Kategorijas: 1 no 2 miljoniem

Daniels Pāls, iemācījies latviski trijos mēnešos

Šoks. Tā hokeja fans Oskars Priede atceras brīdi, kad vilcienā no Bržeclavas uz Bratislavu viņu latviski uzrunāja kāds svešs puisis, tērpies Čehijas valstsvienības hokeja formas fana kreklā. Oskars ar draugu Māri devās uz Bratislavu, kur notiek pasaules čempionāts hokejā, un viņam ap kaklu bija sarkanbalta šalle. Daniels abiem latviešu puišiem pastāstīja, ka jau trešo mēnesi apgūst latviešu valodu un pirms tam esot iemācījies arī lietuviešu. Oskars ar telefonu uzfilmēja īsu video, ko ievietoja Facebook. To pārpublicēja vairāki Latvijas portāli, un komentāros tika slavētas čeha spējas tik ātri iemācīties valodu.

Kad ar videozvanu sazinos ar Danielu, viņš stāsta, ka gribējis čempionātā apmeklēt Čehijas spēles, taču visas biļetes bijušas izpārdotas. Un pirkt vietu VIP sektorā viņš nevarēja atļauties. «Tā es nolēmu atbalstīt Latviju,» stāsta Daniels un piebilst, ka Latvijas un Itālijas spēle nebija izpārdota. «Latvija — uzvara! Sāā-rauj!» Daniels nodemonstrē, kā atbalstījis mūsu hokejistus. «Jūsu fani ir patriotiski! Spēles beigās es arī dziedāju līdzi himnu un biju priecīgs.» 

Danielam ir 19 gadu, viņš mācās ģimnāzijas pēdējā klasē nelielajā Čelakovices pilsētiņā, kas ir apmēram 30 km attālumā no Prāgas. Puisis vēlas studēt starptautiskās attiecības. «Mani vienmēr interesējusi vēsture, it īpaši tuvāko valstu,» viņš saka. Lasot grāmatu par 20. gadsimta vēsturi, viņš saredzējis līdzības starp Latviju un Čehiju. «Kad izlasīju par Baltijas ceļu, es iemīlējos Baltijā: tas mani dziļi aizskāra — sadoties rokās visās trijās valstīs vienlaikus! Par to es cienu baltiešus,» saka Daniels.

Pirms diviem gadiem kādā Prāgas grāmatnīcā viņš pamanīja čehu—lietuviešu vārdnīcu un nopirka. Sāka pašmācības ceļā apgūt lietuviešu valodu. Šā gada februārī iegādājās čehu—latviešu vārdnīcu. «Valodas ir līdzīgas, varbūt tāpēc man izdevies trijos mēnešos to apgūt.» Latviešu valodai esot vieglāka izruna nekā lietuviešu, un daudz līdzīgu vārdu kā vācu valodā. Daniels brīvi runā angliski, vāciski un ungāriski, jo viņa vectēvs dzimis pie Slovākijas un Ungārijas robežas. «Latviski man ir grūti izrunāt «šaursliežu dzelzceļš».» Lai nu kurš to būtu teicis, taču ne jau čehs, kura valoda visa izklausās kā šaursliežu dzelzceļš! Daniels smejas: «Jā, arī čehiski izrunāt «šaursliežu dzelzceļu» man ne vienmēr izdodas bez aizķeršanās: úzkorozchodná železnice

Kad pirms nedēļas Latvija spēlēja ar Čehiju, par ko Daniels fanojis? «Par skaistu hokeju. Indrašis, Dārziņš — skaisti vārti! Žēl, ka nevarēja būt neizšķirts.»

Elizabete Motšmane un Madara Meļņika, strādā Bundestāgā

Speķpīrāgi! Un pie sienas sena Livonijas karte un fotogrāfija ar Susējas muižu! Madara savulaik bija izbrīnīta, viesojoties Bundestāga deputātes Elizabetes Motšmanes dzīvoklī Berlīnē. Tagad Madara otro mēnesi ir viņas palīdze. Deputātes senči ir no Latvijas. 

Rīgā Madara strādāja Sorainen advokātu birojā, viņai ir maģistra grāds jurisprudencē, Erasmus programmā studējusi Zalcburgā un Berlīnē. Kā studente dodoties ekskursijā pa Vācijas parlamentu, viņa aizdomājās par tābrīža Bundestāga prezidenta Norberta Lammerta teikto: «Šī ir māja, kurā pukst demokrātijas sirds — vai nepukst nemaz.» Madara gribēja labāk saprast Vācijas vēsturi, kā arī mediju un konstitucionālās tiesības, tāpēc viņa pieteicās starptautiskai Vācijas parlamenta stipendijai, kas 38 valstu pārstāvjiem nodrošina piecu mēnešu praksi Bundestāgā. «Paveicās, ka man «iedalīja» Motšmanes kundzi,» saka Madara. Viņa ir pirmā latviete, kura praktizējas pie Bundestāga deputātes.

