Žurnāla rubrika: Cilvēki

Es neizģērbšos

Mārtiņš Sirmais drīzumā atvērs restorānu Māja. Viņš to negribētu un nevarētu darīt, ja būtu viens 

Man būs grūti pateikt, kad sākās un beidzās intervija. Vai tad, kad Mārtiņš jau pirms gadiem diviem teica, ka ir doma par savu vietu un forši būtu Kalnciema ielas kvartālā, vai pēdējā nedēļā, kuras laikā vairākkārt satikāmies galerijā Istaba, kur viņš saimnieko Bufetē, un es, gluži kā mežā ogojot, lasīju kurvī detaļas šim aprakstam. Ogošana nebija grūta, jo mežs nedaudz pazīstams. Pirms pāris gadiem intervijā SestDienai mums bija par ko uzvilloties, un uz dažiem neērtiem jautājumiem Mārtiņš kā jokojot un aizstāvoties atcirta ar rupjību. Visu cieņu – pēc raksta pārlasīšanas nelūdza no teksta izvākt. Jo tā nu viņš bija teicis, tas bija viņš. Šoreiz uz nepatīkamiem jautājumiem viņš atbild argumentētāk. Un tā vien šķiet – tāds rāmāks kļuvis, nopietnāks. 

CILVĒKI LIEN PAŽOBELĒS
«Es esmu folksvāgena golfiņā, drnnn!» Sirmais ir paņēmis rokās šķīvi kā stūri un Istabas virtuves tvaikos imitē braukšanu. Virtuve tiešām ir ļoti šaura. Mājā tā būšot kā Ferrari – gan plašuma, gan aprīkojuma ziņā. Krāsns jau nopirkta. Viss ekipējums būšot lauku skolas virtuves cienīgs. Es saprotu, par ko viņš runā, jo dažviet par Eiropas naudu skolas tikušas pie ļoti labām iekārtām un virtuves izskatās kā nevietā nolaidušies sudraboti kosmosa kuģi. 

Vai Istabā vēl paliksi strādāt? Pavārus un viesmīles ņemsi līdzi? Cilvēki Mājā būšot pavisam citi. Daļa no tiem līdz šim nekad neesot strādājuši virtuvē. Labāk esot apmācīt jaunus, nekā raut ārā cilvēkus no Istabas – labi ieeļļota mehānisma. Par to, vai Sirmais turpinās golfiņā arī tad, kad jau būs pie Ferrari stūres, viņš nesniedz konkrētu atbildi. 

Kad restorāns būs vaļā? Datuma nav. Līdz ar to nav steigas. Iespējams, aprīļa beigās, varbūt maija sākumā. Par kādu naudu tas viss? Swedbank reklāmās sapelnīji? «Nu, bija tā…» Sirmais sāk pasakas stāstīšanas tonī, tikai grāmatas vietā groza glāzi alus. «Istabai ir savi pastāvīgie ēdāji, jau tādi kā pusdraudziņi man: «čau!» – «čau!» un tā. Tas laikam bija pagājušajā rudenī, kad viens no viņiem pajautāja: ko domā darīt tālāk?» Mārtiņš aizdomājies: jā, ko tālāk? Kas tālāk? Viss ir. Kopš pirms trim gadiem, kad Istabā viņu pamanīja LNT producente Ilze Lasmane un tapa raidījums Sirmā ēdienkaratē, piedāvājumi atvērt restorānu bijuši vairāki. Mārtiņš tiem neatsaucās, jo atgrūda attieksme: es došu naudu – tu taisīsi. Tas esot krogu īpašnieku lielākais mīnuss. Viņi ierauga ārzemēs foršu vietu un grib tādu uztaisīt Rīgā. «Grib apmierināt savu ego. Bet tā vieta aizklapēsies ciet, jo viņš nezina, kas ir restorāns. Lai to uztaisītu, jāiet no trauķenes līdz pavāram. Restorāns nav lupatu veikals. Tā nav «šmotku» vešana no leišiem ar aprēķinu. Restorāns nav biznesa veids, tas ir dzīvs organisms. Īpašniekam jāsaprot, kā tas darbojas, kā jāstrādā, lai cilvēki nāktu un būtu laimīgi.» 

Ne jau nauda saved ar cilvēkiem, kuri ir ieinteresēti un gatavi ielikt sirdi restorāna izveidē. Tādi cilvēki kādu dienu Istabā paēd un pajautā: ko domā darīt tālāk? Tā kā Istabai joprojām bija stabils klientu loks, katru ceturtdienu un piektdienu 90% galdiņu rezervēti, Sirmajam pašam šķita loģiski turpināt citā līmenī. «Tas ir kā ar giču. Sākumā spēlē ar koka pagali, taču ar laiku gribas labāku. Istabā virtuve ir neprātīgi šaura.» 

