vīra attiecībām ir ārkārtīgi svarīgi, ka spēlējam kopā. Mums nav jāmēģina: katrs sagatavojam savu partiju, un tad notiek saspēle — jūtam līdzīgi. Tā ir cita līmeņa komunikācija.

Kā jūs sastādāt savas koncertprogrammas?
Programmas veidošana ir atsevišķa māksla. Man ir interesanta sadarbība ar angļu diriģentu Džonu Gibonsu. Viņš meklē angļu komponistu skaņdarbus, kuri laika gaitā aizmirsti. Ar viņu esam atskaņojuši Viljama Alvina abus klavierkoncertus. Tagad iestudēsim Viljama Vērdsverta klavierkoncertu, kurš nekad nav spēlēts un ierakstīts. Tas tiks ierakstīts ar Liepājas Simfonisko orķestri janvārī, būšu atkal Latvijā!

Ar kuriem komponistiem jūtat īpašu saikni?
Mocartu un Ravēlu. Mocartu atklāju sen. Labi jūtos, viņu spēlējot. Jaunībā daudzi teica: nē, Mocartu konkursos nevar spēlēt — grūti, par to daudz viedokļu! Sākumā tiešām izvairījos. Tad sāku spēlēt un domāju: sasodīts, tik labi jūtos, kāpēc man to nespēlēt konkursos? Ravēla mūzika… Es varētu teikt, ka tā ir garšīga. Viņa harmonijas ir tāda bauda dzirdēt, it kā ēstu kaut ko neiedomājami gardu. Viņa mūzikā savijas koncentrēta kontrole ar dziļi melanholisku dvēseles izteiksmi.

Ko jūs dzīvē nekad nedarīsit, lai nesabojātu rokas?
Šveicē ir populāra slēpošana. Bērnībā daudz slēpoju, lēcu no tramplīna, nebaidījos ne no kā. Tagad ar to, protams, nenodarbojos.

Dzīve nav mērena būšana

Saņemot Spēlmaņu naktī otru skatuves naglu par iestudējumu Dvēseļu utenis kā gada izrādi, režisore Inga Tropa atzina, ka visa kompānija ir reti laimīgi cilvēki — viņi var darīt to, kas patīk, bez kādām robežām. Turklāt — mēģināt nojaukt «slimas shēmas», kurās joprojām dzīvojam

Ingai Tropai ir 33 gadi, deviņgadīgs dēls, lomas vairāk nekā 40 izrādēs, filmās un seriālos un tikai nedaudz mazāk režijas darbu, to skaitā lieli pasākumi, svētku koncerti, balvām nominētas izrādes bērniem un, protams, Dvēseļu utenis, kas iestudēts neatkarīgajā Dirty Deal Teatro.

Ļoti daudzi viņu ir redzējuši seriālā Ugunsgrēks izaugušās Ieviņas, Ģirta Ķestera un Ditas Lūriņas tēlu meitas, lomā. Taču Inga Tropa vispirms ir precīza un smalka dramatiskā aktrise, ko apliecināja jau studiju laikā, kad Māras Ķimeles režijā spēlēja Irinu Čehova lugas Trīs māsas iestudējumā. Man viņa iekrita acīs citā JRT izrādē — Ineses Mičules iestudētajā Fundamentālistā, kur Inga partnerībā ar Gati Gāgu vienkārši satrieca ar savu «nespēlēšanu», ar pilnīgu «te un tagad» dzīvošanu.

Šī ir vienīgā intervija manā pieredzē, kas sākas desmitos vakarā un beidzas pēc pusnakts, atstājot sajūtu, ka nupat varētu sākt citu sarunu, dziļāku un būtiskāku. Un neizskatās, ka Inga dotos mājās gulēt.

Kam radās ideja «profanēt» latvju svētumus un iestudēt tik provokatīvas izrādes kā Dvēseļu utenis un tagad — Sidraba šķidrums, kura pirmizrāde pavisam drīz būs apvienībā Kvadrifrons?
Ideja radās aktieriem, kas tagad apvienojušies Kvadrifronā, — Reinim Boteram, Ārim Matesovičam, Klāvam Mellim un Ancei Strazdai, ar kuru jau bijām strādājuši Teātrī TT pie izrādes Dāmas. Pēc kādas izrādes vai mēģinājuma viņi mani uzrunāja. Tas sākās pavasarī, viņi devās intervēt dažādu tautību abu dzimumu cilvēkus, savus vienaudžus, kas dzīvo komunālajos dzīvokļos. Paņēmām to izpēti ļoti plaši — viņi intervēja arī latviešus, kas tā dzīvo ārzemēs. Dramaturģe Justīne Kļava visu milzīgo materiālu caurskatīja, un pamazām sarunās kristalizējās pašas interesantākās tēmas.

Kad sāku mēģināt, sapratu, ka ir neiespējami iestudēt lugu par komunālo dzīvokli, ja visi sēž pie virtuves galda un runā.

Vajadzēja meklēt citu «telpu», lielāku dziļumu. Un tad kādas pavisam citas sarunas laikā atnāca bildes… Pēc tam uzdūros Alvja Hermaņa teiktajam par «lumpeņiem» un sapratu — jā, tieši tādi «lumpeņi» tur arī dzīvo: absolūti šauros priekšstatos, kas viņi ir, no kā cēlušies un kurp virzās. Toties ar baigo pārliecību bliež avīžu virsrakstus. Es ieraudzīju vīziju, ka viņi visi ir priekšstatos iekonservējušies, kaut paši uzskata sevi par nenormāli brīviem, — un tā radās doma par ledusskapjiem, kuros katrs paslēpies. Ieraugot formu, sabūvējās pārējās ainas.

Bet ilgi mums nebija skaidrības, kā tam vajadzētu beigties. Pēc viena nakts mēģinājuma, kad palikušas tikai dažas dienas līdz pirmizrādei, satikāmies ar Justīni Barona ielas «Ušakova laukumā» (sporta un bērnu rotaļu laukumā), runājām un nonācām pie atziņas, ka ir vajadzīgi katra personiskie stāsti. Tie bija pa daļai dokumentāli, pa daļai — fikcija. Un beigās bija Justīnes stāsts par skolotāju, kas iekritusi atejas bedrē un pašai jārāpjas ārā. Atstājām finālu «vaļēju». Jo — mēs visi esam cilvēki, gribam sevi attīstīt, mācīties, bet ik pa laikam iekrītam tādā bedrē, un jāsaprot — neviens tevi ārā nevilks. Pašam vajadzēs sevi vilkt.

