Autors: Ieva Cielava

Magoņa un Osinovska kukuļošanas tiesā nolasa apsūdzības

Laikā no 2014. gada beigām līdz 2015. gada sākumam bijušais Latvijas dzelzceļš prezidents un valdes priekšsēdētājs Uģis Magonis izmantojis savu dienesta stāvokli, vienojoties ar igauņu uzņēmēju Oļegu Osinovski par kukuļa pieņemšanu. Tā piektdien Limbažu rajona tiesā informēja krimināllietas prokurore Evita Masule. Pēc tam, kad vairākās tiesas sēdēs netika sākta lietas skatīšana pēc būtības un vairākas tiesas sēdes atceltas, 2. martā beidzot tika nolasīta krimināllietas apsūdzības saīsinātā versija, apstiprinot iepriekš neoficiāli izskanējušās ziņas.

Laikā no 2014. gada beigām līdz 2015. gada sākumam Uģis Magonis un Oļegs Osinovskis viņam piederošās kompānijas Skinest Rail interesēs vienojušies, ka Latvijas amatpersona nodos uzņēmējam 800 tūkstošus eiro lielu kukuli par to, ka viņš, izmantojot savu dienesta stāvokli, izrāda labvēlīgu attieksmi un atbalstīs igauņu miljonāram piederošo kompāniju SIA LDZ ritošā sastāva serviss veiktajā iepirkumā par četru lietotu dīzeļlokomotīvju 2TE116 iegādi, kā arī par to, ka viņš, izmantojot savu dienesta stāvokli, panāks, ka Krievijas Federācijas AAS Krievijas dzelzceļš augstākās amatpersonas tiekas ar Osinovskim piederošās Daugavpils lokomotīvju remonta rūpnīcas amatpersonām, lai panāktu līguma noslēgšanu par Krievijas dzelzceļš lokomotīvju remonta pakalpojumiem.

2015. gada 15. jūlijā Osinovskis ieradies Magoņa dzīvesvietā Amatas novadā un lūdzis samazināt kukuļa summu. Pārrunu gaitā abi vienojušies samazināt summu līdz pusmiljonam eiro. Par 500 eiro mazāka summa no Oļega Osinovska automašīnas tika pārcelta Magoņa dienesta mašīnas bagāžniekā šosejas Rīga – Tallina 137. kilometrā 6. augustā. Par naudas nodošanu viņi telefoniski vienojušies tikai dienu iepriekš.

Noziegumu izdevās fiksēt KNAB, sadarbojoties ar Igaunijas kolēģiem. Sagaidījuši, kad Magoņa šoferis iestūrē Latvijā, netālu no Salacgrīvas KNAB mašīnu apturēja un veica pārmeklēšanu, atrodot naudu. Osinovskis gan liedzas – kukulis tas neesot bijis. Naudu viņš Magonim devis pilnīgi legāli un tā paredzēta godīgiem mērķiem. Tos atklāt pirms liecību sniegšanas tiesā gan nevēlas ne Magonis, ne Osinovskis.

Pēc apsūdzības nolasīšanas Uģis Magonis paskaidroja, ka tai nepiekrīt, bet Osinovskis paziņoja, ka apsūdzība viņam nav saprotama. Tā kā apsūdzībā nav precizēts, kad un kur viņš Magonim piedāvājis kukuli, par ko apsūdzēts. Šādā veidā viņam esot liegtas likumā paredzētās tiesības aizstāvēt sevi. “Nevaru pierādīt, ka tajā laikā esmu lasījis grāmatiņu bērniem,” viņš norādīja uz grūtībām pierādīt savu alibi.

Pēc apsūdzības nolasīšanas liecības sniegt tika aicināts bijušais LDZ ritošā sastāva serviss ražošanas direktors un valdes priekšsēdētāja vietnieks Ivars Rullis, kurš piedalījās arī lokomotīvju iepirkuma komisijā. Liecinieks noliedza, ka Uģis Magonis būtu ietekmējis šī iepirkuma rezultātu, lobējot Skinest Rail intereses.

Kā tiesā piektdien liecināja Rullis, sākotnējais atteikums iegādāties lokomotīves no Daugavpils lokomotīvju remonta rūpnīcas sagatavots viņa uzdevumā, jo valdes priekšsēdētāja bijusi atvaļinājumā. Tāpat Rullis liecināja, ka jau pēc jaunākā lēmuma tomēr iegādāties lokomotīves LDz Cargo esot apņēmies iznomāt visas četras lokomotīves. Tomēr to, kādā formā LDz Cargo apņēmies iznomāt šīs lokomotīves – vai tas bija līgums, vēstule vai mutiska vienošanās – Rullis neatminējās.

No lietas materiāliem izriet, ka LDz Cargo ir parakstījis dokumentu, kas apliecina uzņēmuma gatavību iznomāt lokomotīves, kā arī cenu, par kuru ir noslēgta vienošanās. Magonis šajā sarunās nav piedalījies, tiesā piektdien atbildēja Rullis.

Vidzemes rajona tiesa Limbažos Magoņa kukuļošanas krimināllietā 16.martā plāno nopratināt Magoņa šoferi, vēsta LETA.

Kā ziņots, janvārī tiesa atsāka izskatīt krimināllietu, kurā uz apsūdzēto sola sēdušies bijušais Latvijas dzelzceļa valdes priekšsēdētājs Magonis un Igaunijas uzņēmējs Osinovskis. Iepriekš tiesa atcēla Magonim uzlikto aizliegumu tikties ar Igaunijas miljonāru uzņēmēju Osinovski, kā arī samazināja drošības naudu no 400 000 eiro līdz 200 000 eiro, samazināto daļu atmaksājot naudas iemaksātājam.

10 baušļi un risoto

Ko māca Tieslietu ministrijas organizētajās pirmslaulību mācībās? Ir žurnāliste pārbauda uz savas ādas

Pašā Vecrīgas sirdī, šaurā ieliņā iepretim Svētās Marijas Magdalēnas baznīcai, veru Svētās ģimenes mājas durvis. Uz ģimenes atbalsta centru, ko pirms trim gadiem atklāja un iesvētīja katoļu baznīcas arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs, neesmu ieradusies pēc garīga dziedinājuma. Te notiek valsts apmaksātās pirmslaulību mācības personām, kas vēlas reģistrēt laulību dzimtsarakstu nodaļā.

Ideja par šādu mācību nepieciešamību nāk no 2016. gadā dibinātā Demogrāfisko lietu centra, kura pārziņā pēc premjera Māra Kučinska rīkojuma ir tautas ataudzes atbalsta pasākumu izstrāde un pilnveidošana. Centra vadība nodota Saeimas deputāta, Nacionālās apvienības biedra Imanta Parādnieka rokās.

Ir jūnijs. Telpā skan liriska un mazliet smeldzīga melodija, man pretim lūkojas acis no svētbildēm. Esmu ieradusies laikus, tāpēc brīvi varu izvēlēties, kur piesēst. Nelieli galdiņi pārklāti baltiem galdautiem. Pie katra divi ne pārāk ērti izvelkami krēsli, uz galda neliela vāzīte ar svaigiem ziediem. Kad tuvojas nozīmētais sākuma laiks, pulksten pieci, telpā sanāk seši pārīši un ieņem vietas pie atlikušajiem galdiņiem. Zālē ieslīd viesmīļa stumti ratiņi ar servētām risoto porcijām. Apstākļu sakritības pēc esmu vienīgā, kas pie romantiski klātā galdiņa apsēdusies bez partnera.

Četrus vakarus garajām mācībām par laulības institūcijas civiltiesiskajiem, psiholoģiskajiem un sadzīves aspektiem pieteicos ne tikai profesionālas ziņkāres urdīta, bet arī personīgu iemeslu dēļ. Grasos drīzumā precēties, tāpēc nolēmu uzzināt, ko šādās mācībās varu apgūt.

Kad vakariņu šķīvji iztukšoti un psihoterapeits Gatis Līdums nolasījis lekciju par laulāto savstarpējām attiecībām un krīzes brīžiem, sanākušie tiek aicināti ķerties pie praktiska uzdevuma. Katram galdiņam tiek izdalīti krāsaini flomāsteri un baltas lapas. Uzdevums — divatā bez sazināšanās uzzīmēt savu ģimenes ģerboni. Arī uz mana galdiņa tiek nolikti visi nepieciešamie rīki.

Esmu viena, tāpēc psihoterapeits pie manis norīko mācību organizatori Vinetu Preisu. Pret jauko un laipno Vinetu man, protams, nav nekādu iebildumu, bet kopīgi zīmēt ģimenes ģerboni šķiet mulsinoši. Uz manām iebildēm saņemu maigu rājienu. Arī Vineta neizskatās priecīga, tomēr sēžas man blakus — iepazīstamies un zīmējam. Psihoterapeits mūs nodēvē par alternatīvo ģimeni.

Ģerbonis sanāca tāds tīri neko, bet pēc uzdevuma beigām mūsu alternatīvo attiecību formu izbeidzām, aizbildniecību pār kopējo mākslas darbu atstājot manā ziņā.

Turpmākās trīs vakariņas Svētās ģimenes mājā es baudīju divatā ar savu nākamo dzīvesbiedru. Piesolīju būt mūžam pateicīga, ja viņš neatstās mani vienu un neliks zīmēt ģimenes ģerboņus ar svešiem cilvēkiem. Viņš tā arī darīja.

«Tādu mācību mums nav»

Kad pagājušā gada maijā medijos izskanēja ziņa par Tieslietu ministrijas organizētajām pirmslaulību mācībām, sekojot sniegtajām norādēm, es piezvanīju uz dzimtsarakstu nodaļu. Darbinieces balss tonis ļāva domāt, ka mana interese uztverta kā joks. «Tādu mācību mums nav,» saņēmu atteikumu stingrā balsī. Esmu neatlaidīga. Skaidroju, ka par šādu iespēju esmu lasījusi ziņās. Darbiniece mani savienoja ar kādu citu kolēģi.

Bingo! Šī darbiniece ir dzirdējusi par mācībām un aicina mani braukt uz jebkuru dzimtsarakstu nodaļu aizpildīt pieteikšanās anketu.

Pēc dažām dienām ierodos Rīgas Austrumu izpilddirekcijā, kur man tiek izdrukāta veidlapa. Tajā jāieraksta informācija par sevi un līgavaini. Jāizvēlas arī vieta, kur vēlos mācības apmeklēt. Sarakstā minētas piecas, bet tikai divas no tām sniedz pakalpojumu galvaspilsētā — Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmija (RPIVA) un Svētās ģimenes māja. Kad pavaicāju, kuru no tām labāk izvēlēties, darbiniece bez kavēšanās norāda uz otro. Sekoju padomam, ievelku ķeksīti un atdodu aizpildīto anketu. Tomēr viņa pēkšņi samulst. Izrādās, anketas dzimtsarakstu nodaļa ir saņēmusi, bet, kur tās tālāk likt, neviens nav paskaidrojis. Darbiniece nosūkstās par Tieslietu ministriju, kas mācības sarīkojusi tādā steigā, un lūdz, vai tomēr varu ar Svētās ģimenes māju sazināties pati. Anketu iebāžu kabatā un dodos prom.

Par manu pieredzi pārsteigta ir Tieslietu ministrijas Dzimtsarakstu departamenta direktore Solvita Saukuma-Laimere. Pirms mācībām dzimtsarakstu nodaļu darbiniekiem esot rīkoti vairāki semināri, kuros klāstītas instrukcijas šādiem gadījumiem. «Varbūt darbinieks īsti nebija kompetents to visu jums izstāstīt,» viņa mudina domāt, ka šis misēklis bijusi tikai nelaimīgu apstākļu sakritība.

To, kuras izglītības organizācijas tiek pie iespējas skolot saderinātos, Tieslietu ministrija nolēma, rīkojot konkursu. Aptaujāja 27 iestādes un lūdza tās iesūtīt savu cenu piedāvājumu. Kā labākās Rīgas reģionā izraudzītas abas pieteikuma anketā minētās. Kad grupa jau bijusi nokomplektēta, ministrija lūdza abas iestādes apliecināt, ka tās gatavas veikt sadarbību, bet RPIVA atteikusi, tāpēc abas grupas — vasarā un rudenī — mācības izgājušas Svētās ģimenes mājā. Akadēmija vasarā neesot varējusi nodrošināt ne kafijas pauzi, ne arī lektorus, skaidro Saukuma-Laimere.

Kopumā kristīgajā ģimenes atbalsta centrā pērn laulības dzīvē iesvaidīti 16 pāri, to vidū arī es ar draugu. Atsaucība bijusi mazāka, nekā cerēts, tāpēc no budžetā paredzētajiem astoņiem tūkstošiem eiro iztērēti tikai 2240. Vidēji — 140 eiro uz pāri.

«Mīļie kristieši, kāds ir ceturtais Bībeles bauslis?» Šādu jautājumu otrās nodarbības sākumā uzdod Vineta Preisa, biedrības Alise vadītāja un šo mācību organizētāja. Ar viņu pirmajā nodarbībā zīmēju ģerboni. Šoreiz viņa pati vada nodarbību par vecāku pienākumiem un atbildību. Publika zina pareizo atbildi. Tev būs savu tēvu un māti godāt, lai tev labi klājas un tu ilgi dzīvo savā zemē. Kā izrādās, vairums sanākušo plāno laulāties baznīcā, turklāt turpat pāri ielai. Kādā no nākamajām nodarbībām lektors nodod sveicienus no Andra Kravaļa, un, šķiet, mēs ar draugu esam pārliecinošā mazākumā, jo neatpazīstam Svētās Marijas Magdalēnas Romas katoļu draudzes prāvestu.

Kā putekļusūcēju tirgotāji

Ideja par valsts naudu rīkot mācības pāriem, kas plāno laulību reģistrēt dzimtsarakstu nodaļā, rādās, ir izgāzusies. Bet baznīcas parasti līdzīgas mācības saderinātajiem rīko pašas — draudzes ietvaros.

«Mēs aicinājām jebkuru pāri apmeklēt šīs nodarbības uz absolūti brīvprātīga pamata. Nekādu ierobežojumu nebija, lai noteiktu, ka šie var un tie nevar,» uz manu novērojumu atbild Tieslietu ministrijas pārstāve Saukuma-Laimere. Sākotnējais nodoms ne vienmēr vainagojas ar rezultātu, un ministrijas mērķis nav bijis koncentrēt uzmanību uz to, kur pāris rezultātā noslēgs laulību, bet gan tas, ka šim pārim ir vēlme mācīties un apgūt.

«Saderināto kursi baznīcā ir principā citādi. Tie ir balstīti kristīgā ticībā, viņi šīs lietas pasniedz no teoloģiskā aspekta,» ierēdne turpina, piebilstot, ka pērn laulību noslēguši aptuveni 13 200 pāru, bet tikai septītā daļa no tiem baznīcā. «Lielākajai sabiedrības daļai, kas šādus [baznīcas] kursus neapmeklēs, mēs piedāvājam kaut ko līdzvērtīgu. Nešķirojam, vai cilvēks pauž atbalstu vai ieinteresētību uz reliģiju. Mūsu sabiedrībā baznīca no valsts ir nodalīta, un mūsu skatījumā tas ir normāli,» viņa skaidro kursu nepieciešamību.

Uz norādi, ka, manuprāt, mācības tomēr nebija nodalītas no baznīcas ideoloģijas, saņemu striktu atbildi: «Programmas mērķis bija nodalīt šīs lietas. Atbilstoši vienošanās noteikumiem iestādei ir uzlikts pienākums īstenot mūsu izstrādāto pirmslaulību programmu un norobežoties no teoloģiskajām lietām.»

