Augstākā NATO spēku komandiere Latvijā: kopā esam stipri

Kopš ASV prezidenta amatā stājās Donalds Tramps, viņa centieni izdabāt Krievijas diktatoram, kašķi ar sabiedrotajiem un pretrunīgie izteikumi par NATO liek daudziem šaubīties, cik stipras patiesībā ir alianses drošības garantijas Baltijai. Taču NATO nav tikai politiķu vārdi, tā ir pasaulē spēcīgākā militārā organizācija ar slepeniem, bet konkrētiem aizsardzības plāniem un ar komandieriem, kas ikdienā trenē X stundai tūkstošiem karavīru. Arī Latvijā.

Militārajā bāzē Ādažos aiz augsta, dzeloņstieplēm apvīta žoga atrodas NATO divīzijas štābs Ziemeļi, kam kopā ar mūsu pašu armiju jānodrošina Latvijas aizstāvība. Šī štāba komandiere Jete Albinusa (59) ir neliela auguma sieviete ar draudzīgu smaidu, taču viņas sportiskie un militārie sasniegumi apliecina dzelžainu tvērienu.

Jete ir pirmā sieviete Dānijas armijā, kas tikusi pie ģenerāļa zvaigznēm. Maratoniste, bet pēdējā laikā brauc ar velosipēdu un pirms ierašanās Latvijā trīsreiz piedalījusies Kopenhāgenas—Parīzes velomaratonā ar vēzi slimu bērnu atbalstam. Komandieres plašā kabineta vienā stūrī ir stāvgalds ar lieliem monitoriem, bet otrā — milzīga karavīra soma un bruņuveste. Pie sienas hokeja krekls ar pirmo numuru, kanādiešu dāvana. Intervijas laikā mūsu acu priekšā ir visa Latvija — jo apspriežu galdu, pie kura sēžam, klāj mūsu valsts karte.

Lai aizstāvētu Latviju kara gadījumā, NATO divīzijas rīcībā būs vismaz piecas kaujas brigādes. Pašlaik tajā pārstāvētas 19 valstis. Galvenie partneru trumpji šeit ir Kanādas vadītā daudznacionālā brigāde ar 3000 karavīriem, bet ārzemēs — Dānijas armijas smagā brigāde, kas piedalās mācībās un pēc pilnas nokomplektēšanas apvienos 6000 karavīru. Divīzijas štāba komandierei ikdienā pakļauta arī mūsu armijas mehanizētā kājnieku brigāde, bet mācībās un kara gadījumā vēl divas Zemessardzes brigādes. Pēc sarunas mums nav nekādu šaubu, ka Jete Albinusa krīzes brīdī negaidīs uz Trampu vai kādu citu politiķi, viņa ar visiem spēkiem aizstāvēs Latviju.

Kādi ir jūsu secinājumi pēc NATO samita Hāgā, visīsākā alianses vēsturē?

Kā militārā komandiere es, protams, vēlos redzēt, vai viss paziņotais tiks arī īstenots. Rezultāts ir labs tādā ziņā, ka valstīm ir vienprātība par Eiropas stiprināšanu. Vienlaikus cilvēcīgi apzinos, ka iemesls ir skumjš. Skaidrs, ka būtu labāk, ja mums nevajadzētu ieguldīt tik daudz naudas bruņojumā. Taču situācija ir tāda, kāda ir. Tāpēc domāju, ka politiķi izpildīja savu pienākumu.

Bet zinu arī to, ka no lēmumu pieņemšanas līdz brīdim, kad manā rīcībā nonāk ieroču sistēmas, paiet laiks. Lielākais izaicinājums mums visiem ir tas, ka militārā rūpniecība nespēj reaģēt uz tik lielu pieprasījumu.

Tramps samitā visus mierināja, ka Putins neuzbrukšot NATO, kamēr viņš būs ASV prezidents. Vai šāds paziņojums jūs drīzāk nomierina vai uztrauc?

