NATO palielinās izdevumus, taču svarīgākas ir militārās spējas
Viss ir labi, NATO joprojām ir. Tā varētu secināt pēc Ziemeļatlantijas līguma organizācijas valstu un valdību vadītāju sanāksmes Hāgā 24. un 25. jūnijā. Proti, samits bija sekmīgs jau tāpēc vien, ka tā iznākums varēja būt arī katastrofāls. Šāda loterija nav labs Eiropas drošības pamats.
Vairs nevaram kā iepriekšējās desmitgadēs pilnībā paļauties uz ASV klātbūtni kontinenta drošības garantēšanā. ASV pilnīga aiziešana no Eiropas gan ir tikai hipotētisks sliktākais scenārijs, taču spēku samazināšana Eiropā var notikt jau šogad. Tātad būs pašiem arvien vairāk jārūpējas par savu drošību. Tā nav jauna ziņa, Eiropas gatavošanās lielākai «stratēģiskai autonomijai», ja runājam franču valodā, notiek kopš Donalda Trampa ievēlēšanas par ASV prezidentu. Arī Hāgā diemžēl pārliecinājāmies, ka tas ir jādara.
NATO apņēmās nākamajos desmit gados palielināt finansējumu aizsardzībai līdz 5% no IKP (3,5% militāriem iepirkumiem, 1,5% ar aizsardzību saistītiem izdevumiem), deklarācijā nosauca Krieviju par galveno apdraudējumu, stingri apstiprināja uzticību 5. pantam, apliecināja atbalsta turpināšanu Ukrainai. Izskatās labi.
Taču, lai būtu iespējams vienoties par šīm svarīgākajām lietām jeb šoreiz vinnēt loterijā, samits un tā gala dokuments bija visīsākie NATO vēsturē. Organizatoriski pasākuma galvenais uzdevums bija neitralizēt ASV prezidenta iespējamo apdraudējumu aliansei — lai Tramps nesāk garlaikoties un nepagūst iedomāties, ka viņam to visu nevajag.
Pirmkārt, vajadzēja dabūt viņu uz Hāgu. Piedzīvojumi Tuvajos Austrumos viņam varēja šķist interesantāki nekā runas Nīderlandē. Otrkārt, izklaidēt un apčubināt tā, lai neaizbrauc prom pirms laika, kā iepriekšējā nedēļā pameta G7 valstu vadītāju sanāksmi Otavā, norājis pārējos sešus par Putina atstumšanu un aizbildinādamies ar steidzamām darīšanām Izraēlas un Irānas karā. Treškārt, cerēt, ka nepateiks piepeši kaut ko tādu, kas liktu apšaubīt alianses vienotību vai pat apdraudētu tās pastāvēšanu. Jau iepriekšējās prezidentūras laikā Tramps bija runājis, ka ASV būtu jāizstājas no NATO.
Šie mērķi ir sasniegti. Tramps atbrauca, uzvedās labi un aizbrauca lepns par savu «monumentālo uzvaru» — NATO apņemšanos palielināt izdevumus aizsardzībai. Maksa par «papiņa», kā viņu pieglaimīgi paslavēja ģenerālsekretārs Marks Rute, labo omu bija šķebīga pielabināšanās — paldies, ka piespiedāt mūs vairāk maksāt par aizsardzību, un, re, cik labi jums sanāca ar bumbu uzmešanu Irānai un pamieru uzreiz pēc tam! (Kā teica bijušais Zviedrijas premjerministrs Karls Bilts, jaunā transatlantiskā saikne acīmredzot ir glaimi, nevis kopējas vērtības un kopēja izpratne par apdraudējumiem.)
Apņemšanos palielināt izdevumus līdz 5% no IKP alianse un dalībvalstis pasniedz kā šīs sanāksmes lielāko vai pat «vēsturisku» sasniegumu. Raugoties no mūsu reģiona, tas noteikti bija jādara. Nav gan skaidrs, vai visas valstis tiešām taisās to pildīt, vai arī tikai taktiski izdabāja Trampam, kurš to bija prasījis, taču pēc desmit gadiem vairs nebūs prezidents. Kaut gan arī Latvijas politiķi apgalvo, ka tas esot reālu aizsardzības spēju nodrošināšanai aprēķināts skaitlis, Tramps šos procentus janvārī bija pagrābis no zila gaisa, kad bija redzams, ka dalībvalstis ir ceļā uz 2% izdevumu mērķi un viņa draudi citādi tās neaizstāvēt sāk zaudēt svaru.
Desmit gadu termiņš šā mērķa sasniegšanai gan īsti neiet kopā ar prognozēm, ka Krievija būšot spējīga militāri apdraudēt NATO jau pēc 2—5 gadiem. Savukārt Tramps var arī šo apņemšanos izmantot kā argumentu, lai samazinātu ASV militāro klātbūtni Eiropā. Turklāt aizstāvēties ar naudu vien nevar. Eiropai vēl nav ne militāro spēju, ne rūpnieciskās bāzes, lai karotu arī bez ASV kritiski svarīgā atbalsta — izlūkdatiem, pretgaisa aizsardzības, loģistikas.
NATO pēc šīs sanāksmes joprojām nav arī Ukrainas stratēģijas un skaidri definēta kara vēlamā iznākuma. Trampa administrācija gan labprāt runā par «mieru caur spēku», taču nevēlas pat tikai pastiprināt sankcijas Krievijai, jo tas varot kaitēt «miera sarunām», bet ASV valsts sekretārs Marko Rubio Hāgā atkārtoti paziņoja, ka šim karam neesot militāra risinājuma. Arī iepriekšējā, Džo Baidena valdība izvairījās runāt par ukraiņu «uzvaru». Tāpēc jau NATO tagad nākas palielināt izdevumus aizsardzībai, ka Krievija ir un, ja spriež pēc Hāgā nolemtā, vēl vismaz desmit gadus būšot apdraudējums.
Simboliski un praktiski svarīgs ir NATO lēmums, ka Ukrainas atbalstam dalībvalstis varēs izmantot naudu no izdevumiem aizsardzībai. Militārā palīdzība Ukrainai būs daļa no NATO valstu aizsardzības budžetiem, nevis atsevišķu lēmumu virkne. Ukrainas karš arī praktiski kļūs par mūsu karu. Tā iznākums noteiks, vai Eiropai būs jāspēj atvairīt Krievijas apdraudējumu.
Tas būs jāspēj arī «Eiropas NATO», ja ASV vismaz Trampa valdīšanas laikā izvairītos pildīt 5. panta saistības, kuras, kā viņš teica ceļā uz Hāgu, varot «interpretēt» dažādi. Vairāk naudas aizsardzībai ir svarīgs, taču tikai solis uz kopēju atbildību par Eiropas drošību. Tramps nav mūžīgs, taču Eiropai jābūt drošībā, lai arī kurš būtu Baltajā namā.
Komentārs 140 zīmēs
- Vates noturīgums. Megavatņiks Elksniņš un baseinu Bartaševičs paliek savās priekšnieku vietās Daugavpilī un Rēzeknē.
- Eiropā jaunas robežas. Polija atjaunos robežkontroli, lai samazinātu nekontrolētu imigrantu plūsmu.
- Klimata drudzis. Latvijā auksta vasara, toties tālāk uz dienvidiem pat +47 grādi un no karstuma mirušie.
Komentētājs Pauls Raudseps ir atvaļinājumā.
