Žurnāla rubrika: Cilvēki

Es mīlu šo vietu!

Posted on aprīlis 26, 2017 by - Dzīve

Viņi nav dzimuši Latvijā, taču atzinuši to par labāko vietu dzīvošanai un biznesam. Gan Fārenfīldu ģimene no Rīgas, gan Hāzu ģimene no Madonas novērtē šejienes dabu, drošību un mieru

Pūkaina kaķe saslej asti, kad Rīgas centra dzīvoklī parādās viesi. «Dzimusi Marokā,» saka Ermīnija Fārenfīlda. Dēls Alekss papildina: «Viņas vārds ir Leila.» Māsa Sofija paskaidro, ka tulkojumā kaķenes vārds nozīmē «nakts». Tieši kaķene ir tā, kura visilgāk ceļojusi līdzi ģimenei – 14 gadus. Tik ilgi Fārenfīldi dzīvo dažādās valstīs. Iemesls ir tēta Martina darbs: viņš strādājis Amerikas vēstniecībās daudzviet pasaulē. Doties uz Latviju viņam piedāvāja 2012. gadā. Divus gadus vēlāk beidzās termiņš, un bija jāizlemj – pieņemt darba piedāvājumu kādā no Eiropas valstīm, vai arī palikt Latvijā un atrast te nodarbošanos. Jaunākajam dēlam Aleksam bija jāsāk skolas gaitas. Meita Sofija jau bija ieguvusi tuvus draugus un mācījās Žila Verna Rīgas Franču skolā, kur mācības notiek franču valodā.

Ar velosipēdu uz skolu

Kam pieder ideja palikt uz dzīvi Latvijā? Sofija pielec dīvānā pusstāvus un saka: «Man! Es mīlu šo vietu! Nekad negribētu pamest draugus, ko esmu te atradusi, un kādā svešā vietā atkal sākt meklēt no jauna.» Sofija ir dzīvīga meitene un aktīvi piedalās sarunā, nemitīgi argumentējot par labu Latvijai. Brālis Alekss viņai piekrīt: «Šī ir ļoti jauka vieta. Man te ir ļoti labi draugi. Es arī nekur citur negribu dzīvot.» Sofijas labākās draudzenes dzimtā valoda ir krievu, un abas sarunājas angliski, savukārt Alekss draudzējas ar latviešiem. Un tieši brālis vislabāk runā latviski. Pārējie, kā saka Ermīnija: «Mazlietiņ runā un mazlietiņ saprot.»

Sofija atceras, ka ar bažām gaidījusi vecāku atbildi uz viņas ierosinājumu palikt Latvijā. Noteicošais bijis tas, vai mamma un tētis varēs atrast darbu. «Es ļoti negribēju atkal kaut kur pārcelties. Sākums jaunā skolā vienmēr ir grūts, jo jāiegūst draugi. Divu gadu laikā biju labi te iejutusies. Man patīk tas miers, kas te ir. Visur citur, kur dzīvojām, tādu nebiju izjutusi. Jā, tā ir,» pārliecinoši saka Sofija, skatīdamās te uz tēti, te uz mammu. Arī viņi bija piekusuši no dzīves uz koferiem. Līdz šim pārcelšanās kastes ir staipītas pa sešām valstīm: Ameriku, Vāciju, Itāliju, Maroku, Portugāli, un vairākas vēl neizpakotas stāv dzīvoklī uz grīdas. Tikai nesen ievākušies jaunajā ģimenes īpašumā, taču, kā pasmejas Martins, patiesībā tas pieder bankai, kurā paņemts kredīts. Alekss piebilst: «Bet man gribētos dzīvot mājā. Vienmēr esam dzīvojuši mājā.» Tētis norāda, ka ir labi dzīvot arī centrā, kad līdz skolai var aizbraukt ar velosipēdu. Alekss rāda visai neapmierinātu sejas izteiksmi un dodas izlaist Leilu uz balkona paelpot svaigu gaisu.

Par laimi Sofijai, vecāki atrada te darbu un palika Latvijā. Martins pirms diviem gadiem atvēra Rīgas Vācu skolu jeb Die Deutsche Schule un arī bērnudārzu. Mācību valoda šajā privātskolā ir vācu. Rīgā tādas iespējas iepriekš nebija. Martins uzsver, ka viens pats skolu nebūtu atvēris, ja jauniegūtie latviešu draugi nepalīdzētu ar padomu un neparādītu, kur un kādi dokumenti jāiesniedz.

«Valodas ir mūsu kaislība,» saka Mar-tins. Viņa tēvs ir amerikānis un māte – šveiciete. Līdz 20 gadu vecumam dzīvojis Šveicē, tad pārcēlies uz Ameriku. Vācu, franču un angļu valoda viņam ir vienlīdz labā līmenī. Satiekot Ermīniju, apguvis arī nedaudz itāļu valodu. «Valodas atver daudzas durvis. Valodas man ļāvušas iepazīt pasauli un iegūt fantastiskus darbus.»

Ermīnija strādā norvēģu IT risinājumu uzņēmumā Visma, ir atbildīga par klientiem Itālijā un Francijā. «Esmu dzimusi Ziemeļitālijā, netālu no Veronas. Manā bērnībā tur bija tāds miers, kādu izjūtu tagad Rīgā. Priecājos, ka bērni var augt līdzīgā vidē, kāda bija man. Tajā pašā laikā pilsēta ir kosmopolītiska,» saka Ermīnija. Līdzīgi ir Martinam. Bērnībā Šveicē viņš gājis uz bērnudārzu viens, cik droši tur bijis. Patlaban Sofija un Alekss uz skolu brauc ar riteņiem. Amerikā nekas tāds nebūtu iespējams – ieraugot pilsētā bērnu vienu uz ielas, uzreiz kāds zvanītu policijai.

Rīgā ir droši. Nav terorisma. Nav daudz imigrantu, kas radītu nekārtības. To Martins un Ermīnija novērtē. Tāpat kā Latvijas dabu. Reiz stundām braukuši pa laukiem un nav satikuši nevienu cilvēku. «Piestājām ezera krastā un pavadījām vairākas stundas, neviens mūs netraucēja,» atceras Martins un uzskaita Latvijas bagātības: purvi, ezeri, upes, putni, sēnes un ogas. Tikai odu gan esot daudz. «Daudz par daudz!» iesaucas Alekss. Māsa piebilst: «Vienīgais, kā man te pietrūkst, ir ķīniešu ēdieni.»

Pirms pieciem gadiem, kad sāka dzīvot Latvijā, ģimeni sniegs pārsteidza oktobra beigās. Auklītei, kura dzimusi Brazīlijā, pirksti nosaluši violeti. «Bet man patīk ziema,» saka Ermīnija un atceras, kā pirmajā Latvijas ziemā visi četri slidojuši pa Daugavas ledu. Šogad gan šķiet, ka ziema ir par garu, taču to atsvēršot īsā, skaistā un burvīgā vasara. «Ir kas tāds, ko nevaru izskaidrot, – te esmu radusi mieru un māju sajūtu,» smaida Ermīnija. Retu reizi viņu apbēdinot nelaipns apkalpošanas serviss un nelielā dārzeņu izvēle tirgū. Gribētos arī, lai cilvēki novērtē Latviju un nebrauc peļņā uz ārzemēm. Martins papildina: «Ekonomikas rādītāji jau ir labi, taču tie ir tikai cipari. Reālā situācija ir citāda – daudzi nezina, kā izvilks līdz mēneša beigām.» Krietni par zemu esot skolotāju atalgojums. Neesot normāli, ka jāmeklē otrs darbs, lai spētu pietiekami nopelnīt.

Martinam Rīgā patīk ne tikai skaistā vecpilsēta un jūgendstils, bet arī kultūra. Viņš novērtē, ka ik vakaru var apmeklēt augstas klases operu, teātri vai koncertu. Šo piecu gadu laikā viņš novērojis izaugsmi. «Sabiedrībai kļūstot turīgākai, bieži vien vērtības mainās uz slikto pusi. Es novēlu Latvijai dzimšanas dienā saglabāt savas vērtības un turpināt sargāt dabu.»

Vaicāti, vai paliks te mūžam, Fārnefīldi nevar atbildēt. Augstskolas būs bērnu izvēle. «Varbūt nākotne ir Ķīna, nevis Eiropa,» nosaka Martins. Labi, ka to nedzird Sofija, kura ar brāli aizgājuši uz citu istabu. Viņai būtu, ko iebilst.

Izskatījās kā pēc kara

«Es ticu Latvijai,» labā latviešu valodā saka Frīdrihs Hāze, sēdēdams pie sava darba galda Barkavā Madonas novadā. Pa vienu logu redzami spilgti zaļi graudaugu sējumi, pa otru – saulē balti mirdzoši bunduļi, kur kaltējas graudi. Mazā stikla trauciņā uz galda ir latviešu šokolādes konfektes. «Laima!» noskandina Frīdrihs un cienādams paceļ vāciņu. Frīdrihs apsaimnieko ap 2000 hektāru, ir graudkopis. Zemi viņš nomā, taču ir arī savs īpašums un māja, kurā viņu katru vakaru sagaida sieva, arī vāciete, ar pieciem bērniem. 

Frīdrihs saimniecību nodibināja 2003. gadā. No publicitātes veiksmīgi vairījies līdz brīdim, kad pagājušajā vasarā kādas brīvdabas izrādes starpbrīdī es apsēdos iekost pie blakus galda. Man gribējās parunāties vāciski. Hāzu bērni sāka ar mani runāt skaistā latviešu valodā. Stāstīja, ka mācās skolā Barkavā, kas ir netālu no Madonas. Gribējās uzzināt vairāk par šo ģimeni.

«Pirmoreiz Latvijā ierados kā students,» Frīdrihs atceras 2000. gadu, kad apmeklēja pasākumu, ko rīkoja Curonia – savulaik Tērbatā dibināta vācbaltiešu studentu korporācija. Hāzes brālis jau iepriekš bija Latvijā nedaudz strādājis un stāstījis, kā te samazinās iedzīvotāju skaits un zeme daudzviet nav apstrādāta. Ierodoties Latvijā, lauksaimniecības studentu Frīdrihu izbrīnīja, ka apkārt ir tik maz sējumu. Viņš saredzēja te iespējas. Paralēli studijām 2003. gadā nolēma attīstīt graudkopību. «Gadu vēlāk Latvija iestājās Eiropas Savienībā un bija liels pacēlums,» atceras Frīdrihs.

Barkavu par dzīvesvietu viņš izvēlējies, jo bija iedomājies, ka varētu eksportēt graudus uz tuvējo Krieviju. Maldījās. Nezināja, ka tas nebūs tik vienkārši. «Kad ierados, te izskatājās kā pēc kara. Viss aiz-audzis krūmiem. Ļoti maz bija kultivētas zemes. Lielākoties visapkārt papuve.» Pa ceļu streipuļoja iedzēruši cilvēki. Frīdrihs smejoties atceras, ka teicis vietējiem, lai zvana policijai vai ātrajai palīdzībai, jo nobrauks taču kāds cilvēku! «Tagad nekas tāds vairs nav redzams. Tas gan nenozīmē, ka cilvēki vairs nelieto alkoholu, viņi vienkārši neiet uz darbu reibumā. Nestaigā apkārt,» saka Frīdrihs.

Sākot dzīvi Latvijā, viņam izdevās iegūt uzticamus darbiniekus. Vairāki arī mācēja nedaudz vāciski. «Latvieši vispār ir gudri valodās. Daži māk pat dāniski!» novērojis Frīdrihs. Viņš latviešu valodu nedaudz apguvis Berlīnē un vēlāk arī pie privātskolotājas Madonā. Nesen painteresējies Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē, kā varētu tik pie Latvijas pases. Saņēmis pretjautājumu: «Bet jums taču jau ir pase! Vācu! Kam jums vēl latviešu?» Frīdrihs bija izbrīnīts, jo šķita, ka latvieši priecāsies un teiks: cik jauki, ka vēlaties kļūt par Latvijas pilsoni. Naturalizācijas eksāmenu viņš ir iecerējis nokārtot, taču pagaidām saimniecība paņem visu viņa laiku un vakarā – ģimene.

Septiņpadsmit gadu laikā dzīve Latvijā ir krietni uzlabojusies. Augusi. Tā apgalvo Hāze. Policisti vairs neprasot kukuli, tikai draudzīgi apskatot, vai auto ir izieta tehniskā apskate un vai bērni piesprādzēti. Korupcija? Nē, tādas neesot. Frīdrihs atceras 2008. gadu, kad  bija pieteicis projektu, lai par Eiropas Savienības fondu līdzekļiem iegādātos tehniku. Projekts toreiz netika apstiprināts. Lauksaimnieks saprata kļūdas un nākamajā gadā iesniedza atkal. Un projektu atbalstīja. Kad tas jau bija īstenots, Frīdrihs gribēja pateikties un uz Lauku atbalsta dienestu Rīgā devās ar grozu, kurā salika paša nomedītā žāvējumus, labu vīnu, ābolus un tomātus. Liels bija viņa izbrīns, kad dienestā teica – nevar pieņemt dāvanas. «Bet es taču tikai vēlējos pateikties!»

Pirmajos dzīves gados Barkavā Frīd-rihs ilgojās pēc dzimtenes. 2004. gadā Barkavā sāka dzīvot sieva, tad kļuva emocionāli vieglāk. Visi pieci bērni gan dzimuši Vācijā, jo tā bija drošāk valodas barjeras dēļ. Frīdrihs stāsta, ka visi runā latviski krietni labāk par vecākiem. Lielākie bērni apgūst instrumenta spēli Madonas Mūzikas skolā. Barkavas bērnudārzu un skolu Frīdrihs slavē, sakot, ka viņam patīk pedagoģiskā pieeja: «nekāds Valdorfs», bet saprātīga turēšana rāmī.

Bērni skatās latviešu multenes, piemēram, Lupatiņus, savukārt Frīdrihs ar sievu vakarā tomēr ieslēdz vācu televīzijas ziņas. «Bet visiem kopā mums patīk pie dabas, un tās te netrūkst. Tāda brīvība,» saka Frīdrihs. 

Sēņot gan viņš neiet, jo ir daudz ērču, turklāt reiz kāds darbinieks apēdis nepareizu sēni. Ja Frīdriham gribētos ieēst ko latvisku, tad tā būtu aukstā zupa. Viņam tā garšo tik ļoti, ka ēd pat ziemā. Ja dzert – tad Valmiermuižas alu.

«Es Latvijai ticu un turpinu ticēt. Latvijai ir lielas perspektīvas. Grūtības rada tas, ka cilvēki brauc prom,» Frīdrihs saka. Viņš redz iespējas lauksaimniecībā, jo zeme ir ļoti laba. Un ir viss cits, kas zemniekam var palīdzēt, piemēram, modernizējusies un tehnoloģiski attīstījusies tehnika. Ir izveidota laba graudu tirgus struktūra un daudz uzpirkšanas punktu. Latvieši esot daudz darījuši, lai tas viss būtu. «Vēlu Latvijai dzimšanas dienā, lai no ārzemēm atgriežas tās iedzīvotāji un ar savu pieredzi bagātina Latviju.»

«Mes, Latgolas latvīši…»

Posted on aprīlis 26, 2017 by - Vēsture

NULL

Latvijas kontūra būtu citāda, ja trīs gadsimtus nošķirtie Latgales latvieši 1917. gadā pavasarī nebūtu sanākuši uz kongresu un nolēmuši apvienoties ar Kurzemes un Vidzemes latviešiem

Mēs domājam, ka tikai mēs esam skaidri latvieši un visi citi ir tikai šādi tādi. Viena tautas daļa skatījās uz otru kā uz svešiniekiem: latgalietim kurzemnieks un vidzemnieks nebija nekas cits kā tikai «čiuls», un vidzemniekam latgalietis bija tikai tāds «tumšs polis».

Tā 1907. gadā rakstīja Francis Trasuns, Vitebskas guberņas latvietis, viens no nedaudzajiem, kuram «tur ir laimējies izkulties cauri pie gaismas», skoloties un iepazīt latviešus otrpus Aiviekstes – Baltijas guberņās Vidzemē un Kurzemē. Tur izglītotu latviešu ir krietni vairāk, tomēr viņu redzējumā par tautas nākotni Vitebskas latvieši līdz šim nav ietilpuši. Kopš Latgali jeb tolaik Inflantiju pēc Poļu-zviedru kara 1629. gadā atdalīja no zviedru iekarotās Vidzemes un iekļāva Polijas-Lietuvas valsts sistēmā (un vēlāk pievienoja Krievijai), latvieši Aiviekstes labajā un kreisajā krastā dzīvojuši nošķirtu dzīvi.

Tikai 20. gs. sākumā, kad pēc dažādu aizliegumu krišanas Latgalē sākas nacionālā atmoda, katoļu garīdznieks Francis Trasuns kopā ar domubiedriem sēj ideju par Vitebskas un Baltijas latviešiem kā vienu tautu. 1917. gadā pēc Februāra revolūcijas Krievijā, kas paver ceļu brīvai politiskai darbībai, Vitebskas latvieši Rēzeknē sanāk uz kongresu un izlemj: «Mes, Latgolas latvīši (t. i., latgali), apsavīnōdami ar Kūrzemes un Vydzemes latvīšim, paturēsim sovu pašvaldeibu, pylnu pošnūteikšonas tīseibu volūdas, ticeibas, bazneicas, školu un saimisteibas, kai arī zemes vaicōjumā, bazneicas dareišonōs pīvīnojūt pi Latgolas arī Kūrzemes un Vydzemes katōļus.»

Rēzeknes kinoteātri, kur notika kongress, neapmierinātie toreiz apmētāja ar akmeņiem. Tagad šo sanākšanu uzskata par pagrieziena punktu neatkarīgas Latvijas valsts izveidē, un, simtgadi gaidot, kongresam veltīta vesela pasākumu programma. Viens no tiem – izstāde Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā. Muzeja Viduslaiku, jauno un jaunāko laiku nodaļas vadītājs Toms Ķikuts ir šīs izstādes līdzautors.