Labāk, ka viņš apgalvo to, nevis pretējo. Ceru, ka tā arī būs. Savā militārajā līmenī neesmu redzējusi nekādas reakcijas no amerikāņu kolēģiem, kas atšķirtos no viņa teiktā.

Kopš Tramps ir amatā, šaubu ēna klājas pār ASV gatavību aizstāvēt Eiropu. Vai redzat konkrētas pazīmes, ka ASV klātbūtne Eiropā nākamajos gados samazināsies?

Nē, savā līmenī to neredzu. Tie ASV komandieri, ar kuriem sadarbojos, joprojām ir tikpat entuziastiski.

Politiskie lēmumi par aizsardzības finansējuma dubultošanu ir ilgtermiņa — desmit gadiem. Vai mums ir tik daudz laika? Latvijas aizsardzības stratēģijā teikts, ka Krievija varētu atjaunot savas spējas piecos gados.

Ja jautājat armijniekiem, mēs vienmēr gribēsim vairāk. Taču nedomāju, ka problēma ir nauda. Pat ja izlemtu, ka visas valstis divu gadu laikā piešķirs līdzekļus, mēs nevarētu iegādāties visu aprīkojumu, jo to nevar tik ātri saražot. 

Pēdējos divdesmit gados visā Eiropā bruņotie spēki ir samazināti. Tāpēc jāizmanto šis laiks, lai novērtētu, vai mūsu spējas ir pietiekami labas un kā varam tās kāpināt. Tas prasa pamatīgu koordināciju katrā valstī, bet arī starp valstīm — kā varam palīdzēt cits citam?

Kā militārā komandiere varu apsolīt — ciktāl ir manās spējās, darīšu visu, lai būtu saskaņota valstu sadarbība. Pēdējā laikā bija labs piemērs, kad četras piecas valstis iegādājās vienādas kājnieku kaujas mašīnas. Tas palielina mūsu kaujas spējas, atvieglo loģistiku. Zinu, ka šajā jomā ir daudz politisku ierobežojumu, bet arī lēmumu pieņēmējiem jāatceras, ka runa ir par kaujas spējām.

Ja finansējumu tiešām dubultos, kādām tehnoloģijām vērts tērēt naudu Krievijas pierobežā? Nesen redzējām, kā ukraiņi ar lētiem droniem iznīcināja krievu stratēģisko aviāciju septiņu miljardu dolāru vērtībā. Vai ir jēga pirkt dārgu tehniku?

Jūs uzdodat grūtu jautājumu — lai sniegtu tiešu atbildi, man vajadzētu būt augstākā armijas pakāpē. Tāpēc atbildēšu vispārīgāk — mums ļoti skaidri jāapzinās, kā tehnoloģijas maina karošanas veidu. Kā jūsu piemērā, lētas tehnoloģijas sniedz jaunas iespējas, ja tās izmanto inovatīvi. Mums ir jāmaina domāšana, nevis jāturpina darīt to, ko esam apguvuši pirms 20—30 gadiem. Iespējams, tas ir lielākais izaicinājums, it īpaši manai paaudzei.

Jāsaprot, ka nevajag tagad piepildīt plauktus ar visjaunākajām tehnoloģijām — ja karš sāktos pēc sešiem gadiem, tās būtu novecojušas jau pēc diviem. Mums nepieciešams tāds apjoms, lai var mācīt un trenēt personālu. Un ir jāizdomā, kā īsā laikā saražot visu nepieciešamo apjomu.

Taču būs ieroču sistēmas, kuru ražošana prasa ilgāku laiku, un to jauda būs nepieciešama jebkurā gadījumā. Piemēram, gaisa aizsardzības sistēmas vajadzēs dažādos līmeņos, arī tālas darbības artilēriju. Taču būtu neprāts tagad armijai pilnā apjomā iepirkt visjaunākos dronus, ja zinām, ka pēc pusgada nāks kas labāks. Ukrainā redzam, ka tā spēj kara laikā cieši sadarboties ar ražotājiem. Tātad jāmaina veids, kā veicam iepirkumus. Jo ir viegli iztērēt naudu un beigās palikt ar lietām, kas nākotnē nebūs izmantojamas.

Krievi masīvi uzbrūk civilajai infrastruktūrai. Vai NATO aizsardzības plāni rēķinās ar to, cik nežēlīga un nelikumīga ir Krievijas kara taktika?

Krievi cīnās tā, kā vienmēr. Viņi nekad nav ievērojuši cilvēktiesības, nav domājuši par dzīvībām un nav saudzējuši arī savus karavīrus, kā to darām mēs. Nevajag gaidīt, ka viņi rīkosies citādi. Bet jūs nekad no manis nedzirdēsit, ka arī mums jārīkojas prettiesiski. Nekad. Mums vienkārši jābūt gudrākiem. Ja zinām, ka viņi bombardēs civiliedzīvotājus, tātad laikus jāparūpējas par evakuāciju. Jānodrošina, lai viņi nevar nolaupīt bērnus. Bet mums ir jāsaglabā cilvēcība, nedrīkstam iekrist šajās lamatās.

Protams, es jautāju ko citu — vai tiešām esam gatavi šādam karam? Jo pirms iebrukuma Ukrainā daudzi spriedelēja, ka 21. gadsimtā kara vešana ir mainījusies. Redzam, ka Krievija nav mainījusies. Vai NATO partneri tam ir gatavi?

Tad var jautāt — vai vispār ir iespējams tam sagatavoties? Esmu dienējusi armijā 38 gadus, devusies starptautiskās misijās, bet nekad neesmu bijusi izdzīvošanas karā, kādu redzam tagad. Domāju, neviens no mums to nespēj aptvert. Tas vienmēr būs brutāli, šausmīgi un ietekmēs visus. Tāpēc jādara viss, lai tas nenotiktu.

Pērn septembrī krievu drons ar 16 kilogramiem sprāgstvielu ielidoja Latvijā. Armija neko nespēja, par laimi, tas nogāzās laukā. Ja Rīga piedzīvotu tādu dronu uzbrukumu, kādus redzam Ukrainā, ko varētu izdarīt mūsu un NATO spēki?

Ja es atbildētu uz šo jautājumu, tad pārkāptu drošības ierobežojumus. Taču saprotams, ka pašreiz ar mūsu rīcībā esošajām sistēmām nevarētu izdarīt to pašu, ko redzam Kijivā. Tur ir izvietotas daudzas NATO sistēmas. Mums šeit nav tādu resursu, jo pašlaik mums nav arī tādu draudu.

Ir ļoti grūti aizsargāt valsti pret droniem, turklāt tehnoloģijas nemitīgi attīstās. Mums jābūt reālistiem. Jāsaprot, ko ir un ko nav iespējams aizsargāt. Svarīgi to arī skaidrot iedzīvotājiem — nevis ka negrasāmies aizstāvēties, bet kas ir reāli izdarāms. Un, ja zinām, ka nevaram kaut ko aizsargāt, tad jautājums — kā rīkoties? Mana labākā atbilde — darīt visu iespējamo, lai nenonāktu šādā situācijā. Un jāskatās, kas ir nepieciešams, lai apturētu šo kapacitāti jau daudz dziļāk [Krievijas teritorijā].

Vai varat cilvēkiem vienkāršā valodā pastāstīt, kāda būtu jūsu kā NATO komandieres loma gadījumā, ja Krievija uzbruktu Latvijai?

Man ir jāpilda savs uzdevums kara laikā, bet vēl svarīgāk ir tas, ko daru tagad, kādas spējas būvēju. Kopā ar visām šeit pārstāvētajām dalībvalstīm darīšu visu iespējamo, lai mēs līdz karam vispār nenonāktu. Zinot, kā Krievija rīkojas, mums jāizdara viss, lai viņi pat neiedomātos uzbrukt vai vismaz divreiz apsvērtu šādu lēmumu.

Kas mums jādara? Jāturpina stiprināt mūsu bruņotos spēkus. Mēs būsim gatavi cīnīties, mēs trenējam spējas, un pilnīgi noteikti mums ir cīņas griba.