Pa daļai dokumentāli stāsti, pa daļai — fikcija. Tad jau tā fikcija arī pretendē būt par realitāti.
Jā! Mākslas realitāti. Man tieši tas patīk. Cik sevi atceros, esmu pieņēmusi dažādas paralēlās realitātes, jautājums — kuru paturi katrā brīdī par galveno. Esmu laimīga, ka man ir iespēja tās pārdzīvot — mākslā, teātrī, kino, kā aktrisei, kā režisorei.

Un kas ir svarīgāk — kā režisorei realitāti veidot vai kā aktrisei piedzīvot?
Man izdodas tās lietas atdalīt. Režisējot nemēģinu iejaukties aktieru darbā un teikt priekšā, es uzklausu visas idejas, bet ne visas izmantoju. Ņemu no citiem ierosmi, bet tas nav viegli, jo ir jābūt stingram kodolam pašā, lai kādā brīdī neapjuktu trijās priedēs. Bet to kodolu var mainīt un bagātināt. Māksla taču ir dzīvs process.

Tas ir kā slēdzis smadzenēs. Es pārslēdzu to — un tad esmu aktrise. Tur ir arī daudz metafizisku lietu… Uztveru sevi kā instrumentu, kam jābūt labā kārtībā, fiziskā un garīgā formā, lai izdarītu to, ko vajag. Kā aktrise es vispār nedomāju par režiju, ļauju ar sevi manipulēt. Tā ir strādāšana ar savu «ego». Reizēm, kopā strādājot pie izrādes, tā kārtība nojūk, tomēr vajag būt noteiktai hierarhijai. Diriģēt nevar visi — tad būs haoss un kakofonija.

Laika gaitā esmu iemācījusies pārslēgt tās podziņas tā. (Uzsit knipi.) Tā tas notiek arī dzīvē, ja cilvēks ir vesels. Aizeju mājās un uz knipja sitienu neesmu ne režisore, ne aktrise, esmu savam dēlam mamma, reizēm — draugs. Viņam ir deviņarpus gadu. Es viņu gaidīju studiju beigās. Mūsu kursa — tur mācījās Valters Sīlis, Kārlis Krūmiņš, Laura Groza-Ķibere, Inese Mičule un citi — diplomdarbu laikā. Nospēlēju vēl pirmās Simbelīna izrādes Dāvida Džovanzanas režijā, tad Imodženas lomu pārņēma Madara Botmane.

Kas vadīja jūsu kursu?
Māra Ķimele. Es tikai tagad, pēc diezgan daudziem gadiem profesijā, varu nojaust, kam viņai kā sievietei, kas strādā režijā, vajadzēja iziet cauri. Mēs tagad esam vairākas režisores, cenšamies balstīt cita citu. Kad es iedomājos par Māru, kas bija absolūti viena, es saprotu, ka vienkārši nedrīkstu ieslīgt žēlabās par sevi.

Vai tiešām režija joprojām tiek uzskatīta par profesiju, kas nav domāta sievietēm?
Protams. Bieži vien neapzināti. Kopējā kontekstā tas joprojām tā ir. Reizēm tas, ko ir nācies piedzīvot, atgādina sliktas filmas scenāriju. Bet esmu sapratusi, ka nedrīkstu to laist sev klāt. Ka mēs joprojām dzīvojam «slimās», deformētās shēmās. To es redzu pat savā dēlā — jo bērns jau atspoguļo sabiedrību. Ko es varu darīt? Izskaidrot, izskaidrot, izskaidrot.

Par to mēs runājam arī Dvēseļu utenī. Un tas ir tas, ko es gribētu darīt — atraisīt tās «slimās» shēmas kā mezglus, lai būtu iespējams radīt jaunas, veselīgākas saites. Tās ir smalkas lietas, daudzi, iespējams, to nemaz nejūt, bet māksliniekiem jau ir citas, smalkākas antenas.

Lai kaut ko mainītu, visvienkāršākais ir darīt to, ko es domāju un kā es to sajūtu. Bet vienlaikus nepieļaut amnēziju un nedzīvot ilūzijās. Būt atvērtai. Tas ir mans lielais uzdevums pēdējos pāris gadus — būt atvērtai pret to, kas sāpinās. Sāp ļoti bieži. Svarīgi ir izprast, izanalizēt un tad to, kas darījis sāpes, aizvainojis, nevilkt sev līdzi. Tas reizēm ir visai ekstrēmi, bet tā var ātrāk tikt uz augšu, iemācīties, pieaugt.

Kas ir stiprā puse režisorēm?
Spēja domāt par vairākām lietām paralēli. Režisores ir daudz atvērtākas pret citu idejām — mēs spējam vienlaikus uzņemt un atsijāt. Pacietība. Bet — jāprot arī ļoti vīrišķīgi novilkt robežas. Lai arī tajā robežu novilkšanas brīdī kļūsti par «slikto».

To jums iemācīja Māra Ķimele?
Arī to. Māra ir dzirksts, kuras dēļ es vispār daru to, ko es daru. Biju nolēmusi kļūt par žurnālisti un strādāt «karstajos punktos». Bet atvērto durvju dienā aizgāju draugam līdzi uz Ludzas ielu [Latvijas Kultūras akadēmiju]. Ienācu, jo negribējās vienai klīst pa Maskačku. Sēžu beigās, redzēt neko neredzu, bet dzirdu balsi, kas visus vienkārši nobliež gar zemi: «Jums te nav, ko meklēt, ja neesat nevienā teātrī neko režisējuši…»

Redzējuši?
Nē, man liekas, viņa tieši teica «režisējuši». Visi pieplok kā zāle, es savukārt iztaisnojos un ieraugu viņu — kā ugunsstabu, ar tiem čirkainajiem matiem, degošām acīm… Citus viņa nobiedēja, bet es laikam nebaidos lēkt āliņģī vai krācēs. Man nav bail no tādiem ekstrēmiem skolotājiem kā Māra. Mēs sajutām viena otru. Tā mīlestība… Ne sargājoša, bet sapurinoša… Pēc trim mācību mēnešiem viņa paņēma mani spēlēt Irinu JRT izrādē Trīs māsas. Nevienam režisoram tā neesmu uzticējusies. Tas bija tāds transcendentāls stāvoklis, kurā es tomēr dzirdēju Māras balsi, kas lika iet dziļāk, tālāk. Tagad saprotu, ka tas varēja būt diezgan bīstami, bet ar Māru bija sajūta, ka es to drīkstu darīt. Lēkt krācē, jo kāda roka mani noturēs.

Kad mēs tagad satikāmies Rudens sonātē [Ingmara Bergmana scenārija iestudējums JRT], tā atkal bija liela un abpusēja mīlestība, bet citāda… Saites bija pārtrūkušas, un tas ir normāli, tā tam ir jābūt. Mēģinājumi bija laime.

Bet Eva ir tik smaga loma — zaudēts bērns, apziņa, ka māte ir daudz talantīgāka.
Tā arī bija. Kādā brīdī pašai arī ļoti, ļoti sāp, kad saslēdzies ar tēlu un šīs emocijas gāžas iekšā. Ķermenis burtiski brēc un kliedz, nevar izturēt. Tas laikam ir kāds sadomazohisms, kas mums, aktieriem, piemīt. (Smejas.) Spēlējot tas vairs nav tā. Kamēr lomu taisi, ir sajūta, ka… mirsti, un tas ir traki. Jo kādai daļai no manis ir jānomirst, lai tā otra būtne varētu ienākt. Tāpēc ir profesija, ir dažādas tehnikas.

Ideālā gadījumā esi kā tunelis, pa kuru plūst informācija, ko nav laika pašai pārdzīvot, tu esi kā balta lapa. Vilis Daudziņš tā strādā. Sāk lomu kā balta lapa.

Un vēl — Māra mācīja, kā dzīvot starp šīm paralēlajām realitātēm un tikt ārā uz sitienu. (Atkal uzsit knipi.) Kā nevilkt lomu līdzi dzīvē. «Ārā, ārā, ārā,» — tā viņa mudināja.

Es viņai būšu vienmēr pateicīga, jo viņa ir mana pirmā un vienīgā skolotāja profesijā. Lai kādos ūdeņos es dotos, man būs airi, ko Māra iedevusi.

Jūs esat laba kompānija, kas strādā kopā, — Justīne Kļava, aktieri. Vai jums ir paaudzes sajūta?
Ir un nav. Esmu diezgan savrups cilvēks. Ja jutīšu, ka man jāiet savs ceļš, es iešu. Reizēm citi to neizprot, apvainojas. Reizēm pati neizprotu. Bet aiz nākamā pagrieziena mēs varbūt atkal satiksimies. Nevienā savienībā nedrīkst būt privātīpašnieciskums. Tā ir arī pašapziņas lieta — ja es izvēlos iet citā virzienā nekā pārējie, tas nenozīmē, ka viņi ir slikti vai iet nepareizā virzienā. Vienkārši man tajā brīdī jāiet citur. Jābūt pašai. Tas arī ir veids, kā izpaužas «slimās» shēmas un kā tās var mainīt. Nedomājot kategorijās «pareizs», «nepareizs», «labs», «slikts».

Jūsu lomu vidū ir arī Ieva seriālā Ugunsgrēks. Daudzi jūs pazīst tieši tāpēc.
Tā bija laba skola. Piekritu lomai pragmatisku apsvērumu dēļ. Biju pagājusi malā no teātra, man piedzima bērns, un atgriešanās nenotika viegli. Aizgāji? Nu tad ej. Tavējie ir aizskrējuši pa priekšu. Darba nav, un nav arī naudas. Aizgāju uz provēm, man piedāvāja galvenās mīlētājas lomu, un es to pieņēmu. Man liekas, ka es to darbu izdarīju, cienot sevi, kolēģus un skatītājus. Jā, reizēm nebija viegli — nu, cik tad var sēdēt dīvānā un ciest! Bet — kur citur es varētu spēlēt kopā ar Uldi Dumpi, Olgu Dreģi? Kur vēl es varētu no viņiem mācīties, burtiski uzsūkt metodi, kā viņi to dara, saprast, kā es to varētu izmantot? Esmu ļoti pateicīga par šo iespēju.

Ir jau vēls vakars. Kur jūs ņemat spēku?
Es piederu pie cilvēkiem, kam, ja viņi dara to, kas ļoti patīk, nāk klāt enerģija. Esmu darījusi vairākus darbus reizē, gandrīz vienlaikus iestudēju Dvēseļu uteni un Zibeņu domas. Irbīti Teātra muzejā ar Juri Bartkeviču. Ir bijuši posmi, kad esmu gulējusi divas stundas diennaktī.

Cik ilgi tā var?
Ilgi. Ar vienu noteikumu — ir jādomā par veselīgu uzturu, veselīgu dzīvesveidu, meditāciju. Tā var, ja mīli to, ko dari. Jā, man patīk tāda situācija, man patīk ekstrēmi stāvokļi, man patīk sajust savu spēku un jaudu. To, ka dzīve nav tāda mērena būšana.

Pils drošās rokās

Kāpēc tieši jaunajai mākslas vēstures un restaurācijas speciālistei Laurai Lūsei Rundāles pils muzeja direktors Imants Lancmanis vēlējās nodot pili?

Cik drosmīgam jābūt cilvēkam, lai uzņemtos pārvaldīt pili pēc tam, kad to gandrīz pusgadsimtu ir darījis Imants Lancmanis? Latviešu gara aristokrāts, cienīts mākslas un arhitektūras eksperts, daudzu grāmatu autors. Viņa vadībā ir sākta un arī pabeigta Latvijas greznākās pils restaurācija un izveidots muzejs, ko gadā apmeklē vairāk nekā 255 tūkstoši cilvēku. Kas spēs kļūt par Rundāles pils saimnieku pēc viņa?

Lancmanis jau septembrī žurnālistiem teica, ka direktora amatā gribētu redzēt kādu kolēģi, kurš ir pieteicies konkursā. Bet ne mēs zinājām viņa vārdu, ne bija pārliecība, ka Kultūras ministrijas izveidotā komisija, kurā Lancmanis bija tikai padomdevējs, no 16 kandidātiem par labāko atzīs tieši direktora favorītu. Taču notika tieši tā, un nu vārds ir nosaukts — Laura Lūse. Kas viņa ir, no kurienes, ar ko nodarbojusies, lai viņai uzticētu tādu dārgumu kā Rundāles pils?

Meitene no Džūkstes

Gaiša seja bez nevienas laika atstātas rievas, kārtīgi sasukāti, gaiši mati un tumša kleita, kurā 37 gadus vecā Rundāles pils muzeja Mākslas pētniecības nodaļas vadītāja izskatās pārlieku atturīga. Vai nu aiz satraukuma, vai ieraduma tūlīt pēc iepazīšanās Laura sāk stāstīt par kādu no gleznām, kas ir pie pils sienām. Uz jautājumiem atbild pārdomāti, labā latviešu valodā, kurā ik pa laikam iespraucas akadēmiskajai literatūrai raksturīgi jēdzieni. Acīmredzot apmulsusi no mediju pēkšņās uzmanības.

Laura nāk no Tukuma novada Džūkstes pagasta, kur bērni zināja Anša Lerha-Puškaiša pierakstītās pasakas, bet skaistu arhitektūru gan nebija iespējas redzēt. Pat no baznīcas pēc kara pāri palikušas tikai drupas. Tāpēc Laura labi atceroties pirmo reizi, kad viņu un brāli vecāki aizveda uz Rundāles pili. Tas bijis 1987. gadā. Apskatei bija atvērtas atjaunotā Zelta un Baltā zāle, kā arī hercogienes buduārs. Sešus gadus vecajai meitenei šķitis, ka nekā skaistāka uz pasaules nav. «Grandiozi,» viņa atceras.

Lai gan skolas gados Laura labprāt apmeklējusi muzejus, pēc pamatskolas tomēr turpinājusi mācības Rīgas Komercskolā. Jāmācās bijis nogurdinoši daudz, tāpēc pēc absolvēšanas atslodzei nolēmusi nemesties uzreiz darbā, bet vēl pamācīties kaut ko praktisku. Tā nokļuvusi Rīgas Celtniecības koledžā polihromā (krāsotā) koka restaurācijas studiju programmā. «Man nebija izpratnes par to, ko nozīmē restaurācija. Vienīgais, ko varēju iztēloties, bija Rundāles pils greznās zāles. Iedomājos, ka restaurācija vienmēr noved pie tāda rezultāta, kāds ir Rundāles pilī,» atceras Laura. «Man nebija arī ne mazākā priekšstata, ka restaurācija nav tikai amatnieka darbs, ka patiesībā tas ir zinātnisks darbs. Jābūt plašām zināšanām mākslas vēsturē, ķīmijā un materiālzinātnēs, lai izmantotie ķīmiskie materiāli neietekmētu kultūrvēsturisko objektu. Studējot restaurāciju, atklāju, ka es gandrīz neko nezinu par Latvijas mākslas vēsturi, par lielajām bagātībām, kas ir mūsu baznīcās un muižās. Ieinteresējos par to un aizgāju studēt uz Mākslas akadēmiju.»

Vai aiz zinātkāres? Laura precizē — nē, tā bijusi apzināta, mērķtiecīga rīcība. «Skaidri zināju, ka gribu studēt mākslas vēsturi.» Tas esot prātīgākais lēmums, kas ietekmēja visu viņas dzīvi.

Kad «sadeg» doktora darbs

Kopš Laura Mākslas akadēmijā pievērsās mākslas vēsturei un teorijai, viņas profesionālajā dzīvē vairs nav bijis nejaušību. Paralēli studijām sākusi strādāt uzņēmumā Arhitektoniskās izpētes grupa (AIG), kur atklājusi bagātīgu, taču ne sistematizētu un pētītu tapešu arhīvu.

«Viņa bija viens no tiem diviem trim studentiem, kas atnāca pie mums strādāt ar milzu interesi. Lauru patiešām interesēja ēku vēsturiskā vide,» atceras AIG vadītāja Baiba Eglāja. «Kad viņa atklāja mūsu tapešu kolekciju, ārpus sava darba laika sāka to kārtot, lai tā nebūtu kaudze, bet materiāls, ko var izmantot turpmākajā restaurācijas darbā.»

Izmantojot AIG savākto materiālu, Laura visus akadēmiskos pētījumus ir veltījusi tapetēm, kas bija sastopamas Latvijā no 18. gadsimta līdz 20. gadsimta 40. gadiem. Stāstot par tām, Laura atraisās — tā ir tēma, ar ko viņa spēj aizraut sarunas partneri. Izrādās, Latvijā līdz mūsdienām nav saglabājušies 18. gadsimta auduma tapešu paraugi. Tās bijušas tik dārgas, ka muižnieki, mainot dzīvesvietu, tapetes, tāpat kā mākslas darbus, mēbeles un traukus, ņēma sev līdzi. «Lielākais, ko var atrast, ir naglu atstāti caurumi sienā, kas liecina, ka tur agrāk ir bijusi piesista līste, ar ko piestiprināta auduma apdare,» stāsta Laura. «Savukārt papīra tapetes ne vienmēr tika rūpīgi noplēstas. To fragmenti ir saglabājušies.»

Laura noklusē, ka doktora darbs, kurā viņa bija pētījusi Latvijas tapetes divu gadsimtu garumā, nepabeigts «sadega» kopā ar datoru, kad tas neatgriezeniski sabojājās. Baiba Eglāja izstāsta, ka Laurai vajadzēja izšķirties — nenodot doktora darbu laikus un līdz ar to atmaksāt stipendiju, vai arī mobilizēties un uzrakstīt apjomīgo pētījumu dažās nedēļās. Laura izvēlējās grūtāko. «Krīzes situācijā viņa spēja saņemties un ātri izdarīt darbu,» uzteic Baiba Eglāja.

Saruna mūs ar Lauru aizved atpakaļ uz Rundāles pili, ko viņa min kā piemēru tam, kā restaurācijā maksimāli pietuvoties vēsturiskajai realitātei. No ceļojumu aprakstiem bija zināms, ka pils sienas klāja dažādu audumu Berlīnē austas tapetes, bet kādas — nekādu liecību. Lai pils sienas atkal klātu tapetes, muzeja speciālisti savulaik devušies uz Potsdamu pētīt 18. gadsimta otrās puses tapešu audumus, pēc to paraugiem gatavojuši zīmējumu metus tām tapetēm, kuras speciāli Rundāles pilij austas Maskavā zinātniskās restaurācijas ražošanas darbnīcās. Mēs nekad nezināsim, kā tieši izskatījās pilī pirms diviem gadu simtiem, bet tagadējais interjers ir fantastisks baroka laika pils paraugs.

Pavērt pils vārtus plašāk

Laura Rundāles pils muzejā, kur vairums no 115 darbiniekiem kopā ar Lancmani strādā gadiem ilgi, ir jauniņā. Muzeja mākslas pētniecības nodaļā sāka strādāt tikai pirms gada. «Sākumā man bija liels pārdzīvojums nākt uz Rundāles pili kā uz darbu. Vispirms iziet cauri staļļa vārtiem, tad pils vārtiem un iet uz pils galveno ieeju — tas rada tik svinīgas izjūtas! Bija vajadzīgs laiks, līdz apjautu, ka man būs šeit arī jāstrādā,» stāsta Laura. «Bet kolēģi bija atsaucīgi, palīdzēja. Te ir mierīga gaisotne, un tas palīdz organizēt darbu, strukturēt pienākumus un veicina darba produktivitāti.» Viens no uzdevumiem, ko Laura uzņēmusies darīt jau tagad, — atvieglot pieejamību muzeja materiāliem un veicināt pētniecību. 

Viens no vērtīgākajiem arhīva dārgumiem esot Latvijas muižu un baznīcu inventāru saraksti, kas ļauj pētīt ne tikai Kurzemes hercogistes, bet arī Vidzemes un Latgales muižu vēsturi. Inventāru sarakstus saviem pētījumiem jau ir izmantojuši mākslas vēsturnieki Imants un Ieva Lancmaņi, vēsturnieks un iepriekšējais Mākslas pētniecības nodaļas vadītājs Jānis Baltiņš. Tagad inventāru arhīvs tiekot kārtots un digitalizēts, lai ar datorprogrammas Kaus palīdzību būtu pieejams internetā.

Laura jau ir sazinājusies ar vēlā baroka pētnieku Torstenu Veitu no Greifsvaldes Universitātes Vācijā, kurš sācis pētīt Rundāles pils tēlnieka Johana Mihaela Grafa biogrāfiju un darbus. Pēc Lauras stāstītā, lai gan Grafs ir strādājis arī Berlīnē, veidojot prinča Heinriha pils zāles apdari, izpildījis Prūsijas karalienes Kristīnes Elizabetes pasūtījumu un gādājis par Nīderšēnhauzenes pils apdari, piedalījies Varšavas Karaliskās pils veidošanā, līdz mūsdienām Grafa tēlniecības paraugi ir saglabājušies tikai Rundāles pilī. Grafam veltītas monogrāfijas izdošana piesaistītu pilij rokoko un baroka tēlniecības interesentus no visas pasaules.   

Lai uz Rundāles pili atvilinātu ne tikai mākslas pazinējus, bet arī vienkāršus interesentus, Laura min vismaz divas ieceres: regulāri rīkot izstādes un gādāt, lai būtu daudzveidīgāka pils parka izmantošana. Nesen, oktobra sākumā, Rundāles pils muzejs iegādājies monētu, kas izdota par godu Luija XVIII brāļa meitas kāzām Jelgavas pilī. Labi zināms, ka pēc Lielās franču revolūcijas Luijs XVIII ar galmu, aptuveni 200 cilvēkiem, vairākus gadus dzīvoja tukšajā Bīrona pilī. Materiālu liecību nav, tikai monēta, bet Laura ir gatava izaicinājumam veidot izstādi par franču karaļa trimdas gadiem Latvijā. Līdzīgi viņa iecerējusi izstādi par dāņu izcelsmes arhitektu Severīnu Jensenu, kas bijis hercoga Pētera vadošais būvmeistars, un par Pētera Bīrona gleznu kolekciju, kurā bijuši daudzi holandiešu, flāmu un vācu mākslinieku darbi. «Ja izdosies atvest uz šejieni vismaz dažas gleznas, kas šobrīd atrodas Eiropas nozīmīgāko muzeju kolekcijās, būtu arī iemesls cilvēkus aicināt uz Rundāles pili,» pārliecināta Laura.

Vērienīgi darbi jau sākti, lai ļaudis no Latvijas un citām valstīm atgrieztos Rundāles pils dārzā. Pagaidām tas ir apmeklēts krāšņo rožu dēļ, bet šajā un nākamajā gadā dārzā tiek stādīti kociņi vēsturiskā ābeļdārza izveidei. Rietumu pusē būs redzamas šķirnes, kādas bijušas populāras Latvijas muižu dārzos, bet austrumu pusē tiks stādītas ābeļu, aprikožu un persiku šķirnes, kas deva augļus hercoga Pētera valdīšanas laikā no 1764. līdz 1795. gadam. Bērnu rotaļu laukumā Laura ieplānojusi mehāniski griežamu karuseli, kāds izmantots sendienās, bet meža parkā starp vēl ierīkojamām pastaigu takām saredzējusi vietu laukumam vēsturiskām āra spēlēm, piemēram, kriketam.

Pēc Jaunā gada, kad Laura Lūse būs oficiāli stājusies Rundāles pils muzeja direktores amatā, viņai būs arī jāgādā par pils jumta remontu. Projektēšana pabeigta, tagad jācer, ka Kultūras ministrija spēs panākt, ka tam valsts budžetā tiek atvēlēti gandrīz trīs miljoni eiro. Sāktas sarunas par Rundāles pils muzeja juridiskā statusa maiņu — lai muzeja ienākumus būtu iespējams efektīvāk izmantot attīstībai un tā darbību neiegrožotu plānošana no viena budžeta gada līdz otram, muzejam būtu jākļūst par valsts kapitālsabiedrību. Vai tas notiks — tas ir politisks lēmums. Lancmaņa kungam ir izdevies saglabāt politisko neitralitāti un neatkarību, vai tas būs pa spēkam arī Laurai Lūsei? Viņa atbild — gribētu! Nevienā politiskā partijā nestāšoties.

«Viss ies uz priekšu»

Laura ilgus gadus ir strādājusi Rīgā. Mīļuprāt apmeklē Viktorijas un Alberta muzeju Londonā un Nacionālo mākslas muzeju Rīgā. Profesionālās zināšanas papildinājusi Itālijā, Vācijā un Norvēģijā, kultūrvēsturiskā mantojuma baudīšanai ik pa laikam atgriežas Itālijā.

Bet, kopš viņa strādā Rundāles pilī, dzīvo Bauskā — mazā pilsētā, kur nav ne tādu muzeju, ne pasākumu kā galvaspilsētā. Un Bauskā neiesēsties lidmašīnā, lai pēc stundām divām baudītu pasaules mēroga mākslu. Pēc maza pārdomu brītiņa viņa atzīst, ka tikai tagad ir iedzīvojusies mazajā pilsētā. «Visvairāk man pietrūkst draugu. Viņi palika Rīgā. Viņu trūkumu izjūtu visvairāk,» atzīst Laura.

Intervijā Latvijas Radio Lancmanis izteica sapratni, ka tādam cilvēkam kā Laura nevar būt viegli «pārcelties uz laukiem». Bet Rundāles pils dēļ viņa bija gatava pamest Rīgu. «Viņa gada laikā paspēja apliecināt gan kompetenci, gan apņēmību, gan to, ka tiešām grib būt šajā pilī un palikt tur uz ilgu laiku,» Lancmanis skaidroja, kāpēc nav slēpis komisijai, ka atbalsta tieši Lauru. Konkursa otrajā kārtā bijuši četri «cienījami kandidāti», bet Laura Lūse uzvarējusi ne tikai ar iegūtajiem punktiem. «Viņas priekšrocība bija tā, ka viņa jau zina šo vietu un kolektīvs zina viņu. (..) Jā, es esmu apmierināts un domāju, ka viss ies uz priekšu labi,» radio sacīja Lancmanis.

«Ja Laura spēja iekļauties kolektīvā, kas ir veidojies ilgi pirms viņas, un iegūt šīs noslēgtās sabiedrības uzticību, tad viņa ir pelnījusi būt Rundāles pils muzeja vadītāja. Laurai patīk organizēt, viņa spēj sakārtot prioritātes un veidot vīziju. Viņa ir spēcīga, gudra un ambicioza,» arī Baiba Eglāja saka — Rundāles pils ir drošās rokās.

Plati atplestām acīm

Ebreju glābēja Žaņa Lipkes sievas lomai filmā Tēvs Nakts režisors izvēlējās profesionālu, tomēr maz pazīstamu aktrisi. Lielā Kristapa nomināciju ieguvusī Ilze Blauberga pati ir piedzīvojusi vēstures drāmu: viņu no Rietumos dzīvojošā tēva 10 gadus šķīra dzelzs priekškars

Savu darba kabinetu Nacionālajā teātrī Ilze (40) par tikšanās vietu neizvēlas — tā būtu saruna piecu kolēģu kompānijā. Izlemjam nepretenciozi pasēdēt uz soliņa pie Rīgas kanāla. Garāmgājēji mums nepievērš uzmanību. Ilze ir inteliģenta un tieša, nemanot pārejam uz «tu».

Ilze Blauberga (40) plašai auditorijai nav pazīstama. Tāds esot bijis filmas Tēvs Nakts režisora Dāvja Sīmaņa uzstādījums — partnerībai ar Artūru Skrastiņu atrast nezināmu, tomēr profesionālu aktrisi.

Blauberga 2003. gadā beigusi tā dēvēto Valmieras teātra kursu Latvijas Kultūras akadēmijā. Arī Nacionālajā teātrī viņa nav štata aktrise, bet gan, kā pati iepazīstina ar sevi, «mārketinga projektu vadītāja / producente».

«Valmierā joprojām ir kursabiedri Elīna Vāne, Ivo Martinsons, Mārtiņš Liepa, Māra Mennika. Rīgā — Māris Bezmers, Kristīne Nevarauska, Kaspars Zvīgulis, Inga Alsiņa, Andris Gross, Didzis Eglītis. Saeimā ir Artuss. Visi manējie,» viņa pasmaida.  «Mums vēl joprojām ir labas attiecības. Sazvanāmies, braucam uz pirmizrādēm.»

Blauberga Valmieras teātri atstājusi pēc nieka trim sezonām. «Man bija kādi 25—26 gadi, varēju vēl darīt visu ko,» Ilze runā pavisam viegli. Desmit gadus nostrādājusi televīzijas producentu grupā Mēmais šovs, bijusi projektu vadītāja raidījumiem Prāta banka, Vai esi gudrāks par piektklasnieku?, Dziesmu duelis, Zelta ģimene, Brīnumzemes šovs.

Nu jau piecus gadus Ilze ir atgriezusies teātrī, tikai citā ampluā. «Man ir iespēja teātra māju redzēt no visām pusēm,» viņa secina. «Ir bijusi pilnvērtīga dzīve, nekur tālu no savas profesijas neesmu aizgājusi. Strādājot teātrī, nekad nedomāju — bet man taču vajadzētu būt uz skatuves!»

Ar aizrautību Ilze runā par pašlaik «kūrējamo» režisora Valtera Sīļa izrādi Tikšanās vieta — Rīgas pilsētas 2. teātris. Skolēniem no 8. līdz 12. klasei — arī pašas meita ir šajā vecuma grupā — domāts stāsts par vienīgo fotogrāfiju, kas saglabājusies no Latvijas Republikas dibināšanas akta 1918. gada 18. novembrī. Blauberga slēdz līgumus ar skolām, sūta jauniešiem iepriekš paveicamos uzdevumus. «Ļoti interesanti, es gan nevaru visu atklāt. Skolēniem zālē būs austiņas, varēs pārmaiņus četros kanālos klausīties notiekošo uz skatuves. Šai paaudzei, līdzko mazliet ilgāk jāpaskatās, diemžēl zūd interese.»

Vai Nacionālais teātris tavu aktrises potenciālu vismaz izmanto ārštata lomām?
Pagājušogad beidzās jaukais projekts Īstie. Izrāde Gribu ziemu īsto! Šajā ciklā bija «īstais teātris», «īstā bērnība», «īstie Jāņi», «īstie Ziemassvētki». To izveidoja Jānis Vimba, Kaspars Zvīgulis un Kārlis Kazāks. Domubiedru grupa. Bet Vimba kļuva par teātra direktoru. Pat ļoti gribot, viņš vairs nevar veidot un spēlēt aizņemtības dēļ.

Es daru visu ko. Pēdējais — filmējām Nacionālā teātra filmu, mums februārī arī būs 100 gadu. Un filmai vajadzēja sētnieku. Kurš būs sētnieks? Es! Man nav problēmu.

Tu esi ar teātri saistīta vairākās paaudzēs.
Jā, vecāmāte no mammas puses strādāja Dailes teātra administrācijā. Kā mazs bērns gāju uz izrādēm, vecmamma mani ņēma līdzi, jo nebija, kur atstāt. Atceros, Sievietes, sievietes skatījos trīs vakarus pēc kārtas. Tad, protams, pusaudža gados man vispār riebās teātris, gāju tikai uz kino. Iestājos Latvijas Kultūras akadēmijā, studēju Latvijas un Vācijas starpkultūru sakarus. Blakus bija teātra kurss. Domāju — forši, ko tik viņi visu dara! Tad arī tur iestājos.

Nebija tā, ka no bērnības gribēju būt aktrise. Pat nezinu, kas es gribēju būt. Labs cilvēks.

Tāda ir tava loma filmā Tēvs Nakts!
Jā. (Smejas.)

  tevi «izraka» filmas  komanda?
Režisore Māra Liniņa mani ieteica Dāvim Sīmanim. Viņš uzaicināja uz provēm. Visos filmu projektos, kas man ir piedāvāti, esmu tikusi caur Māru. Tie pārsvarā ir bijuši Krievijas seriāli un filmas.

Studiju laikā mēs filmējāmies Arvīda Krieva filmā Man patīk, ka meitene skumst. Dāvja Sīmaņa tēvs bija operators, Dāvis juniors bija filmu vairākas reizes skatījies, mani atcerējās — ā, pareizi, tas Valmieras kurss!

Man līdz šim ar latviešu projektiem nav veicies. Esmu gājusi uz provēm reklāmām, bet nekad neesmu paņemta. No Sapņu komandas, kur filmējos divas dienas, izmontēja ārā, parādījos tikai titros. Skatoties filmu, sapratu, kāpēc tā vieta ir izmontēta, — lieka informācija, kas nav izmantojama.

Satraukuma nebija. Domāju, ka filmā Tēvs Nakts atkal būs tikai proves, bet, kad mani apstiprināja lomai, likās — nopietni?

Vai Krievijas seriālos spēlēji konkrētus tipāžus?
Nē. Vienā biju policiste, kopā ar kolēģi Egilu Melbārdi izmeklējām lietu. Bija filma, kuras darbība risinājās kafejnīcā, es biju viesmīle. Mēnesi filmējos, un man jau likās, ka tur patiešām strādāju. Tikai bordo krāsas krekliņš bija tik ļoti apnicis!

Citā seriālā esam ar Artūru Skrastiņu kopā filmējušies, viņam bija liela loma, man — kārtējā viesmīle, kura runā vāciski.

Pārdevi viņam alu?
Nē. Viņu tajā kafejnīcā taisījās noindēt. Es skrēju glābt. Man ir laba pieredze ar krievu aktieriem. Nekad neesmu piedzīvojusi, ka kāds prasītu: «Vai tiešām jūs Latvijā apbižojat krievus?» Viņi redz situāciju, zina par propagandu. Tie ir kultūras, mākslas cilvēki, kas rotē starp abām pasaulēm. Piemēram, seriālā Kvest filmējos kopā ar jauniešu zvaigznēm Pāvelu Prilučniju un Agati Mucenieci. Viņa labi runā latviski, ir šeit dzimusi.

Man mājās nav televizora, ļoti maz no safilmētā esmu redzējusi. Laikam vienu Kvest sēriju noskatījos. Teātrī tie, kas skatās TNT kanālu, ik pa laikam saka: «Es tevi vakar redzēju!» Tad mēģinu skaļi domāt: «Kur? Kas tas bija par laiku — karš, mūsdienas? — Ā, jā, jā!»! Nav jau tā, ka tas neinteresētu, bet tad man jāmeklē internetā.

Izklausās patētiski — tomēr teātris un kino laikam ieplūst asinīs.
Protams! Man ļoti patīk filmēšanas process. Pavisam citādi nekā seriālā, kur viss notiek tik ātri: cik-cik, cak-cak! Darbs arī ir citāds nekā teātrī. Teātrī ir iespēja izlabot kļūdu nākamajā mēģinājumā vai izrādē, taču tur viss ir nofilmēts. Turklāt filmas ainas nefilmē secīgi pēc kārtas. Tēvs Nakts otrajā dienā filmēja finālu, kur Artūrs ir sasists un es viņu velku uz mājām. Principā 48 stundās man jākļūst par viņa sievu Joahnnu, kurai jau viss piedzīvotais ir aiz muguras, ir milzīga sāpe.

Bija divi filmēšanas posmi — vasaras un ziemas. Kopā kādas 20 filmēšanas dienas ar pārtraukumiem. Mūsu māja filmā bija Kauguros, jo tur ir koka arhitektūra. Bet interjers bija Jaunjelgavā. Vecā mājā, kas pat ir izlikta pārdošanai, ar aiznaglotiem logiem. Geto — Tukumā, Daugavas ainas — Rīgā.

Johannas loma kļuva par tavu zvaigžņu stundu profesijā.
Jā, es nevarētu teikt, ka teātrī man ir bijušas izcilas lomas. Sākumā vispār bija tā — domā, kaut neaizmirstu tekstu, nevis kāpēc ej uz skatuves. Tikai lēnām apaudz ar meistarību.

Varbūt tagad man ir profesijas pagrieziens. Lielā Kristapa nominācija liek domāt, ka viss ir izdarīts pareizi. Vai ir izdarīts labākais, kas ir prasīts.

Es centos, un Johanna nav viegls personāžs. Vispār tas laiks nav viegls. Sanāk, ka, darot mazāk, izdari vairāk. Tās akmens sejas filmā… Visu laiku sevi ir jātur grožos, nevari izplūst emocijās. Jo apkārt ir šausmas. Un Johannai ir ģimene, bērni, kuriem jādod drošības sajūta, ka viss ir kārtībā. Sarežģīts uzstādījums. Nevar saprast nevis to, cik tu drīksti raudāt, bet cik Johanna drīkst to darīt.

Kā Ilze es pat filmas skaņošanā raudāju. Kā Ilze es to, ko izdarīja Johanna, noteikti nevarētu. Es vienkārši nomirtu aiz bailēm. Ja nu vienīgi mani «piežmiegtu» tāds Žanis.

