Autors: Ieva Puķe

Ielaušanās e-pastā

Digitālās vēstules nevar atstāt palicējiem līdzīgi kā ar roku rakstītās. Tās nedrīkst mantot kā māju vai mašīnu, jo tas rada daudzus riskus, apgalvo pēcnāves privātuma eksperte Edina Harbinja

Labi  nostādīta, nomierinoša  balss kā bēru izvadītājai. Rīgas Juridiskās augstskolas vieslektore Edina Harbinja, iespējams, ietekmējusies no savas profesijas. Inteliģentā sieviete ir mirušo pēcnāves privātuma eksperte. Uzaugusi Bosnijā un Hercegovinā, kur pēc universitātes beigšanas bijusi praktizējoša advokāte telekomunikāciju nozarē. Bet nu jau daudzus gadus dzīvo Apvienotajā Karalistē, strādā Astonas Universitātē  Birmingemā. «Doktora darbā aplūkoju vēl plašāku lauku — kas notiek ar taviem datiem internetā (mēs tos saucam par digitālajiem aktīviem) pēc tam, kad nomirsti. Vai esi savu datu īpašnieks? Vai tev patiešām pieder tavs Facebook, Snapchat, Instagram konts, tavs e-pasts, tavs bizness Amazon un eBay, tava reputācija Airbnb 

Strēlnieku ielas kafejnīcā Sienna viesmīle Edinai atnes kapučīno ar iezīmētu sirsniņu, bet viešņa līdz sarunas beigām to atstāj neskartu. Izvēlētā pētījumu tēma viņu aizrauj.

«Pirmā šāda lieta, kā jau varēja paredzēt, nāca klajā ASV — šī valsts ir līdere dažādu avangarda tiesas prāvu ziņā,» stāsta eksperte. «2005. gadā Irākā nogalinātā jūrnieka Džastina Elsvērta (Justin Mark Ellsworth) vecāki gribēja iekļūt viņa Yahoo e-pasta kontā, lai lasītu korespondenci. Gribēja zināt, kāda ir bijusi viņa pēdējā saziņa, kā viņš jutās, nonācis karā, gribēja saprast nāves apstākļus. Viņi cerēja, ka tas palīdzēs tikt galā ar sērām.» Saprotama motivācija, bet Edina Herbinja to neatbalsta. «Kā pēcnāves privātuma advokāte domāju, ka pat vistuvākajiem radiniekiem nevajadzētu piekļūt aizgājēja personīgajai komunikācijai, jo tā ir ļoti jutīga un intīma. Ja palicējiem ir tiesības uz viņa māju vai mašīnu, tas nenozīmē, ka viņiem ir tiesības arī uz ļoti privātu komunikāciju.» Viņasprāt, kritiku neiztur arī arguments, ka palicēji taču mēdz mantot ar roku rakstītās vēstules. Kāpēc lai tas pats nenotiktu ar digitālajām? «Tas ir daudz kompleksāk. Papīra vēstules ir fiziskas, viena, divas, trīs. Ja tās iznīcinās, tās citur vairs neparādīsies. Tās nebalsta kāda cita izveidota infrastruktūra — serveri un servisa pakalpojumu sniedzēji. E-pasti nav tikai divpusēja komunikācija kā vēstules. Tajos potenciāli var būt iesaistīti simtiem citu cilvēku. Tu atver šīs durvis, izgaismojot arī viņu datus un noslēpumus.»

Amerikāņu jūrnieka gadījumā Yahoo izšķīrās par kompromisu. Vecākiem diskā nosūtīja e-pastu kopiju, bet nepiešķīra pieeju dēla kontam. Amerikā ir bijušas vēl pāris līdzīgas tiesvedības, tomēr nekad nav nostabilizēts precedents, ka e-pasti vai Facebook konts būtu īpašums, kuru var mantot. Katru reizi par piekļuvi jācīnās tiesā. Ņujorkas tiesa, piemēram, nesen likusi kompānijai Apple nodot mūžībā aizgājušas fotogrāfes Apple ID viņas vīram. «Bet to nevar uzlikt par pienākumu visā Amerikā, kur nu vēl Anglijā vai Latvijā. Tā turklāt bija Ņujorkas tiesa, savukārt Apple ir reģistrēta Ziemeļkalifornijā,» piezīmē sarunas biedre. «Amerika, kur ir reģistrēts arī Facebook un Instagram, ir ļoti specifiska, ar dažādām jurisdikcijām, tāds mazs haoss.»

Katru dienu nomirst 200—300 tūkstoši Facebook lietotāju, turklāt tas nav vienīgais no digitālajiem servisiem, kuros atstājam datus, stāsta pētniece. Ideāli, protams, būtu, ja cilvēki vēlmes, ko darīt ar viņu digitālo mantojumu, iekļautu testamentā. Bet tas nav kļuvis par sistēmu, un nāve visbiežāk nāk negaidīti. Toties cīņa par piekļuvi aizgājēja privātajiem datiem internetā vairs nav retums arī Eiropā. «Nesen Vācijā bija skaļš gadījums saistībā ar Facebook,» stāsta Edina. «Pusaugu meiteni Berlīnē notrieca vilciens, bija pieņēmums, ka tā varētu būt pašnāvība, bet varbūt arī ne. Vecāki gribēja iekļūt viņas Facebook vēstulēs, lai redzētu, kāds bija viņas dvēseles stāvoklis, kad viņa izvēlējās darīt kaut ko šādu.» Facebook administrācija vispirms teikusi «nē», jo tas ir pret noteikumiem. Reģionālā tiesa, kurā vecāki iesūdzēja Facebook, pirmajā instancē lēma par labu viņiem, tomēr pieņemot, ka viņi ir meitas Facebook kontrakta mantotāji. «Bet Facebook apstrīdēja šo lēmumu, un Apelācijas tiesa atkal bija Facebook pusē, sakot, ka tas ir pretrunā ar telekomunikāciju aktu un telekomunikāciju noslēpumiem.» Trešā instance, Vācijas Federālā tiesa, tomēr izlēmusi par labu vecākiem. «Ar to es atkal neesmu mierā. Redziet, pat vienā valstī — Vācijā — katra tiesa pašlaik var atrasties citā «grāmatas lappusē»,» nopūšas eksperte. 

Nē, viņa neesot bezsirdīga būtne, taču kurš bērns vēlētos, lai vecāki ielaužas viņa noslēpumos pat pēc nāves? «Vajadzētu būt iespējai, ka tu kā indivīds izdari izvēli, lai tavi radinieki varētu vai nevarētu piekļūt šim saturam,» Edina redz risinājumu. Tehnoloģiju giganti patiešām ir sākuši par to domāt. Google izveidojis rīku Inactive Account Manager. Ja lietotājs ir bijis neaktīvs 3—18 mēnešus (laiku iestatījumos var variēt), tad Google aktivizē viņa paša izdarīto izvēli, lai visi dati tiktu izdzēsti. Facebook un Instagram ir memorializācijas iespēja — tavs profils tiek iesaldēts, pārvērsts memoriālā. Draugi joprojām var izvietot laika līnijā piemiņas tekstus, bet neviens vairs nevar piekļūt privātajai komunikācijai. Facebook Legacy Contact ļauj nozīmēt «digitālā mantojuma kontaktpersonu», kas vajadzības gadījumā kārtos memorializāciju, tai iespējams atstāt pilnvaras rīkoties ar konta saturu, piemēram, fotogrāfijām. Uz tām gan attiecas arī autortiesības, kas tradicionāli darbojas 70 gadus pēc lietotāja nāves. «Šeit atkal ir likumdošanas sadursme, tev kā «mantojuma kontaktpersonai» tomēr nepieder arī autortiesības,» atzīmē juriste. 

Kādas kļūdas pieļaujam, sociālajos tīklos ievietojot informāciju, kas tur būs atrodama ilgi? «Riski ir jūsu noslēpumu izgaismošana, imidža izkropļošana, arī hakošana un konta drošības jautājumi — pēc nāves vairs nevarēsit to kontrolēt,» brīdina viešņa. «Turklāt tā nav tikai tava, bet arī «trešās puses» — tavu kontaktpersonu un draugu — informācija. Neviens arī nezina, kur lielie tehnoloģiju giganti, servisa nodrošinātāji glabā šos datus. Tie var tikt izmantoti dažādu biznesa mērķu sasniegšanai. Mākslīgā intelekta uzvaras gājiena dēļ to vērtība pieaug. Jo lielāka datubāze, jo labāk var izveidot algoritmus un pieņemt precīzākus lēmumus. Jā, arī mirušo dati tiek izmantoti algoritmu treniņam.»

Kāpēc gan lieliski informētā Edina Harbinja pati joprojām lieto Facebook? «Labs jautājums,» viņa iesmejas. «Esmu izskatījusi visus riskus arī dzīves laikā. Vai sekojāt skandālam, kad Facebook deva piekļuvi trešajām pusēm, lai varētu manipulēt ar lietotāju datiem Brexit referenduma un ASV prezidenta vēlēšanu gadījumā? Pastāv tā sauktais «tīkla efekts» — jo vairāk lietotāju ir tīklā, jo vērtīgāks tas ir. Bet mani draugi ir izsvaidīti pa visu pasauli — kā lai es ar viņiem uzturu kontaktu? Privātās izvēlēs visi esam pragmatiski — varam zināt par riskiem, bet negribam zaudēt kontaktu. Piemēram, draudzene, ar ko dalījām māju studiju laikā Glāzgovā, ir no Latvijas, bija lieliski ar viņu tagad satikties.»

Saglabāt šo kontaktu iespēju, taču arī rūpēties, lai sociālo tīklu lietotāju privātums ir pienācīgi aizsargāts — tāds ir Edinas mērķis. «Līdz ar Vispārējās datu aizsardzības regulas ieviešanu arī Facebook ir daudz augstāka atbildība. Ja viņi visu darīs pienācīgi, tad mums, lietotājiem, nevajadzētu tik ļoti uztraukties,» viņa cerīgi skatās nākotnē. «Kāpēc gan lai uz mums gultos vainas apziņa par to, ka gribam uzturēt kontaktus ar ģimeni un draugiem? Kāpēc lai šī vainas apziņa nepiemistu tiem, kam mūs vajadzētu aizsargāt?»

Ēdienkarte

Kapučīno
Svaigi spiesta apelsīnu sula

Sveiciens Sukutam

Paralēli darbam Kaņepes Kultūras centrā un festivālā Komēta Dāvis Kaņepe atgriežas pie lielās mīlestības — filmām. 1.aprīlī durvis vērs Kino Augusts ar neparastu programmu, viņš krāj pieredzi arī režijā

Ejam uz Kaņepi! Klausies, tur Kaņepē… Es aiztusējos Kaņepē. Kaņepes Kultūras centra (KKC) boss Dāvis Kaņepe atzīstas: tik triviālā sava uzvārda locīšanā tomēr ir dīvaini klausīties. «Tu vairs neesi cilvēks, bet vieta,» viņš sarkastiski iesmejas.

Kad trīs Kaņepes — Dāvis, viņa brālis Edgars un brāļa sieva Ieva — 2011. gadā izveidoja alternatīvo iestādi, pretenciozi vilktas paralēles ar īpašnieku personības caurstrāvotiem vēsturiskiem zīmoliem. Ķuzes šokolādes fabrika, Ērenpreisa riteņi. «Tu sev uzliec lielāku atbildības latiņu,» Dāvis paskaidro. «Jā, toreiz man tāds nosaukums bija svarīgs, bet tagad divreiz pārdomātu.»

KKC popularitātē jau sen pārspēj viņu pašu. Daudzi viesi, iespējams, pat nepazīst vīrieti ar mežonīgo matu ērkuli, kurš šad tad izstaigā cauri telpām. 80—100 tūkstoši apmeklētāju gadā — tādas ir aplēses par centra slodzi. Te notiek ne tikai koncerti un dejas dīdžeju pavadībā, bet arī sociāli nospriegoti sieviešu stand-up vakari, sarunas ar bēgļiem, mantu labošanas darbnīcas Repair Cafe. Nu jau ceturto gadu Daugavgrīvas cietoksni piepildīs Dāvja komandas organizētais festivāls Komēta, mājaslapā dēvēts par «sociālu eksperimentu».

«Viņu mēs sūtījām uz Parīzi,» Kaņepe nosaka, aizverot durvis aiz fotogrāfa, kurš dokumentē mūsu interviju. «Jā, KKC katrus divus gadus kūrē Parīzē bāzēto laikmetīgās mākslas biennāli Jeune Creation Europeenne. Trīs Grand Prix ieguvēji vinnē sešu mēnešu apmaksātu rezidenci Parīzē un personālizstādi. Dalībnieku izstādi, kura pēc tam apceļo septiņas valstis. Labs tramplīns, no kura «ieņurkot» Eiropas mākslas pasaulē!»

Viņš pats tur ienira jau 2009. gadā, sākdams režijas studijas Romā, Itālijas Nacio-nālajā filmu skolā. «Tie lielie paviljoni, kur filmēti Fellīni darbi, Skorsēzes Ņujorkas gangsteri. Bija trīs konkursa kārtas, pēdējā — četru nedēļu garumā, no 360 cilvēkiem tika iekšā seši.» Dāvis zināja itāļu valodu, jo vidusskolas laikā Itālijā bija piedalījies pašā atrastā apmaiņas programmā. «Princips, ko atgriežoties no kino studijām sev noliku, — nezaudēt saikni ar Eiropu un pasauli. Var baigi ātri iekrist savā provinciālajā slazdā, neredzēt tālāk par robežām. Šis uzstādījums bija ļoti svarīgs. Pirmoreiz Rīgā KKC atklāšanā aiz bāra bija kolumbietis un divi itāļi. Pie mums ir strādājusi japāniete un ungāriete, tagad — divi franči, viens vācietis, ir arī austriešu kurators.»

KKC kinozālē, no kuras izauga Kino Bize, 1. aprīlī durvis vērs Kino Augusts. Sāki kā brīvprātīgais Augusta Sukuta rīkotajā leģendārajā festivālā Arsenāls.
Jā, mani ļoti interesēja kino. 15 gadu vecumā no laukiem pārvācos dzīvot uz Rīgu pie brāļiem. Vēl mācoties vidusskolā, Arsenāla laikā bastoju skolu.

Pēc tam četros festivālos pēc kārtas strādāju par brīvprātīgo. Bija izveidojušās labas laikabiedru attiecības ar Augustu Sukutu. Kādā brīdī, kad jau bija pārvācies uz Spāniju, viņš KKC iegriezās. Bija dzirdējis, ka te ir kinozāle, gribēja apskatīties. Parunājām, iedzērām vīnu.

Ko viņš izdarīja ar 1986. gada Kinodienām, par kurām es, protams, esmu tikai lasījis, jo man bija divi gadi! Un ar pirmajiem Arsenāliem! Viņš uztaisīja tā laika kultūras revolūciju. Beidzot — piekļuve daudzām filmām, kuras bija aizliegtas vai ilgi stāvējušas plauktā.

Lielie festivāli mūsdienās vairāk ir pompoza izrādīšanās, reklāmas kampaņas, naudas tirgus, kurā satiekas distributori, kino ierēdņi, producenti, atstājot režisorus un aktierus otrajā plānā. Arsenāls bija absolūti māksliniecisks un filozofisks. Konkursa skatei izvēlētās filmas pat netika sadalītas pēc vietām uz pjedestāla. Galveno balvu izlozēja — tik ķecerīga, jautra, neordināra pieeja!

Kas ir labāks — Leonardo da Vinči vai Mikelandželo? Mākslā sacensties kā sportā? 

Es tajā laikā lielām karotēm ēdu kino, vidēji Arsenāla laikos skatījos četras filmas dienā. Iespēja redzēt japāņu, afrikāņu, Dienvidamerikas filmas — tas ir veids, kā jauns cilvēks iepazīst pasauli, tiek ārā no savas mazās Latvijas un Rīgas. Uzzina daudzas lietas, par kurām mums kā vienas pasaules iedzīvotājiem ir svarīgi zināt.

TEDx stāstīji par pirmo saskarsmi ar ārpasauli. Puika no Nākotnes ciematiņa kopā ar vienaudžiem uzbūvē sniega valni uz mazāka ceļa, pēc tam jau uz šosejas. Pēkšņi saprotat, ka ietekmējat lielās pasaules procesus.
Jā, gan muļķība, gan kāds labs darbs var ietekmēt ļoti daudz. KKC arī kļuvis par procesu ietekmētāju. Gan pirmā šāda koncepta vieta Rīgā, gan Komētas festivāls.

Patiešām esi cilvēks no nākotnes!
Protams, KKC ir ikdienas procesi. Iespēja uzstāties jauniem māksliniekiem, mūziķiem. Un ir nākotnes procesi, kuros iesaistāmies. Piemēram, mūsu bijusī kultūras programmas vadītāja Liene Jurgelāne divus gadus gāja uz ministrijām, piedalījās Sociālā uzņēmuma likuma izstrādāšanā. Ja viņa tur nebūtu bijusi klāt, piemēram, tad likumā būtu iestrādāta tāda lieta, ka sociālais uzņēmums nevar nodarboties ar alkohola tirdzniecību. 

Būsim reāli — visām kultūras kafejnīcām alkohols tomēr ir viens no lielākajiem ienākumu avotiem, tas dod iespēju pastāvēt. Būtu liekulīgi teikt — nē, mēs šeit alu vai vīnu nedzeram.

