Laura Štāne. Publicitātes foto
Minētais sindroms ir bijis reāls vienmēr, mēdz būt arī pieaugušajiem, tas ir vēlu izpētīts, bet sen atklāts.
Tas ietekmē cilvēku dzīves – Pasaules Uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroma apzināšanās diena – 13. jūlijs – ir īstais laiks, lai atgādinātu par šo slimību, ar to saistītajiem izaicinājumiem un kliedētu mītus vai pārpratumus par to.
Pasaules Uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroma apzināšanās dienu jeb Pasaules UDHS apzināšanās dienu 13. jūlijā (World Attention-Deficit/Hyperactivity Disorder Awareness Day jeb World ADHD Awareness Day) aizsāka Pasaules Veselības organizācija 2012. gadā, atbalstot iniciatīvu, uz ko aicināja globālā autoritāte UDHS pētniecībā un ārstēšanā – neiropsihologs, profesors psihiatrijā Rasels Bārklijs (Russel Barkley). Viņa argumentu vidū bija arī fakts, ka uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms ir viens no biežāk sastopamajiem psihisko traucējumu veidiem. Bārklijs atgādināja PVO, ka UDHS skar aptuveni 5–7 procentus bērnu un 4–5 procentus pieaugušo visā pasaulē. Šie apjomi nav būtiski mainījušies, un, kaut arī Latvijā nav visaptverošu datu, nav pamata domāt, ka pie mums šis īpatsvars ir citāds. Tā kā pati esmu specializējusies pieaugušo psihiatriskajā ārstēšanā, uzreiz kliedēšu mītu, ka UDHS ir tikai bērnu problēma. Tā nav, un arī savā ikdienas praksē regulāri sastopu pieaugušos ar UDHS.
UDHS ir neirālās attīstības traucējumu veids, kas izpaužas kā dažāda veida grūtības saistībā ar uzmanības koncentrēšanu, impulsu kontroli un hiperaktivitāti. Katram cilvēkam šie simptomi izpaužas citādi un, piemēram, hiperaktivitāte var arī nebūt. Šo simptomu pamatā ir dopamīna regulācijas traucējumi smadzenēs. Dopamīns ir svarīgs neirotransmiters (ķīmiska viela, kas pārvada signālus starp nervu šūnām), kas smadzenēs ietekmē attīstības sistēmu, motivāciju, kustību kontroli un uzmanības regulāciju.
UDHS gadījumā dopamīna līmenis atsevišķās smadzeņu daļās, piemēram, prefrontālajā garozā, kas ir atbildīga par plānošanu, lēmumu pieņemšanu un impulsu kontroli, var būt nepietiekams. Šie traucējumi var izpausties dažādi: smadzenes var ražot pārāk maz dopamīna, dopamīns var tikt pārāk ātri noārdīts, pirms tas spēj pilnvērtīgi veikt savas funkcijas, vai arī smadzenēs var būt samazināts dopamīna receptoru skaits, tas nozīmē, ka pat pietiekams dopamīna daudzums nespēj efektīvi iedarboties. Šo dopamīna regulācijas problēmu dēļ smadzenes nespēj pietiekami efektīvi kontrolēt uzmanību, impulsus un uzturēt piemērotu aktivitātes līmeni, tādējādi izraisot UDHS raksturīgos simptomus.
Diagnozes nosaukuma pārprašana
Sabiedrības saziņā bieži izskan aizspriedumi, ka UDHS esot modes kliedziens, kas liek izdabāt bērniem vai pusaudžiem, viņu kaprīzēm, ka viņiem trūkstot uzmanības. Tas vispār ir pagalam pārprasts priekšstats saistībā ar uzmanības deficīta formulējumu. Slimības jēdzienā tas neapraksta personas un sabiedrības attiecības, bet gan tikai pašu indivīdu, un runa ir par paša cietēja uzmanības deficītu, par viņa problēmām pašam ar savu uzmanību. No UDHS cieš arī pieaugušie, tā nav tikai bērnu kaite.
