Kā žurnālistes Anna un Ksenija kļuva par Latvijas pilsonēm
Tas notika pērnā gada maijā pēc Vladislava Nastavševa izrādes Melnā sperma. Izdzērušas pāris glāzītes degvīna intelektuāļu un hipsteru iecienītajā bārā Chomsky un apēdušas sātīgu maltīti ēstuzī B Burgers, viņas sprieda, par ko balsotu vēlēšanās. «Šitie man nepatīk. Šitie arī kaut kādi nepārliecinoši. Varbūt par Nacionālo apvienību? Jā, davaj,» meitenes atsauc atmiņā tāvakara sarunu. «Bez diviem šņabjiem un burgera es to nedarītu,» tagad smejas Latvijas Radio žurnāliste Ksenija Koļesņikova (24).
Tas bija joks. «Drausmīgs joks,» viņa kautrīgi taisnojas. Taču galu galā šis joks izrādījās sākums tam, ka viņa kopā ar kolēģi Annu Štefani (27) nolēma atteikties no violetās nepilsoņa pases un kļūt par Latvijas Republikas pilsoni. Savas gaitas abas žurnālistes apraksta blogā Latvijas sabiedrisko mediju portālā, kas izpelnījies lielu popularitāti Latvijā un pievērsis uzmanību arī ārpus valsts robežām – par meiteņu ceļu uz pilsonību top franču režisora Artemio Benki dokumentālā filma.
Kā vidusskolas izlaidumā
«Sauc gājputni svešajās tālēs, vai nevēlos līdzi tiem skriet. Bet sentēvu asins man saka – ne tur savu sirdi man siet,» zemā, labi nostādītā balsī ģitāras pavadījumā dzied muzikants Andris Daņiļenko 56 jaunajiem Latvijas pilsoņiem. Viņu vidū sēž arī Anna. Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes ēkā Daugavpils ielā 28. jūnijā ir svētku noskaņa. Jaunie pilsoņi pa vienam tiek saukti auditorijas priekšā, viņiem tiek pasniegtas rozes un grāmata par Latviju. Viņi paraksta solījumu būt uzticīgiem Latvijai. Ar katru sarokojas Rīgas domes deputāte, partijas Saskaņa biedre Irina Vinnika. Dažu viņa sabučo, visiem ausī kaut ko iečukst.
«Sēdēju tuvu, dzirdēju, ka viņa katram saka citus vārdus. Vienam teica: «Jums tādas gudras acis,»» Anna pastāsta par deputāti, ko redzēja pirmo reizi mūžā.
Kad oficiālā daļa ir galā, ceremonijas vadītāja piedāvā visiem nofotografēties pie valsts karoga kopā ar Vinnikas kundzi. Izveidojas rinda. Arī Anna tajā iestājas. «Īsti nesapratu, kāpēc. Nezināju, ko darīt,» viņa paskaidro un atklāj – brīžiem gribējās raudāt. «Ziepju operās ir tādi brīži, kad gribi raudāt, un pati saproti, kāpēc – jo tur iebūvēti emotional trigger*. Hlop – gribu raudāt! Viņa pateica, ka Latvija ir manas mājas, un man asaras acīs,» Anna dalās ar tās dienas sajūtām.
Ksenijai nav bildes ar deputāti Vinniku. Viņa pie pilsoņa pases tika jau jūnija sākumā, kad Anna bija izbraukusi uz Krieviju. Domnieces viņas ceremonijā nebija. Mūziķis gan. Arī dziesmas tās pašas. «Ceremonijas ir nedaudz neveiklas,» smaida Ksenija. «It kā redzi, ka cilvēki no sirds cenšas to padarīt īpašu. Sajūta kā vidusskolas izlaidumā no kādas jaukas ģimenes komēdijas.»
No dokumentu iesniegšanas Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē (PMLP) janvārī līdz svinīgajai ceremonijai jūnijā pagāja pusgads. «Nedomāju, ka tas process būs tik garš. Vājprāts,» iesaucas Ksenija. Lai gan nepatīkami pārsteidzis garais birokrātiskais process, tomēr tas, kas abām bija jādara, lai tiktu pie pilsonības, bijis vieglāk, nekā meitenes domājušas. Bet! Tikai tad, ja par to, kādi dokumenti jāiesniedz, vaicā uzreiz Naturalizācijas pārvaldei, nevis zvana uz PMLP informatīvo tālruni, viņas piekodina.