Biju viens no pirmveidotājiem Free Riga, kas izvērsa pilsētvidē akcijas par tukšo māju okupēšanu. Tā tagad izaugusi par patstāvīgu organizāciju, kas ietekmējusi Rīgas domes degradēto teritoriju likumu. Graustu īpašniekiem tiek pastiprinātas sankcijas un palielināti nodokļi līdz brīdim, kad viņi ēkas bez atlīdzības nodod kultūras vai sociālajā jomā strādājošajiem.

KKC tika izveidots jau pirms šīs kustības sākuma. VEF teritorijā darbojās Totaldobže. Arī Survival Kit apguva pamestas telpas. Bija akcija, kad tukšajos veikalu skatlogos ievietoja dažādu mākslinieku instalācijas. Impulss nāca no toreizējā Gētes institūta direktora, burvīgā Ulriha Everdinga. Viņš pēc izglītības bija urbānists, redzēja Rīgas pamesto ēku potenciālu. Pievērsa mūsu uzmanību nevis tikai tam, ko katrs darām savā mazajā nišā, bet ko darām pilsētas kontekstā. Piecas pamestās mājas jau ir apdzīvotas, ir bijuši īstermiņa projekti Zunda dārzā un Dzirnavu ielā 27. Šobrīd gan Free Riga, gan festivāls Komēta piedalās Dānijas Kultūras institūta divu gadu projektā, sadarbības partneris ir arī Rīgas domes Pilsētas attīstības departaments.

Eiropā sen ir pierādīts, ka, pareizi veidojot kultūras politiku, var ietekmēt iedzīvotāju sociālo integrāciju, mazināt neiecietību un pasivitāti pilsoniskajā sabiedrībā. 

Latvijā uz kultūru bieži skatās šauri. Ja 90. gados kāds Valsts kultūrkapitāla fondā prasītu naudu, piemēram, panku mūzikas koncertam, viņi skaļi smietos. Šobrīd tam tāpat nedotu naudu, bet vismaz nesmietos.

Subkultūras ir ļoti svarīgas, tās vienmēr ir kā lakmusa papīriņš, kurš rāda un definē virzienus, kuros dodas sabiedrība. KKC ir platforma, kurā notiek daudzu subkultūru satikšanās.

Kultūras patērēšanas paradumi ļoti mainās. Viena ir elitāra kultūra, kas pieejama cilvēkiem, kuri par 60 eiro var atļauties doties uz operu. Bet uz kultūras notikumiem, tāpat kā uz ūdeni, manuprāt, ir tiesības pilnīgi visiem sabiedrības locekļiem.

KKC ēkai neesat saimnieki?
Ēka ir privātīpašums, mēs, tāpat kā Double Coffee, darbojamies tirgus apstākļos. Īrējam telpas no studentu korporācijas Fraternitas Lettica. Īpašums ar testamentu tika novēlēts korporācijai, viņi to nekad nedrīkst pārdot.

Man liekas ļoti vērtīgi un progresīvi: mēs KKC esam atvērti un avangardiski savā domāšanā, viņi ir ļoti tradicionāli un nacionāli. Tāds interesants iņ un jaņ!

KKC konceptu es saucu par mūžīgo festivālu. Mūsu mājā gadā notiek vidēji 260—280 pasākumu, bieži pat vairāki dienā. Esmu ļoti privileģēts, ka varu ietekmēt procesus mūzikā, organizēt pasākumus, vedot šurp starptautiskus speciālistus un zināšanas. 

Tomēr šajā mājā vajadzētu būt arī kinozālei. Laba filma var likt paskatīties uz lietām no cita rakursa, atstāt daudz lielāku iespaidu nekā KKC un Komēta kopā.

Mēs to varējām dabūt gatavu ar sešu vēstniecību un kultūras pārstāvniecību palīdzību: Gētes institūts, Dānijas Kultūras institūts, Britu padome, Francijas Kultūras centrs, Itālijas un Zviedrijas vēstniecības.

Pirms septiņiem gadiem, kad atvērām KKC, digitālā pasaule vēl nebija tik pieejama. Piemēram, šobrīd Francijas Kultūras centram ir liels tiešsaistes filmu arhīvs, var iegūt tiesības to izrādīšanai. Neesam un nebūsim komerciāls kino, nevaram arī atļauties nopirkt tiesības uz jauniznākušiem grāvējiem.

Atšķirīgais no citiem — filmas izrādīsim oriģinālvalodā ar subtitriem angļu valodā. Tikai 35 vietu kinozāles vajadzībām nav iespējams iztulkot 30 filmas mēnesī.

Bet, būsim godīgi, jau kādu laiku Latvijā pastāv nevis neoficiāla divvalodība, bet pat trīsvalodība. Rīgā dzīvojošo ārzemnieku īpatsvars ir ļoti palielinājies. Un Rīga jau arī nekad nav bijusi tikai latviska, tā vienmēr ir bijusi tāds kultūru krustpunkts.

Kā repertuāra ziņā atšķirsities no kinoteātriem K. Suns un Kino Bize?
Gribam attīstīt sadarbību ar mazākiem starptautiskiem filmu festivāliem. Jau esam sākuši sadarbību ar Nīderlandē bāzētu migrācijas un transpersonu filmu festivālu. Tāds dīvains salikums. Bet daudzi man zināmi mākslinieki no LGBT kopienas ir pārvākušies uz Berlīni vai Londonu galvenokārt mūsu sabiedrības neiecietības dēļ.

Otra sadarbība — ar Haifas Neatkarīgo filmu festivālu, akcents uz palestīniešu kino jauno vilni. Diemžēl es pats uz Haifu nevarēšu aizbraukt, jo biju uz mūzikas festivālu Beirūtā, manā pasē ir Libānas zīmogs.

Arī par arābu pasaules skatījumu mums ir ļoti daudz aizspriedumu un nepareizu priekšstatu. Arābu pasaule šobrīd mani arvien vairāk interesē. Tajā ir daudz politisku un ekonomisku sarežģījumu. Eiropā dzīvojot, mēs domājam, ka esam pasaules centrs. Aizbraucot citur, Eiropa liekas tikai mazs punktiņš kartē.

Pirms gada Parīzes filharmonijā iekļuvu arābu džeza koncertā — lieliski! Viena grupa arī demonstrēja vēsturisko arābu filmu fragmentus.
Vai tikai tā nebija Love and Revenge? To šogad vedam uz festivālu Komēta. Beirūtā decembrī iepazinos ar viņiem, un jau ir apstiprināts, ka viņi 27. jūlijā būs Daugavgrīvas cietoksnī. Viņi tiešām ir topā, tikko uzstājās Abū Dabī Luvrā. 

Ļoti lepojos — šeit, KKC dārzā, esam taisījuši arī divas džeza sesijas, kurās vienu no populārākajiem tunisiešu dziedātājiem Munīru Trudī likām kopā ar Jēkabu Nīmani, Birutu Ozoliņu un bundzinieku Arti Orubu. Latviešu tautas mūzika satikās ar arābu harmonijām un ritmiem. Foršs un neredzēts notikums Latvijas mūzikā!

Kāpēc tik reti kas tāds nonāk līdz Latvijai?
Nav pietiekamu finanšu instrumentu. Jā, mūs atbalsta ārvalstu vēstniecības, bet, piemēram, Zviedrijas vēstniecība nevedīs šurp Libānas grupu.

Šobrīd padziļināti interesējos par Austrumiem. Pagājušogad beidzot sanāca forši paceļot. Divus mēnešus biju Indijā, redzēju Pakistānas un Indijas attiecības. Mēnesi biju Irānā, vairāk uzzināju par šiītu un sunnītu garo vēsturisko naidu. Biju arī Apvienotajos Arābu Emirātos, Libānā, iepriekš divas reizes esmu bijis Izraēlā. 

Ar kādiem ārprātīgi sarežģītiem vēstures faktiem ir jāoperē daudzām citām tautām, kuras ļoti novērtētu tādu neatkarību kā Latvijā! Bet mums, vismaz jaunākajai paaudzei, tā ir diezgan pašsaprotams lielums. Protams, labi, ka tā.

Vēl viens Kino Augusts fokuss būs tieši uz Baltijas filmām. Par igauņu kino es mazliet kaut ko zinu, varētu nosaukt piecus režisorus — pēdējā laikā Igaunijā tiek ražotas izcilas filmas —, bet par Lietuvas kinovēsturi vai aktuālo stadiju zinu ļoti maz. Šis arī man būs izaicinājums.

Tava darbība kinorežijā nav tik pamanīta kā darbs KKC. Bet esi otrais režisors pat Gata Šmita jaunajai filmai 1906.
Jā, tuvākajā laikā gaidāms vēl viens interesants projekts Brickbar TV seriāls, kas arī, iespējams, tiks izrādīts Kino Augusts. Tas ir mākslas projekts ar septiņu režisoru īsfilmām, kuras tika uzņemtas Andra Eglīša, Katrīnas Neiburgas un Mārtiņa Mielava izveidotajā bārā, kas darbojās laikmetīgās mākslas biennāles RIBOCA laikā. Mums bija uzdevums, Jāņa Joņeva dramaturģiskais rāmis. Viena teritorija, trīs aktieri: Iveta Pole — atlaista teātra aktrise, Armands Berķis — dzērājs, biežs bāra apmeklētājs, un Marta Lielpētere — bārmene. Katram režisoram bija jāattīsta sava versija par to, kas īsti varētu notikt šajā bārā. Ļoti forša pieredze, viena filmēšanas diena katram.

Esi studējis kinorežiju Itālijā, tava debijas filma tika nominēta Lielajam Kristapam. Kā kinoambīcijas sadzīvo ar KKC notikumu piesātinājumu?
Man patīk Senās Grieķijas princips, ka katrs no sabiedrības locekļiem vismaz kādu brīdi iesaistās sabiedriskajā dzīvē. Domāju, būšu savu kvotu drīzumā izpildījis. KKC kā bērns jau ir patstāvīgs, palaists tautās, festivāls Komēta tūlīt tur būs. Kino Augusts arī visi darbi izdarīti. Vienā brīdī vienkārši ar cirvi būs jānocērt šīs nabassaites, plānoju pilnībā nodoties kino veidošanai.

Ko gribētu ienest Latvijas kinoainavā?
Nedomāju par Latvijas kino ainavu, vairāk par Eiropas vai pasaules. Mani interesē dažādu kultūru un sabiedrību satikšanās punkti. Tas nebūs nacionāls kino, ko es veidošu. Jā, neredzu sevi kā latviešu režisoru.

Nedomāju, ka mums ir ļoti izteikti nacionāli režisori, bet mūsu kino atbalsta politika ir nacionāla. Absurdi. Piemēram, gadījums ar Dvēseļu puteni. Saeima, apejot profesionālu kino finansēšanai izveidotu organizāciju, piešķir naudu filmai, kuras pamatā esošā grāmata nav kinematogrāfiska. Un simtgades filmu konkursā, kurā tika izvēlētas sešas spēlfilmas, neviena nerunā par mūsdienām. Manuprāt, arī ļoti nacionāls gājiens — atbalstīt tikai filmas par vēsturi.

Tu būtu taisījis par mūsdienām?
Biju tajā konkursā ar filmu par mūsdienām, paliku aiz strīpas. Simt gados šādā neatkarībā un politiskajā situācijā tik ilgi neesam bijuši nekad. Sabiedrībai ir svarīgi izzināt vēsturi, bet tikpat svarīgi ir mūsdienu konflikti.

Bet izrādījās, ka pagātne ir komerciāli veiksmīga — pagājušajā gadā Latvijas filmu skatījums mūsu kinoteātros pirmo reizi pēc neatkarības pārsniedza 20%.
Tomēr lielu daļu šeit deva arī Kriminālās ekselences fonds, kas nebija simtgades programmā. Pēc apmeklētāju skaita, viņus «pārsita» tikai Homo Novus — valsts atbalstīta filma ar budžetu un Nacionālā kino centra izvērstu reklāmas kampaņu.

Jā, šobrīd ir ļoti burvīgs laiks, Latvijas kinematogrāfs tehniski ir pasaules līmenī.

5 ieteikumi Kino Augusts programmā


Riga (Take 1)
. Latvija, Francija, 2017. Rež. Siegfried
Filma, kurā sekojam četrām burvīgām sievietēm Rīgā mūsdienās. Plašs, džezisks skatījums no operas skatuves pa diagonāli līdz narkomānu midzenim uzdod jautājumu, kurš tad īsti ir tas stiprais dzimums. 


Viktorija
. Vācija, 2015. Rež. Sebastians Šipers
Adrenalīna pilns ceļojums jaunas spāņu studentes dzīvē Berlīnē, kura naivi ļaujas piedzīvojumu garam un iekuļas galvu reibinošos notikumos, jo iemīlas harismātiskā bandītā. Filmas oriģinalitāte — tā nofilmēta vienā 138 minūtes garā kadrā.


Šķeļot vilņus
. Dānija, 1996. Rež. Larss fon Trīrs
Ja kādreiz liekas, ka jūsu dzīve ir nebeidzams bēdu stāsts. Dāņu kinematogrāfa lielākās zvaigznes un cilvēku garīgā spīdzinātāja Trīra pirms 30 gadiem uzņemto filmu ir grūti ieteikt skatīties vēlreiz, bet tiem, kas nav redzējuši, noteikti jāredz.


Trespassing Bergman
. Zviedrija, 2013. Rež. Džeina Magnusone, Hineks Pallass
Sinefrīku deserts, kur zviedru režisora Ingmara Bergmana māju apmeklē tādi pasaules kino režijas grandi kā Mihaels Hāneke, Klēra Denī un Alehandro Injaritu un dalās savās pārdomās par kino, mākslu un laikmetu.


Beauty and the Dogs
. Francija, Tunisija, 2017. Rež. Kauthera Hanija
Jaunas tunisiešu meitenes Mariamas ceļojums naktī, kurā tiks pārbaudīta viņas drosme, spēja aizstāvēt sevi un iestāties par vērtībām, kas ir svarīgas mums visiem neatkarīgi no dzimuma un reliģijas.

CV

Dzimis 1984. gada 15. februārī
2001—2002 Arhitektūras un dizaina studijas, Istituto d’arte Alessandro Vittorio Itālijā
2003—2007 Dramaturģijas studijas Latvijas Kultūras akadēmijā
2009—2011 Kinorežijas studijas Scuola Nazionale del Cinema Itālijā
Kopš 2011. gada Kaņepes Kultūras centra vadītājs
2013—2015 Kustības Free Riga līdzveidotājs
Kopš 2016. gada Festivāla Komēta līdzveidotājs
Režisējis vairākas īsfilmas, t. sk. Lielā Kristapa nomināciju ieguvušo Noklausīšanās (2011)
Filmēšanas laukuma vadītājs filmām Saule spīd 24 stundas, Modris, Es esmu šeit, 1906

Atstāt gaismu logos

Loģiski, brauc! Jānis Kreilis atbalstīja sievas Evitas studijas Nīderlandē un darbu Igaunijā. Viņš pats sešus gadus mācījās ASV, trīs gadus strādāja Āfrikā, Tālajos Austrumos un Maskavā. Tagad ir atpakaļ

Zelta laulības gredzenu Jānis Kreilis pēc amerikāņu modes nēsā uz kreisās rokas. Apprecoties labajā tam arī īsti nebija vietas. Zeltnesi jau bija aizņēmis tikpat simboliskais namejs, ko pirms trim gadiem uz Ziemassvētkiem uzdāvināja līgava Evita — par atgriešanos Latvijā.

Īpašais Rīgas  Valsts 1. ģimnāzijas absolventa gredzens toties saistīts ar aizbraukšanu, Jānis pragmatiski secina. Talantīgais puisis iestājās staptautiskā bakalaurāta programmā, paredzēdams, ka tā būs vārti uz studijām ārzemēs. Konkursā par iespēju mācīties Pensilvānijas Universitātē ASV pieteicās, zinādams — stipendija segs gan studiju, gan uzturēšanās izmaksas.

Augstskolā, kuru, starp citu, savulaik beidzis arī premjerministrs Krišjānis Kariņš, Jānis studēja starptautiskās attiecības. «Pievērsos valodām — domāju, ka būšu diplomāts. Bet viss mainījās.»

Ar prasmēm koferī

«Varu sacīt, ka tagad saprotu amerikāņu kultūru un esmu atbraucis ar mazliet tādu kā amerikāņu «es». Varu tur justies kā savējais. Tomēr nekad neapsvēru domu palikt tur dzīvot. Ieguvu labus draugus, bet necentos ielaist saknes,» savu motivāciju atklāj Jānis.

«Amerikāņos patika daudzas lietas, bet tas darbaholisms! Atvaļinājums nav garantēts, bērnu kopšanas atvaļinājumi būtībā neeksistē, privātais bērnudārzs maksā ļoti daudz. Mums Eiropā līdzsvars starp dzīvi un darbu ir daudz jēdzīgāks. Visu laiku domāju par soļiem, lai varētu braukt atpakaļ uz Latviju.» Jā, viņš gribējis kļūt par diplomātu, bet tas arī būtu darbs Latvijas labā.

«Visur, kur esmu dzīvojis, nebiju vienkārši Jānis, bet «tas džeks no Latvijas». Ar mani visur ir ceļojis arī Latvijas karogs. Maģistrantūrā mani pat iesauca par «Latvijas propagandu».»

Jau bakalaura studiju beigās viņš pētīja vakances dzimtenē, tomēr pieteicās universitātes mājaslapā pamanītam aizraujošam darba piedāvājumam. Trīs gadus strādāja naftas un dabasgāzes žurnālā The Oil & Gas Year.

