Žurnāla rubrika: Cilvēki

Izspiegot ripu

Posted on jūlijs 26, 2017 by Ieva Alberte - Veiksme

Ričarda Fomrata un Viktora Kurakina izveidotajā PlayGineering top unikālas programmatūras – sporta spēļu analītikai, videotiesāšanai un automātiskajai spēļu filmēšanai. Patlaban tās lieto jau 18 valstīs

Birojā Pārdaugavā visi «sporto». Vienā telpā datoru ekrānos redzama handbola spēle, otrā – hokejs. PlayGineering valdes priekšsēdētāja Ričarda Fomrāta kabinetā ir arī īsti sporta atribūti – kāpšļi kalnā kāpšanai, kas ir viņa aizraušanās. Blakusgalds kluss, jo kolēģis Viktors devies uz Davosu, lai ar PlayGineering iepazīstinātu Starptautisko Hokeja federāciju. Federācijas vadība esot sajūsmā par Latvijā radīto programmatūru, kas māk pēc videosignāla atpazīt hokeja ripu. «Viņi esot gadiem meklējuši šādu risinājumu un apgalvo, ka līdz šim tas nebija izdevies. Tātad esam unikāli,» smaida Ričards.

Iespējams, PlayGineering apkalpos nākamo pasaules čempionātu hokejā – ar spēļu statistiku un videotiesāšanu.

Jāklausās klientā

Uzņēmuma nosaukumu izdomāja Ričards un reģistrēja 2011. gada martā. Sākotnēji tajā darbojās kopā tikai ar Viktoru. Abi iepazinās, strādājot starptautiskā firmā, kas pārdod IT un video analīzes sistēmas. Tās ir lieli palīgi tiesnešiem: spēļu videoatkārtojumos var redzēt, vai ripa bija uz līnijas vai ne.

Ikreiz, kad Ričards ražotājam pastāstīja par to, kādus uzlabojumus klienti vēlētos, viņš neguva atsaucību. «Mēs ar Viktoru daudz runājām ar klientiem. Tā vietā, lai censtos par visām varēm pārdot produktu, uzklausījām viņu sāpi. Sapratām, kā pietrūkst, lai produkts būtu perfekts. Izlēmām, ka jārada tas pašiem,» atceras Ričards. Daudzi neticēja, ka tas iespējams, taču Viktors ar savu inženiera izglītību un Ričards ar diviem maģistra grādiem biznesa vadībā ticēja sev un produktam. Izdevās atrast labus programmētājus, un tapa pašu videotiesāšanas programmatūra. Smagi strādāja dienām un naktīm, atvainojās ģimenei, ka reti būs kopā brīvdienās.

Pirmais klients bija hokeja klubs Dinamo Rīga. «Viņi riskēja, paņemot mūsu produktu. Pilnīgi jaunu un maz testētu,» uzskata Ričards. Taču tas izrādījās labāks un lētāks risinājums par iepriekšējo, zviedru ražoto, kas maksāja bargu naudu. Dinamo joprojām ir PlayGineering klienti.

Programmu izmēģina vairāki bijušie klienti. Novērtēja, ka Viktors ar Ričardu ir elastīgi un īsā laikā papildina to ar vajadzīgajām funkcijām. Klubu menedžeri pirka tiesāšanas sistēmas, jo tā vienkārši bija prasība un vajadzība. «Nevarētu sūdzēties, ka produkts nebūtu pieprasīts, taču tas neaizgāja tirgū tādā mērogā, kā bijām domājuši,» stāsta Ričards un atceras 2013. gadu, kad apkopoja klientu vēlmes un intereses. Viena no tām – gribētos strādāt ar labāku un uzticamāku spēļu analītiku, lai pieņemtu efektīvākus lēmumus spēles taktikā.

Uzņēmums ķērās veidot analītikas sistēmu. Piemēram, kā izsekot vietu, no kuras katrs spēlētājs gūst vārtus vai veic piespēles. Tie ir noderīgi dati, jo spēles pārtraukumā treneris var planšetē parādīt atkārtojumus un katra spēlētāja kļūdas. «Sportists vairs nevar teikt «jā, bet es biju pārāk tuvu malai» vai «es tur nebiju». Video viss skaidri redzams un labāk nekā klātienē,» saka Ričards un parāda planšetē Latvijas un Dānijas handbola spēli no pasaules čempionāta, kas pērn novembrī notika Rīgā. Mainot programmas iestatījumus, redzams, kā latvieši vārtiem pietuvojas mazāk nekā dāņi: divās dažādās krāsās «pārklājas» piespēles un vietas, no kurām tās izdarītas.

«Treneriem tagad ir vieglāk. Un to vairs neviens neapšauba. Nesen kāds no NHL treneriem negatīvi izteicās par analītikas sistēmām, jo viņš labāk paļaujoties uz savu intuīciju. Viņu atlaida, sakot: ja neizmantosim analītiku, būsim pēdējie,» stāsta Ričards. Protams, sportisko veiksmi analītika nevar nodrošināt, bet paaugstināt palīdz gan.

Planšetēm programma ir basketbolam, handbolam un hokejam. Tagad top futbolam. Vairākiem produktiem jau reģistrēti, kā arī tiek kārtoti patenti.

Bez sensoriem

Latviešu produkts atšķiras ar to, ka reālajā laikā prot atpazīt ripu, bumbu un spēlētājus saspiestā video, tādēļ visu iespējams apstrādāt ar vienu serveri. Saspiests video ir tāds, kuram ir būtiski samazināts apjoms, bet vienlaikus saglabāta augsta kvalitāte, tāds pats ātrums un izšķirtspēja. Līdz šim tirgū pieejamie risinājumi prata strādāt tikai ar nesaspiestu video, kuru apstrādei nepieciešamas milzīgas serveru jaudas – aptuveni seši skapji, pilni ar serveriem.

Ričards lēš, ka tikai serveri vien izmaksā ap 150 000 eiro, kuriem konkurenti vēl pieskaita savu peļņu un programmatūras izmaksas, kā rezultātā šādu produktu cena beigās sanāk no 250 līdz pat 500 tūkstošiem eiro. To var atļauties NBA, NHL un citas pasaules turīgākās līgas. Tomēr arī zemākā vai vidējā līmeņa līgas un komandas vēlas iegūt pilnvērtīgu spēles analītiku jau spēles laikā. Piemēram, to tagad var atļauties arī neliels handbola klubs.

Analītika top bez raidītājiem, kas piestiprināti pie sportista apģērba vai apaviem. PlayGineering darbojas ar optisko izsekošanu. «Programmas algoritms ir izveidots tā, ka ar kameru signāliem prot atpazīt bumbu un spēlētājus. Dators to visu «zīmē» automātiski,» skaidro Ričards. Izstrādes procesā izmanto mākslīgā intelekta sistēmas, mašīnmācību un datorredzi: apvienojot trīs tehnoloģijas, programmatūra spēj noteikt un atpazīt, piemēram, ripu.

Pašas kameras, kas signālu raida, ir visparastākie dzelži. Kopumā analītikai virs laukuma vajadzīgas četras kameras, kas atpazīst spēlētājus, ripu, bumbu. Papildus četras kameras ap laukumu atpazīst numurus. Sistēma automātiski saliek šo informāciju kopā un ģenerē statistiku un analītiku reālajā laikā. Protams, kameras ir arī, piemēram, hokeja vārtos. Vēl ir papildu kameras dažādos svarīgos leņķos, kas būtiski videotiesāšanai.

Trešais un jaunākais pakalpojums, ko PlayGineering ieviesis, ir automātiskā spēļu filmēšana. Visa tās aparatūra satilpst vienā koferī, un robotu kameras tiek vadītas automātiski, pašas spēj raidīt video tiešraidē. Spēles laikā pie «kofera» nevienam pat nav jāsēž. Tas ir universāls produkts, kurš var darboties gan hallē, gan futbola laukumā dabā. Tāds «koferis» maksā ap 11 000 eiro. «Aptuveni tik, cik izmaksātu viena laba spēles filmēšana ar cilvēku vadītām kamerām,» Ričards lēš. Nupat šādu produktu iegādājušies klienti Karību reģionā, Gvadelupā. Priecīgi, ka var noskatīties un izvērtēt savu spēli, kas paaugstina katra spēlētāja sniegumu. Arī kāds Austrijas hokeja klubs novērtē, ka nav jāaicina puiši ar kameru un jāskatās uz trīcošu, ar roku filmētu video. Kameras strādā pašas. Un, kas svarīgi, kameras nesaslimst, nekavē.

Darbojas Ķīnas tirgū

PlayGineering šogad būs aptuveni divus miljonus liels apgrozījums, un viņi joprojām aktīvi apmeklē izstādes un uzrunā potenciālos klientus. Patlaban apzināts vairāk nekā 300 potenciālo klientu no 40 valstīm, kas izteikuši vēlmi veikt iegādi tuvāko trīs mēnešu vai divu gadu laikā. Patlaban PlayGineering piegādā 18 valstīm: Dānijai, Vācijai, Šveicei, Itālijai, Somijai, ASV, Ķīnai, Slovākijai, Ungārijai, Krievijai, Kazahstānai, Igaunijai, Lietuvai, Francijai, Dienvidkorejai, Čehijai, Horvātijai un Latvijai.

