Kategorijas: 1 no 2 miljoniem

Aigars Strods, radaru uzraugs

Kā tie radari arī putenī tik labi bildē? Kā neaizsalst? Vai viņu «acis» redz krāsaini vai melnbalti? Tas mani tik ļoti interesē, ka uzmeklēju cilvēku, kurš par radariem zina visu — Aigars Strods, radaru sistēmas administratrors CSDD IT departamentā. Viņš pastāsta, ka katram radaram ir ventilators, kas uztur vajadzīgo temperatūru un nokausē ledu. «Izturīgi viņi ir. Nesen Šmerļa radaram vajadzēja apkopi pēc noteiktā grafika, un pēc nocelšanas izrādījās, ka stikls sašauts. Pilnīgi lupatās! Bet radars bildes ražoja,» — tā Aigars. Un, jā, radara acis redz krāsas, un e-pakalpojumā soda kvīts ienāk krāsaina, taču pastkastē atnāk melnbalti ziņojumi.

Aigars pieved pie datora, kur «sabrauc» visu Latvijas radaru sastrādātais. Daudz krāsainu bilžu: arī ar ātro palīdzību un policiju, taču tām sodus neliek. Dienā visi 100 Latvijas stacionārie un pārvietojamie radari kopā pieķer ap 1500 ātruma pārkāpēju. Bildes tiek apstrādātas automātiski no fotobrīža līdz soda kvītij — pateicoties datorredzei, automātiski tiek atpazīts gan mašīnas numurs, gan datubāzē atrasts īpašnieks. Aigars ar kolēģiem pieslēdzas tikai tad, ja situācija ir strīdīga un nevar identificēt automašīnas numuru, piemēram, kādam auto no ārzemēm. Tad pieprasa datus no konkrētās valsts. «Mēs nedrīk-stam sodīt nevainīgu cilvēku, tāpēc vajag identificēt precīzi,» saka Aigars. Sodīt nav iespējams mašīnas ar, piemēram, Krievijas numurzīmēm, jo datu apmaiņas sistēmā nav sadarbības ārpus Eiropas Savienības.

Vaicāts, kurš radars Latvijā ir visienesīgākais, Aigars paskatās pāri brillēm uz kolēģiem, kuri nogroza galvas. Nevarot teikt. Kāds vēl to apskādēšot. Pērn no radariem iekasēja astoņus miljonus eiro, lauvastiesu veido ātruma pārsniegšana pilsētā, kur jābrauc ar 50 km/h.

Stāstīt par pikantākajiem foto Strods nevēlas, jo «citi vēl centīsies pārspēt un kādā ģimenē būs bēdas». Klasika esot pacelts vidējais pirksts vai ar plaukstu aizsegta moča numurzīme. Ātrākie pārkāpēji braucot ar BMW, kāds pieķerts ar 225 km/h. Bet nesen kāds motocikls dragājis pāri Salu tiltam ar 212 km/h. «Re, Biķernieku trase ir, brauciet. Vācijas autobānis — lūdzu!» komentē Strods. Kad ātrie braucēji saņem sodu, kas ir mašīnas vērtībā, ātri atslābstot.

Domājot par interviju, Aigars pat sarakstījis nelielu rīmi par radaru: «Elegants es iemiets ceļa malā, dienu tveicē, nakšu salā, uzraugu, vai auto rātni, trakuļi tiek rindā krāti, plūsmu viļņos cieši tveru, aci brīžiem pikti veru. Ja tiek rati stipri dzīti, pārgalvim tad sūtu kvīti, kauninošu bildi daru, diktu pantu minēt varu. Jūtu stingru apņēmību pastāvēt par atbildību, varbūt šķietami tik bargs, drošai satiksmei es sargs. Dota misija man maksimālā, lai braucējs nonāk ceļa galā.»

Raivis Ušackis, dziesmas Latvijas karavīrs autors

Dziesmu viņš radīja jau sen — 2007. gadā, kad dienēja Latvijas kontingentā Afganistānā Starptautisko drošības atbalsta spēku sastāvā. Taču klips dziesmai tapis tikai šogad. Janvāra pēdējās dienās ievietots Facebook, tas ātri kļuva populārs, skatījumu skaits pārsniedzis 100 tūkstošus. Tagad Raivim nākas skaidrot, ka nav viņš nekāds dziedātājs. Bet Latvijas karavīrs ir vienīgā par dienestu starptautiskajās operācijās, tāpēc arī interesanta.

Karavīra gaitas Raivis sāka 1996. gadā, iestājoties Nacionālajā aizsardzības akadēmijā. Jaunās tūkstošgades sākumā Raivis komandēja Latvijas kontingentu Kosovā, vēlāk Afganistānā, 2006. gadā NATO samitā Rīgā bija atbildīgs par drošības pasākumiem. Bet no aktīvā dienesta atvaļinājās 2010. gadā pēc tam, kad tika ierosināta krimināllieta pret kādu karavīru, kurš, atgriežoties no misijas Afganistānā, personīgajās mantās bija aizmirsis četras patronas. «Es viņu publiski aizstāvēju,» saka Raivis. Karavīru attaisnoja, bet Raivis nolēma meklēt jaunus izaicinājumus. Viņu allaž bija interesējis sports, tāpēc pievērsās šai jomai. Tagad viņš ir FIBA licencēts basketbola aģents ar savu aģentūru Prime Athlete Management, kas palīdz basketbolistiem veidot karjeru gan Latvijas, gan ārzemju komandās.

Bet to, kā pirms desmit gadiem tapa karavīriem veltītā dziesma, viņš joprojām spilgti atceras: «Es biju Mazārešarīfas nometnē [Afganistānā], kad man pēkšņi pateica, ka jādodas uz Meimanes nometni. Latvijas kontingenta komandieris lidoja prom un teica, ka palikšu par vecāko. Tuvojās 18. novembris, tāpēc uztaisīju audiokonferenci ar toreizējo aizsardzības ministru un pasēdēšanu ar bezalkoholisko alu un desām. Uzrunas vietā sacerēju dziesmu.» Tik vienkārši? «Jā, ja ir emocijas,» atbild Raivis. Kad izgājis pie karavīriem ar ģitāru, manījis viņu acīs skepsi. Bet dziedot redzējis — dziesma paņem. Īsta, tieši par viņu ikdienu, izjūtām un domām.

Pagājušajā gadā Raivis saticies ar bijušajiem dienesta biedriem, uzdziedājuši šo dziesmu, līdz radās doma — tā jāieraksta studijā un jāizveido klips. Tad arī padevuši cits citam ziņu, lai sūta Ušackim to, kas reiz Afganistānā un Kosovā safilmēts. «Klips veidots no tā, ko čaļi ir filmējuši misiju rajonos,» saka Raivis.

Tagad viņam ir doma uztaisīt video vēl vienai paša dziesmai ar tēti. Raivis audzis šķirtā ģimenē, taču tēvs vienmēr viņam atradis laiku, bijis labākais padomdevējs, ar ko varēja izrunāties gan par labām lietām, gan par alkoholu un cigaretēm. Kad Raivis Afganistānā nokļuva hospitālī, tētis esot izpētījis, kā nokļūt pie sava puikas, un bijis gatavs lēkt mašīnā. Raivis, protams, atrunāja. «Tās emocijas toreiz nevarēju izstāstīt, tāpēc ieliku dziesmā par tēvu. Man gribas šo stāstu izstāstīt klipā. Lai tā dziesma paliek tēviem un viņu bērniem.»

Jānis Dambītis, aicinājis ierunāt dainas

Sarunu Jānis sāk ar vārdiem «es tūlīt pārģērbšos». Līdzi viņam ir krekls ar uzrakstu «101 daina» — tā sauc paša veidoto projektu. Ikdienā Jānis tērpjas uzvalkā un pie žaketes atloka zeltā spīd Mercedes-Benz piespraude: Dambītis Domeniksā atbild par VIP klientiem.

Jau sešpadsmito gadu viņš kūrē arī Kolkasraga tēlu: 2006. gadā organizēja foto un mūzikas albuma Zaļš. Balts. Zils izdošanu par līvu kultūru. Tuvojoties dalailamas vizītei Rīgā 2011. gadā, Dambīti uzaicināja izveidot viņa svētībai kādu latvisku dāvanu. Jānis nolēma, ka vajadzētu dalailamu iepazīstināt ar dainām, jo tajās ir latviskā dzīves gudrība un vērtības tuvas budismam. Ķērās pie to tulkošanas.

Kad dalailamas vizīte bija galā, Jāņa prātu dainas neatlaida. «Ja jau esmu latvietis, man jāizlasa visas dainas. Ik sestdienu, gadus trīs, kopā ar dēlu gājām uz bibliotēku,» Dambītis stāsta, ka no vairāk nekā 200 000 dainu atlasīja tās, kurās saskatīja sev būtiskas vērtības: lietu kārtību, satikšanos, dzimšanu, dzīvi, nāvi. Pavisam 275 dainas. Gribējās tās laist tautās, tāpēc Dambītis aprunājās ar reklāmistu Ēriku Stendzenieku, kuram ir lauki Kolkā. Kopīgi saprata, kā ideja izskatīsies un dzīvos. Ēriks piespēlēja kolēģi Kārli Vilīti, kurš kopš 2017. gada decembra kopā ar Jāni darbojās tā: atrada cilvēku, piedāvāja izvēlēties kādu dainu, iemācīties no galvas un norunāt. Pavisam 102 cilvēki noskaitīja 105 dainas. Eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga piekrita to izdarīt Krišjāņa Barona muzejā. Pa dainai rīmē arī Guna Zariņa, Knuts Skujenieks, El Mars, Jānis Erenštreits, Agris Daņiļevičs, Jānis Skutelis, Egons Reiters, Renārs Kaupers. Rakstnieks Reinis Runcis ierunāja paša izdomātu dainu. Raimonds Tiguls pārsteidza ar dainas izvērstu versiju.

Draugs Artūrs Dombrovskis to visu samontēja, izveidojot 18 minūšu video. «Viss notika pilnīgi bez samaksas, tikai ar entuziasmu,» saka Dambītis. Filmiņu var redzēt gan Facebook, gan YouTube.

«Dainās ir iekodēts tāds gaišums, dzīves gudrība un labestība! Saskaroties ar tām, tas rezonē cilvēkā. Es gribētu, lai mēs vairāk daudzinām dainas,» — tā Dambītis. Aicināts noskaitīt pirmo dainu, kas nāk prātā, viņš vienā elpas vilcienā norauj divas: «Visur man saule spīd, kad saulīt uzlēkusi, visur man labi ļaudis, kad es pati laba biju.» «Nerunāt nerunāju, kad nav laba valodiņa, kad nebija mīļi vārdi, kad nav gudrs padomiņš.»

Aleks Rasaskrēsliņš, zvangu meistars

Alekam piestāv viņa radītie instrumenti. Kosmiskos toņos krāsotā zvanga viegli iegulst gaišmatainā puiša rokās. Sarunas laikā viņš ik pa laikam pārlaiž pirkstus instrumentam, un atskan doba, tomēr dzidra skaņa. Vārdu «zvanga» veido divi citi — «zvans» un «bungas», taču tās dēvē arī par balona bungām, jo neparastais sitaminstruments tiešām top no balona. Zvangu taisa no izlietota propāna gāzes balona, kurā tiek iegrieztas vairākas mēlītes, kas vibrējot rada skaņu. Šis instruments, kuru spēlē ar milzu sērkociņam līdzīgu vālīti, sava neparastā, bet harmoniskā skanējuma dēļ bieži tiek izmantots meditācijās un improvizācijā. Spēlēt to var iemācīties ikviens, jo pat nejauši uzsitieni izvilina skaistas skaņas. Arī Alekam nav priekšzināšanu mūzikā. Tieši zvanga radīja viņa interesi.

Pirmoreiz viņš to izdzirdēja pirms pieciem gadiem brīvdabas meistarklašu festivālā Give & Get, kur to spēlēja pirmais zvangu izgatavotājs Latvijā Dzintars Briedis. Arī Aleks pamēģināja spēlēt, iepatikās. Pavisam drīz viņš Dzintaru lūdza parādīt, kā pats varētu tādu uztaisīt. Pamatzināšanas par metālapstrādi puisim bija. «Esmu no Saldus, tur manam tēvam vienmēr bijusi garāža, kurā viņš kaut ko darīja un arī es bieži palīdzēju. Pamatiemaņas, saprašana par instrumentiem man bija.»

Pirmo zvangu 2014. gadā Aleks izgatavoja savam priekam, tomēr kāds draugs to ieraudzīja un gribēja iegādāties. «Drīz pēc tam, kad zvangu biju pārdevis, es redzēju sapnī, ka spēlēju šo instrumentu, tad sapratu, ka jātaisa vēl viena sev,» stāsta Aleks. Pamazām par zvangām, kuras viņš gatavo, uzzināja arī citi. Ziņas par neparasto instrumentu ceļoja no mutes mutē. Nu jau Aleks radījis vairāk nekā 150 zvangu un izveidojis arī savu zīmolu Lightkeeper.lv. Taču klientus viņš saticis arī neparastākās vietās, piemēram, braucot no Saldus uz Rīgu, nostopējis Renāra Kaupera mašīnu. Sprieduši par pašizaugsmi, meditāciju, Aleks parādījis savus instrumentus, un mūziķis nolēmis tādu iegādāties.

Katra instrumenta skanējums atšķiras, arī tā izskats tiek personalizēts atbilstoši jaunā īpašnieka vēlmēm. «Tas ir roku darbs, unikāls.» Reti, bet gadās arī, ka jaunradītais instruments tik ļoti patīk pašam un ir sajūta, ka tas ir tieši viņa instruments un jāpatur sev, bet pasūtītājam jāizgatavo cits. Tomēr vairāk par reizēm piecām tā nav bijis. Ikdienas gaitās zvanga Alekam ir līdzi gandrīz visu laiku. «Kā labākais draugs,» viņš smejas. Arī ceļojumos no tā nešķiras, un tieši ārpus Latvijas izdevies piedzīvot īpašus brīžus. Viņš spēlējis zvangu Alpos Austrijā un Itālijā pie Gardas ezera. Šobrīd Aleku īpaši interesē iespējas zvangu izmantot dažādos muzikālos eksperimentos un priekšnesumos.

Ilona un Georgijs, autoostas «vārti»

Pie ieejas durvīm Rīgas autoostā jau gadiem sēž kāds vīrs. Skatiens stingrs un vērīgs. Reiz mēģināju uzrunāt, taču neatbildēja. Pērn pamanīju, ka krēslā ir cits vīrietis, kurš laipni pastāstīja, ka viņa darbs ir uzpasēt laukumu pie autoostas. Georgijs pirms tam autoostā strādāja par apsargu, taču, kļūdams par pensionāru, gribēja mierīgāku darbu. «Te esmu otro gadu. Ar pulti atveru šlagbaumu, kad piebrauc dienesta transports, jāizkāpj vai jāiekāpj invalīdiem. Te drīkst braukt piegādes automašīnas, ātrā palīdzība, policija.» Georgijs rūpējas, lai pie centrālajām durvīm neguļ bezpajumtnieki un netiek smēķēts. Pamanījis kādu pamestu somu, pieskata. Rokās vīrietim ir rācija: pa to vajadzības gadījumā ar viņu sazinās autoostas administrators. «Esmu nostrādājis 35 gadus policijā, mani nekas vairs īsti nepārsteidz,» viņš atbild, kad jautāju, ko interesantu redzējis vietā, kur saplūst visi Latvijas reģioni. Viņš aicina parunāt ar kolēģi Ilonu, kura ar pasažieriem ir lielākā kontaktā.

Ilona Lauska ir autoostas izziņu koordinatore jau 17 gadus, strādā uz maiņām ar kolēģi Dzintru. Lai arī Ilonas atbildība ir sniegt ziņas tikai par Rīgas autoostas darbību, viņai jautā pilnīgi visu. «Kur ir Stradiņa slimnīca? Kā līdz tai nokļūt?» Ilona savdabīgākos jautājumus pierakstījusi blociņā un nolasa man priekšā: «Kur var salabot mašīnu, kas griež no piena krējumu? Kā — nezināt, te taču uzziņas!» «Kurš autobuss iet uz Liepāju?» — «Rīga—Liepāja—Klaipēda.» — «Bet man nevajag caur Klaipēdu! Man vajag uz Liepāju!» «Sakiet, lūdzu, cikos iet uz Rīgu autobuss?» «Kur ir tie bezmaksas pārtikas taloni?» «Lūdzu, autobusu Daugavpils—Ērgļi.» — «Nav tāda.» — «Kā nav?» «Kā iet autobusi uz Kangaļiem un Plastiem?» (Domāts Kandava un Plosti.) «Kur var atrast autobusā atstātās mantas?» — «Ko atstājāt?» — «Minerālūdens pudeli.»

Autoostas lielākais kreņķis ir bezpajumtnieki, kuri ziemā meklē siltumu. Apsardze viņus izdzenā, tāpat kā tos, kuri ubago un vēlas garāmgājējiem izzīlēt nākotni. «Citādi man darbā nav grūtību, esmu atkodusi, kā runāt ar nervoziem cilvēkiem,» saka Ilona. «Bija te viens onka, kurš vilka uz kašķi, tagad ir kā rāms bullis un novēlēja laimīgu Jauno gadu.» Lielākoties autoostā esot pozitīvi cilvēki, jo ir ceļa jūtīs. Precizējot pasažieru pozitīvismu, ieminos Ilonai, ka šī gada sākumā Kaļķu ielā Vecrīgā pieķēra tūristus mīlējamies. Vai ir kas tāds redzēts arī autoostā? «Vai redzat to fotobūdiņu, kur var nofotografēties pases bildei? Tur to dara. Tika nogriezti īsāki aizkari, bet tas neko nemainīja. Turpināja. Tagad vispār aizkarus noņēma.»

Reizēm Ilonai pateicībā par darbu pasažieri ienes pa šokolādītei. Pagājušajā gadā bija četras rakstiskas pateicības. «Man patīk cilvēki, patīk palīdzēt.» Ilonai ir patīkami sarunāties ar visu vecumu cilvēkiem, savulaik studējusi pedagoģiju, taču aizgājusi strādāt par pārdevēju. «Cilvēki ir mans jājamzirdziņš. Ļoti patīk!»

Gatis Geida, skursteņslaucītājs

Visi skursteņslauķi ir pļāpīgi, ar starojošu smaidu saka Gatis. Darbs to prasa, jo cilvēki, kas ikdienā jāsatiek, ir visdažādākie. Gadījies, ka, klauvējot pie svešām durvīm, atver vīrs ar koka nūju. Tomēr daudz biežāk cienā ar kafiju un nereti piedāvā arī ko stiprāku. «Tad gan saku, ka vairs nav tie laiki,» viņš smejas. Profesijai nenoliedzami piemīt nedaudz vēsturiska šarma. Cilvēki joprojām cenšas paberzēt viņa mundiera zelta pogas un reizēm arī iemet kabatā kādu monētu. Veiksmei.

Gatis sāka mācīties par skursteņslauķi pirms vairāk nekā desmit gadiem, laba drauga aicināts. Šo amatu var apgūt tikai pie meistara, tāpēc tas bieži tiek mantots vai iemācīts, ja meistars ir tuvs draugs. «Viņš man teica — ko tu mokies dzīvē? Ja gribi kaut ko mainīt, es tev iemācīšu labu amatu!» Vienīgais, ko draugs pavaicāja, vai nav baiļu no augstuma. Neesot. Tā Ingus Salenieks kļuva par viņa meistaru.

Pirmos trīs gadus jaunais skursteņslauķis var strādāt tikai kopā ar meistaru, pēc tam jākārto kvalifikācijas eksāmens un jāraksta diplomdarbs. Lai kļūtu par zelli, jāpārzina krāsns uzbūve, ventilācijas sistēmas. Kad iegūts zeļļa diploms, jānostrādā vēl astoņi gadi, lai kļūtu par meistaru. Latvijā ir tikai 34 šī amata meistari un 38 zeļļi. Daudzviet arī ēkās, kur sen jau ierīkota centrālapkure, joprojām ir krāsnis un kamīni. Skursteņslauķi jāsauc arī tad, kad jātīra ventilācijas sistēma vai apkures iekārtas jānodod ekspluatācijā. Tāpēc arī, attīstoties dažādām apkures tehnoloģijām, darba apjoms skursteņslauķiem nesarūk. Drīzāk pieaug, jo jauno ir aizvien mazāk. Amats ir fiziski smags. Netīrs. «Skursteņslauķa darbs lielākoties sākas nevis uz jumta, bet pagrabā, kur ierīkota apkures sistēma. Retajam tā ir gaiši izgaismota telpa.» Savukārt jumti ziemā ir slideni, gadās, ka pa tiem jāpārvietojas gandrīz vai rāpus, lai noturētos. Daudzi pamēģina, bet pēc dažiem mēnešiem saprot, ka gribas ko vieglāku.

Latvijā iegūtais diploms derīgs visā Eiropā. Arī Gatim bijis piedāvājums strādāt Norvēģijā, bet viņš atteicies valodas dēļ. Un arī tāpēc, ka doties prom no Latvijas nav gribējis. «Neticiet skursteņslauķim, kurš saka, ka nevar nopelnīt. Ja strādā, tad var!» Viņš pats strādā visā Latvijā, reiz braucis tīrīt sarežģītu krāsni pat uz Dagdu.

Raugoties no augšas, Rīga ir skaista pilsēta. «Vienalga, no kuras vietas skaties. Kāds varbūt man nepiekritīs, bet es esmu redzējis daudzas pilsētas, bijis citās valstīs, tāpēc varu to teikt droši. Reizēm apsēžos uz skursteņa malas, skatos apkārt un priecājos.»

Mārtiņš Sants, vīndaris kailendārā

Esam kā graustu miljonāri, pajoko Aizputes vīna darītavas saimnieks Mārtiņš Sants (31). Taču šis nav stāsts par slaveno Holivudas filmu, bet gan draugu bariņu Aizputē, kas pēc studijām atgriezušies mazpilsētā un nopirkuši pa atjaunojamam īpašumam, kur nodarboties ar sirdslietām. Mārtiņš dara vīnu, citi draugi restaurē mēbeles, labo volgas, audzē kaņepes vai atraduši citas nodarbes. Draugiem patīk jokoties. Tā pavisam nejauši dzima ideja par kailendāru — kalendāru, kurā aizputnieki pozē kaili.

Kāpēc? Katram bijusi sava motivācija. Kāds gribējis uztaisīt mazu skandāliņu, cits sagādāt Ziemassvētku dāvanu draudzenei vai sievai, bet cits šajā nelielajā provokācijā saskatīja iespēju atbalstīt sievietes — ja vīrieši garāžās var turēt kalendārus ar kailām sievietēm, arī sievietēm vajag tādus. «Bijuši kalendāri ar muskuļotiem ugunsdzēsējiem, bet mēs tādi vienkārši lauku puiši,» Mārtiņš smejas.

Fotogrāfijas tapušas pāris nedēļas nogalēs vasarā, organizējot pa kādām četrām fotosesijām dienā. Puišus bildēja fotogrāfs Matīss Markovskis. Piemēram, janvāra bildē pozē seši puiši — viens cepurē un slēpēm kājās, viens cilā hanteles, trešais ar slotu rokās, tā simbolizējot jaunā gada apņemšanās.

Visprovokatīvākajā bildē redzams, kā puiši skatās pornogrāfisku filmu. Pie tādas viņi tika, kad izbijusi kinonoma atdeva kolekciju ar dažādām kasetēm. Lielākajai daļai modeļu pats kalendārs nav bijis tik svarīgs kā ballīte, to veidojot. «Ažiotāža. Vienaldzīgs bija reti kurš. Gan jau vienam no simt čaļiem patika un vienai no simt sievietēm nepatika,» Mārtiņš smaida par kailendāra izraisītajām reakcijām. Bijuši arī stingri aizrādījumi, jo īpaši tāpēc, ka Mārtiņš darbojas vietējā domē kā deputāts. «Vai tad deputātam tā pieklājas darīt?» Taču vīndaris to pārāk neķer pie sirds: «Tīņa gados esmu garākiem matiem pastaigājis. Tas dumpinieciskums manī vēl gruzd.»

Vecāki gan Mārtiņu atbalstījuši. Mamma teikusi, ka šī ir traki forša ideja, bet tētis, kas savulaik pats nodarbojies ar fotografēšanu, pajokojis, ka viņš arī tā varētu. Aizputnieki cer, ka šī dullā ideja sāks jauku tradīciju, kad kādas mazpilsētas aktīvie iedzīvotāji izdara ko traku. Neesot jau obligāti jāfotografējas kailiem.

Ar vīna darīšanu Mārtiņš nodarbojas kopš 2010. gada. Pirms pāris gadiem saņēma balvu kā labākais vīna darītājs Latvijā. Tomēr ordeņus pie vīna pudelēm viņš nekarot: «Neuzspiežu to, ko kritiķi labāk novērtējuši. Rīkoju aklās degustācijas. Piedāvāju aveņu vīnu, nesakot, no kā tas gatavots. Tad katrs atrod, kas viņam vislabāk garšo.» Degustācijas Aizputes vīna darītavā dēvē par vīna stand up jeb stāvizrādēm. Nav gan tā, ka visu vakaru Mārtiņš stāsta jokus. Tie drīzāk esot jautri vīna vakari brīvā atmosfērā.

Linda Mocebekere, dāvanu gādātāja pansionātu iemītniekiem

Aicinājumu sagatavot Ziemassvētku dāvanas pansionāta Liepa iemītniekiem Linda pirmoreiz publicēja Facebook pirms pieciem gadiem. «Man pašai vairs nav opīšu un omīšu. Omīte man bija kā mamma,» viņa emocionāli stāsta. Likās netaisnīgi, ka vecie cilvēki tiek aizmirsti, aizvada savas dienas vientulībā. Gribējās sagādāt kādu prieku. Bet, meklējot informāciju sociālajos tīklos, neko līdzīgu neatrada. Un Linda nolēma rīkoties. Nosauca savu ideju par Laimes eņģeļiem. Visiem, kas nes dāvanas, Linda arī lūdz klāt pierakstīt to, kas viņiem ir laime. Miers, mīlestība, saticība ir biežākās atbildes. «Man ir sapnis pēc gadiem izdot grāmatiņu par to, kas Latvijas iedzīvotājiem ir laime.»

Enerģijas Lindai ir daudz — runā un arī rīkojas ātri un izlēmīgi. Ikdiena pagaidām saistīta ar pavisam citu jomu, tomēr ar laiku gribētu labdarību pārvērst par savu nodarbošanos. «Ja dari to, kas tiešām patīk, arī spēks atrodas.» Sarunas laikā Lindas telefonā ik pa laikam iemirdzas jauna ziņa. Cilvēki raksta, lai vienotos par dāvaniņu nodošanu, vai lūdz atbildi uz iepriekš nosūtīto jautājumu. Atsaucība ir liela. «Man labāk šajā laikā zvanīt, jo reizēm nav laika visiem atbildēt.» Pirmssvētku dienās viņa gatavojas negulēt, lai parūpētos, ka dāvanu pasniegšanas pasākumā viss notiktu, kā nākas.

Pirms pieciem gadiem izsapņotā ideja ir vēlusies uz priekšu kā sniega bumba. Dāvanas nogādātas vairākos pansionātos visā Latvijā, sarīkoti svētki arī psihoneiroloģisko un neredzīgo pansionātu iemītniekiem, šogad Laimes eņģeļi atbalsta Elejas bērnunamu. Ja ir skaidra vajadzība, īstā palīdzība atnāks, pārliecinājusies Linda. Pirmajā gadā kāds vīrietis, neko neprasot pretī, sarunāja busiņu, lai varētu atvest dāvanas. Mammas Lindai stāstījušas, ka viņu bērni, izlasot par šo akciju, lūguši pašiem neko nedāvināt, bet aizvest dāvanas uz pansionātu vai bērnunamu. Cilvēki arī rakstījuši, ka paši nolēmuši īstenot līdzīgu ideju un palīdzēt tuvējo pansionātu iemītniekiem. «Reizēm, tikko esmu par kaut ko iedomājusies, neesmu pat ideju paguvusi izteikt, kad kāds jau zvana un piedāvā to realizēt. Piemēram, teātris no Ogres piedāvā uzstāties pasākumā bērnunama bērniem.» Galvenais ir emocijas. Ne jau dāvanas gaida cilvēki, kas vada savas dienas pansionātos, bet uzmanību, rūpes un patiesu interesi. Tāpēc arī dāvanas, ko viņi lūdz, bieži ir pavisam vienkāršas — zeķes, konfektes, kāds lakatiņš. Kāds puisis no bērnunama šogad ļoti gaida zemledus makšķeri un urbi, jo izmakšķerēto pats bērnunamā arī gatavo.

Uz jautājumu, ko pati uzskata par laimi un vēlētos svētkos, viņa atbild ļoti personiski — otru pusīti. Reizēm tik ļoti pietrūkst stiprā pleca, kas atbalstītu pat tad, ja skaidri zini — ceļš, ko esi sācis iet, ir pareizs.

Juris Matuzelis jeb Pepe, X faktora ētera režisors

Juris ir vienīgais cilvēks Latvijā, kurš patlaban strādā ar īpašu programmu, lai tiešraides laikā spētu samontēt videoklipu. Pirms pāris gadiem šādu programmu radīja dāņi, un tai ir būtiska loma TV3 šova X faktors veidošanā. Ar Juri tiekamies baltā busiņā, pārvietojamajā tehniskajā stacijā, kas ir šova tehniskā sirds. Busiņš novietots blakus Kinostudijas telpām, kur notiek šova ieraksts. Kāpēc Juris ir Pepe? «Tas bija deviņdesmitajos. Man bija krekls ar uzrakstu Pepe Jeans. Tolaik strādāju par ētera režisoru NTV5, bet Prāta vētras bundzinieks Kaspars Roga bija operators. Viņš skatījās uz manu kreklu un teica: ei, es tevi turpmāk saukšu par Pepi. Tā tas aizgāja.»

Pepes darba telpa atgādina kosmosa kuģi: daudz pogu un sviru, vairāki krēsli. «Te sēž cilvēks, kurš laiž titrus, te producente, un te palaiž vizītkartes, tur — atkārtojumus,» viņš rāda uz ekrāniem. Pults TV3 īpašumā ir kopš jūlija, un Pepem par to ir daudz stāstāma, rādāma. Izskatās sarežģīti, taču Pepe nosaka: «Nē, nav nekāda raķešzinātne. Varbūt ir nedaudz komplicēti, taču man tikai jāieslēdz sava iztēle. Jāizvēlas, ko gribu redzēt. Pults ir kā instrumentu virkne, atliek tikai izvēlēties, kā tos pielietot.» Sestdienā, dienu pirms X faktora tiešraides, visi operatori saņem Pepes izstrādāto plānu, kurš ko noteiktā brīdī filmēs. Kad sākas priekšnesums, visiem viss ir skaidrs. 

Tiešraides laikā  pultī tiek izmantoti 19 dažādi avoti — kameras signāli, video apstrādes, video servera signāls — no kuriem tiek izplānota un veidota priekšnesuma režija televīzijā. «Tas, ko skatītājs redz, ir liels mājasdarbs. No pirmdienas līdz sestdienai domāju, ko un kā rādīsim,» saka Pepe.

X faktors Latvijā notiek otro reizi, un šai tiešraidei ir īpašs vēriens, ātrums un apjoms, kādā režisoram jāstrādā: astoņu nedēļu laikā Pepe izplānojis, kā ekrānā izskatīsies 90 dziesmas. «Tas ir tehnoloģisks pārbaudījums. Taču man patīk pats process un nedaudz arī stresiņš, bet ne pārlieku, jo pēc tiešraides parasti nespēju aizmigt. Vajag stundas trīs, lai adrenalīns pazūd.»

Pepe ir brīvmākslinieks un, kad nestrādā par ētera režisoru, darbojas kā datorgrafiķis un multimediju mākslinieks. 15 gadus viņš īsteno Kaspara Rogas ieceres — visu, kas redzams uz ekrāniem Prāta vētras koncertos. Dodas grupai līdzi arī tūrēs ārpus Latvijas. Kolēģi pamanījuši, ka Pepe koncertos klusām dzied līdzi, un smejoties: «Varbūt ierakstām disku ar tevi?»

Daina Strelēvica, brīvprātīgā kalpotāja sieviešu cietumā

Daina atver savas mājas durvis smalka un trausla, neliela auguma. Ar platu smaidu. Bet stingru, noteiktu stāju. Pirmrindniece pēc dabas, pati par sevi saka. Morālais kompass ielikts jau bērnībā ģimenē un mācoties Stendes pamatskolā, kur skolotāja mācēja arī komunistisko materiālismu skaidrot kā ētiskas nostādnes. Paklusām abas ar māsu padomju laikos nokristītas luterticībā. Tomēr Daina iestājusies arī komjaunatnē. «Man vienmēr bijis aktuāls jautājums — kā varu palīdzēt citiem? Dažiem tas varbūt nav paticis, ne jau visiem mana palīdzība ir vajadzīga, arī tas jāsaprot, bet tāda ir mana daba. Esmu iemācījusies toleranci, smalkjūtību.»

Baznīcas dzīvē Daina iesaistījās Atmodas laikā. Vēlējās nokristīt savu tobrīd 10 gadus veco puiku un arī pati pārkonvertējās katoļticībā. Iesaistījās draudzē, sāka strādāt Katoļu ģimnāzijā. Līdz krustmeita Ilze Dātava uzaicināja atnākt uz cietuma Mātes un bērnu namiņu. Darboties ar mazuļiem. «Par Dievu jau ar viņiem nerunāju, spēlējos. Bet sāku aizdomāties, ka turpat netālu ir arī sievietes, kurām varētu palīdzēt.» Nu jau 23 gadus Daina vairākas reizes nedēļā dodas uz Iļģuciema sieviešu cietumu, lai tiktos ar ieslodzītajām, rīkotu tikšanās ar garīdzniekiem, koncertus, dažādus pasākumus. Biedrībā Iļģuciema sievietes viņa vada arī vairākus sabiedrības integrācijas projektus.

Iegūt ieslodzīto uzticību nebija vienkārši. Pagāja vairāki gadi, līdz sievietes sāka atvērties, sarunāties. Jo cilvēki cietumā baidās runāt, uztraucas, ka teiktais var pavērsties pret viņiem pašiem. Sievietes baidījušās pat dziedāt līdzi garīgās dziesmas. «Liela daļa cilvēku ir pārliecināti, ka nav dziedātāji. Es par sevi arī domāju.» Bet, kad izdodas sevi pārvarēt un atvērties, kopēja dziedāšana kļūst ne tikai par patīkamu, bet arī atbrīvojošu nodarbi.

Visus šos gadus Daina pati ir mācījusies, ko nozīmē patiesi palīdzēt. Sākumā šķiet, ka labākais, ko vari darīt, ir nesavtīgi dot. Savu laiku, reizēm arī materiāli palīdzēt, atbildēt uz lūgumiem. Bet nereti svarīgāk ir dot otram iespēju. Arī cietumā. Iespēju mācīties, palīdzēt citiem, ieraudzīt pašam sevi citādi, mainīt vērtības. «Viņas man ir iemācījušas pamanīt cilvēka patiesās vajadzības. Atšķirt manipulāciju no īstas nepieciešamības.» Piemēram, jau daudzus gadus ieslodzītās ada zeķes, kas tiek nodotas bērnu slimnīcai, maznodrošinātām ģimenēm, bezpajumtniekiem. «Tas ir gan lietderīgs laika kavēklis, gan iespēja kaut ko dot citiem. Cietumā, kur cilvēki ir zaudējuši visu — brīvību, ģimeni, draugus —, sajūta, ka tomēr vari palīdzēt citam pat tad, kad pašam nekā nav, ir ļoti būtiska.» Cietumos neatrodas mūsu sabiedrības noziedzīgākā daļa, pārliecināta ir Daina. Tur atrodas sabiedrības mazāk aprūpētā, bēdīgākā daļa. Ir jāiegulda ļoti daudz pozitīvā, lai varētu viņus piecelt un panākt viņu atgriešanos sabiedrībā.