Vai un kas būtu citādi Latvijas valsts tapšanā, ja Latgales kongress 1917. gada 26.-27. aprīlī nebūtu lēmis apvienoties ar Kurzemi un Vidzemi?
Mums ir grūti tagad to iedomāties, bet Latvijai varēja būt citas robežas kontūras. Priekšstats par latviešu vienotību tajā brīdī ir samērā vājš stādiņš, ko ļoti aizstāv Trasuns jau no pirmskara gadiem. Grūti prognozēt, kāda būtu Vidzemes politiķu pozīcija, ja kongresā tiktu pieņemts citāds lēmums. Viņi apsveica Latgales pievienošanos, bet Vidzemes un Kurzemes politiķi bija aizņemti ar savas pašpārvaldes organizēšanu, iesaiste Latgales kongresā bija maza.

Ir diezgan skaidrs, ka Latgale būtu atvienojusies no Vitebskas guberņas. 20. gadsmita sākumā latvieši nebija iesaistīti pārvaldes sistēmā, tur pamatā bija krievu ierēdņi. Situācija prasīja ievērot Latgales intereses, kas bija atšķirīgas no pārējās Vitebskas guberņas – baltkrievu apdzīvotas teritorijas ar pilnīgi citu kultūras vidi.

Būtu atdalīšanās, bet grūti spriest, kas notiktu tālāk. [Francis] Kemps bija lielākais apvienošanās pretinieks, bet viņam ir samērā neskaidras idejas, kam tad jābūt. Viens – jārunā pa taisno ar Krievijas valdību. Tas nozīmētu autonomu vienību, bet skaidrs, ka ilgtermiņā tik maza valsts nevar pastāvēt, nerunājot par Latgales potenciālu noformēt nacionālo vienotību. Politiskā pieredze ir maza. Protams, ir biedrību pieredze, bet Kurzemē un Vidzemē šī kopdarbības pieredze ir vairāk sakņota.

Kempa otra versija – katoliskās Polijas sastāvā. Politiski ticamāka, varētu būt pieņemama arī poļu elitei, katoļu mācītājiem. Tajā pašā laikā katoļu mācītāji kopš 19. gs. 90. gadiem ir vieni no galvenajiem latviešu vienotības idejas veicinātājiem. Pat lietuviešu izcelsmes priesteri ļoti atbalstīja latviešu ideju un mudina draudzes doties uz kongresu, iestāties par apvienošanu.

Kas noteica to, ka katoļu garīdzniecība kļuva par apvienošanās virzītājspēku?
Latgalē inteliģences rekrutēšana notiek citādi. Baltijā ir jaunlatviešu laika elite, kas pamatā studē laicīgas zinības. Pirmkārt, tas notiek jau agrīni – zemnieku brīvlaišana Vidzemē un Kurzemē notiek gandrīz 50 gadus agrāk. 19. gs. tur pakāpeniski veidojas turīgā rentnieku grupa vai pusmuižu, krogu nomnieki. Paskatāmies jaunlatviešu biogrāfijas – Barona tēvs ir muižas vagars, Alunāna vecāki nomā pusmuižas. Viņiem ir iespējas bērnu tālākai skološanai. Diezgan ilgu laiku mācītāju monopols ir vācbaltiešu rokās, un šai profesijai nav tāda oreola kā Latgalē, kur garīdznieka amatam ir prestižs, nodrošināta nākotne.

Otrkārt, Latgali 19. gs. otrajā pusē raksturoja daudzi ierobežojumi attiecībā uz studijām, ir drukas aizliegums. Līdz ar to garīdznieks Latgalē ir pirmā izglītotā figūra, kas cēlusies no zemnieku kārtas. Izveidojas vesela grupa latviešu priesteru, kas 80.-90. gadā mācās Pēterburgā, un tieši viņu vidē rodas ideja Latgales latviešu vidū veicināt valodas lietojumu. Trasuns studiju laikā Pēterburgā, redzot, ka lietuviešiem, poļiem ir sava kopība, sāk veidot neformālas Latgales topošo priesteru tikšanās.

Arī 20. gs. sākumā tas ceļš turpinās. Nevar iedomāties, ka Baltijā mācītāji veidotu savu partiju, lai kandidētu Saeimā, savukārt Latgalē tas ir pilnīgi loģiski. Ir Latgales Kristīgo zemnieku partija, kur [Jāzeps] Rancāns priekšgalā. Viņš ir vairākos Saeimas sastāvos, aizstāv Latgali ar pietiekami labiem panākumiem.

Kas latgaliešos radīja augsni apvienošanās idejai? Pirms tam tomēr ir bijusi gadsimtiem ilga nošķirtība, un arī Trasuns, aizbraucot studēt uz Pēterburgu, sevi vairāk apzinājās kā katoli, ne latvieti.
Šīs konkurējošās identitātes saglabājās ilgstoši, neizzuda vēl 20.-30. gados. Tautas skaitīšanā nereti cilvēkiem ir grūti atbildēt uz šo jautājumu. Tā doma ir – vietējais, katolis, tad viņi nonāk pie domas par latgalieti vai latvieti. Baltijas gadījumā gadu desmitiem ilgusi latviešu vārda propaganda, ap to veidojusies visa 19. gs. kultūras un sabiedriskā dzīve, it sevišķi jaunlatviešu laikā. Dabiski, ka latviešu identitāte aiziet priekšplānā citām. Latgalē tā nav.

Trasuns sevi apzinās kā katoli, bet tajā pašā laikā cilvēks apzinās sevi arī kā noteiktas valodas runātāju. Trasuns ir mācījies Jelgavā, redzējis, ka Baltijas latvieši runā līdzīgā valodā. Līdz ar to apziņa, ka esmu atšķirīgs no lietuviešiem, poļiem, krieviem, baltkrieviem, viņam ir diezgan skaidra. Būtiskais ir tas, ka ap šo etniskajā izcelsmē balstīto identitāti Latgalē netiek veidots nekas vairāk – atšķirībā no Baltijas, kur ir laikraksti, skolas, latviešu biedrības. Neesot aktīvai nacionālajai kustībai, latviešu jautājums Latgalē uzmanības centrā nonāk vēlu. 20. gs. sākumā parādās Rēzeknes Latviešu biedrība, Pēterburgā publicējas latvieši, pakāpeniski veidojas nacionālā politiskā, kopienas apziņa. Tad arī dabiski attīstās redzējums par kopēju nākotni.

Kas vēl bez Trasuna bija apvienošanās idejas nesēji?
Paradokss ir tāds, ka par Baltijas un Latgales latviešu tuvināšanos jau 20. gs. sākumā raksta arī Francis Kemps, kas ir visniknākais apvienošanās pretinieks 1917. gada kongresā. Bet viņš vairāk ir par kultūras tuvināšanos. Kad pienāk politiskais laiks, viņš to redz citādi.

Faktiski visi Latgales sabiedriskie darbinieki saprot, ka Baltijas latviešu attīstības līmenis sabiedriskajā dzīvē ir augstāks. Viņi skatās uz Baltijas latviešiem kā zināmu paraugu, un doma tuvināties ir loģiska. Tas nav kā atrast, ka aiz trejdeviņiem kalniem dzīvo līdzīgi cilvēki. Galu galā, dzīve notiek blakus. Pēterburgas muzikāliskajā sabiedrībā, kas nodibināta gadsimta sākumā, līdzdarbojušies visi tur strādājošie un studējošie latvieši. Viņi visi ir šīs idejas ietekmē, bet aktīvākie publicisti ir Trasuns un Kemps.

Trasuns varbūt tāpēc ir populārāks, ka viņš ap 1907. gadu tiešā tekstā raksta: mums abām pusēm ir jānojauc šis mūris, kas pa Aivieksti celts. Viņš uzsver, ka arī Baltijas latviešiem ir savi soļi jāsper, vispirms valodas, ortogrāfijas jautājumā – beidzot jāatmet gotu šrifts jeb vecā druka. Latgalieši lasa latīņu burtiem.

Cik cieši ikdienas kontakti gadsimtu mijā ir starp abām Latvijas daļām? 
Ir tirdznieciskie kontakti. Rīgā linu eksports ir viens no lielākajiem segmentiem, un Latgalē, Vidzemē visi audzē linus naudas iegūšanai. 

20. gs. sākumā Vidzemes latvieši Lat­gales ziemeļu pierobežā, kas tagad ir Bal­vu, Viļakas apkārtne, dala muižas, pērk foļvarkas, sāk iekopt zemi. Veidojas personiskie kontakti. 1890. gadā Jelgavas Lat­viešu lauksaimnieciskā biedrība atver filiāli Rēzeknē. [Baltijā] ir skaidrs, kas ir inflantietis vai Vitebskas latvietis – daudzi ir redzējušies, bet nav kopīgas saimnieciskās telpas. Ir pilnīgi cita saimnieciskā sistēma.

Kādas ir atšķirības?
Jāsāk ar lauksaimniecību. Vidzemē, Kurze­mē ir viensētu sistēma, kur centrā ir privātīpašums, zeme nav sadalīta vienlīdzīgi, bet atstāta lielajām saimniecībām. Politiskā aktualitāte ir lielais bezzemnieku skaits. Visi par to runā, kritizē. Otrs stāsts ir māju izpirkšana. Cenas ir augstas, muižnieki mūs grib izģērbt – tāda ir retorika.

Latgalē bezzemnieku ir maz, tur ir vienlīdzīga zemes sadalīšana pēc brīvlaišanas – katrai vīriešu dvēselei ciemā izdalīta noteikta platība. Problēma rodas, turpinot šo gabalu tālāku sadalīšanu starp dēliem. Viņi nonāk pie citas problēmas, zemes sadrumstalotības. Ar četriem hektāriem neko dižu neiesāksi, tad ir citas aktualitātes – burlakos iešana, došanās strādāt uz Pēterburgu.

Rīgā ir ārkārtīgi strauja rūpniecības izaugsme. Latgalē ir Daugavpils ar savām rūpnīcām, Līvānos ir vairākas ražotnes, bet nav tāda milzīga centra kā Rīga, kur saplūst Vidzemes bezzemnieki. Tur 19.-20. gs. mijā veidojas fabriku dzīve, kas Latgalei mazāk raksturīga.

Migrācija, kā cilvēki ceļo, meklē darbu, ir ļoti atšķirīga. Latgalieši 19. gs. pašās beigās dodas uz kroņa zemēm Sibīrijā, savukārt Vidzemes un Kurzemes latviešiem zemes trūkuma problēma ir akūta jau salīdzinoši agrīni. Viņi to meklē Krievijas Eiropas daļā jau kopš 50.-70.gadiem un ir gatavi maksāt naudu. Ir latviešu kolonijas Novgorodas, Mogiļevas, Minskas, Ufas, Pleskavas guberņās. Pilnīgi cita ģeogrāfija.

Mēs mācāmies Kurzemes un Vidzemes vēsturi skolā un bieži pat nenojaušam, cik atšķirīgs kaut kas ir Latgalē. Latgale ir pēdējā rindkopa grāmatas nodaļā.

Cik izpētīta ir Latgales vēsture?
Ļoti maz, un tam ir dziļas saknes. Ir ļoti bagāta vācbaltiešu vēstures rakstīšanas tradīcija. Viņi ir detalizēti [rakstījuši] viduslaiku, jauno laiku vēsturi sējumu sējumiem, un joprojām Vācijā ir dzīva interese par Baltiju. Ir, no kā smelt.

Latgalē nav šādas gūzmas. Šo to [Gustavs] Manteifelis mēģinājis darīt, ir izdevums Rubon, kur 19. gs. pirmajā pusē apkopotas ziņas par Latgales pagātni, bet nav bagātās tradīcijas. Latgales vēstures rakstīšana bija jāsāk tukšā vietā. Faktiski ir daži uzvārdi. Boļeslavs Brežgo ir atstājis ļoti nozīmīgu mantojumu, bet viņa jaunākajiem darbiem ir 60 gadu.

Pēc tam arī Latvijas vēsturē ir maz par Latgali rakstīts. Protams, Latvijā pieejamais avotu materiāls par Latgali ir mazāks nekā par Vidzemi, Kurzemi. Tas jāmeklē Minskā, Baltkrievijas nacionālajā arhīvā. Mūsdienās it kā tas nebūtu liels šķērslis.

Vai kāds ar to nodarbojas? 
Rēzeknē, Daugavpilī ir pētnieki. Bet vairāk uzmanības ir uz 20. gs. Maz ir pētījumu par 19. gs., kas ir ļoti interesants un faktiski veido latviešus, kādi tie ir.

No kādiem materiāliem veidojāt izstādi? 
Pārsvarā ir muzeja krājumi, mēģinājām parādīt, kas mums ir. Pirmo reizi ir skatāmas grāmatas no Aglonas klostera bibliotēkas. Samērā liela 17.-18. gs. reliģisko grāmatu daļa – pretēji tam, kas bieži tiek rakstīts, ka bibliotēka 60. gadā antireliģiskās kampaņas laikā iznīcināta -, izrādās, tomēr ir atvesta uz Rīgu. Daļa vērtīgāko grāmatu tagad atdotas atpakaļ Aglonas klosterim, un tā ir unikāla Latgales vēstures lappuse.

Par Latgales kongresu materiālu nav daudz. Faktiski ir trīs fotogrāfijas, tās rādām. Un tad ir Jēkaba Strazdiņa zīmētā kongresa aina, tapusi 1935. gadā pēc Izglītības ministrijas pasūtījuma – tādā Ulmaņa režīma gaisotnē, kas cenšas propagandēt Latvijas vienotību. Nesen, 2015. gadā, šo plakātu muzejam uzdāvināja [senlietu kolekcionārs] Gunārs Ciglis.

Ir interesants materiāls, kā atzīmēta kongresa desmitgade. Saglabājusies Mārti­ņa Lapiņa kinolente, kā Gustavs Zemgals piedalās jubilejas pasākumos Rēzeknē 1927. gadā maijā – ir vērienīgi pasākumi, dievkalpojums, gājiens, armijas parāde. Trasuns ir jau miris, pie viņa kapa noliek vainagu.

1937. gadā uz kongresa 20 gadu jubileju bija plānots atklāt Latgales Māru, bet, tāpat kā mūsdienās, celtniecības problēmu dēļ nepaspēja. Pozitīvisma gaisotnē ulmaņlaika prese nebūšanas noklusēja, pieminekli atklāja 1939. gadā. Pēc tam Padomju Latvijā šo kongresu [uzskatīja] kā nacionālisma izpausmi. Tas pareizais kongress [skaitījās] otrais jeb strādnieku, zemnieku un karavīru sapulce, kas notika 1917. gada decembrī Rēzeknē jau tādā lielinieciskā garā. Arī tajā lēma par Latgales atdalīšanu no Vitebskas guberņas.

Amerikā Latgales izdevumos vienmēr rakstīja pirms apaļām jubilejām. Jezups Rancāns 1967. gadā ASV organizē kongresa 50. jubilejas pasākumu.

Kas vēl bez garīdzniekiem bija tie cilvēki, kas kongresā izlēma Latgales likteni?
Kongress bija Latgales draudžu un pagastu pārstāvju sapulce. Atmiņās ir aprakstīts, kā notika tā izvirzīšana. Kad 1917. gada aprīļa sākumā Rēzeknē sabrauc kongresa organizatori un gatavo mandātus, izrādās, ka daļa pagastu pārstāvju ir piesardzīgi pret apvienošanos vai to īsti neizprot. Tad organizatori vairāk grib uzticēties draudžu pārstāvjiem, jo tos ir deleģējis vietējais garīdznieks, viņš var galvot, ka šis cilvēks atbalstīs kongresa idejas. Skaidrs, ka šis jau tiek veidots kā apvienošanās kongress. Trasuns šo domu virza jau kopš 1916. gada beigām, rīko neformālas sanāksmes.

Draudžu un pagastu pārstāvji no 232 delegātiem veido lielāko masu, tad ir organizāciju pārstāvji, delegāti no latviešu strēlnieku pulkiem, kuros pastāv latgaliešu sekcija.

Kongresā izveido Latgales Pagaidu zemes padomi, kas nodarbojas ar nākotnes jautājumu risināšanu. Tajā ir 60 dalībnieku, no kuriem 36 latvieši. Ir rezervētas vietas mazākuma tautību pārstāvjiem, kaut gan kongress ir latviešu kongress. Citu tautību pārstāvji ir klāt, bet bez balsstiesībām. Latgales atdalīšanās nav aktuāla ne ebrejiem, ne krieviem, ne poļiem, jo tās pamatā ir nacionālā ideja, un izteikta latgaliskā teritoriālā identitāte nepastāv. Bet viens no rezolūcijas punktiem – tiks ievērotas mazākumtautību tiesības. Tā laika realitātē ir skaidrs, ka bez tā nevarētu.

Latgales kongress ir vieta, kur pirmoreiz tik lielā koncentrācijā ir Latvijas karogi un izskan himna. Kā tas izskaidrojams?
Karogu izplatība 1917. gada pavasarī vispār iet plašumā. Ne velti maijā notiek latviešu mākslinieku sapulce, kur runā par karoga krāsām, joslu platumu. Tas ir latviešus apvienojošais simbols, mītiņu laikā aktuāls.

Lai iecerētais gājiens būtu svinīgāks, Zemkopības skolas audzēkņi kopā ar kongresa organizatoriem pagatavo sarkanbaltsarkanos karogus ar dažādiem uzrakstiem. Viens oriģināls Cēsu muzejā ir saglabājies. Simboliski tas ir viens no pirmajiem pasākumiem Latgalē, kur sarkanbaltsarkano karogu lieto. Dievs, svētī Latviju arī, visticamāk, pirmo reizi dzied Vissvētākā Jēzus Sirds baznīcā Rēzeknē. Tolaik tā jau ir noformējusies kā Vidzemes un Kurzemes latviešu lūgšana.