Uzstādīšanu lielākoties uztic vietējiem partneriem, jo tas jādara attiecīgās valsts valodā – viņi arī atrisina kultūratšķirību problēmas, kas latviešiem prasītu ilgu laiku. «Sadarbība ar Pekinu bija šausmīga. Apakšuzņēmēji bija no Krievijas, Indijas un Ķīnas, un daži aizbēga. Beigās paši braucām uzstādīt,» atceras Ričards.

Pirms pāris gadiem uzņēmums piesaistīja investīcijas pusmiljona apmērā, jo saprata, ka ar pašu nopelnīto neattīstīsies tik ātri. Tās jau ir atpelnītas ar uzviju. «Mēs esam tā sauktajā go-go stadijā. Tā ir straujākā izaugsmes stadija,» Ričards zīmē līkni un stāsta par Adizes metodi, pēc kuras uzņēmums darbojas. Tā radīta Izraēlā. Sveša nav arī Zilā okeāna stratēģija, kas radīta ASV.

Pašlaik uzņēmuma lielākā problēma ir nodrošināt kontrolētu izaugsmi, kas ir strauja. «Tātad kļūdīties ir ļoti viegli. Svarīgi, lai spējam piegādāt laikā un atbilstoši līgumiem,» saka Ričards. Šogad plānots uzstādīt vairāk nekā 50 sistēmu – vienā gadā tik daudz, cik visos iepriekšējos sešos gados kopā. Līdz šim visātrāk augošā struktūra bija programmētāji, bet tagad aktuālāki kļūst projektu vadītāji, instalāciju inženieri un tehniķi, kā arī mārketings un pārdevēji. Uzņēmums ik mēnesi pieņem jaunu darbinieku. Pašlaik tajā strādā 34 cilvēki divos birojos – Rīgā un Ventspilī.

Ričardam svarīgi, lai kolēģiem mirdz acis. Lai ir draivs. «Vispirms jau vadībai tām acīm jāspīd. Ja acis nespīdēs, tad komanda nenoticēs. Ja komanda redzēs, ka velti tam trīs stundas, viņi veltīs divas. Ja redzēs, ka sēdi naktīs, veltīs vairāk laika.» Un Ričardam acis tiešām spīd!

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Tas, ka paveicām neiespējamo. Daudzi uzskatīja – tas, ko vēlamies radīt, nav reāli, taču mums izdevās.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Tās pieļaujam regulāri, jo darām daudzas lietas, ko neviens nav mēģinājis. Ja kaut kas nesanāk, kā plānots, saucam to par skolu un pieredzi, ko apgūstam, un ejam tālāk.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Katru dienu paveikt vairāk, nekā plānots. Aizvest start-up līdz mērķim ir nenormāli grūti. Jāspīd acīm. Un jāatsakās no ļoti daudz kā mērķa dēļ.

Evelīna, Rasa un Māris, lietuviešu restorāna komanda

Posted on jūlijs 19, 2017 by Ieva Puķe - 1 no 2 miljoniem

Žemaitijas aukstā siļķes zupa Cibuline. Cepelīni. Asinsdesa, kuru daudz garšīgāk protot gatavot Latvijā nekā Lietuvā. Pelēkie zirņi, ko, izrādās, mūsu dienvidu kaimiņi nemaz nepazīst. Restorāns Milda Upīša pasāžā vienīgais Rīgā piedāvā gan latviešu, gan lietuviešu tradicionālos ēdienus. 28 gadus vecā šefpavāre Evelīna Bačianskaite pēc izglītības ir žurnāliste. Bet, kā stāsta viņas mamma Rasa Leipute, meita jau bērnībā uz mājas kāpnītēm Klaipēdā spēlējusi «pavāros». Pati Rasa, kas palīdz gan virtuvē, gan viesu apkalpošanā, ir pedagoģe. Trešais partneris, Evelīnas latviešu līgavainis Māris Celitāns, vispirms apguvis galdnieka arodu, tomēr jau 15 gadus strādā restorānu biznesā par viesmīli, bārmeni, banketu vadītāju.

Visi trīs satikās uz britu kruīza kuģa Royal Princess. «Tikai latviešu un lietuviešu apkalpe. 50 pasažieru vietas, piecu zvaigžņu serviss, ļoti bagāti cilvēki brauc.» Māri strādāt kuģa restorānā 2010. gadā aizdzina ekonomiskā krīze. Pa vasaru papildināt budžetu ieradās arī Evelīna, mamma Rasa jau bija stjuarte. «Kopā nokuģojām tikai pusotru gadu. Kulturāls cietums. Jauniem cilvēkiem vispār neiesaku braukt jūrā, ja var naudu nopelnīt citur,» puisis ir skarbs.

Evelīna, kuras ēdienu blogs savācis 14 000 sekotāju, kurbulējusi atvērt restorānu – Viļņā vai Rīgā. Izvēlējušies pēdējo. «Manam tēvam te ir galdniecības cehs, pats varēju taisīt ozolkoka mēbeles,» skaidro Māris.

Ar pirmo restorānu Bagatelle pirms četriem gadiem cenšoties uzlēkt piecu zvaigžņu augstumā, nošauts garām. «Māris pat staigāja baltos cimdos, pēc tam gan novilka,» pavelk uz zoba mamma. «Aizbraucu mājās, jau atradu darbu, un viņi man vienu vakaru zvana: pamēģinām vēlreiz, tagad – lietuviešu konceptu.»

Milda, kas tūlīt svinēs divus gadus, izrādījās veiksmes stāsts. «TripAdvisor ir tāda funkcija nearby, sāka nākt tūristi no tuvējām viesnīcām: Mercure, Tallink. Izstāstām savu dzīvesstāstu… Visi saka: jums ir tik foršs restorāns, mēs uzrakstīsim! Mums tagad ir vairāk nekā 700 anotāciju, tikpat cik Vincentam, kas ir vaļā daudz ilgāk.»

Populārākais ēdiens tomēr esot konservatīvs – cepta vesela Latvijas forele. No pasūtītās zarnā pildītās brūnās lietuviešu kartupeļu desas kāda ārzemju meitene atsacījusies. Restorāna īpašnieki to spēj saprast: viņiem zināma Viļņas iestāde ēdienkartē pie šīs maltītes pierakstījusi: «Shit out, potato – in» jeb «mēsli ārā, kartupeļi iekšā».

Skotu lorda mantojums

Posted on jūlijs 19, 2017 by anon - Fotostāsts

Latvija ir viena no tukšākajām vietām Eiropā, gandrīz vienīgā valsts, kur galvaspilsētā nav saglabājies neviens pilsoņu dzīvoklis un laukos – neviena muiža ar seno iedzīvi un iemītniekiem. Tik skarba ir Rundāles pils direktora Imanta Lancmaņa diagnoze. Un tomēr ir muižas, kurās atkal dzīvo cilvēki. Ir vasaras ekspedīcijās dodas radošo industriju portāla Fold.lv redaktore Veronika Viļuma un LTV raidījuma Adreses autors Mārtiņš Ķibilds

Padures muižu atrast ir viegli. Izbraucot no Kuldīgas, pēc nepilnām 15 minūtēm pa gludu asfalta ceļu nonāku dižā liepu alejā, un pāri Padures upītei skatam paveras majestātiska celtne. Tai blakus atrodas rūpīgi iekopti mazdārziņi ar vasaras puķēm pilnā plaukumā, ķieģeļu daudzdzīvokļu mājas un labības lauki, bet muižas kungu māja joprojām ir pagasta centrs.

Zem papes ir parkets

Padures muižas iegāde bijis visai spontāns lēmums. «Bija 2007. gada janvāris, nebija, ko darīt, un nejauši internetā pamanīju, ka Padures muiža nonākusi izsolē. Atbraucu un izdomāju, ka jānopērk,» saka Jānis Lazdāns, kurš īpašumu iegādājies par 200 tūkstošiem latu. Savām acīm pieredzējis, kā nebūtībā aizgājusi muiža dzimtajā Valdgalē Talsu rajonā, Jānis vēlējies paglābt Padures muižu no līdzīga likteņa.

Pirmos soļus vēsturiskā nama iepazīšanā palīdzējuši spert Arhitektoniskās izpētes grupas speciālisti. Noraujot grīdas papes gabalus, atklājies lieliski saglabājies senais parkets rombiņu rakstā. Muiža lepojas ar astoņām autentiskām vēlā klasicisma krāsnīm un iebūvētiem skapjiem. Padomju laikā gandrīz viss pārklāts ar pamatīgu krāsas kārtu, kas pasargājusi senās vērtības no bojāšanās. Uz sienām atklājas gan vijīgi vīnogu ķekaru raksti, gan ģeometriski 19. gadsimta beigu historisma frīžu gleznojumu fragmenti. Koši zila dekoratīva līnija atdzīvinājusi pat tumšā muižas pagraba sienu.

