Kategorijas: 1 no 2 miljoniem

Rolfs Vendiņš, labākais kāzu fotogrāfs

Kailas līgavas krūtis?! Ieskatoties bildē vērīgāk, kļūst skaidrs, ka tas ir manekens, no kura vedējmāte ņem nost līgavas kleitu. «Man tas manekens iepatikās uzreiz,» atceras Rolfs Vendiņš, kurš nupat ieguvis labākā kāzu fotogrāfa titulu. Viņš saņēma augstāko novērtējumu no kopumā 73 dalībnieku iesūtītajiem 1087 darbiem Latvija Kāzu fotogrāfu asociācijas konkursā. Viena no Rolfa bildēm tapusi pie baznīcas Lielvārdē pagājušajā vasarā — tajā redzama līgava, kura pacēlusi kleitu augšup, jo ārā līst. Tēvs virs viņas galvas tur lietussargu. «Latviešu līgavas radušas pie mainīgajiem laika apstākļiem, un parasti bagāžniekā ir lietussargs un maiņas apavi. Tāpat kā man,» saka Rolfs. Kāda cita godalgotā bilde ir ar atspulgu automašīnā, kurā nedaudz redzams pats fotogrāfs un līgava, taču Rolfam būtiskākais šķiet tas, ka uzvarējis specbalvā Labākais kāzu stāsts — viena jaunā pāra kāzu diena fotogrāfijās. 

«Kāzas es bildēju kā reportāžas, man nepatīk nekas inscenēts un pozēts,» stāsta Rolfs. Pirms gadiem divdesmit kāzu foto saistījās ar kopbildi salonā, bet līdz ar digitālo kameru attīstību fotogrāfa darbs kāzās kļuvis krietni nozīmīgāks un ilgāks. Darbs sākas ar līgavas pošanos un beidzas mičošanā. «No visām četrpadsmit darba stundām tikai vienu veltu fotosesijai, pārējā laikā ķeru mirkļus,» stāsta fotogrāfs. Patlaban kāzas vairāk esot pakārtotas tam, lai taptu skaisti video un foto. «Lai labi izskatās. Dzīvojam taču Instagram laikmetā. Manuprāt, mierīgi varētu iztikt bez krāsainajiem dūmiem, un kāzas tāpat būtu foršas. Taču jaunie pāri ļoti seko tendencēm, un varu droši teikt, ka arī kāzu fotogrāfi,» saka Vendiņš. 

Rolfs dzimis Alūksnē, un viņa vecāki ir muzikanti. Tātad kāzās dzīvojies kopš bērnības. Izstudējis augstskolā tiesību zinātni, viņš strādāja valsts iestādē. Nepatika. Pirms desmit gadiem paralēli ierēdņa darbam sāka bildēt kāzas, un iepatikās. «Lēnām iesūca. Spēru soli bezdibenī, pametu ierēdņa darbu,» Rolfs atceras brīdi pirms septiņiem gadiem. Līdz šim viņa dzīves ritms ir pamatīgi nostrādāt no maija līdz septembrim un ziemā uzspodrināt fotografēšanas prasmes, sekot tendencēm un bildēt pasākumus. «Man ir trīs bērni, tātad ir, ko darīt: vedu uz dārziņu un esmu kopā, kad slimo.»

Dažus mācītājus Rolfs redz reizi mēnesī, un viņu teikto jau zina no galvas, taču tas negarlaiko. Arī jaunā pāra sveikšana ne, lai arī reizēm viesu ir ap 80 un darbība ilgst ap pusstundu. Rolfs to dēvē par meditatīvu procesu. «Kāzas — tas ir mans. Ļoti patīk ķert kadru. Jūtos kā tāds mednieks vai makšķernieks. Tāds «draivs»!» Pats var fotografēt, kā vēlas, neviens nesaka priekšā, kas un kā jādara. Pats sev saimnieks. Jo ilgāk Rolfs bildē, jo prasīgāks pret sevi kļūst. «Nav jēgas, ja nedari ar pilnu atdevi un mīlestību. Tad arī bilde nebūs laba.»

Elīna Briede, japāņu valodas runas konkursa uzvarētāja

Elīnas trauslajam stāvam un klusinātajai balsij piestāv iekšupvērstā japāņu kultūra. Pirms pieciem gadiem, sākot mācīties Rīgas Kultūru vidusskolā, meitene izvēlējās apgūt spāņu un japāņu valodu. Par ilgstošu aizraušanos kļuva otrā. Sākumā pat ne Austrumu valsts fascinējošās kultūras, bet pašas valodas skaistuma dēļ. Gadu gaitā interese tikai pieauga, un, beidzot vidusskolu, Elīna izvēlējās Āzijas studijas Latvijas Universitātē. Šobrīd viņa studē otrajā kursā, cer iegūt Japānas valdības stipendiju mācībām Japānā un arī savu profesionālo nākotni saista ar japāņu valodas lietošanu.

Pirmo ceļojumu uz Japānu Elīna saņēma balvā par piedalīšanos mācību konkursā, vēl esot vidusskolā. Un arī par uzvaru XVIII Latvijas japāņu valodas runas konkursā viņa saņēmusi ceļazīmi uz Japānu. Šajā ceļojumā viņa gribētu vairāk iepazīt dabu, kāpt kalnos un lietot dzīvē valodas zināšanas. Taču iespēja aizbraukt uz Japānu nebija iemesls, kāpēc Elīna piedalījās šajā konkursā. Dalība tajā var vairot viņas izredzes iegūt Japānas valdības stipendiju studijām. Turklāt to, ka viņa runās par ātrās modes un masu produkcijas ētiskajām problēmām, kas Elīnu ļoti interesē, viņa bija nosapņojusi vēl pirms pieteikšanās konkursam.

Lai gan konkursā piedalījās arī puisis, kurš Japānā nodzīvojis gadu un brīvāk spēja sarunāties, tieši Elīnas stāstījums saņēma visaugstāko novērtējumu. Pēc uzstāšanās pat Japānas vēstnieks bija pienācis aprunāties ar Elīnu par viņas izvēlēto tēmu. «Japānā ētiskā iepirkšanās cilvēkiem ir svarīga, un man bija prieks, ka varēju padot šo ziņu tālāk.»

Jau vidusskolā Elīna aizrautīgi mācījās japāņu valodu gan stundās, gan pati meklēja informāciju un papildu iespējas. Reiz pat ģimenes viesībās vidusskolniece izvēlējās kopējo jautrību nomainīt pret trenēšanos hieroglifu rakstībā blakusistabā. «Japāņu valodas gramatika nav tik ļoti grūti apgūstama, vissarežģītākais ir tieši hieroglifi — ķīniešu rakstzīmes,» stāsta Elīna. Japāņu valodā tiek izmantoti ne tikai vairāk nekā divtūkstoš hieroglifu, kuriem turklāt iespējami vairāki lasījumi, bet arī divu veidu alfabēti — hiragana un katakana. Viens savulaik radies palīgvārdu atveidošanai, otrs — hieroglifu transkripcijai.

Bet plašāka interese par Austrumu valsts kultūru un tradīcijām viņai radās pirms četriem gadiem, pirmā ceļojuma laikā. «Toreiz mani ļoti ieinteresēja Japānas kultūra — daudz varam no tās mācīties.» Japāņiem raksturīga, piemēram, ārkārtīga cieņa ne tikai pret līdzcilvēkiem, bet arī pret apkārtējo vidi, dabu. Japānā uz ielas neredzēs zemē nomestus atkritumus, bet tajā pašā laikā nav arī atkritumu urnu — japāņi visu nevajadzīgo aiznesīs uz mājām, lai sašķirotu. Mazākā Japānas sabiedrības šūna ir nevis indivīds kā Rietumos, bet plašāka grupa, ģimene, saime. Tāpēc attieksme pret cilvēkiem atšķiras, personīgās intereses neliekot pirmajā vietā. Tās ir vērtības, kas kļuvušas svarīgas arī Elīnai.

Estere Pumpura, kapelāne armijā

Lūgšana kaujas laukā. Ievainotā lūgšana. Lūgšana par mirstošu biedru. Mirstošā lūgšana. Lūgšana un pateicība pēc kaujas. Estere Pumpura uzdāvina mazu atgādņu grāmatiņu. Ar tik smagiem uzdevumiem jaunā Nacionālo bruņoto spēku (NBS) kapelāne vēl nav saskārusies. Viņa kopš 1. janvāra strādā Militārās policijas vienībā, kas apsargā Valsts prezidentu un pili. Protams, rotācijas kārtībā kapelāniem jāpievienojas karavīriem arī militārajās misijās. «Kā gan tu vari būt atbalsts līdz galam, ja neesi bijis un redzējis? Kapelāns ir tur, kur viņa vienība.»

Kad NBS pirmo kapelāni sievieti eksaminēja Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas komisija ar arhibīskapu Jāni Vanagu, jautājumi bijuši gluži civili. «Ja karavīrs pie manis ir atnācis, citu mērķu vadīts, un man arī rodas simpātijas, ko es darīšu?» Estere, pēc baznīcas hierarhijas evaņģēliste, atstāsta. «Teicu komisijai: tu jau sākotnēji novelc robežas un zini, kur tās ir un kas tu esi.»» Cits jautājums bijis kopīgs ar puišiem, kuri gatavojās luterāņu mācītāja amatam. «Jūs e-pastā saņemat ziņu, ka esat apstiprināts darbā, norīkots kalpošanā uz Alūksni. Kā jūs reaģēsit?» Estere smaidot skaidro: «Es tieši tikko biju atgriezusies no eksaminācijas Alūksnē. Mācījos Alūksnes Kājnieku skolā, pēc tam Cēsu Instruktoru skolā, fināls — Latvijas Nacionālajā Aizsardzības akadēmijā.»

