Solvita Krauce, uzadījusi 40 zeķes jaundzimušajiem

Solvitai gribējās izdarīt ko labu. Jau rudens sākumā viņa sāka domāt, kā Ziemassvētkos iepriecināt kādu cilvēku. «Mēs ģimenē vienmēr esam bijuši izpalīdzīgi,» Solvita atceras, ka mamma un vecmamma adīja zeķes un sūtīja uz bērnunamiem. Un tā kādu vakaru, skatoties televizoru, Solvita izadīja mazas zeķītes. Iedomājās, ka noderēs pirms laika dzimušajiem, šiem bērniņiem vajadzīgs siltums. Ik vakaru uzadīja pa vienam diviem pāriem. Kad apkārtējie uzzināja par viņas ideju, bira komentāri: «Un ja nu zeķes nenonāks līdz bērniem? Kāpēc uzbāzies ar savu sirsnību?» Solvita aizdomājās, tomēr nolēma savu «projektu» pabeigt. Kad bija uzadīti 40 pāri zeķīšu, tapa arī 20 cepurītes. «Man katru dienu vajag kaut ko radošu. Kaut sekundi, kaut kripatiņu.»

Tas bija 19. decembra rīts. Solvita ieskrēja dušā, izfēnoja matus un ar adījumu kasti zem lietussarga vicoja uz automašīnu. Draugs aizveda līdz Dzemdību namam. Kad Solvita vaicāja, kam nodot zeķītes, darbinieki bija pārsteigti par tādu labestību. Pēc brīža jau priecājās un prasīja, vai var Solvitu nofotografēt. «Nu labi, lai jau – tikai es nebiju krāsojusies, kā no dušas,» smejas Solvita. Bildi ievietoja Rīgas Dzemdību nama feisbuka lapā. Darbdienas beigās Solvita ieraudzīja, ka ieraksts patīk 600 cilvēkiem. «Bet es taču neko tāāādu neizdarīju! Ir daudz cilvēku, kuri palīdz, piemēram, ziedojot lielas naudas summas.» Solvita savā pārsteigumā dalījās ar kolēģi, kura atbildēja: «Bet tu uzadīji ar savām rokām katru zeķi! Pati!»

Ieraksts par zeķītēm patika 4000 cilvēkiem, ar to dalījās vēl 1000. Vakaros Solvita paskatījās feisbukā, lai izlasītu komentārus. Kāda māmiņa bija ierakstījusi, ka bērniņam kājās ir viņas adītās zeķes. «Kad to izlasīju, apraudājos. Man tas neko nemaksāja, nu labi, drusku dzijas nopirkt, bet ieguvu – miljonu! Ir sajūta, ka šis ir varenākais darbs, ko savā mūžā esmu izdarījusi.»