Linda Šablinska. Publicitātes foto
Mēdzam tērēt vairāk nekā mums ir, jo gribam dzīvot tā, kā nevaram atļauties. Lai gan tas ir cilvēcīgi, vērts mēģināt praktizēt apzinātu iepirkšanos.
Izvērtēt, kas mums tiešām ir vajadzīgs, plānot savu budžetu, samazināt tēriņus, koncentrēties uz būtiskāko. Un tieši tagad, kad ir sācies izpārdošanu laiks, un ikkatrā stūrī ir aicinājums “Pērc!”, ir laiks lauzt sistēmu.
Impulsīvus pirkumus veic trešdaļa iedzīvotāju
Sabiedrības priekšstats par mūsu personu – to, kā mūs uztver, ko par mums domā citi – visos laikos ir bijis spēcīgs iepirkšanās un patēriņa dzinulis. Pieņemot, ka kādam iedomātam statusam atbilstošas lietas galu galā arī nodrošinās šo statusu, mēs tiecamies iegādāties auto, apģērbu, mēbeles un citas lietas, bez kurām vai nu varētu iztikt, vai varētu savas vajadzības apmierināt ar krietni mazāku ieguldījumu.
Tomēr statusa radīšana ir visai spēcīgs motivators, un apvienojumā ar t.s. impulsīvajiem (neplānotajiem) pirkumiem, mēs atrodamies nemitīgā naudas badā, lai gan pelnām pieklājīgi.
Gandrīz trešdaļa Latvijas iedzīvotāju laiku pa laikam mēdz veikt impulsīvus pirkumus, bet 8% to dara ļoti bieži. Tādi ir mūsu aptaujas dati*. Lielākoties nauda impulsa pirkumos tiek iztērēta par pārtikas produktiem un našķiem, apģērbu un apaviem, kā arī tehniku un lietām, kas ir saistītas ar hobijiem.
Biežāk impulsīvus pirkumus veic sievietes, kā arī jaunieši ar salīdzinoši nelieliem ienākumiem. Sievietes biežāk iekrīt uz atlaidēm apģērbam un apaviem, bet jaunieši mēdz vairāk tērēt našķiem.
Kopumā impulsīvie pirkumi gadās iedzīvotājiem neatkarīgi no ienākuma līmeņa, lai gan redzam – jo lielāki ienākumi, jo biežāk cilvēki atļaujas neplānotus izdevumus.
Un te ir interesanta lieta. Citas mūsu aptaujas** dati rāda, ka gandrīz trešdaļai iedzīvotāju nav uzkrāts finanšu “drošības spilvens”, bet vairāk nekā pusei (53%) galvenais šķērslis ieguldījumu veikšanai ir nepietiekami ienākumi.
No respondentiem ar salīdzinoši augstiem ienākumiem (virs 1500 eiro mēnesī pēc nodokļu nomaksas) nepietiekamu naudas daudzumu ieguldījumu veikšanai minējusi trešdaļa respondentu. Var pieņemt, ka daļa no šiem cilvēkiem ir impulsa pirkumu veicēji.
Pirkšana kā sociāla spiediena sekas
Nevajadzīgu lietu iegāde bieži vien ir saistīta ar sociālām normām, kas nosaka cilvēka piederību tai vai citai grupai. Tas bieži vien noved pie impulsīviem pirkumiem, jo konkrētajā brīdī cilvēkam “ir sajūta”, ka šīs būs īstās kurpes vai pulkstenis, lai izskatītos veiksmīgs (veiksmīga) savā sociālajā grupā.
Daudzi no šādiem pirkumiem vēlāk izrādās lieki, jo, grozi kā gribi, – dārgas kurpes vai telefons uz brīdi var radīt noteiktu priekšstatu, taču bez adekvāta profesionālā seguma, tas agri vai vēlu izplēnēs.
Sociālo mediju un reklāmas loma
Viens no impulsīvu pirkumu lielākajiem veicinātājiem ir sociālie mediji – tā ir vieta, kur cilvēki dalās ar saviem statusa simboliem, salīdzina tos. Ja neesi gana modīgs, var rasties sajūta, ka kaut kas tiks nokavēts, un tas steigšus jānovērš – iepērkoties. Savukārt to, kas ir pašreizējās tendences, mums neļauj aizmirst produktu reklāmas kampaņas, kuru autori labi apzinās sociālā statusa spiedienu uz patērētāju prātiem.
Reklāma ir izdevusies (no reklāmdevēja viedokļa) tad, ja patērētājs “notic”, ka konkrētā manta spēs uzlabot viņa dzīvi, padarīs viņu laimīgāku. Patēriņš mūsdienās ir arī izteikti ritualizēts – svētku brīžos vai atlaižu dienās ir jāiepērkas visiem, jo tā ir pieņemts. Iepirkšanās kultūra multiplicējas, jo, kad iepērkas draugi, kolēģi un kaimiņi, arī man ir sajūta, ka nedrīkstu atpalikt, jo varu piedzīvot risku izskatīties neiederīgs.
Resurss ieguldīšanai
Impulsīva iepirkšanās sniedz arī emocionālu apmierinājumu, radot maldīgu sajūtu, ka tā ir atrisinātas kādas problēmas. Tomēr galvenais sasniegtais “rezultāts” ir tikai lieki tēriņi, kurus cilvēks būtu varējis vai nu uzkrāt kādai lielākai vajadzībai (piemēram, ātrāk atmaksāt aizņēmumu, izremontēt mājokli) vai arī būtu varējis ieguldīt.
Piemēram, ja ik mēnesi tiktu ieguldīta kaut vai daļa no impulsīvo pirkumu tēriņiem (50 eiro), 10 gadu laikā cilvēks būtu nonācis līdz kapitālam gandrīz 8 tūkstošu eiro apmērā (pieņemot, ka ienesīgums ik gadu būtu vidēji 6%).
Mēs esam emocionālas būtnes, kuru rīcība ne vienmēr ir racionāla, un tai arī nav jābūt allaž tikai racionālai. Tomēr, kad runa ir par naudas tērēšanu, būtu jāapzinās, ka daļa no mūsu ikdienas pirkumiem, visdrīzāk, būs nevajadzīgi. Un tieši tagad, kad ir sācies izpārdošanu laiks un ikkatrā stūrī ir aicinājums “Pērc!”, ir laiks lauzt sistēmu un iztikt bez kārtējiem džinsiem vai kurpēm, novirzot ietaupīto uzkrājumā vai ieguldījumos.
Autore ir SEB bankas finanšu pratības mentore
* Iedzīvotāju aptauju pēc SEB bankas pasūtījuma 2025. gada jūnijā veica uzņēmums Norstat. Tajā piedalījās 1001 respondents vecumā no 18 līdz 74 gadiem.
**Iedzīvotāju aptauju pēc SEB bankas pasūtījuma 2025. gada aprīlī veica uzņēmums Norstat. Tajā piedalījās 1004 respondenti vecumā no 18 līdz 74 gadiem.
Atgādinām, ka ieguldīšana ir saistīta ar risku.