Kopš pašreizējās ēkas celtniecības, kas noslēdzās 1840. gadā, vērienīgas pārbūves muižā nav veiktas. Saglabājušās oriģinālās ārdurvis, koka kāpnes uz augšējiem stāviem un logu vērtnes. Virinot slēģus, Jānis izsaka minējumu, ka Padurē varētu būt strādājis tas pats meistars, kas Jaunauces pilī – koka detaļas logiem ir ļoti līdzīgas.

Nesen iegādājies ēvelsolu, pie kokapstrādes darbiem ķēries arī Jānis pats. Atsvaidzinājis skolas darbmācības stundās iegūtās iemaņas Kalnciema kvartāla Koka arhitektūras centra kursos, viņš ar gandarījumu atzīst, ka darbi ar katru reizi veicas arvien labāk. Pēc izglītības Jānis ir inženieris ekonomists un ikdienā darbojas nekustamo īpašumu jomā, taču viņš nekad nav juties ierobežots vienā sfērā. «Varu finanses sarēķināt, parūpēties par mārketingu, uztaisīt pasākumu vai saremontēt durvis. Ja gribu, tad pēc gada varēšu izdarīt arī to, ko tagad nemāku,» Jāņa teiktajā nav ne miņas no iedomības, bet stingra apņēmība un optimisms, kas izrādās neaizstājams dzinējspēks muižas attīstīšanā.

Jānis stāsta, ka līdz 2015. gadam muižā neesot neko darījis, jo neesot bijusi skaidra ideja par tās turpmāko attīstīšanu. Tagad, sēžot uz salūzušo vietā pērn uzliktajām koka kāpnēm, saimnieks atklāj, ka vēlas šeit ierīkot gardēžu viesnīcu un restorānu. Pirmais stāvs – publiski pieejams, augšstāvā – numuriņi, lejā – vīna pagrabs un muižas virtuve, protams, neaizmirstot par telpām pašu dzīvošanai. Jānis iecerējis, ka interesenti varētu iegādāties ceļazīmes, kurās būtu iekļauts pilns aktivitāšu kopums dzīves baudītājiem – nakšņošana vēsturiskajā ēkā, pavārklases ar muižas ēdienu gatavošanu, izbraucieni, lai pastaigātos pa šarmanto Kuldīgas vecpilsētu vai ķertu butes Jūrkalnē, kuras tepat varētu uzcept. «Fazāni, brieži… Ēkai pieskaņoti ēdieni,» rezumē Jānis un priekšstatam par ēdienkarti aicina apskatīties citas, Ērmaņu muižas, saimnieces Ingas Prauliņas sastādīto grāmatu Muižas zupas.

Lai atjaunotu veco muižas virtuvi, Jānis iesniedzis projektu LEADER atbalsta programmā un nu gaida konkursa rezultātus. Padures muiža ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, tāpēc restaurācijas izmaksas palīdz segt Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija, Valsts kultūrkapitāla fonds un Kuldīgas pašvaldība, kas ir ļoti pretimnākoša vēsturisko objektu saimniekiem.

Ieceres attīstīšanu Jānis nesauc par mūža darbu vai misiju, un arī viņa vitalitāte neliecina, ka uz saimnieka pleciem gultos viss 980 kvadrātmetru plašās muižas smagums. Tomēr viņš labi apzinās, ka idejas īstenošanai nepieciešami lieli līdzekļi, tāpēc meklē kompanjonu, ar kuru būtu «uz viena viļņa».

Kamēr dodamies apskatīt mansardu, kuru šobrīd par savu mājvietu izvēlējušās bezdelīgas, jautāju Jānim, kādu interjeru viņš šeit gribētu redzēt. «Plānoju atjaunot visu vēsturisko, bet nekoncentrēšos uz antīkām mēbelēm. Kādam no latviešu arhitektiem bija ideja – ja muiža būtu tālāk attīstījusies, tā būtu pavisam citāda. Arī muižnieki centās iet līdzi laikam,» Jānis atbild. Lai arī pati muiža saglabājusies apbrīnojami labi, muižnieku laika interjera priekšmetus šeit neatrast. Tas gan nepārsteidz, jo pēc 1922. gada, kad muižas īpašumi tika sadalīti, šeit atradusies gan lauksaimniecības skola, gan vācu karaspēka hospitālis, gan lauksaimniecības izmēģinājumu stacija, bibliotēka un dzīvokļi. Vienā no tiem jau kopš bērnības dzīvo muižas pārvaldnieks Edgars, kurš pieskata un palīdz sakopt īpašumu saimnieku prombūtnes laikā.

Muižas modināšana

Šī ir otrā vasara, kad Jānis un viņa dzīvesbiedre Aiva Miezīte ar bērniem Padurē sastopami bieži. Iepriekš, atbraucot uz divām trim dienām, neko daudz neesot varējuši paspēt. «Vajag visu apdarīt, staigāju ar lejkannu, un tā arī nepienāk tas moments, kad var vienkārši būt un atpūsties,» tikko atgriezusies no Dzīrēm Kuldīgā, sarunai pievienojas Aiva.

Agrāk paziņas atbraucot brīnījušies: «Vai jūs te paliekat? Vai nav bail?» Tagad, kad muižas slēģi ir vaļā, telpās ielijusi gaisma, viss liekais ir izvākts, saklāti galdauti un sanesti istabas augi, tādus jautājumus vairs neuzdod.

Aiva stāsta, ka Padurē jūtas labi, jau iepazinusies ar vietējā veikaliņa pārdevējām un arī meita Elvīra ieguvusi jaunas draudzenes. 29. jūlijā Padures muižā notiks pasākums Cecīlijas skotu diena, un saimniece jau spriež, ka būs jāiet uz dārziņiem sarunāt puķes telpu dekorēšanai. Šie svētki saimniekiem ir īpašs notikums, un to tematika nav izvēlēta nejauši. Padures muižas ēkas un parka pašreizējais veidols ir skotu lorda, Rīgas tirgotāja Džona Lovisa Balfūra nopelns, vēlāk šeit saimniekojuši viņa dēls Edvards un mazdēls Ādolfs. Savukārt Cecīlija, kuras vārds atrasts muižā uzietā reliģiska satura grāmatas ierakstā, bijusi viena no Balfūru radiniecēm. Cecīlijas skotu dienā par godu muižnieku dzimtenei izskanēs Roberta Bērnsa dzejas lasījumi, spēlēs dūdinieki un notiks viskija degustācijas. Par pērnā gada muižas modināšanas pasākumu Cecīlijas menuets Kuldīgas pašvaldība Jānim piešķīrusi Gada balvu kultūrtūrismā.

Vienu no pasākumiem, dziesminieka Haralda Sīmaņa uzstāšanos, man izdodas pieredzēt klātienē. Muižas parkā salikti soli, Aiva smaidot piedāvā viesiem segas, īpašnieku draugs Smilškalnu Vīnu saimnieks no Kuldīgas parūpējies par dzērieniem. Gaisotne ir brīnišķīga.

Šādi pasākumi sagādā ne tikai prieku saimniekiem pašiem, bet ļauj arī iedzīvināt muižu un jau laikus iezīmēt to Latvijas tūrisma kartē. Arī ziedojumi un ienākumi no pārdotajām biļetēm nav mazsvarīgi, jo tiek novirzīti muižas atjaunošanai. «Cilvēki reizēm prasa, kāda jēga no viņu diviem eiro, mums jau esot vajadzīgs miljons. Bet, sakrājot 15 eiro, mēs varam, piemēram, nopirkt degvielu un izpļaut parku,» skaidro Aiva. Muižā iespējams arī pārnakšņot, sazinoties ar īpašniekiem vai rezervējot naktsmītni vietnē Airbnb. Kad jautāju, kur tad viesi guļ, Jānis smejas, ka pagaidām viņi piedāvā nakšņošanas pop-up variantu. Kad kāds brauc, tiek salikti matrači, uzklāta svaiga gultasveļa un iekārtotas gultasvietas.

Jānim pašam gulšņāšana gan neiet pie sirds, atpūsties varēšot ziemā. Padures muiža nenes tādus ienākumus kā Dikļi vai Bīriņi, daudz kas ir jādara saviem spēkiem, bet «arī tādās vietās īpašnieki bieži vien paši ir visu laiku tajā «iekšā», uzsēžas uz traktora. Tā jau ir tā sajūta, ka tu pats esi saimnieks,» saka Jānis.

Par to, kas notiek citās muižās, Jānis ir labi informēts. Kad nopircis Padures muižu, viņš iestājies Latvijas Piļu un muižu asociācijā un divus gadus bijis arī tās prezidents. Asociācijas darbu Jānis vērtē pozitīvi: «Notiek pieredzes apmaiņas braucieni gan pa Latvijas muižām, gan ārzemēm. Var nošpikot idejas puķu dobēm, pastkartītēm. Apmaināmies ar meistaru kontaktiem. Tiek rīkoti semināri par parkiem, dīķiem, jumtiem, mēbelēm. Tūlīt būs ikgadējais Muižnieku turnīrs. Tev ir dotas iespējas – vai tās izmantosi, atkarīgs no paša, bet kopā var daudz vairāk izdarīt.»

