Kinorežisore Liene Linde (30) nosaukta starp desmit daudzsološākajiem jaunajiem kinorežisoriem Eiropā. Ar jaunāko filmu Septiņas neveiklas seksa reizes viņa dodas uz starptautisko kinofestivālu Karlovi Vari
Nepilnu nedēļu pēc Jāņiem Liene jau būs ceļā uz vienu no Eiropas slavenākajiem kinofestivāliem, kur aci jaunajiem talantiem uzmet kinoindustrijas grandi. Latvijas skatītājam viņa kļuva pazīstama pirms dažiem gadiem, kad iznāca īsfilma par kādu latviešu ģimeni Četri mielasti. Nesaudzīgi atklāti, izmantojot personīgo pieredzi, jaunā režisore stāstīja par kādas ģimenes attiecībām atjaunotās Latvijas otrajā desmitgadē.
Spēja caur personīgu atkailināšanos šā vārda simboliskajā nozīmē runāt par personiskām tēmām, kas aizvien Latvijā ir tabu, kļuva par Lienes filmu zīmi. Pagājušajā gadā viņa uzņēma Septiņas neveiklas seksa ainas. Pirmā daļa – atkal izmantoja personīgo pieredzi, lai runātu par seksu no jaunas sievietes pieredzes skatpunkta.
Pirms diviem gadiem kinorežisore veica vēl vienu celmlauzes soli, kultūras portālā Satori publicējot pieredzes stāstu par abortu Septiņi gadi, pelēkas acis. Publikācija, uzrakstīta spilgti, ļoti talantīgi, guva plašu rezonansi. Tolaik Saeimā apsprieda likumprojektu, kas, cita starpā, grūtnieces jau no pirmajām augļa dzīves nedēļām liktu saukt par mātēm. Liene ar savu eseju parādīja, cik sarežģīts un neviennozīmīgs ir politiķu ideoloģizētais jautājums.
Šovasar režisore ķersies pie jaunas dokumentālās filmas uzņemšanas, kas saistīta ar sieviešu sajūtām grūtniecības laikā. Intervijā viņa stāsta par to, kā tas ir – aizskart tabu tēmas. Izaicināt sevi, dziļi personisko izmantojot sarunai kino.
Ja kā režisore skaties uz Jāņiem, kādas ainiņas redzi, lai pastāstītu par latviešiem, – ar visu papardes zieda meklēšanu, Līgo nakts svinēšanu?
Papardes zieds vairāk eksistē laikrakstu kultūrā, nevis reālajā dzīvē. Man šķiet, ka Jāņi kļuvuši par vispārēja alkoholisma svētkiem. Varbūt mums pat vajadzētu kaunēties, ka tā ir leģitimizēta divu trīs dienu dzeršana. Kāpēc par to vajadzētu uztraukties? Jo nācijas profils mums ir alkoholiķa profils.
Par to liecina arī mani sabiedrības pētījumi filmās. Jāņi ir šāda profila nācijas ikgadējā kulminācijas diena.
Atkarības kulminācija?
Jā, es to redzu arī savā radošajā vidē. Tas, kā komunicējam – satiekamies un iedzeram. Nerādu ar pirkstu uz citiem latviešiem. Arī uz mani pašu tas attiecas. Diezgan traks ir padomju dzeršanas kultūras mantojums. Manuprāt, arī jaunā paaudze to mantojusi. Nejautājot, vai tā vajag. Es domāju, te ir jautājums par nācijas kontaktu ar savām jūtām – vai mēs to spējam bez alkohola. Visu trīs filmu, ko līdz šim esmu veidojusi, varoņi ir atkarīgie vai līdzatkarīgie. Tas, ko varu darīt mākslā: nofiksēt, ka ar sabiedrību tā notiek. Kad nofiksēts, var sākt reflektēt.
Kā nonāci pie tā, ka sabiedrību pētīsi tieši tādā veidā – caur atkarībām?
Īpaša nolūka man nebija. Kad sāc darīt, ieraugi, kāds ir tavs skatpunkts. Par maniem darbiem parasti saka – tajos ir ironija, distance. Mana attieksme ir pašironiska, nesaudzīga, bet nekādā gadījumā izsmejoša. Es ironizēju tikai par tām lietām, ko redzu sevī un uzskatu, ka tās ir tā vērtas, lai ironizētu. Ja taisa autorkino, kaut kādā ziņā tas nozīmē nostāties kailam citu priekšā. Jā, tas ir grūti. Bet, ja to nedari, vai vispār ir vērts kaut ko mākslā darīt? Uzvilkušam sešpadsmit mēteļus, metaforiski izsakoties.