Apgalvojumi par modi ir absurdi nezināšanas dēļ, jo, pēc Rasela Bārklija apkopotā, uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu pirmo reizi 1795. gadā aprakstīja vācu ārsts Melhiors Ādams Veikards (Melchior Adam Weikard) savas medicīnas mācību grāmatas nodaļā par uzmanības deficītu. Kopš tā laika šis traucējums ir plaši pētīts, īpaši kopš 20. gadsimta 70. gadiem, un līdz šim par šo traucējumu ir publicēti vairāk nekā 10 000 zinātnisku rakstu.
Tas nepāriet līdz ar pieaugšanu
Cits mīts ir dzirdēts no bērnu vecākiem, kuri uzskata UDHS par tādu kā attīstības normu līdzīgi pusaudžu uzvedības pārmaiņām, kas pāries, pieaugot un sasniedzot noteiktu vecumu. Tiešām, nobriestot smadzenēm, šo traucējumu izpausmei ir tendence mazināties, bet ir pietiekami daudz pētījumu, un arī ikdienā savā praksē novēroju, ka arī pieaugušo vecumā lielai daļai cilvēku joprojām ir šie traucējumi, tie arī ietekmē viņu funkcionēšanu, tikai cilvēks varbūt patstāvīgi nav sapratis, kas ir tā cēlonis. Līdz ar to bērnībā būtu svarīgi problēmu nosaukt vārdā, jo tad var sākt saņemt palīdzību. Ja to neatzīst, tas nenozīmē, ka šīs problēmas nav, un tā nav normālas attīstības daļa, un šie cilvēki attīstās citādi.
Cits maldīgs priekšstats ir pieņēmums, ka šie traucējumi vairāk ir zēniem, nevis meitenēm. Tā nebūt nav, tas bieži ir saistīts ar atšķirīgām izpausmēm un simptomiem. Piemēram, meitenes nav tik hiperaktīvas kā zēni, un meitenēm UDHS izpaužas citādi.
Statistika liecina, ka no visiem bērnībā fiksētajiem gadījumiem aptuveni 60 līdz 70 procentiem cilvēku šie traucējumi saglabājas arī pieaugušo vecumā, aptuveni pusei no tiem ir apgrūtināta funkcionēšana viņu dzīvē un karjerā. Tas izpaužas tā, ka pieaugušajiem ir īpašas grūtības ievērot noteiktu kārtību, plānot savas darbības, īstenot uzdevumus līdz galam un līdzīgi traucējumi, kuri tieši ietekmē darbu un sadzīvi. Turklāt tas ietekmē arī personas uzvedību, un nereti tā, ka sekas skar arī citus cilvēkus un sabiedrību kopumā.
Domāt par šo traucējumu diagnostiku un ārstēšanu vedina arī dati par UDHS izplatību ieslodzījuma vietās vai probācijas dienesta uzmanības lokā esošo personu vidū. Tie ir cilvēki, kuri ir izdarījuši noziegumus, agresīvi vadot automobili vai vadot automobili pēc alkohola lietošanas. Izolējot šādas noziegumus pastrādājušas sabiedrības grupas, aptuveni 30–40 procenti šādu cilvēku atbilst UDHS diagnozes kritērijiem. Tie ir pasaules, nevis Latvijas dati, bet labi zinām, cik aktuālas šādas problēmas ir Latvijā. Līdz ar to viena lieta ir, vai cilvēks iegūs vai neiegūs augstāko izglītību, ko trešo reizi ir iesācis, bet cita lieta – ja cilvēks ar savu dzīvesveidu ir bīstams sabiedrībai un viņam pašam nav skaidrs, kāpēc nekas neizdodas citādi. Te var piebilst, ka pasaulē ir pētīta arī korelācija starp UDHS ārstēšanu un atkarībām un konstatēts - ignorējot problēmu un nesaņemot ārstēšanu, cilvēki ir vairāk tendēti aizrauties ar atkarībām, pastāvīgi vai pārmērīgi lietot alkoholu vai citas vielas, savukārt, saņemot ārstēšanu, mazinās nonākšana atkarību varā.