Gaiši debeszilā kostīmā tērpto Motšmanes kundzi Facetime sazvanu darbdienas rītā. «Mani vecvecāki ir no Latvijas,» saka kundze. Vectēva krusttēvs Balduins fon Disterlo bijis baltvācu jurists, Latvijas Senāta (Augstākās tiesas) senators un 1928. gadā Latvijas tieslietu ministrs. Balduins nomira 1937. gadā Rīgā. Deputātes vectēvs devās no Latvijas uz Vāciju jau pirms kara, 1913. gadā, un gadu vēlāk tur piedzima Elizabetes tēvs Frīdrihs Karls Barons fon Disterlo, kurš Vācijā iepazinās ar nākamo sievu Renāti. Ģimenē uzauga trīs bērni. «Tēvs daudz stāstīja par Latviju un cerēja, ka kāds no bērniem atgriezīsies viņa dzimtenē,» stāsta Elizabete, kas dzimusi Lībekā. 

Speķpīrāgu recepte ir dzimtas mantojums, un viņa labi zina, kādu speķi meklēt vācu bodēs. Pie pīrāgiem kundze mēdz pacelt glāzi vodkas, lai arī zina, ka tā nav latviskas izcelsmes. «Priekā!» viņa latviski saka. Deputāte Motšmane cer, ka pēc pāris gadiem, kad aizies pensijā, Latvijā viesosies vairāk un varbūt atjaunos kādu īpašumu vecvecāku dzimtajā Susējā, kur gan ir tikai drupas un vecvecāku kapi. 

Elizabetei ir trīs bērni un astoņi mazbērni un vairākas reizes gadā dažādos sastāvos viņi dodas uz Latviju. «Biju simtgades Dziesmusvētkos, tas bija fantastiski! Es tā mīlu Latviju! Ainavas, cilvēkus, atmosfēru!» deputāte sasit plaukstas. Viņas darbs Bundestāgā ir kultūras un mediju jomā, pētījumi par minoritātēm. Motšmane ir sieviešu tiesību aizstāve, un nupat angliski iznākusi viņas grāmata par sievietēm ārpolitikā, kas nodrukāta Latvijā.

Madara stāsta, ka deputāte izmanto katru iespēju, lai aizstāvētu Latvijas intereses, piemēram, darbojoties Die Deutsch-Baltische  Gesellschaft, organizācijā, kas apvieno vāciešus, kuru saknes ir Igaunijā un Latvijā. «Jūs savā valstī esat izdarījuši lielu darbu, un tas maksājis daudz, taču attīstība ir acīmredzama. Man prieks, ka Latvija ir daļa no Eiropas. Ceru, ka jūsu zemē nekad nenotiks tas, kas Ukrainā,» saka deputāte. 

Viņa atgādina par Eiropas Parlamenta vēlēšanām nākamnedēļ. «Viens tu neesi nekas. Vācija viena pati būtu 1% pasaules. Latvija tātad 0,0001. Bet Eiropa kopā ir 7% pasaules!»

Ramona Poreitere, mācās programmēt

Kad nesen Latvijas skolēniem notika programmēšanas sacensības Clever Cup, atklājās, ka no 15 finālistiem 14 ir zēni un tikai viena meitene. Ramona Poreitere (14), Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas 7. klases skolniece. Godalgotā vieta viņai netika, bet tas arī nebija meitenes mērķis. Šīs sacensības, kurās pirmās trīs kārtas notiek neklātienē un tikai finālā labākie ierauga cits citu vaigā, Druvas vidusskolas skolotājs Normunds Svētiņš rīko īstiem programmēšanas faniem. Viņiem vislielāko prieku sagādā pats programmēšanas process. 

Ramona stāsta — Clever Cup neklātienes kārtās bija pa kādam vieglam uzdevumam, turpretim finālā tādu nebija. Ramona sāka ar saprotamākajiem, sarežģītākos atstājot uz beigām. «Programmēšanā man patīk, ka var redzēt — ir, pēc kā tiekties!» saka Ramona, kura, tāpat kā daudzas mūsdienu meitenes, teikumus beidz jautājošā intonācijā. It kā gaidītu teiktajam apstiprinājumu. Tomēr matemātikā un programmēšanā viņai nepatīk, ja kāds saka priekšā. 

Par programmēšanu sākusi interesēties 8—9 gadu vecumā, apguvusi to tehniskās jaunrades namā Annas 2, Raivja Ieviņa nodarbībās. «Sāku ar Scratch programmēšanas valodu, pēc tam ķērāmies pie citām, un tās mani aizrāva aizvien vairāk,» saka Ramona. Kopš pagājušā gada pilnveido savas prasmes Ieviņa izveidotajā Pirmajā programmēšanas skolā, visbiežāk izmantojot C++ programmēšanas valodu. 

