Mārtiņš Rītiņš mūs turpina barot — caur saviem skolēniem, Latvijas zemniekiem, pavārgrāmatu. Nav daudz cilvēku, kuru ietekme uz citu cilvēku dzīvi būtu tik iespaidīga, secina pavāra draugi un domubiedri
Kad 2017. gadā pēc 23 nostrādātiem gadiem Mārtiņš Rītiņš izlēma aiziet no restorāna Vincents, Latvijas izcilāko pavāru intervēju biznesa žurnālam Ir Nauda. Bija vajadzīgs arī vāka portrets. «Varbūt ar lielu kāpostu rokās? Kāposts simbolizē gan virtuvi, gan naudu,» pametu pirmo prātā ienākušo ideju. «Kāpostu?» Mārtiņš ieplēta acis. «Nekādā gadījumā!»
«Ko tad tu piedāvātu?» es vaicāju. Rītiņš piedāvāja omāru, lasi un… vārnu. Kā atsauci uz plašu publicitāti ieguvušo epizodi ar Vincenta ēdienkartē uz īsu brīdi iekļautajām vārnām. Anglijā, kur Mārtiņš 1949. gadā piedzima Otrā pasaules kara latviešu bēgļu ģimenē, tās nav peltas pat restorānu virtuvē.
«Kur tu dabūsi vārnu? Vai tā neizskrāpēs acis?» es šausminājos. Bet Mārtiņš nebija apstādināms. Uz fotosesiju viņš atnesa visskaistāko pieejamo lasi, lielu omāru un, protams, arī vārnu. Tas gan bija tikai putna izbāzenis, šķiet, sarunāts no Dabas muzeja, taču epizode labi raksturo pavāru: izdomāt kaut ko neordināru, aizrauties, pārsteigt.
Pirms 20 gadiem, kad sāku nākt uz Vincentu, lai laikraksta Diena ēdienu lapai rakstītu par pasaules virtuves klasiku, pārsteigt jaunu žurnālisti nebija grūti. Pirmo paelju, risoto un suši savā dzīvē esmu nogaršojusi Vincentā. Tagad suši var nopirkt pat Rimi, bet tolaik Vincents pats pirmais Rīgā to iekļāva ēdienkartē. Protams, tas nebija lielveikalu līmeņa suši, jo Mārtiņa standarts bija cits: maksimāls autentiskums, vislabākā produktu kvalitāte. Viņš sūkstījās par Latvijā modē nākušajiem «grieķu salātiem», kas nemaz nebija grieķu salāti, par gaļu restorānu virtuvēs, kuras izcelsmi nezināja pat šefpavārs. Kādam varēja likties, ka Rītiņš atzīst tikai to, ko pats gatavo. Taču tā laika Rīgas restorānu līmeni nevar salīdzināt ar mūsdienām. Mārtiņš Latvijas 90. gadu realitātē bija iekritis kā meteorīts no citas galaktikas. Risoto Dienas publikācijai viņš pagatavoja ar trifelēm! Tātad pirmoreiz mūžā Vincentā nogaršoju arī tās.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.