Iespējamie sadarbības partneri iepriekš nav bijuši saistīti ar restorānu biznesu. Lai iepazītos tuvāk, Sirmais aptuveni trīs mēnešus viņus testēja: kopīgi taisīja plovu, šašlikus, iepazinās ar viņu ģimenēm. Iepazīstināja ar savu tēvu. «Tests» beidzās pērnajā ziemā, kad tika izlemts – restorāns būs. Par tā atrašanās vietu šaubu bija maz, jo, pirmkārt, brāļi Dambergi, kuri Kalnciema ielā atjaunojuši koka mājas, jau sen bija aicinājuši iemitināties kādā no tām. Sirmajam patika doma, ka Kalnciema ielas pagalmā varēs uzrakt dobi un iesēt garšvielas, uzbūvēt siltumnīcu. Būs kā mājās – tāpēc Mārtiņš restorānam deva vārdu Māja. Otrkārt, centrā esot pilns ar bulkotavām, depresīviem cilvēkiem, steigu. Mārtiņ, bet tik daudz ēstuvju aizklapēts – tev tiešām ļipa netrīc? Un ne jau kaut kādi «gaģušņiki», bet Macaroni, Spalvas pa gaisu, Haizivs un bullis, Garšu laboratorija un vēl, vēl. 

«Jā, bet es varu pateikt, kāpēc. Varbūt izklausīšos pēc tāda, kas būtu trīs kausus alus izdzēris, kas ir taisnība, taču paskaties: Macaroni, Haizivs un bullis – nepareizi izvēlēta vieta. Ejošas vietas ir uz ielu stūriem, jo gan gājēji, gan braucēji apstājas, lai paskatītos apkārt, apstājas pie luksofora. Jā, Istaba arī nav uz stūra, taču apakšā ir utenis. Es esmu piedēklis.» 

«Vistu ciskas uz Lāčplēša un Barona ielas stūra? Labs stūris! Kāpēc aizvēra?» 

«Jaunu makdonaldu neizdomāsi. Nespēja noturēt kvalitāti. Ja esi vafelē, tad tie «friškas» ir garšīgākie uz pasaules, taču ne ikdienā.» 

«Taņņa Garšu laboratorija?» 

«Nevar iekšpagalmā tirgot dārgas kotletes. Tik daudz vietu, kur sēdēt uz ielas un peizāža skaista!» 

«Spalvas Vecrīgā?» 

«Tik lēti jau ķenguri neuzķeras. Lai tur ir KID – tās pašas Spalvas, tikai pakāpi augstākas. Es tagad kā guru runāju, vai ne?» 

«Jaunais NabaKlab izdzīvos?» 

«Būs labi, jo pamatā ir ideoloģija, un izskatās, ka turēs latiņu. Tur ir cilvēki darītāji. Visa pamatā ir tas, vai īpašnieks domā par klientu, vai arī apmierina savu ego. Nevar teikt – cilvēki nenāk. Cilvēki nāk visur. Cilvēki lien jebkurā pažobelē. Un cilvēki nav muļķi – ja vienam garšos, viņš pastāstīs otram, un tas atnāks.» 

Aizrunājamies par pērnā gada kulta vietu Piens, kurai pašlaik neejot spoži, lai arī īpašnieki ir izbijuši bārmeņi. Sirmais viņus pazīst, esot arī nedaudz piedalījies ar padomu. Viss bijis labi, bet nošauts greizi ar face control – to vajadzējis, bet tā nenostrādājusi pietiekami precīzi. Face control vajadzēja būt kā sociālajam filtram, lai skaidri pateiktu: mēs nevaram uzņemt visus, tāpēc turpmāk gaidīsim, lūk, tādu mērķauditoriju. Taču nekā – salaistas meitenes špiļkās. 

NAV KLAUNS, NESPĻAUJ UGUNIS
Nesen redzēju Sirmā ēdienkaratē, kur viesi ēda kā ar gariem zobiem un raidījumam cauri juta steigu. Esi domājis mest raidījumu pie malas? Sirmais neapvainojas. Viņš runā par to, ka cilvēki gaida jautru, dzīvīgu rītu, jo viņi zina, ka tādu ir bijis gana daudz. Ieēdināti. Tieši tāpēc jo labāk manāmas mazākās neizdošanās vai steiga, kas veidojas pat no sadzīviskiem sīkumiem, piemēram, kāds no filmēšanas grupas aizkavējies pēc bērna bērnudārzā. Reitingi esot tik labi, ka mest pie malas raidījumu nav iemesla. 

Saku Sirmajam, ka gaidas ir bīstamas. Var gaidīt un saņemt plikas ilūzijas. Un no Mārtiņa gaida daudz. Pat to, ko viņš nemaz nespēj dot. Kad pirms nedēļas sēdējām pie Istabas, garām gāja kāda sagumusi sieviņa, trauksmes pilnu skatienu, un meklēja Mārtiņu. Sākotnēji viņš negribēja iet runāties, un man tas šķita necienīgi, taču pēcāk sapratu. Pēc sarunas Sirmais noskurinājās. «Tas ir baigi skumji. Tas ir tā, ka nu… (Sit pie kakla roku kā žņaudzot.) Viņai nav dzīvokļa, nodegusi māja. Varbūt es, grozoties cilvēkos un braukājot apkārt, zinot kādu lauku saimniecību, kur vajadzētu palīgu. Daudzi cilvēki nelaimēs domā, ka es palīdzēšu. Domā, ka mani pazīst. Es esmu viņu televizorā, tāds labais mājas gariņš. Tā jau nav. Esmu cilvēks, kuram ir sava dzīve, savas vērtības.» 

Arī uz LNT adresētu vēstuļu Sirmajam netrūkstot, taču ne visas viņš spēj izlasīt. Cilvēki esot vientuļi un, meklējot palīdzību, apraksta visu savu dzīvi, beigās pierakstot – vai nevarētu palīdzēt ar naudu. Sirmais saprot, ka daļa ir no to ubagu zortes, kuri saziedoto nodzer, tomēr daļa, šķiet, tiešām nonākuši grūtībās. Un priecīgās vēstules? Draugiem.lv profilā ap 800 Lieldienu apsveikumus esot «apkopusi» sieva Sandra. 

Ko tik no Sirmā negrib! Uzaicina arī vienkārši atbraukt ciemos. Skaisti! «Kā tad!» Sirmais savelk dežūrsmaidu. «Dažbrīd šķiet, ka mani grib izsist kā tādu Eiropas naudu – vienkārši vajag dabūt Sirmo, un viss. Zvana, piesauc man nezināmus radiniekus.» Reiz tomēr Mārtiņš uzķēries, jo aicinājušas kundzes no dāmu klubiņa. Tā kā paša vecmamma savulaik darbojusies līdzīgā kopienā, viņam ideja iepatikusies. Jocīgi jau šķitis, ka neko nevajadzēšot taisīt ēst, tomēr aizbraucis. «Viņām nevajadzēja mani, bet kādu, kurš uzlabo garastāvokli. Klaunu ar sarkanu degunu, kas spļauj uguni. Es neizģērbšos, nerādīšu jokus un nedziedāšu. Es esmu pavārs.» 

Savukārt ar aicinājumu taisīt ēst viņš nedēļā saņem vidēji ap 40 zvanu. Tādos mirkļos Sirmais saprotot, cik liela ietekme ir televīzijai, – Latvijā taču esot daudz labu pavāru, kuri būtu pelnījuši savu raidlaiku, bet zvana viņam, jo pazīstams. Viņš gan atsaucoties piedāvājumam tikai tad, ja tas ieinteresē. «Nesen piezvanīja viens džeks no Limbažiem. Pēc balss dzirdu, ka tāds būdīgs. Balss burtiski karkšķ. Tā un tā, būšot pasākums pilsētā, sasaukšot visus zivju piegādātājus, tirgošoties visas ielas garumā. Viņš pats kapelā spēlējot. Jūtu – tas ir darītājs. Un man jau zivis garšo. Piekritu. Bet es to nedaru naudas dēļ. Labi, ja iedod benzīna naudu, tad paņemu.» 

