Kategorijas: Dzīve

Ar ziemeļu brīvību

Strādājot Norvēģijā, Alkšņu ģimene izlēma pirkt māju Latvijas laukos. Aizbraukuši ar diviem, atgriezušies ar četriem bērniem, viņi atveda līdzi arī jaunapgūtas valdorfpedagoģijas, grozu pīšanas un pat vikingu apavu šūšanas prasmes

Mūsu mazā Norvēģija — tā Lelde Burve-Alksne saka par Vakrēm, viensētu starp Saldu un Pampāļiem. Viņas vīra Gata celtā māja sēž stāvā kalnā, no kura paveras skats uz Cieceres ieleju. Dīvslīpju jumts ar noapaļotiem stūriem (amatnieku valodā — «lāča pakaļām») esot šim novadam raksturīgs. Alkšņu pāris reizēm mēdz iztēloties, kāda rosība agrāk varētu būt valdījusi apvidū, kas tagad ir cilvēku daļēji pamests. Viņi te ir ienācēji. Par senajiem laikiem neviens vairs nevar pastāstīt. 

Bet kāpēc «mazā Norvēģija»? Īpašumu ģimene nopirka 2012. gadā, kad trīs gadus bija nodzīvojuši ziemeļzemē, salā pie Bergenas. Tajā vasarā, ciemojoties Latvijā, piedzima meita Hermīne. Savulaik prom devusies ar diviem dēliem, Alkšņu ģimene pagājušopavasar Vakrēs atgriezās sešatā — trešajam dēlam Oto jau bija Norvēģijas ceļošanas pase.  

Ar au pair — uz salu

Lelde un Gatis iepazinās Rīgā. Izrādījās — gājuši vienā skolā Saldū! «Mums ir četru gadu starpība, Lelde Rīgā nonāca pēc pamatskolas, es — pēc tehnikuma. Es studēju restaurāciju, viņa mācījās japāņu vidusskolā,» precizē Gatis. 

Norvēģija ir Leldes lielā mīlestība. Pēc vidusskolas au-pair auklīšu programmā nokļuvusi Stordas salā, gada laikā viņa iemācījās norvēģu valodu. Sadraudzējās ar Alvsvāgu ģimeni, pie kuras strādāja. Viņi ir Leldes un Gata dēla Gustava krustvecāki. Norvēģi ciemojušies Latvijā, Alkšņi devušies atbildes vizītē uz Stordu. «2009. gadā uzrakstīju draugu ģimenei, ka labprāt brauktu atkal padzīvot Norvēģijā. Viņi atbildēja: «Brauciet!» Visu bija sarunājuši — māju, darbu,» Lelde stāsta kā par kaut ko pašsaprotamu. 

Norvēģijā viņi satika ģimenes, kas pirms ekonomiskās krīzes Latvijā bija paņēmušas kredītus, īsā brīdī zaudējušas pamatu zem kājām. «Ļoti vīlušies Latvijā. Iemācījušies norvēģu valodu, nopirkuši mājas, jūtas tur absolūti droši. Ja nav lielu sapņu, ko grib realizēt saistībā ar Latviju, tā ir laba vieta, kur dzīvot,» secina sieva. Alkšņi savu prombraukšanu gan neaprak-sta kā likteņa triecienu. Viņi no Rīgas bija pārcēlušies uz Saldu, kur abiem dzīvoja vecāki. Parādu nebija, tikai ģimenes galvenajam apgādniekam Gatim pēkšņi vairs nezvanīja pasūtītāji. «Parasti nodrošinos ar darbiem pusgadu uz priekšu, tad vienā brīdī nebija nekā,» viņš sarauc pieri. 

Stordā kvalificētu būvnieku darbs gaida vienmēr. Tā ir turīga sala, uz kuras konstruē naftas ieguves platformas. Pirmo gadu viņi nodzīvoja tur, bet Gatis braukāja strādāt uz Mosteru. Mazāku salu, ar tikai 1800 iedzīvotājiem. «Viņš izdomāja, ka mums jāpārceļas uz Mosteru. Kaut kur nekurienē, ja skaties kartē!» atceras Lelde. «Tilts uz to ir maksas, ja visu laiku jābraukā, ļoti neizdevīgi.» 

Viņai sākumā nebija vilinājuma doties uz ūdens izolētu zemes pleķīti, kur nav neviena pazīstama. Nebūtu ticējusi, ka aizķersies Mosterā uz veseliem astoņiem gadiem. «Tā vieta izrādījās fantastiska,» Lelde iesaucas. «Spēļu laukumiņā ātri iepazināmies ar cilvēkiem, kam arī ir bērni, viņi bija atvērti un atsaucīgi. Kad Alberts sāka iet skolā, klases vecāki tika iesaistīti tādā kā skolas vecāku padomē. 

Pēc būtības, brīvprātīgais darbs, ar visiem esi ciešā kontaktā. Skola ir citāda, atzīmes sāk likt tikai 9. klasē. No sākuma šķiet — šausmas, bērni neko daudz neiemācās! Bet skolotāji daudz strādā ar audzēkņu sociālo kontaktspēju, attīsta personību.»

Drīz vien viņa bija nokļuvusi vecāku padomes valdē, vēlāk arī ieguva algotu darbu tajā pašā skoliņā. Aizvietoja vispārizglītojošo priekšmetu pedagogus slimības laikā, vienubrīd mācīja mājturību un vizuālo mākslu, ko bija studējusi Latvijas Universitātē. 

Lelde Norvēģijā apguva Valdorfa pedagoģiju. Noklausījusies šīs metodes praktiķa lekciju, kā radīt bērniem lasītprieku, uz sitiena iemīlējās. «Atradu iespēju Oslo Valdorfa pedagoģiju studēt maģistra programmā. Grupā bijām tikai divas no Norvēģijas,» viņa stāsta. «Citi studenti — no Nepālas, Šveices, Čehijas. Nepālieši dzīvoja Oslo divus gadus, pārējie braukāja, tieši tāpat kā es, uz eksāmenu sesijām. Lidoju uz Oslo no Stordas lidlauka.»  

Gatis profesiju nemainīja, cēla un atjaunoja mājas. «Lielākā daļa Stordas vīriešu strādā uz naftas platformām, līdzekļu viņiem ir daudz. Labi atalgoti dīkdieņi — strādā divas nedēļas un tad mēnesi sēž mājās,» viņš raksturo situāciju. Vai nebija kārdinājuma dabūt darbu pie naftiniekiem? «Nē,» Gatis ir strikts. «Tur ir daudz naudas, bet man patīk darīt to, ko es daru. Mans tētis ir būvdarbu vadītājs. Jau bērnudārzā teicu, ka būšu celtnieks.» 

Vakarēšana uz kalna

Alkšņu jauno mājvietu Latvijā atradusi Leldes mamma, kas dzīvo Saldū. Padzirdējusi, ka kāds pārdod saimniecību ar četriem hektāriem zemes. Cena, kas vietējiem pēc krīzes nebija paceļama, Norvēģijas latviešiem šķita kā sviestmaize. Vējainais kalna gals uzreiz iepatikās. «Atbraucām paskatīties, izlēmām — jā!» atceras Lelde. Vārdu «Vakres» viņi atveda no Norvēģijas. «Vakre» norvēģu valodā nozīmē ‘skaists’. «Mums teica, ka nevar mājām likt ārzemju nosaukumu, un mēs izdomājām, ka «Vakres» varētu būt ‘vakarēšana’ vietējā dialektā. Ā, tad mēs drīkstot tā saukt,» sieviete pasmaida.

«Māja Latvijā bija Gata lielais sapnis,» atklāj Lelde. «Man patika Norvēģija, droši vien esmu tur dzīvojusi iepriekšējā dzīvē. Kalni, cilvēki, valoda…»

«Mūsu sala,» viņa par Mosteru joprojām runā tagadnes formā, «ir cēlusies no vulkāna, tai pa vidu ir liels kalns, vulkāna pārpalikums.» Vīrs papildina: «Pirmie vikingi tur ienesuši kristīgo ticību, tur atrodas vecākā mūra baznīca Norvēģijā. Katru vasaru notika vikingu teātra izrādes, piedalījās slaveni aktieri.» 

Arī Alkšņi uzstājās masu skatos. «Kad braucām prom, vietējie teica: o, mūsu vikingi aizbrauc,» Lelde smaida, stāstot, kā visu ģimeni iesaistījusi vikingu klubā. Vienu nedēļu gadā viņi piedalījās tematiskā festivālā. «Dzīvojām autentiskā vikingu teltī, pārģērbāmies kostīmos.» Gatis Norvēģijā iemācījās šūt vikingu apavus, bet Lelde apguva grozu pīšanas prasmes. «2011. gadā braucu uz Dāniju pie sava meistara Stīna Madsena, viņš ir pasaulē slavenākais pinējs. Pina grozus, piemēram, jaunajai filmai Pelnrušķīte un Jo dziļāk mežā… Uz kursiem Dānijā bija ieradušies cilvēki no visas Eiropas, profesionāli pinēji un arheologi. Sēž un runā, kur pirmais zivju grozs ir atrasts — Zviedrijā vai Dānijā? Bet es domāju — ko teikšu? Ka māku uzpīt vainagu? Beigās mācīju viņiem latviešu rotaļas, visiem ļoti patika.»

Alkšņi uz Latviju atveduši lādi ar vikingu kostīmiem, mokasīniem, aksesuāriem. No raibā jūkļa iznirst bizīte, rotāta ar īpašiem bārdas gredzeniem. «Gatis pirms diviem gadiem audzēja bārdu tik ilgi, kamēr bija uzlicis mājai jumtu,» piemin Lelde. «Kad nogrieza bārdu, sapina bizītē — 38 cm! Tagad, kamēr izremontēs visu mājas iekšpusi, viņš audzēs matus.»

Paši nepieciešamākie iekšdarbi Vak-rēs tika pabeigti līdz pagājušā gada septembrim. «Lelde ar bērniem vasarā dzīvoja teltī,» Gatis skaidro. «Tropiska vasara, mierīgi varēja dzīvot!» Šī ziema  bija pirmā, ko ģimene pavadīja Vakrēs. Lāgu lāgiem Lelde ar bērniem palika viena, Gatis devās ienesīgās darba ekspedīcijās uz Norvēģiju. Maijā vēl aizbraukšot pēdējo reizi. Arī Latvijā darba celtniecībā pietiek, vairs negribas lielākas peļņas dēļ atstāt kuplo ģimeni.  

Lelde atceras, ka ziemā ar minibusiņu iestigdama pieputinātā bezceļā, kalusi plānus, kā bēgt pāri jūrai pie vīra. «Visgrūtākā laukos izrādījās tumsa,» viņa atzīstas. Arī Latvijas cilvēku attiecību skarbums, dzīvojot ārzemēs, bija piemirsies. «Iestādēs, veikalos daļa darbinieku joprojām skatās tā dusmīgi: ko tev vajag? Es jau neko tik īpašu neprasu. Ja uz ielas pasaku kaut kur redzētam cilvēkam «Sveiks!», tas prasa: vai es tevi pazīstu?»

Alkšņu jaunā paaudze tiek vesta uz Saldus Mūzikas skolu un sporta pulciņiem, lai socializētos ar vienaudžiem. Pirmajā Latvijas gadā Lelde bērnus māca mājmācībā. Viņiem nav pieejami planšetdatori un datorspēles, nav pat televizora. Arī tas ir «mazās Norvēģijas» koncepts. Piemēram, Hermīne Mosterā gāja «brīvās dabas bērnudārzā», kur bērni līdz astoņām stundām dzīvoja svaigā gaisā. Vilnas veļa, zeķes, džemperis, ūdensizturīgas drēbes! Un arī Latvijā, ja laikapstākļi ļauj, Alkšņu atvases daudz staigā pa āru. Ceļ savas mājas un slēpņus. Vakaros tēvs lasa priekšā grāmatas — itin visu, kas iznācis latviešu bērnu literatūrā. Gatis ironizē, ka Hermīnei gan, pielāgojoties puišiem, pasaku vietā nācies uzreiz saņemt «smago artilēriju», zinātnisko fantastiku.

«Uz Kursīšu skolu divreiz braucām atskaitīties: decembrī un arī tagad pavasarī. Direktore bija atsaucīga,» stāsta mamma. Dēli tūlīt būs pabeiguši 7. un 4. klasi, meita — pēdējo gadu pirmsskolā. «Skolā gan Alberts, gan Gustavs sāka iet Norvēģijā. Protams, viņi iepriekš nebija mācījušies latviešu valodas gramatiku,» skaidro Lelde. «Visi bērni ir sekmīgi, atzīmes mani tik daudz neuztrauc.» Diplomēta pedagoģe lūgusi skolotājiem atļauju bērniem dot arī savus uzdevumus. «Valdorfpedagoģijā visiem darbiem ir jābūt jēgpilniem, piemēram, tu pats taisi grāmatu. Bija skolotāji, kas man jautāja: kā mēs par to ieliksim atzīmes? Bet bija arī tādi, kas teica — O. K 

Plānots, ka vecākais dēls Alberts tomēr septembrī sāks mācības klātienē — tīņa vecumā socializācijai ar pulciņiem vien nepietiekot. Tikmēr Gustavs šķiet apmierināts ar mājas dzīvi, mūsu viesošanās laikā aiziet klusākā stūrītī palasīt grāmatu.

«Vai jums nav mērķa taisīt savu Val-dorfskolu?» apjautājos. «Tāda doma ir, un pašvaldība to pat atbalsta,» atsaucas Lelde. «Bet lielais jautājums — laukos nav galvaspilsētas sabiedrības, kas grib kaut ko alternatīvu. Viņi grib visu kā pilsētā.»

Ģimenes draugus no Rīgas Vakres toties pievelkot kā magnēts. «Starp citu, pēc trim dienām, kad atgriezāmies no Norvēģijas, tajā vecajā šķūnī notika kāzas,» Gatis rāda pāri pagalmam. «Kristaps no grupas Tehnikums precējās ar Aigu, viņa ir apvienībā Gribu būt dīdžejs. Reperis Ozols ieradās četros naktī, iegrieza ritmu!»

Līdzatvestās atziņas

Kā visvairāk pietrūkst no dzīves ārpus Latvijas?
Hermīne: «Tomātu zupas.» Lelde: «Cilvēku, draugu. Daudzi no Norvēģijas brauks ciemos vasarā. Pārējo var dabūt arī te. Izņemot pārgājienus kalnos. Norvēģijā pieņemts, ka vari atpūsties ar ģimeni, nebraucot uz atrakciju parku, bet vienkārši sasmērēt maizītes, paņemt termosu, iet pastaigāties. Uzkāpj kalnā, ieēd un kāpj lejā. Tik laba sajūta!»

Jauna lieta, ko iemācījās svešumā
Lelde: «Sapratām ģimenes vērtību. Uz blakus salas dzīvoja arī latvieši, bet mēs tik daudz netikāmies, jo mums bija labi norvēģu draugi. Pieradām pie viņu humora izjūtas, norvēģiem humors ir vienkāršāks nekā latviešiem. Bērni brīvāk var runāt ar pieaugušajiem, netiek sacīts «kuš». Viņiem ļauj vairāk, viņi ir patstāvīgāki.» 

Ko gribētu ieviest Latvijā?
Gatis: «Koka mājas. Tās te daudz neceļ, bet gan jau sapratīs: koka māja ir siltāka nekā mūra.»  Lelde: «Lauku pedagoģiju. Bērni mācās dzīvojot, viņiem jau maziem neliek atzīmes un neuzliek standartus.»

Foto — Ieva Salmane

Sentimentāla lieta, kuru atveda sev līdzi
Vikingu tērpus, kurpes, ko Gatis taisījis pats un ko ir gatavojis meistars Norvēģijā. Tērpam pieskaņotas krelles, ko Gatis dāvināja Leldei. Somiņu un ķemmīti no Dānijas ar Leldes vikingu vārdu.

Vislabākais darbs

Elīna Herberta (31) ir četru bērnu mamma. Tas ir viņas dzīves galvenais darbs, aicinājums un piepildījums. Pirms gada Herbertu ģimene pārcēlās uz Kuldīgu un nesen sagaidīja ceturto bērniņu

Kuru katru brīdi ir jādzimst Maksimilianam, tāpēc pie Elīnas ciemos dodos aprīļa beigās. Uz Kuldīgu. Stāvēdama centra privātmājas otrā stāva logā, viņa nokoriģē, pa kuriem vārtiņiem tikt iekšā. Katru kāpšanu uz pirmo stāvu Elīna apdomā: vai vajag, un kā varētu problēmu atrisināt bez iešanas. «Mīļais, atved gaļu, lūdzu!» viņa nosauc, kad vīrs Roberts dodas uz darbu, savu mēbeļu ražotni Midmini. Lielais puika Olivers (8) ir skolā, pa virtuvi šiverē Elīnas vīramāte Ligita, kura paņēmusi atvaļinājumu un atbraukusi palīdzēt.

Otrajā stāvā ir liels, zils piepūšamais baseins ar uzrakstu Birth Pool. Tur dzims mazais brālis. Mūsu saruna notiek bērnistabā, atlaižos Elīnai blakus uz mīksta sēžamā. Ir tik viegli kā ciemos pie savējiem. Mammai klēpī ieritinājusies apslimusī Zoja (2). Brālis Teodors (4) ir kustīgs un visādi izrādās. No Elīnas plūst miers — liels un dziļš. Pirmoreiz to pamanīju video portālā Tuesi.lv, kas aicina jaunus cilvēkus dalīties ar savu dzīves pieredzi ārpus Rīgas. Nepilnas trīs minūtes garajam video Facebook bija 109 000 skatījumu, ar to dalījās vairāk nekā pusotrs tūkstotis cilvēku. Video Elīna pastāsta, kā cilvēki samulst, kad viņa nosauc savu profesiju «mamma». Seko komentāri: «Tad jau tu neko nedari, nekas neesi, tikai mamma.» Vēl nesen viņa to dzirdēja, kad veda dēlu uz Montesori nodarbību, kur reģistrējoties bija jānosauc sava profesija. «Mamma? Tātad nerakstām neko,» atbildēja administratore. 

Elīna nenoskuma, nesadusmojās, jo viņa ir mierā ar sevi un pasauli. «Katram savs, un katram jābūt savā vietā, lai darbu varētu darīt no sirds. Es vislabāk jūtos kā mamma. Katru dienu gribu redzēt, kā bērni aug. Gribu būt klātesoša,» — tā Elīna. Bērni ir viņas piepildījums un nākotne, un par to viņa raksta arī savā blogā Storyaboutus.lv. «Jā, es esmu instagrammammma,» Elīna smejas. Ne viens vien rakstījis, ka, sekojot viņai Instagram, sagribas bērniņu.

Skolā ar prieku

Kuldīgu par savu dzīvesvietu Herbertu ģimene izvēlējās tāpēc, ka vairāki pazīstami cilvēki bija pārvākušies turp no Rīgas un izveidojuši skoliņu, kuras metodes Elīnai patika: tā ir kristīga un akreditēta līdz 6. klasei. Elīna pati beigusi Valdorfskolu, un arī dēls Olivers to apmeklēja Ādažos, taču pēdējos gados klases kļuva aizvien lielākas un sāka zust Valdorfa pedagoģijai svarīgā individuālā pieeja. «Bieži braucām uz Kuldīgu pie draugiem, un mums patika,» stāsta Elīna. Viņa te bija dzīvojusi vasarās, jo vecvecāki nāk no Kuldīgas un arī mamma uzaugusi, taču nekādi īpašumi ģimenei nav saglabājušies. Mamma ieprecējās Saulkrastos, un Herbertu ģimene sāka dzīvot netālu esošajā Skultē, jo mamma bija rokas stiepiena attālumā, lai palīdzētu mazbērnu pieskatīšanā. Kādu dienu Roberts ieminējās sievai par Kuldīgu un viņa piekrita. Nu ģimene te mīt jau gadu. «Kuldīga ir ideāla. Viss ir piecu minūšu attālumā, loģistika tik viegla. Un pats galvenais — Oliveram patīk iet uz skolu, viņš mācās ar prieku.»

