Zemnieki savus laukus mēdz apbraukāt džipā vai vienkārši vāģī, ar elektrisko skrejriteni vai moci, bet Einārs Vinters ziemā pa saviem laukiem burā ar pūķi un sniega dēli. Kā Zemgales zemnieks saimnieko, lai brīvos brīžos varētu ķert adrenalīnu, spēkojoties ar vēju?
Laimīgs cilvēks ir Einārs Vinters. Visas intervijas garumā viņš ir smaidīgs — vienalga, vai stāsta par to, kā smako biogāzes iegūšanā izmantotā skābbarība, vai par to, kā pirms trim gadiem ar lietotu pūķi un sniegadēli savos laukos mācījies kaitot. Jā, vairums kaitotāju burā ar pūķi jūrā, un arī Einārs tā dara. Bet ziemā, kad viņa labības, rapšu un kukurūzas laukus klāj sniega sega, viņš izvelk pūķi un ļauj tam saķert vēju turpat Lielplatonē vai Vilcē.
Sniegadēlis pa sniegu slīd tikpat labi kā kaitošanas dēlis pa jūras viļņiem. «Kaitot var visu ziemu, var pa ledu, var pa sniegu. Atver pūķi, paņem snovbordista sačakarētu sniega dēli un — uz priekšu! Dragā pa laukiem!» ar sajūsmu stāsta Einārs Vinters, kurš, tāpat kā viņa brālis Jānis, vairumam no mums ir zināms kā motosportists. Un, lai gan tagad mocis tiek aizstāts ar pūķi, Eināra Vintera ikdienas darbs nu jau 30 gadu garumā aizrit viņa un sievas Daigas saimniecībā Divjumi.
Senču mantojums
Lūgts pastāstīt, kā brāļi Vinteri kļuva par zemniekiem, Einārs atgādina par tālo 1989. gadu, kad toreiz vēl padomju okupācijā dzīvojošajiem latviešiem tika atļauts veidot individuālās zemnieku saimniecības. Eināra tētis Ēriks un brālis Jānis pieteicās zemes saņemšanai, Jānis 18 gadu vecumā bijis jaunākais zemnieks, kurš šādā veidā sācis saimniekot savā zemē. Jāņa Vintera toreiz nodibinātā zemnieku saimniecība Līgo zeļ un plaukst vēl šobaltdien. Bet Einārs toreiz, 1989. gadā, dienēja padomju militārā dienesta pēdējā iesaukumā. Kamēr tētis un brālis apara savus laukus, viņš bija «kaut kur Ļeņingradas mežos». Pārradies mājās, apprecējās ar Daigu, kas viņu gaidīja atgriežamies no dienesta.
Bet pēc tam, kad Latvija atguva neatkarību un ģimenēm, kurām 1949. gada kolektivizācijas laikā padomju vara atsavināja īpašumus, bija iespēja atgūt dzimtas mājas un zemes, arī Daigas tētis tika pie vectēva zemes Vilcē. Tā arī jaunā Vinteru ģimene izveidoja savu zemnieku saimniecību, kurā abi jaunie cilvēki sāka audzēt labību un cukurbietes.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.