Šogad Ramona ar dažiem klasesbiedriem piedalījās Latvijas skolu atvērto datu hakatonā. Komanda izstrādāja lietotni Rindojies.lv, lai telefonā varētu paskatīties, cik gara ir rinda Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas ēdnīcā. «Uzstādījām skolas gaitenī sensorus, kas gan neskaita cilvēkus, bet ļauj kā diagrammā redzēt, cik rinda ir gara — maza, vidēja vai liela,» stāsta Ramona. Lietotne hakatonā dabūjusi 2. vietu.

Ramona pazīst daudzas meitenes, kas aizraujas ar programmēšanu. Tomēr pētījumā Women ir Tech: the Facts konstatēts, ka IT nozarē tikai 25% ir sievietes. «Esmu domājusi, kāpēc tā, bet izdomāju — kamēr vien cilvēks dara to, kas viņam patīk, dzimumam nav nozīmes,» saka Ramona. 

Kad viņa pastāsta, ka iet arī Apdāvināto bērnu fakultatīvajā skolā, kur padziļināti un interesantāk nekā skolā var apgūt mācību vielu, ka gājusi mūzikas skolā un joprojām aizraujas ar orientēšanos, saprotu, cik plašs ir meitenes interešu loks. Kādi ir tuvākie mērķi? «Mācīties. Protams, sasniegumi ir forši, bet galvenais, lai man būtu interesanti,» atbild Ramona. «Vēl ir tas jautājums — kas es būšu, kad būšu liela?» Bet es to Ramonai neuzdevu. «Vienalga — tas ir šausmīgs jautājums,» attrauc Ramona. Tāpēc, ka atbildi viņa vēl nezina.

Logans Džordžs un Stīvens Jangs, dzīvības glābēji

No Lielvārdes uz Rīgu ar vilcienu — tāds bija divu ASV karavīru plāns 25. martā, agrā pirmdienas rītā. Logans Džordžs un Stīvens Jangs ASV armijā ir mediķi un kopš janvāra pilda dienesta pienākumus operācijā Atlantic Resolve. Gada sākumā Latvijā ieradās vairāk nekā 100 karavīru no ASV, kuri ar 13 helikopteru atbalstu pilda dienesta pienākumus Nacionālo bruņoto spēku aviācijas bāzē Lielvārdē, lai stiprinātu reģionālo drošību un apliecinātu ASV ieguldījumu NATO dalībvalstu drošībā.

«Mēs braucam uz Rīgu reizi vai divas mēnesī. Todien nebijām ģērbti uniformās, jo bija brīvdiena. Sēdējām viens otram pretī. Stīvens pēkšņi pielēca kājās. Kādam vīrietim bija kļuvis slikti. Negadījums notika man aiz muguras, tāpēc Stīvens to pamanīja pirmais. Cilvēki apkārt bija panikā — nervozi, skaļi. Vagons — pilns,» atceras Logans. Stīvens paspēja noķert no krēsla krītošo apmēram 60 gadus veco vīrieti. Karavīrs lēnām noguldīja viņu uz grīdas drošā, stabilā pozā un lūdza Loganu izsaukt neatliekamo palīdzību. Abi rīkojās mierīgi un pārliecinoši, jo ir īpaši mācīti palīdzības sniegšanai ārkārtas situācijās.

Vīrietim sākās krampji, un amerikāņi sniedza pirmo palīdzību. Lēkme bija ilga, Stīvens lēš, ka aptuveni vienpadsmit minūtes. Karavīri veica sirds netiešo masāžu un elpināšanu un centās noturēt kungu pie samaņas. Tas bija svarīgi, kamēr ieradās neatliekamā palīdzība. Kas tieši par vainu bija vīrietim, Logans nezina. «Neviens ar mums pēc tam nav sazinājies, un vienīgais, ko varu teikt, — tā vīrieša drēbes dvakoja pēc alkohola. Bet man vienalga, cilvēks ir cilvēks, un dzīvība jāglābj,» saka Logans.

Ieradušies Rīgā, abi devās pusdienot. «Pirmais, ko darījām, — nomazgājām rokas,» smejas Logans. Līdz šim sabiedriskajā transportā viņi nevienu nebija glābuši. «Aizraujoši! Un mēs bijām laimīgi palīdzēt!» saka Logans un stāsta, ka par paveikto esot lepna viņa sieva un četri bērni Amerikā.

Abiem kareivjiem Latvijā iepatīkas aizvien vairāk. Sākumā cilvēki šķituši noslēgti un ziema —  nebeidzama, taču mēneša laikā viss mainījies. «Visi ir tik izpalīdzīgi! Mūs uzņem lieliski, un ēdiens ir garšīgs. Latvijai neatkarības dienā es novēlu izaugsmi un apjaust armijas vērtību. Un tā ir —  miers. Nav nekā svarīgāka pasaulē.»

Zane Apiņa, zirgu masiere

Sapnis par zirgiem Zanei bija jau bērnībā. Tomēr jāšanas sports ir dārgs. Ģimenei tādu līdzekļu nebija. Tikai mācoties vidusskolā, klasesbiedrene pastāstīja, ka netālu no Zanes mājām — Langstiņos — ir staļļi. Izrādījās, ka iespēja jāt ar zirgu tur nav tik dārga. Turklāt, ja palīdzēja darbos, varēja to darīt biežāk. Studiju laikā staļļa saimnieki Zanei uzticēja vienu zirgu. Un viņa sāka strādāt par zirgkopi. 

Zirgs bija stīvs, ne pārāk labi kustējās, un Zane meklēja iespējas, kā palīdzēt. «Gūglēju un sapratu, ka ārzemēs zirgu masieris ir normāla profesija.» Latvijā tobrīd neviena šāda speciālista nebija. Zane izmācījās par cilvēku masieri un devās uz Vāciju, lai strādātu par jātnieka palīgu un nopelnītu naudu zirgu masāžas kursiem ārzemēs. «Pēc tam to pašu darīju Anglijā, tur arī sāku mācīties.» Atgriežoties Latvijā, viņa vēl turpināja strādāt arī staļļos. Taču nu jau trīs gadus zirgu masāža ir Zanes pamatnodarbošanās.

Pēdējos laikā parādījušies vēl citi zirgu masieri, tomēr šādas profesijas klasifikatorā joprojām nav. Uzņēmuma darbības sfēra reģistrēta kā citi neklasificēti profesionālie pakalpojumi, smejas Zane. Un algu viņa var saņemt vienkārši kā sava uzņēmuma vadītāja, nevis speciāliste.   

Cilvēki, kuriem jāšana ir hobijs, profesionāli sportisti un sporta amatieri, uzskaita Zane. Klienti ir visdažādākie. Masiera palīdzība noder katram zirgam, jo jāšana ar jātnieku nevienam dzīvniekam nav dabisks stāvoklis. Vispatīkamāk, ja cilvēks zvana un saka, ka vēlas tikai noteikt zirga vispārējo veselības stāvokli, nevis meklē masiera palīdzību tikai dažas nedēļas pirms mačiem, jo zirgs vairs nav spējīgs normāli pastaigāt. 

Ar spēku te neko nav iespējams panākt. Cilvēkam var pateikt, ka sāpēs un nepieciešams atslābināties, turpretim zirgs spēcīgām kustībām tikai pretosies un sasprings vēl vairāk. Zirgus jau tā masēt ir grūtāk nekā cilvēkus, jo viņu ķermeņi ir stingrāki, cietāki. «Ir dažādas vieglu pieskārienu tehnikas, kas ļauj tikt galā ar saspringumu.» Darbs ar dzīvnieku norit lēnām. Turklāt zirga ķermeņa daļas, kurās muskuļu ir mazāk, netiek masētas. Tāpēc darbs ar dzīvnieku ir ilgstošs, progresu var pamanīt pēc vairākām sesijām.

Speciālistam ir jāsaprot zirga reakcijas, jo atšķirībā, piemēram, no suņiem, zirgi nav ekspresīvi dzīvnieki. «Zīmes, ko dzīvnieks parāda, reizēm nav tik viegli nolasīt.» Dažreiz vienīgā pazīme, kas liecina par to, ka zirgs ir atbrīvojies, ir lēnāks elpas ritms. Lai zirgus iepazītu, ar viņiem jāstrādā gadiem.

Katra darba diena ir citāda, Zane cenšas laiku saplānot tā, lai pietiktu arī savam zirgam, pie kura uz staļļiem Baldonē viņa no Rīgas brauc vismaz trīsreiz nedēļā, un draugam Reinim. Gvidons bija viņa zirgs. Kad Zane ar abiem iepazinās, zirgam bija pieci, bet pašlaik ir jau 11 gadu. Pirmos divus viņš bija pavadījis nepiemērotos apstākļos pie citiem saimniekiem, tāpēc zirgam bija nepieciešamas papildu rūpes. Pēc rakstura Gvidons ir ļoti pieņemošs — atvērts pret cilvēkiem, mierīgs. «Dzīvnieks ir labākais, kas cilvēkam var piederēt. Viņš sniedz tik lielu prieku!» Zanei un Reinim ir arī divi kurti. Un arī Zanes nākotnes plāni saistīti ar suņiem — vasarā viņa Rīgā plāno atvērt suņu masāžas salonu.

Zanda Zariņa, rekonstruē vēsturiskos tērpus

Ja pieteiksities viesos Lielvircavas muižā, iespējams, Zanda jūs sagaidīs, tērpusies kādā no pašas darinātajām kleitām. Kā 19. gadsimta muižas pārvaldniecei Zandai apmeklētāji bieži vaicā — vai gribētu dzīvot pirms gadiem 150—200? «Nē! Cik daudz sieviešu, par spīti tā laika sliktajai medicīnai, slaidāka vidukļa dēļ gribēja izoperēt sev ribu un rezultātā nomira! Cik sieviešu nomira dzemdībās, cik bērnu — jau bērnībā!» Zanda ir reāliste, nevis sapņotāja. Tomēr kā vēsturisko tērpu rekonstruktori viņu aizrauj tieši 19. gadsimts — laiks, kad drēbnieki, šuvējas, mežģīņu darinātājas, cepurnieki un cilindru meistari rūpīgi veidoja neiedomājami sarežģītas un smalkas lietas.

Doma darināt vēsturiskos tērpus Zandai radās 2013. gadā, kad viņa strādāja Lielplatones muižā, kas celta 19. gadsimtā. Īpaši viņu ieinteresēja tā dēvētais turnīra stils, kurā kleitai ir karkasveida groziņš uz tērpa sēžas daļas. Kad Zanda pasaka «Anna Kareņina», visiem uzreiz kļūstot skaidrs, ko nozīmē turnīra mode. Lai iemācītos ko tādu uzšūt, Zanda apguva drēbnieka amatu, gāja praksē pie Rundāles pils rokoko stila speciālistes Jeļenas Forstes, līdz pēdējam burtam izstudēja mākslas vēsturnieces Edītes Parutes Stila un modes enciklopēdiju un desmitiem Anglijā izdotu modes vēstures grāmatu. Bija jāpaiet četriem gadiem, līdz Zanda juta, ka zina un prot pietiekami daudz, lai par godu Elejas muižas atjaunotā tējas namiņa atklāšanai uzšūtu 19. gadsimta Gibsona stila meitenes tērpu. «Tas ir aktīvas sievietes tērps ar vīrieša apģērbam raksturīgām detaļām, piemēram, kreklu un žaketi,» paskaidro Zanda. 

Kā pirmo tērpu uzšuva, izvirzot sev visaugstākās prasības, tā arī visus nākamos. Tagad, kad Zanda kopā ar svaini Ramonu Zariņa nodibinājušas uzņēmumu Zarina&Zarina Historical Sewing, 19. gadsimta tērpu piegrieztnes viņa pasūta internetā no Anglijas, tāpat kā tam laikam raksturīgos zīda, kokvilnas, vilnas un citus audumus. Neviena vīle virspusē nedrīkst būt redzama, pilnīgi visas tērpa malas ir apstrādājamas. 

Pagājušajā gadā Zanda kopā ar Ramonu uzšuva četrus tērpus: Vilces muižai sievietes turnīra stila pastaigu tērpu, Lielvircavas muižai baroneses Kornēlijas fon Hānas portretā redzamās kleitas repliku, jaunu Gibsona stila meitenes tērpu Elejas tējas namiņam un turnīra stila balles vakartērpu. Iegūta pietiekami liela pieredze, lai Zanda secinātu, ka īpaši sarežģītas ir jūgendstila kleitas, kas var izskatīties kā viens tērps, bet sastāv no vairākām apģērba detaļām, un katrai var būt desmitiem kniedīšu, āķīšu vai podziņu. Skaidrs, ka sievietei vienai pašai nav bijis iespējams ko tādu ne uzvilkt, ne novilkt — 19. gadsimtā katrai dāmai bija ģērbēja.

Maikls Perdī, rīko festivālu Rīga Pours

Pārkāpjot slieksni Maikla alus vietā Beerfox Stabu ielā, paziņoju saimniekam, ka alus man negaršo, tāpēc būšu atturīga savā vērtējumā. «Nekas, es jau negrasos pārliecināt par to, ka alus — tā tik ir manta!» saka Maikls Perdī, un viņa valoda skan tik amerikāniski, ka uzreiz jājautā — no kura štata viņš atbraucis? No Aiovas, un pirms sešiem gadiem no Amerikas pārcēlās uz Latviju, mīlas jūtu vadīts. Pēc diviem gadiem atvēra savu mazo alus bodīti. Šīs nedēļas nogalē, piektdien un sestdien, Maikls rīko pirmo Riga Craft Beer festivālu Rīga Pours, kas notiks pilsētas bāros un RISEBA Arhitektūras un mediju centrā H2O Pārdaugavā. 

«Būs daudz mazo brūvētāju no Eiropas un Amerikas, būs daudz alus,» saka Maikls, kuram amatalus (craft beer) ir sirdslieta. Pēc profesijas viņš ir piensaimnieks, un ģimenei Amerikā pieder liela ferma, kurā Maikls ilgus gadus strādāja. Tad, ceļodams pa pasauli, viņš nobāzējās Gruzijā, sākdams tūrisma biznesu, taču kādā reizē Rīgā satika savu tagadējo draudzeni Ievu.

Lai kā man neinteresētu alus, veikaliņā pieploku pie etiķetēm. Tās ir tik brīnumainas! Vietējā alus darītāja Malduguns etiķete ar rozīgo dāmu, kuras krūtis visriņķī apkļauj koši dzeltenas bizes, solidarizējas ar kāda amerikāņu alus etiķeti, kur viļājas plika dāma ar lauvas galvu un vēl pāris rozā un violetu būtņu. Šis nav plaša patēriņa alus, tāpēc ir dārgāks.

Ideja par festivālu Maiklam radās pērn, kad viņš no alus darītavas Labietis īpašniekiem uzzināja, ka viņi šogad negrasās rīkot amatalus festivālu. Piekusuši. «Tas bija jauks pasākums Piena kvartālā, kur tikās visi mazo brūžu vadītāji un alus cienītāji, un man šķita, ka to tā nevar atstāt,» stāsta Maikls. Kopā ar Sergeju no Alus celles un Gļebu no Bears.lv, un vēl aluszini Andri Rasiņu nolēma organizēt Rīga Pours. «Gribu, lai Rīga alus pasaules kartē izskatās labi,» saka Maikls. Visi četri vīri izveidojuši karti, kuros 12 Rīgas bāros piektdien varēs nogaršot 68 dažādus alus. 

Sestdienas vakarā H2O viss būs vienkopus: gan alus, gan brūvētāji, gan bāra cienīga atmosfēra. «Mūsu festivāla galvenā ideja ir svinēt alu,» smaida Maikls. Ar ko atšķiras labs alus no slikta? «Slikts ir tas koši dzeltenais un putojošais, ko dzert tikai vasarā, taču labs ir svaigs, tīrs eils ar apiņu garšu. Tāds, lai dzertu katru dienu. Tas nesāp,» Maikls uzsit sev pa vēderu, rādot, ka viņam nav liels alus vēders. No laba alus tāds nerodoties. «Jā, es kādu alu nogaršoju katru dienu. Kā gan citādi var izvilkt Latvijas tumšos deviņus mēnešus!»

Kristaps Auzāns, Ziedoņa istabu izveidotājs

Renārs Kaupers sit Kristapam uz pleca. Mūziķis tikko Ziedoņa muzejā izgājis jaunatklāto izlaušanās istabu un tās autoram Kristapam saka: «Brīnišķīgs saturs! Kā man patīk tas prāta stāvoklis, kad visā mēģini saskatīt kādu loģiku!» Kristaps pateicas un stāsta, ka arī pašam darbs šķiet izdevies, jo baidījies, ka tik nav par grūtu, vai par vieglu. Ziedoņa muzeja ziemas rezidencē Rīgā, Sporta ielā 2, fonds Viegli sarūpējis trīs izlaušanās istabas, katra no tām veido priekšstatu par kādu Ziedoņa pasaku: Suns Funs un vējš, Kroko un Dils, Poga.

«Spēlēties» baušķenieks Kristaps sāka, studējot vadības zinības Ventspilī. Filozofijas lekcijas viņu garlaikoja, tāpēc ar kursabiedru spēlēja datorspēles. Pasniedzēja pamanīja un aizrādīja. Nācās domāt citu laika kavēkli. «Sāku uz papīra taisīt dažādus loģikas uzdevumus, un kursabiedri tos gribēja risināt,» atceras Kristaps. Daudzus viņš izdomāja, būdams Erasmus apmaiņas programmā Norvēģijā, un piedāvāja tos spēļu izdevējiem Brain Games Latvijā. Patlaban Kristapa uzdevumus pērk pat Ķīnā, Amerikā un Francijā. Gatavais prāta mežģis ir viņa izdomātā kāršu spēle Logic Cards, ko arī izdevis Brain Games. «Tieši viņi mani ieteica kādam cilvēkam, kurš meklēja palīgus, lai uztaisītu izlaušanās istabas Austrijā, Bādgasteinā. Lai slēpotājiem vakaros ir, ko darīt. Būdams avantūrists, teicu: jā, darām,» Kristaps atceras savu pirmo pieredzi. Tēma bija izlaušanās no grāfienes lepnās istabas.

Gada sākumā Kristapu uzrunāja fonda Viegli cilvēki un aicināja veidot izlaušanās istabu, dodot pilnīgu brīvību Ziedoņa pasaku izvēlē. Kristaps sāka lasīt dzejnieka darbus un izvēlējās stāstus, kuros ir daudz tēlu. «Kroko Dila garāžai pat savedu daudzus un dažādus dzelžus no vectēva garāžas.» Māksliniece Renāte Bāliņa ar tiem iekārtoja vienu no istabām.

Izlaušanās spēle iecerēta 5.—9. klases skolēniem. Katram uzdevumam ir literārais teksts, kas ļauj tuvāk iepazīt dzejnieka daiļradi. «Zināju, kā veidot uzdevumus, jo pats trīs gadus esmu bijis skolotājs,» saka bijušais matemātikas skolotājs, kurš Iespējamo misiju «izgāja» Dobeles Valsts ģimnāzijā.

«Kas ir laba izlaušanās istaba? Dažādi āķīgi uzdevumi, un vēl jābūt sajūtai, ka ir pietiekami grūti, tomēr iespējams iziet. Tas ir stāsts par naratīvu. Ieej un izbaudi katru mazo dopamīna devu, ka atrisini uzdevumu,» saka Kristaps. Idejas viņš pieķeksē kladē, braucot ar vilcienu no Jelgavas uz Rīgu. Pašlaik viņš izstrādā trīs galda spēles pasaules tirgum, taču Kristapa ikdienas darbs ir Jaunatnes starptautisko programmu aģentūrā koordinēt starptautiskus projektus, piemēram, nupat sarūpējis treniņu Latvijas skolotājiem ar virtuālās realitātes brillēm.

Rolfs Vendiņš, labākais kāzu fotogrāfs

Kailas līgavas krūtis?! Ieskatoties bildē vērīgāk, kļūst skaidrs, ka tas ir manekens, no kura vedējmāte ņem nost līgavas kleitu. «Man tas manekens iepatikās uzreiz,» atceras Rolfs Vendiņš, kurš nupat ieguvis labākā kāzu fotogrāfa titulu. Viņš saņēma augstāko novērtējumu no kopumā 73 dalībnieku iesūtītajiem 1087 darbiem Latvija Kāzu fotogrāfu asociācijas konkursā. Viena no Rolfa bildēm tapusi pie baznīcas Lielvārdē pagājušajā vasarā — tajā redzama līgava, kura pacēlusi kleitu augšup, jo ārā līst. Tēvs virs viņas galvas tur lietussargu. «Latviešu līgavas radušas pie mainīgajiem laika apstākļiem, un parasti bagāžniekā ir lietussargs un maiņas apavi. Tāpat kā man,» saka Rolfs. Kāda cita godalgotā bilde ir ar atspulgu automašīnā, kurā nedaudz redzams pats fotogrāfs un līgava, taču Rolfam būtiskākais šķiet tas, ka uzvarējis specbalvā Labākais kāzu stāsts — viena jaunā pāra kāzu diena fotogrāfijās. 

«Kāzas es bildēju kā reportāžas, man nepatīk nekas inscenēts un pozēts,» stāsta Rolfs. Pirms gadiem divdesmit kāzu foto saistījās ar kopbildi salonā, bet līdz ar digitālo kameru attīstību fotogrāfa darbs kāzās kļuvis krietni nozīmīgāks un ilgāks. Darbs sākas ar līgavas pošanos un beidzas mičošanā. «No visām četrpadsmit darba stundām tikai vienu veltu fotosesijai, pārējā laikā ķeru mirkļus,» stāsta fotogrāfs. Patlaban kāzas vairāk esot pakārtotas tam, lai taptu skaisti video un foto. «Lai labi izskatās. Dzīvojam taču Instagram laikmetā. Manuprāt, mierīgi varētu iztikt bez krāsainajiem dūmiem, un kāzas tāpat būtu foršas. Taču jaunie pāri ļoti seko tendencēm, un varu droši teikt, ka arī kāzu fotogrāfi,» saka Vendiņš. 

Rolfs dzimis Alūksnē, un viņa vecāki ir muzikanti. Tātad kāzās dzīvojies kopš bērnības. Izstudējis augstskolā tiesību zinātni, viņš strādāja valsts iestādē. Nepatika. Pirms desmit gadiem paralēli ierēdņa darbam sāka bildēt kāzas, un iepatikās. «Lēnām iesūca. Spēru soli bezdibenī, pametu ierēdņa darbu,» Rolfs atceras brīdi pirms septiņiem gadiem. Līdz šim viņa dzīves ritms ir pamatīgi nostrādāt no maija līdz septembrim un ziemā uzspodrināt fotografēšanas prasmes, sekot tendencēm un bildēt pasākumus. «Man ir trīs bērni, tātad ir, ko darīt: vedu uz dārziņu un esmu kopā, kad slimo.»

Dažus mācītājus Rolfs redz reizi mēnesī, un viņu teikto jau zina no galvas, taču tas negarlaiko. Arī jaunā pāra sveikšana ne, lai arī reizēm viesu ir ap 80 un darbība ilgst ap pusstundu. Rolfs to dēvē par meditatīvu procesu. «Kāzas — tas ir mans. Ļoti patīk ķert kadru. Jūtos kā tāds mednieks vai makšķernieks. Tāds «draivs»!» Pats var fotografēt, kā vēlas, neviens nesaka priekšā, kas un kā jādara. Pats sev saimnieks. Jo ilgāk Rolfs bildē, jo prasīgāks pret sevi kļūst. «Nav jēgas, ja nedari ar pilnu atdevi un mīlestību. Tad arī bilde nebūs laba.»

Elīna Briede, japāņu valodas runas konkursa uzvarētāja

Elīnas trauslajam stāvam un klusinātajai balsij piestāv iekšupvērstā japāņu kultūra. Pirms pieciem gadiem, sākot mācīties Rīgas Kultūru vidusskolā, meitene izvēlējās apgūt spāņu un japāņu valodu. Par ilgstošu aizraušanos kļuva otrā. Sākumā pat ne Austrumu valsts fascinējošās kultūras, bet pašas valodas skaistuma dēļ. Gadu gaitā interese tikai pieauga, un, beidzot vidusskolu, Elīna izvēlējās Āzijas studijas Latvijas Universitātē. Šobrīd viņa studē otrajā kursā, cer iegūt Japānas valdības stipendiju mācībām Japānā un arī savu profesionālo nākotni saista ar japāņu valodas lietošanu.

Pirmo ceļojumu uz Japānu Elīna saņēma balvā par piedalīšanos mācību konkursā, vēl esot vidusskolā. Un arī par uzvaru XVIII Latvijas japāņu valodas runas konkursā viņa saņēmusi ceļazīmi uz Japānu. Šajā ceļojumā viņa gribētu vairāk iepazīt dabu, kāpt kalnos un lietot dzīvē valodas zināšanas. Taču iespēja aizbraukt uz Japānu nebija iemesls, kāpēc Elīna piedalījās šajā konkursā. Dalība tajā var vairot viņas izredzes iegūt Japānas valdības stipendiju studijām. Turklāt to, ka viņa runās par ātrās modes un masu produkcijas ētiskajām problēmām, kas Elīnu ļoti interesē, viņa bija nosapņojusi vēl pirms pieteikšanās konkursam.

Lai gan konkursā piedalījās arī puisis, kurš Japānā nodzīvojis gadu un brīvāk spēja sarunāties, tieši Elīnas stāstījums saņēma visaugstāko novērtējumu. Pēc uzstāšanās pat Japānas vēstnieks bija pienācis aprunāties ar Elīnu par viņas izvēlēto tēmu. «Japānā ētiskā iepirkšanās cilvēkiem ir svarīga, un man bija prieks, ka varēju padot šo ziņu tālāk.»

Jau vidusskolā Elīna aizrautīgi mācījās japāņu valodu gan stundās, gan pati meklēja informāciju un papildu iespējas. Reiz pat ģimenes viesībās vidusskolniece izvēlējās kopējo jautrību nomainīt pret trenēšanos hieroglifu rakstībā blakusistabā. «Japāņu valodas gramatika nav tik ļoti grūti apgūstama, vissarežģītākais ir tieši hieroglifi — ķīniešu rakstzīmes,» stāsta Elīna. Japāņu valodā tiek izmantoti ne tikai vairāk nekā divtūkstoš hieroglifu, kuriem turklāt iespējami vairāki lasījumi, bet arī divu veidu alfabēti — hiragana un katakana. Viens savulaik radies palīgvārdu atveidošanai, otrs — hieroglifu transkripcijai.

Bet plašāka interese par Austrumu valsts kultūru un tradīcijām viņai radās pirms četriem gadiem, pirmā ceļojuma laikā. «Toreiz mani ļoti ieinteresēja Japānas kultūra — daudz varam no tās mācīties.» Japāņiem raksturīga, piemēram, ārkārtīga cieņa ne tikai pret līdzcilvēkiem, bet arī pret apkārtējo vidi, dabu. Japānā uz ielas neredzēs zemē nomestus atkritumus, bet tajā pašā laikā nav arī atkritumu urnu — japāņi visu nevajadzīgo aiznesīs uz mājām, lai sašķirotu. Mazākā Japānas sabiedrības šūna ir nevis indivīds kā Rietumos, bet plašāka grupa, ģimene, saime. Tāpēc attieksme pret cilvēkiem atšķiras, personīgās intereses neliekot pirmajā vietā. Tās ir vērtības, kas kļuvušas svarīgas arī Elīnai.