Par un pret – režisores Dzintras Gekas jauno filmu Stacija Latvieši 1937 par latviešu iznīcināšanu Padomju Savienībā vērtē universitātes studenti
Dzintras Gekas vārds rada pārliecību, ka filma nebūs tikai dokumentāls vēstures pārstāsts, bet tajā būs gan latviešu tautas sāpe par nodarīto netaisnību, gan cerība, ka patriotisms nav zudis. Pierunāju mammu, kura dzimusi Vorkutā, noskatīties to kopā ar mani. Šoreiz «nav laika, jātaisa vakariņas» nebija arguments, lai es piekāptos.
Skatoties Staciju, nepamet neizsakāma žēluma sajūta un neizpratne, kādēļ 1937. un 1938.gadā Krievijā tika nogalināti tik daudzi nevainīgi cilvēki, ne tikai latvieši, bet arī krievi, igauņi un citi. Filma atbildi nesniedz, tikai rāda faktus – «1938.gada 3.februārī nošāva 258 cilvēkus, no tiem 229 latviešus», «iznīcināta latviešu izglītības biedrība Prometejs» u.tml. Stacijas galvenā vērtība – nenosodīt un nepamācīt, bet likt domāt! Saprast, ka tā ir padomju ideoloģija, kas ļāva nesodīti iznīcināt cilvēkus.
Krievijas latviešos jūtama mentalitātei raksturīgā samierināšanās ar nodarīto, fatālisma sajūta un asimilēšanās krievu sabiedrībā. Grūti saprast, ka tantiņā, kas piedzimusi Krievijā, rit latviešu asinis. Viņas atmiņā ir tikai pāris vārdu, kas nav aizmirsti, – «cūka», «zirgs» un Kur tu teci, gailīti?, kuru tante nodzied ar patiesu lepnumu. Lai arī daudzi no filmas varoņiem iedzīvojušies vietējā sabiedrībā, tomēr atzīst, ka «mēs vairs neesam ne latvieši, ne krievi, jo savu valodu nezinām».
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.