Otrs iemesls, kāpēc Sirmais tik reti piekrīt ēdināt korporatīvos pasākumos, ir tas, ka viņš neko nevar izdarīt viens – palīgos vajag Istabas Ķūķi, Uldīti, Solču un citus viņa cilvēkus, kuriem ir savi darbi un plāni. Piemēram, tuvākajā piektdienā Istabā ieplānoti Svēršanās svētki jeb inventarizācija. Sestdien Sirmais ved Ķūķi ar vecākiem uz radu kāzām un pats dodas uz talku Dikļos. Nedēļas nogalēs gribas ar sievu aizšaut līdz Valmieras Drāmas teātrim vai Jaunajam Rīgas teātrim. «Man sieva visu sapērk un sarezervē. Es tik eju.» Un kā teātris? Viestura Meikšāna darbi Valmieras teātrī Sirmo nesaista, bet Alvja Hermaņa izrāde Ziedonis un Visums bijis šedevrs. Teātris Umka taisot ļoti labu leļļu objektu teātri. «Viņu izrādē Vectēvs bija labs citāts par Hermani – ai, man nekas nav jādara, aktieri visu izdara.» Nesen Sirmais bijis uz kora Kamēr... 20 gadu jubilejas koncertu. Pēdējā rindā, stūrī iespiedies. «Labākais koncerts manā mūžā. Publika saviļņota, ovācijas, asaras. O, jā, man arī. Un kas to visu uztaisa? Spēcīgas personības, tas ir visa pamatā. Un darbs, protams.» Māka strādāt esot Dieva dota, jo ir cilvēki, kuri strādā, tomēr darīt tā īsti nemāk neko. Iet pa dzīvi pret spalvu. Tāpēc Mārtiņš ciena cilvēkus, kuri labi prot savu darbu: māk izaudzēt jēru, māk savārīt tomātus pastā, aplīmēt sērkociņkastītes, kā to dara Ausmiņa galerijai Istaba. «Un es nevaru tādu kastīti izmest!» 

UZBEKISTĀNAS CITRONS
Pēdējais raunds. Ar fotogrāfu dodamies uz Māju. Terasē pie pelnu pelēkas koka mājas ar ķirbju krāsas slēģiem pusdieno cilvēki. Saule spīd vīna glāzēs, vītero putni. Idille. Mārtiņš pagatavojis pusdienas savai armijai. Saviem «mājiniekiem». Saviem dekoderiem, bez kuriem «cilvēku televizoru» šajā Mājā neredzētu. Pats pavārs izskatās pavārgs. Vakar esot līdz septiņiem rītā uzdzīvojis Teātra bārā. 

No «mājiniekiem» mani saista Antra un Guntis Sirmie no Limbažu puses Viļķenes Kronīšu mājām, jo to Mārtiņš bieži piemin kā Istabas palīgsaimniecību. Ideja par 40 hektāru zemnieku saimniecības lietderīgāku izmantošanu radusies Mārtiņa tētim Aivaram, Gunta brālim. Varētu hektāru uzplēst tieši Istabas vajadzībām. Tā pērnvasar audzētas cūku pupas, kartupeļi, kāļi, garšvielas. Mārtiņš ar draugiem un Istabas ļaudīm taisījis konservus – ķirbju kubiņus un tomātu pastu. «Mēs mācāmies kopā ar viņu,» smej Antra. «Es domāju, vajadzētu arī sierotavu taisīt,» Mārtiņš izmet. Govis taču tur apkārtnes mājās esot, pienu dodot. Te nu būtu sajūsmā jāspiedz zemkopības ministram un laikam jau arī premjeram, jo ir cilvēki, kuriem Latvija ir iespēja. Mārtiņš mīl Latvijas zemi un tajā izaudzētās cūku pupas ved uz Rīgu. Viņš grib dzīvot laukos un dzīvo. «Mārtiņš dara no sirds. Viņš ir pierādījums, ka var gāzt kalnus, nekur nebraucot vai nesapņojot par direktora amatu un BMW,» komentē Mājas vadītāja Gunita Ozola. 

Iepriekš Sirmais teica, ka restorāns būs kaut kas starp franču un itāliešu virtuvi Ulmaņlaika mājā. Ēdienkarte esot gatava, pat gadiem trim uz priekšu. Iepriekš izlasījis divas grāmatas par to, kā raksta ēdienkartes. «Tajās nebūs nekāda seksa – tā es saucu, ja rakstīts «kraukšķīgā apvalkā un sulīgs».» Kopumā restorāns būšot mūsdienu «popsa» ar vērtībām. Kādām? «Mēs nemelosim.» Daudzi kafiju tīkli melojot – ar cenu par kafijas un sendviča kvalitāti. 

«Dreams come true!*» Sirmais pāri «stroikai» ieved virtuvē un uzsit uz plīts. Turpat uz galda stāv dažas tūtas ar riekstiem un safrānu. Nogaršošanai. No Uzbekistānas. Ir doma importēt. Arī piparmētras un citronus, kuri tur piesūcoties ar sauli un garšojot izcili. Apsveicami, jo citādi mums te veikalos jāēd baltie Ķīnas kāposti no Maķedonijas. «Bet nevar bez popkultūras. Cilvēki tos pērk, tāpēc es arī raidījumā tos kāpostus lietoju. Nevar taisīt kultūru, ja neiekļauj tajā popkultūru.» 

«O, ķīmijas jāsapērk, lai pē-vē-dē ir ko pārbaudīt. Jā, olu mazgāšanas līdzekli vajag, lai kāda Briseles slimība nepiemetas,» Sirmais riktējas pa virtuvi. 

Istaba, Māja. Kas tālāk? «Kapi!» Sirmais atjoko. 

Tu tiešām neesi noguris no cilvēkiem un gribi ik dienu uzņemt vairāk nekā 50 cilvēku vienlaikus? «Neesmu noguris. Es neeju daudz ārā. Laižu cilvēkus klāt, cik varu. Daudz esmu Dikļos, tecinu sulas, strādāju dārzā, neesmu sociāli aktīvs un neblogoju. Man pašam ir sava cellīte. Tagad drīz būs izremontēta vectēva māja Radziņi par Swedbank reklāmā sapelnīto naudu, un tur man būs sava virtuve.» Dēls Vestards, protams, augs Dikļos. Sirmais negrasās viņu atrādīt medijiem, ko nav darījis teju divus gadus. Kad puika pats gribēs – tad. Pagaidām viņam ir viens fetišs: «Auto, auto.» 

Vienus fascinē Mārtiņa vienkāršība, citiem viņš nepatīk. Šis ir mans stāsts, un es atļaušos izteikties tikai par Sirmā ēdienu. Tas seleriju un sazin kā vēl stūķis raidījumā bija baiss, bet jērs ar kāļu biezeni Istabā bija baigi labs. Redzēs, kā būs ar Māju.

Mārtiņš Sirmais (29), Dzīvo Dikļos
Mamma: Daina, latviešu valodas un literatūras skolotāja
Tētis:
Aivars, darbojas atkritumu apsaimniekošanas firmā
Dēls:
Vestards – 1,9 gadi
Sieva:
Sandra, veterinārārste
Reliģija: pareizticība
Brālis:
Dāvis
Māsa:
Māra 

Spēlē grupā The Beatles ar draugu Kaķi. «Visas labās lietas ir jākopē, tāpēc mums tāda grupa.
Drīz būs koncerts Dikļos mājas pagalmā. Jā,  ģitāra mums arī ir.» 
Izbijis veģetārietis 

Attieksme pret halal kaušanu: tādā gaļā nav stresa, poras nav tā savilkušās.
SIA Mārtiņš Sirmais īpašnieki: Gunita Ozola, Shoira Nurmatova, Mārtiņš Sirmais (pēc Lursoft datiem)

 

Fotoparaksts. Sirmais iepazīstina ar saviem «mājiniekiem»: «No kreisās stāvus: Rihards Eglīts – pavāra palīgs, strādājis Radisson virtuvē, pats pieteicās – atrakstīja Draugos. Guntis Sirmais ir mans tēva brālis un savā bioloģiskajā saimniecībā Kronīši audzē dārzeņus Istabai, tagad arī Mājai. Jānis Gailis ir baigais vīna zinātājs, viņš ir someljē, strādājis Skonto zivju restorānā. Uģis Lejnieks, strādās virtuvē, nekad to nav darījis. Es esmu šefpavārs. Solvita Dokāne jeb Solča plucinās salātus, ar viņu iepazinos sen, kad vēl strādāju Coco Loco Jūrmalā. Viņa toreiz teica, ka grib pie mums strādāt, un tā arī notika. Iepriekš Solča strādāja benzīntankā. Gunita Ozola ir Mājas vadītāja. Interjera dizainere Marta Karkovska par Mājas iekārtošanu jau padomājusi. Sēdus: Antra Sirmā – Kronīšu saimniece un Gunta Sirmā sieva. Viesmīle Linda Olte ikdienā ņemas ar filmām. Lefča ir «stroikas» vadītājs. Otra viesmīle Linda Gaismiņa, pagaidām vēl uz kruķiem. Drīz atbrauks Kārlis Celms no Denveras un Olivjē Šapī no Francijas – viņi abi ir pavāri un palīdzēs «ieeļļot» restorānu. Bet viss vēl var mainīties.»

Guļbūvju juvelieri

Moderno guļbūvju fabrika Dores sāka darboties krīzes laikā. Pirmās mājas aizceļojušas uz Franciju un slēpošanas kūrortu Armēnijā

Egonu Garklāvu nav iespējams nepamanīt. Neatkarīgi no tā, līst vai ne, Egons ar sūnu zaļo platmali galvā ceļu mēro ar velosipēdu. Pēc pirmās izglītības inženieris, pēc otrās – dizaineris, bezrūpīgākos brīžos Egons būvē mazas amatieru lidmašīnas. Divas ir. Pats arī lido. Pēdējā laikā vairs ne, jo ikdiena mazliet nospiedusi otrā plānā visu, par ko sapņo. «Jāmēģina noturēt līmeni. Visu laiku gribas izgudrot kaut ko jaunāku, bet domas iet daudzreiz ātrāk, nekā to var dabūt gatavu.» 

Egona Garklāva ikdiena ir divas rūpnīcas Ieriķos pie Cēsīm: Forma Machinery, kas ražo dažādas iekārtas, un Dores fabrika, kas pieder Egonam un viņa dēlam Atim, Kristapam Dronem un Edvīnam Vansovičam. 

Dores dzimšanu var uzskatīt par sava veida brīnumu. Īpašniekiem par idejas dzīvotspēju izdevās pārliecināt banku, ieguldīt ražotnes izveidē septiņus miljonus eiro un 2008.gada septembrī, kad citi sāka atlaist darbiniekus un sūdzējās par pieprasījuma kritumu, atvērt uz eksportu vērstu ražotni.  Gadu vēlāk – iedarbināt jaunu ražošanas līniju, kas ik dienas var izgatavot pa vienai modernai guļbūvei. Tās nav no tradicionālā tēstā baļķa, bet gan līmēta un pēc tam frēzēta koka. 

Pērn viņu guļbūve ieguva otro vietu Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras eksporta un inovāciju konkursā kā inovatīvākais produkts. 

Dores ir paraugs tam, ar ko Latvija vēlas būt pazīstama pasaulē. Māja izgatavota no vietējiem resursiem – Latvijas priedēm un eglēm. Tā ir skaista, moderna, ekoloģiska arhitektūra, kas organiski iekļaujas vidē. Ražošana ir maksimāli automatizēta (kopā ar vadību – 12 darbinieku). Dores strādā ar pašu izgatavotām iekārtām. Vairāk nekā 90% saražotā paredzēts eksportēt, jau ir pirmie panākumi. Pirmās trīs mājas nopircis slēpošanas kūrorts Armēnijā, četras aizceļojušas uz Franciju. Divas šogad nopirktas arī Latvijā. Viena varētu kļūt par sabiedrisku ēku, kas ļautu to novērtēt ne tikai saimniekiem, bet plašākam lokam. 

Pārējie akcionāri Egonu sauc par Dores fabrikas ideologu.

Ražotne izgāztuves vietā
Pirms 25 gadiem Egons no Rīgas atgriezās Ieriķos «atdot laukiem to, ko pilsēta kādreiz paņēma». Laukos esot daudz vairāk brīvības, un pusminūtes laikā iespējams nokļūt mežā. «Kad dzīvoju Rīgā, brīvdienās braucu prom. Citādi beigās pierod televizoru skatīties, un tad jau ir galīgi pagalam.» 

Braucot cauri priedājam, Dores fabrikas zilais jumts spīd jau pa gabalu. Vieta, kur slejas baltās rūpnīcas ēkas, nolūkota pirms 20 gadiem, kad tur bija izgāztuve. Blakus ir Šamaņkalniņš, kur bijusi sena svētvieta. Vēl tagad koki negrib augt. Pie ieejas guļbūve – sarga māja. Tā ir arī pirmais ražojums, ko turpina testēt dažādos laika apstākļos. Pagaidām paši ir klāt arī katras guļbūves uzstādīšanā, lai pārliecinātos, ka to uzbūvē pareizi un pēc pieciem gadiem var klientam acīs skatīties. 

Netālu mežmalē it kā no zemes izaugusi viena no Doru tipveida mājām mazai ģimenei vai pārim. Uz velēnu klātā jumta vasarās ganoties trusis. Ir pilnīgs miers, tikai no rūpnīcas ik pa laikam atskan dūkoņa. 

«Tas bija viens no iemesliem, kāpēc es aizgāju no Rīgas – ko tu tur vari izveidot!? Neko nevari! Biju iedomājies, ka te būs vieglāk un cilvēku materiāls būs pateicīgāks. Es biju domājis, ka jau pēc gadiem pieciem visiem darbiniekiem te būs zeme un varēs dzīvot, bet tā labklājība negāja tik ātri uz augšu,» Egona sejā iezogas skumjas. «Kad es sev uzdodu jautājumu, ko mēs te esam darījuši nepareizi, varu atbildēt, ka pilnīgi neko.» 

Patentē stūri
Īpašnieku prātos Dores bija jau no 2004.gada – sākumā domājuši, ka ražos īpašus grīdas dēļus, bet sākuši ar dārza mājām un rotaļu klucīšiem norvēģu tirgotājam un pakāpeniski nonākuši līdz domai par eksportam domātām guļbūvēm. 

Pārējās Baltijas valstīs bija līdzīgi eksportspējīgi uzņēmumi, Latvijā ne. Bija iespēja arī pašiem izgatavot iekārtas. «Cirstās guļbūves ir visur. Mums ir līmēta un rūpnieciski ražota,» paskaidro rūpnīcas direktors Juris Dzenis. 

Uz līmētām guļbūvēm Dores fabrikas īpašnieki nolēmuši orientēties, lai taupītu koku un nodrošinātu augstāku kvalitāti (parastajā baļķī laika gaitā rodas vairāk plaisu, uzkrājas mitrums un koks ātrāk bojājas). 

Aptuveni gads pagājis, kamēr izgudrojuši un izgatavojuši tehnoloģiju unikālajam dzeguļu jeb pilsētas stūrim, ko patentējuši. Tam nav ierasto, uz āru izbīdīto baļķu galu – stūris beidzas vietā, kur satiekas viena siena ar otru un kam tradicionālā guļbūvē nereti uznaglo dēli, lai aiztur vēju un mitrumu. «Precīzāk – mēs esam patentējuši nevis stūri, bet siltumcaurlaides kabatiņu,» skaidro J.Dzenis. «Stūris bieži ir guļbūves problēma, lai vējš nenes iekšā mitrumu, lai aukstums neiet cauri.» 

Ozols pret lodi
Jaunā līnija ļauj ražot 350 māju gadā, bet pagaidām tā nestrādā ar pilnu jaudu, jo šis ir pirmais īstais ražošanas gads un Dores fabrikai vēl nav tik daudz klientu. Juris Dzenis teic, ka pilnus apgriezienus domāts sasniegt pēc gadiem pieciem. 

Kad ciemojamies Dores fabrikā, ražotnē top viena no mājām Armēnijas slēpošanas kūrortam. Pasūtījumu ieguvuši pēc tam, kad viens no īpašniekiem pievienojās uzņēmēju delegācijai Valsts prezidenta oficiālās vizītes laikā. «Viņiem šī liekas ļoti eiropeiska lieta. Armēnijā jau strādā gan somi, gan ukraiņi. Nauda armēņiem ir, viņi redz, ka blakus Gruzijā slēpošana attīstās, pašiem arī gribas,» saka rūpnīcas direktors Dzenis. 

Pirms ražošanas sākšanas Dores fabrikas īpašnieki izpētījuši potenciālos tirgus, jo viņu galvenais produkcijas adresāts ir ārzemēs – nevis pircēji, bet dīleri. Pagaidām noslēgti līgumi ar izplatītājiem Krievijā, Vācijā, Armēnijā, Francijā, Norvēģijā un Zviedrijā, un nākamais kvalitatīvais lēciens būšot, ja izdosies pārdot guļbūves Spānijā, Portugālē un Itālijā. Kad brīnos, vai šajās zemēs ir guļbūvju tradīcijas, Juris teic, ka esot gan – daudzās valstīs esot, tikai dažādas. Norvēģijā, piemēram, neviens līmbrusu māju nopirkt nepiespiedīšot, taču, piemēram, zviedri tās akceptē. 

Otrs veids, kā Dores atrod partnerus, – ar Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras rīkoto tirdzniecības misiju un Latvijas vēstniecību palīdzību. Trešais ir izstādes. Latvijas ekonomiskā stāvokļa sliktā slava nopietni iedragājot partneru attieksmi. Viņiem patīk produkts, bet nav pārliecības, ka ražotājs pēc pirmā maksājuma nepazudīs – ja nu bankrotē? Uzticība esot lielāka, ja saziņai izmanto oficiālas iestādes starpniecību. «No izstādēm redzam, ka mēs ejam pareizajā virzienā, ka neesam izdomājuši neko nereālu,» saka Juris Dzenis. 

Kokus ražotne iepērk no Latvijas lielajām zāģētavām, jo mazās nespēj piegādāt pietiekami daudz baļķa vidus dēļu. Tie pārtop līmbrusās, savukārt tās – frēzbaļķos. Pamatā guļbūves taisa no skujkokiem – eglēm, kas ir gaišākas un ar mazāk zaru melnumu, un priedēm. Varētu arī no lapegles, ko ieved no Krievijas, bet Dores to nedara. 

