Autors: Ieva Puķe

Kastroļi nolikti malā

Reikjavīkas koncertzāles atklāšanu 2011. gadā sagaidīja, dauzot katlu vākus, bet tagad koncerti ir izpārdoti. Islandes operas direktore mudina koncertzāli Rīgā celt gan mūsu slaveno operdziedātāju, gan nācijas pašapziņas dēļ

Viešņa no Islandes laimīgi vērš seju pret sauli Doma laukumā. 13 krēslu āra kafejnīcā mūzika griezīgi sajaucas ar blakus alus dārza repertuāru, tamdēļ pārceļamies uz Key to Riga pie Latvijas Radio. Steinunnas Birnas Ragnardotiras ausis ir jutīgas, «iepriekšējā dzīvē» viņa bijusi koncertpianiste, 1993. gadā ar soprānu Diddú uzstājās Rīgā. «Gaisā vēl varēja just padomju elpu, un mēs Islandē labi zinām, ka nebrīve salauž cilvēku garu.» Taču Islandes operas direktores simpātijas mūsu valstij pieder arī citu iemeslu dēļ. «Latvijas vārdu mūzikas pasaulē izrunā ar respektu, un es sajūtu šo spēku — disciplīna un treniņš, no vienas puses; no otras — jūsu radošais gars,» komplimentē islandiete. «Kad jūs uzcelsit savu koncertzāli, cilvēki nevis baudīs jūsu zvaigžņu sniegumu citās valstīs, bet brauks šurp skatīties labāko, ko varat piedāvāt pasaulei.»

Pagājušajā nedēļā forumā par akustiskās koncertzāles celtniecību Latvijā, ko rīkoja Kultūras ministrija un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, Steinunna prezentēja Reikjavīkas koncertzāles Harpa (arfa islandiešu valodā) pieredzi. 

«Tas ir universāls sindroms — katru reizi, kad tiek būvēta kāda koncertzāle vai opera, parādās protesti. Arī Islandē. Cilvēki bija uztraukušies, ka valstij nepietiks naudas viņu vajadzību nodrošināšanai,» nopūšas sarunas biedrene. «Protams, arī prognozētā izmaksu palielināšanās vai pat dubultošanās ir tradīcija. Redziet, kas notika Hamburgā!» viņa piesauc skandalozo Elbas koncertzāles projektu. Tas izmaksāja 789 miljonus, Harpa «tikai» 164 miljonus eiro. Sadārdzinājumā Reikjavīkā netiek vainota korupcija, bet gan dramatiskais Islandes kronas kursa kritums. 2007. gadā sākās dāņu arhitekta Henninga Larsena projektētās ēkas celtniecība, taču 2008. gada rudenī starptautiskajā finanšu krīzē Islandes ekonomika sabruka. Skaistā krāsaino stiklu ēka pie Reikjavīkas līča bija gatava tikai par 40%. Islande ir sala bez meža, vairums materiālu jāimportē. Raisījās asa diskusija, vai turpināt būvdarbus. Cilvēki, kas krīzē zaudēja darbu, koncertzāles tapšanu salīdzināja ar dzīrēm mēra laikā. «Par laimi, mūsu vidū bija vizionāri, kas Harpas ideju izveda cauri grūtībām. Kultūras ministre Katrīna Jakobsdotira, kura tagad ir premjerministre, sacīja: krīzes laikā koncertzāle ir vēl svarīgāka nekā iepriekš. Mums katram nepieciešama ne tikai pajumte, bet arī tādas dzīves kvalitātes, kas mūs vispār iedvesmo dzīvošanai.»

Atklāšanas dienā, 2011. gada 13. maijā, ielu pie Harpas ieņēma protestētāji. «Mums nācās ēkā ielavīties no sāniem, jo pie galvenās ieejas notika nemieri,» atceras Steinunna. Tomēr vajadzība pēc koncertzāles Islandē bija tiešām akūta. Ne Islandes operai, ne simfoniskajam orķestrim nebija savu telpu, tie iepriekš uzstājās kinoteātros. Harpā ir četras zāles: galvenā ar 1600, kamerzāle ar 500 un konferenču zāle ar 700 vietām, plus auditorija ar 200 krēsliem.

Arī Latvijā oponenti saka — mums jau ir Lielā ģilde, Nacionālā opera, vairākas pārbūvējamas un atjaunojamas telpas, kāpēc jāceļ kas jauns? «Bet jums nav akustiskās orķestra koncertzāles,» atbild Steinunna. «Nopietna problēma pilsētai, kas ražo pasaules līmeņa mūziķus. Viņu balsis pašu mājās nevar klausīties pilnā krāsu gammā. Šādos gadījumos jāmaina domāšana, jākoncentrējas uz nākotnes investīcijām, nevis izmaksām. Domās jāpaceļas līdz līmenim, kas veido nācijas tēlu un pašcieņu.»

Latviešu lielākās zvaigznes Harpā vēl nav izdevies uzņemt, bet tajā viesojušies, piemēram, vācu operas solisti Jonass Kaufmans un Diāna Damrava, diriģents Saimons Ratls ar Berlīnes Filharmoniķiem. «Tā ir jauna dimensija mūsu kultūras dzīvē — islandieši tagad var dzirdēt labākos mūziķus savās mājās, pirms tam viņiem vajadzēja ceļot, lai tos ieraudzītu.

Mums patiešām ir cēlusies pašapziņa kā kultūras tautai.» Harpa arī aktivizējusi Islandes komponistu radošo procesu, tapuši daudzi jauni skaņdarbi.

Pat dziedātāja Bjorka, kas agrāk dzimtajā Islandē daudz neuzstājās, tagad Harpā esot regulāra viešņa. «Katru reizi, kad viņai ir kāds jauns projekts, viņa to parāda lielajā zālē. Protams, ir ļoti grūti tikt pie biļetēm.»

Jau no pirmā gada Harpā pusi uz pusi plānoti simfoniskie un elektroniskie koncerti: pops, roks un džezs. Šeit mājas atraduši populārie festivāli Airwaves un Sonar, Reikjavīkas mākslas festivāls un festivāls Reikjavīka satiek mūziku.

«Protams, Latvijā galvenā vajadzība ir akustiskā zāle orķestrim, bet ļoti gudri mazā pilsētā ir koncertzālē kombinēt to ar citām vajadzībām,» padomu dod eksperte. «Pirms sāk celt, jāveic detalizēta izpēte katrai funkcijai, jo pēc tam jau neko pārveidot nevarēs.»

Harpa netaisās piesavināties visus nopelnus par tūrisma bumu, kas šobrīd valda Islandē, bet tās ieguldījums esot arī tur. Piemēram, operas izrāžu statistikā ārzemju viesu skaits pakāpies no sākotnējiem 2,4% līdz 7% un turpina augt. Par apmeklētāju trūkumu nav jāuztraucas. «Tagad tie, kas sita kastroļu vākus, ar saviem bērniem dodas uz pasākumiem,» iesmejas Steinunna. «Pēdējam operas iestudējumam, sešām La Traviata izrādēm, izpārdevām visas vietas. Tas taču ir kaut kas!»

Reizi mēnesī notiek arī valsts subsidēti bezmaksas koncerti ar Islandes pazīstamākajiem operdziedātājiem. «Cilvēki stāv rindā, kas tiek — tiek.» Cik stundu stāv? «Atkarīgs no tā, kas dzied. Kā jau vienmēr.»

Ēdienkarte

Mazsālīts lasis ķeizara gaumē, vistas salāti Zviedru vārti
Minerālūdens, kapučīno, saldējums Pētergailis

Vēl lielāks spēles laukums

22 gadu vecumā Andris Ramoliņš Vācijā iegādājās pirmo baļķvedēju. Pēc četriem gadiem viņam jau piederēja 16 agregātu, bet 34 gados — fabrika

Kuldīgas bērza saplākšņa rūpnīcas īpašnieka Andra Ramoliņa auto valsts numurs AR 666 ir visā Latvijā tāds vienīgais. Baļķvedēji, kuru numuros redzami trīs sešinieki — veseli 42. Andris aši paziņo, ka šī izvēle būtu tēma atsevišķai sarunai. Uzņēmējam, kas laimi ienesīgajā kokmateriālu biznesā iemēģināja jau 18 gadu vecumā, intriģējošu stāstu ir daudz. «2014. gada vidū vēl nebija domas, ka mums varētu būt ražotne. Manā dzīvē viss kaut kā notiek pats par sevi,» viņš aizdomājas.

Pēc ģimnāzijas — strādāt

Stiga RM 1994. gadā nodibināja Andra tēvs Juris ar vēl trim kompanjoniem. «Ramoliņš, Rogovs, Maļikovs, Morītis,» uzņēmējs uzskaita, atšifrējot arī burtu kombināciju firmas nosaukumā. Tēvam piederēja gateris Tukuma pievārtē. Tur Ramoliņš juniors brīvlaikos pelnīja naudu kā vienkāršs strādnieks. Pēc Smārdes pamatskolas pabeidzis elitāro Rīgas Valsts 1. ģimnāziju, viņš pusotru gadu nostudēja Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā, tad tomēr izvēlējās sirdij tuvākos «mežiniekus» Lauksaimniecības universitātes neklātienē. «Ģimene nebija ļoti situēta, man bija apnicis staigāt vienās kurpēs. Mammai un tētim teicu, ka iešu strādāt,» viņš atceras. «Jau 90. gadu beigās man pašam bija mazs biznesiņš — zāģējām cirsmas. Jelgavas augstskolu tā arī nepabeidzu. Slēpojot salauzu muguru, pusgadu biju slimnīcā. Kad atveseļojos, nopietnāk sāku pievērsties biznesam, studijām vairs nebija laika.»

Sākumā Andris zāģējis mežus, lai ar materiāliem apgādātu tēva nelielo gaterīti, kura vadīšana arī pakāpeniski uzticēta viņam. 

Taču drīz sapratis, ka gateris nespēj nopelnīt starpību, ko varētu iegūt, izdevīgi pārdodot kokmateriālus citiem. 2003. gadā gateris tika likvidēts.

Jau gadu iepriekš Andris Vācijā bija nopircis savu pirmo baļķvedēju, tad Zviedrijā — otro. Tolaik baļķvedēju Latvijā trūka, jo uzņēmēji nevarēja atļauties tos iegādāties. Ramoliņš kā kuriozu atceras — arī pašam Vācijā pa kabatai izrādījās tikai vilcējs, piekabei sākumā naudas pietrūka.

2003. gadā kāds Jelgavas mācībspēks savedis kopā ar Amerikas latviešiem, kas gribēja pārdot meža īpašumu pie Madonas. «Teicu īpašniekam Gunāram Beķerim, ka man tik lielas naudas nav, bet viņš saka: es tev palīdzēšu, tu esi kārtīgs čalis. Tā es nopirku mežu uz parāda. Beķeris ar sievu, abi dakteri, man vēl palīdzēja ar sakariem mediķu aprindās, jo biju taču muguru salauzis.»

Veiksmei ir milzu loma, viņš atzīst. It īpaši biznesa sākumos, kad visu var izšķirt viena darbība. Ja paveicas nopirkt mežu, kad kokmateriālu cena ir augstākajā punktā, — voilà! Ja cena strauji krīt, tad spēle beigusies. Ramoliņam veicās. «2005. gada janvārī Latvijā atgadījās tā šausmīgā vējgāze, strauji sāka krist koka cena. Mums bija nauda, cilvēki un tehnika. Devāmies palīgā Latvijas valsts mežiem izstrādāt vējgāzes.» Iegūtā peļņa pēc gada jau ļāva lepoties ar septiņiem baļķvedējiem. Nekādu kredītu, visi nopirkti par savu naudu! Stāsta otra puse: baļķvedēji bija jau veci, tie plīsa. Daždien no septiņiem kustēja tikai viens, seši bija remontā. Ramoliņš atkal pieņēma radikālu lēmumu. «Aizbraucu uz Scania centru Rīgā, lai nopirktu 12 jaunus kravas kokvedējus,» noskalda. «Kāpēc uzreiz 12? Izdomāju: ja daudz pirkšu, dabūšu lētāk. Kur mēs tiem atradīsim darbu, īsti nezināju. Neslēpšu, mana sieva un brālis teica: «Trakais!» Bet veiksme mums atkal stāvēja blakus. Nopirkām pat 14 mašīnas.»

Risks attaisnojies dubultā. «Treknajos gados» cenas visam auga, arī kokus visiem vajadzēja. «Izdevās ļoti veiksmīgi kravas kokvedējus ievest darbā, mēs jau spēlējām mazliet lielāku spēli.»

Dižķibeli viņa ģimene sagaidīja bez parādiem. «Nebijām sabūvējuši lepnus savrupnamus, visu naudu investējām īpašumos, kas saistīti ar mūsu nozari. Bijām nopirkuši vietu darbnīcām, biroja ēku Tukumā. Man pat pāris reizes bija konflikti ar sievu: redz, draugi būvē jaunas mājas, kāpēc mēs tā nedarām? Spiedienam nepakļāvos,» iesmejas uzņēmējs. «Beigās izrādījās, ka tā bija mūsu veiksmes atslēga. Visiem bankas kaut ko ņēma nost, mums — nekā tāda!»

Viss — elektroniski

Pie fabrikas Kuldīgā, kas agrāk piederēja uzņēmumam Kurzemes Finieris, kokrūpnieks ticis apstākļu sakritības dēļ. 2014. gadā Stiga RM autoparkā bija vairāk nekā 20 baļķvedēju, uzceltas modernas remontdarbnīcas Tukumā, joprojām bez parādsaistībām. Taču viens no klientiem, Kurzemes Finieris, par piegādātajiem kokiem togad palicis parādā 80 000 eiro. «Nevienu parādnieku neiznīcinām, jo mūsu resursi ir pietiekami,» apgalvo Ramoliņš. «Vairāki uzņēmumi, kas krīzē zaudēja daudz naudas, pateicoties mums, nebankrotēja. Sapratām viņu situāciju, nodrošinājām koksni, un viņi pa bišķim vien dzēsa parādu. Visi stāsti bija absolūti veiksmīgi.» Arī Kurzemes Finierim piedāvāts līdzīgs risinājums. «Bet šeit sanāca neforši: iedevām kārtējo porciju ar kokiem, un uzņēmuma parāds tikai pieauga. Mēģinājām vienoties, nekā! Tad emociju uzplūdā liku iesniegt papīrus tiesā. Biju ārzemēs, atgriezies devos uz Altum banku un piedāvāju atpirkt Kurzemes Finiera kredītus. Viņi piekrita maniem nosacījumiem. Maksātnespējas administratoram lūdzu, lai nekādā gadījumā nesadala uzņēmumu pa sastāvdaļām. Lai nav tā, ka viss izvazāts. Mums izdevās vienoties.»

Kuldīgas mērogā Kurzemes Finiera krīze, bez darba atstājot 130 cilvēkus, bijusi pielīdzināma Liepājas Metalurga bankrotam. Pašvaldība, uzzinot, ka objektu pārņems veiksmīgs uzņēmējs no tā paša reģiona, bijusi pretimnākoša. 2014. gadā Stiga RM rūpnīcu atpirka no bankas par 2,8 miljoniem eiro. «Nebaidījāmies investēt, jo bijām nodrošinātie kreditori. Sliktākajā gadījumā rūpnīcu varētu izsolīt,» uzsver Ramoliņš. «Ja nebūtu mūsu, tā būtu aizgājusi pa skuju taku. Divās nedēļās, līdz to pārņēmām, jau pa daļai bija izzagta.» Togad decembra sākumā temperatūra nokrita dziļi mīnusos. «Paši bijām pārsaluši kā diegi, bet pēdējā brīdī vienu apkures katlu dabūjām pie dzīvības. Toreiz pat iedzērām pa glāzītei šampja,» iesaucas uzņēmējs.

Bet viss tikai sākās. «Iekārtas bija 30—40 gadus vecas, tās plīsa.» Un vēl priekšteču parādu aste! «Prasām somiem, lai mums pārdod līmi, kas nepieciešama saplākšņa ražošanai. Viņi: jūs esat parādā 60 000. Sakām — nē, tie neesam mēs! Vairākus mēnešus neviens ar mums nestrādāja, kamēr starptautiskie riska novērtētāji pārbaudīja, vai neesam tie paši vēži, tikai citā kulītē.»

Grūtības radīja azartu. Pirmajā brīdī apdedzinājies ar veca aprīkojuma iegādi, Ramoliņš izlēma mērķtiecīgi fabrikā uzstādīt modernās tehnoloģijas. «Pie visām iekārtām esmu fiziski strādājis pats — vismaz nedēļu naktsmaiņā. Lai darbinieki nefleitē, ka kaut ko nevar izdarīt.» Viņš rāda pirms pusgada nopirktu konveijeru, kas saplāksnim formē un līmē šķiedru pretējā virzienā. Cita iekārta pārbauda gatavo lokšņu kvalitāti. «Viss ir elektronisks, te strādā tikai meitenes, sēž un skatās ekrānā,» pasmaida boss.

Stratēģija atkal izvēlēta pareiza. «Latvijā sāka strauji augt atalgojums, bet mēs jau bijām noreaģējuši un investējuši iekārtās, varējām pielāgoties algu pieaugumam. Ja nespētu, mūs varbūt gaidītu līdzīgs liktenis kā iepriekšējo ražotāju.»

Saplāksni joprojām aktīvi izmanto ēku celtniecībā, mēbeļu ražošanā, kuģu un avio industrijā. Nozare ir ienesīga, Latvijas bērzs pasaulē ir pieprasīts un iecienīts cietības un skaistās šķiedras dēļ. «Kvalitatīvā koksne atrodama no Igaunijas vidus līdz Polijas vidum, mēs esam tieši pa vidu,» atzīmē Ramoliņš. 99% produkcijas Stiga RM eksportē. «Ģeogrāfija ir plaša: Āfrikas valstis, Turcija, Indija. Tikko aizsūtījām testa partijas uz Ameriku. Katrs no sertifikātiem tur izmaksā vismaz 20 000 eiro. Prognozējot zināmu pārdošanas apjomu, ir jēga to darīt.»

Stiga RM panākumi pamanīti arī valsts mērogā. Pagājušogad saņemts Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras apbalvojums par veiksmīgu eksportu Latvji, brauciet jūriņā, uzņēmums ir arī LIAA Eksporta un inovācijas balvas 2018 finālists. Sarunas biedrs to neizceļ. Tikai no interneta uzzinu: Ramoliņš 2011. gadā par mecenātismu saņēmis Latvijas Lepnuma balvu, nosaukts arī par Engures novada Gada iedzīvotāju.

12 reizes vairāk

Pirmajā gadā pēc pārņemšanas Kuldīgas fabrika saražoja 5000 kubikmetru bērza saplākšņa, bet pērn —  jau ap 30 000. Šogad plānā ir 40—45 tūkstoši kubikmetru, bet nākamgad — 60 tūkstoši. Tātad katru mēnesi būs tik liels apgrozījums kā pirmajā darba gadā visa gada garumā, apmierināti secina boss.