Varu atkārtot to, ko esmu jau publiski teikusi Dānijā. Man ir jautāts, vai ticu, ka NATO spēs iedarbināt 5. pantu. Man ir vienalga. Ja Latvijai uzbruks, es sūtīšu cīņā visus savus spēkus, un pēc tam viņi var kaut vai likt mani cietumā.

Mums ir ļoti svarīgi skaidri parādīt — esam gatavi un spējīgi aizstāvēt Latviju ar visiem līdzekļiem. Iespējams, tas ir vissvarīgākais, ko varam darīt. Jācer, ka tas ienaidnieku atturēs. Tas ir vienīgais, ko [krievi] saprot, — viņi netic vārdiem, tikai rīcībai un gribai. Mums ir jāaizstāv Latvija, tas ir visas sabiedrības, visu iestāžu, visu iedzīvotāju uzdevums.

Militārie eksperti un arī politiķi arvien biežāk runā par provokatīva uzbrukuma iespēju Baltijai vai Polijai — nevis lai krievi tās okupētu, bet gan lai sagrautu NATO, ja dalībvalstis nespētu reaģēt. Cik ticams ir šāds scenārijs, un cik gatavi tam esam?

Varu runāt tikai par sevi un apvienoto štābu — domāju, ka esam gatavi. Vai viņi to darīs, mans minējums nav labāks par jūsējo. Bet es netērēju laiku, prātojot, vai viņi uzbruks vai ne. Es laiku izmantoju, lai sagatavotos sliktākajam scenārijam. Protams, reizēm var apjukt no tā, cik daudz ir jāizdara. 

Mana pieeja kā komandierei ir līdzīga kā gatavojoties maratonam — jāiet soli pa solim. Ko varu izdarīt šodien? Rīt? Mēneša laikā? 

Zinu, ka mūsu karavīri un komandieri grib visu, grib būt gatavi. Tas ir lieliski, un tas ir mūsu mērķis. Bet mēs nedrīkstam nonākt frustrācijā. Visos līmeņos ir jāturpina virzīties uz priekšu un priecāties par katru soli, kas tuvina galamērķim. Esmu reāliste. Mēs nezinām, kā rīkosies ienaidnieks, tāpēc jāgatavojas vissliktākajam. To arī darām.

Pērn konferencē Lietuvā poļu ģenerālis teica — ja Krievija kaut vai tikai centimetru iebruks Lietuvā, atbilde būs tūlītēja: «Mēs bombardēsim visus stratēģiskos mērķus 300 kilometru rādiusā», ieskaitot Sanktpēterburgu, un «uzbrukums Polijai vai Baltijas valstīm nozīmēs Krievijas galu». Kāda ir jūsu atbilde — kas notiks, ja Krievija iebruks kaut vai centimetru Latvijā?

Aptuveni tāda pati. Bet jāsaprot, ka mēs nestāvēsim nesagatavoti — būs pazīmes un brīdinājuma signāli, ņemot vērā NATO struktūru. Tāpēc atkārtoju, ka mums jāizmanto visas iespējas pateikt — tā ir slikta ideja, ja jūs to darīsit, būs jācīnās pret visu NATO. Esmu droša, ka tas nenotiks pēkšņi. Un esmu droša, ka mēs stāvēsim kopā.

Nebūšu tā, kas paredzēs Krievijas galu, bet esmu pārliecināta, ka NATO ir daudz gatavāka nekā iepriekš, jo mēs redzam, uz ko viņi ir gatavi Ukrainā. No otras puses, viņi jau trīs gadus nav spējuši Ukrainu iekarot. Mums nevajadzētu novērtēt viņus par zemu, bet nevajag arī pārvērtēt.

Kā NATO gatavojas Krievijas militārajām mācībām Zapad šoruden, cik bīstamas tās var būt?

Domāju, ka NATO un daudzas kaimiņvalstis ir sagatavojušās Zapad. Šīs mācības nav notikušas jau vairākus gadus. Nav nekādu pazīmju, ka mūs varētu pārsteigt.