Jaunākie bērni Teodors un Zoja pagaidām dzīvojas mājās ar mammu. Ir, ko turēt, jo abi bērni vienlaikus grib mammai klēpī un plēšas pēc pilnas programmas. «Teodor, bez kulakiem! Lūdzu, iedod māsai mašīnīti!» Elīna stingri nosaka.

Patlaban Manabalss.lv tiek vākti paraksti iniciatīvai, ka aukles līdzfinansējumu varētu piešķirt arī vecākiem, kuri izvēlējušies bērnus pirmsskolas posmā audzināt paši. Elīna par to ar pārliecību ir parakstījusies.

Ar Robertu Elīna iepazinās Rīgā, draudzē Prieka vēsts. Abiem bija knapi pāri divdesmit. «Tolaik bija modē salikt pa pāriem. Saprecināt. Man iedalīja no draudzes vīru, Robim — sievu. Mēs, pamuļķi tādi, arī noticējām un apprecējāmies ar tiem cilvēkiem.» Elīnas laulībā piedzima Olivers, taču ar vīru nebija iespējams sadzīvot. Arī Robertam nevedās ģimenē, kur auga divi bērni. Elīna izšķīrās, kad dēlam bija 10 mēneši. Viņa uzskatīja, ka par visu svarīgāk tobrīd bija audzināt dēlu, nevis domāt par attiecībām. Arī Roberts izšķīrās. «Mūs izmeta no draudzes, un labi, ka tā. Šobrīd gandrīz visi no tiem saprecinātajiem pāriem ir šķīrušies.»

Roberts aizvien cītīgāk centās iegūt Elīnas uzmanību. Ļoti rūpējās un interesējas par puiku. «Viņam nekad nav bijusi citāda attieksme kā pret saviem bērniem, un tas rada milzu cieņu un mīlestību. Tas ir tik daudz,» saka Elīna. Īstais tētis dēlu pēdējo reizi saticis pirms pieciem gadiem, skaidrodams, ka Dievs viņam piešķīris neilgošanās dāvanu. «Tā ir viņa pārliecība, neko darīt, ne man to pārmainīt,» nosaka Elīna.

Pēc četru gadu kopā būšanas Elīnai un Robertam piedzima dēls Teodors. Un divus gadus vēlāk Zoja. Nu gan neparasts vārds! Elīna pasmaida. Daudzi vaicājuši, vai nevar pārsaukt par Zanīti. Nevar, jo Zojai šis vārds ļoti piestāv. Tā cilme ir grieķu vārds «dzīve». Drīz pēc meitas piedzimšanas Elīna un Roberts apprecējās.

Iekšējā sajūta

Elīna jau bērnībā zināja, ka gribēs lielu ģimeni. «Vienkārši tāda iekšēja sajūta,» viņa saka. Kad neizdevās pirmā laulība, šī sajūta nepameta un, esot kopā ar Robertu, tikai pieauga. Viņam tāpat. Roberts pastāsta, ka vēlme pēc lielas ģimenes bez īstā cilvēka ir tikai vēlme un gribēšana un viņam paveicies, ka saticis Elīnu. «Bērni ir mans investīciju projekts. Dzīvojam taču vienreiz, un es negribu vecumā būt viens un apvainojies pansionātā,» saka Roberts. Viņš nekad nav domājis, cik bērnu savā ģimenē vēlas, jo neesot atšķirības — viens vai pieci, atbildība ir tikpat liela.

Roberts ir vienīgais dēls ģimenē, bet Elīna nāk no daudzbērnu ģimenes, taču ne tādas, kādu gribētu izveidot pati. Savā blogā viņa apraksta mīļo mammu un nesavaldīgo tēvu, kurš katru vakaru atprasīja angļu valodas vārdiņus. «Mēs ar dvīņubrāli gājām gulēt raudādami, jo par katru nepareizu vārdiņu bija sitiens pa pakausi.» 

Arī apkārtējās ģimenes nebija labākais piemērs. Saku Elīnai, ka pirms gadiem trīsdesmit arī man daudzbērnu ģimene nesaistījās ar Instagram skaistumu, bet urīnu gaisā un kartupeļu tvaikiem. Tas bija laiks, kad nebija autiņbiksīšu un tvaika nosūcēju. Elīna piekrīt. Patlaban būt daudzbērnu ģimenei ir sadzīviski vieglāk: trauku mašīna dienas laikā kuļas reizes trīs! 

Jautājumu — kā tu tiec galā? — Elīna dzird bieži. «Netieku jau,» viņa smejas. Reizēm gribētu aiziet pagulēt pusdienlaiku ar Zoju un Teodoru, taču ir jātaisa pusdienas. Katru dienu bērni visu grib uzreiz, visiem vajag uzmanību. «Protams, mē-dzu sakliegt, jo esmu tikai cilvēks. Pēc tam to izlīdzināt var, tikai runājot, piedodot.» Ir melnās dienas, kad Elīna var zaudēt savaldīšanos — ja nav izgulēta nakts, bijusi nepietiekama atpūta vai iespēja brītiņu pabūt vienatnē. Brīžos, kad Elīna spogulī ierauga savu nogurušo seju, visu maina tas, ka «atskrien trīs roku pāri, katrs ar savām piecām vajadzībām, un es zinu, ka spēju tās piecpadsmit lietas uzreiz atrisināt». «Pielieku domās sev zvaigzni pie pieres, klusi paslavēju, ka man taču viss izdodas,» Elīna raksta blogā.

Vērojot, kā Elīna runā ar Zoju un Teodoru, ir skaidrs, ka viņa savus bērnus pazīst ļoti labi, tāpēc atrisināt mazo cilvēku lielās problēmas var ātri un precīzi. Piemērs. Teodors grib runāties mums pa vidu un rādīt mantas: Elīna viņam apsola tetovējumu, ja aizies paspēlēties viens. Puika turpina vārīties, domājot, kur līmēs, un jautā, vai tad viņš būs supervaronis. «Teo, ko mēs sarunājām? Tu turpini runāt, nevis spēlējies.» Puika negribīgi pamet telpu. Zina noteikumus. 

Tikmēr māsa spēļu virtuvītē midzina dzīvnieciņus un vienu ieliek cept. «Ja mēs sadzirdētu kluso balstiņu ar lūgumu pēc kopābūšanas jau laikus, tad tik bieži no bērna nebūtu jādzird skaļā uzmanības pieprasīšana, ko bieži saskatām kā neklausību,» — tā Elīna. Emocionālās vajadzības viņa uzskata par tikpat nozīmīgām kā fiziskās, tāpēc trenē sirdi ieraudzīt labo katrā situācijā. Tieši krīzēs varot izaugt visvairāk un saprast, cik gatavs esi mīlēt. «Neviena puķe nav izaugusi bez mēsliem, tā tas vienkārši nedarbojas. Mēs neesam te, lai visu laiku būtu laimīgi, laime jāsaskata arī mazajās lietās,» uzskata Elīna. 

Enerģiju un laimi viņa gūst gan no vīra, gan bērniem, gan no stundas nedēļā, kad ir viena, un ar to pietiek, lai atjaunotos. No rītiem Elīna var pagulēt ilgāk, jo vīrs gatavo brokastis un bērnus pabaro, saģērbj, nomazgā. Mammas darbdiena sākas pusdeviņos. «Es laikam nevarētu strādāt darbu no deviņiem līdz pieciem, es jūtos labi tieši šādi.»

Otrs jautājums, uz kuru Elīnai regulāri jāatbild, — kā jūs ar vīru atrodat laiku sev? Atrod, jo abas vecmāmiņas atbrauc paauklēt mazbērnus. Atrod, jo bērniem ir stingrs miega režīms: pēc septiņiem vakarā dodas gulēt un septiņos no rīta ceļas. Vakaros, divatā, vīrs un sieva velta viens otram laiku — runājas, skatās filmas. Datorā, jo televizora mājās nav principiāli. Televizors esot Rīgas dzīvoklī, un, kad bērni tur ciemojas, tad burtiski pielīp pie ekrāna, un vecākiem jālūdzas, lai viņi kaut ko padara. Kuldīgā spēlēšanās notiek pati no sevis.

Kas labs šodien notika?

Aicinu Elīnu pastāstīt par katru no bērniem. Zoja. Viņa visur var justies labi un tikpat vienkārši var justies slikti. Ar visdramatiskāko raksturu no visiem bērniem. 

Teodoram vajadzīga rutīna un miers, un bez iepriekšējas sarunāšanas viņam var nobrukt visa diena. Tas tāpēc, ka Teodoram ir nelieli autiskā spektra traucējumi. To Elīna saprata, kad puikam aizkavējās runāšana: viņš Rīgā sāka apmeklēt nodarbības, taču attīstība parādījās tieši pie speciālistiem netālu esošajā Pelču skolā. Tagad Teodors smuki runā, tikai brīžam nesaprotami — ja cenšas to izdarīt ātri. «Vai nu streso un cīnies, vai respektē, pieņem un vēro lēno progresu,» tā par Teodoru saka Elīna.

 Lielais brālis Olivers ir astoņus gadus vecs skolēns. Apmeklē futbolu un peldēšanu. Kad katrs pirms vakariņām pie galda stāsta, kas labs pa dienu noticis, Oliveram jāsaņemas, jo viņam tāds vecums, kad svarīgi pateikt, ka viss bija stulbi. «Pārsvarā jau visiem ir noticis kaut kas labs, un es brīnos, ka pa dienu to nepamanīju,» saka Elīna. 

Reizēm viņa gribot bērniem sagādāt prieku un aiziet uz kafejnīcu, taču tas var izvērsties par murgu: tad labāk mājās uztaisīt pastu un mierīgi paēst. Laimes brīžu Elīnai ir daudz, jo viņa iemācījusies tos saskatīt. Uztrenējusies. Priecājas, ja bērni kopā mierīgi spēlējas un nedara cits citam pāri. Novērtē, ka apkārt ir «cilvēki, kurus mīlu un kuri mīl mani». 

Mātes dienā Elīna apsveiks savu mammu un iesaka to izdarīt visiem: «Tu esi lieliska mamma! Nekautrējies, aizej pasaki to arī savai mammai, savai draudzenei vai pilnīgam svešiniekam, visiem to vajag dzirdēt kā maizi.» 

Roberts ar Oliveru jau domā, kā mammu iepriecinās Mātes dienā. Apsprieduši, kā varētu pagatavot divas apjomīgas receptes. «Uguņošanas nebūs, tas lai paliek Ušakovam. Mums būs sirsnīga diena,» — tā Roberts. 

Trīs dienas pēc mūsu sarunas saņemu ziņu, ka ir klāt brālītis: «Maksimilians Herberts mūs ir izvēlējies par savu ģimeni un gatavs mūs ievest jaunā posmā! Pateicīgi un samīlējušies!»

Ar 22. aprīlī pasaulē nākušo Maksimilianu, kurš piedzima mājās Kuldīgā.
Foto — Olga Bēma

Nebija jēgas palikt Barselonā

Latviešu literatūras aģents, tulkotājs un rakstnieks Vilis Kasims (32) pēc desmit gadiem Lielbritānijā un Spānijā pērn atgriezās Latvijā. Aizvadot pēdējos mēnešus Barselonā, jautājis sev: kāda jēga te palikt?

Uz Londonu 2008. gadā Vilis aizbrauca kopā ar draudzeni. Bet, kad «ģimenes apstākļi mainījās», devās uz dienvidiem — uz Barselonu. Pēc nepilniem pieciem gadiem Spānijā, kad izšķīrās ar savu katalāņu draudzeni, Vilis nolēma atgriezties Latvijā. Taču, paskatoties uz viņa darbiem, var teikt, ka Vilis tā pa īstam Latviju nemaz nebija pametis — lai gan šeit viesojās reti, gandrīz viss, ko darīja, bija cieši saistīts ar dzimteni. Kad viņš netulko grāmatas no angļu vai krievu valodas vai nesacer savus literāros darbus, Vilis ārzemju izdevējiem cenšas «pārdot» mūsu autoru literatūru.

Ekonomista izglītība noder

Rakstīt Vilim gribējies vienmēr. Klasesbiedriem patikuši viņa teksti, bet no literatūras skolotājas gan dabūjis brāzienu, ka tie bijuši «pārāk asiņaini». Kādu laiku rakstījis «tā, kā vajag», bet vēlme radīt ko citādu tomēr nepazuda. Kad 15 gadu vecumā no Ungurpils ar ģimeni pārcēlās uz Sarkandaugavas tālo galu Rīgā, viņš brīvajos brīžos rakstīja gan savam priekam, gan videospēļu portālam Gamez.lv, kas tagad vairs neeksistē. 

Vēlāk strādāja laikraksta Diena ārzemju ziņu nodaļā, bet 22 gadu vecumā, kad sākās ekonomiskā krīze, pēc štatu samazināšanas laikraksts bija jāatstāj. 

Draudzene jau meklēja darbu ārzemēs, un Vilis 2008. gadā nolēma kopā ar meiteni pārcelties uz Lielbritāniju. Londonā ar darba meklēšanu gan neveicās tik raiti, kā gribētos. Tādēļ sācis tulkot. 

Pirmais Viļa iztulkotais darbs bija Boba Dilana memuāri Hronikas. Pirmā grāmata. Paralēli tulkošanai un savas grāmatas rakstīšanai Vilis strādāja dažādos darbos, piemēram, labdarības apģērbu veikalos. Pēdējā gadā Lielbritānijā vadīja labdarības grāmatu veikalu. Vilis smejas — vismaz kaut kur noderējis viņa Latvijas Universitātē saņemtais ekonomikas bakalaura grāds, kuru viņš ieguvis nevis tāpēc, ka šī nozare ļoti saistījusi, bet domājot par darba iespējām nākotnē.

Sadraudzējies ar katalāņu meiteni, Vilis 2014. gadā nolēma pārcelties uz Barselonu. Tur ļoti iepaticies, jo pie sirds gājis karsts klimats, arī cilvēki esot saprotamāki. Tolaik Viļa pamatdarbs jau bija tulkošana Latvijas izdevējiem. 

Paralēli viņš turpināja Londonā sākto literatūras aģenta darbu — mudināja izdot latviešu autoru grāmatas ārzemēs. Tas sācies nejauši — toreizējais Latvijas Literatūras centra vadītājs Jānis Oga piedāvāja Vilim aizbraukt aprunāties ar britu izdevējiem, lai tiem pastāstītu par Latvijas autoru darbiem. Sācis to kā brīvprātīgu darbu bez atlīdzības, bet lēnām sakrāti noderīgi kontakti, un bijis vieglāk sarunāties ar izdevējiem, ieteikt literatūru. Vēlāk, sākoties Latvijas simtgades atbalsta programmām, pieredze atmaksājusies, un tas kļuvis jau par algotu darbu. Vilis uzsver, ka grāmatu «aģentēšana» ir komandas darbs, bet priecājas, ka roku pielicis, lai angļu valodā iznāktu Jāņa Joņeva Jelgava 94 un Rūdolfa Blaumaņa Nāves ēnā. 

Nekaunība aģentam noder 

Ārzemēs pavadītie gadi palīdzējuši apgūt jaunas prasmes. Dzīvojot Barselonā, Katalonijas reģiona galvaspilsētā, Vilis apguvis katalāņu valodu, jo gribējis sarunāties ar savas draudzenes vecākiem viņu valodā. «Būtu bijis nesmuki, ja manis dēļ viņiem būtu jārunā spāniski,» paskaidro Vilis. Tieši tolaik katalāņi aktīvi centās panākt neatkarību no Spānijas, un 2017. gadā, atminoties ārzemju ziņu žurnālista laikus, Vilis pat sagatavoja žurnālam Ir reportāžu par neatkarības referendumu. Barselonā iemācījās arī spāņu valodu, bet tā vēl neesot tik laba, lai varētu tulkot literatūru. Pagaidām darba pietiek ar angļu valodas tekstiem, tāpēc spāņu valodu viņš turpina mācīties savam priekam. 

Dzīve ārzemēs palīdzējusi arī augt psiholoģiski. Pirms došanās pasaulē Vilis bijis kautrīgs, bet vajadzība saprast, «kā lietas notiek» Spānijā un Lielbritānijā, piespieda savu nedrošību pārvarēt. Spēja improvizēt un būt «labā nozīmē nekaunīgam» Vilim palīdz literārā aģenta darbā. 

Galvenais aģenta pienākums ir tikties ar ārzemju izdevējiem un piedāvāt viņiem Latvijas autoru grāmatas, tāpēc pārsvarā darbs notiek grāmatu tirgos Frankfurtē un Londonā. Dažkārt Vilis braucis arī uz Parīzi un Skandināvijas valstīm. Šajos pasākumos bieži vien modri jāskatās, kurā brīdī kāds izdevējs ir brīvs, un pašam jāiet klāt: «Sveiki! Vai vēlaties parunāt par Latvijas literatūru?»

Ārzemju izdevēji brauc arī uz Latviju. «Trīs četras dienas patusē, varbūt pirmo reizi ierauga Rīgu, tiekas ar autoriem.» Vilis to visu organizē. Šādi braucieni ir izdevīgāki, jo grāmatu tirgos viss notiek pēc konveijera principa un izdevēji bieži pat neatminas satiktos rakstniekus. Bet šādos braucienos ir iespēja «ielikt vietējo autoru darbus kontekstā». Vilis arī īpaši piemeklē grāmatas, kas varētu interesēt konkrēto izdevēju. Latvija vēl esot diezgan eksotiska zeme, tāpēc daudziem ārzemēs interesē tie autori, kuri apraksta, «kā ir būt Latvijā mūsdienās». «Tas varbūt nav tik interesanti mums pašiem, jo labi zinām, kā šobrīd ir Latvijā,» saka Vilis. 

Izdevējiem interesē arī darbi par PSRS periodu. Piemēram, Noras Ikstenas romāns Mātes piens aizgājis tik labi, jo dod iespēju šajā laikā ieskatīties caur universāli saprotamām ģimenes attiecībām.

Romāns atvilktnē

Paralēli tulkošanas darbam Vilis jau Lielbritānijā rakstīja savu romānu. 2015. gadā, kad viņš jau bija nokļuvis Spānijā, Latvijā to izdeva apgāds Mansards. Romāns Lielā pasaule ir satīra par cilvēku grupiņu, kas devušies prom no sabiedrības ar mērķi radīt labāku Latviju. Kad grāmata tapa, Viļa darbs vēl nebija saistīts ar rakstīšanu, tāpēc viņš cēlās agri un stundu pirms darba veltīja rakstīšanai. Ne visu, ko uzraksta, viņš publicē — esot pabeidzis fantastikas romāna melnrakstu, tomēr šobrīd tas «novietots atvilktnē». «Pārāk ilgi nomuļļāju,» paskaidro Vilis. Viņš ir pārliecināts, ka pēc kāda laika, kad pašam būs prieks pie tā strādāt, tomēr atgriezīsies pie romāna. «Vismaz treniņš bija,» atzīst rakstnieks.

Gatavs arī miniatūru krājums, kas jau nosūtīts izdevniecībai, bet tai «ļoti lēni iet ar lasīšanu», tāpēc rakstnieks gatavojas tekstu nosūtīt arī citiem. «Tagad nerakstu katru dienu, joprojām tulkoju un rediģēju, tomēr rakstīšana man šķiet galvenais,» saka Vilis.