Rūpnīca ir stabila un pelnoša, tai vairs sen nav jācīnās par izdzīvošanu. Viņš no Tukuma biroja uz Kuldīgu aizbrauc tikai reizi nedēļā. «Varu pateikties vadības komandai, kas mani nav pievīlusi. Esmu tas, kas lietas sit cauri, bet viņi — izpilda visu līdz galam. Mums visiem ir perfektas latviešu, krievu un angļu valodas zināšanas, nav problēmu aizbraukt kaut uz Brazīliju. Jā, tieši pagājušonedēļ palaidām jaunu iekārtu no Brazīlijas, mums šeit ir viss modernākais, kas ir nozarē!» lepojas īpašnieks. Tiek investēts ne tikai tehnoloģijās. Ierindas darbinieku algu diapazons ir no 800 līdz 2500 eiro pirms nodokļu nomaksas, vadības līmenī — līdz pat 7000 eiro. Mūsu viesošanās dienā noslēdzies 1,5 miljonu iepirkums teritorijas asfaltēšanai un vēl viena ražošanas ceha būvēšanai 2400 kvadrātmetru platībā.

Šobrīd zem Stiga RM «cepures» ir rūpnīca, uzņēmuma galvenais birojs Tukumā un mežsaimniecības sadaļa: koku stādīšana, kopšana un zāģēšana. Stiga RM stratēģiski iepirkusi vairāk nekā 6000 ha meža. Savukārt ar transporta atzaru, baļķ-vedējiem, strādā nodalītais Ramoliņa brāļa Mārtiņa uzņēmums. Sievas Annas uzņēmums gādā par apkopēm un servisu meža tehnikai. Visos saistītajos biznesos kopā ir 430 darbinieku.

«Mūsu uzdevums ir augt un attīstīties,» uzsver veiksmes stāsta galvenais varonis. «Globalizācija ir strauja, Latvijā nelieliem uzņēmumiem drīz būs ļoti grūti pastāvēt. Eksporta tirgos konkurenti ir starptautiskas, lielas kompānijas. Mēs viņiem joprojām esam aiz muguras, bet ievērojami pietuvojušies. Protams, konkurence ir vajadzīga, tā arī mums neļauj iesnausties.»

Viņš neslēpj: pagājušogad saņēmis pat veselus sešus piedāvājumus pārdot kompāniju vai tās daļas. «Kārdinājums? Ziniet — šim kārdinājumam izgāju cauri jau 2011. gadā. Man togad piedzima meitiņa, bija piedāvājums par daudziem miljoniem pārdot meža īpašumus. Divas nedēļas domāju. Sapratu, ka tas, ko daru, man patiešām ļoti patīk. Nauda kontā mani nepadarīs vēl laimīgāku. Esmu nemiera gars, naudu noteikti ielikšu kādā citā biznesā, kuru tik labi nepārzinu. Pastāv ļoti augsts risks, ka to zaudēšu. Un mēs ar brāli nevēlamies būt atkarīgi no kāda cita, esam pašpietiekami. Man ir tikai 38 gadi, viņš ir četrus gadus jaunāks. Neesam tik veci, lai notītos miglā, brauktu kaut kur pa pludmali gozēties. Tur varam aizbraukt uz nedēļu, bet tad — atpakaļ strādāt!»

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā
«Tas ar gadiem mainās. Sākumā svarīgi ir nopelnīt naudu, pēc tam sev nospraud mērķus, uz ko virzīties. Par mērķiem informēju visu komandu. Esmu kā kapteinis, kas stūrē kuģi, bet cilvēkiem ir jāzina, uz kurieni braucam.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību
«Esam kļūdījušies daudzreiz. Kaut vai, rūpnīcai iepērkot lietotas ražošanas iekārtas no citas rūpnīcas Mālpilī. Šo kļūdu vajadzēja, lai saprastu, ka ar lietotām iekārtām mums nav pa ceļam. Augstākās tehnoloģijas ir vienīgais ceļš, kā varam attīstīties.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam
«Mazāk klausīt citus, vairāk klausīt savai intuīcijai un veselajam saprātam. Un mazliet arī sapnim.»

99% produkcijas Stiga RM eksportē. «Ģeogrāfija ir plaša: Āfrikas valstis, Turcija, Indija. Tikko aizsūtījām testa partijas uz Ameriku.»
Foto — Ieva Salmane

Ar ziemeļu brīvību

Strādājot Norvēģijā, Alkšņu ģimene izlēma pirkt māju Latvijas laukos. Aizbraukuši ar diviem, atgriezušies ar četriem bērniem, viņi atveda līdzi arī jaunapgūtas valdorfpedagoģijas, grozu pīšanas un pat vikingu apavu šūšanas prasmes

Mūsu mazā Norvēģija — tā Lelde Burve-Alksne saka par Vakrēm, viensētu starp Saldu un Pampāļiem. Viņas vīra Gata celtā māja sēž stāvā kalnā, no kura paveras skats uz Cieceres ieleju. Dīvslīpju jumts ar noapaļotiem stūriem (amatnieku valodā — «lāča pakaļām») esot šim novadam raksturīgs. Alkšņu pāris reizēm mēdz iztēloties, kāda rosība agrāk varētu būt valdījusi apvidū, kas tagad ir cilvēku daļēji pamests. Viņi te ir ienācēji. Par senajiem laikiem neviens vairs nevar pastāstīt. 

Bet kāpēc «mazā Norvēģija»? Īpašumu ģimene nopirka 2012. gadā, kad trīs gadus bija nodzīvojuši ziemeļzemē, salā pie Bergenas. Tajā vasarā, ciemojoties Latvijā, piedzima meita Hermīne. Savulaik prom devusies ar diviem dēliem, Alkšņu ģimene pagājušopavasar Vakrēs atgriezās sešatā — trešajam dēlam Oto jau bija Norvēģijas ceļošanas pase.  

Ar au pair — uz salu

Lelde un Gatis iepazinās Rīgā. Izrādījās — gājuši vienā skolā Saldū! «Mums ir četru gadu starpība, Lelde Rīgā nonāca pēc pamatskolas, es — pēc tehnikuma. Es studēju restaurāciju, viņa mācījās japāņu vidusskolā,» precizē Gatis. 

Norvēģija ir Leldes lielā mīlestība. Pēc vidusskolas au-pair auklīšu programmā nokļuvusi Stordas salā, gada laikā viņa iemācījās norvēģu valodu. Sadraudzējās ar Alvsvāgu ģimeni, pie kuras strādāja. Viņi ir Leldes un Gata dēla Gustava krustvecāki. Norvēģi ciemojušies Latvijā, Alkšņi devušies atbildes vizītē uz Stordu. «2009. gadā uzrakstīju draugu ģimenei, ka labprāt brauktu atkal padzīvot Norvēģijā. Viņi atbildēja: «Brauciet!» Visu bija sarunājuši — māju, darbu,» Lelde stāsta kā par kaut ko pašsaprotamu. 

Norvēģijā viņi satika ģimenes, kas pirms ekonomiskās krīzes Latvijā bija paņēmušas kredītus, īsā brīdī zaudējušas pamatu zem kājām. «Ļoti vīlušies Latvijā. Iemācījušies norvēģu valodu, nopirkuši mājas, jūtas tur absolūti droši. Ja nav lielu sapņu, ko grib realizēt saistībā ar Latviju, tā ir laba vieta, kur dzīvot,» secina sieva. Alkšņi savu prombraukšanu gan neaprak-sta kā likteņa triecienu. Viņi no Rīgas bija pārcēlušies uz Saldu, kur abiem dzīvoja vecāki. Parādu nebija, tikai ģimenes galvenajam apgādniekam Gatim pēkšņi vairs nezvanīja pasūtītāji. «Parasti nodrošinos ar darbiem pusgadu uz priekšu, tad vienā brīdī nebija nekā,» viņš sarauc pieri. 

Stordā kvalificētu būvnieku darbs gaida vienmēr. Tā ir turīga sala, uz kuras konstruē naftas ieguves platformas. Pirmo gadu viņi nodzīvoja tur, bet Gatis braukāja strādāt uz Mosteru. Mazāku salu, ar tikai 1800 iedzīvotājiem. «Viņš izdomāja, ka mums jāpārceļas uz Mosteru. Kaut kur nekurienē, ja skaties kartē!» atceras Lelde. «Tilts uz to ir maksas, ja visu laiku jābraukā, ļoti neizdevīgi.» 

Viņai sākumā nebija vilinājuma doties uz ūdens izolētu zemes pleķīti, kur nav neviena pazīstama. Nebūtu ticējusi, ka aizķersies Mosterā uz veseliem astoņiem gadiem. «Tā vieta izrādījās fantastiska,» Lelde iesaucas. «Spēļu laukumiņā ātri iepazināmies ar cilvēkiem, kam arī ir bērni, viņi bija atvērti un atsaucīgi. Kad Alberts sāka iet skolā, klases vecāki tika iesaistīti tādā kā skolas vecāku padomē. 

Pēc būtības, brīvprātīgais darbs, ar visiem esi ciešā kontaktā. Skola ir citāda, atzīmes sāk likt tikai 9. klasē. No sākuma šķiet — šausmas, bērni neko daudz neiemācās! Bet skolotāji daudz strādā ar audzēkņu sociālo kontaktspēju, attīsta personību.»

Drīz vien viņa bija nokļuvusi vecāku padomes valdē, vēlāk arī ieguva algotu darbu tajā pašā skoliņā. Aizvietoja vispārizglītojošo priekšmetu pedagogus slimības laikā, vienubrīd mācīja mājturību un vizuālo mākslu, ko bija studējusi Latvijas Universitātē. 

Lelde Norvēģijā apguva Valdorfa pedagoģiju. Noklausījusies šīs metodes praktiķa lekciju, kā radīt bērniem lasītprieku, uz sitiena iemīlējās. «Atradu iespēju Oslo Valdorfa pedagoģiju studēt maģistra programmā. Grupā bijām tikai divas no Norvēģijas,» viņa stāsta. «Citi studenti — no Nepālas, Šveices, Čehijas. Nepālieši dzīvoja Oslo divus gadus, pārējie braukāja, tieši tāpat kā es, uz eksāmenu sesijām. Lidoju uz Oslo no Stordas lidlauka.»  

Gatis profesiju nemainīja, cēla un atjaunoja mājas. «Lielākā daļa Stordas vīriešu strādā uz naftas platformām, līdzekļu viņiem ir daudz. Labi atalgoti dīkdieņi — strādā divas nedēļas un tad mēnesi sēž mājās,» viņš raksturo situāciju. Vai nebija kārdinājuma dabūt darbu pie naftiniekiem? «Nē,» Gatis ir strikts. «Tur ir daudz naudas, bet man patīk darīt to, ko es daru. Mans tētis ir būvdarbu vadītājs. Jau bērnudārzā teicu, ka būšu celtnieks.» 

Vakarēšana uz kalna

Alkšņu jauno mājvietu Latvijā atradusi Leldes mamma, kas dzīvo Saldū. Padzirdējusi, ka kāds pārdod saimniecību ar četriem hektāriem zemes. Cena, kas vietējiem pēc krīzes nebija paceļama, Norvēģijas latviešiem šķita kā sviestmaize. Vējainais kalna gals uzreiz iepatikās. «Atbraucām paskatīties, izlēmām — jā!» atceras Lelde. Vārdu «Vakres» viņi atveda no Norvēģijas. «Vakre» norvēģu valodā nozīmē ‘skaists’. «Mums teica, ka nevar mājām likt ārzemju nosaukumu, un mēs izdomājām, ka «Vakres» varētu būt ‘vakarēšana’ vietējā dialektā. Ā, tad mēs drīkstot tā saukt,» sieviete pasmaida.

«Māja Latvijā bija Gata lielais sapnis,» atklāj Lelde. «Man patika Norvēģija, droši vien esmu tur dzīvojusi iepriekšējā dzīvē. Kalni, cilvēki, valoda…»

«Mūsu sala,» viņa par Mosteru joprojām runā tagadnes formā, «ir cēlusies no vulkāna, tai pa vidu ir liels kalns, vulkāna pārpalikums.» Vīrs papildina: «Pirmie vikingi tur ienesuši kristīgo ticību, tur atrodas vecākā mūra baznīca Norvēģijā. Katru vasaru notika vikingu teātra izrādes, piedalījās slaveni aktieri.» 

Arī Alkšņi uzstājās masu skatos. «Kad braucām prom, vietējie teica: o, mūsu vikingi aizbrauc,» Lelde smaida, stāstot, kā visu ģimeni iesaistījusi vikingu klubā. Vienu nedēļu gadā viņi piedalījās tematiskā festivālā. «Dzīvojām autentiskā vikingu teltī, pārģērbāmies kostīmos.» Gatis Norvēģijā iemācījās šūt vikingu apavus, bet Lelde apguva grozu pīšanas prasmes. «2011. gadā braucu uz Dāniju pie sava meistara Stīna Madsena, viņš ir pasaulē slavenākais pinējs. Pina grozus, piemēram, jaunajai filmai Pelnrušķīte un Jo dziļāk mežā… Uz kursiem Dānijā bija ieradušies cilvēki no visas Eiropas, profesionāli pinēji un arheologi. Sēž un runā, kur pirmais zivju grozs ir atrasts — Zviedrijā vai Dānijā? Bet es domāju — ko teikšu? Ka māku uzpīt vainagu? Beigās mācīju viņiem latviešu rotaļas, visiem ļoti patika.»

Alkšņi uz Latviju atveduši lādi ar vikingu kostīmiem, mokasīniem, aksesuāriem. No raibā jūkļa iznirst bizīte, rotāta ar īpašiem bārdas gredzeniem. «Gatis pirms diviem gadiem audzēja bārdu tik ilgi, kamēr bija uzlicis mājai jumtu,» piemin Lelde. «Kad nogrieza bārdu, sapina bizītē — 38 cm! Tagad, kamēr izremontēs visu mājas iekšpusi, viņš audzēs matus.»

Paši nepieciešamākie iekšdarbi Vak-rēs tika pabeigti līdz pagājušā gada septembrim. «Lelde ar bērniem vasarā dzīvoja teltī,» Gatis skaidro. «Tropiska vasara, mierīgi varēja dzīvot!» Šī ziema  bija pirmā, ko ģimene pavadīja Vakrēs. Lāgu lāgiem Lelde ar bērniem palika viena, Gatis devās ienesīgās darba ekspedīcijās uz Norvēģiju. Maijā vēl aizbraukšot pēdējo reizi. Arī Latvijā darba celtniecībā pietiek, vairs negribas lielākas peļņas dēļ atstāt kuplo ģimeni.  

Lelde atceras, ka ziemā ar minibusiņu iestigdama pieputinātā bezceļā, kalusi plānus, kā bēgt pāri jūrai pie vīra. «Visgrūtākā laukos izrādījās tumsa,» viņa atzīstas. Arī Latvijas cilvēku attiecību skarbums, dzīvojot ārzemēs, bija piemirsies. «Iestādēs, veikalos daļa darbinieku joprojām skatās tā dusmīgi: ko tev vajag? Es jau neko tik īpašu neprasu. Ja uz ielas pasaku kaut kur redzētam cilvēkam «Sveiks!», tas prasa: vai es tevi pazīstu?»

Alkšņu jaunā paaudze tiek vesta uz Saldus Mūzikas skolu un sporta pulciņiem, lai socializētos ar vienaudžiem. Pirmajā Latvijas gadā Lelde bērnus māca mājmācībā. Viņiem nav pieejami planšetdatori un datorspēles, nav pat televizora. Arī tas ir «mazās Norvēģijas» koncepts. Piemēram, Hermīne Mosterā gāja «brīvās dabas bērnudārzā», kur bērni līdz astoņām stundām dzīvoja svaigā gaisā. Vilnas veļa, zeķes, džemperis, ūdensizturīgas drēbes! Un arī Latvijā, ja laikapstākļi ļauj, Alkšņu atvases daudz staigā pa āru. Ceļ savas mājas un slēpņus. Vakaros tēvs lasa priekšā grāmatas — itin visu, kas iznācis latviešu bērnu literatūrā. Gatis ironizē, ka Hermīnei gan, pielāgojoties puišiem, pasaku vietā nācies uzreiz saņemt «smago artilēriju», zinātnisko fantastiku.

«Uz Kursīšu skolu divreiz braucām atskaitīties: decembrī un arī tagad pavasarī. Direktore bija atsaucīga,» stāsta mamma. Dēli tūlīt būs pabeiguši 7. un 4. klasi, meita — pēdējo gadu pirmsskolā. «Skolā gan Alberts, gan Gustavs sāka iet Norvēģijā. Protams, viņi iepriekš nebija mācījušies latviešu valodas gramatiku,» skaidro Lelde. «Visi bērni ir sekmīgi, atzīmes mani tik daudz neuztrauc.» Diplomēta pedagoģe lūgusi skolotājiem atļauju bērniem dot arī savus uzdevumus. «Valdorfpedagoģijā visiem darbiem ir jābūt jēgpilniem, piemēram, tu pats taisi grāmatu. Bija skolotāji, kas man jautāja: kā mēs par to ieliksim atzīmes? Bet bija arī tādi, kas teica — O. K 

Plānots, ka vecākais dēls Alberts tomēr septembrī sāks mācības klātienē — tīņa vecumā socializācijai ar pulciņiem vien nepietiekot. Tikmēr Gustavs šķiet apmierināts ar mājas dzīvi, mūsu viesošanās laikā aiziet klusākā stūrītī palasīt grāmatu.

«Vai jums nav mērķa taisīt savu Val-dorfskolu?» apjautājos. «Tāda doma ir, un pašvaldība to pat atbalsta,» atsaucas Lelde. «Bet lielais jautājums — laukos nav galvaspilsētas sabiedrības, kas grib kaut ko alternatīvu. Viņi grib visu kā pilsētā.»

Ģimenes draugus no Rīgas Vakres toties pievelkot kā magnēts. «Starp citu, pēc trim dienām, kad atgriezāmies no Norvēģijas, tajā vecajā šķūnī notika kāzas,» Gatis rāda pāri pagalmam. «Kristaps no grupas Tehnikums precējās ar Aigu, viņa ir apvienībā Gribu būt dīdžejs. Reperis Ozols ieradās četros naktī, iegrieza ritmu!»

Līdzatvestās atziņas

Kā visvairāk pietrūkst no dzīves ārpus Latvijas?
Hermīne: «Tomātu zupas.» Lelde: «Cilvēku, draugu. Daudzi no Norvēģijas brauks ciemos vasarā. Pārējo var dabūt arī te. Izņemot pārgājienus kalnos. Norvēģijā pieņemts, ka vari atpūsties ar ģimeni, nebraucot uz atrakciju parku, bet vienkārši sasmērēt maizītes, paņemt termosu, iet pastaigāties. Uzkāpj kalnā, ieēd un kāpj lejā. Tik laba sajūta!»

Jauna lieta, ko iemācījās svešumā
Lelde: «Sapratām ģimenes vērtību. Uz blakus salas dzīvoja arī latvieši, bet mēs tik daudz netikāmies, jo mums bija labi norvēģu draugi. Pieradām pie viņu humora izjūtas, norvēģiem humors ir vienkāršāks nekā latviešiem. Bērni brīvāk var runāt ar pieaugušajiem, netiek sacīts «kuš». Viņiem ļauj vairāk, viņi ir patstāvīgāki.» 

Ko gribētu ieviest Latvijā?
Gatis: «Koka mājas. Tās te daudz neceļ, bet gan jau sapratīs: koka māja ir siltāka nekā mūra.»  Lelde: «Lauku pedagoģiju. Bērni mācās dzīvojot, viņiem jau maziem neliek atzīmes un neuzliek standartus.»

Foto — Ieva Salmane

Sentimentāla lieta, kuru atveda sev līdzi
Vikingu tērpus, kurpes, ko Gatis taisījis pats un ko ir gatavojis meistars Norvēģijā. Tērpam pieskaņotas krelles, ko Gatis dāvināja Leldei. Somiņu un ķemmīti no Dānijas ar Leldes vikingu vārdu.

Vai, cik forši šeit!

Atvērtā saimniecība Zadiņi pie Smiltenes atgādina izgudrotāju ciemu: neparasti riteņi, kājminams ūdens pumpis un pat veļasmašīna. Svarīgākais ir visiem sadzīvot, nevis kalt abstraktus biznesa plānus, saka ienācēji. Gandrīz katram pagaidām ir kāds attālinātais darbs

Aprīļa beigās gaisu piepilda putnu dziesmas, ielejā pie mājas saulē sudrabota aizlokās Rauzas upīte. Tomēr iztēlē uzburtas vecas, romantiskas lauku sētas vietā Launkalnes pagasta Zadiņos netālu no Smiltenes mūs sagaida moderns ēku komplekss. Pagalmā — bruģis un pat asfalts! Namatēvs Elgars Felcis piekrīt: pirms trim gadiem, atbraucot apskatīt Zadiņus, arī viņi ar sievu Veroniku bijuši pārsteigti par civilizācijas raupjajām korekcijām neskartas dabas paradīzē. Kā, lauku mājā dzīvojot, var elpot asfaltu, priecāties par mākslīgi izveidotu Rauzas līkumu un sešu dīķu kaskādi? 

Viss mainījās, kad 2018. gada pavasarī gandrīz vienlaikus ar viņiem šeit iemitinājās otra ģimene. «Riteņu džeks», kā vīru Gati Kreicbergu jokojot sauc dzīvesbiedre Hanna, no Rīgas šurp atveda prāvu oriģinālu veloierīču klāstu, kas darinātas Apokalipses jātnieku darbnīcā Andrejostā un Velopunktā Brasā. Gatis ir arī daudzu Vecrīgas velorikšu autors.

Ar viņa ierašanos Zadiņos asfalta esamība pēkšņi attaisnojās. To sāka apdzīvot riteņi. Magnēts bērniem, bet šīm ierīcēm ir arī praktisks pielietojums. Kravas elektrovelosipēda lielajā kastē pirmklasniece Emīlija, bērndārznieki Marcels un Tālis tiek vesti uz Launkalnes sākumskolu divu kilometru attālumā. Pat pieaugušos šad tad kādam brīvprātīgajam sanāk aizvizināt trīs kilometrus līdz tuvākajai autobusu pieturai.

Zadiņos vēl nav zirgu un govju, toties ir piecas kazas un divi suņi. Šogad plānots ievērojami palielināt dārzu platību. Mērķis pagaidām neesot sevi pilnībā apgādāt ar sezonāliem augļiem un dārzeņiem, bet pakāpeniski spert soļus šajā virzienā. Kā nekā, saimniecībā dzīvo jau astoņi pieaugušie un četri bērni. Kreicbergu trīsgadīgais Tālis vairs nav jaunākais. 23. martā Elgaram un Veronikai tepat netālu, vecmātes Rudītes Brūveres vadītajā mājā Ģimenes šūpulis, piedzima Ida Beata. Paredzams, ka kopiena turpinās paplašināties.

Ar Amerikas latvietes gādību

«Atvērtā saimniecība Zadiņi — atvērti gan dažādiem pasākumiem, gan apciemojumiem. Atvērti arī tam, ka cilvēki var pievienoties un dzīvot šeit,» deklarē Elgars, ar basām kājām stāvēdams dīgstošajā zālē. «Nav tā, ka mēs, pirmie, kas šeit esam apmetušies, novelkam žogu, un viss beidzas. Ja tas ir atspēriena punkts mums, var būt atspēriena punkts arī citiem. Tie, kas pārceļas, līdzās uzbūvē savu māju un atbrīvo telpas, kur atkal citi cilvēki var ievākties.»

Doktorants Vāgeningenas Universitātē Nīderlandē un Latvijas Universitātes pētnieks, starpdisciplinārs ilgtspējas zinātnieks Elgars Felcis lauku nostūrī izveidojis domubiedru kopu, šo māju īpašnieces Ievas Zadiņas aicināts. 

«Īss kurss vēsturē,» viņš paziņo. «Zadiņi, senajās kartēs Saddin, ir vecsaimniecība, kas pastāv jau vairākus simtus gadu. Tāpēc tāds mērogs, te ir gandrīz 90 hektāru. Mežs — kādi 60. 30 hektāri — zeme un ūdens.» 

Zadiņu vecie saimnieki izsprukuši no 1941. gada represijām, bet Otrā pasaules kara beigās sapratuši: vai nu jābēg uz Rietumiem, vai tiks piešķirta «brīvbiļete» uz Sibīriju. Ģimene nonāca ASV. Ieva Zadiņa, šo māju īpašniece, dzimusi 1942. gadā vēl Latvijā, tagad dzīvo Ņujorkā. 90. gadu sākumā viņa atguva īpašumu, kas bija izsaimniekots, vecās mājas — nodedzinātas. Palicis 30. gadu beigās celtais milzīgais šķūnis un kūts. Uz ilgāku laiku Ieva uzticēja Zadiņus radiem, kokrūpnieka ģimenei, taču viņu dzīves filozofijas nesaskanēja. 

«Ieva ir vides aktīviste, interesējas par permakultūru un domāja, kā īpašumā varētu attīstīt šāda veida iniciatīvas. Tas varētu būt atspēriena punkts jauniešiem, ģimenēm, jaunām idejām,» iezīmē Elgars. Ārzemju latviete piedāvājusi Elgara vadītajai Latvijas Permakultūras biedrībai iespēju saimniekot Zadiņos. «100 cilvēku, kas dzīvo pa visu Latviju, īpašumu nevarētu pārvaldīt, bet viena ģimene te «noslīktu». Izlēmām izveidot kodolgrupu. Ideja, ko liku Ievai priekšā, — lai šis īpašums nevis padara vienu ģimeni bagātu, bet ļauj daudzām ģimenēm dzīvot labi. To tomēr nevajadzētu griezt gabaliņos, bet astāt kā vienu veselu,» stāsta Elgars. «Pārāk liela koncentrēšanās uz privātīpašumu patiesībā ir daļa no vides, ekonomikas un sabiedrības problēmām.»

Arī viņa sieva Veronika uz pasauli skatās akadēmiski. Pāris iepazinās, studējot socioloģiju maģistrantūrā Varvikas Universitātē Anglijā, pēc tam piecus gadus dzīvoja Veronikas dzimtajā Polijā. Uz Rīgu pārcēlās, kad vīrs ieguva grantu, lai veiktu pētījumu Vāgeningenas un Latvijas Universitātes sadarbības projektā SUSPLACE. 

Latvijā Veronika savukārt satika vācieti Hannu, kas bija sociālā darbiniece resursu centrā sievietēm Marta. Ar abu kopēju draudzeni Lauru Bužinsku organizējušas «feminisma tikšanās», kur sievietes var diskutēt par sev svarīgām tēmām. Kaut kā aizrunājušās līdz dzīvei laukos. 

«Hanna atbrauca uz Zadiņiem: vai, cik forši šeit!» iesmejas Veronika. «Iedomājieties, jūs man šodien teiktu: vai, cik forši šeit, un pēc mēneša jau ierastos ar čemodāniem. Tas laikam bija novembrī, kad viņa izdomāja: es šeit dzīvošu. Teicu — pagaidi, uzaicini uz sarunu vismaz to savu džeku, lai mēs varam satikt arī otru cilvēku!» Tā Elgars iepazinies ar Gati un novērtējis: labs, prātīgs, viss kārtībā. «Jau nāca Ziemassvētki, mēs paši bijām Polijā, pārcēlāmies uz Zadiņiem tikai aprīlī,» atceras Veronika. «Domājām, pa svētkiem varbūt vajadzētu sazināties, lai saprastu, kā viņiem iet ar pārvākšanos. Piezvanījām, Hanna teica: Gatis ar savām lietām jau ir klāt.»

Kājminamās iekārtas

Mūsu saruna rit latviski. Ne Hannai, ne Veronikai nav jāmeklē pēc vārdiem. Tikai ar bērniem viena runā poliski, otra — vāciski. Hanna 2010. gadā, 18 gadu vecumā, Eiropas brīvprātīgo servisa programmā sāka strādāt Lietuvas organizācijā Caritas, kas rūpējas par cilvēktirdzniecības upuriem. Tad Drēzdenes Universitātē studēja sociālo darbu, Erasmus apmaiņā atkal devās uz Lietuvu. «Biju atbraukusi uz Liepāju, tur iepazinos ar Gati. Diezgan iespaidīgi riteņi — kā var nepamanīt?» viņa piemiedz ar aci. Abi ir radoši cilvēki. Tāpat kā Gatis galdnieka amatam pašmācības ceļā pievienojis riteņu restaurāciju un izgudrojumus, Hanna attīstījusi mākslas talantu, pelna naudu ar ilustrācijām bukletiem un portāliem. «Kad tu gaidi bērnu, nāk virsū bērnības armiņas. Gaidot Tāli, sapratu, ka ar bērnu neredzu sevi pilsētā. Esmu uzaugusi laukos 100 kilometrus no Hannoveres, kalnainā rajonā. To pašu gribēju dot savam bērnam. Kontaktu ar dzīvniekiem, dabu. Lai viņš redz, no kurienes nāk ēdiens, kādi ir gadalaiki,» runā Hanna. 

Arī šīs ģimenes profesijas, tāpat kā Felčiem, ļauj strādāt attālināti. Hanna jau pirms tikšanās ar Veroniku bija centusies atrast Latvijā ekokopienas, kas tagad kļūst arvien populārākas Rietumu pasaulē. Baltijas valstīs tās vairumā gadījumu saistītas ar garīgām praksēm, taču Hanna gribēja dzīvot laukos bez šāda uzstādījuma. Gatis savukārt sākumā bažījies, vai Vidzemē spēs nodrošināt iztikšanu ar velodarbiem. Velti uztraucās! Iecienīta meistara klientiem pāris stundu brauciens no Rīgas neesot šķērslis. Arī mūsu tikšanās laikā darbnīcā otru dzīvību atgūst Ērenpreisa ritenis, pēc individuāla pasūtījuma top laiva amfībija.

«Sākot dzīvot Zadiņos, Gatis uzreiz saprata, ka Rīgā ir tikai strādājis, lai varētu samaksāt darbnīcas īri. Diezgan bezjēdzīgi!» iesaucas Hanna. «Nepārtraukts stress, nav laika ģimenei un veselīgām attiecībām. Bija skaidrs, ka ilgi tā nevarēs turpināties. Jā, šeit, laukos, ir mazāk klientu, bet arī daudz mazāki izdevumi. Vairāk brīva laika, radošu ideju.» 

Ritenis driftēšanai ar tādu kā ceļarulli aizmugurē. «Velovanna» uz četriem riteņiem, patiešām gatavota no īstas vannas, kas pārgriezta uz pusēm. Elektropiedziņas velotraktors, kam tiks piestiprināta kultivēšanas iekārta ar «nažiem» — apskatām Gata darinājumus. «Velotraktoram  rakstījām Leader projektu, ko realizē vietējā Abulas lauku partnerība,» stāsta Elgars Felcis. «Un arī citām kinētiskās enerģijas kājminamajām iekārtām, kā mēs tās saucam. Velopumpis stāv pie dīķa, Gata darbnīcā ir arī galds elektrības ražošanai un veloveļasmašīna. Ielej uzkarsētu ūdeni, uzmin, lai veļa pamērcējas, pamin vēl… Mūsu projektā Off-grid: Do It Yourself esam iekļāvuši saules kolektorus, vēja turbīnas. Un kāpēc lai tur nebūtu kājminamās iekārtas, ja Gatis ir šeit? Projektā vispār ir 11 partneri: trīs Somijā,  divi Igaunijā, viens Lietuvā un trīs Latvijā, arī ekociemats Gotlandē.»

Pats Elgars dzīvojamajā mājā, kur tagad mīt Felču un Kreicbergu ģimenes, ar draugu palīdzību 2017. gada rudenī iebūvēja novatorisku raķeškrāsni. «Ļoti ekonomiska,» viņš slavē. Vakarā uz stundiņu iekurinu, un miers.» Arī dārzkopībā Zadiņos tiek izmēģinātas jaunas pieejas. «Ir svarīgi iedrošināt cilvēkus eksperimentēt, dzīvot citādi. Kombinēt labi zināmo ar jauno,» uzsver kopienas līderis. Mulčēšana, apstādinot nezāļu augšanu ar koka skaidu vai salmu klājumu, vairs nevienu nepārsteigs. «Pilsētas zemnieki» Zadiņos azartiski izmēģina, kādas iespējas sniedz dārzāju stādīšana terasēs un ar koksnes trūdiem pildītās augstajās «Hūgeldobēs», kuru autors esot austrietis Zeps Holcers. Aprīļa beigās zemē jau ieliktas pastinaku, burkānu, biešu sēklas, istabās uz palodzēm savu kārtu nonākšanai siltumnīcā gaida pašu audzēti tomātu stādi.

Elgaram, darot vienkāršos darbus kopā ar kopienas «kolēģiem» un bērniem, atmiņā nākušas bērnības vasaras lauku mājās pie Ieriķiem. «Mani vecāki strādāja universitātē, bet vectēvs Jānis Jirgensons bija agronoms, Lauku Avīzes sējas kalendāra sastādītājs 90. gadu sākumā. Vecmamma, skolotāja, pārņēma sava tēva bišu stropus. Gulēšana sienā, staigāšana basām kājām visu vasaru… Kad dzīvoju astoņus gadus ārzemēs, protams, tā visa ļoti pietrūka,» viņš atzīstas.

Aktuāli: kā pazīt sēnes?

Otrā mājā, kam apakšā ir pirts, mīt kopienas pagājušā rudens jaunpienācēji — latvietis Dainis un beļģiete Selīna. Ar Zadiņiem dzīvi grib saistīt arī divi individuāli iemītnieki Kārlis Zīle un Aigars Rubiķis. Mehāniķis un ārstniecības augu speciālists, kas gatavo ziedes un tinktūras.

Bet Dainis profesionāli taksē un mēra mežus, bioinženiere Selīna iztikšanu nodrošina ar dažādiem projektiem. «Internets!» viņa uzsit knipi. «Patlaban organizēju start-up uzņēmumu Briselē, kas cilvēkiem piedāvās dāvanu sertifikātus. Šīs dāvanas nebūs lietas, bet piedzīvojums, kas saistīts ar Briseles ilgtspējīgo attīstību. Piemēram, iemācīties virtuves gudrības vai kā pašam izgatavot auskarus. Visām dāvanām ir zero waste un resursu atjaunošanas raksturs. Mana dzīve Zadiņos jau arī atbilst šai vērtību sistēmai. Es būtu priecīga vēl vairāk iegūt «vietējās» zināšanas un dot ieguldījumu šejienes sabiedrībai.»

Patiešām, Zadiņu komanda divas reizes nedēļā vada pēcpusdienu nodarbības Launkalnes sākumskolas skolēniem, apkārtnes bērni ar vecākiem ir bieži viesi šeit.

Viņiem, pilnīgiem ienācējiem, skola ir palīdzējusi iepazīties ar vietējiem, secina Elgars. «Bioloģiskajam zemniekam, kas tikko mums atveda pienu, mazdēls Gustavs iet ar mūsu meitu Emīliju vienā klasē. Normāli un dabiski.» Visu, ko paši nevar saražot un izaudzēt, viņi cenšas iegādāties nevis veikalā, bet no vietējiem. Ir novirzījuši uz savām mājām Gulbenes puses tiešās pirkšanas pulciņa zemnieku piegādes, kas pa Vidzemes šoseju ripo tālāk uz Rīgu.

«Vai jums tiešām nebija problēmu iedzīvoties un pavadīt ziemu laukos svešā zemē?» pārjautāju Zadiņu dāmām Veronikai, Selīnai un Hannai. «Jā, ļoti savādā zemē,» viņas ar humoru apspēlē angļu vārda strange divējādo nozīmi. «Spītīgu introvertu zemē, tik sarežģīta kombinācija!»

«Man ļoti patīk neskartā Latvijas daba — tas, ka apkārt ir daudz vairāk dabas nekā cilvēku,» nopietna kļūst Selīna. «Beļģijā saikne ar dabu cilvēkiem ir zudusi vai nav tik manāma. Bet te ir gluži pierasts domāt: es svinēšu dabā. Esmu dusmīgs vai satraukts, jāiet pastaigāt pa mežu!» 

Sarunas pavedienu pārņem Hanna: «Latvijā pat hipsteris un instagramētāja zina, kā pazīt kādu ēdamo sēni. Vācijā kaut kas tāds nebūtu iedomājams. Mans mīļākais lamuvārds latviešu valodā ir «ej bekot»! Atrodi mežā ļoti retu sēni un bez tās nenāc ārā!» viņa smejas. Baravika, bērzu beka, gailene, čigāniete… Meitenes citu pēc cita atceras nosaukumus.

«Vēl viens iemesls, kāpēc šeit esam, — kopā spējam pasmieties par izaicinājumiem, dalīties ne tikai ar salasītajām sēnēm, bet arī citu veidu atbalstu,» atkal runā Selīna.

«Pats galvenais — šī vieta mums dod lielu brīvību un iespējas gan profesionālā, gan dzīvesveida ziņā,» pabeidz Hanna.

Viņa, Gatis un mazais Tālis rudenī ievākšoties pašu celtā mājā, ko dēvē par hobitu namiņu. Ekskavators pamatu nolīdzināšanai ierādīsies pēc Lieldienām.

Katrai Zadiņu ģimenei ir savi mērķi, bet ir arī kopēji plāni, kam līdzekļi tiek likti   atsevišķā kasē. Piemēram, biškopības attīstīšana un mājputnu iegāde. 

Šis sadzīves modelis nav unikāls, pasaulē ir pietiekami daudz veiksmīgu un arī neveiksmīgu ekociematu un kopienu piemēru, rezumē Elgars. «Skaidrs, ka pamatā ir sadzīvošanas jautājums. Nepie-tiek superbiznesa plānus sarakstīt, ja mēs pēc gada sastrīdamies un cits citam neskatāmies virsū. Tad varam tos plānus mest raķeškrāsnī.»

Viņi cenšoties veltīt laiku cits citam, nevis noslēgties katrs savā teritorijā. Iknedēļas sapulcēs risinot aktuālos jautājumus, ik pa pāris mēnešiem Skype sazvanoties ar mentori Ievu Zadiņu Amerikā. Pārrunājot arī mazos ikdienas piedzīvojumus un priekus. Piemēram, Hanna nekad nebija dzirdējusi, kā griež grieze — jautājusi, kurš dzīvnieks spēj izdot tādu skaņu?