Cik daudz krievu karavīru tagad ir ievesti Baltkrievijas un Krievijas rietumu pierobežā?

Es neizpaudīšu sīkākas ziņas, bet skaitļi ir pilnībā paceļami. Ļoti līdzīgi tam, ko var lasīt atklātos avotos.

Kas jūsu vērtējumā pašlaik ir galvenie militārie draudi Latvijai? Vai Zapad var pārvērsties par provokāciju?

Nedomāju, ka Zapad to spētu. Esmu pārliecināta — kamēr viņi karo Ukrainā, būtu nereāli atvērt otru fronti. Pirmais priekšnoteikums, lai kaut kas notiktu, ir pamiera noslēgšana Ukrainā. Turklāt mēs redzētu, kā viņi pārgrupē spēkus, un atbilstoši rīkotos.

Cik uzmanīgi sekojat situācijai Ukrainas frontē? Kā šis karš varētu beigties?

Es nekomentēšu otro jautājumu, jo daudz kas ir atkarīgs no atbalsta, — nevaru prognozēt, cik ilgi tas turpināsies. Gan vietējie izlūkdienesti, gan NATO seko Ukrainas situācijai.

Joprojām piedalos savas valsts informatīvajās sanāksmēs, kurās katru ceturtdienu izlūkdienesti sniedz detalizētu pārskatu. Mēs uzmanīgi sekojam, kā norit karš un ko no tā varam mācīties.

Rietumu militāristus un politiķus var iedalīt divās nometnēs — vieni baidās no Putina kodoldraudiem, citi to uzskata par blefu. Kāds ir jūsu skatījums?

Ja runājam par kodolieročiem, es priecājos, ka šīs dilemmas sniedzas tālu pāri manam taktiskajam līmenim. Ceru, ka šīs sistēmas netiks lietotas, jo iznākumu ir grūti paredzēt. Taču mana racionālā puse saka — jābūt uzmanīgiem, lai mēs nenostādītu Putinu situācijā, kurā kodolieroči paliek viņa vienīgais risinājums. Bet nejautājiet, kā no tā izvairīties. Es nezinu. Tas ir ļoti politisks, stratēģisks jautājums.

Bet jūs nebaidāties?

Pašlaik ne.

Augustā būs divi gadi, kopš esat Latvijā. Kā ir mainījusies mūsu bruņoto spēku, politiķu un sabiedrības gatavība?

Manuprāt, viņi dara visu, ko var. Ir ļoti liela motivācija stiprināt spējas. Bet jūs esat liela valsts ar mazu iedzīvotāju skaitu un finanšu grūtībām. Tāpēc tas ir mūsu kopīgs jautājums. Esmu personīgi pieņēmusi šādu pieeju — ko varam izdarīt kopā? Kad sāku, šis «mēs» nebija īpaši jūtams. Tas jāvēlas abām pusēm. Nevaru spriest par pagātni, bet es uzreiz sapratu, ka jāpieliek visas pūles, lai iegūtu militāro kolēģu un sabiedrības uzticēšanos un pierādītu, ka esam cieši saistīti.

Pirmajā gadā spērām vairākus svarīgus soļus. Pagājušā gada beigās, kad jūs atjaunojāt savu valsts aizsardzības plānu, es pateicu, ka integrēju visus savus vietējos spēkus jūsu plānā. Ja skatāmies konkrēti, ar Kanādas kā ietvarvalsts un daudzu citu valstu ieguldījumu mums šeit ir daudznacionāla sauszemes spēku brigāde. Pērn vasarā Dānija arī mācīja un piesaistīja [NATO divīzijai] pirmo Dānijas smago brigādi. Ir pazīmes, ka Zviedrija varētu apsvērt brigādes mācīšanu. Kopā kļūstam arvien spēcīgāki.

Zviedrijas bataljons pievienojās mūsu daudznacionālajai brigādei februārī. Kāds ir viņu galvenais ieguldījums?