34 gadus vecā ķekavniece paspējusi daudz. «Vispirms gāju modeļu skolā, dzīvi gribēju saistīt ar apģērbu modelēšanu. Pabeidzu Rīgas Vieglās rūpniecības tehnikumu un Rīgas Uzņēmējdarbības koledžu. Šuvu privāti, manā kontā ir pat sešas kāzu kleitas.»

Pēdējā laikā viņa strādāja Ķekavas Kultūras centrā par amatierteātra režisori, mācījās kristīgā teātra meistarklasēs pie amerikāņu režisores Annas Ketlīnas Tomsones.

Par kapelāna pienākumiem Estere ieinteresējās studiju laikā LU Teoloģijas fakultātē, kur vēl jābeidz maģistrantūra. Kursadarba rakstīšanas gaitā viņu pamanīja NBS kapelāns Uģis Brūklene. Studente paralēli veidoja mācītāju kolārkreklu un apkakļu dizainu. «Biznesa ideju attīstīju LU Biznesa inkubatorā, arī tā būs jālaiž gaisā.»

Viņas pašas ikdienas forma, kā saka Estere, tagad ir «zaļais pikselis». Uz vienas rokas militārās policijas, uz otras — kapelānu dienesa uzšuve ar krustu un Bībeli. Divas zvaigznītes — virsleitnanta pakāpe. Somā — Kapelāna rokasgrāmata un militārā Bībele.

«Uzdevums ir viens: rūpēties par karavīru garīgo līdzsvaru, atbalstīt, izglītot attiecību, ģimenes, atkarību lietās, palīdzēt stresa un konfliktsituācijās. Kapelāns skatās caur kristīgās mācības prizmu, bet, protams, te ir arī psihologa šķautne.» Sieviete armijā neesot jaunums, militāristi Esteri respektē. «Ja kāda nakts gadās negulēta, tas drīzāk ir radošo blakuslietu dēļ.» Varbūt viņa NBS arī teātri izveidos? «Viss ir iespējams!»

Gints Neimanis, pašapkalpošanās vitrīnas ierīkotājs

Rekur telefonā ir lietotne Kasa! Lampas varu ar Wi-Fi starpniecību attālināti ieslēgt un izslēgt, Gints Neimanis rāda, sēdēdams Rīgas kafejnīcā. Novembra beigās viņš lauku mājās Rīvēnos pie Dikļiem ceļa malā ierīkoja ābolu pārdošanas vitrīnu. Privātveikals Jelgavā atdeva par brīvu, ierīce bija sabojājusies. «Viss ģeniālais ir vienkāršs. No mājas izvilkts kabelis, vitrīnā deg vecā kvēlspuldze, kas izdala siltumu. Kad spīd saule, spuldzi izslēdzu. Vienu nakti Dikļos bija mīnus 20 grādu, tad vitrīnā bija mīnus viens. Pilnīgi okei!»

Blakus vitrīnai nolicis arī saplākšņa ābolu, apvilcis ar spuldzīšu virteni. «Tēvs divos naktī bija piefiksējis, ka baļķvedējs ir piestājis. Cilvēks strādā, acīmredzot grib kaut ko uzgrauzt.» Rīvēni atrodas sīkā Kocēnu—Mazbrenguļu ceļa malā, bet tas iziet uz Valmieras—Limbažu šoseju. Divu kilometru attālumā ir Dikļu pils. Taču daudzi tagad brauc ekskursijās tieši uz Rīvēnu vitrīnu.

Agronoms Gints Neimanis vecāku mājās kopš 2000. gada iekopis 10 ha ābeļu stādījumu, vada augļkopības kooperatīvu Zelta ābele, kura biedri ir visā Latvijā.

Neparastākas aktivitātes Rīvēnos sākās pagājušajā vasarā. «Laba raža, sapratām, ka paši nepaspēsim salasīt, piedāvājām pašlasīšanu,» stāsta Gints. «Cenu uzlikām simbolisku, nesvērām. Visi bija priecīgi!» Ar ziņu par to feisbukā dalījās ap 3000 cilvēku. Atbraucis pat bijušais Zemkopības ministrijas parlamentārais sekretārs Ringolds Arnītis, kura vecāki ir no Valmieras. «Viņš gatavojās priekšvēlēšanu kampaņai, teica: tev tik daudz Share, manam labākajam sižetam bija tikai kādas 50. Arī ziemā vairāki, kas bijuši pašlasīšanā, atgriezās pirkt ābolus.»