Kā Latgales latviešu lēmumu uztvēra Baltijas latvieši?
Elite, kas veido tā brīža politisko diskursu, apsveic kongresa lēmumus. Rīgas laikraksti ļoti atzinīgi to vērtē, detaļās apraksta. Zigfrīds Anna Meierovics, kurš ir Vidzemes Pagaidu zemes padomes pārstāvis kongresā, sapulcē Rīgā plaši atreferē kongresa gaitu. Pārējo Latvijas daļu iedzīvotāji diezgan ātri uzzina, kas noticis Latgalē – beidzot tautas apvienošana ir notikusi.

Vēlāk, 20.-30.gados, izskan negatīvas piezīmes, ka Latgalē tik daudz naudas jāiegulda, latgaliešu politiķi visu laiku prasa. Tas drīzāk tādā saimnieciskā ziņā, ne nacionālajā.

Kāpēc vēlāk neīstenojās ideja par Latgales pašnoteikšanos, jo sevišķi valodas ziņā?
Šis punkts saistībā ar Latgales kongresu laikam izraisa visvairāk strīdu. Kempa piekritēji saka – viņam [izrādījās] taisnība. Kempam bija tēze, ka baltieši izmantos saimniecisko pārākumu un latgalieši nonāks otrās šķiras pilsoņu lomā.

Domāju, ka tas ir nākamo latgaliešu politiķu paaudzes jautājums, jo iespējas bija. Gan Tautas padomes prezidijā bija Latgales pārstāvji, piemēram, Staņislavs Kambala, gan vēlāk Satversmes sapulces prezidijā. 20. gados bija speciāls ministrs Latgales lietās. Galu galā, Saeimā bija latgaliešu frakcijas. Acīmredzot tā ir šo politiķu nespēja vai aizmiršana par šiem jautājumiem.

Kaut gan nav jau tā, ka lokālās īpatnības tika ignorētas. Jēkaba baznīca, kas gadu simtiem bija luterāņu lietojumā, tika atdota katoļiem bez sevišķām sāpēm, apzinoties, ka pēc apvienošanās katoļu konfesijas ietekme ir stipri palielinājusies Latvijā. Arī zemes reforma Latgalē notika citādi, ilgi.

Nivelēšanās vairāk notika Ulmaņa laikā. Ulmanis ir daudz neiecietīgāks pret mazākumtautībām, vispār ar atšķirīgu skatījumu, kas raksturīgs autoritāram režīmam. Viņam nepatika lībiešu aktivitātes, tautas nama celšana Mazirbē. Tajā laikā visiem jābūt latviešiem un vienotiem. Pēc Ulmaņa nākšanas pie varas vairs neiznāk radikālākie latgaliešu izdevumi, piemēram, Jaunā Straume. Lai kā vērtētu Kempa aktivitātes 1917. gadā, viņš ir liels Latgales patriots un diktatūras laikā 30. gadu beigās raksta Dzelžu leģiona memorandu Ulmanim, ka netiek ievērotas Latgales tiesības. Par šo iniciatīvu viņš dažas dienas pavada cietumā.

Vai kaut kas jūs pārsteidza, gatavojot šo izstādi?
Tā lika aizdomāties, cik esam dažādi Lat­vijā. Mūsu kopējā identitāte tomēr ir vēsturiski jauna parādība. Mēs tikai to neapzināmies, jo priekšplānā ir kopīgais latviskais un šķiet, ka tā bijis mūžīgi. Tā nav. Ir kurzemnieciskās, vidzemnieciskās, Lat­gales identitātes.

Līdz radio izplatībai katrs novads runā savā mazajā izloksnē. Tagad caur radio, televīziju šo «pareizo» valodu esam nonivelējuši. Arī politiskās aktivitātes, ekonomiskais profils ir atšķirīgi, un tā daudzās lietās. Ir pirmie dziesmusvētki Dikļos, tātad Vidzemē, un pirmie dziesmusvētki Dobelē Kurzemē, ko rīko [Augusts] Bīlenšteins. Jelgavas Latviešu biedrība ir viens centrs, Rīgas latviešu biedrības – otrs. Vienā ir Jānis Čakste, otrā Frīdrihs Grosvalds. Ir divas konkurējošas ekonomiskās organizācijas – Rīgas Centrālā lauksaimniecības biedrība un Jelgavas Lauksaimniecības biedrība. Tās nav parastas lauku biedrības, tās tiešām pārvalda lauksaimniecības tirgu katrā no šiem novadiem, ir ar lielu naudas apgrozījumu un savām tradīcijām.

Latgales kongress

1917. gada pavasarī notika arī Vidzemes un Kurzemes zemes sapulces, taču tieši Latgales kongresam ir svarīgākā nozīme nākotnes Latvijas robežu kontūras novilkšanā.

Kongresa pirmajā dienā pie kinoteātra Diana pulcējās apvienošanās pretinieki – apmētāja to ar akmeņiem un draudēja delegātus iemest Rēzeknes upē.

Par Latgales apvienošanu ar Baltijas latviešu teritorijām nobalsoja 182 no 232 kongresa balsstiesīgajiem delegātiem.

Krievijas Pagaidu valdība noraidoši izturējās pret Latvijas apvienošanas un autonomijas ideju, ko 1917. gadā tā arī neizdevās īstenot.

Iepūst dzelzs priekškaram

Posted on aprīlis 26, 2017 by - Slavenība

Leģendārās grupas Eolika izveidotājs Boriss Rezņiks svin 70 gadu jubileju un atminas, kā padomju laikos izveidoja ansambli, ko melodiskās mūzikas dēļ mēdza dēvēt par «latviešu ABBA»

Gaisma aust, un atkal naktī paliek viss – skanīgā balsī dzied gados jauns bārdainis ar tumšām, izteiksmīgām acīm. Pēc brīža viņam pievienojas 21 gadu vecā Olga Rajecka īsā, baltā kleitiņā. Tas ir komponista Zigmara Liepiņa Sikspārņa blūzs, rakstīts speciāli Borisa Rezņika balsij. Šī dziesma skan 1984. gadā uzņemtajā kinofilmā Vajadzīga soliste, kuras kadros redzams arī Rezņiks. Mūziķim ir viena no labākajām blūza balsīm, kurai līdzīgas Latvijā vairs nav bijis – saka viens no 80. gadu popmūzikas dieviem, tagad Latvijas Nacionālās operas direktors Zigmars Liepiņš. 

Šo balsi kā pūku no slavas skatuves aizpūta veiksmes orkāns, kas saistīts ar Rezņika dzīvi, – viņa vadībā izveidotais kvartets Eolika ar solistiem Olgu Rajecku, Ilonu Stepanovu, Daini Dobelnieku un Viktoru Zemgalu sāka uzstāties astoņdesmito sākumā. Dažu gadu laikā ansamblis kļuva populārs ne tikai Latvijā, bet visā Padomju Savienībā, ja neskaita Igauniju, kur «latviešu ABBA» cilvēkiem vienkārši nepatika. Stāsts ir neparasts ar to, ka ansambli Eolika jaunie Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolas censoņi, starp tiem arī Rezņiks, bija izveidojuši jau 1966. gadā. Spēlēja Rietumu roku, ko nu vien varēja dabūt dzirdēt caur dzelzs priekškara necaursitamajiem vaļņiem. Mēģināja The Beatles repertuāru – bija britu supergrupas cienītāji. Izmēģināja arī The Beach Boys daudzbalsīgās dziesmas. Nav tāda latviešu popmūzikas vecmeistara, kurš uz tā laika Eoliku (kurā muzicēja Zigismunds Lorencs, Juris Griņevs, Eduards Novikovs, Jurijs Kuzminovs un Rezņiks) neraudzītos ar cieņu. Viņi bija celmlauži. Klasiskajā mūzikā labi izglītoti, brīvās pasaules jaunajām vēsmām pārņemti jaunieši, kuri tā laika ideoloģiski stingri uzraudzītajā mūzikas ainavā centās iesvelt svaigumu. Parādīties uz skatuves ar elektriskajām ģitārām, spēlējot bigbītu, – tas vien bija skandāls!

Lielā slava, kas pie Eolikas mūzikas radītāja Rezņika atnāca jau citā sastāvā – 14 gadus pēc nodibināšanas -, pašu izbrīnīja. Zināmu kautrību, nevēlēšanos apgrūtināt ar savu lauru uzskaitījumu komponistā var just arī tagad, tuvojoties 70 gadu jubilejai. Enerģisks, dzīvesprieka pilns viņš savā ierakstu studijā Studio 55 pārcilā jaunās nošu partitūras, veic elektroniskas piezīmes. Lielkoncertam Mana mūža melodijas, ko maija sākumā spēlēs Rīgā un Cēsīs, komponists dabūjis pārradīt lielu daļu savu leģendāro melodiju, piemēram, a cappella versijā, orķestra versijā. Koncertā piedalīties uzaicinājis visus Eolikas mūziķus, kā arī šodienas popmūzikas zvaigznes Ralfu Eilandu, Mārtiņu Ruski, Aiju Vītoliņu, Kristīnu Zaharovu. 

Mēs būtu palikuši bez daudzām melodiskām, skaistām dziesmām, to skaitā Atmodas laikā nozīmīgās Baltijas ceļa neformālās himnas Atmostas Baltija, ja 60. gadu nogalē ar jauno Dārziņskolas talantu, kurš sapņoja par simfoniskā orķestra diriģenta karjeru, nebūtu atgadījies kas dīvains. Aizbraucis uz Pēterburgu, lai mācītos pie izcilajiem krievu klasiskās mūzikas profesoriem, viņš, redzot citu studentu spējas, sāka šaubīties par savām. Un atgriezās, lai studētu konservatorijā Latvijā. 

Pagrīdes Polkovņika ģitāras

Tie bija parastas Rīgas vidusskolas mūzikas pedagogi, kuri 1955. gadā pirmklasnieka Borisa vecākus mudināja – zēns ir talantīgs, viņam jāmācās mūzikas skolā! Semjonam un Annai, muzikālā zēna vecākiem, abiem bija laba balss. Boriss tika aizvests uz Dārziņskolas iestājeksāmeniem. Lielo konkursu izturēja. Mācījās vienā klasē ar pasaulslaveno latviešu vijolnieku Gidonu Krēmeru. «Mums visiem nebija bērnības, bet viņam tās nebija nemaz,» atceroties skolas laiku, par slaveno klasesbiedru intervijā saka Rezņiks. Smags darbs daudzu stundu garumā diendienā. Uzpīpēt aiz skolas stūra? Komponists izbrīnā rauc uzacis. «Pat tam mums nebija laika!» 

Apstākļi varēja mainīties 60. gadu otrajā pusē, kad vairāki Dārziņskolas pēdējo klašu audzēkņi, viņu vidū arī pianists Rezņiks, sadomāja izveidot popmūzikas grupu. Padomju laikos sauktu par estrādes mūzikas ansambli. Lai arī roks un pops sabiedrībā tiek asociēts ar pārgalvībām ārpus skatuves, Eolikas puišiem priekšplānā bijusi pati mūzika, nevis bohēma. «Smejos, ka man gēnos ir nacionālā aizsardzība pret atkarībām,» Rezņiks intervijā saka, norādot uz ebreju saknēm. «Maksimāli varu iedzert divas glāzītes. Tad bremze, vairāk nevaru dabūt iekšā. Ja jaunībā kāds pierunāja vai sanāca nepareizība – šausmas, cik slikti bija nākamajā dienā!» Līdzsvarotais raksturs jau toreiz palīdzējis nepatikšanām iet ar līkumu. Iespējams, arī panākumi bija tik strauji, ka par svinēšanu nācās aizmirst – vajadzēja strādāt. Gadu pēc Eolikas izveidošanas ansambli pamanīja Raimonds Pauls. Uzaicināja spēlēt Rīgas estrādes orķestra koncertos – gan Maestro radītās dziesmas, gan tās, kuras jaunie mūziķi bija sakomponējuši paši. Par Rietumu roka kompozīciju atskaņošanu uz lielās skatuves, kurās bija iemēģinātas balsis un rokas, nevarēja būt ne runas.

Kādus instrumentus puiši 60. un 70. gados izmantojuši, ņemot vērā, ka padomju valstī tos neražoja, bet pie Rietumu ražojumiem tikt bija gandrīz neiespējami? Rezņiks saķer galvu. «Pašā sākumā man kaimiņš uztaisīja basģitāru. Stīgas bija no klavierēm.» Vēlāk par lielu naudu varējuši nopirkt sliktus Austrumvācijas instrumentus. Darījuši arī tā: pēc sociālistisko valstu grupu koncertiem, piemēram, Diendivslāvijas, lūguši ārzemju kolēģiem pārdot lietotos instrumentus. «Mūsu mūziķi tam tērēja nenormālu naudu,» Rezņiks atceras. Pašam līdz pat 90. gadu sākumam, kad izveidoja savu ierakstu studiju, nav bijis pat mašīnas. «Visa nopelnītā nauda tika iztērēta instrumentiem.» 70. gados, kad arī te, šaipus dzelzs priekškara, attīstījās popmūzika, pagrīdē radās prāvs skaits amatnieku, kas instrumentus ar pastiprinātājiem uztaisīt spēja gluži labi. «Bija tāds vīrs ar segvārdu Polkovņik*, kurš ražoja kolosālas basģitāras,» Eolikas līderis atceras. Trūcīgā sociālistiskā realitāte iespaidoja arī radošo darbu. Rakstot dziesmas, bija jārēķinās, ka melodija, kas ideālā atveidā skan komponista galvā, citādi skanēs ar pašdarinātajiem instrumentiem. «Es biju reālists. To vienmēr ņēmu vērā,» saka Rezņiks. Piemēram, 70. gados tapušajai dziesmiņai Labrīt! piedziedājuma beigas mehāniski atbalsojas trīs četras reizes. Diriģents un izcilais skaņu režisors Ivars Vīgners ilgi meklējis veidu, kā to tehniski dabūt gatavu. Šī dziesma skanēs arī Rezņika jubilejas koncertos maija sākumā. Laiki mainījušies, šodien skaņu inženierim vajadzējis tikai pāris minūtes, lai pēc komponista lūguma atbalsošanu tehniski nodrošinātu, precīzi milisekundēs to «iezīmējot» dziesmā. Komponists spriež –  līdzīgas iespējas, tikai ne tik augstā kvalitātē, tagad katram pašam ir mājās viedtālrunī vai datorā. 

Plaisa, kas šķir padomju gadus no atjaunotās Latvijas laika, iespēju ziņā ir milzīga. Kaut vai izvēloties nosaukumu savai grupai! Toreiz mūziķiem bija jāņem vērā padomju ideoloģiskie uzstādījumi. Līdz pat 80. gadiem grupu nosaukumi Latvijā bija rātni un neizteiksmīgi. Ielēkt varai acīs nozīmēja aizliegumu pastāvēt. Eolikas puiši savu izdomāja, atsperoties grieķu mitoloģijā. Eolos nozīmē gan vēja stihiju, gan tā pārvaldīšanu. Jaunajiem Dārziņskolas puišiem tas šķita skaisti – dot šādu nosaukumu savai radošajai izpausmei. Lai arī grupas sastāvs gadu gaitā mainījās, Borisa Rezņika vadībā tas tika saglabāts vairāk nekā 20 gadus. Sasniedza slavas virsotni astoņdesmitajos, kad grupā ar četriem solistiem bija arī Olga Rajecka. 

Olga, jo «nepatīk kārtīgās»

Bija 1980. gads. Noklausīšanās zālē tagadējā Kaļķu ielā Rīgā drūzmējās meitenes. Visas vēlējās sevi parādīt Borisa Rezņika grupas Eolika konkursā uz solistes vietu. Starp viņām arī Kultūras darbinieku tehnikuma audzēkne un Valmieras grupas Vitamīns dziedātāja 18 gadus vecā Olga. Pamudinājumu piedalīties konkursā meitenei bija izteikusi skolas vokālā pedagoģe Maija Grietēna, kura strādāja arī otru darbu – mācīja Filharmonijas solistus, arī Mirdzu Zīveri, Aiju Kukuli. Saspringumu, atvērtības trūkumu, kāds bija raksturīgs tā laika padomju cilvēkiem, tagad grūti iedomāties. Varbūt tāpēc Olga, kura nolēma parādīt visu, ko prot, Rezņikam uzreiz iekrita acīs. Līdztekus skanīgajai balsij no jaunās dziedātājas plūda milzums emociju. «Man viņa patika, jo nepatīk kārtīgās,» komponists atzīstas. Ar to viņš domā iestīvinātu kārtīgumu uz skatuves, kas neaizraus klausītāju pat ar brīnumskaistu balsi. Olga bija citāda, «nekārtīga» šā vārda vislabākajā nozīmē – kustīga, ekspresīva. Kā komponists atrada pārējos trīs solistus, kas vēlāk kļuva par slaveno ABBA stila četrinieku? «Ilona Stepanova jau bija grupas iepriekšējā sastāvā,» Rezņiks stāsta. «Viktors Zemgals pats pieteicās – pienāca pie manis pēc kāda koncerta Dzintaros, lūdza, lai noklausos.» Sākotnēji Eolikas līderis bija domājis, ka grupā jābūt «divām meitenēm un Viktoram». Tā bija maza revolūcija popmūzikas vidē, jo tolaik solisti dziedāja vai nu pa vienam, vai duetā. Revolūcija uzņēma apgriezienus, kad kāda Filharmonijas flautiste komponistam rekomendēja labu dziedātāju – Daini Dobelnieku. «Sākumā domāju – kam viņš man vajadzīgs? Bet tad – labi, pamēģināsim!» Rezņiks atceras. «Nu varēs uztaisīt kvartetu! ABBU! O, interesanti!» Viņš saberzēja rokas un sāka rakstīt dziesmas četrotnei, kuru balsis kopā skanēja lieliski.

Daļu no grupas panākumiem, kas viņiem pārbrāzās pāri pēc uzstāšanās Liepājas dzintarā  1980. gada augustā, noteica Rezņika labā izglītība. Kā pianists pabeidzis Dārziņa Mūzikas vidusskolu, viņš turpināja studijas Latvijas Valsts konservatorijas kordiriģēšanas klasē pie Jāņa Dūmiņa. Jā, biklā rakstura dēļ, iespējams, secen gāja simfoniskā orķestra diriģenta karjera. Pirms tam iestājeksāmenu laikā Pēterburgā apmulsis no augstā līmeņa, kādā Šostakoviča koncerta vienu daļu pēc profesora uzaicinājuma ekspromtā brīvi ar klavierēm nospēlēja kāds vecāko kursu students, Rezņiks nolēma, ka pašam vēl jāpilnveidojas. Atgriezās Rīgā. Sāka mācības kordiriģēšanā. Vēlāk iegūtās zināšanas varēja likt lietā, strādājot ar Eolikas četrinieku. Tapa tādi hiti kā Pasaule, pasaulīt, Tāla uguns, Karavāna. Rezņika mūzikā izpaudās viņa līdzsvarotā, optimistiskā pasaulizjūta. «Augsti intelektuāls mākslinieks ar labu muzikālo gaumi,» kolēģi raksturo Zigmars Liepiņš. Viņaprāt, Rezņiks ir viens no Latvijas populārās mūzikas vēstures stūrakmeņiem. Ne tikai tāpēc, ka spējis radīt kvalitatīvus hitus. Arī tāpēc, ka 60. gadu otrajā pusē uzlika kvalitātes latiņu popmūzikai, ienākot tajā ar labu klasisko izglītību. Tā, strādājot ar Eoliku, spēlēja lomu visos aspektos. Olga stāsta, cik nopietni maestro izturējies pret solistu gatavošanos koncertiem: balsis viņi trenēja Filhamonijas vokālo pedagogu vadībā. Skatuves kustības mācījās pie operas repetitoriem. Koncerttūres laikā nevarēja būt ne runas par nakts ballītēs pazaudētu balsi vai parādīšanos ar cigareti pirkstos. «Mēs viņu cienījām. Viņš daudz mums deva, un centāmies tikpat daudz dot pretī,» saka Olga. Tolaik dzīvojuši mākslai, nevis centušies visiem izpatikt vai kalkulēt, kā labāk nopelnīt. Bieži Filharmonijā spēlēja divus koncertus dienā vairākas dienas no vietas. Brauca tūrēs pa visu Padomju Savienību. Sākumā 150 koncertu četros mēnešos. Vēlāk trīssimt. Par katru koncertu mūziķi 1980. gadā nopelnīja piecus rubļus. Pēc gada, strauji augot popularitātei, Rezņiks rakstīja iesniegumu Filharmonijas vadībai, kuras uzraudzībā Eolika strādāja, – lūdza pacelt algu. Filharmonija iesniegumu sūtīja apstiprināšanai uz Maskavu. Nu Rīgas popmūzikas zvaigznes jau pelnīja sešus rubļus par koncertu. Tas bija politiski nospiedošs, bet mākslinieciski piepildīts laiks.

Pirms maija sākumā gaidāmā jubilejas koncerta Kongresu namā, kurā Eolika atkal kāps uz skatuves, komponists Rezņiks ir mazliet satraukts. Viņš ir vaļsirdīgs – pēdējos gados ieradis dzīvot mierīgi. Lai arī diendienā turpina strādāt savā studijā ar reklāmu, kinomūziku, albumiem, parasti plāno darbus bez lieka stresa. Nu – jubilejas koncerts! Grandiozo programmu veidojot, šoziem pazaudējis, tad atkal atguvis veselību. 

Komponistam ir kluss sapnis: sagaidīt, ka mūzikas jomā sāk darboties kāds no mazbērniem. Kopā ar sievu pianisti Aleksandru nodzīvoti jau gandrīz 50 gadi. Dēls Oļegs darbojas interneta biznesā – lai arī mūzikas dotības uzrādījis jau agrā bērnībā, Rezņiku pāris nolēmis mūzikas skolā zēnu nesūtīt. «Negribējām sabojāt bērnību,» pasmaida komponists. Mazdēlam, kurš drīz būs pusaudžu vecumā, īpašu spēju mūzikā neesot. «Vēl ir meitenīte,» komponists atsaucas uz mazmeitu, pārāk mazu, lai spriestu par spējām mūzikā. «Tas nav obligāti, bet priecātos,» viņš saka. Bet es klusībā nodomāju, tas varētu būt kārtīgs pārbaudījums – ierasties uz noklausīšanos, ja tavs vectēvs ir Boriss Rezņiks!

* Pulkvedis – no krievu val.

Cept neapdedzinoties

Posted on aprīlis 26, 2017 by - Veiksme

Egija gribēja iekārtot mazu zemnieku produktu veikaliņu, bet Andrievs tai līdzās – beķereju. Viss pagriezās citādi, lielāko uzņēmuma peļņu tagad nes Rīgā populārā Eklērnīca Raunas dārzs

Par Raunas dārza tuvumu ātrāk nekā izkārtne ziņo saldena smarža. Saimnieks Andrievs Jansons stāsta: ja ir pareizais vēja virziens un stiprums, viņa bizness saožams pat puskilometra attālumā. Daži pircēji atzinušies, ka tieši tā viņus atraduši – deguns atvedis.

Pirmās  klientes patiesībā bijušas apkārtnes jaunās māmiņas, kas, dodoties pastaigā ar ratiņiem, meklējušas, kur iedzert kafiju. «Jā, pārsvarā nāk sievietes. Ja atnāk vīrieši, tad parasti sievas ir atsūtījušas pakaļ eklēriem,» nosmej Andrievs. Arī mūsu sarunas laikā veikalā cita pēc citas ieripo ekipāžas ar mazuļiem, pārdevējas aiz letes strādā bez atelpas. «Dažreiz ar ratiem pusveikals pilns, bet ārā labāk nevajag atstāt,» saimnieks ir saprotošs. Informācija par garšīgajiem eklēriem izplatījusies no mutes mutē, tagad klienti uz veikaliņu starp Teiku un Purvciemu brauc no visas Rīgas, pārsvarā iegādājas našķus līdzņemšanai. Vidējais pirkums ir seši eklēri, bet daudzi ierodas arī pēc pasūtījumiem, kas veido trešdaļu no ceptuves jaudas. «Lielākais pasūtījums ir bijis 450 eklēru. Parasti dienā izcepam 1600-2000, bet ir gadījies cept arī 3000. Zinām, ka sestdienās vajadzēs vairāk, tāpēc piektdien visu nakti cepam un gatavojamies, lai klientiem nav problēmu nopirkt. Ir tādas sestdienas, kad cilvēki rindā gaida 20 minūtes, lai paņemtu tikko izceptus eklērus. Mums pašiem patīk vērot rindu, bet patērētājam tas nav labākais,» godprātīgi runā Andrievs.

Ideja no interneta

«Mums aizgāja,» sarunas biedrs rezumē divos gados iegūto stabilitāti un atpazīstamību. 2015. gada septembrī uzņēmējdarbību kopā ar draudzeni Egiju Samsoni, kura mūsu tikšanās brīdī šiverē aiz eklēru vitrīnas, viņš patiesībā nesāka, konditoriskas idejas dzīts. Egijai, kas drīzumā kļūs par Andrieva sievu, vecāki ir lauksaimnieki Rundālē, enerģiskā meitene sapņoja atvērt veikalu zemnieku ražojumiem. «Kāpēc neatvērt abiem kopā?» ierosinājis Andrievs. «Draudzenei sākumā bija savs uzņēmums, šī puse ir mana, tā – viņas,» norāda uz plauktiem ar lauku labumiem, kas atrodas tās pašas telpas otrā stūrī. Mājas olas, dārzeņi, bērzu sulas, salāti, Latvijas āboli, būšot arī pašu zemenes.

«Sākumā cilvēki nāca pēc lauku produktiem un kādu saldumu paņēma klāt, bet tagad eklēru daļai ir desmitreiz lielāks apgrozījums. Ar laiku saplūdām, viņa nāca man palīgā. Kurš te ir galvenais? SIA Puravs AJ priekšsēdētāja nav, es esmu valdes loceklis.» Kāpēc? «Lai nav sēdes jātaisa,» pasmaida Andrievs.

Pēc izglītības pavārs, viņš nekad nav varējis sūdzēties par darba trūkumu. Strādājis atzītos Rīgas restorānos – Neiburgā, Le Dome, Rossini -, karsto ēdienu cehos. Cept gaļu patīk joprojām. Zem viena jumta ar draudzenes veikaliņu tomēr loģiskāk iederējies nevis, piemēram, grilbārs, bet gan beķereja. Šī ideja ātri transformējās citā, oriģinālākā. «Vecajā Eiropā sākās eklēru mode, mamma 2015. gada oktobrī vai novembrī internetā bija atradusi par to rakstu, domājām – kāpēc ne?» atceras Andrievs. «2016. gada februārī sākām cept eklērus. Tāpat internetā izmeklējām labākos franču cepējus, skatījāmies viņu bildes, lai saprastu ideju.» It kā jau visiem zināma veca recepte, ēdienu klasika, bet Latvijā eklēri tādu renesansi kā Francijā vēl nebija piedzīvojuši. «Piedāvājumā bija tikai balti vai brūni, receptūras no padomju laikiem, trekni, ar margarīna krēmu.» Andrievs sāka eklērus taisīt pēc citiem principiem, dekorētus ar augļiem un ogām, veselīgākus, kā pats saka, «ar latviešu garšu», receptūrā atšķirīgus arī no franču analogiem. «Francūzim patīk treknie, ar saldo krējumu, mūsējos ir vieglāks vārītais krēms, tāds kā latviešu tradicionālajām lauku tortēm. Francijā ir cits tirgus, viņi vairāk lieto mākslīgos produktus – lai ilgāk stāv, smuki izskatās. To var panākt ar krāsvielām. Mums Latvijā visam jābūt tīram, lai var bērniem dot.»

«Visi eklēri no pašu olām, piena un krējuma?» apjautājos, skatoties uz daudzkrāsaino piedāvājumu. «Diemžēl ne, jo Latvijas piena cena ir pārāk augsta un derīguma termiņš īss, reti kurš piegādātājs var nodrošināt ar pavadzīmēm. Ja visu ņemtu vietējo, būtu jādubulto eklēru cena, bet kvalitāte tik ļoti neatšķirtos. Arī noliktava nav tik liela, kā gribētos, bet tas gan ir tikai pagaidām.» Mūsu tikšanās laikā Raunas dārza piedāvājumā ir 37 garšu eklēri. Cenas: 1,20-2,10 eiro. «Zemāku nevarēju uzlikt, jo tiešām visu taisām no nulles.»

Populārākie – marakujas un banānu, lazdu riekstu un kļavu sīrupa, zemeņu un tumšās šokolādes eklēri. Ir Latvijā labi pazīstamas garšas: zemenes, mellenes, cidonijas, rabarberi. Viņi nebaidoties eksperimentēt ar eksotiku. Piemēram, yuzu, Austru-mu citrusauglis ar īpatnēju garšu, rūgteni skābs, svaigs… «Tāpēc ka tas ir modē,» paziņo Andrievs. «Mēnesī vidēji izdomājam četrus jaunus eklēru veidus. Cenšamies strādāt, lai tik ātri neapnīk un lai cilvēkiem ir interesanti. Ja cilvēks nāk atpakaļ un ņem vēl, zinām – jaunais produkts būs ejošs; ja neņem – nekas, nebija lemts. Pašlaik ir arī divu veidu sāļie eklēri, ar lasi un fetaki sieru.»

Šobrīd SIA Puravs AJ sākotnējo četru darbinieku vietā jau rosās 12, maiņā strādā seši cepēji. «Viens, kas spiež mīklu un cep, divi trīs, kas pilda, viens, kas glazē. Ritms ir straujš, Rīgā visam jābūt ātri. Cenšamies cepšanas apjomu uzturēt tādu, lai eklēru pietiek visu dienu.»

Dzērienu veikala vietā

Arī telpu izvēle padomju laiku ķieģeļu dzīvojamās mājas pirmajā stāvā bijusi spontāna.  «Vienkārši dzīvoju tepat blakus, Raunas ielā. Braucām garām, logā ieraudzījām zīmi, ka izīrē. Te agrāk bija dzērienu veikals. Divus trīs mēnešus pašu rokām taisījām remontu, izdzinām visus dēmonus,» smejas Andrievs. «Šis laikam nav biznesa modelis, kur visu nosaka vieta. Produkts aizgāja, ar to mēs cilvēkus piesaistījām. Daudzi brauc šurp speciāli, te ir autostāvvieta, tāpēc šobrīd cenšamies nedomāt par vietas maiņu.»

Andrieva vectēvam gan ir zeme Raunā, tomēr ceptuves nosaukumu inspirējis ielas nosaukums. Sākotnēji Raunas dārzs, protams, radīts par godu lauksaimniecības produktu veikaliņam, tagad lieliski iedzīvojies kā eklēru zīmols, jaunu gudrot neesot vajadzības. Vārdu «eklērnīca» izgudrojis Andrievs, senāk tāds latviešu valodā nebija manīts.

Biznesu Andrievs un Egija sāka rudenī, bet ziema iesācējam ēdināšanas nozarē skaitās grūts laiks. «Cilvēkiem mazāk naudas, tik daudz neiet ārpus mājas, ir auksts, sniegs… Izturējām, šogad janvāris un februāris bija labākie mēneši.» Apgrozījums no 2015. gada septembra līdz 2016. gada 31. decembrim bijis 100 000 eiro, bet šogad tikai pirmajos trijos mēnešos, no 1. janvāra līdz 31. martam, – 150 000. «Četrreiz vairāk, pa mēnešiem dalot,» priecīgi lēš Andrievs. «Paldies Dievam, esam iztikuši bez jebkādiem aizdevumiem. Zinu, kas tas ir liels slogs. Draugam parādu vari atdot vēlāk, taču bankai nevarēsi. Tas uzņēmuma īpašniekam rada lielu stresu: arī darbiniekiem algas jāmaksā, ar to rēķinās viņu ģimenes. Ja vēl banka nāk virsū, tad pavisam grūti sāk palikt.»

Lieti noderējušas Rīgas Restorānu servisa skolā iegūtās zināšanas uzņēmumu vadībā. «Jebkurš jauns bizness ir sarežģīts. Ja pats neko nemāki, tad ir lieli izdevumi, lai vispār reģistrētos. Es biju mācījies, vismaz 600-1000 eiro ietaupīju. Pārtikas uzņēmumu ir arī diezgan grūti vadīt, birokrātija liela un prasības augstas, kas varbūt pat ir labi. Galvenais ir izturēt un nepadoties. Ja pie pirmajām grūtībām met mieru, tad nav jēgas biznesu sākt. Arī biznesā ar piecu miljonu apgrozījumu būs dažādas grūtības.»

Andrieva personīgā pieredze – lai iegūtu atpazīstamību, labāk par apmaksātām reklāmām strādā ziņas no mutes mutē. «Tas ir ilgāk, bet tad, kad ir – tad ir. Ļoti! Tā arī mums viss aizgāja, ik pa laikam bija apgrozījuma lēcieni, kad sapratām, ka vairāk cilvēku uzzinājuši, no viņiem atkal citi. Mūsu vārds izplatījās, jo spējām pieņemt pasūtījumus. Viens pasākums – 30 jaunu potenciālo klientu. Pieciem sešiem iegaršojas, un viņi brauc uz šejieni, tīkls aug.»

Pašam būt bosam, komandēt, saprast, kā īstenībā lietas grozās, ir ļoti interesanti, secina jaunais uzņēmējs. «Tikai tā dēļ vien var biznesu taisīt, jo tas ir baigais action. Brīvdienu nav, bet tu strādā sev. Protams, labāk to darīt jaunībā, tad vari paspēt piecreiz apdedzināties un vienu veiksmīgu lietu palaist. Vēl labāk, protams, neapdedzināties vispār, bet visādi gadās.»

Andrievam un Egijai šo divu gadu laikā tā arī nav sanācis aizbraukt uz Franciju paskatīties, kā attīstās eklēru renesanse šī konditorejas izstrādājuma dzimtenē. Testa eksemplārus no Parīzes atveduši draugi. Andrievs atzīstas, ka toties katru pirmdienas rītu mostoties ar patīkamo apziņu, ka nav jāsāk grūta darba nedēļa kādam citam piederošā uzņēmumā. «Man nekad nav paticis pirmdienās uz darbu iet. Mums arī pirmdiena nav brīvdiena, bet cenšos nesarunāt nekādas tikšanās. Pirmdienas tomēr ir pirmdienas, tajās labāk neko nevajag sākt. Un cilvēkam vajag arī kādu darba dienu, kad var kaut ko paspēt izdarīt ārpus darba.»

Mēs tiekamies optimistiskā brīdī, Eklērnīca Raunas dārzs gatavojas paplašināties. Līdz šim ražošanas apjomu noteica mazā virtuvīte tepat aiz pārdevēju mugurām, bet pēc nepilna mēneša ceptuve būs atsevišķi un daudz plašāka. Tiek meklēti arī jauni darbinieki, lai vienā maiņā varētu strādāt 10 cilvēki. «Šobrīd eklērus jau piegādājam Zvaigzne ABC kafejnīcai, piegādāsim arī Innocent Cafe. Lēnām izpletīsimies pa Rīgu. Ir plāns tik ļoti iesēsties cilvēku galvās, lai tad, ja būsim visā Rīgā, cilvēkiem ir vēlme «ienākt tieši pie mums», ja gribas kaut ko garšīgu. Eklēri garšo visiem, kāpēc lai tie nebūtu uz katra stūra?»

