Kategorijas: Dzīve

Fotogrāfija, kas atklāja Edgara Zobina lietu

Pirms pāris mēnešiem eBay izsolē atrastā ģimenes bilde mudināja Sarmīti Gravu noskaidrot, kāpēc viņas tēvu 1951. gadā kā sevišķi bīstamu noziedznieku izsūtīja uz Sibīriju. Arhīvā glabātā krimināllieta atklāj, cik nežēlīgi pret cilvēkiem bija abi okupācijas režīmi — gan nacistu, gan padomju

Janvāra dienā Krista Laukmane-Schmidt savā Čikāgas mājoklī pārskatīja eBay, meklējot Alsungas un Bārtas saktas, ar ko papildināt kādas 105 gadus vecas Ņujorkas latvietes uzticētos tautastērpus. Tie bija labi saglabājušies, taču nepilnīgi. Skatot ar atslēgvārdiem latvian folk un old latvian atsijātās lietas, Kristas uzmanību piesaistīja kāda fotogrāfija, kurā redzami cilvēki svinībās. «Muzikanti, onkulītis ar maizes riku rokā — tie skatieni un smaidi, alus kauss jaunā vīrieša rokā. Meitene bildes vidū likās skumja. Bija tik viegli iedomāties uz brīdi pārtrauktās viesības, lai šos cilvēkus pulcinātu kopējai bildei!» Krista atminas, kāpēc ar ekrānuzņēmumu iegūtās bildes kopiju ievietoja feisbukā ar teikumu: «Nē, tie nav mani radinieki, bet varbūt viņi ir jūsu?»

Sociālajā tīklā šo bildi ieraudzīja Sarmīte Grava no Viesītes, atpazīstot tajā mammu, tēti, viņu radus un draugus. Fotogrāfija tapusi mammas Mildas iesvētībās 1936. gada 17. maijā. Toreiz Milda vēl nevarēja zināt, ka pēc gadiem apprecēsies ar tumšmati Edgaru, kurš bildē redzams pirmais no kreisās sēžam zālē. Uzietā fotogrāfija uzjundīja Sarmītē ne tikai smeldzi pēc nu jau aizsaulē aizgājušajiem vecākiem, bet lika arī aizdomāties — kāpēc viņas jautro un labestīgo tēti Valsts drošības ministrijas karaspēka kara tribunāls 1951. gada decembrī notiesāja kā «sevišķi bīstamu valsts noziedznieku». Ar vēsturnieces Ineses Dreimanes palīdzību Ir atrada Edgara Zobina krimināllietu, kas atklāja smagu stāstu par kara laika postu, piedzīvotajām necilvēcībām un padomju režīma skarbumu.

Mazpilsēta vienā kadrā

Iespējams, Sarmīte nebūtu pamanījusi melnbalto ģimenes fotogrāfiju sociālajos tīklos, ja Krista nebūtu sazīmējusi fotogrāfa parakstu un tā sapratusi, ka bilde tapusi Viesītē. Sarmītes redzeslokā tā nokļuva tikai tāpēc, ka Krista bildi feisbukā bija ielikusi ar norādi uz šo mazpilsētu.

Dzimusi Viesītē, grāmatvede un pasniedzēja Sarmīte visus 60 gadus tur arī nodzīvojusi. Dzimtas māja tagad aiz vecuma sakņupusi, tāpēc Sarmīte mitinās tipiskā padomju laika dzīvoklī. Bet tajā uz palodzes cits virs cita sarindoti veci, brūni fotoalbumi, kuros fiksēta dzimtas vēsture visa pagājušā gadsimta garumā. Fotogrāfija, kādu Krista ieraudzīja eBay, jau bija vienā no fotoalbumiem. Tomēr Sarmītes dēls Rolands nopirka arī internetā pārdošanā izlikto bildi, lai tā neklīst apkārt.

Pie Krievijas tirgones, kas ģimenes fotogrāfiju pārdeva kopā ar simtiem citu «antikvāru» bilžu, tā nokļuvusi pa sarežģītiem ceļiem. Kad pirms dažiem gadiem nomirusi kāda Sarmītes radiniece, visa viņas mantība, arī vecie fotoalbumi, iztirgoti veclaicīgu lietu uzpircējiem. «Biju mazliet šokā,» Sarmīte atceras izjūtas, uzzinot, ka ģimenes fotogrāfija ir ASV interneta veikalā. Taču, kad dēls fotogrāfiju nopirka, Sarmītei bilde deva duku izzināt, kas tad ar mammu un tēti notika līdz 1959. gadam, kad piedzima viņa.

Fotogrāfijā redzami Mildas iesvētību balles 46 viesi, un daudzus no tiem Sarmīte zina pēc nu jau aizsaulē aizgājušās mammas stāstiem. Milda, kurai iesvētību laikā bija 17 gadu, protams, ir bildes vidū baltā kleitā. Vienā no albumiem ir arī fotogrāfija, kurā Milda redzama ar citiem jauniešiem, kurus 1936. gada 17. maijā Sunākstes baznīcā iesvētīja mācītājs Zelmārs Cīrulis. Sarmīte puišu un meiteņu vidū viegli atpazīst mammu — mati skaisti ondulēti, rokās ziedu klēpis. Blakus mācītājam sēž arī meitene melnā kleitā, un tikai nesen Sarmīte no veciem ļaudīm uzzinājusi — iesvētībās melnā ģērbušies bāreņi.

Kad atgriežamies pie iesvētību balles foto, Sarmīte lepni norāda uz tēti Edgaru Zobinu. Toreiz, 26 gadu vecumā, viņš bija skaists vīrietis ar pašapzinīgu smaidu. Mamma vēlāk Sarmītei stāstījusi, ka 1936. gadā viņi vēl nav ieskatījušies viens otrā. Tētis bijis no Valkas, uz Viesīti kopā ar draugu atnācis dzīvot, lai strādātu pie sava onkuļa Teodora Bisnieka — Viesītes ugunsdzēsēju depo priekšnieka. 

Iesvētību balles fotogrāfijā redzams arī Mildas tēvs Kārlis Reinis, dzelzceļa lokomotīves mašīnists ar varenām ūsām, un māte Marta. Viesu vidū arī Pēteris Aldiņš, viens no pirmajiem, kurš pa Viesīti braukāja savā personīgajā auto. Mildas iesvētībās viņš ļāvis visiem sasēsties savā mašīnā, lai tajā nofotografētos. 

«Un tā,» Sarmīte norāda uz koķetu tumšmati, «ir mammas draudzene Alma, kas vēlāk apprecējās ar Pēteri un kļuva par Almu Aldiņu.» Radu meitene Dzidra iesvētību ballē bijusi tautastērpā. Kas ir tas vīrs, kas bildes tapšanas laikā piesēdis maliņā ar maizes riku rokās, Sarmīte nezina. Taču atpazīst Teodora sievu Elzu, Kupču ģimeni, māti un meitu Bāzdaines un divus muzikantus.

Cik mamma stāstījusi, pirms kara mazpilsētā ar 1400 iedzīvotājiem dzīve bijusi notikumiem bagāta un priecīga. Bijis savs pašdarbības teātris, kurā mamma ar māsu Annu spēlējusi, jautrības pilnas Mis Viesīte vēlēšanas, biežas zaļumballes un svinēšanas, kurās pie viena galda pulcējušies un dziedājuši radi, draugi un kaimiņi. 

Kad 1940. gada vasarā Latvijā ienāca sarkanā armija, skaistais laiks palika tikai bildēs un atmiņās. 1942. gada 2. maijā Sunākstes baznīcā Zelmārs Cīrulis salaulāja Edgaru un Mildu, bet kāzu fotogrāfijā ir redzami tikai divi cilvēki — abi jaunlaulātie. Viesību nebija. Neviens no trim dēliem, kas Zobinu pārim piedzima kara laikā 1942., 1944. un 1945. gadā, nesagaidīja pat pirmo dzimšanas dienu. Vecākais Andris nomira ziemā no plaušu karsoņa, otrs dēliņš Viesturs aizgāja difterijas dēļ, bet jaunākais Ivars nāca pasaulē nedzīvs priekšlaicīgās dzemdībās pēc tam, kad viņa tēvu čeka bija arestējusi par sadarbību ar vācu okupācijas režīmu. 

Edgara Zobina lieta

1949. gada 25. marta deportācijās no Latvijas uz dažādiem Krievijas apgabaliem — Irkutsku, Omsku, Tomsku, Novosibirsku, Amūru — izsūtīja 42 149 cilvēkus. Viņu vidū bija 13 cilvēki no veco fotogrāfiju uzgājušās Kristas Laukmanes dzimtas un arī 62 Viesītes iedzīvotāji. Taču ne Edgars un Milda Zobini, ne arī kāds cits no viņu ģimenes tobrīd necieta. Viņu stāsts izrādās daudz sarežģītāks.

Kad 1944. gada 9. augustā Viesītē otrreiz iegāja sarkanā armija, Edgars ar sievu to pameta un pārcēlās uz Stendi. Mamma teikusi, ka viņi devušies «bēgļu gaitās». Kāpēc, nav skaidrojusi, bet tikai nesen Sarmīte aptvērusi — visticamāk, aiz bailēm, ka Edgaru varētu apsūdzēt sadarbībā ar vācu okupantiem. «Tikai tāpēc, ka viņš bija dienējis Latvijas armijā, ugunsdzēsēju depo bija šoferis un vācu okupācijas laikā viņam bija jāvadā vācu virsnieki,» reiz no mammas dzirdēto atstāsta Sarmīte. Tomēr čeka tik un tā uzgājusi Zobinu un arestējusi. 

Vēsturniece Inese Dreimane vēlāk palīdz precizēt, ka tas noticis 1945. gada 24. maijā. Sarmīte līdz šim bija domājusi, ka tētis arestēts tikai tāpēc, ka reiz dienējis Latvijas armijā un okupācijas laikā bijis spiests pie vāciešiem piestrādāt par šoferi. No mammas stāstiem un viņas atvilktnē atrastajiem pierakstiem secinājusi, ka 1945. gadā tētis atbrīvots, taču turpmākajos gados slapstījies pa bērnības vietām Valkā, bet mamma dzīvojusi Viesītē un strādājusi par frizieri. «Viņa stāstīja, ka ir tikusi novērota,» saka Sarmīte, un vēsturniece Dreimane pieļauj, ka tā varēja notikt — ja čekistiem bija aizdomas, ka Edgars Zobins pievienojies nacionālajiem partizāniem jeb mežabrāļiem, tad, novērojot sievu, varētu gūt tam pierādījumus un iziet uz kādu no partizānu grupām. 

Taču, kā vēlāk stāstījusi Milda, Zobinu pāris neredzējās ne Viesītē, ne Valkas pusē. Paretam viņi satikušies kādā no radu dzīvokļiem Rīgā. Jautāta, kāpēc reiz čekas arestēta vīrieša sieva 1949. gada marta deportācijās tika atstāta mājās, vēsturniece Dreimane skaidro — tā gada janvāra beigās slepenībā pieņemtais PSRS Ministru Padomes lēmums paredzēja, ka uz Sibīriju izsūtāmi «kulaki» un viņu ģimenes, tātad cilvēki, kuriem bija kustamā un nekustamā manta, kā arī legalizējušies nacionālie partizāni un viņu ģimenes, un atbalstītāji. Taču ne Edgars Zobins, ne kāds viņa tuvinieks nebija mežabrāļos — čekai nebija izdevies atrast ne mazākās norādes uz to un tātad nebija iemesla sēdināt slēgtajos vagonos viņa sievu un citus radus.

Tomēr arī pēc marta deportācijām čeka turpināja meklēt Edgaru, līdz 1951. gadā 6. septembrī viņu Valkā arestēja otrreiz. Sarmīte starp mammas dokumentiem uzgājusi tiesas izziņu uz mazas, gaiši zila papīra lapas, no kā secināms, ka tēvu tiesāja kara tribunāls slēgtā tiesas sēdē. Taču tinte uz veidlapas tā izdzisusi, ka nav pat salasāms pants, pēc kura Edgars Zobins tiesāts un aizvests uz Vorkutas lēģeri. Tāpēc Sarmītei zināms tik vien kā mammas teiktais, ka tētis vācu laikā strādājis par šoferi. Dreimanes norāde, ka Zobina lieta joprojām glabājas Latvijas Valsts arhīvā, deva iespēju noskaidrot apsūdzības būtību. 

Četros nodzeltējušos papīra vākos ar norādi «Delo N…» ievākotā LPSR Valsts drošības ministrijas (čekas) krimināllieta atklāj, cik smags Viesītē bijis kara laiks. 1945. gadā Edgars Zobins arestēts uz aizdomu pamata, ka vācu okupācijas laikā piedalījies ebreju konvojēšanā. Nopratināšanā Zobins bija to atzinis, taču pierādīts tikai tas, ka viņš Viesītes dzelzceļa stacijā remontējis vagonus, kuros pārvadāta vācu militārā tehnika. Viņš atbrīvots. Taču 1951. gadā, kad Edgars Zobins arestēts otrreiz, izmeklētāji jau bija savākuši pierādījumus un atraduši lieciniekus, kas apgalvoja, ka viņš 1941. gadā jau pirmajās vācu okupācijas dienās bija brīvprātīgi iestājies kārtības sargu dienestā. Šo palīgpoliciju okupētajās zemēs veidoja vācu vara, un šie «sargi» (Schutzmann) dalījās trijās kategorijās: vieni veica policistu pienākumus, viņiem bija formastērpi un darba samaksa, otri, kuri uz kreisās rokas valkāja zaļu lenti ar uzrakstu Schutzmann, pildīja sardzes pienākumus un piedalījās policijas akcijās, bet trešie bija rezervē. Nopratināšanas dokumentos Zobins nav atzinis, ka brīvprātīgi iestājies kārtības sargos, bet neliedzās, ka, piespiedu kārtā pildot vācu virsnieku pavēles, valkājis lenti ar uzrakstu. 

Otra un smagākā apsūdzība — viņš piedalījies ebreju konvojēšanā. Mūsdienās vēsturnieki ir izpētījuši, ka 1941. gada jūlijā ap 150 Viesītes ebreju sākumā tika nometināti šķūnī Ļūdāni, kas atradās aptuveni četrus kilometriem no Viesītes, un vēlāk mežā nogalināti. Padomju okupācijas laikos tas nebija precizēts, taču fakts par ebreju nogalināšanu bija zināms, un līdz Zobina tiesai 1951. gada 27. decembrī izmeklētāji bija atraduši lieciniekus, kuri tiesā teica — dienas piecas sešas pēc vāciešu ienākšanas Zobins sēdējis mašīnā, ar kuru aptuveni desmit ebreju vesti prom no pilsētas. 

Zobinu apsūdzēja arī par to, ka redzēts vedam uz policiju divus sarkanarmiešus, kā arī 1943. un 1944. gadā piedalījies reidos, kuros meklēti padomju partizāni. Ar tiesas spriedumu Zobinam tika piespriesta brīvības atņemšana uz 25 gadiem.  

Tiesas materiālos neatradu Zobina paskaidrojumus vai aizstāvības argumentus. Taču 1954. gadā viņa lieta pārskatīta, un šajos materiālos prokurora palīgs rakstījis — Zobins atzinis, ka sēdējis pie stūres mašīnā, kas veda ebrejus. Taču vācu karavīri ar ieročiem rokās piespieduši viņu to darīt. Prokuratūra arī norādījusi uz liecinieku teikto, ka paša Zobina rokās ieroča nav bijis. Zobins tāpat arī noliedzis, ka piedalījies padomju partizānu tvarstīšanā. Rezumējot secināts, ka piespriestais sods jāsamazina līdz desmit gadiem brīvības atņemšanas.     

Kad Sarmīte par apsūdzībām uzzina mūsu telefonsarunā, sievietei aizsitas elpa un viņa vairākas minūtes klusē. Neko nav zinājusi, tikai atceras mammas vārdus, ka tētis teicis — kad sēdējis pie stūres, vienmēr blakus bijis vācietis ar šaujamo. «Nebija izvēles — vai nu dari un paliec dzīvs, vai nu…» saka Sarmīte.  

Kā atzīst vēsturniece Dreimane, dzīvojot totalitāros režīmos, cilvēkiem jārēķinās ar necilvēcīgām izvēlēm.

Mīļais tētis

Vairākas apdzeltējušas vēstules ar atteikumu amnestēt Edgaru Zobinu liecina, ka Sarmītes mamma rakstījusi neskaitāmas vēstules PSRS Kara prokuratūrai un Augstākajai Padomei ar lūgumu atbrīvot vīru. Pat pēc 1956. gada dekrēta, kas noteica, ka «soda termiņus izcietušie lietuviešu, latviešu un igauņu nacionālisti, kuru ģimenes ar speciāliem valdības lēmumiem atrodas specnometinājumā, ir jānosūta pie ģimenēm», Edgaram Zobinam neļāva pamest Krievijas pilsētas Kostromu un Šeksnu, uz kurieni viņš pārsūtīts no Vorkutas. Kāds no mammas atvilktnē uzietajiem dokumentiem liecina, ka tikai 1957. gada beigās tēvam ļauts atgriezties mājās.

«Es ļoti daudz atceros savu tēti,» saka Sarmīte, kura pasaulē ieradās, kad viņas mammai bija 40, bet tētim jau 49 gadi. Viens no fotoalbumiem pilns ar Sarmītes bērnu dienu bildēm. Tās kopā ar nostāstiem liecina, ka viņas kristības lielā draugu lokā jautri svinētas divas dienas. «Es viņu ļoti mīlēju,» Sarmītes balss iedrebas. «Kā es viņu gaidīju atgriežamies mājās no darba! Viņš mežā strādāja, bija mežstrādnieks. Mamma viņam uz darbu vienmēr pagatavoja tēju un maizītes. Ja kaut kas no tā bija palicis pāri, viņš man atnesa un teica — tas ir rūķīšu ēdiens. Un man tā garšoja tas rūķīšu ēdiens! Pusdienu pārtraukumā viņš man no zariem bija izgriezis dzīvnieciņu skulptūras un nesa ar vārdiem, ka rūķīši sūta dāvanas. Viņš bija ļoti labs cilvēks, mīlēja bērnus, būtu bijis lielisks vectēvs.»

Sarmīte no savas bērnības atceras laimīgu dzīvi, kurā viņa maz juta padomju ideoloģijas spiedienu. Mamma turpinājusi slepus iet uz baznīcu, tāpēc mājās svinētas gan Lieldienas, gan Ziemassvētki. Tētis vakaros mēģinājis uzķert ārzemju raidstacijas un klausīties ziņas no brīvās pasaules. Mājās bieži pulcējušies viesi, tētis ar draugiem labprāt uzspēlējis kārtis. Taču par to, kas noticis pirms meitas piedzimšanas, vecāki nav runājuši bērna klātbūtnē. Tagad Sarmīte saprot — tas noticis, viņu sargājot.

«Tētis nomira mūsu klātbūtnē,» Sarmīte saka asaru pilnām acīm, un drīz jau vaigi ir slapji. «Viņš iestājās durvīs un teica — es tagad no jums aizeju. Apsēdās uz krēsla un saļima.»

Edgars Zobins nomiris 1977. gadā 67 gadu vecumā. Divdesmit gadi pēc atgriešanās no Sibīrijas bija vienīgais laiks, kurš viņam bija atvēlēts mierīgai dzīvei.

Atstāt gaismu logos

Loģiski, brauc! Jānis Kreilis atbalstīja sievas Evitas studijas Nīderlandē un darbu Igaunijā. Viņš pats sešus gadus mācījās ASV, trīs gadus strādāja Āfrikā, Tālajos Austrumos un Maskavā. Tagad ir atpakaļ

Zelta laulības gredzenu Jānis Kreilis pēc amerikāņu modes nēsā uz kreisās rokas. Apprecoties labajā tam arī īsti nebija vietas. Zeltnesi jau bija aizņēmis tikpat simboliskais namejs, ko pirms trim gadiem uz Ziemassvētkiem uzdāvināja līgava Evita — par atgriešanos Latvijā.

Īpašais Rīgas  Valsts 1. ģimnāzijas absolventa gredzens toties saistīts ar aizbraukšanu, Jānis pragmatiski secina. Talantīgais puisis iestājās staptautiskā bakalaurāta programmā, paredzēdams, ka tā būs vārti uz studijām ārzemēs. Konkursā par iespēju mācīties Pensilvānijas Universitātē ASV pieteicās, zinādams — stipendija segs gan studiju, gan uzturēšanās izmaksas.

Augstskolā, kuru, starp citu, savulaik beidzis arī premjerministrs Krišjānis Kariņš, Jānis studēja starptautiskās attiecības. «Pievērsos valodām — domāju, ka būšu diplomāts. Bet viss mainījās.»

Ar prasmēm koferī

«Varu sacīt, ka tagad saprotu amerikāņu kultūru un esmu atbraucis ar mazliet tādu kā amerikāņu «es». Varu tur justies kā savējais. Tomēr nekad neapsvēru domu palikt tur dzīvot. Ieguvu labus draugus, bet necentos ielaist saknes,» savu motivāciju atklāj Jānis.

«Amerikāņos patika daudzas lietas, bet tas darbaholisms! Atvaļinājums nav garantēts, bērnu kopšanas atvaļinājumi būtībā neeksistē, privātais bērnudārzs maksā ļoti daudz. Mums Eiropā līdzsvars starp dzīvi un darbu ir daudz jēdzīgāks. Visu laiku domāju par soļiem, lai varētu braukt atpakaļ uz Latviju.» Jā, viņš gribējis kļūt par diplomātu, bet tas arī būtu darbs Latvijas labā.

«Visur, kur esmu dzīvojis, nebiju vienkārši Jānis, bet «tas džeks no Latvijas». Ar mani visur ir ceļojis arī Latvijas karogs. Maģistrantūrā mani pat iesauca par «Latvijas propagandu».»

Jau bakalaura studiju beigās viņš pētīja vakances dzimtenē, tomēr pieteicās universitātes mājaslapā pamanītam aizraujošam darba piedāvājumam. Trīs gadus strādāja naftas un dabasgāzes žurnālā The Oil & Gas Year.

«Pirmā darba pieredze, ļoti starptautiska, ar ceļošanu pa pasauli, kāpēc ne? Aizlidoju uz Stambulu, kur toreiz atradās mūsu birojs, sekoja Bruneja, Nigērija, Gana, Katara, Krievija…» Katrā vietā nodzīvoja pusgadu, gatavojot industrijas apkārtrakstu par attiecīgo reģionu. «Daļēji biju žurnālists, daļēji — biznesa attīstības vadītājs. Pētīju tirgu, rakstīju un rediģēju intervijas. Četrus gadus pavadot ASV, angļu valoda jau bija dzimtās valodas līmenī. Lēnām izaugu no žurnālista palīga līdz vadītājam.»

Avantūru nevienu brīdi neesot nožēlojis. «Skaidrs, ka, atgriežoties no studijām Latvijā kā zaļam gurķim, mana pievienotā vērtība nebūtu tik liela. Sapratu: būšu pabraukājis pa pasauli, uz valstīm, ar ko mūsu cilvēkiem bieži vien nav nekāda sakara — uz Rietumāfriku vai Tālajiem Austrumiem. Lai redzētu, kas tas ir. Ir grūti pat pastāstīt, piemēram, kāda ir tāda valsts kā Nigērija.»

Trīs gadu intensīvajai dzīvei uz koferiem tomēr labi bija likt punktu. Visu laiku kustībā, karjeras izaugsmē sasniegti griesti, nākotne — neskaidra.

Turklāt, 2012. gada sākumā no Ganas ieradies brīvdienās Latvijā, Jānis iepazinās ar Evitu. «Gribējās mājās, tomēr vēl uz diviem gadiem sanāca aizbraukt uz Ņujorku, iegūt maģistra grādu Kolumbijas Universitātē — starptautiskajās attiecībās ar specializāciju globālajā enerģētikas pārvaldībā un vadībā. Evita bija pietiekami saprotoša,» Jānis mīlestības pilnām acīm skatās uz sievu. «Es kopš iepazīšanās visus atvaļinājumus biju pavadījis Latvijā, bet visas brīvdienas Evita brauca pie manis uz «interesantajām valstīm», arī «štatos» mazliet kopā pabijām.»

Starptautisko maģistra grādu viņš kāroja ne tikai tāpēc, ka Latvijas biznesa vidē šim titulam ir svars. «Biju sapratis, kur man ir robi izglītībā — biju uztaisījis humanitāro zinātņu bakalauru. Universitātē varēju brīvi izvēlēties priekšmetus, paņēmu dažādas valodas, literatūru, politiskās zinātnes — visu, kas ir «Word formātā». Par «Excel priekšmetiem» — statistiku, matemātiku, finansēm — domāju, ka man tie nebūs vajadzīgi,» Jānis stāsta. «Starplaikā pastrādāt privātajā sektorā izrādījās ļoti vērtīgi. Pēc tam zināju, ka maģistrantūrā jāsavāc klāt visas «cietās prasmes»: grāmatvedība, finanšu pārvaldība, projektu vadība.»

Jā, jau tajā laikā viņš izlēmis, ka arī Latvijā strādās privātajā sektorā. «Kolumbijas Biznesa skolā sāku apgūt kursus uzņēmējdarbībā un jaunu ideju attīstībā. 2016. gadā atgriezos Rīgā. Jutos tā — varu braukt mājās, viss būs kārtībā, bagāža ir savākta. Deviņi gadi, pietiek! Pat nezinu, no kurienes bija ideja noteikti braukt atpakaļ. Neesmu audzis urrāpatrotiskā ģimenē. Esmu Purvciema vidējais cilvēks.»

Pie lietderīgās bagāžas gan piederēja arī darba attiecības ar jaunuzņēmumu Ņujorkā. Uzņēmums, ar ko Jānis infografiku veidošanā sadarbojas joprojām, izstrādājis sistēmu, kurā apkopoti visi normatīvie akti ASV enerģētikā. Aizokeāna lielvalstī šajā sektorā ir vairāk nekā 300 regulējošu iestāžu, interesentiem grūti orientēties informācijas gūzmā. Un «gājputnam» nepilna laika darbs garantēja iztikas līdzekļus vismaz sākumam.

Pozitīvajā burbulī

Jānim atšķirībā no daudziem citiem atbraucējiem vēl nebija jāraizējas par izglītības iestādēm bērniem, bet vairs nerūpēja arī mājvietas atrašana. Purvciema «piecstāvenē» gaidīja bērnības trīsistabu dzīvoklis, pa kura logu var redzēt vecmāmiņas dzīvokļa logus. Viņš iesmiedamies piebilst: «Nē, mums viņa nav jāpieskata, drīzāk pieskata mūs: kur tad jūs esat, gaismas nav logos? Tomēr ir tik forši, ka ģimene ir tuvu! Mēs visi esam Purvciemā — arī brālis un tētis.»

Gaismas Evitas un Jāņa logos šad tad var arī nebūt, jo tagad ir pienācis sievas laiks padzīvot ārzemēs. «Apprecējāmies, dzīvokli iekārtojām. Un tad Evita saka: «Paklau, ir iespēja aizbraukt studiju apmaiņā.» Loģiski, brauc!» Jānis nekļūst īgns.

«Jā, sanāca smieklīgi,» pievienojas sieva. «2016. gada rudenī apprecējāmies, bet 2017. gada sākumā es aizbraucu Erasmus apmaiņā uz Nīderlandi.»

Arī tagad Evitas projektu un programmu vadītājas darbs ir internacionāls. Viņa strādā igauņu jaunuzņēmumu akseleratorā Startup Wise Guys, kas darbojas visās trijās Baltijas valstīs. Pirmie divi projekti — ikreiz pa sešiem mēnešiem — laimīgā kārtā gadījās Rīgā, bet patlaban viņa atbild par reģionālu projektu Narvā, līdz jūnija beigām Latvijā ieradīsies tikai brīvdienās. «Mēs gan vairs neuzskatām Igauniju un Lietuvu par ārzemēm. Tā ir Baltija,» paziņo. «Uzņēmumā esam 18 darbinieku, septiņu dažādu valstu pilsoņi. Un pie mums vienā projektā parasti sabrauc 10 dalībnieku komanda no visas pasaules. Pat vairs nejūtu, kurš ir ārzemnieks un kurš ne. Tik ļoti pierasts, tā ir kā norma.»

Savukārt Jānim Amerikas sirojumi internetā, meklējot darba piedāvājumus Latvijā, radīja ideju izveidot vakanču un personāla atlases platformu Yourmove.lv. Te darba devēji var sastapt kvalificētus darba ņēmējus. Īpaši svarīgi tādiem «sprīdīšiem» kā viņš pats, kas Latvijā nav ne studējuši, ne strādājuši, no ārzemēm atgriežas ar ekskluzīvām zināšanām, bet absolūti bez profesionālajiem kontaktiem.

Patiesībā vispirms kopā ar domubiedriem Jānis radīja kustību Ar pasaules pieredzi Latvijā. No sarunu vakariem tikuši līdz dalībai diasporas likuma izstrādē.

«Kad brauc uz ārzemēm, tev ir vietējā kopiena, kas izstāsta, kādas lietas vajag nokārtot. Kad brauc atpakaļ, nav neviena palīga. Bet vajag, lai veidojas izpalīdzīgu cilvēku kopiena,» skaidro darbarūķis. «Lai tā nav kopiena, kas čīkst: ko es te sākšu uzņēmumu, VID jau tāpat visu apķīlās. Paga, sāc darīt, un tad skatāmies! Tajā «burbulī», kurā mēs dzīvojam, cilvēkiem iet labi. Interesanti projekti, attīstība, labas karjeras, savi uzņēmumi. Čīkstēt nav stilīgi.»

Par savu Latvijas «burbuli» viņš 18. novembrī stāstījis arī latviešiem Minsterē, bijis pagodināts teikt uzrunu valsts simtgadē.

Evita piebalso: «Jāņa draugu loks ir tie gudrie cilvēki, kas saka, ka Latvijā viss iet labā virzienā.»

Aizbraucēji, kas tik bieži neatgriežas dzimtenē, varbūt pat nav pamanījuši, ka Latvija vairs nav tāda, kāda bija 2004. gadā, kad tika atvērtas Eiropas Savienības robežas. «Strauji maināmies. Tagad veikalu kasēs skan «labdien», «paldies» un «sveiki». Ja tas neatskan, saki pirmais, un tev atbildēs,» novērojis Jānis. «Braucēji laiž gājējus pāri pārejām, laiž citus auto pārkārtoties satiksmē, taurē daudz mazāk. Paaudžu maiņa notiek. Arī Purvciemā 1993. gadā vakarā nebija īpaši droši, pats esmu pieredzējis. Tagad — normāls vidusšķiras rajons.»

Situācija uzlabojas arī grafikos un līknēs. «Maijā būs statistikas pārvaldes dati par pagājušo gadu. Kopējā migrācija varētu būt tuvu nullei, kas ir labākais rezultāts pēdējo 20 gadu laikā,» runā eksperts, kurš pats ir procesa dalībnieks. «Protams, te ir ieskaitīti cilvēki, kas brauc strādāt uz Latviju nozarēs, kur ir akūts darbaspēka trūkums. Un arī mūsējie atgriežoties ņem līdzi dzīvesbiedrus ārzemniekus. Latvija kļūst starptautiska.»

Ja savāktu datus par iedzīvotājiem, kuri ārzemēs nodzīvojuši kaut pusgadu, Latvija statistikā būtu stabili priekšā citām valstīm, Jānis izsaka minējumu. «Man liekas, tā ir liela vērtība. Pat ja tu aizbrauc uz kādu citu valsti darīt vienkāršu darbu, esi redzējis, ka lietas var darīt vēl vismaz vienā citā veidā. Piemēram, aizbrauc uz Nīderlandi, tur viss izskatās sakārtots. Malači! Bet Latvijā ir interesantāk strādāt. Man vienmēr ļoti viegli ir gājis mācībās, un arī tagad liekas ļoti aizraujoši, ka Latvijā vēl ir, ko attīstīt un risināt.»

Līdzatvestās atziņas

Kā visvairāk pietrūkst no dzīves ārpus Latvijas?
Evita.
Veloceliņu un sensoru, kas luksoforos regulē plūsmu

Jānis. Ļoti patīk, kā Nīderlandē tiek plānotas pilsētas. Visur var braukt ar riteni. Rīgas dome šobrīd vairāk domā par autobraucējiem.
Vēl Latvijā pietrūkst labas meksikāņu virtuves. Ļoti garšo! Bet ārzemēs pietrūkst… mūsu lielveikalu. Tik tīri un bagātīgi lielveikali, kāds ir, piemēram, Rimi, — tas ir luksuss. Ārzemēs vidējais lielveikals tā neizskatās.

Jauna lieta, ko iemācījās svešumā
E. Strādājot gan ārzemēs, gan šeit uzņēmumā, kurā ir septiņu valstu pārstāvji, mēs iemācāmies būt ļoti toleranti pret katra svētkiem un uzskatiem.

J. No amerikāņiem iemācījos draudzīgu atvērtību. Vari vienkārši pieiet pie cilvēkiem un sākt sarunu, veidot kontaktus. Interesanti, ka Latvijā šī lieta arī mainās, jaunieši jau spēj sākt sarunu vieglā formā, tā ir Rietumu domāšana.

Ko gribētu ieviest Latvijā?
E. Elektronisko balsošanu kā Igaunijā.

J. Turklāt forši — Igaunijā iecirkņi ir pat lielveikalos! Tu sestdienā aizej uz Alfu un pie viena  nobalso. Tik ērti! Viņi nāk pie cilvēkiem.

Sentimentāla lieta, kuru atveda sev līdzi
E. 2012. gadā pirmoreiz braucu apciemot Jāni, tajā brīdī viņš bija Nigērijā. Kad viņš mani veda uz lidostu, biju sagatavojusi lācīti, ko viņš ieraudzīja, viens pats atgriežoties atpakaļ. «Kāds tevi gaida mājās!»
J. Jā, tas lācis man pēc tam brauca līdzi. Sieva gaida atpakaļ, vieglāk nekur nenorauties!
Bet zīme «Stāvvieta tikai latviešiem» ir atmiņa par studiju laikiem Amerikas koledžā. To uzdāvināja čoms, kaimiņš kopmītnēs. Kaut kur bija atradis un nopircis.

Ēdam, dzeram, elpojam plastmasu

Pēc 10 gadus ilgas pētnieces karjeras Norvēģijā Inta Dimante-Deimantoviča atgriezusies uz dzīvi Latvijā, lai kopā ar kolēģi Ievu Putnu-Nīmani pētītu mikroplastmasas piesārņojumu. Acij neredzamas plastmasas daļiņas mēs katru dienu apēdam, ieelpojam un izdzeram, bet, kādu ietekmi uz cilvēku tas īsti atstāj, pasaule vēl nezina. Pētnieces metušās atbilžu meklēšanā

Pērn vasarā lielāko pasaules mediju virsraksti vēstīja par kādu vali. Tas bija gājis bojā pie Taizemes krastiem — miris bada nāvē, jo viņa vēderā bija astoņi kilogrami plastmasas. Tā bija kārtējā skaudrā norāde uz to, cik postošs ir cilvēka radītais piesārņojums, kura dēļ katru gadu mirst vairāki simti jūras iemītnieku. Lai cik skumja aina zīmētos pasaules jūrās un okeānos, līdz šim mierinoši uzskatīts, ka plastmasa sadalās, tikai ļoti ilgā laika posmā. Tagad zinātniekus satricinājis jauns atklājums — mikro un nano līmenī plastmasa nesadalās nekad, turklāt spēj šķērsot organismu šūnu līmeni un ietekmēt smadzeņu darbību, uzvedību un reproduktīvo spēju.

Ar šādu šokējošu atklājumu pērn nāca klajā zviedru pētnieki, kas šādas pārmaiņas fiksēja zivīm. «Tas ir ļoti satraucošs secinājums. Varam tikai aizdomāties par iespējamajiem riskiem cilvēkam,» spriež Latvijas Hidroekoloģijas institūta pētniece Inta Dimante-Deimantoviča. Kopā ar kolēģi Ievu Putnu-Nīmani viņas ķērušās pie mikroplastmasas piesārņojuma pētīšanas Latvijā, iesaistoties vairākos starptautiskos projektos.

Inta pēta mikroplastmasas piesārņojumu ezeros, savukārt Ieva fokusējas uz jūru un upēm.

«Iedomājieties — līdzko daļiņa sasniedz nanolīmeni, tā šķērso šūnu membrānu, un tālākais efekts ir neprognozējams! Kāda būs ietekme uz katru organismu? Vai tas būs katrai sugai specifiski? Vai katram indivīdam specifiski,» retoriski vaicā Ieva.

Viņu papildina kolēģe: «Cilvēkiem jaunajā laikmetā parādījušās dažādas uzvedības īpatnības. Un neviens īsti nevar paskaidrot, kāpēc tā ir. Tā ir spekulācija, bet varbūt arī tur ir plastmasas ietekme. Tāpēc zinātnieku vidū ir vispārēja trauksme — jo mēs to nezinām.»

Lai gan nav izpētīts, kāda ir mikroplastmasas ietekme uz cilvēku, ir skaidrs, ka cilvēks to katru dienu ieelpo ar gaisu, apēd un pat uzņem ar dzeramo ūdeni. Pagājušajā gadā pirmo reizi tika publicēts pētījums, kas apstiprināja — mikroplastmasa atrodama pat cilvēka izkārnījumos. Nelielas plastmasas daļiņas ir kosmētikā, sintētiskos apģērbos un mazgāšanas līdzekļos.

Izaicinājums

Uz dzīvi Latvijā Inta ar ģimeni atgriezusies tikai augustā. Desmit gadus viņa strādāja par pētnieci Norvēģijas Dabas izpētes institūtā, lielākoties pētījusi vēžveidīgos. 2009. gadā Intas vīram Norvēģijā piedāvāja darbu IT nozarē. Krīzes gadi zinātnē bija ienesuši draudīgu naudas izsīkumu — Inta nespēja atrast finansējumu savai doktora disertācijai —, un ģimene nolēma pieņemt vīram izteikto piedāvājumu pārvākties. Plānoto trīs četru gadu vietā viņi ziemeļos pavadīja desmit. To laikā zinātniecei bijušas vairākas starptautiskas publikācijas prestižos zinātnes žurnālos, divreiz vadījusi ekspedīcijas uz Arktiku, lai gan aizbrauca tikai vienreiz — otrās ekspedīcijas laikā jau bija stāvoklī. Uz Svalbāru, Norvēģijai piederošu arhipelāgu Arktikā, nedrīkstot braukt ne mirt, ne dzemdēt — tur nav ne kapsētu, ne vecmāšu, Inta melni pajoko.

Inta strādāja arī pētnieku komandā, kas atklāja jaunas vēžveidīgo sugas Norvēģijā un pasaulē. Pa vidu atrada laiku diviem bērnu kopšanas atvaļinājumiem. «Pētu vēžveidīgos kopš 17 gadu vecuma, tagad man būs 37. Pienāk brīdis, kad gribas savu kompetenci izvērst, apgūt kaut ko jaunu, meklēt izaicinājumu savā radošajā darbībā. Man gribējās savu kompetenci par vēžveidīgajiem saistīt ar kaut ko aktuālu, kam būtu zinātniska vērtība un pienesums sabiedrībai,» Inta stāsta, kāpēc nolēmusi pieteikties pēcdoktorantūras pētījuma finansējumam. Norvēģijas institūtā to īstenot nevarēja, tāpēc Inta sāka lūkoties, kurp pārvākties.

«Tas nav nekas neparasts — zinātnieki migrē ļoti daudz,» viņa piebilst. Bija skaidrs, ka ir jāpārvācas, un bija skaidrs, ka ģimene nevēlas vēlreiz mācīties kādu valodu no nulles. «Tam procesam esam izgājuši cauri. Lai valodu pieaugušā vecumā iemācītos līdz līmenim, kad vari diskutēt par zinātniskiem jautājumiem, vajadzīgs daudz pūļu un laika. Bija skaidrs, ka tai jābūt vai nu Skandināvijas valstij, vai angliski runājošai. Vīrs pavaicāja: kāpēc ne latviski?» Inta stāsta, kā vārdu pa vārdam nolēmuši atgriezties mājās. Te Inta saņēma ERAF grantu pēcdoktorantūras pētījumam Latvijas Hidroekoloģijas institūtā, kur nolēma pētīt mikroplastmasas piesārņojumu Latvijas ezeros un tā ietekmi uz tur dzīvojošajiem vēžveidīgajiem.

Latvijā Inta iepazinās ar Ievu, kas arī interesējas par mikroplastmasas piesārņojumu ūdeņos. Par to Ieva pirmo reizi izdzirdēja kādā zinātniskajā konferencē pirms gadiem astoņiem. Pētnieki stāstīja, ka Baltijas jūras gliemju audos konstatētas polimēru daļiņas. «Audos, nevis kuņģī! Tad man likās: ārprāts, tas tuvojas,» Ieva tagad pasmaida.

Piesaistot studentus un sadarbojoties ar pētniekiem citas valstīs, viņām izdevies būt daļai no starptautisku pētnieku komandas, kas strādā pie šī jautājuma. Intas un Ievas sadarbības pētnieki ir starp vadošajiem pasaulē. Turklāt tēma ir ļoti aktuāla. Vēl 2011. gadā zinātnisko publikāciju datubāzē Scopus bija tikai 20 rakstu par mikroplastmasu, taču tagad to skaits ir desmitkāršojies.

Jābūt gatavam uz neizdošanos

Ir saulains Valentīna dienas rīts, 14. februāris. Tērpusies siltā slēpošanas kostīmā un ūdensizturīgos cimdos, dodos un Juglas Velnezeru — nelielu ūdenstilpi, kurai apkārt apaugušas daudzstāvu dzīvojamās mājas. Kripatiņa dabas pilsētas burzmā, pavisam netālu no iepirkšanās centra Alfa. Uz ledus ezera vidū sakāpuši bariņš līdzīgi ģērbto. Pa gabalu — gandrīz kā zemledus makšķernieki. Taču, panākot tuvāk, redzams, ka makšķeru vietā viņi aprīkoti ar citādiem instrumentiem.

Ziņkārīgi kaimiņi fiksē notiekošo savos viedtālruņos, bet Inta ar kolēģiem no Somijas un Polijas urbj ledū caurumu, lai garā kātā līdz ezera dibenam nolaistu mērierīci, kurā iesūkt gultnes sedimentus jeb nogulsnes. Latvijā šādu ierīču nav un šādi mērījumi nekad nav veikti, tāpēc talkā atsteigušies ārvalstu kolēģi. Vēl jo vairāk — pētījums, ko plāno paveikt Inta ar kolēģiem no Dānijas, Somijas, Polijas un Vācijas, līdz šim nav veikts nekur pasaulē. Iegūtajos sedimentos zinātnieki pētīs plastmasas sastāvu un pieaugumu laika gaitā, kopš 40 gadiem, kad to vispār sāka ražot. Tad zinātnieki mēģinās noteikt, vai ir saistība starp plastmasas sastāvu un daudzumu un ezerā dzīvojošo organismu daudzveidību. Sedimentos saglabājas vēžveidīgo paliekas, kas ļaus šādus secinājumus izdarīt. Lielākais izaicinājums būs pierādīt, ka izmaiņas dzīvajos organismos saistītas tieši ar mikroplastmasas piesārņojumu, nevis, piemēram, klimata izmaiņām. Lai tiktu ar šo šķērsli galā, nākamajā vai aiznākamajā vasarā kādā no ezeriem tiks norobežota teritorija, kurā mikroskopiskajiem vēžveidīgajiem tiks pievienota mikroplastmasa. Šīm blusiņu izmēra radībām ir īss dzīves cikls, un tās ātri reaģē uz izmaiņām, tāpēc šāda veida eksperimentiem ir pateicīgas.

«Ja redzēsim, ka, palielinot plastmasu, viņi sāk novājēt, ražot mazāk olu un pastiprinās mirstība, kas sasauksies arī ar sedimentu pētījumiem laboratorijā, eksperiments būs veiksmīgs. Protams, varam arī iegūt negatīvu rezultātu un to nepierādīt. Tas ir izaicinājums jaunajās zinātnes jomās — jābūt gatavam uz neizdošanos,» skaidro Inta.

Sedimentus no Velnezera, Sekšu ezera un Mazā Baltezera Inta martā brauks analizēt uz Somiju, jo Latvijā nav iekārtu šādiem pētījumiem — tās maksā ļoti dārgi. Ja palaimēsies tikt pie naudas Eiropas Savienības struktūrfondos, uz iekārtām varam cerēt pēc 5—6 gadiem. «Man rodas sajūta, ka prasības zinātnē starptautiski ir vienas un tās pašas, bet ārzemju zinātniekiem iedod traktoru, kamēr mums — karoti. Bet bedre jāizrok vienlīdz ātri,» Intas balsī ieskanas vilšanās.

Ieva savukārt darbojas trijos starptautiskos projektos, kas pēta mikroplastmasas piesārņojumu. Pagājušajā vasarā viņa ņēma ūdens paraugus Rīgas līcī un atklātā jūrā, lai noteiktu mikroplastmasas daudzumu ūdenī. Vēl paies pāris gadi, kamēr izdosies apstrādāt iegūtos paraugus, bet pēc pirmajiem secinājumiem var spriest, ka lielākais mikroplastmasas piesārņojums bijis pie Daugavas ietekas jūrā — vidēji 3,5 plastmasas daļiņas uz kubikmetru ūdens. Jāņem gan vērā, ka paraugi ņemti ar tīklu, kuram cauri izkrīt tās daļiņas, kas mazākas par 300 mikroniem, tāpēc patiesais daļiņu skaits noteikti ir lielāks.

Arī Ieva brauks pētīt paraugus uz Somiju un Dāniju, lai tiktu pie precīzākiem secinājumiem. Tas būs ilgs un skrupulozs darbs — viena parauga pētīšana aizņem kādas 50 stundas. Pagaidām pētniece pēc vizuālās identifikācijas izanalizējusi paraugu, kas ņemts pretī Jūrmalai. Tā nav precīza metode, un, iespējams, ārzemju iekārtas uzrādīs citus rezultātus, bet pagaidām izskatās, ka lielākā daļa plastmasas gabaliņu ir polietilēns. To izmanto, piemēram, iepakojumam, plastmasas maisiņiem, šampūnu pudelēs un rotaļlietās.

Citā interesantā pētījumā Ieva sadarbojas ar kolēģiem no Baltijas jūras reģiona valstīm, modelējot teorētisku piejūras pilsētu. No katras valsts tiek ņemti paraugi, kuros analizēts mikroplastmasas piesārņojums, piemēram, Latvijā — no Lielupes un Daugavas, Zviedrijā no kāda futbola laukuma, Somijā no sniega kaudzes. Pētījuma mērķis ir noskaidrot, kāda varētu būt ietekme no šādas pilsētas un kā samazināt mikroplastmasas daudzumu jūrā. Tāpat viņa sadarbojas ar kolēģiem Vācijā un Krievijā, pētot, kādu ietekmi uz vidi atstāj ģeosintētika, ar kādu Kaļiņingradā tiek stiprināti jūras krasti. Vācijā ir īpašas iekārtas, kurās šis materiāls tiks vecināts par 100 gadiem ar temperatūras, skābekļa un mitruma izmaiņām. Ieva vāks ūdeni no vecināšanas procesa un veiks tam ekotoksikoloģiskās analīzes.

Brīvprātīgā vienkāršība

Pagaidām grūti atbildēt, vai Latvijas ūdeņos mikroplastmasas ir vairāk nekā citur. Šī pētniecības tēma ir jauna, tāpēc nav izstrādāta pētījumu metodika, kas ļautu visās valstīs iegūt salīdzināmus datus. «Plastmasas industrija sākusi attīstīties tikai 40. gados. Mēs runājam par ārkārtīgi jaunu sfēru zinātnieka acij,» skaidro Inta.

Viņa norāda — atkritumu daudzums ir labas dzīves pazīme. Jo labāk dzīvojam, jo vairāk atkritumu radām. Latvija plastmasas patēriņa ziņā nav Eiropas līdere. Gluži pretēji — esam trešajā vietā no apakšas, pēc PlasticsEurope datiem par 2017. gadu. Tomēr gada laikā Eiropā vien patērējam 51,2 miljonus tonnu plastmasas. Liela daļa nonāk vidē, sadalās līdz mikro un nano līmenim, un tad mēs to apēdam, ieelpojam un izdzeram.

«Vienīgais veids, kā mikroplastmasu samazināt, ir brīvprātīgā vienkāršība,» secina Inta. «Personīgā līmenī samazināt plastmasas patēriņu. Nedomāju, ka, piemēram, medicīnā jāsamazina kādi implanti — tas ir nepieciešami, bet cik tonnu nenopirkta apģērba nonāk miskastē?! Piedāvājumu veido pieprasījums. Varbūt varam mainīt sabiedrības domas par vidi un tās saglabāšanu?»

Latvija ir tik skaista!

Ja Ilze Gotfrīda nebūtu astoņus gadus pavadījusi ASV, varbūt, tāpat kā daudzi šejienieši, nesaprastu, cik labi ir mājās

Ak Dievs, cik skaisti! Ak Dievs, cik skaisti! Tā ik pēc brīža telefonsarunā ar mammu iesaucās Ilze savā pirmajā darba dienā, atstājot biroju Sporta ielā un ejot pa Rīgas ielām. Līdz pagājušā gada jūlijam, kad Ilze atgriezās Latvijā un sāka strādāt informācijas tehnoloģiju uzņēmumā Visma, viņai astoņus gadus nebija bijis izdevības mierīgi izstaigāt Rīgu. Pat darba pārrunas notika Skype, kamēr Ilze vēl bija ASV, Filadelfijā.

Pēc tik ilga pārtraukuma staigājot pa galvaspilsētas ielām, viņa kā tūriste sajūsminājās par jūgendstila arhitektūru, vēroja goda sardzes maiņu pie Brīvības pieminekļa un fotografēja Melngalvju namu. «Rīga ir tik…» Ilze meklē trāpīgāko vārdu, «glauna! Uzplaukusi!»

Kopš Ilze beidza vidusskolu, viņa līdz pat 27 gadu vecumam dzīvoja ASV. Kā pati saka, visus savus pieaugušā cilvēka gadus. Tāpēc bija nedaudz bail atgriezties. Bet pēc pirmā pusgada tikai priecājas, ka atkal ir pie savas ģimenes un spēlē basketbolu.

Basketboliste kopš bērnības

Basketbols ir Ilzes aizraušanās kopš mazotnes. Tētis Ivo Gotfrīds spēlēja basketbolu, tāpēc arī Ilze un gadu jaunākais brālis Kristaps jau maziņi mēģināja driblēt un trāpīt bumbu grozā. Tiklīdz Ilze sāka iet skolā, tā iesaistījās vietējā bērnu basketbola komandā Kandava.

Kad meitenei bija 11 gadu, viņu uzaicināja uz bērnu un jaunatnes sporta skolu Jugla. Gotfrīdu ģimene ir kandavnieki, tāpēc viņas pusaudža gadi pagāja te Kandavā, te Rīgā. Dzimtajā pilsētā viņa mācījās un trenējās basketbolā kopā ar sava vecuma puišiem, bet treniņi bija arī Rīgā, gandrīz katru nedēļas nogali bija jāpiedalās mačos. Rīgā meitene mēdza nakšņot pie krustvecākiem, draudzenēm, arī treneres Daigas Jansones. Šāda dzīve var šķist juceklīga, bet Ilze to atceras ar smaidu, viņai apkārt vienmēr bijuši izpalīdzīgi cilvēki. «Varbūt tāpēc vēlāk man nebija grūti pārcelties uz Ameriku — agri atradinājos no mājām,» nosaka Ilze.

Pabeigusi 9. klasi Kandavā, viņa turpināja mācības Rīgas 49. vidusskolā un sāka patstāvīgu dzīvi skolas kopmītnē.

Spēlēja ne tikai Juglas, bet arī skolas basketbola komandā, turklāt tām 12. klasē pievienoja vēl vienu — RTU-Merks sieviešu basketbola komandu. Jautājums, kā tika galā ar mācībām, Ilzei ir viegli atbildams: «Ja ir vēlme, viss ir izdarāms. Sportā iemācītā disciplīna man dzīvē ir daudz palīdzējusi.»

Uz ASV — spēlēt un mācīties

Eiropas čempionātos basketbolā Ilze ir spēlējusi U-14, U-16, U-18, U-20 Latvijas izlasē, tātad kopš 14 gadu vecuma bija starp labākajām jaunajām basketbolistēm.

«Ziņa par mani bija nodota ASV basketbola treneriem, un, kad mācījos 12. klasē, zvanīja un piedāvāja augstskolas, kurās varētu studēt un vienlaikus spēlēt,» Ilze atceras 2009., 2010. gadu.

Vispirms viņa aizbrauca iepazīties ar Roberta Morisa universitāti Pitsburgā. Iepatikās, un, atgriezusies mājās, teica — mācīsies tur. Bet, mammas pierunāta, nolēma aizbraukt vēl vienā iepazīšanās vizītē uz Saint Joseph Universitāti Filadelfijā.

Tur viņa ātri sadraudzējās ar komandas meitenēm, iepatikās trenere, kas, pati būdama no Īrijas, aktīvi sekoja Eiropas basketbola dzīvei. Izpētīja, ka arī ASV augstskolu reitingos šī universitāte ir labā vietā, nolēma: «Man izaugsmei tieši šī skola būs labākā.» Izvēlējās biznesa studiju programmu, pēc diviem gadiem specializējās jaunā jomā, ko sauc par biznesa inteliģenci, kas pēc būtības ir uzņēmumu datu analīze ar mērķi uzlabot produktivitāti un efektivitāti.

Ar studijām tika galā lieliski. «Dabūju dažādus apbalvojumus, lentītes par labām sekmēm,» viegli pasmejas Ilze. Sekmes būtu bijušas vēl labākas, ja nebūtu dienu, kad vienkārši nepietika spēka mācīties. Treniņu grafiks bija «diezgan intensīvs» — katru dienu piecas stundas bija jāpavada sporta zālē. Tomēr, kad bakalaura studijas bija pabeigtas, Ilze parakstīja līgumu ar kādu Francijas basketbola komandu. Tikai tāpēc, ka gribēja iepazīt franču kultūru. Uz Franciju viņa tā arī neaizbrauca.

Iemīlējās un palika ASV

2014. gada aprīlī Ilze atbrauca uz Kandavu, bet jau vasarā bija atpakaļ Filadelfijā. «Biju iemīlējusies puisī, atgriezos pie viņa, lauzu līgumu ar Francijas komandu un vecākiem pateicu, ka atpakaļ uz Latviju nebraukšu,» Ilze jūtas, kuru dēļ bija gatava atteikties no visa, atceras ar smaidu.

Ko darīt Amerikā — ne mazākās nojausmas! Lai legāli tur dzīvotu, vajadzēja vai nu darba atļauju, vai turpināt studijas. Tāpēc Ilze nolēma Saint Joseph Universitātes maģistrantūrā studēt biznesa datu analīzi. «No sākuma domāju, ka pati maksāšu par studijām. Bet universitāte mani pieņēma darbā grāmatvedībā par palīdzi profesoriem, vadīju arī tiešsaistes stundas, tāpēc augstskolas vadība nolēma apmaksāt mācības, turklāt izmaksāt dienas naudu,» stāsta Ilze. «No basketbola atpūtos, tāpēc man bija brīvi vakari, un nekautrējos pelnīt naudu arī ar vienkāršiem darbiem: strādāju par auklīti, pieskatīju vienu amerikāņu ģimenes sapņu māju.»

Ieguvusi maģistra grādu, Ilze dabūja darbu lielā apdrošināšanas uzņēmumā Cotiviti Healthcare. Tiesa, viņa nestrādāja savā profesijā, bet par audita speciālisti. «Pagāja ilgs laiks, kamēr sapratu ASV apdrošināšanas sistēmu — tā ir diezgan sarežģīta. Sākumā bija interesanti, līdz vienā brīdī apjēdzu, ka neko jaunu darbā vairs neiemācos,» stāsta Ilze. Turpināja strādāt ar domu, ka ir gatava paaugstinājumam, taču uzņēmumā notika pārmaiņas, kuru dēļ viņa kopā ar daudziem kolēģiem saprata — paaugstinājuma nebūs nevienam! Gaidāma štatu samazināšana! Ilze nolēma pati aiziet. Bija doma atgriezties Latvijā, un, tiklīdz saņēma darba piedāvājumu Rīgā, kravāja somas.

«Gribu mīļumu!»

«Es izšķīros ar savu puisi. Viņa dēļ paliku Amerikā un, kad vairs attiecību nebija, zaudēju arī iemeslu uzturēties ASV,» godīgi pasaka Ilze. «Latvijā man ir ideāla ģimene. Labāku nevaru iedomāties. Bet, dzīvojot Amerikā, viņus redzēju tik maz! Kad vecvecāki bija atbraukuši pie manis uz ASV, sapratu, cik veci viņi kļuvuši. Runājāmies ar omīti, viņa stāstīja, ka ir laimīga, tomēr uztraucas par mani. Vecvecākiem bija grūti mani neredzēt mēnešiem ilgi. Sapratu, ka arī es nevaru būt laimīga, zinot, ka lieku uztraukties maniem mīļajiem. Biju noilgojusies pēc savas ģimenes.»

Kad pārjautāju, vai ģimene bija galvenais atgriešanās iemesls, viņa vaļsirdīgi pasaka: «Jo vairāk domāju, ka vēlos veidot pati savu ģimeni, jo vairāk šaubījos, vai gribu, lai mani bērni aug Amerikā. Strādājot par auklīti, sapratu, ka ASV bērnus audzina auklītes. Tēti strādā, mammām jāatgriežas darbā trīs mēnešus pēc dzemdībām. Latvijā mamma ar jaundzimušo dzīvo gadu, pusotru. Ja es gribētu izcīnīt sev karjeru ASV, būtu to izdarījusi. Bet sapratu, ka gribu mīļumu. Gan jau arī Latvijā varēšu izveidot karjeru.»

Draugam, kas izveidojis portālu Your Move, Ilze lūgusi atrast darbu. Portāls izveidots, lai pasaules pieredzi guvušie latvieši var atrast darbu Latvijā. Jau pēc mēneša viņai bija darba piedāvājums no Visma strādāt tieši Ilzes profesijā — par biznesa inteliģences projektu vadītāju. «3. jūlijā atbraucu, 10. jūlijā jau sāku strādāt,» saka Ilze. Salīdzinot darbu ASV un Latvijā, viņa saka — nav starpības. Abi lieli uzņēmumi, kuros ir augstas prasības, bet ir arī padomāts, kā motivēt darbiniekus izaugsmei. «ASV man šķita, ka Latvijā darba vidē ir nospiesta atmosfēra, nav priecīgu cilvēku. Bet tā nav!» Ilze iesmejas un stāsta, ka jau pirmajā darba nedēļā kolēģi uzaicināja viņu piedalīties sporta spēlēs. Birojā ir elastīgs darba laiks, daudz kopēju pasākumu, viegli veidot draudzīgas attiecības.

«Amerikā dzīvojot, pēdējos četrus gadus nespēlēju basketbolu. Bet, kad atgriezos Latvijā, gribēju atsākt sportot,» stāsta Ilze. Kādreizējais RTU-Merks treneris Aivars Vīnbergs uzaicināja pievienoties Rīgas Stradiņa universitātes basketbola komandai. «Ir studentu līga, kurā nespēlēju, bet Baltijas līgas spēlēs piedalos,» Ilze atguvusi prieku spēlēt basketbolu. Viņa ātri uzskaita, kurās dienās un kurās Latvijas pilsētās notiek spēlēs, vēl piebilst, ka braukā līdzi basketbola komandai Kandava / Compor, jo tajā spēlē brālis Kristaps. «Amerikā man pietrūka iespējas atbalstīt brāli,» saka Ilze.

Ilze ir priecīga par visu, kas ar viņu notiek. «Jā, Amerikā pelnīju trīs reizes vairāk nekā pašlaik, bet man arī izdevumi bija trīs reizes lielāki,» saka Ilze, uzsverot, ka zina, cik daudzi no citām valstīm brauc uz Rīgu mācīties, strādāt, veidot uzņēmumus. «Interesanti, ka ārzemnieki redz priekšrocības dzīvei Latvijā, bet paši latvieši tās nepamana un brauc prom. Es varbūt arī visus plusus neredzētu, ja nebūtu padzīvojusi Amerikā. Kādreiz man šķita, ka te nekā nav, taču tagad esmu pārliecināta, ka Latvija ir skaista!» saka Ilze.

Līdzatvestās atziņas

Kā visvairāk pietrūkst no dzīves ārpus Latvijas?
Visvairāk pietrūkst draugu, kas palika Amerikā. Nekā cita no dzīves ASV man nepietrūkst. Šeit ir viss, kas bija Amerikā, un vēl vairāk: ģimene, vecie draugi, kurus nevarēju satikt Amerikā, izaugsmes iespējas, atbalsts.

Jauna lieta, ko iemācījās svešumā
Novērtēt Latviju un to, cik te ir labi. Iemācījos arī skatīties uz lietām pozitīvi, pasmaidīt, nevis dusmoties. Apguvu arī, kā veidot attiecības ar citas rases, kultūras un reliģijas cilvēkiem. Tagad vienmēr mēģinu saprast cilvēkus, kuri domā citādi.

Ko gribētu ieviest Latvijā?
Amerikā cilvēki ir tik aizņemti, ka viņiem neatliek laika aprunāt citus. Žēl, bet Latvijā cilvēki mēdz noniecināt un aprunāt citus. Manuprāt, tas nozīmē, ka viņiem ir pārāk daudz brīvā laika muļķībām. Arī sportā ir tā dēvētie dīvāna eksperti. Gribētos, lai Latvijā ir vēl vairāk cilvēku, kas atbalsta cits citu un priecājas par citu veiksmi.

Foto — Edmunds Brencis

Sentimentāla lieta, kuru atveda sev līdzi
Savu čempiona gredzenu. 2013. gadā ar universitātes komandu Fordham uzvarējām mūsu grupā Atlantic 10 finālspēlē Bruklinas zālē, un visas balvā saņēmām šādus gredzenus. Es un citas komandas meitenes valkājām tos laulības gredzena vietā un, kad jautāja, vai esam precējušās, atbildējām: «Jā, ar basketbolu.»

Ar alerģiju pret plastmasu

12 gadus nodzīvojusi Francijā un Singapūrā, neirozinātņu doktore Ulla Milbreta atrada veidu, kā atgriezties mājās. Profesijā viņai darba Latvijā nav, bet top unikāla zero waste kafejnīca

Krūzes, kurās Johans salej tumšo dzērienu, no samaltām kafijas pupiņu miziņām ražojis Austrālijas uzņēmums Huskee Cup. Topošajai zero waste kafejnīcai Café M viņš ar sievu Ullu pasūtīs arī Taizemes bambusa šķiedras krūzītes, kas, zemē ieraktas, sadalās divu mēnešu laikā. Pat milzīgais biljarda galds ģimenes īres dzīvokļa viesistabā tiek glabāts kafejnīcai. Mūsu tikšanās brīdī tās telpās Rīgā, Barona ielā, notiek remonts. Pāra uzkrājumi dilst vēja ātrumā, viņi ir vākuši līdzekļus arī pūļa finansējuma platformā. «Vai nu tagad, vai nekad,» apņēmīgi saka Ulla. «Mēs esam ieguldījuši kafejnīcā ne tikai naudu, bet arī savu laulību un veselību. Bet vai es sev piedotu, ja nemēģinātu?»

Satikušies Parīzē

Vēl decembrī Ulla Milbreta veica eksperimentus Nanjangas Tehnoloģiskās universitātes laboratorijā Singapūrā. Dekoratīvo žurku pāris, kas klusu čabinās būrītī Rīgas dzīvoklī, šobrīd ir vienīgā sasaiste ar profesiju. Arī laboratorijā bija jāstrādā ar žurkām, bet Ullai tās mājās bijušas vienmēr.

12 gadus ārzemēs viņa aizķērās zinātnes dēļ. 2006. gadā 21 gada vecumā aizbrauca mācīties uz Parīzi. Atgriezās ar Pjēra un Marijas Kirī Universitātes doktora grādu, Francijā satiktu vīru Johanu Safreju (Yohann Saffray) un trīsgadīgu meitiņu.

Iespēja skoloties Parīzē rokās iekrita pēc bakalaura studijām bioloģijā Latvijas Universitātē. Konkurences nebija, uz piecām iespējamām stipendijām — tikai trīs pretendenti. Jo citi studenti pietiekami labi neprata franču valodu, bet Ulla to bija apguvusi Rīgas Franču licejā.

«Es zināju, ka gribu mācīties neirozinātnes. Google ierakstīju «Parīzes reģions, universitāte, neirozinātnes,» Ulla runā viegli. «Dators izmeta Pjēra un Marijas Kirī Universitāti. Okei, pieteikšos uz to. Aizbraucu, pirmais gads bija drausmīgs. Francijā kādā vēstniecības pasākumā man pateica, ka Pjēra un Marijas Kirī Universitāte ir astotā labākā Eiropā. Es nesapratu gandrīz neko. Sēdēju, pa naktīm mācījos. Sestdienās, svētdienās gulēju pa sešām stundām, pārējās dienās — pa trim.»

Viņai izdevās iegūt Francijas valdības stipendiju arī otrajam maģistrantūras gadam. Bija pieteikušies 100 kandidātu un paņemti tikai astoņi. Visa komisija teikusi «nē» Ullas kandidatūrai, jo būšot par grūtu, tomēr par ārzemju studentiem atbildīgais skolotājs bija viesojies Latvijā, zinājis, kāds šeit ir mācību līmenis, un teicis: «Dodiet viņai iespēju!» Nākamais izaicinājums bija doktorantūras stipendija, kuru Ulla, viena no desmit, izrāva 52 pretendentu konkurencē.

Parīzē, kas ārzemju tūristiem šķiet mīlestības, stila un gastronomijas paradīze, tādiem iebraucējiem kā Ulla cīņa par pastāvēšanu var būt skarba arī sadzīviskā līmenī. Dzīvojamo platību grūti noīrēt pat frančiem, kur nu vēl meitenei no Austrumeiropas, kā turienieši klasificējot Latviju.

«Tev jābūt gandrīz prostitūtai,» Ulla saspringst. «Viens fotogrāfs man rāda dzīvokli un saka: «Šeit mēs visi guļam kaili, dažkārt es guļu šajā, dažkārt — tajā gultā.» Blakus meitenēm. Paldies!»

Ik reizi, kad viņa gājusi apskatīt kādu istabiņu, universitātes komandas biedri piedzīvojumos klausījušies kā trillerī. Meklējumiem beidzot likts punkts, Ullai nonākot dzīvoklī, kurā istabu izīrēja Johans. «Tajā brīdī man jau bija vienalga. Lai ir gulta un galds, lai es varu strādāt. Galvā bija tikai disertācijas rakstīšana,» atceras Ulla.

«Kad aizbraucu uz Singapūru, ar Johanu sapratām, ka tomēr bija labi kopā. Gandrīz divus gadus ceļojām viens pie otra, un tad es teicu: «Varbūt precamies, un tad tu vari braukt man līdzi?»»

Kafija kā zibens spēriens

Pēc Francijā pavadītiem sešiem gadiem Ulla labprātāk būtu atgriezusies Latvijā.  Bet viņas izvēlētajā virzienā, muguras smadzeņu traumu pētniecībā, darbu dzimtenē atrast bija nereāli. To varēja dabūt Singapūrā. Liktenīga sakritība! «Francijas periodā man bija draugs, kas strādāja Taizemē. Bijām sarunājuši, ka braukšu pie viņa svinēt savu 25. dzimšanas dienu. Tieši tajā nedēļā, kad man bija jābrauc, viņu nosūtīja strādāt uz Singapūru. Tā iznāca, ka jubileju es nosvinēju tur,» stāsta Ulla. Vēlāk bijusi sajūta, ka jābrauc turp.

Universitātes laboratorijā Singapūrā viņa sākumā nostrādāja trīs gadus. Johans mācīja franču valodu, ģimene jau gaidīja meitu. Slodze darbā bija nesamērīgi liela, un Ullai ļoti gribējās atpakaļ uz Rīgu. «Biju pieteikusies reemigrācijas programmai jauniešiem, kuri studējuši ārzemēs, varēja dabūt 1000 eiro stipendiju. Pēdējā kārtā man atteica. Mana pētījumu joma patiešām Latvijā neeksistē.»

Tomēr meitiņa Emma ir dzimusi Latvijā, viņas dēļ Ulla dzimtenē aizķērās uz 10 mēnešiem. «Bija smieklīgi, kad ar Johanu Rīgas Dzemdību namā reģistrējām Emmu, darbiniece jautāja, kādu tautību bērnam rakstīt,» pasmaida Ulla. «Es atbildu: latviete. Darbiniece pārjautāja — vai tiešām? Es pagriezos pret Johanu: vai Emma būs latviete vai francūziete? Viņš: protams, latviete.»

Pēc desmit ārzemēs pavadītiem gadiem Ullu vilka atpakaļ uz mājām, un arī Johans bija paspējis iemīlēties Latvijā. «Teica, ka Rīgā ir visi galvaspilsētas plusi, bet arī lauki un Jūrmala ir ļoti tuvu. Parīzē nav tuvumā pludmales, nav nekā. Johanam patīk, ka Rīga ir ļoti maza. Mēs dzīvojam Matīsa ielā, mūsu topošā kafejnīca ir Barona ielā pretī Krišnas centram, aizejam 10 minūtēs. Rīgā ir ļoti daudz koncertu un pasākumu, daudzi arī par velti. Johanam patīk ēdiena kvalitāte, patīk cilvēki. Tie sākumā var būt nelaipni, bet pēc tam ļoti ātri atveras. Francijā cilvēkiem ir «viltus pieklājība», šeit, ja kāds tevi apskauj, viņš tiešām grib ar tevi draudzēties.»

Latvieši nesūdzas, bet dara. Francijā, tiklīdz kaut kas nav labi, tā streiko, turpina uzskaitīt Ulla. Grib pārmaiņas, bet negrib, lai viņiem kaut ko atņem. «Vai zināt, kāpēc dzelzceļa darbinieki streiko ļoti bieži? Savulaik vilcienu darbināšanai izmantoja kaitīgās ogles un darbinieki gāja pensijā jau ap 50 gadu vecumu, viņiem bija arī ļoti daudz brīvdienu. Tagad vilcieni ir elektronizēti, bet privilēģijas palikušas. Katru gadu valdība mēģina tās noņemt, un darbinieki atkal streiko.»

Pēc Emmas piedzimšanas pāris atgriezās Singapūrā uz vēl vienu periodu, tomēr sāka kalt biznesa idejas, kas trijatā ļautu nogruntēties Rīgā. «Singapūrā ir ļoti dārga un diezgan neveselīga dzīve. Tur vajag ļoti labi pelnīt, lai veselīgi ēstu,» skaidro Ulla. «Piemēram, kilograms zemeņu — 35 eiro. Mana alga bija ap 3000. 2000 aizgāja par dzīvokli, 1000 — par Emmas bērnudārzu. Johana alga ļāva ne tikai samaksāt par ēdienu, bet arī kaut ko atlikt.»

Ideja par to, ko darīt Latvijā, izkristalizējusies pakāpeniski. «Singapūrā mums bija kaimiņš, kurš atnesa ļoti dīvainu tējkannu, svarus un parādīja, kā viņš taisa kafiju. Domāju: ak Dievs, kā gan var tērēt tik daudz laika kafijas pagatavošanai? Bet Johanam, kurš arī ir lēns pēc dabas, tas iepatikās. Viņš atklāja, ka netālu no mūsu mājas ir kafejnīca, kur arī uz vietas grauzdē specialitātes kafiju, gāja skatīties. Pēc mēneša braucām brīvdienās uz Latviju. Kādu rītu Johans ar Emmu izgāja ārā, ļaujot man pagulēt. Staigādams pa Rīgu, viņš saprata, ka nekur nav garšīgas kafijas, kādu pēc specialitātes kafijas baudīšanas gribētos dzert. Atnāca mājās kā zibens spērienu dabūjis: «Man ir ideja, vajag taisīt kafejnīcu, grauzdētavu!»»

Rīgā tomēr jau bija tāda iestāde, Rocket Bean Rostery. Tad Ulla domu attīstīja tālāk: kā būtu ar zero waste jeb bezatlikumu kafejnīcu?

Nakšņo birojā

«Mums abiem Singapūrā sākās alerģija pret plastmasu,» Ulla stāsta. «Nevis alerģija fiziski, bet morāli. Jo tur viss ir iesaiņots n-tajos maisiņos un visiem viss ir vienalga!  Tad Johans atklāja, ka māju var tīrīt ar dzeramo sodu un etiķi, kā skrubi sāka izmantot kafijas biezumus. Es jau biju pirkusi ekoloģisko veļas pulveri, sākām pirkt ekoloģiskās švammes. Tagad mazgājam veļu ar speciāliem veļas kastaņiem, kā mīkstinātāju lietojam etiķi. Smaržai pielejam ēteriskās eļļas.»

Johans uz Latviju pārcēlās pagājušajā vasarā, rudenī Emma Rīgā sāka iet bērnudārzā. Bet Ulla, kas vēl piecus mēnešus aizķērās Singapūrā, izlēma veikt eksperimentu — cik maz cilvēkam patiesībā vajag izdzīvošanai. «Lai mēs sakrātu naudu biznesam, sarunāju ar priekšnieci, ka strādāšu trīs nedēļas septiņas dienas nedēļā un tad ņemšu vienu nedēļu brīvu, lai apciemotu ģimeni. Tās trīs nedēļas naktī gulēju Singapūras birojā zem galda. Sev biju uzlikusi 6,5 eiro dienas iztikas minimumu. Beigās to «nodzinu» līdz trim eiro. Iztiku ar vienu silto maltīti. Redzēju: lai izdzīvotu, cilvēkam vajag reāli maz, vienkārši vajag būt radošam.»

Tikmēr Johans Rīgā meklēja kafejnīcas telpas un virzīja biznesa atvēršanu. «Mūsu finanšu plānu par velti izstrādāja fantastisks cilvēks, ēģiptietis, kurš ir precējies ar lietuvieti un ikdienā strādā par uzņēmumu konsultantu,» stāsta Ulla. «Johans viņu satika lidmašīnā ceļā uz Latviju dienā, kad bija jāpiedzimst Emmai. Viņš teica: projekts ir labs, es tev palīdzēšu. Lietuvā pat neesot zero waste veikalu.»

Johans ir izgājis kafijas grauzdēšanas kursus, nopircis grauzdēšanas mašīnu. Kafiju importēs no atzīta Indonēzijas audzētāja, kura plantācijā paviesojies. Latvijā šobrīd lielāku popularitāti bauda Dienvidamerikas kafija, bet, tiklīdz pārim būs brīvi līdzekļi, viņi ar Singapūrā iepazīta kafijas brokera palīdzību tos pārvērtīs pupiņās no Mjamnas, Ķīnas, Laosas un citām eksotiskām Āzijas valstīm.

«Sākumā kafejnīcā būs tikai kafija un kūkas. Atradām meiteni, kas gatavo kūkas bez glutēna, bez laktozes un cukura. Mums nav nostāja, ka visam jābūt bez glutēna, bet gribam, lai ikviens var atnākt uz kafejnīcu paēst kaut ko,» uzsver Ulla. «Zero waste — visi kafejnīcas atkritumi tiks kompostēti. Ir ļoti mazas industriālā komposta mašīnas, kas var 24 h laikā pārstrādāt atkritumus augsnē. Kafijas biezumi ir labākais mēslojums, ļoti bagātīgs. Visi kafejnīcas sūkļi būs tādi, kas var sadalīties. Tīrīšanai — koka bir-stes ar zirgu sariem. Salvetes — auduma. Sal-miņi, ja vispār būs, — metāla vai niedru. Pienu pirksim 20 l kannās, lai nav atkritumu. Traukiem gribam veidot depozīta sistēmu, cilvēki varēs tos aizņemties un atnest atpakaļ.»

Café M izveidošanai jau iztērēti 46 tūkstoši eiro, Johana brālis no Francijas piekritis veikt telpu remontu ar pēcmaksu. Mūsu tikšanās brīdī vēl esot jūra neatrisinātu jautājumu. Piemēram, kur likt kompostu? Rīgas apzaļumošanas uzņēmums piedāvājumu noraidījis. Tomēr Ulla tic, ka viņai blakus atkal stāvēs veiksme.

«Man ir jautāts, vai nav žēl pēc tik daudziem gadiem pamest zinātni. Es atbildu — nē, jo es turpināšu palīdzēt cilvēkiem, tikai citā jomā. Atverot kafejnīcu, gribam parādīt zero waste dzīvesveidu. Tas patiesībā ir vienīgais veids, kā tagad dzīvot, jo klimata pārmaiņu dēļ pēc 30 gadiem, piemēram, var nebūt šokolādes. Kakao pupiņas aug tikai vienā noteiktā klimata joslā. Es tad vēl nebūšu pensijā, un manam bērnam būs tikai 34. 30 gadi nav tālu.»

Līdzatvestās atziņas

Kā visvairāk pietrūkst no dzīves ārpus Latvijas?
«No Francijas — muzeji, kino un teātris. No Singapūras — ēdiens. Japāņu pelmeņi, rīsi ar vistu. Pietrūkst Singapūras dabas, botāniskā dārza. Un harmonijas starp cilvēkiem, to gribam arī kafejnīcā ieviest. Gribam radīt vietu, kur ikviens laipni gaidīts.»

Jauna lieta, ko iemācījās svešumā
«Francijā — bezkaunību. Pret tevi izturas kā pret mēslu, jo mēs taču esam 60 miljoni, bet tu, iebraucēj, neesi nekā vērts. Iemācījos runāt ar frančiem. Ja sēdi un laipni gaidi, nekas nenotiks. Tagad, ja man vajag kaut ko panākt, es to panākšu.»

Ko gribētu ieviest Latvijā?
«Sapratni, ka cilvēki ar kustību, redzes un citiem traucējumiem arī ir cilvēki. Singapūrā ir kafejnīca, kur pieņem darbā autistus, ir arī viens kurls darbinieks. Ja mums bizness aizies, arī man plānā ir pieņemt darbā šādus cilvēkus. Viņi ir nespējīgi, jo mēs viņiem nedodam iespēju.»

Foto — Lauris Aizupietis

Sentimentāla lieta, kuru atveda sev līdzi
«Singapūrā nav asfalta, viņi uz ielām lej betonu, un dažās vietās tajā iespiež lielas maizes koka lapas. Labs dekors kafejnīcai. Pusgadu tās herbarizēju, man tagad ir pilna pagulte ar lapām.»

Šeit es iederos!

Janvāra pēdējā svētdienā neilgi pirms pusnakts Toms Kreicbergs ielidoja Rīgā un pirmdienas rītā jau sāka darbu reklāmas aģentūrā DDB Latvia. Pēc astoņiem Dānijā pavadītiem gadiem viņu mājās atveda ne tikai atbildība pret savu valsti, bet arī reklāmista galvenais ierocis — dzimtā valoda

Uzreiz var pamanīt, ka Toms (28) sarunā lieto ļoti maz anglicismu, ar ko grēko daudzi viņa vienaudži. Vienīgi runājot par profesiju, kuru viņš astoņus gadus apguvis angļu valodā, ilgāk jāmeklē atbilstoši termini. Bet, aprakstot savu dzīvi Dānijā, pat ja sanāk kādu vārdu pateikt angliski, tūlīt pats to pārlabo latviski. Jau aizbraucot, nevienu brīdi nebija domājis Dānijā palikt pavisam. Ārzemēs viņu vairāk interesēja pieredze un iespēja sevi pārbaudīt.

Tūlīt pēc vidusskolas viņš bija izvēlējies paredzamāko un vieglāko ceļu — ekonomikas studijas dzimtajā Jelgavā. Bet ātri saprata, ka kaut kā trūkst un rezultāts nebūs tāds, kādu gribas. «Tas bija stipri par vieglu, neredzēju arī iespējas sevi attīstīt ārpus studijām,» viņš stāsta. Sāka domāt, ka varētu tomēr pamēģināt studēt ārzemēs. Meklējot valsti, kurp doties, ļoti būtisks bija naudas jautājums — ģimene nevarēja atļauties apmaksāt mācības, un arī milzu kredītus Toms negribēja ņemt. Tāpēc nonāca pie Dānijas, kur augstākā izglītība Eiropas Savienības pilsoņiem ir bez maksas. «Mani vienmēr saistījusi Skandināvija, viņu domāšanas veids, dzīvesstils.»

Bija 2010. gada 1. jūnijs. Pieteikšanās laiks Dānijas universitātēs jau sen pagājis. Tomēr Toms nolēma riskēt un nosūtīja savu pieteikumu. «Man pēkšņi likās — vajag taču kaut ko lielāku!» Atzīmes bija labas, un tas palielināja izredzes. Pēc trim nedēļām viņš jau pārcēlās uz Dānijas trešo lielāko pilsētu Odensi, lai studētu Tietgen Business College, kurā pēc uzņemšanas termiņa beigām bija palikušas brīvas studiju vietas.

Ballīšu tīkls

«Mani, protams, biedēja pārcelšanās uz nezināmu valsti ar ļoti minimālu kapitālu,» atzīst Toms. Iekrājumu pietika tikai diviem mēnešiem. Tomēr viņš bija izštukojis, ka lielākas iespējas atrast darbu būs nevis tad, ja gaidīs skolas sākumu septembrī, bet jau vasarā, kamēr pārējie studenti vēl laiskojas. Dāņu valodas zināšanu puisim nebija, tāpēc viņam atvēlētos divus mēnešus diezgan smagi nācās nopūlēties, lai atrastu darbu. «Pirmā bija pakošana,» atceras Toms.

Vēlāk sāka strādāt lielveikala iepirkšanās zālē. «Sākumā gan pie sevis domāju — tikai, lūdzu, lūdzu, nejautājiet man neko!» viņš smejas.

Pirms darba intervijas Toms nepieciešamākās frāzes bija iemācījies no galvas, bet reālās valodas zināšanas vēl nebija tik labas. Tieši darbs palīdzēja tās uzlabot. Šajā laikā sāka parādīties arī dāņu draugi, ar kuriem Toms varēja trenēt valodu. «Viņi, protams, bieži vien mani izsmēja. Bet es to neuztvēru personiski, dāņi vienkārši tādi ir — viņi daudz joko un labprāt pārkāpj pieklājības robežas, ko kāds varbūt savā galvā ir nospraudis.»

Odensē Toms pavadīja trīsarpus gadus. Ieguvis bakalauru mārketingā, viņš nolēma, ka jāpaplašina zināšanas biznesā, un pārcēlās uz nelielu pilsētiņu pie Vācijas robežas — Senderborgā puisis studēja biznesa administrāciju. Daudzi studiju kursi pārklājās ar iepriekšējo izglītību, tāpēc otru bakalaura grādu viņš varēja iegūt pusotra gada laikā.

Toms izlēma iegūtās zināšanas likt arī lietā. «Biju iekrājis naudiņu un sāku savu uzņēmumu.» Jaunuzņēmuma ideja bija izveidot sociālo tīklu ballētājiem Partywhileyoung.com. Vietu, kur varētu dalīties ar saviem piedzīvojumiem bildēs un stāstos, nebaidoties, ka to varētu ieraudzīt arī, piemēram, potenciālais darba devējs, jo portāls bija populārs tieši jauniešu vidū. Tomam pašam tolaik ļoti patika ballītes, veidot jaunas pazīšanās, izmēģināt un piedzīvot ko jaunu. Taču lielāku popularitāti par pašu platformu guva tās profili jau esošajos sociālajos tīklos, kur Tomam izdevās sapulcināt ievērojamu sekotāju skaitu. Pēc gada viņš savu uzņēmumu pārdeva, jo ieguldījumi pārsniedza ieguvumus.

Tomēr palika neaizvietojama pieredze un arī lielāka pārliecība par saviem spēkiem un prasmi novest ideju līdz realizācijai. Tieši pieredze, vadot savu uzņēmumu, ļāva iegūt nākamo darbu — paralēli studijām Toms strādāja par mārketinga menedžeri dāņu uzņēmumā SYD Dynamics. Tas bija labs darbs ar labu algu, deva iespēju izveidot iekrājumus, kas lieti noder, arī atgriežoties Latvijā.

Cik var studēt!

Studentiem, kas vismaz piecus gadus ir dzīvojuši Dānijā, valsts maksā stipendiju, tāpēc, studējot zīmolvedību maģistrantūrā Dienviddānijas Universitātē, arī latvietis varēja atļauties strādāt tikai ceturto daļu slodzes. «Līdz tam katra krona, ko izdevu, bija paša nopelnīta.» Viņš iekārtojās darbā tajā pašā universitātē, rīkoja izglītojošus un vienlaikus izklaidējošus pasākumus studentiem. «Kā man tas darbs patika! Pašam bija jāizdomā pasākumi, kuriem būtu akadēmiska vērtība, bet tie būtu arī interesanti.» Rīkoja viktorīnas, dažādas prāta spēles, pasākumi kļuva gana populāri studentu vidū.

Turklāt Dānijā pavadītajos gados Toms ne tikai mācījās un strādāja, bet arī aktīvi centās iesaistīties gan internacionālajā studentu kopienā, gan vietējā sabiedrībā. Pēdējos gadus viņa lielākā aizraušanās ir bačata — latīņamerikāņu deja, kas pasaulē joprojām nav tik zināma kā salsa, bet ir tikpat izjusta un kaislīga. Toms vēlas turpināt to pasniegt arī Latvijā, šobrīd atradis piemērotas telpas Jelgavā, kur dzīvo pēc atgriešanās. Neizslēdz iespēju ar laiku rīkot nodarbības arī Rīgā. «Vajag tikai plašu telpu ar gludu grīdu,» Toms saka un pamet acis uz betona grīdu kafejnīcā, kur sarunājamies.

Tomēr maģistrantūras laikā Toms skaidri saprata — konkrēts posms dzīvē būs noslēdzies, un jāatgriežas Latvijā. «No sākuma bija plāns pēc pirmā bakalaura, tad pēc otrā, bet ar maģistru jau bija skaidrs — cik vēl es varu studēt!» Vai nevilināja iespēja pēc studijām pievērsties tikai darbam un dzīvot labklājīgajā Dānijā? Lai cik labi iemācies kādu svešvalodu, nekad nespēsi to pārvaldīt tik perfekti kā dzimto. Bet mārketinga speciālistam spēja komunicēt ir pats svarīgākais darbarīks, uzsver Toms. «Bet, ja es to rīku tik labi nepārvaldu, tad cik labs es varu būt?» Toties, atgriežoties mājās, viņa krājumā ir ne tikai dzimtā valoda, bet arī profesionāli izkopta angļu valoda. Turklāt reklāmas nozarē labi nopelnīt var arī Latvijā.

Sapņu darbs

Saņēmis par maģistra darbu augstāko iespējamo atzīmi — 12 —, Toms sāka meklēt darbu Latvijā. Pirms vairākiem gadiem viņš bija praksē reklāmas aģentūrā MOOZ!, bet jau toreiz radošās izcilības festivālā Adwards pamanīja, ka gada aģentūras nosaukumu ieguva cita — DDB Latvia. Laikā, kad Toms gribēja atgriezties Latvijā, viņi jaunus speciālistus nemeklēja. Bet tas viņu, līdzīgi kā gadījumā ar iestāšanos Dānijas augstskolā, neatturēja pašam pajautāt. Nosūtīja savu videopieteikumu un saņēma uzaicinājumu uz interviju. Redzētais darba devēju apmierināja, un Toms saņēma piedāvājumu strādāt par stratēģi.

«Reklāmas stratēģis ir kā tilts starp klientu un radošo komandu.» Darba ir daudz, viņam jāsaprot klienta vajadzības, jāpēta tirgus un konkurenti, jāpārzina arī auditorija. Stratēģim jāzina, kas aktuāls sabiedrībā, ko cilvēki vēlas. Protams, tas, ka Toms astoņus gadus pavadījis ārpus Latvijas, viņa uzdevumu sarežģī. «Bet es visus šos gadus esmu aktīvi sekojis līdzi pasaules tendencēm, un mūsdienās tās pietiekami ātri atspoguļojas arī Latvijas tirgū. Protams, esmu atradinājies no Latvijas kultūras, bet tik un tā — šī ir mana kultūra.»

Kādus pēc atgriešanās Toms redz savus tautiešus? «Visi nekur nav tieši tādi vai šitādi. Bet kopumā, protams, es zināju, ka latvieši nav tādi kā dāņi. Pirmā barjera viņiem ir mazāka nekā latviešiem, dāņi nav tik rezervēti un distancēti.» Protams, Tomam gribētos, lai arī Latvijā, ieejot veikalā, pretī smaida. Bet mūsu vēsture ir tāda, kāda tā ir, tas atspoguļojas arī latviešu raksturā. «Bet es to pieņemu. Šeit es iederos vairāk, šī ir mana valoda, un šeit es reāli kaut ko varu mainīt. Jūtu atbildību par to, ka man ir jābūt tieši šeit un jāpalīdz tik, cik es varu,» saka Toms.

Šobrīd tas nozīmē palīdzēt uzņēmumiem stāstīt par to, ko viņi rada, bet ar laiku puisis neizslēdz arī iespēju daudz aktīvāk iesaistīties sabiedriskajā dzīvē, iespējams, pat politikā. Jau pirms došanās uz Latviju viņš sociālajos tīklos aicināja savus draugus doties uz vēlēšanām, izdarīt apzinātu izvēli. Dānijā pieredzējis, ka arī jauni cilvēki aktīvi iesaistās politikā, turklāt viņu iniciatīva tiek atzinīgi novērtēta, kamēr Latvijā jaunība šajā jomā drīzāk tiek uzskatīta par trūkumu, uzskata Toms.

Patstāvīgu pieauguša cilvēka dzīvi viņš mācījās dzīvot tieši Dānijā. Draudzības, attiecības, pirmā darba pieredze un uzņēmējdarbība — tas viss palika tur. Toms emocionāli atzīst, ka tieši Dānijā atstātās romantiskās attiecības ir lielākais zaudējums, pārceļoties uz Latviju. Kopš atgriešanās ir pagājis pavisam neilgs laiks, un brīžiem šķiet, ka līdz apziņai vēl neaizsniedzas fakts, ka dzīve Dānijā tiešām ir atstāta aiz muguras. Nevarēs vairs tik bieži satikt turienes draugus, darīt darbu, kas ļoti patika. Bet vietā nācis jauns sapņu darbs un gana tāli mērķi. Toms jau vasarā sācis pētīt dzīvokļu tirgu Rīgā un vēlas iesakņoties Latvijā pamatīgi.

Līdzatvestās atziņas

Kā visvairāk pietrūkst no dzīves ārpus Latvijas?
Tuvāko cilvēku.

Jauna lieta, ko iemācījās svešumā
Atrast pozitīvo — pat tad, kad ir skumji, atrast katra mākoņa zelta maliņu.

Ko gribētu ieviest Latvijā?
Sakārtotu infrastruktūru velosipēdistiem un cieņpilnu attieksmi no autovadītājiem.


Sentimentāla lieta, kuru atveda sev līdzi
Dānijas karogs ar draugu un bačatas studentu parakstiem un veiksmes vēlējumiem.

Projām no Brexit

Lielbritānijā ticis pie sapņu darba — Michelin ceļvedī iekļauta restorāna vadīšanas —, Rauls Silts tomēr izlēma zināšanas ieguldīt dzimtajā Liepājā. Pilsētā ir atgriešanās bums, Raula restorānā Roma vien strādā četri atbraucēji

Vārīti kartupeļi ar lokiem un klasiskie tomāti ar krējumu — to jau, protams, arī «tur» varēja uztaisīt. Bet pie omes ciemos viss garšo labāk, Rauls Silts atbild, pēc kā bija noilgojies, septiņus gadus dzīvojot ārzemēs.

Viņš ir līdz kaulam kurzemnieks. Piedzimis un skolā gājis Liepājā, bērnību pavadījis Grobiņā. Saldus profesionālajā vidusskolā izmācījies par viesmīlības servisa speciālistu. «Skolu diemžēl absolvēju 2009. gadā, kad situācija darba tirgū nebija spoža. Vajadzēja izlemt, uz kuru valsti braukt prom,» Rauls atceras. «Mūsu ģimenes koks ir kupls, ir arī draugi visā pasaulē. Bija pat trīs varianti: Čikāga, kur dzīvoja tuva mammas draudzene, Melburna, kur mums ir attāli radi, vai Londona, kur nevienu nepazinu. Amerikānisms mani nesaistīja, Austrāliju neizvēlējos čūsku un zirnekļu dēļ. Devos uz Londonu. Tomēr Eiropa, tuvāk Latvijai.»

Viesmīlība Gērnsijā

Apsteidzot notikumus: Rauls divarpus gadus pavadīja Londonā un piecus — britiem piederošajā Gērnsijas salā. Abās vietās darbu dabūja uzreiz. Sāka ar kaut ko pieticīgu, tad rekordtempos attīstīja karjeru.

Latviju pametot, puisim jau bija gan darba pieredze, gan pašapziņa. Arodskolas laikā nedēļas nogalēs un vasarās Rauls brauca uz Turaidu, strādāja par viesmīli restorānā Kungu rija.

«Londonā, Padingtonas rajonā, pirmajā dienā vienkārši iegāju krogā, pajautāju, mani pieņēma. Sāku kā apkopējs angļu krogu ķēdē Best Place Inn. Katram krogam otrajā stāvā bija hostelis. Vienubrīd dzīvoju turpat hostelī, vēlāk īrēju dzīvokļus kopā ar austrāliešiem un amerikāņiem. Ar liepājniekiem, kas, starp citu, arī tagad ir atgriezušies mājās,» viņš atceras. «Pēc diviem mēnešiem jau biju kroga pārzinis naktīs. Vēl pēc četriem — kroga pārzinis. Tā bija strauji augoša kompānija, kas katru gadu atvēra pa jaunam uzņēmumam. Vienā no pēdējiem krogiem 23 gadu vecumā biju vadītāja asistents. Daudz kam biju gājis cauri, uzņēmumā visu sapratu.»

Tuvojās 2012. gada Londonas olimpiskās spēles. Raulam šī metropole jau tāpat likās pārpildīta, doma par vēl lielākiem pūļiem radīja diskomfortu. Bērnības draugi, kas bija izceļojuši uz Gērnsijas salu, slavēja relaksēto atmosfēru. Kaut gan darbs Gērnsijā nebija sarunāts, Rauls uzrakstīja atlūgumu. Cerēja pirmo mēnesi salā atpūsties. «Lai gan sala ir netālu no Francijas, visi runā angliski. Klimats daudz labāks nekā Anglijā: mazāk lietus, vasaras daudz saulainākas. Un tiešām patīkams gaiss. Salā tajā laikā bija arī daudz latviešu,» viņš piemin. «Taču es nebraucu ar domu dzīvot ar savējiem, pelnīt un sūtīt uz Latviju naudu, bet gan apgūt viesmīlības nozari dažādās valstīs.»

Atpūsties neiznāca ilgi. Čomi no Kurzemes, labu gribēdami, bija viņam noorganizējuši darba interviju restorānā Gērnsijas tūristu daļā. Par viesmīli un bārmeni Rauls sāka strādāt jau nākamajā dienā. Taču — atļāvās būt izvēlīgs, pats aizgāja prom jau pirmajā nedēļā. «Redzēju, ka darbs nebija kvalitatīvs un no menedžera, kas arī bija gados jauns, neko neiemācīšos.»

Uzreiz nāca cits piedāvājums. «Manai mammai, kura pirms 15 gadiem arī kādu laiku bija dzīvojusi Gērnsijā, paziņa atsūtīja kāda cilvēka kontaktus, kas atvēra steiku restorānu un kokteiļbāru. Skots Deivs Matisons, viens no labākajiem darba devējiem salā.»

Rauls steiku restorānā ieguva bārmeņa vietu, pēc gada jau bija tā menedžeris. Pa vidu pamācījās arī kokteiļbārā. «Bet pusgadu pēc atvēršanas mūsu restorāns Red Grill House iekļuva Michelin ceļvedī,» viņš stāsta pašsaprotami. «Nopietns rādītājs viesmīlības nozarē! Tajā Michelin līmenī nebija vajadzīgi baltie galdauti, vērtējums vairāk tēmēts uz komunikāciju, ēdienu kvalitāti un vīna karti.» Pēc diviem gadiem komandai pievienojās franču šefpavārs Kristofs Vinsents, kas jau agrāk bija ticis pie Michelin zvaigznes. «Spēcīgi, raiti, mums viss labi izdevās. Otrajā gadā blakus steiku restorānam atvērām autentisku itāļu restorānu Rosso, trešajā gadā — spāņu tapu bāru Tinto

Gērnsijas restorānā Rauls nostrādāja piecus gadus. Cieši sadraudzējās ar īpašnieku. «Bieži vai nu divatā, vai ar citiem kolēģiem devāmies uz Francijas vīna dārziem, uz labākajiem Londonas restorāniem. Turpināju mācīties un attīstīties kā personība.»

Savs restorāns!

Un tomēr Rauls izlēma izrauties arī no Gērnsijas «komforta zonas». «Laikam ejot, gribējās jaunu izaicinājumu. Pieredze sakrājusies, pats nekļūstu jaunāks. Doties uz Austrāliju vai kur citur? Nē, laiks braukt mājās. Man bija 27 gadi. Ja neaizbraukšu tagad, neaizbraukšu vispār. Galvenokārt atgriezos ģimenes dēļ, viņi man ir svarīgi.»

Rauls lidoja mājup 2016. gada pavasarī. Pusgadu pirms tam uzrakstīja atlūgumu. «Īpašnieks man bija kļuvis kā tēvs. Ka viņš būtu bēdīgs, vēl ir maigi teikts. Sākumā ar mani nerunāja, bija dusmīgs.» Tagad attiecības ir labas. Viņš piekritis Gērnsijā aizvietot bosu, kad tas devās vīna tūrē uz Kaliforniju. «Vēl vakar sazvanījos — laiku pa laikam no viņa var kādu padomu uzķert. Tiekamies Londonā, pirms trim mēnešiem biju uzaicināts uz restorāna darbinieku pasākumu.»

Kad 2016. gadā liepājnieks atgriezās mājās, uzreiz meklēja darba iespējas Rīgā. Tāpat kā iepriekš, neiebilda sākt no zemākā pakāpiena. «Trīs dienas pamēģināju viesmīļa darbu Vincentā,» neslēpj Rauls. «Protams, Vincents ir ļoti labs restorāns, bet mani tas nesaistīja. Toties iepazinos ar Raimondu Tomsonu, tagadējo vadītāju.» Eiropas labākā vīnziņa titula īpašnieks Tomsons, zinot, ka Raulam ir Londonas Wine & Spirit Education Trust izglītība, piedāvāja tirdzniecības aģenta vietu vīna uzņēmumā Prike, ar ko sadarbojas arī pats. «Biju aģents Rīgas un Pierīgas topa restorāniem un arī viesnīcām. Tas noteikti deva lielu saprašanu, kas Latvijā vispār notiek,» stāsta Rauls. «Darbs Prike bija stresains. Un iekšā sēdēja sajūta, ka nedaru to, kas man patīk.»

Kāpēc nemēģināt atgriezties dzimtajā Liepājā, kas tikusi pāri pēckrīzes depresijai? Viņš meta acis uz restaurēto Romas dārzu, simtgadīgu ēku kompleksu pilsētas sirdī, Zivju ielā. Tur vēsturiski atradās Liepājas Hotel de Rome, bet pēdējā laikā darbojās restorāns Roma Cafe. Rauls bija dzirdējis, ka ēstuve nesezonā uz vairākiem mēnešiem pat ver ciet durvis, taču gāja pie tās īpašnieka optimisma pilns.

«Viena saruna, otra, no sākuma neizdevās vienoties par noteikumiem,» viņš atceras. Draugs Toms Freimanis, kurš vairākus gadus nostrādājis par pavāru konferenču restorānos Zviedrijā, jau bija dabūjis šeit šefpavāra darbu, intuīcija teica, ka varētu veidoties laba komanda. Gatavību pievienoties izrādīja arī bijušais kolēģis no Gērnsijas Michelin restorāna laikiem, vecākais bārmenis Uģis Blūms un viņa draudzene viesmīle Santa Starķe. No Britu salas atgriezušies neilgi pirms Raula, viņi vispirms strādāja Liepājas kafetērijā Darbnīca Lielajā ielā. «Mūsu domāšana un izpratne par viesmīlības servisu ir ļoti līdzīga. Ceļošana atver domāšanu un prātu,» secina sarunas biedrs.

Roma Cafe vadības maiņa notika, kopš pagājušā gada augusta Rauls ir restorāna īpašnieks un neslēpj emocijas: «Savs restorāns, par ko esmu sapņojis vairāk nekā 10 gadus! Visas zvaigznes sastājās tā, kā vajadzētu.»

Viņš ir nomainījis gandrīz visu personālu. «Koncentrējamies uz atmosfēru,» stāsta. «Vasarā Romas dārzs ir bomba. Galdiņi ārā, vakaros iedegas lampiņas, mūzika… Tiešām ļoti pilns ar cilvēkiem, darbiniekiem skriešana ne pa jokam.»

Lai arī nesezona nesusi skarbas mācības, restorāns Roma — tāds ir jaunais nosaukums — nav ziemā jāver ciet. «Nesūdzos. Cilvēki nāk uz pusdienām, atpūšas vakaros, arī nedēļas nogalēs. Trīs nedēļas klusums, un tad vienā nedēļas nogalē cita pēc citas ierodas grupas ar leišiem. Kas tad te ir — nepilna stunda līdz Klaipēdai!»

Pirmos četrus mēnešus nakšņojis bērnības mājā Grobiņā, rudenī Rauls atrada dzīvoklīti Liepājā. Grobiņā mīt māsa, kas arī pabijusi ārzemēs — trīs gadus mācījās Dānijā, pēc tam strādāja viesnīcās Anglijā. «Kopā ar draugu atgriezās gandrīz reizē ar mani. Tāds atgriešanās bums! Pēc 2009. gada kādi 15—20 tūkstoši cilvēku aizbrauca tikai no Liepājas. Tagad var manīt, ka daudzi tieši mūsu vecumā ir atgriezušies. Arī kolēģi Gērnsijā saka — latviešu kļuvis mazāk. Brexit mudina cilvēkus atgriezties Latvijā,» uzskata Rauls.

Viņa Liepājas restorānu apciemot nu braucot Gērnsijas kolēģi, Jauno gadu šeit sagaidīja Red Grill House pašreizējais menedžeris ar draudzeni. «Dzīvā mūzika, tradicionālie latviešu ēdieni… Bija daudz cilvēku no Rīgas, Vācijas latvieši. Laikam visvairāk gāja pie sirds laimīšu liešana. Viss jau ir vienkārši. Drumstalas — nauda, ja nevar neko saprast — pūķis,» saimnieks smejas. Un ko pats izlēja? «Kaut kas saistīts ar mīlestību,» viņš atbild.

Līdzatvestās atziņas

Kā visvairāk pietrūkst no dzīves ārpus Latvijas?
«Internacionālā draugu un kolēģu loka, ko iepazinu gan profesionāli, gan personiski. Tagad ir feisbuks, kontaktus uzturam. Gan jau kādu dienu uz to pašu Austrāliju sanāks aizbraukt!»

Jauna lieta, ko iemācījās svešumā
«Man ir WSET 2. līmeņa sertifikāts vīnzinībās, mācības vajadzēs turpināt, kad darbs Liepājā «nomierināsies». Gērnsijā no restorāna īpašnieka iemācījos profesionālo komunikāciju ar cilvēkiem, viņš to pacēla pavisam citā līmenī.»

Ko gribētu ieviest Latvijā?
«Tas laikam ir latviešu kūtrums — nu, ko tad es…? Cilvēki varētu būt aktīvāki, atsaucīgāki. Bet var redzēt, ka tas mainās — daudzi ir ceļojuši.»

Foto — Lauris Aizupietis

Sentimentāla lieta, kuru atveda sev līdzi
«Daudz grāmatu. Īpaši par vīnzinību un viesmīlības servisu. Vīna attaisāmos un korķīšus, ko uzliek uz vīna pudelēm, lai gaiss netiek iekšā.»

Mīlestības dēļ

Pirms 10 gadiem Baiba spontāni pārcēlās uz drauga dzimto Itāliju. Bet tagad — jau trijatā — ģimene labāk jūtas Cēsīs, kur ir droši, tīrs gaiss un biznesa iespējas

Ap ēstuvi Cēsu centrā tumsā griežas putenis, iekšā ir omulīgi, garšīgi smaržo. Latviete Baiba un itālis Makss smejas, ka patlaban pārsvarā dzīvojot darbavietā. Itāļu trattoria, ko pāris atvēra augustā, ir vaļā sešas dienas nedēļā. Viņi atpūšas tikai pirmdienās. Laika ekonomijai noīrējuši dzīvoklīti 20 metru attālumā no restorāna. Pēc skolas vecākiem pievienojas arī pirmklasnieks Sebastians.

«Che coss’è l’amor? Kas ir mīlestība?» rakstīts pie notīm, kas izdrukātas kā sienas dekors virs dīvāna. «Mana mīļākā dziesma,» ierunājas Makss. «Tās autors Vinīčo Kaposela Itālijā nav tik labi pazīstams.» Arī viņu restorāna nosaukums Bekko atšifrējams tikai noteikta dialekta lietotājiem. Bekko nozīmē «auns», un Makss ir Auns un Vērsis pēc horoskopa.

«Viss sākās kā joks, smējāmies par kādu YouTube video, kur figurēja šis vārds,» atceras dzīvesbiedri. «Pēc tam domājām: kāpēc lai Bekko nebūtu restorāna nosaukums? Īss, atmiņā paliekošs.»

Māja Latvijas laukos

Baiba Bārda itāliski runā brīvi. Uz Vidusjūras valsti pārcēlās 2009. gadā. «Eko-nomiskās krīzes dēļ?» jautāju. «Nē, mīlestības,» viņa atbild ātri.

Makss Macola (Max Mazzola) Baibu uzmeklēja interneta čatā. «Biju dzirdējis, ka Latvijā esot skaistākās meitenes pasaulē. Gribēju pārliecināties,» smaidot stāsta vīrietis. «Jā, sarakstījāmies, un viņš teica, ka grib mani uzaicināt uz kafiju. ««Nopietni?» es pat neticēju,» iesmejas Baiba. «Bet Makss atlidoja uz Rīgu, ar vilcienu atbrauca līdz Cēsīm, es viņu sagaidīju stacijā. Bija līdzīga ziema kā tagad — sniegs, ledus un auksts. 30. janvāris. Tūdaļ būs 10 gadu, kopš esam kopā.»

Baibai toreiz bija divdesmit četri. Meitene no Jāņmuižas, neliela ciemata pie Cēsīm, atgriezās dzimtenē pēc diviem Īrijā nodzīvotiem gadiem. «Esmu vides tehniķe. Priekuļu tehnikumā bija tāda specialitāte, kurā mācījāmies par atkritumu apsaimniekošanu un kanalizāciju. Gribēju Īrijā, pārtikas fabrikā sapelnīt naudu studijām, bet viss kaut kā pajuka. Draudzene, ar kuru kopā aizbraucām, joprojām tur strādā. Es nevarēju palikt ilgāk, tas nebija mans.»

Pēc Īrijas epopejas Baiba mājās vēl nebija īsti nogruntējusies. Doties pie Maksa varēja viegli. «Viņš ir no Lombardijas, no Brešas pilsētas starp Milānu un Veronu. Tur nodzīvoju deviņus gadus. Pirms septiņiem piedzima dēls Sebastians,» stāsta latviete. Itālijā viņa nekļuva par laisku mājsaimnieci. Izmēģināja dažādus darbus — no vīnogu lasīšanas līdz bāriem un restorāniem.

Arī Makss eksperimentējis ar profesijām — bijis gan paraglaidinga instruktors, gan darbojās ātrās ēdināšanas stendā, kur cilvēki var pirkt maltītes līdzņemšanai.

Jau labu laiku pāris rotaļājās ar domu par savu restorānu. «Itālijā konkurence ir pārāk liela. Zinājām arī, ka neatvērsim to Rīgā, jo lielpilsētas Maksam nepatīk. Neko citu kā Cēsis nevarējām iedomāties,» Baiba secina.

Īstenībā viss sācies no otra gala, ar māju laukos. Pirms trim gadiem ģimene iegādājās īpašumu Priekuļu novadā pie Liepas, sāka vasarās tur pavadīt laiku. «Tad sapratām, ka gribam šeit kaut ko vairāk darīt. Vides un bērna dēļ. Lai nav bail palaist viņu vienu uz ielas,» retoriski saka Baiba. «Breša nav liela, bet tagad ir pilna ar ekonomiskajiem iebraucējiem. Tāpat kā citas pilsētas Itālijas ziemeļos. Ir rajoni, kur jūties kā Ziemeļāfrikā. Par to nav pieņemts runāt, bet kriminālā situācija ir traģiska.»

Cēsīs viņi jūtas droši. «Brīvi vakaros staigājam pa ielām. Nav arī gaisa piesārņojuma. Brešā ir fabrikas, kas ražo visu iespējamo. Mūsu rajonā atradās metālapstrādes fabrika. Makss ir samērā alerģisks. Nesen bija aizbraucis uz Itāliju, un viņam atkal sāka asarot acis. Latvijā viņu piemeklē tikai pavasara alerģija. It kā sīkums, bet, domājot par nākotni, viens no būtiskiem apsvērumiem.»