Par vitrīnu iedomājās Ginta sieva Anda. «Citus gadus vienkārši izlikām ceļmalā reklāmu, ka pārdošanā ir āboli, taču latviešu mentalitāte ir tāda: ko nu iesim cilvēkus traucēt,» konstatē dārznieks. Jau vasarā viņi pie ceļa uztupināja bluķi ar kartupeļu kasti, piestiprināja konstrukcijai atstarojošo vesti. Rudenī vietā nāca nokrāsota vecāsmātes pūralāde. Vispopulārākā ir vitrīna. «Viens eiro par ābolu maisiņu, burciņa, kur vāciņā caurumiņš. Viss uz godaprāta. Vienreiz sapratām, ka kādam nav naudas pieticis, bet pēc laiciņa atkal uzradās vairāk, nekā vajadzīgs. Laikam bija atvedis parādu.»

Vitrīna redzama gan pa Rīvēnu, gan kaimiņmājas logu. Kā smejas Neimaņi, tēvs Harijs ir dežurants, mamma Maiga — operatore, kas ābolus sver. «Par palīdzēšanu esmu viņai sasolījis visādus labumus, jaunu siltumnīcu,» paziņo Gints. «Vienu svētdienu gan mamma teica: tas ir par traku. Vitrīnā ir pieci plaukti, var ielikt 15—16 maisiņus. Viņa tikko izlikusi, aiziet — jau viss tukšs. Saliek — tūdaļ atkal tukšs.» Arī Gints, kas ar ģimeni ziemā pārsvarā uzturas Rīgā, izjūt aktivitāti. «Feisbukā pat klasesbiedri no Olaines parādījušies — klausies, vai tu ar āboliem pie mums nebrauksi? Mēs vitrīnā ābolus tirgosim vēl martā. Bet aprīlis ir mēnesis, kad vajadzēs sākt strādāt dārzā.»

Vitālijs Mikeļevičs, labākās datorspēles radītājs

Zīmēt labirintus sniegā un taisīt jaunas ielas Monopolā. Tā Artjomam patika izpausties bērnībā, savukārt Vitālijs (28) sapņoja kļūt par programmētāju. Un kļuva, iegūstot maģistru datorzinātnēs. Pirms diviem gadiem Vitālijs Mikeļevičs ar skolasbiedru Artjomu Neimani nodibināja uzņēmumu Team HalfBeard, un kopīgi radītā datorspēle nupat atzīta par labāko Latvijā pērn.

Spēle Dude, Stop* tapa starptautiskās tiešsaistes sacensībās Ludum Dare, kuras organizē kanādietis Maiks Kasprzaks, un tajās tapa 2725 spēles. Trijās dienās bija jāuztaisa spēle ar tematiku Tu esi briesmonis. Artjoms un Vitālijs par vēlu izdomāja, ka vēlas piedalīties konkursā, un pieslēdzās, kad līdz spēles iesniegšanai bija atlikušas tikai 16 stundas. Veikli tapa prototips. To novērtēja pat spēļu eksperti no lielākajiem YouTube kanāliem, uztaisot par spēli video. Populārākajam YouTube video ar spēli ir astoņi miljoni skatījumu. Lai arī pagājuši astoņi mēneši kopš tās ievietošanas digitālo spēļu izplatīšanas platformā Steampowered.com, to joprojām pērk samērā stabili. Spēle maksā 12,99 eiro. Pārdoto kopiju skaitu Vitālijs nevēlas izpaust, bet stāsta, ka bezmaksas demoversijai bijuši ap 400 000 lietotāju. Šobrīd spēlei platformā Steam ir 265 komentāri, lielākoties pozitīvi.

Dude, Stop ir komēdijas žanra spēle, kurā spēlētājs pārkāpj sabiedrībā pieņemtas normas, piemēram, urbj sešos no rīta, izmet atkritumus zālē, transportā apsēžas blakus vienīgajam pasažierim. Brīdī, kad spēlētājs rīkojas, balss no ekrāna viņu vai nu lamā, vai reizēm uzslavē. Spēles mērķis nav uzvarēt vai sasniegt kādu līmeni, bet gan izklaidēties. Spēlei ir vairāki scenāriji, un, vienu izspēlējot līdz galam, ekrāna balsi var pamatīgi nokaitināt. «Cilvēkiem patīk reakcija uz viņu darbībām, it īpaši, ja izdarījuši kaut ko sliktu un viņus smieklīgi lamā,» stāsta Vitālijs.

Spēle tapa pāris mēnešus, strādājot diennaktīm. «Visus lēmumus pieņemam kopā, ļoti daudz runājam un apspriežam savā starpā,» saka Vitālijs. Ilgi diskutēts arī par uzņēmuma nosaukumu, izskatīti vairāki varianti. Abiem ir nelielas bārdas. Tātad divas pusbārdas veido vienu! Šobrīd vīri meklē telpas, kur apmesties, jo plāno paplašināties un radīt jaunas datorspēles, jo tā ir uzņēmuma pamatnodarbe.

* Vecīt, izbeidz! — angļu val.

Aigars Strods, radaru uzraugs

Kā tie radari arī putenī tik labi bildē? Kā neaizsalst? Vai viņu «acis» redz krāsaini vai melnbalti? Tas mani tik ļoti interesē, ka uzmeklēju cilvēku, kurš par radariem zina visu — Aigars Strods, radaru sistēmas administratrors CSDD IT departamentā. Viņš pastāsta, ka katram radaram ir ventilators, kas uztur vajadzīgo temperatūru un nokausē ledu. «Izturīgi viņi ir. Nesen Šmerļa radaram vajadzēja apkopi pēc noteiktā grafika, un pēc nocelšanas izrādījās, ka stikls sašauts. Pilnīgi lupatās! Bet radars bildes ražoja,» — tā Aigars. Un, jā, radara acis redz krāsas, un e-pakalpojumā soda kvīts ienāk krāsaina, taču pastkastē atnāk melnbalti ziņojumi.

Aigars pieved pie datora, kur «sabrauc» visu Latvijas radaru sastrādātais. Daudz krāsainu bilžu: arī ar ātro palīdzību un policiju, taču tām sodus neliek. Dienā visi 100 Latvijas stacionārie un pārvietojamie radari kopā pieķer ap 1500 ātruma pārkāpēju. Bildes tiek apstrādātas automātiski no fotobrīža līdz soda kvītij — pateicoties datorredzei, automātiski tiek atpazīts gan mašīnas numurs, gan datubāzē atrasts īpašnieks. Aigars ar kolēģiem pieslēdzas tikai tad, ja situācija ir strīdīga un nevar identificēt automašīnas numuru, piemēram, kādam auto no ārzemēm. Tad pieprasa datus no konkrētās valsts. «Mēs nedrīk-stam sodīt nevainīgu cilvēku, tāpēc vajag identificēt precīzi,» saka Aigars. Sodīt nav iespējams mašīnas ar, piemēram, Krievijas numurzīmēm, jo datu apmaiņas sistēmā nav sadarbības ārpus Eiropas Savienības.

Vaicāts, kurš radars Latvijā ir visienesīgākais, Aigars paskatās pāri brillēm uz kolēģiem, kuri nogroza galvas. Nevarot teikt. Kāds vēl to apskādēšot. Pērn no radariem iekasēja astoņus miljonus eiro, lauvastiesu veido ātruma pārsniegšana pilsētā, kur jābrauc ar 50 km/h.

Stāstīt par pikantākajiem foto Strods nevēlas, jo «citi vēl centīsies pārspēt un kādā ģimenē būs bēdas». Klasika esot pacelts vidējais pirksts vai ar plaukstu aizsegta moča numurzīme. Ātrākie pārkāpēji braucot ar BMW, kāds pieķerts ar 225 km/h. Bet nesen kāds motocikls dragājis pāri Salu tiltam ar 212 km/h. «Re, Biķernieku trase ir, brauciet. Vācijas autobānis — lūdzu!» komentē Strods. Kad ātrie braucēji saņem sodu, kas ir mašīnas vērtībā, ātri atslābstot.

Domājot par interviju, Aigars pat sarakstījis nelielu rīmi par radaru: «Elegants es iemiets ceļa malā, dienu tveicē, nakšu salā, uzraugu, vai auto rātni, trakuļi tiek rindā krāti, plūsmu viļņos cieši tveru, aci brīžiem pikti veru. Ja tiek rati stipri dzīti, pārgalvim tad sūtu kvīti, kauninošu bildi daru, diktu pantu minēt varu. Jūtu stingru apņēmību pastāvēt par atbildību, varbūt šķietami tik bargs, drošai satiksmei es sargs. Dota misija man maksimālā, lai braucējs nonāk ceļa galā.»

Raivis Ušackis, dziesmas Latvijas karavīrs autors

Dziesmu viņš radīja jau sen — 2007. gadā, kad dienēja Latvijas kontingentā Afganistānā Starptautisko drošības atbalsta spēku sastāvā. Taču klips dziesmai tapis tikai šogad. Janvāra pēdējās dienās ievietots Facebook, tas ātri kļuva populārs, skatījumu skaits pārsniedzis 100 tūkstošus. Tagad Raivim nākas skaidrot, ka nav viņš nekāds dziedātājs. Bet Latvijas karavīrs ir vienīgā par dienestu starptautiskajās operācijās, tāpēc arī interesanta.