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Ar savu produktu esi piesaistījis pietiekami lielu cilvēku uzmanību, vienkārši strādājot. Katru dienu esi ar to mazliet pārņemts, pat īsti nesaproti, kas notiek.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Pat ja neesi superpopulārs, jau no sākuma jādomā par zīmola aizsardzību. Ja tas, pie kā esi strādājis, nav aizsargāts, vienā brīdī var nebūt vairs nekā.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Momentā visur ielēkt mēs visi mākam, bet ir jāizpēta lietas, ar kurām ir jēga pagaidīt, un tās, ar kurām vienkārši ir jāriskē un jādara. Dažkārt, ja pagaidi, pie tevis atnāk kaut kas labāks, bet ir arī lietas, ko nevari nedarīt.

Dans Grasmanis, ūdens someljē

Posted on aprīlis 19, 2017 by - 1 no 2 miljoniem

Danam ir juridiskā izglītība, bet profesijas izmēģinātas dažādas. Universitātes laikā tirgojis plastmasas logus, trīs gadus strādājis nekustamo īpašumu biznesā Kanāriju salās, gadu –  kosmētikas firmā Vācijā, bijis tirdzniecības pārstāvis 24 valstīs. Vēl gadu vadījis rotaļlietu fabriku Latvijā, pusotru gadu – IT projektu Bulgārijā. «Tur arī aktīvāk sāku interesēties par ūdeni, pievērsos garšām un sastāviem,» stāsta vienīgais ūdens someljē Baltijā un Austrumeiropā. 

Daudz ūdens Dans dzēris jau kopš 15 gadu vecuma, arvien aktīvi sportojis, piedomājis pie ēdienkartes. Četrus gadus bijis veģetārietis, Bulgārijā pavadītajā gadā – svaigēdājs. 

«Bērniem uz mēles ir ap 10 000 garšas kārpiņu, pieaugušajiem – ap 2000. Tās ir kā spuldzītes, kas izdziest, ja mēli applaucējam, notrulinās, ja smēķējam, ēdam asu vai sāļu ēdienu. Jutīgākajiem, tikai 5-10% pieaugušo, var darboties ap 4000 garšas kārpiņu,» viņš skaidro. «Es jau bērnībā nevarēju iedzert karstu tēju, pat biju uzkonstruējis īpašu aparātu ar ventilatoru, kur ielikt tējas krūzi atdzišanai. Laikam tāpēc man garšas sajūtas saglabājušās asas.»

Ka ūdenim nav viena noteikta garša, Dans sapratis sen. Pirms gadiem desmit vīlies pazīstamā Latvijas dzeramā ūdens zīmolā, katra padsmitā pudele šķitusi ar nepatīkamu piegaršu. «Viena garšoja tik dīvaini, ka nodevu analīzēm, iekšā atrada spirta daļiņas no logu tīrīšanas šķidruma!»

Ūdens someljē skolā Vācijā pirms trim gadiem iemācījies sagaršot ūdenī esošos dabīgos minerālus. «Arī katra mutē tie var garšot dažādi. Man magnijs garšo vienlaikus rūgti un saldi, citam tas būs tikai rūgts. Viegli mineralizētiem ūdeņiem, protams, katru sastāvdaļu noteikt nevaram, varbūt apjaust mineralizācijas pakāpi un pH līmeni – ūdens ir skābāks vai sārmaināks.»

Ūdens someljē profesija ir jauna, Dans lēš, ka šādu speciālistu pasaulē varētu būt ap 100. Vieniem tas ir tikai hobijs, citi strādā ūdens industrijā vai sadarbojas ar restorāniem. «Ļoti interesanti ir ar vīniem – pamalkojot dažādu veidu ūdeni pamīšus ar vienu un to pašu vīnu, katra nākamā vīna glāze var garšot citādi.» 

2016. gadā latvietis kļuvis par Vācijas ūdens someljē padomes biedru. «Mums, 10 cilvēkiem, ūdens zīmoli sūta savu ūdeni, testējam, dodam raksturojumu. Vadu arī lekcijas par ūdeni, konsultēju ūdens ražotājus, varu sastādīt ūdens karti atbilstoši iestādes konceptam. Latvijā pagaidām tam pievēršas sporta klubi, piemēram, šis ūdens ir viens no efektīvākajiem detoksam un tievēšanai,» Dans Breeze Aquafit Studio Rīgā, kur tiekamies, rāda savu izvēli. 

Turpmāk gan viņš vairāk strādāšot Krievijā. «Tur joprojām ir mežonīgie Austrumi, pat pieczvaigžņu hotelī piedāvājumā būs nevis dabīgais minerālūdens, bet dzeramais ūdens plastmasas pudelēs. Tomēr tur ir vairāk cilvēku, «ūdens kustībai» attīstības iespējas lielākas nekā Latvijā.»

Ar maisiņu uz mežu

Posted on aprīlis 19, 2017 by - Dzīve

Virtuālā kopiena Nav jau grūti aicina savākt citu izmestos atkritumus ne tikai reizi gadā Lielajā talkā, bet ikreiz, kad dodaties pastaigā pa mežu

Ejot ogot, sēņot vai vienkārši pastaigāties, paņem līdzi maisiņu, kur ielikt ceļā pamanītos atkritumus. Ja gribi, pēc gājiena atrādi savu guvumu, nofotografējot to un publicējot bildi vietnē Facebook, pievienojot atsauci uz Nav jau grūti kopienas lapu. Šai idejai – tik ģeniālai savā vienkāršībā – atbalstītāju netrūkst. Kopienas lapa pilna ar sociālās vietnes lietotāju bildēm, kurās blakus ogu spaiņiem un sēņu groziem arī maisiņš, pilns ar divlitru plastmasas alus pudelēm. Tā vien šķiet, ka aiz idejas, kuru atbalsta gandrīz seši simti interneta lietotāju, stāv vesela komanda, taču izrādās – tikai viens cilvēks, Marta Krivade (33). Ikdienā viņa ir Latvijas Laikmetīgās mākslas centra komunikācijas vadītāja, bet brīvdienās – kaismīga ogotāja, sēņotāja un mežā gājēja. Marta, ar atrotītām džempera piedurknēm un drošu skatienu, pārstāv to mazākumu, kas ne tikai runā, bet dara.

Mežā dzimusi ideja

Mēdz teikt, ka meža svaigais gaiss labvēlīgi ietekmē prāta spējas. Tas vērojams arī Martas gadījumā, jo Nav jau grūti pamatideja – savākt citu piemēsloto – radusies tieši tur. «Pērn biju aizrāvusies ar dabas velšu ievākšanu. Jau vairākkārt, apciemojot mežu, acīs krita ogām un sēnēm blakus esošās čipsu pakas un citas drazas. Lasīju sēnes un domāju, kā tas ir: cilvēks dodas uz mežu, tātad daba viņam patīk, tajā pašā laikā viņš ņem un piemēslo.» Marta šos sivēnus nenosoda, taču arī neizprot.

Pārnākot no meža, Marta savu ideju izstāstīja mammai. «Viņa teica: meitiņ, viss ir brīnišķīgi, bet tur nekas nesanāks. Esmu jau tā darījusi. Beigās vilkos mājās nelaimīga, stiepjot divus smagus atkritumu maisus.» Bet idejas sāls ir tā, ka jādara tik, lai pašam tas nekļūst par apgrūtinājumu. «Paķer kaut vienu plastmasas pudeli pa ceļam. Tā, lai nav grūti.» Un idejas moto, kas tūlīt pat tika arī publicēts vietnē Facebook, bija dzimis. «Sapratu, ka Nav jau grūti ir sauklis, kas viegli iegultos cilvēku prātos un būtu pietiekami interesants, lai tam pievienotos.»

Marta, kas jau desmit gadus darbojas sabiedrisko attiecību jomā, smaidot gan atzīst, ka lapas izveide ir sava veida profesionālais kretīnisms: «Droši vien nostrādāja darbā ierastā kampaņu un lozungu pieeja. Domāju – ja man tas reiz ir ienācis prātā, jāpastāsta ne tikai ģimenei, bet plašākai auditorijai.»

Nav jau grūti ir par vairāk nekā simt virtuālajiem sekotājiem vairāk nekā Latvijas Zaļās kustības feisbuka lapai. Marta apzinās kustības veiksmi un spriež, ka ideja tik labi aizgājusi, jo sabiedrībai labāk patīk «mazo cilvēku» stāsti, nevis organizāciju ģenerētas idejas, kam līdzi nāk birokrātisks smagumus. Saņemti arī atzinīgi vārdi no savas jomas profesionāļiem, kuri vienlaikus urdot, sak, kampaņai ir potenciāls piesaistīt masas. 

«Taču mans mērķis nav piesaistīt publiku. Ja tev patīk šī ideja, piedalies!» Tā nav arī pašreklāma. Tieši otrādi – atklāt, kas stāv aiz idejas, nebija nemaz tik viegli. Arī kopienas titulbildē redzams cilvēks ar kaķa masku, groziņu rokā un signalizējoši sarkanu maisiņu kabatā. Jā, tā tik tiešām ir pati idejas autore Marta, kas savai sejai ar datorprogrammas palīdzību priekšā pielikusi ņaudētāja purniņu.

Marta ir gandarīta, ka ideja dzīvo pati savu dzīvi. «Cilvēki liek bildes savās sociālo tīklu lapās un pievieno saiti uz kopienu. Kad esmu feisbukā, saņemu ziņu un padalos.» Piemēram, lapā redzams, ka 1. aprīlī kustība Soli pa soli rīkojusi gājienu gar jūru, kura laikā, atbalstot Nav jau grūti, savāktas arī pa ceļam manītās drazas.

Lielākais prieks esot dzirdēt, ka cilvēki jau iepriekš lasījuši citu atstātos atkritumus. Taču tiem, kas vēlas izjust kopības garu un saņemt mazu devu veselīgas uzmanības, virtuālā kopiena kalpojot kā stimuls. Idejas atbalstītāji pārsvarā ir jaunieši, taču Marta norāda, ka tāda jau ir Facebook raksturīgā auditorija. Vai jaunāko paaudžu pārstāvji ir «zaļāki» par saviem vecākiem? Zaļo dzīvesveidu sabiedrības dienaskārtībā, visticamāk, ieviesušie jaunie, taču virkne praktiķu meklējami vecāko paaudžu rindās. Kā piemēru Marta min savu mammu, kas dabai draudzīgas saimniekošanas principus piekopj jau izsenis. «Atminos, ka plastmasas maisiņu vietā atkritumu tvertnē mamma klāja avīzes un, ejot uz veikalu, žmiedza man rokās auduma maisiņu. Toreiz tas man šķita arhaiski, jo – c’mon, maisiņi taču ir veikalā! Bet tagad citi laiki, un auduma iepirkuma soma ir katram hipsteram.»

Marta sevi raksturo kā introvertu – labprātāk skries krosu viena, nevis kopā ar vēl tūkstoti maratona dalībnieku. Tas pats attiecas uz kārtības ieviešanu. Taču Marta nav vienīgā – kā nekā Starptautiskajā Londonas grāmatu tirgū sevi pieteiksim kā introvertu rakstnieku nāciju. Tāpēc Nav jau grūti ir alternatīva tiem, kam ir labais nodoms – sakopt vidi, taču, tāpat kā Martai, nepatīk masu pasākumi, tajā skaitā arī organizētas talkas.

Bez moralizēšanas

Taču Nav jau grūti mērķis neesot mainīt tos, kas, gluži kā tādi saplīsuši miskastes maisi, atstāj aiz sevis taciņu ar mēsliem. «Tos nevar mainīt ne virtuālas kopienas, ne nacionāla mēroga akcijas,» pārliecināta Marta. Arī pirksta kratīšanai vai publiskai nosodīšanai viņa netic. Tomēr kāds gadījums liecina, ka Martai ir ne tikai laba humora izjūta, bet arī vēlme padarīt sabiedrību nedaudz labāku: tepat, Rīgā, uz ielas, Marta reiz pacēlusi kāda garāmgājēja nosviesto izsmēķi, aiznesusi to un atdevusi, sacīdama, ka viņam kaut kas izkritis.

Marta ir pārliecināta, ka citu šmuces nav tā vērtas, lai par tām uzvilktos. Labāk jādomā par sevi. Tāpēc kopienas stāsts ir par nepiesārņotāju attieksmi. «Mums patīk sev uzsist pa plecu, ka netaisām bardaku un reizi gadā ejam talkā. Bet varbūt pāriet nākamajā līmenī – ne tikai pašam nemēslot, bet savākt arī citu pievazāto.» Taču Marta uzsver – visam jānotiek bez moralizēšanas, elšanas un pūšanas. Viņa sabiedrību racionāli iedala divās grupās: vieni, kas uztver dzīvi kā nevaldāmu stihiju, kas nemitīgi jāpārvar, un otri, kas dzīvi virza tādā gultnē, kā paši vēlas. Mūsu sabiedrībā diemžēl dominējot pirmie. Atkritumu metēju galvenā problēma ir nevērība, nevis ļaunprātība – uzvedības normu trūkumā lielākoties vainojama ģimene, bet izglītības sistēmai tomēr ir iespējas to mainīt. Mācījusies Juglas ģimnāzijā, Marta ar labu vārdu piemin skolas organizētās talkas un stāsta – nesen redzējusi video, kurā skolēni Japānā paši tīra savu klasi.

Neesam pasaules valdnieki

Lielās talkas organizatoru paustais mērķis līdz 2018. gadam, Latvijas simtgadei, padarīt Latviju par tīrāko un sakoptāko vietu pasaulē Martai šķiet utopisks. Taču viņa tūlīt piebilst: «Bet, ja tas motivē citus rīkoties, tad forši! Galvenais ir darba rezultāts.»

2012. gadā Jeila Universitātes «zaļāko» valstu topā Latvija tika ierindota otrajā vietā. Savukārt 2016. gada rezultāti lika latviešu deguniem mazliet nokārties: Latvija noslīdējusi uz 22. pozīciju. Valda uzskats, ka iepriekšējo gadu panākumi bijuši kļūdainu aprēķinu sekas. Taču Marta uzskata, Latvija nebūt nav netīra. Īpaši to varam novērtēt, aizbraucot pie bezrūpīgajiem dienvidniekiem itāļiem vai grieķiem. Latvieši māk izmest atkritumus. Bet diemžēl prot arī tos saražot. «Atkritumu izmešana ir cīņa ar sekām. Bet jau sākotnēji jāsamazina izmestā apjoms. Mēs kā tādi pusaudži grābjam visu plastmasā iepakoto un katru tomātu liekam savā maisiņā.» Marta iestājas par zero waste jeb nulles atkritumu dzīvesveidu, kuru Latvijā piekopt gan ir sarežģīti. Lielveikaliem nav vienotas politikas, kas noteiktu, ko darīt ar pircēju pašu nodrošinātajiem iepakojumiem. «Viena pārdevēja piekrīt ielikt šašliku manā burciņā, cita teic, ka liks tikai veikala kastītē.»

«Cilvēki apkārtējo vidi uzlūko divējādi: vieni iestājas, ka cilvēks ir dabas, dzīvnieku un visas pasaules valdnieks, otri dzīvo mijiedarbībā ar vidi un katru dzīvo radību uztver līdzvērtīgi. Es piederu pie otrajiem, bet vairākums piekrīt pirmajam uzskatam, ka viss pasaulē pakārtots cilvēkam. Daba, protams, kalpo cilvēkam, taču tas, cik ilgi tā spēs sniegt savus resursus, atkarīgs no mums. Mums ne tikai jāņem, bet arī jādod atpakaļ un jārūpējas par to.»

Taču sarunas laikā Marta vairākkārt uzsver, ka nenosoda piemēslotājus. «Kad biju maza, mēs ģimenes lauku mājas neorganiskos atkritumus, ko nevar ne sadedzināt, ne mest komposta kaudzē, bērām zemē izraktās bedrēs.» Tagad gan atkritumu bedres atraktas un izvāktas. Marta to dēvē par laikam atbilstošu nekompetenci. Tolaik vēl latvieši smējušies, ieraugot Vācijā vietējos, kas savam sunim skrien nopakaļ ar maisiņu. Bet tagad savākt sava četrkājainā drauga sastrādāto Rīgas parkos ir norma. Marta ir cerīga un visu, arī zero waste domāšanas attīstību Latvijā sauc par pāris gadu jautājumu.

Zaļā dzīvesveida atbalstītāja pieder pie tiem, kas nespēj produktīvi strādāt, ja apkārt valda juceklis. Arī viņas pēcpusdienas saules pielietajā kabinetā viss ir savās vietās un nav nekā lieka. «Šeit ievācos pirms mēneša, un pirmais, ko darīju, – izlidināju pusi iedzīves.» Kāpēc cilvēkiem patīk ieviest kārtību? Atnākot no ogošanas ar maisu, pilnu kolas bundžām un konfekšu papīriņiem, gandarījuma neesot. Drīzāk nomāktība. «Man prieku sagādā pats process – aizvākt to, kas neiederas. Arī mājās uz palodzes nomestā ābola serde taču tiek izsviesta atkritumos.» Tā esot sava veida meditācija. «Ne tikai britu zinātnieki pierādījuši, ka cilvēkiem, vācot vidi ap sevi, harmonizējas nervu sistēmas stāvoklis, tiek sakārtotas domas.»

Marta skaidro – neesot ne pedante, ne radikāla «zaļā», bet iespēju robežās cenšas dzīvot, nekaitējot zemeslodei. Viņas iemīļotais paradums: ik sestdienu, bruņojoties ar stikla burkām, kopā ar draugu doties uz tirgu pēc piena un tīrkultūras. Tas esot ne tikai lētāk un garšīgāk, bet arī brīnišķīgs attiecību rituāls.