«Te ir lapsas, stirnas, aļņi, zaķi, lūši — pilns komplekts,» priecājas Elgars. «Pagā-jušovasar melnais stārķis pārlaidās, apsēdās uz jumta kores…» Un pēc tam Ida piedzima? «Jā, tā sanāk,» viņš smaida un sāk rēķināt. «Kad Emīlija būs trešajā klasē, Ida ies uz bērnudārzu, bet Marcels sāks iet pirmajā klasē.» Saredzat nākotni šeit, jautāju. «Jā,» Zadiņu patriots atbild īsi.

Pāri visai kartei

Solvitai un Kasparam Adamovičiem nonākšana Austrālijā bija spontāna izvēle. Ieguvuši šīs valsts pilsonību, viņi tomēr izlēma atgriezties. Jaunākajam dēlam Danielam, pametot Austrāliju, bija divi gadi — tikpat, cik vecākajam brālim Leo, kad viņš brauca prom no Latvijas

Adamoviču ģimenes māja Bērzciemā ir skaista. Jumīši stalti sēž korē virs niedru jumta, jau no pagalma redzama jūra. Vasarā var ieskriet peldēties, ziemā notīrīt ledu slidotavai mazajiem dēliem. Zvejas sezonā ielaist laivu. «Tepat pie jūras vasarās esmu audzis, cik sevi atceros, tēvs vienmēr uz copi ņēma,» ierunājas ģimenes galva Kaspars. Arī tagad pagrabā stāv kaste ar pašu ķertiem Usmas zušiem. Aizgājuši pensijā, vecāki no Rīgas pārcēlušies uz senču īpašumu, dzīvo blakus mājā. Bet Kaspars ar sievu Solvitu pēc astoņu gadu prombūtnes pagājušogad Bērzciemā atgriezās no Austrālijas. 

«Melburnā mēs nevarētu atļauties nopirkt māju pie pludmales, kāda mums ir Latvijā, vai ne?» ieminas Solvita. «Mēs tur nevarētu atļauties nopirkt neko, kas mums patiktu,» vīrs saliek visu pa plauktiņiem.

Ir nauda — studē!

Solvitas un Kaspara aizbraukšanas stāsts nav tipisks. Dižķibelei, kas vainojama daudzu viņu paaudzes jauno ģimeņu bēgšanā no Latvijas, tajā ir tikai sekundāra loma. 

«Es jau vidusskolā zināju, ka gribu padzīvot ārzemēs. 2004. gadā, kad Latvija iestājās Eiropas Savienībā, mācījos 11. klasē,» paziņo Solvita. 

Toties Kaspars 20 gadu vecumā bija paspējis apbraukt apkārt zemeslodei. Pabeidzis Liepājas Jūras koledžu, strādāja uz tankkuģiem, kas peldēja zem Norvēģijas karoga, pa visu pasauli veda ķīmiju. «Āfrikas valstis, Indija, Singapūra, Ķīna, Japāna, Austrālija, ASV,» viņš uzskaita. Strādīgais latvietis īsā laikā kļuva par otro kapteiņa palīgu, stūrmani. «Latvijas Jūras akadēmiju pabeidza, kad jau bijām Austrālijā. Brauca uz Latviju kārtot eksāmenus un aizstāvēt bakalaura darbu,» piebilst Solvita.

Gribējās Austrālijā aizķerties ilgāk, tāpēc pārcēlāties uz turieni? «Sievai gribējās,» vīrs piemiedz ar aci.

Talsu meitene Solvita rīdzinieku Kasparu pazina jau pusaudžu gados, abu vecāki ir ģimenes draugi. Simpātiskais jūrnieks braucis ciemos, stāstījis par eksotiskām valstīm. «Aizgāju uz Rīgu mācīties LU vēsturniekos, mūsu attiecības kļuva nopietnas. 20 gadu vecumā paliku stāvoklī ar Leo. Doma par dzīvi ārzemēs izgaisa,» viņa atceras.

Tomēr 2009. gadā, kad Leo bija divi gadi, Solvita atkal sākusi nemierīgi dīdīties. «Likās, ka dzīve ir apstājusies, vajag izdarīt kaut ko kardinālu.» Tikko iegūtajam humanitāro zinātņu bakalaura grādam nav redzējusi pielietojumu. Bija cerējusi uz darbu valsts sektorā, bet ministrijās, sākoties ekonomiskajai krīzei, atlaida darbiniekus, algas bija smieklīgi zemas. 

Kasparam gan ar darbu viss bija kārtībā, beidzot bija izdevies dabūt to krastā, Rīgas ostā. «Ogļu terminālī, ko tagad pārveda uz Krievu salu,» viņš precizē. «Tur biju darbu vadītājs, stividors trīs gadus, putekļus ēdu.» 24 stundu maiņa, tad trīs dienas brīvas. Šāds grafiks pamīšus ar Leo vecmāmiņu ļāva Solvitas prombūtnes laikā pieskatīt mazuli, tāpēc sievas idejai par pasaules iepazīšanu vīrs neteica «nē».

Galamērķus viņa meklēja jūrnieka pasaules kartē. «Es zināju angļu valodu, bet Amerika nevilināja. Kanāda arī ne — laikapstākļu dēļ. Īrija un Anglija ceļošanai — jā, bet dzīvot un veidot ģimeni — ne,» Solvita pragmatiski uzskaita. «Jaunzēlande — pārāk tālu. Izvēle krita uz Austrāliju. Protams, tas bija traks lēmums.»

Sociālie tīkli 2009. gadā vēl nevirmoja kā šobrīd, informācijas aprite — minimāla. Vienīgais kontakts kārotajā galamērķī bija mammas draudzenes meita, kas strādāja Melburnas veco ļaužu ciematā. Izpētīdama stingros Austrālijas imigrācijas noteikumus, Solvita nonāca pie slēdziena, ka viņas vienīgā iespēja — nokārtot angļu valodas eksāmenu un iegūt studenta vīzu maģistrantūrai. Dzīvesbiedram tā ļautu strādāt pilna laika darbu, bet viņai pašai — pusslodzi. Izdevās iekļūt grāmatvedības studiju programmā Balaratas Universitātē. «Vienkārši naudas lieta. Ja tev ir nauda, tu vari tikt studēt — no vēsturnieka kļūt par grāmatvedi.»

Lidojums Rīga—Londona—Kualalumpura—Melburna Solvitas dzīvē bija pirmais. Kualalumpuras lidostā sasmaržojot Āzijas mitro gaisu, pakrūtē kņudējis. Skumjas pēc Latvijā palikušā puisīša un vīra viņa mācījusies atvairīt. «Mani stiprināja doma, ka problēmas ir tikai īstermiņā. Es to daru, lai mums visiem beigās būtu labāk.»

Visu laiku auto

Solvitas «karjera» Melburnā sākās ar īres istabu pie kādas latviešu ģimenes, tādiem pašiem jaunatbraucējiem. Kaspars ar Leo pievienojās pēc septiņiem mēnešiem, kad uzņēmīgā mamma jau bija atradusi darbu un noīrējusi dzīvoklīti. «Negāja viegli. Pat lai atvērtu kontu bankā, vajadzēja rekomendācijas. Pirmos trīs mēnešus nostrādāju par viesmīli kafejnīcā, vienkārši gāju iekšā: labdien, mani sauc Solvita, šeit ir mans CV 

Blakus kafejnīcai, kur Solvita strādāja, kāds vīrietis atvēris koka grīdu ieklāšanas firmas biroju. Solvitai tur palaimējās dabūt daudz stabilāku lietvedes darbu. Tur viņa nostrādāju sešus gadus, līdz piedzima otrs dēls Daniels. 

«Pirmie divi trīs gadi bija ļoti stresaini,» viņa atzīstas. «Vispirms man bija pēcstudiju vīza, tikai, kad ieguvām pastāvīgās uzturēšanās vīzu, dzīve nomierinājās.» Melburnas internacionālajā burzmā gan iejusties nebija problēmu. «Cilvēki ir ļoti laipni, kaut redz, ka neesam vietējie, attieksme neatšķiras.»

Arī Kasparam nācās pacīnīties. Viņa Latvijas Jūras akadēmijas diplomu Austrālija neatzina, jo nebija noslēgts starpvalstu līgums. Vīrs dabūja darbu Melburnas ostā, smejas, ka vismaz kuģus redzējis katru dienu. «Darba bija daudz, jo Austrālija ir liela sala, tiltu no Eiropas neuztaisīsi, visa krava ceļo pa jūru. Austrālijā darbaspēks nav lēts, daudz vieglāk ir preci ievest, nekā taisīt pašiem — sākot no drēbēm un beidzot ar mēbelēm. Astoņos gados, ko es tur nostrādāju, osta kļuva divreiz lielāka.»

2015. gada aprīlī Adamoviči nolika eksāmenus Austrālijas pilsonībai. Pašu drošībai, lai bērniem nākotnē būtu papildu iespējas. «Ja tev ir pase, vari jebkurā laikā tur atgriezties. Ja gribi, brauc dzīvot uz turieni, nebūs jāmocās kā tēvam ar māti.»

Tomēr bērni arī bija viens no galvenajiem iemesliem, lai 2017. gadā atgrieztos Latvijā. «Melburnā pārvācāmies kādas trīs reizes. Kad beidzu studijas, Leo dēļ izvācāmies ārpus centra, kur ir parki,» atceras Solvita. Jau piecu gadu vecumā, kā pieņemts Austrālijā, vecākais dēls sāka iet skolā. Bez mašīnas — nekur. «Melburnā dzīve bija kā kastītē. Valsts bērnudārzu nav, tikai privātie, un tie parasti ir privātmājās. Metrs zemes un žogs, nākamā māja sākas,» pāris stāsta. Pulciņi dārgi. Līdz 16 gadu vecumam, kamēr paši iegūst auto tiesības, bērni pilsētās ir atkarīgi no vecāku palīdzības. Kaspara darba stundas bija garas, un Solvitas dienas pagāja, vedot mazos uz skolu un pulciņiem.

Austrālijas daba ir brīnišķīga, par to pārliecinājās arī ciemos atbraukušie vecāki. Taču ikdiena vadīta uz asfalta. Karsts, līdz tuvākajai pludmalei — 30, bet mežonīgākam okeānam — 100 km. «Te nākamajā ciemā, Ķesterciemā, ir pat baseins. Nekā netrūkst!» runā Solvita. Bērniem vajag kustēties — te ejam pārgājienos gar jūru, piknikos.

Pats galvenais — Leo deviņu gadu vecumā Austrālijā vairs nerunāja latviski. Latviešu skoliņa, kur viņš sestdienās mācījās valodu, bija pilsētas otrā pusē, stundu jābrauc cauri sastrēgumiem. Vecāki, par spīti dēla protestiem, kad bija mazāks, piespieda doties — lai satiek latviešu vienaudžus. Bija skaidrs, ka ar Danielu, kurš pirms četriem gadiem piedzima Austrālijā, būs tāpat. 

Prom no burzmas

«Nekas jau nenotiek vienas dienas laikā, tā bija notikumu ķēde,» Solvita saka par atgriešanos. «2016. gada 18. novembrī man palūdza teikt runu Melburnas Latviešu namā. Bez iepriekšējas sagatavošanās no sirds pateicu: kāpēc, ja esmu latviete, man 18. novembris jāsvin ārzemēs?» Austrālijas latviešu kultūras dienās skatījusies, kā uzstājas koris Anima no Saulkrastiem, Jāņa Purviņa vadītais deju kolektīvs Līgo, un nav varējusi valdīt emocijas. «Simtgadi mēs jau svinējām Latvijā,» viņa pasmaida.

Paradoksāli, bet Solvita tikmēr Viktorijas Universitātē Melburnā bija apguvusi migrācijas likumus, kļuvusi par reģistrētu migrācijas aģenti, nodibinājusi konsultāciju uzņēmumu Selonia Migration Services. 2016. gada decembrī ar bērniem atbrauca uz Latviju, lai izstādē Skola 2017 interesentiem piedāvātu studijas Austrālijā. «Martā, atgriežoties Austrālijā, pēkšņi sevi vairs tur neredzēju. Jūlijā mēs ar bērniem jau atkal bijām Latvijā. Trīs mēnešu laikā visu nokārtojām, lai atgrieztos,» viņa atceras.

Kaspars katram gadījumam vēl neatteica darbu Melburnā. «Es visu laiku tik ļoti biju «degusi» par Austrāliju, viņš domāja: labi, lai viņi pamēģina atkal iedzīvoties Latvijā!» skaidro dzīvesbiedre. «Es arī nebiju droša, kā Leo skolā ies ar valodu. Nebiju droša ne par ko.» 

Leo 3. klasē Mērsraga vidusskolā iejutās lieliski, tagad mācībās esot  daudz motivētāks nekā Austrālijā. «Pavisam cits mācību stils, kā skolotāja risina problēmas klasē. Austrālijā tā ir valsts sistēma — pat vecākiem par bērniem nekādu kritiku nevar teikt. Galvenais, lai bērns priecīgs, kam viņam tās akadēmiskās zināšanas? Bet tolerance var neveicināt attīstību. No vienas puses, mazam bērnam nevajag spiedienu, bet, kad viņam ir jau deviņi gadi, tā relaksētība sāk uztraukt,» pretrunas iezīmē Solvita. Tagad Leo ir kļuvis patstāvīgāks, pats dodas uz pulciņiem: ģitāras nodarbības, futbols, tautiskās dejas — viss tepat blakus! «Dambretes sacensībās tikko 160 skolēnu konkurencē dabūja 3. vietu!» priecājas vecāki. «Dejošanā skolotāja viņu pat ielika divās grupās — sava vecuma un vecākā. Viņš visu ļoti ātri uztver, iespējams, atvērtība viņam ir no Austrālijas.»

Protams, visvairāk viņus atpakaļ gaidīja ģimene. Viņi atgriezās Bērzciemā, nevis Rīgā. Ģimenes brīvdienu mājā, kas ziemās stāvēja tukša. «Visi brīnījās ne tikai par to, ka atgriezāmies, bet arī — ko jūs darīsit Bērzciemā? Atceros — bija ziemas vakars, filmēju, kā sniedziņš snieg, sūtīju vīram,» Solvita piemin emocijas pēc ierašanās. «Man likās tik forši — miers, ar bērniem prom no burzmas. Protams, Rīgā ir visādas iespējas, kad viņi paaugsies, lai lemj paši.»

Kaspars neslēpj: Latvijā 2018. gada maijā atgriezies ar pretrunīgām sajūtām. «Mums domas ļoti samainījās,» saka sieva. «Darbā Austrālijā viņam bija ļoti labs kolektīvs, uzņēmuma īpašnieki — Ukrainas krievi, superīgi veči, tikai par politiku nerunājām. Kad Kaspars brauca prom, uztaisīja pārsteiguma ballīti, pie kāda drauga mājās iemeta baseinā.»

Taču arī Latvijā Kaspars pie darba tika jau divas nedēļas pēc atgriešanās. «Tagad blakus ciemā Mērsraga ostas pārvaldē strādāju par kuģa kapteini. Viņiem ir loču kuģis, buksieris, kas padziļina ostu, un ledlauzis,» stāsta.

Solvita uz savas migrācijas firmas biroju Rīgā dodas trīs reizes nedēļā. Viņas klienti ir dažādu valstu latvieši, kas grib braukt strādāt vai studēt uz Austrāliju. Ar prieku dod padomus tiem, kuri Austrālijā izdzīvo viņas pašas kādreizējo pieredzi. Taču vēl vairāk sākusi novērtēt visu, kas ir pieejams Latvijā. «20 gadu vecumā ir kaut kur jāaizbrauc, jāredz pasaule, bet 30 gados prioritātes mainās. Agrāk Latvijā tik daudz neapmeklējām kultūras pasākumus, tagad cenšos, cik varu, — ejam uz Leļļu teātri, operu un baletu.»

Līdzatvestās atziņas

Kā visvairāk pietrūkst no dzīves ārpus Latvijas?
Kaspars. «Copes. Tādus vēžus, lielos saldūdens omārus kā Austrālijā te noķert nevar. Ar nirēja tērpu līdu tiem pakaļ kalnu upēs. Ūdens — ledaini auksts, dzidrs kā kristāls, koki sagāzušies, akmeņi, apakšā omāri sēž. Dabū ārā, lai pirkstā neiekož.»

Jauna lieta, ko iemācījās svešumā
Solvita. «Tolerance. Sharing is caring — dalīšanās ir rūpes. Vecākā dēla bērnudārzā jau no pirmajām dienām viss bija kopīgs. Mūsu atnestos zīmuļus viņi salika uz viena galda, katram nebija sava penāļa, ko tu saudzē. Tur arī valda cieņa citam pret citu, pret dažādām tautībām, reliģijām, raksturiem.»

Ko gribētu ieviest Latvijā?
Solvita. «Lai cilvēkiem visos līmeņos būtu lielāka atbildība pret savu darbu. Skolotājiem, valsts pārvaldes darbiniekiem. Izskatās, ka šobrīd Latvijā cilvēki vairāk katrs domā par sevi. Ieeju mazā veikaliņā, pārdevēja galvu nodur. Uzreiz redzu, ka viņa nav īpašniece, viņai vienalga, vai kaut ko nopirkšu. Tas brīžiem tā krīt acīs — cilvēkam nav lepnuma par savu darbu.»

Sentimentāla lieta, kuru atveda sev līdzi
Solvita. «Latviešu draudzene, kad braucu projām, man uzdāvināja bumerangu, lai es atgriežos kā bumerangs. Paradokss: viss sagriezās tā, viņa pati tagad ir Latvijā.»

Foto — Gints Ivuškāns

Gaiļezera simbioze

Gastroenterologu Ivaru Tolmani 90. gados vilināja karjeras iespējas Amerikā, tomēr viņš izvēlējās Rietumu tipa klīniku Gastro veidot Latvijā. Viņa kolēģis Mārcis Leja ir spēcīgs zinātnē, bet Anžela Pavloviča — administrācijā un psihoterapijā

Reģistratūras zonā skan pieklusināta klasiskā mūzika. Atlaidušies krēslos, savu kārtu gaida pacienti. Tikmēr svaigi remontētajās īres telpās rokas stiepiena attālumā no Rīgas Austrumu klīnikas (RAKUS) vēl notiek pēdējie iekārtošanās darbi. Uz māju Gaiļezera un Eizenšteina ielas stūrī kastes nes pārvešanas firmas darbinieki. «700 kvadrātmetru medicīniskās teritorijas!» paziņo Gremošanas slimību centra Gastro direktore Anžela Pavloviča. «Ļoti ilgi visu plānojām, esam patīkami pārsteigti, cik labi iznācis,» uzņēmuma valdes priekšsēdētājs Ivars Tolmanis atļaujas emocionālāku repliku. Ēka 90. gados būvēta kā Zemkopības ministrijas skaitļošanas centrs, te mīt arī privāta pirmsskola.

Iedvesma no Amerikas

Klīnika Gastro jaunajās telpās durvis vēra marta sākumā, taču tās vēsture mērāma jau 20 gadu garumā, stāsta Ivars Tolmanis. Jauns ārsts gastroenterologs kopā ar kolēģi Mārci Leju 1998. gadā vienojās, ka jādibina privāta medicīnas iestāde. Diviem entuziastiem bija vēlme attīstīt modernas tehnoloģijas un metodes savā nozarē. Bija aizdomas, ka valsts medicīnas ietvarā tas notiktu lēni vai pat nebūtu iespējams. 