Kādā brīdī, stāstot par Padures muižā paveikto un plānoto, Jānis atzīst: «Man sākumā likās, ka būs sarežģītāk.» Ar katru atbalstīto projektu, restaurēto logu, ar katru apmierinātu ciemiņu un iepazītu padurnieku, kļūst vieglāk, un saimnieku pārliecība, ka idejas izdosies īstenot, aug.

Gadsimta ballīte!

Posted on jūlijs 19, 2017 by Ieva Alberte - Dzīve

Nodzīvot 100 gadus var tad, ja vakarā izdzer glāzi sarkanvīna, nedomā sliktu un mīlē savu zemi. Tā saka Latvijas vienaudži, kuri Rundāles pilī svinēja kopā būšanu Pirmajā Latvijas simtgadnieku salidojumā

Salda liliju smarža jaucas ar dažādu parfīmu mākoņiem. Gaiss no karstuma kļuvis biezs. Rundāles pils Baltajā zālē ir lieli svētki – tiek godināti simtgadnieki. Saposušies, ar rozi pie krūts. Latvijā šobrīd apzināti 42 simtgadnieki, uz balli pilī ieradušies 35. Ne visi ir tieši 100 gadu veci, dažiem jubileja nākamgad.

Pirms sākusies svinīgā ceremonija, dalībnieki cits citam jautā: «Kura gada tu esi?» Ēvalds Stirna blakus sēdošajām dāmām stāsta, ka ir te visvecākais. Viņam – 104. Saku kungam, ka ieradusies arī 105 gadus vecā Jūlija Zemļicka. Vecākā Latvijas iedzīvotāja. Ēvalds mani apskauj un pievelk klāt pie auss, sakot: «Nedzirdu, ko teici. Nāc tuvāk.» Izdodas noskaidrot, ka abi dzimuši vienā gadā – 1912. Jūlija jubileju nosvinēja janvārī, bet Ēvaldam svētki būs oktobrī. «Še tev! Es domāju, ka esmu visvecākais!» kungs smejas un piebilst, ka piedzīvojis divus karus un izbēdzis no gūsta.

Ir tomēr savs labums būt tik cienījamā vecumā un slikti dzirdēt: acumirklī var apskaut svešinieku vai citādi būt tuvā kontaktā. Kad uzrunāju simtgadnieci Vilmu Karbundi, viņa ieliek manas plaukstas savējās un lēnām glāsta. Es jūtos kā nabaga kaķītis no Skalbes Kaķīša dzirnavām, kurš iesaukts pilī pie pavāra sasildīties. Jo Vilmas rokas ir siltas un maigas, un balss klusītēm čabina. Mati sirmi un pūkaini kā dzijas pavediens. Vilma ir tautastērpā. «Esmu no Limbažiem. Biju skolotāja. Kā man izdevās tik ilgi nodzīvot? Vai, meitiņ! Cik nu katram tas dzīves kamolīts iedots, tik viņš rit.»

Vilmas seģeni satur sudraba sakta. «Saņēmos, sakrāju un nopirku,» saka Vilma un rāda uz savu meitu, kura arī ir tautastērpā. Latvija un latviskais – tas kundzei ir tuvs. «Nekā cita tak mums nav kā mūsu pašu zeme. Un tā ir jāmīl. Brīva valsts!»

Vienam dzīvot nevajag

Kārli Dumbrāju esmu noskatījusi jau sen. Viņam 100 paliks nākamgad. Kārlis ir perfekts čalis. Pie krūts Triju Zvaigžņu ordenis, ko saņēma pirms trim gadiem. Kārlis mani iekrampē savā elkonī un stāsta: «Bija tā. Prezidents Bērziņš atbrauca pie manis ciemos. Es dzīvoju Madonā, taisu vīnu no ogām, kas paša dārzā aug.» Dumbrāja vīna darītavā Domu pietura prezidents Andris Bērziņš 2014. gadā viesojās oficiālās vizītes noslēgumā un teicās, ka Kārlim vajag piešķirt ordeni un mudināja pašvaldību viņu pieteikt.

Dumbrājs ir draugos arī ar prezidentu Raimondu Vējoni, jo strādājis kopā ar viņa tēvu. «Dzimis esmu Valmierā, bet dzīvoju Madonā. Ar abām savām meitām,» kungs noglāsta galvu mazmazmeitai, kura ķeras pie ceļgala. Kopumā mazmazbērni viņam esot seši.

Kārlis ir ļoti dzīvespriecīgs. Nomākts dzīvē neesot juties, jo daudz dziedājis un dejojis: piedalījies astoņos deju svētkos un trijos Dziesmusvētkos. Savos 90 gados piedalījies gājienā, nesot Madonas emblēmu. Visu mūžu bijis, ko darīt, tāpēc sliktas domas nav uzmākušās. Pats pirmais viņa darbs bija 16 gadu vecumā – izsūtāmais zēns jeb kurjers. Pēc amata Kārlis ir stiprās strāvas elektriķis, izstudējies inženierzinātnes Rīgā. «Es būvēju Ķeguma spēkstaciju!» Kungs stāsta, ka 1939. gadā piedalījies ģeneratora montāžā. To visu sabildējis ar fotoaparātu Kodak Retina, ko viņam uzdāvināja iesvētībās. Otrā pasaules kara laikā iesaukts vācu armijā, Kārlis karojis latviešu leģiona 19. divīzijā, Kurzemes katlā. Pildījis sakarnieka pienākumus. Pēc kara izsūtīts uz Piemaskavas kara gūstekņu nometni, kur sākta milzīga ķīmijas institūta rūpnīcas būvniecība, un viņš pieteicies darbā par elektriķi.

Tagad Kārlis dienas vada, darinot vīnu. «Man ļoti patīk, ka ar meitām ir kopīgas intereses. Vīns. Viņas man palīdz, atbalsta.» Sava garā mūža recepti kungs formulē pavisam vienkārši: «Jāstrādā un jāēd viss, kas no dabas. Ogas, medus un īsta rupja maize ar speķi. Sarkanvīns. Kas dzer vīnu vienu glāzi vakarā, dzīvos 100 gadu.» Ik dienu kungs nedaudz «pasporto» – rīvējas kā Ziņģīte. Mundru viņu uztur nemitīgā darbošanās un sarunas. «Tā ir laime dzīvot starp savējiem. Nebūt vienam. Cilvēkam vajag otru.»

Kad aicinu Kārli uztaisīt selfiju, viņš saka: «He, re kāds stiķis!» un mudina bildi parādīt. Par ballīti pilī viņš ir priecīgs, jo «šāds pasākums manos gados ir pagodinājums, tas labi, ka arī vecos atceras un ievēro».

Kārlis ir viens no galvenajiem varoņiem topošajā filmā Dzimuši Latvijai. Tās producents ir Lukass Mairis Marcinkevičs, režisore – Žaklīna Cinovska. Filmas pirmizrāde plānota nākamgad reizē ar Latvijas simtgades svinībām. Pasākums pilī ir Lukasa ideja, un tas rīkots, balstoties uz entuziasmu – gan mielasts, gan mūziķu priekšnesmi ir labdarība.

Salidojumā viss ir kā izlaidumā – runas, dziesmas un pateicības trīs stundu garumā. Operdziedātāja Kristīne Gailīte, vīru koris Absolventi, bērni no Dzeguzītes, aktieri Rūdolfs Plēpis, Andris Bērziņš, Jānis Paukštello. Skan kuplejas. Ja esat redzējuši kartītes, ko dāvina jubilejās, ar spīguļos izzīmētu gadu skaitu 50 vai 60, tad ziniet – sajūtu ziņā pilī ir tieši tā. Ar kameru virpuļo un ik pa laikam atgāzies ietupstas multimākslinieks Marģers Martinsons.

Trīs stundas nosēdēt man ir pagrūti, tāpēc uz mirkli dodos līdz Rundāles pils veikalam Lats, lai uzsūktu vietējo domas par ilgu dzīvošanu. Kāds kungs vestītē ar kabatām, kas liecina par saimnieciskumu, pērk vafeles ar brūnu pildījumu. Agris. Gabaliņu paejam kopā. Vaicāju, vai viņš gribētu dzīvot līdz 100. «Gribēt var visu ko, bet ar tādu paiku, kā tagad ražo, diez vai sanāks nodzīvot līdz simtam. Agrāk ēda kārtīgu speķi un rupjmaizi!»

Nedomāt ļaunu

Trīs stundu pasākums beidzies. Kāda kundze ar milzu dzintaru kaklā nūjo pie prezidenta Raimonda Vējoņa pēc autogrāfa. Neko vairāk viņš arī neuzraksta kā savu vārdu un uzvārdu. Tukumniece Alise Lauva izbrīnīti raugās uz plikajiem burtiem. Izskatās, ka gaidījusi arī kādu personiskāku vārdu.