Internacionālās Cēsis

«Jāēd, kamēr silts. Gnocco fritto — fritētas klimpiņas!» šefpavārs Makss iznirst no virtuves ar ēdienu. Jānogaršo arī baccalà mamtecata — pienā izmērcētas kaltētas norvēģu mencas pastēte, Venēcijas reģiona klasika. Bekko saimnieki no Itālijas ieved pašu iecienītas mazas darītavas vīnu, olīveļļu, salami, prošuto un nogatavinātu sieru, pie kura pasniedz Maksa vārītu sīpolu marmelādi. 

«Vasarā gribu taisīt gelato, pašlaik tam vienkārši nav laika. Gatavošu arī salami — kaut kad nākotnē!» Makss runā ar aizrautību. «Viss ir labi, ir tikai jāstrādā! Esmu strādājis visu savu mūžu.»

Pēdējais gads aizskrējis kā ātrvilciens. Priekšdarbus dzīvesvietas maiņai viņi sāka 2018. gada februārī, atbrauca maijā. Restorāna mēbeles atveda no Itālijas. «Ļoti paveicās ar telpām,» piebilst Baiba. «Gribējām atrast kaut ko centrālajā — Rīgas — ielā, jo te cilvēki vairāk staigā, tā ir laba pašreklāmai. Mūsu restorāna vietā 30 gadus bija veikals, kur pārdeva visu — no zeķbiksēm līdz lūpukrāsām. Tagad lielveikali pārņem šīs lietas. Ieraudzījām, ka veikala vairs nav, piezvanījām mājas īpašniekam — vai gribat izīrēt? Maksa bija mums pieejama.»

Arī mīti par neiespējamo misiju noīrēt dzīvokli Cēsu vecpilsētā izrādījušies greizi. Makss to noorganizēja internetā no Itālijas. Divas istabas viņiem patlaban ir pietiekami.

Līdz šim restorānam ir gājis gludi. Apmeklētāju interese bijusi liela. Oktobris, novembris — klusāks, bet ap gadumiju atkal pilns. «Cilvēkiem patīk šī vieta, viņi atgriežas. Pērk salami un sieru līdzņemšanai. Šis nav smalks restorāns, bet ģimenes trattoria. Vienkāršs, bez pretenzijām. Te var arī tikai iedzert kafiju vai vīna glāzi. Firmas ēdiens ir pasta carbonara, risotto, svaigā pasta ar ķirbi — manas ģimenes recepte,» lepojas Makss.

Vienīgais, kas pavāru pārsteidza nesagatavotu: Latvijā ziemā restorānā visi meklē zupu. «Itālijā vārām zivju zupu vai minestrone, bet tas nav tipisks restorānu ēdiens. Itālijā zupu taisa tad, kad mājās kāds ir slims. Un zivju zupu vāra sešas stundas, izmanto 10—12 dažādu veidu svaigas zivis. Kur Latvijā to visu dabūsi?»

Bekko ir paspējis notestēt gan Roberto Meloni, gan visi Cēsu itāļi. Baiba saskaita vēl trīs Maksa tautiešus, kas precējušies ar vietējām meitenēm. Restorāna virtuvē strādā austrālietis Marks. Viņš ar sievu, Austrālijas latvieti, arī ieradies pērn, pie Cēsīm nopircis māju. «Cēsīs dzīvo franči, ķīnieši, japāņi,» uzskaita Baiba. «Sebastiana skolā iet ķīniešu ģimenes bērni. Tik neparasti viņus dzirdēt runājam latviski!»

Dēls uz Latviju pārcēlās ar niecīgām latviešu valodas zināšanām, bet tagad jau saprotas lieliski. Mācās tajā pašā skolā ar mūzikas novirzienu, ko absolvējusi Baiba. Arī viņas vecākās māsas bērni to beiguši. Māsas dēls ir viens no pieciem restorāna darbiniekiem, nāk tantei palīgā bārā.  «Trešā māsa gan joprojām ir Īrijā, precējusies ar īru, tur iedzīvojusies. Viņa ir floriste puķu veikalā, darbs patīk. Pagaidām netaisās braukt atpakaļ. Bet nevar jau zināt, varbūt nākotnē kaut kas mainīsies.»

«Ārzemju kults» Latvijas provincē pastāv, apmeklētāji bieži ar neviltotu izbrīnu prasot — kāpēc jūs no Itālijas atbraucāt šurp, tur taču viss ir tik skaisti! «Bet mums te ir labāk,» Baiba atbild ar pārliecību.

Līdzatvestās atziņas

Kā visvairāk pietrūkst no dzīves ārpus Latvijas?
Makss: «Golfa. Itālijā spēlēju katru nedēļu. Cēlos agri, sešos, un gāju. Pietrūkst arī kalnu, ko redzējām pa mājas logu.»
Baiba: «Man trūkst svaigu zivju, ko Itālijā var nopirkt lielveikalā. Pietrūkst Izeo un Gardas ezeru, tie ir tik brīnišķīgi! Pietrūkst siltuma. Itālijā ziemu var pārciest labāk, bet, tur dzīvojot, man pietrūka rudens. Lietus un slikta laika, Latvijas rudens nostalģijas.»

Jauna lieta, ko iemācījās svešumā
Baiba: «Strādāt ātri. Ziemeļitālijā cilvēki strādā zibenīgi. Es strādāju bārā, nebija tā, ka pie letes lēnām, mierīgi uztaisi kafiju. Viņiem nav laika ilgi gaidīt, jāiet strādāt, un arī tev viss jādara ātri, bet kvalitatīvi.»

Ko gribētu ieviest Latvijā?
Makss: «Otrreizējo pārstrādi. Vakar devos uz Cēsu uzņēmumu ZAAO, piedāvāju eļļu, ko esam lietojuši fritēšanā. Nē, viņi to nevēloties. Itālijā eļļu pieņem visur, par to maksā. Tai dod otru dzīvi, pārvērš mašīneļļā un degvielā. Latvija ir valsts ar tik skaistu dabu, vai tiešām cilvēki eļļu kaut kur vienkārši izlej?»
Baiba: «Briesmīga problēma ir kaitīgais šīferis. Itālijā, ja noārdi vecu jumtu, pie tevis atbrauc cilvēki maskās. Latvijā šīferi nodevām speciālā izgāztuvē, bet būtu varējuši arī vienkārši izmest, neviens neskatītos. Itālijā par to pat vari nonākt cietumā. Šīferi ievieto īpašos konteineros, tas ir viens no bīstamākajiem atkritumiem.»


Sentimentāla lieta, kuru atveda sev līdzi
Sebastiana fotogrāfiju Baiba uzņēma, kad dēlam bija gadiņš. Tā Itālijā stāvēja pie vecāku gultas. «Šī bilde ir atmiņas par Sebastiana bērnību, kas pavadīta Itālijā. Latvijā viņam būs skolas gadi. Un tad jau redzēs, kas notiks tālāk.»

Bija viss, kas vajadzīgs laimīgai dzīvei

Irēna Konrāde uz Lielbritāniju aizbrauca jau tad, kad Apvienotā Karaliste bija, bet Latvijas vēl nebija Eiropas Savienībā. Šogad kopā ar vīru un dēlu atgriezusies dzimtenē, viņa secina, ka viss te mainījies uz labo pusi, izņemot vienu — birokrātija, tāpat kā agrāk, prasa par daudz laika, naudas un nervu

Vairums cilvēku, pēc ilgākas prombūtnes atgriezušies, stāsta, kā viņus priecē dabas skaistums, iespēja diendienā dzirdēt latviešu valodu un, galu galā, dzīvot savā valstī. Arī Irēnai, kura kopā ar vīru Uldi un 12 gadus veco dēlu Dāvidu atgriezās pēc 15 Londonā nodzīvotiem gadiem, tas viss ir svarīgi. Tomēr tas nenozīmē, ka viņa noklusēs to, kas viņai nu pavisam nepatīk — birokrātija. Tāpēc Irēnas stāsts ir ne tikai par iemesliem, kāpēc viņa devās prom un atbrauca atpakaļ, bet arī par nebūšanām, kas jāpiedzīvo reemigrantam.

Visi savējie Anglijā

Uz Angliju Irēna devās 2003. gadā pēc tam, kad viņas apģērbu tirdzniecības uzņēmums Saldū bija bankrotējis un pašai bija jāpārdzīvo laulības šķiršana. Sapratusi, cik grūti būs parūpēties par abiem bērniem, viņa lūdza draudzeni Anglijā sagādāt viņai biznesa vīzu iebraukšanai Lielbritānijā. Tas bija laiks, kad uz latviešiem Karalistes iedzīvotāji skatījās ar aizdomām.

«Uz robežas trīcēju kā apses lapa. Pusi no iebraucējiem sūtīja atpakaļ — vai nu nebija ielūguma, vai nu nebija skaidrības, kur dzīvos un strādās, iebraukt mēģināja arī cilvēki, kuri neprata valodu un nevarēja uzrādīt naudu, ar ko iztikt kaut dažas dienas.

Tāpēc rēķinājos, ka Anglijā varu arī netikt,» stāsta Irēna, kura godīgi atzīst — toreiz arī pati angliski neprata. «Bet man bija tik labi uzrakstīts ielūgums, ka palaida pāri robežai kā angļu ģimenes senu draugu. Iekļuvusi Londonā, no priekiem raudāju, ka varēšu strādāt un palīdzēt bērniem Latvijā. Meitai toreiz bija 13 gadu, dēlam — 18, un abus uz laiku biju atstājusi pie šķirtā vīra.»

Biznesa vīza ļāva Irēnai Lielbritānijā izveidot savu mājokļu uzkopšanas uzņēmumu darba atļaujas saņemšanai. Sākumā vairums no klientiem bija krievu ģimenes, taču ar laiku aprūpējamo loks kļuva aizvien plašāks, līdz ienākumu bija pietiekami daudz, lai viņa varētu sākt sūtīt naudu bērniem. Prasmes uzkopt citu cilvēku mājokļus viņa tā noslīpēja, ka klientu lokā bija, pēc pašas vārdiem, «visā pasaulē zināmas slavenības», Kuveitas karaliskā ģimene un banku klerki. Viņu mājās katru dienu bija jāgludina gultas veļa un jāspodrina sudraba trauki. «Ilgi biju auklīte kādā krievu ģimenē, ko veidoja sievietes trīs paaudzēs: vecāmamma, mamma un viņas meita. Man labi maksāja, izturējās kā pret savas ģimenes locekli, un pusdienās vienmēr bija vecmāmiņas gatavotais ēdiens un stāsti. Cik nojautu, ģimeni uzturēja sieviete, kura strādāja par galveno juristi kādā no bankām, taču laika savai mammai viņai nebija. Tad nu Valentīna Vasiļjevna man visu savu dzīvi izstāstīja,» Irēna labprāt atceras.

Kopā ar citiem latviešiem īrējot dzīvokli, Irēna iepazinās ar savu tagadējo vīru Uldi, kurš Londonā jau kopš 2002. gada strādāja būvniecības darbos par meistaru. Tieši viņš palīdzējis nokārtot formalitātes, lai Irēnas bērni varētu pārcelties uz dzīvi pie mammas. Abi 2005. gadā apprecējās, viņiem piedzima dēls, un, kad Irēna un Uldis pelnīja pietiekami labi, paņēma hipotekāro kredītu un nopirka māju ar dārzu Londonas austrumos.

«Vecākie bērni joprojām dzīvo Lielbritānijā,» stāsta Irēna. «Dēlam ir vairāki uzņēmumi: vienā izstrādā mājaslapu dizainu, otrs ir interneta vīna veikals, ir vēl arī trešais. Viņam ir tik daudz darāmā, ka man šķiet — viņš nemaz negribētu dzīvot Latvijā. Meitiņa pabeidza Griničas Universitāti, ir personāla atlases speciāliste, strādāja vairākos darbos, bet pašlaik auklē mēnesi veco meitiņu. Anglijā man palika četri mazbērni, piektais būs februārī.»

Irēna neslēpj, ka visi viņai svarīgākie cilvēki dzīvoja Londonā — uz turieni pārcēlusies māsa un arī klasesbiedrene, kas kopā ar dzīvesbiedru nopirkusi māju blakus Irēnas un Ulda namam. Irēna sadraudzējās arī ar vedeklas diviem brāļiem un māsu. «Kamēr vēl nebija mazo, katru gadu kopā braucām uz ārzemēm: uz Tenerifi, Maltu, Alikanti. Noīrējām villu un dzīvojām visi kopā. Lūk, šīs manas ģimenes un draugu man šeit pietrūkst,» neslēpj Irēna.

Anglijā bija viss, kas vajadzīgs laimīgai dzīvei. Taču vīrs sācis ilgoties pēc Latvijas. «Ik pa laikam rādīja, kādu mājiņu mēs te varētu nopirkt,» atceras Irēna. Kamēr abiem Londonā bija daudz darba, nav šķitis reāli atgriezties Latvijā. Lielbritānijā viņa bija pabeigusi biznesa administrācijas kursus, bija vēlme strādāt tur. Taču pēdējos gados Lielbritānijā esot iebraukuši tik daudz strādnieku no Rumānijas un Bulgārijas, ka gan Irēnai, gan Uldim aizvien grūtāk bija noturēt savu pakalpojumu cenas. Lielās konkurences dēļ darba bijis aizvien mazāk.

«Sagaidot 2018. gadu, mēs pat nedomājām, ka šis būs lielo pārmaiņu gads,» atceras Irēna. «Bet, kad sapratām, ka darba nebūs, izlikām māju pārdošanai. Vīra brālis Uldim bija sagādājis Ventspilī darbu, tāpēc vasarā braucām uz Latviju.»

Birokrātiskā ellē

Ventspilī Irēna mūs sagaida gaiši mēbelētā mājā, kurā murrā no Londonas atvestais kaķis. Uldis strādā celtniecības objektā astoņu minūšu gājienā no mājām, Dāvids mācās skolā. Šķiet, viss kārtībā. Taču Irēna saka — pirmā pusgada laikā bijis tik daudz pārdzīvojumu, ka viņa iedzīvojusies bezmiegā.

Irēnai un Uldim nebija īpašumu Latvijā, tāpēc viņiem nebija arī māju, kur deklarēties. Bet, kamēr nav deklarētas dzīvesvietas, nevar ne bankas kontu atvērt, ne pie ģimenes ārsta reģistrēties, ne bērnu pieteikt skolā. «Mēģināju reģistrēties pie ģimenes ārsta, bet man teica — tas neesot iespējams. Izrādās, esmu reģistrēta Anglijas adresē. Lūdzu Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē, lai reģistrē manu īsto atrašanās vietu. Nē, nevarot mainīt ierakstus, balstoties tikai uz maniem vārdiem. Bija jāgaida, kamēr atradām īpašumu, nopirkām un reģistrējām to zemesgrāmatā, lai man un dēlam būtu Latvijas pilsoņa statuss,» Irēna ir dusmīga. Prasība uzreiz pēc atgriešanās deklarēt savu dzīvesvietu esot «nenormāla» ne tikai tāpēc, ka vairumam no emigrējušajiem Latvijā vairs nav mājokļa, bet arī tāpēc, ka grūti atrast pārdošanā izliktu mājokli. Irēnai un Uldim pagāja 52 dienas, līdz viņi varēja pārcelties uz māju, ko Ventspilī nopirka no kāda šķirta pāra.

Tikai tad, kad bija deklarēta dzīvesvieta, Irēna gāja uz Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras Ventspils nodaļu, lai pieteiktos ģimenes pabalstam. «Man pieprasīja kaudzi ar dokumentiem. Pabalsta pieteikuma anketā ne tikai vajadzēja atzīmēt «jā» vai «nē», bet vēl papildus rakstiski apliecināt, ka rakstu patiesību. Tāda neuzticība! Lai pierādītu, ka Anglijā vairs nesaņemu nekādus pabalstus, uzrādīju pat Lielbritānijas varas iestāžu izziņu, ka pabalstu izmaksa man pārtraukta. Un tad pēkšņi ierēdne teica: «Būtu bijis labi, ja jūs varētu uzrādīt lidmašīnas biļetes.» Bet mēs atbraucām ar mašīnu! Nu, labi, tad pieņemšot no manis dokumentus. Vai viņai būtu tiesības nepieņemt!?» Irēnai sirds ir pilna.

Divās nolūkotajās Ventspils skolās 6. klasēs nebija nevienas brīvas vietas, kur mācīties viņas dēlam. Trešajā vēl citu klāt pienākušo skolēnu dēļ izlemts vienas 6. klases vietā izveidot divas, un tāpēc skolā uzņemts arī Dāvids. Sākumā zēnam bijis grūti iedzīvoties, bet drīz sapratis, ka klasesbiedri ir draudzīgi. «Viņam ir labas atzīmes, it īpaši angļu valodā, informātikā, matemātikā. Krievu valoda dēlam tik labi padodas, ka skolotājai viņš ir mīļākais skolnieks,» Irēna lepni smaida. Latviešu valodas gramatika gan sagādājot grūtības, tāpēc dēls pats vismaz reizi nedēļā ejot uz konsultācijām. Pēc Izglītības ministrijas datiem, katru mācību gadu Latvijas skolās sāk mācīties no 600 līdz gandrīz 900 reemigrējušo ģimeņu bērni.

Par spīti visām ķibelēm, Irēna uzsver — birokrātija ir vienīgais, kas viņai Latvijā nepatīk. Viss pārējais sagādājot prieku. «Kad dzīvojām Londonā, katru vasaru pa divām trim nedēļām pavadījām Ventspilī. Tad arī iemīlēju šo pilsētu,» viņa saka. «Jūra ir tuvu, gaiss te tīrs. Nav vairs burzmas, kāda bija Londonā.» Priecējot, ka augusi labklājība. Un Irēna tic — gan ar laiku viss pārējais sakārtosies.

Līdzatvestās atziņas

Kā visvairāk pietrūkst no dzīves ārpus Latvijas?
Man pietrūkst manu bērnu un mazbērnu, māsas un draugu, kas palikuši Londonā.

Jauna lieta, ko iemācījās svešumā
Esmu kļuvusi kārtīga un tīrīga. Gribu dzīvot skaisti.