Piemēram, nodarbībai par vecāku pienākumiem mērķis ir apgūt zināšanas un pilnveidot izpratni par bērna attīstību, vecumposmus raksturojošām iezīmēm un vecāku lomu bērna attīstības veicināšanā.

Vīrieša pienākums ir kopt un sargāt, bet sieviete ir viņa palīgs — šāda atziņa izskan šīs lekcijas laikā un manī rada pretestību, ko tūdaļ noskaloju ar vīna glāzē ielietu ūdeni. Pārtraukumā, stāvot rindā uz labierīcībām, pavaicāju priekšā stāvošajam puisim, manam nodarbību biedram, viņa domas par mācībām. Kā vakariņas, kuras rīko putekļusūcēju tirgotāji, lai prezentētu un pārdotu savus produktus, viņš salīdzina. Ar putekļusūcēju tirgotājiem šādi satikusies neesmu, bet sapratu, par ko viņš runā.

Puiša piemērs man atsauca atmiņā citas, pirms vairākiem gadiem notikušas vakariņas. Toreiz biju maza. Ielūgumu saņēma mamma — tā bija balva izlozē, kurai viņa pieteicās lielveikalā. Mammai zvanīja kādas firmas pārstāvji, apsveica ar uzvaru un aicināja uz vakariņām ņemt līdzi kompanjonus. Mamma paņēma mani un draudzeni. Joprojām atceros neveiklo sajūtu, liekot mutē kartupeli un vienlaikus pieklājīgi mājot ar galvu pārdevējai, kas kaismīgi reklamēja rokās paņemtu baltu spilvenu. Arī mamma jutās neērti, tomēr spilvenu nenopirka.

Saskaņā ar Kunga gribu

Finanšu pratība un ģimenes plānošana, šīm divām tēmām veltīta trešā nodarbība. Par to, kā plānot ģimenes budžetu, sekot līdzi pensiju plānu ienesīgumam un atbildīgi tērēt naudu, apstāsta Dainis Stikuts no Finanšu ministrijas, pirmais precētais katoļu baznīcas diakons Latvijā. Bet stāstu par ģimenes plānošanu turpina viņa sieva, piecu bērnu māmiņa, vecmāte un dūla Baiba Stikute.

Stāstu par apaugļošanos, grūtniecības laiku un dzemdībām viņa papildina ar ierosinājumu iepazīties ar portālu Augliba.lv, ko uztur Ģimenes ekoloģijas institūts. Tajā var atrast padomus, kā izvairīties no kontracepcijas līdzekļu lietošanas, tā vietā sekojot līdzi sievietes bioloģiskajam ciklam.

Mājaslapā lasāmi raksti, kā hormonālās kontracepcijas līdzekļi vairo insulta risku, un padomi, kā risināt priekšlaicīgu sēklas noplūdi dzimumakta laikā.

Turpat arī atsauksmes no Madonas draudzes namā notikuša auglības vebināra. Dalībnieki dalās pieredzē, ka grib dzīvot saskaņā ar Kunga gribu, nelietojot kontracepciju. «Pēc šī mazā vebināra es uzzināju, ka būs vebināru cikls, kur pilnīgāk izstāstīs par šo metodi. Tik jāgaida pāris mēneši. Un es pārkāpu savam solījumam — ļāvu vīram nopirkt prezervatīvus, un mēs tos lietojām kā pagaidu variantu, kamēr mēs noklausīsimies kursus,» raksta viena no dalībniecēm.

«Tā ir katras iestādes atbildība,» par to, kas izvēlas mācību lektorus, skaidro Saukuma-Laimere no Tieslietu ministrijas. Turklāt katram pasniedzējam esot noteiktas specifiskās prasības — izglītība, kvalifikācija, pieredze pedagoģijas darbā.

Beidzamo nodarbību par laulības tiesiskajiem aspektiem vada Rīgas pilsētas pašvaldības policijas ilggadējais priekšnieks, tagadējais Rīgas Satiksmes valdes loceklis Jānis Geduševs, kurš izskaidro gan to, kāda ir vecāku atbildība, gan laulāto tiesības un šķiršanās sekas. Lektora stāstījums labi nostādītā balsī ir interesants un vienlaikus lietišķs, Geduševs citē likumu pantus un skaidro nianses.

«Paradoksāli, ka mūsdienu informācijas telpā lielai sabiedrības daļai ir ārkārtīgi sekla izpratne par lietām, kas skar ģimeni, katru individuālu personu. Šis bija mūsu redzējums un piedāvājums cilvēkiem, kas grib brīvprātīgi, bez maksas mācīties,» Tieslietu ministrijas ierēdne rezumē stāstu, kāpēc mācības vajadzētu turpināt. Valsts budžetā tam šogad neesot paredzēti līdzekļi, bet, ņemot vērā sabiedrības pieprasījumu un ieinteresētību, ministrija tomēr plānojot turpināt mācības atbilstoši savām finansiālajām spējām.

Nav tā, ka Svētās ģimenes mājā pavadītais laiks būtu zemē nomests — dažas atziņas par attiecību krīzes brīžiem un lektoru personīgās pieredzes stāsti varbūt patiešām palīdzēs būt labākai sievai. Tomēr kristīgā ideoloģija, kas caurauda nodarbības, par vīrieti kā ģimenes galvu, nevis sievieti un vīrieti kā līdztiesīgiem partneriem, par bioētikas jautājumiem un atziņu, ka auglis jūt, ja māte grūtniecības laikā kaut vai tikai iedomājas par abortu, liek šaubīties, vai saturs ir piemērots valsts apmaksātai programmai.

Izgājuši cauri pasaules galam

Savienojamo kartona kluču ražotājs GIGI Bloks, izgājis cauri «pasaules galam» pēc smagas neveiksmes Amerikas veikalu ķēdē, atkal nostājies uz kājām

Vienā no Jūrkalnes ielas noliktavu kompleksa telpām viesus sagaida liels, brūns tronis. Ar spiciem tornīšiem, ērtiem roku balstiem un pietiekami lielu sēdvietu, lai tajā apsēstos pieaudzis cilvēks. Tas veidots no aptuveni 120 kartona klucīšiem, kas cits ar citu sastiprināti kopā kā Lego. Katram klucītim ir iedobes, pie kurām piestiprināt nākamo. No tādiem bērni var būvēt, kas vien ienāk prātā — mājas, kosmosa kuģus, žirafes. Pēc tam būvi izjaukt un sākt no jauna.

«Bērnībā bija periods, kad gribējās būvēt segu mājas. Savilkt segas, krēslus, visu stutēt un līst iekšā,» GIGI Bloks īpašniece Ilona Viļuma stāsta par idejas pirmsākumiem. Kad viņas meita Alise bija vecumā, kad šādas celtnes gribējās veidot, Ilona saskārās ar šo lietu kā mamma. Bija iztīrījusi māju, un pēkšņi it kā nekas nebūtu darīts — visas segas ir uz zemes kopā ar virtuves slotu, ar kuru «celtne» bija uzstutēta uz augšu. Māja tikai krīt, un tā atkal jāslien augšā. Kā būve sagāžas, sākas raudāšana… «Tas ir intensīvs procesiņš no mammas puses,» viņa iesmejas. Ilona sāka meklēt labāku variantu — gribēja meitai sagādāt lielus celtniecības klučus, ar kuriem uzbūvēt rotaļu māju. «Pasaulē taču viss noteikti ir izdomāts,» viņa nodomāja, sākot meklējumus.

Atradās plastmasas kluči — tādus Inese negribēja. Bija arī kartona kastītes, kas nav sastiprināmas. «Pakrāmēt var — maziem bērniņiem forši. Bet tādu stingru konstrukciju, lai uzbūvētu māju, nebija.» Tas pamudināja Ilonu ķerties pie darba un kļūt par pirmo rotaļlietu ražotāju, kas piedāvā bērniem savienojamus kartona klučus.

Ideja izrādījās ļoti veiksmīga. Pērn pasaulē aizgājuši vairāk nekā pieci miljoni GIGI kluču. Ar tādiem spēlējas bērni Spānijā, Vācijā, Francijā, Austrālijā, Šveicē, Itālijā, ASV un daudzās citās valstīs. Latvijā paliek tikai aptuveni 2% no saražotās produkcijas.

Neticams paātrinājums

Izstrādāt Lego tipa kartona klucīšus, kas vienkārši salokāmi no loksnēm, nepavisam nebija vienkārši. «Vajadzēja, lai ir savienojami, lai ir vienkārši, lai nav nekādas «fiņķikļuškas» pa vidu, lai bērnam ir vienkārša būvēšana un lai tie ir pietiekami izturīgi,» sākuma uzstādījumu atceras Ilona. Kopā ar inženieri dizaineru Erlandu Celmiņu pie prototipa izstrādes viņi darbojās aptuveni gadu. «Pateicoties viņam, produkts ir tāds, kāds tas ir. Man bija aptuveni tā — re, kastīte! Man vajag pa vidu šķirbiņu, lai var savienot, lai būtu taisna maliņa, stingri kluči un viss viegli kopā saliekams. Viņš radīja to brīnumu,» Ilona liela dizaineru.

Divus gadus pēc pirmajām iestrādēm, 2015. gadā, viņa nolēma iet prom no darba un pilnībā nodoties biznesam. «Vai nu riskē un taisi biznesu, vai tas paliks hobija līmenī. Es pieņēmu lēmumu riskēt.» Ilonu iedrošināja vīrs: «Būs labi, gan jau izdzīvosim! Ej un mēģini!» Atbalsts un iedrošinājums ticēt saviem spēkiem bija tieši tas, kas nepieciešams — ilgu laiku viņa bija domājusi, ka var mazāk, nekā izrādījies patiesībā.

2015. gads uzņēmumam nāca ar neticami strauju uzrāvienu. Novembrī GIGI Bloks ieguva otro vietu starptautiskajā radošo uzņēmumu konkursā Creative Business Cup. Dānijā notiekošā konkursa žūrijā bija biznesa haizivis no Google, Microsoft, Lego. «Veselu nedēļas nogali pildīju pieteikuma anketu, tur bija pamatīgi biznesa jautājumi. Kādas trīs reizes metu pie malas. Domāju — ko es tur darīšu ar saviem klučiem?» Ilona atceras saspringto laiku. «Tas, ka tu tāds zaļš knariņš, kas vēl neko nesaprot no biznesa, vinnē otro vietu pasaulē, lika nomainīt domāšanas mērogu, tas bija svarīgs pamatiņš.»

Iegriezās kārtīgs viesulis — janvārī GIGI Bloks devās uz spēļu izstādi Vācijā, no kurienes atgriezās ar pasūtījumiem 16 valstīs. Sadarbības partneris ASV jau mēnesi pēc izstādes pasūtīja lielo jūras konteineru pilnu ar GIGI Bloks klučiem. «Tajā visā bija kaut kāds veiksmīgums, bet man ļoti nepatīk vārds «veiksme». Esmu tam visam atdevusi tik daudz stundu, nakšu, ģimenes dzīves. Kur ir robeža starp veiksmi un to, ko esi izdarījis, lai tā notiktu?» Ilona spriež.

Pasaules gals

Pirmais konteiners ASV tika iztirgots divu nedēļu laikā. Sadarbības partneris saredzēja potenciālu un nākamajā reizē pasūtīja jau deviņus konteinerus, vienojoties par kluču izvietošanu lielā Amerika veikalu ķēdē Target. Uzņēmumam tas bija neticams paātrinājums. Apgrozījuma rādītāji uzsprāga no 142 tūkstošiem eiro 2015. gadā līdz gandrīz pusmiljonam nākamajā. Darbā tika pieņemti papildu cilvēki, īrēta liela noliktava, taču tad notika kaut kas tāds, kas Ilonai tolaik šķita kā pasaules gals.

Kā izplatīšanas kanālu viņa bija izvēlējusies veikalu ķēdes. «Mums bija skaidra vīzija, ka GIGI Bloks ir lieli Lego — viss forši, skaidri, saprotami.» Strādājot ar veikalu ķēdēm, var ātrāk iegūt atpazīstamību, turklāt tas ir vieglāk, nekā dibināt kontaktus ar katru mazo veikaliņu visā pasaulē, bija nolēmusi Ilona. Tomēr dzīve šajos plānos ieviesa korekcijas.  Izrādījās — ja spēlei nav atpazīstamības un tā netiek rullēta televīzijā, lielā veikalā tai iet garām. «Neesam atkoduši veidu, kā produkta vērtību nodemonstrēt uz iepakojuma. Cilvēks nesaprot — kā vispār var kaut ko uzbūvēt? Kā tur var būt tik daudz iekšā? Tā ir sāpīgā patiesība, ko esam atklājuši. Tas mums bija baigais trieciens,» atklāj Ilona.

Veikalu ķēdē Target ASV bija dabūti iekšā deviņi konteineri spēļu kluču, bet kā to zonējums tika izvēlēts lielās rotaļlietas. Izrādījās, ka Amerikā lielās rotaļlietas ir ļoti lielas. GIGI Bloks starp tām pazuda. «Target jau neies skaidroties. Paskatās, ka nepērk, un — ārā!» Izplatītājs pārtrauca sadarbību, piespiežot Ilonu atlaist darbiniekus, paliekot pie efektīvas trīs cilvēku komandas, pārvākties uz mazāku noliktavu un pilnībā mainīt biznesa stratēģiju. «Es ieraudzīju to, ko iepriekš negribēju redzēt,» viņa atklāj sāpīgā notikuma mācību.

Ilona apjauta, ka GIGI Blokiem piemēroti ir individuāli veikali, kuri rūpīgi pārdomā katru produktu, ko piedāvā saviem klientiem. Tādi, kuros strādā pārdevēji, kas par katru mantu var pastāstīt sīkāk. Viņa sāka apgūt un izmantot interneta kanālus, kur ar īsiem, skaidrojošiem video var parādīt, cik forši ir kartona kluči. Pērnā gada nogalē Ilona kopā ar vēl četriem latviešu rotaļlietu ražotājiem izveidoja biedrību, kas ļauj, kopīgi sadalot izmaksas un pienākumus, startēt izstādēs un piedāvāt lielāku paku potenciālajiem sadarbības partneriem — izplatītājiem. Veikalu ķēdēm viņa nav atmetusi ar roku, taču, lai tajās veiksmīgi ielauztos, jāveicina atpazīstamība.

Vietas zaudēšana Amerikas ķēdē bija liels un sāpīgs kritiens, bet, tagad atguvusies, Ilona stāsta — var just, ka atkal sācies kāpums. Internetā pārdotais apjoms pret iepriekšējo gadu ir dubultojies.

Absolūta brīvība

«Bērni mūsdienās tik daudz sēž pie ekrāniem. Radu projektu, lai bērniem negribas tik daudz to darīt, bet jūtu, ka spēju vairāk,» Ilona stāsta, kā janvārī sarīkojusi International Playdate Day jeb starptautisko spēļu randiņu dienu. Viņa aicināja vecākus sarīkot bērniem no ekrāniem brīvu dienu — ņemt rotaļlietas un doties ciemos pie citiem bērniem spēlēties. Nākamgad viņa cer šo ideju turpināt un pievērst tai arvien plašāku uzmanību.

Cik daudz laika bērnam ļaut pavadīt pie ekrāna? Ar šādām pārdomām Ilona devās uz kādu konferenci, kuras tēma bija — ko nozīmē būt vecākiem digitālajā ērā. Atbildi viņa atrada pretjautājumā — kādas prasmes vajadzīgas bērniem, lai viņi nākotnē būtu veiksmīgi? Tās ir sociālās un radošās prasmes, bet tās bērns daudz labāk apgūst spēlējoties un sadarbojoties ar citiem, Ilona pārliecinājusies.