Vilis Kasims šogad darbojas arī Latvijas Literatūras gada balvas ekspertu komisijā. Par nominētajiem darbiem viņš gan nevar runāt, jo 25. aprīlī jāpaziņo uzvarētāji. Kopumā Vilis uzskata, ka Latvijas literatūra ir kļuvusi rietumnieciskāka tēmu izvēlē. Jaunāko paaudžu autori, pateicoties valodas prasmēm un tehnoloģiju iespējām, lasa mūsdienu ārzemju autoru darbus un biežāk pievēršas arī tiem jautājumiem, kas ir svarīgi ārpus Latvijas. Mainās arī rakstīšanas tendences — pirms aizbraukšanas uz ārzemēm Vilim bijusi sajūta, ka autori vairāk koncentrējas uz formu un par labām grāmatām tika atzītas tās, kurās rakstnieks no valodas izspiedis visu. Šobrīd, viņaprāt, lielāks uzsvars tiek likts uz sižetu un tēliem. «Varbūt tas ir tāds vilnis, mode. Nāks jauna paaudze, kas rakstīs citādi,» pieļauj Vilis.

Pirmais un pēdējais

Atgriezties Latvijā Vilis nolēma, kad Barselonā izira attiecības ar meiteni. «Vēl kādus pāris mēnešus padzīvoju, bet sāku domāt: kāda jēga man te palikt?» Pieņemt lēmumu palīdzējis arī fakts, ka Latvijā dzīvošana ir lētāka. Kopš 2018. gada vasaras viņš ir atpakaļ. «Nenožēloju,» viņš secina par desmit ārzemēs pavadītajiem gadiem. Vilim vienmēr patikuši Tuvie Austrumi un Ziemeļāfrika — ja rastos iespēja, kādu laiku labprāt padzīvotu arī tur, lai iepazītu vietējo dzīvi un cilvēku domāšanas veidu. Pašlaik gan pamest Latviju uz ilgāku laiku viņš neplāno.

Dzīvojot ārzemēs, tulkošana bija Viļa pamatnodarbošanās, un viņš uzņēmās visus darbus, ko vien piedāvāja, — centās gadā iztulkot trīs vai četras grāmatas, lai kopā ar aģenta darbu pietiktu ienākumu. «Pašlaik dzīves izmaksas šeit ir mazākas, un es strādāju žurnālā Punctum, varu tā brīvāk,» atgriešanās plusus savelk Vilis. Piemēram, nesen atteicies tulkot kādu pašpalīdzības grāmatu. Tā vietā pabeidzis krievu rakstnieka Sergeja Dovlatova satīriskā stāstu krājuma Zona tulkojumu, kas vēsta par autora pieredzēto, sargājot cietumniekus Padomju Savienībā. Vajadzējis strādāt rūpīgi, jo Dovlatova rakstības veids ir specifiskāks nekā Viļa iepriekš tulkotajiem fantāzijas un fantastikas rakstniekiem.

Ar kuriem tulkojumiem viņš lepojas visvairāk? Kasims smejas, ka «atbilde sanāk visai tipiska», proti, visvairāk patīk pirmais un pēdējais darbs. Pirmais bija minētie Boba Dilana memuāri, pie kuriem, tāpat kā Dovlatova gadījumā, vajadzēja kārtīgi piestrādāt, lai latviešu valodā pārnestu oriģinālā teksta īpatnības. «Jebkurā tulkojumā šis un tas nonivelējas,» atzīst Vilis, skaidrojot, ka vārdu spēles tulkotā tekstā pazudīs bieži, bet, piemēram, vienmēr aktuāls ir jautājums, ko darīt ar rupjo lamu vārdu tulkošanu. Viņš priecājas, ka šobrīd redaktoru stingrība atslābusi — var tulkot brīvāk, lai izklausās tuvāk tam, kā autors iecerējis. Šī valodas «atbrīvošana» notikusi, pateicoties mūsu lieliskajiem tulkotājiem Dacei Meierei, Maimai Grīnbergai un Denam Dimiņam, kuriem savos darbos izdodas tekstu pārnest «dzīvā valodā». Tad arī citiem rokas ir brīvākas.

Par Boba Dilana memuāriem Vilis nesen saņēmis pirmo «fanu vēstuli», kurā uzslavēts tieši tulkojums. Pēc neilgas apdomāšanās viņš atzīst, ka paticis tulkot arī Leva Grosmana Burvju triloģijas romānus, jo aiz piedzīvojumu gabala paslēpti dziļāki ideju slāņi, kurus viņš centies pārnest latviešu valodā. No angļu valodas Vilim gribētos iztulkot kādu mūsdienu amerikāņu rakstnieka Tomasa Pinčona darbu, bet izmaksas pret iespējamo peļņu būtu neproporcionāli lielas, jo garais un sarežģītais teksts tulkotājam prasītu vismaz gadu. Taču tagad Vilis nolēmis izmantot to, ka Latvijā dzīve ir lētāka, un vairāk nodoties tieši tam, ko vienmēr gribējis darīt — rakstīt.

Līdzatvestās atziņas

Kā visvairāk pietrūkst no dzīves ārpus Latvijas?
No Londonas pietrūkst koncertu, bet no Barselonas — karstuma. 

Jauna lieta, ko iemācījās svešumā
Atskaitot valodas, lielākais ieguvums ir kautrības atmešana, jo nācās sevi lauzt.

Ko gribētu ieviest Latvijā?
Barselonas mikrorajonu kultūru — tie ir kā mazpilsētas, kurās ir cieša kopienas sajūta. Barselonā cilvēki brauc ciemos cits pie cita uz rajoniem, nevis kā Rīgā, kur visi tiekas centrā. 

Foto — Lauris Aizupietis

Sentimentāla lieta, kuru atveda sev līdzi
Mister Dog Vilim uzdāvināja Londonā — vēl pirms bija redzējis grāmatu, viņš uz tās vāka attēloto suņa zīmējumu nejauši bija atradis internetā un izmantoja kā savu profila bildi ziņu apmaiņas forumos. Grāmatu viņš vedis sev līdzi gan uz Barselonu, gan tagad uz Latviju.

Vai, cik forši šeit!

Atvērtā saimniecība Zadiņi pie Smiltenes atgādina izgudrotāju ciemu: neparasti riteņi, kājminams ūdens pumpis un pat veļasmašīna. Svarīgākais ir visiem sadzīvot, nevis kalt abstraktus biznesa plānus, saka ienācēji. Gandrīz katram pagaidām ir kāds attālinātais darbs

Aprīļa beigās gaisu piepilda putnu dziesmas, ielejā pie mājas saulē sudrabota aizlokās Rauzas upīte. Tomēr iztēlē uzburtas vecas, romantiskas lauku sētas vietā Launkalnes pagasta Zadiņos netālu no Smiltenes mūs sagaida moderns ēku komplekss. Pagalmā — bruģis un pat asfalts! Namatēvs Elgars Felcis piekrīt: pirms trim gadiem, atbraucot apskatīt Zadiņus, arī viņi ar sievu Veroniku bijuši pārsteigti par civilizācijas raupjajām korekcijām neskartas dabas paradīzē. Kā, lauku mājā dzīvojot, var elpot asfaltu, priecāties par mākslīgi izveidotu Rauzas līkumu un sešu dīķu kaskādi? 

Viss mainījās, kad 2018. gada pavasarī gandrīz vienlaikus ar viņiem šeit iemitinājās otra ģimene. «Riteņu džeks», kā vīru Gati Kreicbergu jokojot sauc dzīvesbiedre Hanna, no Rīgas šurp atveda prāvu oriģinālu veloierīču klāstu, kas darinātas Apokalipses jātnieku darbnīcā Andrejostā un Velopunktā Brasā. Gatis ir arī daudzu Vecrīgas velorikšu autors.

Ar viņa ierašanos Zadiņos asfalta esamība pēkšņi attaisnojās. To sāka apdzīvot riteņi. Magnēts bērniem, bet šīm ierīcēm ir arī praktisks pielietojums. Kravas elektrovelosipēda lielajā kastē pirmklasniece Emīlija, bērndārznieki Marcels un Tālis tiek vesti uz Launkalnes sākumskolu divu kilometru attālumā. Pat pieaugušos šad tad kādam brīvprātīgajam sanāk aizvizināt trīs kilometrus līdz tuvākajai autobusu pieturai.

Zadiņos vēl nav zirgu un govju, toties ir piecas kazas un divi suņi. Šogad plānots ievērojami palielināt dārzu platību. Mērķis pagaidām neesot sevi pilnībā apgādāt ar sezonāliem augļiem un dārzeņiem, bet pakāpeniski spert soļus šajā virzienā. Kā nekā, saimniecībā dzīvo jau astoņi pieaugušie un četri bērni. Kreicbergu trīsgadīgais Tālis vairs nav jaunākais. 23. martā Elgaram un Veronikai tepat netālu, vecmātes Rudītes Brūveres vadītajā mājā Ģimenes šūpulis, piedzima Ida Beata. Paredzams, ka kopiena turpinās paplašināties.

Ar Amerikas latvietes gādību

«Atvērtā saimniecība Zadiņi — atvērti gan dažādiem pasākumiem, gan apciemojumiem. Atvērti arī tam, ka cilvēki var pievienoties un dzīvot šeit,» deklarē Elgars, ar basām kājām stāvēdams dīgstošajā zālē. «Nav tā, ka mēs, pirmie, kas šeit esam apmetušies, novelkam žogu, un viss beidzas. Ja tas ir atspēriena punkts mums, var būt atspēriena punkts arī citiem. Tie, kas pārceļas, līdzās uzbūvē savu māju un atbrīvo telpas, kur atkal citi cilvēki var ievākties.»

Doktorants Vāgeningenas Universitātē Nīderlandē un Latvijas Universitātes pētnieks, starpdisciplinārs ilgtspējas zinātnieks Elgars Felcis lauku nostūrī izveidojis domubiedru kopu, šo māju īpašnieces Ievas Zadiņas aicināts. 

«Īss kurss vēsturē,» viņš paziņo. «Zadiņi, senajās kartēs Saddin, ir vecsaimniecība, kas pastāv jau vairākus simtus gadu. Tāpēc tāds mērogs, te ir gandrīz 90 hektāru. Mežs — kādi 60. 30 hektāri — zeme un ūdens.» 

Zadiņu vecie saimnieki izsprukuši no 1941. gada represijām, bet Otrā pasaules kara beigās sapratuši: vai nu jābēg uz Rietumiem, vai tiks piešķirta «brīvbiļete» uz Sibīriju. Ģimene nonāca ASV. Ieva Zadiņa, šo māju īpašniece, dzimusi 1942. gadā vēl Latvijā, tagad dzīvo Ņujorkā. 90. gadu sākumā viņa atguva īpašumu, kas bija izsaimniekots, vecās mājas — nodedzinātas. Palicis 30. gadu beigās celtais milzīgais šķūnis un kūts. Uz ilgāku laiku Ieva uzticēja Zadiņus radiem, kokrūpnieka ģimenei, taču viņu dzīves filozofijas nesaskanēja. 

«Ieva ir vides aktīviste, interesējas par permakultūru un domāja, kā īpašumā varētu attīstīt šāda veida iniciatīvas. Tas varētu būt atspēriena punkts jauniešiem, ģimenēm, jaunām idejām,» iezīmē Elgars. Ārzemju latviete piedāvājusi Elgara vadītajai Latvijas Permakultūras biedrībai iespēju saimniekot Zadiņos. «100 cilvēku, kas dzīvo pa visu Latviju, īpašumu nevarētu pārvaldīt, bet viena ģimene te «noslīktu». Izlēmām izveidot kodolgrupu. Ideja, ko liku Ievai priekšā, — lai šis īpašums nevis padara vienu ģimeni bagātu, bet ļauj daudzām ģimenēm dzīvot labi. To tomēr nevajadzētu griezt gabaliņos, bet astāt kā vienu veselu,» stāsta Elgars. «Pārāk liela koncentrēšanās uz privātīpašumu patiesībā ir daļa no vides, ekonomikas un sabiedrības problēmām.»

Arī viņa sieva Veronika uz pasauli skatās akadēmiski. Pāris iepazinās, studējot socioloģiju maģistrantūrā Varvikas Universitātē Anglijā, pēc tam piecus gadus dzīvoja Veronikas dzimtajā Polijā. Uz Rīgu pārcēlās, kad vīrs ieguva grantu, lai veiktu pētījumu Vāgeningenas un Latvijas Universitātes sadarbības projektā SUSPLACE. 

Latvijā Veronika savukārt satika vācieti Hannu, kas bija sociālā darbiniece resursu centrā sievietēm Marta. Ar abu kopēju draudzeni Lauru Bužinsku organizējušas «feminisma tikšanās», kur sievietes var diskutēt par sev svarīgām tēmām. Kaut kā aizrunājušās līdz dzīvei laukos. 

«Hanna atbrauca uz Zadiņiem: vai, cik forši šeit!» iesmejas Veronika. «Iedomājieties, jūs man šodien teiktu: vai, cik forši šeit, un pēc mēneša jau ierastos ar čemodāniem. Tas laikam bija novembrī, kad viņa izdomāja: es šeit dzīvošu. Teicu — pagaidi, uzaicini uz sarunu vismaz to savu džeku, lai mēs varam satikt arī otru cilvēku!» Tā Elgars iepazinies ar Gati un novērtējis: labs, prātīgs, viss kārtībā. «Jau nāca Ziemassvētki, mēs paši bijām Polijā, pārcēlāmies uz Zadiņiem tikai aprīlī,» atceras Veronika. «Domājām, pa svētkiem varbūt vajadzētu sazināties, lai saprastu, kā viņiem iet ar pārvākšanos. Piezvanījām, Hanna teica: Gatis ar savām lietām jau ir klāt.»

Kājminamās iekārtas

Mūsu saruna rit latviski. Ne Hannai, ne Veronikai nav jāmeklē pēc vārdiem. Tikai ar bērniem viena runā poliski, otra — vāciski. Hanna 2010. gadā, 18 gadu vecumā, Eiropas brīvprātīgo servisa programmā sāka strādāt Lietuvas organizācijā Caritas, kas rūpējas par cilvēktirdzniecības upuriem. Tad Drēzdenes Universitātē studēja sociālo darbu, Erasmus apmaiņā atkal devās uz Lietuvu. «Biju atbraukusi uz Liepāju, tur iepazinos ar Gati. Diezgan iespaidīgi riteņi — kā var nepamanīt?» viņa piemiedz ar aci. Abi ir radoši cilvēki. Tāpat kā Gatis galdnieka amatam pašmācības ceļā pievienojis riteņu restaurāciju un izgudrojumus, Hanna attīstījusi mākslas talantu, pelna naudu ar ilustrācijām bukletiem un portāliem. «Kad tu gaidi bērnu, nāk virsū bērnības armiņas. Gaidot Tāli, sapratu, ka ar bērnu neredzu sevi pilsētā. Esmu uzaugusi laukos 100 kilometrus no Hannoveres, kalnainā rajonā. To pašu gribēju dot savam bērnam. Kontaktu ar dzīvniekiem, dabu. Lai viņš redz, no kurienes nāk ēdiens, kādi ir gadalaiki,» runā Hanna. 

Arī šīs ģimenes profesijas, tāpat kā Felčiem, ļauj strādāt attālināti. Hanna jau pirms tikšanās ar Veroniku bija centusies atrast Latvijā ekokopienas, kas tagad kļūst arvien populārākas Rietumu pasaulē. Baltijas valstīs tās vairumā gadījumu saistītas ar garīgām praksēm, taču Hanna gribēja dzīvot laukos bez šāda uzstādījuma. Gatis savukārt sākumā bažījies, vai Vidzemē spēs nodrošināt iztikšanu ar velodarbiem. Velti uztraucās! Iecienīta meistara klientiem pāris stundu brauciens no Rīgas neesot šķērslis. Arī mūsu tikšanās laikā darbnīcā otru dzīvību atgūst Ērenpreisa ritenis, pēc individuāla pasūtījuma top laiva amfībija.

«Sākot dzīvot Zadiņos, Gatis uzreiz saprata, ka Rīgā ir tikai strādājis, lai varētu samaksāt darbnīcas īri. Diezgan bezjēdzīgi!» iesaucas Hanna. «Nepārtraukts stress, nav laika ģimenei un veselīgām attiecībām. Bija skaidrs, ka ilgi tā nevarēs turpināties. Jā, šeit, laukos, ir mazāk klientu, bet arī daudz mazāki izdevumi. Vairāk brīva laika, radošu ideju.» 

Ritenis driftēšanai ar tādu kā ceļarulli aizmugurē. «Velovanna» uz četriem riteņiem, patiešām gatavota no īstas vannas, kas pārgriezta uz pusēm. Elektropiedziņas velotraktors, kam tiks piestiprināta kultivēšanas iekārta ar «nažiem» — apskatām Gata darinājumus. «Velotraktoram  rakstījām Leader projektu, ko realizē vietējā Abulas lauku partnerība,» stāsta Elgars Felcis. «Un arī citām kinētiskās enerģijas kājminamajām iekārtām, kā mēs tās saucam. Velopumpis stāv pie dīķa, Gata darbnīcā ir arī galds elektrības ražošanai un veloveļasmašīna. Ielej uzkarsētu ūdeni, uzmin, lai veļa pamērcējas, pamin vēl… Mūsu projektā Off-grid: Do It Yourself esam iekļāvuši saules kolektorus, vēja turbīnas. Un kāpēc lai tur nebūtu kājminamās iekārtas, ja Gatis ir šeit? Projektā vispār ir 11 partneri: trīs Somijā,  divi Igaunijā, viens Lietuvā un trīs Latvijā, arī ekociemats Gotlandē.»

Pats Elgars dzīvojamajā mājā, kur tagad mīt Felču un Kreicbergu ģimenes, ar draugu palīdzību 2017. gada rudenī iebūvēja novatorisku raķeškrāsni. «Ļoti ekonomiska,» viņš slavē. Vakarā uz stundiņu iekurinu, un miers.» Arī dārzkopībā Zadiņos tiek izmēģinātas jaunas pieejas. «Ir svarīgi iedrošināt cilvēkus eksperimentēt, dzīvot citādi. Kombinēt labi zināmo ar jauno,» uzsver kopienas līderis. Mulčēšana, apstādinot nezāļu augšanu ar koka skaidu vai salmu klājumu, vairs nevienu nepārsteigs. «Pilsētas zemnieki» Zadiņos azartiski izmēģina, kādas iespējas sniedz dārzāju stādīšana terasēs un ar koksnes trūdiem pildītās augstajās «Hūgeldobēs», kuru autors esot austrietis Zeps Holcers. Aprīļa beigās zemē jau ieliktas pastinaku, burkānu, biešu sēklas, istabās uz palodzēm savu kārtu nonākšanai siltumnīcā gaida pašu audzēti tomātu stādi.

Elgaram, darot vienkāršos darbus kopā ar kopienas «kolēģiem» un bērniem, atmiņā nākušas bērnības vasaras lauku mājās pie Ieriķiem. «Mani vecāki strādāja universitātē, bet vectēvs Jānis Jirgensons bija agronoms, Lauku Avīzes sējas kalendāra sastādītājs 90. gadu sākumā. Vecmamma, skolotāja, pārņēma sava tēva bišu stropus. Gulēšana sienā, staigāšana basām kājām visu vasaru… Kad dzīvoju astoņus gadus ārzemēs, protams, tā visa ļoti pietrūka,» viņš atzīstas.

Aktuāli: kā pazīt sēnes?

Otrā mājā, kam apakšā ir pirts, mīt kopienas pagājušā rudens jaunpienācēji — latvietis Dainis un beļģiete Selīna. Ar Zadiņiem dzīvi grib saistīt arī divi individuāli iemītnieki Kārlis Zīle un Aigars Rubiķis. Mehāniķis un ārstniecības augu speciālists, kas gatavo ziedes un tinktūras.

Bet Dainis profesionāli taksē un mēra mežus, bioinženiere Selīna iztikšanu nodrošina ar dažādiem projektiem. «Internets!» viņa uzsit knipi. «Patlaban organizēju start-up uzņēmumu Briselē, kas cilvēkiem piedāvās dāvanu sertifikātus. Šīs dāvanas nebūs lietas, bet piedzīvojums, kas saistīts ar Briseles ilgtspējīgo attīstību. Piemēram, iemācīties virtuves gudrības vai kā pašam izgatavot auskarus. Visām dāvanām ir zero waste un resursu atjaunošanas raksturs. Mana dzīve Zadiņos jau arī atbilst šai vērtību sistēmai. Es būtu priecīga vēl vairāk iegūt «vietējās» zināšanas un dot ieguldījumu šejienes sabiedrībai.»