Gremošanas slimību izmeklēšanas un ārstēšanas centrs mājvietu atrada klīnikas Linezers telpās, kādreizējā padomju nomenklatūras specslimnīca bija kļuvusi par valsts akciju sabiedrību.

«Īrējām vairākas palātas,» atceroties pasmaida Tolmanis. «Sākām ar trim medicīnas māsām: Līgu, Māru un Inesi. Māra Bārene joprojām ir mūsu galvenā māsa, unikāla vērtība! Arī Līga Filipsone joprojām strādā pie mums.»

Tolaik Latvijā šādas publiskās un privātās partnerības piemēru nebija daudz. «Linezers bija universitātes mācību slimnīca ar progresīvi domājošu vadību, Viesturs Boka un Aivars Lejnieks mūs atbalstīja. Linezers tomēr bija tik maza slimnīca, ka viņiem investēt dārgā aparatūrā nebija vērts, vadība to saprata un deva mums iespēju attīstīties,» stāsta Mārcis Leja. No bijušās specslimnīcas Linezerā bija palikusi tikai daļa ārstu, tomēr īpašā attieksme pret pacientiem vēl joprojām bija jūtama. «Lēmumi tika pieņemti pacientu interesēs.»

Gremošanas slimību izmeklēšanas un ārstēšanas centrs šīs iestādes paspārnē sāka piedāvāt  citviet nepieejamas manipulācijas un funkcionālās diagnostikas procedūras. Riskēja un nepieciešamo aparatūru pirka līzingā.

Vislielāko iedvesmu veidot modernu Rietumu klīniku Ivaram Tolmanim tomēr bija devusi stažēšanās ārzemēs, kas kļuva iespējama pēc robežu atvēršanas. «Liels impulss bija amerikāņu ārsts Ronalds Pruits, ar kuru joprojām uzturu kontaktus. Viņš dzīvo Nešvilā Tenesī, viņa nu jau bijusī sieva ir Jāņa Čakstes mazmazmeita. Es viņus satiku, ciemojoties Latvijā. Amerikā medicīna lielākoties ir privāta, ļoti daudz esam paņēmuši no viņu modeļa,» atzīst mediķis. «Rons jauniešus Latvijā atbalstīja ar stipendijām, ļoti atbalstīja arī mani, aktīvi mudināja darboties. Man, tāpat kā vairākiem citiem jaunajiem ārstiem, bija plāns braukt prom, jau sāku gatavoties ārsta eksāmeniem Amerikā. Taču, paviesojoties pie Rona Pruita, radās doma mēģināt darboties Latvijā. Labi, ka līdzās bija Mārcis Leja, esam visu laiku viens otru centušies stiprināt.» 

Jaunā privātprakse iekaroja labu reputāciju, tai bija un ir apjomīgs līgums ar valsti. Taču tas varēja kļūt par klupšanas akmeni veselības aprūpes sistēmas krīzē. Pēkšņi bankrotēja 1997. gadā izveidotā Rīgas Slimokase, 2002. gadā tika sākta tās likvidācija. «Bijām spiesti pārkārtoties, diezgan veiksmīgi tikām krīzei pāri, arī visus līgumus atjaunojām,» stāsta Tolmanis. «Tomēr bijām jau tik nobrieduši un pārliecināti par sevi, ka nebija šaubu — mēs izķepurosimies. Turpat Linezerā atradām, noīrējām un izremontējām jaunas telpas. Mums bija pašiem sava teritorija. 2001. gada nogalē sākām darbu ar citu nosaukumu — Gremošanas slimību centrs Gastro 

Lielākais Latvijā

Jauns posms klīnikas dzīvē sācies 2003. gadā, kad gastroenterologu tandēmam pievienojās Anžela Pavloviča. RISEBA pabeigusi medicīnas biznesa administrācijas programmu, viņa kļuva par trešo uzņēmuma līdzīpašnieci un direktori. «Tas mums ar Mārci Leju bija apzināts lēmums. Mēs abi tomēr esam ārsti, ļoti svarīgo administratīvo slogu deleģējām Anželai,» atzīmē Ivars Tolmanis. «Viss attīstījās jaunā kvalitātē. Vairs nedarījām to, ko nemākam.» 

Pavloviča atbilstoši klīnikas vajadzībām 2011. gadā savukārt ieguva arī ārstes psihoterapeites sertifikātu. «Ģimenes ārsti pacientus ar gastroenteroloģiskām sūdzībām bieži nosūta arī pie psihoterapeita,» viņa stāsta. «Populāra diagnoze šobrīd ir somatoforma veģetatīva disfunkcija, kairinātas zarnas sindroms, neskaidras dispepsijas,» viņa nosauc medicīnas terminus. «Viss ir saistīts, psihoemocionālas problēmas bieži izpaužas ķermeniski. Tad bieži vien ir tā, ka ķermenī nav atradnes, kas izskaidrotu slimības simptomus, vai arī atradne ir relatīvi neliela, bet simptomi — traucējoši. Tos sauc par somatoformajiem traucējumiem.»

Veiksmīga simbioze — tā Tolmanis definē Gastro vadības modeli. «Esam ļoti atšķirīgi, bet tas ir ārkārtīgs pluss. Man liekas, uzņēmējdarbībā ir liela problēma, ja ļoti līdzīgi cilvēki attīsta biznesu, tad viņiem agri vai vēlu konfrontējas interešu šķautnes. Medicīna nav izņēmums.»

Kolēģis Leja paralēli ārsta praktiķa darbam veido spožu karjeru zinātnē, ir Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis, Latvijas Universitātes  profesors, Klīniskās un profilaktiskās medicīnas institūta direktors. Līdz pagājušajam gadam bijis arī kuņģa vēzi izraisošās helikobaktērijas pētniecības Eiropas grupas prezidents, organizējis lielākos kongresus savā nozarē. Par godu intervijai uzlicis kaklasaiti ar stilizētu helikobaktērijas zīmējumu. Viņš ieviesis Latvijā jaunas kolorektālā vēža skrīninga metodes, šobrīd strādā starptautiskā darba grupā par kuņģa vēža marķieru noteikšanu slimnieku izelpā. Tolmanis, kurš paralēli ārsta darbam arī māca studentus Rīgas Stradiņa universitātē, atzīst, ka kolēģa panākumus vērojot ar patiesu apbrīnu. 

No 2008. līdz 2018. gadam līdztekus Linezera telpām Gastro īrēja arī platību RAKUS Latvijas Onkoloģijas centrā, kur pieņēma onkoloģiskos pacientus, bet jaunajās telpās viss ir vienkopus. Ar valsti noslēgts līgums par konkrētu finanšu apjomu pacientiem sedz endoskopiskos un citus izmeklējumus.

«Arī praktiskajā ziņā mums ir atšķirīgi svara pielikšanas punkti. Ivars ir endoskopijās milzīgi daudz paveicis, es endoskopijas neveicu, bet strādāju ar funkcionālajiem izmeklējumiem,» partneri savukārt uzteic profesors.

Gastro ir pirmā iestāde Latvijā, kas izmanto pilnu sedāciju jeb narkozi endoskopijai, ko tautā sauc par «kobras rīšanu». Citas sāpīgas manipulācijas notiek īslaicīgā sedācijā.

Par ārstu konsultācijām pacienti parasti maksā no savas kabatas, bet liela daļa funkcionālo izmeklējumu iekļauti valsts programmā. To spektrs Gastro ir tik plašs kā nevienā citā iestādē. Mazos pacientus tālab šurp sūtot pat pediatri no Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas. 

«Pirmkārt, spiediena mērījumi gan barības vadā, gan zarnā. Motorikas traucējumu ārstēšanas standarti balstās tikai uz šo metodi, kāda mums Latvijā ir pieejama tikai no pagājušā gada nogales,» stāsta Mārcis Leja. «24 stundu laikā nosakām arī skābes līmeni un plūsmu barības vadā, kad runājam par moderno atviļņa slimību. Veicam unikālus elptestu izmeklējumus. Piemēram, nosakot izelpā ūdeņraža un metāna sastāvu, iespējams atklāt gan šobrīd ļoti populāro piena cukura laktozes nešķelšanu, gan arī zarnu disbakteriozi. Izmeklējumos, kur tiek izmantoti iezīmētie izotopi, visprecīzāk varam atrast kuņģa helikobaktēriju. Tādā līmenī esam vienīgie Baltijā. Pacienti uz šiem mūsu izmeklējumiem tiek diezgan regulāri sūtīti arī no Lietuvas.»

Gastro ir lielākais gastroenteroloģijas centrs valstī pacientu skaita ziņā. Tas var lepoties ar sīki izstrādātu protokolu un standartiem pacienta uzņemšanai no pieraksta brīža līdz kontrolēm pēc vizītes. Privātiestādē ir dienas stacionārs un notiek arī ķirurģiskās manipulācijas, vienīgi slimnīcas gultu ierīkošanu neatļauj finansējuma modelis.

Tipisks Gastro pacients esot tāds, kas bijis arī citās ārstniecības iestādēs, bet grib iegūt autoritatīvu slēdzienu. Vai tāds, kam ir slikta pieredze ar izmeklējumiem, vēlas veikt tos mierīgi un civilizēti.

«Kāda ir mūsu niša, ar ko mēs atšķiramies no lielas universitātes slimnīcas?» retoriski vaicā Ivars Tolmanis. «Universitātes slimnīcas ārstē smagi slimus, bieži vien jau ielaistus pacientus — tas ir ļoti svarīgs un atbildīgs darbs. Mēs nodarbojamies ar agrīnu, precīzu diagnostiku jau tajā līmenī, kad cilvēks vēl īsti nesaprot, vai viņš ir slims. Mums pat dažkārt pārmet, ka strādājam tikai ar salīdzinoši veseliem pacientiem, bet tā ir medicīnas nākotne. Rūpējies par veselību, nevis gaidi brīdi, kad kļūsi slims!»

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā
Mārcis Leja. «Varam realizēt to, kas nav iespējams valsts struktūrās.»

Ivars Tolmanis. «Ārstam mūsdienās savā garā ir jābūt arī uzņēmējam. Informācijas apjoms ir ļoti liels, ja neesi spējīgs orientēties, salikt prioritātes un rīkoties saskaņā ar uzņēmējdarbības principiem, tad nekas nesanāk. Nevis valsts vai iestāde, bet tu pats esi atbildīgs par to, ko dari, ir ļoti svarīgi.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību
Ivars Tolmanis. «Esam savstarpēji kašķējušies, un mana individuāla kļūda — agrāk nebiju sapratis, ka cilvēka rīcība var būt nepareiza un viņš var kļūdīties, bet tāpēc cilvēks pats par sevi nav slikts. Bieži vien, emocionāli strīdoties par procesiem, to aizmirstam.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam
Anžela Pavloviča. «Nepadoties, skatīties uz visu pozitīvi. Privātā medicīna — tas nav viegli, jābūt mērķtiecīgam, jāmeklē, kāpēc vari, nevis — kāpēc nevari kaut ko izdarīt.»

Bolivuda mūsu ielās

Latvijas indiešu kopiena drīz sasniegs 2000 cilvēku robežu, Rīgas lielākajā kinoteātrī pat notiek seansi hindu valodā. Kāda ir viņu dzīve Latvijā?

Integrācijas kursos mums teica — uzmanieties no indīgajiem zirnekļiem, brīdinoši vēsta Viveks Velu, IT maģistrantūras students RTU. «Tiešām — no zirnekļiem?» pārjautāju. «Jā, es pat dzīvoklī esmu noķēris divus zirnekļus,» viņš apstiprinoši māj ar galvu.

«Viņi laikam runāja par indīgajām sēnēm,» manot, ka kaut kas nav kārtībā, sarunas pavedienu pārņem dzīvokļa biedrs Santošs Šekars, kurš uz Latviju atbraucis apgūt loģistiku. 

«Par sēnēm gan ne. Tad drīzāk tas bija kāds kukainis mežā, kas piesūcas, kad ej lasīt ogas,» Viveks sasprindzina atmiņu. 

«Ērce?» priecājos, ka esam nonākuši pie pareizā atrisinājuma.

«Bet varbūt tu domāji — dēle?» Santošs tomēr šaubās.

Ap Bengalūru Indijas dienvidos, kur puiši pabeidza bakalaura studiju programmu, daba ir pavisam citāda. Viņi patiešām var nezināt latvietim pašsaprotamas lietas. Santošs Latvijā pavadījis pusotru gadu, Viveks — tikai gadu.

Visgrūtākais — vientulība

Rīgas centra trīsistabu dzīvoklī viņi ir pieci. Vēl arī maģistrantūras 2. kursa studiju kolēģi Ašvins Kumars Kannans un Jašika Raghunatha Rao. Nesen komūnai pievienojusies Santoša latviešu draudzene Ilva.

Patiesībā esmu atnākusi ciemos pie topošās IT speciālistes Jašikas, kura uz Rīgu atvedusi zīda sari kolekciju. Taču viņas dzīvokļa biedri, cits pēc cita pārnākdami mājās, aizrautīgi iesaistās viesu uzņemšanā.

«Zīds ir tik plāns, ka var izvilkt caur gredzenu. Briti saka — uzausts kā mākoņi debesīs,» Viveks ar Santošu slavē Jašikas pūru. Viens uzvelk Indijai tradicionālās, brīvās panči bikses ar pieskaņotu kreklu, otrs kurtu — greznu, pagarinātu vīriešu virsapģērbu. Latvijā to no skapja izceļot reti. Pēdējais iemesls bijis Mahārāštras pavalsts Jaunā gada svinības Gudi Padwa 6. aprīlī. Jašikas ģimene Bengalūru ieradusies no šī apvidus. 

Viņa demonstrē: svētkos uz maza altāra pašu rokām gatavotos keramikas trauciņos dega gī sviesta gaismekļi. Daktis Jašika savirpināja no aptiekā nopirktas vates. Hindu veiksmes dieva Ganeša skulptūriņas gan koferos atceļojušas no mājām. Man par godu viņa virtuvē ātri sajauc sastāvdaļas badži — eļļā ceptam našķim no turku zirņu un kukurūzas miltiem, čilī pārslām un kaltētiem sīpoliem. Nevis veikala čipsus, bet badži viņas mamma Indijā joprojām pasniedz bērniem, ja tie kāro ko garšīgu.

Visi studentu dzīvokļa iemītnieki nāk no lielām ģimenēm. Piemēram, Santoša vecākiem katram ir pa pieciem brāļiem un māsām. Mazās ģimenes viesībās Indijā savācas ap 200 cilvēku, kāzās — 1500. 

Šiem indiešu jauniešiem Latvija ir pirmās ārzemes. Pats lielākais piedzīvojums pērnā gada ziemā bijis pirmoreiz dzīvē redzēt sniegu. Trim puišiem īres dzīvokli palaimējās atrast Ss.com, vēlāk viņiem pievienojās arī Jašika, kura kopmītnē savā istabā jutusies vientuļa. «Ierodoties no Indijas, mums visgrūtākais bija tikt galā ar to, ka paliksim vieni, ka būs jātaisa ēst sev vienam pašam. Līdz 25 gadu vecumam esam bijuši atkarīgi no mammas ēdiena, no uzmošanās brīža līdz gulētiešanai esam saistīti ar vecākiem,» viņa godīgi izstāsta. «Esot kopā, varam arī apmierināt ilgas runāt savā valodā.»

Santošs, Viveks un Jašika sazinās Karnātakas šata tradicionālajā kannadigu valodā. Viveks var sarunāties ar Ašvinu tamilu valodā, jo pēdējais nepārvalda kannadigu, bet Santošs, kurš savukārt neprot tamilu mēli, ar viņu komunicē angliski.

Lai arī Jašika ar Santošu uz Rīgu atlidoja vienā lidmašīnā, dzimtenē četrotne cits citu nepazina. Tiesa, viņiem visiem studijas Rīgā sadarbībā ar RTU speciālistiem organizēja viena un tā pati indiešu aģentūra.

«Vecākiem tas nemaksā vairāk kā tad, ja mēs studētu Indijā: augstākais izglītības līmenis arī Indijā ir ļoti dārgs. Mēs visi gribējām studēt ārzemēs, pavadīt kādu laiku citā kultūrā. Ir divas iespējas — ASV vai Eiropa. Iegūt ASV vīzu tagad indiešiem ir diezgan sarežģīti, Eiropas — daudz vieglāk,» stāsta Santošs. Viņa loģistikas studijām iespēju nemaz nebija tik daudz. Vācijā būtu jāstudē vācu, bet Spānijā — spāņu valodā. Latvija bija vislētākā iespēja, turklāt varēja mācīties angliski.

Indieši neslēpj: arī Šengenas vīza bija liels magnēts. Santošam un Ašvinam studiju brīvlaikā tā mēnesi ļāvusi ceļot pa Eiropu. «Čehija, Portugāle, Spānija, mazas Itālijas pilsētiņas…» viņi atceras ar sajūsmu. «Pusotra gada laikā esam apceļojuši 11 valstis. Čehijā bārā, ēdot pusdienas, pienāca divi draugi, kas bija uz 50 eiro saderējuši, vai patiešām esam no Indijas. Viņi teica, ka šajā pilsētiņā indieši nemēdz iegriezties, un viens no viņiem pabeidza sarunu: «Es gribētu ceļot tikpat brīvi kā jūs.»»

Lielākais vairums Indijas iedzīvotāju patiešām nekad nav bijuši pāri valsts robežām, taču situācija mainās. Vēl pirms neilga laika neprecētām meitenēm, kāda ir Jašika, vecāki neļautu pamest valsti. «Laulības Indijā joprojām nav tik daudz sievietes laimei, kā ģimenes godam. Tās tiek slēgtas nevis starp sievu un vīru, bet divām ģimenēm,» stāsta puiši. «Taču mani vecāki ir ļoti progresīvi,» saslejas Jašika. «Māsa sešus mēnešus pirms manis atbrauca studēt starptautiskā biznesa maģistrantūrā Viļņā. Tētis teica: vienu dienu jūs tāpat apprecēsities. Brauciet, iepazīstiet pasauli!» Ja pavisam atklāti, Rīgā viņai tiek daudz vairāk brīvības nekā dzimtenē. «Esmu pat vienreiz bijusi uz naktsklubu,» Jašika atzīstas. Uz kuru? «Vairs neatceros, tā bija mana pirmā diena Latvijā.»

Maģistrantūras studentiem no ārzemēm tagad Latvijā ir atļauts strādāt pilna laika darbu, arī manis satiktā četrotne piepelnās Rīgas indiešu restorānos. Viveks ir izgājis studiju praksi IT kompānijā Accenture, kur strādā jau ap 50 viņa tautiešu. Ašvins pēc divu mēnešu gaidīšanas iekļuvis latviešu valodas kursos, ko organizē Rīgas dome. «Kvalitāte ir laba, un tas ir par brīvu. Es runāju mazliet latviski,» viņš demonstrē zināšanas.

Pēc pusgada viņam, Santošam un Jašikai studijas beigsies. Vai kāds no viņiem ir domājis palikt Latvijā? «Vēl neesam izlēmuši, viss atkarīgs no iespējām. Tikai zinām, ka mums būs darba meklēšanas vīza 6—9 mēnešiem. IT studentiem ir vairāk izredžu aizķerties,» viņi atbild. «Bet vispār mēs, indieši, plānojam, ko darīsim pēc 5—6 gadiem. Bet, ko darīsim nākamajā dienā vai nākamajā brīdī, nezinām. Indijā ir sistēma, bet tās sastāvdaļa ir improvizācija.»

Grāvējs no Mumbajas

Pēc Iedzīvotāju reģistra datiem, Latvijā šā gada 1. janvārī pastāvīgi uzturējās 1909 indieši, no kuriem 17 jau ieguvuši Latvijas pilsonību. Krietnu pienesumu devusi sveštautiešiem aizvien atvērtākā augstskolu politika, rekrutējot ārzemju studentus. Piemēram, RTU indiešu studentu skaits sasniedzis 750, augstskolā Turība studē 428, bet RSU — 78 indieši.

Strauji augošā kopiena 21. martā pat bija noīrējusi 226 vietu kinozāli Forum Cinemas, lai — vienā dienā ar pirmizrādi Mumbajā! — skatītos Bolivudas filmu Kesari. Stāstu par vēsturisko Saragarhi kauju 1897. gada 12. septembrī starp sikhu vienību un afgāņu iekarotājiem publika pavada ar kliedzieniem, ovācijām un vētrainiem aplausiem. Hindu valodā ieskaņotā filma subtitrēta angliski, lai būtu saprotama visos Indijas reģionos. 

Tāpat kā Indijā, pirms seansa publika dzied valsts himnu, bet filmas vidū dodas starpbrīdī. Pirmizrādes organizators Abu Sohails Rehmans Anvers atklāj, ka Latvijā ir sarūpējis jau vairāk nekā 20 indiešu filmu seansu. Pirmais 2017. gada februārī notika mazajā kinoteātrī KSuns. Jau tad pieprasījums bijis tik liels, ka cilvēki sēdējuši uz kāpnēm. Nākamajam seansam sarunātas Forum Cinemas telpas. Diemžēl indiešu filmas nevar pievienot kinoteātra repertuāram, piesaistot plašāku publiku. Pagaidām neatmaksājas veidot tām subtitrus latviešu valodā, kā to prasa likums. Piemēram, Zviedrijā Kesari trīs dienas rādīta publiskajā kinoteātrī. Abu līdz šim uz Latviju spējis atvest mazāku Šenajas un Dienvidindijas kinostudiju ražojumus četrās dažādās valodās, taču Kesari ir pirmais īstais Bolivudas grāvējs no Mumbajas.

Pats Abu izdzīvo indieša veiksmes stāstu. 2015. gadā uzņēmīgais puisis no Tumakūru pilsētas, kas atrodas 70 km no Bengalūru, ieradās Latvijā studēt medicīnu. Viņš sapņo kļūt par kardiologu. Puisis stāsta, ka Indijā tikt kādā no brīvajām studiju vietām būtu nereāli, bet maksas studijas ģimenei būtu grūti finansēt. Turklāt viņš sapņoja studēt ārzemēs, jo nekad nebija izbraucis no valsts. Viņa pirmajā studiju gadā vecāki, abi skolotāji, ieguldīja visus savus ietaupījumus, bet otrajā viņš jau pats bija nostājies uz kājām. Kā daudzi indieši Latvijā, pirmo darbu atradis Pakistānas kebabā, bet tagad izveidojis savu uzņēmumu. Abu pelna ne tikai ar šādiem kinoseansiem, bet arī ar konsultācijām par studijām Eiropā. Ir palīdzējis piesaistīt studentus Kauņas Tehniskajai universitātei un Tbilisi Valsts medicīnas universitātei, organizējis kinoseansus arī Kauņā, pavadījis Indijas tūristu grupas.

Abu atceras, ka viņa studiju gaitu sākumā satikt indiešus Rīgas ielās gadījās reti. 2016. gada sākumā viņam nācās piedzīvot nepatīkamu incidentu. Vairāki studenti kopā īrēja dzīvokli, tā saimnieks, kurš nerunāja angļu valodā, par pārpratuma dēļ nesamaksātiem 15 eiro nogrūda puisi pa kāpnēm. Indieši sazvanīja policiju, notikušais tika iztirzāts laikrakstā Diena.

Arī kinoseansa Kesari sponsors Kullijs Singhs, Rīgas restorānu tīkla Singhs īpašnieks, kura sieva Guna ir latviete, sarunu sāk ar sliktu ziņu. Pie viņa regulāri vēršoties jaunieši, kam uz ielas kāds mēģina noraut sikhu tradicionālo turbānu. Sikhi, kuru izcelsmes vieta Indijā ir Pendžābas reģions, tiek uzskatīti par visdisciplinētāko Indijas reliģisko grupu, ļoti respektē savas tradīcijas. Viņa vectētiņš savulaik veidoja veiksmīgu karjeru britu armijā.  Kullijs ieradās Rīgā no Anglijas, vispirms nopērkot Microsoft meitasuzņēmumu. Viņš stāsta, ka Latvijā patlaban uzturas ap 300 sikhu. Daudzi puiši, lai izvairītos no incidentiem, galvasrotas izvēlas nenēsāt.

Taču mani sarunas biedri negrib izcelt negācijas. Studentu darbaspēka pieplūduma dēļ Rīgā šobrīd ir tik daudz laba līmeņa indiešu restorānu kā nekad. Agrāk atvērtajiem Indian Raja un Singh’s pievienojies arī Banana Leaf Upīša pasāžā, vairākas mazas ēstuves. Cenas krītas, klients var izvēlēties starp tradicionālo Dienvidindijas virtuvi, kāda tiek piedāvāta, piemēram, Banana Leaf, vai Singh’s pārstāvēto Ziemeļindijas virtuvi.

Medicīnas studenta Abu ģimene ir musulmaņi — viņš stāsta, ka visu Indijas reliģiju pārstāvji draudzīgi dzīvo kopā gan dzimtenē, kas ir sekulāra valsts, bet jo vairāk — ārzemēs. Ar ticību Indijā cenšoties spekulēt vienīgi politiskās partijas. «Ievērojāt, filmā Kesari tika atkārtots teiciens: dievs visiem ir viens!» viņš iesaucas. «Rīgas indiešu kopienā neuzsveram šīs atšķirības. Indiešu un pakistāņu vēsturiskie konflikti, par kuriem jūs arī droši vien zināt, neietekmē to, ka Rīgas Pakistānas kebabā 80% darbinieku ir indieši. Īpašnieks ir musulmanis, bet darbinieki — kristieši, hindu, sikhi. Viņš ir apmierināts un mēs arī.»

Abu pietiekami labi runā latviski, valodu iemācījies kursos RSU, pat filmējies nelielā lomiņā Lattelecom reklāmā. Kaut vai tikai dažas pateiktas frāzes mainot cilvēku attieksmi. «Tiklīdz runā latviski, tā tevi vairs neuzskata par apdraudējumu, nedomā — tu neesi viens no mums. Ir bijis liels prieks, kad vecas tantiņas tramvajā, redzot, ka es stāvu, pavelk uz malu savas somas, lai varētu apsēsties viņām blakus. Nav vajadzīga valoda, darbība liecina par vēlmi tevi saprast un pieņemt.»

Abu sadarbojas ar Miku Celmiņu, kas vada vienu no cittautiešu integrācijas organizācijām Make Room. Piecus gadus dzīvojis un strādājis nevalstiskajā sektorā, attīstot sociālo uzņēmējdarbību Indijā, Miks pazīst abas valstis.

Latvijai tuvākā Indijas vēstniecība ir Zviedrijā. Celmiņš, tāpat kā Kullijs Singhs un Indian Raja saimnieks indietis Sanijs Motvani ir neoficiālie vēstnieki, kas saņem telefona zvanus, ja kādam indietim Latvijā vajadzīga palīdzība. «Biju Tirdzniecības un rūpniecības kameras pasākumā, kur uzņēmēji teica, ka 60% mazo un vidējo uzņēmumu Latvijā šobrīd trūkst darbaspēka. Lielākā daļa indiešu studentu pēc studijām brauc prom, bet zinu, ka daudzi gribētu šeit palikt. Vajadzētu izveidot projektu, kas rastu risinājumus,» iesaka Celmiņš.

Sadarbībā ar organizāciju Drošā māja un domnīcu Providus pagājušā gada nogalē Dobelē noticis seminārs, kurā 30 jauniešu, pārsvarā indiešu studenti, uzskaitīja problēmas, ar kādām viņi saskaras universitātē un darbavietā. «Kāpēc augstskolas nevarētu noslēgt līgumu ar kādu nekustamo īpašumu aģentūru, palīdzot ārzemju studentiem atrast dzīvokļus? Universitātes indiešu studentiem arī nepalīdz atrast prakses vietas, kaut gan prakse ir paredzēta studiju līgumā. Darbā bieži nemaksā tikpat, cik latvietim. Vai maksā nelegāli. Mums vajag atcerēties, ka indieši, kas šurp brauc mācīties, ir labu, turīgu ģimeņu bērni — viņu vecāki parasti ir uzņēmēji, ārsti vai politiķi. Šie studenti ir ambiciozi un uzņēmīgi — gatavi investēt savu sakrāto vai no vecākiem izspiesto naudu vistrakākajā biznesa idejā, jo viņiem ir uzņēmēja gars,» saka Celmiņš. «Labi, viņiem ir cita laika izjūta — pulksten 10 saule taču ir tajā pašā vietā kā 10.15, vai ne? Taču viņi mācās. Un indieši, tāpat kā latvieši, ir ļoti dažādi.»

Izfilmēties ārā no Brexit

Angļu režisors Šons Makalisters veido stāstus par vienkāršiem cilvēkiem pasaules krīžu reģionos. Tagad pienācis laiks kino pievērsties paša dzimtajai pilsētai Hallai, kas ar lielu pārsvaru atbalstīja izstāšanos no ES

Ak Dievs, britu krāsas! Šons Makalisters (Sean McAllister) iztrūcies iesaucas, laukumā pie bijušās LU Bioloģijas fakultātes pamanījis laikmetīgās mākslas biennāles pamestu zili sarkanu kiosku. Tajā radošas performances veidā pērnvasar tirgoja Brexit suvenīrus. 

Pieredzējušajam kinodokumentālistam, to klausoties, sejā nav ne miņas prieka. Pēc ilgākas prombūtnes atgriezies dzimtajā Hallā Anglijas ziemeļu daļā, viņš piedzīvoja  referendumu, kurā 70% dalībnieku šajā pilsētā atdeva balsis par izstāšanos no ES.

Halla vēl līdz pagājušā gadsimta 70. gadiem bija rosīga bāze kuģu ekspedīcijām uz Islandes un Norvēģijas ūdeņiem. Taču pēc teritoriju pārdales ziemeļu «zivju karos» un Lielbritānijas iestāšanās ES zvejniecība apsīka. Šona vecāku paaudze paspēja nopelnīt īpašumus un pieklājīgas pensijas, bet viņu bērniem par izdzīvošanu Hallā nākas pacīnīties. Arī Stīvam Arnotam (Steve Arnott), kompānijas Arco noliktavas strādniekam, kas ir Makalistera jaunākās filmas Ziemeļnieka dvēsele (2018) varonis. Šķīries četrdesmitgadnieks, ievācies slimās mātes mājā. No 1100 britu mārciņu algas katru mēnesi vairāk nekā 300 atdeva ātro kredītu kompānijām, kas parāda procentos tik un tā viņa aizņēmumu uzaudzēja līdz 12 500 mārciņām. Saistības izveidojās, Stīvam cenšoties regulāri apciemot un iepriecināt vienīgo meitu, kura dzīvo citā pilsētā.

Šons Makalisters nofilmējis, kā, morāli nospiests zem kredīta nastas, Stīvs tomēr met izaicinājumu liktenim. Kad 2017. gadā Halla kļuva par Apvienotās Karalistes Kultūras galvaspilsētu, Stīva darbavieta piekrita sponsorēt busiņu, ar kuru vīrietis brīvajā laikā devās pie trūcīgu ģimeņu bērniem, lai mācītu savu hobiju — repošanu. 

Tad, viņa ienākumiem noliktavā tikai nedaudz samazinoties, kredītu piramīda sabruka…  

Makalistera režisora rokraksts, intīms pietuvinājums filmas varoņiem dažādās pasaules problēmzonās, jau ir pazīstams Latvijā. Kino Bize pirms trim gadiem izrādīja viņa BBC televīzijai veidoto filmu retrospekciju. Sīrijas mīlasstāsts, politisko bēgļu attiecību antoloģija, piecus gadus filmēta Sīrijā, Libānā un Francijā, ieguvis galveno balvu prestižajā Sheffield Doc/Fest. Bagdādes Liberači — žūrijas speciālbalvu Sandēnsas filmu festivālā.

Atklāt Ziemeļnieka dvēseli Kino Bize pagājušonedēļ Makalisters ieradās kopā ar jaunākā darba galveno varoni. Stīvs Arnots, bērnišķīgi sirsnīgs vīrs Adidas treniņtērpā, piedalījās arī mūsu sarunā.

Filmas pirmizrāde Latvijā sagadīšanās pēc notika dienā, kad britu parlaments trešo reizi noraidīja Brexit plānu. Ziemeļnieka dvēseles galvenais varonis, kas sēž tepat blakus, referendumā balsoja «par», bet tu, Šon, «pret».
Šons Makalisters. Šī filma nav tieši par Brexit. Tomēr, skatoties stāstu par Stīvu, cilvēki var domāt arī par Brexit. Filmā pat nepaziņojam: arī Stīvs balsoja par Brexit. Skatītāji vienīgi min, ka tā varētu būt.

Kino būtība ir izraisīt ziņkārību. Kino ir jāpārsteidz, jāliek domāt, izteikt minējumus. Manuprāt, minēšana ir interesantāka nekā filmā runāt par Brexit tiešā veidā.

Nedomāju, ka Brexit jautājums ir tik viegli atbildams. Protams, tajā skan tādas sabiedrības aizmirstas balsis kā Stīvs. Ar viņu notiekošais ir iemesls, kāpēc dienas kārtībā ir Brexit.

Filmā minēts, ka Otrā pasaules kara laikā Halla bija otrā visvairāk nopostītā pilsēta Lielbritānijā. Šādu paskaidrojumu ir viegli saprast. Bet tas, cik izpostīta var būt sabiedrība, ne vienmēr redzams tik uzskatāmi.
Halla bija nopostīta karā, bet atkal atjaunojās. Tā ir izturīga. Halla ir pilsēta izdzīvotāja. Tas nekas, ka tagad to ir izpostījusi valdības politika.

Tādi cilvēki kā Stīvs dzīvo daudzās pilsētās ne tikai Lielbritānijā, bet visā pasaulē. Par spīti visam, viņi cenšas organizēt pasākumus un atjaunot šīs vietas.

Tomēr bezpalīdzība, kādu filmā piedzīvo Stīvs, ir šokējoša. Cilvēks kā apburtā lokā cīnās ar rēķiniem. Lai nevis atļautos kaut ko ekskluzīvu, bet segtu pamatvajadzības — paēstu, aizbrauktu ciemos pie bērna. Ar to pelna ātro kredītu kompānijas.
Jā, turklāt legāli! Ja pats neesi iekļuvis šādās lamatās, vari lasīt avīzē un šausmināties: ātrie kredīti ir tik brīvi pieejami un bīstami! Bet pavisam kas cits ir uzskatāmi, kā Stīva gadījumā, redzēt, kā tie ietekmē konkrēta cilvēka dzīvi. Kāds no skatītājiem man jautāja: kā gan viņš varēja sagrābties tik daudz kredītu, ja viņam ir tik neliela alga? Kas viņam tos deva? Valdībai taču būtu jāizbeidz šī patvaļa?

Absolūtas paralēles ar Latviju!
Esmu pārsteigts, ka šī lieta ir nonākusi arī līdz jums. Man bija iespaids, ka ātrie kredīti ir britu un amerikāņu kapitālisma izpausme. Nedomāju, ka tas raksturo skandināvu kapitālismu. Viņu kapitālisms tomēr ir iejūtīgāks nekā Trampa kapitālisms, kur bagātie vienkārši pelna uz nabago rēķina. Kāpēc Brisele neaizliedz ātros kredītus? Tas taču būtu tik vienkārši!

Pagājušomēnes saņēmu telefona zvanu no kāda Hallas iedzīvotāja: «Lūdzu, atnāc un nofilmē! Pie skolas vārtiem stāv cilvēki, kas cenšas sākt sarunas ar bērnu vecākiem: vai banka jums ir atteikusies dot kredītu? Tādā gadījumā mēs jums varam piedāvāt «vieglu» kredītu.»

Viņi taču ir gangsteri! Tas ir bīstami! Vai zināt, ka Lielbritānijā ir tā pieaudzis pašnāvību skaits, ka mums pat ir pašnāvību ministrs?

Savus cilvēkstāstus esi filmējis eksotiskos reģionos: Jemenā, Sīrijā, Japānā. Kā pēc tam izdodas atrast spēcīgus kinovaroņus paša mājās?
Tu vienkārši atrodi kādu dzīves sarežģījumu un tad centies «izfilmēties» no tā ārā. 

2016. gadā mani uzaicināja kļūt par radošo direktoru Kultūras galvaspilsētas gada atklāšanas pasākumam. Domājot par situāciju manā pilsētā, par maniem deviņdesmitgadīgajiem vecākiem, satiku Stīvu un sāku filmēt. Tajā brīdī vēl nezināju par viņa lielajiem parādiem.

Vai Kultūras galvaspilsētas gods bija politisks lēmums, lai nedaudz uzmundrinātu sabiedrību?
Jā. Pilsēta bija tik «izdrāzta» un visu aizmirsta,  ka apkārt pat klejoja joks: vai patiešām mums šeit ir kultūra? Protams, Hallā ir kultūra. Ne tāda «augstā kultūra» kā Londonā. Drīzāk subkultūra.

Stīva autobusiņš, kas pie bērniem atved repa meistardarbnīcas, laikam vairāk ir sociāls projekts. Filmā mazs zēns, viens no busiņa komandas, atzinības iedvesmots, pārstāja stostīties. Vai var būt vēl aizkustinošāks stāsts? Tāpat kā Stīva pieredze. Viņš filmas panākumu dēļ saņēma atļauju arī turpmāk lietot busiņu, tagad ir iesaistīts daudzos projektos. Ir atradis iespēju pakāpeniski samaksāt parādus.
Stīvs Arnots. Neesmu veiksmes stāsts, vēl joprojām strādāju noliktavā. Bet, protams, filma ir dramatiski mainījusi manu dzīvi. Es nekad nebūtu aizbraucis uz visām šīm vietām — uz Amsterdamas filmu festivālu, Šveices filmu festivālu Ženēvā, Šefīldas dokumentālo filmu festivālu…

Š. M. Un kā tev patīk Rīga, Stīv?

S. A. Ļoti! Daudz, daudz skaistāka nekā Halla. Tā nav slikta vieta, tikai nav tik scēniska, viss ir plakans un pelēks.

Š. M. Kā tev liekas, kāpēc vairāki tev pazīstami latvieši tomēr ir izvēlējušies pārcelties uz Hallu?