Augusi un dzīvojusi Rīgā, vasaras vienmēr pavadījusi ģimenes laukos, Siguldas zaļumos. Runājot par vasaru, Marta plāno salasīt krājumus ziemai un pie reizes, protams, padarīt Latvijas mežus nedaudz tīrākus. Lielajā talkā Marta nepiedalīsies, taču pēc nedēļas brauks uz laukiem un sakops tuvējo mežu. Bet tikai mazliet – tā, lai nav grūti.

Nacionālisma teātris

Posted on aprīlis 19, 2017 by - Personība

Izrādes Būt nacionālistam dramaturgs un galvenais varonis Matīss Gricmanis uzskata, ka visi esam nacionālisti, taču vieni jūtas gana stipri, lai nebaidītos no pārējās pasaules, kamēr citi vēlas uzcelt ap Latviju mūri

Teātrī «tēlo», un teātri «spēlē». Taču teātrī Dirty Deal Teatro pirmizrādi 13. aprīlī piedzīvoja režisora Valtera Sīļa ļoti neparasta izrāde – necik sen pārliecināta nacionālista Matīsa Gricmaņa politiskā autobiogrāfija jeb «atmiņu monologs» un «jaunības traģēdija», kā Būt nacionālistam raksturo izrādes autori. To uzrakstījis un kopā ar citiem aktieriem izstāsta Matīss pats. Viņš ir bijis galēji radikālo Latviešu nacionālistu kluba un «tuvcīņas organizācijas» Tēvijas sargi biedrs. Latvijas televīzijas skatītāji viņu iepazina 2010. gadā, kad toreiz 19 gadus vecais vēstures students uzvarēja konkursā Es varu būt premjerministrs. Pēc šīs uzvaras Nacionālās apvienības deputāts Imants Parādnieks uzaicināja viņu strādāt par palīgu Saeimā. 

«Man nav viegli šo stāstu stāstīt,» Matīss atzīstas izrādes programmā. «Dau-dzi nacionālisti uzskatīs mani par nodevēju.» Taču «esmu pieņēmis savu dzīvi un savu pagātni, kāda tā ir, ar visiem tās melnākajiem brīžiem». Dienu pēc pirmizrādes sarunājāmies teātra zālē, kurā notiek šī izrāde.

Pieņemts uzskatīt, ka jauniešiem maz interesējot politika. Vai šāds priekšstats ir maldīgs, vai arī esat izņēmums?
Laikam esmu izņēmums. Visi aktieri, kas spēlē izrādē, ir mana vecuma. Domāju, viņiem tas bija kultūršoks – uzzinot, ka ir ne tikai tā redzamā, bet arī ļoti margināla un periferiāla politika. Bet Valters Sīlis ir ļoti aktīvs politikā.

Kā Valteram radās ideja veidot šādu izrādi? 
Bija atbraucis slovēņu režisors Bojans Jablanovecs. Viņa meistarklasē taisīju savu grēksūdzi par to, kā pie Imanta [Parādnieka] Saeimā strādāju un ko viņam gribētu pateikt, ja man būtu tāda iespēja. Valtera tobrīd nebija klāt, bet uzzināja, ka man bija tāda etīde, piezvanīja un apjautājās, kāds ir tas stāsts. Sarunājām, ka es rakstīšu, kā to var tēlot.

Ar Valteru sarunājām, ka nevienu negribam zākāt, negribam pat ielaisties polemikā, vai tas ir labi vai slikti, ko viņi dara, bet gribam vienkārši uzzināt, kas tie ir par cilvēkiem. Man šķiet, esam noturējušies uz tās līnijas, mums vispār nav nekā tāda, kas attiecas uz privātās dzīves detaļām. Ja nu vienīgi tas, ka Imants taisa savu neēšanu vienreiz gadā.

Vēl pieminēta bizes nogriešana, bet tā bija publiska performance.
Viņiem visi ir performeri. Partija tā ir izveidojusies un tā arī, visticamāk, turpinās darboties performances līmenī.

Vai tas, ko viņi runā publiski, neatbilst tam, ko paši domā? 
Es tik konkrēti neteiktu. Viņiem visu laiku ir vajadzīgs ienaidnieka tēls – kaut kādi mistiskie liberāļi, kuri it kā pārņēmuši varu. Izdomā sev ienaidnieku un tad saka, ka visa problēma ir nepareiza ideoloģija, ka ienaidnieks mums ir iemācījis nepareizi skatīties uz pasauli. Viņi ir absolūti mark-sisti – ir jāmaina mūsu pasaules skatījums, tad varēsim uzvarēt ienaidnieku un visas lietas atkal sakārtosies.

Jānis Iesalnieks runā, ka mērķis esot fundamentāli pārveidot sabiedrību. Kā pārveidot?
Esmu samērā drošs, ka, viņuprāt, tas nozīmē, ka visi runās nacionālos saukļos. Tas ir viss, cik tālu viņu fantāzija sniedzas – ka ārējā forma būs mainījusies. Viņi par saturu nedomā. Paskatoties lielākās iniciatīvas – tās jau nenāk no viņiem. Lielākā daļa ir ļoti neprasmīgi politiķi, pakļaujas jebkuram spiedienam – vai tā būtu asociācija Ģimene vai maksātnespējas administratori.

Nacionālistu veterāniem ceļš bieži vien bijis uz Austrumiem. Imants Kalniņš apjūsmo Putinu, TB/LNNK vecbiedri Jānis Straume un Vents Balodis kļuva par Saskaņas draugiem. Kā jums gadījās nekļūt par putinistu?
Es biju putinists kaut kādā ziņā. Man arī likās, ka viss sliktais nāk no Rietumiem. Ja būtu zinājis krievu valodu, arī būtu iekritis tajā grāvī. Bet bija cilvēki radikālajos nacionālistos, kas mani bieži atsēdināja, teica – nē, mūsu galvenais ienaidnieks ir Krievija.

Vai tāpēc, ka mums ir īpaša ģeogrāfija un vēsture? Jo tālāk no Krievijas, jo nacionālisti atklātāk draudzīgi Putinam?
Tās ir vienkārši tādas formu partijas. Tās var pastāvēt tāpēc, ka no tām faktiski neko citu neprasa, kā tikai būt pret tiem, kas ir pie varas. Viņi jau nezina, ko iesākt ar valsti, tāpēc Putina radītā valsts viņiem ir kaut kāda alternatīva liberālajai demokrātijai. Un, protams, ir arī labi argumenti, kāpēc liberālā demokrātija piedzīvo sakāves. Es arī izrādē centos uzsvērt – ir jau tā, ka, Latvijai augot un attīstoties, daudzi cilvēki ir atsvešināti no šīs valsts. Man arī šķita, ka esmu atsvešināts, ka man ir atņemta mana valsts.

Esat atjaunotās valsts vienaudzis. Kāpēc tā jutāties, un kas jums šķita aplams sabiedrībā un politikā?
Man šķita, ka valsts par mani nerūpējas. Vecākiem visu laiku jāstrādā, bet netiekam galā ar ikdienas lietām. Ģimenē bijām pieci bērni, tētis mūs uzturēja. Negribu pārspīlēt – nebija arī nenormāli sūra dzīve. Bet es tā jutos tolaik – ka visu laiku kaut kas tiek darīts nepareizi, ka man nav tādu pašu iespēju kā skolasbiedriem. Un vēl man bija drausmīga augstprātība. Likās, ka esmu par visiem gudrāks un man pienāktos vairāk iespēju dzīvē nekā citiem.

Izrādes sākumā iezīmējat savu politisko ceļu – komunistu laiki beigušies, māte veda jūs pie evaņģēliskajiem sludinātājiem, pēc tam klausījāties dievturus un beigās nonācāt pie visradikālākajiem nacionālistiem – Jāņa Sila. Kā gadījās nākamais solis – uz teātri? 
Es daudz lasu, vismaz man pašam tā šķiet. Kad strādāju pie Imanta, mācījos vēstures fakultātē, bet darbs man nepadevās īpaši labi, un sačakarēju mazliet arī skolu, tāpēc biju izvēles priekšā – kas es vispār esmu, ko man vajag? Un tieši tajā gadā Kultūras akadēmijā uzņēma dramaturgos. Es tajā vecumā biju Raiņa fans un nodomāju, ka varētu būt dramaturgs. Protams, man bija pavisam citāds priekšstats par to, ko darīšu, nekā šobrīd daru. Tieši tajā laikā šeit [Dirty Deal Teatro] sāka notikt baigā dzīvība. Man patika tas, ko dramaturgs Jānis Balodis darīja. Viņš mani iedvesmoja tik daudz neklausīt savus skolotājus un mēģināt būt pašam. Šeit bija mana īstā skola.

Izrādē par nacionālistiem sakāt, ka tie ir dažādi cilvēki, taču visiem ir daudz žults. Vai katram sava?
Jā, katram par savām lietām. Ir zināmas šķiras atšķirības starp vislatviešiem un to kompāniju, kurā biju es. Mana kompānija bija vairāk tāda strādniecība, zemākā sabiedrības daļa. Savukārt vislatvieši sevi uzskata par vidusšķiru. Arī Raivis Dzintars, kas ir tuvāk man, ir izcīnījis tomēr, ka ir vidusšķiras cilvēks. Tā ir, manuprāt, pati garlaicīgākā kompānija, kāda dzīvē ir. Un tur ir atšķirības – kad vidusšķiras cilvēks ir žultains, tad ir tādi teksti: jūs tur esat kaut ko sliktu izdarījuši un nenovērtējat mani! Savukārt mūsu žults bija citāda, izteikti ļauna, revolucionāra – ka mēs reāli jums sadosim pa seju!

Kas ir Sila personīgā žults? 
Nē, Silu es negribu komentēt.

Teicāt, ka jums no viņa bail.
Protams! Man ir pietiekami daudz iemeslu no viņa baidīties. Bet tajā pašā laikā negribu par viņu runāt tāpēc, ka negribu viņu popularizēt. Patiesībā neviens no viņiem nav tā vērts, lai par viņiem runātu. Viņi ir sabiedrības perifērijā, un tur viņiem arī būtu jāpaliek. Bet viņi ir Saeimā un valdībā.

Vai runājat kā par perifēriju arī par vislatviešiem? 
Jā. Bet Jānis Sils joprojām ir absolūti tuvs tai kompānijai. Man jau liekas, ka viņus vislabāk nepieminēt vispār.

Iesalnieks sēž Tieslietu ministrijā, fašisms viņam neasociējas ne ar ko sliktu, un pret citādajiem viņš iesaka vērsties ar mietiem un Mein Kampf. Kā viņus var nepieminēt?
Jā, bet viņu vēlētājiem tas nav īpaši svarīgi.

Kas ir svarīgi viņu vēlētājiem?
Tikai tas, ka viņi nodarbojas ar kaut ko destruktīvu. Viņiem tagad grūti, jo ir valdībā. Bet gan jau viņi izdomās kādu labu destrukcijas veidu.

Man gan ir jārunā mazliet skaidrāk – Visu Latvijai un Tēvzemei un brīvībai nav gluži tas pats. Viņi ir viena partija, bet tēvzemieši, kas tur ir vēsturiski no LNNK atnākuši, ir puslīdz izglītoti, kaut ko domā, viņiem ir izpratne, kā strādā moderna valsts un kā veido politiku demokrātijā. Bet Visu Latvijai ir cilvēki, kas īsti to nezina vai apzināti izvairās uzzināt. Viņu uzdevums ir vienkārši taisīt nepatikšanas.

Raivi Dzintaru, ko izrādē raksturojāt kā «ļodzīgu un vāju cilvēku», par politiķi esot izaudzinājusi Latvijas Avīze.
Teksts tur ir tāds – kad mēs taisījām Jāņa [Sila] kampaņu [10. Saeimas vēlēšanās], distancējāmies no Visu Latvijai un daudz par viņiem savā starpā smējāmies. Piemēram, ka nosaukums varētu būt Visu Latvijas Avīzei. Smējāmies, ka redakcija paņēma darbā puiku, kurš staigāja neonacistu drēbēs un bija ar nenormālām ambīcijām, bet pilnīgi bez spējām, un mācīja kļūt par tādu politiķi, kādu vēlas redzēt viņu lasītājs.

Tā ir problēma visām nacionālistiskajām partijām, ka priekšā ir sejas, nevis cilvēki, kuri spēj vadīt partiju. Viņi vienmēr izvēlas pašu vārgāko dvēseli, kas vienkārši labi izskatās. Un Raivis ir tāds gadījums.

Bļāviens, baigi skarbi… (Smejas.) Man jau likās, ka žults man izgājusi ārā pēc izrādes. Bet laikam vēl ir saglabājusies.

Manuprāt, izrāde ir vēl skarbāka.
Jā? Viņi tagad varēs teikt, ka pārdevos liberāļiem no Ir, tāpēc viņus kritizēju.

Vai viņi uzskata jūs par nodevēju?
Nezinu. Gan jau. Godīgi sakot, labprāt kādreiz satiktos ar Imantu un parunātu. Ar vislatviešiem man personīgi sāpīga nekā nav. Es vēl biju lohs, zaļš puišelis, kurš tikko pabeidzis vidusskolu, kuram pēkšņi baigos darbus sāk dot, kurus nespēju īstenot. (Smejas.)

Protams – jūs taču uzvarējāt televīzijas konkursā par nākotnes premjerministru. 
Jā, jā! Viņi laikam domāja – ja to raidījumu tā sauc, tad varbūt tiešām. (Smejas.)

Tolaik jūs bijāt pie Sila… 
Biju Tēvijas sargos.

Vai televīzijas raidījumā runājāt par saskaņu sabiedrībā tāpēc, ka tā runāt bija politkorekti, lai uzvarētu?
Par to es varētu taisīt vēl vienu izrādi. Mācījos ļoti labā vidusskolā – diezgan labi zināju, ko ir, ko nav pieņemami teikt. Bet tas, kas manī iekšā notika, ir tajos video, kuros es formā eju gājienā.

Izrādē stāstāt, ka reiz esat teicis draudzenei: «Kad kļūšu par Latvijas vadoni…» Kādu redzējāt Latvijas ideālo modeli, kad tā teicāt?
Man tajā vecumā vēl nebija nekāda priekšstata, kas ir birokrātija, kā valstī tiek organizēta varas dalīšana. Man bija priekšstats, ka tas viss ir kaut kāds kafkisks haoss, kurā nekas nenotiek, un vajag kādu, kas ieved kārtību.

Un kāda būtu tā kārtība?
Es tolaik nezināju un arī tagad nezinu. (Smejas.)

Ar ko Raivis Dzintars katru gadu 15. maijā apsveic «visus, kam tas šķiet nozīmīgi»?
Viņš apsveic savu vēlētāju.

Bet kas vēlētājam šķiet nozīmīgi?
Ulmaņlaiki.

Demokrātijas likvidēšana? 
Tās ir pārāk sarežģītas nianses tam vēlētājam. Man bija tante Rīgā – kad braucu parunāties, lai viņa nejūtas vientuļa, tante visu laiku kaut ko stāstīja par «ulmaņlaikiem», kas viņai bija viss starpkaru periods. Un 15. maijs saistās ar starpkaru periodu. Stāstīt par to, ka notika nelikumīgs apvērsums, ka pārstāja darboties Satversme – tas vienkārši ir par sarežģītu tam cilvēkam.

Un Dzintars to saka tikai tāpēc, ka ir cilvēki, kuriem šādas nianses ir par sarežģītu? 
Jā. Visas apdziedāšanas dziesmas par to, ka – jā, mēs zinām, ka viņš [Ulmanis] pieļāva kļūdas, bet 15. maijs radīja latviešos vienotības sajūtu, kas ļāva izturēt drausmīgos padomju okupācijas gadus, – tas taču ir tukšs ūdens! Tā ir ideoloģija un ļoti vārga turklāt.

Pēc tam, kad Krievija anektēja Krimu, Dzintars stāstīja, ka Putins esot radījis «nācijas pacēlumu» un iedevis krievu tautai «vīziju». Vai viņš tomēr nav konsekvents savos uzskatos?
Nezinu, ko viņš tur teica. Bet, runājot par Putinu – viņš jau tiešām ir iedevis kaut kādu vīziju. Es arī mūsu izrādes kontekstā domāju par to, ka cilvēkiem, it īpaši, kad aizvien vairāk dzīvojam pilsētās un mums nav tādas ģimeņu struktūras, kādas bija lauku mājās, ļoti pietrūkst rituālu, kuri sakārto dzīvi. Un tāda sistēma kā Putinam mēģina radīt šo kārtības sajūtu ar rituāliem. Nacisti taču to pašu darīja.

Tad ko īsti slavē Dzintars – ka Putins ir labs režisors? 
Jā! Domāju, uz to viņi tiecas. Viņi arī grib tādi būt. Kā viņu priecē tas, ka aiz muguras milzīgais lāpu gājiens! Un viņš var iet priekšā ar karogiem – domāju, ka tas ir vienīgais iemesls, kāpēc viņš ir politiķis. Viss pārējais ir tikai mieles.

Vai konsultējāties ar juristiem, pirms šo darbu rādīt publikai?
Stulbi sanāca, ka tagad ir priekšvēlēšanu laiks. Izrāde nav nekas cits kā tikai mākslas darbs. Man nešķiet, ka esam kaut ko ļoti sliktu par kādu pateikuši. Vienu brīdi it kā satraucāmies, ka varbūt vajag nopietnāku jurista konsultāciju, bet tad sapratām, ka īstenībā mazliet spēlējam viņiem par labu – stāstām kā par cilvēkiem.

Tā uzskatāt jūs. Viņi teiks – kurš jums to pasūtīja? 
Kultūras ministrija. Tas ir Latvijas simtgades projekts, un mēs lepojamies ar to, ka mums iedeva iespēju simtgadē runāt par šo Latvijas šodienas vēsturi.