Dažādās situācijās ir vajadzīgi pavisam citi dokumenti. Piemēram, ja nepilsonis jaunākajos laikos ir mācījies Latvijā latviešu valodā, vajag atnest atestātu, jo tas var atbrīvot no latviešu valodas eksāmena kārtošanas. Jāatnes arī izziņa no pašreizējās darbavietas, bet par iepriekšējām darbavietām informē Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras gatavota izziņa. Savā starpā valsts institūcijas šo informāciju nenodod – pilsonības kandidātam tās jāapstaigā. Jāatnes arī apliecinājums par dzīvošanu Latvijā un sava fotogrāfija. Pēc tam valsts institūcijas šos dokumentus vairākus mēnešus izvērtē.
Lai naturalizētos, Annai bija jākārto divi eksāmeni – viens Latvijas vēsturē, kultūrā un Satversmē. Otrs – latviešu valodā. Ksenijai – tikai pirmais, jo viņa studējusi Latvijas Universitātē.
Lai sagatavotos vēstures eksāmenam, kandidātam tiek dotas vadlīnijas – 134 jautājumi. No tiem eksāmenā pavaicā 18. Kam ir tiesības strādāt valsts drošības iestādēs? Tāds bija jautājums, kurā Anna kļūdījās. «Stulba kļūda,» viņa sevi šausta, jo zinājusi, ka šo darbu var veikt tikai Latvijas pilsoņi, bet uztraukumā saputrojusies. Otrs misēklis viņai gadījies, rakstot Latvijas Republikas himnu, – piemirsies apostrofs. Pāris kļūdas drīkst būt – tad eksāmens ir nokārtots. Ksenijai kļūdu nebija, bet šī nebija pirmā reize, kad viņa mēģināja iegūt pilsonību.
Studiju laikos kursabiedrs uzaicinājis braukt uz Londonu. Lai atvieglotu ceļošanu, Ksenija gribēja nokārtot Latvijas pilsonību. Visi teikuši, ka tas ir vienkārši, tāpēc viņa eksāmenam īpaši negatavojās. Un izkrita, jo bija vairāk nekā divas kļūdas himnā. Toreiz eksāmenu pārrakstīt Ksenija nemēģināja: «Visu mūžu dzīvo valstī, labi zini valodu, neesi nekāds spiegs, bet tev neiedod pilsonību, jo nemāki salikt garumzīmes! Tas nebija forši. Bet pati vainīga,» viņa tagad nopūšas un atklāj – garumzīmes viņai joprojām sagādā grūtības, lai gan Ksenija runā tekošā un skaidrā latviešu valodā.
Himna daudziem pilsonības kārotājiem sagādā galvassāpes. Steidzoties uz eksāmenu, Ksenija sākusi sarunu ar taksistu. Izrādās, arī viņš nesen naturalizējies. Kungs viņai devis padomu – himnu vajag dziedāt, nevis rakstīt! Ksenija tā arī darīja. Dziedāja no sirds. «Tā, ka komisija gandrīz aplaudēja.»
Kamēr sūdzies, kāds nobalso
Latvijā naturalizācijas procesu visbiežāk iziet krievu tautības cilvēki. Liela daļa ir arī baltkrievi un ukraiņi. PMLP dati rāda, ka pērn šādā veidā pie Latvijas pilsonības tikuši 987 cilvēki. Šogad līdz maija beigām – 311. Tas ir krietni mazāk nekā iepriekšējā desmitgadē, kad, piemēram, 2005. gadā vien pilsonībā tika uzņemti 19 169 cilvēki.
«Pilnīgi parasti cilvēki,» Ksenija stāsta, ar ko kopā kārtojusi eksāmenu. Bijuši gan jaunieši, gan viņas vecāku un vecvecāku paaudzes cilvēki. Kāda sieviete kārtojusi eksāmenu, jo vīrs dienē bruņotajos spēkos. Vīrs karavīrs, sieva – Latvijas pilsone. «Lai smuki būtu.» Kāda meitene gribējusi kļūt par Eiropas Savienības pilsoni, lai dotos dzīvot dziļāk Eiropā. Bijis arī kāds teātra pulciņa vadītājs, kam esot apnicis, ka ceļojot robežsargi viņam vienmēr «piekasoties».