Ko gribētu ieviest Latvijā?
Sakārtot valsts un pašvaldību iestādes tā, lai to pakalpojumi iedzīvotājiem būtu pieejami daudz vieglāk nekā pašlaik. Jāsamazina birokrātija.

Foto — Ieva Salmane

Sentimentāla lieta, kuru atveda sev līdzi
Glezna, ko man uzdāvināja karaliskā ģimene no Kuveitas. Viņiem bija divi īpašumi Londonas centrā, kurus uzturēju kārtībā viņu prombūtnes laikā. Bet, kad princese ar četriem bērniem bija Londonā, pavadīju ar ģimeni visu dienu — no agra rīta līdz vēlam vakaram. Viņa man uzdāvināja šo gleznu.

Septiņu locījumu pazinēji

Austrietis Dāvids, ķīniete Jūlija un šrilankiete Rošiha mācās latviešu valodu. Kāpēc viņi grib to apgūt?

Ar Dāvidu (35) satiekamies kafejnīcā Dzirnavu ielā. Viņš dzīvo netālu un atklājis, ka Rocket Bean Roastery ir tuvākā vieta ar labu kafiju. Sarunājamies angliski, jo Dāvids Vilts latviešu valodu mācās tikai ceturto mēnesi, nodarbības ir divreiz nedēļā. Izruna viņam ir laba, saprotama: «Es esmu Dāvids, es esmu no Austrijas. Uz darbu es braucu ar trolejbusu, es dzīvoju Strēlnieku ielā.» Darbs ir zviedru IT uzņēmumā Intrum Global Technologies, kas mājo pie VEF. «Es nekad neesmu dzīvojis citā valstī, tāpēc nolēmu pamēģināt,» Dāvids stāsta, ka izvēle krita par labu Rīgai, jo pilsēta viņam patikusi. Iepriekš bija te viesojies vairākas reizes darba darīšanās un zināja, ka Latvijā ir attīstīta IT vide. «Esmu lasījis, ka Latvija ir lielākā biznesa servisa nodrošinātāja Eiropā,» viņš saka.

Līdzko Dāvids bija iekārtojies dzīvoklī un darbā, viņš meklēja latviešu valodas kursus. «Man šķiet loģiski prast tās valsts valodu, kurā dzīvoju. Es arī gribu vairāk iepazīt latviešu kultūru, un, zinot valodu, to iespējams vislabāk izdarīt. Valoda ietekmē arī domāšanu, tāpēc būs interesanti runāt latviski. Jebkura valoda ir liela personiskā brīvība,» saka Dāvids.

Maksas kursus viņš atrada Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātē un pievienojas mācību grupai, kurā ir arī ārzemju studenti — gan apmaiņas programmas Erasmus, gan pilna laika studenti, kuri iegūst bakalaura grādu. «Nedomāju, ka latviešu valoda ir ārkārtīgi grūta, jo ir daudz līdzīgu vārdu kā austriešiem: šūplāde, dīvāns, šlagbaums. Mums tikai nav mīkstinājumu, kurus izrunāt gan ir grūti, piemēram, «ķ», «ļ» un «ņ». Visgrūtākais man šķiet vārds «zaļš». Un vēl tas teiciens: «Šis žagaru saišķis ir mans žagaru saišķis.»» Dāvidu nemaz nesatrauc septiņi locījumi, kas ir latviešu valodā, jo austriešiem ir četri. «Turklāt tas pēdējais, vokatīvs, jau nav nekāds locījums.»

Viņa mērķis ir apgūt valodu tā, lai varētu brīvi sarunāties un lasīt. Dāvidam nav ne jausmas, cik ilgi viņš paliks Latvijā. Tieši tāpat kā pirms gada nebūtu domājis, ka dzīvos Rīgā. Pašam savas ģimenes nav, Austrijā ir vecāki, brāļi un māsas, kopumā trīs.

Intrum Global Technologies Rīgas birojā Dāvids ir scrum master — IT vidē scrum ir ikrīta sapulču formāts, kas populārs jaunuzņēmumu vidū. Ikdienā birojā sarunvaloda ir angļu, taču vairāki kolēģi mudina Dāvidu runāt latviski. «Kādi ir latvieši? Introverti. Iepazīt viņus prasa laiku, taču, ja izdodas, — jautri un jauki cilvēki,» saka Dāvids. Pamazām viņš iepazīst arī pilsētvidi un ir sajūsmā par krasajiem kontrastiem arhitektūrā: jaunai ēkai blakus ļoti veca. Īpaši patīk Mežaparka mājas, Baltijas jūra un Daugava. «Es mīlu rupjmaizi! Tā ir amazing bread*. Un maizes zupa ir awsome**.» Rīgā viņš pirmoreiz pamēģinājis kvasu, un ļoti garšojis.

Pēc Latvijas Universitātes (LU) datiem, katru studiju gadu ap 350 studenti apgūst latviešu valodu. «Tādu kā Dāvids ir maz,» saka Evelīna Zilgalve, LU Humanitāro zinātņu fakultātes docētāja Latvistikas un baltistikas nodaļā, ceturto gadu viņa māca latviešu valodu ārzemniekiem. Divreiz gadā LU izsludina pieteikšanos kursiem, kuros lielākoties valodu apgūst Erasmus apmaiņas studenti un tie cittautieši, kuri Rīgā ir pilna laika studijās. Taču kursos var mācīties par maksu, pievienojoties studentu grupai, kā to dara Dāvids. Docētāja Zilgalve viņu dēvē par cerīgu un apķērīgu studentu. «Pilnīgi visiem grūta ir gramatika un darbības vārdu locīšana. Eiropiešiem tomēr vieglāk, jo mūsu valoda pēc uzbūves ir līdzīga citām Eiropas valodām,» saka Zilgalve.

Eiropieši, it īpaši vācieši un itāļi, saprot, ka vārds jāloka, turpretim studentiem no Āzijas to apjaust ir grūtāk. Daudzi konsekventi anglisko I like tulko kā «es patīk», nevis «man patīk». «Cittautiešiem, kā jebkuram cilvēkam, grūti izrunāt skaņas, kuru nav dzimtajā valodā. Reiz kāds ungārs priecājās, ka latviešiem arī ir burts «ģ». «Ņ» un «ķ» ir pārbaudījums daudziem, taču «ņ» skaņa faktiski ir arī citās valodās, piemēram, spāņu vārds manjana,» stāsta Zilgalve. Kā latviešu valodas plusu viņa min to, ka vārdus var lasīt tā, kā uzrakstīts, tomēr daudzi studenti tik un tā viesnīcu dēvē par «viesnīku», kā tas būtu angliski un citās valodās, kurās burts «c» patskaņa «a» priekšā tiek izrunāts kā «k». Latviešu valodā esot viegli izrunāt īsus vārdus: kafija, tēja.

Jo augstāks valodas zināšanu līmenis, jo piņķerīgāk kļūst skaidrot nozīmju atšķirības, un skolotājiem mēdz uzdot jautājumus kā anekdotēs: «Kāda ir atšķirība starp «sist» un «pērt»? Kāpēc nevar teikt, ka pulkstenis nopēra divpadsmit?»

Piecpadsmitā vieta!

Ar Jūliju (31) sarunājamies agri no rīta, pirms viņa dodas uz lekcijām Latvijas Universitātē. Jūlijas īstais vārds un uzvārds ir Lu Yan. E-pastā esam sazinājušās latviski, un viņas rakstītajā neesmu atradusi nevienu kļūdu. Tas tāpēc, ka Jūlija latviešu valodu vispirms apguva universitātē Pekinā un pēc tam 2016. gada rudenī ieradās Rīgā, lai rakstītu doktora darbu par mazajām Eiropas valodām. «Mans mērķis ir apgūt valodu tādā līmenī, lai varu to mācīt Ķīnā,» skaidro Jūlija. Viņa atgriezīsies dzimtenē, jo to plāno arī viņas vīrs, kurš šobrīd strādā Polijā. Abi satiekas tikai četras reizes gadā.

Latviju savam doktora darbam ķīniete izvēlējās pirms pāris gadiem, kad bija paviesojusies Baltijas valstīs, jo mācījās studentu vasaras skolā Lietuvā. «Daba, jūra, draudzīgi cilvēki,» Jūlija atceras pirmos iespaidus par Latviju. Braucot vilcienā uz Jūrmalu, kāds puisis angliski izvaicājis ķīnietes un bijis laipns, pastāstot, ko apkārtnē var redzēt. «Man patīk mierīgais dzīves ritms, cilvēku un dabas harmonija,» saka Jūlija. Runājot par dabu, viņa piemin ziemu, kas gan brīžam sagādā raizes — viņai ir bail nokrist uz ledus, tāpēc ap ceļgaliem apsējusi speciālus maučus, kas darināti no aitas vilnas. Iegādājusies Jelgavā. Tie gan silda, gan pasargā sasišanās gadījumā.

Katru dienu Jūlija atver Delfi.lv un izlasa galvenās ziņas, kā arī laika prognozi. Latviešu valodu viņa nesauc par grūtu, jo tajā jau ir gana spēcīga: ieguvusi B2 līmeni, kas nozīmē, ka viņa Latvijā var pat strādāt. Lasīt un rakstīt viņai nav grūti, taču runāt — ne tik viegli. «Man ir latviešu draugs, jurists, kurš mācās ķīniešu valodu un daudz stāsta par sabiedrību un kultūru, tad es varu sarunāties latviski,» stāsta Jūlija. Grūti viņai izrunāt burtus «ņ», «ķ» un «ļ». «Man ir grūti izteikt «ie». Vārdu «ienīst» neizdodas izrunāt precīzi. Protams, «šaursliežu dzelzceļu» arī.» Dažas gramatikas formas Jūlijai nav tik viegli pieņemamas, piemēram, latvieši saka: «Es mīlu tevi, tu mīli mani,» bet, tieši pārtulkojot ķīniski, tas būtu: «es mīlēt tu, un tu mīlēt es».

Kā viņai Latvijā pietrūkst? Jūlija atbild ātri: ēdiena. Latvijā esot tikai dažu veidu rīsi un maz viņai ierasto garšvielu. No latviešu virtuves viņai garšo šašliks un skābēti gurķi.

Ir viena rakstura īpašība, kas Jūlijai esot kopīga ar latviešiem. Kautrība. Apkārtējie mēdzot mulsi uz viņu skatīties un neko neprasīt, līdz pati pastāsta, kāpēc un no kurienes ieradusies. «Kad to izstāstu, latvieši saka: jā, tieši gribējām zināt!» smaida Jūlija. Nesen viņa aizgājusi uz Danču klubu Tehniskajā universitātē, kur jebkurš viesis var dejot tautas dejas. Kautrīgi vērojusi notiekošo, baidījusies, ka tik kāds neuzlūdz. Nervozējusi. «Mani uzaicināja padejot viens puisis. Man patika. Es arī Ķīnā esmu dejojusi tradicionālās dejas.»

Pagājušajā vasarā Jūlija darbojās kā brīvprātīgā Dziesmu un deju svētku uzvedumā Māras zeme Daugavas stadionā. Ierādīja vietas un droši teica: piecpadsmitā vieta desmitajā rindā ir tur, Jūlija atceras. Tā bijusi laba iespēja par brīvu noskatīties lielo deju uzvedumu, kas «bija brīnišķīgs». Tas nebūtu noticis, ja draudzene Ķīnā nebūtu kādu laiku e-pastos Jūliju iedrošinājusi: tu to varēsi, viss būs labi. Jūlija ilgi šaubījās, vai pieteikties par brīvprātīgo, vai viņai atradīsies kāds darbs.

Latvijas simtgadē Jūlija klausījās prezidenta runu pie Brīvības pieminekļa. «Ne visu sapratu, ko viņš saka, taču man patika kopības sajūta. Īpaši dziedāšana.»

Aizkuņģa dziedzeri

Topošie medicīnas studenti, kuru dzimtā valoda nav latviešu, Rīgas Stradiņa universitātē (RSU) to apgūst obligāti. Lai arī mācību valoda viņiem ir angļu, rezidentūra — latviski. Gala eksāmenā ir jāizmeklē latviešu pacients. Valodu studenti apgūst jau no 1. kursa: sāk ar reizi nedēļā, otrajā semestrī jau tās ir divas reizes. Vēlāk var izvēlēties apgūt arī medicīnas terminoloģiju. RSU Valodu centrā latviešu valodu pašlaik mācās 2210 ārvalstu studenti: mediķi to dara trīs semestrus, stomatologi — divus, bet Erasmus apmaiņas studenti — vienu.

Inga Laizāne ir viena no Valodu centra lektorēm un latviešu valodu topošajiem mediķiem māca desmit gadus. Viņa lēš, ka gadā pie viņas mācās ap 100 studentu: dominē vācieši, indieši, šrilankieši, libānieši, zviedri. Ir bijis arī students no Brazīlijas. Pasniedzēja novērojusi, ka motivācija apgūt valodu ne visiem topošajiem mediķiem ir augsta, jo viņi atbraukuši, lai iegūtu izglītību un tad strādātu citā valstī. Grūta visiem šķiet gramatika. «Izrunāt vārdus studenti iemācās ātri un saprot vairāk, nekā spēj pretī pateikt, taču gramatika ķeras. Grūti izrunāt ir «ģ», «ķ» un citas skaņas, kuru nav studentu dzimtajā valodā. Mēles mežģis ir «aizkuņģa dziedzeris» — to pateikt ir ļoti grūti,» pasmaida Laizāne. Līdzīgi kā angļu valodā, burtu «c» gribas izrunāt kā «k», tāpēc daudzi studenti sakot, ka ies uz «ēdnīku». Ģitāra un kaķis, protams, ir «gitara» un «kakis». «Man viņu brīžam žēl, jo ir puņķi un asaras. Valoda — grūta,» saka pasniedzēja. Viņu iepriecina, ka studentiem izdodas apgūt anatomijas un histoloģijas terminoloģiju un nokārtot gala eksāmenu, kā arī tas, ka viņi spēj valodu lietot ikdienā, uzturot sarunu. Laizāne aicina ar sveštautiešiem runāt latviski, nevis pāriet uz angļu valodu, jo studenti stāstījuši: ja viņi pirmajās minūtēs teikto nesaprot, Latvijas cilvēki uzreiz cenšas palīdzēt.

Rīgas Stradiņa universitātē 5. kursā medicīnu studē Rošiha Fernando (28), kura  dzimusi Šrilankā, bet kopš desmit gadu vecuma dzīvo Parīzē. «Par studijām Latvijā es izlēmu, jo bija labas atsauksmes,» stāsta Rošiha. Kā iespējamās mācību vietas viņa bija noskatījusi arī Gruziju un Lietuvu, tomēr kāds paziņa ieteica Latviju. «Pirms pieciem gadiem pirmo reizi ierodoties Rīgā bija ļoti auksts, uzreiz nopirku siltās āra drēbes,» atceras Rošiha. Togad aukstums sasniedzis pat mīnus 30 grādus, un ietves bija slidenas. Pamatīgs kultūršoks, jo bija arī bail nokrist.

Tobrīd kopmītnēs Pārdaugavā nebija studentu, kam pajautāt padomu par sadzīviskām lietām. No veikala Rošiha atgriezās, piena vietā nopirkusi kefīru, un pielēja to brokastu pārslām. Vēlāk kāda meitene uzzīmēja, kā izskatās piena paka un uz lapiņas uzrakstīja: «Piens.» Tieši piena produktus šrilankiete Latvijā iemīļojusi. «Krējums salātos ir ļoti garšīgi. Latvijā ir daudz un dažādu labu sieru.» Sākumā Rošihai bija grūti saprast, no kā ēstuvēs taisītas kotletes. Viņa neēd cūkas un liellopa gaļu, tāpēc bija jājautā, jālasa sastāvs.

Pirmās latviešu valodas lekcijas bija grūtas. «Daudz locījumu, dažādas galotnes.» Lai apjaustu valodas bagātību, vajadzēja daudz laika. Tikai pēc pusotra gada viņa spējusi uzturēt sarunu gan ar pacientu, gan uz ielas vai veikalā. Rošiha nākotnē vēlas strādāt gan par ginekoloģi, gan dzemdniecībā. Taču ne Latvijā, bet Lielbritānijā.

Gala eksāmenā Rošihai būs jāārstē pacients no Latvijas. Tikpat labi tā var būt krieviski runājoša dāma. Studente jau «trenējas», strādājot gan Stradiņa slimnīcā, gan Gaiļezerā. To viņa dara bez maksas. «Ievācu ziņas par pacienta veselības stāvokli, mēģinu noteikt diagnozi,» stāsta studente. Viņa izveidojusi sarakstu ar jautājumiem latviski un vadās pēc tā. «Man patīk, ka pacienti palīdz: ja izrunāju kaut ko nepareizi, pārlabo. Reiz kāda sieviete paņēma manu listi un visu salaboja, jo viņa esot latviešu valodas skolotāja,» smejas Rošiha. Aicinu topošo dakteri latviski pateikt: «Vai jūs dzīvojat dzimumdzīvi?» Viņa neko tādu nejautājot, aizstājot ar: «Cik bieži jums ir sekss?»

Visgrūtāk Rošihai ir izrunāt vārdu «kuņģis» un nav skaidrs, kāpēc vīriešus sauc tik līdzīgi — par kungiem. «Smieklīgi, jo tas izklausās gandrīz tāpat. Kungi un kuņģi. Vēl mani uzjautrina vārds zobi. Izklausās pēc zombija.» Grūti ir izrunāt «putekļusūcējs» — kad kopmītnēs par to jautājusi, sanācis «lūdzpūkslis». «Bet man ļoti labi sanāk izrunāt «gulta», «gulēt», «ēst», «labi». Visus īsos vārdus.» Vislabāk sanāk vārdi, kas ir starptautiski, piemēram, integrācija.

Rošiha ir vienīgā meita ģimenē, un vecāki viņu apciemoja pērn Lieldienās. Mammai bija auksti, taču ļoti patika gan Rīga, gan Sigulda. «Esmu bijusi visur, kur ir jūra, — no Jūrmalas līdz Liepājai. Ļoti skaisti.» Taču Rošihai pietrūkst savas kultūras un draugu, lai arī jaunākā paaudze Latvaijā esot atvērta. Cilvēki gados gan nogaida un novēro, un tad kļūst atvērtāki. Šrilankiete ar latviešiem kontaktējas daudz: darbojoties Latvijas Samariešu apvienībā un arī brīvprātīgi konsultējot iebraucējus biedrībā Patvērums «Drošā māja».

* Brīnišķīga maize — no angļu val.
** Satriecoši — no angļu val.