Patiešām, Zadiņu komanda divas reizes nedēļā vada pēcpusdienu nodarbības Launkalnes sākumskolas skolēniem, apkārtnes bērni ar vecākiem ir bieži viesi šeit.

Viņiem, pilnīgiem ienācējiem, skola ir palīdzējusi iepazīties ar vietējiem, secina Elgars. «Bioloģiskajam zemniekam, kas tikko mums atveda pienu, mazdēls Gustavs iet ar mūsu meitu Emīliju vienā klasē. Normāli un dabiski.» Visu, ko paši nevar saražot un izaudzēt, viņi cenšas iegādāties nevis veikalā, bet no vietējiem. Ir novirzījuši uz savām mājām Gulbenes puses tiešās pirkšanas pulciņa zemnieku piegādes, kas pa Vidzemes šoseju ripo tālāk uz Rīgu.

«Vai jums tiešām nebija problēmu iedzīvoties un pavadīt ziemu laukos svešā zemē?» pārjautāju Zadiņu dāmām Veronikai, Selīnai un Hannai. «Jā, ļoti savādā zemē,» viņas ar humoru apspēlē angļu vārda strange divējādo nozīmi. «Spītīgu introvertu zemē, tik sarežģīta kombinācija!»

«Man ļoti patīk neskartā Latvijas daba — tas, ka apkārt ir daudz vairāk dabas nekā cilvēku,» nopietna kļūst Selīna. «Beļģijā saikne ar dabu cilvēkiem ir zudusi vai nav tik manāma. Bet te ir gluži pierasts domāt: es svinēšu dabā. Esmu dusmīgs vai satraukts, jāiet pastaigāt pa mežu!» 

Sarunas pavedienu pārņem Hanna: «Latvijā pat hipsteris un instagramētāja zina, kā pazīt kādu ēdamo sēni. Vācijā kaut kas tāds nebūtu iedomājams. Mans mīļākais lamuvārds latviešu valodā ir «ej bekot»! Atrodi mežā ļoti retu sēni un bez tās nenāc ārā!» viņa smejas. Baravika, bērzu beka, gailene, čigāniete… Meitenes citu pēc cita atceras nosaukumus.

«Vēl viens iemesls, kāpēc šeit esam, — kopā spējam pasmieties par izaicinājumiem, dalīties ne tikai ar salasītajām sēnēm, bet arī citu veidu atbalstu,» atkal runā Selīna.

«Pats galvenais — šī vieta mums dod lielu brīvību un iespējas gan profesionālā, gan dzīvesveida ziņā,» pabeidz Hanna.

Viņa, Gatis un mazais Tālis rudenī ievākšoties pašu celtā mājā, ko dēvē par hobitu namiņu. Ekskavators pamatu nolīdzināšanai ierādīsies pēc Lieldienām.

Katrai Zadiņu ģimenei ir savi mērķi, bet ir arī kopēji plāni, kam līdzekļi tiek likti   atsevišķā kasē. Piemēram, biškopības attīstīšana un mājputnu iegāde. 

Šis sadzīves modelis nav unikāls, pasaulē ir pietiekami daudz veiksmīgu un arī neveiksmīgu ekociematu un kopienu piemēru, rezumē Elgars. «Skaidrs, ka pamatā ir sadzīvošanas jautājums. Nepie-tiek superbiznesa plānus sarakstīt, ja mēs pēc gada sastrīdamies un cits citam neskatāmies virsū. Tad varam tos plānus mest raķeškrāsnī.»

Viņi cenšoties veltīt laiku cits citam, nevis noslēgties katrs savā teritorijā. Iknedēļas sapulcēs risinot aktuālos jautājumus, ik pa pāris mēnešiem Skype sazvanoties ar mentori Ievu Zadiņu Amerikā. Pārrunājot arī mazos ikdienas piedzīvojumus un priekus. Piemēram, Hanna nekad nebija dzirdējusi, kā griež grieze — jautājusi, kurš dzīvnieks spēj izdot tādu skaņu?

«Te ir lapsas, stirnas, aļņi, zaķi, lūši — pilns komplekts,» priecājas Elgars. «Pagā-jušovasar melnais stārķis pārlaidās, apsēdās uz jumta kores…» Un pēc tam Ida piedzima? «Jā, tā sanāk,» viņš smaida un sāk rēķināt. «Kad Emīlija būs trešajā klasē, Ida ies uz bērnudārzu, bet Marcels sāks iet pirmajā klasē.» Saredzat nākotni šeit, jautāju. «Jā,» Zadiņu patriots atbild īsi.

Pāri visai kartei

Solvitai un Kasparam Adamovičiem nonākšana Austrālijā bija spontāna izvēle. Ieguvuši šīs valsts pilsonību, viņi tomēr izlēma atgriezties. Jaunākajam dēlam Danielam, pametot Austrāliju, bija divi gadi — tikpat, cik vecākajam brālim Leo, kad viņš brauca prom no Latvijas

Adamoviču ģimenes māja Bērzciemā ir skaista. Jumīši stalti sēž korē virs niedru jumta, jau no pagalma redzama jūra. Vasarā var ieskriet peldēties, ziemā notīrīt ledu slidotavai mazajiem dēliem. Zvejas sezonā ielaist laivu. «Tepat pie jūras vasarās esmu audzis, cik sevi atceros, tēvs vienmēr uz copi ņēma,» ierunājas ģimenes galva Kaspars. Arī tagad pagrabā stāv kaste ar pašu ķertiem Usmas zušiem. Aizgājuši pensijā, vecāki no Rīgas pārcēlušies uz senču īpašumu, dzīvo blakus mājā. Bet Kaspars ar sievu Solvitu pēc astoņu gadu prombūtnes pagājušogad Bērzciemā atgriezās no Austrālijas. 

«Melburnā mēs nevarētu atļauties nopirkt māju pie pludmales, kāda mums ir Latvijā, vai ne?» ieminas Solvita. «Mēs tur nevarētu atļauties nopirkt neko, kas mums patiktu,» vīrs saliek visu pa plauktiņiem.

Ir nauda — studē!

Solvitas un Kaspara aizbraukšanas stāsts nav tipisks. Dižķibelei, kas vainojama daudzu viņu paaudzes jauno ģimeņu bēgšanā no Latvijas, tajā ir tikai sekundāra loma. 

«Es jau vidusskolā zināju, ka gribu padzīvot ārzemēs. 2004. gadā, kad Latvija iestājās Eiropas Savienībā, mācījos 11. klasē,» paziņo Solvita. 

Toties Kaspars 20 gadu vecumā bija paspējis apbraukt apkārt zemeslodei. Pabeidzis Liepājas Jūras koledžu, strādāja uz tankkuģiem, kas peldēja zem Norvēģijas karoga, pa visu pasauli veda ķīmiju. «Āfrikas valstis, Indija, Singapūra, Ķīna, Japāna, Austrālija, ASV,» viņš uzskaita. Strādīgais latvietis īsā laikā kļuva par otro kapteiņa palīgu, stūrmani. «Latvijas Jūras akadēmiju pabeidza, kad jau bijām Austrālijā. Brauca uz Latviju kārtot eksāmenus un aizstāvēt bakalaura darbu,» piebilst Solvita.

Gribējās Austrālijā aizķerties ilgāk, tāpēc pārcēlāties uz turieni? «Sievai gribējās,» vīrs piemiedz ar aci.

Talsu meitene Solvita rīdzinieku Kasparu pazina jau pusaudžu gados, abu vecāki ir ģimenes draugi. Simpātiskais jūrnieks braucis ciemos, stāstījis par eksotiskām valstīm. «Aizgāju uz Rīgu mācīties LU vēsturniekos, mūsu attiecības kļuva nopietnas. 20 gadu vecumā paliku stāvoklī ar Leo. Doma par dzīvi ārzemēs izgaisa,» viņa atceras.

Tomēr 2009. gadā, kad Leo bija divi gadi, Solvita atkal sākusi nemierīgi dīdīties. «Likās, ka dzīve ir apstājusies, vajag izdarīt kaut ko kardinālu.» Tikko iegūtajam humanitāro zinātņu bakalaura grādam nav redzējusi pielietojumu. Bija cerējusi uz darbu valsts sektorā, bet ministrijās, sākoties ekonomiskajai krīzei, atlaida darbiniekus, algas bija smieklīgi zemas. 

Kasparam gan ar darbu viss bija kārtībā, beidzot bija izdevies dabūt to krastā, Rīgas ostā. «Ogļu terminālī, ko tagad pārveda uz Krievu salu,» viņš precizē. «Tur biju darbu vadītājs, stividors trīs gadus, putekļus ēdu.» 24 stundu maiņa, tad trīs dienas brīvas. Šāds grafiks pamīšus ar Leo vecmāmiņu ļāva Solvitas prombūtnes laikā pieskatīt mazuli, tāpēc sievas idejai par pasaules iepazīšanu vīrs neteica «nē».

Galamērķus viņa meklēja jūrnieka pasaules kartē. «Es zināju angļu valodu, bet Amerika nevilināja. Kanāda arī ne — laikapstākļu dēļ. Īrija un Anglija ceļošanai — jā, bet dzīvot un veidot ģimeni — ne,» Solvita pragmatiski uzskaita. «Jaunzēlande — pārāk tālu. Izvēle krita uz Austrāliju. Protams, tas bija traks lēmums.»

Sociālie tīkli 2009. gadā vēl nevirmoja kā šobrīd, informācijas aprite — minimāla. Vienīgais kontakts kārotajā galamērķī bija mammas draudzenes meita, kas strādāja Melburnas veco ļaužu ciematā. Izpētīdama stingros Austrālijas imigrācijas noteikumus, Solvita nonāca pie slēdziena, ka viņas vienīgā iespēja — nokārtot angļu valodas eksāmenu un iegūt studenta vīzu maģistrantūrai. Dzīvesbiedram tā ļautu strādāt pilna laika darbu, bet viņai pašai — pusslodzi. Izdevās iekļūt grāmatvedības studiju programmā Balaratas Universitātē. «Vienkārši naudas lieta. Ja tev ir nauda, tu vari tikt studēt — no vēsturnieka kļūt par grāmatvedi.»

Lidojums Rīga—Londona—Kualalumpura—Melburna Solvitas dzīvē bija pirmais. Kualalumpuras lidostā sasmaržojot Āzijas mitro gaisu, pakrūtē kņudējis. Skumjas pēc Latvijā palikušā puisīša un vīra viņa mācījusies atvairīt. «Mani stiprināja doma, ka problēmas ir tikai īstermiņā. Es to daru, lai mums visiem beigās būtu labāk.»

Visu laiku auto

Solvitas «karjera» Melburnā sākās ar īres istabu pie kādas latviešu ģimenes, tādiem pašiem jaunatbraucējiem. Kaspars ar Leo pievienojās pēc septiņiem mēnešiem, kad uzņēmīgā mamma jau bija atradusi darbu un noīrējusi dzīvoklīti. «Negāja viegli. Pat lai atvērtu kontu bankā, vajadzēja rekomendācijas. Pirmos trīs mēnešus nostrādāju par viesmīli kafejnīcā, vienkārši gāju iekšā: labdien, mani sauc Solvita, šeit ir mans CV 

Blakus kafejnīcai, kur Solvita strādāja, kāds vīrietis atvēris koka grīdu ieklāšanas firmas biroju. Solvitai tur palaimējās dabūt daudz stabilāku lietvedes darbu. Tur viņa nostrādāju sešus gadus, līdz piedzima otrs dēls Daniels. 

«Pirmie divi trīs gadi bija ļoti stresaini,» viņa atzīstas. «Vispirms man bija pēcstudiju vīza, tikai, kad ieguvām pastāvīgās uzturēšanās vīzu, dzīve nomierinājās.» Melburnas internacionālajā burzmā gan iejusties nebija problēmu. «Cilvēki ir ļoti laipni, kaut redz, ka neesam vietējie, attieksme neatšķiras.»

Arī Kasparam nācās pacīnīties. Viņa Latvijas Jūras akadēmijas diplomu Austrālija neatzina, jo nebija noslēgts starpvalstu līgums. Vīrs dabūja darbu Melburnas ostā, smejas, ka vismaz kuģus redzējis katru dienu. «Darba bija daudz, jo Austrālija ir liela sala, tiltu no Eiropas neuztaisīsi, visa krava ceļo pa jūru. Austrālijā darbaspēks nav lēts, daudz vieglāk ir preci ievest, nekā taisīt pašiem — sākot no drēbēm un beidzot ar mēbelēm. Astoņos gados, ko es tur nostrādāju, osta kļuva divreiz lielāka.»

2015. gada aprīlī Adamoviči nolika eksāmenus Austrālijas pilsonībai. Pašu drošībai, lai bērniem nākotnē būtu papildu iespējas. «Ja tev ir pase, vari jebkurā laikā tur atgriezties. Ja gribi, brauc dzīvot uz turieni, nebūs jāmocās kā tēvam ar māti.»

Tomēr bērni arī bija viens no galvenajiem iemesliem, lai 2017. gadā atgrieztos Latvijā. «Melburnā pārvācāmies kādas trīs reizes. Kad beidzu studijas, Leo dēļ izvācāmies ārpus centra, kur ir parki,» atceras Solvita. Jau piecu gadu vecumā, kā pieņemts Austrālijā, vecākais dēls sāka iet skolā. Bez mašīnas — nekur. «Melburnā dzīve bija kā kastītē. Valsts bērnudārzu nav, tikai privātie, un tie parasti ir privātmājās. Metrs zemes un žogs, nākamā māja sākas,» pāris stāsta. Pulciņi dārgi. Līdz 16 gadu vecumam, kamēr paši iegūst auto tiesības, bērni pilsētās ir atkarīgi no vecāku palīdzības. Kaspara darba stundas bija garas, un Solvitas dienas pagāja, vedot mazos uz skolu un pulciņiem.

Austrālijas daba ir brīnišķīga, par to pārliecinājās arī ciemos atbraukušie vecāki. Taču ikdiena vadīta uz asfalta. Karsts, līdz tuvākajai pludmalei — 30, bet mežonīgākam okeānam — 100 km. «Te nākamajā ciemā, Ķesterciemā, ir pat baseins. Nekā netrūkst!» runā Solvita. Bērniem vajag kustēties — te ejam pārgājienos gar jūru, piknikos.

Pats galvenais — Leo deviņu gadu vecumā Austrālijā vairs nerunāja latviski. Latviešu skoliņa, kur viņš sestdienās mācījās valodu, bija pilsētas otrā pusē, stundu jābrauc cauri sastrēgumiem. Vecāki, par spīti dēla protestiem, kad bija mazāks, piespieda doties — lai satiek latviešu vienaudžus. Bija skaidrs, ka ar Danielu, kurš pirms četriem gadiem piedzima Austrālijā, būs tāpat. 

Prom no burzmas

«Nekas jau nenotiek vienas dienas laikā, tā bija notikumu ķēde,» Solvita saka par atgriešanos. «2016. gada 18. novembrī man palūdza teikt runu Melburnas Latviešu namā. Bez iepriekšējas sagatavošanās no sirds pateicu: kāpēc, ja esmu latviete, man 18. novembris jāsvin ārzemēs?» Austrālijas latviešu kultūras dienās skatījusies, kā uzstājas koris Anima no Saulkrastiem, Jāņa Purviņa vadītais deju kolektīvs Līgo, un nav varējusi valdīt emocijas. «Simtgadi mēs jau svinējām Latvijā,» viņa pasmaida.

Paradoksāli, bet Solvita tikmēr Viktorijas Universitātē Melburnā bija apguvusi migrācijas likumus, kļuvusi par reģistrētu migrācijas aģenti, nodibinājusi konsultāciju uzņēmumu Selonia Migration Services. 2016. gada decembrī ar bērniem atbrauca uz Latviju, lai izstādē Skola 2017 interesentiem piedāvātu studijas Austrālijā. «Martā, atgriežoties Austrālijā, pēkšņi sevi vairs tur neredzēju. Jūlijā mēs ar bērniem jau atkal bijām Latvijā. Trīs mēnešu laikā visu nokārtojām, lai atgrieztos,» viņa atceras.

Kaspars katram gadījumam vēl neatteica darbu Melburnā. «Es visu laiku tik ļoti biju «degusi» par Austrāliju, viņš domāja: labi, lai viņi pamēģina atkal iedzīvoties Latvijā!» skaidro dzīvesbiedre. «Es arī nebiju droša, kā Leo skolā ies ar valodu. Nebiju droša ne par ko.» 

Leo 3. klasē Mērsraga vidusskolā iejutās lieliski, tagad mācībās esot  daudz motivētāks nekā Austrālijā. «Pavisam cits mācību stils, kā skolotāja risina problēmas klasē. Austrālijā tā ir valsts sistēma — pat vecākiem par bērniem nekādu kritiku nevar teikt. Galvenais, lai bērns priecīgs, kam viņam tās akadēmiskās zināšanas? Bet tolerance var neveicināt attīstību. No vienas puses, mazam bērnam nevajag spiedienu, bet, kad viņam ir jau deviņi gadi, tā relaksētība sāk uztraukt,» pretrunas iezīmē Solvita. Tagad Leo ir kļuvis patstāvīgāks, pats dodas uz pulciņiem: ģitāras nodarbības, futbols, tautiskās dejas — viss tepat blakus! «Dambretes sacensībās tikko 160 skolēnu konkurencē dabūja 3. vietu!» priecājas vecāki. «Dejošanā skolotāja viņu pat ielika divās grupās — sava vecuma un vecākā. Viņš visu ļoti ātri uztver, iespējams, atvērtība viņam ir no Austrālijas.»

Protams, visvairāk viņus atpakaļ gaidīja ģimene. Viņi atgriezās Bērzciemā, nevis Rīgā. Ģimenes brīvdienu mājā, kas ziemās stāvēja tukša. «Visi brīnījās ne tikai par to, ka atgriezāmies, bet arī — ko jūs darīsit Bērzciemā? Atceros — bija ziemas vakars, filmēju, kā sniedziņš snieg, sūtīju vīram,» Solvita piemin emocijas pēc ierašanās. «Man likās tik forši — miers, ar bērniem prom no burzmas. Protams, Rīgā ir visādas iespējas, kad viņi paaugsies, lai lemj paši.»

Kaspars neslēpj: Latvijā 2018. gada maijā atgriezies ar pretrunīgām sajūtām. «Mums domas ļoti samainījās,» saka sieva. «Darbā Austrālijā viņam bija ļoti labs kolektīvs, uzņēmuma īpašnieki — Ukrainas krievi, superīgi veči, tikai par politiku nerunājām. Kad Kaspars brauca prom, uztaisīja pārsteiguma ballīti, pie kāda drauga mājās iemeta baseinā.»

Taču arī Latvijā Kaspars pie darba tika jau divas nedēļas pēc atgriešanās. «Tagad blakus ciemā Mērsraga ostas pārvaldē strādāju par kuģa kapteini. Viņiem ir loču kuģis, buksieris, kas padziļina ostu, un ledlauzis,» stāsta.

Solvita uz savas migrācijas firmas biroju Rīgā dodas trīs reizes nedēļā. Viņas klienti ir dažādu valstu latvieši, kas grib braukt strādāt vai studēt uz Austrāliju. Ar prieku dod padomus tiem, kuri Austrālijā izdzīvo viņas pašas kādreizējo pieredzi. Taču vēl vairāk sākusi novērtēt visu, kas ir pieejams Latvijā. «20 gadu vecumā ir kaut kur jāaizbrauc, jāredz pasaule, bet 30 gados prioritātes mainās. Agrāk Latvijā tik daudz neapmeklējām kultūras pasākumus, tagad cenšos, cik varu, — ejam uz Leļļu teātri, operu un baletu.»