Negribu teikt, ka man filmās izdevies visus jau novilkt – varbūt sešus, jā, bet desmit vēl jādabū nost. Jāmācās novilkt. Tādā ziņā paldies režisoram Pēterim Krilovam, pie kura Kultūras akadēmijā daudzus gadus esmu mācījusies, uzskatu viņu par savu garīgo tēvu. Viņš studentiem māca ņemt nost klišejas, nonākt pie patiesības par sevi. Man vēl ir daudz patiesības punktu, kuros nonākt.
Kinorakstos Alisei Zariņai bija recenzija par manu jaunāko filmu. Tajā izlasīju interesantu domu: iespējams, filma būtu pat labāka, ja es nebūtu tik nežēlīga pret sevi. Pati to nebiju pamanījusi, bet kritiķei piekrītu. Ja vairāk iemācīšos sevi mīlēt, skatpunkts mainīsies. No tā manas filmas varētu iegūt.
Vai nav tā, ka autora nežēlība pret sevi spēlē mākslai par labu?
Pie mīlestības pret sevi es strādāju, eju pie psihoterapeita. Sāku identificēt destruktīvos mehānismus. Mēģinājums būt patiesam mākslā obligāti nenozīmē būt nežēlīgam pret sevi. Drosme un nežēlība nav viens un tas pats, lai gan reizēm izskatās, ka ir. Tas man ir jauns, nesen radies slēdziens.
Pirms gada taisot filmu Septiņas neveiklas seksa reizes, tā, iespējams, bija visforšākā dzīves pieredze, kāda man bijusi. Tas, kā aktieri atvērās un sekoja idejai, uzticējās. To viņi darīja, jo pamanīja, ka pati esmu gatava sev ieskatīties acīs un nenovērsties, ja spoguļattēls ir neglīts.
Kā panāc to, ka aiz bailēm un kauna «neaizcērtas» drosme sevi pētīt?
Šī filma tapa kā dzejolis – spontāni. Daļa scenārija tika rakstīta jau filmēšanas laukumā. Daudz improvizējām. Drosme ir prakses jautājums. Uzņemot pirmo filmu Četri mielasti, man bija bail, vai ģimene [par atklātību] nesadusmosies. Man ir brīnišķīga mamma, viņa ar humoru pajautāja: vai šī filma ņirgāsies par mūsu ģimeni? Teicu: nē. Tad bija Satori raksts par abortu. Kad izdari lēcienu un redzi, ka paliec dzīvs, nākamo lēcienu veikt ir vieglāk. Man ir interesanti visu laiku kaut ko vairāk uzzināt par sevi un dzīvi. Taisot filmu, tas ir galvenais kritērijs. Es nekad apzināti nedomāju, «ko teikšu pasaulei».
Ņemot vērā, ka jaunākā filma ir par tevis pašas seksuālo pieredzi, vai domāji arī par to, kā darbu uztvers dzīves notikumā iesaistītie?
Nedomāju, ka filmā varu pateikt kaut ko apvainojošu, jo tās nav attiecības ar cilvēkiem manā dzīvē, ko risinu uz ekrāna. Tās ir attiecības ar savām sajūtām par kādiem notikumiem. Neredzu, kā varētu kādu aizvainot ar savu pieredzi. Varbūt vienīgi cilvēki, kuri bijuši manā dzīvē, par šo lauku caur filmu varēja uzzināt.
Vispār ir vajadzīga atbalsta komanda. Man tā ir – mamma, partneris, draugi, operators Dainis Juraga. Ja viņu nebūtu, varbūt es filmas netaisītu, nebūtu tik daudz spēka. Kaut ko darot radoši, spēks nevar būt tikai sevī. Tam jābūt arī kādos ārējos punktos.
Kas ir jocīgākais, ko, veidojot filmas, esi atklājusi par līdzcilvēkiem?
To, cik laba humora izjūta ir nācijai, kuru vēl intervijas sākumā apsūdzēju atkarīgo domāšanā. Manās filmās saskata sevi, saka paldies!
Varbūt tāpēc, ka tavās filmās, līdzīgi kā Alvja Hermaņa izrādē Latviešu stāsti, ironijai līdzās ir cilvēcība, mīlestība.
