No darba Ventspils koncertzālē Latvija šoruden pēc abpusējas vienošanās aizgājušais mākslinieciskais vadītājs Miks Magone uzskata, ka sāpīgie kompromisi starp populāro, vieglo un akadēmisko mūziku Latvijas koncertzālēs nav tālredzīgi
Kad vasarā pirms trīs gadiem Ventspilī atklāja jauno akustisko koncertzāli ar koncertērģelēm un Dāvida Kļaviņa unikālajām vertikālajām klavierēm, tās mākslinieciskais vadītājs Miks Magone šeit vēlējās redzēt, vienkārši sakot, labu mākslu. Pie tādas programmas viņš arī strādāja.
Līdzīgi kā citas kultūrvietas Latvijā, pandēmijā Ventspils piedzīvoja skatītāju skaita un arī ienākumu samazināšanos. Iespējams, tieši tas kalpoja par pamatu pašvaldības un koncertzāles mākslinieciskā vadītāja saspīlējumam attiecībās: viena puse gribēja programmu, kas vairotu ienākumus, bet otra puse uzskatīja, ka koncertzāles unikālie instrumenti, akustika pieprasa noteiktu repertuāru un ērģeļmūzika, simfoniskā mūzika, kamermūzika nekad nebūs ejošs bizness.
10. oktobrī Magones un Ventspils koncertzāles ceļi šķīrās. Enerģiskais Magone, kurš mācījies Latvijā un Apvienotajā Karalistē, šobrīd paņēmis nelielu pauzi profesionālajā darbībā — domā, ko darīt tālāk. Viņam ir, ko sacīt par pašvaldību un kultūrvietu mijiedarbību Latvijā, kas, galu galā, veido sabiedrības gaumi un dod tai sarunāšanās iespēju par mākslu un dzīvi.
Kā skatītāja biju priecīga, kad 2019. gadā koncertzāles programmā ieraudzīju minimālisma leģendas Terija Railija vārdu. Tas parādīja ambīcijas, intelektuālu pieeju tam, ko gribat piedāvāt. Kas nogāja greizi, ja reiz jūsu ieceres Ventspilij vairs nav derīgas?
Jūsu minētais piemērs bija miera laikos pirms pandēmijas un kara. Gribētos domāt — ja miera laiki nebūtu pārtrūkuši, trīs pēdējie gadi mūsu koncertzālei iegrozītos citādi.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.