«Pirmā darba pieredze, ļoti starptautiska, ar ceļošanu pa pasauli, kāpēc ne? Aizlidoju uz Stambulu, kur toreiz atradās mūsu birojs, sekoja Bruneja, Nigērija, Gana, Katara, Krievija…» Katrā vietā nodzīvoja pusgadu, gatavojot industrijas apkārtrakstu par attiecīgo reģionu. «Daļēji biju žurnālists, daļēji — biznesa attīstības vadītājs. Pētīju tirgu, rakstīju un rediģēju intervijas. Četrus gadus pavadot ASV, angļu valoda jau bija dzimtās valodas līmenī. Lēnām izaugu no žurnālista palīga līdz vadītājam.»

Avantūru nevienu brīdi neesot nožēlojis. «Skaidrs, ka, atgriežoties no studijām Latvijā kā zaļam gurķim, mana pievienotā vērtība nebūtu tik liela. Sapratu: būšu pabraukājis pa pasauli, uz valstīm, ar ko mūsu cilvēkiem bieži vien nav nekāda sakara — uz Rietumāfriku vai Tālajiem Austrumiem. Lai redzētu, kas tas ir. Ir grūti pat pastāstīt, piemēram, kāda ir tāda valsts kā Nigērija.»

Trīs gadu intensīvajai dzīvei uz koferiem tomēr labi bija likt punktu. Visu laiku kustībā, karjeras izaugsmē sasniegti griesti, nākotne — neskaidra.

Turklāt, 2012. gada sākumā no Ganas ieradies brīvdienās Latvijā, Jānis iepazinās ar Evitu. «Gribējās mājās, tomēr vēl uz diviem gadiem sanāca aizbraukt uz Ņujorku, iegūt maģistra grādu Kolumbijas Universitātē — starptautiskajās attiecībās ar specializāciju globālajā enerģētikas pārvaldībā un vadībā. Evita bija pietiekami saprotoša,» Jānis mīlestības pilnām acīm skatās uz sievu. «Es kopš iepazīšanās visus atvaļinājumus biju pavadījis Latvijā, bet visas brīvdienas Evita brauca pie manis uz «interesantajām valstīm», arī «štatos» mazliet kopā pabijām.»

Starptautisko maģistra grādu viņš kāroja ne tikai tāpēc, ka Latvijas biznesa vidē šim titulam ir svars. «Biju sapratis, kur man ir robi izglītībā — biju uztaisījis humanitāro zinātņu bakalauru. Universitātē varēju brīvi izvēlēties priekšmetus, paņēmu dažādas valodas, literatūru, politiskās zinātnes — visu, kas ir «Word formātā». Par «Excel priekšmetiem» — statistiku, matemātiku, finansēm — domāju, ka man tie nebūs vajadzīgi,» Jānis stāsta. «Starplaikā pastrādāt privātajā sektorā izrādījās ļoti vērtīgi. Pēc tam zināju, ka maģistrantūrā jāsavāc klāt visas «cietās prasmes»: grāmatvedība, finanšu pārvaldība, projektu vadība.»

Jā, jau tajā laikā viņš izlēmis, ka arī Latvijā strādās privātajā sektorā. «Kolumbijas Biznesa skolā sāku apgūt kursus uzņēmējdarbībā un jaunu ideju attīstībā. 2016. gadā atgriezos Rīgā. Jutos tā — varu braukt mājās, viss būs kārtībā, bagāža ir savākta. Deviņi gadi, pietiek! Pat nezinu, no kurienes bija ideja noteikti braukt atpakaļ. Neesmu audzis urrāpatrotiskā ģimenē. Esmu Purvciema vidējais cilvēks.»

Pie lietderīgās bagāžas gan piederēja arī darba attiecības ar jaunuzņēmumu Ņujorkā. Uzņēmums, ar ko Jānis infografiku veidošanā sadarbojas joprojām, izstrādājis sistēmu, kurā apkopoti visi normatīvie akti ASV enerģētikā. Aizokeāna lielvalstī šajā sektorā ir vairāk nekā 300 regulējošu iestāžu, interesentiem grūti orientēties informācijas gūzmā. Un «gājputnam» nepilna laika darbs garantēja iztikas līdzekļus vismaz sākumam.

Pozitīvajā burbulī

Jānim atšķirībā no daudziem citiem atbraucējiem vēl nebija jāraizējas par izglītības iestādēm bērniem, bet vairs nerūpēja arī mājvietas atrašana. Purvciema «piecstāvenē» gaidīja bērnības trīsistabu dzīvoklis, pa kura logu var redzēt vecmāmiņas dzīvokļa logus. Viņš iesmiedamies piebilst: «Nē, mums viņa nav jāpieskata, drīzāk pieskata mūs: kur tad jūs esat, gaismas nav logos? Tomēr ir tik forši, ka ģimene ir tuvu! Mēs visi esam Purvciemā — arī brālis un tētis.»

Gaismas Evitas un Jāņa logos šad tad var arī nebūt, jo tagad ir pienācis sievas laiks padzīvot ārzemēs. «Apprecējāmies, dzīvokli iekārtojām. Un tad Evita saka: «Paklau, ir iespēja aizbraukt studiju apmaiņā.» Loģiski, brauc!» Jānis nekļūst īgns.

«Jā, sanāca smieklīgi,» pievienojas sieva. «2016. gada rudenī apprecējāmies, bet 2017. gada sākumā es aizbraucu Erasmus apmaiņā uz Nīderlandi.»

Arī tagad Evitas projektu un programmu vadītājas darbs ir internacionāls. Viņa strādā igauņu jaunuzņēmumu akseleratorā Startup Wise Guys, kas darbojas visās trijās Baltijas valstīs. Pirmie divi projekti — ikreiz pa sešiem mēnešiem — laimīgā kārtā gadījās Rīgā, bet patlaban viņa atbild par reģionālu projektu Narvā, līdz jūnija beigām Latvijā ieradīsies tikai brīvdienās. «Mēs gan vairs neuzskatām Igauniju un Lietuvu par ārzemēm. Tā ir Baltija,» paziņo. «Uzņēmumā esam 18 darbinieku, septiņu dažādu valstu pilsoņi. Un pie mums vienā projektā parasti sabrauc 10 dalībnieku komanda no visas pasaules. Pat vairs nejūtu, kurš ir ārzemnieks un kurš ne. Tik ļoti pierasts, tā ir kā norma.»

Savukārt Jānim Amerikas sirojumi internetā, meklējot darba piedāvājumus Latvijā, radīja ideju izveidot vakanču un personāla atlases platformu Yourmove.lv. Te darba devēji var sastapt kvalificētus darba ņēmējus. Īpaši svarīgi tādiem «sprīdīšiem» kā viņš pats, kas Latvijā nav ne studējuši, ne strādājuši, no ārzemēm atgriežas ar ekskluzīvām zināšanām, bet absolūti bez profesionālajiem kontaktiem.

Patiesībā vispirms kopā ar domubiedriem Jānis radīja kustību Ar pasaules pieredzi Latvijā. No sarunu vakariem tikuši līdz dalībai diasporas likuma izstrādē.

«Kad brauc uz ārzemēm, tev ir vietējā kopiena, kas izstāsta, kādas lietas vajag nokārtot. Kad brauc atpakaļ, nav neviena palīga. Bet vajag, lai veidojas izpalīdzīgu cilvēku kopiena,» skaidro darbarūķis. «Lai tā nav kopiena, kas čīkst: ko es te sākšu uzņēmumu, VID jau tāpat visu apķīlās. Paga, sāc darīt, un tad skatāmies! Tajā «burbulī», kurā mēs dzīvojam, cilvēkiem iet labi. Interesanti projekti, attīstība, labas karjeras, savi uzņēmumi. Čīkstēt nav stilīgi.»

Par savu Latvijas «burbuli» viņš 18. novembrī stāstījis arī latviešiem Minsterē, bijis pagodināts teikt uzrunu valsts simtgadē.

Evita piebalso: «Jāņa draugu loks ir tie gudrie cilvēki, kas saka, ka Latvijā viss iet labā virzienā.»

Aizbraucēji, kas tik bieži neatgriežas dzimtenē, varbūt pat nav pamanījuši, ka Latvija vairs nav tāda, kāda bija 2004. gadā, kad tika atvērtas Eiropas Savienības robežas. «Strauji maināmies. Tagad veikalu kasēs skan «labdien», «paldies» un «sveiki». Ja tas neatskan, saki pirmais, un tev atbildēs,» novērojis Jānis. «Braucēji laiž gājējus pāri pārejām, laiž citus auto pārkārtoties satiksmē, taurē daudz mazāk. Paaudžu maiņa notiek. Arī Purvciemā 1993. gadā vakarā nebija īpaši droši, pats esmu pieredzējis. Tagad — normāls vidusšķiras rajons.»

Situācija uzlabojas arī grafikos un līknēs. «Maijā būs statistikas pārvaldes dati par pagājušo gadu. Kopējā migrācija varētu būt tuvu nullei, kas ir labākais rezultāts pēdējo 20 gadu laikā,» runā eksperts, kurš pats ir procesa dalībnieks. «Protams, te ir ieskaitīti cilvēki, kas brauc strādāt uz Latviju nozarēs, kur ir akūts darbaspēka trūkums. Un arī mūsējie atgriežoties ņem līdzi dzīvesbiedrus ārzemniekus. Latvija kļūst starptautiska.»

Ja savāktu datus par iedzīvotājiem, kuri ārzemēs nodzīvojuši kaut pusgadu, Latvija statistikā būtu stabili priekšā citām valstīm, Jānis izsaka minējumu. «Man liekas, tā ir liela vērtība. Pat ja tu aizbrauc uz kādu citu valsti darīt vienkāršu darbu, esi redzējis, ka lietas var darīt vēl vismaz vienā citā veidā. Piemēram, aizbrauc uz Nīderlandi, tur viss izskatās sakārtots. Malači! Bet Latvijā ir interesantāk strādāt. Man vienmēr ļoti viegli ir gājis mācībās, un arī tagad liekas ļoti aizraujoši, ka Latvijā vēl ir, ko attīstīt un risināt.»

Līdzatvestās atziņas

Kā visvairāk pietrūkst no dzīves ārpus Latvijas?
Evita.
Veloceliņu un sensoru, kas luksoforos regulē plūsmu

Jānis. Ļoti patīk, kā Nīderlandē tiek plānotas pilsētas. Visur var braukt ar riteni. Rīgas dome šobrīd vairāk domā par autobraucējiem.
Vēl Latvijā pietrūkst labas meksikāņu virtuves. Ļoti garšo! Bet ārzemēs pietrūkst… mūsu lielveikalu. Tik tīri un bagātīgi lielveikali, kāds ir, piemēram, Rimi, — tas ir luksuss. Ārzemēs vidējais lielveikals tā neizskatās.

Jauna lieta, ko iemācījās svešumā
E. Strādājot gan ārzemēs, gan šeit uzņēmumā, kurā ir septiņu valstu pārstāvji, mēs iemācāmies būt ļoti toleranti pret katra svētkiem un uzskatiem.

J. No amerikāņiem iemācījos draudzīgu atvērtību. Vari vienkārši pieiet pie cilvēkiem un sākt sarunu, veidot kontaktus. Interesanti, ka Latvijā šī lieta arī mainās, jaunieši jau spēj sākt sarunu vieglā formā, tā ir Rietumu domāšana.

Ko gribētu ieviest Latvijā?
E. Elektronisko balsošanu kā Igaunijā.

J. Turklāt forši — Igaunijā iecirkņi ir pat lielveikalos! Tu sestdienā aizej uz Alfu un pie viena  nobalso. Tik ērti! Viņi nāk pie cilvēkiem.

Sentimentāla lieta, kuru atveda sev līdzi
E. 2012. gadā pirmoreiz braucu apciemot Jāni, tajā brīdī viņš bija Nigērijā. Kad viņš mani veda uz lidostu, biju sagatavojusi lācīti, ko viņš ieraudzīja, viens pats atgriežoties atpakaļ. «Kāds tevi gaida mājās!»
J. Jā, tas lācis man pēc tam brauca līdzi. Sieva gaida atpakaļ, vieglāk nekur nenorauties!
Bet zīme «Stāvvieta tikai latviešiem» ir atmiņa par studiju laikiem Amerikas koledžā. To uzdāvināja čoms, kaimiņš kopmītnēs. Kaut kur bija atradis un nopircis.

Estere Pumpura, kapelāne armijā

Lūgšana kaujas laukā. Ievainotā lūgšana. Lūgšana par mirstošu biedru. Mirstošā lūgšana. Lūgšana un pateicība pēc kaujas. Estere Pumpura uzdāvina mazu atgādņu grāmatiņu. Ar tik smagiem uzdevumiem jaunā Nacionālo bruņoto spēku (NBS) kapelāne vēl nav saskārusies. Viņa kopš 1. janvāra strādā Militārās policijas vienībā, kas apsargā Valsts prezidentu un pili. Protams, rotācijas kārtībā kapelāniem jāpievienojas karavīriem arī militārajās misijās. «Kā gan tu vari būt atbalsts līdz galam, ja neesi bijis un redzējis? Kapelāns ir tur, kur viņa vienība.»

Kad NBS pirmo kapelāni sievieti eksaminēja Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas komisija ar arhibīskapu Jāni Vanagu, jautājumi bijuši gluži civili. «Ja karavīrs pie manis ir atnācis, citu mērķu vadīts, un man arī rodas simpātijas, ko es darīšu?» Estere, pēc baznīcas hierarhijas evaņģēliste, atstāsta. «Teicu komisijai: tu jau sākotnēji novelc robežas un zini, kur tās ir un kas tu esi.»» Cits jautājums bijis kopīgs ar puišiem, kuri gatavojās luterāņu mācītāja amatam. «Jūs e-pastā saņemat ziņu, ka esat apstiprināts darbā, norīkots kalpošanā uz Alūksni. Kā jūs reaģēsit?» Estere smaidot skaidro: «Es tieši tikko biju atgriezusies no eksaminācijas Alūksnē. Mācījos Alūksnes Kājnieku skolā, pēc tam Cēsu Instruktoru skolā, fināls — Latvijas Nacionālajā Aizsardzības akadēmijā.»

34 gadus vecā ķekavniece paspējusi daudz. «Vispirms gāju modeļu skolā, dzīvi gribēju saistīt ar apģērbu modelēšanu. Pabeidzu Rīgas Vieglās rūpniecības tehnikumu un Rīgas Uzņēmējdarbības koledžu. Šuvu privāti, manā kontā ir pat sešas kāzu kleitas.»

Pēdējā laikā viņa strādāja Ķekavas Kultūras centrā par amatierteātra režisori, mācījās kristīgā teātra meistarklasēs pie amerikāņu režisores Annas Ketlīnas Tomsones.

Par kapelāna pienākumiem Estere ieinteresējās studiju laikā LU Teoloģijas fakultātē, kur vēl jābeidz maģistrantūra. Kursadarba rakstīšanas gaitā viņu pamanīja NBS kapelāns Uģis Brūklene. Studente paralēli veidoja mācītāju kolārkreklu un apkakļu dizainu. «Biznesa ideju attīstīju LU Biznesa inkubatorā, arī tā būs jālaiž gaisā.»

Viņas pašas ikdienas forma, kā saka Estere, tagad ir «zaļais pikselis». Uz vienas rokas militārās policijas, uz otras — kapelānu dienesa uzšuve ar krustu un Bībeli. Divas zvaigznītes — virsleitnanta pakāpe. Somā — Kapelāna rokasgrāmata un militārā Bībele.

«Uzdevums ir viens: rūpēties par karavīru garīgo līdzsvaru, atbalstīt, izglītot attiecību, ģimenes, atkarību lietās, palīdzēt stresa un konfliktsituācijās. Kapelāns skatās caur kristīgās mācības prizmu, bet, protams, te ir arī psihologa šķautne.» Sieviete armijā neesot jaunums, militāristi Esteri respektē. «Ja kāda nakts gadās negulēta, tas drīzāk ir radošo blakuslietu dēļ.» Varbūt viņa NBS arī teātri izveidos? «Viss ir iespējams!»

Karmena brīvsolī

Nezinu, kur vēl es būtu varējusi nodziedāt tik skaistas lomas, pirms jubilejas koncerta Latvijas Nacionālajā operā saka Kristīne Zadovska. Viņa gan jau paspējusi aiziet izdienas pensijā, lai vairāk laika veltītu dvīņiem Magdalēnai un Ādamam

Tas izklausās tik šausmīgi vienkārši, ka es pat nezinu, vai par to ir jāraksta žurnālā Ir, ar smaidu zaļajās acīs ieminas Kristīne. «Visu mūžu, kopš sāku runāt un staigāt…»

«… tu dziedāji.»

«Nē! Man ir nepiepildīts sapnis kļūt par veterinārārsti,» viņa attrauc.

10. klases skolnieces solo Jaunpils un Bikstu apvienotajā korī Dziesmusvētku skatē Tukumā vispirms ievēroja diriģents Edgars Račevskis, uzaicināja Kristīni pievienoties Radio korim. Līdzīgā skatē Dobelē pienācis diriģents Ilgvars Matrozis, operas kora galvenais kormeistars. Viņš bija neatlaidīgāks, noorganizēja tikšanos Rīgā ar leģendāro vokālo pedagoģi Ludmilu Braunu — Ineses Galantes, Ingas Kalnas, Sonoras Vaices, Anitas Garančas skolotāju. Pēc divām Jaunpils meitenes nodziedātām tautasdziesmām iebildums, ka viņa ir nobriedusi veterinārmedicīnas studijām Jelgavā, vairs neesot ticis ņemts vērā. Nākamā gada pavasarī vidusskolu beigusī Kristīne uzņemta Latvijas Valsts konservatorijā.