To man teica žūrija Krievijā, kad filma Četri mielasti saņēma balvu. Var just, ka mīlat savus varoņus, viņi teica. Tas viņiem likās svarīgi. Mani pārsteidza, ka filmu labi saprata Krievijā, Kazahstānā.
Dzirdēju viedokli, ka ļoti interesanta filma šķiet cilvēkiem kādreizējā padomju teritorijā. Esmu dzimusi 1986. gadā, šo laiku mazliet atceros. Tad nāca pārmaiņas. Deviņdesmitie, manuprāt, ir jocīgākais un vismazāk pētītais posms mūsu vēsturē. Ievas Ozoliņas filma Mans tēvs baņķieris vienīgā reflektē par šiem gadiem.
Lai saprastu, kur esam tagad, būtu jāsaprot deviņdesmitie. Tieši māksla ir nācijas psihoterapija. Tāpēc ir svarīgi domāt par šo laikaposmu – reketu, nabadzību, nespēju pārslēgties uz Rietumu kapitālismu. Pārmaiņu trauma aizvien velkas līdzi.
Jaunā paaudze, divdesmitgadnieki, ir daudz brīvāka. Mazāk iebiedēta. Es no padomju laikiem šo iebiedētību sevī vēl jūtu. Mākslā varu mēģināt ar to strādāt, tikt skaidrībā. Visu laiku klusinu savā galvā balsi, kas saka «kuš»! Man reizēm prasa, ko jaunajā filmā Septiņas neveiklas seksa reizes nozīmē komisija. (Tā izskata režisores ideju veidot filmu par savu seksuālo pieredzi – red.) Tā lielā mērā atspoguļo cenzūras balsi manā galvā. Tā saka: paliec maziņš, mēģini izdarīt pēc iespējas mazāk kustību, neietekmē realitāti ap sevi! Es tā jūtos, bet spēju to apzināties. Šajā ziņā lieku lielas cerības uz jauno paaudzi, kuriem brīvība ir daudz lielāka.
Tavās filmās ir daudz detaļu, kas stāsta par savu laiku. Vai var sacīt, ka esi vēsturniece – kinovalodā tu dokumentē, reflektē par šo laiku?
Tieši tāds ir mans mērķis. Dokumentēt, kā mēs ģērbāmies, kā runājām, kā pavadījām laiku. Tāpēc es maksimāli mēģinu ļauties, lai Dievs diktē notiekošo filmēšanas laukumā – kostīmi, piemēram, tiek izvēlēti uz vietas, nevis iepriekš. Tas nav aiz paviršības, bet, lai fiksētu īstenību, ierobežotu melu apjomu. Kino viss ir inscenējums, es mēģinu to minimalizēt.
Vai Latvijas sabiedrībā ir grūti būt drosmīgam mākslā – vilkt vaļā aizkaru, kas slēpj jutīgas tēmas?
Jā un nē. Pēdējās filmas kontekstā negatīvo neesmu dzirdējusi. Tomēr pati tēma – sekss – daudzos raisa atturību. Jau nosaukums atgrūž. Pat personīgā līmenī to sajūtu. Savās attiecībās es neslēpju, ka sekss ir man nozīmīga dzīves daļa. Kad filma iznāca, partneris pavaicāja, vai neesmu ar šo tēmu apsēsta.
Tas man nelikās taisnīgi. Palika sajūta – «ja par to uzdrošinies vēl arī mākslā runāt, ar tevi kaut kas nav kārtībā». Neapzināts nosodījums, jo sieviete atļāvusies pateikt, ka ir seksuāla būtne. Ja mēs cilvēkiem vaicātu, vai sieviete ir seksuāla būtne, atbilde būtu: kas tas par muļķīgu jautājumu – protams, ir! Taču netiešā veidā sabiedrībā parādās nosodījums. Sāpīgi, bet nav pārsteidzoši.
Pasaulē ir daudz mēģinājumu atklāti runāt par sievietes ķermeni, seksualitāti. Arī aizspriedumiem un klišejām, kas ar to saistīti, piemēram, ASV kinoaktrise Lena Danema (Lena Dunham) paplašinājusi diskusiju lauku par to. Latvijā izskatās, ka esi diezgan vientuļa ar šo tēmu.
Danema man ir autoritāte, bet arī viņa ir diezgan vientuļa tajā, ko dara. Viņa ir ļoti atklāta par to, kā jūtas savā ķemenī un ko sabiedrība pieprasa. Lena nāk no Ņujorkas, kas ir viens no progresīvās, liberālās domas centriem pasaulē.