Mājasdarbi sabiedrībai un pārvaldei
UDHS nav viegli diagnosticēt, tas bieži kombinējas ar dažādām citām psihiskām problēmām. Klīniskā diagnoze ir atkarīga no cilvēka simptomiem apskates brīdī un no anamnēzes datiem par pagātni (sevišķi svarīga ir informācija par bērnību, skolas periodu). Daži simptomi var būt līdzīgi citiem traucējumiem, jo UDHS bieži kombinējas ar citām psihiskām problēmām. Neārstēts UDHS izraisa komplikācijas, kas var izpausties kā depresija, trauksme un līdzīgi traucējumi. Savukārt UDHS ārstēšana ietver vairāku terapijas veidu kombināciju – medikamentozā terapija (stimulantu grupas preparāti) tiek papildināta ar psihoterapiju, piemēram, kognitīvi biheiviorālo terapiju, kas ir pielāgota UDHS, tāpat nepieciešami atbalsta pasākumi, kur būtu jāiesaistās ģimenēm. Jāapzinās, ka jebkura cilvēka lēmumus ietekmē izmaksas. No valsts budžeta tiek apmaksātas tikai bērnu vizītes pie ārsta un atsevišķu aktīvo vielu medikamenti, bet pieaugušajiem netiek apmaksāts pilnīgi nekas, tāpēc UDHS ārstēšana var nebūt lēta (daudzi, iespējams, atteiksies un aizmirsīs par to).
Pasaules Uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroma apzināšanās dienā, kad apzināmies UDHS izplatību un ietekmi gan daudzu dzīvēs, gan sabiedrības procesos, gribētos formulēt tādus kā vēlējumus, uz ko būtu vērts tiekties pilnvērtīgākas sabiedrības labā.
Manuprāt, Latvijā būtu svarīgi ieviest valsts mēroga stratēģiju, apvienojot UDHS ar citiem, piemēram, autiskā spektra neirālās attīstības, traucējumiem, kas iekļautu skaidrus diagnostikas un ārstēšanas pamatprincipus, domājot par pēctecību, kurā tiktu veidotas atbalsta vadlīnijas visām vecuma grupām, pievēršot uzmanību atsevišķām riska grupām. Gribētos, lai politikas veidotāji izvērtētu finansēšanas un kompensācijas principus, palielinot bērniem kompensējamo medikamentu klāstu un arī pieaugušajiem nodrošinot valsts apmaksātu medikamentozo ārstēšanu. Tāpat arī nemedikamentozo ārstēšanu kaut kādā mērā vajadzētu nodrošināt bez maksas arī pieaugušajiem. Protams, ļoti svarīga ir gan sabiedrības, gan arī profesionāļu izglītošana par UDHS, lai mazinātu aizspriedumus sabiedrībā, arī lai uzlabotu UDHS agrīno atpazīšanu, kas nodrošinātu efektīvāku ārstēšanu. Diemžēl daudzas problēmas mūsdienās rodas un ir neizbēgamas laikā neveiktas diagnosticēšanas dēļ.
Jāatzīst, ka sabiedrības informētībā pastāv liels disbalanss starp pieejamību informācijai, ko sniedz cilvēki, kuri ir, un cilvēki, kuri nav saistīti ar medicīnu. Ir ļoti daudz publikāciju par šo problēmu, bet ir ļoti maz tieši speciālistu, profesionāļu sniegtās informācijas. Tas rada šo traucējumu stigmatizēšanu, tāpēc būtu svarīgi rīkot kvalitatīvas informācijas kampaņas. Diemžēl trūkst speciālistu vai arī to pieejamība ir pārāk atšķirīga dažādās vietās reģionos.
Sarunās par uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroma tēmām vidusmēra pilsoni gribētos aicināt uzticēties profesionāļu sniegtajai informācijai, neticēt muļķībām, izvērtēt, vai viņa viedoklis ir balstīts faktos un datos vai tomēr aizdomās, pieņēmumos, nostāstos, stereotipos, aizspriedumos, kas visas ir ilūzijas.
Autore ir ārste psihiatre