Līdzatvestās atziņas

Kā visvairāk pietrūkst no dzīves ārpus Latvijas?
Kaspars. «Copes. Tādus vēžus, lielos saldūdens omārus kā Austrālijā te noķert nevar. Ar nirēja tērpu līdu tiem pakaļ kalnu upēs. Ūdens — ledaini auksts, dzidrs kā kristāls, koki sagāzušies, akmeņi, apakšā omāri sēž. Dabū ārā, lai pirkstā neiekož.»

Jauna lieta, ko iemācījās svešumā
Solvita. «Tolerance. Sharing is caring — dalīšanās ir rūpes. Vecākā dēla bērnudārzā jau no pirmajām dienām viss bija kopīgs. Mūsu atnestos zīmuļus viņi salika uz viena galda, katram nebija sava penāļa, ko tu saudzē. Tur arī valda cieņa citam pret citu, pret dažādām tautībām, reliģijām, raksturiem.»

Ko gribētu ieviest Latvijā?
Solvita. «Lai cilvēkiem visos līmeņos būtu lielāka atbildība pret savu darbu. Skolotājiem, valsts pārvaldes darbiniekiem. Izskatās, ka šobrīd Latvijā cilvēki vairāk katrs domā par sevi. Ieeju mazā veikaliņā, pārdevēja galvu nodur. Uzreiz redzu, ka viņa nav īpašniece, viņai vienalga, vai kaut ko nopirkšu. Tas brīžiem tā krīt acīs — cilvēkam nav lepnuma par savu darbu.»

Sentimentāla lieta, kuru atveda sev līdzi
Solvita. «Latviešu draudzene, kad braucu projām, man uzdāvināja bumerangu, lai es atgriežos kā bumerangs. Paradokss: viss sagriezās tā, viņa pati tagad ir Latvijā.»

Foto — Gints Ivuškāns

No palātas uz trenažieriem

Augstas intensitātes spēka treniņi vēža pacientiem? Neiedomājami! Bet gandrīz visas krūts vēža pacientes, kas paralēli ķīmijas un staru terapijai sāka sportot pēc jaunā pētnieka Rūdolfa Cešeiko izstrādātās rehabilitācijas programmas, turpina to darīt jau pusotru gadu. Jūtas lieliski!

Vērojot, kā Lauma Krogzeme (58) jož uz skriešanas trenažiera, Rīgas Stradiņas universitātes doktorants Rūdolfs Cešeiko nopriecājas: «Nu, riktīgi dod virsū!» Lauma skrien tā, ka jānoslauka sviedri. «Kāda pašsajūta?» viņa pārjautā. «Ģimenes ārsts nesen izmērīja asinsspiedienu un secināja — ideāls! Nekad nav bijis tik perfekts. Rūdolfs aprēķinājis, ka mana sirds strādā kā 34 gadus jaunai sievietei.»

Bet pirms gada Laumai konstatēja krūts vēzi trešajā stadijā. Viņa pārcieta smagu operāciju ar mastektomiju jeb krūts noņemšanu un limfmezglu izņemšanu, astoņus ķīmijterapijas un daudzus staru terapijas seansus. Tomēr pirms ķīmijterapijas sākšanas viņa piekrita piedalīties Rūdolfa pētījumā, kura galvenais mērķis bija noskaidrot, ar kādiem fiziskās slodzes treniņiem var panākt uzlabojumus vēža ārstēšanā. Divreiz nedēļā viņa gāja uz nodarbībām, kas izpaudās kā īsti spēka treniņi. Pavisam pētījumā piedalījās 55 sievietes, un topošais zinātnieks secinājis — ja pēc operācijas rehabilitāciju sāk pēc iespējas agrāk, spēka treniņi augstā intensitātē muskuļu spēku uzlabo par 20%. Tagad Cešeiko par šo atklājumu gatavo doktora darbu, bet jau pirms tā aizstāvēšanas zinātniskā vadītāja, RSU asociētā profesore Signe Tomsone saka — pētījuma dati palīdzēs veidot jaunu pieeju rehabilitācijai. Jo Rūdolfam izdevies pierādīt, ka vēža ārstēšanas laikā efektu dod fiziskās aktivitātes nevis zemā, bet, gluži otrādi, augstā intensitātē.

Tikmēr Lauma, kas jau pirms slimības aizrāvās ar velosportu, gatavojas Rīgas velomaratonam jūnija sākumā. Viņa ir atkal gatava cīnīties par godpilnajām vietām uz pjedestāla.

Pārcietis vēzi sportojot

Interese pētīt fizisko aktivitāšu metodes krūts vēža ārstēšanā Rūdolfam radās pirms dažiem gadiem, kad viņš Norvēģijas Zinātnes un tehnoloģiju universitātē maģistrantūrā studēja fizisko aktivitāšu fizioloģiju. Toreiz kā novērtētājs pieteicies pētījumā par fizisko aktivitāšu nozīmi onkoloģijā.

Šī tēma medicīnas pētniecībā ir aktuāla jau gadus 30, stāsta Rūdolfs. Tūkstošgades sākumā pētījumos konstatēts, ka vēža pacientiem jau pirms ārstēšanās muskuļu masa ir par nepilnu kilogramu mazāka nekā veselajiem. Ķīmijterapijas laikā pacientes zaudējot vēl aptuveni 1,3 kilogramus muskuļu masas, un tā turpina samazināties visu ārstēšanās laiku, līdz terapijas beigās cilvēks ir zaudējis vidēji 20—30% muskuļu spēka. Ar kādām fiziskajām aktivitātēm mēģināt šo spēku saglabāt un varbūt pat palielināt? Tas ir jautājums, uz ko medicīnas zinātne ilgi meklējusi atbildi.

Arī Norvēģijas Zinātnes un tehnoloģiju universitātē pētnieki mēģināja to noskaidrot, tāpēc pirms dažiem gadiem izstrādāja fizisko aktivitāšu programmu vēža pacientiem. «Programma uz papīra izskatījās ļoti laba — katra nodarbība ilga stundu, tās notika divas reizes nedēļā. Treniņš sākās ar aerobo slodzi — pastaigu, kurai sekoja skrējiens uz skrejceļa. Tas bija sadalīts divu minūšu skrējienā augšup un divu minūšu skrējienā lejup sešos piegājienos. Tam sekoja spēka vingrinājumi, kuros izmanto sava ķermeņa svaru,» stāsta Rūdolfs. Tomēr, novērtējot 84 pētījuma dalībnieku fiziskās spējas, Rūdolfs un kolēģi secināja, ka pēc pusgada testa grupas dalībniekiem uzlabojumi nebija daudz lielāki kā cilvēkiem kontrolgrupā, kuri nenodarbojās ar fiziskajām aktivitātēm. Abās grupās konstatēja, ka pusgada laikā fiziskās spējas krītas. Pirmais secinājums — izstrādātajai programmai nav efekta. Šī atbilde nevienu neapmierināja, tāpēc norvēģi sākto pētījumu turpina, meklējot optimālo slodzi.

Arī Rūdolfs, kura maģistra darbs bija veltīts fiziskajām spējām krūts vēža pacientiem atveseļošanās laikā, tajā secināja, ka zemas intensitātes treniņi nedod jūtamus uzlabojumus. Tomēr viņu neatlaida doma, kāda tad ir pareizā atbilde uz jautājumu par efektīviem treniņiem pēc krūts vēža operācijas. Jo viņš pats personīgi zina, ko nozīmē dzirdēt vārdus «jums ir vēzis». Pirms desmit gadiem, kad Rūdolfam bija tikai 20, viņam atklāja Hodžkina limfomu jeb ļaundabīgu audzēju, kas izplatās limfātiskajā sistēmā. «Zinu, kādas ir sajūtas ķīmijterapijas laikā,» atklāj Rūdolfs. «Bet es turpināju iet uz sporta zāli. Ārsti man to neieteica, bet es turpināju iet, jo sports man vienmēr bijis tuvs.»

Mācījies Murjāņu Sporta ģimnāzijā, trenējies vieglatlētikā un ar labiem panākumiem piedalījies Latvijas čempionātos. Šāds aktīvs divdesmitgadnieks pat ķīmijterapijas laikā negribēja atmest sportošanu. Un Rūdolfs secināja, ka tas viņam palīdzēja saglabāt fizisko spēku arī smagās terapijas laikā. «Man ir remisija,» jaunais zinātnieks lieto svešvārdu, ko ilgojas dzirdēt visi vēža pacienti. Tas nozīmē, ka slimība ir atkāpusies, simptomi — pazuduši. Kā visi vēža pacienti, Rūdolfs regulāri iziet pārbaudes, lai pārliecinātos, ka slimība neatjaunojas. «Viss ir kārtībā!» viņš pasmaida. Bet, atgriezies no Norvēģijas un iestājies RSU doktorantūrā, Rūdolfs bija apņēmības pilns noskaidrot, kādai tad jābūt slodzei ārstēšanās laikā, lai cilvēks saglabātu spēkus un varētu turpināt pilnasinīgu dzīvi.

Kad pienāk īsziņa: «Gaidīšu!»

Savam doktora darbam Rūdolfs izstrādāja fizisko slodžu programmu, kurā nodarbības notiek nevis vieglā, bet augstākā intensitātē. Pēc jaunā zinātnieka skaidrojumiem, esot pierādīts, ka muskuļi var kļūt spēcīgāki, izmantojot divas metodes — sportojot ar zemu slodzi, bet lielu atkārtojumu skaitu, vai ar lielu slodzi, bet nelielu atkārtojumu skaitu.

Savu programmu Rūdolfs izveidoja pēc otrā principa — liela slodze ar mazu atkārtojumu skaitu. Izmantojot iepriekš pierādītas teorijas, viņš nolēma katram pētījuma dalībniekam likt izpildīt spēka vingrinājumu kājām, kurā izmanto 85% no viņa maksimālā spēka četras reizes pēc kārtas, un tad ar nelieliem atelpas brīžiem to atkārtot četros piegājienos. Maksimālā muskuļu spēka izmaiņas Rūdolfs noteica funkcionālo spēju testos, kuros bija trīs dažādi uzdevumi kāju muskuļu spēka pārbaudei. Pētījumu Rūdolfs pērn sāka Onkoloģijas centra Krūts ķirurģijas nodaļā, kur viņu konsultēja un atbalstīja tās vadītājs profesors Jānis Eglītis. Pētījumā aicināja piedalīties cilvēkus, kuriem onkologi pērn atklāja un sāka ārstēt krūts vēzi. Atsaucās 55 sievietes, no kurām 27 Rūdolfs iedalīja treniņu grupā, kas divas reizes nedēļā izpildīja spēka vingrinājumus. Savukārt 28 palika kontroles grupā — viņām ārstēšanās laikā nebija paredzētas fiziskās aktivitātes. Pētījums katram dalībniekam turpinājās trīs mēnešus, kuru laikā testa grupas dalībnieces piedalījās 24 nodarbībās.

«Pēc operācijas gulēju palātā un tajā ienāca Rūdolfs. Jauns čalis, bet veic pētījumu. Pati esmu jauniešu māte, tāpēc nolēmu — atbalstīšu. Teicu, ka iešu un darīšu, kas vajadzīgs,» stāsta Dace (58), kurai ārsts Jānis Eglītis krūts vēzi atklāja pagājušā gada sākumā. Jau pirms ķīmijterapijas viņa izpildīja funkcionālo testu un piedalījās pirmajā fiziskajā nodarbībā. «Man bija astoņi ķīmijterapijas kursi, 45 staru terapijas, bet paralēli tam cītīgi, divreiz nedēļā, braucu uz fiziskās slodzes nodarbībām,» stāsta Dace. «Pirms tam jau biju sagatavojusies «ķīmijām», ka diezin kā tur būs. Bet nebija tik ļauni, kā biju domājusi. Īstenībā nebija grūti. Jutu, ka nodarbības dod rezultātu. Droši vien mans labais fiziskais stāvoklis bija tas, kas palīdzēja izturēt ķīmijterapiju salīdzinoši labi un arī psiholoģiski savākties.»

Nekas īpašs Dacei, tāpat kā pārējām 26 pētījuma dalībniecēm, nebija jādara — pēc piecu minūšu iesildīšanās uz skrejceļa, izmantojot kāju muskuļu spēku, uz trenažiera jāpaceļ 121 kilograms, kas ir 85% no maksimālā svara, ko Dace ar kājām var pacelt. Grūti bija, taču Dace to spēja, un viņai par to bija gandarījums. Nodarbību laikā viņa satikās un iepazinās ar citām sievietēm, kas ārstē krūts vēzi, un arī sarunas emocionāli palīdzēja. «Svarīgi bija tas, kā Rūdolfs strādā. Viņš vienmēr pirms nodarbības atsūtīja īsziņu: «Gaidīšu!» Kā var nebraukt, ja tevi tā gaida!» stāsta Dace.

Visām pētījuma dalībniecēm maksimālā spēka treniņi bija divreiz nedēļā paralēli ķīmijterapijai un staru terapijai un tieši kājām. «Treniņus sākām divas trīs nedēļas pēc operācijas, un tik drīz ar slodzi rokām jābūt piesardzīgiem,» Rūdolfs paskaidro, kāpēc uzsvars likts tieši uz kājām. Kājās ir liela daļa ķermeņa muskulatūras, un, ja vēzis nav skāris ķermeņa apakšdaļu, kāju muskuļus var trenēt bez lieka riska.

Jautāts, kāpēc tik drīz pēc ķirurģiskas iejaukšanās svarīgi sākt treniņus, pētnieks paskaidroja īsi — nedrīkst zaudēt laiku! Ārstēšanās gaitā muskuļu spēks strauji zūd. Tiklīdz organisms atkopies no operācijas, svarīgi sākt atgūt spēkus. «Tas ir pierādīts — jo fiziskās spējas ir augstākas, jo cilvēks veiksmīgāk var izturēt terapiju,» paskaidro pētnieks.

Jūtas lieliski

Pētījuma praktisko daļu Onkoloģijas centrā Rūdolfs pabeidza oktobrī. Apkopojot datus par visu 55 sieviešu muskuļu spēku un spējām pirms un pēc trīs mēnešu treniņiem, atklājās lielas atšķirības testa un kontroles grupā.

Testa grupā visām 27 sievietēm muskuļu spēks palielinājās vidēji par 20%. Savukārt 28 sievietēm kontrolgrupā tas samazinājās par 9%. Pētījuma laikā Rūdolfs izmantoja arī dzīves kvalitātes testus, tāpēc viņam bija iespēja secināt, kā atšķiras sieviešu psiholoģiskā pašsajūta abās grupās. «Interesanti, ka sievietēm, kurām bija nodarbības divas reizes nedēļā, bija krietni pozitīvāki socializēšanās rādījumi. Sievietēm, kurām nebija fizisko aktivitāšu, bija arī drūmāks noskaņojums,» rezumē Rūdolfs. Nu viņš ir pilnīgi pārliecināts, ka fiziskajām aktivitātēm vēža ārstēšanā ir būtiska loma. Taču svarīgi, lai slodze būtu nevis mērena, bet vismaz vienreiz nedēļā tuvu maksimālajām spējām. «Augstāka intensitāte — tas ir atslēgas vārds,» viņš saka.

No 27 dalībniecēm, kuras trīs mēnešus apmeklēja fiziskās slodzes nodarbības, 25 turpina, kā ierasts, divreiz nedēļā pēc Rūdolfa programmas sportot. Kopumā pēc Rūdolfa izstrādātās programmas vēža ārstēšanas laikā muskuļu spēku trenē ap 40 onkoloģijas pacientu, vairums krūts vēža slimnieki. Viņu vidū visātrāk izplatījusies ziņa par jaunām iespējām onkoloģijas rehabilitācijā. 

Rūdolfs ir pārliecināts, ka šādus treniņus var izmantot jebkura veida vēža ārstniecībā. «Šī nav fizioterapija, bet nav arī bodybuilding — mēs nekačājam muskuļus. Izmantojam metodes, kas visefektīvāk uzlabo cilvēka fiziskās spējas. Viss notiek intervāla veidos, lai panāktu, ka ar trenažieri pavadītais laiks dod maksimālu efektu,» skaidro pētnieks.

«Rūdolfs ir īsts saulstariņš!» smaidot saka Lauma Krogzeme, uzteicot viņa prasmes motivēt pacientus. Viņa pat ar nelielām bažām gaidījusi brīdi, kurā jaunais pētnieks, kā ironizē Lauma, pateiks: «Paldies, trusīt, par piedalīšanos eksperimentā, bet tagad — atā!» Tomēr tā nenotika. Nodarbības turpinās, tikai vēl intensīvākas — pirms katra spēka treniņa ir arī aerobais treniņš. Tajā pacienti skrien pa četrām reizēm četras minūtes augstā intensitātē, starplaikos pa trim minūtēm atpūšoties lēnā riksī. Treniņš ir papildināts ar vingrojumiem roku, vēdera un muguras muskuļu nostiprināšanai.

Arī Dace turpina apmeklēt nodarbības un stāsta, ka jūtas labi. «Nesen man taisīja kardiogrammu, un mediķis, paskatījies rezultātus, teica — jums sirds ir labāka nekā iepriekš! Varu skaidri pateikt, ka Rūdolfa izstrādātā terapija palīdz,» viņa saka. Dacei patīk spēlēt galda tenisu. Par spīti smagajai slimībai un grūtajai terapijai, viņa aizvadītajos mēnešos nevienu nedēļu nav izlaidusi šo spēli.

Tagad tikai jāuzraksta!

«Pētījuma rezultāti ir nozīmīgi. Pasaulē tomēr nav daudz pētījumu par fiziskajām slodzēm vēža ārstēšanā, vairāk pētītas dažādu terapiju blaknes. Rūdolfs ir pierādījis, ka ar fiziskajām aktivitātēm var uzlabot gan fizisko, gan psiholoģisko pašsajūtu,» padarīto novērtē Signe Tomsone, Rūdolfa doktora darba vadītāja.

Par lielo interesi liecina fakts, ka pētījuma datus Rūdolfs oktobrī prezentēja Pasaules Vēža kongresā Kualalumpurā, Malaizijas galvaspilsētā. Kopā ar Norvēģijas Zinātnes un tehnoloģiju universitātes asociēto profesoru Eivindu Vangu (Eivind Wang), kurš līdzās Tomsonei ir otrs Rūdolfa doktora darba vadītājs, viņš gatavo arī zinātnisko publikāciju. Rūdolfs paralēli doktorantūras studijām praktizē arī kā fizisko aktivitāšu fiziologs, lasa lekcijas studentiem un piedalās onkoloģisko pacientu atbalsta biedrības Dzīvības koks psihosociālās rehabilitācijas nometnēs. Tāpēc Tomsone saka: «Kaut viņam atrastos laiks pabeigt savu doktora darbu! Tagad tikai jāuzraksta!»

Rūdolfs sola — divas trešdaļas jau izdarītas, «jāsaliek tikai teksts». Pārliecināts, ka turpmāk strādās gan zinātnē, gan savā praksē. «Tā var vākt datus un izdarīt lieliskus secinājumus,» pētnieks paskaidro, kāpēc daļu dzīves grib pavadīt sporta tērpā un vadīt rehabilitācijas nodarbības. Pēc doktora darba aizstāvēšanas Rūdolfs Cešeiko gribētu, lai pēc iespējas vairāk speciālistu uzzina par viņa izstrādāto programmu. Jo tā reāli palīdz.

Testa grupā visām 27 sievietēm muskuļu spēks palielinājās vidēji par 20%.
Foto — Ieva Salmane

Bolivuda mūsu ielās

Latvijas indiešu kopiena drīz sasniegs 2000 cilvēku robežu, Rīgas lielākajā kinoteātrī pat notiek seansi hindu valodā. Kāda ir viņu dzīve Latvijā?

Integrācijas kursos mums teica — uzmanieties no indīgajiem zirnekļiem, brīdinoši vēsta Viveks Velu, IT maģistrantūras students RTU. «Tiešām — no zirnekļiem?» pārjautāju. «Jā, es pat dzīvoklī esmu noķēris divus zirnekļus,» viņš apstiprinoši māj ar galvu.