Kāpēc, jūsuprāt, cilvēki kļūst par politiķiem?
Es nebiju iekšā politikā. Es biju puisis no laukiem, kuram bija krāšņa iztēles pasaule. Man likās, ka es tur esmu, bet patiesībā jau čaļi mani vienkārši izmantoja.

Izrādē sakāt, ka nezinājāt, kāds cilvēks tolaik bijāt. Vai tagad zināt?
Kur ir tā skala, kas mani padara par labu vai sliktu cilvēku? Tā ir nacionālistus un arī citas ideoloģijas pārstāvošo cilvēku vislielākā problēma, ka viņi domā, ka piemērīties var pēc ideoloģijas tīruma. Jo tu tīrāk pārstāvi savu ideoloģiju, jo esi labāks cilvēks. Patiesībā tā nav.

Mūsu laikmetam ir problēma ar vērtībām, jo esam izgājuši cauri visa – ģimenes, sabiedrības, tautas – dekonstrukcijai. Bet, lai atgrieztos pie vērtībām, vienīgais ceļš ir skatīties uz to, kā tu attiecies pret citiem cilvēkiem, cik bieži viņiem dari labu un cik bieži sliktu… 

Kādi pašlaik ir jūsu politiskie uzskati? 
Nedomāju, ka tas ir svarīgākais jautājums, kādi cilvēkam ir politiskie uzskati. Ir tā ideoloģijas radītā migla, kurā vairs neredzi, kas esi par cilvēku. To, kāds esi, īstenībā var ieraudzīt tikai bez tām abstrakcijām – kad pavēro sevi no malas, kā izturies pret cilvēkiem, bez kuriem nevari dzīvot. Neviens neesam vieni paši, mums ir nepieciešami citi cilvēki. Valsts arī pastāv tāpēc, ka mums vajag darboties kopā. Ar šiem cilvēkiem kopā mums jādzīvo, un tas, kā pret viņiem izturamies, domāju, ir daudz svarīgāk nekā… Bet es te romantismā aizgāju.

Varbūt liberālismā?
Nacionālisms 19. gadsimtā arī bija samērā liberāla, emancipāciju veicinoša kustība.

Ne tikai tad – arī padomju laikos pateikt «es esmu latvietis» bija ārkārtīgi svarīgi. 
Patiesībā jau Latvijā nav nekādas citas ideoloģijas, visas partijas ir nacionālas – vai «zaļie zemnieki», vai Vienotība. Nu, labi, Saskaņai ir sava nianse. Bet mums ir nacionāla valsts, būtu grūti atteikties no tā, ka ir viena valsts valoda, ka valsts pastāvēšanas mērķis ir, lai šeit varētu attīstīties latviešu kultūra, jo nekur citur pasaulē tā nevar būt. Mēs visi esam nacionālisti. Un tad ir atšķirība, vai to padarām par sektantismu, reliģisku pielūgsmes formu, un kurš ir pareizākais, vai arī cenšamies domāt ar galvu.

Jūsu tekstā Karš ir tikai pirmizrāde interneta žurnālā Satori jūsu atbilde Krievijai un citiem «globālās kārtības ienaidniekiem», kuri «nevēlas atzīt cilvēka brīvību», ir – «mēs izturēsimies ar cieņu viens pret otru neatkarīgi no valodas, kurā runājam». Vai īstenie nacionālisti tagad jūs lamās par liberāli?
Domāju, ka Latvijā runāt par liberālismu ir diezgan sarežģīti, ja ir vājprātīgu cilvēku konstruēta paralēlā pasaule, kura vienkārši nepastāv. Es cenšos būt labs cilvēks un domāju, ka politiku arī var veidot, esot labam citam pret citu, nevis visu laiku meklējot ienaidniekus un kā kādam ieriebt.

Domāju, ka var būt nacionālists, kas nebaidās no pārējās pasaules un ir pietiekami pašpārliecināts un pieņem to, ka gribam būt daļa no pasaules. Vai arī var būt nacionālists, kurš visu laiku ir nenormāli sabijies par to, ka viņam kaut ko atņems, un kurš grib uzcelt apkārt mūri vai siltumnīcu, lai tikai neviens cits te neparādās.

Melns purniņš!

Posted on aprīlis 19, 2017 by - Slavenība

Gleznotāja Ieva Iltnere svin 60 gadu jubileju un aicina uz jauno izstādi Implants. To inspirējusi arī Donalda Trampa iecerētā siena uz Meksikas robežas

Lieldienu brīvdienās dzīvoklī ar darbnīcu Kaļķu ielā, bēniņu stāvā, Ieva Iltnere, tērpusies melnā, uz balto sienu fona izskatās kā iedzīvināta pašas glezna. Nevainojami skaista. Atskaņotājā skan putnu čivināšana. Zem darbnīcas spicā stikla jumta, kurā laužas apmākušās debesis, šis klusinātais troksnis šķiet dabisks. Ieva pasniedz ūdeni glāzē uz kājiņas. Rūgtenas izsmalcinātas smaržas pie katras rokas kustības. Jā, un kājās šīs sezonas modes apavi, rīta kurpes (mules) ar «nomītu» kapi, ko var valkāt arī uz ielas. Es skatos viņas pašcieņas pilnajos vaibstos un atceros furoru, kādu 1990. gada rudenī sacēla jauno mākslinieku grupas izstāde Maigās svārstības izstāžu zālē Latvija. Tolaik, padomju ērai grūstot, tas bija šaipus dzelzs priekškaram kaut kas neredzēts – mākslinieki radīja savus darbus izstādes apmeklētāju acu priekšā. Turpat arī atpūtās, ēda, dzēra, sarunājās. Šajā daudznozīmīgajā robežu nojaukšanas performancē līdzās Aijai Zariņai, Sandrai Krastiņai, Edgaram Vērpem, Ģirtam Muižniekam un Jānim Mitrēvicam strādāja arī Ieva Iltnere. Trīsdesmitgadniece. Jau guvusi atpazīstamību, piedaloties leģendārajā 1984. gada izstādē Daba. Vide. Cilvēks Pēterbaznīcā, kur tika izstādīti daudzi novatoriski, tam laikam drosmīgi latviešu mākslinieku darbi. Ar grupu izstādēm pabijusi gan Berlīnē, gan Ņujorkā 80. gadu nogalē.

Iespējams, turpmākajās desmitgadēs Iltnerei mazliet kritīs uz nerviem, ka katra saruna par viņas mākslu neatņemami aizrotē līdz Maigo svārstību pieminēšanai – kā īsti bija. «Vienkārši tas nebija,» arī mūsu sarunā viņa to piemin, «nācām strādāt vakaros – pēc tam, kad visi bija prom. Nevar jau koncentrēties, kad stāv aiz muguras un skatās.» Kā stāsta mākslas zinātniece Ieva Astahovska, Iltneres darbi bija ar feministisku ievirzi. Iltneri un citas minētās mākslinieces var savā ziņā dēvēt par «dusmīgajām meitenēm». Proti, nozīmīgo ģeopolitisko pārmaiņu gaisotnē viņas ienesa tādas tēmas, kas līdz tam padomju māk-slas darbos nebija parādījušās – personīgā dzīve, sievietes ikdiena, kas turklāt neatbilda oficiozajam varas skatījumam. Jaunā māksliniece Iltnere studiju laikā apprecējās ar kursabiedru Jāni Mitrēvicu – abi studēja glezniecību pie profesora Induļa Zariņa. Ģimenē piedzima divi dēli, Mikus un Dāvids. Pirms gadiem desmit Mikus sevi pieteica kā viens no spējīgākajiem jaunajiem māksliniekiem, bet Dāvids izstudēja ekonomiku un kopā ar tēvu vada veiksmīgu biznesu – dizaina studiju Dd Studio. «Mums ir piecas mazmeitas, vecākajai jau trīspadsmit gadu,» Ieva neviltotā sajūsmā ieminas. Kad skatos abu mākslinieku bildes ar mazmeitām, ienāk prātā – te sanāktu superpopulārs Instagram konts, jo reti kuram ir tik stilīgi, jauneklīgi vecvecāki! 

Atgriežoties pie Iltneres mākslas dzīves – 90. gados viņai izdevās veiksmīgi atrast savu nišu. Glezniecība tajā laikā piedzīvoja krīzi – priekšplānā izvirzījās tādi laikmetīgās mākslas veidi kā, piemēram, instalācijas. Iltnere turpināja gleznot, gandrīz ik gadu rīkoja izstādes Latvijā. Piedalījās mākslas biennālēs Vācijā, ASV, Zviedrijā, Krievijā. Viņas darbi atrodami dažādu mākslas muzeju kolekcijās, to skaitā Tretjakova galerijā Krievijā un Ludviga muzejā Āhenē, Vācijā. 

«Šobrīd viņas darbos varbūt dominē formālā puse – reizēm atgādina dizaina žurnālus vai skaistas mājas, bet viņa to var atļauties – vairs nav jābūt revolucionārai, jāvar pārliecināt citus par kaut ko vai sevi,» saka mākslas zinātniece Astahovska. 

Laimes sajūta gleznojot. Iltnerei tāda ir jau 40 gadus. «Nē, vairāk – četrdesmit piecus,» mirkli padomājusi, viņa precizē. Tekstilmāklsinieces Ērikas Iltneres un padomju laikā slavenā gleznotāja Edgara Iltnera ģimenē kopā ar divām māsām uzaugusī Ieva 15 gadu vecumā pārsteidza vecākus, paziņojot, ka stāsies Lietišķās mākslas vidusskolā. Mācīsies dekoratīvo noformēšanu. Šī vide izvērtās par tramplīnu viņas radošajam garam – lietišķie 70. gados padomijā bija neticami progresīva skola. Pasniedzēji atļāvās iepazīstināt skolēnus ar Rietumu modernās mākslas darbiem, skandināvu dizainu. Ieva atzīst, ka ilgu laiku vēlējusies izvairīties no skolas ietekmes gleznošanā, «no tā dekoratīvisma», bet tagad labprāt pie tā atgriežas. 

Slaida un gracioza kā gepards viņa darbnīcā vēzieniem rāda, kā strādā. Lielformāta darbu glezno uz grīdas. Pēc brīža rauj to stāvus. Vēl pēc brīža – atkal novieto guļus. Straujās kustības atgādina smagos «stieņus», ko sporta klubos cilā perfektas fiziskās formas tīkotāji. Ieva piekrīt – gleznotāja darbs bez idejas un tehniskās varēšanas pieprasa arī spēju izturēt lielu fizisko slodzi. Reizēm stundām jāstāv vienā pozā – izaicinājums mugurai. Reizēm roka jātur, elkonī saliekta, kustinot tikai plaukstas locītavu, kamēr tiek izgleznotas sīciņās detaļas – pamatīga slodze plecam! Strādājot viņa ieiet savā pasaulē. Savā istabā – atsaucoties uz modernisma rakstnieci, feministi Virdžīniju Vulfu, kuras slavenā darba nosaukumu Iltnere reiz izvēlējās savai izstādei. Savas istabas tēma gleznotājas darbos atkārtojusies vairākkārt. 

Implants, ielāps, diaspora, oāze, skabarga. Tie ir vārdi, ko mirkļa iespaidā Ieva raksta savās piezīmēs. Vēlāk tie kalpo par iedvesmu jauniem darbiem. «Uzrakstu «diaspora» un redzu, kāda tā bilde būs.» Daļa šo atslēgvārdu saistīti ar jauno, jubilejas gada, izstādi – 8. maijā Implants tiks atklāts galerijā Māksla XO.

Kā tas ir – redzi? Tā ir iztēles aina vai koncepts?
Abi. Man ir arī zīmējumi. Tās nav normālas skices, bet – lai atcerētos ideju. 

Vai kādreiz apšaubi savas idejas, sāc par tām domāt vairāk?
Nezinu, vai ir tādi mākslinieki, kuri nešaubās… Varbūt ir. Šaubas ir mans parastais pavadonis. Nozīmīga ir pieredze – zini, ka sanāks. Ja jūti, ka ne, labāk liec nost.

Vai gleznošanu ietekmē apkārt notiekošais? Sociālā kritika tavām gleznām varbūt nav raksturīga, bet noteikti iespaidojies no procesiem Latvijā un pasaulē – piemēram, bēgļu tēmu netieši var redzēt arī tavos pēdējo gadu darbos.
Ļoti iespaidojos. Taču nekad neesmu darbos to tieši attēlojusi. Par bēgļu tēmu runājot – man vienmēr paticis, ka cilvēki izskatās dažādi, to attiecinot uz tetovējumiem, modi, ādas krāsu. Es vispār kaifoju par to, ka cilvēki ir dažādi. Saistībā ar aktuālajiem notikumiem šīs pārdomas mani aizveda pie atšķirīgā reliģiskos un citos aspektos. Taču bildēs es nekad… man negribas tiešā veidā par to runāt. Mūsdienās cilvēkam jānoiet pa naža asmeni, lai neiekristu fake news nagos, nekļūtu par daļu no ideoloģijas. Bet sajūtu līmenī manī tas viss ir. Es, piemēram, biju kaifā, dzirdot Trampa ideju par sētu (lai ierobežotu imigrantu plūsmu no Meksikas – red.), man pilnīgi zosāda uzmetās! Izstādē redzēsi bildi – milzīgu ķieģeļu sienu. Jautājums par norobežošanos, sētas kļūst aizvien aktuālākas. Kā uz to ir skatīties manai paaudzei, kas piedzīvoja tādu satricinājumu kā Berlīnes mūra nojaukšana? Atceros, kā mani 1989. gadā ar melnu mašīnu veda uz Rietumberlīni, kur bija jāiekārto izstāde. Un tagad viss no gala! Atkal tiek celti mūri! Tas ietver arī komisko pusi – ir debates, kas notiks ar zvēriem, kādus materiālus tai sētai izmantos, cik augstu cels. Tik ironiski!

Teici, ka tevi sajūsmina cilvēku dažādība. Vai māksliniekam no citādā ir maz baiļu? Drīzāk tas fascinē, to galu galā var arī gleznot?
Es nebaidos no dažādības. Taču nevaru kā politikas eksperte spriest, piemēram, par imigrācijas procesu Eiropā – ko tas nozīmē, kā viss izvērtīsies. Interesanti, ka mākslinieks, kuram par politikas procesu ir varbūt «čaiņika» viedoklis, mēdz ar saviem darbiem [intuitīvi] precīzi trāpīt. Varbūt pat precīzāk, nekā simt gudrās galvas var reāli izdomāt.

Vai tevi mēdz pārsteigt, ko kritiķi un skatītāji tavās gleznās atrod?
Ir bijuši visādi piedzīvojumi. Reiz izstādē bija abstrakts darbs – tādi kā senie cipari, burti. Kāds diplomāts stāstīja, ka darbā saskatījis Baltijas valstu neatkarības cīņas. Kolosāli, vai ne! Man jau galvenais, lai gleznojot esmu precīza pret savu ideju. Tas, kas ir galvā, ir brīnišķīgi, bet, kad saskaries ar materiālo pasauli, rodas pretestība. Nav tik vienkārši ideju pārvērst redzamu. Reizēm bilde pati tevi satver un aizved, kur nemaz negribi. Tad suģestēju sevi: ļaujies… neuztraucies… esi brīva… Mokas un kaifs ir šis darbs! 

Nesmejies, bet… Kā tu glezno? Man ir aizdomas, ka skaistā latviešu mākslinieku radītā lina kostīmā…
(Smejas.) Pajautā vīram, kā izskatos, kad strādāju! Vispār es drausmīgi netašķos. Redzi? (Rāda uz dažiem desmitiem sīku krāsas pilienu uz darbnīcas grīdas.) Tas pa septiņiem gadiem. Kad fiksēju [darbu] ar matēto laku, rāpojot pa grīdu, visur – putekļi. Skaidrs, ka gleznojot esi netīrs. Bet ieej vakarā vannā – izmazgā ausis, degunu no krāsas un putekļiem un atkal esi tīrs. Dažreiz vīrs vakarā pārnāk, paskatos spogulī – melns purniņš! 

Tu esi teikusi, ka labprāt taisītu interjerus. Vai aizvien tā domā?
Man patīk pārbīdīt mēbeles. Vai arī modes jomā kaut ko darīt. Zinu, kādu taisītu savu [apģērbu] līniju: vienkāršus modeļus no ārkārtīgi skaistiem audumiem. Bet tas nav nopietni! Katram cilvēkam ir lauks, kurā viņš var darboties vislabāk. Man tā ir gleznošana. Reizēm krīt uz nerviem, ka par modi piesienas. Bet patīk jau arī. Priecājos, ko tikai var izdomāt – tāpat kā mākslā, tagad modē ir tehnoloģiskie risinājumi. Kaut vai tēma – audums. Mani ārkārtīgi interesē! Tas laikam no vectētiņa, kurš šuva vīriešu mēteļus. Mamma arī – padomju laikos sievietes sev daudz pašas šuva. Arī es protu uzšūt ziemas mēteli ar vatelīnu.

Ko vēl pati esi šuvusi?
«Banānu» bikses 80. gados! Smieklīgi, manas mazmeitas to nevar saprast, bet padomju laikos jau nekā nebija. Kopš mums ar Džonu (Ievas vīra Jāņa iesauka – red.) ir mazmeitas, pilnīgi cita pasaule pavērsusies! Pašiem bija divi puikas. Nu ir piecas meitenes! Manai māsai Dailai arī trīs mazmeitas. Otrai māsai, Zanei, divi mazdēli. Ziemassvētkos, kad sanākam pie mums kopā, viņu ir desmit. Ir, ko turēt – visi skraida, nevar savākt pat bildei. (Sirsnīgi smejas.) Man vienmēr zīdaiņi patikuši. Māsas jaunākā mazmeitiņa ir mēnesi veca. Kaifs, kaifs, kaifs!