Visas trīs stundas Alise sēdēja augsti paceltu zodu. Stalta, sprigana. Kamēr kundze runājas ar prezidentu, viņas brāļa dēls Uldis man izstāsta, ka savulaik zīlniece solījusi Alisei 125 gadus. Pērn nosvinēti 100 gadi un dāvanā iegūts dzirdes aparāts. «Tie pirmie simt tādi grūtāki, pēc tam jau vieglāk,» par savu vecumu koķetē Alise. Savu recepti garajai dzīvei viņa nodeklamē: «Bēda mana, liela bēda, es par bēdu nebēdāju. Liku bēdu zem akmeņa, pāri gāju dziedādama. Jo es bēdu bēdājos, jo nelaime priecājās. Labāk gāju dziedādama, lai nelaime bēdājās.» Kundze uzskata: lai pastāvētu labais, nevar domāt par slikto. «Nevajag iedomāties, ka esi vislabākais un ar kaut ko pārāks. Tāds pats cilvēks vien esi kā citi. Vajag saprast arī tos, kas tevi apvaino. Jo labajam ir jāpastāv. Ja to nevairos, tad tā nebūs.»

Alise vingro trīsreiz dienā. Izkustina katru pirkstu. Nūjo. «Pati jau visus vingrojumus neizdomāju. Izlasīju grāmatās.» Nekādu īpašu ēdienu viņa neēdot. «Ēd, ko gribi, dzer, ko gribi, bet paturi gudru prātu. Iedzer glāzīti un novēli draugiem laimes.»

Alises tēvs agri nomira, un mamma audzināja viena. Tas bija Pirmais pasaules karš. Viņa piedzīvojusi arī Otro pasaules karu. Alise aizklāj acis ar plaukstām un saka: «Negribu atcerēties. » Pirmās bērnības atmiņas saistās ar lauku dzīvi. Bija lieli plūdi, un, dzenot govis no viena kalna uz otru, meitene gandrīz noslīka. «Mani ar laivu brauca meklēt. Dzirdēja, ka lūdzos. Domāja, kas tas ir, kas mani moca, bet es biju palikusi dzīva, tāpēc, ceļos nometusies, lūdzos Dieva pateicības.» Otra bērnības atmiņa Alisei saistās ar to, ka viena gāja caur mežu uz mājām. Bija bail. «Paņēmu rokās sienāzīti. Viņš gribēja tikt ārā, bet es turu viņu un eju, jo vismaz neesmu viena.»

Izaudzinājusi četrus dēlus, viņa algotu darbu nav strādājusi. Vīrs neļāva darboties ārpus mājas. Gribēja, lai audzina puikas. «Un tas ir grūti. Man būtu piektais puika, bet nebija Dievs vēlējis šajā pasaulē atnākt.» Alises bērni un mazbērni dzīvo Francijā un Vācijā, un arī Latvijā, Tukumā. Rūpējas par viņu. «Esmu paēdusi. Skatos ziņas un raidījumu Gudrs, vēl gudrāks, jo neko bēdīgu negribas redzēt. Jūtos vesela. Man ir spēcīgas kājas un rokas. Tikai reizēm notirpst, un tad es trejdeviņas reizes paglaudu. (Alise veikli pāriet tautasdziesmā.) Skaņi skanēj’ man balstiņa pār trejdeviņi kalniņiemi, pār trejdeviņi novadiņi.»

Alise un Kārlis ir uzauguši ar Latviju. Abi uzskata, ka tā ir liela laime – divreiz piedzīvot tās neatkarību. Nekur citur dzīvot viņi nebūtu gribējuši, lai arī cik grūti klājies. Latvija ir skaista un zaļa. «Varbūt citur ir labāk, bet tā ir sveša zeme. Tev skatīsies pāri un nepieņems. Jo tu neesi viņu,» saka Alise un novēl nedarīt ļaunu savai zemei, jo tā pastāvēs tāda, kādu to paši veidosim.

Kārli bažīgu dara tas, ka valstij nav vienota virziena, kurā tā attīstās. Kamēr valdības mainās, lielā vīzija pazūd. «Mani satrauc, ka arvien biežāk dzirdam par vardarbību pret bērniem, alkoholismu. Diemžēl daudziem ģimene vairs nav kā vērtība, un atbildības sajūta pret to zūd,» saka Kārlis. Ārkārtīgs lepnums viņam esot par sasniegumiem sportā un kultūrā, kas visspēcīgāk vairo un ceļ patriotismu. «Priecājos par mazo latviešu tautu, kas skaisti dzied, dejo, spēlē, ir tik talantīgi. Tēvzeme jāmīl. Es vēlu saules mūžu Latvijai!»

Dzīvelīgā balss

Posted on jūlijs 19, 2017 by Ieva Puķe - Personība

Kā uz Baltijas ceļa – visi sadodas rokās, tā pagājušās vasaras neticamo uzvaru prestižajā Montrē džeza festivālā atceras vokāliste Arta Jēkabsone. Tikko viņa Montrē izbaudīja prīmas statusu, šonedēļ būs dzirdama arī Rīgā

Viena no patiesi skaistākajām pieredzēm ar brīnišķīgiem cilvēkiem – mūziķiem un draugiem. Esmu laimīga. Tā no Eiropas džeza galvaspilsētas Montrē pagājušajā nedēļā man atraksta Arta Jēkabsone. Nodziedājusi solokoncertu un muzicējusi trīs improvizācijas klasēs jeb jam sessions, 22 gadus vecā Ņujorkas The New School for Jazz and Contemporary Music studente šīs nedēļas sākumā vēl bija turpat, Šveicē. Izmantoja pagājušā gada festivāla uzvarētājai pienākošās privilēģijas – ierakstu profesionālā studijā.

Vasaras brīvlaikā ieradusies Latvijā, Arta jau paspēja atrādīties mūzikas faniem Teātra bārā un Denisa Paškeviča džeza klubā, arī Arta Gāgas uzvedumā Upe, upe, Gauja, Gauja Siguldā. Jaunā mūziķe, kas ārzemēs šobrīd piedzīvo lielāku atpazīstamību nekā dzimtenē, Rīgā atkal būs redzama šajā sestdienā, 22. jūlijā, džeza bārā Trompete ar meiteņu sastāvu Lady Jazz Trio. Jau nākamajā dienā lidos uz Berlīni, kur sniegs koncertus ar pagājušā gada Montrē festivāla 2. vietas ieguvēju un Riga Jazz Stage uzvarētāju vācieti Ēriku Leitheizeru. «Gan tembrāli, gan visādi mums patīk kopā uzstāties… Ēriks ir gadu jaunāks par mani, apbrīnojams cilvēks, ļoti iedvesmojošs,» Artas balss arī nesenajā klātienes sarunā ir vibrējusi tik emocionāli un intonatīvi bagātīgi kā džeza mūzikā.

Privileģētā Latvija

Pagājusī vasara, kas Artai atnesa uzvaru Montrē, pēc Rīgas Doma kora skolas Džeza nodaļas vadītāja Tāla Gžibovska vārdiem, «izcilu, līdz šim nepieredzētu panākumu Latvijas džezam», bija pavisam citāda.

Tagad drošību dod Valsts kultūrkapitāla fonda stipendija, bet pērn, lai papildinātu budžetu, Amerikas mūzikas augstskolas pirmā kursa beidzēja sarunāja oficiantes darbu Rūmenes muižas restorānā netālu no dzimtās Kandavas. Ziņa par viņas atgriešanos bija apskrējusi mūzikas aprindas, zvanīja telefons: vai nevari kaut ko nospēlēt? Viņa rāvās uz pusēm. «Nejutos labi. Nesot paplāti, ir daudz lielāks satraukums nekā uz skatuves,» Artas teiktais skan paradoksāli. «Dziedot tu vairs nedomā par ikdienišķām lietām. Esi fokusēts uz dziesmu, uz to, par ko tu stāsti. Esmu laimīga, atradusi to, kas man dod piepildījumu. Tā patiešām ir mūzika, dziedāšana, komponēšana.»

Interesanti, ka viņas ģimenē neviens nav saistīts ar mūziku. Mamma ir sporta skolotāja Kandavas internātvidusskolā, ko pabeidza arī Arta. Tēvs darbojas privātajā biznesā. «Mana vecvecmāte, opīša mamma, gan savā nodabā vienmēr dziedāja. Vecvecvectēvs esot bijis visai slavens vijolnieks Krievijā.»

Arī Artas pirmais instruments bija vijole. Mūzikas skolā viņa nokļuva pēc bērnudārza mūzikas skolotājas ierosinājuma. Viegli un pašsaprotami! Viņi tad vēl dzīvoja vecmāmiņas mājā, kas atradās trīs minūšu attālumā no mūzikas skolas. «Latvija ir privileģēta. Visur Eiropā un arī Amerikā tādas skolas maksā lielu naudu, bet šeit – kaut ko simbolisku,» iesaucas Arta. «Arī darba ētika: šeit skolotāji tevi gaida atplestām rokām, motivē, ja nevēlies kaut ko darīt…»

Tāpat bija Rīgas Doma kora skolā, kur viņa sāka mācīties. 16 gadu vecumā pārvākusies uz galvaspilsētu, dzīvoja pie krustmātes.

«Pirmās meistarklases džezā bija Rīgas ritmos un Ventspils Groove. Ventspils Groove satiku Ingu Bērziņu, Doma kora skolas skolotāju, viņa pirmoreiz man lika improvizēt. Man bija kādi 11 gadi, nenormāli patika!»