Tā ir spēcīga kaujas grupa, nedaudz mazāka nekā Dānijas iepriekšējais ieguldījums. Laba lieta gan Zviedrijas, gan Dānijas kaujas grupā ir tā, ka nav savietojamības problēmu. Viena valsts, vienas sistēmas, viena valoda, viss vienāds. Tas ir liels kaujas spēks. Turklāt gan Dānija, gan Zviedrija ir Baltijas jūras valstis, esam tepat blakus. Tā ir arī daļa no mūsu pašu valsts aizsardzības.

Kā kopumā mūsu aizsardzības plāni ir mainījušies kopš Zviedrijas un Somijas pievienošanās NATO?

Tagad paskatoties uz Baltijas jūru, protams, tas rada daudz lielāku spiedienu uz Krieviju un Putinu — izņemot Kaļiņingradu, visas apkārtējās valstis ir NATO. Jāatceras, ka Somijai ir viena no spēcīgākajām armijām, lieliski, ka viņi tagad ir NATO. Labi, ka varam izmantot Zviedrijas spējas un nav jādomā, vai viņi varētu palikt neitrāli. Kopumā esam daudz spēcīgāki. Atgriežoties pie signāla Putinam — manuprāt, tieši viņam ir iemesls slaucīt sviedrus no pieres, nevis mums.

Kas ir vājākais posms Baltijas drošībā?

Gaisa aizsardzība un spēja uzbrukt krieviem viņu teritorijā. Nezinu, vai tā ir vājākā, bet noteikti vissvarīgākā spēja, kas jāattīsta tālāk. Taču, lai veiktu tālus triecienus, ir nepieciešams šādus mērķus noteikt, tātad vajadzīgas daudzas savstarpēji saistītas spējas. 

Vienkārši sakot — lai aizsargātu Baltijas valstis, mums nepieciešams tas pats, ko Ukraina trīs gadus lūdz NATO.

Cik tālu esam no tāda nodrošinājuma līmeņa, ko jūs uzskatītu par pietiekamu?

Jūs nekad nedzirdēsit tadus vārdus no militārpersonas. Bet es teiktu — es cīnīšos ar visu, kas man ir pieejams. Un jo vairāk, jo labāk.

Esat vienmēr gatava?

Man ir jābūt. Lai gan situācija ir draņķīga. Bet, ja krievi domā, ka mēs neko nedarīsim tāpēc, ka mums nav visa nepieciešamā, tad viņi kļūdās. Mēs sitīsim viņus tik stipri, cik vien varam, ar visu, kas mums ir. Padarīsim situāciju viņiem maksimāli grūtu un centīsimies iegūt laiku, lai pārējie NATO spēki var ierasties.

Kāda ir jūsu ikdiena Ādažos, un kā sadalāt laiku ar otru štābu Dānijā?

Lielākoties esmu šeit, tāpat kā vairākums personāla. Parasti Dānijā esmu nedēļas nogalēs, lai apciemotu ģimeni, kas dzīvo Kopenhāgenā. Esot Dānijā, laiku pa laikam cenšos palikt Slāgelses štābā pirmdienās vai piektdienās. 

Šeit štābā man ir blīvs darba kalendārs — izbraucieni pie vienībām, daudz apmeklētāju, jo mums 19 valstis sniedz atbalstu. Lai gan esmu taktiskā līmeņa komandieris, man jādomā arī stratēģiski — jācenšas pārliecināt valstis sadarboties, piesaistīt vairāk spēku.

Kā attīstījusies sadarbība ar jauno Nacionālo bruņoto spēku komandieri Kasparu Pudānu?

Man bija lieliska sadarbība arī ar iepriekšējo komandieri, viņš vienmēr atvēlēja laiku, tāpat kā Pudāns. Abi komandieri bijuši ļoti atvērti, ar viņiem viegli sadarboties. Tas attiecas arī uz pārējiem Latvijas ģenerāļiem. Nekad neesmu jutusi nekādu vilcināšanos vai ko tamlīdzīgu.

Esat pirmā sieviete Dānijā, kas ieguva ģenerāļa pakāpi. Kā jums tas izdevās? Un cik sievietēm pašlaik ir ģenerāļa pakāpe?

