Pirms 30 gadiem ne tikai Latviju, bet visu pasauli pacilāja demokrātijas vilnis. Ir turpina sēriju par izšķirošajām nedēļām, kas noveda līdz neatkarības deklarācijai
Pēc Berlīnes mūra krišanas 1989. gada 9. novembrī likās, ka jauni demokrātijas vēji pūš ne tikai pāri Eiropai, bet arī citos, līdz šim apspiestībā smokošos kontinentos. Februārī pēc 27 ieslodzījuma gadiem no cietuma iznāca Nelsons Mandela un rasistiskajam aparteīda režīmam Dienvidāfrikā noskanēja kapu zvans. Birmā notika pirmās demokrātiskās vēlēšanas 30 gados, bet Brazīlijā amatā stājās pirmais demokrātiski ievēlētais prezidents kopš 1961. gada.
Tomēr visspēcīgāk pārmaiņas skāra Austrumeiropu, kur PSRS līderis Mihails Gorbačovs nolēma nepretoties padomju impērijas demontāžai. Polijā kaut cik brīvas vēlēšanas bija notikušas jau 1989. gada jūnijā, un 1990. gada janvārī lielākā un stratēģiski svarīgākā Austrumeiropas valsts finanšu ministra Ležeka Balceroviča vadībā sāka ieviest strauju sociālistiskās ekonomiskās sistēmas demontāžu ar cenu atbrīvošanu un masveida privatizāciju. Tā ieguva nosaukumu Šoka terapija, bet ļāva Polijai dažu gadu laikā izveidot funkcionējošu tirgus ekonomiku.
Februārī PSRS piekrita līdz vasarai izvākt visu savu karaspēku no Čehoslovākijas, bet martā sākās militāro vienību izvešana no Ungārijas.
Aprīlī Slovēnijā notika vēlēšanas — pirmais brīvais balsojums kādā no Dienvidslāvijas republikām kopš Otrā pasaules kara un svarīgs solis uz šīs valsts izjukšanu, kas izrādījās daudz asiņaināks process nekā PSRS sadalīšanās.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.