Artas kursabiedri Rīgas Doma kora skolā bija četri grupas The Coolmans Report dalībnieki, kuriem tajā pašā gadā, kad viņa iestājās savā skolā Ņujorkā, stipendiju piešķīra prestižajā Bērklija Mūzikas koledžā Bostonā – pirmo reizi šīs iestādes vēsturē visai grupai! Savukārt Artai privātā New School for Jazz and Contemporary Music stipendiju akceptēja uzreiz četriem gadiem uz priekšu – nebijis gadījums vokālajā nodaļā!

«Stipendija sedz tikai mācības. Bet tā ir liela veiksme. Skolā ir ļoti daudz patiešām apdāvinātu cilvēku, un viņiem stipendijas nav.»

Mazā ute Ņujorkā

Tieši izmaksu dēļ Arta vispār nebūtu skatījusies Amerikas virzienā, bet pēdējā gadā pirms Doma kora skolas beigšanas skolotāja Inga Bērziņa viņu un Džaneti Tabaku ieteikusi fona dziedāšanai Klaipēdas džeza festivālā. «Šeila Čārlza, slavenā Reja Čārlza meita, tur man tā vienkārši teica: tev jābrauc uz Ameriku. Saulkrastu Džeza festivālā lietuviešu saksofonists Kestutis Vaiginis, viens no maniem mentoriem, kas pats studiju gados bijis Ņujorkā, arī teica – meklē iespējas tur!» Arta atceras.

Pēdējā skolas ziemā viņa aizsūtīja pat trīs pieteikumus. Visnopietnāk tēmēja uz Purchase College mūzikas konservatoriju Ņujorkas pievārtē, kuru beigusi, piemēram, franču dziedātāja Sirila Eimī. Noklausījušies ierakstus, šīs skolas pedagogi atbildēja, ka gribētu latvieti dzirdēt dzīvajā. Otra mācību iestāde, The New School for Jazz, sākotnēji atbildēja, ka iestājeksāmenu rinda jau pilna, bet Artas skolotāja Inga Bērziņa neatlaidās. «Viņa ir ļoti laba draudzene Džanetai Lovsonei, kas strādā New School un 90. gados brauca uz Latviju pasniegt meistarklases. Džaneta aizgāja pie mācību daļas, palūdza, vai tiešām nevar kaut ko darīt – cilvēks brauc no Latvijas!» stāsta Arta. «Atnāca atbilde: jā, tev ir atsevišķs noklausīšanās laiks 9.50 no rīta. Vienā dienā braucu uz Purchase skolu un tad citā dienā uz New School. Pirmā bija stundas attālumā no Ņujorkas ar vilcienu, The New School – pašā Manhetenas centrā.»

Ņujorku Arta bija redzējusi vienu dienu 15 gadu vecumā, kad vētras dēļ viņi ar tēti pa ceļam uz Toronto iestrēga šajā pilsētā, tūristu autobusā mēroja apskates marš-rutu gar pilsētas ievērojamākajiem objektiem. Uz iestājeksāmeniem pāris gadus vēlāk, sniegainā un vējainā februāra dienā, Artu pavadīja draudzene no Latvijas. «Mana krustmāte teica – ko tā mazā ute tur viena pati darīs, brauc līdzi!» Divas pārsalušas meitenes ar koferiem, Purchase skolas komplekss tikai Sabiles lielumā, kā smejas Arta. Taču naktsmājas un noklausīšanās auditorijas tika atrastas. «Liktenīgs pavērsiens – ar bundzinieku, kas piespēlēja eksāmenā, mēs šogad braucam uz Montrē džeza festivālu,» viņa piebilst. Pirmoreiz dziedot svešā valstī, ar svešu pavadošo sastāvu bailes neesot stindzinājušas. Ieraugot mūziķus, pārņēmis prieks: es vēlētos to izbaudīt, būt kopā ar šiem superīgajiem cilvēkiem! «Rezultāti bija negaidīts pārsteigums. Atvēru vēstuli: New School ir piešķīrusi 100% stipendiju. Nesapratu – tas ir man? Visiem citiem liku tulkot. Viņi saka – jā.» Arta tika iekšā abās skolās un privāto The New School izvēlējās garantētās stipendijas dēļ.

Darbaholisms, kas patīk

«Esmu priecīga, šī vide mani ļoti uzrunā,» Arta runā it kā pati ar sevi. «Kādus trīs semestrus visas piektdienas bija brīvas, bet es arī piektdien, sestdien, svētdien pavadu maksimālu laiku skolā, lai varu trenēties, rakstīt kompozīcijas. Sava veida darbaholisms, bet patīk.»

Vīzas specifikas dēļ darba iespējas Amerikā ir ierobežotas, tomēr pērn otrajā semestrī Arta varēja piestrādāt par skolotāju savā skolā, mācot vienaudžus, kam vajadzīga palīdzība kādā priekšmetā. Šogad bija priecīga nopelnīt nelielu naudiņu, administrējot koncertus, pārbaudot biļetes. «Bija ļoti interesanti paskatīties, kas skolā notiek, it īpaši, ja uzstājās jaunie komponisti, vienkārši sēdēju – wow.»

Ņujorka ir milzīga, nokļūšana no Bruklinas, kur Arta īrē dzīvoklīti kopā ar draudzenes Unas Stades ģimeni, līdz Kvīnsai prasa tikpat daudz laika kā no Rīgas līdz Kandavai. Labi, ka uz skolu Manhetenā no Bruklinas ar metro var nokļūt ļoti īsā laikā, pusstundā. «Mājās runājam latviski, bet es bieži pārrodos tikai ap pusnakti. Sasmējos, ka es pat sapņus latviski vairs nesapņoju. Domāju divās valodās. Bet, kad galva ir ļoti nogurusi, enerģija ir izsīkusi, pēkšņi vairs nevaru parunāt angliski,» Arta atzīstas. «Pietrūkt pazīstamās garšas. Dabas pietrūkst. Forši, ka man sanāk no Bruklinas uz Manhetenu pāri tiltam braukt. Ziemas laikā no rītiem, kad braucu, saule sāk tikko parādīties, visas mājas spīd, ūdens mierīgs, pavasarī tu redzi arī zaļumu. Patīk braukt arī vēlu vakarā, kad visur ir sadegtas gaismas un ir tāda sirreāla, neticības sajūta – wow, es te esmu. No Kandavas, no mazas lauku pilsētas uz Ņujorku!»

Latviešu draudzene Una arī ir džeza dziedātāja, studējusi Austrijā, viņas vīrs, somu mūziķis – džeza pianists. «Man patīk rīti, kad ceļos, lai brauktu uz skolu, un viņš trenējas. Visapkārt ir mūzika. Es parasti trenējos skolā, bet ir naktis, kad pārbraucu mājās, paņemu mazas elektroniskās klavierītes un rakstu mūziku. Visu laiku kaut kas jābeidz. Pulkstens trīs naktī, tā kā vajadzētu iet gulēt. Paguli trīs stundas, celies, ej uz skolu, diena – tā visu laiku.»

Konkurss vai operācija?

Tieši Una Stade bija tā, kas Artu pamudināja pieteikties Montrē džeza festivālam. Desmit pusfināla dalībniekus žūrija atlasīja, noklausoties 150 pretendentu ierakstus. Arta tika! «Kā tas viss salikās!» nebeidz vien brīnīties, «Montrē džeza festivāls, pirms tam skatījos YouTube video: nāk Bobijs Makferins vai Herbijs Henkoks. Pašai tur būt…?!»

Diemžēl tieši pirms konkursa ar balsi gadījās ķibele, viņa atklāj to, ko vairījusies detalizētāk stāstīt pirms gada. «Dabūju ļoti nepatīkamu vokālo traumu, man bija asinsizplūdums kaklā. No pārpūles, no laika maiņas, lidojot no Amerikas. Lors Līga Logina, cilvēks eņģelis, kas strādā arī operā, saka: varbūt labāk uz Montrē nebrauc? Vai nu tu kādu laiku klusē, vai mēs taisām operāciju. Teicu: bet varbūt man neviens nepiedāvās tādu iespēju piedalīties šādā konkursā? Es tomēr nodziedāšu konkursu. Es pazīstu sevi, pazīstu savu balsi – viss būs labi!»

Arī skolotāja Keita Beikere no Amerikas, kura zvanījusi 15 minūtes pirms uzstāšanās, skaipā iesildījusi viņu, sacīdama: viss būs kārtībā! «Sajūta kā uz Baltijas ceļa – visi sadodas rokās. Cilvēki, pie kā es dzīvoju četras dienas, kas bija caur Airbnb iepazīti – Anna un viņas vīrs -, mani veda uz uzstāšanos, Anna bija mācījusies masāžas kursos, izmasēja kaklu,» atceras Arta.