Pašlaik divām. Pirms manis vēl bija divas, bet ar vienu zvaigzni — brigādes ģenerāļi. Viena zvaigzne nenozīmē pastāvīgu amatu, tāpēc mēs Dānijā sakām, ka īstam ģenerālim vajag divas zvaigznes.

Nezinu, kā es to paveicu. Tas nebija mans mērķis. Biju jauna sportiste, un man patīk izaicinājumi. Savulaik teicu — labi ja kļūšu par majoru, un ģimene man šo frāzi ik pa laikam iemet sejā. Es vienmēr koncentrējos uz to, lai labi izdarītu savu darbu. Viss notika pakāpeniski.

Bet, ja atskatāmies uz to, cik ilgi sievietes ir dienējušas Dānijas bruņotajos spēkos, tad nav, ar ko lepoties. Manuprāt, sievietēm jau sen vajadzēja būt vienai vai divām zvaigznēm. Nedomāju, ka bija īpaša politika, lai to nepieļautu. Bet ir grūti mainīt vairāk nekā 150 gadus senu kultūru. Joprojām pastāv karavīra stereotips — gara auguma, spēcīgs, ātri skrien. Karavīram nepieciešamās prasmes mūsdienās ir stipri daudzveidīgākas. Man nevajag, lai čalis spēj 40 minūtēs noskriet 10 kilometrus, ja viņš būs drona operators. Man vajag gudrus, inteliģentus kadrus, kas prot arī vecākiem komandieriem kā man iemācīt, kā izmantot mākslīgo intelektu. 

Tagad karavīru daudzveidība ir plašāka, bet mēs joprojām esam iesprūduši. To redzu arī Latvijā. Jums armijā ir diezgan daudz sieviešu, bet kāpēc viņas galvenokārt ir administratīvos amatos?

Dānija tagad ievieš obligāto dienestu arī sievietēm. Ko par to sakāt, un kā to uztver sabiedrība?

Esmu par to diezgan skaļi runājusi — nedomāju, ka šodien varam atļauties izslēgt 50% iedzīvotāju. Vai esi labs karavīrs, nav atkarīgs no dzimuma. Mums ir darbs visiem, un jāmācās daudz labāk pastāstīt sabiedrībai, cik dažādas prasmes tagad ir nepieciešamas bruņotajos spēkos. Tas arī nav godīgi, ka vīriešiem ir obligāti jādien, bet sievietēm ne. Ja reiz piespiežam cilvēkus, tad visus. Turklāt Dānijā diezgan liels procents brīvprātīgi piesakās dienestam, tātad, iekļaujot sievietes, galu galā samazināsim to cilvēku skaitu, kas jāiesauc piespiedu kārtā.

Kāpēc jūs pati iestājāties armijā?

Biju sportiska meitene, labi spēlēju futbolu. Mans vēstures skolotājs teica, ka armijā varēšu nodarboties ar sportu, cik tīk. Nolēmu pamēģināt. Lai kļūtu par rezervistu, bija vajadzīgi divi gadi. Tā bija populāra izvēle, jo pēc tam vari turpināt studijas, bet joprojām esi rezervists un saņem papildu atalgojumu. Es teicu — labi, pieņemšu šo piedzīvojumu. Un tad sapratu, ka man tas patīk. Arī komandieris teica, ka vajadzētu palikt.

Kad pirmo reizi atbraucu mājās un vecākiem pateicu, ka gribu iet armijā, tēvs paziņoja, ka esmu stulba. Viņam pašam riebās dienests, tas gan bija stipri senāk. Mamma neteica neko. Bet, kad pēc diviem gadiem pateicu, ka turpināšu profesionālo dienestu, mamma iegāja blakus istabā un atgriezās ar aploksni. Tur bija rakstīts: «Tā vienkārši ir Jete.» Viņa to bija uzrakstījusi pirms diviem gadiem. Viņa pazina mani.