«Viņi laikam runāja par indīgajām sēnēm,» manot, ka kaut kas nav kārtībā, sarunas pavedienu pārņem dzīvokļa biedrs Santošs Šekars, kurš uz Latviju atbraucis apgūt loģistiku. 

«Par sēnēm gan ne. Tad drīzāk tas bija kāds kukainis mežā, kas piesūcas, kad ej lasīt ogas,» Viveks sasprindzina atmiņu. 

«Ērce?» priecājos, ka esam nonākuši pie pareizā atrisinājuma.

«Bet varbūt tu domāji — dēle?» Santošs tomēr šaubās.

Ap Bengalūru Indijas dienvidos, kur puiši pabeidza bakalaura studiju programmu, daba ir pavisam citāda. Viņi patiešām var nezināt latvietim pašsaprotamas lietas. Santošs Latvijā pavadījis pusotru gadu, Viveks — tikai gadu.

Visgrūtākais — vientulība

Rīgas centra trīsistabu dzīvoklī viņi ir pieci. Vēl arī maģistrantūras 2. kursa studiju kolēģi Ašvins Kumars Kannans un Jašika Raghunatha Rao. Nesen komūnai pievienojusies Santoša latviešu draudzene Ilva.

Patiesībā esmu atnākusi ciemos pie topošās IT speciālistes Jašikas, kura uz Rīgu atvedusi zīda sari kolekciju. Taču viņas dzīvokļa biedri, cits pēc cita pārnākdami mājās, aizrautīgi iesaistās viesu uzņemšanā.

«Zīds ir tik plāns, ka var izvilkt caur gredzenu. Briti saka — uzausts kā mākoņi debesīs,» Viveks ar Santošu slavē Jašikas pūru. Viens uzvelk Indijai tradicionālās, brīvās panči bikses ar pieskaņotu kreklu, otrs kurtu — greznu, pagarinātu vīriešu virsapģērbu. Latvijā to no skapja izceļot reti. Pēdējais iemesls bijis Mahārāštras pavalsts Jaunā gada svinības Gudi Padwa 6. aprīlī. Jašikas ģimene Bengalūru ieradusies no šī apvidus. 

Viņa demonstrē: svētkos uz maza altāra pašu rokām gatavotos keramikas trauciņos dega gī sviesta gaismekļi. Daktis Jašika savirpināja no aptiekā nopirktas vates. Hindu veiksmes dieva Ganeša skulptūriņas gan koferos atceļojušas no mājām. Man par godu viņa virtuvē ātri sajauc sastāvdaļas badži — eļļā ceptam našķim no turku zirņu un kukurūzas miltiem, čilī pārslām un kaltētiem sīpoliem. Nevis veikala čipsus, bet badži viņas mamma Indijā joprojām pasniedz bērniem, ja tie kāro ko garšīgu.

Visi studentu dzīvokļa iemītnieki nāk no lielām ģimenēm. Piemēram, Santoša vecākiem katram ir pa pieciem brāļiem un māsām. Mazās ģimenes viesībās Indijā savācas ap 200 cilvēku, kāzās — 1500. 

Šiem indiešu jauniešiem Latvija ir pirmās ārzemes. Pats lielākais piedzīvojums pērnā gada ziemā bijis pirmoreiz dzīvē redzēt sniegu. Trim puišiem īres dzīvokli palaimējās atrast Ss.com, vēlāk viņiem pievienojās arī Jašika, kura kopmītnē savā istabā jutusies vientuļa. «Ierodoties no Indijas, mums visgrūtākais bija tikt galā ar to, ka paliksim vieni, ka būs jātaisa ēst sev vienam pašam. Līdz 25 gadu vecumam esam bijuši atkarīgi no mammas ēdiena, no uzmošanās brīža līdz gulētiešanai esam saistīti ar vecākiem,» viņa godīgi izstāsta. «Esot kopā, varam arī apmierināt ilgas runāt savā valodā.»

Santošs, Viveks un Jašika sazinās Karnātakas šata tradicionālajā kannadigu valodā. Viveks var sarunāties ar Ašvinu tamilu valodā, jo pēdējais nepārvalda kannadigu, bet Santošs, kurš savukārt neprot tamilu mēli, ar viņu komunicē angliski.

Lai arī Jašika ar Santošu uz Rīgu atlidoja vienā lidmašīnā, dzimtenē četrotne cits citu nepazina. Tiesa, viņiem visiem studijas Rīgā sadarbībā ar RTU speciālistiem organizēja viena un tā pati indiešu aģentūra.

«Vecākiem tas nemaksā vairāk kā tad, ja mēs studētu Indijā: augstākais izglītības līmenis arī Indijā ir ļoti dārgs. Mēs visi gribējām studēt ārzemēs, pavadīt kādu laiku citā kultūrā. Ir divas iespējas — ASV vai Eiropa. Iegūt ASV vīzu tagad indiešiem ir diezgan sarežģīti, Eiropas — daudz vieglāk,» stāsta Santošs. Viņa loģistikas studijām iespēju nemaz nebija tik daudz. Vācijā būtu jāstudē vācu, bet Spānijā — spāņu valodā. Latvija bija vislētākā iespēja, turklāt varēja mācīties angliski.

Indieši neslēpj: arī Šengenas vīza bija liels magnēts. Santošam un Ašvinam studiju brīvlaikā tā mēnesi ļāvusi ceļot pa Eiropu. «Čehija, Portugāle, Spānija, mazas Itālijas pilsētiņas…» viņi atceras ar sajūsmu. «Pusotra gada laikā esam apceļojuši 11 valstis. Čehijā bārā, ēdot pusdienas, pienāca divi draugi, kas bija uz 50 eiro saderējuši, vai patiešām esam no Indijas. Viņi teica, ka šajā pilsētiņā indieši nemēdz iegriezties, un viens no viņiem pabeidza sarunu: «Es gribētu ceļot tikpat brīvi kā jūs.»»

Lielākais vairums Indijas iedzīvotāju patiešām nekad nav bijuši pāri valsts robežām, taču situācija mainās. Vēl pirms neilga laika neprecētām meitenēm, kāda ir Jašika, vecāki neļautu pamest valsti. «Laulības Indijā joprojām nav tik daudz sievietes laimei, kā ģimenes godam. Tās tiek slēgtas nevis starp sievu un vīru, bet divām ģimenēm,» stāsta puiši. «Taču mani vecāki ir ļoti progresīvi,» saslejas Jašika. «Māsa sešus mēnešus pirms manis atbrauca studēt starptautiskā biznesa maģistrantūrā Viļņā. Tētis teica: vienu dienu jūs tāpat apprecēsities. Brauciet, iepazīstiet pasauli!» Ja pavisam atklāti, Rīgā viņai tiek daudz vairāk brīvības nekā dzimtenē. «Esmu pat vienreiz bijusi uz naktsklubu,» Jašika atzīstas. Uz kuru? «Vairs neatceros, tā bija mana pirmā diena Latvijā.»

Maģistrantūras studentiem no ārzemēm tagad Latvijā ir atļauts strādāt pilna laika darbu, arī manis satiktā četrotne piepelnās Rīgas indiešu restorānos. Viveks ir izgājis studiju praksi IT kompānijā Accenture, kur strādā jau ap 50 viņa tautiešu. Ašvins pēc divu mēnešu gaidīšanas iekļuvis latviešu valodas kursos, ko organizē Rīgas dome. «Kvalitāte ir laba, un tas ir par brīvu. Es runāju mazliet latviski,» viņš demonstrē zināšanas.

Pēc pusgada viņam, Santošam un Jašikai studijas beigsies. Vai kāds no viņiem ir domājis palikt Latvijā? «Vēl neesam izlēmuši, viss atkarīgs no iespējām. Tikai zinām, ka mums būs darba meklēšanas vīza 6—9 mēnešiem. IT studentiem ir vairāk izredžu aizķerties,» viņi atbild. «Bet vispār mēs, indieši, plānojam, ko darīsim pēc 5—6 gadiem. Bet, ko darīsim nākamajā dienā vai nākamajā brīdī, nezinām. Indijā ir sistēma, bet tās sastāvdaļa ir improvizācija.»

Grāvējs no Mumbajas

Pēc Iedzīvotāju reģistra datiem, Latvijā šā gada 1. janvārī pastāvīgi uzturējās 1909 indieši, no kuriem 17 jau ieguvuši Latvijas pilsonību. Krietnu pienesumu devusi sveštautiešiem aizvien atvērtākā augstskolu politika, rekrutējot ārzemju studentus. Piemēram, RTU indiešu studentu skaits sasniedzis 750, augstskolā Turība studē 428, bet RSU — 78 indieši.

Strauji augošā kopiena 21. martā pat bija noīrējusi 226 vietu kinozāli Forum Cinemas, lai — vienā dienā ar pirmizrādi Mumbajā! — skatītos Bolivudas filmu Kesari. Stāstu par vēsturisko Saragarhi kauju 1897. gada 12. septembrī starp sikhu vienību un afgāņu iekarotājiem publika pavada ar kliedzieniem, ovācijām un vētrainiem aplausiem. Hindu valodā ieskaņotā filma subtitrēta angliski, lai būtu saprotama visos Indijas reģionos. 

Tāpat kā Indijā, pirms seansa publika dzied valsts himnu, bet filmas vidū dodas starpbrīdī. Pirmizrādes organizators Abu Sohails Rehmans Anvers atklāj, ka Latvijā ir sarūpējis jau vairāk nekā 20 indiešu filmu seansu. Pirmais 2017. gada februārī notika mazajā kinoteātrī KSuns. Jau tad pieprasījums bijis tik liels, ka cilvēki sēdējuši uz kāpnēm. Nākamajam seansam sarunātas Forum Cinemas telpas. Diemžēl indiešu filmas nevar pievienot kinoteātra repertuāram, piesaistot plašāku publiku. Pagaidām neatmaksājas veidot tām subtitrus latviešu valodā, kā to prasa likums. Piemēram, Zviedrijā Kesari trīs dienas rādīta publiskajā kinoteātrī. Abu līdz šim uz Latviju spējis atvest mazāku Šenajas un Dienvidindijas kinostudiju ražojumus četrās dažādās valodās, taču Kesari ir pirmais īstais Bolivudas grāvējs no Mumbajas.

Pats Abu izdzīvo indieša veiksmes stāstu. 2015. gadā uzņēmīgais puisis no Tumakūru pilsētas, kas atrodas 70 km no Bengalūru, ieradās Latvijā studēt medicīnu. Viņš sapņo kļūt par kardiologu. Puisis stāsta, ka Indijā tikt kādā no brīvajām studiju vietām būtu nereāli, bet maksas studijas ģimenei būtu grūti finansēt. Turklāt viņš sapņoja studēt ārzemēs, jo nekad nebija izbraucis no valsts. Viņa pirmajā studiju gadā vecāki, abi skolotāji, ieguldīja visus savus ietaupījumus, bet otrajā viņš jau pats bija nostājies uz kājām. Kā daudzi indieši Latvijā, pirmo darbu atradis Pakistānas kebabā, bet tagad izveidojis savu uzņēmumu. Abu pelna ne tikai ar šādiem kinoseansiem, bet arī ar konsultācijām par studijām Eiropā. Ir palīdzējis piesaistīt studentus Kauņas Tehniskajai universitātei un Tbilisi Valsts medicīnas universitātei, organizējis kinoseansus arī Kauņā, pavadījis Indijas tūristu grupas.

Abu atceras, ka viņa studiju gaitu sākumā satikt indiešus Rīgas ielās gadījās reti. 2016. gada sākumā viņam nācās piedzīvot nepatīkamu incidentu. Vairāki studenti kopā īrēja dzīvokli, tā saimnieks, kurš nerunāja angļu valodā, par pārpratuma dēļ nesamaksātiem 15 eiro nogrūda puisi pa kāpnēm. Indieši sazvanīja policiju, notikušais tika iztirzāts laikrakstā Diena.

Arī kinoseansa Kesari sponsors Kullijs Singhs, Rīgas restorānu tīkla Singhs īpašnieks, kura sieva Guna ir latviete, sarunu sāk ar sliktu ziņu. Pie viņa regulāri vēršoties jaunieši, kam uz ielas kāds mēģina noraut sikhu tradicionālo turbānu. Sikhi, kuru izcelsmes vieta Indijā ir Pendžābas reģions, tiek uzskatīti par visdisciplinētāko Indijas reliģisko grupu, ļoti respektē savas tradīcijas. Viņa vectētiņš savulaik veidoja veiksmīgu karjeru britu armijā.  Kullijs ieradās Rīgā no Anglijas, vispirms nopērkot Microsoft meitasuzņēmumu. Viņš stāsta, ka Latvijā patlaban uzturas ap 300 sikhu. Daudzi puiši, lai izvairītos no incidentiem, galvasrotas izvēlas nenēsāt.

Taču mani sarunas biedri negrib izcelt negācijas. Studentu darbaspēka pieplūduma dēļ Rīgā šobrīd ir tik daudz laba līmeņa indiešu restorānu kā nekad. Agrāk atvērtajiem Indian Raja un Singh’s pievienojies arī Banana Leaf Upīša pasāžā, vairākas mazas ēstuves. Cenas krītas, klients var izvēlēties starp tradicionālo Dienvidindijas virtuvi, kāda tiek piedāvāta, piemēram, Banana Leaf, vai Singh’s pārstāvēto Ziemeļindijas virtuvi.

Medicīnas studenta Abu ģimene ir musulmaņi — viņš stāsta, ka visu Indijas reliģiju pārstāvji draudzīgi dzīvo kopā gan dzimtenē, kas ir sekulāra valsts, bet jo vairāk — ārzemēs. Ar ticību Indijā cenšoties spekulēt vienīgi politiskās partijas. «Ievērojāt, filmā Kesari tika atkārtots teiciens: dievs visiem ir viens!» viņš iesaucas. «Rīgas indiešu kopienā neuzsveram šīs atšķirības. Indiešu un pakistāņu vēsturiskie konflikti, par kuriem jūs arī droši vien zināt, neietekmē to, ka Rīgas Pakistānas kebabā 80% darbinieku ir indieši. Īpašnieks ir musulmanis, bet darbinieki — kristieši, hindu, sikhi. Viņš ir apmierināts un mēs arī.»

Abu pietiekami labi runā latviski, valodu iemācījies kursos RSU, pat filmējies nelielā lomiņā Lattelecom reklāmā. Kaut vai tikai dažas pateiktas frāzes mainot cilvēku attieksmi. «Tiklīdz runā latviski, tā tevi vairs neuzskata par apdraudējumu, nedomā — tu neesi viens no mums. Ir bijis liels prieks, kad vecas tantiņas tramvajā, redzot, ka es stāvu, pavelk uz malu savas somas, lai varētu apsēsties viņām blakus. Nav vajadzīga valoda, darbība liecina par vēlmi tevi saprast un pieņemt.»

Abu sadarbojas ar Miku Celmiņu, kas vada vienu no cittautiešu integrācijas organizācijām Make Room. Piecus gadus dzīvojis un strādājis nevalstiskajā sektorā, attīstot sociālo uzņēmējdarbību Indijā, Miks pazīst abas valstis.

Latvijai tuvākā Indijas vēstniecība ir Zviedrijā. Celmiņš, tāpat kā Kullijs Singhs un Indian Raja saimnieks indietis Sanijs Motvani ir neoficiālie vēstnieki, kas saņem telefona zvanus, ja kādam indietim Latvijā vajadzīga palīdzība. «Biju Tirdzniecības un rūpniecības kameras pasākumā, kur uzņēmēji teica, ka 60% mazo un vidējo uzņēmumu Latvijā šobrīd trūkst darbaspēka. Lielākā daļa indiešu studentu pēc studijām brauc prom, bet zinu, ka daudzi gribētu šeit palikt. Vajadzētu izveidot projektu, kas rastu risinājumus,» iesaka Celmiņš.

Sadarbībā ar organizāciju Drošā māja un domnīcu Providus pagājušā gada nogalē Dobelē noticis seminārs, kurā 30 jauniešu, pārsvarā indiešu studenti, uzskaitīja problēmas, ar kādām viņi saskaras universitātē un darbavietā. «Kāpēc augstskolas nevarētu noslēgt līgumu ar kādu nekustamo īpašumu aģentūru, palīdzot ārzemju studentiem atrast dzīvokļus? Universitātes indiešu studentiem arī nepalīdz atrast prakses vietas, kaut gan prakse ir paredzēta studiju līgumā. Darbā bieži nemaksā tikpat, cik latvietim. Vai maksā nelegāli. Mums vajag atcerēties, ka indieši, kas šurp brauc mācīties, ir labu, turīgu ģimeņu bērni — viņu vecāki parasti ir uzņēmēji, ārsti vai politiķi. Šie studenti ir ambiciozi un uzņēmīgi — gatavi investēt savu sakrāto vai no vecākiem izspiesto naudu vistrakākajā biznesa idejā, jo viņiem ir uzņēmēja gars,» saka Celmiņš. «Labi, viņiem ir cita laika izjūta — pulksten 10 saule taču ir tajā pašā vietā kā 10.15, vai ne? Taču viņi mācās. Un indieši, tāpat kā latvieši, ir ļoti dažādi.»

Punktualitāti pret brīvību

Uzaugusi Vācijā. Pēc studijām divus gadus nodzīvojusi Šveicē, Anna Zolte (27) vienmēr zināja, ka savu ģimeni grib veidot Latvijā. Šurp viņa pārcēlās pirms pieciem gadiem, bet maijā kopā ar vīru Sandi svinēs pirmo kāzu jubileju

Anna smaidīga nāk pretī pa Baldones estrādes kāpnēm, un skaistā pavasara diena lieliski iezīmē fonu viņas sacītajam — mājas vienmēr bijušas Latvijā. Apkārt estrādei šalko mežs, un uz skatuves spēlējas vietējo bērnu bariņš. Baldone ir vieta, kas Annai saistās ar bērnību. Te dzīvo viņas vecmāmiņa un mammas māsa ar ģimeni. Lai gan ikdiena rit Rīgā, brīvdienās Anna ar Sandi te labprāt brauc un kādreiz arī savus bērnus gribētu audzināt līdzīgā vietā — lai viņi var pieredzēt brīvību, piedzīvot dabas klātbūtni un vienkārši dauzīties. 

Vācijā, kur joprojām mīt Annas mamma, viss ir citādi — cilvēki dzīvo daudz ciešāk, mājas sabūvētas cita pie citas, vāciešiem tik raksturīgā perfektā kārtība un punktualitāte valda ne tikai apkārtējā vidē, bet arī uzvedībā un attiecībās. Vairāk nekā desmit gadus tur nodzīvojusi, arī Anna ir pārņēmusi daudzas no šīm īpašībām, un vāciskā mentalitāte kļuvusi par daļu no pašas personības, taču bērnība Baldones mežos sauca atpakaļ. «Iespējams, tāpēc, ka toreiz man nebija iespējas izvēlēties. Neesmu dusmīga uz mammu, mūsu dzīve Vācijā bija laba, bet man gribējās mājās,» saka Anna.

Tāda pati meitenīte

2001. gadā aizbraukt no Latvijas nebija viņas lēmums. Mamma iepazinās vācieti un nolēma kopā ar meitiņu pārcelties uz dzīvi pie viņa. Annai bija deviņi gadi. «Pirmās divas klases pabeidzu Rīgā, trešajā klasē mācījos te, Baldonē, jo mamma jau bija aizbraukusi uz Vāciju, bet ceturtajā klasē sāku iet tur.»