Pārliecība, ka ar GIGI klučiem tiek stiprināts bērnu radošums, ir viens no iemesliem, kāpēc šis bizness bijušajai mārketinga speciālistei ir tik tuvs. Iedvesmu darbam viņa lielā mērā gūst no meitas Alises, kurai šobrīd ir jau desmit gadi. Lai gan meitene jau ir pāri vecumam, kad gribas spēlēties ar klučiem, mājās ik pa laikam tāpat tiek uzsliets kāds kluču veikals vai kafejnīca.

Alise bijusi pirmā GIGI kluču testētāja. Vērojot, kā meita spēlējās, Ilona sprieda par to, kas vēl jāuzlabo. Dažos komplektos ir arī krītiņi, lai bērni kartona būves var izkrāsot. «Devu viņai kādus 50 komplektus. Teicu — testē, stāsti, kā tev patīk. Pateicoties viņai, mums ir izvēlēti šie krītiņi,» Ilona atklāj. Pāris kompromisi gan tika pieņemti. Alisei visvairāk patika krītiņi ļoti spilgtās krāsās. Kad mamma vaicāja: «Vai tev netraucē, ka visas rokas netīras?», meitēns kratīja ar galvu. Galu galā produktu testētājs piekrita izvēlēties citus krītiņus, kas nesmērē.

«Bizness, ko sauc — vecāku uzmanība,» — tā rotaļlietu nozari raksturo Ilona. Tirgus ir piesātināts ar skaļām, krāsainām, burbuļojošām mantām, bet GIGI Bloks to vidū izceļas ar vienkāršību.

«Man ir klienti, kas saka — varbūt vajag krāsainus? Bet bērnam nav koncepta, ko no klučiem var un nevar uzbūvēt. Viņš vienkārši būvē. Grib — uzzīmē acis, pielīmē lapiņas, uzliek šalli. Piešķir tam savu krāsu un savu vīziju. Mēs esam par absolūtu brīvību,» stāsta Ilona. Un rosina: «Iedomājies, ka kluči būtu zaļi! Bērns nebūvēs trusi, jo truši taču nav zaļi.»

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

«Ticība tam, ka ar savu produktu varu izdarīt kaut ko labu — ka jebkurš bērns būs laimīgs saņemt tādus klučus un gribēs būvēt savu māju. Bērnam mirdzēs acis un vecāki priecāsies.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

«Nebūt atklātai pret sevi. Ir būtiski saredzēt lietas tādas, kādas tās ir. Tā vietā ļāvos ilūzijām par to, kā gribētos. Liela kļūda bija arī neieklausīties klientos, bet paļauties tikai uz savu vīziju.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

«Ir ļoti droši savā dzīvoklī taisīt un perfekcionēt produktu. Bet realitātē pasaulei ir savs redzējums par tavu produktu. Jo ātrāk izliksi kaut ko laukā, jo ātrāk tiksi pie produkta, kas vislabāk tirgosies — pasaule tev pateiks, ko pieslīpēt.»

Brauc bez šofera

Latvijas zinātnieki rada mākslīgā intelekta risinājumu, kas jebkurai automašīnai ļauj kļūt gudrai un braukt bez cilvēka palīdzības. Lai to panāktu, mašīna jātrenē un jāskolo gluži kā cilvēks

Uz aizmugurējā sēdekļa nedroši iekārtojas satiksmes ministrs Uldis Augulis un ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens, bet vadītāja sēdeklī sēžas pētnieks Ingars Ribners. Sudrabpelēka Mazda ar rūsas mežģīnēm riteņu arkās lēnām sāk ripot, lai gan Ingars nepieskaras ne stūrei, ne pedāļiem. Patiesībā tikpat labi ministri būtu varējuši sēdēt divatā un automašīnas priekšējie sēdekļi varētu būt tukši. Tikai piesardzības labad Elektronikas un datorzinātņu institūta pētnieks pavada ministrus ceļā. Biķernieku trases apli mašīna spēj izbraukt bez cilvēka palīdzības — tikai ar iepriekš ieprogrammētu maršrutu. Kāda bija ministru reakcija? «Tādi mazliet sabijušies viņi tur sēdēja,» par pērnā pavasara notikumiem pasmaida institūta pētnieki.

Bezpilota automašīnas ir karsta tēma visur pasaulē. Pie šādiem risinājumiem strādā inovatīvā elektromobiļu kompānija Tesla, tehnoloģiju gigants Google un citas lielas korporācijas. Ar daudz pieticīgāku budžetu pie bezpilota auto risinājumiem strādā arī Latvijas zinātnieki Dzērbenes ielā izvietotajā Elektronikas un datorzinātņu institūtā. «Lai viņi atbrauc pie mums un palaiž tās mašīnas tādā dienā kā šodien. Tās nekur neaizbrauks. Mašīnām vajag redzēt ceļa baltās līnijas, bet te viss balts, un līnijas ceļa malās ne vienmēr ir. Un kad automašīnas sāks kratīties pa bedrēm, sapratīs, ka kaut kas nav kārtībā,» par tehnoloģiju milžu radītajiem konkurentiem smaida institūta direktors un vadošais pētnieks Modris Greitāns. Zinātniekus apciemojam vēsā janvāra dienā, no gaisa krīt skaistas, lielas sniegpārslas. Vai pašu radītais risinājums spēs pabraukt pa sniegotu ceļu, viņi pārliecināsies drīzumā — tests paredzēts tuvākā mēneša laikā.

Arī mašīnas mācās

Ņemu rokās PlayStation datorspēlēm līdzīgu pulti, kas iesprausta portatīvajā datorā. Stāvot mašīnas ārpusē un kustinot pults «prieka puļķi» (joystick) jeb kursorsviru, atbilstoši griežas automašīnas stūre. Lai cik maigi cenšos pieskarties vadības svirai, stūre veikli apmet loku ap savu asi — kustības sanāk asas. Visticamāk, tāpēc ka īkšķim trūkst datorspēļu rūdījuma. Nospiežot vienu no pults pogām, mašīnas motors ierēcas un tahometra stabiņš priekšējā panelī uzlec līdz diviem tūkstošiem dzinēja apgriezienu minūtē — poga atbild par gāzēšanu. Trešā vadības poga neizdveš ne skaņu, lai arī cik reizes to spiežu, — tās ir bremzes.

Vairāk nekā tonnu smagā automašīna pārvēršas ar pulti darbināmā rotaļlietā, kas paklausīgi reaģē uz pirkstu kustībām. Šis ir vienkāršākais no trim veidiem, kā darbināmas bezpilota automašīnas Elektronikas un datorzinātņu institūtā. Ministri Augulis un Ašeradens paļāvās uz iepriekš ieprogrammētu maršrutu, kuru automašīna paklausīgi izpildīja — pulti rokās neviens neturēja.

Taču visprogresīvākās veids, kā vadīt bezpilota automašīnu, ir mākslīgais intelekts jeb dziļā mašīnmācīšanās. Automašīnai tiek norādīts sākuma un beigu punkts, bet lēmumu par to, kādu marš-rutu izvēlēties un kā braukt, mašīna pieņem pati. Auto iespējams apmācīt arī ceļu satiksmes noteikumu ievērošanā, luksofora gaismas, ceļa zīmes, ātruma ierobežojumi un nevietā uz ceļa izlēkuši gājēji — to visu mašīna var ņemt vērā bez cilvēka palīdzības. «Viņai tiek iemācīts, kā braukt ir pareizi un ka, piemēram, nobraukt no ceļa ir nepareizi,» skaidro zinātnieks Greitāns.

Par automašīnas mācībām zinātnieki runā gandrīz vai kā par suņu skolas treniņiem, uz kuriem saimnieki ved savus mīluļus. Mašīna mācās no paraugiem. Ir jādodas izbraukumā pa pilsētu ar ieslēgtu videokameru. Ar neironu tīkla palīdzību mašīna mācās no šofera rīcības konkrētās situācijās. Ja luksoforā iedegas dzeltenā gaisma, šoferis bremzē. Atkārtojot šādu darbību vairākas reizes, mašīna saprot, ka tā šādās situācijās ir atbilstoša rīcība. «Mašīna nesaprot, ka tā ir dzeltenā gaisma, bet tā redz, ka bildē kaut kas tāds parādās un es bremzēju. Tā saprot, ka līdzīgās situācijās jārīkojas tāpat,» skaidro pētnieks. Kas notiktu, ja ielas malā parādītos gājējs ar dzeltenu lietussargu? «Ja tā nebūtu pietiekami apmācīta atšķirt luksoforu no citas dzeltenas gaismas, mašīna bremzētu,» profesors salīdzina, ka mašīnas mācās līdzīgi kā bērni. «Tikai bērni to izdara ātrāk.» Lai iemācītu mašīnai konkrētu rīcību, nepieciešami tūkstoši, pat miljoni piemēru. Bērns to pašu apgūst no krietni mazāka piemēru daudzuma, viņš skaidro. «Tas ir strīdīgs jautājums,» azartiski iedegas komandas pētnieks Krišjānis Nesenbergs. Ja bērnam rāda vienu piemēru, viņš uz to skatās ilgāku laiku, uztverot kādu miljonu kadru. Vai tas ir tikai viens piemērs vai miljons piemēru?»

Skaidrs, ka zinātnieku vidū vienprātības nav un vēl jāiegulda daudz darba, lai iemācītu mašīnai atpazīt visas iesējamās situācijas, ar kādām var nākties sastapties uz ielas. Taču skaidrs arī tas, ka automašīnu var trenēt dažādiem pētnieku nospraustiem mērķiem —  drošai braukšanai, ekonomiskai braukšanai vai jebkam citam. Elektronikas un datorzinātņu institūts, piemēram, trenē mašīnas sacensībām.

Entuziasti

Latvijas komanda jau divreiz — 2011. un 2016. gadā — piedalījusies Eiropas Komisijas atbalstītajā konkursā Grand Cooperative Driving Challenge, kas notika Nīderlandē.

Tās nav tradicionālas sacensības, kur būtiskākais ir ātrums, — sudrabotā Mazda izmēģinājuma braucienos kustas ar 15 kilometriem stundā — sprinteris Huseins Bolts to apdzītu bez iesildīšanās. Pērn Ingars Ribners mēģinājis braukt ar ātrumu 70 kilometru stundā, tomēr mašīna bijusi pārāk nestabila. Jo lielāks ātrums, jo asākai jābūt mašīnas reakcijas spējai. Lai šāda traukšanās būtu droša, nepieciešams uzlabot sistēmas algoritmus.

Sacensībās tiek vērtēts, kā dažādu autoru radītās automašīnas spēj sadarboties uz ceļa — sazināties un reaģēt. Piedalīties sacensībās var augstskolas un zinātniskās institūcijas, kuras pirms tam izturējušas atlasi — tikai automašīnas, kuru «gudrība» novērtēta kā pietiekama, drīkst nostāties uz starta līnijas. Līdz ar Latviju startēja komandas no Francijas, Spānijas, Zviedrijas, Vācijas un Nīderlandes.

Viens no pārbaudījumiem bija krustojuma izbraukšana tā, lai nevienai mašīnai nav jāgaida uz citu. Tām jāsaprot, kad ātrums jāsamazina, lai krustojumu izbrauktu secīgi, nevienam netraucējot un neliekot gaidīt. Cits pārbaudījums bijis uz šosejas, kur no divām joslām jāizveido  viena — pēc rāvējslēdzēja principa. To visu mašīnām jāpaveic pašām — bez šoferiem pie stūres.

Latvijas zinātnieki saņēmuši uzslavas par izveidoto lietotāja saskarsmi ar mašīnu un sistēmas arhitektūru, kā arī lielu apbrīnu par spēju pielāgot mašīnas autonomai braukšanai ar salīdzinoši  nelielu naudas summu. Citi Eiropas zinātnieki darbojoties autobūves kompāniju paspārnē, bet latviešiem finansējums bezpilota auto vadības risinājumiem nāk no valsts pētījumu programmas SOPHIS. Trīsarpus gados pētniecībai, izstrādei un darbinieku algām tērēti 150 tūkstoši eiro. Pārējās komandas latviešus uzlūkojot kā entuziastus.

Kā tas darbojas?

Tas, ka elektromobiļi mācās atpazīt luksofora signālu krāsas un ceļa zīmes, nebūtu pārsteidzošs jaunums, taču ievērības cienīgs ir fakts, ka Elektronikas un datorzinātņu institūtā darbs notiek ar automašīnām, kurām jaudu dod parastā — benzīntankos iepildāmā — degviela. Kopš 2010. gada pēc pazīstamā latviešu zinātnieka Leo Seļāvo iniciatīvas tika sākts darbs pie nu jau cienījamu vecumu sasniegušās Mazda automašīnas pārveides, bet rudens beigās kompānija LMT institūtam nopirka jaunu KIA, kļūstot par zinātnieku sadarbības partneri.

Lai ar datoru būtu iespējams vadīt tradicionālu mašīnu, algoritmu meistariem bija vajadzīgi papildspēki. Rīgas Tehniskās universitātes meistari palīdzēja tehniski pārbūvēt mašīnu. Mehānisms, kas regulē degvielas padevi, tiek vadīts ar elektrību, bremzes tiek darbinātas ar motoriņu, kas no priekšpuses pavelk pedāli, un arī stūrei pievienots elektromotors.

Ja šofera sēdeklī sēž pilots, kurš kādā brīdī grib pārņemt mašīnas vadību, viņam atliek pieskarties stūrei vai pedāļiem — sistēma atslēdz darbu. Mašīnā ir arī liela, sarkana poga. Gluži tāda pati, kādu karikatūristi attēloja kodolpogu uz ASV prezidenta Trampa galda pēc lielīšanās Ziemeļkorejas līderim Čenunam. Šī krīzes poga vajadzības gadījumā atslēdz autonomo braukšanu.

Aprīkot mašīnu, lai tā būtu vadāma attālināti, nav dārgi — to var izdarīt par dažiem tūkstošiem eiro. Visdārgākais ir ar sensoru palīdzību piešķirt tai maņas. Piemēram, speciāls radars, kas ar gaismas palīdzību nosaka attālumu līdz objektiem, un precīza pozicionēšanas sistēma maksā apmēram 30 tūkstošus eiro katra.

Pasaules elpa

«Visi šausmināsies — zinātniekiem dod naudu, lai spēlētos ar mašīnītēm,» iesmejas institūta direktors Modris Greitāns, kad pamanu komandas darba telpās trīs nelielas ar pulti darbināmas automašīnas. Līdzīgas tām, kas atrodamas bērnu spēļmantu plauktos. Testēt kooperatīvos braukšanas algoritmus ar abām institūta rīcībā esošajām mašīnām būtu riskanti. «Nedod Dievs, ja algoritmā ir kļūda un tās saskriesies — tas būtu sāpīgi,» palikšanu bez divām vienīgajām projektam atvēlētajām mašīnām skaidro direktors. Šī iemesla dēļ testēšana notiek ar spēļu auto, kas aprīkoti ar lielajām mašīnām līdzīgām «smadzenēm». Visas trīs mašīnas spēj savā starpā sazināties un braukt, neuzskrienot cita citai virsū. Modeļi ir 18 reizes mazāki salīdzinājumā ar īstajām automašīnām, un drīzumā institūtā plānots izveidot tāda paša mēroga pilsētas modeli vairāku simtu kvadrātmetru platībā. Tas ļaus mašīnām braukt, imitējot īstu satiksmi. Viens no mazo mašīnu algoritmiem jau pārnests uz lielo auto, un zinātnieki secinājuši — tas strādā, jāpieslīpē tikai nianses.