«Domāju – mani psiholoģiski atlaida faktors, ka biju citā vidē, izbaudīju brīvdienas. Ja man būtu vesela balss, es būtu dziedājusi pavisam citādi, vairāk muzikāli virpuļojusi. Sapratu: šobrīd man nav tehnikas, man ir tik, cik man ir. Es labāk vienkārši izstāstīšu stāstu. Varbūt cilvēkam tas aizķersies, liks par kaut ko domāt… Neticēju, ka tikšu uz nākamo kārtu. Visu izliku 10 minūtēs, kas man bija dotas.»

Otrajā kārtā palika Arta, iepriekš minētais Ēriks Leitheizers un Fabio Džakalone no Itālijas.

Latvietes balss turējās.

«Arī dziedāt dziesmu Saule bija spontāns lēmums,» viņa piemin kompozīciju latviešu valodā, ar ko Šveicē guva uzvaru. «Skolotāja Dženeta Lovsone man prasīja: uzraksti dziesmu latviski.»

«Cilvēki, ko satieku, un situācijas, kurām izeju cauri, – saliekas tā bilde. Inga Latvijā, kas mani trenēja četrus gadus, mentori, ko satiku pirmajā gadā Ņujorkā… Tas viss rezultējās konkursā.»

Ļoti dīvains bija brīdis, kad, atgriezusies Latvijā, Arta aizgāja pie ārstes Līgas. «Viņa saka: atver muti. Man rokas savilkušās, viņa – ar nopietnu, uztrauktu seju. Skatās ar zondi… Un… es redzu, kā viņai asaras izsprāgst no acīm: «Ārprāts, tu neticēsi. Viss dzīst! Asinsizplūdums ir samazinājies.» Man arī asaras pa gaisu, abas bijām pārraudājušās. Tik reti tā notiek, ka balsene pati dzīst,» iesaucas Arta. «Domāju – ja es nebūtu aizbraukusi uz konkursu, es būtu laiku pavadījusi, vienkārši uztraucoties, un nekā laba nebūtu izdarījusi. Tas būtu vēl padziļinājis procesu.»

Nevarēdama aktīvi dziedāt, viņa ziemu daudz spēlējusi vijoli, tā iemācīdamās skaņdarbus, ko atskaņo šovasar. «Patiesībā tikai tagad, atkal braucot uz Montrē, es jūtu – mana balss ir atpakaļ,» saka priecīgi. Uz festivālu Arta devās ar savu pavadošo grupu, četriem amerikāņu puišiem: Teo Volentainiju, Niku Danstonu, Lukasu Kadišu un Konoru Parksu no The New School. Ar Coolmans Report aprīlī spēlējusi latviešu kāzās Vašingtonā. «Interesanti bija pēc ilgiem laikiem būt latviešos. Vispār šis gads – pat nevaru izstāstīt, cik daudz fantastisku piedzīvojumu!»

Pat pieredze ar traumēto kaklu izrādījusies vērtība, viņa tagad spēj konsultēt citus. Montrē Arta satikusi amerikāni Kurtu Rozenvinkelu, ļoti pieredzējušu džeza mūziķi, ar ko bija iepazinusies Rīgas ritmos. «Viņam sākās jaunā albuma tūre, un viņš man pajautāja – vai vari man pāris lietas izstāstīt? Ņujorkā katru vakaru gāju un palīdzēju sildīt balsis visai viņa grupai. Pēc tam viņš saka: klausies, tev ir jābrauc mums līdzi uz Čikāgu! Arī tur palīdzēju pirms koncertiem iesildīt balsis. Par laimi, skolā bija piektdiena brīva, un ceturtdien atcēla visas stundas, jo skolotājs bija slims, man iznāca kavēt tikai vienu dienu,» Arta atgriežas studiju realitātē. «Sapratu, ka katram dziedātājam vajadzīgs skolotājs, kas var palīdzēt, reizēm arī apstādināt. Kurtam nedēļas laikā izmainījās balss. Atvērusies, vairāk rezonē. Viņš zvanīja pat no koncertturnejas Japānā: «Palīdzi!» Ja man ir kādam jāpalīdz, daru to ar lielāko prieku, jo es mācos no tā pati. Un tas vienkārši nāk atpakaļ!»

Sirdij, ne miljoniem

Posted on jūlijs 19, 2017 by Anda Burve-Rozīte - Veiksme

Ar rokām austa tekstila izstrādājumu uzņēmuma Linoteka īpašniece Agita Lesniece sāka biznesu kā alternatīvu masveida piedāvājumam, bet tagad viņas mērķis ir aktīvāk eksportēt, dodot iespēju talantīgiem jauniešiem reģionos apgūt aušanas arodu

Kad pirms divarpus gadiem Agita Lesniece izveidoja Linoteku, viņas mērķis bija izcelt gaismā senās latviešu rokdarbu tradīcijas un pasniegt tās jaunā, mūsdienīgā gaismā. Piedāvāt moderni valkājamu apģērbu, kas darināts ar rokām, ne rūpnieciski. Jaunā uzņēmēja atskārta, ka pat tautastērpus var taisīt stilizētus: villaini pieskaņot linu kleitai vai pat džinsiem. Platai šallei uzlikt saktu. «Cilvēkiem ļoti patīk,» viņa secina. Sākumā uzņēmums ražoja šalles un mājas tekstilu, tagad veido arī apģērbu kolekcijas. Augstas kvalitātes cienītāji vēlas veselus komplektus, piemēram, mēteli, kleitu un kādu aksesuāru. Mazo ražotāju, tautas daiļamata meistaru tirdziņos Agitai pašai tīk būt klāt, lai aprunātos ar klientiem, parādītu viņiem dažādos veidus, kā valkāt Linotekas šalles.

Šovasar uzņēmēja apgūst jaunus tirgus: tikko atgriezusies no latviešu Dziesmusvētkiem ASV, kur piedāvājusi savu proukciju. Tūdaļ dosies uz Austriju.

Viņa uzskata, ka eksporta tirgi jāmeklē valstīs, kurās tīk latviešu audēju radītās krāsu gammas – Skandināvijā, Vācijā, Austrijā. Viņa gan priecājas, ka arī austrumu puses kaimiņi – Krievija, Ukraina, Baltkrievija – izrāda aizvien lielāku interesi par atturīgi elegantās krāsās veidotajiem apģērbiem. Agita pati tos dizainē.

Patlaban uzņēmējai priekšā jauns izaicinājums: uzņemt lielāku ražošanas jaudu. Linoteka kļūst pazīstama, klientu loks aug, un bizness, kas sākās bez lieliem ieguldījumiem un aizņemoties, nu būtu jāvirza platākās sliedēs. Līdz šim, laikus plānojot kopā ar pasūtītājiem, 50 mēteļu saražot nav bijusi problēma, taču 500 vienību nozīmētu jau pavisam citus apgriezienus. Uzņēmēja plāno atvērt aušanas studiju, kas palīdzētu piesaistīt jaunos talantus, dot darbu reģionos un ražot vairāk.

Visa pamatā – lins

Ar rokdarbiem Anita nodarbojusies kopš bērnības. Smejas – vienīgi apavus nav pratusi uztaisīt. Skolas laikā 80. gados sev uzšuva formu, jo gribēja atšķirties padomju pelēkumā. Par to dabūja taisnoties skolas direktoram.

Kad pabeidza skolu, bija dilemma – ko tālāk? Tieši tolaik Latvijas Lauksaimniecības universitātē atvēra Mājturības fakultāti. Tur koknesiete vēlējās mācīties, bet beigās sāka svārstīties. «Negribēju, lai mani ieliek tautas daiļamatniecības rāmjos,» viņa atceras. Iestājās ģeogrāfos. Trešajā kursā parādījās papildu specialitātes iespēja. Agita atkal nokļuva pie mājturības. Dažus gadus pēc augstskolas nostrādāja par mājturības skolotāju Jelgavā. 90. gadu sākumā sāka skatīties uz jomām, kurās varētu labi nopelnīt. Sāka darbu telekomunikācijās. 20 gadu nostrādāja pārdošanā tādos uzņēmumos kā Lattelecom, Siemens. «Man vienmēr paticis kontakts ar cilvēkiem,» Agita saka. Tas tagad lieti noder savā biznesā.

Lielais pagrieziena punkts nāca pirms septiņiem astoņiem gadiem. Tas sakrita ar ekonomisko krīzi Latvijā, taču Agitas gadījumā nebija iemesla aiziet no darba, lai pievērstos savam biznesam. Ideja par rokām austu tekstila izstrādājumu uzņēmuma izveidi radās no tā, ka Agita meklēja mājai aizkarus. Gribējās kvalitatīvus, no dabiskā materiāla. Tā iepazinās ar kādu audēju, kuras darbi ļoti patika. Ar laiku sāka palīdzēt viņai realizēt produkciju, stāstot par to draugu lokā. Pircēju interese uzņēma apgriezienus, drīz viena audēja vairs nespēja vajadzīgo apjomu nodrošināt. Agita sāka domāt, kā šo vienkāršo sadarbību pārvērst biznesā, piesaistot citas labas audējas.