S. A. Acīmredzot tas saistīts ar naudu. Laikam cilvēkiem šeit klājas vēl grūtāk, ja viņi ir izvēlējušies pārcelties. Mans latviešu kolēģis Artūrs Rūters dzīvo Hallā jau astoņus deviņus gadus. Bet man jau pēc trīs četru dienu prombūtnes sāk pietrūkt māju. 

Š. M. Hallā tagad ir pat latviešu veikali! Var nopirkt, piemēram, medus kūku, kas gan ir cepta kādā latviešu beķerejā Londonā. Burvīga kūka, tai Hallā ir lieli panākumi.

Šon, tavas filmas mēdz tapt pasaules problēmzonās. Taču tu nepēti militāros konfliktus, fokusējies uz vienkāršu cilvēku dzīvi, kas rit šajos apstākļos.
Politisko dienaskārtību jau atspoguļo ziņu izlaidumi. Šajās reportāžās parasti neparādās mājas dzīvojamā istaba. Mani stāsti palīdz ziņām kļūt cilvēciskākām. 

Piemēram, tūristu gids Jemenā, kas cenšas uzturēt savu ģimeni. Viņš tā gribētu vienkāršu, parastu dzīvi, kāda mums ir šeit! Re, tikko atsūtīja man fotogrāfiju — pārguris, aizmidzis pie stūres, sasitis īrēto mašīnu, ar kuru veda žurnālistus. Un viņi pārtrauca izmantot viņa pakalpojumus. Bet mašīna nebija apdrošināta. Tagad viņam tās vietā ir jāpērk cita. Es prasīju: kāpēc to sasodīto mašīnu neapdrošināji? Viņš atbildēja — jo kara laikā nevar dabūt apdrošināšanu. Viņš riskē, jo grib strādāt. Viņš ir ļoti līdzīgs Stīvam, nepadodas. 

Laikam jau es visur filmēju līdzīgus tipāžus: ar neatkarīgu domāšanu, stiprus. Bet man arvien grūtāk kļūst atrast finansējumu šīm filmām. Piemēram, Jemenā tikai vīza vien maksā 1500 dolāru. Un dzīvošana maksā vairāk nekā 100 dolāru dienā, jo, pēc noteikumiem, viņiem kara laikā tevi jāizmitina pieczvaigžņu viesnīcā. Un mašīnas īre maksā tikpat, ir vēl citi izdevumi. Viens filmēšanas mēnesis — 10 000 dolāru. Taču es jūtu, ka ir svarīgi to turpināt, kaut kas jāizdomā.

Par bīstamajiem apstākļiem, kādos tu bieži strādā, mēs domājam savās kategorijās. Vai apdrošināšana ko līdzētu, ja ārzemju žurnālisti būtu uzspridzināti?
Jautājums — kā vispār likt cilvēkiem aizdomāties, ka pasaulē notiek kaut kas tik traģisks? Manas Jemenas filmas noslēgumā ir masu slaktiņš. Tomēr ne vienmēr ir vajadzīgs slaktiņš. Spēcīga aina filmā par Stīvu bija datora ekrāns, kurā viņš uzskatāmi redz savu finansiālo situāciju. Šajā ainā nav asaru, neviens nemirst, bet tā pēkšņi atver acis.

Cilvēki taču mēdz lūgt arī kaut ko paturēt noslēpumā. Vai Stīvs viegli piekrita izgriezt uz āru savas kabatas?
S. A. Jā, es sapratu, ka šī pieredze palīdzēs citiem runāt par saviem parādiem.

Š. M. Stīv, tu jau tajā brīdī vispār nedomāji par filmēšanos, tu domāji: ārprāts, esmu iedzīts stūrī, ko lai es daru, kas ar mani notiks rīt?

Šon, tu pats esi bijis visai eksistenciālā situācijā. Sāki filmēt aiz izmisuma, strādājot monotonu darbu zirņu pārstrādes fabrikā.
Sāku filmēt, jo negribēju visu laiku sēdēt Hallā, gribēju ceļot. Piemēram, redzēt Vidējos Austrumus. Bet, aizbraucis uz Irāku un Jemenu, Sīriju un pat Japānu, es meklēju līdzīgus tipāžus, ar kādiem biju uzaudzis kopā Hallā. Un mana iedomātā auditorija vienmēr ir bijuši mani draugi Hallā. Allaž apsveru: vai viņi sapratīs to, ko stāstu? Kā lai ielieku, piemēram, Japānu viņiem saprotamā kontekstā?

Naoki, galvenais varonis manā Japānas filmā, bija šim nolūkam perfekts: dzērājs, šķirtenis, problemātiskās attiecībās ar savu sievieti. Tieši kā vairums no maniem čomiem Anglijas ziemeļos! Tu dodies uz šo dīvaino vietu un pēkšņi satiec Naoki, kas ir tik līdzīgs manam draugam Deivam vai Endijam! Naoki pilnībā varēja identificēties arī ar Stīva stāstu. Starp citu, viņš bija sajūsmā par Ziemeļnieka dvēseli, kad viņam to aizsūtīju. Jā, mani varoņi pamazām kļūst par tādu kā ģimeni.

Anarhists no Hallas, ko filmēju savā pirmajā televīzijas filmā 1997. gadā, ir ieguvis dizaina izglītību, tagad taisa manu mājaslapu internetā.

Man ir vēl viena filma par dzimto pilsētu — Hallas eņģelis, par sievieti, kas brīvprātīgi palīdz Irākas kurdu bēgļiem. Viņi šeit ieradās vēl pirms latviešiem un lietuviešiem, 2003. gadā. Tagad veselu rajonu pilsētā apdzīvo tikai iebraucēji.

Kas liek arvien atgriezties Hallā ar filmēšanas projektiem?
Pašlaik cenšos izdomāt kādu stratēģiju, lai vēl vairāk aizķertos šajā pilsētā. Varbūt mācīšu topošos kinoprofesionāļus, varbūt veidošu vēl kādu filmu uz Brexit fona.

Tu sākumā jautāji, kas notiek Lielbritānijā, bet mums patiešām pašlaik nav atbildes. Šī spēle ir ļoti nežēlīga. Man prātā ir filma ar trim sērijām. Pirmajā darbība risinās Hallas imigrantu kopienā. Viņi iemitinājās ielā, kurā mājas bija pamestas, un pārvērta to par dinamisku, pozitīvu rajonu. Tā būtu emigrantu kopienas balss pilsētā, kur 70% iedzīvotāju nobalsoja par Eiropas pamešanu. Un svarīgs iemesls šim balsojumam bija 2004. gada brīvās ceļošanas līgums. Pilsētā ieradās daudz iebraucēju, kas nosita uz leju balto strādnieku algas, ieguva viņu darbus un valsts piešķirtās privilēģijas. Bet cits arguments, kas būtu manā filmā: iebraucēji pārņēma arī tukšos veikalus, izveidoja biznesus un darbavietas.

Otrā sērija risinātos balto strādnieku kopienā, kurā nav imigrantu un nav pat bezpajumtnieku. Tie ir zvejnieku pēcteči. Bet jau no pagājušā gadsimta 70. gadiem šai kopienai ir paaudzēm ilga bezdarba vēsture. Tas ir otrs Brexit iemesls — nav darba, nav nekādu cerību. Neviens vairs nebrauc uz Bransholmu, kas atrodas nieka trīs kilometrus no Hallas. Tā agrāk bija dzīvīga pilsēta, bet tagad tai ir briesmīga reputācija.

Un trešā sērija rādītu rosīgu multikulturālu kopienu, kur dažādas ģimenes dzīvo cita citai blakus. Arī tāds rajons ir Hallā. Tā ir mana vienīgā atbilde nākotnei.

Ja procesi risinātos tik ideāli, nebūtu izveidojies tāds limbo kā pašlaik.
Tas nav jautājums, ko uzdot parastiem cilvēkiem. Tas jāuzdod politiķiem, tādiem privileģētiem p… kā [bijušajam premjerministram] Deividam Kameronam, kam ir sveša morāle. Viņi ir upurējuši vienkāršu, smagi strādājošu cilvēku dzīves savu ambīciju vārdā. Kamerons sasauca Brexit referendumu, lai glābtu savu ādu. Vai Boriss Džonsons uztraucās par valsti? Pie velna! Nevienam neinteresē valsts, tikai savi tituli. Viņus visus vajadzētu pakārt kokos. Paskaties šo! (Šons telefonā rāda humora šovu, kurā premjerministre Terēza Meja zāģē koka zaru, uz kura pati sēž, bet Boriss Džonsons kā Karlsons pielido klāt, uzteikdams lielisko darba organizāciju.)

Tie ir biznesmeņi, kas saka — jā, ejam uz priekšu, izstājamies! Viņiem ir nauda, drošības spilvens. Bet viss jau nav tik vienkārši. 17,2 miljoni cilvēku balsoja par Brexit un 16 miljoni pret. Un mums, kas balsoja pret, tiek paziņots, ka neesam demokrātiski pret strādnieku šķiras cilvēkiem, ka mēs nedrīkstam būt tik aizbildnieciski. Bet es saku — mēs neesam aizbildnieciski, daudzi no viņiem vienkārši nav pietiekami izglītoti, lai pilnībā saprastu situāciju. Tagad viss ir kļuvis līdz nejēdzībai komplicēti. Ja Brexit notiks, būs lielas problēmas. Ja nenotiks — varbūt pat vēl lielākas.

Humors laikam pašlaik ir vienīgais veids, kā nesajukt prātā.
Patiešām, humors ļoti noder, es to labprāt izmantoju, nonākot karadarbības rajonos. Bet pašlaik nekas vairs neliekas smieklīgs. Viss ir vienkārši nežēlīgi skumjš.

CV

Dzimis 1965. gada 2. maijā
1995. gadā beidzis Anglijas Nacionālo filmu un televīzijas skolu (NFTS)
19 dokumentālo filmu režisors, operators, producents
Par filmu Bagdādes Liberači saņēmis žūrijas speciālbalvu Sandēnsas filmu festivālā (2005) un Britu neatkarīgo filmu balvu. Par Sīrijas mīlasstāstu — galveno balvu Sheffield Doc/Fest (2015) un vairākas Eiropas Filmu akadēmijas nominācijas
Trīs bērnu tēvs

Režisors Šons Makalisters (pa kreisi) ar dokumentālās filmas Ziemeļnieka dvēsele galveno varoni Stīvu Arnotu.
Foto — Ieva Salmane

Māja riteņiem

Velobraucējs Jurijs Lācis jau studenta gados pamanīja, ka Rīgas dzīvojamo namu infrastruktūrā pienācīga vieta nav atvēlēta velosipēdu glabāšanai. Būvinženieris izdomāja risinājumu. Velonovietnēs mikrorajonos var glabāt arī bērnu ratiņus

Edīte ar 10 gadus veco meitu no īpaši dizainētas novietnes Sarkandaugavas blokmāju pagalmā izstumj velosipēdus — sieviešu riteni mammai un bērnu riteni meitenei. Gadalaiku maiņā konteinerā vēl aizķērušās arī ragaviņas. Viņu ģimene mīt padomju projekta ēkas piektajā stāvā. Iespēja novietot inventāru ielas līmenī aktīvajā sezonā ietaupa gan laiku, gan vietu dzīvoklī, turklāt ļoti svarīgs aspekts ir muguras veselība, stāsta sieviete. 

Mums pievienojas velomājiņas autors Jurijs Lācis ar četrus gadus veco meitu Sofiju. Pagaidām šādu objektu Rīgas mikrorajonos ir tikai 60, viņam ar katru ģimeni, kas tos izmanto, izveidojusies ļoti personiska pazīšanās. Pats galvenais — visi klienti esot apmierināti. Ir sākusies velosezona, Jurija uzņēmuma saražotās mājiņas ir izķertas, pat izveidojusies gaidītāju rinda.

Padomjlaika ēkās ekonomējot katru kvadrātmetru, arhitekti visai bieži neņēma vērā, ka to iemītnieki gribēs pārvietoties ar riteni un ērti izstumt pagalmā bērnu ratiņus. Velonovietņu nav, kāpņu telpas ir tik šauras, ka dažādu transporta ierīču pieslēgšana pie margām traucē kaimiņiem, kam jātiek savā dzīvoklī. Novietoti zem klajas debess, velosipēdi rūsē, turklāt pievilina zagļus, kuri prot pārkniebt pat visbiezākās ķēdes.

Situācija būvinženierim Jurijam pasvieda biznesa ideju. Kāpēc gan pagalmos neizvietot slēdzamus skapīšus, kur inventārs ir drošībā?

Ar saules baterijām jumtā

Jurijs ir strādājis ēku projektēšanas birojos, būvlaukumos, arī vēja tuneļu uzņēmumā Aerodium. Viņš ir aizrautīgs velobraucējs, riteni uzskata par ērtāko pārvietošanās līdzekli Rīgā. Taču viņa pieredzē «metāla zirga» novietošana nekad nav bijusi vienkārša. 

Studiju gados Rīgas Tehniskās universitātes kopmītņu administrācija izrādīja pretimnākšanu. Veloentuziastiem ēkas pirmajā stāvā iedeva telpu, kur varēja glabāt riteņus. Toties, sākot īrēt nelielu dzīvokli Hruščova laika mājā Teikas rajonā, jaunais profesionālis saskārās ar dilemmu. Viņa darbavieta bija tikai divu sabiedriskā transporta pieturu attālumā, visērtāk būtu braukt ar riteni. Bet hruščovkas ir vienas no veloīpašniekiem nedraudzīgākajām ēkām, riteņus tajās reāli nav, kur likt. «Domāju risinājumus. Gribējās arī sākt kādu biznesu,» Jurijs rezumē.

Pirmo velomājiņu, ko pats sev uztaisīja kā šādas noliktavas prototipu, Jurijs  2015. gadā  novietoja pagalmā jau nākamajā dzīvesvietā Bolderājā. «Protams, tā atšķīrās no pašreizējām. Visu laiku uzlaboju, domāju, kā problēmas risināt,» viņš skaidro.

Veloskapītis, kādu aplūkojam Sarkandaugavā, ir 1,9 m garš un 79 cm plats, tā augstums ir 1,24 m. Šādā telpā var novietot līdz trim velosipēdiem vai, piemēram, velosipēdu un bērnu ratiņus.

Monolītā betona korpuss izvēlēts rūpīgu apsvērumu gaitā. «Tas ir ilgmūžīgs, izturīgs pret vandaļu uzbrukumiem, smagāks nekā metāls,» uzsver autors. Betons arī samazinot izmaksas. Metāla mājiņu droša «noenkurošana» uz zemes prasītu finansiāli ietilpīgākus risinājumus, beigās sistu pa klienta kabatu. Mājiņas durvīm ir tērauda karkass, jumtā ir iemontēta saules baterija. Šāds panelis, nevis elektrība «baro» elektronisko sistēmu ar signalizāciju, kas sāk darboties ielaušanās gadījumā. Mājiņu durvis var atvērt ar čipu, bet kā atslēgu iespējams izmantot arī Jurija uzņēmuma vadības centrā identificētu Rīgas Satiksmes e-talonu. Vēl viens veids — mobilā telefona īsziņa.

«Klienti mājiņas nomā, pagaidām tās nepārdodam,» stāsta Jurijs. «Plānojam gan sākt tirgot, bet līdz tam gribējām novērst visas iespējamās problēmas.» 

Protams, uz viņa pleciem gūlusies arī atbildība, lai šo objektu uzstādīšanu akceptētu Rīgas pilsētas būvvalde. «Bija jāsaskaņo ar dažādām amatpersonām, katrai atšķīrās viedoklis. Sapratu, ka pašam visā ir jāiedziļinās un viss jāsaprot,» viņš atceras. «Pēc Rīgas tehniskās apbūves noteikumiem, tie šobrīd skaitās veloskapīši. Jo mājiņa būtu ēka — tad vajadzētu rakstīt projektu, lai to uzliktu. Man paveicās, ka nesen iznāca jauni normatīvi, pēc kuriem labiekārtošanas elementus var novietot bez būvniecības ieceres dokumentācijas.» Protams, Rīgas centrā, kur daudzām ēkām ir kultūrvēsturiskā pieminekļa statuss, saskaņošanas process velonovietņu uzstādīšanai publiskajā telpā būtu krietni sarežģītāks. Tās pagaidām atrodamas tikai mikrorajonos. 

Jurija vadītais uzņēmums palīdz klientiem mājiņu uzstādīšanai iegūt akceptu no zemes kopīpašniekiem vai privātpersonām, kam zeme ir īpašumā. Viņš atklāj — veloentuziastu kaimiņi, zemes kopīpašnieki, bieži vien uz šo inovāciju, kas cilvēkiem uzlabo dzīves kvalitāti, skatoties ar aizdomām. Iesaka riteņus vai bērnu ratiņus novietot pagrabā vai nest uz bēniņiem. Atsakās dot parakstu mājiņu uzstādīšanai iracionālu baiļu dēļ, ka viņiem par to kaut kas būs jāmaksā, vai arī vienkārši nepaskaidro iemeslus. Toties pret milzīga džipa novietošanu tieši pie kāpņu telpas durvīm viņiem nav iebildumu. 

«Upuru domāšana,» uzskata uzņēmējs. «Iespējams, šis ir viens no iemesliem, kas kavē mūsu valsts attīstību.» Velomājiņām kļūstot arvien populārākām, lēnām tomēr mainoties arī cilvēku attieksme. Parakstus līdz šim nav izdevies savākt tikai pāris gadījumos.  

Informācija no mutes mutē

«Bija doma — uzlikšu divus mājiņu prototipus lielā pagalmā un, ja man kāds potenciāls klients piezvanīs, tad taisīšu vairāk. Noskaidrošu — ir pieprasījums vai nav,» celmlauzis atceras biznesa ieceres pirmsākumus, kad vēl pats strādāja algotu darbu citā uzņēmumā. «Neviens nepiezvanīja, jau spriedu — laikam tomēr nevajag attīstīt ideju. Taču izrādījās: tas, ka cilvēki nezvana, neparāda situāciju. Šajā pagalmā ir viena reakcija, bet citā — pilnīgi atšķirīga.» 

Klienti velomājiņām uzradās pēc banera ievietošanas portālā Ss.lv. Riteņu novietņu ražošanai un izvietošanai pilsētā 2016. gadā Jurijs Lācis reģistrēja SIA Velovieta. Informācija par novietņu pieejamību sākusi cirkulēt no mutes mutē, nesen Jurijs izveidojis uzņēmuma profilu arī feisbukā. «Cilvēki paši zvana, viņiem to iesaka kaimiņi. Ir plāni mājiņas būvēt arī ārpus Rīgas, bet pagaidām nepietiek resursu,» viņš atklāj. Biznesa attīstībai Jurijs saņēmis Altum kredītu un programmas Atspēriens grantu. «Kad uzņēmums jau darbojas, tad vairs nav daudz laika kārtot papīrus,» piezīmē censonis. «Lai dabūtu Atspēriena grantu, birokrātija tiešām nebija liela. Eiropas fondu naudu saņemt ir krietni sarežģītāk.»

