Es dziedu, tu dziedi. Kāpēc nedzied viņi? • IR.lv

Es dziedu, tu dziedi. Kāpēc nedzied viņi?

1
Korveži uzliek krāšņas maskas un pārtop par pārpasaulīgām būtnēm — dainās jau arī viņi ir starpnieki starp debesu un zemes dzīvi. Foto — Andrejs Strokins
Edīte Tišheizere, žurnāla Ir teātra kritiķe

Kristas Burānes pastaigizrāde Visi putni skaisti dzied ir piedzīvojums garākām pārdomām un sevis iepazīšanai

Galīgi atvadoties no vasaras, 1. oktobrī Liepājā vēl būs iespēja pievienoties Kristas Burānes sacerētajai pastaigai Visi putni skaisti dzied. Un vēl šonedēļ 10. septembrī izrāde būs skatāma arī Daugavpilī. Tas noteikti būs vērtīgs pieredzējums. Jo par skatīšanos vien to nosaukt nevarēs. 

Krista pati Latvijas mākslas vidē ir tāds skaists un neprognozējams putns — ieguvusi filozofijas un kinomākslas izglītību, pilnveidojusi savas prasmes neskaitāmos projektos Latvijā un ārpusē, viņa konsekventi strādā, lai neļautu pārējiem… samierināties. Ar to, ka Rīgā izcērt kokus, ka Latvijas sabiedrība ir sadalīta divās daļās, kuras viena otrai skatās cauri un neredz, ar to, ka nepatīkamais tiek marginalizēts un noslēpts prom no acīm. Nesamierināšanās ar to, ko iespējams mainīt, viņā pārsteidzoši savienojusies ar toleranci, vēsa spriestspēja — ar māksliniecisku temperamentu. Man ārkārtīgi patīk tas, ko dara Krista Burāne, tāpēc cenšos piedalīties visos piedzīvojumos, ko viņa piedāvā, un labprāt uz tiem aicinu citus.

Par ko šoreiz Kristai Burānei un viņas komandai — komponistam Jēkabam Nīmanim, māksliniecei Pamelai Butānei, horeogrāfei Kristīnei Brīniņai un Putnu korim diriģenta Patrika Kārļa Stepes vadībā — sāp sirds? Par putniem, kuru Latvijā kļūst aizvien mazāk. Par pasaules daudzkrāsainību, kas līdz ar to kļūst blāvāka. Par to, ka meklējam taisnvirziena risinājumus tur, kur vajadzētu domāt sarežģītākās kategorijās.

Visi putni skaisti dzied ir «muzikāla īpašvietas izrāde», kā rakstīts programmas lapā. Termins «īpašvietas teātris» nozīmē to, ka iestudējums lielā mērā izaug no konkrētas vietas, kura pati arī kļūst par darbības personu. Vai tās būtu novadu estrādes, vasaras kultūras un prieka centri, vai Dzegužkalna parks, kurā pati redzēju šo iestudējumu. No vietas atkarīgs gan pastaigas maršruts un tam līdzi izrādes kustību zīmējums, gan notiekošā intensitāte — lielākā spēles laukā skaļāk jādzied, lai sasauktos. 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu