Ar lepni paceltu tornīti • IR.lv

Ar lepni paceltu tornīti

5
«Klasicisms ir interesanta lieta, liela skaidrība visās lietās,» par vēsturisko dzimtas mantojumu saka komponists Uģis Prauliņš. «Cilvēkam arī iedveš skaidrību: ko īsti dzīvē gribi? Ko filozofē, brauc pa mākoņiem? Uz kurieni ej, ko dari, kas tu īsti esi?»
Ieva Puķe

Šeit ir gaisma un attīstība – atgūto dzimtas īpašumu Ērmaņu muižu un tās vasaras koncertsezonu reklamē komponists Uģis Prauliņš. Brīdi pirms 60. jubilejas viņš apzinās, ka vēstures pieminekļa sakārtošanā darbs būs līdz mūža galam

Lakstīgala vakar vēl dziedāja, Rīgā vairs nedzied, acīmredzot jau ir aizņemta ar citiem darbiem. Bet Malienā pat pienenes nav noziedējušas un ceriņi tikai pumpuros! Te viss ir divas nedēļas vēlāk, pavasari var braukt otrreiz piedzīvot, aicina komponists Uģis Prauliņš. Vēsajā maija svētdienā viņš sēž savā 19. gadsimta pirmās puses muižiņā 15 kilometrus aiz Alūksnes. Ēkā Pededzes upes pietekas Ievednes krastā dzer sievas Ingas uzlieto tēju no piparmētrām un raudenēm, kas saplūktas tepat aiz loga. Nepacietīgi sarosās parasti rīta cēlienu pavadot pie klavierēm vai datora, taču ap šo laiku jau vajadzēja būt ārā, pļaut zāli. Padomju gados līdz kliņķim nodzīvotā valsts nozīmes arhitektūras pieminekļa fasādi šovasar savedīs kārtībā profesionāļi, bet iekštelpām, kas pa solim tiek «knibinātas» dažādiem spēkiem, Uģis arī pielicis roku. Veicot fiziskus darbus lauku klusumā, mūzika turpina skanēt galvā. Šeit, Ērmaņu muižā, radusies pat daļa no 2012. gadā Grammy balvai nominētā The Nightingale Lakstīgala.

Dānijas Nacionālajam vokālajam ansamblim un blokflautistei Mikalai Petri komponēto skaņdarbu Prauliņš izdomāja, iespaidojies no Hansa Kristiana Andersena pasakas par Ķīnas imperatora dārzā dziedošo putniņu ar pasaulē skaistāko balsi.

Lībietis un viņa dēli

Arī Ērmaņu muižas stāsts Prauliņu dzimtai bija kā pasaka. Leģenda par vietu, kur jau pirms abiem pasaules kariem dzīvoja viņu ciltstēvs, Uģa vecvectēvs Dāvids jeb Dāvis Praule ar sievu Kristīni. Gaujas lībietis lieliem vaigu kauliem un augstu pieri, rūpīgi apcirptu sirmu bārdu. «Viņam bija trīs dēli un divas meitas. Vecākā ātri aizprecējās, kļuva par diriģenta Haralda Medņa māti. Haralds Mednis arī ir dzimis šajā pusē, Jaunlaicenē,» skaidro Uģis. «Pārējā ģimene caur Babeckas muižu, kas mūsdienās ir Beja, nokļuva Ērmaņu muižā, visticamāk, nevis kā pārvaldnieki, bet jau kā rentnieki.» Pēc 20. gadu agrārās reformas lauksaimniecības muižiņu īpašumā ieguva Dāvida dēls Alfrēds, Lāčplēša ordeņa kavalieris. Bet par saimnieku palika brālis Kārlis. «Alfrēds rotēja: dzīvoja Kuldīgā, Rēzeknē, bija Madonas, Valmieras, Valkas apriņķa priekšnieks. 1940. gadā, 50 gadu vecumā, atnāca uz Alūksni strādāt par policijas priekšnieku.  Rangā zemāk, bet tuvāk mājām,» turpina Uģis. «Mans vecaistēvs Teodors arī rotēja. Bija mežzinis Palsmanē, Smiltenē, Strenčos, Trapenē tāpēc mans tēvs labi pazina Ojāru Vācieti, lai gan bija par viņu vecāks. Prauliņu bērni, protams, pa vasarām salasījās šeit, pie vectēva un vecāsmātes. Alfrēdam bija trīs bērni, mana tēva ģimenē divi: viņš un māsa Aina.»

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu