Kategorijas: Dzīve

Šeit es iederos!

Janvāra pēdējā svētdienā neilgi pirms pusnakts Toms Kreicbergs ielidoja Rīgā un pirmdienas rītā jau sāka darbu reklāmas aģentūrā DDB Latvia. Pēc astoņiem Dānijā pavadītiem gadiem viņu mājās atveda ne tikai atbildība pret savu valsti, bet arī reklāmista galvenais ierocis — dzimtā valoda

Uzreiz var pamanīt, ka Toms (28) sarunā lieto ļoti maz anglicismu, ar ko grēko daudzi viņa vienaudži. Vienīgi runājot par profesiju, kuru viņš astoņus gadus apguvis angļu valodā, ilgāk jāmeklē atbilstoši termini. Bet, aprakstot savu dzīvi Dānijā, pat ja sanāk kādu vārdu pateikt angliski, tūlīt pats to pārlabo latviski. Jau aizbraucot, nevienu brīdi nebija domājis Dānijā palikt pavisam. Ārzemēs viņu vairāk interesēja pieredze un iespēja sevi pārbaudīt.

Tūlīt pēc vidusskolas viņš bija izvēlējies paredzamāko un vieglāko ceļu — ekonomikas studijas dzimtajā Jelgavā. Bet ātri saprata, ka kaut kā trūkst un rezultāts nebūs tāds, kādu gribas. «Tas bija stipri par vieglu, neredzēju arī iespējas sevi attīstīt ārpus studijām,» viņš stāsta. Sāka domāt, ka varētu tomēr pamēģināt studēt ārzemēs. Meklējot valsti, kurp doties, ļoti būtisks bija naudas jautājums — ģimene nevarēja atļauties apmaksāt mācības, un arī milzu kredītus Toms negribēja ņemt. Tāpēc nonāca pie Dānijas, kur augstākā izglītība Eiropas Savienības pilsoņiem ir bez maksas. «Mani vienmēr saistījusi Skandināvija, viņu domāšanas veids, dzīvesstils.»

Bija 2010. gada 1. jūnijs. Pieteikšanās laiks Dānijas universitātēs jau sen pagājis. Tomēr Toms nolēma riskēt un nosūtīja savu pieteikumu. «Man pēkšņi likās — vajag taču kaut ko lielāku!» Atzīmes bija labas, un tas palielināja izredzes. Pēc trim nedēļām viņš jau pārcēlās uz Dānijas trešo lielāko pilsētu Odensi, lai studētu Tietgen Business College, kurā pēc uzņemšanas termiņa beigām bija palikušas brīvas studiju vietas.

Ballīšu tīkls

«Mani, protams, biedēja pārcelšanās uz nezināmu valsti ar ļoti minimālu kapitālu,» atzīst Toms. Iekrājumu pietika tikai diviem mēnešiem. Tomēr viņš bija izštukojis, ka lielākas iespējas atrast darbu būs nevis tad, ja gaidīs skolas sākumu septembrī, bet jau vasarā, kamēr pārējie studenti vēl laiskojas. Dāņu valodas zināšanu puisim nebija, tāpēc viņam atvēlētos divus mēnešus diezgan smagi nācās nopūlēties, lai atrastu darbu. «Pirmā bija pakošana,» atceras Toms.

Vēlāk sāka strādāt lielveikala iepirkšanās zālē. «Sākumā gan pie sevis domāju — tikai, lūdzu, lūdzu, nejautājiet man neko!» viņš smejas.

Pirms darba intervijas Toms nepieciešamākās frāzes bija iemācījies no galvas, bet reālās valodas zināšanas vēl nebija tik labas. Tieši darbs palīdzēja tās uzlabot. Šajā laikā sāka parādīties arī dāņu draugi, ar kuriem Toms varēja trenēt valodu. «Viņi, protams, bieži vien mani izsmēja. Bet es to neuztvēru personiski, dāņi vienkārši tādi ir — viņi daudz joko un labprāt pārkāpj pieklājības robežas, ko kāds varbūt savā galvā ir nospraudis.»

Odensē Toms pavadīja trīsarpus gadus. Ieguvis bakalauru mārketingā, viņš nolēma, ka jāpaplašina zināšanas biznesā, un pārcēlās uz nelielu pilsētiņu pie Vācijas robežas — Senderborgā puisis studēja biznesa administrāciju. Daudzi studiju kursi pārklājās ar iepriekšējo izglītību, tāpēc otru bakalaura grādu viņš varēja iegūt pusotra gada laikā.

Toms izlēma iegūtās zināšanas likt arī lietā. «Biju iekrājis naudiņu un sāku savu uzņēmumu.» Jaunuzņēmuma ideja bija izveidot sociālo tīklu ballētājiem Partywhileyoung.com. Vietu, kur varētu dalīties ar saviem piedzīvojumiem bildēs un stāstos, nebaidoties, ka to varētu ieraudzīt arī, piemēram, potenciālais darba devējs, jo portāls bija populārs tieši jauniešu vidū. Tomam pašam tolaik ļoti patika ballītes, veidot jaunas pazīšanās, izmēģināt un piedzīvot ko jaunu. Taču lielāku popularitāti par pašu platformu guva tās profili jau esošajos sociālajos tīklos, kur Tomam izdevās sapulcināt ievērojamu sekotāju skaitu. Pēc gada viņš savu uzņēmumu pārdeva, jo ieguldījumi pārsniedza ieguvumus.

Tomēr palika neaizvietojama pieredze un arī lielāka pārliecība par saviem spēkiem un prasmi novest ideju līdz realizācijai. Tieši pieredze, vadot savu uzņēmumu, ļāva iegūt nākamo darbu — paralēli studijām Toms strādāja par mārketinga menedžeri dāņu uzņēmumā SYD Dynamics. Tas bija labs darbs ar labu algu, deva iespēju izveidot iekrājumus, kas lieti noder, arī atgriežoties Latvijā.

Cik var studēt!

Studentiem, kas vismaz piecus gadus ir dzīvojuši Dānijā, valsts maksā stipendiju, tāpēc, studējot zīmolvedību maģistrantūrā Dienviddānijas Universitātē, arī latvietis varēja atļauties strādāt tikai ceturto daļu slodzes. «Līdz tam katra krona, ko izdevu, bija paša nopelnīta.» Viņš iekārtojās darbā tajā pašā universitātē, rīkoja izglītojošus un vienlaikus izklaidējošus pasākumus studentiem. «Kā man tas darbs patika! Pašam bija jāizdomā pasākumi, kuriem būtu akadēmiska vērtība, bet tie būtu arī interesanti.» Rīkoja viktorīnas, dažādas prāta spēles, pasākumi kļuva gana populāri studentu vidū.

Turklāt Dānijā pavadītajos gados Toms ne tikai mācījās un strādāja, bet arī aktīvi centās iesaistīties gan internacionālajā studentu kopienā, gan vietējā sabiedrībā. Pēdējos gadus viņa lielākā aizraušanās ir bačata — latīņamerikāņu deja, kas pasaulē joprojām nav tik zināma kā salsa, bet ir tikpat izjusta un kaislīga. Toms vēlas turpināt to pasniegt arī Latvijā, šobrīd atradis piemērotas telpas Jelgavā, kur dzīvo pēc atgriešanās. Neizslēdz iespēju ar laiku rīkot nodarbības arī Rīgā. «Vajag tikai plašu telpu ar gludu grīdu,» Toms saka un pamet acis uz betona grīdu kafejnīcā, kur sarunājamies.

Tomēr maģistrantūras laikā Toms skaidri saprata — konkrēts posms dzīvē būs noslēdzies, un jāatgriežas Latvijā. «No sākuma bija plāns pēc pirmā bakalaura, tad pēc otrā, bet ar maģistru jau bija skaidrs — cik vēl es varu studēt!» Vai nevilināja iespēja pēc studijām pievērsties tikai darbam un dzīvot labklājīgajā Dānijā? Lai cik labi iemācies kādu svešvalodu, nekad nespēsi to pārvaldīt tik perfekti kā dzimto. Bet mārketinga speciālistam spēja komunicēt ir pats svarīgākais darbarīks, uzsver Toms. «Bet, ja es to rīku tik labi nepārvaldu, tad cik labs es varu būt?» Toties, atgriežoties mājās, viņa krājumā ir ne tikai dzimtā valoda, bet arī profesionāli izkopta angļu valoda. Turklāt reklāmas nozarē labi nopelnīt var arī Latvijā.

Sapņu darbs

Saņēmis par maģistra darbu augstāko iespējamo atzīmi — 12 —, Toms sāka meklēt darbu Latvijā. Pirms vairākiem gadiem viņš bija praksē reklāmas aģentūrā MOOZ!, bet jau toreiz radošās izcilības festivālā Adwards pamanīja, ka gada aģentūras nosaukumu ieguva cita — DDB Latvia. Laikā, kad Toms gribēja atgriezties Latvijā, viņi jaunus speciālistus nemeklēja. Bet tas viņu, līdzīgi kā gadījumā ar iestāšanos Dānijas augstskolā, neatturēja pašam pajautāt. Nosūtīja savu videopieteikumu un saņēma uzaicinājumu uz interviju. Redzētais darba devēju apmierināja, un Toms saņēma piedāvājumu strādāt par stratēģi.

«Reklāmas stratēģis ir kā tilts starp klientu un radošo komandu.» Darba ir daudz, viņam jāsaprot klienta vajadzības, jāpēta tirgus un konkurenti, jāpārzina arī auditorija. Stratēģim jāzina, kas aktuāls sabiedrībā, ko cilvēki vēlas. Protams, tas, ka Toms astoņus gadus pavadījis ārpus Latvijas, viņa uzdevumu sarežģī. «Bet es visus šos gadus esmu aktīvi sekojis līdzi pasaules tendencēm, un mūsdienās tās pietiekami ātri atspoguļojas arī Latvijas tirgū. Protams, esmu atradinājies no Latvijas kultūras, bet tik un tā — šī ir mana kultūra.»

Kādus pēc atgriešanās Toms redz savus tautiešus? «Visi nekur nav tieši tādi vai šitādi. Bet kopumā, protams, es zināju, ka latvieši nav tādi kā dāņi. Pirmā barjera viņiem ir mazāka nekā latviešiem, dāņi nav tik rezervēti un distancēti.» Protams, Tomam gribētos, lai arī Latvijā, ieejot veikalā, pretī smaida. Bet mūsu vēsture ir tāda, kāda tā ir, tas atspoguļojas arī latviešu raksturā. «Bet es to pieņemu. Šeit es iederos vairāk, šī ir mana valoda, un šeit es reāli kaut ko varu mainīt. Jūtu atbildību par to, ka man ir jābūt tieši šeit un jāpalīdz tik, cik es varu,» saka Toms.

Šobrīd tas nozīmē palīdzēt uzņēmumiem stāstīt par to, ko viņi rada, bet ar laiku puisis neizslēdz arī iespēju daudz aktīvāk iesaistīties sabiedriskajā dzīvē, iespējams, pat politikā. Jau pirms došanās uz Latviju viņš sociālajos tīklos aicināja savus draugus doties uz vēlēšanām, izdarīt apzinātu izvēli. Dānijā pieredzējis, ka arī jauni cilvēki aktīvi iesaistās politikā, turklāt viņu iniciatīva tiek atzinīgi novērtēta, kamēr Latvijā jaunība šajā jomā drīzāk tiek uzskatīta par trūkumu, uzskata Toms.

Patstāvīgu pieauguša cilvēka dzīvi viņš mācījās dzīvot tieši Dānijā. Draudzības, attiecības, pirmā darba pieredze un uzņēmējdarbība — tas viss palika tur. Toms emocionāli atzīst, ka tieši Dānijā atstātās romantiskās attiecības ir lielākais zaudējums, pārceļoties uz Latviju. Kopš atgriešanās ir pagājis pavisam neilgs laiks, un brīžiem šķiet, ka līdz apziņai vēl neaizsniedzas fakts, ka dzīve Dānijā tiešām ir atstāta aiz muguras. Nevarēs vairs tik bieži satikt turienes draugus, darīt darbu, kas ļoti patika. Bet vietā nācis jauns sapņu darbs un gana tāli mērķi. Toms jau vasarā sācis pētīt dzīvokļu tirgu Rīgā un vēlas iesakņoties Latvijā pamatīgi.

Līdzatvestās atziņas

Kā visvairāk pietrūkst no dzīves ārpus Latvijas?
Tuvāko cilvēku.

Jauna lieta, ko iemācījās svešumā
Atrast pozitīvo — pat tad, kad ir skumji, atrast katra mākoņa zelta maliņu.

Ko gribētu ieviest Latvijā?
Sakārtotu infrastruktūru velosipēdistiem un cieņpilnu attieksmi no autovadītājiem.


Sentimentāla lieta, kuru atveda sev līdzi
Dānijas karogs ar draugu un bačatas studentu parakstiem un veiksmes vēlējumiem.

Projām no Brexit

Lielbritānijā ticis pie sapņu darba — Michelin ceļvedī iekļauta restorāna vadīšanas —, Rauls Silts tomēr izlēma zināšanas ieguldīt dzimtajā Liepājā. Pilsētā ir atgriešanās bums, Raula restorānā Roma vien strādā četri atbraucēji

Vārīti kartupeļi ar lokiem un klasiskie tomāti ar krējumu — to jau, protams, arī «tur» varēja uztaisīt. Bet pie omes ciemos viss garšo labāk, Rauls Silts atbild, pēc kā bija noilgojies, septiņus gadus dzīvojot ārzemēs.

Viņš ir līdz kaulam kurzemnieks. Piedzimis un skolā gājis Liepājā, bērnību pavadījis Grobiņā. Saldus profesionālajā vidusskolā izmācījies par viesmīlības servisa speciālistu. «Skolu diemžēl absolvēju 2009. gadā, kad situācija darba tirgū nebija spoža. Vajadzēja izlemt, uz kuru valsti braukt prom,» Rauls atceras. «Mūsu ģimenes koks ir kupls, ir arī draugi visā pasaulē. Bija pat trīs varianti: Čikāga, kur dzīvoja tuva mammas draudzene, Melburna, kur mums ir attāli radi, vai Londona, kur nevienu nepazinu. Amerikānisms mani nesaistīja, Austrāliju neizvēlējos čūsku un zirnekļu dēļ. Devos uz Londonu. Tomēr Eiropa, tuvāk Latvijai.»

Viesmīlība Gērnsijā

Apsteidzot notikumus: Rauls divarpus gadus pavadīja Londonā un piecus — britiem piederošajā Gērnsijas salā. Abās vietās darbu dabūja uzreiz. Sāka ar kaut ko pieticīgu, tad rekordtempos attīstīja karjeru.

Latviju pametot, puisim jau bija gan darba pieredze, gan pašapziņa. Arodskolas laikā nedēļas nogalēs un vasarās Rauls brauca uz Turaidu, strādāja par viesmīli restorānā Kungu rija.

«Londonā, Padingtonas rajonā, pirmajā dienā vienkārši iegāju krogā, pajautāju, mani pieņēma. Sāku kā apkopējs angļu krogu ķēdē Best Place Inn. Katram krogam otrajā stāvā bija hostelis. Vienubrīd dzīvoju turpat hostelī, vēlāk īrēju dzīvokļus kopā ar austrāliešiem un amerikāņiem. Ar liepājniekiem, kas, starp citu, arī tagad ir atgriezušies mājās,» viņš atceras. «Pēc diviem mēnešiem jau biju kroga pārzinis naktīs. Vēl pēc četriem — kroga pārzinis. Tā bija strauji augoša kompānija, kas katru gadu atvēra pa jaunam uzņēmumam. Vienā no pēdējiem krogiem 23 gadu vecumā biju vadītāja asistents. Daudz kam biju gājis cauri, uzņēmumā visu sapratu.»

Tuvojās 2012. gada Londonas olimpiskās spēles. Raulam šī metropole jau tāpat likās pārpildīta, doma par vēl lielākiem pūļiem radīja diskomfortu. Bērnības draugi, kas bija izceļojuši uz Gērnsijas salu, slavēja relaksēto atmosfēru. Kaut gan darbs Gērnsijā nebija sarunāts, Rauls uzrakstīja atlūgumu. Cerēja pirmo mēnesi salā atpūsties. «Lai gan sala ir netālu no Francijas, visi runā angliski. Klimats daudz labāks nekā Anglijā: mazāk lietus, vasaras daudz saulainākas. Un tiešām patīkams gaiss. Salā tajā laikā bija arī daudz latviešu,» viņš piemin. «Taču es nebraucu ar domu dzīvot ar savējiem, pelnīt un sūtīt uz Latviju naudu, bet gan apgūt viesmīlības nozari dažādās valstīs.»

Atpūsties neiznāca ilgi. Čomi no Kurzemes, labu gribēdami, bija viņam noorganizējuši darba interviju restorānā Gērnsijas tūristu daļā. Par viesmīli un bārmeni Rauls sāka strādāt jau nākamajā dienā. Taču — atļāvās būt izvēlīgs, pats aizgāja prom jau pirmajā nedēļā. «Redzēju, ka darbs nebija kvalitatīvs un no menedžera, kas arī bija gados jauns, neko neiemācīšos.»

Uzreiz nāca cits piedāvājums. «Manai mammai, kura pirms 15 gadiem arī kādu laiku bija dzīvojusi Gērnsijā, paziņa atsūtīja kāda cilvēka kontaktus, kas atvēra steiku restorānu un kokteiļbāru. Skots Deivs Matisons, viens no labākajiem darba devējiem salā.»

Rauls steiku restorānā ieguva bārmeņa vietu, pēc gada jau bija tā menedžeris. Pa vidu pamācījās arī kokteiļbārā. «Bet pusgadu pēc atvēršanas mūsu restorāns Red Grill House iekļuva Michelin ceļvedī,» viņš stāsta pašsaprotami. «Nopietns rādītājs viesmīlības nozarē! Tajā Michelin līmenī nebija vajadzīgi baltie galdauti, vērtējums vairāk tēmēts uz komunikāciju, ēdienu kvalitāti un vīna karti.» Pēc diviem gadiem komandai pievienojās franču šefpavārs Kristofs Vinsents, kas jau agrāk bija ticis pie Michelin zvaigznes. «Spēcīgi, raiti, mums viss labi izdevās. Otrajā gadā blakus steiku restorānam atvērām autentisku itāļu restorānu Rosso, trešajā gadā — spāņu tapu bāru Tinto

Gērnsijas restorānā Rauls nostrādāja piecus gadus. Cieši sadraudzējās ar īpašnieku. «Bieži vai nu divatā, vai ar citiem kolēģiem devāmies uz Francijas vīna dārziem, uz labākajiem Londonas restorāniem. Turpināju mācīties un attīstīties kā personība.»

Savs restorāns!

Un tomēr Rauls izlēma izrauties arī no Gērnsijas «komforta zonas». «Laikam ejot, gribējās jaunu izaicinājumu. Pieredze sakrājusies, pats nekļūstu jaunāks. Doties uz Austrāliju vai kur citur? Nē, laiks braukt mājās. Man bija 27 gadi. Ja neaizbraukšu tagad, neaizbraukšu vispār. Galvenokārt atgriezos ģimenes dēļ, viņi man ir svarīgi.»

Rauls lidoja mājup 2016. gada pavasarī. Pusgadu pirms tam uzrakstīja atlūgumu. «Īpašnieks man bija kļuvis kā tēvs. Ka viņš būtu bēdīgs, vēl ir maigi teikts. Sākumā ar mani nerunāja, bija dusmīgs.» Tagad attiecības ir labas. Viņš piekritis Gērnsijā aizvietot bosu, kad tas devās vīna tūrē uz Kaliforniju. «Vēl vakar sazvanījos — laiku pa laikam no viņa var kādu padomu uzķert. Tiekamies Londonā, pirms trim mēnešiem biju uzaicināts uz restorāna darbinieku pasākumu.»

Kad 2016. gadā liepājnieks atgriezās mājās, uzreiz meklēja darba iespējas Rīgā. Tāpat kā iepriekš, neiebilda sākt no zemākā pakāpiena. «Trīs dienas pamēģināju viesmīļa darbu Vincentā,» neslēpj Rauls. «Protams, Vincents ir ļoti labs restorāns, bet mani tas nesaistīja. Toties iepazinos ar Raimondu Tomsonu, tagadējo vadītāju.» Eiropas labākā vīnziņa titula īpašnieks Tomsons, zinot, ka Raulam ir Londonas Wine & Spirit Education Trust izglītība, piedāvāja tirdzniecības aģenta vietu vīna uzņēmumā Prike, ar ko sadarbojas arī pats. «Biju aģents Rīgas un Pierīgas topa restorāniem un arī viesnīcām. Tas noteikti deva lielu saprašanu, kas Latvijā vispār notiek,» stāsta Rauls. «Darbs Prike bija stresains. Un iekšā sēdēja sajūta, ka nedaru to, kas man patīk.»

Kāpēc nemēģināt atgriezties dzimtajā Liepājā, kas tikusi pāri pēckrīzes depresijai? Viņš meta acis uz restaurēto Romas dārzu, simtgadīgu ēku kompleksu pilsētas sirdī, Zivju ielā. Tur vēsturiski atradās Liepājas Hotel de Rome, bet pēdējā laikā darbojās restorāns Roma Cafe. Rauls bija dzirdējis, ka ēstuve nesezonā uz vairākiem mēnešiem pat ver ciet durvis, taču gāja pie tās īpašnieka optimisma pilns.

«Viena saruna, otra, no sākuma neizdevās vienoties par noteikumiem,» viņš atceras. Draugs Toms Freimanis, kurš vairākus gadus nostrādājis par pavāru konferenču restorānos Zviedrijā, jau bija dabūjis šeit šefpavāra darbu, intuīcija teica, ka varētu veidoties laba komanda. Gatavību pievienoties izrādīja arī bijušais kolēģis no Gērnsijas Michelin restorāna laikiem, vecākais bārmenis Uģis Blūms un viņa draudzene viesmīle Santa Starķe. No Britu salas atgriezušies neilgi pirms Raula, viņi vispirms strādāja Liepājas kafetērijā Darbnīca Lielajā ielā. «Mūsu domāšana un izpratne par viesmīlības servisu ir ļoti līdzīga. Ceļošana atver domāšanu un prātu,» secina sarunas biedrs.

Roma Cafe vadības maiņa notika, kopš pagājušā gada augusta Rauls ir restorāna īpašnieks un neslēpj emocijas: «Savs restorāns, par ko esmu sapņojis vairāk nekā 10 gadus! Visas zvaigznes sastājās tā, kā vajadzētu.»

Viņš ir nomainījis gandrīz visu personālu. «Koncentrējamies uz atmosfēru,» stāsta. «Vasarā Romas dārzs ir bomba. Galdiņi ārā, vakaros iedegas lampiņas, mūzika… Tiešām ļoti pilns ar cilvēkiem, darbiniekiem skriešana ne pa jokam.»

Lai arī nesezona nesusi skarbas mācības, restorāns Roma — tāds ir jaunais nosaukums — nav ziemā jāver ciet. «Nesūdzos. Cilvēki nāk uz pusdienām, atpūšas vakaros, arī nedēļas nogalēs. Trīs nedēļas klusums, un tad vienā nedēļas nogalē cita pēc citas ierodas grupas ar leišiem. Kas tad te ir — nepilna stunda līdz Klaipēdai!»

Pirmos četrus mēnešus nakšņojis bērnības mājā Grobiņā, rudenī Rauls atrada dzīvoklīti Liepājā. Grobiņā mīt māsa, kas arī pabijusi ārzemēs — trīs gadus mācījās Dānijā, pēc tam strādāja viesnīcās Anglijā. «Kopā ar draugu atgriezās gandrīz reizē ar mani. Tāds atgriešanās bums! Pēc 2009. gada kādi 15—20 tūkstoši cilvēku aizbrauca tikai no Liepājas. Tagad var manīt, ka daudzi tieši mūsu vecumā ir atgriezušies. Arī kolēģi Gērnsijā saka — latviešu kļuvis mazāk. Brexit mudina cilvēkus atgriezties Latvijā,» uzskata Rauls.

Viņa Liepājas restorānu apciemot nu braucot Gērnsijas kolēģi, Jauno gadu šeit sagaidīja Red Grill House pašreizējais menedžeris ar draudzeni. «Dzīvā mūzika, tradicionālie latviešu ēdieni… Bija daudz cilvēku no Rīgas, Vācijas latvieši. Laikam visvairāk gāja pie sirds laimīšu liešana. Viss jau ir vienkārši. Drumstalas — nauda, ja nevar neko saprast — pūķis,» saimnieks smejas. Un ko pats izlēja? «Kaut kas saistīts ar mīlestību,» viņš atbild.

Līdzatvestās atziņas

Kā visvairāk pietrūkst no dzīves ārpus Latvijas?
«Internacionālā draugu un kolēģu loka, ko iepazinu gan profesionāli, gan personiski. Tagad ir feisbuks, kontaktus uzturam. Gan jau kādu dienu uz to pašu Austrāliju sanāks aizbraukt!»

Jauna lieta, ko iemācījās svešumā
«Man ir WSET 2. līmeņa sertifikāts vīnzinībās, mācības vajadzēs turpināt, kad darbs Liepājā «nomierināsies». Gērnsijā no restorāna īpašnieka iemācījos profesionālo komunikāciju ar cilvēkiem, viņš to pacēla pavisam citā līmenī.»

Ko gribētu ieviest Latvijā?
«Tas laikam ir latviešu kūtrums — nu, ko tad es…? Cilvēki varētu būt aktīvāki, atsaucīgāki. Bet var redzēt, ka tas mainās — daudzi ir ceļojuši.»

Foto — Lauris Aizupietis

Sentimentāla lieta, kuru atveda sev līdzi
«Daudz grāmatu. Īpaši par vīnzinību un viesmīlības servisu. Vīna attaisāmos un korķīšus, ko uzliek uz vīna pudelēm, lai gaiss netiek iekšā.»

Mīlestības dēļ

Pirms 10 gadiem Baiba spontāni pārcēlās uz drauga dzimto Itāliju. Bet tagad — jau trijatā — ģimene labāk jūtas Cēsīs, kur ir droši, tīrs gaiss un biznesa iespējas

Ap ēstuvi Cēsu centrā tumsā griežas putenis, iekšā ir omulīgi, garšīgi smaržo. Latviete Baiba un itālis Makss smejas, ka patlaban pārsvarā dzīvojot darbavietā. Itāļu trattoria, ko pāris atvēra augustā, ir vaļā sešas dienas nedēļā. Viņi atpūšas tikai pirmdienās. Laika ekonomijai noīrējuši dzīvoklīti 20 metru attālumā no restorāna. Pēc skolas vecākiem pievienojas arī pirmklasnieks Sebastians.

«Che coss’è l’amor? Kas ir mīlestība?» rakstīts pie notīm, kas izdrukātas kā sienas dekors virs dīvāna. «Mana mīļākā dziesma,» ierunājas Makss. «Tās autors Vinīčo Kaposela Itālijā nav tik labi pazīstams.» Arī viņu restorāna nosaukums Bekko atšifrējams tikai noteikta dialekta lietotājiem. Bekko nozīmē «auns», un Makss ir Auns un Vērsis pēc horoskopa.

«Viss sākās kā joks, smējāmies par kādu YouTube video, kur figurēja šis vārds,» atceras dzīvesbiedri. «Pēc tam domājām: kāpēc lai Bekko nebūtu restorāna nosaukums? Īss, atmiņā paliekošs.»

Māja Latvijas laukos

Baiba Bārda itāliski runā brīvi. Uz Vidusjūras valsti pārcēlās 2009. gadā. «Eko-nomiskās krīzes dēļ?» jautāju. «Nē, mīlestības,» viņa atbild ātri.

Makss Macola (Max Mazzola) Baibu uzmeklēja interneta čatā. «Biju dzirdējis, ka Latvijā esot skaistākās meitenes pasaulē. Gribēju pārliecināties,» smaidot stāsta vīrietis. «Jā, sarakstījāmies, un viņš teica, ka grib mani uzaicināt uz kafiju. ««Nopietni?» es pat neticēju,» iesmejas Baiba. «Bet Makss atlidoja uz Rīgu, ar vilcienu atbrauca līdz Cēsīm, es viņu sagaidīju stacijā. Bija līdzīga ziema kā tagad — sniegs, ledus un auksts. 30. janvāris. Tūdaļ būs 10 gadu, kopš esam kopā.»

Baibai toreiz bija divdesmit četri. Meitene no Jāņmuižas, neliela ciemata pie Cēsīm, atgriezās dzimtenē pēc diviem Īrijā nodzīvotiem gadiem. «Esmu vides tehniķe. Priekuļu tehnikumā bija tāda specialitāte, kurā mācījāmies par atkritumu apsaimniekošanu un kanalizāciju. Gribēju Īrijā, pārtikas fabrikā sapelnīt naudu studijām, bet viss kaut kā pajuka. Draudzene, ar kuru kopā aizbraucām, joprojām tur strādā. Es nevarēju palikt ilgāk, tas nebija mans.»

Pēc Īrijas epopejas Baiba mājās vēl nebija īsti nogruntējusies. Doties pie Maksa varēja viegli. «Viņš ir no Lombardijas, no Brešas pilsētas starp Milānu un Veronu. Tur nodzīvoju deviņus gadus. Pirms septiņiem piedzima dēls Sebastians,» stāsta latviete. Itālijā viņa nekļuva par laisku mājsaimnieci. Izmēģināja dažādus darbus — no vīnogu lasīšanas līdz bāriem un restorāniem.

Arī Makss eksperimentējis ar profesijām — bijis gan paraglaidinga instruktors, gan darbojās ātrās ēdināšanas stendā, kur cilvēki var pirkt maltītes līdzņemšanai.

Jau labu laiku pāris rotaļājās ar domu par savu restorānu. «Itālijā konkurence ir pārāk liela. Zinājām arī, ka neatvērsim to Rīgā, jo lielpilsētas Maksam nepatīk. Neko citu kā Cēsis nevarējām iedomāties,» Baiba secina.

Īstenībā viss sācies no otra gala, ar māju laukos. Pirms trim gadiem ģimene iegādājās īpašumu Priekuļu novadā pie Liepas, sāka vasarās tur pavadīt laiku. «Tad sapratām, ka gribam šeit kaut ko vairāk darīt. Vides un bērna dēļ. Lai nav bail palaist viņu vienu uz ielas,» retoriski saka Baiba. «Breša nav liela, bet tagad ir pilna ar ekonomiskajiem iebraucējiem. Tāpat kā citas pilsētas Itālijas ziemeļos. Ir rajoni, kur jūties kā Ziemeļāfrikā. Par to nav pieņemts runāt, bet kriminālā situācija ir traģiska.»

Cēsīs viņi jūtas droši. «Brīvi vakaros staigājam pa ielām. Nav arī gaisa piesārņojuma. Brešā ir fabrikas, kas ražo visu iespējamo. Mūsu rajonā atradās metālapstrādes fabrika. Makss ir samērā alerģisks. Nesen bija aizbraucis uz Itāliju, un viņam atkal sāka asarot acis. Latvijā viņu piemeklē tikai pavasara alerģija. It kā sīkums, bet, domājot par nākotni, viens no būtiskiem apsvērumiem.»

Internacionālās Cēsis

«Jāēd, kamēr silts. Gnocco fritto — fritētas klimpiņas!» šefpavārs Makss iznirst no virtuves ar ēdienu. Jānogaršo arī baccalà mamtecata — pienā izmērcētas kaltētas norvēģu mencas pastēte, Venēcijas reģiona klasika. Bekko saimnieki no Itālijas ieved pašu iecienītas mazas darītavas vīnu, olīveļļu, salami, prošuto un nogatavinātu sieru, pie kura pasniedz Maksa vārītu sīpolu marmelādi. 

«Vasarā gribu taisīt gelato, pašlaik tam vienkārši nav laika. Gatavošu arī salami — kaut kad nākotnē!» Makss runā ar aizrautību. «Viss ir labi, ir tikai jāstrādā! Esmu strādājis visu savu mūžu.»

Pēdējais gads aizskrējis kā ātrvilciens. Priekšdarbus dzīvesvietas maiņai viņi sāka 2018. gada februārī, atbrauca maijā. Restorāna mēbeles atveda no Itālijas. «Ļoti paveicās ar telpām,» piebilst Baiba. «Gribējām atrast kaut ko centrālajā — Rīgas — ielā, jo te cilvēki vairāk staigā, tā ir laba pašreklāmai. Mūsu restorāna vietā 30 gadus bija veikals, kur pārdeva visu — no zeķbiksēm līdz lūpukrāsām. Tagad lielveikali pārņem šīs lietas. Ieraudzījām, ka veikala vairs nav, piezvanījām mājas īpašniekam — vai gribat izīrēt? Maksa bija mums pieejama.»

Arī mīti par neiespējamo misiju noīrēt dzīvokli Cēsu vecpilsētā izrādījušies greizi. Makss to noorganizēja internetā no Itālijas. Divas istabas viņiem patlaban ir pietiekami.

Līdz šim restorānam ir gājis gludi. Apmeklētāju interese bijusi liela. Oktobris, novembris — klusāks, bet ap gadumiju atkal pilns. «Cilvēkiem patīk šī vieta, viņi atgriežas. Pērk salami un sieru līdzņemšanai. Šis nav smalks restorāns, bet ģimenes trattoria. Vienkāršs, bez pretenzijām. Te var arī tikai iedzert kafiju vai vīna glāzi. Firmas ēdiens ir pasta carbonara, risotto, svaigā pasta ar ķirbi — manas ģimenes recepte,» lepojas Makss.

Vienīgais, kas pavāru pārsteidza nesagatavotu: Latvijā ziemā restorānā visi meklē zupu. «Itālijā vārām zivju zupu vai minestrone, bet tas nav tipisks restorānu ēdiens. Itālijā zupu taisa tad, kad mājās kāds ir slims. Un zivju zupu vāra sešas stundas, izmanto 10—12 dažādu veidu svaigas zivis. Kur Latvijā to visu dabūsi?»

Bekko ir paspējis notestēt gan Roberto Meloni, gan visi Cēsu itāļi. Baiba saskaita vēl trīs Maksa tautiešus, kas precējušies ar vietējām meitenēm. Restorāna virtuvē strādā austrālietis Marks. Viņš ar sievu, Austrālijas latvieti, arī ieradies pērn, pie Cēsīm nopircis māju. «Cēsīs dzīvo franči, ķīnieši, japāņi,» uzskaita Baiba. «Sebastiana skolā iet ķīniešu ģimenes bērni. Tik neparasti viņus dzirdēt runājam latviski!»

Dēls uz Latviju pārcēlās ar niecīgām latviešu valodas zināšanām, bet tagad jau saprotas lieliski. Mācās tajā pašā skolā ar mūzikas novirzienu, ko absolvējusi Baiba. Arī viņas vecākās māsas bērni to beiguši. Māsas dēls ir viens no pieciem restorāna darbiniekiem, nāk tantei palīgā bārā.  «Trešā māsa gan joprojām ir Īrijā, precējusies ar īru, tur iedzīvojusies. Viņa ir floriste puķu veikalā, darbs patīk. Pagaidām netaisās braukt atpakaļ. Bet nevar jau zināt, varbūt nākotnē kaut kas mainīsies.»

«Ārzemju kults» Latvijas provincē pastāv, apmeklētāji bieži ar neviltotu izbrīnu prasot — kāpēc jūs no Itālijas atbraucāt šurp, tur taču viss ir tik skaisti! «Bet mums te ir labāk,» Baiba atbild ar pārliecību.

Līdzatvestās atziņas

Kā visvairāk pietrūkst no dzīves ārpus Latvijas?
Makss: «Golfa. Itālijā spēlēju katru nedēļu. Cēlos agri, sešos, un gāju. Pietrūkst arī kalnu, ko redzējām pa mājas logu.»
Baiba: «Man trūkst svaigu zivju, ko Itālijā var nopirkt lielveikalā. Pietrūkst Izeo un Gardas ezeru, tie ir tik brīnišķīgi! Pietrūkst siltuma. Itālijā ziemu var pārciest labāk, bet, tur dzīvojot, man pietrūka rudens. Lietus un slikta laika, Latvijas rudens nostalģijas.»

Jauna lieta, ko iemācījās svešumā
Baiba: «Strādāt ātri. Ziemeļitālijā cilvēki strādā zibenīgi. Es strādāju bārā, nebija tā, ka pie letes lēnām, mierīgi uztaisi kafiju. Viņiem nav laika ilgi gaidīt, jāiet strādāt, un arī tev viss jādara ātri, bet kvalitatīvi.»

Ko gribētu ieviest Latvijā?
Makss: «Otrreizējo pārstrādi. Vakar devos uz Cēsu uzņēmumu ZAAO, piedāvāju eļļu, ko esam lietojuši fritēšanā. Nē, viņi to nevēloties. Itālijā eļļu pieņem visur, par to maksā. Tai dod otru dzīvi, pārvērš mašīneļļā un degvielā. Latvija ir valsts ar tik skaistu dabu, vai tiešām cilvēki eļļu kaut kur vienkārši izlej?»
Baiba: «Briesmīga problēma ir kaitīgais šīferis. Itālijā, ja noārdi vecu jumtu, pie tevis atbrauc cilvēki maskās. Latvijā šīferi nodevām speciālā izgāztuvē, bet būtu varējuši arī vienkārši izmest, neviens neskatītos. Itālijā par to pat vari nonākt cietumā. Šīferi ievieto īpašos konteineros, tas ir viens no bīstamākajiem atkritumiem.»


Sentimentāla lieta, kuru atveda sev līdzi
Sebastiana fotogrāfiju Baiba uzņēma, kad dēlam bija gadiņš. Tā Itālijā stāvēja pie vecāku gultas. «Šī bilde ir atmiņas par Sebastiana bērnību, kas pavadīta Itālijā. Latvijā viņam būs skolas gadi. Un tad jau redzēs, kas notiks tālāk.»

Bija viss, kas vajadzīgs laimīgai dzīvei

Irēna Konrāde uz Lielbritāniju aizbrauca jau tad, kad Apvienotā Karaliste bija, bet Latvijas vēl nebija Eiropas Savienībā. Šogad kopā ar vīru un dēlu atgriezusies dzimtenē, viņa secina, ka viss te mainījies uz labo pusi, izņemot vienu — birokrātija, tāpat kā agrāk, prasa par daudz laika, naudas un nervu

Vairums cilvēku, pēc ilgākas prombūtnes atgriezušies, stāsta, kā viņus priecē dabas skaistums, iespēja diendienā dzirdēt latviešu valodu un, galu galā, dzīvot savā valstī. Arī Irēnai, kura kopā ar vīru Uldi un 12 gadus veco dēlu Dāvidu atgriezās pēc 15 Londonā nodzīvotiem gadiem, tas viss ir svarīgi. Tomēr tas nenozīmē, ka viņa noklusēs to, kas viņai nu pavisam nepatīk — birokrātija. Tāpēc Irēnas stāsts ir ne tikai par iemesliem, kāpēc viņa devās prom un atbrauca atpakaļ, bet arī par nebūšanām, kas jāpiedzīvo reemigrantam.

Visi savējie Anglijā

Uz Angliju Irēna devās 2003. gadā pēc tam, kad viņas apģērbu tirdzniecības uzņēmums Saldū bija bankrotējis un pašai bija jāpārdzīvo laulības šķiršana. Sapratusi, cik grūti būs parūpēties par abiem bērniem, viņa lūdza draudzeni Anglijā sagādāt viņai biznesa vīzu iebraukšanai Lielbritānijā. Tas bija laiks, kad uz latviešiem Karalistes iedzīvotāji skatījās ar aizdomām.

«Uz robežas trīcēju kā apses lapa. Pusi no iebraucējiem sūtīja atpakaļ — vai nu nebija ielūguma, vai nu nebija skaidrības, kur dzīvos un strādās, iebraukt mēģināja arī cilvēki, kuri neprata valodu un nevarēja uzrādīt naudu, ar ko iztikt kaut dažas dienas.

Tāpēc rēķinājos, ka Anglijā varu arī netikt,» stāsta Irēna, kura godīgi atzīst — toreiz arī pati angliski neprata. «Bet man bija tik labi uzrakstīts ielūgums, ka palaida pāri robežai kā angļu ģimenes senu draugu. Iekļuvusi Londonā, no priekiem raudāju, ka varēšu strādāt un palīdzēt bērniem Latvijā. Meitai toreiz bija 13 gadu, dēlam — 18, un abus uz laiku biju atstājusi pie šķirtā vīra.»

Biznesa vīza ļāva Irēnai Lielbritānijā izveidot savu mājokļu uzkopšanas uzņēmumu darba atļaujas saņemšanai. Sākumā vairums no klientiem bija krievu ģimenes, taču ar laiku aprūpējamo loks kļuva aizvien plašāks, līdz ienākumu bija pietiekami daudz, lai viņa varētu sākt sūtīt naudu bērniem. Prasmes uzkopt citu cilvēku mājokļus viņa tā noslīpēja, ka klientu lokā bija, pēc pašas vārdiem, «visā pasaulē zināmas slavenības», Kuveitas karaliskā ģimene un banku klerki. Viņu mājās katru dienu bija jāgludina gultas veļa un jāspodrina sudraba trauki. «Ilgi biju auklīte kādā krievu ģimenē, ko veidoja sievietes trīs paaudzēs: vecāmamma, mamma un viņas meita. Man labi maksāja, izturējās kā pret savas ģimenes locekli, un pusdienās vienmēr bija vecmāmiņas gatavotais ēdiens un stāsti. Cik nojautu, ģimeni uzturēja sieviete, kura strādāja par galveno juristi kādā no bankām, taču laika savai mammai viņai nebija. Tad nu Valentīna Vasiļjevna man visu savu dzīvi izstāstīja,» Irēna labprāt atceras.

Kopā ar citiem latviešiem īrējot dzīvokli, Irēna iepazinās ar savu tagadējo vīru Uldi, kurš Londonā jau kopš 2002. gada strādāja būvniecības darbos par meistaru. Tieši viņš palīdzējis nokārtot formalitātes, lai Irēnas bērni varētu pārcelties uz dzīvi pie mammas. Abi 2005. gadā apprecējās, viņiem piedzima dēls, un, kad Irēna un Uldis pelnīja pietiekami labi, paņēma hipotekāro kredītu un nopirka māju ar dārzu Londonas austrumos.

«Vecākie bērni joprojām dzīvo Lielbritānijā,» stāsta Irēna. «Dēlam ir vairāki uzņēmumi: vienā izstrādā mājaslapu dizainu, otrs ir interneta vīna veikals, ir vēl arī trešais. Viņam ir tik daudz darāmā, ka man šķiet — viņš nemaz negribētu dzīvot Latvijā. Meitiņa pabeidza Griničas Universitāti, ir personāla atlases speciāliste, strādāja vairākos darbos, bet pašlaik auklē mēnesi veco meitiņu. Anglijā man palika četri mazbērni, piektais būs februārī.»

Irēna neslēpj, ka visi viņai svarīgākie cilvēki dzīvoja Londonā — uz turieni pārcēlusies māsa un arī klasesbiedrene, kas kopā ar dzīvesbiedru nopirkusi māju blakus Irēnas un Ulda namam. Irēna sadraudzējās arī ar vedeklas diviem brāļiem un māsu. «Kamēr vēl nebija mazo, katru gadu kopā braucām uz ārzemēm: uz Tenerifi, Maltu, Alikanti. Noīrējām villu un dzīvojām visi kopā. Lūk, šīs manas ģimenes un draugu man šeit pietrūkst,» neslēpj Irēna.

Anglijā bija viss, kas vajadzīgs laimīgai dzīvei. Taču vīrs sācis ilgoties pēc Latvijas. «Ik pa laikam rādīja, kādu mājiņu mēs te varētu nopirkt,» atceras Irēna. Kamēr abiem Londonā bija daudz darba, nav šķitis reāli atgriezties Latvijā. Lielbritānijā viņa bija pabeigusi biznesa administrācijas kursus, bija vēlme strādāt tur. Taču pēdējos gados Lielbritānijā esot iebraukuši tik daudz strādnieku no Rumānijas un Bulgārijas, ka gan Irēnai, gan Uldim aizvien grūtāk bija noturēt savu pakalpojumu cenas. Lielās konkurences dēļ darba bijis aizvien mazāk.

«Sagaidot 2018. gadu, mēs pat nedomājām, ka šis būs lielo pārmaiņu gads,» atceras Irēna. «Bet, kad sapratām, ka darba nebūs, izlikām māju pārdošanai. Vīra brālis Uldim bija sagādājis Ventspilī darbu, tāpēc vasarā braucām uz Latviju.»

Birokrātiskā ellē

Ventspilī Irēna mūs sagaida gaiši mēbelētā mājā, kurā murrā no Londonas atvestais kaķis. Uldis strādā celtniecības objektā astoņu minūšu gājienā no mājām, Dāvids mācās skolā. Šķiet, viss kārtībā. Taču Irēna saka — pirmā pusgada laikā bijis tik daudz pārdzīvojumu, ka viņa iedzīvojusies bezmiegā.

Irēnai un Uldim nebija īpašumu Latvijā, tāpēc viņiem nebija arī māju, kur deklarēties. Bet, kamēr nav deklarētas dzīvesvietas, nevar ne bankas kontu atvērt, ne pie ģimenes ārsta reģistrēties, ne bērnu pieteikt skolā. «Mēģināju reģistrēties pie ģimenes ārsta, bet man teica — tas neesot iespējams. Izrādās, esmu reģistrēta Anglijas adresē. Lūdzu Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē, lai reģistrē manu īsto atrašanās vietu. Nē, nevarot mainīt ierakstus, balstoties tikai uz maniem vārdiem. Bija jāgaida, kamēr atradām īpašumu, nopirkām un reģistrējām to zemesgrāmatā, lai man un dēlam būtu Latvijas pilsoņa statuss,» Irēna ir dusmīga. Prasība uzreiz pēc atgriešanās deklarēt savu dzīvesvietu esot «nenormāla» ne tikai tāpēc, ka vairumam no emigrējušajiem Latvijā vairs nav mājokļa, bet arī tāpēc, ka grūti atrast pārdošanā izliktu mājokli. Irēnai un Uldim pagāja 52 dienas, līdz viņi varēja pārcelties uz māju, ko Ventspilī nopirka no kāda šķirta pāra.

Tikai tad, kad bija deklarēta dzīvesvieta, Irēna gāja uz Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras Ventspils nodaļu, lai pieteiktos ģimenes pabalstam. «Man pieprasīja kaudzi ar dokumentiem. Pabalsta pieteikuma anketā ne tikai vajadzēja atzīmēt «jā» vai «nē», bet vēl papildus rakstiski apliecināt, ka rakstu patiesību. Tāda neuzticība! Lai pierādītu, ka Anglijā vairs nesaņemu nekādus pabalstus, uzrādīju pat Lielbritānijas varas iestāžu izziņu, ka pabalstu izmaksa man pārtraukta. Un tad pēkšņi ierēdne teica: «Būtu bijis labi, ja jūs varētu uzrādīt lidmašīnas biļetes.» Bet mēs atbraucām ar mašīnu! Nu, labi, tad pieņemšot no manis dokumentus. Vai viņai būtu tiesības nepieņemt!?» Irēnai sirds ir pilna.

Divās nolūkotajās Ventspils skolās 6. klasēs nebija nevienas brīvas vietas, kur mācīties viņas dēlam. Trešajā vēl citu klāt pienākušo skolēnu dēļ izlemts vienas 6. klases vietā izveidot divas, un tāpēc skolā uzņemts arī Dāvids. Sākumā zēnam bijis grūti iedzīvoties, bet drīz sapratis, ka klasesbiedri ir draudzīgi. «Viņam ir labas atzīmes, it īpaši angļu valodā, informātikā, matemātikā. Krievu valoda dēlam tik labi padodas, ka skolotājai viņš ir mīļākais skolnieks,» Irēna lepni smaida. Latviešu valodas gramatika gan sagādājot grūtības, tāpēc dēls pats vismaz reizi nedēļā ejot uz konsultācijām. Pēc Izglītības ministrijas datiem, katru mācību gadu Latvijas skolās sāk mācīties no 600 līdz gandrīz 900 reemigrējušo ģimeņu bērni.

Par spīti visām ķibelēm, Irēna uzsver — birokrātija ir vienīgais, kas viņai Latvijā nepatīk. Viss pārējais sagādājot prieku. «Kad dzīvojām Londonā, katru vasaru pa divām trim nedēļām pavadījām Ventspilī. Tad arī iemīlēju šo pilsētu,» viņa saka. «Jūra ir tuvu, gaiss te tīrs. Nav vairs burzmas, kāda bija Londonā.» Priecējot, ka augusi labklājība. Un Irēna tic — gan ar laiku viss pārējais sakārtosies.

Līdzatvestās atziņas

Kā visvairāk pietrūkst no dzīves ārpus Latvijas?
Man pietrūkst manu bērnu un mazbērnu, māsas un draugu, kas palikuši Londonā.

Jauna lieta, ko iemācījās svešumā
Esmu kļuvusi kārtīga un tīrīga. Gribu dzīvot skaisti.

Ko gribētu ieviest Latvijā?
Sakārtot valsts un pašvaldību iestādes tā, lai to pakalpojumi iedzīvotājiem būtu pieejami daudz vieglāk nekā pašlaik. Jāsamazina birokrātija.

Foto — Ieva Salmane

Sentimentāla lieta, kuru atveda sev līdzi
Glezna, ko man uzdāvināja karaliskā ģimene no Kuveitas. Viņiem bija divi īpašumi Londonas centrā, kurus uzturēju kārtībā viņu prombūtnes laikā. Bet, kad princese ar četriem bērniem bija Londonā, pavadīju ar ģimeni visu dienu — no agra rīta līdz vēlam vakaram. Viņa man uzdāvināja šo gleznu.

Septiņu locījumu pazinēji

Austrietis Dāvids, ķīniete Jūlija un šrilankiete Rošiha mācās latviešu valodu. Kāpēc viņi grib to apgūt?

Ar Dāvidu (35) satiekamies kafejnīcā Dzirnavu ielā. Viņš dzīvo netālu un atklājis, ka Rocket Bean Roastery ir tuvākā vieta ar labu kafiju. Sarunājamies angliski, jo Dāvids Vilts latviešu valodu mācās tikai ceturto mēnesi, nodarbības ir divreiz nedēļā. Izruna viņam ir laba, saprotama: «Es esmu Dāvids, es esmu no Austrijas. Uz darbu es braucu ar trolejbusu, es dzīvoju Strēlnieku ielā.» Darbs ir zviedru IT uzņēmumā Intrum Global Technologies, kas mājo pie VEF. «Es nekad neesmu dzīvojis citā valstī, tāpēc nolēmu pamēģināt,» Dāvids stāsta, ka izvēle krita par labu Rīgai, jo pilsēta viņam patikusi. Iepriekš bija te viesojies vairākas reizes darba darīšanās un zināja, ka Latvijā ir attīstīta IT vide. «Esmu lasījis, ka Latvija ir lielākā biznesa servisa nodrošinātāja Eiropā,» viņš saka.

Līdzko Dāvids bija iekārtojies dzīvoklī un darbā, viņš meklēja latviešu valodas kursus. «Man šķiet loģiski prast tās valsts valodu, kurā dzīvoju. Es arī gribu vairāk iepazīt latviešu kultūru, un, zinot valodu, to iespējams vislabāk izdarīt. Valoda ietekmē arī domāšanu, tāpēc būs interesanti runāt latviski. Jebkura valoda ir liela personiskā brīvība,» saka Dāvids.

Maksas kursus viņš atrada Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātē un pievienojas mācību grupai, kurā ir arī ārzemju studenti — gan apmaiņas programmas Erasmus, gan pilna laika studenti, kuri iegūst bakalaura grādu. «Nedomāju, ka latviešu valoda ir ārkārtīgi grūta, jo ir daudz līdzīgu vārdu kā austriešiem: šūplāde, dīvāns, šlagbaums. Mums tikai nav mīkstinājumu, kurus izrunāt gan ir grūti, piemēram, «ķ», «ļ» un «ņ». Visgrūtākais man šķiet vārds «zaļš». Un vēl tas teiciens: «Šis žagaru saišķis ir mans žagaru saišķis.»» Dāvidu nemaz nesatrauc septiņi locījumi, kas ir latviešu valodā, jo austriešiem ir četri. «Turklāt tas pēdējais, vokatīvs, jau nav nekāds locījums.»

Viņa mērķis ir apgūt valodu tā, lai varētu brīvi sarunāties un lasīt. Dāvidam nav ne jausmas, cik ilgi viņš paliks Latvijā. Tieši tāpat kā pirms gada nebūtu domājis, ka dzīvos Rīgā. Pašam savas ģimenes nav, Austrijā ir vecāki, brāļi un māsas, kopumā trīs.

Intrum Global Technologies Rīgas birojā Dāvids ir scrum master — IT vidē scrum ir ikrīta sapulču formāts, kas populārs jaunuzņēmumu vidū. Ikdienā birojā sarunvaloda ir angļu, taču vairāki kolēģi mudina Dāvidu runāt latviski. «Kādi ir latvieši? Introverti. Iepazīt viņus prasa laiku, taču, ja izdodas, — jautri un jauki cilvēki,» saka Dāvids. Pamazām viņš iepazīst arī pilsētvidi un ir sajūsmā par krasajiem kontrastiem arhitektūrā: jaunai ēkai blakus ļoti veca. Īpaši patīk Mežaparka mājas, Baltijas jūra un Daugava. «Es mīlu rupjmaizi! Tā ir amazing bread*. Un maizes zupa ir awsome**.» Rīgā viņš pirmoreiz pamēģinājis kvasu, un ļoti garšojis.

Pēc Latvijas Universitātes (LU) datiem, katru studiju gadu ap 350 studenti apgūst latviešu valodu. «Tādu kā Dāvids ir maz,» saka Evelīna Zilgalve, LU Humanitāro zinātņu fakultātes docētāja Latvistikas un baltistikas nodaļā, ceturto gadu viņa māca latviešu valodu ārzemniekiem. Divreiz gadā LU izsludina pieteikšanos kursiem, kuros lielākoties valodu apgūst Erasmus apmaiņas studenti un tie cittautieši, kuri Rīgā ir pilna laika studijās. Taču kursos var mācīties par maksu, pievienojoties studentu grupai, kā to dara Dāvids. Docētāja Zilgalve viņu dēvē par cerīgu un apķērīgu studentu. «Pilnīgi visiem grūta ir gramatika un darbības vārdu locīšana. Eiropiešiem tomēr vieglāk, jo mūsu valoda pēc uzbūves ir līdzīga citām Eiropas valodām,» saka Zilgalve.

Eiropieši, it īpaši vācieši un itāļi, saprot, ka vārds jāloka, turpretim studentiem no Āzijas to apjaust ir grūtāk. Daudzi konsekventi anglisko I like tulko kā «es patīk», nevis «man patīk». «Cittautiešiem, kā jebkuram cilvēkam, grūti izrunāt skaņas, kuru nav dzimtajā valodā. Reiz kāds ungārs priecājās, ka latviešiem arī ir burts «ģ». «Ņ» un «ķ» ir pārbaudījums daudziem, taču «ņ» skaņa faktiski ir arī citās valodās, piemēram, spāņu vārds manjana,» stāsta Zilgalve. Kā latviešu valodas plusu viņa min to, ka vārdus var lasīt tā, kā uzrakstīts, tomēr daudzi studenti tik un tā viesnīcu dēvē par «viesnīku», kā tas būtu angliski un citās valodās, kurās burts «c» patskaņa «a» priekšā tiek izrunāts kā «k». Latviešu valodā esot viegli izrunāt īsus vārdus: kafija, tēja.

Jo augstāks valodas zināšanu līmenis, jo piņķerīgāk kļūst skaidrot nozīmju atšķirības, un skolotājiem mēdz uzdot jautājumus kā anekdotēs: «Kāda ir atšķirība starp «sist» un «pērt»? Kāpēc nevar teikt, ka pulkstenis nopēra divpadsmit?»

Piecpadsmitā vieta!

Ar Jūliju (31) sarunājamies agri no rīta, pirms viņa dodas uz lekcijām Latvijas Universitātē. Jūlijas īstais vārds un uzvārds ir Lu Yan. E-pastā esam sazinājušās latviski, un viņas rakstītajā neesmu atradusi nevienu kļūdu. Tas tāpēc, ka Jūlija latviešu valodu vispirms apguva universitātē Pekinā un pēc tam 2016. gada rudenī ieradās Rīgā, lai rakstītu doktora darbu par mazajām Eiropas valodām. «Mans mērķis ir apgūt valodu tādā līmenī, lai varu to mācīt Ķīnā,» skaidro Jūlija. Viņa atgriezīsies dzimtenē, jo to plāno arī viņas vīrs, kurš šobrīd strādā Polijā. Abi satiekas tikai četras reizes gadā.

Latviju savam doktora darbam ķīniete izvēlējās pirms pāris gadiem, kad bija paviesojusies Baltijas valstīs, jo mācījās studentu vasaras skolā Lietuvā. «Daba, jūra, draudzīgi cilvēki,» Jūlija atceras pirmos iespaidus par Latviju. Braucot vilcienā uz Jūrmalu, kāds puisis angliski izvaicājis ķīnietes un bijis laipns, pastāstot, ko apkārtnē var redzēt. «Man patīk mierīgais dzīves ritms, cilvēku un dabas harmonija,» saka Jūlija. Runājot par dabu, viņa piemin ziemu, kas gan brīžam sagādā raizes — viņai ir bail nokrist uz ledus, tāpēc ap ceļgaliem apsējusi speciālus maučus, kas darināti no aitas vilnas. Iegādājusies Jelgavā. Tie gan silda, gan pasargā sasišanās gadījumā.

Katru dienu Jūlija atver Delfi.lv un izlasa galvenās ziņas, kā arī laika prognozi. Latviešu valodu viņa nesauc par grūtu, jo tajā jau ir gana spēcīga: ieguvusi B2 līmeni, kas nozīmē, ka viņa Latvijā var pat strādāt. Lasīt un rakstīt viņai nav grūti, taču runāt — ne tik viegli. «Man ir latviešu draugs, jurists, kurš mācās ķīniešu valodu un daudz stāsta par sabiedrību un kultūru, tad es varu sarunāties latviski,» stāsta Jūlija. Grūti viņai izrunāt burtus «ņ», «ķ» un «ļ». «Man ir grūti izteikt «ie». Vārdu «ienīst» neizdodas izrunāt precīzi. Protams, «šaursliežu dzelzceļu» arī.» Dažas gramatikas formas Jūlijai nav tik viegli pieņemamas, piemēram, latvieši saka: «Es mīlu tevi, tu mīli mani,» bet, tieši pārtulkojot ķīniski, tas būtu: «es mīlēt tu, un tu mīlēt es».

Kā viņai Latvijā pietrūkst? Jūlija atbild ātri: ēdiena. Latvijā esot tikai dažu veidu rīsi un maz viņai ierasto garšvielu. No latviešu virtuves viņai garšo šašliks un skābēti gurķi.

Ir viena rakstura īpašība, kas Jūlijai esot kopīga ar latviešiem. Kautrība. Apkārtējie mēdzot mulsi uz viņu skatīties un neko neprasīt, līdz pati pastāsta, kāpēc un no kurienes ieradusies. «Kad to izstāstu, latvieši saka: jā, tieši gribējām zināt!» smaida Jūlija. Nesen viņa aizgājusi uz Danču klubu Tehniskajā universitātē, kur jebkurš viesis var dejot tautas dejas. Kautrīgi vērojusi notiekošo, baidījusies, ka tik kāds neuzlūdz. Nervozējusi. «Mani uzaicināja padejot viens puisis. Man patika. Es arī Ķīnā esmu dejojusi tradicionālās dejas.»

Pagājušajā vasarā Jūlija darbojās kā brīvprātīgā Dziesmu un deju svētku uzvedumā Māras zeme Daugavas stadionā. Ierādīja vietas un droši teica: piecpadsmitā vieta desmitajā rindā ir tur, Jūlija atceras. Tā bijusi laba iespēja par brīvu noskatīties lielo deju uzvedumu, kas «bija brīnišķīgs». Tas nebūtu noticis, ja draudzene Ķīnā nebūtu kādu laiku e-pastos Jūliju iedrošinājusi: tu to varēsi, viss būs labi. Jūlija ilgi šaubījās, vai pieteikties par brīvprātīgo, vai viņai atradīsies kāds darbs.

Latvijas simtgadē Jūlija klausījās prezidenta runu pie Brīvības pieminekļa. «Ne visu sapratu, ko viņš saka, taču man patika kopības sajūta. Īpaši dziedāšana.»

Aizkuņģa dziedzeri

Topošie medicīnas studenti, kuru dzimtā valoda nav latviešu, Rīgas Stradiņa universitātē (RSU) to apgūst obligāti. Lai arī mācību valoda viņiem ir angļu, rezidentūra — latviski. Gala eksāmenā ir jāizmeklē latviešu pacients. Valodu studenti apgūst jau no 1. kursa: sāk ar reizi nedēļā, otrajā semestrī jau tās ir divas reizes. Vēlāk var izvēlēties apgūt arī medicīnas terminoloģiju. RSU Valodu centrā latviešu valodu pašlaik mācās 2210 ārvalstu studenti: mediķi to dara trīs semestrus, stomatologi — divus, bet Erasmus apmaiņas studenti — vienu.

Inga Laizāne ir viena no Valodu centra lektorēm un latviešu valodu topošajiem mediķiem māca desmit gadus. Viņa lēš, ka gadā pie viņas mācās ap 100 studentu: dominē vācieši, indieši, šrilankieši, libānieši, zviedri. Ir bijis arī students no Brazīlijas. Pasniedzēja novērojusi, ka motivācija apgūt valodu ne visiem topošajiem mediķiem ir augsta, jo viņi atbraukuši, lai iegūtu izglītību un tad strādātu citā valstī. Grūta visiem šķiet gramatika. «Izrunāt vārdus studenti iemācās ātri un saprot vairāk, nekā spēj pretī pateikt, taču gramatika ķeras. Grūti izrunāt ir «ģ», «ķ» un citas skaņas, kuru nav studentu dzimtajā valodā. Mēles mežģis ir «aizkuņģa dziedzeris» — to pateikt ir ļoti grūti,» pasmaida Laizāne. Līdzīgi kā angļu valodā, burtu «c» gribas izrunāt kā «k», tāpēc daudzi studenti sakot, ka ies uz «ēdnīku». Ģitāra un kaķis, protams, ir «gitara» un «kakis». «Man viņu brīžam žēl, jo ir puņķi un asaras. Valoda — grūta,» saka pasniedzēja. Viņu iepriecina, ka studentiem izdodas apgūt anatomijas un histoloģijas terminoloģiju un nokārtot gala eksāmenu, kā arī tas, ka viņi spēj valodu lietot ikdienā, uzturot sarunu. Laizāne aicina ar sveštautiešiem runāt latviski, nevis pāriet uz angļu valodu, jo studenti stāstījuši: ja viņi pirmajās minūtēs teikto nesaprot, Latvijas cilvēki uzreiz cenšas palīdzēt.

Rīgas Stradiņa universitātē 5. kursā medicīnu studē Rošiha Fernando (28), kura  dzimusi Šrilankā, bet kopš desmit gadu vecuma dzīvo Parīzē. «Par studijām Latvijā es izlēmu, jo bija labas atsauksmes,» stāsta Rošiha. Kā iespējamās mācību vietas viņa bija noskatījusi arī Gruziju un Lietuvu, tomēr kāds paziņa ieteica Latviju. «Pirms pieciem gadiem pirmo reizi ierodoties Rīgā bija ļoti auksts, uzreiz nopirku siltās āra drēbes,» atceras Rošiha. Togad aukstums sasniedzis pat mīnus 30 grādus, un ietves bija slidenas. Pamatīgs kultūršoks, jo bija arī bail nokrist.

Tobrīd kopmītnēs Pārdaugavā nebija studentu, kam pajautāt padomu par sadzīviskām lietām. No veikala Rošiha atgriezās, piena vietā nopirkusi kefīru, un pielēja to brokastu pārslām. Vēlāk kāda meitene uzzīmēja, kā izskatās piena paka un uz lapiņas uzrakstīja: «Piens.» Tieši piena produktus šrilankiete Latvijā iemīļojusi. «Krējums salātos ir ļoti garšīgi. Latvijā ir daudz un dažādu labu sieru.» Sākumā Rošihai bija grūti saprast, no kā ēstuvēs taisītas kotletes. Viņa neēd cūkas un liellopa gaļu, tāpēc bija jājautā, jālasa sastāvs.

Pirmās latviešu valodas lekcijas bija grūtas. «Daudz locījumu, dažādas galotnes.» Lai apjaustu valodas bagātību, vajadzēja daudz laika. Tikai pēc pusotra gada viņa spējusi uzturēt sarunu gan ar pacientu, gan uz ielas vai veikalā. Rošiha nākotnē vēlas strādāt gan par ginekoloģi, gan dzemdniecībā. Taču ne Latvijā, bet Lielbritānijā.

Gala eksāmenā Rošihai būs jāārstē pacients no Latvijas. Tikpat labi tā var būt krieviski runājoša dāma. Studente jau «trenējas», strādājot gan Stradiņa slimnīcā, gan Gaiļezerā. To viņa dara bez maksas. «Ievācu ziņas par pacienta veselības stāvokli, mēģinu noteikt diagnozi,» stāsta studente. Viņa izveidojusi sarakstu ar jautājumiem latviski un vadās pēc tā. «Man patīk, ka pacienti palīdz: ja izrunāju kaut ko nepareizi, pārlabo. Reiz kāda sieviete paņēma manu listi un visu salaboja, jo viņa esot latviešu valodas skolotāja,» smejas Rošiha. Aicinu topošo dakteri latviski pateikt: «Vai jūs dzīvojat dzimumdzīvi?» Viņa neko tādu nejautājot, aizstājot ar: «Cik bieži jums ir sekss?»

Visgrūtāk Rošihai ir izrunāt vārdu «kuņģis» un nav skaidrs, kāpēc vīriešus sauc tik līdzīgi — par kungiem. «Smieklīgi, jo tas izklausās gandrīz tāpat. Kungi un kuņģi. Vēl mani uzjautrina vārds zobi. Izklausās pēc zombija.» Grūti ir izrunāt «putekļusūcējs» — kad kopmītnēs par to jautājusi, sanācis «lūdzpūkslis». «Bet man ļoti labi sanāk izrunāt «gulta», «gulēt», «ēst», «labi». Visus īsos vārdus.» Vislabāk sanāk vārdi, kas ir starptautiski, piemēram, integrācija.

Rošiha ir vienīgā meita ģimenē, un vecāki viņu apciemoja pērn Lieldienās. Mammai bija auksti, taču ļoti patika gan Rīga, gan Sigulda. «Esmu bijusi visur, kur ir jūra, — no Jūrmalas līdz Liepājai. Ļoti skaisti.» Taču Rošihai pietrūkst savas kultūras un draugu, lai arī jaunākā paaudze Latvaijā esot atvērta. Cilvēki gados gan nogaida un novēro, un tad kļūst atvērtāki. Šrilankiete ar latviešiem kontaktējas daudz: darbojoties Latvijas Samariešu apvienībā un arī brīvprātīgi konsultējot iebraucējus biedrībā Patvērums «Drošā māja».

* Brīnišķīga maize — no angļu val.
** Satriecoši — no angļu val.

Īstajās mājās

Dzimtajā Kuldīgā Aija Pušīlova un Oskars Oficiers atgriezās pēc tam, kad 15 gadus bija nodzīvojuši Gērnsijas salā. Viņi bija izveidojuši lielisku karjeru, atraduši draugus, tur piedzima dēls un meita. Taču tik un tā jutās kā iebraucēji. Īstās mājas varot būt tikai Latvijā

Pieņemt lēmumu pēc ilgu gadu prombūtnes atsākt dzīvi Latvijā bija grūti, īpaši Aijai. Viņa Gērnsijas salā vadīja viesnīcu jūras krastā, kurā bija stipra, vairāku desmitu cilvēku liela komanda. Tagad Oskara un Aijas izveidotajā brīvdienu mājā Raxti ir tikai divi darbinieki — Oskars un Aija. Bet divatā viņi ir radījuši tik omulīgu vietu, ka tajā viegli aizmirst, ka esi ciemiņš. Naiviem zīmējumiem rotāti seni skapji, pūra lāde kafijas galdiņa vietā un mazmaizīšu smarža rada īpašu mājīgumu. Aija, Oskars un abu bērni izmanto visas iespējas, kādu nav bijis Gērnsijas salā, un viņu dzīve mazajā Kuldīgā kļūst aizvien rosīgāka un interesantāka.

Sakārtotā dzīve

Kad 2004. gadā Aija un Oskars aizbrauca no Latvijas, viņi domāja — būs prom tikai dažus mēnešus. Būdama biznesa augstskolas Turība Starptautiskā tūrisma fakultātes studente, Aija bija praksē strādājusi Grieķijā, Šveicē, Lielbritānijā un tai piederošajā Gērnsijas salā. Kad Aija pabeidza augstskolu, Gērnsijas salas Peninsula Hotel vadītājs aicināja viņu atgriezties restorāna vadītājas amatā. Aija un Oskars domāja, ka deviņus mēnešus pastrādās salā Lamanša šaurumā un tad brauks atpakaļ uz Kuldīgu. Taču daži mēneši izvērtās gandrīz 15 gados.   

Abi sākumā strādājuši viesnīcā, bet drīz Oskaram radusies iespēja nodarboties ar savu profesiju — būt par galdnieku. Savukārt Aija izveidoja lielisku karjeru viesnīcā — kļuva par tās vadītāju, kas organizēja ziemas sezonā ap 30, bet vasarā vairāk nekā 40 cilvēku darbu. «Visa dzīve mums sakārtojās, arī abi bērni ir dzimuši Gērnsijas salā,» stāsta Aija.

Tieši bērnu dēļ Aijai un Oskaram bija beidzot jāizšķiras — palikt uz dzīvošanu Gērnsijā vai krāt naudu sava biznesa sākšanai Latvijā. Mainīt valsti, kad bērni jau ir sākuši skolas gaitas, šķitis pret viņiem negodīgi. Bērniem būtu bijis grūti vispirms adaptēties vienā izglītības sistēmā ar tās mācību valodu un tad to radikāli mainīt. «Pieņemt lēmumu bija ļoti grūti. Tur mums bija dzīvesvieta, abiem labs darbs, es vadīju viesnīcu ar lielu entuziasmu. Man patīk darbs ar cilvēkiem, man bija stipra komanda, kurā strādāja dažādu tautību cilvēki: spāņi, portugāļi, franči, īri, itāļi, vācieši, šveicieši, arī latvieši un divas krievu meitenes no Rīgas. Man bija grūti aizvērt sev visu šo dzīvi un pateikt, ka braucam prom,» atzīstas Aija. «Mēs arī baidījāmies, kā bērni uztvers pārmaiņas. Mājās ar viņiem runājām tikai latviski, bet viņi mums atbildēja angliski.»

Pēc Oskara vārdiem, bērnu pirmās grāmatiņas, spēles ar alfabēta burtiem un cipariem, mīļākie TV raidījumi bija angļu valodā. Arī Aijas un Oskara ģimenes draugi taču runāja angliski, tāpēc bērniem šī valoda bija tuvāka nekā latviešu.

Vai Aijas un Oskara ģimene tik ļoti iedzīvojās Gērnsijas salā, ka asimilējās? «Man šķiet, ka maz ir latviešu, kas ārzemēs asimilējas. Pierodam, adaptējamies, bet mājas tik un tā ir šeit,» iebilst Aija. «Mūsu ģimenes bija šeit, Kuldīgā. Trīs četras reizes gadā braucām uz Latviju apciemot mammu, tēti. Jāņos un Dziesmusvētkos vienmēr esam centušies būt Latvijā.»

Oskars piebilst, ka viņā vienmēr gruzdējusi doma atgriezties. Taču vai nu paaugstinājums darbā, vai iespējas nopelnīt vēl mazliet naudas, kas vajadzīga sava biznesa sākšanai, aizturēja Gērnsijas salā. Galu galā ģimene izlēma, ka Oskars pirmais pārcelsies uz Kuldīgu, lai iekārtotu ģimenes māju pašiem, nodibinātu uzņēmumu un restaurētu 1868. gadā celtu ēku viesu namam. Viņš atbrauca jau 2016. gada martā. «Ja nebūtu Oskara lēmuma «nē, mēs brauksim!», tad nezinu, vai es saņemtos atgriezties. Man pieņemt lēmumu bija grūtāk nekā Oskaram. Bet, ņemot vērā, ka dēlam bija jāsāk iet skolā, vienojāmies — ja tas notiek, tad tagad. Gribējām pirms skolas gaitu sākuma dot dēlam laiku iedzīvoties Latvijā.»

Pagājušajā vasarā Oskaram pievienojās arī sieva, sešgadīgais Roberts un četrus gadus vecā Luīze. Aija gan godīgi pasaka — līdz pat pēdējam brīdim viņai nebija simtprocentīgas pārliecības, ka jābrauc atpakaļ. «Pat tad, kad jau biju Latvijā, vēl īsti to neaptvēru,» viņa atzīstas. Adaptācija bijusi grūta, taču pamazām viņa pārliecinājusies, ka pieņemtais lēmums bijis pareizs.

Laipni sagaidīti

Aija atceras, ka tad, kad aizgāja reģistrēties Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes Kuldīgas nodaļā, darbiniece viņai uzsmaidījusi ar vārdiem: «Jūs esat mīļi gaidīti atpakaļ Latvijā!» Līdzīgi viņa sagaidīta Kuldīgas biznesa inkubatorā. Bērniem uzreiz atradušās vietas pašvaldības bērnudārzā, abi tur ātri iejutušies, atraduši draugus un tagad runā arī latviski. Turklāt viņiem ir iespēja diendienā satikties ar vecvecākiem, kuri mīļuprāt parūpējas par mazbērniem, kad Aija un Oskars ir aizņemti darbos vai mācībās.

Aija un Oskars augstu novērtē iespējas, ko bērniem pavēris bērnudārzs Kuldīgā. Gērnsijas salā bērnudārzs strādā līdz trijiem un piedāvātie pakalpojumi tāpat kā interešu nodarbības ir par maksu, savukārt Latvijā par bērniem parūpējas līdz vēlam vakaram, turklāt gan bērnudārzs, gan gandrīz visi pulciņi ir pašvaldību finansēti. Roberts trenējas vieglatlētikā un sporta dejās, apmeklē lego un keramikas pulciņu. Mazā Luīze iet uz dziedāšanas un ritmikas nodarbībām. «Mums tikai jāgādā, lai viņi visu paspētu. Bērniem te ir daudz plašākas iespējas nekā Gērnsijas salā,» Aija ir apmierināta.

Sev Aija un Oskars gribētu vairāk darba nekā brīvdienu mājas Raxti pirmajos darbības mēnešos. Atvērt savu viesu namu abi nolēma divu iemeslu dēļ: pirmkārt, Kuldīgā strauji un veiksmīgi attīstās tūrisms, pašvaldības darbinieki mērķtiecīgi organizē dažādus pasākumus, lai atvilinātu uz Kurzemes pilsētiņu aizvien vairāk viesu; otrkārt, savā brīvdienu mājā Aija var likt lietā zināšanas un prasmes, kas iegūtas, ilgus gadus strādājot viesmīlības jomā, savukārt Oskars var izmantot savas galdnieka prasmes.

«Kad atgriezos, jau pirmajā nedēļā uzzināju, ka Kuldīgā ir biznesa inkubators. Aizgāju tikai painteresēties, ko tajā dara, un mani laipni sagaidīja, izstāstīja par visām iespējām un iedvesmoja darboties. Līdz pat šai dienai mums palīdz ar mācībām, idejām, kontaktiem, ar jebko» stāsta Aija, kura tieši inkubatorā apguvusi Latvijas grāmatvedības un nodokļu nomaksas likumus. 12,5 tūkstošus eiro Aijas un Oskara uzņēmums ieguvis programmā Leader projektā Darīsim paši!, ko finansē vairāki Eiropas fondi, lai veicinātu uzņēmējdarbību reģionos. «Tas ir naudas piešķīrums, taču ar nosacījumiem, ka ir biznesa plāns, uzņēmējdarbība ar pozitīvu bilanci, caurskatāma finanšu plūsma. Naudas izlietojumu un finanšu datus pārbauda,» stāsta Oskars, un, šķiet, viņš to neuztver kā apgrūtinājumu. Tagad Aija un Oskars par galveno uzdevumu uzskata saprast, kas vajadzīgs Latvijas cilvēkiem, kuri aizbrauc uz Kuldīgu. Viņi jau papildinājuši savu brīvdienu māju ar velosipēdu nomu.

Pirmajās nedēļās pēc atgriešanās Roberts vecākiem laiku pa laikam apjautājies: «Kad brauksim mājās?» Taču, kad nesen Aija viņam uzdeva jautājumu, vai puika gribētu atgriezties Gērnsijā, viņš teicis: «Mammu, nē! Gribētu tikai aizbraukt uz kādu nedēļu paciemoties.» Arī Aija saka — Kuldīga ir brīnišķīga pilsēta, kurā dzīvo daudz jauku, radošu un darbīgu cilvēku. «Man patīk, ka te viss ir piecu minūšu attālumā. Lai kur būtu jātiek, visur varu nokļūt piecās minūtēs. Man pat grūti iedomāties, kur citur Latvijā varētu dzīvot. Šobrīd tas šķiet neiespējami. Kuldīgā ir mūsu mājas.»

Līdzatvestās atziņas

Kā visvairāk pietrūkst no dzīves ārpus Latvijas?
Finansiālās stabilitātes. Gērnsijā bija zināms, kādi ir ieņēmumi un cik lieli izdevumi. Latvijā brīvdienu māja Raxti darbojas tikai pirmo gadu, tāpēc tajā nemitīgi vajadzīgi finanšu ieguldījumi, bet, kad un kādi būs ieņēmumi, vēl nav zināms. Bet kompensācijā ir viss, ko bērni iegūst, šeit dzīvojot. «Domāju, ar laiku arī finansiālo situāciju nostabilizēsim,» saka Aija. Viņa mazliet ilgojas arī pēc ainavas ar jūru un piekrasti. Gērnsijas salā, lai kur brauktu, gandrīz vienmēr bija redzams jūras krasts.

Jauna lieta, ko iemācījās svešumā
Adaptēties dažādās vidēs un komunicēt ar dažādu tautību, vecumu, mentalitātes cilvēkiem.

Ko gribētu ieviest Latvijā?
Gribētos, lai ģimeņu ikmēneša ienākumi ļautu viņiem, gluži tāpat kā Gērnsijas salā, nedēļas nogalēs atpūsties, lieki neuztraucoties par tēriņiem. Latvijā joprojām daudzi nevar atļauties atpūsties ārpus mājas un līdz ar dzīvo noslēgti.


Sentimentāla lieta, kuru atveda sev līdzi
No Lamanša šauruma pēc bēguma jūras krastā palikušie gliemežvāki, kas lasīti kopā ar bērniem. Un draugu uzdāvināta Gērnsijas salas kontūra, lai Aijas un Oskara ģimene nekad neaizmirstu viņus apciemot.

Pārrašanās

Purvīša balvas ieguvēja, māksliniece Anna Salmane pēc astoņu gadu dzīves Londonā, pagājušajā vasarā atgriezās dzimtenē. Kopā ar dzīvesdraugu itāli Fabrīcio Marčanti ieraugot Latviju citām acīm, valstī un cilvēkos viņa saskata vairāk stiprā un skaistā nekā iepriekš

Māksliniece Anna Salmane kopā ar brāli Krišjāni Salmani un Kristapu Pētersonu ir viena no trīs dalībniecēm mākslinieku grupā, kura 2017. gadā ieguva Purvīša balvu. Pērn rudenī grupas kopdarbs Daudzskanis bija skatāms un klausāms izstādē Nacionālajā mākslas muzejā. Anna bijusi klātesoša Latvijas mākslā, lai gan iepriekšējos gadus dzīvojusi Lielbritānijā.

«Galvā Rīgas dzīvi vēl redzu ar pagātnes acīm, bet jāiemācās redzēt ar tagadnes acīm. Šobrīd mēģinu saprast, kas esmu šeit. Esmu starpstāvoklī starp realitāti un atmiņām,» stāstu par dzīves maršrutā Rīga—Londona—Rīga saprasto sāk Anna Salmane. Pirmajā pusgadā, kopš viņa atkal dzīvo Rīgā, citurienes pieredze vēl aizvien runā skaļi. Tieši pēc tās viņa arī devās ceļā. Ar profesionālās attīstības mērķi studēt mākslu Londonas Universitātes Goldsmita koledžā un cilvēciskās izaugsmes uzdevumu saprast sevi. Uzaugusi mākslinieku ģimenē, arī Anna gribēja kļūt par mākslinieci. Šajos centienos viņai nācās sadzīvot ar salīdzinājumiem ar brāli mākslinieku Krišu Salmani un faktu, ka viņa nav uzņemta Mākslas akadēmijā.

«Kad man bija astoņi gadi, nomira vecaistēvs, pēc tam — vecāsmātes māsa. Man bija 15 gadu, kad mamma pirmo reizi saslima ar vēzi. Kad viņa nomira, man bija 18. Tā bija trauma. Un tad bija deviņdesmitie. Kad tēvs devās uz barikādēm, domāju, vai jelkad vēl viņu redzēšu. Pēc visām šīm spēcīgajām sajūtām biju viegli ievainojama. Sapratu, ka dzīvē jebkurā brīdī var notikt sāpīgi notikumi. Tie visi bija risinājušies šeit. Dodoties uz Londonu, no tā aizbēgu, atdalījos, emocionāli norobežojos no sāpīgās realitātes. Atgriešanās nozīmē pieņemt, ka šādi notikumi atkal notiks.»

Annas dzīvoklis izskatās tik mājīgi apdzīvots, ka šķiet — viņa šeit bijusi visu mūžu, nevis nupat ieradusies. Izrādās, tā arī ir. Viņa atgriezusies vietā, kurā uzaugusi. Vietā, no kuras pirms astoņiem gadiem devās ceļā uz Londonu tikai uz «pagaidām», uz studiju laiku. Pagaidām ieilga, kad viņa satika Fabrīcio Marčanti, itāli, kurš Londonā studēja rakstniecību. Viens otra dēļ viņi palika Londonā arī pēc studiju beigām. Fabrīcio strādāja restorānā, Anna — kinoteātrī.

Abi darbu aizņemtajā dzīvē centās atlicināt laiku tam, kāpēc bija ieradušies Londonā: lai rakstītu un radītu mākslu. «Fabrīcio strādāja garas darba stundas. Viņš pārradās mājās kā zombijs trijos četros no rīta, mērojot ceļu divos autobusos, reizēm kādā no tiem aizmiegot. Londonā dzīvojām jaukā rajonā, taču, lai no tā ar sabiedrisko transportu nokļūtu jebkur citur, ceļā bija jāpavada vismaz stunda. Ja viņam ir brīva diena, aicinu doties uz kādu izstādi. Ceļā esam pusotru stundu. Štruntīga izstāde izvietota vienā telpā mazā galerijā. Mēs pavadām pusotru stundu mājupceļā. Tā ir puse dienas. Kad pārrodamies, gribam ēst, esam noguruši, un nākamajā dienā atkal jāiet uz darbu.»

Strādājot līdz trijiem naktī, ir tikpat grūti sasniegt rakstīšanai atbilstošo prāta stāvokli kā, dzīvojot mazā istabā, izbrīvēt vietu gleznošanai ar eļļas krāsām. Kad Anna un Fabrīcio nogura no centieniem pielāgoties Londonas ritmam, pieauga sajūta, ka kaut kas jāmaina.

Mieru nelika arī Annas ģimenes iepriekšējo paaudžu likteņstāsti par izsūtītajiem un no kara aizbēgušajiem, par mājas un zemi padomju gados zaudējušajiem. «Nezinu, vai mani vajag šeit Latvijā, bet tur Londonā tiešām nevienam nevajag. Cilvēki, kas mani ir veidojuši, okupācijas laikā ir tik dārgi maksājuši par brīvību. Likās, mans pienākums ir atgriezties, būt šeit, darīt kaut ko šīs valsts labā, nevis tur trallināt.»

Kāzu dīķis

Atgriešanās stāsts sākās pēkšņi un konkrēti kā gripa, tikai patīkamāk. «Tas bija pilnīgi sirreāli. Saulrietā, drēgnā maija vakarā draugu kāzās,» viņi stāsta pamīšus. «Tur bija mazs dīķis, un trakie latvieši metās peldēt. Man latvieši saistās ar tuvību dabai. Redzot to skatu, es teicu, ka varētu dzīvot Latvijā.» «Tas skanēja apmēram tā: kādreiz varbūt, iespējams, varētu iedomāties, ka…» Fabrīcio sacīto precizē Anna. «Viņa teiktajā bija daudzu «varbūt», bet viņš tomēr to pateica.»

Kopš skaistā maija saulrieta gāja mēneši, bet ikdiena ritēja, kā ierasts, Londonā. To salauzt palīdzēja draugu dzīvēs pamanītais. «Londonā ir viegli pamosties un pēkšņi apjaust: man taču ir 50—60 gadu… Kur palikusi mana dzīve? Daudzi vietējie runā par aizbraukšanu. Viņi saka: Londona — tas ir par traku. Daudzi grib doties prom, bet nekad to neizdara. Un, kad kāds saka, ka domā aizbraukt, pārējie atbild — nē, tu to neizdarīsi. Mani draugi to uztvēra nopietnāk. Draudzene teica: «Jā, tagad ir īstais laiks! Brauc!» Es negribēju būt cilvēks, kurš pēc 20 gadiem pamostas, apjaušot, ka aizvien dzīvo kā allaž skrienošais students, nezinot, cik ātri steidzas laiks.»

Anna un Fabrīcio vienojās, ka pārcelsies uz Latviju pēc diviem gadiem. Pārejas laiks ļāva pierast pie šīs domas, iekrāt naudu un apskatīt to, ko viņi vēl nebija redzējuši. «Kad zinājām, ka braucam prom, Londona mums iepatikās.»

Mūsu saruna notiek darba dienas rītā. Ielās un veikalos spēkā pieņemas sniegs un pirmssvētku histērija, bet Annas vies-istabā Rīgas centra nama augšstāvā ir kluss miers un karsta liepziedu tēja. Šī gaisotne palīdz sajust atšķirību starp vienmēr formā būt prasošo Londonas dzīves ātrumu un salīdzinoši mierīgāko dzīves ritmu šeit. Iespējams, tā ir mānīga mirāža, kamēr Anna nav atradusi pastāvīgu darbu un Fabrīcio strādā nepilnu laiku, mācot itāļu un angļu valodu.

Mēs runājam par sajūtām, par saiknes veidošanu ar pagātni, notikušo, cilvēkiem dzīviem un mirušiem, valsts vēsturi un patieso sevi. Vai tie ir galvenie jautājumi, sajūtas, kuras šobrīd nosaka atgriešanās pieredzi? Nevis racionālais — kā pelnīsim, kur strādāsim, kāpēc nepaņēmām līdzi skapi, kur stāvēs ledusskapis… Jā, tā ir, Anna apstiprina. Kas es esmu šobrīd un šeit, viņu nodarbina vairāk nekā sadzīviskais, piemēram, mūsu sarežģītā nodokļu sistēma.

Vēl viens svarīgs jautājums — vai Latvijā viņa varēs strādāt un dzīvot pilna laika dzīvi mākslā? Pirmo reizi izveidojot darb-istabu, viņa ir tikusi pie savas telpas mākslas radīšanai. Varbūt telpiskā brīvība būs sākums tik ilgotajai iespējai veltīt visu laiku radošajam darbam. Šobrīd Anna strādā pie divām izstādēm un mācās Latviju, mājas un cilvēkus ieraudzīt ar jaunās pieredzes acīm. Šajā procesā palīdzošs ir Fabrīcio, kurš ierastajam atklāj jaunas īpašības, priecājoties par mūsu grand (lielo) pludmali, mežiem, četriem gadalaikiem, arhitektūru, rupjmaizi katrā pārtikas veikalā, ne tikai dārgā biobodītē.

Mācoties latviešu valodu, viņš novērtē rīdzinieku gribu sarunāties arī tajos gadījumos, kad viņu drosme ir lielāka par angļu valodas zināšanām. Abi ar Annu viņi pacietīgi atbild uz bieži dzirdēto jautājumu, kāpēc braucāt uz Latviju, nevis skaisto Itāliju? «Mums abiem likās, ka to, pēc kā esam izslāpuši Londonas gados, dabūsim šeit. Šeit ir labi, tāpēc braucām šurp.»

Šajā jautājumā saklausāmo pašvērtības trūkumu Anna skaidro ar padomju pieredzi. Viņa iesaka pārtraukt sevi salīdzināt ar kaimiņiem, beigt iestāstīt, ka esam mazi un tāpēc mazāk spējīgi. Arī briti pēc Brexit baidās no pašizolācijas provinciālismā. «Ja cilvēks domā, ka esam mazi un viss iet greizi, tad tiešām nav jēgas palikt. Kaut kas šeit ir labāk, kaut kas sliktāk. Jāturpina kustēties. Nevis reizi četros gados aiziet uz vēlēšanām un pārējā laikā zūdīties, domājot, ka neko nevari ietekmēt, jo visu nosaka citi. Tas ir padomju mantojums. Demokrātijā vari ietekmēt. Tas ir nebeidzams process, kurā visu laiku jābūt modram, jāseko līdzi. Par lietām, kas ir svarīgas, ir jāiestājas. Tā ir visur!»

Vai aizbraukšana palīdzēja atrast atbildi uz jautājumu, kas es esmu ārpus vecām lomām un citu gaidām? Jā. Taču atgriešanās mudina ārzemēs formulēto atbildi atkal pārskatīt. «Esmu šo spēli jau vairākas reizes spēlējusi, tāpēc ir nedaudz vieglāk. Mūsdienās cilvēki tik ilgi dzīvo, ka nevar būt visu laiku vienā stingrā identitātē. Aizbraucu, izveidoju turienes dzīvi ar draugiem, dzīvesbiedru, Anglijas telefona numuru, bankas karti un sociālās apdrošināšanas numuru. Tas deva lielāku brīvības un uzdrošināšanās sajūtu. Man pietrūkst tā, kā es tur jutos. Mēģinu to Londonas brīvību atgūt atpakaļ, sajust sevī.»

Atgriešanās. Šajā vārdā trūkst kaut kā svarīga. Var jau būt, ka kādreiz tas ir vienkārši: no punkta R doties uz L, tad mērot ceļu atpakaļ. Bet var būt arī tā, ka atgriežoties secini — vairs neesi tas cilvēks, kurš devās ceļā, un arī R vairs nav tas R, ko atstāji. Ja ne ceļa sākuma, ne beigu punkts, ne ceļotājs pats vairs nav tas, kas bija sākumā, tad — kas tieši ir atgriešanās? Būtu vērts izdomāt jaunu vārdu, lai apzīmētu pārcelšanos uz dzīvi atpakaļ Latvijā pēc citur nodzīvotā laika. Tad varētu labāk novērtēt pieredzi, kuru aizbraucējs ieguvis, dzīvodams citur, un ar kuru pārradies.

Pēc pirmajiem sešiem mēnešiem Rīgā Anna un Fabrīcio ir turpmākās dzīves meklējumos, mēģinot saprast, ko un kā darīt. Šo pieredzi Anna salīdzina ar iziešanu cauri apjukuma tunelim. Lai kā esi centies to iztēloties, dzīvē daudz kas izrādās citāds. «Pamazām izeju otrā pusē,» viņa saka. Pārrašanās. Tas ir precīzāks vārds, apzīmējot atkalnonākšanu ceļa sākuma punktā. Tajā ir gan pārnākšanas, gan tik vērtīgā sevis pārradīšanas pieredze.

Līdzatvestās atziņas

Kā visvairāk pietrūkst no dzīves ārpus Latvijas?
Draugu. Dažādības. Londonā iesēžoties autobusā, stundu brauc un skaties ārā pa logu. Tur ir tik dažādas kultūras, tipāži. Man patīk etniskā un kultūru daudzveidība. Zinu, ka drīz man tās pietrūks. Priecājos redzēt indiešus Rīgas ielās.

Jauna lieta, ko iemācījās svešumā
Ļoti daudz. Tā ir cita pasaule. Saprast, ka viss ir relatīvs un arī angļiem ir mazvērtības sajūta. Paskatīties uz Latviju ar jaunām izjūtām. Ka var ēst makaronus ar zivīm vai makaronus ar kartupeļiem.

Ko gribētu ieviest Latvijā?
Vairāk atvērtības pret citādo, vairāk pieklājības un feminisma. Sievietes te ir stipras un varenas, bet vīrieši reizēm runā tādas muļķības. Taisnāku mugurkaulu! Pašapziņu! Bez samākslotiem līdzekļiem. Stāstot ne tikai par slikto, bet arī par labo.

Sentimentāla lieta, kuru atvedāt sev līdzi

Foto — Lauris Aizupietis

Fabrīcio. Mans pirmais plašu atskaņotājs ir simbols neatkarībai no vecākiem. Iegādājos to tad, kad sāku pirkt lietas par savu naudu. Londonā labdarības veikalos var iegādāties lētas, lietotas skaņuplates, arī tās nu ir Rīgā.

Foto — Lauris Aizupietis

Anna. Vienmēr esmu gribējusi pabūt Skotijā. Pirms braucām prom no Lielbritānijas, tas bija «tagad vai nekad» brauciens. No tā esam paņēmuši Skotijas aitas vilnas kumšķi.

Bērniem nav laika gaidīt

Pavadījis bērna kopšanas atvaļinājumu ar diviem dēliem, Lauris Bokišs (36) tagad darbojas biedrībā Tēvi, kur palīdz par lieliskiem vecākiem kļūt citiem tēviem

Laura vecākais dēls bija trīsgadnieks, bet jaunākais — astoņus mēnešus vecs mazulis, kad abi ar sievu izlēma: bērna kopšanas atvaļinājumu ar puišiem mājās pavadīs tieši viņš. Tolaik Laurim jau bija jauno vecāku kursos iegūtas zināšanas par bērnu emocionālo audzināšanu. Kā būt labam vecākam — par to viņš sāka aizdomāties, kad pirmoreiz kļuva par tēvu. Daudz lasīja, prātoja par šo jautājumu. Noskaidroja arī, ka Latvijā jaunajiem tēviem domātu lekciju ciklu un atbalsta grupu nav. Tas rosināja sazināties ar biedrību Tēvi, kas Latvijā bija veikusi vairākus pētījumus par tēva lomu ģimenē. Kopīgi radās ideja par kursiem, kuros tēvi iemācītos labāk saprast savu bērnu raksturu un uzvedību jau no piedzimšanas brīža un atklātu, kā jēgpilni nodarboties ar viņiem. Tika veidota arī atbalsta grupa šķirtajiem tēviem. Kā uzskata Lauris, tas Latvijā ir ļoti svarīgi, jo saskaņā ar pētījumiem pie mums joprojām valda stereotipi par vīrieša un sievietes lomām mājas dzīvē un bērnu audzināšanā.

Ko nozīmē būt tēvam? Šo jautājumu Lauris skāra labdarības maratonā Dod pieci!, kas 2018. gada nogalē izskanēja visā Latvijā. Par lielo tēmu tika izvēlēta laimīgu bērnu audzināšana mūsdienu sabiedrībā un jauno vecāku izglītošana. Intervijā Lauris stāsta, ko iemācījies, pavadot laiku kopā ar saviem bērniem, un kāpēc būt labam vecākam nozīmē arī labvēlīgi ietekmēt ekonomiku.

Vai tad, kad domāji par kursiem jaunajiem tēviem, to iespaidoja kādi statistikas dati, vai tikai emocionāla vēlme savest kopā jaunos tēvus?
Kad ar domubiedriem sākām runāt par šo tēmu — ka vajag kaut ko darīt —, biju bērna kopšanas atvaļinājumā ar jaunāko dēlu. Centrā Dardedze biju sācis apmeklēt mācību kursu par bērnu emocionālo audzināšanu un kā to pasniegt citiem (Lauris ieguvis mākslas maģistra grādu Kultūras akadēmijā, strādājis Iespējamajā misijā par skolotāju — red.). Man patīk strādāt ar cilvēkiem, biju izdomājis, ka iegūšu pieredzi gan sev, gan pēc tam varēšu dalīties ar citiem. Tobrīd Elīna Kļaviņa, biedrības Tēvi vadītāja, bija uztaisījusi vairākus pētījumus un konferences, gājusi uz Saeimas komisijām saistībā ar šiem jautājumiem. Teicu — hei, vajag nodarbības! Jo tētiem Latvijā nav piedāvājuma. Ir nodarbības ģimenēm, mammām, bet tētiem nav.

Pats esi jaunais tētis, kuru ļoti interesē izprast sava bērna vajadzību spektru. Vai sev apkārt redzi daudz šādu tēvu?
Gribu teikt, ka mēs tomēr dzīvojam informatīvajos burbuļos: kontaktējamies ar sev līdzīgajiem un bieži neuzzinām, kas notiek ārpus mūsu burbuļa. Pēc savas vides spriežot, man liktos, ka ir daudz brīnišķīgu tēvu, kuriem rūp savi bērni — viņi pastaigājas ar ratiem, spēlējas ar bērnu, ved uz nodarbībām, pelna naudu, un viss ir kārtībā.

Par sevi līdz bērnu piedzimšanai zināju, ka es kā pieaudzis cilvēks varu lieliski funkcionēt: par sevi un arī par partneri parūpēties.

Tajā brīdī, kad ģimenē ienāca pirmais bērns, sapratu, ka mana bērnības pieredze nav bijusi tāda, kas dotu zināšanas, kā būt labam vecākam. Man šo pieredzi bija jāsāk būvēt no nulles, bet bērns nevarēja gaidīt, kad kļūšu par kompetentu vecāku. Bērni nav mūsu nākotne, bet tagadne. Mums jārīkojas tagad! Bērnam nepietiek, ka par viņu fiziski un materiāli rūpējas. Sevišķi spilgti tas parādās krīzes brīžos, kad varam nesavaldīties un uzbļaut «muti ciet!» vai «ej nokaunies!». Tas ir novērojams gan spēļu laukumos, gan bijis arī manis paša pieredzē. Vecāks visu dara forši, ar visu tiek galā, bet tad ir krīzes brīdis, konflikts un tu pret bērnu vari izturēties kā pagali. Viss labais izčākst.

Kad vecākajam dēlam bija mazliet pāri pusgadam, sapratu, ka ar tādu sevi neesmu mierā. Aizgāju uz Dardedzes kursiem jaunajiem vecākiem. Iemācījos, ka pieaugušajiem šķiet — bērni viņiem «atbild ar to pašu». Es kliedzu, un bērns kliedz pretī, «viņš mani izveda», «viņš ar mani manipulē». Taču tie mehānismi, kāpēc bērns kliedz, ir pilnīgi atšķirīgi no pieaugušā. Mazi bērni ir bioloģiski ļoti nosacīti. Līdz divu gadu vecumam, kamēr nerunā, raudāšana, kliegšana, sišana, skrāpēšana bērnam ir veids, kā izteikt savas vajadzības — gribu ēst! Izslēdz mūziku, tā ir par skaļu! Apsedz mani, man salst! Un tā tālāk. Vēlāk bērni pēta arī robežas — kas ir labi, kas nav labi, ko var atļauties, ko ne. Tāpēc ir svarīgi, piemēram, ja gadās nesavaldīties un pacelt balsi, pēc tam bērnam atvainoties. Bērns no mums mācās. Pret viņu jau no tā brīža, kad ir maziņš kunkulītis, jāizturas ar cieņu.

Kāpēc ir svarīgi būt labam tēvam, kurš ne tikai apgādā, bet ir emocionāli iesaistīts bērna dzīvē?
Jo tad, kad bērns izaugs liels, gribēsies attiecības ar viņu. Viss, ko darām bērna labā, ir jautājums par attiecībām. Bieži savam bērnam izveidojam tādus apstākļus, ka tad, kad viņš pieaug, mums it kā ir attiecības, bet tās ir sarežģītas. Visu laiku kaut ko risinām — kā kaut ko pateikt, kā kaut ko noklusēt.

Vēl vīrietim būtu svarīgi apzināties — vēlos būt pilnvērtīgs pieaugušais, kurš ir līdzvērtīgi iesaistīts sava bērna dzīvē. Tas ir stāsts par sevi. Rūpēm par sevi fiziski un emocionāli. Par to, cik kvalitatīvi tiek aizpildīts dzīves laiks. Tas ir stāsts arī par attiecībām ar dzīvesbiedru: ja spēju rūpēties par sevi, būt atbildīgs pret sevi, tad spēju arī ieraudzīt, vai otrs cilvēks rūpējas par sevi, vai viņš no manis saņem pietiekamu atbalstu. Ja vecāki spēj atbalstīt viens otru, viņi spēj arī kvalitatīvi rūpēties par bērnu. Tas ir fundamentāli svarīgi.

Kas ir visgrūtākais, cenšoties būt labam vecākam?
Es gribēju būt perfekts tēvs. Jo vairāk gribi būt perfekts, jo sāpīgāki ir nobrucieni, kad tas neizdodas. Tajā brīdī, kad saproti, ka gribi būt nevis perfekts, bet pietiekami labs tēvs un ievēro dažas bērna emocionālās audzināšanas pamatlietas, kļūst daudz labāk!

Kas ir tās pamatlietas? Centies pret bērnu vienmēr izturēties ar cieņu. Centies neieaudzināt bērnā stereotipus par dzīvi, «kā ir pareizi». Man ir svarīgi, lai mani bērni attīstās pēc iespējas autentiskāki.

Tu pārnāc mājās no darba un spēlējies ar dēliem?
Maniem dēliem ir četri gadi un gads un astoņi mēneši. Šobrīd mazākajam ir aktīvs valodas attīstības posms. Viņš par visu prasa «tas?», «tas?», «tas?». Man jāspēj pacietīgi klausīties un atbildēt.

Vai es spēlējos ar dēliem? Es neatnāku mājās ar plānu: tagad darīsim to un to! Es atnāku un skatos, kas dēliem vajadzīgs, ko katrs grib. Tas ir dinamisks process, visu laiku prasa mācīšanos. Aleksītim, mazākajam, saukt visas lietas vārdos — tas sākās pirms divām nedēļām. Pirms tam mums bija cita rutīna. Tagad ir tā: pacietīgi, ar smaidu un bez dusmām 15—20 minūtes dzīvoties mazā trijstūrītī starp krūzīti, tasīti un cukurtrauku, ko viņš grib izzināt, saukt lietas vārdā. Baudīt šo posmu, kamēr ir! Es, piemēram, nekad neatsaku bērnu paņemt opā, jo tas ātri pāries. Mēs taču neredzam apkārt pusaudžus, kas ieķērušies tētiem plecos un grib opā, vai ne?

Kā saprotu, tev pašam nav labas bērnības pieredzes. Nereti šādos gadījumos trūkst emocionālo resursu, ko sniegt saviem bērniem.

Manas traumas, pieredze ir galvenais dzinulis darboties ar saviem bērniem, saprast lietas. Mazāk domāt par to, kā bijis, ko tas manī atstājis, bet vairāk — par to, kā ir tagad, ko varu darīt savu bērnu labā. Reizē nedzīvot starp audzināšanas grāvjiem. Ir trīs tipiskie audzināšanas stili: autoritārais, kad ir «kārtība mājās», tad visatļautības, kad bērni kļūst par karaļiem, kuriem atļauj visu, un autoritatīvais, kad — pavisam vienkārši! — vecāki ir bērniem autoritātes.