Karavīra gaitas Raivis sāka 1996. gadā, iestājoties Nacionālajā aizsardzības akadēmijā. Jaunās tūkstošgades sākumā Raivis komandēja Latvijas kontingentu Kosovā, vēlāk Afganistānā, 2006. gadā NATO samitā Rīgā bija atbildīgs par drošības pasākumiem. Bet no aktīvā dienesta atvaļinājās 2010. gadā pēc tam, kad tika ierosināta krimināllieta pret kādu karavīru, kurš, atgriežoties no misijas Afganistānā, personīgajās mantās bija aizmirsis četras patronas. «Es viņu publiski aizstāvēju,» saka Raivis. Karavīru attaisnoja, bet Raivis nolēma meklēt jaunus izaicinājumus. Viņu allaž bija interesējis sports, tāpēc pievērsās šai jomai. Tagad viņš ir FIBA licencēts basketbola aģents ar savu aģentūru Prime Athlete Management, kas palīdz basketbolistiem veidot karjeru gan Latvijas, gan ārzemju komandās.

Bet to, kā pirms desmit gadiem tapa karavīriem veltītā dziesma, viņš joprojām spilgti atceras: «Es biju Mazārešarīfas nometnē [Afganistānā], kad man pēkšņi pateica, ka jādodas uz Meimanes nometni. Latvijas kontingenta komandieris lidoja prom un teica, ka palikšu par vecāko. Tuvojās 18. novembris, tāpēc uztaisīju audiokonferenci ar toreizējo aizsardzības ministru un pasēdēšanu ar bezalkoholisko alu un desām. Uzrunas vietā sacerēju dziesmu.» Tik vienkārši? «Jā, ja ir emocijas,» atbild Raivis. Kad izgājis pie karavīriem ar ģitāru, manījis viņu acīs skepsi. Bet dziedot redzējis — dziesma paņem. Īsta, tieši par viņu ikdienu, izjūtām un domām.

Pagājušajā gadā Raivis saticies ar bijušajiem dienesta biedriem, uzdziedājuši šo dziesmu, līdz radās doma — tā jāieraksta studijā un jāizveido klips. Tad arī padevuši cits citam ziņu, lai sūta Ušackim to, kas reiz Afganistānā un Kosovā safilmēts. «Klips veidots no tā, ko čaļi ir filmējuši misiju rajonos,» saka Raivis.

Tagad viņam ir doma uztaisīt video vēl vienai paša dziesmai ar tēti. Raivis audzis šķirtā ģimenē, taču tēvs vienmēr viņam atradis laiku, bijis labākais padomdevējs, ar ko varēja izrunāties gan par labām lietām, gan par alkoholu un cigaretēm. Kad Raivis Afganistānā nokļuva hospitālī, tētis esot izpētījis, kā nokļūt pie sava puikas, un bijis gatavs lēkt mašīnā. Raivis, protams, atrunāja. «Tās emocijas toreiz nevarēju izstāstīt, tāpēc ieliku dziesmā par tēvu. Man gribas šo stāstu izstāstīt klipā. Lai tā dziesma paliek tēviem un viņu bērniem.»

Jānis Dambītis, aicinājis ierunāt dainas

Sarunu Jānis sāk ar vārdiem «es tūlīt pārģērbšos». Līdzi viņam ir krekls ar uzrakstu «101 daina» — tā sauc paša veidoto projektu. Ikdienā Jānis tērpjas uzvalkā un pie žaketes atloka zeltā spīd Mercedes-Benz piespraude: Dambītis Domeniksā atbild par VIP klientiem.

Jau sešpadsmito gadu viņš kūrē arī Kolkasraga tēlu: 2006. gadā organizēja foto un mūzikas albuma Zaļš. Balts. Zils izdošanu par līvu kultūru. Tuvojoties dalailamas vizītei Rīgā 2011. gadā, Dambīti uzaicināja izveidot viņa svētībai kādu latvisku dāvanu. Jānis nolēma, ka vajadzētu dalailamu iepazīstināt ar dainām, jo tajās ir latviskā dzīves gudrība un vērtības tuvas budismam. Ķērās pie to tulkošanas.