Uzņēmumu viņa nodibināja pirms divarpus gadiem. Jutās izsmēlusi sevi telekomunikācijās, savukārt tekstila joma aizrāva. Šeit spilgti izpaudās arī viņas saziņas prasmes: gan ar sadarbības partnerēm audējām, gan pircējiem. Agitai tas ļoti patika. Viņa vēlējās izprast klientu vēlmes un saskaņā ar tām piedāvāt tekstila ražojumus. Uzņēmumu veidojot, palīdzēja draugu atbalsts. «Ej uz priekšu un dari!» viņi mudināja. Linoteka sāka ar šallītēm, plediem, mājas tekstilu. Ražoja uniseksa aksesuārus – gan vīriešiem, gan sievietēm. «Jaunās mākslinieces Latvijā pārsvarā orientējas uz sievietēm,» Agita novērojusi. «Mūsu piedāvājums bija atšķirīgs – arī vīriešiem.» Ražoja arī korporatīvās dāvanas. Vēlāk piepulcēja apģērbu kolekcijas.

Visa sākums bija lins. Nosaukumā vēlējās akcentēt linu krātuvi, līdzībās ar bibliotēku kā grāmatu krātuvi. Vēlāk sāka izmantot arī citus dabīgos materiālus: zīdu, kašmiru, vilnu. Agita pētīja tirgu un ātri vien saprata, ka pasaulē tagad cilvēki vēlas oriģinālu apģērbu – dabīgu, ražotu nelielos daudzumos, lai uz ielas nav mugurā katram otrajam. Tieši šī iemesla dēļ Linotekas ražošana ir limitēta, lai arī plāno uzņemt apgriezienus.

Izvairās no kredītiem

Agita neņēma kredītu, lai izveidotu savu biznesu. Tagad gan sāk domāt, kā paplašināties, jo klientu interese ir liela, jāpalielina ražošanas jaudas. Salīdzinot ar darbības pirmo gadu, pārdotās produkcijas apjoms un apgrozījums dubultojies – no nepilniem 20 tūkstošiem eiro līdz vairāk nekā 40 tūkstošiem pērn. Linoteka vēlas eksportēt savus ražojumus. Vajadzīgi ražošanas līdzekļi, bet uzņēmuma izveidotāja aizvien jūt piesardzību pret kredītiem. Līdz šim visu darījusi pati: gādājusi materiālus, darījusi šofera un pārdevēja darbu. Tagad vēlas pieņemt darbiniekus. Labi zina, ko prasīt no viņiem, jo pati izgājusi visam procesam cauri.

Linoteka funkcionē ar ārpakalpojuma palīdzību. Kad 2014. gadā uzņēmumu nodibināja, Agita pamatkapitālā ieguldīja trīsarpus tūkstošus eiro. Audējām bija stelles, uzņēmējai – šujmašīnas un transports. Lielākos ieguldījumus prasīja materiāli. Lai noaustu 200-300 metru auduma, vajadzīgs prāvs materiāla klāsts.

Linotekas ražojumi lielākoties ir divos, trijos vai četros eksemplāros. Agita pati izmēģina visus savus apģērbus – kā izskatās, vai viegli kopt. Produkciju sūta uz maziem veikaliņiem Japānā, Francijā. Latvijā tā pieejama veikalos Mūsmājas un Bergs, kā arī tirdziņos, kur grozās ārzemnieki. Starp viņiem bieži ir dizaineri, mazu veikaliņu, mākslas galeriju īpašnieki. Tirdziņos Agita runā ar klientiem, jo tas palīdz saprast, kas viņiem patīk, ko grib. Piemēram, ko pērk skandināvi, krievi. Kā ar veikalu Bergs, kurš pārsvarā piedāvā Eiropas ražotāju produktu? Linotekas produkcija šajā veikalā paredzēta tiem, kuri vēlas kvalitatīvu ar rokām veidotu apģērbu, piemēram, mēteļus un virsjakas rudenim. Kopā ar pasūtītāju ražotājs izpēta modes tendences un nolemj, kāda būs nākamās sezonas kolekcija. Linoteka sadarbojas arī ar mākslas telpu un 5D kino telpu Look@Riga, galerijām ārpus Rīgas.

Jau sākot biznesu, uzņēmēja raudzījās, lai veikali, kuri iegādājas viņas preci, 30 dienās samaksā par to. Tas bija svarīgi, jo ražotājam jānorēķinās ar meistariem, savukārt veikalā prece var nostāvēt ilgāku laiku. «Ja veikals to nav uzreiz iegādājies, nav arī ieinteresēts ātri pārdot,» domā Agita. «Vienalga, kurā plauktā produkts nolikts, uz kura pakaramā stāv. Savukārt, ja kā veikala īpašnieks esi ieguldījis savu naudu, tu motivēsi pārdevējus preci realizēt ātrāk.»

Studija kā izaicinājums

Agita pati strādā kā dizainere. Modeļi nav sarežģīti, tiek veidoti kā oversize jeb brīvi valkājami. Pašaustajām drēbēm ir sava specifika. Pēc aušanas un šūšanas seko mazgāšanas – virsdrēbēm arī velšanas – process. Proti, ar rokām izausts audums ir irstošs, var neturēties pa vīlēm, tāpēc speciāli jāapstrādā, lai turētos kopā. Ja audēja noauž piecus metrus auduma, saveļot tas kļūst krietni mazāks. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc cena ir augstāka nekā rūpnieciski ražotajam apģērbam. Piemēram, Linotekas mētelis maksā 400 eiro.

Materiālus uzņēmums iepērk no Eiropas ražotājiem – zīdu, mohēru, vilnu. Tagad būs jaunums, pirks arī no Japānas ražotāja. «Dārgi materiāli, bet tiek piegādāti ar visiem ekosertifikātiem,» Agita stāsta. Uz rudens pusi no šī materiāla tapšot ļoti ekskluzīva apģērbu līnija. Latviešu uzņēmējai ir interesanti strādāt ar dzijas ražotājiem Eiropā un pasaulē. Patīk iet cauri šim biznesa attiecību procesam, ir pārliecība, ka dabūs savam uzņēmumam tieši to, ko vajag. Kad noausts gabaliņš auduma, taisa paraugus. Tos pati panēsā, paskatās, kā ir. Tad ražo kolekciju. Jaukākais kompliments, kas saņemts par Linotekas kolekciju no kāda Krievijas klienta: labāka nekā MaxMara! «Pirms desmit gadiem Krievijā vajadzēja skaļus zīmolus, tagad tas ir beidzies. Ukrainā pamazām sāk beigties, bet baltkrievi ir ceļā uz to, lai vairs nevajadzētu kliedzošo modi,» Agita pastāsta par austrumu kaimiņu vēlmēm.

Linoteka veido sadarbību ar aptuveni desmit audējām, sezonāli to skaits mainās. Piemēram, vasarā audējām ir lauku darbi, viņas nevar veltīt daudz laika stellēm. Tas ievieš zināmas korekcijas uzņēmuma jaudā. Tāpēc Agitas mērķis nu ir atvērt aušanas studiju. Piesaistīt talantīgus jauniešus, kuri vēlētos apgūt šo amatu. «Tā varētu dot darbu jauniem cilvēkiem reģionos – tas būtu vērtīgi,» uzņēmēja izplānojusi. Latvijā audējas ir prāvā skaitā, bet starp viņām nav daudz tādu, kuras vēlētos šo darbu intensīvi darīt, pelnot regulāri naudu. Vairāk aušanu uztver kā vaļasprieku. Bieži vien nevēlas arī reģistrēties kā pašnodarbinātās. Atturīgi raugās uz šo statusu, kas nozīmē pelnīt, bet vienlaikus maksāt nodokļus valstij. Labs audējs, daudz strādājot, var nopelnīt līdz pat 1000 eiro mēnesī.

Vai jaunā uzņēmēja uzskata, ka mazā biznesa izveide Latvijā tiek veicināta? Atbilde ir – būtu gribējies, lai no valsts institūcijām piezvana ar mērķi piedāvāt konsultācijas, atbalsta mehānismus. Vairāk par palīdzību viņa redz, ka ir kontrole, sodīšana. «Protams, arī uzņēmējam pašam jābūt aktīvam, jāinteresējas par iespējām, bet labvēlīgs solis pretī no valsts puses būtu ļoti iepriecinošs.» Šeit atkal parādās viņai svarīgais attiecību aspekts. Gribas, lai valsts nav kā soģis, bet palīgs un atbalsts. «Tad arī lielāks skaits uzņēmēju izrādītu vēlēšanos visu izdarīt perfekti.»

Tikko atgriezusies no latviešu Dziesmusvētkiem Baltimorā, ASV. Dzīvespriecīgām krāsām pielietajā austrumu piekrastē viņa sapratusi, cik gan dažādas ir cilvēku vēlmes dažādās pasaules malās! Linotekas produkcijas dabīgie toņi ASV pircējiem ļoti patikuši. Taču mēteļu spilgtās zīda oderes, kas tīk Ziemeļeiropas pircējiem, gan ne. «Vairāk nekā nopelnītā nauda mani interesē cilvēku attieksme pret to, ko ražoju, emocionālais kontakts.» Uzņēmēja saprot, ka miljonāre ar savu biznesu nekad nekļūs, «un mani tas apmierina, jo šis ir darbs sirdij».