Tavā ģimenē arī ir smagie vēstures stāsti?
Ai, jā, ir tāds stāsts. Mans tēvs tagad ir miris, bet viņš bija dzimis 1922., mamma — 1936. gadā. Vecāki iepazinās padomju laikā Latvijā. Tēvs pēc Otrā pasaules kara bija emigrējis — sākumā uz Vāciju, tad uz Dienvidāfriku, pēc tam uz Austrāliju. Visu mūžu ir slēpis, ka viņu kara laikā iesauca Waffen-SS.

Latvijā viņam bija palikusi mamma un divas māsas. 1977. gadā viņš atbrauca šurp, it kā bija rakstījis kādam žurnālam, uzvarējis konkursā. Iepazinās ar manu mammu, domāju, viņa gribēja tikt uz ārzemēm. Sarunāja, ka viņi varētu slepus apprecēties, viņš ņemtu sievu līdzi. Pēc gada tēvs atbrauca vēlreiz, mamma bija stāvoklī, bet viņu neizlaida no PSRS. Viņai bija jau pāri 40 gadiem, kad es piedzimu.

Tēvs atbrauca ciemos, kad man bija gadiņš, bet to es neatceros. Viņu atkal ieraudzīju, kad man bija vienpadsmit.

Mamma viņu gaidīja?
Es nezinu, cik ļoti gaidīja, bet vienmēr, sarakstoties vēstulēs, tēvs viņu uzrunāja «Solveiga». Un parakstījās «Pērs Gints».

Atmodas laikā viņš beidzot varēja pārcelties uz Latviju.
Nē, viņš nepārcēlās, brauca katru gadu ciemos. Viņi ar mammu tad jau bija veci cilvēki. Tēvs atgriezās Dienvidāfrikā. Viņš bija elektroinženieris, veļasmašīnas varēja salabot jebkurā valstī. (Smejas.) Mana māsa no viņa pirmās laulības ir Amerikā, brālis — Vācijā, viens brālis dzīvoja Austrālijā. Internacionāla ģimene!

Es ļoti lepojos ar saviem senčiem no tēta puses. Blaubergi vāca tautasdziesmas Sēlpils apkaimē, pierakstīja un sūtīja Krišjānim Baronam. «Es karā(i) aiziedams», man liekas, arī ir viņu iesūtījums. Ir arī slaveni Blaubergu ozoli, un es vienu brīdi sāku pētīt ciltskoku.

Bet vecāsmammas māsa no mammas puses, kurai paliks 104 gadi, dzīvo Smiltenē. Uz 100 gadiem pie viņas bija atbraukusi televīzija. Izrādās, viņa ir otra vecākā izsūtītā uz Sibīriju, kas joprojām ir dzīva. Vecāmamma brīnījās: «Kurš tad vēl ir palicis?» Pats svarīgākais — viņai ir skaidrs saprāts, visus notikumus labi atceras.

Lipkes ģimenes stāstu taču biji iepriekš dzirdējusi?
Jā, pirms filmēšanas aizbraucām ar Artūru un mazo Matīsu, kas filmā ir mūsu dēls Zigis, uz Lipkes muzeju. Sāku interesēties par Johannas saknēm. Tad tas vēl nebija pierādīts, bet tagad ir. Viņas tēvs mirstot pateicis, ka Johanna ir ārlaulības meita, īstais tēvs ir grāfa Mēdema dēls, bet māte ir Elejas pils guvernante, kas atdevusi bērnu savai māsai.

Tas sasaucas ar tavu noslēpumu. Vai padomju laikos varēji brīvi stāstīt par tēvu Austrālijā?
Par to vienkārši nerunāja. Tāpat kā filmā Zigim — neviens pat nepiekodina: «Tu nestāsti par ebrejiem!»

Tēvs vismaz sūtīja tev košļenes?
Nē, īsti neko nevarēja sūtīt. Bet nevienu brīdi neesmu izjutusi, ka man kaut kā būtu pietrūcis. Protams, kad ballītēs redzi, ka citiem ir abi vecāki, tad ir tā… (Nopūšas.) Vienīgais, kas man pa īstam lika justies citādai, bija brīdis, kad viņš pirmoreiz atbrauca… Toreiz Latvijā neviens nenēsāja spilgtas drēbes, bet pelēkus plašķus. Un ierodas mans tēvs, apģērbies salātzaļā kreklā un biksēs, ar baltu siksnu un tādu Elvisa Preslija cepurīti. Toreiz Latvijā neviens skaļi nerunāja, neteica: «Man ir tiesības!», bet viņš pa visu lidostu sauc: «Hello!» Un es klusībā domāju: «Nē, lūdzu, nē.» Lielvārdē, kur toreiz dzīvoju, pēc krāsām vien varēja pazīt, ka viņš nav vietējais. Tagad cilvēks velk, ko grib, bet tajā laikā bija tā — nu kā lai viņu noslēpj? Kā lai nokrāso tās bikses? Man liekas, katrā ģimenē ir savs stāsts. Vienīgi — vai tas ir filmas cienīgs vai tikai anekdote?

Vai no Lipkes stāsta esi guvusi kādu atklāsmi par dzīvi?
Atklājums, ka ģimene ir laba komanda. Žanis un Johanna — tajā laikā varbūt to tā nedomāja — bija radīti viens otram. Sapra-tās no pusvārda. Prieks, ka divi cilvēki var būt tik vienoti! Ka, neiesaistot savas ambīcijas, var strādāt kāda augstāka mērķa labā. Neraugoties uz to, ka viss viņu dzīvē ir apdraudēts.

Mūsdienās, ja kaut kas nepatīk, cilvēki iet prom. Jo ir miljons alternatīvu. Visi savā ziņā ir egoisti. Labi, situācija ir pavisam cita, bet arī tāds attiecību modelis vairs nav modē, nav stilīgi. Vieglāk vienmēr ir — labi, čau!

Man šķiet, Artūrs precīzi atbilst Žanim Lipkem. Viņš ir ļoti labs aktieris, jūtīgs niansēs un situācijā. Labāku partneri grūti iedomāties! Mazajam puikam Matīsam, kam filmēšanas laikā bija astoņi gadi, arī nebija viegli — sveša tante jāsauc par mammu, jādod roka. Atceros, bija aina, kas Matīsam bija līdz «brošai». Jau kuro reizi filmējam, bet nākas vēlreiz pārfilmēt. Viņš režisoram jautā: «Kas tur nebija kārtībā?» Dāvis atbild: «Tu daudzas reizes samirkšķināji acis.» Un tad Matīss iet ieplestām acīm, vairs vispār nemirkšķina…