Kad dalailamas vizīte bija galā, Jāņa prātu dainas neatlaida. «Ja jau esmu latvietis, man jāizlasa visas dainas. Ik sestdienu, gadus trīs, kopā ar dēlu gājām uz bibliotēku,» Dambītis stāsta, ka no vairāk nekā 200 000 dainu atlasīja tās, kurās saskatīja sev būtiskas vērtības: lietu kārtību, satikšanos, dzimšanu, dzīvi, nāvi. Pavisam 275 dainas. Gribējās tās laist tautās, tāpēc Dambītis aprunājās ar reklāmistu Ēriku Stendzenieku, kuram ir lauki Kolkā. Kopīgi saprata, kā ideja izskatīsies un dzīvos. Ēriks piespēlēja kolēģi Kārli Vilīti, kurš kopš 2017. gada decembra kopā ar Jāni darbojās tā: atrada cilvēku, piedāvāja izvēlēties kādu dainu, iemācīties no galvas un norunāt. Pavisam 102 cilvēki noskaitīja 105 dainas. Eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga piekrita to izdarīt Krišjāņa Barona muzejā. Pa dainai rīmē arī Guna Zariņa, Knuts Skujenieks, El Mars, Jānis Erenštreits, Agris Daņiļevičs, Jānis Skutelis, Egons Reiters, Renārs Kaupers. Rakstnieks Reinis Runcis ierunāja paša izdomātu dainu. Raimonds Tiguls pārsteidza ar dainas izvērstu versiju.

Draugs Artūrs Dombrovskis to visu samontēja, izveidojot 18 minūšu video. «Viss notika pilnīgi bez samaksas, tikai ar entuziasmu,» saka Dambītis. Filmiņu var redzēt gan Facebook, gan YouTube.

«Dainās ir iekodēts tāds gaišums, dzīves gudrība un labestība! Saskaroties ar tām, tas rezonē cilvēkā. Es gribētu, lai mēs vairāk daudzinām dainas,» — tā Dambītis. Aicināts noskaitīt pirmo dainu, kas nāk prātā, viņš vienā elpas vilcienā norauj divas: «Visur man saule spīd, kad saulīt uzlēkusi, visur man labi ļaudis, kad es pati laba biju.» «Nerunāt nerunāju, kad nav laba valodiņa, kad nebija mīļi vārdi, kad nav gudrs padomiņš.»

Aleks Rasaskrēsliņš, zvangu meistars

Alekam piestāv viņa radītie instrumenti. Kosmiskos toņos krāsotā zvanga viegli iegulst gaišmatainā puiša rokās. Sarunas laikā viņš ik pa laikam pārlaiž pirkstus instrumentam, un atskan doba, tomēr dzidra skaņa. Vārdu «zvanga» veido divi citi — «zvans» un «bungas», taču tās dēvē arī par balona bungām, jo neparastais sitaminstruments tiešām top no balona. Zvangu taisa no izlietota propāna gāzes balona, kurā tiek iegrieztas vairākas mēlītes, kas vibrējot rada skaņu. Šis instruments, kuru spēlē ar milzu sērkociņam līdzīgu vālīti, sava neparastā, bet harmoniskā skanējuma dēļ bieži tiek izmantots meditācijās un improvizācijā. Spēlēt to var iemācīties ikviens, jo pat nejauši uzsitieni izvilina skaistas skaņas. Arī Alekam nav priekšzināšanu mūzikā. Tieši zvanga radīja viņa interesi.

Pirmoreiz viņš to izdzirdēja pirms pieciem gadiem brīvdabas meistarklašu festivālā Give & Get, kur to spēlēja pirmais zvangu izgatavotājs Latvijā Dzintars Briedis. Arī Aleks pamēģināja spēlēt, iepatikās. Pavisam drīz viņš Dzintaru lūdza parādīt, kā pats varētu tādu uztaisīt. Pamatzināšanas par metālapstrādi puisim bija. «Esmu no Saldus, tur manam tēvam vienmēr bijusi garāža, kurā viņš kaut ko darīja un arī es bieži palīdzēju. Pamatiemaņas, saprašana par instrumentiem man bija.»

Pirmo zvangu 2014. gadā Aleks izgatavoja savam priekam, tomēr kāds draugs to ieraudzīja un gribēja iegādāties. «Drīz pēc tam, kad zvangu biju pārdevis, es redzēju sapnī, ka spēlēju šo instrumentu, tad sapratu, ka jātaisa vēl viena sev,» stāsta Aleks. Pamazām par zvangām, kuras viņš gatavo, uzzināja arī citi. Ziņas par neparasto instrumentu ceļoja no mutes mutē. Nu jau Aleks radījis vairāk nekā 150 zvangu un izveidojis arī savu zīmolu Lightkeeper.lv. Taču klientus viņš saticis arī neparastākās vietās, piemēram, braucot no Saldus uz Rīgu, nostopējis Renāra Kaupera mašīnu. Sprieduši par pašizaugsmi, meditāciju, Aleks parādījis savus instrumentus, un mūziķis nolēmis tādu iegādāties.