Bieži, ja piedzīvots autoritārais audzināšanas stils un tas bijis sāpīgs, cilvēks jau kā vecāks iekrīt visatļautības spektrā. Es savā pieredzē to esmu centies atrisināt. Tomēr kaut kas neatrisināts ir palicis. Manās mājās nekad neatradīsi brīvi pieejamus rakstāmos. Tāpēc, ka man ir bērnības atmiņas, kā esmu apzīmējis mājās sienas, sevi apzīmējis. Neatceros, ka par to būtu atklāti strostēts, bet šīm atmiņām līdzi nāk vainas sajūta. Ar ģimeni dzīvoju īrētā dzīvoklī, tāpēc mani bērni bez pieskatīšanas nekad nezīmē.

Ko kursos stāsti citiem tēviem?
Vienkāršas lietas, un redzu, cik forši, ieinteresēti tēvi ir. Stāstu, piemēram, par cilvēka temperamentu, ko nevar izmainīt, lai arī tas dažādos apstākļos pielāgojas. Katram bērnam ir konkrētas temperamenta iezīmes. Tajā brīdī, kad saprotam, ka mums ģimenē visiem ir ātra emocionālā reakcija, nevis vienkārši «tāds karstasinīgs raksturs», saprotam arī, ka šī reakcija izraisa konfliktus. Taču tā ir tikai viena iezīme no daudzām mūsos, un ar to var strādāt. Viens piemērs no paša ģimenes: vecākajam dēlam vienmēr vajadzīgs ilgāks laiks jaunas situācijas pieņemšanai. Viņš pat var atrasties savā vidē, bet, nomainoties kādai niansei, jāpierod. Nekad viņu nespiedīšu to pieņemt ātri, došu laiku, cik vajadzīgs. Kad to izprotu, es izslēdzu konflikta iespējamību: nedusmojos uz viņu, «nu kas ir?!», bet skatos kā uz individualitāti ar savu uztveri.

Cilvēki ģimenē nav rakstura čupas, kuras vai nu satiek, vai nesatiek un «tur neko nevar darīt». «Ja esmu īsts vecis, paņemu visas šīs čupas, sapurinu un nesu!» Nē. Cilvēki ir smalki mehānismi, kurus var izpētīt un dzīvot labāk.

Šogad labdarības maratona Dod pieci! lielā tēma bija drošā piesaiste. Tā vispirms nozīmē attiecības, kas bērnam izveidojas ar galveno aprūpētāju dzīves sākumā. Šī piesaiste var būt droša vai nedroša. Tas nozīmē: vai uz jūsu vajadzībām zīdaiņa vecumā pieaugušais atsaucās, vai jūs varējāt paļauties. Vairumam cilvēku, kuri piedzimuši padomju laikos un vesti uz silīti, nav drošās piesaistes. Piesaistes teorija saka: kādas attiecības bērnam izveidojas ar pirmo aprūpes personu, tā vēlāk tiek modelētas attiecības ar pasauli. Cilvēki ar drošo piesaisti domā, kā tikt galā ar problēmām un izaicinājumiem, viņi apzinās, ka to spēj. Cilvēkiem ar nedrošo piesaisti, saskaroties ar grūtībām, risinājumi nāk smagi: vainojot vai nu sevi, vai citus.

Jums ģimenē bija modelis, kas Latvijā nav izplatīts: tu biji bērna kopšanas atvaļinājumā ar jaunāko dēlu, bet sieva atgriezās darbā. Kāda bija šī pieredze?
Diendienā ar dēlu biju no astoņu mēnešu vecuma. Turklāt lielais puika arī mājās, biju ar diviem. Ļoti palīdzēja, ka biju apmeklējis bērna emocionālās audzināšanas kursus, domājis par to.

Bērnu audzināšanā nevar būt dabiskas pieredzes. Vienmēr ir jāmācās. Mana «dabiskā pieredze» no bērnības — kad uz mani dusmojas, man ir vainas sajūta un kauns. Bērnam tās ir toksiskas jūtas. Kauna jūtas bērnā izveidojas piecu sešu gadu vecumā, bet var iekaunināt bērnu arī tā, ka viņš jau divu gadu vecumā ir pilns kauna. Tas velkas līdzi visu dzīvi.

Vecāki dodas «bērna kopšanas atvaļinājumā». Taču no atvaļinājuma tur nav nekā. Nesaprotu, kā cilvēki pie pilna prāta likumā varējuši tā formulēt. Bērni nav lopi vai augi, viņi nav jākopj. Par bērniem ir aktīvi jārūpējas, jāaudzina. Būt kopā ar bērnu — tas ir pilnas slodzes darbs, ļoti intensīvs. Man šī pieredze mainīja dzīvi. Pēc bērna kopšanas atvaļinājuma pirmajās darbdienās jutos kā atvaļinājumā.

Vecāki, kuri veiksmīgi izgājuši cauri šim posmam, var kļūt par labiem menedžeriem, projektu vadītājiem. Jo tev galvā visu laiku jāpatur trīs četri soļi uz priekšu, plus vēl šo soļu varianti. Nedrīksti aizgulēties un neuztaisīt brokastis. Ja ej ārā un esi rēķinājies ar sniegu, bet ir atkusnis, uzreiz jābūt plānam B un tā tālāk. Bērnam vari radīt sajūtu, ka viss ir plūstoši un mierīgi, bet to var panākt tikai ar rūpīgu darbu un plānošanu. Tas ir līdzīgi kā minimālistiskā dizainā: milzīgs, izsmalcināts darbs, kas tikai izskatās vienkārši.

Kāds ir tavs ieteikums citām ģimenēm, kurās tā sauktajā bērna kopšanas atvaļinājumā mājās varētu palikt tētis, nevis mamma?
Novēlu to izbaudīt katram Latvijas vīrietim — ar vienu, diviem vai trim bērniem! Bez tā, ka apkārt ir atbalsta armija, kas uztaisa ēst, nomaina pamperus un tamlīdzīgi. Tad uz visiem laikiem mainās attieksme gan pret sevi, gan partneri, gan bērniem. Tiek iegūta stingra sajūta par ģimeni kā sistēmu, kuras neatraujama daļa esi. Nevis piedēklis vai karalis — naudas nesējs.

Kas ir tēviem svarīgākie jautājumi, par kuriem, kopā sanākot, runājat?
Daudz runājam par to, cik svarīgi, lai abi vecāki bērna dzīvē realizē visas lomas — gan spēlējas, gan nosaka robežas, gan aprūpē, gan ir dzīves skolotāji. Ja kādas no šīm lomām tēvam vai mātei trūkst, tas uzreiz «sit» pa bērniem. Tipiski, ka mazu bērnu tēvi visu dienu strādā, tad pārnāk mājās un ir foršie izklaidētāji, spēļu biedri. Mammas savukārt visu dienu noņēmušās, un viņām spēlēšanās vairs nav prātā. To ir vērts pamainīt. Lielo pamatu bērniem ieliekam līdz skolas sākumam.

Jūsu biedrība veido arī atbalsta grupas šķirtajiem tēviem. Kā tās palīdz?
Šīs grupas vada psihoterapeits. Mūsu biedrības pētījums rāda skarbo realitāti: pēc šķiršanās tēvi ar bērniem ir kopā vidēji 13% laika. Praktiski tas nozīmē — reizi divās nedēļās brīvdienās. Bērnam svarīgākais ir ne jau tas, lai tētis viņu no rīta paņem, aizved uz pasākumu, kur ir bum, bam, bam, un vakarā aizved mammai atpakaļ. Ja domājam par to, kas bērnam vajadzīgs, ir jāizdzīvo kopā prieki un bēdas, aktīvie posmi un garlaikošanās, kopā jāpamostas un kopā jāaiziet gulēt.

Pētījums par šķirto tēvu iesaisti bērna dzīvē rāda šīs problēmas pamatu: kamēr bija ģimene, pamatšūnu veidoja māte un bērni, bet tēvs kā tāds brīvais radikālis — tad piesaistījās, tad nepiesaistījās. Atcerēsimies arī, ka stigma par sievieti, kura aiziet no ģimenes, ir daudz lielāka nekā pret vīrieti. Tiek pieņemts, ka vīrietis var tā staigāt, bet sievietēm vienmēr jāpaliek ar bērniem.

Šķirto tēvu atbalsta grupas palīdz tikt galā ar stresu un dusmām, ar vainas sajūtu, arī aizvainojumu. Kamēr divi pieauguši cilvēki cīnās un vaino viens otru, tā nav auglīga vide, kur bērniem pilnvērtīgi attīstīties. Bērni bieži kļūst par instrumentu vecāku cīņās. Ir jāiemācās sarunāties no cieņas pozīcijām, lai gan tad, kad ir krīze, tas ir visgrūtākais. Šeit, atbalsta grupā, tēvi gūst pamatu, lai attiecības ar otru šķirto vecāku sakārtotu un veidotu tālāk attiecības ar bērnu.

Mums ir ieaudzināts, ka jāatbalsta cīņa ar sekām — veselības sistēmā, izglītības sistēmā un visās citās jomās. Nestrādājam ar cēloņiem. Vēl neesam sapratuši, ka vajag fiziski un psiholoģiski veselus, spējīgus cilvēkus ar normāli sabalansētu darba un privāto dzīvi. Tajā iekļaujas arī mūsu stāsts par labiem tēviem. Es ieteiktu par to padomāt uzņēmējiem, kuri nodarbina kaut vai vienu darbinieku. Jo cilvēks apmierinātāks ar savu dzīvi, jo produktīvāks arī darbā. Ir svarīgi, ka par to domājam šādā griezumā.

Viena

Pirms diviem mēnešiem pavadījusi mūžībā līgavaini mūziķi Valteru Frīdenbergu, Kristīne Paegle (31) cenšas dzīvot tālāk. Kāda ir Kristīne, kura bija kopā ar Valteru viņa dzīves pēdējos gadus un guva jaunajam vecumam netipiski dramatisku pieredzi?

Trausla un skaista, lielām, skumjām acīm, Kristīne apsēžas Rocket Bean Roastery pie limonādes glāzes. Šī ir viena no vietām, kuru pati ierosinājusi intervijai, — par viesmīli šeit pirms kāda laika strādājusi. Sākot runāt, viņa it kā ietinas, iegrimst dziļāk siltajā, adītajā jakā. Uz kakla ķēdītē divi saderināšanās gredzeni, Valtera un pašas.

Vēl pirms diviem gadiem Kristīnes dzīve līdzinājās daudzu citu trīsdesmitgadnieku stāstam: viņa strādāja darbu, kas patīk, un kala nākotnes plānus kopā ar mīļoto cilvēku mūziķi Valteru Frīdenbergu. Abi bija sākuši dzīvot kopā Valtera mājās.

Kad Valters pagājušā gada ziemā devās ārstēties uz Vāciju, Kristīne apņēmās dzīvoklī veikt remontu. Abi bija droši, ka Valters atveseļosies un šeit kopā tiks pavadīti daudzi skaisti gadi. Pirmais, ko Kristīne vēlējās mainīt, bija duša. Valters to bija iekārtojis līdzās priekšnamam, cīnoties ar padomju laika komunālā dzīvokļa atstātajiem efektiem. Kristīne tā vietā iecerēja glītu vannasistabu. Uz Rīgu tika ataicināts viņas onkulis, kurš veica remontdarbus, bet bildes ar pārveidojumiem Kristīne sūtīja Valteram. «Viņš bija priecīgs, gribēja zināt, kā viss rit uz priekšu.» Diezgan ātri abu mājas ieguva svaigu, glītu izskatu. Valtera draugi ciemojoties nu teica — redzams, ka viņš šeit vairs nedzīvo viens!

Valters un Kristīne iepazinās pirms sešiem gadiem kādā pasākumā Teātra bārā Rīgā: viņš tovakar bija uzaicināts spēlēt, bet viņa — strādāt par viesmīli. Kad Kristīnei bija jāgriež torte, Valters nekavējās klusi palūgt telefona numuru. Ar piebildi — kaut ko tādu darot pirmo reizi mūžā. Notiekošais bija mulsinošs, bet galu galā tieši tā sākās viņu attiecības.

Sešu gadu garumā abi brīžiem satuvinājās, brīžiem attālinājās. Sākumā tieši Valters bija tas, kurš vēlējās ģimeni un bērnus. Kristīne tam vēl nebija gatava.

Pirms diviem gadiem, 2016. gada rudenī, notika liktenīgais pagrieziens: Valters saslima. Sataustījis bumbuli vēdera apvidū, viņš nekavējoties devās pie ārsta. Noskaidrojot onkoloģisko diagnozi, nevienu brīdi abi nedomāja, ka izārstēties neizdosies. «Ne jau Valteram,» intervijā tagad saka Kristīne. Viņam, kurš ir stiprākais cilvēks, kādu viņai nācies pazīt.

Divu gadu garumā līdz Valtera aiziešanai mūžībā 2018. gada 17. oktobrī Kristīne bija viņam blakus gandrīz katru mirkli. Pagājušos Ziemassvētkus abi pavadīja slimnīcas istabiņā Berlīnē. Jokoja, melnais humors patika abiem, našķojās, cik nu atļāva Valtera veselība. Bija apņēmības pilni vēzi uzveikt.

Tagad mājīgajā dzīvoklītī Rīgā Kristīne palikusi viena. Rītos lēnām mostas, iededzina sveces. Uzlūko Valtera fotogrāfiju. «Nav tā, ka sirdi plēš pušu, jo katra lieta atgādina viņu,» sieviete saka. «Es varu viena dzīvoties.» Abu mājās atrodas arī urna ar Valtera pelniem. Pēc kāda laika viņa tos izkaisīs okeā-nā pie Portugāles, kā viņš bija vēlējies.

Valters ir aizgājis, bet Kristīnei jāturpina dzīvot. Kā — tāds ir jautājums.

Skaistie un smagie mirkļi

Pagājuši tikai divi mēneši, bet Kristīnei aizvien dienas paiet, kavējoties atmiņās, tiekoties ar kopīgiem draugiem. Apmeklē psihoterapeitu, iet uz ūdens aerobikas nodarbībām un sporta zāli.

Lai arī Kristīnei ir labas darba iemaņas — daudzus gadus strādājusi par viesmīli un pasākumu asistenti —, kopš pavasara no aprites ir ārā. «Mans vienīgais darbs bija Valters.» Nu viņa cer, ka izdosies draugu ierosinātais — izmēģināt spēkus televīzijā. Tas Kristīnei šķistu ļoti interesanti, tikai jāsagaida kāda medija uzaicinājums.

Ziemassvētku un gada nogales laiks būs piepildīts: Kristīne uzņēmusies palīdzēt grupai Putnu balle — Valtera kolēģi kopā ar citiem mūziķiem un aktieriem latviešu komponistu Ziemassvētku dziesmu programmu Tev tuvumā atskaņos visā Latvijā. Vairākos koncertos Kristīne būs klāt.

Parasti gada nogale abiem ar Valteru bija skrienoša: tas ir pasākumu laiks, abu profesijas — mūziķis un viesmīle — saistītas tieši ar tiem. Sarunas laikā Kristīne vairākkārt iegrimst mīļās atmiņās. Kā Valters reiz sagādājis pārsteigumu viņas darbavietā Teātra bārā: negaidīti uzradies, kad Kristīne atradusies virtuvītē. Kā nākusi atpakaļ pie viesiem ar citroniem priekšautā, viņš pretī ar ģitāru rokās un dziesmu.

Vienu no savām dziesmām, Es piedzimu savādāk, mūziķis bija sakomponējis tieši Kristīnei. 2013. gada februārī viņš to, uzrakstītu uz mazas, baltas lapiņas, bija iespraudis Kristīnes mājas durvīs. «Brīnums jau notika — mēs bijām mēs, es mīlēju tevi, bet tu, bet mēs…» skan piedziedājumā.

«Kad sākām satikties, viņš teica, ka mani mīl. Es neticēju. Tā esmu audzināta: mēs ģimenē neizpaužam savas jūtas. Ja kāds tās pauž skaļi, man liekas — tas nav pa īstam,» Kristīne pastāsta. «Beigās tomēr noticēju, jo… viņa neatlaidība cauri gadiem, tā mani uzrunāja.»

Sāpīgi un reizē varbūt labi, ka apziņa par mīlestību pret Valteru pie Kristīnes atnāca tieši ap to laiku, kad viņš saslima. Abiem bija lieli plāni — bērni, ģimene. Kad jau bija skaidrs, ka slimību uzvarēt būs neiespējami, Valters ļoti pārdzīvojis. Pat dzinis Kristīni prom — ej, tiecies ar veselu puisi! «Kas tās par muļķībām, es viņam teicu. Tikko tu mani esi iepazīstinājis ar mīlestību, tagad zinu, kāda tā ir — nē, es neiešu prom!»

Abiem vienmēr bijis interesanti sarunāties. Sakritusi humora izjūta. «Tā visa man tagad ļoti pietrūkst,» Kristīne neslēpj. Neviens viņu nespēj saprast tik labi kā Valters. Ne ar vienu citu nav tās īpašās tuvības sajūtas.

Uzaugusi Lielvārdē starp četriem brāļiem, viņa vienmēr jutusies «nevis kā princese, bet drīzāk Ronja», laupītāja meita. Kad pirms sešiem gadiem iepazinās ar Valteru, gadījās šāda epizode: steidzami vajadzēja nokļūt no Rīgas līdz mājām Lielvārdē, un Valters solījies aizvest. Pa ceļam noteikti vēlējies iegriezties ziedu veikalā. «Teicu — kādā ziedu veikalā, kas notiek?! Bet viņš manai mammai nopirka baltas krizantēmas — tāda bija Valtera pirmā tikšanās ar maniem vecākiem.»