Pilnīgs tīrradnis, bez iepriekšējas muzikālās izglītības! Uzaugusi Jaunpils pilī, kur vecākiem iedalīts dzīvoklītis, pie vecmammas Ezerē iemācījusies slaukt govi. «Mūsu laikos tas nebūtu iespējams, tie bija vecie laiki, kad visādi brīnumi notika,» Kristīne skaidro ielaušanos klasiskās mūzikas pasaulē. «Manai profesorei bija milzīgs vārds konservatorijā, viņa iestājeksāmenos uzrakstīja mūzikas diktātu manā vietā. Es sēdēju pie tukšas lapas.»

Un kaut kā tā sanācis, ka no sava vokālistu kursa Zadovska vienīgā tikusi Latvijas Nacionālajā operā, kur 13. martā paredzēts viņas 50. jubilejas koncerts. «Bet, ticiet man, es par to esmu smagi maksājusi,» viņa neļaujas apjūsmošanai. «Ir grūti, kad blakus klasē kāds spēlē fūgas un es dragāju vienkāršu gammu. Es, bērns ar lielām rokām un no laukiem, nemūžam pie klavierēm nebiju sēdējusi. Pilnīgi nebiju gatava šādam pavērsienam. Tas, ko piedzīvoju, bez muzikālās sagatavotības nonākot lielajā operas namā, patiešām ir veiksmes stāsts.»

Jubilejas koncerta producente ir tava māsa Anda, kas vada mūzikas namu Daile. Jaunpils meitenes ieņēmušas Rīgu!
Ne tikai Rīgu, bet tās centru. Jaunpils ir enerģētiski spēcīga vieta. Pils īstenībā ir kārtīgs viduslaiku cietoksnis. Vietas, kur būvēt cietokšņus, taisīt uzbērumu un dīķi, meklēja rīkstnieki. Tās nav vietas, kas vienkārši nejauši uzceltas. Kāda ir mana sajūta, kāds ir cikls? Protams, liels aplis. Tas ir mans bērnības pagalms pilī. Vislabāk es jūtos, kad ir kāds aplis. Ne velti man apģērbā patīk pumpiņas. Kaut kas konkrēts. Arī kalendāru vizualizēju kā apli: vasara, rudens, ziema, pavasaris. Un atkal no gala.

Lauku meitenes veiksmes stāsts psiholoģiski tev jāsagremo vēl joprojām?
Es visu laiku pie tā nonāku, jā. Protams, varu palīdzēt sev iedziedāties, bet ar baudu un skaudību klausos, kā dažs labs vienkārši piesēžas pie klavierēm un nospēlē pavadījumu. Paldies Dievam, mani mīloši kolēģi un koncertmeistari, kas to zina, respektē šo problēmu.

Jubilejas koncerta otrajā daļā uz operas skatuves būs tāda uzdrīkstēšanās — skaists priekšnesums ar mūsu slaveno ģitāristu trio. Aivars Hermanis, ko visu mūžu esmu apbrīnojusi, Mārcis Auziņš un Kaspars Zemītis. Mārcis Auziņš taisa aranžijas, un es domāju — ārprāts, ja viņš man paprasīs kaut ko par tonalitātēm! Tajās varu apmaldīties kā trijās priedēs. Un viņš tieši prasa: «Tad mēs tur modulējam par pustoni?» Es: «Laikam jā.»

Man pie notīm ir jāsēž un jāburas. Jānis Lūsēns, ilggadējs skatuves partneris un domubiedrs, arī ir pieradis pie tā.

Ar Jāni iepazināmies Putnu operā. Un arī ar Ingu Ulmani, kam tur bija Zvirbulēna loma. Viņš mani uzrunāja: «Es dzirdu, ka mums «klapē», varbūt provējam dziedāt kopā? Kaut ko tādu kā Montserrata Kavaljē ar Frediju Merkūriju?» Liekas, pirmie Latvijā sākām sadarbību, ka estrādes dziedātājs dzied kopā ar operdziedātāju.

Operā man ilgu laiku bija cīniņš ar dažādiem pedagogiem, vai šos žanrus var miksēt. Bet mana lauku cilvēka intuīcija teica, ka varu to darīt. Iznāca pasakaina programma! Jānim Lūsēnam arī labi strādā intuīcija, un viņš vienā jaukā dienā saka: «Ir tādas dziesmas, kuras rakstu, domājot par tavu balsi. Izvēlies partneri! Tas būs skaists, stundu garš koncerts, kurā būs dziesmas ar latviešu dzejnieku vārdiem.»

Man vispār patīk dziedāt latviešu valodā. Mūzikā skaistie dueti pārsvarā ir rakstīti mecosoprānam un tenoram. Tā man Ingus Pētersons atausa atmiņā. Bijām sadraudzējušies, operā dziedot Karmenā. Viņš saka: «Protams, Kristīne, ar tevi vienmēr!» Tā paralēli manai operas dziedātājas dzīvei dzīvo, kā es saku, vieglais estrādes kamermūzikas žanrs.

No tavām izrādēm prātā visvairāk palikusi ir Žorža Bizē Karmena, esi dziedājusi galveno lomu pat trijos iestudējumos.
Jā! Mūžīgās tievēšanas, ņemšanās ar Karmenām — tas tiešām bijis lielākais piedzīvojums manā operas dzīvē. Vienmēr jocīgi likās, ka jāliek uz galvas melnie mati. Arī stiprs grims. Tik ļoti nav mans…

Bet foršais mākslā — tu esi cits, vienkārši ej un dari!

Pati pirmā Karmena man bija Gunta Gailīša režijā 1997. gadā. Jau repertuārā esoša izrāde, kurā es kā jauna soliste vienkārši ielēcu. Toreiz vēl bija juku laiki, operā remonts.

Kad atgriezāmies Baltajā namā no telpām Āgenskalna vecajā televīzijā, bija ārkārtīgi stilīgais Alvja Hermaņa Uguns un nakts iestudējums, kur Spīdolu dziedāja Solveiga Raja. Biju Ragana, kas izvirpuļoja ļoti mazā lomiņā. Mana pirmā loma uz operas skatuves!

Tad vēl skaitījos stažiere — «vecajos laikos» bija tāda sistēma. Nesen mājās atradu līgumu. Mani darbā pieņēma toreizējais operas direktors Ivars Bērziņš, bet uzaicināja maestro Aleksandrs Viļumanis.

Tad nāca jaunā vara, direktors Andrejs Žagars, bija lielā atdziedāšana topošajam galvenajam diriģentam Gintaram Rinkevičam. Viņš nepazina mūs, latviešu dziedātājus, viņam bija pilnīgi vienalga, vai esi jauniņā Zadovska vai kāda vadošā soliste.

Revolūcija operā?
Jā, tā varēja to nosaukt. Absolūti neesmu konkursu cilvēks, kas nostātos uz skatuves un bez tirināšanās nodziedātu. Man ļoti vajadzīgs ir kostīms un orķestris.

Bet man paveicās. Gintars Rinkevičs mani ievēroja, tiku pie pirmās skaistās lomas.

Šo lomu, Fenēnu Verdi operā Nabuko, dziedu joprojām — meiteni ar pērļu kroni galvā. Fantastiskais Kristīnes Pasternakas kostīms! Kroni regulāri vairāk nekā 20 gadus lieku galvā, katru reizi paskatos, kā pērlītes nobružājas. Arī dziedot pērlītes vibrē un skan. Bet tas pieder pie mūsu profesijas: jātiek galā ar kostīmu un rekvizītiem.

Vai tev ir savs stāsts par Andreju Žagaru?
Mēs bijām pazīstami, pirms viņš kļuva par direktoru operā. Mans draugu pulks strādāja leģendārajā kafejnīcā Osīriss. Atceros iepazīšanos ar Andreju kafejnīcā — uzreiz «klapē»! Ir, par ko pasmieties, parunāt. Tā tolaik bija tik pašsaprotama vieta, kur iegriezties! Elitāra vieta, kur smaržoja pēc labas gaumes un labiem ēdieniem.

Daudzi kolēģi uzskatīja, ka manām lomām ir saistība ar to, ka mēs ar Žagaru esam draugi. Bet patiesībā dziedot es dabūju daudz vairāk suku no jaunā direktora nekā daudzi citi.

Pirmkārt, viņš pats bija disciplinēts. Tas skaistums un elegance — tā bija disciplīna.

Andreja laikā sākās dziedātāja strādāšana ar sevi aktieriski. Piemēram, slavenā «zviedru Karmena». Operas darbība notiek tādā kā bomžu vidē, finālā Karmena tomēr iznāk sarkanajā kleitā. Uzdevumi, kas bija jāveic man kā dziedātājai, sākumā likās prātam neaptverami.

Dziedāji arī izcilajā Andreja Žagara Pīķa dāmā, ko pēc viesizrādēm Francijā ārzemju kritiķi nosauca par pasaulē labāko šīs operas iestudējumu.
Jā, tur es dziedāju kopā ar savu mīļo Kristīnīti, ar Kristīni Opolais. Ļiza un Poļina.

Esi piedalījusies meistarklasēs Itālijā, Vīnē un Vācijā, uzstājusies uz vieniem skatuves dēļiem ar cilvēkiem, kas tagad dzied Metropoles operā un La Scala. Vai arī tu būtu varējusi aizbraukt no Latvijas?
Ārzemju prese, kas rakstīja par mūsu izrādēm, bieži priecājās par manu balss tembru. Man varētu būt bijušas iespējas. Bet mums ar Kristīni Opolais ir atšķirīgi vecumi, burtiski pēc pāris gadiem viss mainījās. Parādījās mācību programmas, par kādām es varētu tikai sapņot.

Tas bija viens no maniem lielajiem strīdiem ar Andreju: tev par maz motivācijas, tu par slinku!  Bet tiešām varu pateikt: es arī tik ilgi gaidīju savu vīru, sagaidīju Andri [Keišu, Jaunā Rīgas teātra aktieri]. Labprātīgi no viņa braukt prom uz ārzemēm — ne par kādu naudu! Mūsu dvīņu piedzimšana 2007. gadā ielika rāmī — tu esi ne tikai dziedātāja, bet arī mamma. Nav vairs nekāds noslēpums, ka mūsu meitiņa ir ar īpašām vajadzībām.

Karjeras, kādas ir mūsu izcilajām dziedātājām, — es varu tikai apmēram iedomāties, ko tas no viņām prasa. Esmu runājusi arī ar Elīnu [Garanču] — tur ir auklītes un auklītes.

Mūsu ģimenē auklīte bija viena — no bērnu sešu līdz desmit gadu vecumam. Īsts ģimenes loceklis, uzticības persona, kuru bērni joprojām atceras.

Bet mammas funkciju tomēr neviens nevar izpildīt. Pašsaprotami, ka es paliku Rīgā. Nezinu, kur es vēl pasaulē būtu varējusi nodziedāt tik skaistas mecosoprāna lomas. Esmu ļoti apmierināta. Man nekā nav trūcis. Karjera ārzemēs gan ir arī saistīta ar pavisam citu samaksu, bet esmu vienmēr smējusies: ne es biju bagāta, ne būšu. Nekad neesmu atļāvusies sevi celt debesīs. Lai gan, kā saka [bērnības draudzene no Jaunpils] Baiba Sipeniece, «augstu mēs sevi nevērtējam, bet zemu «točna» arī ne.»

Latvijas Nacionālā opera jau nav nekāda provinces opera.
Jā. Arhīvos, ko tagad lasu sava jubilejas koncerta dēļ, īpaši saistībā ar Andreja Žagara laikiem, ir, ko redzēt! Milzīga ārzemju kritiķu un žurnālistu interese. Mūsu operas festivālu, kas regulāri notika jūnijā, taču arī ierosināja Andrejs.

Es vēl atceros laikus, kad mēs no Jaunpils vidusskolas braucām uz operu. Atceros izrādi, kurā dziedāja Inese Galan-te, tas varēja būt Rigoleto. Mūsu klase sēdēja beletāžā vai pirmajā balkonā. Paskaties uz leju — 10 cilvēku, kādā vietā vēl viena grupiņa. Tā nebija pustukša, tā bija tukša opera! Žagara laikā zāle pildījās, pildījās un pildījās. Cilvēki speciāli brauca pāri Baltijas jūrai ar prāmi no Zviedrijas.

Vai operas solisti vēro, cik pilna ir zāle?
Ar kolēģiem esam runājuši par to, ko kāds nodēvēja par klusuma enerģiju. Patiesībā klusumam ir tāda skaņa, tāda enerģija, ko nevar aprakstīt, tikai sajust. Ir reizes, kad zālē ir pilnīgs, milzīgs klusums. Publika, tas cilvēku blāķis, ir liels izrādes partneris. Un ir izrādes, kurās — tidin! — krīt numuriņi. Cilvēki šķauda, klepo, iet ārā.

Liekas, izrādēm ir kāds zvaigžņu stāvoklis. Dažreiz kaut kas tevi vienkārši paņem un nes. Un arī publika tad nes uz rokām māksliniekus. Esmu bijusi zālē izrādē Turandota, kurā dziedāja Ieva Kepe un ķīniešu tenors Vorens Moks. Kad Turandota finālā iznāca, man bija sajūta, ka māja uzsprāgs, visa lielā lustra vibrēja. Draugs blakus tā kliedza, ka es teicu: «Tu nokritīsi pāri beletāžas apmalei.» Nemūžam nevaru to izrādi aizmirst.

Tagad, kad bērni paaugušies, plāno nopietnāk atgriezties mūzikā?
Nē, patiesībā uz jaunām lomām operā vairs nestartēju. Esmu ārštata soliste, paretam aizstāju kādu apslimušu kolēģi. Esmu pensijā. Izrādās, vēl pēdējos gadus strādājot teātrī, man jau sen bija iespēja aiziet izdienas pensijā. Vienam gudram cilvēkam, grāmatvedei, parādīju algas dienā ienākušo īsziņu. Viņa jautāja: «Tas ir nopietni?» — «Jā, tas ir Latvijas Nacionālās operas pārskaitījums, alga.»

Viņa pēc brīža man zvanīja: «Vai esi pievērsusi uzmanību, kāda tavā gadījumā ir izdienas pensija?» Salīdzinot papīrus, lēmums bija nežēlīgs. Pirms trīsarpus gadiem uzrakstīju atlūgumu.

Jau ilgi biju domājusi, ka slodze ir par traku. Mēs, mecosoprāni, dziedam gan valdnieces, gan tjotkas, kā es saku. Rak-sturlomas — tas ir kalambūrs, daudz laika pavadi darbā. Man slīdēja no rokām ārā meitiņa, ar viņu kopā bija auklīte. Ādams sāka iet skolā, bija arī viņam jāpalīdz, bet tu esi nervoza, pārstrādājusies. Nekādas jēgas!

Esmu apmierināta ar šo lēmumu. Bija pusgads, kad bija puņķi un asaras, pelēkās peles sindroms, bet tad uzreiz nāca interesants projekts. Atkal saņemšanās: būt formā, svītrot maizi no ēdienkartes. Man patīk dzirdēt: «O, cik tu labi izskaties!»

Kāds komentāros internetā bija ierakstījis: «Nu gan svētā atradusies, bērnu dēļ aizgāja no operas.» Kā var cilvēks, kurš varbūt nav sastapis bērnu ar īpašām vajadzībām, rakstīt tādu komentāru?

Ilgu laiku atturējies publiski runāt par meitiņu.
Ticu, ka izrunātam vārdam ir milzīgs spēks. Tā interese: kas jums tur ir, un kā tad viņa izskatās? Man bija sajūta, ka es sava bērna klātbūtnē viņu aprunāju. Tas tā krita uz nerviem, ka Andrim teicu: «Ir problēma, bet varbūt nesaucam to tajā nosaukumā. Sindromam ir otrs medicīniskais nosaukums «trisomija», ko neviens nepazīst.»

Ja kāds izlasīs šo interviju, iespējams, apdomāsies, vai vajag apsaukāt: «Tā kā tādi dauņi!» Tas ir tik sāpīgi, ja jūs to zinātu! Un tas ir personīgi. Pieauguši cilvēki apsaukājas, aizskarot mani kā mammu pašā jūtīgākajā punktā.

Savai osteopātei dakterei Andai Polnai gan teicu: dodiet manu telefona numuru vecākiem, lai viņi zvana. Izstāstīšu, ka nav tā, kā sākumā liekas. Arī feisbukam ir spēks. Tas, kam mēs ar Andri gājām cauri… Par viņu vispār nerunāsim — spēlēt vadošās lomas un paralēli šo visu menedžēt! Tāda tēta kā Andris, domāju, nav pasaulē otra. Attiecības ar bērniem viņam ir vienkārši fenomenālas, viņš ir izcils tēvs, ne tikai izcils aktieris.

Magdalēna ir tikusi aizvainota?
Nē taču! Tie mūsu pilnīgi neticamie stāsti — pie Maskavas fizioterapeitiem, pie mūsu osteopātiem, uz delfīnterapijām… Uz osteopāta galda Magdiņa bija jau trīs nedēļu vecumā. Un tad pēkšņi septiņu gadu vecumā redzi šo pasākumu augļus! To nevar aprakstīt, to var saprast tikai mamma, kam ir tāds bērns. Tā ir dzīva, staigājoša mīlestība. Bērnam ir labi. Gan vēlāk nekā citi, bet esam tikušas pat līdz burtu rakstīšanai.