Kad vaicāju, kāpēc nevar no ozola, Juris iepleš acis un sāk smieties. Pirmkārt, nocirst un salīmēt baļķus no ozola birzs būtu izšķērdība pret dabu. Otrkārt, ozols ir ciets koks, un nevar prognozēt, kā tas žūšanas laikā savērpsies. «Es gan Krievijā esmu redzējis, ka guļbūvei pēdējā kārtā ir uzlīmēts ozola dēlis, lai māju nevarētu sašaut,» atceras Dzenis. 

Izrādās, piemēram, Francijā guļbūvei ir desmit gadu garantija. Dores fabrikas pārstāvji saviem klientiem sakot, ka viņu būvētajās noteikti varēs dzīvot arī viņu bērni. Ja koku pareizi kopj, māja iztur vairāk nekā 100 gadu. 

Mīlēt, darīt
Nākamais lielais projekts būšot guļbūves ar augstu energoefektivitāti – ne gluži pasīvā māja, bet divreiz siltāks variants par pašreizējo, nemainot sienas biezumu. Taču to Dores fabrika īstenos, kad būs paši nopelnījuši nepieciešamo investīciju naudu. 

«Es pasauli redzu tā, ka katrs ap sevi var vidi sakārtot un izveidot, un tad šo diapazonu izplest maksimāli plaši. Tā es 25 gadus mēģinu piedabūt pie sakārtotības vispirms māju, fabriku un pagastu, lai iederas vidē, pēc tam lai cilvēki veidojas tai apkārt,» saka Egons. 

«Ieriķos notika kaut kāda nelāga pēckara paaudžu nomaiņa. Karš un Sibīrija iztīrīja 95% pagasta ļaužu. Tad ienāca cilvēku vilnis, kam te nav tēva māju, un piedzima nākamā paaudze. Lai izveidotos cilvēks, kas ir atbildīgs par to, kas ap viņu, tajā vietā ir ilgi jādzīvo, jāsāk to vietu mīlēt, kopt, darīt.» 

 

3 soļi biznesa plānā

1. Īpašnieku otrajā fabrikā izgatavo nepieciešamās iekārtas

2. Unikāls, patentēts dzeguļa risinājums ļauj teikt, ka ražotājs ir īpašs

3. Veiksmīgi izmantoti prezidenta vizītēs iegūtie kontakti

Kaspars Kalniņš

Vadošais pētnieks RTU Materiālu un konstrukciju institūtā, kurš atzīts par piemērotu sadarbībai ar Eiropas Kosmosa aģentūru.

Talantīgais zinātnieks risina lidmašīnu konstrukciju drošības jautājumus, ir piedalījies nākamās paaudzes Airbus korpusa un spārnu modelēšanā. Pagājušonedēļ Leonardo da Vinči jubilejas konferencē viņš vadīja diskusiju «Vai izgudrot var tikai ģēnijs?»

Vecums: 30. Tēvs un māte: Andris un Daina Kalniņi, ķīmiķi, RTU absolventi. «Loģiski – uz citu universitāti negāju.» Jau skolas laikā uzvarēji eksakto priekšmetu olimpiādēs? «Nē. Savā Rīgas 3.vidusskolas klasē biju jaunākais, turklāt palaidnis. Lielas cerības uz manām prāta spējām neviens nelika.» Pamanāmākā palaidnība? «Barikāžu laikā ar klasesbiedriem uzturot kaujiniecisku garu, pie Trīs brāļiem sastiepām kokmateriālus un uztaisījām tik lielu sārtu, ka mūs ļoti nobāra un aizdzina mājās.»

Būt zinātniekam ir stilīgi? «Par stilīgumu nezinu, bet bieži saskaros ar stereotipu «vecis ar brillēm un bārdu». Tāpēc slinkuma iespēju robežās skuju bārdu.» XXI gadsimta ievērojamākais izgudrojums varētu būt? «Pretvēža zāles vai jauna alternatīvās enerģijas ražošanas metode.»

Skatoties uz lidmašīnu debesīs… «neizjūtu īpašu saviļņojumu, jo pārāk bieži lidoju, arī zināšanas par konstrukciju sabrukšanu nepalīdz vieglai dzīves uztverei».

Darbi un atklājumi uz personīgās planētas? «Rožu stādīšana, tuvējās lapsas alas iemītnieku apzināšana, zvaigžņu skaitīšana.» Tiesa, ka pats būvē māju Ikšķilē? «Jā, ar mazajām rociņām.»