Vai nav tā, ka ģimene, sadzīviskās lietas it kā traucē svarīgākajam – idejām, gleznošanai?
Man vienmēr pati dzīve bijusi vissvarīgākā. Mīlestība, bērni. Ar Džonu esam kopā jau 36 gadus. Tikai vienai dzīvot un gleznot – to nevaru iedomāties. Man tas liekas šausmīgi. Kaut arī mākslai manā dzīvē ir ļoti liela nozīme. Iespējams, šī loma pat pieaug.

Vai tev ir, ko sacīt par mākslas dalījumu «sieviešu mākslā» un «vīriešu mākslā» – vai tur ir, ko rakt?
Es novērtēju feministiskos centienus. Ir bijis interesanti skatīties, sekot līdzi. Taču pašai vienmēr licies svarīgi: ko es kā cilvēks varu pateikt. Teorijas ir dažādas. Kad glezno… Man liekas, tu vairs neesi sieviete. Tu esi cilvēks, pirmkārt. Galvenais jautājums: vai spēj abstrahēties no sevis, augt, precīzi piepildīt savu ideju. Viss!

Ar ko tu pavasarī našķojies – vai tikai tie nebūs diedzētie graudi vai kas tamlīdzīgs?
Kādu brīdi no bērniem, Mika un [viņa sievas] Kristīnes, ļoti ietekmējāmies. Viņi rūpīgi izvēlas ekopārtiku. Forši! Jāsaka, man no dabas dots – ļoti garšo dārzeņi, augļi, graudaugi. Nepatīk sāļš vai trekns. Uz diētas sēdēt gan nevarētu. Reizēm lasu, kā sievietes neko neēd. Domāju – ārprāts, man [diētas laikā] droši vien gribētos darīt pretējo! 

Kas Latvijā ir skaists?
Lauki ar savu brīžiem bezcerīgo, dubļaino ainavu. Latvijas lauki man ir ļoti vajadzīgi. Vēl – mērogs. Rīgā pasper dažus soļus un satiec visus pazīstamos! Aizeju uz ARS pie ārsta, satieku [mākslas zinātnieku] Pēteri Bankovski, pamāju ar roku savam santehniķim, kurš iet garām. Man patīk sajūta, ka pazīstu Vecrīgas Rimi pārdevējas, jo bieži tur eju. Mēs esam ieskauti tādā kā savējo tīmeklī. Nerunājot nemaz par to, ka Latvijā dzīvo mani bērni. Šeit ir manu vecāku kapi. Nē, es nevaru iedomāties dzīvot citur! Latvijā jūtos kā puķe podā. Turos ar visām saknēm. Šeit ir labi.

Krēsls, kas noturēs arī lāci

Posted on aprīlis 19, 2017 by - Veiksme

Pirms diviem gadiem Tilibs & Lacis sāka ražot krēslus un galdus, taču viņu radītie koka risinājumi jau kādu laiku ceļo uz Franciju, Norvēģiju un citām vietām Eiropā

Tilibs un Lācis. Izklausās pēc piedzīvojumu grāmatas varoņiem, kuri ar kuģi apceļo pasauli. Nekā! Ivars Lācis un Māris Tilibs sastopami kokapstrādes ražotnē Siguldā, kuras vienā galā ir viņu darba telpa, otrā – bungas un boksa maiss, lai var izlādēties. Pa vidu – ražotne. Kopš 2000. gada abi izpilda individuālus pasūtījumus, taču pirms diviem gadiem izveidoja arī ražojamus produktus: krēslus, galdus, skapjus un kumodes. Ideja par krēsliem radās pavisam vienkārši – gribējās sev labu sēžamo. Māris sāk žvangāties uz paša radītā krēsla, lai parādītu, kā parasti neiesaka šūpoties. Uz šī krēsla to var, jo savienojuma vietas neizļodzīšoties. Tilibs & Lacis izdomātais savienojums krēslu padara stabilu, drošu un izturīgu. Tas izskatās kā divi kopā saāķējušies puzles gabaliņi. «Nav māksla uztaisīt vienu superdārgu krēslu. Māksla un bizness ir uztaisīt, lai tas ir nopērkams un pieejams,» saka Tilibs un stāsta, kā tas izdevās.

Pragmatiski un mierīgi

Lācis un Tilibs satikās Rīgas Amatniecības vidusskolā. Lācis mācījās divus kursus augstāk. Tas bija 2000. gads, kad Lācis patrakoja nobraucienā no kalna ar velosipēdu un traumēja muguru. Piezvanīja Tilibam, lūdzot, vai var aizstāt viņu pie kāda pasūtījuma. Tobrīd abi darbojās katrs ar saviem projektiem. Tilibs piekrita. Mēnesis ieilga 17 gados.

«Kāpēc tik ilgi esam kopā? Mēs domājam konstruktīvi un pieņemam lēmumus koleģiāli. Izru-nājamies, izstrīdamies un vienojamies. Uztveram lietas pragmatiski un racionāli. Iemācīties ko jaunu mums abiem ir izaicinājums,» saka Tilibs. Viņš uzņēmumā ikdienā vairāk darbojas ar finansiālo pusi, Ivars – ar projektēšanu, taču produktu izstrādē abi ir vienlīdz iesaistīti. Abiem uz pusēm pieder SIA KD Stripes, kas radās 2011. gadā. Tas darbojas joprojām un palīdzējis izauklēt Tilibs & Lacis mēbeles.

Peļņu uzņēmumam ienes kokapstrādes individuālie pasūtījumi. «Bieži vien cilvēki uzbūvē māju un secina, ka ir kaut kā jātiek uz otro stāvu. Vieta kāpnēm tā īsti nav paredzēta vai ir ļoti maza. Tad zvana mums,» smejas Lācis, kurš piešāvies kāpņu projektēšanā.

KD Stripes ir arī būvkomersanta atļauja, tāpēc darbi neaprobežojas tikai ar ražotni. Lācis rāda datorā bildes: kādas daudzdzīvokļu mājas fasādei veidojuši koka apdari. Koka darbus veikuši arī Anna Hotel pie Cēsīm, kur reģistratūras lete kalpo joprojām. Tieši būvobjektos vislabāk esot manāms, ka Lācis un Tilibs ir līdzīgi domāšanā. Kad objektā ir kādas problēmas un visi krīt panikā, viņi abi sapulcē klusē. Pienāk būvdarbu vadītājs un saka: «Nesaprotu – jums viss vienalga? Kāpēc smaidāt un klusējat?» Uz to Tilibs atjautājot – ko mainīs tas, ja arī viņi sāks bļaustīties? «Atrodam problēmu un risinām. Un darām!» papildina Lācis.

Tiliba un Lāča birojā ir koka lustras, ko viņi lūdz nebildēt un nesaistīt ar zīmolu. Tādas tiek izgatavotas pasūtītājam Francijā, un latvieši ir tikai izpildītāji. Smalkos dizaina veikalos lampas nopērkamas par 2000 eiro. «Tas ir kā Dom Perignon,» ar šampanieti salīdzina Lācis. Tieši šo lampu radīšana bija liels izaicinājums, jo detaļas ir ļoti mazas un vakuumierīcei bija problēmas tās noturēt apstrādes procesā. Tilibs un Lācis iztērēja daudz laika, lai izdomātu, kā tās «savaldīt». Nebija vēlams kļūdīties, jo novirze kaut par milimetra desmitdaļu nozīmētu, ka lampu nevarēs salikt. «Mums jau šķita: ja turpināsim tik daudz laika un naudas tērēt radīšanā, tad piemaksāsim no savas kabatas. Taču mums izdevās, un tagad produkts ir atstrādāts,» saka Lācis.

Lielākās kļūdas biznesā ir tās, kas nes zaudējumus. Tilibs uzskata, ka nevajag darīt vairāk, nekā no tevis prasa, citādi pats vēl par to piemaksāsi. Piemērs – pirms kāda laika apņēmās ražot samērā vienkāršus dēlīšus IKEA gultām, taču kvalitātes prasības bija augstas un neatbilda cenai, ko IKEA bija gatavi maksāt. Radās arī problēmas ar koksni, daudz bija jābrāķē. «Ja pērk dārgāku un kvalitatīvāku koksni, tad var «aiziet mīnusā» un nenosedz materiālu izmaksas,» stāsta Lācis. Izpildīt pasūtījumu bija goda lieta, jo apsolīts taču. Pašiem gan nācās pielikt no savas kabatas.

Klientus ārpus Latvijas iegūt palīdz aģents, jo ar dalību izstādēs esot par maz.

Stabils kā uzvārds

Radīt ko ražojamu Tilibs un Lācis izlēma 2015. gada augustā. Gribējās biznesu noturēt vienmērīgā līmenī, jo individuālo pasūtījumu ir te ļoti daudz, te ļoti maz. Agrāk janvāris un februāris bija klusāks, tagad ražotnē top krēsli un galdi, kas paredzēti pārdošanai un krājas noliktavā. Pagaidām gan nekādu dižo pārdošanas apjomu Tiliba un Lāča mēbelēm neesot. Lācis rēķina, ka tie ir 20 gabali mēnesī. «Gribētos vairāk,» saka Tilibs. No Etsy.com bijis viens pirkums Anglijā. Ir liela interese no ASV, taču, ieraugot transportēšanas cenu, pirkums apstājas. Lai pāri okeānam ar kuģi aizpeldētu trīs krēsli, jāmaksā ap 160 eiro. Krēsli nav izjaucami un saskrūvējami, tas palielina loģistikas izmaksas.

Mēbeļu ražošanu vīri sāka ar krēslu. Nosauca to par Tilibs & Lacis. «Varam ar saviem vārdiem garantēt kvalitāti. Esam ielikuši tajos pašu labāko. Iespējams, kāds var vēl labāk,» saka Lācis. Tilibs smejot papildina: «Nevar gan. Varbūt līdzīgi, bet labāk ne. Esam tik ļoti izmīlējuši, ka varu garantēt – ar tiem notikt nevar nekas. Ja arī notiks, reaģēsim. Jo tiem ir mūsu vārds.»

Unikālo salaiduma vietu, kas neizļurkājas, jau vairākās izstādēs novērtējuši ķīnieši. Veikli nobildējuši un mukuši prom. «Nekas. Būs daudz stabilu krēslu tirgū. Varbūt tā ir mūsu sūtība – piedzimt, lai radītu krēsla savienojumu,» smejas Tilibs. Uz izstādēm abi dodas regulāri, lai iepazītu eksporta tirgu un apjaustu, kas kopumā notiek mēbeļu ražošanā. Stokholmā lielākais ieguvums bijusi saruna ar Daiļrade Koks vadītāju Andri Jansonu, kurš pienācis un teicis: «Kāpēc esat tik lepni, ka nenākat pie mums?» Un uzaicinājis tirgoties veikalā Čiekurs. Patlaban tā ir vieta, kur Tilibs & Lacis mēbeles nopērk visvairāk. Krietni mazāk – interneta veikalos. «Krēsls nav impulsa pirkums. Tam vajadzīgs laiks. Apsēsties, apskatīties,» saka Tilibs.

Krēslu un galdu kājas top no Latvijas oša, taču virsmas – no MDF jeb blīvi sapresētas kokšķiedru plāksnes. To izturību pirmie notestēja pašu bērni. Reklāmas bukletā redzams, ka augšējā atvilktnē iekāpusi Ivara meita un kumode stāv stabili. Savukārt virsmas ir krāsotas ar dziļo struktūrkrāsu, kas pirmajā acu uzmetienā izskatās kā matēts metāls. «Tas tāpēc, ka mums ir ļoti labs krāsotājs. Vismaz krāsu piegādātājs uzskata, ka mūsējais ir topa divdesmitniekā Latvijā!» saka Tilibs. Krāsotājs agrāk strādājis par apsargu, taču pamazām apguvis jauno amatu. Darbiniekus uzņēmums atrod ļoti dažādos veidos. Arī Ss.lv esot mēģināts. Un otrreiz to nedarīs. «Labam darbiniekam vienmēr ir darbs un nav jāliek internetā sludinājums. Bezdarbs ir mākslīga problēma. Daudzi taču nemaz nevēlas strādāt,» saka Tilibs.

Aizņemties no sievas

Kā abiem izdevies sasniegt to, kas ir? «Esam strādājuši. Visu laiku. Ilgi un smagi,» saka Tilibs. Reizēm darbinieki viņiem jautājot – kā abi naktīs varot mierīgi gulēt? Lācis smejas, ka reizēm jau arī nevar. Piemēram, kad vajag izmaksāt algas, taču naudas nav. «Esmu pat no sievas aizņēmies!» smejas Tilibs un atceras, ka pirms trim gadiem nebija naudas Ziemassvētku dāvanām, taču parādnieku nesamaksātie rēķini bija ap 35 000 eiro. Tas tāpēc, ka daudzi pasūtītāji nav gala klienti, bet starpnieki.

Izaicinājumi patīk abiem. To var just. Un apliecina arī fakts, ka 2012. gada no zāles un salmiem taisīja papīru un pat pārdeva. Tas nenesa cerēto peļņu, tāpēc meta pie malas. Uzmeistaroja bāra krēslu pašu priekam. Tagad tas ir ražošanā. Nesen sarkanos krēslus SLIM pasūtīja Latvijas valsts meži – viņu jaunajā birojā, kas izvirzīts Latvijas Arhitektūras gada balvai, krēsli būs informācijas birojā veikalā. «Gandarījums, ka arī labi dizaineri mūs novērtē,» saka Lācis.

Pie ražotnes izejas Lācis uzsit pa masīvām koka kāpnēm. Kam tās? «Tās uz Maltu ceļos.» Kāds kungs atbraucis, apskatījis ražotni un pasūtījis savai privātmājai.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Strādāt tā, lai pašiem interesanti. Mums patīk izaicinājumi, jo katrā no tiem mēs augam.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Nevajag darīt vairāk, nekā no tevis prasa, citādi pats par to piemaksāsi. Ražojām dēlīšus IKEA gultām, taču kvalitātes prasības bija tik augstas, ka daudz ieguldījām un nenopelnījām. 

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Aizbraukt uz izstādēm un paskatīties, kas notiek pasaulē. Ieraudzīt konkurentus un izdomāt, ar ko būsi labāks un īpašāks. Padomāt, vai tavs izgudrojums ir vajadzīgs.

Uldis Lieldiens, svētku uzvārda īpašnieks

Posted on aprīlis 12, 2017 by - 1 no 2 miljoniem

Mans tēvs Kārlis, mamma Anita, mana māsa un trīs jaunākie brāļi, kam bērnu vēl nav, mans astoņus gadus vecais dēls Jānis Reinis Lieldiens, lielā meita Kintija, sieva Ieviņa Lieldiena un es pats – nemaz tik daudz Lieldienu Latvijā nav, aizdomājas liezērietis Uldis Lieldiens. Kā dzimtai ticis tāds uzvārds, neviens vairs pastāstīt nevar. Tēva tēvs pazudis karā, bet vecmāmiņa par to nekad nerunāja.

Uldim, kurš ir liels jokupēteris, uzvārds patīk, jo atnesis vienu otru jautru brīdi. Piemēram, pēc meitas piedzimšanas viņš vēl telefoncentrāļu laikos no Madonas rajona Liezēres piesaka tālsarunas saviem vecākiem Palsmanē un sievas vecākiem Jaunpiebalgā, bet krievvalodīgā telefoniste ilgi nevar saprast uzvārdu. Pārjautā vairākas reizes, tad priecīgi iesaucas: «Ā, boļšoj ģeņ, pasha!» (Ā, lielā diena, Lieldienas!) Vai arī – Uldis ar draugiem sēž krogā pie Gaiziņkalna, blakus aktieris Imants Vekmans no televīzijas raidījuma Piektdieņi. «Klau, veco zēn, iedod man autogrāfu,» ierunājas Lieldiens. Citu papīru kabatā neatrazdams, sniedz Vekmanam savu vizītkarti. Šis noelšas: «Klausies, par cik nopirki uzvārdu?»

Mājas Liezērē Uldis gan savulaik nejauši iegādājās komplektā ar varenu vārdu. Kad 90. gados ar bijušās saimnieces dēlu sarunāts darījums, tikai papīrus kārtojot, izrādījies, ka nolaisto īpašumu pie skaistā ezera sauc Lāčplēši. «Lieldienas Lāčplēšos, vai nav labi?» rokas saberzē saimnieks.

Uldim ir ķēriens uz galdniecības lietām, Lāčplēšos daudzkas nav tāds kā citiem. Mēbeles un māju nosaukumu rādītāji tapuši arī radiem, draugiem un kaimiņiem. Pat otrklasniekam Jānim Reinim Lieldienam esot sava instrumentu kastīte. Un ģitāra, tāpat kā tēvam. Uldim piemīt arī Dieva dots muzikāls talants. Vecāki domāja, ka viņš mācās akordeonu Smiltenes Mūzikas skolā, bet zēnam pēc pirmā gada bija kļuvis garlaicīgi, vairāk vilināja kafejnīcas Vējiņš limonāde un bulciņas. Instrumentus Uldis tomēr apguva virtuozi, jaunībā, dzīvojot Palsmanē, pat veidoja muzikālo fonu laulību ceremonijām, tagad uzdzied un uzspēlē savam priekam.

Vēl viena viņa sirdslieta ir zemessardze, Uldis ir kaprālis, nodienējis 25 gadus. Zemessardzē iestājusies arī sieva Ieviņa. Viņš uzsver, ka manevros vīri dāmas pasaudzējot: «Sieviete arī Āfrikā ir sieviete.» Bet Uldis ir drošs – Ieviņa, kas 20 gadus audzējusi gurķus un tomātus Mārupes siltumnīcās un nu to dara Lāčplēšos, tuvā nākotnē būs gatava piepildīt visai ekstrēmu vīra sapni. Ar vienu no paša rokām restaurētajiem močiem, emku vai dņepru, guļammaisiem bagāžā un dēlu Jāni Reini Lieldienu blakusvāģī viņi aizbraukšot līdz pat Norvēģijai.