Janīna Kursīte. Foto — Kristaps Kalns
Kādi bija latviešu folkloras pētniecības sākumi un turpmākie ceļi? Cik aktuāla tā ir mūsdienās?
Žurnāls Domuzīme, 2025, nr. 3
Rakstnieka Osvalda Zebra vadītā sarunā piedalās literatūrzinātniece, folkloriste, Latvijas Universitātes profesore Janīna Kursīte, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta (LFMI) pētniece Ginta Pērle-Sīle, LU asociētā tenūrprofesore, humanitāro zinātņu pētniece un rakstniece Sanita Reinsone un LU Humanitāro zinātņu fakultātes zinātņu prodekāns, LFMI vadošais pētnieks Toms Ķencis.
Osvalds Zebris. Sarunu par folkloru neiespējami sākt bez atsauces uz nupat aizvadītajiem Jāņiem. Taču folklora, šķiet, vispār pēdējos gados vairāk izcelta dienasgaismā. Lai arī neizvērsīsim tautas mūzikas tēmu, pieminēšu Tautumeitu priekšnesumu Eirovīzijā maijā. Ir iznākuši vairāki darbi gan pētniecībā, gan literatūrā — Sanda Laimes pētījums par raganām un Aigara Lielbārža grāmata par buramvārdiem, Dainas Tabūnas romāns Raganas, dzejnieka Kārļa Vērdiņa Lībiešu balādes. Tāpat latviešu mitoloģijas un folkloras attiecības pētītas Janīnas Kursītes jaunajā grāmatā Kamolkoks, bet Māra Ķimele pēc nepilna pusgadsimta atkārtoti iestudējusi Gunāra Priedes lugu Zilā, kurā liels akcents likts uz tautasdziesmu dziedinošo spēku. Šo uzskaitījumu varētu turpināt.
