Japānas lēmums sākt masīvu naudas drukāšanu var radīt sekas tālu aiz robežām
Eiro atguvies. Kopš pagājušā gada jūlija, kad aizvien augošās bažas par eirozonas nākotni lika tā vērtībai noslīdēt līdz gandrīz $1,20, eiro ir pakāpeniski atkal pieņēmies spēkā un februāra sākumā sasniedza $1,35, kas ir augstākais līmenis kopš 2011.gada beigām. Vēl viens apliecinājums faktam, ka finanšu tirgos ir pārgājusi panika par eirozonas iespējamo sabrukumu.
Eiro atgūšanās ir labvēlīgs simptoms, kas norāda uz kopējās valūtas dzīvotspējas novērtējumu, taču tā ir slikta ziņa tiem, kuri cer uz ātru un nesāpīgu atkopšanos no ekonomiskās lejupslīdes, kura pārņēmusi eirozonu. Eurostat dati rāda, ka 2012.gada pēdējos trīs mēnešos eirozonas ekonomikas sarukums, salīdzinot ar iepriekšējo ceturksni, kļuvis manāmi straujāks, sasniedzot -0,6%. Šādās reizēs valūtas kursa vājināšana, lai veicinātu eksportu, daudziem šķiet labākais līdzeklis tautsaimniecības atdzīvināšanai, un Francijas prezidents Fransuā Olands jau februāra sākumā izteicās par nepieciešamību vadīt valūtas kursu, lai tas atbilstu tautsaimniecības «patiesajai situācijai».
Olanda paziņojums izraisīja tūlītēju Vācijas kancleres Angelas Merkeles atbildi. Viņas pārstāvis jau nākamajā dienā pēc Francijas prezidenta runas paziņoja, ka «valūtas kursa vadīšana nav piemērots instruments konkurētspējas veicināšanai; tas paļaujas uz īstermiņa stimulu, izmantojot mērķtiecīgu devalvāciju, bet ilgtspējīgu konkurētspēju tādā veidā nav iespējams sasniegt». Viņam piebalsoja Vācijas centrālās bankas prezidents Jens Vaidmans, kārtējo reizi apliecinot, cik atšķirīgi franči un vācieši mēdz izturēties pret ekonomiskajiem jautājumiem.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.