Katra instrumenta skanējums atšķiras, arī tā izskats tiek personalizēts atbilstoši jaunā īpašnieka vēlmēm. «Tas ir roku darbs, unikāls.» Reti, bet gadās arī, ka jaunradītais instruments tik ļoti patīk pašam un ir sajūta, ka tas ir tieši viņa instruments un jāpatur sev, bet pasūtītājam jāizgatavo cits. Tomēr vairāk par reizēm piecām tā nav bijis. Ikdienas gaitās zvanga Alekam ir līdzi gandrīz visu laiku. «Kā labākais draugs,» viņš smejas. Arī ceļojumos no tā nešķiras, un tieši ārpus Latvijas izdevies piedzīvot īpašus brīžus. Viņš spēlējis zvangu Alpos Austrijā un Itālijā pie Gardas ezera. Šobrīd Aleku īpaši interesē iespējas zvangu izmantot dažādos muzikālos eksperimentos un priekšnesumos.

Ilona un Georgijs, autoostas «vārti»

Pie ieejas durvīm Rīgas autoostā jau gadiem sēž kāds vīrs. Skatiens stingrs un vērīgs. Reiz mēģināju uzrunāt, taču neatbildēja. Pērn pamanīju, ka krēslā ir cits vīrietis, kurš laipni pastāstīja, ka viņa darbs ir uzpasēt laukumu pie autoostas. Georgijs pirms tam autoostā strādāja par apsargu, taču, kļūdams par pensionāru, gribēja mierīgāku darbu. «Te esmu otro gadu. Ar pulti atveru šlagbaumu, kad piebrauc dienesta transports, jāizkāpj vai jāiekāpj invalīdiem. Te drīkst braukt piegādes automašīnas, ātrā palīdzība, policija.» Georgijs rūpējas, lai pie centrālajām durvīm neguļ bezpajumtnieki un netiek smēķēts. Pamanījis kādu pamestu somu, pieskata. Rokās vīrietim ir rācija: pa to vajadzības gadījumā ar viņu sazinās autoostas administrators. «Esmu nostrādājis 35 gadus policijā, mani nekas vairs īsti nepārsteidz,» viņš atbild, kad jautāju, ko interesantu redzējis vietā, kur saplūst visi Latvijas reģioni. Viņš aicina parunāt ar kolēģi Ilonu, kura ar pasažieriem ir lielākā kontaktā.

Ilona Lauska ir autoostas izziņu koordinatore jau 17 gadus, strādā uz maiņām ar kolēģi Dzintru. Lai arī Ilonas atbildība ir sniegt ziņas tikai par Rīgas autoostas darbību, viņai jautā pilnīgi visu. «Kur ir Stradiņa slimnīca? Kā līdz tai nokļūt?» Ilona savdabīgākos jautājumus pierakstījusi blociņā un nolasa man priekšā: «Kur var salabot mašīnu, kas griež no piena krējumu? Kā — nezināt, te taču uzziņas!» «Kurš autobuss iet uz Liepāju?» — «Rīga—Liepāja—Klaipēda.» — «Bet man nevajag caur Klaipēdu! Man vajag uz Liepāju!» «Sakiet, lūdzu, cikos iet uz Rīgu autobuss?» «Kur ir tie bezmaksas pārtikas taloni?» «Lūdzu, autobusu Daugavpils—Ērgļi.» — «Nav tāda.» — «Kā nav?» «Kā iet autobusi uz Kangaļiem un Plastiem?» (Domāts Kandava un Plosti.) «Kur var atrast autobusā atstātās mantas?» — «Ko atstājāt?» — «Minerālūdens pudeli.»

Autoostas lielākais kreņķis ir bezpajumtnieki, kuri ziemā meklē siltumu. Apsardze viņus izdzenā, tāpat kā tos, kuri ubago un vēlas garāmgājējiem izzīlēt nākotni. «Citādi man darbā nav grūtību, esmu atkodusi, kā runāt ar nervoziem cilvēkiem,» saka Ilona. «Bija te viens onka, kurš vilka uz kašķi, tagad ir kā rāms bullis un novēlēja laimīgu Jauno gadu.» Lielākoties autoostā esot pozitīvi cilvēki, jo ir ceļa jūtīs. Precizējot pasažieru pozitīvismu, ieminos Ilonai, ka šī gada sākumā Kaļķu ielā Vecrīgā pieķēra tūristus mīlējamies. Vai ir kas tāds redzēts arī autoostā? «Vai redzat to fotobūdiņu, kur var nofotografēties pases bildei? Tur to dara. Tika nogriezti īsāki aizkari, bet tas neko nemainīja. Turpināja. Tagad vispār aizkarus noņēma.»

Reizēm Ilonai pateicībā par darbu pasažieri ienes pa šokolādītei. Pagājušajā gadā bija četras rakstiskas pateicības. «Man patīk cilvēki, patīk palīdzēt.» Ilonai ir patīkami sarunāties ar visu vecumu cilvēkiem, savulaik studējusi pedagoģiju, taču aizgājusi strādāt par pārdevēju. «Cilvēki ir mans jājamzirdziņš. Ļoti patīk!»