Darbs pie bezpilota automašīnas izveides neizdotos bez Latvijas start-up uzņēmuma Pilot Automotive. Viņu veikums ļauj gudro sistēmu piemērot jebkurai parastai automašīnai, kādas vien redzamas uz ielas. Jaunuzņēmums dibināts Singapūrā, jo tur esošajā tehnoloģiju akseleratorā Enchant 2016. gadā Pilot Automotive izdevās piesaistīt 50 tūkstošu dolāru investīcijas. 2017. gada vasarā viņi turpināja darbu prestižajā Jaguar Land Rover inkubatorā ASV, kur cer izstrādāt sensoru risinājumu, kas maksātu tikai apmēram tūkstoti dolāru.

Lielu palīdzību Elektronikas un datorzinātņu institūta pētniekiem sniedz arī Rīgas Tehniskās universitātes un Latvijas Universitātes doktoranti, kas pieslēdzas dažādu risinājumu uzlabošanā.

Kopš 2010. gada palīgu skaits strauji mainījies. Komandas dalībnieki sauc pētnieku vārdus, kas nu devušies zinātniskajā darbā uz ārzemēm vai pārvilināti darbam industrijā. «Latvijas zinātnē cilvēki maz noturas,» piebilst pētnieki. Komandā patlaban darbojas lielisks piecnieks. Bez Ingara Ribnera, Krišjāņa Nesenberga un Modra Greitāna te strādā arī Nauris Dorbe un Aleksandrs Ļevinskis.

«Tas nav viegls jautājums,» Modris Greitāns iegrimst pārdomās, vaicāts, kad bezpilota automašīnas varētu nonākt ikdienas satiksmē. «Viena pieeja, kas izskan Eiropā, ir tāda, ka izzudīs atšķirība starp privāto un sabiedrisko transportu,» pētnieks zīmē ainu, kurā bezpilota automašīnas cilvēki izsauks gluži kā taksometru Taxify lietotnē, norādot sava ceļojuma sākuma un beigu punktu. «Mobilitāte būs kā serviss,» viņš uzskaita rūpes, kas šādā gadījumā atkristu, — apdrošināšana, mašīnas remonts, tehniskā apskate, degvielas uzpilde.

Skaidrs, ka šādām tehnoloģijām nāk līdzi arī riski. Hakeri var ielauzties pat vissarežģītākajās sistēmās. «Drošība ir pasaules problēma,» piekrīt pētnieks Krišjānis Nesenbergs.

Tikmēr īpaši pielāgotu mobilo sakaru tīklu autonomo testu trasei Rīgā plāno piedāvāt LMT sadarbībā ar Nokia. Testa trasē būs viedās pilsētas infrastruktūra — gudrie luksofori un datorredzes kameras. «Līdz ar 5G attīstību savienoto auto tehnoloģijas attīstīsies ļoti strauji, un Latvijai ir labas iestrādes, lai mēs kļūtu par nākotnes transporta infrastruktūras kompetenču centru,» cer Latvijas Mobilā telefona viceprezidents Ingmārs Pūķis.

“Pagaidām tiesa tikai krata ar galvu” – reportāža no Magoņa tiesas Limbažos

“Jā, es devu naudu,” pirmdien Limbažu rajona tiesas starpbrīdī Ir neslēpa igauņu miljonārs Oļegs Osinovskis. Taču viņš liedzas — kukulis tas neesot bijis. Naudu Magonim esot nodevis legāli un tā paredzēta godīgiem mērķiem. Kādiem? To viņš atklās tikai tad, kad tiesa par to aicinās liecināt. Tikmēr Magonis no komentāriem atturas.

Pirmdien notika otrā tiesas sēde lietā, kurā Igaunijas kompānijas Skinest Rail īpašnieks Osinovskis tiek apsūdzēts par kukuļdošanu lielos apmēros bijušajam uzņēmuma Latvijas dzelzceļš valdes priekšsēdētājam Uģim Magonim.

Taču lieta pagaidām virzās uz priekšu lēni. Sēdē pirmdien bija paredzēts nolasīt apsūdzību un uzklausīt pirmo liecinieku — Uģa Magoņa šoferi, kas vadīja automašīnu kukuļa pieķeršanas brīdī. Taču līdz tam tiesa nenonāca, plecīgais liela auguma vīrs sēdē netika ieaicināts. Toties vienā no pārtraukumiem viņš kopā ar Magoni izgāja līkumiņu ap tiesas ēku. Tas pelēcīgajā un acīmredzami rūpju pilnajā Magoņa sejā atmodināja vieglu smaidu. No žurnālistu jautājumiem šoferis atvairās, kā pirms tiesas sēdes viņam to ieteica Magoņa advokāts Varis Klotiņš.

Kopš septembra bijušas divas tiesas sēdes, bet vienīgais, ko tiesa līdz šim ir paspējusi izskatīt, ir apsūdzēto lūgumi.

Iepriekšējā sēdē septembrī tiesa uz pusi samazināja Uģa Magoņa drošības naudu – 400 tūkstošu vietā paliekot pie 200 tūkstošiem eiro un atcēla liegumu Magonim kontaktēties ar Osinovski.

Pirmdien tiesas vēlība turpinājās — atcelts arī liegums Magonim izbraukt no valsts. Magonis kopš pērnā gada aprīļa strādā Krievijas dzelzceļa uzņēmuma RŽD loģistika meitasuzņēmumā AS Euro Rail Trans, kura valdes loceklis ir bijušais politiķis un satiksmes ministrs Ainārs Šlesers, tiesā pavēstīja Magoņa aizstāvis Varis Klotiņš. Magonis ir uzņēmuma valdes padomnieks. Viņa pienākumos ietilpst doties komandējumos — šo faktu advokāts izmantoja kā pamatojumu, lai lūgtu atcelt Magonim noteikto aizliegumu izbraukt no valsts. Pēc tiesneša lēmuma paziņošanas Magoņa advokāts piemiedza apsūdzētajam ar aci, novēroja Ir.

Mazāk veicās igauņu miljonāram – jau otro reizi viņa advokāte Jeļena Kvjatkovska pieteica lūgumu izdalīt Osinovska krimināllietu atsevišķā procesā un nodot izskatīšanai Igaunijā. To tiesa atkal noraidīja, taču pieņēma lēmumu, ka dažās tiesas sēdēs Osinovskis drīkstēs piedalīties ar videokonferenču palīdzību. Tiesneša Kārļa Jansona īpatnējā tiesas sēdes vadīšanas stila dēļ — viņš bieži runā drīzāk pie sevis, nevis publiski — lēmums īsti skaidrs gan netapa. Ko precīzi paredz tiesneša lēmums un kurās sēdēs Osinovskis drīkstēs piedalīties attālināti, tiesas dalībnieki pārbaudīšot tiesas protokolā. Skaidrs ir vienīgi tas, ka 26. janvārī, kad nozīmēta nākamā tiesas sēde, šis jaunums vēl spēkā nestāsies.

“Vai tāds ir tiesas lēmums? Pagaidām tiesa tikai krata ar galvu,” tiesnesim procesa gaitā pārvaicā Magoņa advokāts Klotiņš. Tiesneša mazā pieredze šādu apjomīgu korupcijas skandālu izskatīšana duras kā īlens no maisa. “Vai tad kameras vajadzētu…?” sēdes sākumā tiesnesis Jansons sev priekšā sakrusto rokas un jautājoši skatās uz advokātu Klotiņu. Saņēmis apstiprinošu atbildi, viņš vērš skatu uz televīzijas kamerām, kuras, kā noprotams, ir jāizslēdz, lai gan iepriekš tiesnesis bija ļāvis filmēt. “Tas viss ir viens lūgums?” Viņš izpleš acis, ar apjukušu sejas izteiksmi šķirstot vairākas lapas, kuras uz galda noliek Skinest Rail pārstāvis Leons Glikmans. Tas ir lūgums izdalīt uz Igaunijas uzņēmumu attiecināmo krimināllietas daļu atsevišķā lietā un nodot to izskatīšanai Igaunijā. To tiesa akceptē.

Kā pēdējais Magoņa advokāta Klotiņa lūgums ir Magoņa sievas Anastasijas iesniegums. Tajā viņa lūdz vai nu atcelt arestu uz viņai piederošajiem īpašumiem — pieciem rokaspulksteņiem un vairāk nekā 80 tūkstošiem eiro skaidrā naudā — vai ļaut viņai piedalīties tiesas procesā kā aizskartās mantas īpašniecei. Īpašums tika izņemts no laulāto dzīvokļa un arestēts kā Uģim Magonim piederošs. Kā vēlāk paskaidro prokurore, visi pieci ir vīriešu rokaspulksteņi. Tomēr Magoņa un Osinovska advokāti iebilst — ja atklāsies, ka arestētie īpašumi pieder Magoņa sievai un tiesa būs noraidījusi viņas lūgumu piedalīties procesā, augstākas instances tiesa varētu atcelt Limbažu tiesneša lēmumu, un tiesāšanās būtu jāsāk no gala.

“Es jau nevaru tagad pateikt, ka viņa ir īpašniece,” apmulsis ir tiesnesis, bet advokāts Klotiņš dod padomu — tas jau ir tikai juridisks statuss, ko vispirms piešķir un tad tiesas procesā skata, ir vai nav īpašnieks. Jansonu tas pārliecina. Grūti saklausāmā balsī viņš pie sevis ko nosaka. Vai lēmums ir atzīt Anastasiju Magoni kā aizskartās mantas īpašnieci, viņam pārvaicā Klotiņš. Tiklīdz Jansons to apstiprina, advokātam ir gatavs nākamais solis — tiesas sēde jāpārtrauc, jo nav klātesoši visi lietas dalībnieki. Turpmāk tiesas sēdes nevarēs notikt bez Magoņa sievas dalības. Jansons atkal piekrīt.

“Vai jums nešķiet, ka ielikāt tiesnesim lēmumu mutē,” advokātam pēc sēdes vaicā žurnālisti. Sociālajā tīklā Twitter LTV žurnāliste Anete Bērtule raksta: “U. Magoņa lietas tiesnesis K. Jansons uz jautājumu, vai nebija tā, ka apsūdzēto aizstāvji viņam mācīja vadīt sēdi: “Nu, mazliet bija.””

Tiesnesis Kārlis Jansons šāda mēroga krimināllietas nav skatījis, bet iepriekš bijis maigs pret dzērājšoferiem un cigarešu kontrabandistiem. Kad ar skandalozu spriedumu viņš par braukšanu dzērumā 2014. gadā attaisnoja bijušo Ādažu pašvaldības policijas vecāko inspektori Andru Veipu, Tiesnešu disciplinārkolēģija viņu sodīja ar rājienu par neatbilstošu rīcību, un likuma Par tiesu varu pārkāpumu, jo viņš nebija izpildījis pienākumu noskaidrot objektīvu patiesību.

Magoņa lieta nonāca Limbažos, jo turp to aizsūtīja Rīgas Latgales priekšpilsētas tiesa, pamatojot ar faktu, ka noziegums tika pārtraukts tai piekritīgajā Salacgrīvas novadā.

Maisiņu ar 499 500 eiro Uģa Magoņa mašīnas bagāžniekā KNAB pieķēra 2015. gada vasarā netālu no Salacgrīvas, veicot operāciju kopā ar Igaunijas kolēģiem. Tas ir lielākais līdz šim pieķertais skaidras naudas kukulis Latvijā.

Prokurore Evita Masule skaidro — gandrīz pusmiljonu lielais kukulis bija saistīts ar četru 2TE116 sērijas lietotu dīzeļlokomotīvju iegādi, kas tika izsludināta 2015. gada februārī. Latvijas dzelzceļa meitas kompānija LDz ritošā sastāva serviss tos plānoja pirkt no Osinovskim piederošā Skinest Rail.

Darījuma kopējā summa tiek lēsta ap desmit miljoniem eiro, lai gan šāda paša modeļa dīzeļlokomotīves iepriekš Skinest Rail tikai par diviem miljoniem bija nopirkusi no Igaunijas valsts uzņēmuma EVR Cargo. Vai tās bija tās pašas lokomotīves, vaicājam tiesas zālē satiktajam Skinest Rail pārstāvim Leonam Glikmanam, taču atbildi neizdodas gūt. Arī operatīvajās darbībās iegūtie dati liecinot, ka nauda, iespējams, paredzēta, lai Osinovskim piederošā Daugavpils lokomotīvju remonta rūpnīca saņemtu remontējamas lokomotīves no Krievijas.

VIDEO: Kā bijušais LDz šefs Magonis nonāca Limbažu rajona tiesā

VAS “Latvijas dzelzceļš” bijušo šefu Uģi Magoni KNAB aizturēja 2015. gada augustā, kad viņš bija atceļā no tikšanās ar Igaunijas miljonāru Oļegu Osinovski Igaunijā. Par Magoņa automašīnas bagāžniekā atrastiem 499 500 eiro viņiem uzrādītas apsūdzības par kukuļa ņemšanu un došanu lielos apmēros, kas draud ar vairāku gadu cietumsodu. Pirmdien Limbažu rajona tiesa turpinās izskatīt pērn pārtraukto krimināllietu.

Lieta negaidīti nonāca Limbažu rajona tiesā. Prokurore Evita Masule pērngada 4. aprīlī to nodeva izskatīšanai Rīgas Latgales priekšpilsētas tiesai, kur datorizētā lietu sadale to piešķīra tiesnesei Inārai Janēvičai. Jau nākamajā dienā tiesnese nolēma lietu nodot izskatīšanai Limbažu rajona tiesā, jo noziegums tika pārtraukts tai piekritīgajā Salacgrīvas novadā. Likums ļauj nodot lietu izskatīšanai arī pēc apsūdzētā vai liecinieku vairākuma atrašanās vietas, taču tiesnese nolēma, ka tikai seši no 25 izsaucamajiem lieciniekiem dzīvo Latgales priekšpilsētā, bet vairumam tā ir darba, nevis dzīves vieta, tāpēc krimināllietas materiāli pārsūtīti uz Limbažiem, kur tā iedalīta tiesnesim Kārlim Jansonam.

Jansons iepriekš savā karjerā bijis maigs pret dzērājšoferiem un cigarešu kontrabandistiem. Kad ar skandalozu spriedumu viņš par braukšanu dzērumā 2014. gadā attaisnoja bijušo Ādažu pašvaldības policijas vecāko inspektori Andru Veipu, Tiesnešu disciplinārkolēģija viņu sodīja ar rājienu par neatbilstošu rīcību un likuma «Par tiesu varu» pārkāpumu, jo viņš nebija izpildījis pienākumu noskaidrot patiesību.

Pirmā tiesas sēde Magoņa un Osinovska lietā notika 8. septembrī, taču lietas skatīšana pēc būtības netika sākta. Nākamā tiesas sēde nozīmēta 2018. gada 15. janvārī.

 

Gaiss kā degviela

Automašīnas, ko darbina gaiss! Tas vairs nav sapnis, kopš izgudroti mazie un ņiprie pneimobiļi. Latvijas studentu skrūvētie braucamie jau startējuši starptautiskajās autosacīkstēs, gāžot no uzvarētāju pjedestāla deviņkārtējos čempionus ungārus

Ar Māri Ciršu tiekamies Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Laboratoriju mājā. «Ēkā, kurai uz jumta helikopters,» viņš telefonsarunā precizē vietu. Smaidīgais un enerģiskais students sagaida mūs autodarbnīcā. Smalka auguma puisis kopā ar motociklista aizsargtērpu, ar kuru kāpj uz sava pneimobiļa, nesver vairāk par 65 kilogramiem. Tas ir viņa trumpis, lai veiksmīgi startētu sacensībās — automobilim ar pilotu jāsver pēc iespējas mazāk, lai tas ātrāk brauktu. Īpašas diētas gan neesot. «Ar velosipēdu daudz braucu, nesanāk to svaru dabūt.»

RTU automobiļu laboratorijā sagatavoti divi pneimobiļi — viens mašīnas tipa, otrs — vairāk motociklam līdzīgs. Māra veikums ir močveidīgais braucamrīks, un pagājušajās sacensībās 2017. gada maijā tas izcīnīja gada labākā pneimobiļa titulu, apsteidzot deviņkārtējos čempionus ungārus. Savu pneimobili Māris vada sacensību trasē, projektē un skrūvē kopā, neiztiekot bez komandas atbalsta. Moto un auto ir viņa kaislība. Tas būtu skaidrs ikvienam, kurš dzirdētu viņa bikšu kabatā ieliktā telefona zvana melodiju — populārā teleseriāla Kobra tituldziesmu.

Pneimobiļi patiešām gūst enerģiju braucienam no gaisa. Sacensībās tiek izmantoti desmit litru slāpekļa baloni, bet to vietā tikpat labi varētu būt kompresora gaiss. No balona gaiss plūst caur spiediena regulēšanas sistēmu un drošības vārstiem, kam seko plūsmu daļa, kas padod gaisu uz pneimocilindriem, kuros elektronika regulē vārstus. Tālāk katras komandas uzdevums ir atrisināt, kā viņi pārtaisa lineāro kustību rotācijā, tādējādi iekustinot riteņus.

Starptautiskās pneimobiļu sacensības notikušas jau desmit reižu, bet Latvijas komandas tajās piedalās divus gadus. Tradicionāli sacensības notiek Ungārijas pilsētā Egerā, parkā netālu no slaveniem vīna pagrabiem. Sacensību rīkotājs Aventics katrai studentu komandai bez maksas dod pneimatikas aprīkojumu un desmit litru slāpekļa balonu. Pārējais komandām jāsagādā pašām. Rīkotāja dotais aprīkojums ir vairāku tūkstošu eiro vērtībā, taču, lai braucamo uzbūvētu, ar to vien nepietiek.

Komandai izdevies piesaistīt sponsorus, kas apgādā arī ar gultņiem un citām detaļām, taču daudz ko vajag pirkt pašiem. «Cilindros kāds simtiņš aiziet, vārsti kaut ko maksā, velodetaļas kādus septiņus simtus, plastmasas arī maksā,» Māris skaita līdzi. Kopumā bez sponsoru atbalsta esot ieguldīti aptuveni divi tūkstoši eiro, nerēķinot savu darbu un rūpīgi sekojot līdzi izmaksām. «Krāsu pirku par savu naudu, tāpēc ļoti taupīju,» Māris datorā rāda bildi ar pneimobiļa virsbūves detaļu, kuras malas ir oranžas, bet vidus tukšs. «Vidū līmēs numuru, tur var nekrāsot.»

Īpaši daudz palīdzēja Automobiļu katedras laboratorijas vadītājs Jānis Rudzītis, kurš pneimobilī ieguldījis savus līdzekļus.  Darbs pie «gaisa motocikla» RTU laboratorijā noritēja no rīta līdz vēlam vakaram. «Pēdējo mēnesi gājām prom no universitātes tikai tad, kad apsargs nāca iekšā un lūdza iet prom,» saspringto laiku atceras Māris.

Tas vainagojies ar panākumiem. Māra projektētais pneimobilis izcīnīja pirmo vietu divās no trim disciplīnām — paātrinājuma disciplīnā jeb dragreisā, kur spēja uzrādīt vislielāko ātrumu — 51,92 kilometrus stundā, un ilgizturības konkursā, kur ar vienu pilnu balonu mobilis nobrauca 7,7 kilometrus garu distanci, otrās vietas ieguvējus vāciešus atstājot 200 metrus aizmugurē.

Kāda bija viņu veiksmes atslēga? «Nokrāsot pneimobili apelsīnu krāsā. Nopietni! Galvenais ir attieksme, ar kādu pieej darbiem. Nevis — ai, gan jau būs labi. Bet maksimāli!» Turklāt Ņūtons visu esot pateicis priekšā jau pirms 300 gadiem — pneimobilis jātaisa pēc iespējas vieglāks. Lai samazinātu svaru, Māris apvirpoja pat katru skrūvīti. Rezultātā mocis svēra 62 kilogramus.

Svarīgi arī, lai braucēja svars ir mazs un nav bail azartiski laisties trasē. Pneimobilis sacensībās ieskrienas līdz pat 50 kilometriem stundā. «Uz līkumiem, kad tas sagāžas slīpi, brīžiem tirpiņas skrien pār muguru,» stāsta Māris, kuram moči un ātrums patīk.

Pie pirmā mopēda viņš tika 16 gadu vecumā — Rīga 16. Tagad nopircis Honda CBR 600. «Drusciņ ātrāks,» viņš smejas. Izsaku cerību, ka viņš ar jaudīgo moci brauc prātīgi, bet Māra sejā smaids nepazūd: «Prātīgi ir mans otrais vārds.»

Par abām pirmajām vietām (dragreisā un ilgizturībā) Māra komanda saņēma balvas — katrs pa diviem flekšiem. Balvas visās disciplīnās izrādījās vienādas. Taču to izdevās vērst par labu, jo Polijas komanda bija ieguvusi divas otrās vietas — katrs pa divām urbjmašīnām. Viņi labprāt piekrita vienu no tām iemainīt pret fleksi. «Puišiem tās ir labas lietiņas, bet šogad mēs cīnīsimies par miljonu,» sarunai pievienojas pneimobiļu meistaru lielākais atbalstītājs, pasniedzējs Jānis Rudzītis. Uzvarētāja balva būs viens miljons ungāru forintu. Pārvērsta eiro, summa gan kļūst pieticīgāka — ap 3000 eiro.

Māris gan cīņā par šo vairs nepiedalīsies — pagājušās sacensības viņam bija pēdējās. «Viņam dzīves apnikums,» Māri pavelk uz zoba laboratorijas vadītājs Rudzītis.

Nē, patiesībā nākamgad močveidīgie pneimobiļi sacensībās vairs nebūs atļauti. Organizatori izlēmuši, ka drošāk braukt tikai ar mašīnām līdzīgajiem pneimobiļiem, kuros ir gan drošības jostas, gan stieņi. Ļoti daudz laika jāiegulda, lai izstrādātu pilnīgi jaunu modeli, Māris stāsta un neslēpj: «Piedalīties nav interesanti, man gribas uzvarēt.»

Nitišam par lēnu

«Mēs nebraucam pa pirmajām vietām, bet nobraucam no A līdz Z,» stāsta otrs Latvijas pneimobiļu entuziasts — Latvijas Lauksaimniecības universitātes metālapstrādes mašīnu pasniedzējs Mārtiņš Ziemelis. Vēl pagājušajā gadā viņš pats brauca sacensībās kā students, bet šogad plāno braukt līdzi kā pasniedzējs, lai gan doktorantūras studijas nav galā un students viņš joprojām skaitās.

«Tas bija 2015. gada oktobris, kad mana institūta direktors sēdē teica, ka uz fakultāti atnācis tāds projekta piedāvājums. Viņš ar smīnu teica: Mārtiņ, tev ir garlaicīgi, varbūt vēlies piedalīties projektā,» sarunbiedrs atceras pirmo reizi, kad izdzirdēja par pneimobiļiem. Tobrīd pat nenojauta, kas tie tādi. Aizgāja mājās un sāka pārmeklēt internetu. YouTube bija ievietoti video no sacensībām Egerā. «Paskatījos, papētīju un — āķis lūpā,» smaida Mārtiņš.

Saprašanas, kā pneimobili uzbūvēt, īsti nebija. Mēģināja izlobīt, kas saprotams no publicētajiem video, lasīja 50 lapas garo sacensību nolikumu un sāka projektēt. Aizbrauca uz izstādi, kur savu pneimobili izrādīja Lietuvas komanda. «Sapratu, ka esmu daudz ko nepareizi izdarījis. Aizbraucu mājās un sāku no sākuma.» Projekts un visa nepieciešamā dokumentācija sacensību rīkotājiem jāiesniedz līdz 31. decembrim, tāpēc pie rasējumiem Mārtiņš pirms diviem gadiem pavadīja visus Ziemassvētkus. Janvāra vidū organizatori apstiprināja saņemtos rasējumus, deva zaļo gaismu būvniecībai un nodeva pneimatikas ierīces, kas pieprasītas dokumentācijā. To, kā pneimobilis izskatīsies, Mārtiņš zināja jau pašā sākumā. Kopā ar kolēģi Krišjāni Galiņu nolēma, ka braucamais būs Latvijas karoga krāsās un ar tautiskiem rakstiem. Pneimobiļa krēslu rotā gar malu iešūta skaista prievīte. Krēslu polsterēja un ar rokām apšuva Mārtiņa māsa Baiba Ziemele. Pirmajā gadā komanda saņēma daudz komplimentu, diemžēl balvu par skaistāko dizainu tā arī neieguva. Mārtiņš domā — tiesneši nav noticējuši, ka studenti to izdarījuši paši.

Iepriekšējās sacensībās pērn Mārtiņš uzbūvēja vēl vienu pneimobili, mācoties no pieļautajām kļūdām, tāpēc pie starta līnijas stājās divi LLU braucamie. Ar otrās automašīnas projektēšanu Mārtiņam jau veicās vieglāk. Līdz februārim viņš meklēja sponsorus, kas varētu atbalstīt pneimobiļa būvniecību, un līdz maijam braucamais bija gatavs. Mārtiņš rēķina, ka kopējā mobiļa vērtība ir ap 10 tūkstošiem eiro, liekot klāt arī ceļa izmaksas komandai. Sešus tūkstošus saņēmuši pneimatikas ierīcēs no Aventics, četri tūkstoši — pārējie izdevumi. «Tas ir, nerēķinot ne manu darbu, ne to, ka mājās dedzinu elektrību un ņemu skrūvītes no sava plaukta,» Mārtiņš precizē.

Vislielāko palīdzību devusi Jelgavas dome. «[Mērs Andris] Rāviņš pats pabeidzis «mehus», un tā ir viņa sirdslieta. Astarte mūs abus gadus atbalstījusi un Leax Baltix, Signum un citi,» Mārtiņš uzteic atbalstītājus. «Nezinu, kā ir citās fakultātēs, bet pie mums «mehi» ir ļoti draudzīgi savā starpā. «Mehs» «mehu» nepamet nelaimē, vienmēr mēģina palīdzēt. Uz to arī izejam, kad mēģinām sponsorus atrast,» stāsta Mārtiņš, kurš pats tērpies melnā fakultātes džemperī. Uz tā muguras rakstīts: «Ej, sadedz, spīdi!»

Katrs pneimobilis tiek radīts atbilstoši pilota augumam. Tam jāpieguļ kā uzvalkam, salīdzina Mārtiņš. Kad Mārtiņš ieraušas mašīnā, drošības stienis atduras pret galvu — galvenais pilots ir īsāks un vieglāks. «Esmu gandrīz kārtīgs latvietis,» par sevi pajoko automobiļa projektētājs. Kārtīgs latvietis ir arī pats pneimobilis. Tā svars ir 142 kilogrami. «Viņam jānomet nost. Motoru pārprojektēsim,» plānus nākamajām sacensībām maijā kaldina Mārtiņš. Tāpat viņš grib attīstīt inovāciju, kas jau pērn izmantota, bet vēl jānoslīpē — liekts, nevis taisns zobstienis, kas ļauj pārnesumkārbu iebūvēt motorā un tādā veidā iegūt lielāku ātrumu. Visticamāk, nākamajā gadā šo nošpikos vēl kāda komanda, bet «es lepojos ar to, ka biju pirmais».

Pirmais modelis, tikko uzbūvēts, svēra 69 kilogramus, taču pēc pārbūvēm, kas uzlaboja tā stabilitāti, svars izauga līdz 130 kilogramiem. «Tas arī ir par daudz,» secina Mārtiņš.

Galvenie pneimobiļa montēšanas darbi norit Mārtiņa mājās — lauku saimniecībā Jelgavas apkārtnē. «Man patīk strādāt manā vidē, ko pats esmu izveidojis,» viņš paskaidro, kāpēc darbam neizvēlas universitātes darbnīcu. Abus gadus pneimobiļu būvē palīgā pieslēgušies studenti. Īpaši vēlas izcelt Mārtiņu Jansonu un Kārli Uzkuru — bez viņiem tas nebūtu izbraucis no garāžas. «Pa dienu viņi palīdzēja universitātē skrūvēt veco modeli, kaut kad arī uz lekcijām aizgāja un pa naktīm būvēja šo jauno pie manis garāžā,» viņš stāsta, cik intensīvi noticis darbs. Studenti rindā nestāv, lai iesaistītos projektā, — īpaši grūti ir atrast pilotu, jo tam jābūt ar mazu augumu, prasmi braukt un drosmi. «Šīs mašīnas nekur nav testētas, katra ir unikāla. Piemēram, pilots Rūdolfs Lejnieks pagājušajā gadā sacensībās brauca uz diviem riteņiem. Atsaldētība. Tā sacensībās ir vajadzīga,» azartisks ir Mārtiņš.

Automašīnas ir viņa kaislība jau kopš astoņu gadu vecuma, kad vectēvs uzdāvināja zapiņu, abi likuši to kopā. Drošības pēc pārbaudu, vai neesmu pārklausījusies. Astoņu? Vai 18 gadu vecumā? «Nē, 18 gadu vecumā man jau bija žigulis. Ā, nē, laikam jau golfs.»

«Es cienu un apbrīnoju Andri Dambi. Ja kāds man par šo maksātu, katru dienu varētu cīnīties un darīt. Vienu brīdi domāju, ka jāsūta Dambim CV — varbūt pieņems par apkopēju,» Mārtiņš stāsta. Viņa pneimobili iemēģinājusi arī Latvijas rallijkrosa zvaigzne Reinis Nitišs. «Teica, ka par lēnu priekš viņa, bet tā jau forši.»

Vai pneimobiļiem ir potenciāls izaugt par ikdienas mašīnām? «Varu atbildēt ar pretjautājumu. Vai pirmās mašīnas, kas tika ražotas, tērēja piecus litrus degvielas uz 100 kilometriem? Kravas mašīnas tērēja pat 100 litrus uz 100 kilometriem,» Mārtiņš atgādina auto vēsturi un izsaka cerību — attīstot tehnoloģiju, būtu iespējams palielināt nobraucamo distanci. Turklāt šādus auto varētu izmantot laboratorijās, braukt pa rūpnīcu teritorijām. Tikpat labi pneimobilis var braukt uz priekšu, barojoties no kompresora gaisa. «Ko viņš izpūš ārā, varam mierīgi elpot, tas nerada nekādu piesārņojumu,» iededzies Mārtiņš.

Efektīva viensēta

Latvijā radīts biznesa analītikas rīks iekļūst straujāk augošo Centrāleiropas tehnoloģiju uzņēmumu vidū un nopelna vairāk nekā pusmiljonu eiro

Efektīva viensēta — tā tehnoloģiju uzņēmumu EazyOne raksturo valdes loceklis un vadītājs Raimonds Simanovskis. 14 komandas locekļi strādā katrs no savām mājām, un reti kuram tās ir galvaspilsētā. Viņi strādā internetā, tāpēc kopējā čatā var saslēgties darbinieki no Ventspils, Madonas, Jūrmalas, Ādažiem, Salaspils un citām Latvijas vietām. Darbiniekiem nav noteikta darba laika — kādam patīk strādāt no rītiem, citam vakarā, skaidro kompānijas saimnieks. Satiekamies uz sarunu fotostudijā Rīgas centrā — kompānijas birojs ir internets, un to var izrādīt viesiem no jebkuras vietas pasaulē.