Kad Anna ieradās Šteinvēdelē, nelielā ciemā netālu no Hannoveres, nebija vēl beidzies vasaras brīvlaiks. Kaimiņu bērni, padzirdējuši, ka atbraukusi jauna meitenīte, gribēja iepazīties. Ar viņiem spēlējoties, Anna sāka mācīties vācu valodu. «Sākumā neko nesapratu. Nulle!» Taču līdz skolas sākumam šo to bija apguvusi. Pirmajā skolas dienā visi bērni sasēdināti aplī, un, kad skolotāja iepazīstināja ar Annu, klasesbiedri bija pārsteigti. «Viņi bija iedomājušies, ka izskatīšos citādi. Ar tumšāku ādas krāsu, atšķiršos. Bet es biju tāda pati kā viņi, tikai nerunāju viņu valodā.» Pagāja vēl daži mēneši, līdz Anna varēja brīvi sarunāties.

Tomēr tas nemazināja ilgas pēc mājām. «Rakstīju omei vēstules un stāstīju, ka tad, kad man būs 18 gadu, es dzīvošu Latvijā un apprecēšos ar latvieti. Gaidīju, kad pieaugšu, kaut kā nevarēju pierast pie Vācijas,» atzīstas Anna. 

Lai gan viņa ātri iedzīvojās — iemācījās valodu, sadraudzējās ar bērniem un pierada pie vāciskās vides un cilvēkiem —, pietrūka māju. Ģimenes. Brīvības vasarā izskriet ārā basām kājām. Anna gaidīja brīvlaikus, kad varēs ciemoties pie omītes. «Vācijā mums nebija iespējas trakot, līdzko kaut ko pārkāpsi, kaimiņš par to jau būs pastāstījis.» Lai cik smieklīgi tas skanētu, jau izkāpjot no lidmašīnas, jutusi Latvijas smaržu, atzīstas Anna.

Pabeigusi vidusskolu, 17 gadu vecumā viņa izvācās no vecāku mājām un sāka patstāvīgu dzīvi Hannoverē. «Biju sākusi mācīties, man bija savs dzīvoklis un pieaugušo dzīve,» Anna smaida. Viņa studēja viesnīcu menedžmentu un vienlaikus arī strādāja viesmīlības nozarē. «Ik pa laikam, protams, bija vientuļi. Bet tad sapratu, ka esmu te atbraukusi, lai dzīvotu, nevis tikai uzkavētos, un man ir jāpabeidz mācības.» Tomēr visu laiku bija sajūta, ka palikt Vācijā negribas.

Trūkst latviešu valodas

Ko mamma nodomās, ja braukšu atpakaļ uz Latviju? Ko es tur darīšu? Ilgi gaidītā atgriešanās Annu arī biedēja. Ome teica, ka darbu atrast būs grūti, jo man nav ne labas latviešu valodas, ne krievu valodas zināšanu. «Joprojām jūtu, it īpaši, ja esmu satraukusies, ka nerunāju tīrā latviešu valodā. Meklēju vārdus un tad, kad runāju latviski, reizēm domāju vāciski. Kad atbraucu, draugiem bieži pārprasīju — vai tā saka? Vai tas ir pareizi?» 

Latviski rakstīt Anna mācījusies tikai līdz trešajai klasei, pareiza interpunkcija joprojām reizēm mēdz sagādāt galvassāpes. Gribas izmantot vāciskās teikumu konstrukcijas. «Kad iepazināmies, man Annā ļoti patika tas, ka dažkārt viņa teikumus varēja pateikt tik neloģiski, bet tajā pašā laikā tik smieklīgi. Jēgu, protams, var saprast, bet viņa to pasaka kaut kā pilnīgi savādi,» saka Sandis. 

Tomēr 19 gadu vecumā Anna saprata, ka ilgāk vairs nevēlas iet baiļu un nedrošības pavadā, izpārdeva savu Hannoveres iedzīvi, sakravāja koferus un atgriezās Latvijā. «Zināju, ka man te ir ģimene, būs, kur dzīvot, un sākumā nebūs jāuztraucas par rēķinu samaksu. Pēc tam jau varēšu domāt, ko tālāk darīt.» Sākums nebija viegls, valdīja liels apjukums, arī mamma nepriecājās par Annas lēmumu. Lielākās grūtības iejusties darba tirgū radīja tieši fakts, ka meitene Latvijā nav beigusi skolu, kas nodrošinātu labas valsts valodas zināšanas un arī viesmīlības nozarē joprojām tik nepieciešamo krievu valodu. 

Desmit mēnešus Anna nodzīvoja Baldonē un strādāja dažādus darbus. Līdz saņēma piedāvājumu doties uz Šveici Au pair programmā. Dzīvot ģimenē, strādāt par auklīti un iemācīties franču valodu. Dzīvei Latvijā vēl nebija konkrēta plāna, tāpēc Anna piekrita un atkal attapās pilnīgi svešā vidē. «Jutos kā iemesta nekurienē.» Tomēr tieši šī pieredze vēl vairāk norūdīja vēlākajiem gadiem Latvijā. Iemācīja, ka, esot atvērtam pret pasauli, iedzīvoties iespējams jebkur. «Es agri kļuvu patstāvīga, braucot uz Šveici, zināju, ka nevienu tur nepazīšu, bet mani tas nebaidīja. Tieši otrādi — man patika iespēja iepazīties ar cilvēkiem.» Katra jauna vide ir kā iespēja izveidot jaunu identitāti, jo nevienam nav nekādu priekšstatu par tevi. Nekas nav jāpierāda. «Tā ir mana izvēle, vai būšu tur priecīga un komunikabla, atradīšu draugus vai jutīšos vientuļa. Es nebaidījos, bet tieši otrādi — jutos stipra.» Šveice Annai bija iespēja pārbaudīt sevi, sajust, uz ko viņa spējīga.

Beidzot mājās

Pēc diviem gadiem Anna atgriezās Latvijā pavisam. Pārcēlās uz Rīgu un sāka strādāt kādā no galvaspilsētas restorāniem, vēlāk — starptautiskā klientu apkalpošanas uzņēmumā, kas ļāva pielietot praksē vācu valodas zināšanas. Pēc tam atrada arī citus darbus viesmīlības nozarē. Protams, ir lietas, kas Annai sagādā grūtības. Pirmkārt, valoda joprojām rada problēmas, bez tās ir grūtāk atrast savu ideālo darbu. Otrkārt, latvieši ir ļoti atturīgi, nelabprāt pieņem citādo, nav tik laipni cits pret citu, kā ierasts, dzīvojot ārzemēs. «Reiz no rīta uz Miera ielas kāds vīrietis smaidot man tāpat vien novēlēja jauku dienu. Biju tik pārsteigta! Man pat bija grūti noticēt,» stāsta Anna. «Iespējams, bija tikko atbraucis no atvaļinājuma,» smejas Sandis. Pieklājības un draudzīgas atvērtības Latvijā pietrūkst, cilvēki šķietami no kaut kā baidās.

Draudzenes reizēm smejoties, ka Anna pēc rakstura līdzīgāka vāciešiem, nevis latviešiem. «Es tiešām esmu pedantiska, punktuāla. Un, ja es tā daru, gribu, lai arī otrs tā rīkotos.» Ja norunāts tikties pulksten trijos, tad jābūt trijos, ne minūti vēlāk. Sākumā tas radīja daudz nesaprašanos attiecībās ar Sandi. «Jo man ir pretēji — piecpadsmit, divdesmit minūtes. Galu galā arī pusstundu var reizēm nokavēt,» viņš smejas. Annai bija grūti pierast.

Tomēr doties prom no Latvijas vairs negribas. «Lai gan man ir grūti ilgu laiku būt vienā vietā, neesmu pie tā pieradusi, reizēm domāju, ka varētu padzīvot, piemēram, pusgadu Sanktpēterburgā, iemācīties valodu. Taču pavisam prom no Latvijas vairs ne,» atzīstas Anna. Ceļot, redzēt pasauli un piedzīvot to, kāda ir ikdienas dzīve citā valstī, ir vērtīgi. «Katram to ieteiktu!» Bet tas vēl vairāk ļauj novērtēt vietu, kuru gribas saukt par savu.

Kad izveidota ģimene, mājas ir tur, kur tavs tuvākais cilvēks, tāpēc uz laiku varētu arī kaut kur aizbraukt, piekrīt Sandis. Bet tikai tad, ja priekšā būtu labāka darba piedāvājums vai kāda cita iespēja, ko negribas laist garām. Vieglāk, protams, būtu pārvākties tur, kur kāds savējais jau ir priekšā — varētu kādu brīdi padzīvot Vācijā, kur tuvumā ir Annas mamma, spriež Sandis. Kamēr viņi ir divatā, iespējas pamainīt dzīvi un izmēģināt kaut ko jaunu ir plašas.

«Bet es negribētu mūsu bērnus audzināt ārzemēs,» saka Anna. Savu dzīvi viņi saista ar Latviju. Ar laiku gribas pārcelties kaut kur tālāk no Rīgas. Anna uzaugusi Baldonē, Sandis — Mārupē. Bērnība viņiem nesaistās ar bruģi, lai gan darba dzīve pašlaik nesaraujami saistīta ar galvaspilsētu. «Ja stipri tici, ka atradīsi te savu vietu, nodibināsi ģimeni un izveidosi mājas, tad viss tā arī notiek. Ir pagājuši pieci gadi, un es tiešām jūtos kā mājās, esmu šeit un atgriezusies.»

Līdzatvestās atziņas

Kā visvairāk pietrūkst no dzīves ārpus Latvijas?
Ģimenes, kas palika Vācijā.

Jauna lieta, ko iemācījās svešumā
Punktualitāte un precizitāte.

Ko gribētu ieviest Latvijā?
Vairāk laipnības un atvērtības savstarpējās attiecībās ne tikai tuvo cilvēku lokā, bet arī starp svešiniekiem.

Sentimentāla lieta, kuru atveda sev līdzi
Nav tādas vienas konkrētas lietas, bildes, atmiņas.

45 minūtes ceļmalā

Vai pa Latviju var ceļot ar elektromobili? Lai to notestētu, Ir žurnāliste devās no Rīgas uz Valmieru. Konkrēts mērķis — paspēt uz teātra izrādi — bija nervus kutinošs, tāpat kā piedzīvojumi atpakaļceļā

Ieslēdzu automašīnas starta pogu. Klusums. Par to, ka mašīna ir sākusi darboties, liecina tikai gaismiņas priekšējā panelī. Esmu iesēdusies automobilī, kuru darbina elektrība. Vienīgais troksnis, ko tā rada, — riepu čabēšana pret asfaltu. Tas arī viss. Sāku slīdēt pa pilsētas ielām. Nekad iepriekš, sēžot pie auto stūres, neesmu dzirdējusi tik daudz ārpasaules trokšņu. Iespējams, tāpēc, ka neesmu ieslēgusi pat radio. Klusums piestāv šai mašīnai. Ieslēdzu kreiso pagriezienu, lai nogrieztos. Savu manevru pāri ielai sākusi arī sirma kundze. Noprotu, ka viņa nemana manu klātbūtni, lai gan esmu tikai divu metru attālumā. Pacietīgi pagaidu, jo negribas izbiedēt sievieti ar stresainu pīpināšanu. Kamēr gājēja lēnā solī noslīd no manas joslas, nodungoju pie sevis Jumpravas dziesmu: «Viņa nedzird mani, viņa domā savādāk…»

Latvijā šobrīd reģistrēti 476 elektromobiļi. Bez klusās gaitas, dūmu trūkuma izpūtējā un, galu galā, arī paša izpūtēja tās var pazīt pēc zili baltām numura zīmēm ar burtu kombināciju «EX». Braucot tās nerada gaisa piesārņojumu, tāpēc pārsēšanos uz elektromobiļiem uzskata par vienu no risinājumiem, kā samazināt siltumnīcefektu izraisošo gāzu daudzumu gaisā un tādējādi arī globālo sasilšanu. Vislabāk ar elektroautomobiļu ieviešanu veicas Norvēģijai. Pērn tā sasniedza pasaules rekordu — trešdaļa no visām nopirktajām jaunajām automašīnām bija elektriskās. Un norvēģi pie sasniegtā negrasās apstāties. Valsts nospraudusi mērķi līdz 2025. gadam pilnībā izskaust tādu jaunu automašīnu iegādi, kas darbināmas ar fosilo enerģiju. Šogad tieši elektromobilis izcīnīja arī Eiropas Gada auto godu prestižajā Ženēvas autoizstādē. Pie titula tika Jaguar I-Pace.

Lai noskaidrotu, cik Latvija ir gatava elektromobiļiem, uz vienu nedēļas nogali — no piektdienas līdz pirmdienai — savu gandrīz 20 gadus veco ar benzīnu darbināmo Mini Cooper atstāju autodīlera Norde stāvlaukumā un pārsēdos elektriskajā 2018. gada izlaiduma Nissan Leaf. Mans mērķis bija izmēģināt virkni lietu, kas privileģētā kārtā satiksmē atļautas tikai elektromobiļu šoferiem, un, pats galvenais, aizbraukt uz Valmieras Drāmas teātra vakara izrādi. Turklāt tikt arī atpakaļ.

Trīs lietas — labas lietas?

Savā ziņā elektromobilis ir kā mikseris — pagriez lielāku ātrumu, un tas reaģē momentā. Iespiežot gāzes pedāli grīdā, paātrinājums ir ļoti straujš, tāpēc uzmanīgi jāseko līdzi spidometram — kļūt par ātruma pārkāpēju ar elektromobili ir ļoti viegli. Vienīgais, kas no tā attur, ir enerģijas patēriņš. Jo lēnāk un līganāk brauc, jo ekonomiskāk sanāk. Vēl vairāk — ja atlaiž gāzes pedāli, ļaujot mašīnai inercē slīdēt uz priekšu, tā sāk pati sev ražot enerģiju un, kaut pavisam nedaudz, tomēr uzlādējas. 

Izmēģinot automašīnas iespējas pa Rīgu un tās apkārtni, jau sestdienas pusdienlaikā esmu nobraukusi «sausu» akumulatoru. Izrāde Valmierā sākas pulksten 18.30, bet esmu nelielā ciemā Babītes novadā, kādus 20 kilometrus no Rīgas. 

Laika it kā vēl daudz — ir plkst. 14, bet nokavēt negribu, tāpēc atveru lietotni Chargemap, kurā atzīmētas elektromobiļu uzlādes vietas visā Eiropā. Viena no tām ir tieši pa ceļam — tirdzniecības centra Spice Home galā. Turp arī dodos. 

Uzzinājusi, ka uzlādēšana te ir bez maksas, priecīgi spraužu iekšā uzlādes vadu. Lūpu kaktiņi lēni noslīd lejup, kad automašīnas borta datorā apskatu prognozējamo lādēšana laiku — sešas stundas. Ideāls risinājums, lai automašīnu nedaudz uzlādētu, kamēr tiek izstaigāti veikali, bet pavisam neatbilstošs, ja pēc četrām stundām sākas izrāde Valmierā. 

Nākamais punkts kartē atzīmēts turpat blakus, pie kāda autosalona. Pieripoju ar atlikušajiem padsmit enerģijas procentiem un uz uzlādes iekārtas lasu: «Tikai klientiem.» Šeit diemžēl japāņu automašīnu uzlādēt nevarēs, turklāt salona darbiniece pat īsti nav pārliecināta, vai uzlādes iekārta vispār strādā. 

Trīs lietas — labas lietas? Nākamā uzlādes stacija turpat vien ir — pie tirdzniecības centra Sky. Beidzot veicas! Šī ir viena no 72 CSDD uzturētajām ātrās uzlādes stacijām. Redzēt tikai tās atsevišķi var e-mobi lietotnē, kur ērti iegūstamas arī norādes, kā aizbraukt līdz tuvākajai uzlādes vietai. Lai šajā stacijā bateriju uzpildītu līdz 80% atzīmei, vajadzīgas 47 minūtes un 7,05 eiro. Uzlādes maksa ir 15 centu minūtē. 

Kā vēlāk noskaidroju Satiksmes ministrijā, šāda cena noteikta ar aprēķinu, lai nobrauktais kilometrs būtu nedaudz lētāks kā automašīnām, kuras darbina degviela, bet tajā pašā laikā maksa būtu pietiekami augsta, lai motivētu šoferus ikdienas uzlādēšanu veikt dzīvesvietā un darbavietā no parastā elektrības pieslēguma — tā būs lētāk, bet krietni lēnāk. Turklāt šie 15 centi minūtē ir tikai neliels šofera līdzmaksājums. Ar pašreizējo iekārtu noslodzi un jaudīgajiem elektrības pieslēgumiem, kas stacijām nepieciešami, viena minūte valstij patiesībā izmaksājot vairāk nekā 60 centu.

Interesants knifs, ko noskaidroju Satiksmes ministrijā, — jo tukšāks ir akumulators, jo ātrāk tas uzlādējas. Jo pilnāks — jo lēnāk. Sanāk, ka viena elektrības minūte šajā aparātā būs lētāka, ja baterija pirms uzlādes būs kārtīgi patukšota.

Visērtāk par elektrību norēķināties, ja šoferi CSDD ir pasūtījuši e-mobi pēcmaksas karti, kuru var nopīkstināt pie uzlādes aparāta. Man tādas nav. Toties jau iepriekš esmu lejupielādējusi e-mobi lietotni telefonā un pievienojusi tajā savu maksājumu karti. Viss izskatās lieliski līdz brīdim, kad pamanu, kādu summu banka grasās rezervēt par šo darījumu — 50 eiro. Nauda tikšot atdota 1—3 dienu laikā, tomēr iesaldēt tik daudz eiro nepavisam negribas. 

Trešais samaksas variants ir Mobilly. Par 25 centu komisijas naudu maksājumu iespējams pievienot savam telefona rēķinam. Tā kā šī garā vakara gaitā uzlādēšu auto četras reizes, viens eiro komisijas maksā šķiet daudz saprātīgāk nekā 200 rezervētu eiro.

Pieēdusies bulciņas (ko gan vēl iesākt, 40 minūtes gaidot stāvvietā pie lielveikala, kur tiek ceptas svaigas smalkmaizītes?) un uzlādējusi automašīnu, esmu gatava sākt ceļu uz Valmieru. Turklāt šo pāris stundu laikā esmu ielauzījusies sistēmā — tagad saprotu, kā atšķirt uzlādes stacijas jaudu Chargemap kartē un kā visērtāk norēķināties par elektrību e-mobi aparātos.

Uz teātri!

Pauls Timrots kādā no saviem TV raidījumiem stāstīja, ka vislabākā automašīna ir autobuss, jo tajā pietiek vietas draugiem. Es domāju līdzīgi, tāpēc ceļojumā uz Valmieru dodamies piecatā. Šķiet, ka maksimālais braucēju skaits palielina enerģijas patēriņu, tāpat kā salona apsilde un lielais ātrums uz šosejas. Kamēr esmu pilsētā un braucu ekonomiskā režīmā, automašīnas dators prognozē iespēju nobraukt gandrīz 300 kilometru, bet patiesībā 120 kilometrus nobraucu tā, ka pie Valmieras teātra atlikuši aptuveni 10% enerģijas un līdz izrādei vēl 30 minūtes laika. Neslēpšu, garām Plāča uzlādes stacijai, aptuveni 30 kilometrus no galamērķa, braucu bažīgi — vai tiešām pietiks jaudas?

Kamēr daļa no mūsu bariņa Valmierā baudīja izrādi, otra daļa aizsteidzās atpakaļ uz Plāci, kur atstāja automašīnu uzlādēties un izmantoja iespēju paēst vakariņas kafejnīcā Bērzi –— vietā, kur apmeklētājiem tiek mests karbonāžu izaicinājums. Ja izdodas notiesāt visu milzīgo porciju, par to nav jāmaksā. Lai droši tiktu līdz nelielajam ciemam, vēl kādas 10 minūtes bija nepieciešama papildu uzlāde vienīgajā Valmieras ātrās uzlādes stacijā. 

Pēdējo uzlādi veicu pie Sēnītes ap desmitiem naktī. Tai tuvojoties, taupīgi izslēdzu mašīnā pat apkuri. Bija atlicis mazāk nekā 10% enerģijas, ar kuru nepietiek pat 20 kilometru veikšanai, un galvā sākām pārcilāt, kuri radi dzīvo tuvumā un varētu atsteigties palīgā, ja sanāktu palikt ceļa malā.