Pievienojos armijai 1988. gadā, tieši pirms Aukstā kara beigām. Mana pirmā misija bija Bosnijā. Likās loģiski tas, ko daru — cenšos panākt, lai divas karojošas puses pārstāj karot. Tā bija visās starptautiskajās misijās.

Bet tad pienāca 2022. gads. Tas mani vienkārši… Sasodīts, mēs taču neatgriezīsimies pagātnē! Vienmēr atcerēšos to dienu, kad mēs Dānijas aizsardzības komandā sapratām, ka būs karš. Es biju operatīvajā štābā, jau [2021. gada] oktobrī, novembrī mēs zinājām, ka jautājums ir nevis vai, bet kad viņi uzbruks. Tieši pēc Ziemassvētkiem mans komandieris — viņš tagad ir Dānijas aizsardzības spēku komandieris — teica: «Jete, tev jādodas mājās, jāsavāc mantas, jābrauc uz šo pilsētu un jāizveido tur operatīvais štābs. Un tev ir aptuveni piecas nedēļas, pirms krievi uzbruks.» Es paskatījos uz viņu un teicu — to, kas Norvēģijai prasīja 13 gadus, jūs liekat man izdarīt piecās nedēļās? Jā, [viņš atbildēja].

Kura pilsēta tā bija?

Tas bija Jitlandē. Galvenais štābs ir Kopenhāgenā, bet mums vajadzēja operatīvo štābu citā valsts daļā. Tobrīd neviens no mums nezināja, vai viņi uzbruks tikai Ukrainai, vai tas būs plašāk. Devos mājās pie ģimenes, bet nedrīkstēju neko stāstīt. Uzgāju augšā, sakravāju mantas. Ģimene jautāja: «Tu dodies uz mācībām?» Nē, man jāizveido štābs. «Ņemot vērā pašreizējo situāciju?» Jā. «Nu labi, tad redzēsimies nedēļas nogalē.» Nē, es nezinu, kad atgriezīšos. Un tad viņi pajautāja: «Vai tiešām ir tik nopietni? Vai jādodas iepirkt krājumus?» Jā, varbūt ne šovakar, bet rīt tā būtu laba doma.

Un tad man bija jādodas uz to pilsētu un piecu nedēļu laikā jāizveido štābs. Un es nezināju, vai notiks uzbrukums manai valstij. Tas bija pilnīgi citādi nekā misijās Afganistānā vai Irākā, kaut arī es tur varēju zaudēt dzīvību. Tagad bija apdraudēta mana valsts, mana ģimene. Tas ir pilnīgi citādi. Eksistenciāli.

Mēs pavadījām tās piecas nedēļas, veidojot štābu, mēģinot atsaukt savus kuģus no Sarkanās jūras, kur tie medīja pirātus, mēs iegādājāmies munīciju. Rīkojāmies tāpat, kā droši vien daudzas citas valstis. Pēdējās divas dienas pirms uzbrukuma es gulēju ar formas tērpa biksēm kājās. Kad viss sākās piecos no rīta, komandieris piezvanīja un pateica, lai dodos uz bunkuru. Mēs 24 stundas uzraudzījām situāciju, informējām militāro lēmumu pieņēmējus un politiķus, jo nezinājām, vai notiks uzbrukums Dānijai. Atgriežoties pie Aukstā kara tēmas, es domāju, ka tas ir solis atpakaļ visai pasaulei, mums visiem.

Vai jums ir atbilde, kāpēc tas notiek? Miljoniem cilvēku gāja bojā Otrajā pasaules karā, un likās, ka neviens taču nevēlas atgriezties pagātnē?

Mēs nedomājām, ka nonāksim šādā situācijā. Es nezinu, kāpēc dažādās valstīs pie varas nonāk diktatori, kas vēlas iekarot pasauli. Tie ir cilvēki ar pārāk lielu varu, kas vēlas paplašināt savu impēriju. Tagad pasaulē notiek vairāk karu nekā jelkad kopš Otrā pasaules kara. Šeit [Eiropā]. Izraēlā. Notiek trakas lietas.

Bet mēs nedrīkstam ļaut viņiem uzvarēt.

Nē!