«Ja darbiniekam uzticas, kāpēc viņus vajag turēt kā bērnudārza grupiņā,» Raimonds skaidro savu izvēli dot darbiniekiem brīvu vaļu. Šaubas par to, vai brīvība nerada vilinājumu paslinkot, atspēko EazyOne finanšu rādītāji. Kompānijas apgrozījums četru gadu laikā kopš 2013. gada pieaudzis par vairāk nekā 700%, pirms gada sasniedzot 1,1 miljona atzīmi, bet 2017. gadā jau pietuvojies diviem miljoniem eiro. Peļņa 2016. gadā pārsniedza pusmiljonu eiro. EazyOne sasniegumi nav palikuši nepamanīti — kompānijai izdevies iekļūt Deloitte Technology straujāk augošo Centrāleiropas tehnoloģiju uzņēmumu TOP 50.

EazyOne panākumu pamatā ir eazyBI — biznesa analītikas rīks, kas ļauj vienkārši un uzskatāmi vizualizēt un pētīt datus par uzņēmumu darba gaitu, projektu attīstību. Cik ilgi notiek viena pieteikuma apstrāde? Kuriem darbiniekiem jāapstrādā pārāk daudz pieteikumu? Kuri ir uzņēmuma šaurie «pudeles kakliņi», kur iestrēgst darba plūsma? Šādas atbildes klienti meklē eazyBI sistēmā.

Vienkāršība ir rīka trumpis. Konkurence biznesa datu analītikā ir liela, kompānijas sacenšas par to, kura spēs piedāvāt pēc iespējas vairāk pēc iespējas specifiskāku lietu. Raimonds uz to nolēma palūkoties citādi — izveidot rīku ar tikai pašām būtiskākajām iespējām, bet tik vienkārši lietojamu, lai klienti procesu no datu savākšanas līdz analīzei varētu veikt pašu spēkiem, bez programmētāju palīdzības. Klienti ar vienkāršām komandām var «spēlēties» ar datiem — skatīties tos šķērsgriezumā, ieraudzīt tendences. Līdz ar straujo IT tehnoloģiju attīstību programmētāju trūkst, tāpēc nākotnē ikvienam lietotājam būs jāprot «mini programmēšana», pārliecināts Raimonds.

Izrāviens Amerikā

Agrāk Raimonds Simanovskis bija Latvijā radītās kompānijas IT Alise mazākuma īpašnieks un tehniskais direktors. Kopš 2004. gada IT Alise bija izaugusi no 30 līdz 300 cilvēku lielai komandai un galu galā nonāca starptautiska skandināvu koncerna Tieto sastāvā. Darījums bija gana ienesīgs, lai no 2011. gada ļautu Raimondam strādāt pie paša jau sen iecerēta projekta — vienkāršota biznesa analīzes rīka. To viņš darīja mājās, kamēr viņa trīs bērni ir skolā. «Kā zināms, lielākā daļa start-up ideju nebūs veiksmīgas. Ja man neizdotos, tad patērētie gadi, kuros esmu strādājis pie jomas, kas pašam interesē, vismaz neliktos zemē nomesti.»

Pēc pirmajiem sešiem mēnešiem bija gatava produkta pirmā versija, kuru par nelielu maksu sāka lietot pirmie klienti. Arvien produktu attīstot un pilnveidojot risinājumus esošajiem klientiem, vēl pēc pusgada iegriezās visstraujākais attīstības virpulis — eazyBI kā izvēles paplašinājums tika iekļauts Atlassian Jira sistēmā. Tā piedāvā dažādus produktus projektu vadības darba plānošanai. Līdzīgi kā iPhone lietotāji App Store virtuālajā veikalā var iegādāties dažādas lietotnes, arī Atlassian piedāvā iegādāties simtiem dažādu paplašinājumu darbam ar projektu vadību. Ņujorkas biržā kotētā uzņēmuma produktus izmanto firmas visā pasaulē, nodrošinot plašu un strauji augošu lietotāju loku. eazyBI ātri nokļuva Atlassian Jira desmit populārāko paplašinājumu vidū, kur turas joprojām.

Pateicoties biznesa veiksmei, 2013. gadā Raimondam bija nepieciešami palīgi — tika pieņemti pirmie darbinieki, kuru skaits ar katru gadu pieaug. Nu dažādās Latvijas vietās taustiņus klabina četrpadsmit EazyOne darbinieku. Puse no visiem strādā ar klientu atbalstu, skaidro Raimonds. «Tā ir lieta, ar ko varam stipri labāk atšķirties no lielajām korporācijām.» Klientu apkalpošanas kvalitātes latiņa daudzos lielajos uzņēmumos esot nolaista zemu. «Ja tev vajadzīgs īpašs atbalsts, paies stipri ilgs laiks, kamēr tiksi līdz pareizajiem cilvēkiem. Ja klientu atbalstā uzreiz iesaistās cilvēks un var dot sakarīgu padomu, tas rada daudz labāku priekšstatu, un ir būtisks faktors, ja jāizvēlas starp daudziem līdzīgiem produktiem.»

Gandrīz puse visu EazyOne klientu ir ASV, bet darbinieki strādā Latvijā, tāpēc momentānas atbildes nesanāk. «Neslēpjam, ka mūsu standarta darba laiks ir Eiropā, un rekomendējam — ja vajag ātrāku atbildi, labāk rakstīt rīta pusē. Dažreiz piedāvājam sazvanīties. Ja to atklāti komunicē, parasti ar to nav problēmu. Daudz vairāk novērtē to, ka ir kvalitatīva atbilde, kuru mazliet jāuzgaida, nevis tūlītēja, bet formāla.»

Strādājot no mājām, ir viegli aizsēdēties pie datora. Lai atrautu sevi no ekrāna, Raimonds pirms diviem gadiem sāka mācīties spēlēt ģitāru. Jo īpaši viņam patīk roka klasika. «Jaunu lietu mācīšanās ļauj arī saprast, kā palīdzēt klientiem, apgūstot tavu produktu. Ir labi kaut ko jaunu mācīties, tas palīdz uzturēt prātu attīstības stadijā.»

Skriešus cauri pilsētai

Lai nezaudētu komandas garu, reizi mēnesī EazyOne darbinieki sanāk kopā, bet reizi divos mēnešos dodas izbraucienā uz divām dienām. Paliekot pa nakti kādā viesu namā, vakarā ir iespēja labāk iepazīt citam citu, bet otrajā dienā — rīkot hakatonus. Komanda sadalās grupiņās un visu dienu testē vai izpēta kādu ideju, vakarā prezentējot rezultātus pārējiem. Nereti tā izdodas tikt pie uzlabojumiem, ko iekļaut produktā. «Mūsu politika ir tāda, ka visi var braukt uz konferencēm jebkur pasaulē, kur ceļ profesionālo kvalifikāciju, iegūst jaunas idejas,» stāsta Raimonds.

Ir konferences, uz kurām Raimonds ņem līdzi visi komandu — tad tiek īrēti Airbnb apartamenti un brīvais laiks pavadīts kopīgi. Viena no iecienītām komandas tradīcijām ir skriešanas ekskursijas pa pilsētu. Skrējienā programmētāji un klientu servisa speciālisti laidušies gan Barselonā, gan Ķelnē, Maincā un citās pilsētās.

«Vienmēr esmu centies veidot darbiniekiem labu vidi. Mēs meklējam manager of one — cilvēkus, kas var būt paši sev priekšnieki. Katrs pats var organizēt savu darba laiku. Ilgtermiņā tas ir modelis, uz kuru daudz vairāk vajadzētu virzīties,» Raimonds skaidro savu pieeju. «Reizēm domāju, ka esam aizrāvušies, meklējot nākamo Nokia, kā teica senos laikos. Vai nākamo Skype. Vēsturiski Latvija ir viensētu tauta. Varbūt mums vajadzētu meklēt veidu, kā varam būt daudzas efektīvas viensētas? Uzskatu EazyOne par nelielu, efektīvu viensētu. Nejūtu vajadzību būvēt vienu nacionālo rūpnīcu, pie kuras radīšanas visi strādās.»

EazyOne spējis kļūt par veiksmīgu uzņēmumu, iztiekot bez ārējām investīcijām — to Raimonds uzskata par kompānijas veiksmi. «Dažreiz tiek glorificēts viens start-up attīstības veids: piesaistām lielas investīcijas, uztaisām kaut ko ļoti lielu un kļūstam par vienradžiem un miljonāriem.» EazyOne nolēma sekot tirgus likumiem, uzticoties pieprasījumam un peļņai, nevis cerot, ka lielas investīcijas pārvērtīs zaudējumus nesošu projektu par pelnošu. Izaugsme nav kompānijas pašmērķis. Pārāk strauja izaugsme bieži vien sabojā uzņēmuma kultūru, bet Raimonds jūtas atbildīgs par savu komandu. «Ir vienlīdz svarīgi, lai izaugsme ir sabalansēta ar to, kā komanda jūtas. Izaugsme kādreiz jāpiebremzē, lai to nesabojātu.»

Bez vagara

eazyBI lietotāju lokā ir aptuveni 2000 uzņēmumu, bet katrā no tiem sistēmu izmanto desmitiem un pat simtiem lietotāju. Pazīstamāko klientu lokā ir arī tādi milži kā Hewlett Packard, Sony, Samsung un Volvo. Lielākā daļa jeb aptuveni 45% no eazyBI lietotājiem ir ASV, trešadaļa — eiropieši, visbiežāk no Vācijas, Francijas un Lielbritānijas. Parādās klienti arī Austrālijā, Japānā un Ķīnā. Raimonds prāto, ka ar pēdējo divu valstu tirgiem jāstrādā citādi nekā Eiropā un ASV — tur vajagot atrasties klātienē.

Pagaidām eazyBI pieejams latviešu, angļu, franču un vācu valodā, bet ir partneri, kas paši uzņēmušies iztulkot atsevišķas sistēmas sadaļas portugāļu un krievu valodā. Kāds partneris pieteicies tulkot arī ķīniešu valodā. Dot vaļu partneriem tulkošanā zināmā mērā nozīmē grožu izlaišanu no rokām — ir grūtāk pārbaudīt, vai viss ir pareizi un izskatās labi. Turklāt jāzina specifiskas lietas, piemēram, kā katrā valstī tulkot terminus.

Katrā uzņēmumā atšķiras lietas, ko biznesa un projektu vadītāji vēlas analizēt, un sistēma to ļauj. Katrs grib izdomāt savus radītājus, lai vērtētu darbinieku efektivitāti. Vācijā dažas arodbiedrības izcīnījušas aizliegumu analizēt katra darbinieka individuālo sniegumu, piemēram, pieteikumu apstrādāšanā — lai neveicinātu aizspriedumus. Šādos gadījumos kompānijas vērtē tikai komandas sniegumu kopumā.

Izvēloties analīzes objektu, jābūt piesardzīgiem. «Uz ko vadība fokusējas analizējot, uz to koncentrēsies darbinieki. Ja uzsvars būs uz to, lai darbinieks pēc iespējas ātri apstrādā pieteikumus, tas stimulēs to, ka darbinieki centīsies ņemt pēc iespējas vienkāršākus darbus. Komandai vajadzētu būt tādai, kas tiek galā ar dažādiem darbiem, bet tos sadala paši savā starpā, nevis ir viens vagars — projektu vadītājs —, kas tos sadala,» savu vīziju par ideālo komandu iezīmē EazyOne saimnieks.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Pozitīvas klientu atsauksmes vienmēr uzmundrina un dod motivāciju gan man, gan pārējai komandai.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Nevajag uzreiz lolot ilūzijas par strauju izaugsmi, bet skatīties, kas ir nākamais darāmais solis, un koncentrēties uz mazajām veiksmītēm.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Strādājot no mājām,  var pārāk aizsēdēties pie datora. Ir labi atrast kādus hobijus, lai atslēgtos no darba.

Narkotiku ražotne zem vistu kūts

Valsts policija gada nogalē atklājusi trīs apjomīgas narkotiku ražotnes. Vai Latvija iesaistījusies starptautiskos narkotiku karteļos?

Lai nokļūtu metadona ražotnē, kas pērnā gada nogalē atklāta Allažu pagastā, noder populārajā piedzīvojumu spēlē escape room gūtā pieredze. Vispirms nelielajā galdniecībā vajadzēja nocelt griestu paneli, zem kura glabājās īpaša pults. Nospiežot tās pogu, no bēniņiem nolaidās kāpnes. Tikai tā varēja tikt augšup pie ķīmijas kolbām un mēģenēm — narkotiskās vielas izgatavošanas laboratorijā. «Patiesībā ļoti prātīgi izdomāts. Pat zaglis, ielienot darbnīcā, to neatrastu,» par atklāto narkotiku ražotni Ir stāsta Organizētās noziedzības apkarošanas pārvaldes 2. nodaļas priekšnieks Sandis Radziņš. «Bet jūs atradāt,» neslēpju savu ziņkāri. «Mums tāds darbs,» Radziņš pasmaida, neatklādams, kādā veidā likumsargiem izdevās noskaidrot slēptuves atrašanās vietu.

Tā dēvēto stipro narkotiku ražotnes Latvijā pēdējo reizi atklātas 2014. gadā. Toreiz divas amfetamīna laboratorijas policija uzgāja mājās ierīkotās laboratorijās Pierīgā. Viens no ražotājiem bija ķīmiķis, kuram izdevās sintezēt vielu, kuras sastāvā bija 90% amfetamīna, otrs — ar švakākām zināšanām un primitīvākām iegūšanas metodēm, tomēr arī tika pie gana stipras «mantas». Šajos rūpalos saražotais apreibinošo vielu apjoms — pusotrs kilograms amfetamīna — ir niecīgs, salīdzinot ar to, kāds ķēriens trāpījies policijai 2017. gada nogalē. Novembrī un decembrī atklātas trīs narkotiku ražotnes, no kurām izņemti 45 kilogrami amfetamīna un milzīgs krājums metadona izejvielu. Ražotnes atradās netālu viena no otras — Allažu, Taurupes un Ropažu pagastā. Tomēr saistību starp visām trim policija noliedz.

Vistu ferma kā aizsegs

Metadona rūpals Latvijā pēdējo reizi bija uziets 2010. gadā, turklāt visai niecīgs. Taču 2017. gadu policija noslēgusi ar varenu lomu — Allažu un Taurupes pagastos narkotiku laboratorijās izņemti seši kilogrami metadona un vēl divas tonnas to izejvielu. Metadona ražošana rada specifisku smaku, tāpēc abi grupējumi maskējuši to ar laukos neuzkrītošiem piesega biznesiem — vistu fermu un galdniecību.

Nelegālajā tirgū viens kilograms metadona maksā aptuveni 40 tūkstošus eiro. Divas trešdaļas no šīs summas ir ražotāju tīrā peļņa, lēš Sandis Radziņš. Cik daudz narkotiku saražots Allažos un Taurupē divos laboratoriju darbības gados, policijai pagaidām nav zināms. Tomēr, visticamāk, tās nav nonākušas vietējo iedzīvotāju rīcībā. Lielākā daļa bija paredzēta eksportam. Organizētās noziedzības apkarošanas pārvalde sadarbojas ar ārvalstu kolēģiem narkotiku ķēdes atklāšanā, taču izmeklēšanas interesēs policija pagaidām neatklāj, uz kurām valstīm ceļojušas Latvijā saražotās narkotikas.

Taču zināma kāda cita interesanta nianse — saimnieks, kurš ierīkojis metadona rūpnīcu pagrabā zem vistu fermas Taurupes pagastā, bijis tas pats, kas par metadona iegūšanu tika aizturēts jau 2010. gadā. Toreiz tiesa viņam piesprieda salīdzinoši maigu sodu — pieci gadi nosacīti ar pārbaudes laiku līdz pieciem gadiem, lai gan likums ļauj piespriest līdz pat 15 gadus ilgu reālu brīvības atņemšanu. Aiz cietuma restēm «ķīmiķis» tā arī nenonāca. Pie ienesīgā rūpala viņš atgriezies drīz pēc pārbaudes laika beigām.

«Tas viens personāžs pietiekami ilgi ir gatavojies,» piebilst Radziņš, pieļaudams — veicot aizturēšanu 2010. gadā, kolēģi, iespējams, nebija atraduši visas iekārtas vai izejvielas. Šoreiz bijis citādi — pēc likumsargu operatīvajām darbībām bija skaidrs, kur glabājas izejvielas, kur ir iekārtas. Radziņš ir pārliecināts — šoreiz visus pierādījumus policijai ir izdevies fiksēt.

Iepriekš saņemtais sods metadona ražotāju nebija atturējis no jauna nozieguma, taču piesardzību viņš ievēroja. Vistu fermā bija izliktas lamatas, kā pamanīt, vai kāds tajā ienācis bez uzaicinājuma. «Šodien cilvēki visbiežāk uzliek videokameru, bet ir tādi, kas izmanto vecās metodes.» Radziņš stāsta, ka vistu fermā pielietotas ļoti vienkāršas metodes, piemēram, ūdens spaiņi, kuriem nav iespējams paiet garām, tos nepārvietojot. Zinātājs uzreiz redz, ka kaut kas ir mainījies. Vai ražotāji paši lietojuši savu produkciju? «Viennozīmīgi — nē. Tie ir vecā kaluma cilvēki, kas iedzer šņabīti, atzīst klasiskās vērtības.»

Par metadona ražošanu aizturētas deviņas personas, un sešām no tām piemērots drošības līdzeklis — apcietinājums.

Vērienīga narkotiku ražotne gada nogalē atklāta arī kādā Ropažu novada jaunbūvē. Ēkas pagrabā atrasti 45 kilogrami amfetamīna. Salīdzinājumam — vidēji viena gada laikā tiesībsargājošās iestādes izņem no aprites aptuveni desmit kilogramus šīs vielas. Gandrīz piecu gadu norma vienā ražotnē!

Kad Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldes Kriminālpolicijas biroja priekšnieka Raimonda Kronberga rīcībā nonāca ziņas, ka viņa reģionā varētu atrasties narkotisko vielu ražotne, viņš nekavējoties izveidoja izmeklēšanas grupu. Divu mēnešu laikā veikts apjomīgs darbs, kas noslēdzās decembra sākumā — policija fiksēja pārdošanas brīdi, kurā amfetamīns lielā apjomā tika nodots starpniekam izplatīšanai ziemeļvalstīs. Kur notika šī operācija, kā policisti par to uzzināja un kādā veidā bija plānots narkotikas aizgādāt uz ārzemēm — to izmeklēšanas interesēs policija neatklāj.

Pēc aizturēšanas tika veiktas aptuveni desmit kratīšanas Ropažu novadā, un vienā no privātmājām atrasta profesionāli aprīkota laboratorija, kurā izņemto amfetamīna daudzumu nelegālajā tirgū varētu pārdot par aptuveni 600 000 eiro. Policija uzskata, ka laboratorija bija darbojusies divus mēnešus — faktiski izmeklēšana sākta līdz ar laboratorijas atklāšanu.

Šai noziedzīgajai grupai ir starptautisks raksturs, jo vairākas iesaistītās personas nav Latvijas pavalstnieki. Viņi izsludināti meklēšanā, izmantojot starptautiskos tiesiskos kanālus. Tikmēr trīs vīrieši, Latvijas pavalstnieki, ir aizturēti, un vienam kā drošības līdzeklis piemērots apcietinājums. Policija noliedz, ka amfetamīna ražotne būtu saistīta ar atklātajām metadona ražotnēm. «Vietas izvēlētas pēc noziedzīgās grupas dalībnieku dzīvesvietām un iespējām organizēt šo biznesu,» skaidro Radziņš.

«Fantastiska zinātne!»

Narkotiku ražošana ir tendence, kas Eiropas Savienībā kļūst arvien aktuālāka, bet teikt, ka Latvija top par nozīmīgu ražošanas vietu, būtu kļūdaini, norāda policijas pārstāvis Raimonds Kronbergs. Tam piekrīt arī viņa kolēģis Sandis Radziņš — Polijā konstatētas laboratorijas, no kurām izņemti simtiem kilogramu narkotiku. «Tādu mums nav. Un nav pamata uzskatīt, ka tik milzīga apjoma laboratorijas pie mums atrastos,» skaidro Radziņš. «Neesmu pareģis, bet statistika rāda — tā nevarētu būt, ka katrā pagastā tagad ražo narkotikas. Statistika ir stabila.»

Ar narkotiku izplatīšanu saistīto noziegumu skaits Latvijā samazinās. Pagājušā gada deviņos mēnešos konstatēti 778 noziegumi par narkotiku neatļautu lietošanu, bet pirms diviem gadiem to bija daudz vairāk — 1258. Samazinājusies arī narkotisko vielu nelikumīgā realizācija — no 554 konstatētiem noziegumiem 2015. gada pirmajos deviņos mēnešos līdz 441 pērn.

Taču arvien pieaugoša tendence ir atklātajām marihuānas audzētavām. 2016. gada 11 mēnešos atklātas un likvidētas 34 audzētavas, līdzīgā periodā 2017. gadā — jau 54. Audzētavas tiek ierīkotas pat daudzstāvu māju dzīvokļos. Lai nelegālo rūpalu nenodotu specifiskā smaka, tiek ierīkoti īpaši filtri, kas attīra gaisu.

Aptuveni trešdaļa no atklātajām marihuānas audzētavām ir nopietni biznesi, kuros ieguldīti pamatīgi līdzekļi specifiskās iekārtās. Pārējos tiek audzēti 5—30 kaņepju stādi, taču ne pašpatēriņam. «Brīdī, kad cilvēks aiziet narkotikas pārdot kaimiņam, visticamāk, mēs par to uzzināsim,» par šķietami nevainīgo «zālītes» audzēšanu saka Radziņš. Toties par visām 54 atklātajām marihuānas audzētavām ierosināti kriminālprocesi, kas iesaistītajām personām var beigties ar vairākiem gadiem cietumā.

Taču, lai saražotu tādas narkotikas kā metadons vai amfetamīns, nepieciešama lielāka piepūle un dārga aparatūra. Pēc policijas aplēsēm, laboratoriju ierīkošana novembrī un decembrī pieķertajiem narkotiku ražotājiem izmaksājusi aptuveni 150 tūkstošus eiro katram. «Viņi vienreiz ir ieguldījuši aparatūrā, bet peļņa pēc tam ir fantastiska,» Radziņš skaidro noziedznieku kārdinājumu.

Laboratorijas ierīces esot iespējams pasūtīt internetā, piemēram, no Ķīnas. Ne gluži atverot AliExpress interneta veikalu un ierakstot «metadona ražošana», bet pasūtot dažādus iekārtu posmus, ko godīgi cilvēki laboratorijās pasaulē izmanto zinātniskiem mērķiem. «Zināmā veidā saliekot to visu kopā, piepērkot kaut ko ļoti specifisku, kaut ko pielabojot, iegūst narkotiku ražotni,» Radziņš paskaidro, kāpēc grūti pieķert šādus iekārtu pirkumus.

Bez īpašām iekārtām ražotājiem nepieciešamas arī ķīmijas zināšanas. Piemēram, metadona ražošana ir bīstama un neprašam var beigties ar laboratorijas uzspridzināšanu. Ja policija ierastos laboratorijā brīdī, kad metadona ražošana ir procesā, viņi nemaz nedrīkstētu to vienkārši pārtraukt. «Ir jāievēro cikliskums, citādi viss var uzsprāgt.»

Arī ķīmiskās izejvielas, kas nepieciešamas narkotiku ieguvei, ražotāji mēdz iegūt Ķīnā, kur ir daudz dažādu ķīmisko rūpnīcu. «Ļoti daudzām ķīmiskajām vielām ir vairāki izmantošanas veidi. To var izmantot veļas mazgāšanas pulverī un tikpat labi narkotikām — sajaucot ar kaut ko, attīrot,» stāsta Radziņš. «Ķīmija ir fantastiska zinātne! Cilvēki, kas to saprot, var saražot daudz ko. Diemžēl nekad nevarēsim kontrolēt visas vielas, kuras ar otru, trešo, ceturto sajaucot varēs iegūt narkotikas.»

Eiropas rekords

Latvija ir narkotiku tranzīta zeme. Tas Valsts policijai nav noslēpums. Narkotiku tirgoņi caur Latviju, Lietuvu un Igauniju ved apreibinošās vielas gan uz Krieviju, gan ziemeļvalstīm. Muitas policija 2016. gadā konfiscējusi 263 kilogramus narkotiku, bet 2017. gada pirmajā pusgadā divarpus reižu vairāk — 698 kilogramus.

Viens no izplatītiem ceļiem, kas iet caur Latviju, ir hašiša un marihuānas tranzīts no Spānijas uz Krieviju. «Veiksmes stāsts ir tāds, ka viņiem nav izdevīgi vest pa kilogramam, tāpēc viņi ved simtus kilogramu. To ir vienkāršāk atklāt.» Radziņš paskaidro, ka šādu lielu kravu pārvadāšanai parasti tiek izvēlēti tradicionāli veidi — kravas un vieglās automašīnas.

Krievija ir kokaīna lielākais tirgus, tāpēc narkotikas, kas uz Eiropas lielajām ostām vai lidostām ievestas no Dienvidamerikas, tālāk pa sauszemes ceļiem mēdz šķērsot Latvijas robežu.

Marihuāna un sintētiskās narkotikas, piemēram, ekstazī jeb MDMA caur Latviju uz Krieviju un ziemeļvalstīm ceļo arī no Nīderlandes, Beļģijas un Polijas. Savukārt no Ķīnas nāk sintētiskie opioīdi. Piemēram, ciklopropilfentanils, kas Latvijā 2017. gadā tika konstatēts pasta sūtījumā no Ķīnas — tā bija pirmā reize, kad šī viela pieķerta visā Eiropas Savienībā. Narkotiku sūtīšana pa pastu ir pieaugoša tendence, kas rada izaicinājumus muitniekiem visā pasaulē.

Latvijā uz vietas nav liels narkotiku patēriņa tirgus. Pēc Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) pētījumiem, 2016. gadā gandrīz divi tūkstoši narkotiku lietotāju izrādījuši vēlmi savu atkarību ārstēt, bet pavisam valstī varētu būt nepilni 12 tūkstoši narkomānu. Narkomānu skaitam Latvijā nav pieaugoša tendence, taču šajā statistikā netiek ieskaitīti marihuānas lietotāji, kuru skaits gan pieaug ar katru gadu. Marihuānu mēģinājuši 10% Latvijas jauniešu un 4,2% pieaugušo, bet jebkuras nelegālās narkotiskās vielas dzīves laikā pamēģinājuši 11,3% Latvijas iedzīvotāju vecumā no 15 līdz 64 gadiem, liecina SPKC jaunākie dati, kas pieejami par 2015. gadu.

Tā kā pieprasījums pēc narkotikām Latvijā ir salīdzinoši niecīgs, te paliek neliela daļa no tranzītā ceļojošajām vielām. Pēc policijas datiem, visbiežāk lietotās narkotikas Latvijā ir marihuāna, psihotropie medikamenti, metamfetamīns un amfetamīns. Vēl pirms pāris gadiem tik populārā spaisa, kādreiz dēvēta par legālajām narkotikām, patēriņš ir strauji krities. Visticamāk, jaunieši pārorientējušies uz marihuānu, pieļauj SPKC Atkarības slimību riska analīzes nodaļas sabiedrības veselības analītiķe Linda Sīle.

«Marihuānai pieprasījums aug no gada uz gadu,» apstiprina Radziņš. «Ir leģenda par iespējamo marihuānas labo iedarbību. Neviena kompetentā iestāde to nav atzinusi. Tas ir mārketinga triks,» Radziņš uzsver, norādot, ka arī no marihuānas veidojas atkarība, līdzīgi kā no stiprajām vielām. Visaktīvākie marihuānas lietotāji esot sociāli aktīvi cilvēki, divdesmitgadnieki un trīsdesmitgadnieki. Tomēr visvairāk Radziņu satrauc tādu ķīmisko vielu parādīšanās kā ciklopropilfentanils, kas tika atklāts Latvijā. «To iedarbība ir daudz stiprāka nekā karfentanilam, par ko mēs 2012. gadā, kad tas parādījās, runājām, ka tas ir ārprāts — ir n-tās reizes stiprāks par heroīnu.» Narkotiku lietotāji kļūst par izmēģinājuma trusīšiem, kas testē arvien spēcīgākas un bīstamākas vielas.

Salīdzinot ar kaimiņvalstīm, Latvijā narkotiku raisīta mirstība gan ir zema, liecina Eiropas Narkotiku un narkomānijas uzraudzības centra pārskats par 2017. gadu. Uz vienu miljonu iedzīvotāju Latvijā no narkotiku pārdozēšanas gadā mirst vidēji 14 cilvēki. Igaunijā, kas ieņem šī topa pirmo vietu, — 103 cilvēki. Savukārt Latvija ieņem pirmo vietu kādā citā rādītājā, ziemeļu kaimiņvalsti atstājot otrajā vietā, — pirmo reizi diagnosticētie HIV infekcijas gadījumi, kas saistīti ar injicējamo narkotiku lietošanu. Uz miljonu iedzīvotāju pie HIV infekcijas šādā ceļā tikuši 44 cilvēki.

Vai atklātās metadona ražotnes varētu veicināt šīs narkotikas lietošanu Taurupes un Allažu pagastā? «Nē, viņi maksimāli centās to maskēt,» skaidro Radziņš. Ir par to pārliecinās, veselu dienu pavadot Allažos un Taurupē. Iedzīvotāji ir pārsteigti par atklātajām narkotiku ražotnēm, šis kļuvis par karstāko sarunu tematu. Īstas skaidrības par to, kur tad narkotikas ražotas, iedzīvotājiem nav. Baumas gan ir. Uzklausot tās, Ir dodas uz vistu fermu Taurupē, kur piesakāmies nopirkt olas. «Negribas nemaz runāt,» met ar roku satiktā saimniece. «Viņi saka, ka man zem vistu kūts narkotiku ražotne, ka man ekskluzīvas mašīnas…» ar smagu nopūtu viņa pamet ar roku uz rūsas izraibinātu Mercedes mikroautobusu. «Pat tehnisko apskati nevarēju iziet!»

Piezīdušies

Trīszvaigžņu viesnīca Tomo Hotel Raunas ielā Rīgā ne reizi vien vīdējusi mediju starmešos. Pēcvēlēšanu līksmībai te nodevušies Saskaņas biedri, bet viesmīlīgajos numuriņos mājvietu radušas divas biedrības — 9maijs.lv un Humora komiteja.

Neskaidrība, pēc kādiem principiem Rīgas domes vadība izlēmusi piešķirt Humora komitejai 43,6 tūkstošus eiro nepilnos divos gados, novembrī radīja pamatīgu šūmēšanos, un rezultātā žurnālisti atklāja — par komitejas darbu neliecina nekāda publiska informācija, bet to vada Nila Ušakova bijusī palīdze Danuta Dembovska. Viesnīcā nav nekādu norāžu par to, kur atrodas 10 komitejā nodarbināto cilvēku darba vietas, bet, pārbaudot 2016. gada pārskatos norādītos apavu un apģērba iepirkumus Rīgas Purvciema vidusskolas skatuves tēliem, tālaika skolas direktora vietnieks norāda — par neko tādu nav informēts. Organizācija, kas pastāv tikai uz papīra, tā secināja TV3.

Tikmēr Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta pārstāvis Dmitrijs Zverevs (Saskaņa) kaismīgi oponē: «Es varu teikt, ka tā ir reāla organizācija, tā strādā ar reāliem jauniešiem, notiek mēģinājumi, koncerti, komandas brauc.» Humora komiteja rīkojot spēles skolas vecuma jauniešiem.