Lādētājs spīdēja kā maza prieka bāka tumšā ceļmalā. Vienīgā vieta, kur «nosist laiku», — pāri šosejai esošais benzīntanks ar Subway sviestmaižu ēstūzi. Jau nedaudz samiegojušies un noguruši, tur vēl aptuveni 45 minūtes apcerējām garām braucošās automašīnas un galu galā mājās atgriezāmies ap pusnakti. Ceļojumam uz Valmieras teātri un atpakaļ, kā arī papildu maršrutam uz Plāci bija vajadzīgas trīs ilgas un viena īsa uzlāde, kas prasīja mazliet vairāk nekā divas stundas laika un aptuveni 20 eiro. Ja es šos aptuveni 320 kilometrus būtu veikusi ar savu Mini Cooper, kas tērē aptuveni septiņus litrus degvielas uz 100 kilometriem, tas būtu maksājis aptuveni 27 eiro.

Braucieni ārpus pilsētas nav elektromobiļu stiprā puse. Visekonomiskākie tie ir pilsētā. Turklāt te arī baudāmas daudzas ekstras. Ar ķecerīgu smaidu braucu garām automašīnām, kas pirmdienas rītā sastājušās sastrēgumā pie uzbrauktuves uz Akmens tilta — jo elektromobiļi drīkst izmantot sabiedriskā transporta joslas. Un ar baudu atstāju automašīnu uz trim stundām A zonas autostāvvietā Skolas ielā, nesamaksājot par to nevienu centu, jo Rīgas Satiksmes autostāvvietas elektromobiļi drīkst izmantot bez maksas. 

Tehniskās apkopes izmaksas šīm automašīnām ir lētākas, tehniskās apskates — tāpat. Transportlīdzekļa ekspluatācijas nodoklis nav jāmaksā. Arī pirmreizējā automašīnas reģistrācija CSDD ir bez maksas, un iebraukšana Jūrmalā — par velti. Privilēģiju ir daudz. Bet ir arī viens liels mīnuss — cena. Šīs automašīnas ir krietni dārgākas nekā benzīna vai dīzeļa modeļi. Protams, ir iespēja izvēlēties arī lietotus elektromobiļus.

Uzlāde katrā lielveikalā

Kopš pagājušās vasaras Latvijas ātrās uzlādes staciju tīkls elektromobiļiem izskatās diezgan labi. Ar Eiropas Reģionālās attīstības fonda līdzfinansējumu izbūvētas 72 stacijas, un līdz nākamā gada vasarai tiks atklātas vēl 40 iekārtas. Vēlāk sekos projekta trešā kārta — kopumā par 8,34 miljoniem eiro, no kuriem 85% finansē ES, būsim uzbūvējuši 150 ātrās uzlādes staciju. 

Sekojot ES spēkā esošajiem nosacījumiem, uz šosejām, kas savieno Latviju ar kaimiņvalstīm, šādas stacijas ir ik pēc 30 kilometriem, bet uz reģionālās nozīmes ceļiem — ik pēc 50 kilometriem. Bez rūpīgas plānošanas iztikt nevar, bet, ja elektromobilis var nobraukt vismaz 100 kilometru pēc uzlādes, Latviju vajadzētu varēt izbraukāt, saka Satiksmes ministrijas Autosatiksmes departamenta direktors Tālivaldis Vectirāns. Viņš gan norāda, ka infrastruktūra būtu vēl krietni jāuzlabo. Pēc ministrijas aplēsēm, tikai aptuveni 10—15% uzlāžu elektromobiļu īpašnieki veic ātrās uzlādes stacijās. Lielākoties mašīnas tiek uzlādētas mājās un darbavietās no parastajām rozetēm. Šāda uzlāde ir krietni lēnāka un lētāka. Pilna akumulatora uzlāde prasa visu nakti, taču, ja pieņem, ka elektrība izmaksā 16 centus kilovatā ar PVN un akumulatorā nepieciešams ielādēt 35 kilovatus, tas izmaksā nepilnus sešus eiro.

Lai infrastruktūra patiešām būtu laba, vajadzīgas pieslēgvietas autostāvvietās darbavietās, izklaides vietās, iepirkšanās vietās, skaidro Vectirāns. Kā uzņēmējus motivēt tās izveidot? «Es pieņemu, ka tas pamazām notiks, ja elektromobiļu būs arvien vairāk. Tas būs viens no veidiem, kā panākt, lai klients veikalā pavada vairāk laika. Ja uzņēmēji to saskatīs kā biznesa iespēju, tad tas aizies.»

Nav tā, ka arvien plašāka elektromobiļu ieviešana ikdienā ir tikai dažu entuziastu kaprīzes. Patiesībā tā ir daļa no Eiropas Savienības politikas, lai samazinātu siltumnīcgāzu efektu. Latvijai, tāpat kā pārējām dalībvalstīm, ir virkne kritēriju, kas jāizpilda. Iedzīvotāju pārsēšanās elektromobiļos ir šo kritēriju vidū. 

Šobrīd 98,4% automobiļu nobraukuma Latvijā veido tradicionālās automašīnas. 1,3% ir tādas, kas darbināmas ar biodegvielu, 0,3% — elektromobiļi, tā pētījumā par alternatīvo degvielu ieviešanas scenārijiem aplēsuši PricewaterhouseCoopers. Lai izpildītu Eiropas direktīvas, līdz 2050. gadam mums būtu jāpanāk, lai Latvijā reģistrētu vismaz 28 tūkstošus elektromobiļu, skaidro Vectirāns, atsaucoties uz šo 2018. gada pētījumu. 2000 automašīnu būtu jāreģistrē līdz 2025. gadam, 6000 — līdz 2030. gadam. «Tā ir latiņa, ko Eiropa ir uzlikusi. Līdz 2050. gadam izmešu samazinājums ir jādabū, citādi maksāsim lielas soda naudas. Tas nebūs tā, ka tikai vienreiz samaksāsim sodu. Nauda ripos, kamēr prasības izpildīsim,» skaidro Vectirāns.

Šādu elektromobiļu pieaugumu varētu palīdzēt sasniegt valsts atbalsts. Piemēram, 2014. gadā valsts sedza līdz pat 60% no elektromobiļu cenas, ja tos iegādājās pašvaldības un uzņēmumi. «Bet tad bija sliktāka uzlādes staciju infrastruktūra. Tolaik neviens nevarēja iedomāties, ka iespējams ar elektromobili aizbraukt no Rīgas uz Valmieru. Ja nu vienīgi esi ar mieru trīs stundas sēdēt kādā krogā, kur vari dabūt štepseli,» piebilst Vectirāns. Vai šāds atbalsts varētu atkārtoties, turklāt paplašināties arī uz privātpersonām? «Par to vēl sapņojam,» atbild ministrijas eksperts, piebilstot — tas atkarīgs no pieejamajiem Eiropas fondiem.

Kamēr šāda atbalsta nav, arī es tikai sapņoju par elektromobili, tāpēc no autosalona dodos mājās ar savu opīti Mini. Lai gan ir skaidrs, ka šāda automašīna prasītu izmaiņas dzīvesstilā — veicot garākus maršrutus, būtu vienmēr jāpiedomā, kur uzlādēt auto un kā ieplānot tam laiku —, tomēr iespēja dzīvot zaļāk liekas tā vērta. «Degvielas uzpildes stacijām arī uzreiz nebija tāda tīkla kā šobrīd. Tas auga pamazām. Kādreiz cilvēki vadāja benzīnu līdzi kannās, ja jābrauc liels gabals,» salīdzina Vectirāns.

Braucienam no Rīgas uz Valmieras teātri un atpakaļ, kā arī papildu maršrutam uz Plāci, bija vajadzīgas trīs ilgas un viena īsa uzlāde, kas prasīja mazliet vairāk nekā divas stundas laika un aptuveni 20 eiro.
Foto — Ieva Jakone

 

Dati: CSDD

Latvijā reģistrēti elektroauto un nākotnes mērķi

* Martā

Pietrūka dubļu

Mairita Dreimane (29) no darba Lielbritānijas fabrikā atgriezās pirms pieciem gadiem, jo nomira tētis un nebija, kas pieskata trīs zirgus. Pēc pusgada Mairita Purenēs sāka rīkot izjādes, un tagad šeit ir jau 17 zirgu

Kā sešpaka. Tik vienmērīgi grubuļains ir grants ceļš no Gulbenes līdz Beļavai, kas ved uz zirgu izjādēm Purenēs. Tur mūs sagaida īsta sešpaka — Mairitai mājās pie ledusskapja ir bilde, kur redzams viņas trenētais vēders. «Strādāju laukos, uz sporta klubu neeju,» viņa smejas. Ir piektdienas rīts, un viņa jau ir paspējusi «pavingrot» stallī, pabarojot zirgus. 

Uz jāšanas nodarbību pie Mairitas ir ieradusies skolniece, kura sagatavo zirgu treniņam — sukā, seglo un runājas. Tikmēr Pureņu saimniece mani un fotogrāfu iepazīstina ar visiem 17 zirgiem. Trīs no tiem ir Šetlandes poniji, pārējie — dažādu šķirņu zirgi. Viens pats aplokā ir Impulss, jo ērzelis. Vēl nav ticis iejāts un uzmet baltu aci, kad redz tuvojamies plaukstu ar maizi. Apēd un pieliecas pieglausties. Tik mīļš ērzelis nav redzēts! «Visi mums viņi tādi, jo ik dienu daudz runājamies, glāstām,» saka Mairita.

Sēnes Īrijā

Zirgi Purenēs bijuši vienmēr — vecmāmiņa bija veterinārārste un turēja zirgu. Mairita rikšos laida jau sešu gadu vecumā. «Skolā mani apsmēja: «zirgaste», «re, aizgāja zirgus pārsiet»,» atceras Mairita. Jau no 3. klases viņa visās anketās par nākotnes profesiju rakstīja, ka vēlas būt staļļu īpašniece. Jāšanas sportā profesionāli sāka trenēties Alūksnes puses Jaunannā, vēlāk — Smiltenē, kad sāka mācīties tūrismu Smiltenes tehnikumā. Mamma jau tolaik strādāja Īrijā un palīdzēja nopirkt meitai savu sporta zirgu — Dolce Vita. Purenēs bija jau divi zirgi: mammas ķēve Grieta, kurai tagad ir 28 gadi, un amerikāņu rikšotājs Patriks.

Tehnikuma praksi Mairita izvēlējās pavadīt Īrijā, zirgu audzētavā. Atgriezusies Latvijā, iestājās Rēzeknes Augstskolā studēt interjera zinības. «Nepatika man tā pilsēta, ļoti krieviska. Studijas arī nesaistīja.» Nepabeigusi pirmo kursu, viņa pieņēma piedāvājumu strādāt tikko izveidotā sēņu fabrikā Anglijā. Īpašnieks bija tas pats, pie kura zirgiem Mairita praktizējās. «Pašai man nekad nebija ienācis prātā, ka vajadzētu strādāt un dzīvot ārzemēs. Tā kā es viņu pazinu, tik droši braucu prom no Latvijas. Griežot un retinot sēnes, ātri sevi pierādīju un drīz kļuvu par darbu vadītāju. Vadības attieksme bija laba,» atceras Mairita. 

Tieši augstajā pozīcijā strādāt kļuva grūti: jākontrolē, vai rumāņi, poļi un krievi audzētavā labi dara savu darbu. Parādīja, kas un kā jādara, taču tāpat nesaprata. Bieži vien meloja un slinkoja — pateica, ka viss ir izdarīts, taču tā nebija. 

«Tā bija drausmīga skola. Vieni tēloja naivos, citi bija vienkārši riebīgi. Arī latvieši. Tie, kuri nav strādātāji Latvijā, nebūs strādātāji arī ārzemēs.» Tieši tāpēc Mairita izvēlējās mainīt darbu un devās uz sidra un etiķa rūpnīcu pakot preces. Darbs bija ienesīgs, un visu nopelnīto Mairita tērēja Latvijā, piemēram, ieguldot Pureņu labiekārtošanā.

Nostrādājusi trīs gadus Lielbritānijā, Mairita nolēma tuvākajā laikā atgriezties, jo «man pietrūka kaut kā sava». «Sēdi četrās sienās, kas nav tavas. Reiz gribēju pasauļoties — apgūlos kādā pļavā, bet pēc pāris minūtēm jau traktors brauc, suņi skrien. Viss kādam pieder.» Anglijā zeme tiekot izmantota līdz pēdējam: apsēts vai sakopts katrs stūrītis. 

Pirms pieciem gadiem nomira Mairitas tētis. Pēkšņi. Bērni sadalīja dežūras, kurš brauks uz Purenēm pieskatīt zirgus: brālis no Anglijas pirmais aizbrauca uz mēnesi un izbetonēja staļļa grīdu. Tad brauca Mairita, un jau pavisam. «Es par to sen biju domājusi, tikai neatradās iemesls. Laiks paskrēja. Kad atgriezos, bija saulains oktobris, zirgi ganījās. Parasti tos pa ziemu vedām uz stalli Valmierā, taču šoreiz palika mājās,» stāsta Mairita. Pirmā ziema bija grūta, jo ik dienu zirgi bija jābaro un jādzirda. Nebija tik glaunas dzirdināšanas sistēmas kā tagad, kad pie katra aploka ierīkots ūdens un pazemes cirkulārais sūknis ar dzirnām uztur ūdeni vajadzīgajā temperatūrā arī lielos mīnusos. 

Ūdensapgādes sistēma ir brāļa darbs. Viņš 2006. gadā atgriezās no Anglijas un dzīvo netālu. Otrs Mairitas brālis strādā Īrijā piecpadsmito gadu, mamma — desmito. «Es nenosodu tos, kas paliek tur, jo tā ir katra paša izvēle. Visi draugi, kas bija Anglijā, ir atgriezušies. Visiem darbs atradās.»

Mairitai nebija konkrēta plāna, ko iesākt ar zirgiem. Viņai bija 24 gadi. Gribēja audzēt šķirnes zirgus, taču, sākoties pirmajai Pureņu vasarai, viņa vietējā Gulbenes avīzē Dzirkstele ievietoja sludinājumu, ka piedāvā izjādes. «Ai, kas būs — būs,» viņa nodomāja. Telefons zvanīja nepārtraukti! Blociņš, kur Mairita pierakstīja rezervējumus, strauji pildījās un nācās pirkt plānotāju ar dienām. «Sapratu, ka ir par maz ar trim zirgiem, ja jau tāds pieprasījums,» atceras Mairita. Pērkot zirgus, viņa domāja, ka vajag tādus mierīgākus, jo izjādēs pārsvarā iet soļos, taču kļūdījās — liels ir pieprasījums pēc rikšotājiem. Daudzi bērni vēlas mācīties jāšanas sportu. Šobrīd ir ap 10 audzēkņu, un Purenēm ir savs kauss. Mazie jātnieki piedalās arī Latvijas mēroga sacensībās: augstākais sasniegums Mairitai pašai šķiet 16. vieta Jauno jātnieku skolas  mačos Inčukalnā 100 dalībnieku konkurencē.

Stāsts par treileru

Desmit kilometrus attālajā Stāmerienā arī ir zirgi un jāšanas mācības. Mairita nesauc to par konkurenci. Pureņu zirgi dodas izbraukumos, jo ir savs treilers divu zirgu pārvadāšanai. Ik vasaru Mairita dodas uz Balvu un Alūksnes pilsētas svētkiem, un neatsverams palīgs tas ir, kad jādodas uz sacensībām. 

Treileru viņa nopirka Lielbritānijā, lai arī nezināja, ka atgriezīsies pavisam, un Purenēs tobrīd bija tikai trīs zirgi. «Es tur nopirku arī kvadraciklu, kas baigi noder saimniecībā, taču treilers ir pats vērtīgakais, un kāds vēl stāsts, kā es to atvedu!» Mairita gribēja treileru nogādāt no Anglijas uz Latviju. Anglijā kārtība tāda, ka piekabēm vienkārši piekabina tādu pašu numuru kā mašīnai, nevis, kā daudz kur Eiropā, vajadzīgs atsevišķs numurs. Mairita ar brāli nolēma pielikt latviešu numuru piekabei. Vācijā aptur, izprašņā. Neesot pareizs numurs, sods 200 eiro. Ar to vēl par maz: jābrauc uz Polijas robežu un jāpērk tranzītnumurs, vēl 180 eiro.

Šī būs sestā vasara Purenēs. Būs koša, jo pilna istaba petūniju dīgstu, kurus drīz piķēs — to dara Mairitas brālis. Saimniecībā vēl daudz darāmā, taču tā ir jau kaut cik sakārtota. Pirms pāris gadiem Mairita iesniedza Leader projektu un piesaistīja Eiropas Savienības naudu, nopērkot zāles pļāvēju un zirglietas. Pērn viņas ieguldīto Purenēs novērtēja arī premjers Māris Kučinskis, pasniedzot jaunajai uzņēmējai pateicības rakstu. Vai vēlreiz peļņā ārpus valsts dotos? Mairita domā. «Es neteiktu «nē». Ja būs jābrauc pastrādāt uz ārzemēm, darīšu to, jo gribas jau dzīvot labi, nevis domāt, vai šodien sanāk maize vai margarīns. Vajag, lai sanāk viss.»

Vaicāta, vai darbs nav smags, Mairita atbild noraidoši. Tas esot laikietilpīgs un neparedzams. Vienu dienu var nostrādāt tikai trīs stundas no rīta, ja laikus saliek sienu stallī vakaram un sarunā brāli ievest zirgus. Taču ir brīži, kad viss kļūst nekontrolējams: Mairita ieplānojusi zobārstu Rīgā, bet pēkšņi saslimst zirgs. «Sēdi un gaidi ārstu. Es necepos. Kā ir, tā ir. Vienkārši meklēju izeju no situācijas.» Daudz Mairitai palīdz arī dzīvesdraugs.

Vispriecīgāk ap sirdi Pureņu saimniecei ir tad, kad kādam viņas zirgam ir panākumi. Tādam zaļam neprašam, kuru iemācījusi labi rikšot, un kopumā zirgs ir tik stabils, ka spēj doties piecu kilometru izjādē. Klausa, ir līdzsvarots. Tātad būs labs arī jātniekam.

«Te viss ir mans, saulrietu vēroju savā zemē,» viņa saka un parāda pa logu, kur Purenēs riet saule. Saku, ka vasarā vēl būtu saprotama Mairitas kaifošana par Latvijas dabu un saulrietu, bet kur nu šajos dubļos, kad viena kāja iestieg un otra slīd un saules ir tik maz. Un tie lauku ceļi, kas sabeidz mašīnas! «Kā man patīk tie dubļi! Kā man Anglijā pietrūka tieši pavasara dubļu!» atsmej Mairita.

Līdzatvestās atziņas

Kā visvairāk pietrūkst no dzīves ārpus Latvijas?
Dabas. Anglijā viss ir apsēts un visiem viss pieder. Visur asfaltēti celiņi. Man pietrūka pavasara dubļu.

Jauna lieta, ko iemācījās svešumā
Ikdienā lietot angļu valodu. Saprotu gan britu izrunu, gan īru, kuri runā apaļīgi. Iemācījos arī labi braukt ar mašīnu, vienalga, kurā pusē stūre. Agrāk uz Lietuvu bija ceļojums, tagad Vācija vai Francija — mierīgi.

Ko gribētu ieviest Latvijā?
Labākus ceļus un sakārtotāku vidi, un attieksmi. Angļi un īri pret svešiem cilvēkiem ir laipni. Lai arī uzspēlēta laipnība, bet — laipnība.

Pērkot zirgus, Mairita domāja, ka vajag tādus mierīgākus, jo izjādēs pārsvarā iet soļos, taču kļūdījās — liels ir pieprasījums pēc rikšotājiem.
Foto — Gints Ivuškāns