Filmu Septiņas neveiklas seksa reizes iekļāva Karlovi Vari filmu festivālā un Future Frames 2017. Lasīju anotācijas, kuras rakstījis festivāls un citas kinoorganizācijas, – nevienā neizskanēja, ka tā ir par seksu. Tā gan tika saukta par drosmīgu filmu, jo lietoti noteikti kinomehānismi: tas, ka režisore filmē pati sevi, tas, ka runā par brīvību mākslā. Bet tas, ka tur ir kaut kas par seksu, Rietumeiropā nav big deal. Tas atšķiras no filmas uztveres Latvijā.
Vai tava drosme izpaužas arī dzīvē – esi gājusi pie Saeimas protestēt pret nejēdzīgiem likumprojektiem?
Pilsoniskā sabiedrība pēdējos gados aktivizējusies. Es piedalos visā diskursā. Arī tad, kad filmēšanas dēļ nevaru stāvēt pie Saeimas, varu aicināt sociālajos tīklos cīnīties. Teikt, ka mums ir balss, varam dzīvot citādi. Man prieks, ka Latvijā pēdējos gados uzplaucis feminisms. Tāda sajūta, ka mums ātrā laikā jānonāk tur, kur pārējā Rietumu pasaule ir jau gadu desmitiem. Ir arī liela pretestība, piemēram, no deputātes Jūlijas Stepaņenko puses, kas ir liela patriarhāta sargātāja. Ne visi cilvēki spēj ātri nonākt citādā situācijas izpratnē. Ar to jārēķinās.
Mana filma ir feministiska, lai gan tāds nebija nolūks. Kāds filmu nozares pārstāvis teica, ka skatoties pēkšņi aptvēris, cik viņam iepriekš bijis aizspriedumains skatpunkts: pirmā seksa aina sākas ar to, ka sievietei tiek veikts orālais sekss. Tik reti vai pat nekad tas nav bijis redzēts uz ekrāna, ka viņš sapratis, cik izteikts ir vīrieša skatījums ar seksu saistītās tēmās. To uztvēru kā komplimentu savai filmai.
Tas, ko filmā izdara Klāvs Mellis, Inga Tropa un citi aktieri, ir apbrīnojami. Inga ir nopietna aktrise, ļoti gudra režisore. Viņai, es domāju, ir svarīga reputācija, ja šī mūsu filma noietu greizi, tas nāktu par sliktu. Tāpēc esmu neizmērojami pateicīga, ka viņa man uzticējās un piekrita lomai. Ingai filmā netika dots uzdevums spēlēt manu alter ego, bet netverami, pēc sajūtas viņai izdevās to panākt. Tā ir maģiskā komponente šajā aktierdarbā.
Vai ir pasaules kinozvaigznes, kas tevi iedvesmo ar izsmalcinātu darbu pie tādas tēmas kā sekss? Uzreiz nāk prātā Šarlote Geinsbūra.
Mans iedvesmas avots ir [Ņujorkā dzīvojošā latviešu animācijas māksliniece] Signe Baumane. Viņai bija gan animācijas īsfilmu cikls par seksu, gan filma Akmeņi manās kabatās. Man šķita, ja viņa to var izdarīt – pacelt drosmes un atklātības latiņu tik augstu, ka es varu iet tālāk viņas kurpēs. Es domāju, ka arī Inga Tropa ir pasaules līmeņa aktrise. Ar pašcieņu un vienlaikus spēj būt māls režisora rokās.
Kur šogad svinēsi Jāņus?
Esmu izmēģinājusi Jāņus svinēt visās versijās. Arī palikusi Rīgā. Patiesībā tie bijuši visjaukākie Jāņi. Tukšā pilsēta ir ļoti skaista. Šogad vai nu paliksim ar draugiem aizslēgtā bārā privātā pagalmiņā, vai brauksim pie citiem draugiem uz lauku mājām – ir uzaicinājums no māksliniekiem Katrīnas Neiburgas un Andra Eglīša.
Pirmā aina, kas man nāk prātā par Jāņiem: kā Latvijas laukos no rīta ceļas saule. Var jau būt, ka latvieši tieši tāpēc dzer visu nakti, lai sagaidītu šo estētiski nevainojamo ainavu. Tā kompensē visu tumsu.