Kad mūziķim ar veselību kļuva slikti, daudz palīdzēja Kristīnes mamma, kura kā mediķe saprata situācijas nopietnību. Viņa arī sūtīja abiem kastītēs mājās gatavotu ēdienu. «Mammīte tevi ļoti mīl, Valters man teica. Mums abām ar mammu tādi stingri raksturi, bet tajā brīdī es sapratu, cik tas ir svarīgi.» Vecāku mīlestību nebija izjutis pats Valters, kurš vēl pavisam mazs tika atstāts audzināšanā vecvecākiem, lai gan vecāki bija dzīvi un audzināja Valtera brāli. No vecvecākiem toties Valters mīlestību saņēma pārpārēm. Tieši vecmāmiņa bija tā, kas divgadīgo puišeli 1989. gadā aizveda uz konkursu leģendārajā bērnu ansamblī Dzeguzīte. Pēc Dzeguzītes nāca grupa Putnu balle. Tad duets Valters un Kaža — viņi tika līdz pat lielās Eirovīzijas 5. vietai.

Kristīnes ģimenē bija citādi: ciešas emocionālās saites, visi cits citam izpalīdz, kā vien var. Mācība, ko Kristīne saņēma no Valtera un visu laiku atceras: savējie viņu mīl, un tas ir ļoti svarīgi. «Ja tagad ar mammu gribas pastrīdēties, tad atceros, cik ļoti Valters gribēja, lai mums ir labas attiecības.»

Kristīnei ir sāpīgi domāt par to, kāpēc pie lēmuma apprecēties nonāca tikai pēdējos gados, kad Valteru piemeklēja slimība un tās gaitu nevarēja mainīt. Viņi iepazinās 2012. gadā. Valters būtu gribējis strauji attīstīt abu attiecības. «Tagad domāju: kas man toreiz bija? Kāpēc tas nelikās svarīgi? Vienīgā atbilde — katram savs liktenis,» viņa spriež. Tad turpina: «Mūsu lēmumi ikdienā jau nav izmērāmi lielākā mērogā. Varam tikai pēc tam nožēlot.»

Septembrī, kad Valteram jau bija lielas sāpes, viņš uzaicināja ciemos Kristīnes tēvu. Vēlējās lūgt, vai atdos savu meitu par sievu. «Tētis ir ļoti jauks pēc rakstura — samulsa, apraudājās,» Kristīne atceras.

Lai arī Valtera veselības stāvoklis strauji pasliktinājās, abi plānoja kāzas. «Mums teica, ka Valtera laiks ir ierobežots, bet es tam neticēju. Es ticēju Valteram — viņa pozitīvismam, tam, cik ļoti viņš vēlas dzīvot. Ticēju, ka nekas nevar būt stiprāks par šo vēlēšanos.»

Apprecēties viņi nepaspēja. Kristīne viedtālrunī rāda bildes — kāzu kleitu no linu auduma un skaistu kroni, ko būtu likusi galvā laulājoties.

Vairāk mīlestības skatienā

Ziemassvētkus Kristīne pavadīs ar ģimeni — vecāki un brāļi būs kopā ar viņu Rīgas mājās. «Tā tika nolemts — tā būs visjaukāk. Es saku: tāpēc, lai arī Valters ir klāt.» Pēc tam viņa ar draugiem dosies līdzi Putnu balles svētku koncertiem. Kristīne ir vaļsirdīga — pati cenšas un arī tuvie cilvēki palīdz, lai viņa pavisam neierautos sevī.

Lai kādu tēmu intervijā skartu, saruna aizvien atgriežas pie Valtera — Kristīnes prātā uzzibsnī kopējie notikumi un izjūtas. Atceras, kur šajā laikā viņš bija pirms gada. 14. decembrī mūziķis devās uz Šaritē klīniku Berlīnē, kur sāka izmeklējumus, vēlāk arī ārstēšanās kursu par sabiedrības ziedoto naudu. Pēc viņa sirsnīgās videouzrunas internetā, atklājot slimību un vēlēšanos turpināt cīņu par dzīvību jau citā Eiropas valstī, dažās dienās tika saziedoti vairāk nekā 100 tūkstoši eiro. Pie mīļotā uz Vāciju drīz devās arī Kristīne.

Ziemassvētki slimnīcā, tas abiem bija kas jauns! Tieši šādi, ar melno humoru, viņi notiekošo uztvēra. Slimnīcā nedrīkst ienest dzīvos ziedus un augus, taču Kristīne Ziemassvētku laikā vēlējās Valtera palātā radīt jauku noskaņu — devās pēc dekorējumiem uz vācu veikaliņiem. Izvēlējās porcelāna briedīti, baltu ar zeltu. Nolika pie Valtera gultas uz galdiņa. «Sveces nededzinājām, jo nedrīkst, bet blakus slimnīcai bija konditoreja ar garšīgiem našķīšiem — tos atnesu.» Valters labprāt ēdis. «Mums diviem bija atsevišķa istabiņa. Gultas sastūmām kopā kā laulāts pāris.» Viņi daudz jokoja, un gada nogale Berlīnes klīnikā pagāja jauki.

Pavasarī Kristīne un Valters lika lielas cerības uz izveseļošanos, bet vasara atnāca ar sliktām ziņām — recidīvs. Slimība bija atgriezusies. Abi vēl paspēja aizbraukt ceļojumā uz Itāliju. Šajās bildēs Valters izskatās labi, ēd gardu picu un jokojas.

Rudenī strauji kļuva sliktāk, bet Kristīne grib atcerēties ko citu: cik stiprs bija gribasspēks viņas mīļotajam cilvēkam. «Valteram bija grūti, bet viņš gribēja visu darīt pats. Pie sienām turēdamies, naktī gāja uz tualeti. Ēda pats.» Pēdējās dzīves nedēļās mūziķim no sāpēm trīcējušas rokas un viņš ļoti pārdzīvojis, ka izkrīt priekšmeti. «Lai cik reižu viņam dzeramā pudele novēlās, ņēma un padzērās pats. Mēģināju pieturēt, bet tā, lai viņš to nepamana. Man bija svarīgi, lai viņš līdz pēdējam jūtas, ka pats visu var.»

Valtera paša izvēle, pārrunāta ar Kristīni, bijusi — pēdējās nedēļās pieciest sāpes, lai turpinātu just un uztvert apkārt notiekošo. Alternatīva — ar smagām zālēm, bez sāpēm, bet visu laiku aizmigušam.

«Mēs ar ratiņkrēslu braucām uz mājām. Pie Daugavas pasēdējām,» Kristīne atceras pēdējās nedēļas. Lielāko daļu laika Valters tad jau gulēja, bet, cik vien spēki ļāva, centās būt nomodā. Nakti pirms Valtera aiziešanas Kristīne slimnīcas trepēs satika viņa ārstu. «Viņš teica — Kristīne, jūs saprotat, ka viņš jebkurā brīdī var aiziet? Es pasmaidīju, neko neatbildēju, bet nodomāju — jūs nepazīstat Valteru!»

13. oktobrī, sestdienā, Kristīnei līdzi uz slimnīcu brauca krustmāte. «Viņa teica, es skatos uz jums abiem — esat kā mazulīši, kuri cīnās ar kaut ko neiedomājami šausmīgu,» atminas Kristīne. «Es atbildēju, lai beidz tā runāt, bet tad padomāju — varbūt tiešām pārvērtējam, ko varam? Ko mēs, cilvēki, vispār varam?»

Kristīnei nav netaisnības sajūtas par notikušo. «Saka — katram tiek uzlikts tik, cik viņš var panest. Es to varēju panest. Laikam. Ne velti Valters izvēlējās mani.»

Varbūt kādam tas izklausīsies savādi, bet tagad katru reizi, kad uz ielas sastopas ar cilvēku skatieniem, Kristīne redz mīlestību un saista to ar Valtera netiešo klātbūtni. Mīlestību, kas viņā palikusi no Valtera, jūt arī savā skatienā, kad veras citos cilvēkos. Bet vientulība? «Man nav vientuļi, jo ir sajūta, ka viņš ir blakus,» Kristīne atteic. Bieži domās ar Valteru sarunājas: «vai tev patiktu tas?», «ko tu domā par to?». Un viņš nedzirdami atbild.

Labu apetīti, draudziņi!

Dārgi ķērpji no Somijas, lucernas siens no Itālijas un kukaiņi par simt eiro kilogramā — tik grandiozas ir Rīgas zoodārza maltītes. «Šeit nekad neviens žurnālists vēl nav bijis,» par virtuvi saka Maija Drožina, Dzīvnieku barības sadales nodaļas vadītāja

Maija ir nomodā jau no septiņiem rītā, jo daži dzīvnieki brokastis ēd agri, daži ēd visu dienu, un ap 12 jau katrā dzīvnieku nodaļā uz vietas gatavo pusdienas. Telpa, kurā tiekamies, atgādina skolas virtuvi — liela gāzes plīts ar vairākiem riņķiem, lieli katli un plašums. «Te vārām olas, te — gaļu,» rāda Maija Drožina un ved tālāk uz noliktavu, kur kastēs glabājas dārzeņi. Milzīga mašinērija un loģistika, jo zoodārzā pārstāvētas 369 sugas — 2890 dzīvnieku, neieskaitot kukaiņus.

Lielāko daļu pārtikas zoodārzs iepērk no vietējiem piegādātājiem, īpaši dārzeņus, taču kombinētās granulas atceļo fūrēs no ražotnēm Austrijā, Lielbritānijā un Nīderlandē. Dārgākais produkts ir artemia koral — vēžveidīgo oliņas, kuras sālsūdenī atdzīvojas un tiek izberztas caur kafijas filtru. Ar tādu masu baro tritonus un zivju mazuļus. Šāds prieks maksā vairāk nekā 100 eiro kilogramā, taču nedēļā visā zoodārzā tiek apēsti tikai 15 grami oliņu. Padārgs ir arī augu nektārs, ap 38 eiro kilogramā, un to iepērk no Lielbritānijas. Tā sastāvā ir augstvērtīgs proteīns.

Uz viena no galdiem Maija salikusi kastes ar tārpiem un kukaiņiem, lai parādītu, cik daudzveidīgs ir to klāsts. No vienas dzirdama popkorna paukšķēšanai līdzīga skaņa. Tie ir siseņi, kuri lēkā. Visus kukaiņus izaudzē uz vietas zoodārza insektārijā, dažs aug piecus mēnešus, līdz kļūst gana brangs. Kukaiņi ir labs olbaltumvielu avots.

Uz vietas top arī sēklu maisījumi putniem. Maija lasa priekšā sastāvu: saulespuķes, linsēklas, kukurūza, kaņepes, rapsis.

Katram dzīvniekam izstrādāta ēdienkarte, kurā viss ir sakalkulēts līdz gramam, un to dara katrā dzīvnieku nodaļā. Izskatās gluži kā diēta! Dzīvnieki noteikti nenoresnē. «Jo visi resnē. Žāvētajos augļos daudz cukura, un uzreiz resnē,» komentē Maija.

Kad pavaicāju, kurš no dzīvniekiem ir gardēdis, Maija domā. «Kazuārs ir cimperlīgs. Putns cilvēka augumā. No visām ogām izvēlas vīnogas.» Vairumā tās, kā arī citus eksotiskos augļus, zoodārzs iegūst, kad Maxima atdāvina augļus, kas pārgatavojušies. Vai arī tad, ja PVD vai VID konfiscējis. «Medu ēdam jau pusotru gadu, un nupat atveda dzērvenes,» saka Maija.

Dzīvnieku vēderi nav tādi kā cilvēkiem. Pērn no pārbarošanas nomira jērs, vēl pirms gada — kaza. Reiz ponijam bija pilna mute ledeņu. Sākās disbalanss gremošanas traktā, rūgšana un pūšanās, un zirgs bijis tuvu nāvei. Izdevās izglābt. «Ja dzīvnieki mirs badā un nebūs, ko ēst, mēs jums to pateiksim un aicināsim palīgā. Jūs taču nemetat bērniem konfektes pār bērnudārza žogu? Ar kādām tiesībām jūs barotu svešu bērnu?»» rudenī intervijā teica zooloģiskā dārza veterinārār-ste Inga Birne, kura cilvēku pārbarotu briedēnu glāba 19 stundas.

Foto no Rīgas zooloģiskā dārza arhīva

Senegālas galago
Galago jeb puspērtiķis, saukts arī par bušbēbiju, visu uzturam vajadzīgo pārsvarā iegūst ar kombinētās barības granulām, vēderam patīk arī augļi. Dienā apēd vai nu 20 gramus ābola, vai 30 gramus banāna, vai 20 gramus bumbiera. No dārzeņiem 10 gramus gurķa vai burkāna, vai kartupeļa. Visvairāk galago garšo kukaiņi — krakšķina tā, ka skan. Ik dienu pienākas 10 gramu, kas būtu vai nu divi saldēti siseņi, vai 5—6 dzīvas Peru melnules, viens zarkukainis, pāris siseņi (apaļā traukā), sienāži.

Foto — Jānis Pipars

Foto no Rīgas zooloģiskā dārza arhīva

Ziemeļbrazīlijas kalitrikss
Dabā kalitriksi dzīvo kokos un pārtiek no zaļiem augļiem, tāpēc viņiem īpaši garšo nenogatavojušies banāni. Pērtiķēniem patīk košļāt sveķus, ko izķeksējuši no koka, tāpēc zoodārza darbinieki izgrebuši pagali un tajā ievietojuši akāciju sveķus. Mazie nagi skrubina sveķus, met mutē un košļā, tā attīstot žokļus un asinot zobus. Granātāboli, vīnogas, apelsīni, ananasi un  dzērvenes ir gardumi, kas ieklīduši no huzārpērtiķa ēdienkartes.

Foto — Jānis Pipars

Foto no Rīgas zooloģiskā dārza arhīva

Rotšilda žirafe
Gandrīz 1000 kilogramus smagā žirafe ik dienu pa garo barības vadu noslidina ap 16 kilogramiem lucernas siena, ko šogad iepirka no Itālijas. Ar to tādam lielam zvēram nepietiek, vēl vajag nošķīt četras slotiņas, desmit piecmetrīgus kārklu un vītolu zarus, piecus kilogramus kombinētās barības un vienu burkānu. Kilogramu ķiploku četras zoodārza žirafes nodīrā nedēļas laikā.

Foto — Jānis Pipars

Foto no Rīgas zooloģiskā dārza arhīva

Ziemeļbriedis
Pamatbarība ir ķērpji, kurus iepērk no Somijas, jo Latvijā atbilstošus izaudzēt nevar. Divas stundas pirms ēšanas ķērpjus samitrina, kā tas būtu dabā. No Somijas nāks arī kombinētā sausā pārtika, kuras sastāvā ir auzas, kvieši, cukurbiešu spraukumi. Dienā viens pieaudzis briedis apēd 400 gramus ķērpju, to cena kilogramā ir 2,92 eiro. Visvairāk briedis ēd sienu — kilogramu dienā. Kārums — burkāns tiek izsniegts viens dienā.  Briedim garšo zaru slotiņas, kuru sastāvs arī izklausās izcils: apses, kārkli, vītoli, pīlādži, avenāji, nātres un bērza piejaukums. Viena slotiņa maksā eiro, un briedis tādu apēd vienu dienā.

Foto — Jānis Pipars

Foto no Rīgas zooloģiskā dārza arhīva

Skudrulācis
Smūtija konsistence ikdienas ēdienam vajadzīga tāpēc, ka skudrulācis ēd, izšaujot savu garo, taisno mēli no taures izskata purniņa. Piemēram, brīvā dabā ar to viņš noķerot termītus, jo uz mēles ir mazi āķīši. Skudrulāča smūtija sastāvs: spināti, tomāts, kombinētās barības granulas kaķiem, jēla ola, termīti (skudrām līdzīgi kukaiņi), malta gaļa, auzu pārslas, sānpeldes —  mazi, kaltēti vēzīši. Var pievienot arī avokado, banānu un speciālu maisījumu ar termītiem.

Foto — Jānis Pipars

Foto no Rīgas zooloģiskā dārza arhīva

Sarkanastes žako
Visu redzamo papagailis ēstu mēnesi, jo nav rijīgs putns, bet pārtikai visu laiku jābūt redzeslokā. Reizi nedēļā žako tiek pie pusītes vārītas olas un riekstiem, bet divas reizes nedēļā viņam pasniedz vārītu gaļu. Katru dienu putns uzknābā ābolus, vārītas bietes, burkānus, ķirbjus, gurķus, brokoļus un eksotiskos augļus.

Foto — Jānis Pipars

Maija Drožina iepriekš 23 gadus strādājusi zoodārza apsardzē un pieredzējusi, kā dzīvniekus cenšas piebarot. «Memuārus varētu rakstīt! Cilvēkam šķiet — ja nopircis biļeti, par to var darīt visu. Jāsaprot, ka zoodārzs nav cirks, kur dzīvnieks iznāks paklanīties. Viņi dzīvo savu dzīvi, un jābūt pateicīgam, ja paveicas redzēt.» Maija virtuvi vada piekto gadu un uzsver komandas darbu. Viņai ir palīgi: Aigars, Vladimirs, Andrejs un Nataša, kuri griež, sver un izvadā pārtiku pa nodaļām. Ikdienā Maija uz darbu dodas jau septiņos, jo jāsadala pa kastēm katrai nodaļai paredzētā pārtika visai dienai. Kad tas darīts, sākas papīru darbs, jo piegādātāju ir daudz. Maija ir no Mežaparka, viņai ir viens mazbērns, un viņa sevi dēvē par suņu cilvēku: šobrīd viņas prieks ir kavaliera karaļa Čārlza spaniela sugas Pipars.