Nepilsoņa pasei ir savas priekšrocības. Nebija vajadzīga vīza ceļojumiem uz Krieviju, arī tas, ka «violetā pase jebkurā ballītē bija ice breaker**,» stāsta Ksenija. Atliekot pateikt, ka esi alien, un divas stundas ir, par ko runāt. No angļu valodas šis ieraksts pasē tulkojams gan kā nepilsonis, gan – citplanētietis.
Taču atnāca 2016. gads. Vispirms ar Brexit, tad ar Donalda Trampa ievēlēšanu ASV. «Biju šokā – tāda apokaliptiska sajūta. Sapratu, cik svarīgi ir tas, ka tev ir balsstiesības. Kamēr sēdi mājās un sūdzies par dzīvi, kāds aiziet un nobalso, izlemj likteni tavā vietā,» stāsta Ksenija. Kā otrs grūdiens nāca pērnais 18. novembris. Bija patriotisks noskaņojums, un Ksenijai atmiņā atausa saruna ar Annu pēc izrādes Melnā sperma. Viņa uzrakstīja Annai e-pastu. Izrādījās, arī viņa jau pāris dienas domā tieši par to pašu. Līdz ar domu naturalizēties dzima arī ideja rakstīt blogu, lai motivētu sevi un pastāstītu par to citiem.
«Varbūt mana balss nav tik nozīmīga, bet varbūt ar šādu rīcību es motivēšu vēl vairāk cilvēku – parādīšu, ka tas nav tik sarežģīti, to var paveikt. Viņi varēs sevi pārstāvēt, aizstāvēt,» par misijas sajūtu stāsta Ksenija.
«Sapratu, ka gribu Latvijas pilsonību, jo es te dzīvoju, man patīk Latvijas un Eiropas vērtības, nevis Krievijas,» viņu papildina Anna. Gan Anna, gan Ksenija ir dzimušas un augušas Rīgā, taču līdz lēmumam pieņemt Latvijas pilsonību viņām bija jānonāk, noliekot malā aizvainojumu. Meitenes neslēpj – tāds bija, jo īpaši pusaudžu gados. Viņas abas dzimušas Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas, taču ir «citplanētietes».
«Tas aizvainojums nebija tikai man, tas bija arī maniem ģimenes locekļiem, kas te nodzīvojuši visu mūžu. Ar laiku man nāca tāda apziņa – tā ir noticis, ko darīt?! Bojāšu sev dzīvi tāpēc, ka esmu principiāla? Zaudēšu balsi? Būšu pelēkajā zonā? Bieži vien vēsturē tiek pieņemti lēmumi, kas nav godīgi pret kādu sabiedrības daļu. Gaidīt, ka viss būs tā forši un godīgi, spravedļiva (taisnīgi) – tas ir diezgan naivi,» Ksenija stāsta par apjausmu, kas nākusi, jau iestājoties augstskolā.
Arī Anna neslēpj – sākumā esi aizvainots, pēc tam sāc justies kā autsaiders. «Jutos Latvijai nepiederoša, man bija sajūta, ka jātaisnojas, ka es te dzīvoju un runāju krieviski!» Viss mainījās, kad Anna pēc krievu filoloģijas studijām sāka strādāt ziņu aģentūrā BNS. Pirmo reizi nonāca latviešu kolektīvā un redzēja, cik daudz kopēju interešu viņiem ir. «Līdz tam skatījos uz latviešiem kā uz kaimiņu daudzdzīvokļu mājā – neredzu, nedzirdu un nezinu, ko viņš dara aiz aizslēgtām durvīm. Tad pēkšņi ieraudzīju, ka viņi ir tādi paši kā es. Kāpēc lai es negribētu integrēties?»
«Daudzas lietas dzīvē nav godīgas pret mums, bet ir divi varianti, ko ar to darīt. Vari sēdēt, raudāt, dusmoties un kliegt, ka tev ir taisnība. Vai arī vari iet un kaut ko izdarīt, lai šī situācija mainītos. Skatoties uz mūsu politisko vidi un diskusijām, kas nemainās 25 gadus, sapratu – manā vietā neviens pilsonību neiedos, bet man ir visas iespējas to izdarīt,» rezumē Ksenija.