Lai noskaidrotu, kā īsti nauda tērēta un kāpēc biedrība reģistrēta viesnīcā, Ir sazinās ar valdes locekli Maksimu Mančekovu. Viņš laipni sola atbildēt uz jautājumiem, taču vēlāk vairs nav sazvanāms. Pie vairāk nekā 11 tūkstošiem eiro kopš 2016. gada sākuma tikuši arī citi jokdari, piemēram, Jautro un atjautīgo klubs, kura mātes organizāciju — KVN — NATO Stratēģiskās izcilības centrs uzskata par Krievijas stratēģiskās politiskās komunikācijas rīku.

Trauksmi par naudas piešķiršanu apšaubāmām biedrībām cēla Rīgas domes opozīcijas deputāe Inese Andersone (Vienotība). «Es nesaku, ka šīs aktivitātes nav vajadzīgas, taču jābūt vienotiem konkursa noteikumiem,» viņa norādīja uz necaurskatāmo veidu, kā organizācijas tiek izraudzītas finansējuma saņemšanai.

46 miljoni divos gados

Kopumā Rīgas domes struktūrvienības no 2016. gada sākuma līdz 2017. gada septembra beigām starp 796 dažādām biedrībām un nodibinājumiem sadalījušas 45,77 miljonus eiro, liecina pēc mediju pieprasījuma sagatavotā Rīgas domes informācija. Nozīmīga daļa šīs naudas nonākusi pie organizācijām, kas saistītas ar pašvaldības vadību, izpētīja Ir, zem lupas liekot visu organizāciju valdes locekļu sastāvu.

Finansēto organizāciju vadībā atrodami septiņi no 32 Rīgas domes Saskaņas/Gods kalpot Rīgai frakcijas deputātiem. Vēl trīs organizācijas saistītas ar deputāta kandidātiem, kuri startēja vēlēšanās, bet netika ievēlēti.

Kopumā Rīgā ievēlētie un aiz svītras palikušie Saskaņas/GKR kandidāti saistīti ar 12 organizācijām, kurām apskatāmajā laika posmā — no 2016. gada janvāra līdz 2017. gada septembra beigām —  iedalīti 14,17 miljoni eiro. Tā ir gandrīz trešā daļa no visas iztērētās naudas.

Turklāt vairākās citās organizācijās vīd saiknes ar bijušajiem domniekiem, esošo domnieku radiniekiem, bet septiņas organizācijas saistītas ar personām, kas ziedojušas naudu Saskaņai. To starpā sadalīti vēl 580 tūkstoši eiro.

Piemēram, biedrības Labā cerība valdes loceklis Igors Zujevs, kurš bija domes deputāts 2009. gada sasaukumā, kopš 2010. gada Saskaņai un Saskaņas Centram kopumā ziedojis vairāk nekā 30 tūkstošus eiro. Viņa biedrība nepilnu divu gadu laikā saņēmusi 104,6 tūkstošus eiro divu sociālās rehabitilācijas centru uzturēšanai. Tikmēr biedrības Dzintara līga valdes loceklis Sergejs Potapkins kopš 2010. gada Saskaņai ziedojis 21,3 tūkstošus eiro. Sporta pasākumu organizēšanai viņš 2016. gadā no domes saņēmis sešus tūkstošus eiro.

Spalvas spodrina 14 miljoni

No visām biedrībām un nodibinājumiem visdāsnāk atbalstīts Rīgas tūrisma attīstības birojs (RTAB), kura kontā ieripojuši gandrīz 10 miljoni eiro. Dome skaidro, ka nauda piešķirta tūrisma attīstīšanai Rīgā un Rīgas tūrisma iespēju popularizēšanai ārzemēs. Plašāk pazīstams ir šā nodibinājuma zīmols Live Riga.

Tā vietā, lai 2009. gadā jaunradīto organizāciju integrētu kādā no pašvaldības struktūrvienībām, tika nolemts radīt nodibinājumu, kurā apvienojas dome, nacionālā aviokompānija airBaltic, Latvijas Viesnīcu un restorānu asociācija un Latvijas Tūrisma aģentu asociācija. Ja jaunais birojs būtu domes struktūrvienība, nebūtu iespējama šāda kopdarbība, skaidro biedrības pārstāve Ieva Lasmane.

RTAB pilsētā parādījās līdz ar jauno Rīgas mēru Nilu Ušakovu un vicemēru Aināru Šleseru. 2011. gadā KNAB ierosinātajā tā sauktajā oligarhu lietā viens no izmeklētāju pētāmajiem virzieniem bija saistīts ar airBaltic un Live Riga finanšu līdzekļiem, tajā skaitā pastāvēja aizdomas, ka Šlesers izmantojis savu politisko stāvokli un pieprasījis aviokompānijas vadībai no-slēgt fiktīvus līgumus par airBaltic pakalpojumu reklamēšanu vai pilsētas popularizēšanu ar vairākiem medijiem. «Faktiski masu medijiem pārskaitītā nauda bija domāta Šlesera un partijas Latvijas Pirmā partija/Latvijas Ceļš popularizēšanai,» toreiz secināja KNAB. Šlesers visus apvainojumus noliedza.

Šogad Live Riga no pilsētas maka saņēmis 5,7 miljonus, pērn — 4,3 miljonus, bet vēl gadu iepriekš — 2,98 miljonus eiro. Summu briešana esot saistīta ar pilsētā strauji augošo tūristu skaitu. «Jo populārāks kļūst galamērķis, jo dažādākas aktivitātes tūristi meklē, tāpēc ar katru gadu tiek rīkots arvien vairāk jaunu pasākumu,» komentē Live Riga sabiedrisko attiecību speciāliste Anna Blaua. Rīgas viesnīcās un tūristu mītnēs apkalpoto ārzemju viesu skaits patiešām pieaudzis, tomēr kāpums ir stipri lēzenāks nekā izdevumiem. 2014. gadā Rīgā apkalpoti 1,12 miljoni, 2015. — 1,17, bet pērn — 1,25 miljoni tūristu, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati. Tātad, kamēr tūristu apjoms gada laikā audzis par 7%, naudas tēriņi — par 44 procentiem.

Kā norāda Live Riga, 2,12 miljonu no kopumā piešķirtajiem 5,68 miljoniem šogad bijusi mērķdotācija Eiropas koru olimpiādes un Nāciju Grand Prix rīkošanai Rīgā, bet atlikusī nauda lielākoties tērēta reklāmas un sabiedrisko attiecību kampaņām ārvalstīs (37%), pasākumu organizēšanai (19%) un sadarbībai ar sporta sacensību organizētājiem (14%). Administrācijas izmaksās aizgājuši 10 procenti.

Dāsni atbalstītās organizācijas valdē darbojas trīs ar valdošo varu domē cieši saistīti cilvēki — Saskaņas deputāti Regīna Ločmele-Luņova un Maksims Tolstojs, kā arī agrākā deputāte, šogad vēlēšanās aiz svītras palikusī RTAB valdes priekšsēdētāja Vita Jermoloviča.

Ločmele-Luņova kopš 2015. gada ieņem valdes locekles amatu vēl vienā ar domi saistītā nodibinājumā — Riga.lv. Tas ir Rīgas domes informatīvais portāls, kurā starp praktisku informāciju par satiksmi, mājokļiem, izglītību un citām tēmām publicēti pilsētai un tās vadībai glaimojoši raksti. Nodibinājumā strādā Humora komitejas vadītāja, bijusī Ušakova palīdze Danuta Dembovska, bet savulaik valdes locekles amatu pildīja Ušakova preses se-kretāre Laila Ivāna. Patlaban Riga.lv valdē Ločmele-Luņova darbojas kopā ar Andra Amerika padomnieku Ģirtu Dripi un Rīgas domes Finanšu departamenta direktores biroja vadītāju Andri Konošonoku.

Vēl 2015. gadā Ločmele-Luņova bija parlamenta deputāte, taču nolika mandātu pēc tam, kad viņai tika piemērots aizdomās turētās statuss krimināllietā par izvairīšanos no nodokļu nomaksas un noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu. Prokuratūra tolaik informēja, ka nenomaksāto nodokļu apmērs šajā lietā ir 753 tūkstoši eiro. Lietu izmeklē VID Finanšu policija, tagad pirmstiesas izmeklēšana atrodoties noslēguma stadijā, kriminālprocess tiek gatavots nosūtīšanai uz prokuratūru kriminālvajāšanas uzsākšanai.

Nodibinājumus Riga.lv un Rīgas tūrisma attīstības birojs saista ne vien kopējā valdes locekle, bet arī adrese. Abas organizācijas mājo Rātslaukumā 1 — Rīgas domē. Lai nodrošinātu nodibinājuma Riga.lv darbību, rīdzinieki šogad šķīrušies no vairāk nekā trim miljoniem eiro, pērn — gandrīz miljona nodokļos nomaksātās naudas. Kā tā tiek tērēta? Riga.lv neatbild uz Ir uzdotajiem jautājumiem, taču nodibinājuma veidotajā mājaslapā paveras īsta pozitīvisma kampaņa par skaisto dzīvi pilsētā. Pirms pašvaldību vēlēšanām dome slēdza apjomīgus reklāmas līgumus, lai šo portālu reklamētu, pavasarī izpētīja LTV raidījums Aizliegtais paņēmiens. Piemēram, ar kompāniju Mediaservice noslēgtā līguma summa bijusi 329 tūkstoši eiro — galvenais apmaksātais saturs bijusi tieši Riga.lv popularizēšana.

Sportam netaupa

Veselīgs dzīvesveids Rīgā ir cieņā. To var secināt, aplūkojot, kādas sporta biedrības un nodibinājumus pilsēta atbalstījusi 2016. un 2017. gadā. Tas nojaušams, arī aplūkojot, kādās organizācijās iesaistījušies paši domnieki. Piemēram, Rīgas tūrisma attīstības biroja valdes loceklis Maksims Tolstojs ir valdes loceklis arī Rīgas Futbola federācijā, kura šogad un pērn no Rīgas maka saņēmusi vairāk nekā 11 tūkstošus eiro. Deputāts Andris Bērziņš rosās nodibinājumā Basketbola klubs TTT—Rīga, kas ticis pie trim tūkstošiem. Šā nodibinājuma valdē darbojas arī Rīgas pirmā lēdija — Nila Ušakova sieva un biroja vadītāja Iveta Strautiņa-Ušakova, kura šogad vīra partijai ziedojusi piecus tūkstošus eiro. Mēra kundze darbojas arī Latvijas Vieglatlētikas savienībā, pret kuru Rīga bijusi krietni dāsnāka. Lai finansētu sporta pasākumus un projektus, pilsēta kopš 2016. gada janvāra biedrībai piešķīrusi 106 tūkstošus eiro.

Sportu atbalsta arī deputāts Vitālijs Dubovs, darbojoties biedrību Arkan sport un Par sportisku sabiedrību valdē. Arkan sport iepriekšējais nosaukums ir Sporta klubs Extrim. Biedrības mājaslapā atrodama informācija par dažādiem tās rīkotajiem pasākumiem, piemēram, Strelka, bet veikala sadaļā iespējams iegādāties proteīnu dzērienus, tauku dedzinātājus un citus produktus. No domes maka šī biedrība pērn un šogad saņēmusi 8,5 tūkstošus eiro, otra Dubova pārstāvētā organizācija — Par sportisku sabiedrību — gandrīz 19 tūkstošus. Spriežot pēc mājaslapā atrodamās informācijas, biedrība nodrošina bezmaksas āra treniņus Daugavgrīvā un Imantā.

Pie 300 tūkstošiem eiro tikusi biedrība Streetbasket, kuras valdes loceklis Raimonds Elbakjans šogad pirms pašvaldības vēlēšanām veidoja filmu Pārgājiens par jauko puisi Nilu Ušakovu. Publiski viņš skaidroja, ka kopā ar režisoru Māri Martinsonu filmu esot radījuši brīvprātīgi, lai veicinātu jauniešu politisko atbildību. Cik filma izmaksāja, viņi nespēja atbildēt, jo aprēķini neesot veikti. Uz jautājumu, kā no Rīgas saņemtā naudas summa — gandrīz trešdaļa miljona — ir iztērēta, biedrība tā arī neatsaucas.

Brangi atbalstīta arī European Junior Ice Hockey League, kas organizē starptautiskās hokeja sacensības Rīgas kauss. Pateicoties pilsētas vēlībai, nepilnu divu gadu laikā jauniešu hokeja organizācija tikusi pie 172 tūkstošiem eiro. Vēl 2011. gadā domes priekšsēdis Nils Ušakovs medijos tika dēvēts par šo sacensību patronu. Biedrības valdē darbojas Azerbaidžānas hokeja federācijas ģenerālsekretārs Valērijs Larjukovs, bijušais Krievijas federācijas Prezidenta Padomes komisijas sekretārs fiziskās kultūras un sporta jautājumos.

Pie prāvas naudas summas — 49 tūkstošiem eiro — sacensību, pasākumu un salidojumu organizēšanai ticis arī nodibinājums Lidlauks Spilve. Tā valdē darbojas ne vien jau pieminētais Andris Konošonoks — Riga.lv valdes loceklis un Rīgas domes Finanšu departamenta direktores biroja vadītājs, bet arī domes deputāts un Rīgas brīvostas valdes loceklis Vadims Baraņņiks. Uz Ir telefona zvaniem un īsziņām viņš izvēlējās neatbildēt.

Atbalsts znotam

Ar ietekmi domē ies vieglāk biznesā —  tā pirms pagājušajām Rīgas domes vēlēšanām savu kandidēšanu raidījumam Nekā personīga skaidroja deputāts un valūtas maiņas punktu Marika īpašnieks Juris Žuravļovs. Vēlētāji viņam amatu nedeva, taču viņa bijusī sieva Marika rīdzinieku atbalstu saņēmusi citādā formā — nepilnos divos gados viņas vadītā biedrība Dzintarkrasta serviss saņēmusi gandrīz 700 tūkstošus eiro sociālā aprūpes centra Liepa uzturēšanai. 16 eiro par personu dienā — tik dome maksā par senioru aprūpēšanu, skaidro centra direktore Ilze Puriņa. Patlaban Liepā apmetušies 78 seniori, un par šo naudu segt visas izmaksas neesot viegli. Vai bijušais domnieks Žuravļovs sniedz kādu atbalstu biznesā? «Sen nav ne manīts, ne redzēts, paši kuļamies,» telefonsarunā skaidro direktore.

Tikmēr prāvs domes atbalsts nonāk pie biedrības APECEF, kuras valdē darboja Saskaņas deputātes Baibas Rozentāles znots Aivars Metla-Rozentāls. Biedrība, kas uztur privātskolu — Žila Verna Rīgas franču skolu, saņēmusi 328 tūkstošus eiro bērnudārza pakalpojumu nodrošināšanai, skolēnu ēdināšanai,  kā arī līdzfinansējumu par izglītojamajiem, kas dzīvo Rīgā. Savukārt znots savas sievasmātes partiju atbalstījis ar ziedojumiem, 2014. gadā atvēlot sešus tūkstošus, bet šogad — trīs tūkstošus eiro.

Dāsni Rīga atbalstījusi arī deputāta Mihaila Gavrilova pārstāvēto Latvijas krievu biedrību asociāciju, apkaimju iniciatīvu projektiem piešķirot 49,5 tūkstošus eiro, bet deputāta Igora Solovjova pārstāvētajai Latvijas un Krievijas sadarbības asociācijai tikuši trīs tūkstoši eiro komunālajiem pakalpojumiem un telpu īrei. Arī Gavrilovs uz Ir zvaniem vairs neatsaucās, kad bija laipni apsolījis sniegt atbildes vēlāk.