Vislielākais skolotājs Magdalēnai ir brālis. Ādams ir bijis tik saprotošs, izpalīdzīgs! Tagad brālis pamazām iet savos draugos, sākas pusaudža dzīve, un man tiešām gribas palaist viņu brīvajā darīšanā, puišu lietās. Paldies Dievam, ka esmu prom no štata darbavietas. Varu izvēlēties, ko dziedāšu un ko ne.

Kādreiz domāju — vecums cienījams, pieredze liela, jāiet kaut kur par direktori. Bet tajā pašā laikā skatos — cilvēki, kuriem ir vara, mūsu valstī mainās ne uz to labo pusi. Tāpēc man gribētos palikt pie sevis. Cenšos sevi turēt formā kā dziedātāja.

CV

Dzimusi 1969. gada 12. martā
1995. gadā ieguvusi maģistra grādu Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā
Papildinājusi zināšanas meistarklasēs ārzemēs
LNO soliste no 1994. līdz 2014. gadam
Uzstājusies Somijā, Nīderlandē, Lielbritānijā, Taivānā, Francijā, Zviedrijā, Dānijā, Vācijā, Beļģijā, Krievijā, ASV, Kanādā, Igaunijā, Lietuvā
Jāzepa Vītola Starptautiskā vokālistu konkursa laureāte (1994)
Saņēmusi Spēlmaņu nakts balvu kā gada labākā dziedātāja par Karmenas lomu (2001)
Vīrs — JRT aktieris Andris Keišs, bērni Magdalēna un Ādams

Foto — Agnese Zeltiņa, Gunārs Janaitis un no privātā arhīva

Ofseta sarunbiedri

Uzņēmums Dardedze hologrāfija pirms 24 gadiem aizsākās ar hologrammu ražošanu, bet tagad lielāko daļu apgrozījuma veido ārzemju partneru pasūtītās grāmatas. Latviešu uzņēmuma darba valodas tagad ir angļu, norvēģu un dāņu

Mēs to saucam par mūsu miljonu mašīnīti. Modernākā ofseta drukāšanas iekārta, maksāja vairāk nekā 800 000 eiro. Visas papildu lietas, krāsas beigās veidoja to miljonu — uzņēmuma Dardedze hologrāfija pārdošanas direktore Sandra Šarlote Šomase ved ekskursijā.

Atrodamies vienā no trim tipogrāfijas angāriem industriālajā parkā netālu no Dienvidu tilta Rīgā. «Miljonu mašīnīte» Komori GL29 +C mūsu viesošanās brīdī ir nodrukājusi zviedru skolēnu darba burtnīcu ar uzdevumiem. Ātri žūstošas UV krāsas uzreiz ļauj papīra loksnēm veikt tā dēvēto pēcapstrādi — griešanu, locīšanu, skavošanu, līmēšanu. Strādājot ar vecākām tipogrāfijas mašīnām, būtu jāgaida 24 stundas, līdz krāsa nožūst un klients var saņemt pasūtījumu.

«Zviedri jau sāk gatavoties nākamajam mācību gadam, pašlaik tiek drukāti mācību līdzekļu «pilotprojekti», vasarā nāks lielās tirāžas skolas sezonai,» komentē Sandra. Dardedze hologrāfija sadarbojas arī ar pasūtītājiem Vācijā, Austrijā, Nīderlandē, Norvēģijā, Somijā, Dānijā. Eksports šobrīd veido 70% no apgrozījuma.

Cīņai ar viltojumiem

Jaunā iespiedmašīna nopirkta par riska kapitāla investīcijām, kas jāatdod piecu gadu laikā. Lielākās cerības ar to saistās nevis grāmatu iespiešanas, bet reklāmas laukā. «Bukleti, brošūras, plakāti,» uzskaita pārdošanas direktore. «Izvērtējām, ka ar esošo tehnisko parku to nevaram izdarīt, jāaizņem nākamais līmenis. Izvēlējāmies atbilstošu iespiedmašīnu.»

Dardedze hologrāfija valdes priekšsēdētājs un lielākais akcionārs Guntis Vucens uzņēmumu pirms 24 gadiem gan neesot sācis ar plāniem par reklāmas materiālu vai grāmatu ražošanu eksportam. Vajadzība bijusi ļoti lokāla un specifiska. «Forša biznesa ideja — Latvijā pirmā hologrammu ražotne,» stāsta viņa kolēģe Sandra. «90. gados bija daudz viltojumu, cilvēkiem vajadzēja aizsargāt sertifikātus, veidlapas, izglītības dokumentus. Hologramma ir drukas materiālu aizsargmehānisms, folijas uzlīme, kas nav viltojama. Mums visiem izglītības dokumentos ir hologrammas.» Dardedze — varavīksne, un arī hologrammas mirgo dažādās krāsās, tā radies uzņēmuma nosaukums. Sākotnējā doma par hologrammu ražošanu ātri vien ieguvusi plašāku elpu. «Klientiem jau vajag to hologrammu kaut kur iestrādāt, un bieži vien citas tipogrāfijas nezināja, kā to darīt. Tā nopirkām pirmo tipogrāfijas mašīnu,» skaidro Šomase.

Nu jau labu laiku hologrammu ražošana un tipogrāfijas darbi ir atdalīti. Tagad par hologrammu atzaru ir atbildīgs meitasuzņēmums Hologrāfija.

Bet Dardedze hologrāfija pārrauga reklāmas materiālu — bukletu, reklāmas lapu, vizītkaršu — un grāmatu drukāšanu. Vēl cits meitasuzņēmums Digifix atbildīgs par digitālo druku — atšķirībā no ofseta tā ir piemērota arī tirāžām, kas mazākas par 200 eksemplāriem. Sandra Šarlote Šomase ir Digifix vadītāja.

«Grāmatas sākām ražot 2007. gadā, kad es pievienojos uzņēmumam Dardedze hologrāfija,» atceras enerģiskā sieviete. «Tā ir mazliet cita tehnoloģija, piņķerīgāks, sarežģītāks, izaicinājumiem bagātāks produkts.» Paradoksāli — pirmos grāmatu pasūtījumus viņi sākumā nodevuši konkurentiem, jo sapratuši, ka netiks galā. Mazpamazām zināšanas izdevies sakrāt, lieta aizgājusi. Sākumā eksporta apjoms, kurā tagad lielāko lomu spēlē grāmatu druka, veidoja 20—30% no saražotā. Pamazām proporcijas mainījās uz pretējo. «Skandināvijā ir augstas darbaspēka izmaksas, ir tendence, ka tipogrāfijas slēdz, viņi nespēj konkurēt Eiropā,» saka Sandra. «Arī Latvijā no uzņēmumu reģistrā esošajām 200 tipogrāfijām reāli darbojas kādas 20. Aptuveni desmit ir tādas, ar kurām ir interesanti kopā attīstīties, bīdīt nozari uz priekšu.»

Lielāko konkurenci eksporta tirgū veido Polijas un Lietuvas uzņēmumi. Ar citu Latvijas tipogrāfiju pārstāvjiem, piemēram, norvēģiem piederošo Livonia Print, ārzemēs ceļi krustojoties reti. «Bet mūsu profils nav lieltirāžas grāmatas, 100 un 200 tūkstoši. Mums ir vidējais profils, kurā jūtamies labi. Sākot no 500—1000 eksemplāriem līdz 10 tūkstošiem eksemplāru.»

Viss grāmatu spektrs no parastām melnbaltām lasāmajām grāmatām līdz krāsainiem mākslas katalogiem cietos vākos, Šomase rāda paraugus. «Lai cik tas būtu dīvaini, ar lielākajām Latvijas izdevniecībām nemaz nestrādājam. Tagad arī diezgan daudz privātpersonu sāk izdot grāmatas, nodibina tam fondus. Ja tev ir, ko teikt, kāpēc ne? Mūsdienu vide ir ļoti atvērta.» Dardedze hologrāfija specifika neesot fantastiski radoši produkti, grāmatas, kas ir dažādi atlokāmas, ar caurumiem un auklām. «Vairāk taisām standartizētas lietas ar knifiņiem. Piemēram, krāsainas malas grāmatām. Spēlējamies ar dažādiem efektiem,» sarunas biedre kā piemēru parāda jaunās latviešu interjera dizaineres Daces Stabulnieces Dizaina kamasutru. Rozā vāks un zaļš lapu «vēdeklis». Medicīnas žurnāls Doctus un kultūras žurnāls Veto jau gadiem ir uzticīgi tikai uzņēmumam Dardedze hologrāfija. Tipogrāfija drukājusi arī pirmo žurnāla Ir izmēģinājuma numuru un oligarhu sarunām Rīdzenē veltīto speciālizdevumu aizpērnajā vasarā. «Abiem ir saglabājies drukas makets, pēc gadiem tam būs vērtība,» paziņo  Sandra.

Meitenes sarkanā

«Latvijā klienti mūs zina, jau ilgi strādājam šajā sfērā. Sen vairs neviens nejautā, kāda mums saistība ar krīzes centru Dardedze,» Šomase smaidot piemin nosaukumu sakritību.

«Klientu lokā esam pazīstami ar to, ka esam komunikabli, radām pievienoto vērtību produktiem. Mūsu pārdevējas poligrāfijas sfērā ir ļoti populāras, visi uzskata, ka es darbā pieņemu tikai modeles. Aktīvas, foršas. Bet tas tikai liecina par to, ka cilvēks darbā labi jūtas.

Meklējam veidus, kā sevi pasniegt citādi. Piemēram, reiz izstādē mēs, meitenes, bijām visas sarkanā. Tevi jau pamana — atkal tā Dardedze

Interesants ir stāsts, kā Sandra pati izveidojusi veiksmīgu karjeru nozarē, kur tradicionāli pārsvarā darbojas vīrieši. «Nekad dzīvē neesmu rakstījusi CV. Valmieras Multiklubā, kur strādāju par menedžeri, cilvēki teica — tu vari kaut ko vairāk! Izdomāju pārcelties uz Rīgu, aizpildīju pieteikumu biroja administratores amatam Dardedze hologrāfija. Man nebija ne jausmas, kas vispār ir poligrāfija. Nākamajā dienā saņēmu zvanu: nāc uz darba interviju! Izaugsme bija ātra, cilvēki arī šeit pamanīja, ka varu ko vairāk. Menedžere, kam šobrīd pati esmu priekšniece, piedāvāja bosam, ka grib mani ņemt par savu asistenti. Diezgan ātri uzņēmumā saprata, ka es protu pārdot, pārcēla par pārdošanas menedžeri. Mani pašu aizrāva, ka uzņēmuma vadītājs jau no pirmās dienas ļāva man realizēties. Es arī saviem darbiniekiem tāpat uzticējos. Nu četrus gadus esmu uzņēmuma vadības komandā, kopā bīdām procesus un stratēģijas.»

Poligrāfijas sfēra ir dievīga, ar patosu paziņo Sandra. Ir liels azarts atrast lietas, kas palīdz attīstīties uzņēmumam un arī nozarei. Viņa ir pārliecināta, ka 130 cilvēku kolektīvam darbs Dardedze hologrāfija vienkārši patīk. «Kadru mainība ir vienīgi iekārtu operatoru rindās, administrācijā tā ir maza. Ja cilvēki aiziet, tad uz citu sfēru, nevis pie konkurentiem. Starp citu, pie mums strādā arī divi patvēruma meklētāji. Paši pieteicās, atnāca uz darba interviju. Labi darbinieki, strādā pie drukas iekārtām.»

Sandra Šarlote Šomase tomēr negrib izlikties, ka darbs ir vienīgi medus maize. «Bija sāpīgi iekritieni Anglijas tirgū — pasūtītāji vienkārši pazuda un nesamaksāja. Izrādās, ārzemēs tu vari aiztaisīt uzņēmumu ciet un palikt otram parādā. Latvijā situācija ir drošāka. Ir tādi klienti, kam biznesā kaut kas saiet dēlī, bet viņi meklē kompromisu, kā savas saistības sakārtot ilgākā laika posmā. Arī bizness jau ir, kā kāzās saka, kopā gan priekos, gan bēdās. Mēs neizejam uz konfliktiem, sēžamies pie sarunu galda. Ja nevaram sadalīt, kurš ir vainīgs — dizainers vai tipogrāfija —, tad dalām vainu uz pusēm.»

Lai arī Dardedze hologrāfija lielā pieredze ļāvusi izveidot striktu mehānismu materiālu pārbaudei pirms drukāšanas, pagājušā gada decembrī gadījusies ļoti nepatīkama situācija ar valstī zināmu dizaina aģentūru. «Ja redzam, ka naudu nekādi nav iespējams piedzīt, izrakstām kredītrēķinus. Un pierakstām — cerams, ka jums mūsu uzdāvinātā nauda ļaus tikt vaļā no savām ķibelēm,» vienā mierā runā pārdošanas direktore.

«Protams, arī ārzemēs viss bizness balstās komunikācijā. Mūsu darba valodas — angļu, norvēģu un dāņu. Regulāri dodamies vienas divu dienu komandējumos. Uzturēt biroju ārzemēs būtu daudz dārgāk. Esam tuvu klientiem — ja kaut ko vajag, uzreiz lidmašīnā un braucam.»

Grāmatu bizness visā pasaulē piedzīvo kritumu, jo jaunajai paaudzei izveidojušies digitālie paradumi, toties reklāmas materiālu ražošana joprojām iet plašumā. «Klienti cenšas izdomāt arvien kaut ko jaunu, piemēram, uz šokolādes iepakojuma drukāt logotipus. Tagad ir moderni radīt leģendu, stāstu,» tendences raksturo Sandra Šarlote Šomase. «Latvijā cilvēki ir sākuši ļoti piedomāt, lai reklāma būtu skaista, gaumīga. Vairs nav tā, ka būtu kaun-s drukāt to, ko klients ir atsūtījis. Agrāk tādi gadījumi bija. Cilvēki jau nezina, ka tā ir dizainera kļūda — var nodomāt, ka nodrukāts ir briesmīgi.»

Zero waste aktīvistus Dardedze hologrāfija pārdošanas vadītāja var mierināt ar paziņojumu, ka tipogrāfijai ir FSC ekoloģiskais sertifikāts: gan papīrs, gan krāsas ir videi draudzīgas.

«Arī glancētie izdevumi atbilst FSC prasībām, ja bērns tos nejauši pagaršos, nekas nenotiks!»

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

«Tās ir ambīcijas. Mūsu uzņēmumam ir plāns izveidot holdingu ar 100 uzņēmumiem. Tur būtu ne tikai poligrāfija, arī, piemēram, dizains. Dzinējspēks ir arī darbinieki, par kuriem tu esi atbildīgs. Cilvēki, kas ir lojāli, ir tava biznesa pamatelements. Un, protams, mūsu attīstības partneri, kā mēs saucam konkurentus.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

«Pārāk liela uzticība jauniem klientiem. Šādi esam zaudējuši diezgan daudz naudas, taču tas ir arī devis sapratni, kas ir mūsu klients, kā viņš reaģē, kā mēs varam sadarboties. Arī uzņēmuma iekšienē bijuši vairāki gadījumi, kad ar bosa uzticēšanos darbiniekiem ir iebraukts auzās. Bet tāpēc jau nepārstāsi uzticēties!»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

«Ja deg acis par kādu lietu, tad tā ir jārealizē. Bailes ir jāmet pie malas, arī nauda nav izšķirošais. Filozofēt, gadiem gaidīt — tad nekas nesanāks.»

«Zviedri jau sāk gatavoties nākamajam mācību gadam, pašlaik tiek drukāti mācību līdzekļu «pilotprojekti», vasarā nāks lielās tirāžas skolas sezonai.»
Foto — Ieva Salmane

Gints Neimanis, pašapkalpošanās vitrīnas ierīkotājs

Rekur telefonā ir lietotne Kasa! Lampas varu ar Wi-Fi starpniecību attālināti ieslēgt un izslēgt, Gints Neimanis rāda, sēdēdams Rīgas kafejnīcā. Novembra beigās viņš lauku mājās Rīvēnos pie Dikļiem ceļa malā ierīkoja ābolu pārdošanas vitrīnu. Privātveikals Jelgavā atdeva par brīvu, ierīce bija sabojājusies. «Viss ģeniālais ir vienkāršs. No mājas izvilkts kabelis, vitrīnā deg vecā kvēlspuldze, kas izdala siltumu. Kad spīd saule, spuldzi izslēdzu. Vienu nakti Dikļos bija mīnus 20 grādu, tad vitrīnā bija mīnus viens. Pilnīgi okei!»

Blakus vitrīnai nolicis arī saplākšņa ābolu, apvilcis ar spuldzīšu virteni. «Tēvs divos naktī bija piefiksējis, ka baļķvedējs ir piestājis. Cilvēks strādā, acīmredzot grib kaut ko uzgrauzt.» Rīvēni atrodas sīkā Kocēnu—Mazbrenguļu ceļa malā, bet tas iziet uz Valmieras—Limbažu šoseju. Divu kilometru attālumā ir Dikļu pils. Taču daudzi tagad brauc ekskursijās tieši uz Rīvēnu vitrīnu.

Agronoms Gints Neimanis vecāku mājās kopš 2000. gada iekopis 10 ha ābeļu stādījumu, vada augļkopības kooperatīvu Zelta ābele, kura biedri ir visā Latvijā.