Granta līdzekļi devuši iespēju izveidot administratīvo serveri, kurš šajā ziemā ļoti palīdzējis, savācot datus par saules bateriju saražoto enerģiju. «Pagājušajā ziemā gaismas, izrādās, Rīgā bija vairāk nekā šogad. Kalkulējot saules paneļu jaudu, viss bija aprēķināts pēc šiem datiem, pat atstājām rezervi. Taču šogad novembris un decembris bija krietni tumšāks, krietni vairāk no-krišņu. Mums nācās braukt un mainīt baterijas. Programmētāji arī strādā, lai saules baterijas patērētu mazāk enerģijas, būtu ekonomiskākas.» 

Protams, tas radījis neparedzētas izmaksas. Jurijs, uzņēmuma vienīgais īpašnieks un pagaidām arī vienīgais darbinieks, stāsta, ka naudu līdz šim izmaksājis tikai ārpakalpojumu sniedzējiem, sevi atstājis bešā. Viss nopelnītais aizejot attīstībai. Liels izaicinājums ir skapīšu ražošanas izmaksu samazināšana, lai vairāk resursu varētu virzīt to izplatīšanai un pakalpojuma cena būtu pieejama plašākam cilvēku lokam.

Šobrīd sākotnējā tāme vienas novietnes uzbūvēšanai ir 780 eiro plus PVN. Izīrēšanai klientiem ir divi piedāvājumi: 10,70 eiro mēnesī par mājiņu ar signalizāciju, 13,70 eiro — par mājiņu ar signalizāciju un apdrošināšanu. Sadarbībā ar apdrošināšanas sabiedrību If tajā novietotais inventārs tiek apdrošināts par summu līdz 400 eiro. 

«Zagļi pagaidām gan nav izrādījuši interesi. Kamēr citi cilvēki glabā savus divriteņus ārā vienkārši ar ķēdi, mūsu skapīši viņiem neinteresēs. Tie arī parasti ir novietoti mājas logu priekšā. Mēģināt ielauzties nav īpaši ērti,» pragmatiski secina Jurijs.

SIA Velovieta darbības pirmsākumos risināmo problēmu izrādījies vairāk, nekā viņš bija domājis. «Bet tādu, ko nevar atrisināt, praktiski nav,» vīrietis cerīgi skatās nākotnē.

Pētot internetā, līdzīgus risinājumus entuziasts uzgājis Lielbritānijā, Francijā, Dānijā, Krievijā. Velomājiņu koncepcija bija izstrādāta arī Igaunijā, Jurijs sākumā pat gribējis tās pirkt no ziemeļu kaimiņiem. Tomēr kaut kādu apsvērumu dēļ Igaunijā velonovietņu ražošana un uzstādīšana esot iestrēgusi. «Cena bija daudz lielāka nekā mums. Igaunijā tagad vairāk modē ir īpaši velostatīvi,» stāsta uzņēmējs.

Kā tiek saskaņota veloskapja uzstādīšana 

  1. Jurijs Lācis: «Mēs palīdzam klientam saskaņot veloskapja uzstādīšanu, taču nepieciešama arī viņa paša iesaistīšanās.
  2. Pēc Būvniecības likuma, veloskapis neatbilst definīcijai «būve» (būve — ķermeniska lieta, kas tapusi cilvēka darbības rezultātā un ir saistīta ar pamatni (zemi vai gultni)).
  3. Veloskapis nav saistīts ar zemi, bet brīvi stāv uz tās kā automašīna, tas var tikt pārbīdīts pēc nepieciešamības vai nejauši.
  4. Veloskapja uzstādīšanai vajadzīga zemes īpašnieka atļauja. Ja zeme ir kopīpašums, tad īpašnieki ir visi ēkā dzīvojošie. Nepieciešams savākt 50% + 1 balsi. Ja zemes īpašnieks ir privātpersona, tad nepieciešams šīs personas paraksts. Īpašnieka kontaktus var dabūt no namu apsaimniekotāja.»

Kūrorts ar noslēpumu

Rehabilitācijas centrs Līgatne Gaujas krastā vairākkārt varēja nogrimt parādu atvaros, tomēr spēja nostāties uz kājām. Regulāru peļņu tam dod arī padomjlaiku slepenais objekts Bunkurs

Pirmajā stāvā notiek procedūras, otrajā, trešajā ir viesnīca un medicīniskā rehabilitācija, ceturtais — gulošiem, īpaši aprūpējamiem pacientiem, bet piektais — Senioru mājai. Rehabilitācijas centra Līgatne vadītāja Dace Klāmane domās pārskata telpu izvietojumu padomjlaika ēkā. Jaunķemeros un Vaivaros līdzīga profila iestādēm papildu bonuss ir dabīgie minerālūdeņi. Bet kūrortam Līgatnes novada Skaļupēs, Gaujas līkumā, stāsts ir unikāls ne tikai Latvijas mērogā.

2000 m2 pazemē

Dace Klāmane ir vietējā. Tomēr tikai 2004. gadā, sākdama strādāt par lietvedi rehabilitācijas centrā, uzzināja, ko viņas bērnībā no visu acīm slēpis biezais meža masīvs starp Augšlīgatni un Lejas Līgatni. «Sākotnēji te tika celts bunkurs tā laika valstsvīru vajadzībām, lai viņiem atomkara gadījumā būtu, kur paslēpties. Vieta izvēlēta, jo tā atrodas ieplakā, nav redzama pārlidojumā no augšas. Lai noslēptu bunkuru, virsū uzcēla ēku, ko izmantoja kā sanatoriju,» viņa rezumē. Celtniecība risinājusies no 1972. līdz 1982. gadam. Darbinieki slepenajam objektam atlasīti, nopietni izvērtējot biogrāfijas, visiem bija jāparakstās par informācijas neizpaušanu. «4. pārvaldes sanatorijas Rīgas Jūrmala filiāle Sanatorija Gauja,» nosaukumu atceras Daces kolēģe Ludmila Annuškāne, kas šeit strādā kopš pirmsākumiem, bijusi viesu administratore, bet tagad — klientu daļas vadītāja. Sanatorijas Rīgas Jūrmala vietā ir Baltic Beach Hotel.

Radniecīgās iestādes bija paredzētas Baltijas kara apgabala ģenerāļiem un padomju ministriem kopā ar ģimenēm. No «parastām» sanatorijām tā atšķīrās ar konkrētām amatpersonām iekārtotiem numuriem. 

«Tie paši cilvēki brauca, tikai uz Rīgas Jūrmalu — vasarā, no maija līdz septembrim, bet pie mums — ziemā. Slēpoja, pastaigājās. Numuriņi vienmēr bija gatavi,» stāsta Ludmila Annuškāne. 

Aukstā kara laikā kaujas gatavībā arvien gaidījis arī 2000 kvadrātmetru plašais bunkurs deviņus metrus zem zemes. Sakaru mezgls, ģenerators, gaisa attīrīšanas aparatūra, stratēģiskās kartes. Viss, lai kara gadījumā augstākā nomenklatūra te ne tikai nakšņotu, bet varētu vadīt arī kaujas operācijas un iedzīvotāju evakuāciju. Bunkuru cilvēki piepildījuši tikai vienu reizi 1985. gada civilo mācību laikā, ikdienā to uzraudzījuši dežuranti.

«Absurds — uzturēt kārtībā ēku, katru dienu iet tīrīt istabiņas ar domu, ka pēkšņi kāds var atbraukt!» iesaucas Dace Klāmane. «Turklāt bunkurs ir labi nocietināts, bet virs tā uzbūvētās ēkas kvalitāte — slikta, materiāli žēloti, jo ēka bija tikai kā piesegs bunkuram. Apmetums birst, darbs nav kvalitatīvs.»

To, kā šī politizētā iestāde sāka jaunu dzīvi pēc neatkarības atgūšanas, direktore nav pieredzējusi. Sākumā tā joprojām bija Jūrmalas sanatorijas filiāle, tāds kā atpūtas komplekss. Par rehabilitācijas centra Līgatne dibināšanas gadu tiek uzskatīts 1992. Uzņēmumu reģistrā tas reģistrēts 1995. gadā. «No tā brīža te ir rehabilitācijas centrs šodienas izpratnē,» viņa skaidro. «Vienīgais SIA kapitāldaļu turētājs kopš 2009. gada ir Līgatnes novada dome.»

Padomju laikā medicīniskā rehabilitācija Līgatnē nenotika, šim nolūkam centrs tika pielāgots 90. gados. Puni, apgūstot kapitālisma pieredzi, tika uzsisti vairākkārt.

«2004. gadā, kad atnācu šurp tikko kā no skolas, nesapratu iemeslu, kāpēc tikko ir nomainīta vadība. Ar šā brīža acīm saprotu, ka iepriekšējā vadība bija novedusi uzņēmumu līdz bankrota slieksnim,» atceras Dace Klāmane. «Jaunajai vadītājai izdevās sākt uzņēmuma augšāmcelšanos. Ierīkoja jaunu apkures sistēmu, veica remontus, izveidoja ūdensdziedniecības nodaļu, ieviesa jaunas procedūras. Pēc šīs direktores, kura aizgāja veidot citu uzņēmumu, atnāca jauns direktors, uzņēmums atkal sāka stagnēt. Ekonomiskās krīzes laikā, kad bija jāatlaiž darbinieki, es trāpījos bērna kopšanas atvaļinājumā. Kad atgriezos, bija notikusi būtiska darbinieku rotācija, uzņēmumam milzīgi parādi, tas atkal bija uz bankrota sliekšņa.»

Galvenais iemesls, kāpēc 2013. gadā kapitāldaļu turētāja — Līgatnes novada dome — vēlreiz lēma par rehabilitācijas centra vadības maiņu un valdes atlaišanu, bija nodokļu parāds vairāku simtu tūkstošu eiro apmērā. Pašvaldības vadība izlēma piedāvāt direktores krēslu Dacei Klāmanei, kas sevi bija labi parādījusi darbā. «Sapratu, ka man šis uzņēmums ir svarīgs, redzu, ka tas var  veiksmīgi strādāt, tāpēc piekritu,» viņa atceras. «Bet pēc mēneša VID atsūtīja vēstuli: slēdzam jūsu kontus. Pirmajā brīdī izmisums — ko nu? Bet sarunu procesā ar VID nonācām līdz lēmumam, ka pasludināsim maksātnespēju, iesniegsim pieteikumu tiesiskās aizsardzības procesam, lai varētu ilgtermiņā šo parādu segt. Tajā brīdī nodokļu parāds bija sasniedzis 442 428 eiro. Lai arī iestādes apgrozījums bija miljons eiro, vienā brīdī vairs nespējām segt kārtējās izmaksas, izdevumi bija lielāki nekā ieņēmumi.»

Tiesiskās aizsardzības process sākās 2014. gada martā un turpinājās četrus gadus. Pēc grafika kreditoriem katru mēnesi vajadzēja atmaksāt noteiktu summu. «Pagājušogad, paldies Dievam, process beidzās, es šo brīdi ļoti gaidīju,» atviegloti nopūšas vadītāja. «Četrus gadus te neieguldījām neko. Nevarējām veikt renovāciju, apgūt Eiropas naudu, piedalīties nevienā projektā. Tagad, kad varētu to darīt, neviena atvērta Eiropas projekta nav, bet gaidām. Pagājušogad veicām energoauditu, kas ir pirmais solis uz ēkas renovāciju un siltināšanu, šobrīd notiek projektēšana, marta beigās būs gatavs ēkas renovācijas projekts.»

Ekskursijas arī pacientiem

Krītošā apmetuma dēļ patlaban apvilkts ar aizsargtīkliem, iekšpusē rehabilitācijas centrs Līgatne ir sācis labāku, veselīgāku dzīvi. Nu jau trīs gadus strādājis bez zaudējumiem, pat ar nelielu peļņu.

«Mums padomiskais vēl spīd cauri, bet pats svarīgākais — lai viss būtu tīrs un sakopts. Lai cilvēki, kas te strādā, ar smaidu sagaida un gatavi palīdzēt,» uzsver Dace Klāmane. «Lai būtu konkurētspējīgi, ik gadu modernizējam rehabilitācijas pakalpojumus, paplašinām piedāvājumu klāstu. Piemēram, pagājušajā gadā ieviesām trīs jaunas sprocedūras — Šarko dušu, slinga terapiju un Šrotas terapiju.»

Iestādei ir vairāki darbības virzieni. «Primārais — medicīniskā rehabilitācija. Nodrošinām gan 40% apmērā valsts apmaksātu, gan maksas medicīnas rehabilitāciju. Sanāk, ka valsts dotācijas daļa ir kādi 20% no mūsu kopējiem ieņēmumiem.» Pacientiem, kas ierodas ar ģimenes ārsta nosūtījumu, rehabilitācijas izmaksas ir aptuveni 31 eiro diennaktī, tur iekļauts pacienta līdzmaksājums, ēdināšana un izmitināšana. Savukārt valsts sedz visu pārējo, kas nepieciešams pacientam pēc medicīniskām indikācijām. Audiologopēda, fizioterapeita vai ergoterapeita pakalpojumus, fizikālās terapijas vai citas ārsta nozīmētas procedūras. Par papildu samaksu var izvēlēties vēl vairākas procedūras, ko valsts neapmaksā. «Pieprasītākās ir muguras un locītavu programmas,» secina iestādes vadītāja. «Martā, skolu brīvdienās, vienmēr brauc bērni ar iedzimtām saslimšanām, pavasaros arī pieaugušie aktivizējas.» 

Katru gadu Līgatni apmeklē ap 2000 pacientu, viņu skaitam ir tendence augt. «Cenšamies viesoties pie ģimenes ārstiem un stāstīt par mūsu procedūrām, bet zinām, ka viņi mēdz jau iepriekš «ielīst» pacienta maciņā un pieņemt lēmumu, ka viņš to nevarēs atļauties,» sūkstās direktore. «Bet bieži vien senioriem palīdz bērni, daudzi pērk dāvanu kartes. Ir, protams, arī kuriozi, ka opītis, kam uzdāvināta dāvanu karte, negrib te palikt pa nakti, bet braukt nakšņot mājās. Tad domājam, ko darīt ar neiztērēto naudu.» Klienti Līgatnē pavadot 7—9 dienas, valsts programma dienas stacionārā paredz 10 dienu klātbūtni, citādi rehabilitācijas mērķis netiek sasniegts. Tiek piedāvātas arī īsās brīvdienu programmas ar nakšņošanu, ēšanu, procedūrām vai pirts rituālu.

Senioru māja, kur cilvēki var uzturēties līdz mūža galam, darbojas kopš 2015. gada, mūsu viesošanās laikā te mīt 42 cilvēki. Telpas ir svaigākas nekā lielākā daļa citu, tās tomēr izdevies izremontēt ar ERAF programmas atbalstu.

Direktore, kā ik gadu, gan ir noraizējusies par medicīniskās rehabilitācijas dotāciju. Klāt marta beigas, kad beidzas līgums ar valsti, bet nav skaidrs, kas notiks 1. aprīlī, kādi būs tarifi un izcenojumi. «Saka jau, ka viss būs kārtībā, pagājušajā gadā tika rīkots iepirkums, kurā mēs piedalījāmies,» viņa saglabā optimismu. 2018. gadā  46% no ieņēmumiem nodrošināja veselības aprūpes pakalpojumi (no tiem 39% valsts finansētie, bet 61% — maksas pakalpojumi).

Lai stabilāk stāvētu uz kājām, uzņēmumā attīstītas dažādas blakus nozares, kas dod peļņu. Rehabilitācijas centra ēdināšanas serviss nodrošina maltītes ne tikai numuriņos, ēdnīcā, kafejnīcā un pat tūristiem pazemes bunkurā, bet arī, ja nepieciešams, klāj banketa galdus izbraukumos. Tūristi, ja nepieciešams, var palikt viesnīcas numuriņos, divi no tiem pat izlikti Booking.com. «Varam piedāvāt līdz 70 gultām, pēc vajadzības variēt, uztaisīt divvietīgu numuriņu vai četrvietīgu,» stāsta direktore. «Esam salīdzinoši nedārgi, jo joprojām esam padomiski. Liels pieprasījums vasarā ir no tūristu grupām, viņi ir gatavi pat gulēt semināru zālē uz paklājiņiem un matracīšiem, jo numuriņus veselam autobusam nevaram nodrošināt.»

Uz rehabilitācijas centru četrreiz dienā kursē autobuss no Cēsīm, tas ir izdevīgi arī iestādes 85 darbiniekiem, no kuriem lielākā daļa dzīvo šajā pilsētā. 

Dace Klāmane var ilgi un aizrautīgi runāt par Līgatnes tūrisma iespējām — Tīklu parks, Vienkoču parks, Līgatnes papīrfabrikas ciematiņš un pārceltuve, divas kafejnīcas, skaistās Gaujas klintis. Netālu no rehabilitācijas centra ir Springšļu iezis, ne tikai iestādes klientiem, bet arī viesiem izveidota Mitoloģijas taka ar kokgriezumiem. «Un, protams, mēs Līgatnes tūrismam atnesam bunkura apmeklētājus. Neko daudz neieguldām mārketingā, bet to skaits ar katru gadu pieaug. 2017. gadā bija 21 000, 2018. gadā gandrīz 23 000. Pie mums brauc žurnālisti, blogeri no ārzemēm, tūroperatori slēdz līgumus.» Bunkurs, kurā viss saglabājies gandrīz kā aukstā kara laikā, neprasot milzīgus ieguldījumus, tomēr nes pieaugošu peļņu. Tūristiem tiek piedāvātas ne tikai ekskursijas, bet arī realitātes spēle Objekts X. Pēc izvēles — maltīte ar makaroniem po-flotski vai partijas 1. sekretāra smalkās pusdienas, ķilavmaizes un pelmeņi. 

Parasti izpētīt bunkuru vēlas arī rehabilitācijas pacienti, ceturtdienās grupas tiek veidotas tieši viņiem. Doma, ka zem visa ēku kompleksa ir šāds bunkurs, pat viņai joprojām šķiet galvu reibinoša. Pagalmā ar vīnogulājiem nosegtas bunkura ventilācijas lūkas, bet basketbola laukums iekārtots bijušā augstākā ranga partijnieku helikopteru lidlauka vietā.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā
«Mīlestība pret šo vietu un darbiniekiem, pret vienoto komandu. Esmu kļuvusi par iestādes absolūtu patrioti. Miers, klusums. Mūsu klienti bieži saka: te ir cita enerģija. Darbinieki strādā līgani, katru apčubina, neviens netiek grūsts pa durvīm ārā, jo nāks nākamais.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību
«Tā, visticamāk, atkal ir saistīta ar darbiniekiem, ar savstarpējo komunikāciju. Uzticies darbiniekam un gaidi no viņa tādu pašaizliedzību, kādu pats izrādītu, tomēr saņem kaut ko citu. Mācība — paļaujies uz otru, bet līdz galam — tikai uz sevi.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam
«Tikai darīšanas pēc nevajag piekrist ielēkt kādā amatā. Jābūt mīlestībai pret to, ko dari, un jādara pat vairāk, nekā vari izdarīt.»

Katru gadu Līgatni apmeklē ap 2000 pacientu, viņu skaitam ir tendence augt. «Cenšamies viesoties pie ģimenes ārstiem un stāstīt par mūsu procedūrām, bet zinām, ka viņi mēdz jau iepriekš «ielīst» pacienta maciņā un pieņemt lēmumu, ka viņš to nevarēs atļauties,» sūkstās direktore.
Foto — Gints Ivuškāns