Izrāde Heda Gablere. Atgriešanās — vai tiešām mūsdienās sievietes ir seklas un sīkas?
Nacionālā teātra izrāde sola daudzas «atgriešanās» — Ibsena luga ir dramaturģijas klasika, pēc krietna pārtraukuma pie režijas stājies Edmunds Freibergs, izrādē piedalās virkne aktieru, kuri dažādu iemeslu dēļ kādu laiku nav bijuši uz skatuves. Un pāri visam — Nacionālā teātra apsolījums atgriezties pie tradicionālāka teātra. Nav noslēpums, ka daļa skatītāju ilgojas pēc estētikas, kas vairs nav modē, bet reiz priecējusi sirdi. Un te nekas nav iebilstams — īsts mākslas darbs joprojām ir mākslas darbs, lai kāds būtu tā iepakojums. Tikai viens āķis: izrādei vajadzīgs ne tikai izskats, bet arī saturs.
Edmunds Freibergs savulaik bija ražīgs režisors, un skatītājam, domāju, ir skaidrs, ko no viņa darbiem sagaidīt. Viņš režiju izprot kā dramaturģijas lasījumu, kurā režisora uzdevums ir tekstu ilustrēt ar skatuves valodas paņēmieniem, centrālo vietu atvēlot aktierdarbam. To Freibergs mēģinājis darīt arī šoreiz, tikai — lai cik dīvaini skanētu — nav fiksējis, cik izvēlētā luga mūsdienās ir sarežģīta. Ibsena darbi ir ļoti interpretējami (sīkākās teksta detaļas, kontekstu, zemtekstu maiņa būtiski ietekmē vēstījumu), turklāt mazliet vairāk nekā simt gados, kas šķir mūs no lugas tapšanas laika, arī apstākļi ir mainījušies. Vismaz Hedai Gablerei, jo stāsts ir par sievieti, kura nespēj sevi realizēt. Ibsenam — tāpēc, ka viņai nav palaimējies piedzimt par vīrieti; šodien — nu, tas tomēr ir sarežģītāk…
Protams, pie jēgas trūkuma var vainot režisoru — rodas sajūta, ka viņš ir lasījis burtus, bet sakarīgus vārdus no tiem nav izdevies izveidot. Tāpēc skatītājam izrādē ir daudz domām un jūtām neaizņemta laika, un nākas pamanīt, ka mūzika izmantota samērā skolnieciski (muzikālais noformējums — Aleksandrs Tomass Matjussons), gaismas un videoprojekcijas šķiet neloģiskas (gaismu māksliniece Līva Kalniņa, video Toms Zeļģis), pārdomāt, kāpēc scenogrāfs Aigars Ozoliņš daļu sienu konstrukciju aizpildījis, daļu ne, vai «sašust» par kostīmu mākslinieces Annas Heinrihsones klišejām, «romantisko varoni» ietērpjot raupjā džemperī… Tie, protams, ir sīki «grēki», kas sāk kaitināt, un tos varēja arī nepamanīt, un, jā, tā ir režisora atbildība.
Taču negribu no atbildības atbrīvot arī aktierus, jo ir sajūta, ka viņi šajā izrādē īsti nav iespringuši. Spilgtākais piemērs ir Ģirts Liuziniks Hedas vīra Jergena Tesmaņa lomā, kurš vietām runā tekstu tik automātiski, ka vienā brīdī aizmirst pat ieskatīties varonim pasniegtajās zīmītēs, jo tāpat jau zina, kas tur rakstīts…
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.