Neparastākas aktivitātes Rīvēnos sākās pagājušajā vasarā. «Laba raža, sapratām, ka paši nepaspēsim salasīt, piedāvājām pašlasīšanu,» stāsta Gints. «Cenu uzlikām simbolisku, nesvērām. Visi bija priecīgi!» Ar ziņu par to feisbukā dalījās ap 3000 cilvēku. Atbraucis pat bijušais Zemkopības ministrijas parlamentārais sekretārs Ringolds Arnītis, kura vecāki ir no Valmieras. «Viņš gatavojās priekšvēlēšanu kampaņai, teica: tev tik daudz Share, manam labākajam sižetam bija tikai kādas 50. Arī ziemā vairāki, kas bijuši pašlasīšanā, atgriezās pirkt ābolus.»

Par vitrīnu iedomājās Ginta sieva Anda. «Citus gadus vienkārši izlikām ceļmalā reklāmu, ka pārdošanā ir āboli, taču latviešu mentalitāte ir tāda: ko nu iesim cilvēkus traucēt,» konstatē dārznieks. Jau vasarā viņi pie ceļa uztupināja bluķi ar kartupeļu kasti, piestiprināja konstrukcijai atstarojošo vesti. Rudenī vietā nāca nokrāsota vecāsmātes pūralāde. Vispopulārākā ir vitrīna. «Viens eiro par ābolu maisiņu, burciņa, kur vāciņā caurumiņš. Viss uz godaprāta. Vienreiz sapratām, ka kādam nav naudas pieticis, bet pēc laiciņa atkal uzradās vairāk, nekā vajadzīgs. Laikam bija atvedis parādu.»

Vitrīna redzama gan pa Rīvēnu, gan kaimiņmājas logu. Kā smejas Neimaņi, tēvs Harijs ir dežurants, mamma Maiga — operatore, kas ābolus sver. «Par palīdzēšanu esmu viņai sasolījis visādus labumus, jaunu siltumnīcu,» paziņo Gints. «Vienu svētdienu gan mamma teica: tas ir par traku. Vitrīnā ir pieci plaukti, var ielikt 15—16 maisiņus. Viņa tikko izlikusi, aiziet — jau viss tukšs. Saliek — tūdaļ atkal tukšs.» Arī Gints, kas ar ģimeni ziemā pārsvarā uzturas Rīgā, izjūt aktivitāti. «Feisbukā pat klasesbiedri no Olaines parādījušies — klausies, vai tu ar āboliem pie mums nebrauksi? Mēs vitrīnā ābolus tirgosim vēl martā. Bet aprīlis ir mēnesis, kad vajadzēs sākt strādāt dārzā.»

Ainavas kods

Inga Ābele velk paralēles starp vācbaltiešiem, kas bija spiesti aizbraukt, un 21. gadsimta latviešu emigrantiem,  kuri meklē ceļu uz mājām. «Ainava, ar ko cilvēks ir uzaudzis, ir ļoti būtiska, tā viņam ir vajadzīga visu dzīvi

Kafejnīca Mr. Biskvīts, Ingas Ābeles iecienītā rakstīšanas vieta Siguldā, pilna līdz malām. Viņa ar ilgām balsī atceras, ka regulāri iesprukusi te dažas stundiņas paklabināt datoru, kad tapis pēdējais romāns Duna. Tas bijis jau gandrīz gatavs, un, atgriezdamās mājās, Inga atjēgusies — pele un vads ir, bet klēpjdatora  nav. Viss sastrādātais vējā! Dzīvesbiedrs, gaisa balonu pilots Gunārs Dukšte vēsu galvu mudinājis braukt atpakaļ. Un tā arī bijis — kafejnīcas meitene smaidīdama gaidījusi rakstnieci, turēdama rokās viņas dārgumu. Inga to vienkārši aizmirsusi uz galda.

Arī picērijā, kur beigās apmetamies, Ingu pazīst. Viņa nesāk mētāt jokus ar personālu, bet izvelk no somas savu pēdējā laika «bībelīti». Pagājušogad latviski pārtulkota no Siguldas netālās Allažu muižas baronu pēcteča Herberta fon Blanhenhagena grāmata Pasaules vēstures malā. Atmiņas no vecās Vidzemes 1913—1923. Tā palīdzējusi Ingai, dramatizējot Latvijas Nacionālā teātra un režisora Viestura Kairiša vajadzībām fon Blanhenhagena laikabiedra, vācbaltiešu rakstnieka Zigfrīda fon Fēgezaka tetraloģiju Baltiešu gredzens, pirmizrāde bija februāra sākumā.

Nedēļu pirms tam Ināras Sluckas režijā dienasgaismu ieraudzīja Ingas Ābeles luga Meistars un Aleksandra par māksliniekiem Romanu Sutu un Aleksandru Beļcovu. Un Māra Ķimele Rīgas Krievu teātrī sākusi iestudēt lugu Sala (ar nosaukumu Jūras vējš).

Ābele dramaturģe atkal konkurē ar Ābeli rakstnieci, kurai Latvijas augstākās literatūras balvas vienu pēc otras atnesa romāni Klūgu mūks un Duna. «Rudenī mani uzaicināja Literatūras gada balvas žūrijā. «Tev šogad nav nevienas grāmatiņas,»» Inga smejoties komentē «prozas klusumu». «Neesmu gadus sešus neko lasījusi no citu uzrakstītā. Kā cietumā tupējusi ar saviem darbiem. Interesanti tagad no malas paskatīties uz tekstiem. Cik daudz šogad ir labu dzejas krājumu, kas bija jāizvērtē, cik — prozas! Un spožu tulkojumu! Vienkārši apbrīnojami. Bet es par nominācijām nedrīkstu runāt līdz 25. martam.»

Tu esi ziņkārīgs cilvēks, kas strādā ar vēstures materiāliem. Vai jau iepriekš biji uzdūrusies vācbaltiešu zudušajai pasaulei, kāda tā ir Baltiešu gredzenā un Pasaules vēstures malā?
Agrāk mani interesēja pasta vēsture — zirgu pasta stacijas; arī krogi kā sociāls fenomens. Tīkls, kur notiek sabiedriskā dzīve, kalpu līgšana, pat teātri spēlē. Ceru, ka kāds reiz izveidos tādu seno krogu karti. Piemēram, kad brauc no Rīgas uz Ērgļiem pa skaisto ceļu P4, redzi, ka tie vēl tur ir, pieauguši pilni ar mežu. Sila krogs, Desu krogs, Pelnu krogs.

2011. gadā iznāca fon Fēgezaka grāmata Senči un pēcteči, un mēs ar Gunāru aizbraucām ekskursijā uz Veselavas muižu, no kurienes ir Fēgezaka senči. Nopirkām grāmatu, tā tas sākās. Pēc tam nāca Baltiešu gredzens.

Nebiju padomājusi — visa zeme līdz agrārajai reformai taču bija muižu zeme! Kad tā tika sadalīta jaunsaimniecībās, cilvēki, kas tajās iegāja, rīkojās pēc muižas domas un līdzības. No Veselavas muižas vien iznāca ap 100 jaunsaimniecību. Viņi turpināja darīt, kā bija noskatījušies muižā, kā gadsimtiem bija iegājies. Tāpēc arī tautsaimniecības uzplaukums bija tik spējš. Simti, tūkstoši pārņem, daudzina vācbaltiešu ideju — kārtības un izaugsmes prasmi.

Bet pēdējā atmoda nāca pēc padomju haosa. Cilvēki neviļus turpināja kustēties tajā domāšanas sistēmā. Protams, gars bija dzīvs, bija arī atmiņas par pirmo Latvijas brīvvalsti. Bet reāli — visapkārt kolhozu grausti un govis, ko no mēsliem vilka ārā aiz astēm. Tāpēc varbūt tik grūti gāja uz priekšu, jo bijām iznākuši no aplamās sistēmas.

Mana draudzene Juglā saka: «Mums plīst māja.» Milzīga māja plīst un brūk! Balkoni krīt. Bet muižu mājas stāv, mēs tajās arvien dzīvojam. Vācbaltiešu mūri!

Apbrīnoju trauslo rieksta čaumaliņu — Ungurmuižu. Domāju — kāpēc to 1905. gadā zemnieki nenodedzināja? Jo tik mīloša, aktīva un radoša ģimene, kādi bija Kampenhauzeni acīmredzot rada savstarpēju mīlestību. Uzticību no abām pusēm.

Šo savstarpējo uzticību esam saukuši arī par «verdzības gadsimtiem».
Katrs jauns Eiropas civilizācijas posms ir nācis pēc kārtējā sabrukuma, ļoti asās formās, nepatīkamās. Piemēram, krusta kari Baltijā. Manuprāt, tā tomēr bija neveiksme — tādā veidā iepazīstināt ar Jēzu. Pagāja vairāk nekā tūkstoš gadu kopš Kristus dzimšanas, un tad vara uzdrošinājās viņa mācību, kas ir tīra mīlestība, padarīt par varmācību. Kaut gan Bībelē ir teikts: «Visi, kas ņem zobenu, no zobena aizies bojā.»
Tur arī slēpjas [izrādes Baltiešu gredzens varoņa] Aurela fon Heidenkampfa traģēdija — es ne pie kā neesmu vainīgs, esmu te dzimis, bet vai tad mani senči šo zemi neiekaroja, cilvēkus nepaverdzināja? Ko man ar to iesākt?

Un tomēr, kad Vācu ordenis pirms 800 gadiem šeit atnāca un nodibināja Terra Mariana — Māras zemi —, nebija te tādas latviešu tautas, turklāt laimīgas. Te dzīvoja naidīgas baltu ciltis, kas smagi atmaksāja cita citai — aci pret aci un zobu pret zobu, pilni vezumi ar nocirstām galvām. Sveša vara iemācīja slēgt mieru un noturēties pret pārkrievošanu.

Mūsdienu latviešu nācija ir vācbaltiešu rokdarbs, radījums — rakstu valodas aizsākumi, literārās valodas veidošanās, Bībeles tulkojumi, pirmās lugas, gaume, visu pat nenosaukt. Ietekmes ir dziļas. Zemnieku brīvlaišana, skolas, grāfs Cincendorfs ar savu hernhūtiešu brāļu draudžu kustību — patiesībā milzīgs atbalsts latviešiem.

Ko tu kā dramatizētāja esi izvēlējusies par galvenajiem akcentiem Baltiešu gredzena atmiņu gūzmā? Milzīga, smaga grāmata, teici, ka lasot izlauza locītavas.
Lugas otrais cēliens vairāk ir par vācbaltiešiem, bet pirmais ir vispārcilvēcisks. Es pati biju Aurels, kad to rakstīju. Mēs šobrīd ar Aurelu pat gandrīz esam viena vecuma. Viņš bijis 20 gadus prom no dzimtenes un nāk atpakaļ, viņu sagaida atmiņu tēli. Tie uzrunā un nedod miera. Aurels redz, cik vācieši ir pieķērušies šai zemei un cik palicēji grūti strādā pēc agrārreformas, tikpat kā zemnieki. Un nekas vairs nav atlicis pāri no vecās pasaules. Bet zeme ir, ainava ir. Ainava, ar ko cilvēks ir uzaudzis, ir ļoti būtiska. Viņš to nevar izraut sev no sirds.

Vasarā biju Noričā, Austrumanglijas Universitātē, tulkotāju un rakstnieku vasaras skolā. Sastapu lietpratīgu redaktoru Bilu Svensonu, un viņš teica, ka viņam patīk mani stāsti, jo tur ir ainava. «Es pats esmu uzaudzis Norfolkā, caur ainavas kodu eju stāstā iekšā. Ja stāstā ir ainava, tad tas ir mans stāsts.»

Pirmais Baltiešu gredzena cēliens varētu būt arī par kādu cilvēku, kurš 20 gadus ir bijis prom Anglijā. Protams, ne gluži viss šeit gājis uz labo pusi, tās pamestās ēkas, drupas… Tad ir jāatloka piedurknes un jāķeras klāt — ja tas tev kaut ko nozīmē!

Hitlers 1939. gadā sauc vācbaltiešus atpakaļ, un viena no varonēm romānā saka: «Man būs bērns, bet te vairs nebūs vācu skolu.» Veca radiniece pārtrauc: «Jā, bērns, bet kapi! Kā var pamest kapus?» Kapsēta kā dārzs, kapu svētki. Viņiem kapu kultūra ir tāda pati kā latviešiem. Kad to lasu, tik ļoti visu pazīstu. Tas ir mans!

Nesen lasīju diezgan skarbu grāmatu. Jolanta Pētersone no zviedru valodas ir lieliski iztulkojusi Golnāzas Hašemzādes Bundes darbu Tie bijām mēs. Par to, kā šobrīd jūtas bēgļi Zviedrijā. Persiešu meitene mātei saka: «Mammu, paklausies: tēvs teica — tā kā šajā zemē nav apglabāts neviens, kurš tev pieder, šī zeme tev nepieder. Un tagad mēs esam apglabājušas tēti.» Bērns visu laiku domā, kā te varētu piederēt. Grib atrast jēgu. Māte dusmojas: «Nefantazē! Nekāda zeme nevienam nepieder, tā ir tikai patriotiska gvelšana. Turklāt tavu tēvu kremēja, zemē atrodas tikai viņa urna. Viņš nav daļa no Zviedrijas zemes.»

Vācbaltiešu aprakstos mūsu ziemeļu daba atšķiras no Rietumeiropas. Vācijas daba izrādās viņiem sveša.
Tas gan viņiem ir no mums, dziļā dabas izpratne. Kā viņi visi par to jūsmo! Ģertrūde fon den Brinkena, Briņķpedvāles īpašnieku atvase, apraksta, kā 1941. gadā ar vilcienu atgriežas no Vācijas apraudzīt tuviniekus Tukumā, un vagonā brauc arī elitāru vācu SS virsnieku sievas. Tās skatās pa logu un šausminās: «Šī mežonīgā zeme! Nav neviena liela veikala. Te visu vajag nolīdzināt. Uztaisīt platus, taisnus ceļus.» Meži, pakalni, mazie, vijīgie celiņi un taciņas viņas tracina.

Ģertrūde stāv blakus un domā — kā iespējams šīs zemes skaistumu nepamanīt? Arī Fēgezaks rakstīja par plašo, brīvo baltiešu zemi. Tur arī ir atšķirība starp vācbaltiešiem un tā dēvētajiem valstsvāciešiem. Izrādē Aurels izņem Madalēnei grābekli no rokām un saka: «Lēnāk! Jums, valstsvāciešiem, vienmēr patīk nodzīties.»

Arī man tas kaut kādā veidā labāk atslēdz Baltiju. Tā brīvā telpa «starp». Es labi pazīstu krievus, bet es neesmu krievs. Labi zinu skandināvus, arī Viduseiropu, Vakara un Rīteiropu, bet neesmu viņi. Tāds smilšu krasts, pati sevī ieslēpusies telpa.

Tu tagad kādu laiku dzīvo Siguldā, vai jūties te kā vietējā?
Es esmu kā Aurels. Pārāk daudzās vietās esmu dzīvojusi, lai no tām izvēlētos vienu. Latvija ir tā viena, ko izvēlos. Visas tās smaržas un ainava ir daļa no manis. Man tas ir nepieciešams — Daugava, Dīvaja, Gauja, Venta, Īvāni, Benislava, Rēzekne, Viļaka, Ventspils, Talsi, Rīga, jūra. Rīga ir mana māte. Kurzeme ir mana jaunība. Strādāju par zirgu treneri Oktes muižā, starp citu, barona fon Firksa vasaras muižā. Dzīvoju Baltajā mājā. Tur vēl bija visa muižas struktūra: Dārznieka māja, Baltā māja, Brūzis, muiža, staļļi, šķūņi, dīķi. Skaista vieta. Oktes muižā, starp citu, 1921. gadā tika likti pamati Latvijas braucamo zirgu šķirnei.

Ir Latvijas zirgu šķirne?
Uz to jau vairs nekoncentrējas. Globali-zācija, asinis saplūst. Tagad ir «Eiropas siltasinis» ar atzīmi — dzimis Latvijā. Toreiz, pēc Pirmā pasaules kara, to lietu risināja vienkārši — uz baronu ķēvju bāzes veidoja šķirni, bet ērzeļus ieveda un nosauca latviski. Piemēram, no Holandes importēto Oldenburgas ērzeli Neidhart — par Bajāru.

Kas tev lika izšķirties par tik radikālu dzīves pagriezienu — no zirgu treneres darba doties studēt dramaturģiju?
Man bija 26 gadi, un es ļoti gribēju studēt. Dramaturģiju? Tas bija gadījums. Ieraudzīju avīzē sludinājumu — uzņem studentus Kultūras akadēmijā. Nolēmu mēģināt. Dzīvē svarīgs ir sarunu biedrs. Tajā laikā man bija brīnišķīgi sarunu biedri — gan kursabiedri,  gan mūsu pasniedzēji. Tas bija viens varens laiks.

90. gadi bija skarbi, un es redzu, ka tomēr esmu deviņdesmito auglis. Ar izdzīvošanas cīņu, ar vērtībām, kuras pašam bija jāapliecina. Literatūra ir vērtība, kas man ir nepieciešama dzīvei.

Ievērību vispirms guvi kā dramaturģe ar lugu Tumšie brieži.
Jā, bez teātra ilgi nevaru un arī teātrī iekšā ilgi nevaru. Man laikam nervu sistēma ir baigi švakā, un teātris ir ļoti stiprs, kā tāda inde. Kad teātra kādu laiku nav, tad to atkal gribas. Aktierus vienkārši mīlu. Kā viņi piedalās tajā kopējā rituālā, uzbur izrādes pasauli! Kā Raupa dzejā — «piedraudi man ar savu mūžu!». Kad aktieris kāpj uz skatuves, neko vairs nevar ietekmēt — režisors un dramaturgs sēž malā un grauž nagus. Aktieris tajā brīdī ir karalis. Tā smalkā robeža, cik tālu viņš var iet, disciplīna, kas mijas ar absolūtu brīvību… Esmu pateicīga aktieriem, viņi ir dzīves modelis. Cik varam brīvības atļauties un cik pienākumu.

Skatos uz Aurelu un skatos uz Aleksandru Meistarā un Aleksandrā, viņi manā prātā satiekas. Aleksandra arī ir no muižniekiem, bet nāk no citas puses. Arī viņas dzimtu izputina boļševiki. Un no revproletvalsts atbrauc jaunkundze! No Petrogradas 1919. gadā!

Ināra Slucka ir uzbūvējusi tik līdzsvarotu saspēli! Ja Jānis Kronis kādā vakarā ir stiprāks, tad tā ir cita izrāde, un, ja Zane Dombrovska nopietnāka, atkal cita. Viņiem patiešām ir attiecības uz skatuves. Izrādi interesanti skatīties arī ideju vēstures aspektā. Māksla 20. gadsimta sākumā bija pāri visam, nebija tik politizēta, kā mēs tagad esam raduši domāt.

Māksla pat pāri privātam aizvainojumam attiecībās.
Jā, ja otrs cilvēks ir iekšēji liels, vari viņā lidot, un viņš nespēs tevi sāpināt. Neviens nevar vairāk sāpināt par vistuvāko, kad tas izrādās zemisks. Svešie jau neko nevar izdarīt.

Tagad rakstīsi grāmatu par Aspaziju jaunajā vēsturisko romānu sērijā.
Izrādi par Aspaziju [Aspazija. Personīgi, JRT] pabeidzu ar domu, ka atgriezīšos pie viņas. Tad vēl nezināju, ka tas notiks šādā veidā. Viņas dzeja man ir ļoti svarīga, ir jāstudē vēl — šķirot atpakaļ lappusi pa lappusei, salīdzinot un domājot. Tas ir darbs man pašai, kas nav saistīts ar termiņiem.

Termiņu tiešām nav?
Ir, bet vēl ir laiks. Interesants un smalks bija Ingas Žoludes darbiņš 1904 — stāsts par Melanholisko valsi un Emīlu Dārziņu. Jaunajā romānu sērijā viņa, šķiet, rakstīs par Jāni Poruku. Jānis jau bija 1904 kā Dārziņa draugs. Tā tas ir — kā klejot pa istabu anfilādi. Esi jau pabijis pie Aurela, pēc tam aizej pie Dārziņa, Aspazijas… Turpat blakus. Tā pasaule ir uzradīta, tālāk ejot, vienkārši atklāj jaunas telpas.

5 grāmatas, kas liek palūkoties uz Latviju no cita skatpunkta


Ģertrūde fon den Brinkena.
Nogrimusī zeme. Piedzīvojumi divos pasaules karos, boļševiku laikā un pēckara gados. Briņķu Pedvāles kungu atvases, dzejnieces un rakstnieces autobiogrāfiskas piezīmes. Skaista un spēcīga balss no Kurzemes vēstures, kas sniedzas līdz tagadnei.


Zigfrīds fon Fēgezaks.
Senči un pēcteči. Piezīmes no senās Livonijas vēstuļu lādes.
Fēgezaks savā gandrīz 90 gadus ilgajā mūžā atstājis izcilus darbus — liecības par Livoniju. 1960. gadā izdoto kultūrvēsturisko romānu iesaku lasīt, vienlaikus iepazīstot Veselavas muižu, Fēgezaka mātes atmiņām caurausto vietu.


Zigfrīds fon Fēgezaks.
Baltiešu gredzens.
Fēgezaka romāni Baltiešu traģēdija un Pēdējais cēliens apvienoti vienā darbā, kam tulkotājs piešķīris vāgnerisku vērienu, nosaucot grāmatu par Baltiešu gredzenu. Lasīšanu iesaku apvienot ar Ungurmuižas — Orellen — izzināšanu, iepazīstot šīs radošās un izdomas bagātās dzimtas — Kampenhauzenu — vēsturi.


Herberts fon Blankenhāgens.
Pasaules vēstures malā. Atmiņas no vecās Vidzemes.
Atmiņas nav rakstītas publicēšanai, varbūt tāpēc skarbākas un atklātākas par fon Fēgezaka romāniem. Latviski publicēta trešā atmiņu daļa, kas aptver autora studijas Tērbatā, Pirmo pasaules karu, dalību 1919. gada Brīvības cīņās landesvēra sastāvā.


Žans Pols Kofmans.
Kurzeme francūža acīm.
Franču žurnālists uz Kurzemi atbraucis 90. gadu vidū, lai sagatavotu materiālu par teiksmaino Kurlandi ceļojumu žurnālam. Secinājums? «Mēs pilnīgi noteikti atrodamies Eiropā, kas rotē ap lauku, mežu, baznīcas torni. Un tradīciju.»

CV

Dzimusi 1972. gadā kā Ingrīda Ābele
4 romānu, 3 stāstu krājumu, dzejas grāmatas un vairāku lugu autore
Saņēmusi 5 Latvijas literatūras gada balvas, Boņuka, Baltijas Asamblejas, Spēlmaņu nakts, Kilograma kultūras, Dzintara Soduma, Žaņa Katlapa, laikraksta Diena balvas
Darbi tulkoti angļu, franču, zviedru, dāņu, lietuviešu valodā
Dēls Brunis (25) un meita Līna (5)

Ar alerģiju pret plastmasu

12 gadus nodzīvojusi Francijā un Singapūrā, neirozinātņu doktore Ulla Milbreta atrada veidu, kā atgriezties mājās. Profesijā viņai darba Latvijā nav, bet top unikāla zero waste kafejnīca

Krūzes, kurās Johans salej tumšo dzērienu, no samaltām kafijas pupiņu miziņām ražojis Austrālijas uzņēmums Huskee Cup. Topošajai zero waste kafejnīcai Café M viņš ar sievu Ullu pasūtīs arī Taizemes bambusa šķiedras krūzītes, kas, zemē ieraktas, sadalās divu mēnešu laikā. Pat milzīgais biljarda galds ģimenes īres dzīvokļa viesistabā tiek glabāts kafejnīcai. Mūsu tikšanās brīdī tās telpās Rīgā, Barona ielā, notiek remonts. Pāra uzkrājumi dilst vēja ātrumā, viņi ir vākuši līdzekļus arī pūļa finansējuma platformā. «Vai nu tagad, vai nekad,» apņēmīgi saka Ulla. «Mēs esam ieguldījuši kafejnīcā ne tikai naudu, bet arī savu laulību un veselību. Bet vai es sev piedotu, ja nemēģinātu?»

Satikušies Parīzē

Vēl decembrī Ulla Milbreta veica eksperimentus Nanjangas Tehnoloģiskās universitātes laboratorijā Singapūrā. Dekoratīvo žurku pāris, kas klusu čabinās būrītī Rīgas dzīvoklī, šobrīd ir vienīgā sasaiste ar profesiju. Arī laboratorijā bija jāstrādā ar žurkām, bet Ullai tās mājās bijušas vienmēr.

12 gadus ārzemēs viņa aizķērās zinātnes dēļ. 2006. gadā 21 gada vecumā aizbrauca mācīties uz Parīzi. Atgriezās ar Pjēra un Marijas Kirī Universitātes doktora grādu, Francijā satiktu vīru Johanu Safreju (Yohann Saffray) un trīsgadīgu meitiņu.

Iespēja skoloties Parīzē rokās iekrita pēc bakalaura studijām bioloģijā Latvijas Universitātē. Konkurences nebija, uz piecām iespējamām stipendijām — tikai trīs pretendenti. Jo citi studenti pietiekami labi neprata franču valodu, bet Ulla to bija apguvusi Rīgas Franču licejā.

«Es zināju, ka gribu mācīties neirozinātnes. Google ierakstīju «Parīzes reģions, universitāte, neirozinātnes,» Ulla runā viegli. «Dators izmeta Pjēra un Marijas Kirī Universitāti. Okei, pieteikšos uz to. Aizbraucu, pirmais gads bija drausmīgs. Francijā kādā vēstniecības pasākumā man pateica, ka Pjēra un Marijas Kirī Universitāte ir astotā labākā Eiropā. Es nesapratu gandrīz neko. Sēdēju, pa naktīm mācījos. Sestdienās, svētdienās gulēju pa sešām stundām, pārējās dienās — pa trim.»

Viņai izdevās iegūt Francijas valdības stipendiju arī otrajam maģistrantūras gadam. Bija pieteikušies 100 kandidātu un paņemti tikai astoņi. Visa komisija teikusi «nē» Ullas kandidatūrai, jo būšot par grūtu, tomēr par ārzemju studentiem atbildīgais skolotājs bija viesojies Latvijā, zinājis, kāds šeit ir mācību līmenis, un teicis: «Dodiet viņai iespēju!» Nākamais izaicinājums bija doktorantūras stipendija, kuru Ulla, viena no desmit, izrāva 52 pretendentu konkurencē.

Parīzē, kas ārzemju tūristiem šķiet mīlestības, stila un gastronomijas paradīze, tādiem iebraucējiem kā Ulla cīņa par pastāvēšanu var būt skarba arī sadzīviskā līmenī. Dzīvojamo platību grūti noīrēt pat frančiem, kur nu vēl meitenei no Austrumeiropas, kā turienieši klasificējot Latviju.

«Tev jābūt gandrīz prostitūtai,» Ulla saspringst. «Viens fotogrāfs man rāda dzīvokli un saka: «Šeit mēs visi guļam kaili, dažkārt es guļu šajā, dažkārt — tajā gultā.» Blakus meitenēm. Paldies!»

Ik reizi, kad viņa gājusi apskatīt kādu istabiņu, universitātes komandas biedri piedzīvojumos klausījušies kā trillerī. Meklējumiem beidzot likts punkts, Ullai nonākot dzīvoklī, kurā istabu izīrēja Johans. «Tajā brīdī man jau bija vienalga. Lai ir gulta un galds, lai es varu strādāt. Galvā bija tikai disertācijas rakstīšana,» atceras Ulla.

«Kad aizbraucu uz Singapūru, ar Johanu sapratām, ka tomēr bija labi kopā. Gandrīz divus gadus ceļojām viens pie otra, un tad es teicu: «Varbūt precamies, un tad tu vari braukt man līdzi?»»

Kafija kā zibens spēriens

Pēc Francijā pavadītiem sešiem gadiem Ulla labprātāk būtu atgriezusies Latvijā.  Bet viņas izvēlētajā virzienā, muguras smadzeņu traumu pētniecībā, darbu dzimtenē atrast bija nereāli. To varēja dabūt Singapūrā. Liktenīga sakritība! «Francijas periodā man bija draugs, kas strādāja Taizemē. Bijām sarunājuši, ka braukšu pie viņa svinēt savu 25. dzimšanas dienu. Tieši tajā nedēļā, kad man bija jābrauc, viņu nosūtīja strādāt uz Singapūru. Tā iznāca, ka jubileju es nosvinēju tur,» stāsta Ulla. Vēlāk bijusi sajūta, ka jābrauc turp.

Universitātes laboratorijā Singapūrā viņa sākumā nostrādāja trīs gadus. Johans mācīja franču valodu, ģimene jau gaidīja meitu. Slodze darbā bija nesamērīgi liela, un Ullai ļoti gribējās atpakaļ uz Rīgu. «Biju pieteikusies reemigrācijas programmai jauniešiem, kuri studējuši ārzemēs, varēja dabūt 1000 eiro stipendiju. Pēdējā kārtā man atteica. Mana pētījumu joma patiešām Latvijā neeksistē.»

Tomēr meitiņa Emma ir dzimusi Latvijā, viņas dēļ Ulla dzimtenē aizķērās uz 10 mēnešiem. «Bija smieklīgi, kad ar Johanu Rīgas Dzemdību namā reģistrējām Emmu, darbiniece jautāja, kādu tautību bērnam rakstīt,» pasmaida Ulla. «Es atbildu: latviete. Darbiniece pārjautāja — vai tiešām? Es pagriezos pret Johanu: vai Emma būs latviete vai francūziete? Viņš: protams, latviete.»

Pēc desmit ārzemēs pavadītiem gadiem Ullu vilka atpakaļ uz mājām, un arī Johans bija paspējis iemīlēties Latvijā. «Teica, ka Rīgā ir visi galvaspilsētas plusi, bet arī lauki un Jūrmala ir ļoti tuvu. Parīzē nav tuvumā pludmales, nav nekā. Johanam patīk, ka Rīga ir ļoti maza. Mēs dzīvojam Matīsa ielā, mūsu topošā kafejnīca ir Barona ielā pretī Krišnas centram, aizejam 10 minūtēs. Rīgā ir ļoti daudz koncertu un pasākumu, daudzi arī par velti. Johanam patīk ēdiena kvalitāte, patīk cilvēki. Tie sākumā var būt nelaipni, bet pēc tam ļoti ātri atveras. Francijā cilvēkiem ir «viltus pieklājība», šeit, ja kāds tevi apskauj, viņš tiešām grib ar tevi draudzēties.»

Latvieši nesūdzas, bet dara. Francijā, tiklīdz kaut kas nav labi, tā streiko, turpina uzskaitīt Ulla. Grib pārmaiņas, bet negrib, lai viņiem kaut ko atņem. «Vai zināt, kāpēc dzelzceļa darbinieki streiko ļoti bieži? Savulaik vilcienu darbināšanai izmantoja kaitīgās ogles un darbinieki gāja pensijā jau ap 50 gadu vecumu, viņiem bija arī ļoti daudz brīvdienu. Tagad vilcieni ir elektronizēti, bet privilēģijas palikušas. Katru gadu valdība mēģina tās noņemt, un darbinieki atkal streiko.»

Pēc Emmas piedzimšanas pāris atgriezās Singapūrā uz vēl vienu periodu, tomēr sāka kalt biznesa idejas, kas trijatā ļautu nogruntēties Rīgā. «Singapūrā ir ļoti dārga un diezgan neveselīga dzīve. Tur vajag ļoti labi pelnīt, lai veselīgi ēstu,» skaidro Ulla. «Piemēram, kilograms zemeņu — 35 eiro. Mana alga bija ap 3000. 2000 aizgāja par dzīvokli, 1000 — par Emmas bērnudārzu. Johana alga ļāva ne tikai samaksāt par ēdienu, bet arī kaut ko atlikt.»

Ideja par to, ko darīt Latvijā, izkristalizējusies pakāpeniski. «Singapūrā mums bija kaimiņš, kurš atnesa ļoti dīvainu tējkannu, svarus un parādīja, kā viņš taisa kafiju. Domāju: ak Dievs, kā gan var tērēt tik daudz laika kafijas pagatavošanai? Bet Johanam, kurš arī ir lēns pēc dabas, tas iepatikās. Viņš atklāja, ka netālu no mūsu mājas ir kafejnīca, kur arī uz vietas grauzdē specialitātes kafiju, gāja skatīties. Pēc mēneša braucām brīvdienās uz Latviju. Kādu rītu Johans ar Emmu izgāja ārā, ļaujot man pagulēt. Staigādams pa Rīgu, viņš saprata, ka nekur nav garšīgas kafijas, kādu pēc specialitātes kafijas baudīšanas gribētos dzert. Atnāca mājās kā zibens spērienu dabūjis: «Man ir ideja, vajag taisīt kafejnīcu, grauzdētavu!»»

Rīgā tomēr jau bija tāda iestāde, Rocket Bean Rostery. Tad Ulla domu attīstīja tālāk: kā būtu ar zero waste jeb bezatlikumu kafejnīcu?

Nakšņo birojā

«Mums abiem Singapūrā sākās alerģija pret plastmasu,» Ulla stāsta. «Nevis alerģija fiziski, bet morāli. Jo tur viss ir iesaiņots n-tajos maisiņos un visiem viss ir vienalga!  Tad Johans atklāja, ka māju var tīrīt ar dzeramo sodu un etiķi, kā skrubi sāka izmantot kafijas biezumus. Es jau biju pirkusi ekoloģisko veļas pulveri, sākām pirkt ekoloģiskās švammes. Tagad mazgājam veļu ar speciāliem veļas kastaņiem, kā mīkstinātāju lietojam etiķi. Smaržai pielejam ēteriskās eļļas.»

Johans uz Latviju pārcēlās pagājušajā vasarā, rudenī Emma Rīgā sāka iet bērnudārzā. Bet Ulla, kas vēl piecus mēnešus aizķērās Singapūrā, izlēma veikt eksperimentu — cik maz cilvēkam patiesībā vajag izdzīvošanai. «Lai mēs sakrātu naudu biznesam, sarunāju ar priekšnieci, ka strādāšu trīs nedēļas septiņas dienas nedēļā un tad ņemšu vienu nedēļu brīvu, lai apciemotu ģimeni. Tās trīs nedēļas naktī gulēju Singapūras birojā zem galda. Sev biju uzlikusi 6,5 eiro dienas iztikas minimumu. Beigās to «nodzinu» līdz trim eiro. Iztiku ar vienu silto maltīti. Redzēju: lai izdzīvotu, cilvēkam vajag reāli maz, vienkārši vajag būt radošam.»

Tikmēr Johans Rīgā meklēja kafejnīcas telpas un virzīja biznesa atvēršanu. «Mūsu finanšu plānu par velti izstrādāja fantastisks cilvēks, ēģiptietis, kurš ir precējies ar lietuvieti un ikdienā strādā par uzņēmumu konsultantu,» stāsta Ulla. «Johans viņu satika lidmašīnā ceļā uz Latviju dienā, kad bija jāpiedzimst Emmai. Viņš teica: projekts ir labs, es tev palīdzēšu. Lietuvā pat neesot zero waste veikalu.»