Audzināta kā pionieris
Ksenija ir pirmā Latvijas pilsone savā ģimenē, bet Annas ģimenē pirms gadiem pieciem pilsonību ieguva gan mamma, gan tētis. No tā laika tapusi ģimenes anekdote. Tētim latviešu valodas eksāmena runājamajā daļā komisija vaicājusi, ar ko viņš nodarbojas. Viņš atteicis, ka ir poligrāfists. «Ko jūs darāt kā poligrāfists?» turpinājusi izvaicāt komisija. «Ņemu vienā rokā kurmļurbuli, otrā rokā embombelu,» viņš nopietni atteicis. «Viņš izdomāja divus jaunus vārdus, viņš ir tāds humorists,» smejas Anna. Žūrija esot samulsusi, taču neko tālāk par šo tēmu vairs nav vaicājusi, droši vien nodomājusi, ka tā sauc kādus speciālus poligrāfistu instrumentus.
Annas vecvecāki ir no Kaukāza. Padomju laikos viņi atceļoja uz Latviju, kur vecmāmiņa lasīja lekcijas Rīgas Tehniskajā universitātē, bet vectēvs strādāja kādā ķīmiskajā rūpnīcā. Annas vecāki dzimuši Rīgā. Meitenei bērnībā bija veselības problēmas, tāpēc vienu gadu, kad Anna mācījās 4. klasē, vecvecāki paņēmuši viņu pie sevis – uz Krieviju. «Viņi mani audzināja kā pionieri,» tagad pasmīkņā Anna. Lasījusi Pioniera bibliotēkas stāstus par padomju varas varoņiem. Tad viņa atgriezās Latvijā – kapitālismā. «Mazajai māsai bija aukle. Pēc pionieru bibliotēkas man tas likās – wow,» par bērnības kultūršoku stāsta Anna.
Vecvecāki palika dzīvot Krievijā. Ilgi arī Anna domāja, ka, sasniedzot pilngadību, brauks uz turieni. Ar laiku sajūtas mainījās, radās iekšējas pārdomas par to, kurai valstij viņa patiesībā jūtas piederīga, un tā bija Latvija.
Savukārt Ksenijas stāsts par Latviju sākas ar vectētiņu. Otrā pasaules kara laikā viņš kā armijas mediķis no Krievijas dienvidiem kopā ar fronti bija nonācis Ventspilī. «Viņš izglāba daudzus cilvēkus. Lepojos, ka viņš karā ir glābis, nevis nogalinājis,» Ksenija stāsta par vectēvu. Pēc kara viņš atgriezies Krievijā, bet atbrauca uz Rīgu otrreiz, kad Purvciemā viņam tika piešķirts dzīvoklis jaunuzbūvētajās daudzdzīvokļu mājās. Tas ģimenes īpašumā ir joprojām.
Arī Ksenija pusaudžu gados plānoja braukt studēt uz Sanktpēterburgu un dzīvi saistīt ar Krieviju. «Bet vidusskolas laikā iepazinos ar meiteni – pa pusei latvieti, pa pusei krievieti. Mums izveidojās draudzība līdz kapa malai. Viņa mani sapazīstināja ar saviem latviešu draugiem, latviešu valoda kļuva par manu otro dzimto valodu,» stāsta Ksenija. Viņa neslēpj – uzskatos atšķiras no savas ģimenes. Brāļi vairāk laika pavada krievu sociālajos tīklos. Pirms kāda laika par politiku pamatīgi sastrīdējās ar vecmāmiņu. «Beigās pēc gadu ilga bezjēdzīga strīda salīgām mieru. Sapratu, ka mums atšķiras dzīves uztvere un nav par to jārunā. Nav svarīgi, ko viņa domā par Putinu, ir svarīgi, ka viņa mīl mani, manus brāļus un mēs mīlam viņu.»
Anna pie pilsoņa pases, visticamāk, tiks tikai augusta sākumā, bet Ksenijai tā ir jau kabatā. Savu «citplanētieša» pasi viņa paturēja piemiņai, cerot, ka pēc 40 gadiem tas būs foršs muzeja eksponāts.
* Emocionāls slēdzis – no angļu val.
** Ledus salauzējs – no angļu val.