Johans ir izgājis kafijas grauzdēšanas kursus, nopircis grauzdēšanas mašīnu. Kafiju importēs no atzīta Indonēzijas audzētāja, kura plantācijā paviesojies. Latvijā šobrīd lielāku popularitāti bauda Dienvidamerikas kafija, bet, tiklīdz pārim būs brīvi līdzekļi, viņi ar Singapūrā iepazīta kafijas brokera palīdzību tos pārvērtīs pupiņās no Mjamnas, Ķīnas, Laosas un citām eksotiskām Āzijas valstīm.

«Sākumā kafejnīcā būs tikai kafija un kūkas. Atradām meiteni, kas gatavo kūkas bez glutēna, bez laktozes un cukura. Mums nav nostāja, ka visam jābūt bez glutēna, bet gribam, lai ikviens var atnākt uz kafejnīcu paēst kaut ko,» uzsver Ulla. «Zero waste — visi kafejnīcas atkritumi tiks kompostēti. Ir ļoti mazas industriālā komposta mašīnas, kas var 24 h laikā pārstrādāt atkritumus augsnē. Kafijas biezumi ir labākais mēslojums, ļoti bagātīgs. Visi kafejnīcas sūkļi būs tādi, kas var sadalīties. Tīrīšanai — koka bir-stes ar zirgu sariem. Salvetes — auduma. Sal-miņi, ja vispār būs, — metāla vai niedru. Pienu pirksim 20 l kannās, lai nav atkritumu. Traukiem gribam veidot depozīta sistēmu, cilvēki varēs tos aizņemties un atnest atpakaļ.»

Café M izveidošanai jau iztērēti 46 tūkstoši eiro, Johana brālis no Francijas piekritis veikt telpu remontu ar pēcmaksu. Mūsu tikšanās brīdī vēl esot jūra neatrisinātu jautājumu. Piemēram, kur likt kompostu? Rīgas apzaļumošanas uzņēmums piedāvājumu noraidījis. Tomēr Ulla tic, ka viņai blakus atkal stāvēs veiksme.

«Man ir jautāts, vai nav žēl pēc tik daudziem gadiem pamest zinātni. Es atbildu — nē, jo es turpināšu palīdzēt cilvēkiem, tikai citā jomā. Atverot kafejnīcu, gribam parādīt zero waste dzīvesveidu. Tas patiesībā ir vienīgais veids, kā tagad dzīvot, jo klimata pārmaiņu dēļ pēc 30 gadiem, piemēram, var nebūt šokolādes. Kakao pupiņas aug tikai vienā noteiktā klimata joslā. Es tad vēl nebūšu pensijā, un manam bērnam būs tikai 34. 30 gadi nav tālu.»

Līdzatvestās atziņas

Kā visvairāk pietrūkst no dzīves ārpus Latvijas?
«No Francijas — muzeji, kino un teātris. No Singapūras — ēdiens. Japāņu pelmeņi, rīsi ar vistu. Pietrūkst Singapūras dabas, botāniskā dārza. Un harmonijas starp cilvēkiem, to gribam arī kafejnīcā ieviest. Gribam radīt vietu, kur ikviens laipni gaidīts.»

Jauna lieta, ko iemācījās svešumā
«Francijā — bezkaunību. Pret tevi izturas kā pret mēslu, jo mēs taču esam 60 miljoni, bet tu, iebraucēj, neesi nekā vērts. Iemācījos runāt ar frančiem. Ja sēdi un laipni gaidi, nekas nenotiks. Tagad, ja man vajag kaut ko panākt, es to panākšu.»

Ko gribētu ieviest Latvijā?
«Sapratni, ka cilvēki ar kustību, redzes un citiem traucējumiem arī ir cilvēki. Singapūrā ir kafejnīca, kur pieņem darbā autistus, ir arī viens kurls darbinieks. Ja mums bizness aizies, arī man plānā ir pieņemt darbā šādus cilvēkus. Viņi ir nespējīgi, jo mēs viņiem nedodam iespēju.»

Foto — Lauris Aizupietis

Sentimentāla lieta, kuru atveda sev līdzi
«Singapūrā nav asfalta, viņi uz ielām lej betonu, un dažās vietās tajā iespiež lielas maizes koka lapas. Labs dekors kafejnīcai. Pusgadu tās herbarizēju, man tagad ir pilna pagulte ar lapām.»

Pragmatiski par debesīm

airBaltic kapteiņi Pauls Cālītis un Vilmants Mažons 2010. gadā atvēra mācību skolu aviācijas profesionāļiem. Pērn airBaltic Training ir pamanīts kā veiksmīgs eksporta uzņēmums, bet jaunā pilotu programma palielina izredzes apgūt sapņu profesiju pašmāju censoņiem

Te jau ir sagatavota vieta A220 simulatoram, esam nopietnā izpētes procesā, lai to nopirktu. Šim lidmašīnas tipam visā pasaulē ir uzbūvēti tikai astoņi simulatori. Divi ir Eiropā — Frankfurtē un Cīrihē, mums būs trešais. Pauls Cālītis, to stāstīdams, rāda uz tukšu laukumu ēkā, kam jau ierīkotas komunikācijas. Mācībām domātā lidmašīnas pilota kabīne, kurā treniņu nolūkā tiks imitēti lidojumi, precīzi līdzināsies īstai. airBaltic piloti, kas šobrīd brauc uz mācību centru Frankfurtē, pēc gada varēs mācīties tepat Rīgā. Mērķis ir apkalpot arī citas aviokompānijas.

Cālītim, pieredzējušam lidotājam, instruktoram un ilggadīgam airBaltic kapteinim, ar nelielo betonēto telpas stūrīti saistās ne tikai savas aviosabiedrības izaugsme, bet arī personīgās ambīcijas uzņēmējdarbībā. 1993. gadā pārcēlies uz tēva dzimto Latviju, jaunais latvietis, kam bija Kanādā iegūta komerciālās aviācijas pilota licence, darba mūžu saistīja ar 1995. gadā dibināto airBaltic. Viņš ir izaudzis par uzņēmuma viceprezidentu. Taču ar to profesionālās ambīcijas vēl nebija izsmeltas. 2010. gadā viņš bija viens no iniciatoriem, nodibinot AS Air Baltic Corporation meitasuzņēmumu — pilotu, stjuartu un dažādu profesiju lidostas darbinieku mācību centru airBaltic Training. Tā tapšana nebūtu iedomājama bez kolēģa Vilmanta Mažona, kurš ir arī uzņēmuma izpilddirektors.

Lietuvā dzimušais Mažons arī ir pieredzējis airBaltic kapteinis un viceprezidents. Strādā administratīvu darbu, bet joprojām arī lido.

80% — eksports

«Galvenais darba zirgs mums pašlaik ir Boeing 737 Classic simulators,» Pauls Cālītis vērš skatu uz mirdzoši balto kapsulu — pilota kabīnes modeli, kas jau atrodas angārā. Tas spēj imitēt īstas lidmašīnas kustību trajektorijas, monitori logu vietā virtuālajā realitātē rāda skrejceļu, mākoņus, dažādus laikapstākļus. Uzņēmuma dibināšanas brīdī Boeing lidmašīnas dominējušas airBaltic flotē.

«Tas tā labi sakrita, ka mēs ne tikai mācījām cilvēkus savām vajadzībām, bet arī spējam to piedāvāt trešajām pusēm, galvenokārt nevis Latvijas iedzīvotājiem vai kompānijām, bet eksporta partneriem,» viņš stāsta. «Nākamajā gadā airBaltic šo lidmašīnu vairs neizmantos, būsim pārgājuši uz jaunajām Airbus lidmašīnām. Simulatorā turpināsim mācīt pilotus citām aviokompānijām. Šīs lidmašīnas joprojām izmanto Ukrainā, Baltkrievijā, Tuvajos Austrumos — mums ir klienti visā plašajā pasaulē.»

Arī airBaltic pilotiem ilgus gadus pašu mājās šādu mācību iespēju nebija. Ne tikai lai iegūtu airBaltic klientūru, bet arī lai startētu Austrumu tirgū, mācību centru — SAS Flight Academy — lidostas Rīga pievārtē izlēma izveidot kādreizējais airBaltic akcionārs, aviosabiedrība SAS.  2007. gadā šim nolūkam uzcēla ēku Pilotu ielā un nopirka šo pašu simulatoru, stāsta Cālītis. «Biznesa plāns paredzēja, ka viņiem būs mācību centri Oslo, Stokholmā, Kopenhāgenā un Rīgā. Taču nāca krīze, un viņu bizness neaizgāja.» 2009. gadā SAS, grūtību spiests, pārdeva airBaltic akcijas, bet Cālīša un Mažona vadītais airBaltic Training 2010. gadā īrēja, pēc tam uz nomaksu iegādājās gan mācību centra māju, gan simulatoru.

Atsperties šādam solim ļāva abu pilotu praktiskā pieredze airBaltic administrēšanā un arī Cālīša Kanādā papildus iegūtais MBA grāds ar specializāciju aviācijas biznesā. «Tas ir viens no veiksmes faktoriem — cilvēki ir profesionāli savā jomā. Es arī airBaltic esmu atbildīgs par lidojumu daļu, Vilmants — par apkalpju mācībām. Ļoti veiksmīgi esam divatā strādājuši, virzot un attīstot šo kompāniju,» secina Pauls Cālītis. airBaltic Training darbojas ar peļņu, apgrozījums katru gadu aug. Pēc aplēsēm, 2018. gadā tam vajadzēja sasniegt 3,5 miljonus eiro.

airBaltic Training guvis atzinību arī LIAA Eksporta un inovācijas balvas 2018 konkursā mazo komercsabiedrību grupā, kamēr mātesuzņēmums Air Baltic Corporation ieguvis eksporta čempiona titulu. Protams, tai ir ekonomiski svarīga Cālīša un Mažona vadītā uzņēmuma veiksme. airBaltic Training mācībām algo pieredzējušus airBaltic pilotus instruktorus, to uzskata arī par vienu no kvalitātes rādītājiem. Taču mātesuzņēmums «nebaro» mazo biznesu, nodrošinot arī audzēkņu plūsmu. «Apgrozījumā airBaltic daļa ir tikai 20%. Mūsu pamatbizness saistās ar citām pusēm. Mums ir pārdošanas komanda, dažādas akcijas internetā kā normālam uzņēmumam, lai piesaistītu klientus aviācijas mācību tirgū, kur ir liela konkurence,» uzsver Cālītis. «Kaut vai tuvākie konkurenti, uzņēmums Viļņā, kas agrāk bija saistīts ar Lithuanian Airlines un flyLAL, ir ļoti agresīvs — gan ar cenām, gan ar pieeju klientu piesaistīšanā. Mūsu pozīcija: nodrošinām ļoti kvalitatīvas mācības, saistītas ar aviokompāniju.»

Fokuss — uz vietējiem

2018. gads airBaltic Training ir bijis vēsturisks, aprīlī tika sertificēta uzņēmuma Pilotu akadēmija. Līdz šim te trenējās piloti, kam jau bija licences. Bet tagad aptuveni divu gadu mācību programma ļaus apgūt šo profesiju no nulles, saņemt pilota licenci un tiesības strādāt komerciālā līmenī.

Tā vispirms ir milzīga iespēja pašmāju interesentiem, uzskata Cālītis. «Pilotu mācības ir dārgas, un Latvijā nebija labi izveidota procesa, kā tikt šajā profesijā. Vajadzēja ļoti lielu motivāciju. Latvijas piloti brauca mācīties pa visu Eiropu: uz Lietuvu, Čehiju, Franciju, Lielbritāniju, Spāniju,» viņš stāsta. «Mēs, airBaltic vadība, redzējām problēmas daudzu gadu garumā. Jaunie piloti, kas izglītībā ir ieguldījuši 60 tūkstošus eiro (aviācijā tas skaitās lēti), nāk uz atlasi, un rezultāts ir pavisam švaks. Vai nu zināšanas un spējas nav pietiekami augstas, vai personība nav profesijai piemērota. airBaltic prasības ir ļoti stingras.»

airBaltic šobrīd nodarbina jau vairāk nekā 350 pilotu, diemžēl no Latvijas nav pat puse no tiem. Tādi kā Pauls Cālītis, kas ar aviokompāniju saistīti vairāk nekā 20 gadus, ir izņēmums. «airBaltic strādā piloti faktiski no visām ES valstīm. Bet, ja viņi nav no šī reģiona, kādā brīdī iestājas citas motivācijas personīgajā dzīvē, kas ņem virsroku,» viņš konstatē. «Savukārt airBaltic, ja cilvēki atnāk pastrādāt tikai uz laiku, ir grūtības ar aviokompānijas iekšējo attīstību. Mums ir vajadzīgi gan otrie piloti, gan kapteiņi, par kādiem var kļūt tikai pēc zināma laika. Ja piloti dzīvo un veido ģimeni Latvijā, tā ir pozitīva attīstība ne tikai šiem konkrētajiem cilvēkiem un airBaltic, bet arī Latvijas ekonomikai.»

airBaltic Training Pilotu akadēmijas atvēršanai gatavojās divus gadus. «Ieguldījumi atkal bija lieli, 2018. gadā iegādājāmies četras jaunākās paaudzes Diamond Aircraft mācību lidmašīnas ar vislabāko navigācijas kompleksu, lai mācības būtu augstā līmenī. Šogad vēl trīs lidmašīnas nāks klāt. Protams, iesaistīti banku kredīti, dārgs iepirkums. Bet pieturējāmies pie principa, ka mēs pilotus gatavojam sev,» pieredzējušais profesionālis runā ar pārliecību. Pagājušogad treniņu centra arsenāls papildināts arī ar Diamond Aircraft DSIM simulatoru. Teorijas apgūšana un treniņi simulatorā notiek ziemā, kas mācību lidojumiem nav piemērota — zemi mākoņi, slikta redzamība, lieli vēji. Bet vasarā — intensīva lidošana, par bāzi izmantojot Liepājas lidostu.

Mācību uzņēmums jau laikus centies procesu sakārtot tā, lai arī jaunajiem censoņiem tas finansiāli kļūtu daudz pieejamāks nekā agrāk. Pilotu akadēmijas stingrie atlases kritēriji un airBaltic attīstības plāns garantēs jauno pilotu nodarbināšanu pēc mācību beigām, airBaltic Training varējis bankas motivēt izsniegt mācību kredītus šai konkrētajai programmai. «Summa ir daudz lielāka nekā tipiskais studiju kredīts. Protams, banka veic savu izvērtējumu, bet lielākā daļa pieprasījumu tiek apstiprināti.»

Lai gan nepieciešams arī pašu līdzfinansējums vairāku tūkstošu eiro apmērā, interese bijusi milzīga. 2018. gada aprīlī Pilotu akadēmija uzņēma pirmo audzēkņu grupu, kurā uz 12 vietām saņemti 400 pieteikumu. Otrā grupa tika nokomplektēta pagājušā gada rudenī, trešā — šī gada janvāra sākumā. Šogad plānots sākt mācīt vēl divas vai pat trīs grupas.

«Prasība pēc augstākās izglītības Pilotu akadēmijai nav. Ir studenti arī ar maģistra grādu, kas ir jau bijuši darba tirgū, bet ir arī tādi, kas atnākuši pēc vidusskolas. Svarīgāk redzēt, ka cilvēks atbilst pēc rakstura īpašībām un motivācijas,» uzsver Pauls Cālītis. «airBaltic štatā ir aviācijas psiholoģe, kas ir testējusi tūkstošiem pilotu.» Visā Eiropā medicīniskie testi kļuvuši īpaši stingri pēc aviokompānijas Germanwings 2015. gada negadījuma, kad apkalpē netika laikus pamanīts pilots ar suicidālām tieksmēm.

airBaltic Training studentus rekrutē arī citās Baltijas valstīs. «Lidot no Rīgas un ģimeni uzturēt Igaunijā vai Lietuvā — pilotu aprindās šāda ceļošana nav retums. Un airBaltic ir labs darba devējs Baltijas reģionā.»

Cālītim un Mažonam viss, ko izdevies panākt pēdējo astoņu gadu laikā, nesis lielu gandarījumu. «Kopā esam šo projektu attīstījuši, sakārtojuši un uzstādījuši uz kājām. Protams, airBaltic to atbalstīja, bet tikai tad, kad pierādījām, ka no biznesa viedokļa viss sakrīt, ka ir īstais brīdis to darīt,» saka Pauls. «Mūsu uzņēmumam ir augsta pievienotā vērtība, jo tas attīsta aviācijas nozari Latvijā. Taču tas netiek bīdīts un subsidēts, pats nodrošina labus biznesa rezultātus. Redzam ļoti pozitīvu attīstību nākotnē.»

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

«Nozare, kas tev personīgi nozīmē krietni vairāk nekā jebkura cita joma, aizrautība darbā.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

«Biznesa vadīšana ir nepārtraukts mācīšanās process, lai ar īstajiem finanšu un cilvēkresursiem notvertu īsto mirkli īstā mērķa sasniegšanā. Lielākās kļūdas, no kurām esam mācījušies, saistītas ar cilvēku un laika vadību.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

«Atrast spēcīgu, spējīgu biznesa partneri. Šāda sadarbība nodrošina nepārtrauktu atbalstu, sinerģiju un ideju ģenerēšanu, kas citos apstākļos neieraudzītu dienasgaismu.»